1.5.2014

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 130/1

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2014/41/ES

(2014. gada 3. aprīlis)

par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 82. panta 1. punkta a) apakšpunktu,

ņemot vērā Beļģijas Karalistes, Bulgārijas Republikas, Igaunijas Republikas, Spānijas Karalistes, Austrijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Zviedrijas Karalistes iniciatīvu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (1),

tā kā:

(1)	Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 1. punktu tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās Savienībā pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, ko pēc Eiropadomes Tamperes sanāksmes 1999. gada 15. un 16. oktobrī vispārēji atzīst par stūrakmeni tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās Savienībā.

(3)

Ar Padomes Pamatlēmumu 2003/577/TI (2) mēģināja panākt tādu rīkojumu tūlītēju savstarpēju atzīšanu, ko izdod, lai novērstu pierādījumu iznīcināšanu, pārveidošanu, pārvietošanu, nodošanu vai atbrīvošanos no tiem. Tomēr, tā kā minētais instruments attiecas tikai uz iesaldēšanas stadiju, tad kopā ar iesaldēšanas rīkojumu ir jāiesniedz atsevišķs lūgums nodot pierādījumus valstij, kas izdod rīkojumu (“izdevējvalsts”), saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami savstarpējai palīdzībai krimināllietās. Šā iemesla dēļ rodas divpakāpju procedūra, un tas mazina tās efektivitāti. Turklāt šāda kārtība pastāv līdztekus tradicionālajiem sadarbības instrumentiem, un praksē kompetentās iestādes to tādēļ izmanto samērā reti.

(4)

Padomes Pamatlēmums 2008/978/TI (3) tika pieņemts, lai minētajai jomai piemērotu savstarpējas atzīšanas principu attiecībā uz Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu (EPIR) nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībā krimināllietās. Tomēr EPIR piemēro tikai jau esošiem pierādījumiem un tādēļ tikai ierobežoti aptver tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās attiecībā uz pierādījumiem. Šādas ierobežotas darbības jomas dēļ kompetentās iestādes ir varējušas brīvi izmantot jauno kārtību vai arī izmantot savstarpējas tiesiskās palīdzības procedūras, kas katrā ziņā paliek piemērojamas pierādījumiem, kuri ir ārpus EPIR darbības jomas.

(5)	Kopš Pamatlēmumu 2003/577/TI un 2008/978/TI pieņemšanas ir kļuvis skaidrs, ka pierādījumu vākšanas jomā pastāvošais regulējums ir pārāk sadrumstalots un sarežģīts. Tādēļ ir vajadzīga jauna pieeja.

(6)

Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10.–11. decembrī, Eiropadome uzskatīja, ka būtu jāturpina veidot vispusīgu sistēmu pierādījumu iegūšanai lietās ar pārrobežu dimensiju, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu. Eiropadome norādīja, ka šajā jomā spēkā esošie instrumenti veido sadrumstalotu kārtību un ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas balstītos uz savstarpējas atzīšanas principu, taču ņemtu vērā arī tradicionālās savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmas elastību. Eiropadome tādēļ aicināja izveidot vispusīgu sistēmu, ar kuru aizstātu visus šajā jomā esošos instrumentus, tostarp Pamatlēmumu 2008/978/TI, kurā pēc iespējas ietvertu visus pierādījumu veidus, izpildes termiņus un pēc iespējas ierobežotu atteikuma pamatojumus.

(7)

Šī jaunā pieeja paredz vienu vienīgu instrumentu, ko sauc par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (EIR). EIR ir izdodams, lai panāktu, ka valstī, kas izpilda EIR (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus. Tas ietver tādu pierādījumu iegūšanu, kas jau ir izpildiestādes rīcībā.

(8)

EIR vajadzētu būt horizontālai darbības jomai, un tam tādēļ vajadzētu būt piemērojamam visiem izmeklēšanas pasākumiem, kuri paredzēti pierādījumu vākšanai. Tomēr kopējas izmeklēšanas grupas izveidei un pierādījumu vākšanai šādā grupā ir vajadzīgi īpaši noteikumi, ko labāk paredzēt atsevišķi. Tāpēc, neskarot šīs direktīvas piemērošanu, šāda veida izmeklēšanas pasākumiem arī turpmāk būtu jāpiemēro spēkā esošie instrumenti.

(9)	Šī direktīva neattiecas uz pārrobežu novērošanu, kas minēta Konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (4).

(10)

EIR galvenajam aspektam vajadzētu būt veicamajam izmeklēšanas pasākumam. Izdevējiestāde, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds izmeklēšanas pasākums ir jāizmanto. Tomēr izpildiestādei būtu, kad vien iespējams, jāizmanto cita veida izmeklēšanas pasākums, ja norādītais pasākums attiecīgās valsts tiesību aktos nav paredzēts vai nebūtu izmantojams līdzīgā vietējā lietā. Pieejamībai būtu jāattiecas uz gadījumiem, kad norādītais izmeklēšanas pasākums izpildvalsts tiesību aktos ir paredzēts, bet ir likumīgi izmantojams tikai konkrētās situācijās, piemēram, kad pasākumu var veikt vienīgi noteikta smaguma nodarījumu gadījumā; attiecībā uz personām, kuras zināmā mērā jau tiek turētas aizdomās; vai ar attiecīgās personas piekrišanu. Izpildiestādei var arī izmantot cita veida izmeklēšanas pasākumu, ja ar to iespējams panākt tādu pašu rezultātu, kā ar EIR norādīto pasākumu, pielietojot līdzekļus, kas mazāk aizskar attiecīgās personas pamattiesības.

(11)

EIR būtu jāizvēlas tādos gadījumos, kad izmeklēšanas pasākuma veikšana šķiet samērīga, piemērota un piemērojama attiecīgajā gadījumā. Tāpēc izdevējiestādei būtu jāpārliecinās, vai meklētie pierādījumi ir nepieciešami un samērīgi tiesvedības nolūkam, vai izvēlētais izmeklēšanas pasākums ir nepieciešams un samērīgs minēto pierādījumu vākšanai, kā arī, vai EIR būtu jāizdod, lai minēto pierādījumu vākšanā iesaistītu citu dalībvalsti. Tāds pats izvērtējums būtu jāveic apstiprināšanas procedūras laikā gadījumos, ja saskaņā ar šo direktīvu ir vajadzīgs EIR apstiprinājums. EIR izpildi nebūtu jāatsaka uz cita pamata, kā vien kāda no tiem, kas noteikti šajā direktīvā, lai arī izpildiestādei vajadzētu būt tiesīgai izvēlēties izmeklēšanas pasākumu, kas rada mazāku iejaukšanos nekā attiecīgajā EIR norādītais pasākums, ja ar to var panākt līdzīgus rezultātus.

(12)

Izdodot EIR, izdevējiestādei īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai nodrošinātu Eiropas Savienības pamattiesību hartas (hartas) 48. pantā noteikto tiesību pilnīgu ievērošanu. Nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā ir pamattiesību stūrakmens krimināltiesību telpā, kā atzīts hartā. Jebkuram šādu tiesību ierobežojumam ar izmeklēšanas pasākumu, kurš noteikts saskaņā ar šo direktīvu, būtu pilnīgi jāatbilst prasībām, kas paredzētas hartas 52. pantā attiecībā uz nepieciešamību, proporcionalitāti un tās mērķiem, it īpaši vajadzību aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

(13)

Lai nodrošinātu EIR nosūtīšanu izpildvalsts kompetentajai iestādei, izdevējiestādei var izmantot jebkurus iespējamus vai atbilstošus nosūtīšanas līdzekļus, piemēram, Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla drošo telesakaru sistēmu, Eurojust vai citus kanālus, ko izmanto tiesu vai tiesībaizsardzības iestādes.

(14)	Norādot piemērojamo valodu, dalībvalstis tiek mudinātas papildus savai(-ām) oficiālajai(-ām) valodai(-ām) iekļaut vismaz vēl vienu valodu, ko plaši lieto Savienībā.

(15)	Šī direktīva būtu jāīsteno, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/64/ES (5), 2012/13/ES (6) un 2013/48/ES (7), kas attiecas uz procesuālajām tiesībām kriminālprocesā.

(16)	Pasākumi, kas nav saistīti ar piespiedu līdzekļu izmantošanu, varētu būt tādi pasākumi, kuri neskar tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību vai tiesības uz īpašumu, atkarībā no valsts tiesībām.

(17)

Ne bis in idem princips ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem, kā atzīts hartā un izvērsts Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā. Tādēļ izpildiestādei vajadzētu būt tiesībām atteikt EIR izpildi, ja tā izpilde būtu pretrunā minētajam principam. Ņemot vērā EIR pamatā esošā procesa sākotnējo raksturu, tā izpildi nebūtu jāatsaka, ja EIR mērķis ir noskaidrot, vai pastāv iespējams konflikts ar ne bis in idem principu, vai ja izdevējiestāde ir apliecinājusi, ka pierādījumi, ko pārsūta, izpildot EIR, netiks izmantoti kriminālvajāšanai vai lai uzliktu sodu personai, kuras lieta, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, ir galīgi izbeigta kādā citā dalībvalstī.

(18)	Tāpat kā citos savstarpējas atzīšanas instrumentos ar šo direktīvu nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas ir nostiprināti Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantā un hartā. Lai tas būtu skaidrs, tekstā tiek iekļauts konkrēts noteikums.

(19)

Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide Savienībā ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un jo īpaši pamattiesības. Tomēr šāds pieņēmums ir atspēkojams. Attiecīgi, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka EIR norādītā izmeklēšanas pasākuma izpilde izraisītu pamattiesību pārkāpumu un izpildvalsts neievērotu savus pienākumus attiecībā uz hartā atzītu pamattiesību aizsardzību, EIR izpilde būtu jāatsaka.

(20)

Vajadzētu būt iespējai atteikt EIR gadījumos, kad tā atzīšana vai izpilde izpildvalstī ietvertu imunitātes vai privilēģiju pārkāpšanu šajā valstī. Tā kā nav kopējas definīcijas par to, kas ir imunitāte vai privilēģijas Savienības tiesībās, minēto terminu precīza definēšana ir valstu tiesību aktu ziņā, un tādējādi šajā definīcijā var būt ietverta aizsardzība, ko piemēro medicīniskām un juridiskām profesijām, bet to nebūtu jāinterpretē veidā, kas būtu pretrunā pienākumam atcelt konkrētus atteikuma pamatojumus, kuri ir paredzēti Protokolā, kas pievienots Konvencijai par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās (8). Šādi pamatojumi var ietvert arī noteikumus – pat ja tie ne vienmēr tiek uzskatīti par privilēģijām vai imunitāti – par preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos līdzīgā vietējā lietā.

(21)

Lai starp dalībvalstīm nodrošinātu ātru, efektīvu un saskaņotu sadarbību krimināllietās, ir vajadzīgi konkrēti termiņi. Lēmuma pieņemšanai par atzīšanu vai izpildi un izmeklēšanas pasākuma faktiskai izpildei būtu jānotiek tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā līdzīgā vietējā lietā. Lai nodrošinātu, ka lēmuma pieņemšana un izpilde notiek savlaicīgi vai ka tiek ievēroti izdevējvalsts procesuālie ierobežojumi, būtu jāparedz konkrēti termiņi.

(22)

EIR apstrīdēšanai pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem vajadzētu būt vismaz līdzvērtīgiem tiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kādi attiecībā uz konkrēto izmeklēšanas pasākumu būtu pieejami lietā attiecīgajā valstī. Dalībvalstīm atbilstīgi saviem tiesību aktiem būtu jānodrošina šādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērojamība, tostarp – laikus informējot visas ieinteresētās puses par iespējām tos izmantot un par to izmantošanas veidiem. Gadījumos, ja ieinteresētā puse izpildvalstī iesniedz iebildumus pret EIR attiecībā uz EIR izdošanas būtiskiem iebildumiem, ir ieteicams informāciju par šādiem iebildumiem pārsūtīt izdevējiestādei un attiecīgi informēt ieinteresēto pusi.

(23)

Izdevumi, kas izpildvalsts teritorijā radušies, izpildot EIR, būtu jāsedz tikai attiecīgajai valstij, ievērojot savstarpējas atzīšanas vispārīgo principu. EIR izpilde tomēr izpildvalstij var radīt īpaši augstas izmaksas. Šādas īpaši augstas izmaksas var būt, piemēram, par sarežģītiem ekspertu atzinumiem vai liela apjoma policijas operācijām, vai novērošanas darbībām ilgstošā laikposmā. Šādām izmaksām nebūtu jākavē EIR izpildi, un izdevējiestādei un izpildiestādei būtu jānosaka, kuri izmaksas ir uzskatāmas par īpaši augstām. Jautājumu par izmaksām var izskatīt izdevējvalsts un izpildvalsts savstarpējās apspriedēs, un tiek ieteikts šo jautājumu atrisināt konsultāciju apspriežu posmā. Ja nav cita risinājuma, izdevējiestādei būtu jāpieņem lēmums – vai nu atsaukt EIR, vai uzturēt to spēkā – un tās izmaksas, ko izpildvalsts uzskata par īpaši augstām un kas tiesvedībā ir absolūti nepieciešamas, būtu jāsedz izdevējvalstij. Šim mehānismam nevajadzētu būt par papildu atteikuma pamatojumu, un katrā ziņā to nebūtu ļaunprātīgi jāizmanto tā, lai kavētu vai liegtu EIR izpildi.

(24)

EIR izveido vienotu kārtību pierādījumu iegūšanai. Tomēr ir vajadzīgi papildu noteikumi par dažiem izmeklēšanas pasākumu veidiem, kas būtu jānorāda EIR, piemēram, apcietināto personu pārvešana uz laiku, nopratināšana ar video vai telefonsakaru konferences palīdzību, ar kontiem vai bankas darījumiem saistītas informācijas iegūšana, kontrolētas piegādes vai slēptās izmeklēšanas. EIR būtu jāaptver izmeklēšanas pasākumi, kas ietver pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un konkrētā laikposmā, taču vajadzības gadījumā izdevējvalstij un izpildvalstij būtu jāvienojas par praktisku kārtību, lai ņemtu vērā atšķirības starp minēto valstu tiesību aktiem.

(25)

Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi par to, kā visos kriminālprocesa posmos, tostarp tiesvedības stadijā, veikt izmeklēšanas pasākumu, ja vajadzīgs, ar attiecīgās personas piedalīšanos, nolūkā vākt pierādījumus. Tā, piemēram, EIR var izdot, lai minēto personu uz laiku pārvestu uz izdevējvalsti vai lai veiktu nopratināšanu, izmantojot videokonferenci. Tomēr, ja minētā persona ir jāpārved uz citu dalībvalsti kriminālvajāšanas nolūkā, tostarp, lai šo personu nogādātu tiesā, lai tā piedalītos lietas iztiesāšanā, būtu jāizdod Eiropas apcietināšanas orderis (EAO) saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (9).

(26)

Lai nodrošinātu EAO samērīgu izmantošanu, izdevējiestādei būtu jāapsver, vai EIR būtu efektīvs un samērīgs kriminālprocesa īstenošanas līdzeklis. Izdevējiestādei būtu jo īpaši jāapsver, vai efektīvs alternatīvs risinājums nevarētu būt EIR izdošana aizdomās turētā vai apsūdzētā nopratināšanai ar videokonferences starpniecību.

(27)

EIR var izdot, lai iegūtu pierādījumus par personas, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess, jebkāda veida kontiem jebkurā bankā vai citā finanšu iestādē, kas nav banka. Minētā iespēja ir jāsaprot plašā nozīmē, ietverot ne tikai aizdomās turētos vai apsūdzētos, bet arī jebkuru citu personu, attiecībā uz kuru šādu informāciju par nepieciešamu ir atzinušas kompetentās iestādes kriminālprocesa gaitā.

(28)	Šajā direktīvā dotās atsauces uz finanšu iestādēm būtu jāsaprot atbilstīgi attiecīgajai definīcijai, kas dota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/60/EK (10) 3. pantā.

(29)

Kad EIR tiek izdots, lai iegūtu konkrēta konta “datus”, būtu jāsaprot, ka “dati” ietver vismaz konta turētāja vārdu, uzvārdu un adresi, informāciju par jebkādām konkrētām pilnvarām attiecībā uz kontu un jebkādu citu informāciju vai dokumentus, ko konta turētājs ir sniedzis konta atvēršanas brīdī un kas joprojām ir bankas rīcībā.

(30)

Iespējām sadarboties saskaņā ar šo direktīvu telesakaru pārtveršanas jomā nevajadzētu ietvert tikai telesakaru saturu; sadarbība varētu iekļaut arī ar šādiem telesakariem saistītas datplūsmas un atrašanās vietas datu ievākšanu, dodot kompetentajām iestādēm iespēju izdot EIR ar mērķi iegūt tādus datus par telesakariem, kuri prasa mazāku iejaukšanos. EIR, kas ir izsniegts, lai iegūtu pārskatu par vēsturiskiem datplūsmas un atrašanās vietas datiem, kas saistīti ar telesakariem, būtu jākārto saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem, kas piemērojami EIR izpildei, un atkarībā no izpildvalsts tiesību aktiem to var uzskatīt par piespiedu izmeklēšanas pasākumu.

(31)

Ja vajadzīgo tehnisko palīdzību var sniegt vairākas dalībvalsts, EIR būtu jānosūta tikai vienai no tām un prioritāte būtu jādod tai dalībvalstij, kurā atrodas attiecīgā persona. Dalībvalstīm, kurās atrodas pārtveršanas subjekts un no kurām, lai veiktu pārtveršanu, nav vajadzīga nekāda tehniska palīdzība, būtu par to jāpaziņo saskaņā ar šo direktīvu. Tomēr, lai arī tehnisko palīdzību nevar saņemt tikai no vienas dalībvalsts, EIR var nosūtīt vairāk nekā vienai izpildvalstij.

(32)	EIR, kurā iekļauts lūgums veikt telesakaru pārtveršanu, izdevējiestādei būtu jāsniedz izpildiestādei pietiekama informācija, piemēram, par noziedzīgām darbībām, kuras tiek izmeklētas, lai dotu izpildiestādei iespēju izvērtēt, vai minētais izmeklēšanas pasākums tiktu atļauts līdzīgā vietējā lietā.

(33)

Lai atvieglotu sadarbību saskaņā ar šo direktīvu saistībā ar telesakaru likumīgu pārtveršanu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā tas, ka ir svarīgi nodrošināt, lai pakalpojumu sniedzējs, kurš attiecīgās dalībvalsts teritorijā pārvalda publiskus telesakaru tīklus un sniedz attiecīgus pakalpojumus, varētu sniegt tehnisku palīdzību.

(34)

Šajā direktīvā atbilstīgi tās darbības jomai ir paredzēti tikai sākotnēji pasākumi, lai iegūtu pierādījumus. Šajā ziņā būtu jāuzsver, ka jebkuram priekšmetam, tostarp finanšu aktīviem, kriminālprocesa gaitā var piemērot dažādus pagaidu pasākumus ne tikai, lai iegūtu pierādījumus, bet arī nolūkā konfiscēt šos priekšmetus. Sākotnējo pasākumu abu minēto mērķu atšķirība ne vienmēr ir acīmredzama, un kriminālprocesa gaitā pagaidu pasākuma mērķis var mainīties. Tādēļ ir svarīgi turpmākajā darbā saglabāt netraucētu saikni starp dažādajiem šajā jomā piemērojamajiem instrumentiem. Turklāt tā paša iemesla dēļ izvērtējums par to, vai priekšmets jāizmanto kā pierādījums un attiecīgi kļūst par EIR objektu, būtu jāatstāj izdevējiestādes ziņā.

(35)	Ja attiecīgos starptautiskos instrumentos, piemēram, Eiropas Padomē noslēgtās konvencijās, ir iekļauta atsauce uz savstarpēju palīdzību, ir jāsaprot, ka starp dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, tai ir prioritāte pār minētajām konvencijām.

(36)	Direktīvas D pielikumā uzskaitītās nodarījumu kategorijas būtu jāinterpretē atbilstoši to interpretācijai spēkā esošajos juridiskajos instrumentos par savstarpēju atzīšanu.

(37)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko paziņojumu par skaidrojošiem dokumentiem (11) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu Eiropas Parlaments un Padome uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(38)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, lēmumu par pierādījumu iegūšanu savstarpēju atzīšanu, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(39)

Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti LES 6. pantā un hartā, jo īpaši tās VI nodaļā, starptautiskajās tiesībās un starptautiskajos nolīgumos, kuros Savienība vai visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses, tostarp Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, un dalībvalstu konstitūcijās to attiecīgajās piemērošanas jomās. Neko no šajā direktīvā noteiktā nevar interpretēt kā aizliegumu atteikt EIR izpildi, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ir iemesls domāt, ka EIR ir izsniegts, lai pret kādu personu veiktu kriminālvajāšanu vai sodītu tās dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas, dzimumorientācijas, valstspiederības, valodas vai politisko uzskatu dēļ, vai ka jebkura šāda iemesla dēļ varētu tikt nodarīts kaitējums šādas personas stāvoklim.

(40)	Fizisku personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi ir pamattiesības. Saskaņā ar hartas 8. panta 1. punktu un LESD 16. panta 1. punktu ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.

(41)	Piemērojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina pārredzama politika attiecībā uz personas datu apstrādi un datu subjekta tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus savu personas datu aizsardzībai.

(42)

Saskaņā ar šo direktīvu iegūtos personas datus būtu jāapstrādā tikai tad, kad tas ir nepieciešams, un tiem jābūt samērīgiem ar nolūkiem, kas ir saderīgi ar nozieguma novēršanu, izmeklēšanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanu vai kriminālsodu piemērošanu un tiesību uz aizstāvību īstenošanu. Tikai pilnvarotām personām vajadzētu būt piekļuvei informācijai, kas ietver personas datus, kurus var saņemt, izmantojot autentifikācijas procesus.

(43)	Saskaņā ar 3. pantu protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Apvienotā Karaliste ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(44)

Saskaņā ar 1., 2. pantu un 4.a panta 1. punktu protokolā (Nr. 21) par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(45)	Saskaņā ar 1. un 2. pantu protokolā (Nr. 22) par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(46)	Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs 2010. gada 5. oktobrī sniedza atzinumu (12), pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (13) 41. panta 2. punktu,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I NODAĻA

EIROPAS IZMEKLĒŠANAS RĪKOJUMS

1. pants

Eiropas izmeklēšanas rīkojums un pienākums to izpildīt

1.   Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.

EIR var arī izdot, lai iegūtu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.

2.   Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.

3.   Aizdomās turētais vai apsūdzētais (vai advokāts, kas rīkojas tās vārdā) var lūgt izdot EIR atbilstīgi piemērojamam tiesību uz aizstāvību regulējumam saskaņā ar valsts kriminālprocesu.

4.   Šī direktīva nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti LES 6. pantā, tostarp to personu tiesības uz aizstāvību, pret kurām uzsākts kriminālprocess, un tā neskar nekādus tiesu iestāžu pienākumus šajā ziņā.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a)	“izdevējvalsts” ir dalībvalsts, kurā EIR ir izdots;

b)	“izpildvalsts” ir dalībvalsts, kura izpilda EIR un kurā veicams attiecīgais izmeklēšanas pasākums;

c)

“izdevējiestāde” ir: i) tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, vai ii) jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu. Turklāt, pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību EIR izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā. Ja EIR ir apstiprinājusi tiesu iestāde, šo iestādi arī var uzskatīt par izdevējiestādi EIR nosūtīšanas mērķiem;

d)	“izpildiestāde” ir iestāde, kurai ir kompetence atzīt EIR un nodrošināt tā izpildi saskaņā ar šo direktīvu un procedūrām, kas piemērojamas līdzīgā vietējā lietā. Šādām procedūrām izpildvalstī var būt vajadzīga tiesas atļauja, ja to paredz minētās valsts tiesību akti.

3. pants

EIR darbības joma

EIR aptver ikvienu izmeklēšanas pasākumu, izņemot kopējas izmeklēšanas grupas izveidi un pierādījumu vākšanu šādā grupā, kā paredzēts Konvencijas par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās (14) (“Konvencija”) 13. pantā un Padomes Pamatlēmumā 2002/465/TI (15), ja vien tā mērķis nav piemērot attiecīgi Konvencijas 13. panta 8. punktu un Pamatlēmuma 1. panta 8. punktu.

4. pants

Tiesvedības veidi, kam var izdot EIR

EIR var izdot:

a)	kriminālprocesā, ko par kādu noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem ir ierosinājusi kāda tiesu iestāde vai ko var nodot tiesu iestādei;

b)	tiesvedībā, ko ierosinājušas administratīvas iestādes par rīcību, kura saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem ir sodāma kā tiesību normu pārkāpums, ja lēmums var dot pamatu tiesvedībai tiesā, kurai jo īpaši ir jurisdikcija krimināllietās;

c)	tiesvedībā, ko tiesu iestādes ierosinājušas par rīcību, kura kā tiesību normu pārkāpums ir sodāma saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem, ja pēc šādu iestāžu lēmuma var tikt ierosināta tiesvedība tiesā, kurai jo īpaši ir jurisdikcija krimināllietās; un

d)	saistībā ar a), b) un c) punktā minēto tiesvedību, kas attiecas uz nodarījumiem vai pārkāpumiem, par ko izdevējvalstī var saukt pie atbildības vai sodīt juridiskas personas.

5. pants

EIR saturs un forma

1.   Šīs direktīvas A pielikumā iekļautajā veidlapā doto EIR aizpilda un paraksta izdevējiestāde, kura arī apstiprina, ka tā saturs ir precīzs un pareizs.

EIR iekļauj it īpaši šādu informāciju:

a)	dati par izdevējiestādi un attiecīgā gadījumā apstiprinātāju iestādi;

b)	tā subjekts un iemesli;

c)	nepieciešamā informācija, kas pieejama par attiecīgo(-ajām) personu(-ām);

d)	tās krimināli sodāmās darbības apraksts, uz ko attiecas izmeklēšana vai tiesvedība, un izdevējvalstī piemērojamās krimināltiesību normas;

e)	konkrētā(-o) izmeklēšanas pasākuma(-u) apraksts un iegūstamie pierādījumi.

2.   Katra dalībvalsts norāda valodu(-as), ko no Savienības iestāžu oficiālajām valodām un papildus attiecīgās dalībvalsts oficiālajai(-ām) valodai(-ām) var izmantot, lai aizpildītu vai pārtulkotu EIR, ja minētā dalībvalsts ir izpildvalsts.

3.   Izdevējvalsts kompetentā iestāde EIR, kas izdots A pielikumā norādītajā formā, tulko izpildvalsts oficiālā valodā vai jebkurā citā valodā, ko izpildvalsts ir norādījusi saskaņā ar 2. punktu.

II NODAĻA

IZDEVĒJVALSTS PROCEDŪRAS UN DROŠĪBAS PASĀKUMI

6. pants

EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi

1.   Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)	EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga ar 4. pantā minētās tiesvedības nolūku, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības; un

b)	EIR norādīto izmeklēšanas pasākumu(-us) tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.

2.   Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.

3.   Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.

7. pants

EIR nosūtīšana

1.   Saskaņā ar 5. pantu aizpildītu EIR izdevējiestāde nosūta izpildiestādei ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, apstākļos, kas ļauj izpildvalstij noteikt tā autentiskumu.

2.   Jebkāda turpmāka oficiāla saziņa notiek nepastarpināti starp izdevējiestādi un izpildiestādi.

3.   Neskarot 2. panta b) punktu, ikviena dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to paredz, vairāk nekā vienu centrālo iestādi, kas palīdz kompetentajām iestādēm. Dalībvalsts, ja to prasa tās tiesu sistēmas organizatoriskā struktūra, var savai(-ām) centrālajai(-ām) iestādei(-ēm) uzlikt atbildību par EIR administratīvo nosūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas saistīta ar EIR.

4.   Izdevējiestāde nosūtīšanai var izmantot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla (ETST) telesakaru sistēmu, kas izveidota ar Padomes Vienoto rīcību 98/428/TI (16).

5.   Ja izpildiestāde nav zināma, izdevējiestāde, tostarp ar ETST kontaktpunktu palīdzību, dara visu, kas vajadzīgs, lai no izpildvalsts saņemtu minēto informāciju.

6.   Ja izpildvalsts iestādei, kas saņem EIR, nav kompetences atzīt EIR vai veikt tā izpildei vajadzīgos pasākumus, tad šī iestāde EIR ex officio pārsūta izpildiestādei un informē izdevējiestādi.

7.   Visas grūtības, kas saistītas ar jebkādu EIR izpildei vajadzīgu dokumentu nosūtīšanu vai autentiskumu, risina tiešā saziņā starp iesaistīto izdevējiestādi un izpildiestādi vai, ja vajadzīgs, iesaistot dalībvalstu centrālās iestādes.

8. pants

EIR, kas saistīts ar agrāku EIR

1.   Ja izdevējiestāde izdod EIR, kas papildina agrāk izdotu EIR, tad tā šo apstākli norāda attiecīgajā D iedaļā EIR veidlapā, kas sniegta A pielikumā.

2.   Ja izdevējiestāde saskaņā ar 9. panta 4. punktu palīdz EIR izpildē izpildvalstī, tad tā, kamēr atrodas attiecīgajā valstī un neskarot saskaņā ar 33. panta 1. punkta c) apakšpunktu sniegtās deklarācijas, EIR, kas papildina iepriekšēju EIR, var sūtīt tieši izpildiestādei.

3.   EIR, kas papildina iepriekšēju EIR, ir apliecināts saskaņā ar 5. panta 1. punkta pirmo daļu; un vajadzības gadījumā ir apstiprināts saskaņā ar 2. panta c) punktu.

III NODAĻA

IZPILDVALSTS PROCEDŪRAS UN DROŠĪBAS PASĀKUMI

9. pants

Atzīšana un izpilde

1.   Izpildiestāde atzīst saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nosūtītu EIR, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem EIR neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem.

2.   Izpildiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.

3.   Ja izpildiestāde ir saņēmusi EIR, ko izdevējiestāde to nav izdevusi saskaņā ar 2. panta c) punkta noteikumiem, izpildiestāde EIR nosūta atpakaļ izdevējvalstij.

4.   Izdevējiestāde var lūgt, lai viena vai vairākas izdevējvalsts iestādes palīdz EIR izpildē, sniedzot atbalstu izpildvalsts kompetentajām iestādēm, ciktāl izdevējvalsts norīkotās iestādes spētu sniegt atbalstu EIR norādītā(-o) izmeklēšanas pasākuma(-u) izpildē līdzīgā vietējā lietā. Izpildiestāde šādu lūgumu izpilda, ja šāda palīdzība nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem vai nekaitē tās būtiskām valsts drošības interesēm.

5.   Izdevējvalsts iestādēm, kas atrodas izpildvalstī, EIR izpildes laikā ir saistoši izpildvalsts tiesību akti. Tām nav nekādu tiesībaizsardzības pilnvaru izpildvalsts teritorijā, izņemot tad, ja šādu pilnvaru izmantošana izpildvalsts teritorijā atbilst izpildvalsts tiesību aktiem, un tādā apjomā, par ko izdevējiestāde un izpildiestāde ir vienojušās.

6.   Izdevējiestāde un izpildiestāde var viena ar otru apspriesties ar jebkādiem piemērotiem līdzekļiem, lai sekmētu šā panta efektīvu piemērošanu.

10. pants

Citāda veida izmeklēšanas pasākumu izmantošana

1.   Izpildiestāde, kad vien iespējams, izmanto citu izmeklēšanas pasākumu, kas nav EIR norādītais pasākums, ja:

a)	EIR norādītais izmeklēšanas pasākums nepastāv izpildvalsts tiesību aktos; vai

b)	EIR norādītais izmeklēšanas pasākums nebūtu pieejams līdzīgā vietējā lietā.

2.   Neskarot 11. pantu, 1. punkts nav piemērojams šādiem izmeklēšanas pasākumiem, kuriem vienmēr ir jābūt pieejamiem saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem:

a)	tādas informācijas vai pierādījumu iegūšana, kas jau ir izpildiestādes rīcībā, un ja šo informāciju vai pierādījumus būtu bijis iespējams iegūt – saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem – kriminālprocesā vai EIR vajadzībām;

b)	tādas informācijas iegūšana, kas atrodas policijas vai tiesu iestāžu datubāzēs un izpildiestādei ir tieši pieejama kriminālprocesā;

c)	liecinieka, eksperta, cietušā, aizdomās turētā vai apsūdzētā, vai trešās personas nopratināšana izpildvalsts teritorijā;

d)	jebkāds izmeklēšanas pasākums, kas nav piespiedu pasākums, kā noteikts izpildvalsts tiesību aktos;

e)	tādu personu identificēšana, kas ir konkrēta tālruņa numura abonenti vai kam ir piešķirta konkrēta IP adrese.

3.   Izpildiestāde var izmantot arī citu izmeklēšanas pasākumu, nevis EIR norādīto pasākumu, ja ar izpildvalsts izvēlēto izmeklēšanas pasākumu var sasniegt tādu pašu rezultātu, taču ar līdzekļiem, kas prasa mazāku iejaukšanos nekā EIR norādītais izmeklēšanas pasākums.

4.   Ja izpildiestāde nolemj izmantot 1. un 3. punktā minēto iespēju, tad tā vispirms informē izdevējiestādi, kura var nolemt attiecīgo EIR atsaukt vai papildināt.

5.   Ja saskaņā ar 1. punktu EIR noradītais izmeklēšanas pasākums nepastāv izpildvalsts tiesību aktos vai nebūtu pieejams līdzīgā vietējā lietā un ja nepastāv neviens cits izmeklēšanas pasākums, kam būtu tāds pats rezultāts kā lūgtajam izmeklēšanas pasākumam, izpildiestāde informē izdevējiestādi, ka lūgto palīdzību nav bijis iespējams sniegt.

11. pants

Neatzīšanas vai neizpildes pamati

1.   Neskarot 1. panta 4. punktu, izpildvalstī var atteikt EIR atzīšanu vai izpildi, ja:

a)	izpildvalsts tiesību aktos ir paredzēta tāda imunitāte vai privilēģijas, kas EIR izpildi padara neiespējamu, vai pastāv tādi noteikumi par kriminālatbildības noteikšanu un ierobežošanu saistībā ar preses brīvību un vārda brīvību citos plašsaziņas līdzekļos, kas EIR izpildi padara neiespējamu;

b)	EIR izpilde konkrētā lietā kaitētu būtiskām valsts drošības interesēm, apdraudētu informācijas avotu vai būtu saistīta ar tādas klasificētas informācijas izmantošanu, kas attiecas uz konkrētām izlūkošanas darbībām;

c)	EIR ir izdots tiesvedībā, kas minēta 4. panta b) un c) punktā, un izmeklēšanas pasākums nebūtu atļauts izpildvalsts tiesību aktos līdzīgā vietējā lietā;

d)	EIR izpilde būtu pretrunā ne bis in idem principam;

e)	EIR attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, par kuru pastāv aizdomas, kas tas ir paveikts ārpus izdevējvalsts teritorijas un pilnīgi vai daļēji izpildvalsts teritorijā, un rīcība, saistībā ar kuru ir izdots EIR, izpildvalstī netiek uzskatīta par nodarījumu;

f)	pastāv būtiski iemesli, kas liek ticēt, ka EIR norādītā izmeklēšanas pasākuma izpilde būtu pretrunā ar izpildvalsts pienākumiem saskaņā ar LES 6. pantu un hartu;

g)

ja rīcība, par kuru ir izdots EIR, saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem nav nodarījums ja vien tas nepieder pie D pielikumā minēto nodarījumu kategorijām, kā to EIR norādījusi izdevējiestāde, ja izdevējvalstī šāda rīcība ir sodāma ar brīvības atņemšanu vai par to var piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi; vai

h)	ja izpildvalsts tiesību aktos EIR norādītā izmeklēšanas pasākuma izmantošana ir atļauta vienīgi saistībā ar nodarījumu sarakstu vai nodarījumiem, kas sodāmi līdz noteiktam apmēram, kas neietver nodarījumu, uz kuru attiecas EIR.

2.   Šā panta 1. punkta g) un h) apakšpunkts neattiecas uz izmeklēšanas pasākumiem, kas norādīti 10. panta 2. punktā.

3.   Ja EIR attiecas uz nodarījumiem saistībā ar nodokļiem vai nodevām, muitu un valūtas maiņu, izpildiestāde neatsaka atzīšanu vai izpildi, pamatojoties uz to, ka ar izpildvalsts tiesību aktiem netiek uzlikti tādi paši nodokļi vai nodevas, vai arī tie nesatur tādu pašu nodokļu, nodevu, muitas un valūtas maiņas regulējumu kā izdevējvalsts tiesību akti.

4.   Gadījumos, kas minēti 1. punkta a), b), d), e) un f) apakšpunktā, pirms pieņemt lēmumu par to, vai daļēji vai pilnīgi atzīt vai izpildīt kādu EIR, izpildiestāde, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, apspriežas ar izdevējiestādi un vajadzības gadījumā to nekavējoties sniegt visu vajadzīgo informāciju.

5.   Gadījumā, kas minēts 1. punkta a) apakšpunktā, ja tiesības atcelt privilēģijas vai imunitāti ir izpildvalsts iestādei, izpildiestāde tai lūdz nekavējoties izmantot šīs tiesības. Ja tiesības atcelt privilēģijas vai imunitāti ir citas dalībvalsts iestādei vai starptautiskai organizācijai, izdevējiestāde lūdz attiecīgo iestādi izmantot šīs tiesības.

12. pants

Atzīšanas vai izpildes termiņi

1.   Lēmuma pieņemšana par atzīšanu vai izpildi un izmeklēšanas pasākuma izpilde notiek tikpat ātri un ar tādu pašu prioritāti kā līdzīgā vietējā lietā un katrā ziņā šajā pantā paredzētajos termiņos.

2.   Ja izdevējiestāde EIR ir norādījusi, ka procesuālo termiņu, nodarījuma smaguma vai citu īpaši steidzamu apstākļu dēļ ir vajadzīgs īsāks termiņš nekā šajā pantā paredzētie, vai ja izdevējiestāde EIR ir noteikusi, ka attiecīgais izmeklēšanas pasākums jāveic konkrētā dienā, tad izpildiestāde, cik vien iespējams, ievēro šādu lūgumu.

3.   Izpildiestāde lēmumu par EIR atzīšanu vai izpildi pieņem pēc iespējas ātrāk un, neskarot 5. punktu, ne vēlāk kā 30 dienās pēc tam, kad kompetentā izpildiestāde ir saņēmusi EIR.

4.   Ja vien nepastāv 15. pantā paredzētie izpildes atlikšanas pamatojumi vai pierādījumi, kas minēti izmeklēšanas pasākumā, uz kuru attiecas EIR, jau nav izpildvalsts rīcībā, izpildiestāde attiecīgo izmeklēšanas pasākumu veic nekavējoties un, neskarot 5. punktu, ne vēlāk kā 90 dienās pēc 3. punktā minētā lēmuma pieņemšanas.

5.   Ja kompetentajai izpildiestādei konkrētā lietā nav iespējams ievērot 3. punktā noteikto termiņu vai 2. punktā minēto konkrēto dienu, tad tā ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem nekavējoties informē izdevējvalsts kompetento iestādi, norādot kavēšanās iemeslus un paredzamo laiku, kas vajadzīgs lēmuma pieņemšanai. Tādā gadījumā 3. punktā noteikto termiņu var pagarināt ne vairāk kā par 30 dienām.

6.   Ja kompetentajai izpildiestādei konkrētā lietā nav iespējams ievērot 4. punktā noteikto termiņu, tad tā ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem nekavējoties informē izdevējvalsts kompetento iestādi, norādot kavēšanās iemeslus, un apspriežas ar izdevējiestādi par piemērotu laiku izmeklēšanas pasākuma veikšanai.

13. pants

Pierādījumu nodošana

1.   Izpildiestāde bez liekas kavēšanās nodod izdevējvalstij pierādījumus, kas iegūti, izpildot EIR, vai kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.

Ja tas ir lūgts attiecīgajā EIR un ir iespējams saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem, tad iegūtos pierādījumus nekavējoties nodod izdevējvalsts kompetentajām iestādēm, kas saskaņā ar 9. panta 4. punktu palīdz EIR izpildē.

2.   Pierādījumu nodošanu var atlikt, kamēr nav pieņemts lēmums par tiesiskās aizsardzības līdzekli, ja vien EIR nav norādīti pietiekami iemesli tam, ka tūlītēja nodošana ir būtiska tam, lai pareizi veiktu izmeklēšanu vai nodrošinātu personu tiesību ievērošanu. Tomēr pierādījumu nodošanu atliek, ja šāda nodošana attiecīgajai personai nodarītu nopietnu un neatgriezenisku kaitējumu.

3.   Nododot iegūtos pierādījumus, izpildiestāde norāda, vai tā prasa, lai pierādījumus sūta atpakaļ izpildvalstij, tiklīdz izdevējvalstī tie vairs nav vajadzīgi.

4.   Ja attiecīgie priekšmeti, dokumenti vai dati arī ir vajadzīgi citā procesā, izpildiestāde pēc nepārprotama lūguma un, apspriedusies ar izdevējiestādi, var uz laiku nodot pierādījumus ar nosacījumu, ka tos sūtīs atpakaļ izpildvalstij, tiklīdz tie izdevējvalstī vairs nebūs vajadzīgi, vai jebkurā citā brīdī, par ko kompetentās iestādes būs vienojušās.

14. pants

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas ir līdzvērtīgi tiem, kuri būtu pieejami līdzīgā vietējā lietā, ir piemērojami izmeklēšanas pasākumiem, kas norādīti EIR.

2.   EIR izdošanas materiālos iemeslus var apstrīdēt tikai ceļot prasību izdevējvalstī, neskarot pamattiesību ievērošanas garantijas izpildvalstī.

3.   Ja tas neapdraudētu izmeklēšanas noslēpuma ievērošanu, kā paredzēts 19. panta 1. punktā, izdevējiestāde un izpildiestāde veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek sniegta informācija par iespējām, kas pieejamas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, prasīt tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kad tie kļūst piemērojami, turklāt laikus, lai nodrošinātu, ka tos var efektīvi izmantot.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka termiņi tiesiskās aizsardzības līdzekļa prasīšanai ir tādi paši kā tie, kas ir nodrošināti līdzīgās vietējās lietās, un tiek piemēroti tādā veidā, kas garantē, ka attiecīgas personas var efektīvi izmantot šos tiesības aizsardzības līdzekļus.

5.   Izdevējiestāde un izpildiestāde viena otru informē par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas tiek prasīti, lai apstrīdētu EIR izdošanu, atzīšanu vai izpildi.

6.   Juridiska apstrīdēšana neaptur izmeklēšanas pasākuma izpildi, ja vien tam nav šādu seku līdzīgās vietējās lietās.

7.   Izdevējvalsts ņem vērā sekmīgu EIR atzīšanas vai izpildes apstrīdēšanu saskaņā ar tās tiesību aktiem. Neskarot valstu procesuālos noteikumus, dalībvalstis nodrošina, lai kriminālprocesā izdevējvalstī, novērtējot pierādījumus, kas iegūti ar EIR palīdzību, tiktu ievērotas tiesības uz aizstāvību un tiesvedības taisnīgums.

15. pants

Atzīšanas vai izpildes atlikšanas pamatojumi

1.   Izpildvalstī var atlikt EIR atzīšanu vai izpildi, ja:

a)	tā izpilde var kaitēt notiekošai kriminālizmeklēšanai vai kriminālvajāšanai – uz laiku, ko izpildvalsts uzskata par pamatotu;

b)	attiecīgos priekšmetus, dokumentus vai datus jau izmanto citā procesā – līdz brīdim, kad tie šim nolūkam vairs nav vajadzīgi.

2.   Tiklīdz atlikšanas pamati vairs nepastāv, izpildiestāde nekavējoties veic EIR izpildei vajadzīgos pasākumus un par to ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, informē izdevējiestādi.

16. pants

Pienākums informēt

1.   Kompetentā iestāde izpildvalstī, kas saņem EIR, nekavējoties un katrā ziņā vienas nedēļas laikā pēc EIR saņemšanas apstiprina EIR saņemšanu, aizpildot un nosūtot B pielikumā iekļauto veidlapu.

Ja saskaņā ar 7. panta 3. punktu ir izraudzīta centrālā iestāde, tad minētais pienākums attiecas gan uz centrālo iestādi, gan uz izpildiestādi, kas EIR saņem ar centrālās iestādes starpniecību.

Šīs direktīvas 7. panta 6. punktā minētajā gadījumā minētais pienākums attiecas gan uz kompetento iestādi, kas sākotnēji saņēmusi EIR, gan uz izpildiestādi, kurai šis EIR ir galu galā nosūtīts.

2.   Neskarot 10. panta 4. un 5. punktu, izpildiestāde informē izdevējiestādi nekavējoties un izmantojot jebkādus pieejamos līdzekļus:

a)	ja izpildiestādei nav iespējams pieņemt lēmumu par atzīšanu vai izpildi, tādēļ ka A pielikumā iekļautā veidlapa nav aizpildīta pilnībā vai ir aizpildīta acīmredzami nepareizi;

b)	ja izpildiestāde EIR izpildes gaitā bez papildu noskaidrošanas secina, ka varētu būt lietderīgi veikt tādus izmeklēšanas pasākumus, kas sākotnēji nebija paredzēti vai ko nebija iespējams paredzēt laikā, kad izdeva EIR, lai izdevējiestāde konkrētā lietā varētu veikt turpmākas darbības; vai

c)	ja izpildiestāde konstatē, ka konkrētā lietā tā nevar ievērot formalitātes un procedūras, ko izdevējiestāde nepārprotami norādījusi saskaņā ar 9. pantu.

Pēc izdevējiestādes lūguma attiecīgo informāciju nekavējoties apstiprina ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu.

3.   Neskarot 10. panta 4. un 5. punktu, nekavējoties un ar jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, izpildiestāde informē izdevējiestādi par:

a)	visiem lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar 10. vai 11. pantu;

b)	visiem lēmumiem par EIR izpildes vai atzīšanas atlikšanu, atlikšanas iemesliem un, ja iespējams, paredzamo atlikšanas ilgumu.

17. pants

Amatpersonu kriminālatbildība

Izdevējvalsts amatpersonas, kas saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu atrodas izpildvalsts teritorijā, attiecībā uz viņu izdarītiem vai pret viņām izdarītiem nodarījumiem tiek pielīdzinātas izpildvalsts amatpersonām.

18. pants

Amatpersonu civiltiesiskā atbildība

1.   Gadījumos, kad saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu kādas dalībvalsts amatpersonas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, pirmā minētā dalībvalsts ir atbildīga par kaitējumu, ko tās amatpersonas ir nodarījušas savu darbību laikā, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā tās darbojas.

2.   Dalībvalsts, kuras teritorijā ir nodarīts 1. punktā minētais kaitējums, to novērš saskaņā ar nosacījumiem, kurus piemēro šīs valsts amatpersonu nodarītam kaitējumam.

3.   Dalībvalsts, kuras amatpersonas ir nodarījušas kaitējumu kādai personai citas dalībvalsts teritorijā, pilnīgi atlīdzina visas summas, ko pēdējā minētā dalībvalsts ir samaksājusi cietušajiem vai viņu pilnvarotajām personām.

4.   Neskarot dalībvalstu tiesību īstenošanu attiecībā uz trešām personām un izņemot 3. punktu, ikviena dalībvalsts 1. punktā paredzētajos gadījumos atturas pieprasīt atlīdzību par citas dalībvalsts nodarītajiem kaitējumiem.

19. pants

Izmeklēšanas noslēpums

1.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka izdevējiestāde un izpildiestāde EIR izpildē pienācīgi ievēro izmeklēšanas noslēpumu.

2.   Izpildiestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem garantē EIR faktisko apstākļu un tā satura konfidencialitāti, izņemot tiktāl, ciktāl vajadzīgs, lai izpildītu attiecīgo izmeklēšanas pasākumu. Ja izpildiestāde noslēpuma ievērošanas prasību nevar ievērot, tad tā par to nekavējoties informē izdevējiestādi.

3.   Izdevējiestāde – saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un ja nav citu norāžu no izpildiestādes – neatklāj pierādījumus vai informāciju, ko ir sniegusi izpildiestāde, izņemot tiktāl, ciktāl izpaušana vajadzīga EIR aprakstītajai izmeklēšanai vai tiesvedībai.

4.   Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bankas neizpauž bankas klientam vai citām trešām personām to, ka izdevējvalstij saskaņā ar 26. un 27. pantu ir nosūtīta informācija vai ka notiek izmeklēšana.

20. pants

Personas datu aizsardzība

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis nodrošina, ka personas dati tiek aizsargāti un ka tos var apstrādāt tikai saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (17) un principiem, kas noteikti Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personu datu automātisko apstrādi un tās papildprotokolā.

Piekļuve šādiem datiem ir ierobežota, neskarot datu subjekta tiesības. Tikai pilnvarotas personas var piekļūt šādiem datiem.

21. pants

Izmaksas

1.   Ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi, izpildvalsts sedz visas izmaksas, kas radušās izpildvalsts teritorijā un ir saistītas ar EIR izpildi.

2.   Ja izpildiestāde uzskata, ka EIR izpildes izmaksas var tikt uzskatītas par īpaši augstām, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par to, vai un kā varētu sadalīt izmaksas vai arī grozīt EIR.

Izpildiestāde iepriekš detalizēti informē izdevējiestādi par to izmaksu daļu, kuras tiek uzskatītas par īpaši augstām.

3.   Izņēmuma gadījumos, kad apspriežu ceļā nav panākama vienošanās attiecībā uz 2. punktā minētajām izmaksām, izdevējiestāde var nolemt:

a)	daļēji vai pilnīgi atsaukt EIR; vai

b)	saglabāt EIR un segt izmaksu daļu, kuras tiek uzskatītas par īpaši augstām.

IV NODAĻA

ĪPAŠI NOTEIKUMI PAR DAŽIEM IZMEKLĒŠANAS PASĀKUMIEM

22. pants

Apcietināto pārvešana uz laiku uz izdevējvalsti izmeklēšanas pasākuma veikšanai

1.   EIR var izdot, lai kādu personu, kas apcietināta izpildvalstī, uz laiku pārvestu uz izpildvalsti izmeklēšanas pasākuma veikšanai, lai iegūtu tāda veida pierādījumu, kuram ir vajadzīga šīs personas klātbūtne izdevējvalsts teritorijā, ar noteikumu, ka termiņā, ko noteikusi izpildvalsts, šo personu nosūta atpakaļ.

2.   Papildus 11. pantā minētajiem neatzīšanas vai neizpildes iemesliem EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	apcietinātais tam nepiekrīt; vai

b)	nosūtīšana var pagarināt apcietinātā apcietinājuma laiku.

3.   Neskarot 2. punkta a) apakšpunktu, ja, ņemot vērā personas vecumu vai fizisko vai garīgo stāvokli, izpildvalsts uzskata to par vajadzīgu, apcietinātās personas juridiskajam pārstāvim dod iespēju sniegt atzinumu par pārvešanu uz laiku.

4.   Šā panta 1. punktā paredzētajos gadījumos apcietināto kopā ar visiem vajadzīgajiem dokumentiem cauri kādas trešās dalībvalsts teritorijai (“tranzīta dalībvalsts”) atļauj pārvietot pēc attiecīga pieteikuma iesniegšanas.

5.   Par praktisko kārtību attiecībā uz personas pārvešanu uz laiku, tostarp sīkas ziņas par tās apcietinājuma apstākļiem izdevējvalstī, un par datumiem, līdz kuriem šī persona jānogādā no izpildvalsts teritorijas un jānogādā atpakaļ izpildvalsts teritorijā, vienojas izdevējvalsts un izpildvalsts, nodrošinot, ka tiek ņemts vērā personas fiziskais un garīgais stāvoklis, kā arī drošības pakāpe, kas vajadzīga izdevējvalstī.

6.   Pārvestā persona izdevējvalsts teritorijā paliek apcietinājumā un attiecīgos gadījumos arī tranzīta dalībvalsts teritorijā par rīcību vai notiesāšanu, par ko persona tika turēta apcietinājumā izpildvalstī, izņemot, ja izpildvalsts iesniedz pieteikumu par šīs personas atbrīvošanu.

7.   Apcietinājuma laikposmu izdevējvalsts teritorijā atskaita no apcietinājuma laikposma, kas attiecīgajai personai ir jāizcieš vai būs jāizcieš izpildvalsts teritorijā.

8.   Neskarot 6. punktu, pret pārvesto personu neveic kriminālvajāšanu, to neapcietina un tai nepiemēro nekādus citus personas brīvības ierobežojumus izdevējvalstī par veiktu rīcību vai pasludinātu spriedumu, kas noticis pirms personas pārvietošanas no izpildvalsts teritorijas un kas nav minēts EIR.

9.   Šā panta 8. punktā paredzētā imunitāte beidzas, ja pārvestā persona, kurai 15 secīgās dienās no dienas, kurā tās klātbūtne izdevējiestādēm vairs nav vajadzīga, ir bijusi iespēja doties prom:

a)	tomēr ir palikusi attiecīgās valsts teritorijā; vai

b)	tajā atgriezusies pēc izceļošanas no tās.

10.   Izmaksas, kas rodas, piemērojot šo pantu, sedz saskaņā ar 21. pantu, izņemot ar personas pārvešanu uz izdevējvalsti un no tās saistītās izmaksas, ko sedz minētā valsts.

23. pants

Apcietināto pārvešana uz laiku uz izpildvalsti izmeklēšanas pasākuma veikšanai

1.   EIR var izdot, lai kādu personu, kas tiek turēta apcietinājumā izdevējvalstī, uz laiku pārvestu izmeklēšanas pasākuma veikšanai, lai savāktu pierādījumus, kuram ir vajadzīga šīs personas klātbūtne izpildvalstī.

2.   Attiecībā uz šajā pantā paredzēto pārvešanu uz laiku mutatis mutandis piemēro 22. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 3. līdz 9. punktu.

3.   Izmaksas, kas rodas, piemērojot šo pantu, sedz saskaņā ar 21. pantu, izņemot ar attiecīgās personas pārvešanu uz izpildvalsti un no tās saistītās izmaksas, ko sedz izdevējvalsts.

24. pants

Nopratināšana ar videokonferences palīdzību vai citu audiovizuālu pārraidi

1.   Ja persona atrodas izpildvalsts teritorijā un ir jānopratina kā liecinieks vai eksperts izdevējvalsts kompetentajās iestādēs, tad izdevējiestāde var izdot EIR, lai liecinieku vai ekspertu nopratinātu, izmantojot videokonferenci vai citu audiovizuālu pārraidi saskaņā ar 5. līdz 7. punktu.

Izdevējiestāde EIR var izdot arī nolūkā ar videokonferences vai citas audiovizuālas pārraides palīdzību nopratināt aizdomās turēto vai apsūdzēto.

2.   Papildus 11. pantā minētajiem neatzīšanas vai neizpildes iemesliem EIR izpildi var atteikt arī tad, ja:

a)	aizdomās turētais vai apsūdzētais tam nepiekrīt; vai

b)	šāda izmeklēšanas pasākuma izpilde konkrētā gadījumā būtu pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.

3.   Izdevējiestāde un izpildiestāde vienojas par praktisko kārtību. Vienojoties par šo kārtību, izpildiestāde uzņemas:

a)	aicināt attiecīgo liecinieku vai ekspertu ierasties uz nopratināšanu, norādot laiku un vietu;

b)	aicināt aizdomās turēto vai apsūdzēto uz nopratināšanu saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktos sīki izstrādātajiem noteikumiem un informēt šo personu par tiesībām, kas tai ir saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem, termiņā, kas tai dod iespēju efektīvi izmantot tiesības uz aizstāvību;

c)	nodrošināt nopratināmās personas identificēšanu;

4.   Ja konkrētas lietas apstākļu dēļ izpildiestādei nav pieejami nopratināšanas ar videokonferences palīdzību tehniskie līdzekļi, šādus līdzekļus saskaņā ar savstarpēju vienošanos var darīt pieejamus izdevējvalsts.

5.   Ja nopratināšanai izmanto videokonferenci vai citu audiovizuālu pārraidi, piemēro šādus noteikumus:

a)

nopratināšanā piedalās izpildvalsts kompetentās iestādes pārstāvis, kuram vajadzības gadījumā palīdz tulks, un tā ir arī atbildīga gan par nopratināmās personas identifikāciju, gan par izpildvalsts tiesību pamatprincipu ievērošanu. Ja izpildiestāde uzskata, ka nopratināšanā tiek pārkāpti izpildvalsts tiesību pamatprincipi, tad tā tūlīt veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nopratināšana turpinās saskaņā ar minētajiem principiem;

b)	izdevējvalsts un izpildvalsts kompetentās iestādes vajadzības gadījumā vienojas par nopratināmās personas aizsardzības pasākumiem;

c)	nopratināšanu nepastarpināti veic izdevējvalsts kompetentā iestāde vai nopratināšana notiek tās vadībā saskaņā ar tās tiesību aktiem;

d)	izpildvalsts pēc izdevējvalsts vai nopratināmās personas lūguma vajadzības gadījumā nopratināmajai personai nodrošina tulka palīdzību;

e)

aizdomās turēto vai apsūdzēto pirms nopratināšanas informē par procesuālajām tiesībām, kas tiem pienākas, tostarp par tiesībām nesniegt liecību, saskaņā ar izpildvalsts un izdevējvalsts tiesību aktiem. Liecinieki un eksperti var izmantot tiesības nesniegt liecību, kuras tiem pienāktos saskaņā ar izpildvalsts vai izdevējvalsts tiesību aktiem, un viņus par minētajām tiesībām informē pirms nopratināšanas.

6.   Neskarot pasākumus, par ko panākta vienošanās attiecībā uz personu aizsardzību, izpildiestāde nopratināšanas beigās sagatavo protokolu, kurā norāda nopratināšanas datumu un vietu, nopratinātās personas identitāti, visu pārējo to personu identitāti un funkcijas izpildvalstī, kuras ir piedalījušās nopratināšanā, visus dotos zvērestus un tehniskos apstākļus, kādos ir notikusi nopratināšana. Šo dokumentu izpildiestāde nosūta izdevējiestādei.

7.   Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad tās teritorijā saskaņā ar šo pantu nopratina attiecīgo personu un tā atsakās liecināt, kad tai ir pienākums liecināt, vai sniedz nepatiesu liecību, šīs dalībvalsts tiesību akti ir piemērojami tieši tāpat kā tad, ja nopratināšana notiktu procedūrā attiecīgajā valstī.

25. pants

Nopratināšana ar telefonkonferences palīdzību

1.   Ja persona atrodas vienas dalībvalsts teritorijā un ir kā liecinieks vai eksperts jānopratina kādas citas dalībvalsts kompetentās iestādēs, un ja nav piemēroti vai nav iespējams šo personu nopratināt klātienē otrās dalībvalsts teritorijā un pēc citu piemērotu līdzekļu apsvēršanas, otrās dalībvalsts izdevējiestāde var izdot EIR, lai liecinieku vai ekspertu iztaujātu, izmantojot telefonkonferenci, kā paredzēts 2. punktā.

2.   Ja nav citas vienošanās, tad nopratināšanai ar telefonkonferences palīdzību mutatis mutandis piemēro 24. panta 3., 5., 6. un 7. punktu.

26. pants

Informācija par bankas un citiem finanšu kontiem

1.   EIR var izdot, lai noteiktu, vai kādai fiziskai vai juridiskai personai, attiecībā uz kuru ir ierosināts kriminālprocess, ir viens vai vairāki jebkāda veida konti vai arī šī persona kontrolē šādus kontus kādā bankā, kas atrodas izpildvalsts teritorijā, un, ja tā ir, iegūt visus noteikto kontu datus.

2.   Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic vajadzīgos pasākumus, lai tā varētu sniegt 1. punktā minēto informāciju.

3.   Šā panta 1. punktā minētajā informācijā, ja tas lūgts EIR, iekļauj arī kontus, attiecībā uz kuriem personai, pret kuru ir uzsākts attiecīgais kriminālprocess, ir konkrētas pilnvaras.

4.   Šajā pantā noteikto pienākumu piemēro tikai tādā mērā, kādā šī informācija ir pieejama bankai, kurā atrodas attiecīgais konts.

5.   Izdevējiestāde EIR norāda iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā, un to, kādu iemeslu dēļ tā uzskata, ka izpildvalstī esošajās bankās varētu būt attiecīgs konts, un iespēju robežās norāda, kuras bankas varētu būt iesaistītas. Tāpat tā iekļauj EIR visu pieejamo informāciju, kas varētu atvieglināt tā izpildi.

6.   EIR var izdot arī, lai noteiktu, vai kādai fiziskai vai juridiskai personai, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess, ir viens vai vairāki konti jebkurā finanšu iestādē, kas nav banka un kas atrodas izpildvalsts teritorijā. Mutatis mutandis piemēro šā panta 3. līdz 5. punktu. Tādā gadījumā papildus 11. pantā minētajiem neatzīšanas un neizpildes iemesliem EIR izpildi var atteikt arī tad, ja izmeklēšanas pasākuma izpilde nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā.

27. pants

Informācija par bankas un citām finanšu operācijām

1.   EIR var izdot, lai iegūtu datus par konkrētiem bankas kontiem un bankas operācijām, kas ir notikušas konkrētā laikposmā, izmantojot vienu vai vairākus no tajā norādītajiem kontiem, tostarp datus par jebkuru sūtītāja vai saņēmēja kontu.

2.   Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic vajadzīgos pasākumus, lai varētu sniegt 1. punktā minēto informāciju.

3.   Šajā pantā noteikto pienākumu piemēro vienīgi tiktāl, ciktāl šī informācija ir pieejama bankai, kurā atrodas attiecīgais konts.

4.   Izdevējiestāde EIR norāda iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija ir svarīga konkrētajā kriminālprocesā.

5.   EIR var izdot attiecībā uz 1. punktā minēto informāciju arī saistībā ar finanšu darījumiem, ko veic finanšu iestādes, kas nav bankas. Mutatis mutandis piemēro šā panta 3.–4. punktu. Tādā gadījumā papildus 11. pantā minētajiem neatzīšanas un neizpildes iemesliem EIR izpildi var atteikt arī tad, ja izmeklēšanas pasākuma izpilde nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā.

28. pants

Izmeklēšanas pasākumi, kas paredz pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā

1.   Gadījumos, kad EIR ir izdots, lai veiktu izmeklēšanas pasākumu, kas ietver pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā, piemēram:

a)	bankas darījumu vai citu finanšu darījumu, kas tiek veikti, izmantojot vienu vai vairākus norādītus kontus, novērošanu;

b)	kontrolētu piegādi izpildvalsts teritorijā,

papildus 11. pantā minētajiem neatzīšanas un neizpildes iemesliem EIR izpildi var atteikt, ja attiecīgā pasākuma izpilde nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā.

2.   Izdevējvalsts un izpildvalsts vienojas par praktisko kārtību attiecībā uz 1. punkta b) apakšpunktā minēto izmeklēšanas pasākumu un jebkurā citā vajadzības gadījumā.

3.   Izdevējiestāde EIR norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā.

4.   Tiesības rīkoties, vadīt un kontrolēt operācijas, kas saistītas ar 1. punktā minētā EIR izpildi, ir izpildvalsts kompetentajām iestādēm.

29. pants

Slēptā izmeklēšana

1.   EIR var izdot, lai lūgtu izpildvalsti palīdzēt izdevējvalstij noziegumu izmeklēšanā, ko veic amatpersonas, kuras darbojas ar slēptu vai viltus identitāti (“slēpta izmeklēšana”).

2.   Izdevējvalsts EIR norāda, kāpēc tā uzskata, ka slēptā izmeklēšana varētu būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā. Lēmumu par EIR, kas izdots saskaņā ar šo pantu, atzīšanu vai izpildi, katrā atsevišķā lietā pieņem izpildvalsts kompetentās iestādes, pienācīgi ņemot vērā savus valsts tiesību aktus un procedūras.

3.   Papildus 11. pantā minētajiem neatzīšanas un neizpildes iemesliem izpildiestāde šā panta 1. punktā minētā EIR izpildi var atteikt, ja:

a)	slēptās izmeklēšanas izpilde nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā;

b)	nav iespējams panākt vienošanos par slēptās izmeklēšanas kārtību saskaņā ar 4. punktu.

4.   Slēptā izmeklēšana notiek saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem un procedūrām, kuru teritorijā veic slēpto izmeklēšanu. Tiesības rīkoties, vadīt un kontrolēt operāciju, kas saistīta ar slēpto izmeklēšanu, ir tikai izpildvalsts kompetentajām iestādēm. Izdevējvalsts un izpildvalsts vienojas par slēptās izmeklēšanas ilgumu, sīki izstrādātiem nosacījumiem un slēptajā izmeklēšanā iesaistīto amatpersonu tiesisko statusu, ņemot vērā attiecīgo valstu tiesību aktus un procedūras.

V NODAĻA

TELESAKARU PĀRTVERŠANA

30. pants

Telesakaru pārtveršana ar citas dalībvalsts tehnisku palīdzību

1.   Var izdot EIR, lai pārtvertu telesakarus dalībvalstī, no kuras vajadzīga tehniska palīdzība.

2.   Ja visu vajadzīgo tehnisko palīdzību vienai un tai pašai telesakaru pārtveršanai var sniegt vairāk nekā viena dalībvalsts, EIR sūta tikai vienai no tām. Prioritāti vienmēr piešķir dalībvalstij, kurā atrodas vai atradīsies pārtveršanas subjekts.

3.   Šā panta 1. punktā minētajā EIR iekļauj arī šādas ziņas:

a)	informāciju, kas nepieciešama, lai identificētu šīs sakaru pārtveršanas subjektu;

b)	sakaru pārtveršanas vēlamo ilgumu; un

c)	pietiekamus tehniskos datus, jo īpaši mērķidentifikatoru, lai nodrošinātu, ka EIR var izpildīt.

4.   Izdevējiestāde EIR norāda iemeslus, kādēļ tā uzskata lūgto pasākumu par vajadzīgu konkrētajā kriminālprocesā.

5.   Papildus 11. pantā paredzētajiem neatzīšanas un neizpildes iemesliem 1. punktā minētā EIR izpildi var atteikt arī tad, ja attiecīgais izmeklēšanas pasākums netiktu atļauts līdzīgā vietējā lietā. Izpildvalsts savu piekrišanu var pakārtot jebkādiem nosacījumiem, kuri tiktu ievēroti līdzīgā vietējā lietā.

6.   Šā panta 1. punktā minēto EIR var izpildīt:

a)	telesakarus nekavējoties pārraidot izdevējvalstij; vai

b)	telesakarus pārtverot, ierakstot un pēc tam pārraidot pārtvertos datus izdevējvalstij.

Izdevējiestāde un izpildiestāde savstarpēji apspriežas, lai vienotos, vai pārtveršanu veic saskaņā ar a) vai b) apakšpunktu.

7.   Izdodot 1. punktā minēto EIR vai pārtveršanas laikā, izdevējiestāde, ja tai ir kāds īpašs iemesls, var lūgt arī ieraksta transkripciju, atkodējumu vai atšifrējumu, ja tam piekrīt izpildiestāde.

8.   Izmaksas, kas rodas, piemērojot šo pantu, sedz saskaņā ar 21. pantu, izņemot ar pārtverto sakaru transkripciju, atkodējumu vai atšifrējumu saistītās izmaksas, ko sedz izdevējvalsts.

31. pants

Tās dalībvalsts informēšana, kurā atrodas pārtveršanas subjekts un no kuras nav vajadzīga tehniskā palīdzība

1.   Ja, lai veiktu kādu izmeklēšanas pasākumu, telesakaru pārtveršanu atļauj vienas dalībvalsts (“pārtvērēja dalībvalsts”) kompetentā iestāde un sakaru pārtveršanas rīkojumā norādītā pārtveršanas subjekta sakaru adresi izmanto citas dalībvalsts teritorijā (“informētā dalībvalsts”), no kuras nav vajadzīga tehniskā palīdzība, lai veiktu pārtveršanu, pārtvērēja dalībvalsts par pārtveršanu informē informētās dalībvalsts kompetento iestādi:

a)	pirms pārtveršanas – gadījumos, kad pārtvērējas dalībvalsts kompetentā iestāde, izdodot rīkojumu par pārtveršanu, zina, ka pārtveršanas subjekts ir vai būs informētās dalībvalsts teritorijā;

b)	pārtveršanas laikā vai pēc pārtveršanas veikšanas – uzreiz pēc tam, kad tai kļūst zināms, ka, pārtveršanas subjekts ir vai pārtveršanas laikā ir bijis informētās dalībvalsts teritorijā.

2.   Šā panta 1. punktā minēto paziņojumu sniedz, izmantojot C pielikumā iekļauto veidlapu.

3.   Gadījumos, kad pārtveršana nebūtu atļauta līdzīgā vietējā lietā, informētās dalībvalsts kompetentā iestāde var nekavējoties un vēlākais 96 stundu laikā pēc 1. punktā minētā paziņojuma saņemšanas informēt pārtvērējas dalībvalsts kompetento iestādi, ka:

a)	pārtveršanu nedrīkst veikt vai tā tiks izbeigta; un

b)

ja vajadzīgs – ka materiālus, kas jau pārtverti, kamēr pārtveršanas subjekts bija tās teritorijā, nedrīkst izmantot vai ka tos drīkst izmantot tikai saskaņā ar tās noteiktiem nosacījumiem. Informētās dalībvalsts kompetentā iestāde informē pārtvērējas dalībvalsts kompetento iestādi par iemesliem, kas pamato minētos nosacījumus.

4.   Šā panta 2. punktā minētajam paziņojumam mutatis mutandis piemēro 5. panta 2. punktu.

VI NODAĻA

PAGAIDU PASĀKUMI

32. pants

Pagaidu pasākumi

1.   Izdevējiestāde var izdot EIR, lai veiktu jebkādu pasākumu nolūkā provizoriski nepieļaut tādu priekšmetu iznīcināšanu, pārveidošanu, pārvietošanu, nodošanu vai atbrīvošanos no tiem, kurus varētu izmantot kā pierādījumus.

2.   Izpildiestāde par pagaidu pasākumu lemj un attiecīgo lēmumu nosūta pēc iespējas ātrāk un, ja vien tas ir praktiski iespējams, 24 stundu laikā pēc EIR saņemšanas.

3.   Kad tiek lūgts 1. punktā minētais pagaidu pasākums, izdevējiestāde EIR norāda, vai pierādījumi tiks nosūtīti uz izdevējvalsti vai arī tie paliks izpildvalstī. Izpildiestāde atzīst šādu EIR, izpilda to un pārsūta pierādījumus saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajām procedūrām.

4.   Ja saskaņā ar 3. punktu EIR ir pievienots norādījums, ka pierādījumi paliek izpildvalstī, izdevējiestāde norāda datumu, kad tiek atcelts 1. punktā minētais pagaidu pasākums, vai paredzamo datumu, kad lūgums sniegt pierādījumus izdevējvalstij tiks iesniegts.

5.   Apspriedusies ar izdevējiestādi, izpildiestāde, ņemot vērā lietas apstākļus, var saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un praksi paredzēt atbilstošus nosacījumus, lai ierobežotu laikposmu, kurā uztur 1. punktā minēto pagaidu pasākumu. Ja saskaņā ar šiem nosacījumiem tā paredz atcelt pagaidu pasākumu, izdevējiestāde informē izdevējiestādi, kurai dod iespēju iesniegt savus apsvērumus. Izdevējiestāde nekavējoties informē izpildiestādi par 1. punktā minētā pagaidu pasākuma atcelšanu.

VII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

33. pants

Paziņojumi

1.   Katra dalībvalsts līdz 2017. gada 22. maijam Komisijai paziņo:

a)	iestādi vai iestādes, kam saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir kompetence saskaņā ar 2. panta c) un d) punktu, ja šī dalībvalsts ir izdevējvalsts vai izpildvalsts;

b)	kādās valodās tās pieņem EIR, kā minēts 5. panta 2. punktā;

c)	informāciju par izraudzīto centrālo iestādi vai centrālajām iestādēm, ja attiecīgā dalībvalsts vēlas izmantot 7. panta 3. punktā paredzēto iespēju. Šāda informācija ir saistoša visām izdevējvalsts iestādēm;

2.   Dalībvalsts var arī Komisijai sniegt sarakstu ar vajadzīgajiem dokumentiem, ko tā prasa saskaņā ar 22. panta 4. punktu.

3.   Dalībvalstis Komisiju informē par jebkādām turpmākām izmaiņām attiecībā uz 1. un 2. punktā minēto informāciju.

4.   Informāciju, kas saņemta saskaņā ar šo pantu, Komisija dara pieejamu visām dalībvalstīm un ETST. ETST šo informāciju dara pieejamu tīmekļa vietnē, kas minēta Padomes Lēmuma 2008/976/TI (18) 9. pantā.

34. pants

Citi tiesību instrumenti, nolīgumi un vienošanās

1.   Neskarot to piemērošanu attiecībās starp dalībvalstīm un trešām valstīm un to pagaidu piemērošanu saskaņā ar 35. pantu, ar šo direktīvu no 2017. gada 22. maija aizstāj atbilstošos noteikumus šādās konvencijās, kas piemērojamas attiecībās starp dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva:

a)	Eiropas Padomes 1959. gada 20. aprīļa Eiropas Konvencija par savstarpēju tiesisko palīdzību krimināllietās, kā arī abi tās papildprotokoli, proti, un papildprotokols, un divpusējie nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar tās 26. pantu;

b)	Konvencija, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu;

c)	Konvencija par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju tiesisko palīdzību krimināllietās un tās protokols.

2.   Ar šo Pamatlēmumu 2008/978/TI aizstāj ar šo direktīvu attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva. Pamatlēmuma 2003/577/TI noteikumus aizstāj attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva attiecībā uz pierādījumu iesaldēšanu.

Dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva, atsauces uz Pamatlēmumu 2008/978/TI un attiecībā uz pierādījumu iesaldēšanu uz Pamatlēmumu 2003/577/TI interpretē kā atsauces uz šo direktīvu.

3.   Papildus šai direktīvai dalībvalstis var noslēgt vai turpināt piemērot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai vienošanās ar citām dalībvalstīm arī pēc 2017. gada 22. maija, tikai ciktāl tie ļauj papildus stiprināt šīs direktīvas mērķus, un vienkāršo vai vēl vairāk atvieglina pierādījumu vākšanas procedūras, un ar noteikumu, ka tiek ievērots šajā direktīvā paredzētais drošības pasākumu līmenis.

4.   Dalībvalstis līdz 2017. gada 22. maijam paziņo Komisijai 3. punktā minētos pastāvošos nolīgumus un vienošanās, ko tās vēlas piemērot arī turpmāk. Dalībvalstis trīs mēnešos pēc parakstīšanas Komisijai dara zināmus arī jebkādus jaunus nolīgumus vai vienošanās, kas minēti 3. punktā.

35. pants

Pārejas noteikumi

1.   Savstarpējās palīdzības lūgumus, kas saņemti līdz 2017. gada 22. maijam, turpina reglamentēt pastāvošie instrumenti par savstarpēju palīdzību krimināllietās. Lēmumus par pierādījumu iesaldēšanu saskaņā ar Pamatlēmumu 2003/577/TI, kas saņemti līdz 2017. gada 22. maijam, turpina reglamentēt minētais pamatlēmums.

2.   Pēc lēmuma par iesaldēšanu, kas pieņemts saskaņā ar Pamatlēmumu 2003/577/TI, EIR mutatis mutandis piemēro 8. panta 1. punktu.

36. pants

Transponēšana

1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2017. gada 22. maijam izpildītu šīs direktīvas prasības.

2.   Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka to, kā izdarīt šādas atsauces.

3.   Līdz 2017. gada 22. maijam dalībvalstis Komisijai nosūta to noteikumu tekstu, ar kuriem tās savos tiesību aktos transponē pienākumus, kurus tām uzliek šī direktīva.

37. pants

Ziņojums par piemērošanu

Ne vēlāk kā piecus gadus pēc 2014. gada 21. maija Komisija, pamatojoties uz informāciju gan par kvalitatīviem, gan kvantitatīviem aspektiem, Eiropas Parlamentam un Padomei sniedz ziņojumu par šīs direktīvas piemērošanu, iekļaujot jo īpaši novērtējumu par tās ietekmi uz sadarbību krimināllietās un indivīdu aizsardzību, kā arī par to, kā tiek pildīti noteikumi par telesakaru pārtveršanu, ņemot vērā tehnikas attīstību. Šim ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumus par šīs direktīvas grozījumiem.

38. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

39. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

---

(1)  Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2014. gada 14. marta lēmums.

(2)  Padomes Pamatlēmums 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV L 196, 2.8.2003., 45. lpp.).

(3)  Padomes Pamatlēmums 2008/978/TI (2008. gada 18. decembris) par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībā krimināllietās (OV L 350, 30.12.2008., 72. lpp.).

(4)  Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.).

(5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/64/ES (2010. gada 20. oktobris) par tiesībām uz mutisko un rakstisko tulkojumu kriminālprocesā (OV L 280, 26.10.2010., 1. lpp.).

(6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES (2012. gada 22. maijs) par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (OV L 142, 1.6.2012., 1. lpp.).

(7)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/48/ES (2013. gada 22. oktobris) par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā un Eiropas apcietināšanas ordera procesā, par tiesībām uz to, ka pēc brīvības atņemšanas informē trešo personu, un par tiesībām, kamēr atņemta brīvība, sazināties ar trešām personām un konsulārajām iestādēm (OV L 294, 6.11.2013., 1. lpp.).

(8)  Protokols, kas pievienots Konvencijai par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko Padome izstrādājusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34. pantu (OV C 326, 21.11.2001., 2. lpp.).

(9)  Padomes Pamatlēmums 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV L 190, 18.7.2002, 1. lpp.).

(10)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/60/EK (2005. gada 26. oktobris) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 25.11.2005., 15. lpp.).

(11)  OV C 369, 17.12.2011., 14. lpp.

(12)  OV C 355, 29.12.2010., 1. lpp.

(13)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.).

(14)  Konvencija par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar 34. pantu Līgumā par Eiropas Savienību (OV C 197, 12.7.2000., 3. lpp.).

(15)  Padomes Pamatlēmums 2002/465/TI (2002. gada 13. jūnijs) par kopējām izmeklēšanas grupām (OV L 162, 20.6.2002., 1. lpp.).

(16)  Vienotā Rīcība 98/428/TI (1998. gada 29. jūnijs) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla izveidi, ko pieņēmusi Padome, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu (OV L 191, 7.7.1998., 4. lpp.).

(17)  Padomes Pamatlēmums 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (OV L 350, 30.12.2008., 60. lpp.).

(18)  Padomes Lēmums 2008/976/TI (2008. gada 16. decembris) par Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu (OV L 348, 24.12.2008., 130. lpp.).

---

---

---

---

---