EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Izraidīšanas lēmumu savstarpēja atzīšana ES valstīs

 

KOPSAVILKUMS:

Direktīva 2001/40/EK par lēmumu savstarpēju atzīšanu attiecībā uz ārpussavienības valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

Tās mērķis ir nodrošināt, lai tiktu ievērots un izpildīts Eiropas Savienības (ES) valsts lēmums par ārpussavienības valsts valstspiederīgā, kurš atrodas citā ES valstī, izraidīšanu.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

  • Izraidīšanas rīkojumi ir piemērojami ārpussavienības valstu valstspiederīgajiem,
    • kuri rada nopietnu un reālu sabiedrības drošības un sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apdraudējumu;
    • kuri ir notiesāti par nodarījumu, kas sodāms ar brīvības atņemšanu uz vismaz vienu gadu;
    • ja pastāv nopietns pamats domāt, ka attiecīgā persona ir veikusi nopietnus kriminālnodarījumus, vai ir konkrēti pierādījumi par tās nodomu veikt šādus nodarījumus;
    • kuri neievēro valsts noteikumus par ieceļošanu vai uzturēšanos.
  • Ja attiecīgajai personai ir derīga uzturēšanās atļauja, tad valstij, kura īsteno izraidīšanu, ir pienākums konsultēties ar valsti, kura izsniedza uzturēšanās atļauju.
  • ES valstīm, kuras piemēro šo direktīvu, ir pienākums:
    • ievērot cilvēktiesības un pamatbrīvības;
    • nodrošināt, ka attiecīgajai personai ir iespēja apstrīdēt izraidīšanas rīkojumu;
    • nodrošināt personas datu aizsardzību un datu drošību;
    • izmantot visus piemērotos sadarbības un informācijas apmaiņas līdzekļus, lai īstenotu šo direktīvu;
    • atlīdzināt citām ES valstīm izdevumus, kas var rasties šīs direktīvas īstenošanā. Ar atlīdzināšanu saistītie pasākumi ir noteikti Padomes Lēmumā 2004/191/EK.
  • Valstij, kura izdod izraidīšanas rīkojumu, ir pienākums pēc iespējas ātrāk nodrošināt visus nepieciešamos dokumentus valstij, kura izpilda rīkojumu.
  • Valstij, kura izpilda lēmumu, ir pienākums nodrošināt, ka tas nepārkāpj piemērojamos starptautiskos vai valsts noteikumus.
  • Direktīva neattiecas uz ES pilsoņu ģimenes locekļiem.
  • Ar Padomes Direktīvu 2003/110/EK nosaka tranzīta pasākumus nelikumīgi ieceļojušu trešo valstu valstspiederīgo izraidīšanai pa gaisa ceļu caur citu ES valsti.
  • Ar Direktīvu 2008/115/EK izveido kopīgus standartus un procedūras attiecībā uz to ārpussavienības valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri ES valstī uzturas nelikumīgi.
  • Ar Regulu (ES) Nr. 604/2013 (Dublinas III Regula) paredz kritērijus un procedūras, lai noteiktu ES valsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
  • 2005. gada septembrī Eiropas Padome pieņēma 20 pamatnostādnes piespiedu atgriešanai.

KOPŠ KURA LAIKA ŠĪ DIREKTĪVA IR PIEMĒROJAMA?

Tā ir piemērojama kopš 2001. gada 2. jūnija. ES valstu tiesību aktos tā bija jāiekļauj līdz 2002. gada 2. decembrim.

KONTEKSTS

Šo direktīvu piemēro un tās pasākumos piedalās arī Apvienotā Karaliste (1) un Īrija, kuras neietilpst Šengenas zonā, kā arī Islande un Norvēģija, savukārt Dānija to nepiemēro.

PAMATDOKUMENTS

Padomes Direktīva 2001/40/EK (2001. gada 28. maijs) par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu (OV L 149, 2.6.2001., 34.–36. lpp.)

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu (OV L 321, 6.12.2003., 26.–31. lpp.)

Padomes Lēmums (2004/191/EK (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu pilsoņu izraidīšanu (OV L 60, 27.2.2004., 55.–57. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV L 348, 24.12.2008., 98.–107. lpp.)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 29.6.2013., 31.–59. lpp.)

Pēdējo reizi atjaunots: 09.01.2017



(1) Apvienotā Karaliste izstājas no Eiropas Savienības un 2020. gada 1. februārī kļūst par trešo valsti (valsts, kura nav Savienības dalībvalsts).

Top