Minimālās algas Eiropas Savienībā

 

KOPSAVILKUMS:

Direktīva (ES) 2022/2041 par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā

KĀDS IR ŠĪS DIREKTĪVAS MĒRĶIS?

Tās mērķis ir uzlabot darba un dzīves apstākļus Eiropas Savienībā (ES), izveidojot regulējumu attiecībā uz:

• likumā noteiktu minimālo algu* adekvātumu;
• koplīguma sarunu* par algu noteikšanu veicināšanu;
• darba ņēmēju efektīvas piekļuves tiesībām uz minimālo algu* aizsardzību, ja to paredz valsts tiesību akti un/vai koplīgumi, veicināšanu.

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Darbības joma

Direktīvu piemēro darba ņēmējiem ES, kuriem ir darba līgums vai darba tiesiskās attiecības, kā noteikts katrā ES dalībvalstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

Lai paplašinātu koplīguma sarunas par algu noteikšanu, dalībvalstīm, iesaistot sociālos partnerus, ir pienākums:

• veicināt sociālo partneru spēju veidošanu un stiprināt to iesaistīšanos koplīguma sarunās, jo īpaši nozares vai starpnozaru līmenī;
• mudināt sociālos partnerus iesaistīties konstruktīvās, jēgpilnās un uz informāciju balstītās sarunās par algām;
• veikt pasākumus, lai garantētu tiesības uz koplīguma sarunām par algām un lai nepieļautu darba ņēmēju un arodbiedrību pārstāvju diskriminēšanu nodarbinātības jomā;
• veikt pasākumus, lai aizsargātu darba ņēmējus un arodbiedrību pārstāvjus, kā arī arodbiedrības un darba devēju organizācijas pret jebkādu otras puses vai tās pārstāvju vai biedru iejaukšanos to izveidē, darbībā vai pārvaldībā;
• ja koplīguma slēgšanas aptvēruma rādītājs ir zemāks par 80 % slieksni, nodrošināt veicinošus nosacījumus vai nu ar tiesību aktiem, vai arī pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un izstrādāt rīcības plānu šī aptvēruma palielināšanai.

Dalībvalstis, kurās ir likumā noteiktas minimālās algas, izveido noteiktas procedūras, lai nodrošinātu algu adekvātumu, nolūkā:

• panākt pienācīgu dzīves standartu;
• samazināt nodarbinātu personu nabadzību;
• veicināt sociālo kohēziju un augšupēju sociālo konverģenci;
• ierobežot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības.

Dalībvalstis:

• izmanto kritērijus, kas ietver vismaz šādus elementus:
  • likumā noteiktu minimālo algu pirktspēju, ņemot vērā dzīvošanas izmaksas,
  • vispārējo algu līmeni, algu pieauguma tempu un to sadalījumu,
  • ilgtermiņa valsts ražīguma līmeņus un tendences;
• piemēro indikatīvās atsauces vērtības, lai novērtētu likumā noteiktu minimālo algu adekvātumu – dalībvalstis var izmantot automātiskās indeksācijas korekcijas ar noteikumu, ka tā rezultātā netiek samazināta likumā noteikta minimālā alga;
• vismaz reizi divos gados vai – dalībvalstīm, kuras izmanto automātisko indeksācijas mehānismu, – vismaz reizi četros gados atjaunina likumā noteiktas minimālās algas;
• izraugās vienu vai vairākas padomdevējas struktūras, kas sniedz konsultācijas;
• iesaista sociālos partnerus likumā noteiktu minimālo algu noteikšanā un atjaunināšanā;
• iesaistot sociālos partnerus, nodrošina darba ņēmēju efektīvu piekļuvi likumā noteiktas minimālās algas aizsardzībai, nodrošinot:
  • efektīvas, samērīgas un nediskriminējošas kontroles un pārbaudes uz vietas,
  • pietiekamus resursus, apmācību un vadlīnijas, lai izpildiestādes varētu vērsties pret darba devējiem, kas neievēro noteikumus.

Papildu noteikumi paredz, ka dalībvalstīm ir pienākums:

• vākt precīzus datus minimālo algu aizsardzības uzraudzībai;
• nodrošināt, ka visa attiecīgā informācija par likumā noteiktām minimālajām algām ir publiski pieejama, un informēt darba ņēmējus un darba devējus par šiem pasākumiem;
• nodrošināt, ka darba ņēmējiem ir pieejama efektīva, savlaicīga un objektīva strīdu izšķiršana un tiesības uz tiesisko aizsardzību;
• aizsargāt darba ņēmējus un to pārstāvjus pret jebkādu nelabvēlīgu attieksmi no darba devēja puses;
• piemērot sodus par šajā direktīvā noteikto pienākumu pārkāpumiem.

Direktīva:

• neskar sociālo partneru autonomiju vai to tiesības apspriest un slēgt koplīgumus;
• nosaka, ka dalībvalstīm ir pienākums:
  • ieviest likumā noteiktu minimālo algu,
  • pasludināt jebkuru koplīgumu par vispārēji piemērojamu;
• neietekmē dalībvalstu tiesības:
  • lemt par likumā noteiktas minimālās algas noteikšanu, tās līmeni un piekļuvi šai aizsardzībai,
  • ieviest darba ņēmējiem labvēlīgākus noteikumus vai koplīgumus;
• nav pamats tam, lai, samazinot vai atceļot minimālās algas, samazinātu vispārējo aizsardzības līmeni, kāds darba ņēmējiem jau ir pieejams.

NO KURA BRĪŽA ŠIE NOTEIKUMI IR PIEMĒROJAMI?

Direktīva valstu tiesību aktos ir jātransponē līdz 2024. gada 15. novembrim. Šie noteikumi ir jāpiemēro no 2024. gada 15. novembra.

KONTEKSTS

Minimālās algas visā ES būtiski atšķiras, liedzot aizsardzību daudziem darba ņēmējiem. Šī joma ietilpst valstu jurisdikcijā, un ES tajā ir tikai atbalstoša un papildinoša loma. Direktīvas mērķis nav nedz saskaņot minimālo algu līmeni visā ES, nedz izveidot vienotu metodi to noteikšanai.

Direktīvas pamatā ir Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. panta 1. punkta b) apakšpunkts – īpaša atsauce uz darba apstākļiem.

Plašāka informācija:

• Adekvāta minimālā alga Eiropas Savienībā (Eiropas Komisija);
• Adekvāta minimālā alga Eiropas Savienībā (Eiropas Savienības Padome).

GALVENIE TERMINI

PAMATDOKUMENTS

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2022/2041 (2022. gada 19. oktobris) par adekvātām minimālajām algām Eiropas Savienībā (OV L 275, 25.10.2022., 33.–47. lpp.).

SAISTĪTIE DOKUMENTI

Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētā versija, Trešā daļa – Savienības iekšpolitika un rīcība, X sadaļa – Sociālā politika, 153. pants (bijušais EKL 137. pants) (OV C 202, 7.6.2016., 114.–116. lpp.).

Pēdējo reizi atjaunots: 06.02.2023