1.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2020. gada 11. martā Covid‑19 uzliesmojumu pasludināja par “pandēmiju”. Paziņojuma plašsaziņas līdzekļiem par Covid‑19 ievadā šajā datumā PVO ģenerāldirektors atzina, ka Covid‑19 pandēmija “nav tikai sabiedrības veselības krīze, tā ir krīze, kas skars katru nozari [..]”. Patiesi, pandēmija un ārkārtas pasākumi, ko veica valdības visā pasaulē, lai novērstu vīrusa izplatību, radīja vēl nepieredzētus traucējumus. Filozofs Edgars Morins [Edgar Morin] rakstīja, ka, lai arī šī pandēmija nav pirmā pandēmija cilvēces vēsturē, tās “radikālā novitāte” slēpjas faktā, ka tā izraisīja megakrīzi, ko veido politisko, ekonomisko, sociālo, ekoloģisko, nacionālo un globālo krīžu kombinācija ( 2 ). Pandēmija ir bijusi arī liels izaicinājums tiesību jomā. Kāds tiesību komentētājs ir precīzi novērojis, ka tā ir līgumtiesību “stresa tests” ( 3 ) tādā mērā, ka tā var “nopietni pārbaudīt spēkā esošo tiesību aktu piemērotību nodrošināt piemērotus līdzekļus atbildei” uz tās sekām ( 4 ).

2.

Tūrisms bija viena no nozarēm, kuras Covid‑19 pandēmija skāra vissmagāk un nekavējoties. Ekonomiskā ietekme ir “bezprecedenta”, ņemot vērā faktu, ka tūrisms ir trešā lielākā eksporta joma, kas veidoja 7 % no pasaules tirdzniecības apjoma 2019. gadā, un ka “ir ietekmētas visas tās plašās vērtību ķēdes daļas” ( 5 ). Mājsēde, komandantstundas, ceļošanas aizliegumi un robežu slēgšana ievērojami ierobežoja pašu ceļošanas konceptu, kas ir pārvietošanās brīvība. Valdību veikto ierobežojumu, lai apturētu vīrusa izplatību, dēļ komplekso ceļojumu organizatoru, transporta pārvadātāju un tūrisma nozares uzņēmumu darbība kopumā nekavējoties apstājās. Turklāt tiem bija jāsaskaras arī ar plaši izplatītiem atcelšanas gadījumiem un atlīdzības prasībām.

3.

Konkrētāk, izskatāmā lieta attiecas uz jautājumu par tādu valsts pasākumu pieņemšanu, kuri paredz īslaicīgas atkāpes no patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktiem, kas reglamentē komplekso ceļojumu līgumus. Apstrīdētie pasākumi komplekso ceļojumu organizatoriem tostarp ļāva izsniegt ceļotājiem vaučerus, nevis atmaksāt naudu, lai risinātu tūlītējas likviditātes problēmas. Ņemot vērā veselības krīzes kontekstu, lieta pārsniedz tiesību noteikšanu Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktos. Tā rada jautājumu par iespējamiem ierobežojumiem esošā tiesiskā regulējuma atbilstībai Covid‑19 pandēmijas apkarošanai. Tā skar arī dalībvalstu ārkārtas pilnvaru izmantošanu “pandēmijas izraisītas ārkārtas situācijas” kontekstā ( 6 ).

4.

31. un 40. apsvērums Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. novembra Direktīvā (ES) 2015/2302 par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015, L 326, 1. lpp.), ir šādi:

[..]

5.

Šīs direktīvas 3. panta 12. punktā ir definēts jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”, kas ir “situācija, kura nepakļaujas tās līgumslēdzējas puses kontrolei, kas atsaucas uz šādu situāciju, un kuras sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi”.

6.

Direktīvas 2015/2302 4. pantā “Saskaņošanas līmenis” ir noteikts:

“Ja vien šajā direktīvā nav noteikts citādi, dalībvalstis savos valsts tiesību aktos nepatur spēkā vai neievieš noteikumus, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, tostarp stingrākus vai mazāk stingrus noteikumus, kuri nodrošinātu ceļotājiem atšķirīgu aizsardzības līmeni.”

7.

Direktīvas 2015/2302 12. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ceļotājs jebkurā laikā pirms kompleksā pakalpojuma sākuma var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu. Ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar šo punktu, ceļotājam var prasīt maksāt atbilstošu un pamatojamu izbeigšanas maksu organizatoram. [..]

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, ceļotājam ir tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu pirms kompleksā pakalpojuma sākuma, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi. Ja kompleksā ceļojuma līgums tiek izbeigts saskaņā ar šo punktu, ceļotājam ir tiesības uz pilnīgu visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet nav tiesību saņemt papildu kompensāciju.

3.   Organizators var izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu un pilnībā atmaksāt ceļotājam visus maksājumus, kas veikti par komplekso pakalpojumu, bet tam nav pienākuma maksāt papildu kompensāciju, ja:

[..]

4.   Organizators atmaksā visu, kas prasīts saskaņā ar 2. un 3. punktu, vai – attiecībā uz 1. punktu – atlīdzina visus maksājumus, ko veicis ceļotājs vai kas veikti ceļotāja vārdā par komplekso pakalpojumu, atskaitot atbilstošu izbeigšanas maksu. Šādas atmaksāšanas vai atlīdzināšanas ceļotājam veic bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas.

[..]”

8.

Direktīvas 2015/2302 17. pants “Aizsardzības maksātnespējas gadījumā efektivitāte un piemērošanas joma” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka organizatori, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. [..]

[..]

2.   Nodrošinājums, kas minēts 1. punktā, ir efektīvs un aptver saprātīgi paredzamas izmaksas. [..]

[..]”

9.

Direktīvas 2015/2302 23. panta “Direktīvas imperatīvais raksturs” 2. un 3. punktā ir noteikts:

“2.   Ceļotāji nevar atteikties no tiesībām, ko viņiem piešķir valsts akti, ar kuriem transponē šo direktīvu.

3.   Jebkurš līguma noteikums vai jebkurš ceļotāja paziņojums, kurš tieši vai netieši atceļ vai ierobežo tiesības, kas ceļotājam piešķirtas ar šo direktīvu, vai kura mērķis ir apiet šīs direktīvas piemērošanu, ceļotājam nav saistošs.”

10.

Prasītājas, Union fédérale des consommateurs – Que choisir (UFC – Que choisir) un Consommation, logement et cadre de vie (CLCV), ir Francijas patērētāju apvienības. Tās apstrīd dažādu aktu likumību, tostarp ordonnance n° 2020‑315 du 25 mars 2020 relative aux conditions financières de résolution de certains contrats de voyages touristiques et de séjours en cas de circonstances exceptionnelles et inévitables ou de force majeure (2020. gada 25. marta Rīkojums Nr. 2020‑315 par atsevišķu tūrisma ceļojumu un uzturēšanās līgumu atcelšanas nenovēršamu vai ārkārtas apstākļu vai nepārvaramas varas gadījumā finanšu nosacījumiem; turpmāk tekstā – “apstrīdētais rīkojums”).

11.

Apstrīdētais rīkojums tika pieņemts, pamatojoties uz pilnvarām, kas Francijas valdībai piešķirtas ar loi du 23 mars 2020 d’urgence pour faire face à l’épidémie de covid‑19 (2020. gada 23. marta Ārkārtas likums rīcībai Covid‑19 uzliesmojuma situācijā), “lai risinātu Covid‑19 epidēmijas izplatīšanās ekonomiskās, finansiālās un sociālās sekas un to pasākumu sekas, kas veikti, lai ierobežotu šo izplatīšanos un it īpaši lai novērstu un ierobežotu fizisko un juridisko personu, kuras veic saimniecisko darbību, kā arī apvienību darbības izbeigšanu, kā arī tās ietekmi uz nodarbinātību”.

12.

Apstrīdētā rīkojuma 1. panta II daļā ir paredzēta atkāpe no dažiem Code du tourisme (Tūrisma kodeksa) L.211‑14. panta noteikumiem, ar ko transponē Direktīvas 2015/2302 12. panta 1.–4. punktu. Tajā ir paredzēts, ka gadījumā, ja kompleksa ceļojuma tirdzniecības līgums tiek izbeigts laikposmā no 2020. gada 1. marta līdz 2020. gada 15. septembrim, “organizators vai mazumtirgotājs visu veikto maksājumu atlīdzināšanas vietā var piedāvāt vaučeru” par summu, kas atbilst visu maksājumu, kas veikti saistībā ar izbeigto līgumu, apmēram. Šis piedāvājums ir jāiesniedz ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma par līguma izbeigšanu, un tas ir spēkā 18 mēnešus. Tikai šī 18 mēnešu perioda beigās un gadījumā, ja klients nepieņem identisku vai līdzvērtīgu pakalpojumu tam, kas paredzēts atceltajā līgumā un tiek piedāvāts klientam, profesionālim būs jāatmaksā klientam visu veikto maksājumu summa.

13.

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka apstrīdētā rīkojuma noteikumi tika pieņemti, lai nodrošinātu šajā rīkojumā minēto pakalpojumu sniedzēju naudas plūsmu un maksātspēju apstākļos, kad vairāk nekā 7000 Francijā reģistrētu tūrisma operatoru nokļuva nopietnās grūtībās. Patiešām – Covid‑19 pandēmijas dēļ, kas vienlaikus skāra ne tikai Franciju un lielāko daļu Eiropas valstu, bet arī gandrīz visus kontinentus, tūrisma operatori saskārās ar nepieredzēti apjomīgu rezervāciju atcelšanu un tiem bija jārisina jaunu rezervāciju trūkuma problēma. Šādos apstākļos tūlītēja visu atcelto pakalpojumu atlīdzināšana varēja apdraudēt attiecīgos uzņēmējus un līdz ar to arī klientu iespēju saņemt visu veikto maksājumu atmaksu.

14.

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka Francijas tūrisma operatoru izdoto vaučeru vērtība 2020. gada 15. septembrī, kad apstrīdētais rīkojums stājās spēkā, bija aptuveni 990 miljoni EUR, kas veido aptuveni 10 % no nozares apgrozījuma parastā gadā.

15.

Atbilstoši prasītāju apgalvojumiem iesniedzējtiesā ar apstrīdētā rīkojuma noteikumiem tiek pārkāpts Direktīvas 2015/2302 12. pants. Šajā pantā ir noteiktas ceļotāja tiesības kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas gadījumā 14 dienu laikā pēc līguma izbeigšanas saņemt atmaksu par visu saskaņā ar šo līgumu veikto maksājumu summu. Turklāt prasītājas apgalvo, ka šādi noteikumi apdraud brīvu konkurenci vienotajā tirgū un šīs direktīvas saskaņošanas mērķi.

16.

Šajos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome, Francija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Union fédérale des consommateurs – Que choisir (turpmāk tekstā – “UFC – Que choisir”) un Consommation, logement et cadre de vie (turpmāk tekstā – “CLCV”), Beļģijas, Čehijas, Dānijas, Francijas, Itālijas, Slovākijas un Somijas valdības un Eiropas Komisija. Izņemot Dānijas un Somijas valdības, šie lietas dalībnieki arī tika pārstāvēti 2022. gada 1. jūnija tiesas sēdē.

18.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma izbeigšanas gadījumā kompleksā ceļojuma organizatoram ir noteikts pienākums atlīdzināt naudā pilnīgi visus veiktos maksājumus, vai tādējādi, ka ar to ir atļauta alternatīva, it īpaši izsniedzot vaučeru par summu, kas atbilst visu veikto maksājumu apmēram.

19.

Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīvas 2015/2302 12. pantā ir noteiktas pušu tiesības un pienākumi saistībā ar kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanu. Konkrētāk, nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā ar šī panta 2. un 3. punktu gan ceļotājam, gan organizatoram ir dotas tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar tajā izklāstītajiem nosacījumiem. Kompleksā ceļojuma līguma izbeigšana rada organizatoram pienākumu pilnībā atlīdzināt visus ceļotāja veiktos maksājumus par kompleksā ceļojuma pakalpojumu. Atlīdzinājumu saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu “veic bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas”.

20.

Direktīvā 2015/2302 nav definēts jēdziens “atmaksa”, kā arī nav skaidras atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem šajā ziņā. Šādā gadījumā gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām, gan no vienlīdzīgas attieksmes principa izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi. Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tādu jēdzienu nozīme un tvērums, kuriem Savienības tiesībās nav sniegta nekāda definīcija, ir jānoskaidro saskaņā ar to ierasto nozīmi ikdienas valodā, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek lietoti, un ar tiesisko regulējumu, kurā tie ietilpst, sasniedzamos mērķus ( 7 ).

21.

Pirmkārt, jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu “atmaksa” ietver “visu tādu maksājumu atmaksu, kas veikti par komplekso pakalpojumu”. Tas atspoguļo vārda “atmaksa” nozīmi ikdienas valodā, kas attiecas uz naudas summu, kas kādam tiek atmaksāta. Angļu valodā termins “refund” (‘atmaksa’) tiek īpaši lietots, ja maksājums ir jāveic “it īpaši tāpēc, ka esat samaksājis pārāk daudz vai neesat apmierināts ar preci vai pakalpojumu” ( 8 ). Šī vārda “atmaksa” izpratne atbilst dažādām šī noteikuma valodu versijām ( 9 ).

22.

Tāpēc visu veikto maksājumu “atmaksu” nevar saprast kā tādu, kas organizatoram dod tiesības nodrošināt atliktā maksājuma veidu, piemēram, vaučeru.

23.

Otrkārt, šo nozīmi apstiprina Direktīvas 2015/2302 12. panta, kas ir daļa no šīs direktīvas III nodaļas, konteksts. Tajā pašā nodaļā Direktīvas 2015/2302 11. pantā ir reglamentētas citu kompleksā ceļojuma līguma noteikumu izmaiņas. Šī panta 2. punktā ir paredzēts, ka noteiktos apstākļos, tostarp gadījumā, ja organizators ir spiests ievērojami grozīt kādu no Direktīvas 2015/2302 5. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā minētajām galvenajām ceļojuma pakalpojumu pazīmēm, ceļotājs var vai nu pieņemt ierosinātās izmaiņas, vai izbeigt līgumu, nemaksājot izbeigšanas maksu. Ja ceļotājs kompleksā ceļojuma līgumu izbeidz, ceļotājs var piekrist saņemt kompleksā pakalpojuma aizvietojumu, ja organizators tādu piedāvā. Direktīvas 2015/2302 11. panta 5. punktā ir paredzēts, ka, ja ceļotājs nepieņem kompleksā pakalpojuma aizvietojumu, organizators atmaksā visus ceļotāja veiktos maksājumus. Kā Francijas valdība ir norādījusi rakstveida apsvērumos, šī norma zaudētu jebkādu ietekmi, ja organizatoram būtu atļauts izsniegt ceļotājam vaučeru, nevis atmaksāt visus veiktos maksājumus. No tā izriet, ka saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 sistēmu “atmaksa” ceļotājam attiecas uz viņa tiesībām saņemt naudā veiktus maksājumus. Jebkāda cita veida kompleksā ceļojuma pakalpojuma aizvietojums vai vaučers tādēļ nebūtu jāuzskata par līdzvērtīgu “atmaksai”.

24.

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu atmaksa ir jāveic “bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas”. Kā rakstveida apsvērumos būtībā norāda Komisija, no šī noteikuma izriet, ka ceļotājam ir tiesības saņemt naudu nekavējoties, lai varētu ar to rīkoties uzreiz un atbilstoši savām vēlmēm.

25.

Šo interpretāciju atbalsta arī Direktīvas 2015/2302 12. panta izcelsme, kas ir balstīta uz Direktīvā 90/314/EEK ( 10 ) ietverto noteikumu modernizāciju. Direktīvas 90/314 4. panta 6. punktā bija paredzēts, ka gadījumā, ja patērētājs atsakās no līguma kompleksā pakalpojuma nosacījumu būtisku izmaiņu gadījumā vai ja kāda iemesla dēļ, nevis patērētāja vainas dēļ, organizators atceļ komplekso pakalpojumu pirms norunātā izbraukšanas datuma, patērētājam ir tiesības saņemt komplekso pakalpojumu aizstājēju vai pēc iespējas ātrāk visas summas, ko viņš samaksājis saskaņā ar līgumu. Tomēr Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā ir paredzēta tikai viena iespēja, proti, iespēja “atmaksāt” visus veiktos maksājumus. Nekas neliecina, ka šādu “atmaksu” pret ceļotāja gribu var aizstāt ar vaučeru vai jebkuru citu skaidras naudas maksājuma aizstājēju.

26.

Citos tiesību aktos ceļotāju un patērētāju tiesību jomā ir skaidri noteikts, ka vaučers ir atlīdzības veids, bet tikai kā iespēja ceļotājam. Tā tas ir attiecībā uz aviopasažieru tiesībām, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 261/2004 ( 11 ). Šīs regulas 7. panta 3. punktā ir nošķirtas divas kompensācijas iespējas: vai nu skaidra nauda (izmantojot elektronisku bankas pārskaitījumu, bankas pārveduma rīkojumu vai bankas čekus), vai, saņemot pasažiera parakstītu piekrišanu, ceļojumu kuponi un/vai citi pakalpojumi. Attiecībā uz dzelzceļa pasažieru tiesībām Regulas Nr. 1371/2007 ( 12 ) 17. panta 2. punktā ir paredzēts, ka kompensāciju drīkst izmaksāt ar kuponiem un/vai citiem pakalpojumiem, ja nosacījumi ir elastīgi (it īpaši attiecībā uz derīguma termiņu un ceļojuma galamērķi). Pēc pasažiera pieprasījuma kompensāciju izmaksā naudā. Tādas pašas tiesības attiecībā uz jūras transporta pasažieriem ir noteiktas Regulas Nr. 1177/2010 19. panta 5. punktā ( 13 ). Visbeidzot, Direktīvā 2011/83/ES ( 14 ) paredzēto patērētāju tiesību jomā no šīs direktīvas 46. apsvēruma skaidri izriet, ka atmaksāšana nebūtu jāveic ar kuponu, ja vien patērētājs kuponus nav izmantojis sākotnējai transakcijai vai nav tos nepārprotami pieņēmis.

27.

Visbeidzot, interpretāciju, saskaņā ar kuru atmaksa, izmantojot obligātu vaučeru, nav saderīga ar Direktīvas 2015/2302 12. pantu, apstiprina šīs direktīvas mērķis. Kā norādīts šīs direktīvas 7. apsvērumā, lielākā daļa ceļotāju, kas iegādājas kompleksos pakalpojumus, ir patērētāji Savienības patērētāju tiesību aktu izpratnē. Direktīva 2015/2302 ir tiesību akts, kura mērķis ir sasniegt augstu patērētāju aizsardzības līmeni saskaņā ar LESD 169. panta 1. punkta, 169. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 114. panta 3. punkta kombinēto interpretāciju, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38. pantu ( 15 ). Plaša jēdziena “atmaksa” interpretācija, iekļaujot tajā vaučerus, varētu apdraudēt šo mērķi.

28.

Slovākijas valdības viedoklis atšķiras no šajos secinājumos sniegtā. Tā apgalvo, ka dažu valodu versijās, tostarp angļu valodas versijā, ir nošķirta visu veikto maksājumu “refund” (‘atmaksa’) un “reimbursements” (‘atlīdzināšana’). Pēc tās domām, no divu atšķirīgo terminu lietojuma izriet, ka “atlīdzināšana” ir jāveic naudā, savukārt “atmaksa” var ietvert arī vaučera piedāvājumu (pēc organizatora izvēles). Atbilstoši Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkta noteikumiem organizators atmaksā visu, kas prasīts saskaņā ar 2. un 3. punktu, vai – attiecībā uz 1. punktu – “atlīdzina” visus maksājumus, ko veicis ceļotājs par komplekso pakalpojumu, atskaitot atbilstošu izbeigšanas maksu. Pienākums sniegt “atmaksu” rodas, kad kompleksā ceļojuma līgums tiek izbeigts tostarp nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. un 3. punktu. Pienākums veikt “atlīdzināšanu” rodas, ja ceļotājs izbeidz kompleksā ceļojuma līgumu, attiecīgi par pamatotu un atbilstošu izbeigšanas maksu.

29.

Terminu “atmaksa” un “atlīdzināšana” lietojumā nekas neliecina, ka organizatoram būtu tiesības veikt atmaksu obligātā vaučera veidā. Kā jau norādīju šo secinājumu 21. punktā, termins “refund” (‘atmaksa’) angļu valodā nozīmē naudas atmaksu un it īpaši tiek lietots, ja persona, kas pieprasa naudas atmaksu, nav apmierināta ar preci vai pakalpojumu.

30.

Katrā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienā no Savienības tiesību normas valodu versijām lietotais formulējums nevar būt vienīgais šīs tiesību normas interpretācijas pamats un tam nevar piešķirt prioritāru nozīmi salīdzinājumā ar pārējo valodu versijām ( 16 ). Franču, grieķu vai spāņu valodu versijās Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā ir paredzēts viens un tas pats termins visu saņemto maksājumu atmaksai neatkarīgi no līguma izbeigšanas iemesla. Līdz ar to divu terminu lietošana tikai dažās valodu versijās nevar būt pamats secinājumam, kas atšķiras no tā, ko var skaidri secināt no šīs direktīvas konteksta un mērķa.

31.

Tāpēc uzskatu, ka organizatora pienākums nodrošināt ceļotājam atmaksu saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu attiecas tikai uz atlīdzināšanu naudā, izslēdzot jebkādu alternatīvu, ko noteicis organizators, it īpaši vaučera veidā.

32.

Ceļotājs nedrīkst atteikties no savām tiesībām saņemt atlīdzinājumu naudā. Patiešām, saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 23. pantu ceļotāji nevar atteikties no tiesībām, kas viņiem piešķirtas ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē šo direktīvu. Tomēr Direktīvas 2015/2302 imperatīvais raksturs neliedz organizatoram piedāvāt ceļotājam fakultatīvu vaučeru, ko viņš var pieņemt pēc notikuma un kas rada tiesības saņemt atmaksu. Kā precizēts Komisijas Ieteikumā (ES) 2020/648 ( 17 ), vaučera piedāvājums no organizatora puses “neliedz ceļotājiem izmantot tiesības uz atlīdzinājumu naudā”. Tāpēc obligātais vaučers nav saderīgs ar Direktīvas 2015/2302 imperatīvo raksturu.

33.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secinu, ka Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma izbeigšanas gadījumā kompleksā ceļojuma organizatoram ir noteikts pienākums visus veiktos maksājumus atlīdzināt naudā, un tādējādi, ka tas neļauj organizatoram noteikt alternatīvu, it īpaši izsniedzot vaučeru par summu, kas atbilst veikto maksājumu apmēram. Tomēr šis noteikums neliedz ceļotājam izvēlēties saņemt šādu vaučeru pēc notikuma, kas radījis tiesības uz atmaksu.

34.

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai veselības krīze saistībā ar Covid‑19 pandēmiju un tās ārkārtējā ietekme uz tūrisma nozari attaisno atkāpi – un, ja tā ir, ar kādiem nosacījumiem un ar kādiem ierobežojumiem – no organizatora pienākuma atmaksāt ceļotājam visu par komplekso ceļojuma pakalpojumu veikto maksājumu summu 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas, kā noteikts Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā.

35.

Lai sniegtu lietderīgu atbildi uz iesniedzējtiesas jautājumu, es secīgi izskatīšu dažādus aspektus saistībā ar sabiedrības veselības ārkārtas situācijas ietekmi uz Direktīvā 2015/2302 paredzēto tiesību apjomu un izmantošanu. Pirmais aspekts attiecas uz to, vai iespējamie pārvietošanās brīvības ierobežojumi, ko dalībvalstis noteikušas Covid‑19 pandēmijas dēļ, var attaisnot atkāpi no organizatora pienākuma veikt atmaksu. Otrais aspekts attiecas uz jautājumu, vai pandēmija ir situācija, kas neietilpst Direktīvā 2015/2302 paredzēto “nenovēršamu vai ārkārtas” apstākļu piemērošanas jomā. Trešais aspekts ir Direktīvas 2015/2302 piemērojamība pandēmijas kontekstā. Ceturtais aspekts ir jautājums par to, vai ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā var attaisnot atkāpi no konkrēta sekundāro Savienības tiesību aktu noteikuma nepārvaramas varas dēļ.

36.

Sākotnējais jautājums, kas jārisina saistībā ar iespējamu atkāpi no Savienības tiesību aktiem, ņemot vērā pandēmiju, ir saistīts ar jebkādu ierobežojumu ietekmi uz Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību. Sabiedrības veselības, sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības aizsardzība var attaisnot tiesību un brīvību ierobežojumus, kas paredzēti Savienības tiesību aktos par personu brīvu pārvietošanos ( 18 ). Nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai var attaisnot robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie iekšējām robežām saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu ( 19 ). Turklāt “sevišķi kritiskā situācijā dalībvalsts var noteikt, ka robežkontrole jāatjauno, reaģējot uz apdraudējumu, ko rada lipīga infekcijas slimība” ( 20 ). Sabiedrības veselības aizsardzība, kas ir dalībvalstu kompetencē saskaņā ar LESD 168. panta 7. punktu, var attaisnot turpmāku brīvas pārvietošanās ierobežojumu pieņemšanu. Tomēr šādiem ierobežojumiem būtu “jāievēro ES tiesību aktu principi, jo īpaši proporcionalitātes un nediskriminēšanas princips” ( 21 ). Pandēmijas laikā Eiropas Savienība ir centusies izvairīties no vienpusēju dalībvalstu pasākumu ietekmes, kas radīja būtiskus traucējumus uzņēmumiem un iedzīvotājiem, un nodrošināt koordināciju starp dalībvalstīm ( 22 ).

37.

Konkrētais izskatāmajā lietā izvirzītais jautājums ir par to, vai pamatota atkāpe no pārvietošanās brīvības Eiropas Savienībā var līdzīgā veidā attaisnot turpmākas atkāpes no konkrēta sekundāro Savienības tiesību aktu noteikuma, kas paredz brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanu. Šajā ziņā jāatgādina, ka Direktīva 2015/2302 saskaņo tiesības un pienākumus, kas izriet no līgumiem par kompleksajiem ceļojumiem, lai šajā jomā sekmētu faktiski funkcionējoša iekšējā tirgus izveidi patērētājiem ( 23 ).

38.

Covid‑19 pandēmijas dēļ dalībvalstis atjaunoja robežkontroli un pieņēma turpmākus pasākumus sabiedrības veselības aizsardzībai, kas būtiski ietekmēja personu brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti. Šādos apstākļos varētu apgalvot, ka gadījumā, ja dalībvalstis izņēmuma kārtā var pamatot pārvietošanās brīvības ierobežojumu, tām vajadzētu būt tiesīgām pieņemt turpmākus pasākumus saskaņoto Savienības sekundāro tiesību aktu jomā, kas paredz pārvietošanās brīvību, lai novērstu šīs brīvības ierobežojumu radīto rezonanses efektu.

39.

Tomēr, ja tiktu atzīts tik plašs izņēmums, kas nav paredzēts Līgumos, tas nopietni apdraudētu Savienības tiesību pārākumu, to saistošo raksturu un vienveidīgu piemērošanu. Ja pilnībā līdz galam seko tādai loģikai, šāds izņēmums varētu nozīmēt, ka sabiedrības veselības ārkārtas situācijā Savienības tiesību akti nav piemērojami ( 24 ).

40.

Tā vietā kopš pandēmijas sākuma Savienības iestādes ir centušās veicināt koordinēšanu. Vienpusējās darbības, pie kurām pandēmijas sākumā ķērās atsevišķas dalībvalstis, pakāpeniski nomainīja koordinēti pasākumi ( 25 ). Patiešām, kā Komisija uzsver vienā no saviem paziņojumiem par ES vakcīnu stratēģiju, “Eiropas spēcīgās reakcijas uz Covid‑19 pandēmiju pamatā ir bijusi vienotība un vienotā tirgus darbības saglabāšana” ( 26 ). Jānorāda arī, ka rīcība, lai nodrošinātu atveseļošanos pēc Covid‑19 krīzes, ir radījusi visu laiku lielāko stimulu kopumu NextGenerationEU.

41.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka nekādas atkāpes no Savienības tiesību aktiem par pārvietošanās brīvību nevar attaisnot atkāpes no konkrēta sekundāro Savienības tiesību aktu noteikuma un, konkrētāk, no ceļotāja tiesībām saņemt atmaksu, kā paredzēts Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā.

42.

Ņemot vērā šo sākotnējo jautājumu, aplūkošu, kā Covid‑19 pandēmijas izraisītā ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā iekļaujas Direktīvas 2015/2302 sistēmā.

43.

Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktā ir paredzētas ceļotāja tiesības izbeigt līgumu, nemaksājot nekādu izbeigšanas maksu, ja “galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu vai kas būtiski ietekmē pasažieru pārvadāšanu uz galamērķi”. Organizators var arī izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 3. punkta b) apakšpunktu tostarp, ja organizators nevar izpildīt līgumu “nenovēršamu vai ārkārtas apstākļu” dēļ. Katrā no šiem gadījumiem ceļotājam ir tiesības saņemt pilnīgu atmaksu par visiem veiktajiem maksājumiem. Lai noteiktu ceļotāja tiesības saņemt atmaksu saskaņā ar minēto direktīvu saistībā ar Covid‑19 pandēmiju, vispirms ir jānosaka, vai šī pandēmija kopumā ir jāuzskata par tādu, uz kuru attiecas jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” ( 27 ).

44.

Direktīvas 2015/2302 3. panta 12. punktā “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” ir definēti kā “situācija, kura nepakļaujas tās līgumslēdzējas puses kontrolei, kas atsaucas uz šādu situāciju, un kuras sekas nebūtu bijis iespējams novērst pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgi iespējamie pasākumi”. Šīs direktīvas 31. apsvērumā ir sniegti daži piemēri notikumiem, uz kuriem attiecas šis jēdziens, tostarp “tādi ievērojami riski cilvēka veselībai kā nopietnas slimības uzliesmojums ceļojuma galamērķī”. Covid‑19 pandēmijas uzliesmojums radīja būtiskus riskus cilvēku veselībai ne tikai konkrētajā ceļojuma galamērķī, bet arī visā pasaulē. Pandēmija vispār atbilst “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” definīciju veidojošām sastāvdaļām. Patiesi, tā ir situācija, kuru neviens nevar kontrolēt un no kuras sekām nebūtu bijis iespējams izvairīties pat tad, ja būtu veikti visi saprātīgie pasākumi.

45.

Tomēr Francijas valdība apgalvo, ka pandēmija ir nepārvaramas varas situācija, ko nevar pielīdzināt šajā direktīvā paredzētajiem “nenovēršamajiem un ārkārtas apstākļiem”. Šī valdība būtībā apgalvo, ka Covid‑19 pandēmijas ārkārtējais apmērs padara to par situāciju, kas pārsniedz“nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” mērogu. Čehijas, Itālijas un Slovākijas valdības apgalvo, ka Direktīva 2015/2302 neattiecas uz Covid‑19 pandēmiju. Tādējādi dalībvalstis joprojām ir kompetentas paredzēt līgumsaistības, kas atšķiras no šīs direktīvas 12. panta 4. punktā noteiktajām.

46.

Savas nostājas pamatojumam Francijas valdība atgādina nepārvaramas varas jēdziena elementus, kas saskaņā ar judikatūru aptver “neparastus un neparedzamus apstākļus, kurus persona, kas uz tiem atsaucas, nevar kontrolēt un kuru sekas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, nav novēršamas” ( 28 ). Šī valdība apgalvo, ka jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”“neaizstāj pilnībā” nepārvaramas varas jēdzienu, kas ir ārpus Direktīvas 2015/2302 piemērošanas jomas.

47.

Šajā ziņā Francijas valdība norāda, ka nepārvaramas varas jēdziens ar Direktīvas 2015/2302 12. pantu nav aptverts. Turklāt tā norāda, ka jēdziena “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” definīcija Direktīvas 2015/2302 3. panta 12. punktā nav identiska nepārvaramas varas jēdzienam, jo tā neprasa, lai šādi apstākļi būtu “neparasti un neparedzami”. Tās skatījumā Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkta un 31. apsvēruma kopīga interpretācija apstiprina secinājumu, ka šī direktīva attiecas uz ārkārtējiem notikumiem, kas ir izolēti un ierobežoti telpā un laikā. Tā uzskata, ka šajā direktīvā netiek paredzēti ārkārtas notikumi ar pasaules līmeņa ietekmi un mērogu. Tā norāda, ka šāda interpretācija ir saderīga ar Direktīvas 2015/2302 12. panta effet utile, kas balstās uz pieņēmumu, ka organizators var uzņemties finansiālās sekas, kas izriet no līguma izbeigšanas nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ. Ja šī norma tiktu piemērota pat pandēmijas apstākļos, kas apstādina komplekso ceļojumu organizatoru komercdarbību, tas būtu pretrunā šīs direktīvas mērķim, proti, saglabāt uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot augsta līmeņa patērētāju aizsardzību.

48.

Šajā nozīmē jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, tā kā nepārvaramas varas jēdzienam dažādās Savienības tiesību piemērošanas jomās nav vienāds saturs, tā nozīme ir jānosaka, pamatojoties uz atbilstošām tiesību normām, kuru ietvaros tam jādarbojas ( 29 ). Manuprāt, Direktīvas 2015/2302 tiesiskajā kontekstā nepārvaramas varas jēdzienu aptver jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”.

49.

Vispirms, kā jau minēju, pandēmija kopumā atbilst “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” definīcijas sastāvdaļām. Direktīvas 2015/2302 tekstā nekas neliecina, ka notikums, kas ietilpst šajā jēdzienā, tomēr būtu jāizslēdz gadījumā, ja tas ir liela mēroga vai īpaši neparasts. Es neesmu pārliecināta, ka no Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punkta, kurā ir noteiktas ceļotāja tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, var izdarīt atšķirīgu secinājumu gadījumā, ja “galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies nenovēršami un ārkārtēji apstākļi”. Patiešām, šajā teikuma daļā ir uzsvērta nepieciešamība pārbaudīt situāciju kompleksā ceļojuma pakalpojuma sniegšanas vietā, proti, galamērķa vietā, lai novērtētu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu iestāšanos. Tomēr tas nav paredzēts, lai izslēgtu notikumus, kas notiek ne tikai galamērķa vietā, bet arī citur.

50.

Turpinājumā uzskatu par svarīgu norādīt, ka Tiesa piesardzīgi izturas pret pārvadātāju mēģinājumiem atsaukties uz atsevišķu īpaši neparastu notikumu kategoriju, kas ļautu tiem izvairīties no savu saistību izpildes. Šajā ziņā minēšu piemēru no aviopasažieru tiesību jomas. Plaši zināmajā spriedumā lietā McDonagh ( 30 ) par Eijafjallajekula vulkāna izvirdumu Tiesa nolēma, ka “Regulā Nr. 261/2004 nav nekādu norāžu, kas ļautu secināt, ka, izņemot šīs regulas 5. panta 3. punktā minētos “ārkārtējos apstākļus”, tajā būtu atzīta atsevišķa tādu “īpaši neparastu” apstākļu kategorija, kuru rezultātā gaisa pārvadātājs būtu atbrīvots no visiem pienākumiem [..]” ( 31 ).

51.

Piemērojot lietas McDonagh ( 32 ) argumentāciju pēc analoģijas ar Direktīvu 2015/2302, varētu secināt, ka nekas šajā direktīvā neļauj secināt, ka tā atzīst atsevišķu notikumu kategoriju ārpus “nenovēršamiem un ārkārtas apstākļiem”, kas minēti direktīvas 3. panta 12. punktā. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka šī direktīva saskaņā ar 4. pantu paredz pilnīgu kompleksā ceļojuma līguma pušu tiesību un pienākumu saskaņošanu.

52.

Direktīvas 2015/2302 interpretācija tādējādi, ka tā atzīst atsevišķu īpaši neparastu apstākļu kategoriju, piemēram, Covid‑19 pandēmiju, kas ir izslēgti no jēdziena “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” tvēruma, dotu pretrunīgus rezultātus, galu galā graujot ar Direktīvu 2015/2302 izveidotās sistēmas saskaņotību. Puses patiesi būtu tiesīgas izbeigt līgumu gadījumā, ja ceļojuma galamērķī radies risks cilvēku veselībai un tas ietekmē kompleksā pakalpojuma izpildi, bet līgums paliktu saistošs pandēmijas izraisīta būtiska cilvēka veselības apdraudējuma gadījumā, pat ja kompleksā ceļojuma pakalpojuma sniegšana tiktu nopietni ietekmēta. Turklāt organizatoram būtu tiesības atteikties maksāt zaudējumu atlīdzību, ja tiktu pierādīts, ka neatbilstība kompleksā ceļojuma līguma izpildē radusies “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” dēļ, kas rodas ceļojuma galamērķī saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 14. panta 3. punkta c) apakšpunktu, bet pandēmijas gadījumā tam nebūtu tiesību to darīt.

53.

Tas man liek secināt, ka Francijas valdības piedāvātā interpretācija liktu apšaubīt Direktīvas 2015/2302 sistēmu un galveno mērķi, proti, ļaut ceļotājiem un tirgotājiem pilnībā gūt labumu no iekšējā tirgus, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni ( 33 ). Tas arī radītu lielu juridisko nenoteiktību, cenšoties nošķirt nepārvaramas varas situācijas, no vienas puses, un “nenovēršamus un ārkārtas apstākļus”, no otras puses, bez skaidras robežas starp tiem.

54.

Šo interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2015/2302 izcelsme. Direktīvas 90/314 4. panta 6. punktā bija paredzēta iespēja organizatoram atcelt līgumu pirms norunātā izbraukšanas datuma. Šādā gadījumā ceļotājam bija tiesības uz kompensāciju no organizatora, izņemot gadījumus, kad “atcelšana, izņemot rezervēšanas iespēju pārsniegumu, ir saistīta ar force majeure gadījumu, proti, neparastiem un neparedzamiem apstākļiem, kas nav tās līgumslēdzējas puses varā, kas uz tiem atsaucas, un no kuru sekām nebūtu iespējams izvairīties, arī ievērojot visu nepieciešamo piesardzību”. Ceļotājam netika atzīta līdzīga atcelšanas iespēja. Direktīva 2015/2302 aizpildīja šo trūkumu un piešķīra tādas pašas tiesības ceļotājiem. Tādējādi likumdevējs bija paredzējis kompleksā ceļojuma līguma pusēm piešķirt vienādas tiesības “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” gadījumā. Nekas neliecina, ka nolūks būtu bijis ierobežot abu līguma pušu atteikuma tiesības, izslēdzot nepārvaramu varu no “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” tvēruma.

55.

Šajā nozīmē ir svarīgi norādīt, ka, lai gan Komisijas tiesību akta priekšlikumā ( 34 ) tika lietots termins “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”, Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots šim priekšlikumam ( 35 ), atsevišķos gadījumos tiek lietots termins “force majeure” ( 36 ). Turklāt Komisijas ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par Direktīvas 2015/2302 piemērošanu ir precizēts, ka “jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” aizstāj “force majeure” jēdzienu 1990. gada direktīvā” ( 37 ). Tādējādi Direktīvas 2015/2302 izcelsmes atsaukšana atmiņā apstiprina apgalvojumu, ka Direktīvas 2015/2302 kontekstā nepārvarama vara ir līdzvērtīga jēdzienam “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”.

56.

Ņemot vērā iepriekš minēto, secinu, ka konkrētajā Direktīvas 2015/2302 kontekstā jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi” neizslēdz pandēmiju kā nepārvaramas varas situāciju.

57.

Beļģijas, Čehijas, Itālijas un Slovākijas valdības nenošķir “nenovēršamus un ārkārtas apstākļus” no nepārvaramas varas. Tomēr tās apstrīd Direktīvas 2015/2302 piemērojamību pandēmijas kontekstā plašāk. Tās būtībā apgalvo, ka šī direktīva attiecas uz nenovēršamiem un ārkārtējiem vietēja un ierobežota mēroga apstākļiem, izslēdzot pandēmiju. Tās rod šī argumenta apstiprinājumu Direktīvas 2015/2302 31. apsvērumā, kurā starp nenovēršamu un ārkārtas apstākļu piemēriem, kas rada tiesības priekšlaicīgi izbeigt ceļojuma līgumu, ir minēti “tādi ievērojami riski cilvēka veselībai kā nopietnas slimības uzliesmojums ceļojuma galamērķī” ( 38 ).

58.

Manuprāt, no 31. apsvēruma nevar secināt, ka likumdevējs būtu vēlējies ierobežot Direktīvas 2015/2302 piemērojamību, attiecinot to uz vietēja mēroga notikumiem. Šajā apsvērumā ir sniegts tikai indikatīvs nenovēršamu un ārkārtas apstākļu situāciju saraksts. Šķiet, ka tas drīzāk liek izdarīt pretēju secinājumu tam, ko atbalsta iepriekš minētās valdības. Ja nopietnas slimības izplatīšanās ceļojuma galamērķī ir “nenovēršamu un ārkārtas apstākļu” piemērs, tas a fortiori būtu jāattiecina uz nopietnas slimības izplatību visā pasaulē. Tāda pati argumentācija ir attiecināma uz Direktīvas 2015/2302 12. panta 2. punktu, kurā ir noteiktas ceļotāja tiesības izbeigt kompleksā ceļojuma līgumu, ja “galamērķa vietā vai tās tiešā tuvumā ir izveidojušies” nenovēršami un ārkārtēji apstākļi, “kas būtiski ietekmē kompleksā pakalpojuma sniegšanu”. Ja ceļotājam ir tiesības izbeigt līgumu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā, kas notiek vietējā mērogā un būtiski ietekmē kompleksā ceļojuma pakalpojuma izpildi, viņam a fortiori vajadzētu būt tādām pašām tiesībām, ja šāds pasākums notiek globālā mērogā un būtiski ietekmē kompleksā ceļojuma pakalpojuma izpildi.

59.

Tomēr Savienības likumdevējs var paredzēt dažādas pušu tiesības un pienākumus nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā atkarībā no traucējumu mēroga. Šajā ziņā vēlos norādīt, ka Direktīva 2015/2302 tika pieņemta pēc 2010. gada vulkānisko pelnu izraisītās krīzes, kas būtiski ietekmēja ceļojumu nozari. Pat ja šī ietekme nav salīdzināma ar Covid‑19 pandēmijas ietekmi, tā bija iespēja likumdevējam attiecīgi grozīt noteikumus. Tā tas bija, piemēram, attiecībā uz organizatora atbildības ierobežojumu segt izmaksas par nepieciešamo izmitināšanu uz laikposmu, kas nepārsniedz trīs naktis, vienam ceļotājam, kamēr nenovēršamu un ārkārtas apstākļu dēļ nav iespējams nodrošināt ceļotāja atgriešanos, kā paredzēts kompleksā ceļojuma līgumā (Direktīvas 2015/2302 13. panta 7. punkts). Tāpēc, manuprāt, ir pamatoti secināt, ka gadījumā, ja likumdevēja nolūks bija ierobežot, izslēgt vai citādi nodrošināt ceļotāja tiesības saņemt naudas atmaksu 14 dienu laikā pēc līguma atcelšanas nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā, kas izraisa noteikta mēroga traucējumus, tas būtu skaidri darīts.

60.

Čehijas un Slovākijas valdības turklāt ir iebildušas, ka organizatora pienākums veikt atmaksu ceļotājam saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu nav piemērojams, ņemot vērā ierobežoto aizsardzības maksātnespējas gadījumā jomu. Direktīvas 2015/2302 17. pantā ir paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka organizatori, kas veic uzņēmējdarbību to teritorijā, sniedz nodrošinājumu visu to maksājumu atmaksāšanai, ko veikuši ceļotāji vai kas veikti ceļotāju vārdā, ciktāl attiecīgie pakalpojumi nav tikuši sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Šis nodrošinājums “ir efektīvs un aptver saprātīgi paredzamas izmaksas” ( 39 ). Direktīvas 2015/2302 40. apsvērumā ir noteikts, ka “efektīvai aizsardzībai maksātnespējas gadījumā nebūtu jāņem vērā maz iespējami riski, piemēram, vairāku lielāko organizatoru vienlaicīga maksātnespēja, ja šādā gadījumā tiktu nesamērīgi ietekmētas aizsardzības izmaksas, tādējādi mazinot tās efektivitāti”. Šādos gadījumos apsvērumā ir noteikts, ka “atmaksāšanas garantijas var būt ierobežotas”. Šīs abas valdības apgalvo, ka organizatoru plaši izplatītu kļūmju gadījumā ceļotāji nesaņemtu nekādu atmaksu, jo viņu prasības nav aizsargātas.

61.

Šajā ziņā no Direktīvas 2015/2302 17. panta izriet, ka organizatora pienākums sniegt nodrošinājumu par jebkādu veikto maksājumu atmaksu attiecas uz situāciju, kad attiecīgie pakalpojumi netiek sniegti organizatora maksātnespējas dēļ. Tas nozīmē, ka prasība par atmaksu ir aizsargāta, ja likviditātes problēma izriet no organizatora maksātnespējas. Tomēr pandēmijas gadījumā likviditātes problēmas izraisa plaši izplatīti atcelšanas pieprasījumi, kas pēc tam var izraisīt maksātnespēju. Šī iemesla dēļ Komisijas ieteikumā par vaučeriem ir atzīts, ka gadījumā, ja organizatori kļūst maksātnespējīgi, “pastāv risks, ka daudzi ceļotāji [..] nesaņems nekādu atmaksu, jo viņu prasības pret organizatoriem [..] nav aizsargātas” ( 40 ).

62.

Turklāt no tā, ka Direktīvā 2015/2302 nav saskaņota aizsardzība maksātnespējas gadījumā pret atmaksas prasībām šādās situācijās, nevar secināt, ka šīs direktīvas 12. panta 4. punkts nav piemērojams. Plašāk runājot, Direktīva 2015/2302 nesaskaņo pārstrukturēšanas pasākumus vai aizsardzību pret bankrotu ceļojumu organizatoriem. Ir taisnība, ka, lai gan materiālās maksātnespējas tiesību aktu normas, kas nav saskaņotas Savienības tiesību līmenī, šobrīd joprojām lielā mērā ietilpst dalībvalstu kompetencē, tām tomēr šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, tostarp LESD garantētās pamatbrīvības ( 41 ). Tādēļ visos pasākumos, ko dalībvalstis veic, lai atvieglotu ceļojumu organizatoru likviditātes problēmas, būtu jāievēro ceļotāja tiesību saņemt atmaksu saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu būtība. Turklāt šajos pasākumos būtu jāievēro tiesību akti valsts atbalsta jomā.

63.

Attiecībā uz tiesību aktiem valsts atbalsta jomā Komisijas ieteikumā par vaučeriem ir atgādināts, ka dalībvalstīm ir iespēja sniegt ceļojumu un transporta nozaru uzņēmumiem likviditātes atbalstu, lai nodrošinātu, ka var apmierināt atlīdzības prasības, kas izriet no Covid‑19 uzliesmojuma. Minētajā ieteikumā ir atsauce uz pagaidu regulējumu valsts atbalsta pasākumiem ( 42 ), kas ir pamats šāda likviditātes atbalsta saderībai ar Savienības noteikumiem par valsts atbalstu.

64.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīva 2015/2302 ir piemērojama Covid‑19 pandēmijas kontekstā.

65.

Nākamais risināmais jautājums attiecas uz to, vai nopietnas sabiedrības veselības ārkārtas situācijas gadījumā organizatori var atsaukties uz nepārvaramu varu, lai atkāptos no sekundāro Savienības tiesību aktu noteikuma. Konkrētāk, Francijas valdība norādīja, ka Direktīvas 2015/2302 12. pants neizslēdz iespēju piemērot “nepārvaramas varas” principu, kā tas ir izstrādāts Tiesas judikatūrā. Šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumu lietā Billerud Karlsborg un Billerud Skärblacka ( 43 ) (turpmāk tekstā – “spriedums Billerud”), kā arī uz rīkojumu lietā Luxaviation ( 44 ).

66.

Lieta, kurā tika pasludināts spriedums lietā Billerud, attiecās uz uzņēmumiem, kuriem tika piemērotas sankcijas par to, ka tie nebija laikus nodevuši oglekļa dioksīda emisijas. Šie uzņēmumi apgalvoja, ka iespējamā neveiksme bija saistīta ar iekšējiem administratīvās darbības traucējumiem. Tiesa, atsaucoties uz savu agrāko judikatūru spriedumā lietā Valsabbia/Komisija ( 45 ), nolēma, ka, “pat ja nav konkrētas normas, nepārvaramas varas atzīšana ir iespējama, ja ārējam iemeslam, uz ko atsaucas tiesību subjekti, ir sekas, kas ir nepārvaramas un nenovēršamas tādā ziņā, ka attiecīgajām personām nav objektīvi iespējams izpildīt savus pienākumus” ( 46 ). Tiesa šajā pašā punktā ir arī precizējusi, ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai operators, neņemot vērā visas pienācīgās rūpes, ko tas būtu varējis īstenot, lai ievērotu noteiktos termiņus, nav saskāries ar neparastiem un neparedzamiem apstākļiem, kuri pārsniedz vienkāršu iekšējas darbības traucējumu ( 47 ).

67.

No sprieduma Billerud konteksta izriet, ka šajā spriedumā atzītā nepārvaramas varas aizstāvība attiecas uz ierobežotu iespēju atkāpties no tiesiskajām sekām, kas izriet no Savienības tiesībām izrietoša pienākuma neizpildes. Turpinājumā aplūkošu, vai šajā spriedumā izklāstītajam pamatojumam ir nozīme izskatāmās lietas kontekstā, kas attiecas uz jautājumu par atkāpi no konkrēta Savienības tiesību akta normā paredzēta pienākuma nepārvaramas varas dēļ.

68.

Iepriekš veiktās analīzes b) un c) apakšiedaļā jau minēju, ka nepārvaramas varas situācija ietilpst Direktīvas 2015/2302 piemērošanas jomā un uz to vispārēji attiecas jēdziens “nenovēršami un ārkārtas apstākļi”. Direktīvā 2015/2302 jau ir ietverti īpaši noteikumi, kas reglamentē līgumattiecības nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā. Šie noteikumi ietver šīs direktīvas 12. panta 2. un 3. punktu, kas paredz ceļotāja vai organizatora tiesības izbeigt līgumu nenovēršamu un ārkārtas apstākļu gadījumā. Līguma izbeigšanas sekas saskaņā ar 12. panta 4. punktu ir tādas, ka organizatoram ir pienākums bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 14 dienu laikā pēc līguma izbeigšanas nodrošināt ceļotājam visu par komplekso ceļojuma pakalpojumu veikto maksājumu pilnu atmaksu.

69.

Tomēr fakts, ka Direktīvā 2015/2302 ir ietverti īpaši noteikumi par nenovēršamu un ārkārtas apstākļu ietekmi uz līgumattiecībām, nebūt nenozīmē, ka nav iespējams piemērot spriedumu Billerud. Tas tā ir, jo pandēmijas gadījumā nenovēršamie un ārkārtas apstākļi ne tikai traucēja organizatoram izpildīt līgumu, bet arī būtiski ietekmēja to administratīvās spējas apstrādāt izbeigšanas pieprasījumus un finansiālās iespējas maksāt kompensācijas. No šī viedokļa spriedumā Billerud noteikto principu joprojām varētu piemērot. Šo principu var saprast kā tādu, kas pieļauj zināmu tolerances pakāpi attiecībā uz stingru tiesību piemērošanu ( 48 ). Pētnieki, kas pēta Covid‑19 ietekmi uz patērētāju tiesību aktiem un politiku ( 49 ), ir izstrādājuši jēdzienu “sabiedriska mēroga nepārvarama vara”, lai atspoguļotu “pandēmijas kopējo ietekmi uz visām iesaistītajām interesēm”. Šī jēdziena būtība ir apzināties, ka pandēmijai ir bijusi smaga un negaidīta ietekme gan uz patērētājiem, gan uz uzņēmumiem, un tā ir kļuvusi par visas sabiedrības rūpēm.

70.

Šādos apstākļos nepārvaramas varas princips attiecībā uz objektīvo neiespējamību ievērot Savienības tiesību aktus, kas noteikts spriedumā Billerud, varētu būt piemērojams, lai tādējādi sniegtu ļoti ierobežotu iespēju īslaicīgi atbrīvot no konkrēta pienākuma, kas noteikts saskaņotā Savienības sekundāro tiesību aktu jomā. Organizatori tad varētu atsaukties uz nepārvaramu varu, ja, neraugoties uz visu pienācīgo rūpību, lai ievērotu Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā noteiktos termiņus, pandēmijai ir nepārvaramas un nenovēršamas sekas, radot īslaicīgi nepārvaramas grūtības, kuru dēļ attiecīgajām personām objektīvi nav iespējams izpildīt savus pienākumus, kas izriet no šī noteikuma ( 50 ). Šajā nozīmē var tikt ņemts vērā reāls bankrota risks, kas apdraud tā organizatora pastāvēšanu, kurš atsaucas uz aizsardzību nepārvaramas varas gadījumā ( 51 ). Organizatori var atsaukties uz nepārvaramu varu tikai tik ilgi, cik nepieciešams šo grūtību novēršanai ( 52 ). Ievērojot šādus ierobežojumus, nepārvaramas varas vispārējā principa piemērošana saistībā ar objektīvu neiespējamību ievērot Savienības tiesību aktus ceļojuma līguma kontekstā nav vispārēja izņēmuma klauzula (jeb carte blanche). Tas var atļaut tikai īslaicīgu atkāpi no stingriem termiņiem un tikai uz laiku, kas nepieciešams, lai organizētu atbilstīgu atlīdzināšanu.

71.

Nākamais izskatāmais jautājums ir par to, vai nepārvaramas varas princips saistībā ar objektīvu neiespējamību ievērot sekundāros Savienības tiesību aktus varētu ļaut organizatoriem atlikt atlīdzināšanu vaučeru veidā. No līgumiskā viedokļa raugoties, piedāvājums izsniegt vaučeru ir līguma pielāgošanas veids. Vaučera piedāvājumam ir līgumattiecību saglabāšanas sekas. Patiesi, vaučers atliek izpildi uz vēlāku laiku, kad apstākļi ļauj atsākt ceļojumu. Šāda līguma pielāgojuma saderība ar Direktīvu 2015/2302 būs atkarīga no vaučeram pievienotajām konkrētajām īpašībām.

72.

Izskatāmajā lietā vaučers, kuram ir apstrīdētajā rīkojumā izklāstītās īpašības, nešķiet saderīgs ar Direktīvu 2015/2302. Konkrētāk, šāda vaučera piedāvājums neatjauno līdzsvaru starp pusēm, ņemot vērā nepārvaramas varas gadījumu. Drīzāk tas nostāda neizdevīgā stāvoklī vienu līguma pusi, proti, ceļotāju. Kā rakstījis kāds autors, “tas ir pārmērīgi – piespiest klientu finansēt līgumslēdzēju partneri, kad viņš to nevēlas darīt” ( 53 ). Tas it īpaši attiecas uz vaučera derīguma termiņu, kas ir 18 mēneši. Tikai šī perioda beigās ceļotājam ir iespēja izmantot savas tiesības uz atlīdzību bez jebkādas garantijas pret organizatora maksātnespēju. Turklāt ceļotāja pienākums ir veikt nepieciešamos pasākumus, lai šī perioda beigās saņemtu naudas līdzekļus. Jebkurai līguma noteikumu pārskatīšanai vajadzētu būt izdevīgai abām pusēm. Akadēmiskajos juridiskajos rakstos ir pareizi norādīts, ka ceļojumu rīkotājiem un patērētājiem vajadzētu “savstarpēji gūt labumu no vaučeru shēmas”, un tas tā būtu gadījumā, “ja ceļojumu organizatori piedāvā patērētājam kaut ko papildus tam, kas viņiem likumīgi pienākas” ( 54 ).

73.

Galu galā līgumiskā vienošanās, ņemot vērā nepārvaramas varas situāciju, būs atkarīga no katra gadījuma apstākļiem, ņemot vērā labticības principu ( 55 ). Pandēmijas kontekstā, īpaši pašā sākumā, nevar pilnībā ignorēt līguma izbeigšanas ietekmi uz otru pusi. Ņemot vērā atcelšanu apjomu, pat tiem organizatoriem, kuriem būtu finansiālas iespējas atlīdzināt visiem ceļotājiem izdevumus, būtu jādod vismaz zināms laiks, lai apstrādātu veikto maksājumu atmaksu ( 56 ). Tiesas sēdē Komisija atzina, ka pandēmijas sākumposmā lielākā daļa ceļotāju uz situāciju reaģēja pragmatiski un negaidīja, ka viņiem tiks sniegta atmaksa saspringtajā 14 dienu termiņā, ko piemēro parastos apstākļos. Ja viņiem tiktu sniegta pietiekama informācija par atlīdzināšanas nosacījumiem, viņi būtu gatavi gaidīt saprātīgu laiku. Tāpēc abām kompleksā ceļojuma līguma pusēm būtu jācenšas rīkoties “atbildīgi un godīgi” ( 57 ).

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka individuāls organizators var atsaukties uz nepārvaramu varu apstākļos, kuros, neskatoties uz visu pienācīgo rūpību, lai ievērotu termiņus, Covid‑19 pandēmijai ir bijušas nepārvaramas un nenovēršamas sekas, radot īslaicīgi nepārvaramas grūtības, kuru dēļ organizatoram objektīvi nav iespējams nodrošināt atmaksu saskaņā ar Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu. Organizators var atsaukties uz nepārvaramu varu tikai tik ilgi, cik nepieciešams šo grūtību novēršanai. Tomēr iebilde par nepārvaramu varu saistībā ar objektīvu neiespējamību ievērot Savienības tiesības neļauj organizatoriem izdot vaučeru ar apstrīdētajā rīkojumā izklāstītajām īpašībām.

75.

Ja tiktu pieņemts, ka sprieduma Billerud pamatojums var tikt piemērots gadījumos, kad individuālam organizatoram Covid‑19 pandēmijas dēļ objektīvi nav iespējams izpildīt pienākumu 14 dienu laikā atmaksāt ceļotāju veiktos maksājumus, tas joprojām nedotu atbilstošu atbildi izskatāmajā lietā. Patiešām, lieta neattiecas uz tiesvedību starp privātpersonām. Tā attiecas uz tāda tiesību akta likumību, saskaņā ar kuru dalībvalsts, reaģējot uz Covid‑19 pandēmiju, nolemj pieņemt pasākumu, atkāpjoties no sekundārajiem Savienības tiesību aktiem. Tāpēc uzskatu, ka spriedumā Billerud sniegtie apgalvojumi nevar automātiski tikt piemēroti attiecībā uz dalībvalstīm.

76.

Attiecībā uz faktu, ka dalībvalsts neievēro Savienības tiesību aktus, ir jāatgādina, ka Tiesa saistībā ar pārkāpuma prasībām izņēmuma kārtā ir atzinusi nepārvaramas varas apstākļus kā iemeslu, kas attaisno šādu pārkāpumu. Attiecīgā judikatūra galvenokārt attiecās uz Savienības tiesību akta netransponēšanu ( 58 ) vai īpaša pienākuma, kas noteikts sekundārajos Savienības tiesību aktos, neievērošanu ( 59 ). Saskaņā ar šo judikatūru “dalībvalsts, kurai rodas īslaicīgi nepārvaramas grūtības, kas traucē tai izpildīt Savienības tiesībās paredzētos pienākumus, var atsaukties uz force majeure stāvokli tikai attiecībā uz laikposmu, kas vajadzīgs, lai pārvarētu šīs grūtības” ( 60 ).

77.

Izskatāmajā lietā, tā kā pienākumi, no kuriem tiek lūgta atkāpe, ir nevis dalībvalstij, bet gan ceļojuma organizatoram, varētu apgalvot, ka nav iespējams piemērot judikatūru, kas ir piemērojama tiesvedībā par pārkāpumu. Tomēr, ja spriedums Billerud būtu piemērojams lielam skaitam organizatoru un ja tas skartu visai ievērojamu skaitu līgumu, tas varētu norādīt uz sistēmisku problēmu un vajadzību pēc laika, lai rastu “sistēmisku” risinājumu pandēmijas ietekmes novēršanai ( 61 ). Šādos apstākļos, ja dalībvalstij ir īslaicīgi nepārvaramas grūtības, savā tiesību sistēmā piemērojot noteikumu, ar ko transponē Savienības sekundāros tiesību aktus, tai arī izņēmuma kārtā vajadzētu būt tiesībām atsaukties uz nepārvaramu varu.

78.

Uz aizsardzības nepārvaramas varas gadījumā piemērošanu pēc analoģijas situācijās, kad ir atkāpe no konkrēta sekundāro Savienības tiesību aktu noteikuma, būtu jāpiemēro īpaši stingri aizsardzības pasākumi. To nevajadzētu saprast kā vispārēju izņēmuma klauzulu vai carte blanche, lai atkāptos no Savienības tiesību aktiem. Tas attiecas uz izņēmuma, darbības jomā ierobežotu un pagaidu atkāpi, ja objektīvi nav iespējams ievērot sekundāros Savienības tiesību aktus. Tāpēc uzskatu, ka “vēl nepieredzētas ārkārtas situācijas veselības jomā” ( 62 ), piemēram, Covid‑19 pandēmijas gadījumā, dalībvalsts var atsaukties uz nepārvaramu varu, kas pamato atkāpes pasākuma pieņemšanu, reaģējot uz pandēmiju, ja tā saskaras ar īslaicīgām nepārvaramām grūtībām, kas tai neļauj izpildīt pienākumu savā tiesību sistēmā piemērot konkrētu sekundāro Savienības tiesību noteikumu. Tomēr dalībvalsts var atsaukties uz nepārvaramu varu tikai tik ilgi, cik nepieciešams šo grūtību atrisināšanai. Nepārvaramo grūtību risināšanai izvēlētajiem līdzekļiem ir jāatbilst vispārējam samērīguma principam. Dalībvalstij, kura atsaucas uz nepārvaramas varas situāciju, ir jāpierāda, ka ir jāizmanto atkāpe, lai atrisinātu nepārvaramas grūtības, kas radušās šīs situācijas dēļ. Šajā nozīmē dalībvalstij nav citas alternatīvas kā vien īslaicīgi atkāpties no Savienības tiesību aktiem.

79.

Izskatāmajā lietā Francijas valdība apgalvo, ka tai bija jānosaka atkāpe no Savienības tiesību aktiem un, konkrētāk, jāļauj ceļojumu organizatoriem tūlītējas atmaksas vietā izsniegt vaučeru, lai novērstu šo uzņēmēju plaša mēroga bankrotus. Šajā nozīmē vēlos paust turpinājumā izklāstītos apsvērumus. Pandēmijas sākumposmā dalībvalstis saskārās ar lielām problēmām saistībā ar to iedzīvotāju veselību un ekonomiku. Ņemot vērā apstākļus, valdībām bija jānosaka noteiktas prioritātes, jāaizsargā neaizsargātie, jāatbalsta bez darba palikušie darbinieki, vienlaikus nodrošinot, ka pandēmijas vissmagāk skartie uzņēmumi nesabrūk. Tiesas sēdē Čehijas valdība uzstāja, ka ārkārtas situācijas veselības nozarē dēļ dalībvalstīm ir jārīkojas daudzās jomās un jāsaskaņo iesaistītās intereses, ņemot vērā apstākļus. Tad varētu šķist pamatoti, ka dalībvalsts nosaka darbības jomā un laikā ierobežotu līgumtiesību īstenošanas apturēšanu uz laiku, kas noteikti nepieciešams, lai ļautu pusēm pielāgoties jaunai un neparedzētai situācijai vai valdībai rast atbilstošus risinājumus. Šādi risinājumi varētu veicināt līgumu nepārtrauktību, lai izvairītos no likviditātes krīzēm ekonomikā, neuzliekot pārmērīgu slogu ceļotājiem, kuriem ir tiesības uz atmaksu ( 63 ).

80.

Francijas valdība apgalvo, ka apstrīdētais atkāpes pasākums bija piemērojams tikai komplekso ceļojumu līgumiem, kas tika izbeigti laikā no 2020. gada 1. marta līdz 2020. gada 15. septembrim. Pēc šī perioda tas netika pagarināts, jo tika uzskatīts, ka ceļojumu nozarei ir ticis dots laiks, kas vajadzīgs, lai pielāgotos jaunajai situācijai. Ir taisnība, ka atkāpe bija pagaidu, ciktāl tā attiecās tikai uz līgumiem, kas tika izbeigti iepriekš minētajā sešu mēnešu periodā. Tomēr apstrīdētais rīkojums, kā Komisija plaši apgalvoja mutvārdu apsvērumos, ar atpakaļejošu spēku aizskar ceļotāju iegūtās un obligātās tiesības saņemt naudas līdzekļus, ko viņi jau bija samaksājuši. Ņemot vērā tik būtisku ietekmi uz patērētāja līgumu, nepietiek ar pamatojumu, ka pasākums ir bijis spēkā tikai noteiktu laiku. Tam ir jābūt īpaši rūpīgi pārbaudītam. Šajā ziņā vēlos norādīt uz divām apstrīdētajā rīkojumā paredzētās vaučeru shēmas iezīmēm, kuras kopā ar atpakaļejošu spēku var norādīt, ka tā pārsniedz to, kas bija nepieciešams, lai novērstu pandēmijas ietekmi uz ceļojumu līgumu izbeigšanu. Pirmā iezīme ir atmaksas tiesību apturēšanas ilgums. Apstrīdētais rīkojums paredz, ka organizators var piedāvāt vaučeru ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā no paziņojuma par līguma izbeigšanu, kas ir derīgs 18 mēnešus. Patērētājs var izmantot savas tiesības saņemt atmaksu par visiem naudā veiktajiem maksājumiem tikai pēc šī 18 mēnešu perioda beigām. Praktiski apstrīdētais rīkojums aptur ceļotāja tiesības atgūt naudu, ko viņš jau bija samaksājis, uz laiku no 18 līdz 21 mēnešiem pēc līguma izbeigšanas. Francijas valdība nepaskaidroja, kāpēc bija nepieciešams atņemt ceļotājiem tiesības, kas izriet no Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkta, vismaz 18 mēnešus pēc vaučera izdošanas.

81.

Otra iezīme ir tā, ka ceļotājiem netiek piedāvātas nekādas priekšrocības, kas līdzsvarotu nopietno iejaukšanos viņu tiesībās uz atmaksu. Patiesi, ar apstrīdēto rīkojumu izveidotā vaučeru shēma lika ceļotājiem uzņemties pandēmijas ietekmes risku uz ceļojuma līgumu bez šī riska līdzsvarošanas līdzekļa. Šajā nozīmē man īpaši atbilstošs šķiet viens no Eiropas Tiesību institūta Covid‑19 krīzes novēršanai izstrādātajiem principiem saistībā ar “nepārvaramu varu un grūtībām”, kas formulēts šādi: “Saskaņā ar solidaritātes principu valstīm būtu jānodrošina, lai līgumisko attiecību pārtraukšanas sekas, piemēram, ceļojumu pakalpojumu atcelšana, neradītu risku tikai vienai pusei, it īpaši patērētājam vai MVU” ( 64 ). Citiem vārdiem sakot, argumentu “pārāk liels, lai bankrotētu” nevajadzētu pieņemt, ja tas rada neizdevīgu stāvokli patērētājam.

82.

Attiecībā uz piemērotām alternatīvām ir lietderīgi atsaukties uz Komisijas ieteikumu par vaučeriem, kurā ir īpaša sadaļa par atbalsta pasākumiem un valsts atbalstu ( 65 ). Tajā tiek uzsvērts, ka dalībvalstīm ir iespēja sniegt atbalstu uzņēmumiem transporta un ceļojumu nozarē, lai nodrošinātu, ka tiek apmierinātas Covid‑19 pandēmijas radītās atlīdzības prasības. Ciktāl tūrisma nozares uzņēmumiem ir vajadzīgs vispārējs likviditātes atbalsts, šajā ieteikumā ir noteikts, ka dalībvalstis var arī pieņemt lēmumu ieviest shēmas, lai uzņēmējiem sniegtu šādu atbalstu. Šajā nozīmē ir sniegta atsauce uz pagaidu regulējumu, kas nodrošina pamatu jebkura likviditātes atbalsta saderībai ar Savienības prasībām valsts atbalsta jomā.

83.

Pagaidu regulējumā, kas grozīts sešas reizes pēc kārtas, ir paredzēti vairāki atbalsta veidi, kurus var novērtēt saskaņā ar LESD 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu ( 66 ) vai 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu ( 67 ). It īpaši attiecībā uz kompensācijām, kas piešķirtas tūrisma uzņēmumiem, pagaidu regulējumā ir skaidri noteikts, ka dalībvalstis var paziņot par šādiem kompensācijas pasākumiem, un Komisija tos novērtēs tieši saskaņā ar 107. panta 2. punkta b) apakšpunktu ( 68 ). Vēlos uzsvērt, ka Komisija ir apņēmusies veikt “ātru” apstiprināšanas procesu ( 69 ). Dažādas dalībvalstis izmantoja pagaidu regulējumu un paziņoja par valsts atbalsta pasākumiem komplekso ceļojumu organizatoru atbalstam, ko Komisija apstiprināja saskaņā ar pagaidu regulējumu vai Līgumu ( 70 ).

84.

Tāpēc šķiet, ka Savienības tiesību akti piedāvāja dalībvalstīm alternatīvus instrumentus organizatoru likviditātes problēmu risināšanai. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Dānijas valdība savos apsvērumos kā piemēru norādīja atbalsta aizdevuma shēmas pieņemšanu ceļojumu nozarei (“Rejsegarantifonden”). Savās atbildēs uz Tiesas uzdoto jautājumu valdības, kas piedalījās tiesas sēdē, pauda savu nostāju attiecībā uz iespēju izveidot līdzīgu fondu. Francijas valdība apgalvoja, ka Dānijas valdības pieņemto risinājumu nebija iespējams izmantot Francijā, jo pirms veselības krīzes tam pielīdzināms fonds nepastāvēja. It īpaši Francijas valdība paskaidroja, ka Francijā uzņēmējdarbība apdrošināšanas jomā veic vienīgi galvotāja uzdevumu un nedrīkst aizdot naudu bez atļaujas.

85.

Izvērtējot katras dalībvalsts pieejamās iespējas, lai palīdzētu ceļojumu organizatoriem reaģēt uz pandēmiju, ir jāņem vērā katras valsts strukturālās atšķirības. Tomēr šajā procesā dalībvalstīm ir jāievēro lojālas sadarbības princips saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu. Šis princips ir saistošs gan dalībvalstīm, gan Savienības iestādēm. Apstākļos, kad dalībvalsts paziņo Komisijai par ievērojamām grūtībām, ar kurām tā saskaras, piemērojot konkrētu Savienības tiesību aktu saistībā ar ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā, Komisijai ir pienākums pienācīgi ņemt vērā šīs grūtības un palīdzēt attiecīgajai dalībvalstij. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Savienības tiesību aktiem nav sava vispārējā “Savienības ārkārtas režīma” ( 71 ).

86.

Tāpat jānorāda, ka pandēmijas pirmajos mēnešos Savienības tiesību līmenī nepastāvēja konkrēti tiesību akti attiecībā uz vaučeriem, kas tika izdoti kā alternatīva atlīdzībai par atceltiem transporta un komplekso ceļojumu līgumiem ( 72 ). Komisija 2020. gada 5. martā – ar atjauninājumu 2020. gada 19. martā – publicēja savā tīmekļvietnē neoficiālus norādījumus par Direktīvas 2015/2302 piemērošanu, apstiprinot ceļotāja tiesības saņemt pilnu atmaksu, kā arī norādot, ka ceļotājs var pieņemt vaučeru ( 73 ). 2020. gada 27. marta vēstulē, kas adresēta visām dalībvalstīm, komisārs D. Reinderss atkārtoti apstiprināja ceļotāja tiesības saņemt atmaksu. Viņš ierosināja, ka ceļojumu rīkotāji varētu piedāvāt vaučerus ar nosacījumu, ka šādi vaučeri nav obligāti. Viņš arī ierosināja, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem pasākumi, lai vairotu ceļotāju pārliecību, izvēloties vaučeru ( 74 ).

87.

Tikmēr vairākas dalībvalstis lūdza Komisiju apturēt tiesības uz atmaksu 14 dienu laikā un/vai aizstāt tās ar pagaidu vaučeru risinājumu ( 75 ). Tā vietā Komisija atkārtoti apstiprināja savu nostāju, ka nevajadzētu apturēt patērētāju tiesības un ka “tā nesekos aicinājumiem pazemināt patērētāju aizsardzību” ( 76 ). 2020. gada 13. maijā Komisija izdeva ieteikumu par vaučeriem. Šajā ieteikumā Komisija pilnībā atzīst pandēmijas izraisīto atcelšanas nopietno ietekmi, organizatoru likviditātes problēmas, kā arī risku, ka daudzi ceļotāji vispār nesaņems nekādu atmaksu, jo viņu prasības pret organizatoriem un pārvadātājiem nav aizsargātas. Saskaņā ar šo ieteikumu šo problēmu risinājums ir padarīt vaučerus pievilcīgākus ceļotājiem. Lai sasniegtu šo mērķi, Komisija aicināja dalībvalstis apsvērt tādu garantijas shēmu pieņemšanu, kas sniedz atbalstu ceļojumu un transporta nozares uzņēmumiem atbilstoši Savienības noteikumiem valsts atbalsta jomā. Komisija ierosināja, ka dalībvalstis varētu apsvērt arī pagaidu valsts atbalsta pasākumu pieņemšanu saskaņā ar pagaidu regulējumā izklāstītajiem nosacījumiem.

88.

Tiesas sēdē Komisija norādīja ( 77 ), ka citās tiesību jomās Savienības iestādes uzskatīja par nepieciešamu un pamatotu ierosināt Savienības likumdevējam pieņemt atkāpi no konkrētām sekundāro Savienības tiesību normām. Tomēr tika pieņemts lēmums to nedarīt attiecībā uz Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktu. Komisija paskaidroja, ka Direktīvas 2015/2302 grozīšana ar atpakaļejošu spēku ietekmētu patērētāju iegūtās tiesības. Turklāt Komisija apgalvoja, ka aptuveni puse dalībvalstu neuzskatīja par absolūti nepieciešamu grozīt šo direktīvu, un tām izdevās pielāgoties situācijai citādā veidā. Neatkarīgi no izdarītās politikas izvēles, uzskatu, ka, ņemot vērā vairāku dalībvalstu paustās spēcīgās bažas par ceļojumu līgumu plašās atcelšanas sekām, varētu sagaidīt tiesību akta priekšlikumu (nevis ieteikumu), lai situāciju risinātu saskaņoti. Tomēr šis apsvērums vien nenozīmē, ka dalībvalstis var brīvi ieviest vienpusēju atkāpi no Savienības tiesībām, kas pārsniedz to, kas ir noteikti nepieciešams nepārvaramas varas situācijas pārvarēšanai.

89.

Pēdējā piezīme attiecas uz jebkādām atziņām, kas nozīmīgas nākotnei. Nepieciešamība izskatīt Covid‑19 pandēmijas radītos jautājumus ir atspoguļota pašreiz notiekošajā Savienības komplekso ceļojumu noteikumu pārskatīšanā. Kā paziņots jaunajā Patērētāju tiesību aizsardzības programmā, Komisija ir apņēmusies līdz 2022. gadam “padziļināti analizēt, vai pašreizējais tiesiskais regulējums attiecībā uz kompleksiem ceļojumiem, tostarp attiecībā uz aizsardzību maksātnespējas gadījumā, joprojām pilnībā atbilst uzdevumam vienmēr nodrošināt stabilu un visaptverošu patērētāju tiesību aizsardzību” ( 78 ). Tomēr Komisija skaidri norāda, ka novērtējuma mērķis “nebūs patērētāju aizsardzības samazināšana”.

90.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka uz otro jautājumu ir jāatbild, ka ar Covid‑19 pandēmiju saistītā veselības nozares krīze un tās ārkārtējā ietekme uz tūrisma nozari var attaisnot īslaicīgu atkāpi no organizatoram noteiktā pienākuma pilnībā atmaksāt ceļotājam saistībā ar komplekso ceļojuma pakalpojumu veiktos maksājumus 14 dienu laikā pēc kompleksā ceļojuma līguma izbeigšanas, kā noteikts Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktā, tikai uz laiku, kas nepieciešams, lai dalībvalsts varētu atrisināt nepārvaramas grūtības, kas tai neļauj piemērot šādu pienākumu transponējošu valsts tiesību aktu. Šādu grūtību novēršanai izvēlētajiem līdzekļiem ir jāatbilst samērīguma principam. Dalībvalstij, kura atsaucas uz nepārvaramas varas situāciju, ir jāpierāda, ka ir jāizmanto atkāpe, lai atrisinātu šādas grūtības, kas radušās šīs situācijas dēļ. Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai nepastāv alternatīvs pasākums atkāpes no Savienības tiesību aktiem izmantošanai. Tomēr šķiet, ka apstrīdētais rīkojums pārsniedz to, kas ir nepieciešams un samērīgs, lai novērstu radušās nepārvaramās grūtības, it īpaši ņemot vērā tā atpakaļejošu spēku, tiesību saņemt atmaksu apturēšanas ilgumu un jebkādu tādu priekšrocību trūkumu, kuras piedāvātas ceļotājam, lai līdzsvarotu atpakaļejošā spēka iedarbību uz viņa no kompleksā ceļojuma līguma izrietošajām tiesībām.

91.

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai gadījumā, ja Tiesa nolemtu, ka Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāda atkāpe, kāda ir noteikta ar apstrīdēto rīkojumu, vai otrajā jautājumā minētajos apstākļos ir iespējams mainīt tāda lēmuma sekas laikā, ar kuru atcelts valsts tiesību akts, kas ir pretrunā šim noteikumam.

92.

Šajā ziņā jāatgādina, ka tikai Tiesa izņēmuma kārtā un primāru tiesiskās drošības apsvērumu dēļ var noteikt nepiemērošanas seku – kādas rada Savienības tiesību normas piemērošana tām pretrunā esošām valsts tiesībām – īslaicīgu apturēšanu. Proti, ja valsts tiesām būtu tiesības piešķirt valsts tiesību normām pārākumu pār Savienības tiesībām, kurām šīs tiesību normas ir pretrunā, pat ja tas būtu tikai uz laiku, tiktu apdraudēta Savienības tiesību vienveidīga piemērošana ( 79 ).

93.

Tādēļ Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās drošības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tās interpretēto tiesību normu, lai apstrīdētu labticīgi nodibinātas tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jābūt izpildītiem diviem būtiskiem kritērijiem, proti, ieinteresēto personu labticības esamībai un būtisku traucējumu rašanās riskam ( 80 ).

94.

Izskatāmajā lietā attiecībā uz pirmo kritēriju, kas saistīts ar labticības principu, varētu apgalvot, ka Francijas valdība rīkojās, ievērojot šo principu, vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz pandēmijas sākumposmu un vismaz līdz Komisijas ieteikuma par vaučeriem publicēšanai. Tā ir taisnība, ka Komisija paziņoja savu nostāju pēc pandēmijas uzliesmojuma ( 81 ). Tomēr Komisijas paziņojums 2020. gada 5. martā (atjaunināts 2020. gada 19. martā) bija “neoficiāli norādījumi” ( 82 ). Rakstveida apsvērumos Komisija atzina, ka tai bija jāpārvar vairākas grūtības, kas saistītas ar Savienības tiesību aktu neatbilstības problēmām saistībā ar konkrētajiem krīzes apstākļiem. Lai pārvarētu šīs grūtības, Komisija uzskatīja par nepieciešamu steidzami sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, lai uz laiku pielāgotos situācijai. Kā jau iepriekš minēju savā analīzē par otro jautājumu, ciktāl tas attiecas uz Direktīvu 2015/2302, vairākas dalībvalstis lūdza Komisiju apturēt tiesības uz atmaksu 14 dienu laikā un/vai aizstāt tās ar pagaidu vaučeru risinājumu ( 83 ).

95.

Rakstveida apsvērumos Komisija norāda, ka tās dienesti pandēmijas sākumā izvērtēja, vai būtu lietderīgi pieņemt konkrētus tiesību aktus, lai aizsargātu organizatorus. Galu galā Komisija nolēma, ka nav lietderīgi šajā sakarā iesniegt tiesību akta priekšlikumu. Kā tā paskaidroja tiesas sēdē, viens no šī lēmuma izšķirošajiem faktoriem bija bažas, ka ceļotāju noslēgtie līgumi tiks ietekmēti ar atpakaļejošu spēku. Tā vietā Komisija pieņēma ieteikumu par vaučeriem.

96.

Iepriekš minētā notikumu secība, manuprāt, liecina, ka vismaz pandēmijas sākumposmā dalībvalstīm bija pamatots iemesls uzskatīt, ka esošo tiesisko regulējumu varētu pielāgot, ņemot vērā Covid‑19 pandēmijas apstākļus. Tāpēc es piekrītu Beļģijas valdībai, ka Francijas valdība rīkojās labticīgi, vismaz pandēmijas sākumposmā, kad tā nolēma pieņemt apstrīdēto rīkojumu. Tomēr pēc Komisijas ieteikuma par vaučeriem publicēšanas Francijas valdības nostāja, ka apstrīdētais rīkojums paturams spēkā, vairs nešķiet pārliecinoša.

97.

Otrs nosacījums, ko pieprasa 93. punktā minētā judikatūra, lai ierobežotu Tiesas sprieduma iedarbību laikā, ir “būtisku traucējumu esamības riska” konstatēšana. Izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa norādīja, ka Francijas ceļojumu organizatoru izdoto vaučeru vērtība 2020. gada 15. septembrī, kad apstrīdētais rīkojums beidza darboties, tika lēsta 990 miljonu EUR apmērā, kas veido aptuveni 10 % no nozares apgrozījuma parastā gadā. Tomēr fakts, ka organizatori saskārās ar likviditātes problēmām pandēmijas sākumā, nenozīmē, ka viņi joprojām saskaras ar šādām problēmām. Šajā ziņā jānorāda, ka vairāk nekā divus gadus pēc apstrīdētā rīkojuma stāšanās spēkā un divus gadus pēc tā termiņa beigām (2020. gada 15. septembrī) finanšu līdzekļi, kas ir pieejami dalībvalstīm, lai mazinātu pandēmijas skarto organizatoru likviditātes vajadzības, ir labi iedibināti ( 84 ). Varētu būt, ka organizatoriem ir jāmaksā procenti par jebkādām atmaksām, kas nav veiktas, kamēr apstrīdētais rīkojums bija spēkā. Tomēr ne iesniedzējtiesa, ne Francijas valdība nav sīkāk izklāstījusi šo aspektu vai jautājumu, vai tas neradītu “būtisku traucējumu esamības risku”.

98.

Tā kā izskatāmajā lietā nav pierādīts būtisku traucējumu esamības risks, kas izriet no šajos secinājumos sniegtās interpretācijas, un šo secinājumu 93. punktā norādītie kritēriji ir kumulatīvi, nav pamata ierobežot laikā sprieduma sekas ( 85 ).

99.

Lai sniegtu pilnīgu atbildi, ir jānorāda, ka Tiesa, izskatot katru gadījumu atsevišķi un izņēmuma kārtā, ir atzinusi, ka valsts tiesai, izskatot katru atsevišķo gadījumu, izņēmuma kārtā ir iespēja pielāgot ar Savienības tiesībām nesaderīgas valsts tiesību normas atcelšanas sekas, ievērojot Tiesas judikatūrā izvirzītos nosacījumus ( 86 ).

100.

Tiesa ir atzinusi šādu iespēju attiecībā uz “primāru apsvērumu” saistībā ar vidi, ja ir izpildīti daži judikatūrā definēti nosacījumi ( 87 ). Izņēmuma kārtā Tiesa ir arī atzinusi iespēju saglabāt pasākumu ietekmi vides tiesību jomā, ja šādu saglabāšanu pamato īpaši svarīgi apsvērumi saistībā ar nepieciešamību atcelt patiesus un nopietnus elektroenerģijas piegādes pārtraukuma draudus attiecīgajā dalībvalstī, ko nevar novērst ar citiem līdzekļiem vai alternatīvām, it īpaši iekšējā tirgus kontekstā ( 88 ). Minētā saglabāšana spēkā var attiekties tikai uz laiku, kas noteikti nepieciešams šī prettiesiskuma novēršanai. Tātad šīs judikatūras piemērošana ir atkarīga no “patiesiem un nopietniem energoapgādes drošības traucējumu draudiem”.

101.

Ir grūti apgalvot, ka pamatlietā pastāv primāras intereses, kas ir vismaz salīdzināmas ar elektroenerģijas piegādi dalībvalstī. Turklāt apstrīdētais rīkojums vairs nav spēkā. Tāpēc, kā būtībā norādījusi Komisija, Tiesas sprieduma seku ierobežošana laikā izskatāmajā lietā neļautu administrācijai novērst konstatēto pārkāpumu. Tā vietā notiktu Savienības tiesību pārkāpuma de facto apstiprināšana.

102.

Tāpat jānorāda, ka apstrīdētā rīkojuma atcelšanas praktiskās sekas ir iesniedzējtiesas kompetencē. Tiesas rīcībā esošie dokumenti neietver informāciju par precīzu ietekmi, kāda atcelšanai būtu uz organizatoriem. Katrā ziņā ar atcelšanas ekonomiskajām sekām vien nepietiktu, lai attaisnotu Tiesas sprieduma seku ierobežošanu laikā ( 89 ).

103.

Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka nav lietderīgi ierobežot tāda lēmuma sekas laikā, ar kuru tiek atcelts valsts tiesību akts, kas ir pretrunā Direktīvas 2015/2302 12. panta 4. punktam.

104.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto analīzi, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: