—

Verein für Konsumenteninformation vārdā – S. Langer, Rechtsanwalt,

—

Amazon EU Sàrl vārdā – G. Berrisch, Rechtsanwalt,

—

Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, pārstāvis,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, A. Lippstreu, M. Hellmann un T. Laut, kā arī J. Mentgen, pārstāvji,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – M. Holt, pārstāvis, kam palīdz M. Gray, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un J. Vondung, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (Roma II) (OV 2007, L 199, 40. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas II regula”), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV 2008, L 177, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “Romas I regula”), kā arī Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Verein für Konsumenteninformation (Patērētāju informācijas apvienība, turpmāk tekstā – “VKI”) un Amazon EU Sàrl, kuras juridiskā adrese ir Luksemburgā, par VKI celtu prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu.

3

Atbilstoši Romas I regulas preambulas 7. apsvērumam:

“Šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Brisele I) [OV 2001, L 12, 1. lpp.] un [Romas II regulu].”

4

Romas I regulas 1. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Šo regulu piemēro līgumsaistībām civillietās un komerclietās gadījumos, kas saistīti ar tiesību normu kolīziju.

Tā jo īpaši neattiecas uz nodokļu, muitas vai administratīvām lietām.

[..]

3.   Šī regula neattiecas uz pierādījumiem un procesuāliem jautājumiem, neskarot 18. pantu.”

5

Šīs regulas 4. pantā “Piemērojamie tiesību akti, ja nav izdarīta izvēle” ir noteikts:

“1.   Ciktāl par tiesību aktiem, ko piemēro līgumam, nav izdarīta izvēle saskaņā ar 3. pantu un neskarot 5. līdz 8. pantu, līgumam piemērojamos tiesību aktus nosaka šādi:

2.   Ja uz līgumu neattiecas 1. punkts vai ja uz līguma elementiem attiektos vairāk nekā viens no 1. punkta a) līdz h) apakšpunktam, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā pastāvīgā mītnesvieta ir tai pusei, kam jāveic līgumam raksturīgais izpildījums.

3.   Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka līgums ir acīmredzami ciešāk saistīts ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro šīs citas valsts tiesību aktus.

4.   Ja piemērojamos tiesību aktus nevar noteikt atbilstīgi 1. vai 2. punktam, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, ar kuru tas ir visciešāk saistīts.”

6

Minētās regulas 6. pantā “Patērētāju līgumi” ir noteikts:

“1.   Neskarot 5. un 7. pantu, līgumu, ko fiziska persona mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņas arodu vai profesiju, (“patērētājs”) noslēgusi ar citu personu, kas darbojas, īstenojot savu arodu vai profesiju, (“uzņēmējs”) reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā mītnesvieta, ja uzņēmējs:

2.   Neskarot 1. punktu, puses var saskaņā ar 3. pantu izdarīt izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami līgumam, kurš atbilst 1. punkta prasībām. Tomēr šādas izvēles iznākumā patērētājam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu saskaņā ar 1. punktu, ja nebūtu izdarīta izvēle.

[..]”

7

Romas I regulas 9. pantā “Prevalējošas imperatīvas normas” ir paredzēts:

“1.   Prevalējošas imperatīvas normas ir normas, kuru ievērošanu valsts uzskata par būtisku sabiedrības interešu aizsardzībai, piemēram, savas politiskās, sociālās un ekonomiskās kārtības nodrošināšanai, tiktāl, ka šīs normas piemēro jebkurai situācijai, kura ir to darbības jomā, neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti būtu piemērojami līgumam saskaņā ar šo regulu.

2.   Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību aktos paredzēto prevalējošo imperatīvo normu piemērošanu.

3.   Var piemērot arī tās valsts prevalējošās imperatīvās normas, kurā līgumā noteiktās saistības ir jāpilda vai ir izpildītas, ciktāl šīs prevalējošās imperatīvās normas līguma izpildi padara prettiesisku. Apsverot jautājumu par šo normu piemērošanu, ņem vērā to raksturu un mērķi, kā arī to piemērošanas vai nepiemērošanas sekas.”

8

Saskaņā ar minētās regulas 10. panta “Piekrišana un spēkā esamība pēc būtības” noteikumiem:

“1.   Līguma vai jebkura līguma noteikuma pastāvēšanu un spēkā esamību nosaka saskaņā ar tiesību aktiem, kas to reglamentētu saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgais līgums vai noteikums būtu bijis spēkā.

2.   Tomēr, lai tiktu noteikts, ka tā nav devusi piekrišanu, ikviena puse var atsaukties uz savas pastāvīgās mītnesvietas valsts tiesību aktiem, ja no apstākļu kopuma izriet, ka nebūtu pamata šīs puses rīcības sekas noteikt saskaņā ar 1. punktā norādītajiem tiesību aktiem.”

9

Šīs regulas 23. pantā “Attiecības ar citiem Kopienas tiesību aktiem” ir noteikts, ka:

“Izņemot 7. pantu, šī regula neskar tādu Kopienas tiesību aktu piemērošanu, kuros saistībā ar konkrētiem jautājumiem ir paredzētas kolīziju normas attiecībā uz līgumsaistībām.”

10

Atbilstoši Romas II regulas preambulas 7. un 21. apsvērumam:

[..]

11

Minētās regulas 1. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Gadījumos, kas ir saistīti ar tiesību normu kolīzijām, šo regulu piemēro ārpuslīgumiskām saistībām civillietās un komerclietās. To nepiemēro jo īpaši nodokļu, muitas vai administratīvām lietām vai valsts atbildībai par darbību vai bezdarbību, īstenojot valsts varu (“acta iure imperii”).

[..]

3.   Neskarot 21. un 22. pantu, šo regulu nepiemēro pierādījumiem un procesuāliem jautājumiem.”

12

Atbilstoši šis pašas regulas 4. pantam “Vispārējs noteikums”, kurš ietilpst tās II nodaļā “Neatļautas darbības”:

“1.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2.   Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.   Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.”

13

Romas II regulas 6. pants “Negodīga konkurence un darbības, kas ierobežo brīvu konkurenci”, kurš arī ietilpst tās II nodaļā, ir šāds:

“1.   Tiesību akti, ko piemēro negodīgas konkurences darbību radītām ārpuslīgumiskām saistībām, ir tās valsts tiesību akti, kurā ir vai varētu tikt ietekmētas konkurences attiecības vai patērētāju kolektīvās intereses.

2.   Ja negodīgas konkurences darbības ietekmē vienīgi konkrēta konkurenta intereses, piemēro 4. pantu.

4.   No tiesību aktiem, kas piemērojami saskaņā ar šo pantu, nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, kā noteikts 14. pantā.”

14

Šīs regulas 14. pantā “Izvēles brīvība” ir noteikts:

“1.   Puses var vienoties attiecināt uz ārpuslīgumiskām saistībām tiesību aktus pēc savas izvēles:

Lietas apstākļi pietiekami skaidri apliecina vai norāda izvēli, un tā neskar trešo personu tiesības.

2.   Ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas citā valstī, kas nav valsts, kuras tiesību akti ir izvēlēti, pušu izvēle neskar to minētās citas valsts tiesību normu piemērošanu, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

3.   Ja laikā, kad iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, visi būtiskie situācijas elementi atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs, pušu izvēlētie piemērojamie tiesību akti, kas nav kādas dalībvalsts tiesību akti, neskar iespēju vajadzības gadījumā piemērot Kopienas tiesību aktus, kurus īsteno tiesas atrašanās dalībvalsts un no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.”

15

Saskaņā ar minētās regulas 16. panta “Prevalējošas imperatīvas normas” noteikumiem:

“Nekas šajā regulā neierobežo tiesas atrašanās valsts tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus citos gadījumos piemēro ārpuslīgumiskām saistībām.”

16

Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (“Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā”) (OV 2004, L 364, 1. lpp.), 3. pantā “Definīcijas” ir noteikts, ka:

“Šajā regulā:

[..]

[..].”

17

Minētās regulas 4. pantā “Kompetentās iestādes” ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts norīko kompetentās iestādes un vienoto sadarbības biroju, kas atbild par šīs regulas piemērošanu.

2.   Ja tas vajadzīgs šajā regulā paredzēto pienākumu izpildei, katra dalībvalsts var norīkot citas valsts iestādes. Saskaņā ar 8. panta 3. punktu tās var norīkot arī struktūras, kam ir pamatotas intereses Kopienā izdarītu pārkāpumu izbeigšanā vai aizliegšanā.

3.   Neskarot 4. punktu, kompetentajām iestādēm ir izmeklēšanas un īstenošanas pilnvaras, kas vajadzīgas šīs regulas piemērošanai, tās īsteno minētās pilnvaras saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

4.   Kompetentās iestādes var īstenot 3. punktā minētās pilnvaras saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem:

5.   Ja kompetentās iestādes īsteno savas pilnvaras, iesniedzot tiesās pieteikumus saskaņā ar 4. punkta b) apakšpunktu, attiecīgajām tiesām ir tiesības pieņemt vajadzīgo lēmumu.

6.   Šā panta 3. punktā minētās pilnvaras īsteno vienīgi tad, ja ir pamatotas aizdomas par Kopienā izdarītu pārkāpumu, un šīs pilnvaras ietver vismaz šādas tiesības:

[..]”

18

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību (OV 2009, L 110, 30. lpp.) 2. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo starptautisko privāttiesību normas attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem, kas parasti ir vai nu tās dalībvalsts tiesību akti, kurā noticis pārkāpums, vai tās dalībvalsts tiesību akti, kurā pārkāpums izraisa sekas.”

19

Atbilstoši Direktīvas 93/13 preambulas piektajam un sestajam apsvērumam:

“tā kā parasti patērētāji nezina tiesību aktus, kas reglamentē preču un pakalpojumu pārdošanas līgumus citās dalībvalstīs; tā kā šo zināšanu trūkums var tos atturēt no tiešiem preču un pakalpojumu pirkšanas darījumiem citā dalībvalstī;

tā kā, lai atvieglotu iekšējā tirgus izveidošanu un aizsargātu pilsoni kā patērētāju, tam iegādājoties preces un pakalpojumus atbilstoši līgumiem, kurus reglamentē citu dalībvalstu tiesību akti, ir būtiski no šiem līgumiem svītrot negodīgus noteikumus.”

20

Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības [labticības prasībai], tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

[..]

3.   Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

21

Saskaņā ar minētās direktīvas 5. pantu:

“Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā.”

22

Saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. pantu:

“1.   Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.

2.   Dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus lai nodrošinātu to, ka patērētājs nezaudē šīs direktīvas piešķirto aizsardzību tādēļ, ka par līgumam piemērojamajām tiesībām ir izvēlētas valsts, kas nav dalībvalsts, tiesības, ja līgumam ir cieša saistība ar dalībvalstu teritoriju.”

23

Šīs direktīvas 7. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.

2.   Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un, lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.

[..]”

24

Atbilstoši minētās direktīvas 8. pantam:

“Dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.”

25

Direktīvas 93/13 pielikumā ir uzskaitīti tās 3. panta 3. punktā minētie noteikumi. Šī pielikuma 1. punkta q) apakšpunkts ir formulēts šādi:

“Noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas:

[..]

26

Direktīvas 95/46 4. pantā “Piemērojamās valsts tiesības” ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts piemēro savas valsts noteikumus personas datu apstrādei, ko tā pieņem saskaņā ar šo direktīvu, ja:

2.   Šā panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajos apstākļos personas datu apstrādātājam jānozīmē attiecīgās dalībvalsts teritorijā izveidots pārstāvis, neliekot šķēršļus juridiskām darbībām, kuras varētu uzsākt pret pašu personas datu apstrādātāju.”

27

1979. gada 8. martaKonsumentenschutzgesetz (Patērētāju tiesību aizsardzības likums; BGBl. 140/1979) 6. panta “Nelikumīgi līgumu elementi” 3. punktā ir paredzēts, ka tad, ja vispārējos darījumu noteikumos vai tipveida līgumu veidlapās ietverta līguma noteikuma formulējums ir neskaidrs vai nesaprotams, šis noteikums nav spēkā.

28

Šī likuma 13.a pantā ir noteikts, ka patērētāju tiesību aizsardzībai ir jāpiemēro minētais 6. pants neatkarīgi no līgumam piemērojamām tiesībām, ja šis līgums ir noslēgts saistībā ar uzņēmuma vai tā starpnieka darbību, ko tas ir veicis Austrijā ar nolūku slēgt tādus līgumus.

29

Amazon EU ir Luksemburgā reģistrēta sabiedrība un ietilpst starptautiskā sūtījumtirdzniecības grupā, kas tostarp ar interneta vietnes, kurai ir domēna nosaukums ar paplašinājumu “.de”, palīdzību attiecas uz Austrijā dzīvojošiem patērētājiem, ar kuriem tā noslēdz tiešsaistes tirdzniecības līgumus. Šai sabiedrībai Austrijā nav nedz juridiskās adreses, nedz nodibinājuma.

30

Līdz 2012. gada vidum vispārīgie noteikumi, kas bija ietverti ar šiem patērētājiem noslēgtajos līgumos, bija šādi:

[..]

[..]

[..]

31

VKI, vienība, kura drīkst iesniegt prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu Direktīvas 2009/22 izpratnē, Austrijas tiesā iesniedza pieteikumu izdot rīkojumu pret visu vispārējos nosacījumos izmantoto noteikumu piemērošanu, kā arī lūgumu pieņemamo nolēmumu publicēt, ņemot vērā, ka visi šie noteikumi ir pretrunā likumā paredzētajiem aizliegumiem vai labai praksei.

32

Pirmās instances tiesa apmierināja visus prasījumus, izņemot prasījumu attiecībā uz 8. noteikumu par papildu maksu gadījumā, ja apmaksa tiek veikta pēc rēķina saņemšanas. Pamatodamās uz Romas I regulā noteikto principu, tā, pamatojoties uz šīs regulas 6. panta 2. punktu, atzina, ka 12. noteikums par piemērojamo tiesību aktu izvēli nav spēkā, jo piemērojamo tiesību aktu izvēles rezultātā patērētājam nedrīkst liegt tiesības uz aizsardzību, kādas tam ir garantētas viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesībās. No tā minētā tiesa secināja, ka pārējo noteikumu spēkā esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā Austrijas tiesības. Visbeidzot attiecībā uz 6., 9. un 11. noteikumu šī pati tiesa norādīja, ka atbilstoši attiecīgajām Luksemburgas tiesību normām ir jāizvērtē vienīgi jautājumi par datu aizsardzību, jo Romas I regula neizslēdz Direktīvas 95/46 piemērošanu.

33

Apelācijas tiesa, kurā vērsās abas pamatlietas puses, pirmās instances tiesas spriedumu atcēla un nodeva lietu šai tiesai atkārtotai izskatīšanai. Tā uzskatīja, ka Romas I regula ir atbilstoša, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, un pēc būtības izskatīja tikai 12. noteikumu par piemērojamo tiesību aktu izvēli. Šajā ziņā tā atzina, ka no šīs regulas 6. panta 2. punkta nevar secināt šī noteikuma prettiesiskumu un ka atbilstoši šīs regulas 10. panta 1. punktam minētā noteikuma analīze bija jāveic drīzāk atbilstoši Luksemburgas tiesībām. Lūgusi pirmās instances tiesu veikt šo analīzi, apelācijas tiesa norādīja, ka, ja šis pats noteikums izrādītos likumīgs atbilstoši Luksemburgas tiesībām, arī pārējie noteikumi būtu jāpārbauda atbilstoši šīm tiesībām un ka tad būtu jāveic salīdzinājums ar Austrijas tiesībām, lai noteiktu labvēlīgāko regulējumu Romas I regulas 6. panta 2. punkta izpratnē.

34

Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija), kurā vērsās VKI, ir radušās šaubas par pamatlietā piemērojamajiem tiesību aktiem. Šādos apstākļos šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

35

Ar pirmajiem trijiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā jāinterpretē Romas I un Romas II regula, lai noskaidrotu, kuras vai kuru [valstu] tiesību akti ir piemērojami prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu Direktīvas 2009/22 izpratnē, kas vērsta pret apgalvoti nelikumīgiem līguma noteikumiem, kurus dalībvalstī reģistrēts uzņēmums izmanto tiešsaistes tirdzniecības līgumos, ko tas slēdz ar patērētājiem, kuri dzīvo citās dalībvalstīs, tostarp šīs tiesas atrašanās valstī.

36

Vispirms attiecībā uz Roma I un Roma II regulas attiecīgajām piemērošanas jomām ir jāuzsver, ka tajās ietvertie jēdzieni “līgumsaistības” un “ārpuslīgumiskas saistības” ir jāinterpretē autonomi, principā sasaucoties ar šo regulu sistēmu un mērķiem. Atbilstoši abu šo regulu preambulu 7. apsvērumiem ir jāņem vērā arī šo regulu ne tikai savstarpējās piemērošanas saskanība, bet arī saskanība ar Regulu Nr. 44/2001 (turpmāk tekstā – “Briseles I regula”), kuras 5. pantā it īpaši ir nošķirtas lietas saistībā ar līgumiem, neatļautām darbībām un kvazideliktiem (skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, C‑359/14 un C‑475/14, EU:C:2016:40, 43. punkts).

37

Attiecībā uz “ārpuslīgumisku saistību” jēdzienu Romas II regulas 1. panta izpratnē ir jāatgādina, ka jēdziens “lietas, kas attiecas uz kaitējumu vai neatļautu rīcību” [neatļautas darbības un kvazideliktu jomas] Briseles I regulas 5. panta 3. punkta izpratnē ietver visus pieteikumus par atbildētāja atbildības noteikšanu, kas nav saistīti ar “lietām, kas attiecas uz līgumiem”, pēdējās minētās regulas 5. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2016. gada 21. janvāris, ERGO Insurance un Gjensidige Baltic, C‑359/14 un C‑475/14, EU:C:2016:40, 45. punkts).

38

1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) kontekstā Tiesa jau ir atzinusi, ka preventīva prasība, ko cēlusi patērētāju tiesību aizsardzības apvienība ar mērķi kādam komersantam aizliegt līgumos ar patērētājiem izmantot par negodīgiem uzskatāmus noteikumus, attiecas uz neatļautu darbību vai kvazideliktu šīs konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē (spriedums, 2002. gada 1. oktobris, Henkel, C‑167/00, EU:C:2002:555, 50. punkts), un šī interpretācija ir attiecināma arī uz Briseles I regulu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 13. marts, Brogsitter, C‑548/12, EU:C:2014:148, 19. punkts).

39

Ņemot vērā šī sprieduma 36. punktā atgādināto saskaņotas piemērošanas mērķi, apsvērums, ka patērētāju aizsardzības jomā ārpuslīgumiskā atbildība ietver arī pārkāpumus pret tiesību sistēmu, kuri izriet no negodīgu noteikumu izmantošanas, kā novēršana ir patērētāju tiesību aizsardzības apvienību mērķis (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 1. oktobris, Henkel, C‑167/00, EU:C:2002:555, 42. punkts), ir pilnībā attiecināms arī uz Romas I un Romas II regulas interpretāciju. Tādēļ ir jāatzīst, ka Direktīvā 2009/22 paredzētā prasība par noteikuma izmantošanas izbeigšanu ir par ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības Romas II regulas II nodaļas izpratnē.

40

Šīs regulas 6. panta, kurš ietilpst tās II nodaļā, 1. punktā kā speciāls noteikums negodīgas konkurences darbību radītām ārpuslīgumiskām saistībām ir noteikta tās valsts tiesību aktu, kurā ir vai varētu tikt ietekmētas konkurences attiecības vai patērētāju kolektīvās intereses, piemērošana.

41

Šajā ziņā no Romas II regulas preambulas 21. apsvēruma izriet, ka tās 6. panta 1. punktā īpašajā negodīgas konkurences jomā ir konkretizēts lex loci damni princips, kas ietverts šīs regulas 4. panta 1. punktā.

42

Kā savu secinājumu 73. punktā norādījis ģenerāladvokāts, negodīga konkurence Romas II regulas 6. panta 1. punkta izpratnē ietver vispārējos pārdošanas nosacījumos iekļautu negodīgu noteikumu izmantošanu, jo tā var skart patērētāju kā kopuma kolektīvās intereses un tādējādi ietekmēt konkurences apstākļus tirgū.

43

Direktīvā 2009/22 paredzētajā prasības par noteikuma izmantošanas izbeigšanu gadījumā valsts, kurā ir skartas patērētāju kolektīvās intereses Romas II regulas 6. panta 1. punkta izpratnē, ir tā valsts, kurā dzīvo patērētāji, uz kuriem uzņēmums vērš savas darbības un kuru intereses ar šo prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu aizsargā patērētāju tiesību aizsardzības apvienība.

44

Jāprecizē, ka citādu rezultātu nerada Romas II regulas 4. panta 3. punkts, atbilstoši kuram ir piemērojami citas valsts tiesību akti, ja no visiem apstākļiem izriet, ka neatļautajai darbībai ir acīmredzami ciešākas saiknes ar citu valsti, nevis šīs regulas 4. panta 1. punktā minēto.

45

Kā savu secinājumu 77. punktā norādījis ģenerāladvokāts, Romas II regulas 4. panta 3. punktā ietvertā alternatīvā norma nav pielāgota negodīgas konkurences jomai, kamēr šīs regulas 6. panta 1. punkta mērķis ir kolektīvo interešu aizsardzība – pārsniedzot lietas dalībnieku attiecību robežas –, paredzot īpaši šim nolūkam pielāgotu noteikumu. Šī mērķa sasniegšanai kaitētu, ja būtu ļauts likt šķēršļus šim noteikumam, pamatojoties uz lietas dalībnieku personīgajām saiknēm.

46

Katrā ziņā apstāklis, ka Amazon EU vispārīgajos nosacījumos ir noteikusi, ka tās noslēgtajiem līgumiem piemērojami ir tās valsts tiesību akti, kurā atrodas tās juridiskā adrese, nav leģitīmi uzskatāms par šādu acīmredzami ciešāku saikni.

47

Citādi tāds profesionālis kā Amazon EU faktiski, izmantojot šādu noteikumu, varētu izvēlēties tiesību aktus, kuri piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, un šādi varētu izvairīties no nosacījumiem, kas šajā ziņā paredzēti Romas II regulas 14. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā.

48

Tādēļ, ja tiek apgalvots tiesību aktu par patērētāju tiesību aizsardzību pārkāpums saistībā ar negodīgu noteikumu izmantošanu vispārīgajos pārdošanas nosacījumos, ir jāuzskata, ka prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu Direktīvas 2009/22 nozīmē piemērojamie tiesību akti, neskarot Romas II regulas 1. panta 3. punktu, ir jānosaka saskaņā ar šīs regulas 6. panta 1. punktu.

49

Savukārt tiesību akti, kas piemērojami, lai izvērtētu patērētāju līgumos ietverto noteikumu negodīgumu, kā sakarā ir celta prasība par noteikumu izmantošanas izbeigšanu, ir jānosaka autonomi atkarībā no šo noteikumu rakstura. Tādējādi gadījumā, ja prasības par noteikumu izmantošanas izbeigšanu mērķis ir novērst, ka šādi noteikumi tiek iekļauti patērētāju līgumos, lai radītu līgumiskas saistības, minēto noteikumu izvērtēšanai piemērojamie tiesību akti ir jānosaka saskaņā ar Romas I regulu.

50

Šajā gadījumā apgalvoti negodīgie noteikumi, par kuriem pamatlietā ir celta prasība par noteikumu izmantošanas izbeigšanu, attiecībā pret patērētājiem, kam tie ir adresēti, ir līgumsaistības Romas I regulas 1. panta 1. punkta izpratnē.

51

Šāds secinājums neatspēko prasības, ar ko tiek apstrīdēta šo noteikumu spēkā esamība, kolektīvais raksturs. Apstāklis, ka šī prasība neattiecas uz faktiski noslēgtiem individuāliem līgumiem, ir šādas kolektīvas un preventīvas prasības, kuras ietvaros tiek veikta abstrakta pārbaude, īpatnība.

52

Tādēļ, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus, ir jānošķir attiecīgo noteikumu izvērtēšana, no vienas puses, un prasības par šo noteikumu izmantošanas izbeigšanu, ko cēlusi tāda apvienība kā VKI, izvērtēšana, no otras puses.

53

Šī nošķiršana ir jāveic, lai nodrošinātu vienveidīgu Romas I un Romas II regulas piemērošanu. Turklāt attiecīgo noteikumu autonoma piesaiste nodrošina, ka piemērojamie tiesību akti nemainās atkarībā no izvēlētā prasības veida.

54

Ja procedūrā, kas uzsākta pēc kolektīvas prasības celšanas, attiecīgie līguma noteikumi būtu jāizvērtē, ņemot vērā tiesību aktus, kas atzīti par piemērojamiem atbilstoši Romas II regulas 6. panta 1. punktam, pastāvētu risks, ka izvērtēšanas kritēriji atšķirsies no kritērijiem, kas izmantoti atsevišķā procedūrā, ko uzsācis patērētājs.

55

Faktiski noteikumu izvērtēšanai atsevišķā procedūrā, ko uzsācis patērētājs, piemērojamie tiesību akti kā līgumam piemērojamie tiesību akti var atšķirties no prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu piemērojamajiem tiesību aktiem kā neatļautai darbībai piemērojamiem tiesību aktiem. Šajā ziņā, kā norādīts Direktīvas 93/13 8. pantā, patērētāju tiesību aizsardzības līmenis turklāt katrā dalībvalstī ir atšķirīgs, tādējādi noteikuma izvērtējums vienādos apstākļos var atšķirties atkarībā no piemērojamajiem tiesību aktiem.

56

Šāda noteikuma atšķirīga piesaiste, ņemot vērā par piemērojamiem atzītos tiesību aktus, atkarībā no celtās prasības veida tostarp neitralizētu novērtējuma saskanību kolektīvo un individuālo prasību starpā, kuru Tiesa ir noteikusi, valsts tiesām uzliekot par pienākumu pēc savas ierosmes arī nākotnē īstenot visas sekas, kas paredzētas valsts tiesību aktos attiecībā uz tāda noteikuma negodīgumu, kas ietverts patērētāju līgumu vispārīgajos nosacījumos, izskatot prasību par noteikuma piemērošanas izbeigšanu, lai šāds noteikums nebūtu saistošs patērētājiem, kuri noslēguši līgumus, kuros ietverti šādi paši vispārīgie nosacījumi (skat. spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, Invitel, C‑472/10, EU:C:2012:242, 43. punkts).

57

Nesaskanība, kas izrietētu no noteikuma atšķirīgas piesaistes atkarībā no celtās prasības veida, apdraudētu Direktīvu 2009/22 un 93/13 mērķi efektīvi izbeigt negodīgu noteikumu izmantošanu.

58

No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu Direktīvas 2009/22 izpratnē piemērojamie tiesību akti ir jānosaka atbilstoši Romas II regulas 6. panta 1. punktam, ja tiek apgalvots patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārkāpums saistībā ar negodīgu noteikumu izmantošanu vispārīgajos pārdošanas nosacījumos, taču attiecīgā līguma noteikuma izvērtējumam piemērojamie tiesību akti vienmēr ir jānosaka atbilstoši Romas I regulai neatkarīgi no tā, vai šis izvērtējums tiek veikts individuālas vai kolektīvas prasības ietvaros.

59

Katrā ziņā ir jāprecizē, ka, prasības par noteikuma izmantošanas izbeigšanu ietvaros izvērtējot attiecīgā noteikuma negodīgumu, no Romas I regulas 6. panta 2. punkta izriet, ka piemērojamo tiesību aktu izvēli neietekmē tās valsts imperatīvo tiesību normu piemērošanu, kurā dzīvo patērētāji, kuru intereses ar šo prasību tiek aizstāvētas. Šīs normas var ietvert noteikumus, ar kuriem transponēta Direktīva 93/13, ciktāl tās atbilstoši šīs direktīvas 8. pantam nodrošina augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

60

Tādēļ uz pirmajiem trim jautājumiem ir jāatbild, ka Romas I un Romas II regula ir interpretējamas tādējādi, ka, neskarot šo regulu 1. panta 3. punktu, tiesību akti, kas piemērojami tādai prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu Direktīvas 2009/22 izpratnē, kas vērsta pret apgalvoti negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, kurus tiešsaistes tirdzniecības ietvaros dalībvalstī reģistrēts uzņēmums slēdz ar patērētājiem, kas dzīvo citās dalībvalstīs, tostarp dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, ir jānosaka saskaņā ar Romas II regulas 6. panta 1. punktu, taču attiecīgā līguma noteikuma izvērtējumam piemērojamie tiesību akti vienmēr ir jānosaka atbilstoši Romas I regulai neatkarīgi no tā, vai šis izvērtējums tiek veikts individuālas vai kolektīvas prasības ietvaros.

61

Ar ceturtā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai līguma, kas elektroniski noslēgts starp uzņēmumu un patērētāju, vispārīgajos pārdošanas nosacījumos ietverts noteikums, ka šim līgumam ir piemērojami šī uzņēmuma juridiskās adreses valsts tiesību akti, nav negodīgs Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.

62

No pēdējās minētās normas izriet, ka līguma noteikums, par kuru nav bijis atsevišķas apspriešanās, ir uzskatāms par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam.

63

Direktīvas 93/13 3. panta 2. punktā ir precizēts, ka noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās, ja profesionālis to sastādījis jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot tā saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem. Kā savu secinājumu 84. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tādi vispārējie pārdošanas nosacījumi kā pamatlietā atbilst šai hipotēzei.

64

Atbilstoši Direktīvas 93/13 4. panta 1. punktam noteikumu var atzīt par negodīgu, vienīgi veicot pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērtā visus atbilstošos apstākļus, tostarp preču vai pakalpojumu, kas ir līguma priekšmets, raksturu.

65

Valsts tiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, noteikums atbilst labticības, līdzsvara un pārskatāmības prasībām. Tomēr Tiesa ir kompetenta uz Direktīvas 93/13 tiesību normu pamata izstrādāt kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro, veicot šādu novērtējumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 40. un 45. punkts un tajos minētā judikatūra).

66

Attiecībā uz tādu vispārējo pārdošanas nosacījumu noteikumu kā pamatlietā aplūkotais 12. noteikums par piemērojamiem tiesību aktiem vispirms ir jānorāda, ka atbilstoši Savienības tiesībām piemērojamo tiesību aktu izvēle ir pieļaujama. Romas I regulas 6. panta 2. punktā ir ietverta iespēja līgumslēdzējiem vienoties par patērētāju līgumam piemērojamajiem tiesību aktiem, ar nosacījumu, ka tiek nodrošināta aizsardzība, kas patērētājam ir paredzēta viņa valsts tiesību normās, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties.

67

Šādos apstākļos, kā savu secinājumu 94. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tipveida noteikums par tiesību aktu izvēli, kurā ir norādītas dalībvalsts, kurā ir pārdevēja vai piegādātāja juridiskā adrese, tiesības, ir negodīgs tikai, ciktāl tam piemīt zināma specifika, kas ir raksturīga tā formulējumam un kontekstam, radot ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos.

68

It īpaši šāda noteikuma negodīgais raksturs var izrietēt no formulējuma, kas neatbilst Direktīvas 93/13 5. pantā minētajai prasībai par formulējumu vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Šī prasība, ņemot vērā apstākli, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā, tostarp attiecībā uz informētības līmeni, ir jāinterpretē paplašināti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 23. aprīlis, Van Hove, C‑96/14, EU:C:2015:262, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

69

Turklāt tad, ja noteikuma sekas ir konkretizētas obligātās tiesību normās, ir būtiski, lai pārdevējs vai piegādātājs par minētajām tiesību normām informētu patērētāju (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 26. aprīlis, Invitel, C‑472/10, EU:C:2012:242, 29. punkts). Tā tas ir Romas I regulas 6. panta 2. punkta gadījumā, kurā ir noteikts, ka piemērojamo tiesību aktu izvēles iznākumā patērētājam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar noteikumiem, no kuriem nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties, atbilstīgi tiesību aktiem, kurus piemērotu, ja nebūtu izdarīta izvēle.

70

Ņemot vērā Romas I regulas 6. panta 2. punkta imperatīvo raksturu, tiesai, kurai jāizskata noteikums par tiesību aktu izvēli, gadījumā, kad runa ir par patērētāju, kura pamata dzīvesvieta ir Austrijā, ir jāpiemēro tās Austrijas tiesību normas, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties. Vajadzības gadījumā iesniedzējtiesai šīs normas būtu jāidentificē.

71

Tādēļ uz ceturtā jautājuma a) daļu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka atsevišķi neapspriests pārdevēja vai piegādātāja vispārējo pārdošanas nosacījumu noteikums, saskaņā ar kuru tiešsaistes tirdzniecības ceļā noslēgtu līgumu ar patērētāju reglamentē dalībvalsts, kurā ir pārdevēja vai piegādātāja juridiskā adrese, tiesību akti, ir negodīgs, ciktāl tas maldina patērētāju, sniedzot viņam kļūdainu priekšstatu, ka līgumam ir piemērojami tikai šīs dalībvalsts tiesību akti, un neinformējot viņu par to, ka viņam saskaņā arī Romas I regulas 6. panta 2. punktu ir arī tiesības atsaukties uz aizsardzību, kas viņam ir garantēta obligātajās tiesību normās, kuras tiktu piemērotas šī noteikuma neesamības gadījumā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus atbilstošos apstākļus.

72

Ar ceturtā jautājuma b) daļu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personas datu apstrādei, ko veic tiešsaistes tirdzniecības uzņēmums, ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, uz kuru ir vērstas šī uzņēmuma darbības.

73

Saskaņā ar šīs Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu katra dalībvalsts personas datu apstrādei piemēro savas valsts noteikumus, kurus tā pieņem saskaņā ar šo direktīvu, ja apstrāde tiek veikta pārziņa nodibinājuma darbības ietvaros dalībvalsts teritorijā.

74

No tā izriet, ka nodibinājuma darbību ietvaros veiktai datu apstrādei ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas šis nodibinājums.

75

Pirmkārt, attiecībā uz “nodibinājuma” jēdzienu Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Tiesa jau ir norādījusi, ka tas ietver jebkādu reālu un efektīvu darbību, izmantojot stabilu veidojumu, pat ja tā ir minimāla (spriedums, 2015. gada 1. oktobris, Weltimmo, C‑230/14, EU:C:2015:639, 31. punkts).

76

Šajā ziņā, kā savu secinājumu 119. punktā norādījis ģenerāladvokāts, lai arī apstāklis, ka par datu apstrādi atbildīgajam uzņēmumam nav ne meitasuzņēmuma, ne filiāles Austrijā, neizslēdz to, ka tam var tur būt nodibinājums Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, taču šāds nodibinājums nevar pastāvēt tikai tādēļ vien, ka tur ir pieejama attiecīgā uzņēmuma interneta vietne.

77

Drīzāk ir jāizvērtē, kā Tiesa jau ir norādījusi, gan veidojuma pastāvīguma pakāpe, gan darbības veikšanas realitāte attiecīgajā dalībvalstī (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 1. oktobris, Weltimmo, C‑230/14, EU:C:2015:639, 29. punkts).

78

Otrkārt, attiecībā uz to, vai attiecīgā personas datu apstrāde ir veikta attiecīgā nodibinājuma “darbības ietvaros” Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē, Tiesa jau ir atgādinājusi, ka šajā normā nav prasīts, lai attiecīgo personas datu apstrādi būtu veicis “pats” attiecīgais nodibinājums, bet gan vienīgi, lai šī apstrāde būtu veikta tā “darbības ietvaros” (spriedums, 2015. gada 1. oktobris, Weltimmo, C‑230/14, EU:C:2015:639, 35. punkts).

79

Iesniedzējtiesai, ņemot vērā šo judikatūru un ievērojot visus pamatlietas apstākļus, ir jānosaka, vai Amazon EU attiecīgo datu apstrādi veic tāda nodibinājuma darbību ietvaros, kurš atrodas citā dalībvalstī, nevis Luksemburgā.

80

Kā savu secinājumu 128. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka nodibinājums, ar kura starpniecību Amazon EU veic šo datu apstrādi, ir Vācijā, tad šai apstrādei būtu piemērojami Vācijas tiesību akti.

81

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz ceturtā jautājuma b) daļu ir jāatbild, ka Direktīvas 95/46 4. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka personas datu apstrādei, ko veic tiešsaistes tirdzniecības uzņēmums, ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, uz kuru ir vērstas šī uzņēmuma darbības, ja izrādās, ka šis uzņēmums attiecīgo datu apstrādi veic šajā dalībvalstī esoša nodibinājuma darbību ietvaros. Valsts tiesai ir jānosaka, vai tas tā ir šajā gadījumā.

82

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: