TIESAS SPRIEDUMS

2002. gada 10. decembrī (*)

Direktīva 2001/37/EK – Tabakas izstrādājumu ražošana, noformēšana un pārdošana – Spēkā esamība – Juridiskais pamats – EKL 95. un 133. pants – Interpretācija – Piemērošana attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kas ražoti Kopienā un paredzēti eksportēšanai uz trešām valstīm

Lieta C‑491/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EK līguma 234. pantam iesniedza High Court of Justice (Anglija un Velsa), Queen's Bench Division (Administrative Court), nolūkā saņemt prāvā, kuru izskata šī tiesa, starp

The Queen

un

Secretary of State for Health,

Ex parte:

British American Tobacco (Investments) Ltd

un

Imperial Tobacco Ltd,

piedaloties:

Japan Tobacco Inc.

un

JT International SA,

prejudiciālu nolēmumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīvas 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (OV L 194, 26. lpp.) spēkā esamību un interpretāciju.

TIESA,

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissoschet], M. Vatelē [M. Wathelet], R. Šintgens [R. Schintgen] un K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward], A. La Pergola [A. La Pergola] (referents), P. Janns [P. Jann], V. Skouris [V. Skouris], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric], S. fon Bārs [S. von Bahr] un H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues],

ģenerāladvokāts: L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretāres: L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore, un M. F. Kontē [M.‑F. Content], administratore,

izvērtējusi rakstiskos apsvērumus, ko iesniedza:

–        British American Tobacco (Investments) Ltd un Imperial Tobacco Ltd vārdā – D. Vaijats [D. Wyatt], QC, un D. Andersons [D. Anderson], QC, kā arī Dž. Stratforda [J. Stratford], barrister, ko pilnvarojusi juridiskā firma Lovells, solicitors,

–        Japan Tobacco Inc. un JT International SA vārdā – O. V. Brauvers [O. W. Brouwer], advokāts, un N. P. Lomass [N. P. Lomas], solicitor, ko pilnvarojusi juridiskā firma Freshfields Bruckhaus Deringer, solicitors,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – P. Ormonda [P. Ormond], pārstāve, kam palīdz N. Peins [N. Paine], QC, un T. Vards [T. Ward], barrister,

–        Beļģijas valdības vārdā – A. Snūksa [A. Snoecx], pārstāve, kam palīdz E. Žilē [E. Gillet] un Ž. Vandersandens [G. Vandersanden], avocats,

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W. D. Plessing], pārstāvis, kam palīdz J. Zēdemunds [J. Sedemund], Rechtanwalt,

–        Grieķijas valdības vārdā – V. Kondolaims [V. Kontolaimos] un S. Haritakis [S. Charitakis], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un R. Lūsli‑Suransa [R. Loosli-Surrans], pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – U. Leanca [U. Leanza], pārstāvis, kam palīdz O. Fjumara [O. Fiumara], avvocato dello Stato,

–        Luksemburgas valdības vārdā – Ž. Falcs [J. Faltz], pārstāvis, kam palīdz P. Kinčs [P. Kinsch], avocat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,

–        Somijas valdības vārdā – E. Biglina [E. Bygglin], pārstāve,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,

–        Eiropas Parlamenta vārdā – K. Pennera [C. Pennera] un M. Mūrs [M. Moore], pārstāvji,

–        Eiropas Savienības Padomes vārdā – E. Karlsone [E. Karlsson] un Dž. P. Hikss [J.‑P. Hix], pārstāvji,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – I. Martinesa del Perala [I. Martinez del Peral] un K. Fičs [K. Fitch], pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 2. jūlija tiesas sēdē sniedza British American Tobacco (Investments) Ltd un Imperial Tobacco Ltd, ko pārstāvēja D. Vaijats un D. Andersons, kā arī Dž. Stratforda, Japan Tobacco Inc. un JT International SA, ko pārstāvēja O. V. Brauvers un N. P. Lomass, Apvienotās Karalistes valdība, ko pārstāvēja Dž. E. Kolinss [J. E. Collins], pārstāvis, kam palīdzēja N. Peinss un T. Vards, Beļģijas valdība, ko pārstāvēja Ž. Vandersandens, Vācijas valdība, ko pārstāvēja M. Lumma, pārstāvis, kam palīdzēja J. Zēdemunds, Grieķijas valdība, ko pārstāvēja V. Kondolaims un S. Haritakis, Francijas valdība, ko pārstāvēja R. Lūsli‑Suransa, Īrijas valdība, ko pārstāvēja Dž. Batimors [J. Buttimore], BL, Itālijas valdība, ko pārstāvēja O. Fjumara, Luksemburgas valdība, ko pārstāvēja N. Makels [N. Mackel], pārstāvis, kam palīdzēja P. Kinčs; Nīderlandes valdība, ko pārstāvēja J. van Bakela [J. van Bakel], pārstāve, Somijas valdība, ko pārstāvēja E. Biglina [E. Bygglin], Parlaments, ko pārstāvēja K. Pennera un M. Mūrs, Padome, ko pārstāvēja E. Karlsone un Dž. P. Hikss, un Komisija, ko pārstāvēja I. Martinesa del Perala un K. Fičs,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2002. gada 10. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 6. decembra rīkojumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2001. gada 19. decembrī, High Court of Justice (Anglija un Velsa), Queen's Bench Division (Administrative Court) saskaņā ar EKL 234. pantu ir iesniegusi divus prejudiciālus jautājumus par Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīvas 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (OV L 194, 26. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva”) spēkā esamību un interpretāciju.

2        Šie jautājumi tika uzdoti saistībā ar lūgumu, ko 2001. gada 3. septembrī iesniegušas sabiedrības British American Tobacco (Investments) Ltd un Imperial Tobacco Ltd, lūdzot atļaut celt prasību par Apvienotās Karalistes valdības “ieceres un/vai pienākuma” transponēt Direktīvu valsts tiesībās likumīguma pārbaudi (“judicial review”).

 Atbilstošās tiesību normas

 Direktīva 89/622/EEK

3        Ar Padomes 1989. gada 13. novembra Direktīvu 89/622/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu marķēšanu un aizliegumu laist apgrozībā zināmus tabakas veidus orālai lietošanai (OV L 359, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas paredzēti 1992. gada 15. maija Direktīvā 92/41/EEK (OV L 158, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/622”), kas pieņemta uz EK līguma 100.a panta pamata (tagad, pēc grozījumiem – EKL 95. pants), cita starpā tika ieviests noteikums, ka uz visu tabakas izstrādājumu vienību iepakojuma izvietojams vispārējs brīdinājums kopsakarā ar papildu brīdinājumiem ekskluzīvi cigaretēm, un, sākot ar 1992. gadu, prasība pēc papildu brīdinājumiem attiecināta arī uz pārējiem tabakas izstrādājumiem.

 Direktīva 90/239/EEK

4        Padomes 1990. gada 17. maija Direktīvā 90/239/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz maksimālo darvas saturu cigaretēs (OV L 137, 36. lpp.), kas pieņemta uz Līguma 100.a panta pamata, tika noteikts, ka, sākot ar 1992. gada 31. decembri, maksimāli pieļaujamais darvas saturs cigaretēs, kas tiek laistas apgrozībā dalībvalstīs, ir 15 miligrami cigaretē, bet, sākot ar 1997. gada 31. decembri – 12 miligrami cigaretē.

 Direktīva

5        Direktīva tika pieņemta uz EKL 95. un 133. panta pamata, un tās mērķis ir pārstrādāt Direktīvu 89/622 un Direktīvu 90/239, labojot un papildinot tajās paredzētās normas.

6        Saskaņā ar Direktīvas otro un trešo apsvērumu dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformējumu un pārdošanu joprojām pastāv būtiskas atšķirības, kas traucē iekšējā tirgus darbību, un šie šķēršļi būtu jānovērš, tuvinot noteikumus, kas attiecas uz šo jomu.

7        Kā noteikts Direktīvas ceturtajā apsvērumā,

“Saskaņā ar Līguma 95. panta 3. punktu par pamatu būtu jāņem augsts aizsardzības līmenis attiecībā uz veselības, drošības, vides un patērētāju aizsardzību, it īpaši pievēršot uzmanību visiem jaunajiem atklājumiem, kuru pamatā ir zinātnes fakti; ņemot vērā tabakas kaitīgo ietekmi, šajā sakarā būtu jānosaka veselības aizsardzības prioritāte.”

8        Direktīvas piektajā apsvērumā noteikts:

“Direktīvā 90/239/EEK noteikts maksimāli pieļaujamais darvas saturs cigaretēs, ko pārdod dalībvalstīs no 1992. gada 31. decembra. Darvas kancerogēnās īpašības nosaka nepieciešamību turpmāk samazināt darvas daudzumu cigaretēs.”

9        Direktīvas septītais apsvērums formulēts šādi:

“Dažas dalībvalstis norādījušas, ka gadījumā, ja Kopienas līmenī netiks paredzēti pasākumi, kas nosaka maksimālo oglekļa monoksīda saturu cigaretēs, tās paredzēs šādus pasākumus valsts līmenī. Atšķirības noteikumos par oglekļa monoksīdu var radīt šķēršļus tirdzniecībai un traucēt vienmērīgu iekšējā tirgus darbību. [..]”

10      Saskaņā ar Direktīvas devīto apsvērumu:

“Pastāv atšķirības dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos attiecībā uz maksimālā nikotīna satura ierobežojumiem cigaretēs. Šādas atšķirības var radīt šķēršļus tirdzniecībai un traucēt vienmērīgu iekšējā tirgus darbību. [..]”

11      Direktīvas vienpadsmitajā apsvērumā noteikts:

“Šī direktīva attieksies arī uz tabakas izstrādājumiem, ko eksportē no Eiropas Kopienas. Eksporta režīms ir daļa no kopējās tirdzniecības politikas. Saskaņā ar Līguma 152. panta 1. punktu un Eiropas Kopienu Tiesas praksi veselības aizsardzības prasības attiecas uz Kopienas politikas jomu. Būtu jāpieņem noteikumi, lai nodrošinātu, ka netiek pārkāpti iekšējā tirgus noteikumi.”

12      Saskaņā ar Direktīvas deviņpadsmito apsvērumu:

“Dažādās dalībvalstīs saglabājas atšķirības brīdinošu etiķešu un satura norāžu noformējumā. Tāpēc par tabakas izstrādājumu radītajiem draudiem patērētāji vienā dalībvalstī var būt labāk informēti nekā citā. Šādas atšķirības ir nepieņemamas un var radīt šķēršļus tirdzniecībai un traucēt tabakas izstrādājumu iekšējā tirgus darbību, un tādēļ tās būtu jānovērš. Šajā nolūkā, lai nodrošinātu augstu veselības aizsardzības līmeni, jāpastiprina un jādara skaidrāki spēkā esošie tiesību akti.”

13      Saskaņā ar Direktīvas divdesmit septīto apsvērumu:

“Noteiktu izteikumu izmantošana uz tabakas izstrādājumu iepakojuma – piemēram, “ar zemu darvas saturu”, “viegls”, “īpaši viegls”, “maigs”, nosaukumi – attēli un figurālas [grafiskas] vai citas norādes var radīt patērētājā pārliecību, ka šādi izstrādājumi ir mazāk kaitīgi un izraisīt pārmaiņas to patēriņā. Ne tikai atsevišķu vielu saturs izstrādājumā pirms tā lietošanas, bet arī smēķēšanas ieradumi un atkarība nosaka ieelpoto vielu daudzumu. Lietojot šādus izteikumus, tas netiek atspoguļots un var vājināt šajā direktīvā noteiktās marķēšanas prasības. Lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību un ņemtu vērā ierosināto starptautisko noteikumu pilnveidošanu, Kopienas līmenī būtu jāaizliedz lietot šādus izteikumus, dodot pietiekamu laiku šā noteikuma ieviešanai.”

14      Saskaņā ar Direktīvas 1. pantu, kura virsraksts ir “Mērķis”:

“Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus attiecībā uz maksimālo cigaretēs pieļaujamo darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu, kā arī attiecībā uz brīdinājumiem par ietekmi uz veselību un citu informāciju uz tabakas izstrādājumu iepakojuma vienībām saistībā ar dažiem pasākumiem attiecībā uz tabakas izstrādājumu sastāvdaļām un aprakstiem, pamatojoties uz augsta līmeņa veselības aizsardzību.”

15      Direktīvas 3. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.      No 2004. gada 1. janvāra dalībvalstīs pārdotajām vai ražotajām cigaretēm, kas laistas brīvā apgrozībā, noteikts maksimāli pieļaujamais attiecīgo sastāvdaļu saturs, kas nedrīkst būt lielāks par

–        10 mg darvas cigaretē,

–        1 mg nikotīna cigaretē,

–        10 mg oglekļa monoksīda cigaretē.

2.      Atkāpjoties no datuma, kas minēts 1. punktā, attiecībā uz cigaretēm, kuras ražo Eiropas Kopienā un kuras no tās eksportē, dalībvalstis var piemērot šajā punktā noteiktos ierobežojumus attiecībā uz sastāvdaļu saturu no 2005. gada 1. janvāra, tomēr jebkurā gadījumā šos ierobežojumus piemēro vēlākais no 2007. gada 1. janvāra.”

16      Saskaņā ar Direktīvas 4. panta 1. punktu darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu cigaretēs mēra, pamatojoties uz ISO standartu 4387 attiecībā uz darvu, 10315 attiecībā uz nikotīnu un 8454 attiecībā uz oglekļa monoksīdu. 4. panta 3. punkts ļauj dalībvalstīm prasīt, lai tabakas ražotāji vai importētāji veiktu jebkādus citus testus, ko var noteikt valsts kompetentās iestādes nolūkā novērtēt citu vielu saturu, ko rada šajās valstīs ražotie tabakas izstrādājumi, atbilstīgi to tirdzniecības markai un veidam un lai novērtētu šo citu vielu ietekmi uz veselību. Saskaņā ar 4. panta 4. punktu testu rezultātus katru gadu iesniedz attiecīgajām valsts iestādēm, kurām jānodrošina, lai tie tiktu izplatīti un tādējādi tiktu informēti patērētāji, bet atbilstoši 4. panta 5. punktam valsts iestādes tos paziņo Komisijai, kam tie jāņem vērā, sagatavojot 11. pantā minēto ziņojumu.

17      Direktīvas 5. pantā paredzētas prasības marķējumam, ietverot, it īpaši, prasību, lai uz izstrādājuma iepakojuma būtu norādīts darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturs tādā veidā, ka tas aizņem zināmu procentuālo daļu no iepakojuma virsmas, un ka uz iepakojuma, izņemot vienīgi tabaku orālai lietošanai un citus tabakas izstrādājumus, kas netiek smēķēti, izvietojami brīdinājumi par riskiem veselībai, ko rada tabakas izstrādājumi. Proti, Direktīvas 5. panta 6. punkta e) apakšpunktā noteikts, ka brīdinājumu tekstam un norādēm par sastāvdaļu saturu jābūt drukātām tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodās, kurā izstrādājumu laiž tirgū.

18      Saskaņā ar Direktīvas 6. pantu dalībvalstīm jāpieprasa, lai tabakas izstrādājumu ražotāji un importētāji iesniegtu tām sarakstu ar visām sastāvdaļām, kas tiek lietotas šo tabakas izstrādājumu ražošanā, un to daudzumiem pēc izstrādājumu tirdzniecības markas un veida. Dalībvalstis nolūkā informēt patērētājus ar visiem iespējamiem līdzekļiem nodrošina, ka tiek izplatīta informācija, kas iesniegta saskaņā ar šo pantu, kā arī ik gadus to paziņo Komisijai.

19      Direktīvas 7. pants, kura virsraksts ir “Izstrādājuma apraksts”, ir formulēts šādi:

“No 2003. gada 30. septembra un neierobežojot 5. panta 1. punktu, tekstus, nosaukumus, preču zīmes un figurālas vai citas zīmes, kas norāda, ka konkrētais tabakas izstrādājums ir mazāk kaitīgs par citiem tabakas izstrādājumiem, neizmanto uz tabakas izstrādājumu iepakojuma.”

20      Saskaņā ar Direktīvas 12. pantu saistībā ar pirmo ziņojumu, kas minēts 11. pantā, vēlākais 2004. gada 31. decembrī un pareizas iekšējā tirgus darbības nolūkā, pamatojoties uz informāciju, kura sniegta saskaņā ar 6. pantu, Komisija ir aicināta iesniegt priekšlikumu par kopējo tabakas izstrādājumos atļauto sastāvdaļu sarakstu, cita starpā ņemot vērā to īpašības, kas saistītas ar atkarības izraisīšanu.

21      Direktīvas 13. pantā noteikts:

“1.      Saistībā ar apsvērumiem, kas attiecas uz darvas, nikotīna vai oglekļa monoksīda satura ierobežošanu cigaretēs, brīdinājumiem par ietekmi uz veselību un citām norādēm vai citām šīs direktīvas prasībām dalībvalstis nedrīkst aizliegt vai ierobežot šīs direktīvas prasībām atbilstīgo tabakas izstrādājumu importu, pārdošanu vai patēriņu, izņemot pasākumus, kas paredzēti nolūkā pārbaudīt ziņas, kas sniegtas saskaņā ar 4. pantu.

2.      Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības saskaņā ar Līgumu saglabāt spēkā vai ieviest stingrākus noteikumus attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, importu, pārdošanu un patēriņu, ja šādus noteikumus tās uzskata par vajadzīgiem, lai aizsargātu sabiedrības veselību, ciktāl šie noteikumi nav pretrunā ar šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem.

3.      It īpaši līdz 12. pantā minētā kopējā sastāvdaļu saraksta izstrādei dalībvalstis var noteikt aizliegumu izmantot sastāvdaļas, kas palielina tabakas izstrādājumu atkarību veicinošās īpašības.”

22      Saskaņā ar Direktīvas 14. panta 1. punkta 1. daļu dalībvalstīs jāpieņem normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai vēlākais līdz 2002. gada 30. septembrim izpildītu šīs direktīvas prasības, un par to dalībvalstīm jāinformē Komisija.

23      Ar Direktīvas 15. panta 1. daļu tiek atceltas Direktīva 89/622 un Direktīva 90/239.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

24      Prasītāji pamata prāvā ir Apvienotajā Karalistē dibināti tabakas ražotāji. Tie ir iesnieguši lūgumu tiesā, lūdzot atļauju iesniegt prasību par Apvienotās Karalistes valdības “ieceres un/vai pienākuma” pārņemt Direktīvu dalībvalsts tiesībās likumīguma izvērtēšanu (“judicial review”), atsaucoties uz septiņiem pamatiem, lai apstrīdētu šī pasākuma spēkā esamību.

25      High Court of Justice (Anglija un Velsa), Queen's Bench Division (Administrative Court) šādu atļauju deva un nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Direktīva 2001/37/EK pilnīgi vai daļēji nav spēkā, tāpēc ka:

a)      EKL 95 un/vai 133. pants nav atbilstošs juridiskais pamats;

b)      EKL 95. un 133. pants izmantots kā dubults juridiskais pamats;

c)      ir pārkāpts samērīguma princips;

d)      ir pārkāpts EKL 295. pants, īpašumtiesības un/vai TRIPs līguma 20. pants;

e)      ir pārkāpts EKL 253. pants un/vai nav izpildīts pienākums sniegt pamatojumu;

f)      ir pārkāpts subsidiaritātes princips;

g)      ir pārkāptas pilnvaras?

2.      Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noraidoša, vai Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/37/EK 7. pants attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas tiek laisti apgrozībā Eiropas Kopienā, vai arī tas attiecas arī uz tabakas izstrādājumiem, kas iepakoti Eiropas Kopienā eksportam uz trešām valstīm?”

26      Ar 2002. gada 26. februāra rīkojumu High Court atļāva Japan Tobacco Inc. un JT International SA (turpmāk tekstā kopīgi dēvēti – “Japan Tobacco”) iestāties lietā, lai tie varētu Tiesai iesniegt rakstveida apsvērumus par Direktīvas 7. panta spēkā esamību.

27      Japan Tobacco Inc. ir preču zīmes “Mild Seven” īpašnieks, un JT International SA ir vienīgais šīs preču zīmes licenciāts attiecībā uz cigaretēm. Japan Tobacco norāda, ka Direktīvas 7. pants tiktāl, ciktāl tas interpretējams tādējādi, ka tas attiecas uz iedibinātajām preču zīmēm, liegs Japan Tobacco Kopienā gūt labumu vai izmantot savas intelektuālā īpašuma tiesības uz preču zīmi “Mild Seven”, kas šīs tiesību normas spēkā stāšanās brīdī radīs nopietnu kaitējumu zīmola vērtībai pasaules līmenī.

 Lūguma par prejudiciālā nolēmuma sniegšanu pieņemamība

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

28      Francijas valdība un Komisija uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams.

29      Pēc to domām, lūgums nav jāpieņem, jo, pirmkārt, lēmums par lūguma iesniegšanu pieņemts pirms 2002. gada 30. septembra, datuma, kad beidzās Direktīvas transponēšanai paredzētais termiņš, un, otrkārt, brīdī, kad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts, vēl nebija pieņemts valsts tiesiskais regulējums Direktīvas transponēšanai. Saskaņā ar Francijas valdības un Komisijas viedokli, ja šādā situācijā Tiesai varētu tikt uzdoti jautājumi par Direktīvas spēkā esamību un interpretāciju, tas būtu pretrunā ar direktīvu būtību un Kopienas juridisko aktu spēkā esamības izvērtēšanas sistēmu.

30      Šajā sakarā Francijas valdība un Komisija norāda, ka Tiesa ir nolēmusi, ka privātpersonas valsts tiesās uz direktīvu var atsaukties vienīgi pēc tam, kad beidzies termiņš direktīvas transponēšanai valsts tiesībās, un ka pirms šī termiņa direktīvas normas nevar indivīdiem radīt tiesības, kuras valsts tiesai būtu pienākums aizsargāt (1994. gada 3. marta spriedums lietā C‑316/93 Vaneetveld, Recueil, I‑763. lpp., 16. un 19. punkts).

31      Turklāt tās norāda, ka, atļaujot privātpersonai apstrīdēt direktīvas spēkā esamību valsts tiesā, pirms beidzies termiņš tās pārņemšanai valsts tiesībās, varētu rasties iespēja apiet EKL 230. pantu, kas būtu pretrunā Līguma radīto tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmai.

 Tiesas vērtējums

32      Saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesai ir jurisdikcija sniegt prejudiciālus nolēmumus par Kopienas iestāžu aktu spēkā esamību un interpretāciju neatkarīgi no tā, vai tie ir tieši piemērojami (šajā sakarā skat. 1976. gada 20. maija spriedumu lietā 111/75 Mazzalai, Recueil, 657. lpp., 7. punkts, un 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑373/95 Maso u.c., Recueil, I‑4051. lpp., 28. punkts).

33      Direktīva, kuras transponēšanas termiņš vēl nav iestājies, ir uzskatāma par aktu EKL 234. panta izpratnē, un Tiesai par to var iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja vien šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst Tiesas judikatūrā noteiktajiem pieņemamības kritērijiem.

34      Šajā sakarā jāatceras, ka, ja valsts tiesā ir iesniegts jautājums par Kopienas iestādes pieņemta akta spēkā esamību, šai tiesai pašai ir jāizvērtē, vai šāds lēmums ir nepieciešams, lai pasludinātu spriedumu, un, sekojoši, vai tai ir jālūdz Tiesai lemt par šo jautājumu. Attiecīgi gadījumos, kad valsts tiesas jautājums attiecas uz Kopienas tiesību normas spēkā esamību, Tiesai principā ir pienākums lietu izskatīt (1997. gada 11. novembra spriedums lietā C‑408/95 Eurotunnel u.c., Recueil, I‑6315. lpp., 19. punkts).

35      Tomēr Tiesa ir lēmusi, ka tā nevar sniegt prejudiciālu nolēmumu par valsts tiesas uzdotu jautājumu, ja cita starpā ir skaidri redzams, ka iesniegtais lūgums par Kopienas tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību nav saistīts ar pamata prāvas faktiem vai tās mērķi vai ja strīds ir hipotētisks (skat. it īpaši 2002. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑430/99 un C‑431/99 Sea-Land Service un Nedlloyd Lijnen, Recueil, I‑5235. lpp., 46. punkts).

36      Attiecībā, pirmkārt, uz pamata prāvas strīda apstākļiem no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu redzams, ka atbilstoši High Court sniegtajai atļaujai prasītāji pamata prāvā var iesniegt prasību par Apvienotās Karalistes valdības Direktīvas transponēšanas “ieceres un/vai pienākuma” likumīguma izvērtēšanu, kaut arī brīdī, kad prasība tiek iesniegta, Direktīvas ieviešanai paredzētais termiņš vēl nav iestājies un valdība nav veikusi pasākumus Direktīvas transponēšanai. Vēl vairāk, starp prasītājiem un Secretary of State for Health pastāv nevienprātība par to, vai minētais pieteikums ir pamatots.

37      Turpinājumā – attiecībā uz iesniegto jautājumu iespaidu uz pamata prāvas strīda iznākumu – vispirms jānorāda, ka, ja Direktīva tiktu atzīta par spēkā neesošu, tas patiešām iespaidotu prāvas iznākumu. Prasītāji pamata prāvā norāda, ka Apvienotās Karalistes valdības veicamā Direktīvas transponēšana, pieņemot noteikumus saskaņā ar European Communities Act1972 2. panta 2. punktu, ir pakļauta priekšnoteikumam, ka Direktīva ir spēkā, tādējādi tās spēkā neesamība liegtu to ieviest, pieņemot noteikumus saskaņā ar minētajām tiesību normām. Otrkārt, jānorāda, ka Direktīvas normu interpretācija var iespaidot arī pamata prāvas iznākumu.

38      Tāpēc nav viennozīmīgi skaidrs, vai Direktīvas spēkā esamības vai tās interpretācijas izvērtēšana, ko pieprasa iesniedzējtiesa, ir saistīta ar pamata prāvas faktiem vai mērķi vai attiecas uz pilnīgi hipotētisku jautājumu.

39      Attiecībā uz argumentu, ka lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu par normas spēkā esamību pieņemšana situācijā, kas līdzīga pamata prāvā apskatāmajai, var būt līdzvērtīga EKL 230. panta noteikuma apiešanai, jānorāda, ka EK līguma radītajā pilnīgajā tiesību aizsardzības līdzekļu un procesuālo garantiju sistēmā ar nolūku nodrošināt iestāžu pieņemto aktu spēkā esamības juridisko izvērtēšanu, kur, ievērojot pieņemamības noteikumus, kas paredzēti šī panta 4. punktā, fiziskas vai juridiskas personas nevar tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Kopienas tiesību aktus, atkarībā no lietas rakstura tās var vai nu atbilstoši EKL 241. pantam lūgt netieši atzīt akta spēkā neesamību Kopienas tiesu iestādēs, vai arī lūgt to valsts tiesās, lūdzot valsts tiesu, tā kā tās nav kompetentas pasludināt šos aktus par spēkā neesošiem, lūgt Eiropas Kopienu tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību (2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 40. punkts).

40      Privātpersonu iespēja tiesās prasīt vispārēji piemērojama Kopienas tiesību akta atzīšanu par spēkā neesošu nav atkarīga no tā, vai minētais akts faktiski ticis transponēts valsts tiesībās atbilstoši attiecīgās valsts tiesību sistēmas prasībām. Šajā sakarā pietiek ar to, ka valsts tiesai ir jāizskata īsts strīds, kurā šāda akta spēkā esamība netieši tiek izvirzīta. Kā redzams no iepriekš 36. un 37. punktā izklāstītā, pamata prāvas faktiskie apstākļi pilnībā atbilst šim priekšnoteikumam.

41      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir pieņemami izskatīšanai.

 Pirmais jautājums

 Pirmā jautājuma a) punkts

42      Ar pirmā jautājuma a) punktu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīva ir daļēji vai pilnīgi spēkā neesoša, tāpēc ka EKL 95. pants un/vai 133. pants nav atbilstošs juridiskais pamats.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

43      Prasītāji pamata prāvā norāda, ka saskaņā ar EKL 152. panta 4. punkta c) apakšpunktu Kopienai nav piešķirta kompetence saskaņot dalībvalstu tiesību normas sabiedrības veselības jomā kā tādā un ka tā ir kompetenta veikt saskaņošanas pasākumus saskaņā ar EKL 95. pantu vienīgi tad, ja tas pieņemts ar mērķi uzlabot iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus un patiešām novērš šķēršļus brīvai preču apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai, un veicina konkurences traucējumu novēršanu (šajā sakarā skat. 2000. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑376/98 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑8419. lpp., it īpaši 84. un 95. punktu; turpmāk tekstā – “Tabakas izstrādājumu reklāmas lieta”). Prasītāji uzskata, ka Direktīvas mērķis, neraugoties uz tās apsvērumos ietvertajiem paziņojumiem, nav vis nodrošināt tabakas izstrādājumu brīvu apriti, bet gan garantēt sabiedrības veselības aizsardzību.

44      Tāpat prasītāji pamata prāvā apgalvo, ka, tā kā Direktīva 90/239 ir radījusi pilnībā saskaņotu režīmu attiecībā uz darvas saturu cigaretēs, pēc tās nevar tikt pieņemti turpmāki tiesību akti ar mērķi attiecībā uz iekšējo tirgu, lai samazinātu jau noteikto darvas saturu. Pat ja būtu jāatzīst, ka Kopienas likumdevējam ir likumdošanas vara pieņemt tiesību aktus no jauna, pamatojoties uz veselības apsvērumiem jomā, kas jau tikusi saskaņota, ar iekšējo tirgu saistītu iemeslu dēļ, šādiem aktiem vismaz jābūt balstītiem uz jauniem atklājumiem, kuru pamatā ir zinātnes fakti.

45      Turklāt, kā norāda prasītāji pamata prāvā, arī EKL 133. pants vēl jo vairāk nevar būt atbilstošais Direktīvas juridiskais pamats, tāpēc ka tās 3. panta mērķis tiktāl, ciktāl tajā paredzēti noteikumi cigarešu ražošanai Kopienas ietvaros, nav kopējās tirdzniecības politikas īstenošana attiecībā uz šo izstrādājumu eksporta režīmu, jo šie ražošanas noteikumi nav tādi, kas specifiski attiektos uz starptautisko tirdzniecību, bet tikpat lielā mērā iespaido tirdzniecību Kopienas ietvaros.

46      Saskaņā ar Japan Tobacco viedokli EKL 95. vai 133. pants nevar būt juridiskais pamats Direktīvas 7. pantam, jo nav pierādījumu, ka, nepieņemot 7. pantu, būtu radušies šķēršļi tirdzniecībai vai konkurences traucējumi.

47      Vācijas valdība norāda, ka Direktīvas 3. panta 1. punktā ne tikai aizliegts laist apgrozībā cigaretes, kas neatbilst šajā normā fiksētajām prasībām par maksimāli pieļaujamo darvas saturu, bet arī aizliegta to ražošana. 3. panta 2. punktā paredzēti atšķirīgi noteikumi atkarībā no tā, vai izstrādājumi ražoti, lai laistu tos apgrozībā Kopienas ietvaros vai lai eksportētu uz trešām valstīm. Saskaņā ar šīs valdības viedokli Direktīvas 3. panta 2. punktā paredzētais ražošanas aizliegums attiecībā uz pēdējām pēc sava rakstura ir eksporta aizliegums.

48      Turklāt Vācijas valdība uzskata, ka Direktīvas vienpadsmitā apsvēruma pēdējais teikums izskaidro, ka tās mērķis ir novērst Direktīvas prasībām par darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu neatbilstošu cigarešu eksportu uz trešām valstīm, lai tādējādi novērstu to laišanu apgrozībā Kopienā pēc nelegālas importēšanas atpakaļ Kopienā, kas varētu iedragāt iekšējo tirgu regulējošās normas.

49      Saskaņā ar šīs valdības teikto apspriežamais eksporta aizliegums faktiski nevar uzlabot netraucētu iekšējā tirgus darbību, jo saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju Kopienā nelegāli ievestās cigaretes katrā ziņā ražotas gandrīz tikai un vienīgi trešās valstīs, nevis Kopienā.

50      Turklāt Vācijas valdība pastāv uz to, ka nelegāls cigarešu imports pirmām kārtām ir izvairīšanās no muitas nodevas un nodokļu, ar ko tiek aplikti tabakas izstrādājumi, maksāšanas un ir apkarojams ar efektīvāku Kopienas robežkontroli.

51      Tāpat, kā uzskata Vācijas valdība, EKL 133. pants nevar būt atbilstošs juridiskais pamats apspriežamajam eksporta aizliegumam, jo šīs normas piemērošanas joma aprobežojas ar pasākumiem, kuri pirmām kārtām vērsti uz to, lai iespaidotu apjomu vai virzienus tirdzniecībai ar trešām valstīm, kas nav apspriežamās lietas gadījums, jo eksporta aizliegums iecerēts vienīgi nolūkā novērst nelegālu cigarešu importu Kopienā, lai pasargātu Kopienas pilsoņu veselību.

52      Grieķijas valdība norāda, ka tiktāl, ciktāl Direktīvas 3. un 7. pants attiecas uz izstrādājumiem, kas ražoti vai iepakoti Kopienas ietvaros, bet ko iecerēts patērēt ārpus Kopienas ietvariem, šo pantu mērķis nav veicināt tabakas izstrādājumu brīvu apriti iekšējā tirgū vai novērst attiecīgo Kopienas tiesību normu apiešanu, tādējādi šie panti nevar tikt pieņemti, pamatojoties uz EKL 95. pantu.

53      Turklāt Grieķijas valdība uzskata, ka arī EKL 133. pants nevar būt atbilstošs juridiskais pamats attiecīgajām Direktīvas normām, jo tām ir nelabvēlīgs iespaids uz Kopienas preču eksportu uz trešām valstīm.

54      Luksemburgas valdība norāda, ka, pirmkārt, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz precēm, kas apgrozībā laistas ārpus Kopienas, Direktīva nevar tikt pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. vai 133. pantu, un, otrkārt, vispārīgi spriežot, tās patiesais mērķis ir veselības aizsardzība – joma, kurā EKL 152. pants izslēdz dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu saskaņošanu.

55      Luksemburgas valdība it īpaši apgalvo, ka Direktīvas 3. panta attiecināšana uz tabakas izstrādājumiem, kas iecerēti eksportam, ir pamatota ar ideju, ka izstrādājumi, kas neatbilst Direktīvā noteiktajām prasībām, varētu tikt nelegāli importēti atpakaļ Kopienā. Tā uzskata, ka tā ir tikai teorētiska iespēja, kas neatbilst faktiskajiem apstākļiem. Vairums Kopienā nelegāli ievesto cigarešu ir ražotas trešās valstīs. Vēl vairāk – pasākums, kas īpaši neattiecas uz starptautisko tirdzniecību un kas tikpat lielā mērā, ja ne vairāk iespaido iekšējo tirdzniecību, nevar tikt pieņemts, pamatojoties uz EKL 133. pantu.

56      Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Francijas, Īrijas, Itālijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija uzskata, ka EKL 95. un 133. pants ir atbilstošais juridiskais pamats, lai pieņemtu Direktīvu. Attiecībā uz EKL 95. panta izmantošanu it īpaši tiek norādīts, ka Direktīvas mērķis ir uzlabot apstākļus iekšējā tirgus darbībai tabakas izstrādājumu sektorā un ka saskaņā ar EKL 95. panta 3. punktu ieviešamās paredzētās saskaņošanas kontekstā Direktīvas mērķis ir augsta līmeņa veselības aizsardzība. Attiecībā uz EKL 133. pantu kā otru juridisko pamatu Direktīvas pieņemšanai Parlaments un Padome norāda, ka tas ir pamatots ar faktu, ka Direktīvas 3. panta, no kura izriet, ka šajā normā noteiktajām prasībām neatbilstošas cigaretes nevar tikt ražotas Kopienas teritorijā eksportam uz trešām valstīm, mērķis vienlaicīgi ir iekšējā tirgus aizsardzība no šiem noteikumiem neatbilstošu cigarešu importa atpakaļ Kopienā un eksporta uz trešām valstīm regulēšana, kas ir saistītas ar kopējās tirdzniecības politikas ieviešanu.

57      Somijas valdība norāda, ka EKL 95. pants ir atbilstošais juridiskais pamats Direktīvas pieņemšanai, savukārt atsaukšanās uz EKL 133. pantu kā otru juridisko pamatu nav nepieciešama. Šajā sakarā tā norāda, ka Direktīvas galvenais mērķis ir tuvināt valstu tiesību normas, lai radītu iekšējo tirgu tabakas izstrādājumu jomā. Sabiedrības veselības aizsardzība un tirdzniecības ar trešām valstīm regulēšana salīdzinājumā ar galveno mērķi ir palīgmērķi.

 Tiesas vērtējums

58      Jāapsver, vai EKL 95. pants ir Direktīvas pieņemšanai atbilstošais juridiskais pamats un, ja ir, jānoskaidro, vai atsaukšanās uz EKL 133. pantu kā otru juridisko pamatu šādos apstākļos ir nepieciešama vai iespējama.

59      Vispirms jāpatur prātā Tiesas judikatūra attiecībā uz EK līguma 100.a panta 1. punktu (tagad, jaunajā redakcijā – EKL 95. panta 1. punkts).

60      Pirmkārt, no sprieduma Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā 83., 84. un 95. punkta izriet, ka pasākumiem, uz ko šajā normā veikta atsauce, ir jābūt iecerētiem, lai uzlabotu iekšējā tirgus izveidošanas un darbības apstākļus, un to patiesajam mērķim jābūt tieši tādam, patiešām novēršot šķēršļus brīvai preču apritei un pakalpojumu sniegšanas brīvībai vai veicinot konkurences traucējumu novēršanu.

61      Tāpat no minētās judikatūras izriet, ka, lai gan atsaukšanās uz EKL 95. pantu kā juridisku pamatu ir iespējama, ja mērķis ir novērst tādu tirdzniecības šķēršļu rašanos nākotnē, kuri rastos atšķirīgas dalībvalstu tiesību normu attīstības dēļ, šādu šķēršļu rašanās iespējamībai jābūt ticamai un attiecīgajam pasākumam jābūt izstrādātam, lai šos šķēršļus novērstu (šajā sakarā skat. 1995. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑350/92 Spānija/Padome, Recueil, I‑1985. lpp., 35. punkts; spriedumu Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, 86. punkts, un 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C‑377/98 Nīderlande/Parlaments un Padome, Recueil, I‑7079. lpp., 15. punkts).

62      Visbeidzot, ja ir izpildīti priekšnoteikumi EKL 95. panta kā juridiskā pamata izmantošanai, Kopienas likumdevējam nevar liegt atsaukties uz šo juridisko pamatu tāpēc, ka galvenais faktors, izvēli izdarot, ir sabiedrības veselības aizsardzība (šajā sakarā skat. spriedumu Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, 88. punkts). Turklāt EKL 152. panta 1. punkta 1. daļā ir paredzēts, ka, nosakot un īstenojot visu Kopienas politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis, bet 95. panta 3. punktā ir prasīts, lai, īstenojot dalībvalstu normatīvo vai administratīvo aktu tuvināšanu, tiktu nodrošināts augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.

63      Šo principu kontekstā ir jāizvērtē, vai šīs direktīvas gadījumā ir izpildīti priekšnoteikumi, lai par juridisko pamatu izmantotu EKL 95. pantu.

64      Vispirms jāmin šādi apsvērumi. Pirmkārt, kā savu secinājumu 61. punktā norādījis ģenerāladvokāts, tabakas izstrādājumu, it īpaši cigarešu, tirgus Kopienā ir tirgus, kura ietvaros tirdzniecība starp dalībvalstīm veido relatīvi lielu daļu. Otrkārt, izstrādājumiem piemērojamās nesaskaņotās valsts tiesību aktu normas, it īpaši prasības, kas attiecas uz to apzīmējumiem, sastāvu vai iepakojumu, pašas par sevi uzskatāmas par šķērsli brīvai preču apritei (šajā sakarā skat. 1993. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard, Recueil, I‑6097. lpp., 15. punkts).

65      Neraugoties uz jau pieņemtajiem Kopienas saskaņošanas pasākumiem, proti, Direktīvu 89/622 par tabakas izstrādājumu marķēšanu un Direktīvu 90/239 par maksimāli pieļaujamo darvas saturu cigaretēs, Direktīvas pieņemšanas brīdī šķēršļus radošas atšķirības starp tabakas izstrādājumu ražošanu, noformējumu un pārdošanu regulējošajiem dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem jau bija radušās vai arī bija iespējams, ka tādas radīsies.

66      No vienas puses, dažas Kopienas saskaņošanas pasākumos ietvertās normas paredzēja vienīgi minimālās prasības un dalībvalstīm tika piešķirta zināma rīcības brīvība tās pielāgot (skat. 1993. gada 22. jūnija spriedumus lietā C‑222/91 Philip MorrisBelgium u.c., Recueil, I‑3469. lpp., 11. un 17. punkts, un lietā C‑11/92 Gallaher u.c., Recueil, I‑3545. lpp., 14. un 20. punkts). No otras puses, Direktīva 89/622 un Direktīva 90/239 aptvēra vienīgi zināmus tabakas izstrādājumu ražošanas, noformējuma un pārdošanas aspektus, ļaujot dalībvalstīm brīvi pieņemt normas ar Direktīvu neaptverto jomas aspektu regulēšanai.

67      Šajā kontekstā, ievērojot, ka sabiedrība arvien skaidrāk apzinās briesmas, ko veselībai rada tabakas izstrādājumu patērēšana, ir ticams, ka, dalībvalstīm pieņemot jaunas tiesību normas, kas atspoguļotu šo attīstību un kas iecerētas, lai iedarbīgāk samazinātu šo izstrādājumu patēriņa apjomu, uz to iepakojuma izvietojot brīdinājumus un informāciju, vai lai samazinātu tabakas izstrādājumu kaitīgo iespaidu, ieviešot jaunus noteikumus par to sastāvu, varētu rasties šķēršļi šo izstrādājumu brīvai apritei.

68      Šo vērtējumu apstiprina norādes, kas izriet no Direktīvas apsvērumiem un tiesvedības laikā iesniegtajiem apsvērumiem.

69      No Direktīvas septītā apsvēruma izriet, ka vairākas dalībvalstis ir apsvērušas iespēju veikt pasākumus, ar kuriem tiktu noteikts maksimālais oglekļa monoksīda saturs cigaretēm, ja šādi pasākumi netiktu noteikti Kopienas līmenī.

70      Līdzīgi no Direktīvas devītā apsvēruma izriet, ka starp dalībvalstu normatīvajiem aktiem ir radušās atšķirības attiecībā uz ierobežojumiem maksimāli pieļaujamā nikotīna saturam cigaretēs. Tiesvedības procesa laikā iesniegtie apsvērumi rāda, ka trīs dalībvalstis jau ir ieviesušas šādus ierobežojumus, bet vairākas citas apsver šādu iespēju. Pat pieņemot, ka, ievērojot līmeni, kādā šis saturs bija noteikts, un bioķīmisko saikni starp darvu un nikotīnu, šādi ierobežojumi praksē neradīja šķēršļus tādu cigarešu laišanai apgrozībā, kas nesatur vairāk darvas par Kopienu tiesībās noteikto maksimāli pieļaujamo darvas saturu, tomēr faktiski, ļaujot dalībvalstīm paredzēt īpašu maksimāli pieļaujamo nikotīna saturu, rodas risks, ka sekojoša maksimāli pieļaujamā satura samazināšana varētu radīt šķēršļus tirdzniecībai.

71      Turklāt Direktīvas trīspadsmitajā apsvērumā minētas sarunas par Pasaules tirdzniecības organizācijas Vispārējās konvencijas par tabakas uzraudzību izstrādi, ietverot starptautiski piemērojamus tabakas izstrādājumu standartus.

72      Turklāt Direktīvas deviņpadsmitajā un divdesmit otrajā apsvērumā ietverta atsauce uz faktu, ka dažādu dalībvalstu tiesību normas, kas regulē, no vienas puses, brīdinājumu un norāžu par kaitīgām vielām izvietošanu un, no otras puses, tabakas izstrādājumu ražošanā izmantojamās sastāvdaļas un piedevas, atšķiras.

73      Visbeidzot, no rakstveida procesa izriet, ka viena dalībvalsts ir pieņēmusi normas, kas regulē zināmu aprakstošo elementu izmantošanu, kas minēti Direktīvas divdesmit septītajā apsvērumā un uz ko izdarīta atsauce 7. pantā.

74      Jāpiebilst, ka pretēji direktīvai, kas tika apskatīta spriedumā Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, Direktīvas 13. panta 1. punktā ietverta norma, kas garantē Direktīvā paredzētajām prasībām atbilstošu izstrādājumu brīvu apriti. Aizliedzot dalībvalstīm uz ar Direktīvu saskaņotiem jautājumiem saistītiem pamatiem kavēt tādu tabakas izstrādājumu importu, tirdzniecību vai patēriņu, kuri atbilst Direktīvas prasībām, šī norma dod Direktīvai pilnu spēku attiecībā uz tās mērķi uzlabot iekšējā tirgus darbības apstākļus.

75      No tā izriet, ka Direktīvas mērķis patiešām ir uzlabot iekšējā tirgus darbības apstākļus un tāpēc to varēja pieņemt uz EKL 95. panta pamata, un to neizslēdz fakts, ka sabiedrības veselības aizsardzība ir bijusi izšķirošais faktors, veicot izvēli, kas bija saistīta ar tā definētajiem saskaņošanas pasākumiem.

76      Šo secinājumu neliek apšaubīt arī arguments, ka, tā kā Kopienas likumdevējs ir radījis pilnībā saskaņotu režīmu, kas attiecas uz darvas saturu cigaretēs, tam nebija tiesību no jauna uz EKL 95. panta pamata pieņemt normatīvos aktus, lai noregulētu jautājumu, vai, katrā ziņā, varēja to darīt vienīgi uz jaunatklātu zinātnisku faktu pamata.

77      Rezultātā, tā kā Kopienas likumdevējs Direktīvā 90/239 ir ietvēris izsmeļošu jautājuma par maksimāli pieļaujamo darvas saturu cigaretēs regulējumu, dalībvalstīm vairs nav tiesību ieviest individuālu regulējumu šajā jomā. Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 124. punktā, Kopienas likumdevējs savu pienākumu aizsargāt vispārējās Līgumā atzītās intereses, kā, piemēram, sabiedrības veselību, var izpildīt vienīgi tad, ja tas var grozīt attiecīgos Kopienas normatīvos aktus, lai ņemtu vērā jebkuras izmaiņas uztveres attīstībā un apstākļos.

78      No tā izriet, ka pat gadījumos, kad Kopienas tiesību norma nodrošina, ka jomā, kuru tā saskaņo, tiek atcelti visi šķēršļi tirdzniecībai, šis fakts nevar izslēgt iespēju Kopienas likumdevējam šo normu pielāgot, lai ņemtu vērā citus apsvērumus.

79      Konkrētāk, attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzību no EKL 95. panta 3. punkta izriet, ka Kopienas likumdevējam, saskaņojot tiesību normas, jāgarantē augsta līmeņa aizsardzība, it īpaši ņemot vērā visus jaunos atklājumus, kuru pamatā ir zinātniski fakti.

80      Zinātnes rīcībā esošo zināšanu progress tomēr nav vienīgais iemesls, kura dēļ Kopienas likumdevējs var izlemt pielāgot Kopienas likumdošanu, jo tam, izmantojot savu rīcības brīvību šajā jomā, jāņem vērā arī citi apsvērumi, kā, piemēram, pretsmēķēšanas kampaņas sociālo un politisko aspektu pieaugošā nozīme.

81      Secinājumu, ka EKL 95. pants ir bijis atbilstošs pamats Direktīvas pieņemšanai, neliek apšaubīt arguments, ka aizliegums Kopienas teritorijā ražot Direktīvas 3. panta 1. punkta prasībām neatbilstošas cigaretes nolūkā eksportēt tās uz trešām valstīm faktiski neveicina iekšējā tirgus darbības apstākļu uzlabošanos.

82      Lai gan apspriežamais ražošanas aizliegums nav tiesību norma, kas tieši vērsta uz iekšējā tirgus darbības apstākļu uzlabošanu, tomēr pasākums, kas pieņemts uz EKL 95. panta pamata var ietvert šādu normu tiktāl, ciktāl tā mērķis ir nodrošināt, lai zināmi aizliegumi, kas attiecas uz iekšējo tirgu un ir ieviesti, lai to sasniegtu, netiktu apieti (šajā sakarā skat. spriedumu Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, 100. punkts).

83      Jāatzīmē, ka Tiesa ir atzinusi, ka riski, kas saistīti ar nelikumīgu importēšanu atpakaļ, vai prettiesiskas novirzes tirdzniecībā, kas disponēti mazināt kopējās lauksaimniecības politikas jomā pieņemtā Kopienas pasākuma efektivitāti, var attaisnot eksporta aizliegumu uz trešām valstīm (1998. gada 5. maija spriedums lietā C‑180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I‑2265. lpp., 62. un 109. punkts).

84      Šajā gadījumā Direktīvas vienpadsmitajā apsvērumā par Direktīvas sekām attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kas tiek eksportēti no Kopienas, izskaidrots, ka šajā aktā paredzētie noteikumi pieņemti, lai novērstu šo iekšējā tirgus normu nozīmes mazināšanos.

85      No tiesvedības laikā iesniegtajiem apsvērumiem ir redzams, ka Kopienas likumdevējs ir centies novērst iekšējā tirgus tabakas izstrādājumu sektorā pieņemto normu efektivitātes samazināšanos, ko varētu izraisīt nelegāla importēšana atpakaļ Kopienā vai novirzes tirdzniecībā Kopienas ietvaros, kas iespaido Direktīvas 3. panta 1. punkta prasībām par maksimāli pieļaujamo zināmu vielu daudzumu cigaretēs neatbilstošus izstrādājumus.

86      Ir tiesa, ka prasītāju pamata prāvā, dalībvalstu un to iestāžu, kuras iesniegušas apsvērumus šajā tiesvedības procesā, iesniegtā informācija, kā minēts ģenerāladvokāta secinājumu 64. punktā, neļauj precīzi novērtēt tirdzniecības apjomu nelikumīgajām cigaretēm, kas ražotas Kopienas teritorijā un nelikumīgi laistas šajā tirgu pēc tam, kad tās importētas atpakaļ no trešām valstīm vai tieši laistas šajā tirgū, kaut arī tās bijušas paredzētas eksportam uz trešām valstīm. Tāpat ir taisnība, ka nelikumīgās tirdzniecības ar cigaretēm cēlonis, kā uzsver Vācijas valdība, ir peļņa, kas tiek gūta, izvairoties no nodokļu un muitas nodevu maksāšanas, kas tiem parasti būtu jāmaksā, savukārt cigarešu sastāvu regulējošo tiesību normu apiešana šajā jomā nav izšķirošais faktors.

87      Tomēr nav noliedzams, ka it īpaši cigarešu tirgus ir labvēlīgs nelegālā tirgus attīstībai un ka, ja Kopienas ietvaros tiktu atļauts ražot cigaretes, kuras nevarētu likumīgā kārtā laist apgrozībā Kopienas teritorijā, viltojumu risks pieaugtu.

88      Turklāt briesmas, ka Direktīvā paredzēto pasākumu efektivitāte varētu tikt apdraudēta, izvērtējamas ne vien saistībā ar situāciju, kāda bijusi pirms Direktīvas pieņemšanas, bet arī, ņemot vērā tās normu paredzamo iespaidu uz nelegālo cigarešu tirdzniecības būtību un apjomu.

89      Šajā sakarā var saprātīgi domāt, ka maksimāli pieļaujamā darvas daudzuma cigaretē samazināšana un maksimāli pieļaujamā nikotīna un oglekļa monoksīda satura ieviešana, tādējādi liedzot patērētājiem likumīgi iegādāties izstrādājumus, kuri pārsniedz šo maksimāli pieļaujamo daudzumu, bet kurus patērētāji ir pieraduši lietot pirms jauno prasību ieviešanas, var mudināt viņus iegādāties šos izstrādājumus nelegāli.

90      Šādos apstākļos Direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētais ražošanas aizliegums var tikt uzskatīts par pasākumu, kas iecerēts, lai novērstu šajā pašā normā paredzēto aizliegumu laist brīvā apgrozībā vai laist tirgū dalībvalstīs cigaretes, kas neatbilst šajā normā paredzētajām prasībām.

91      No tā izriet, ka uz EK 95. panta pamata bija iespējams Direktīvu transponēt līdz ar normām, kas aizliedz Kopienas teritorijā eksportam uz trešām valstīm ražot cigaretes, kas neatbilst Direktīvas 3. panta 1. punkta prasībām.

92      Attiecībā uz jautājumu, vai šādos apstākļos bija nepieciešama vai iespējama atsaukšanās uz EKL 133. pantu kā otru juridisko pamatu Direktīvas pieņemšanai, ir jānorāda sekojošais.

93      Ievadam jāpatur prātā, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienas varas pilnvaru sistēmas organizācijas kontekstā pasākuma pieņemšanas juridiskā pamata izvēlei jābalstās uz objektīviem faktoriem, ko iespējams izvērtēt tiesas ceļā. Šie faktori ietver arī pasākuma mērķi un saturu (skat. it īpaši 2000. gada 4. aprīļa spriedumus lietā C‑269/97 Komisija/Padome, Recueil, I‑2257. lpp., 43. punkts, un lietā C‑36/98 Spānija/Padome, Recueil, I‑779. lpp., 58. punkts).

94      Ja Kopienas akta izvērtēšana rāda, ka tam ir divpusējs mērķis vai divas sastāvdaļas, un ja vienu no tiem iespējams identificēt kā galveno vai noteicošo, bet otram ir gadījuma raksturs, akts pamatojams ar vienu vienīgu juridisko pamatu, t.i., ar to, ko prasa galvenā vai noteicošā sastāvdaļa (skat. it īpaši 1999. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑42/97 Parlaments/Padome, Recueil, I‑869. lpp., 39. un 40. punkts, un iepriekš minēto 2001. gada 30. janvāra spriedumu lietā C‑36/98 Spānija/Padome, 59. punkts). Izņēmuma kārtā, ja ir noskaidrots, ka akts vienlaicīgi vērsts uz vairāku savstarpēji nesaraujami saistītu mērķu sasniegšanu, no kuriem neviens nav otršķirīgs un netiešs salīdzinājumā ar citu, šāda akta pieņemšanu iespējams pamatot ar vairākiem atbilstošiem juridiskajiem pamatiem (2001. gada 6. decembra atzinums 2/00, Recueil, I‑9713. lpp., 23. punkts).

95      Divos iepriekšējos punktos izklāstīto principu kontekstā un, ievērojot 91. punktā minēto secinājumu, jāsecina, ka Direktīva nevarēja tikt pieņemta, kā juridisko pamatu vienlaicīgi izmantojot gan EKL 95. pantu, gan EKL 133. pantu.

96      Nav jāizvērtē, vai Direktīvas normas, kas iespaido uz trešām valstīm eksportētos tabakas izstrādājumus, ir vērstas arī uz mērķi, kas saistīts ar kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu atbilstoši EKL 133. pantam; šis mērķis katrā ziņā ir sekundārs, salīdzinot ar Direktīvas mērķi un saturu kopumā, kas primāri vērsti uz iekšējā tirgus darbības apstākļu uzlabošanu.

97      No iepriekš izklāstītā izriet, ka EKL 95. pants ir vienīgais atbilstošais juridiskais pamats Direktīvas pieņemšanai un ir nepareizi kā juridisko pamatu minēt arī EKL 133. pantu.

98      Tomēr šī kļūdainā atsaukšanās uz EKL 133. pantu kā otru juridisko pamatu Direktīvas pieņemšanai pati par sevi nenozīmē, ka Direktīva nav spēkā. Šāda kļūda atsauces uz Kopienas akta pieņemšanas juridisko pamatu izdarīšanā nav nekas vairāk kā vienīgi formāls trūkums, ja vien tas nav novedis pie nepareizas akta pieņemšanas procedūras izmantošanas (šajā sakarā skat. 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā 165/87 Komisija/Padome, Recueil, 5545. lpp., 19. punkts), jautājums, kas Direktīvas gadījumā ir atkarīgs no atbildes uz pirmā jautājuma b) punktu, kas apskatīts zemāk 100.–111. punktā.

99      No iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmā jautājuma b) punktu izriet, ka Direktīva nav uzskatāma par spēkā neesošu atbilstoša juridiskā pamata neesamības dēļ.

 Pirmā jautājuma b) punkts

100    Ar pirmā jautājuma b) punktu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai atsaukšanās uz divpusēju juridisko pamatu, kas sastāv no EKL 95. un 133. panta, padara Direktīvas pieņemšanas procedūru nederīgu, tāpēc ka izmantotas divas likumdošanas procedūras, kas nav savstarpēji savienojamas, un vai tas padara Direktīvu par spēkā neesošu.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

101    Prasītāji pamata prāvā uzskata, ka likumdošanas procedūras, kas Kopienai jāievēro, pieņemot tiesību aktus saskaņā ar attiecīgi EKL 95. un 133. pantu, ir atšķirīgas un nav savstarpēji savienojamas, tāpēc atsaukšanās uz šādu divpusēju juridisko pamatu nav pieļaujama (skat. it īpaši 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑300/89 Komisija/Padome (tā dēvētā “Titāna dioksīda” lieta), Recueil, I‑2867. lpp., 17.–21. punkts). EKL 95. pantā prasīts, lai Padome rīkotos kopīgi ar Parlamentu saskaņā ar EKL 251. pantā paredzēto koplēmuma procedūru, savukārt EKL 133. pantā paredzēta procedūra, kurā Parlaments nepiedalās un kurā Padome rīkojas ar kvalificēto balsu vairākumu. Koplēmuma procedūras izmantošana, pieņemot aktu, kas attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku, ievērojot, ka EKL 133. pantā pat nav prasīts, lai ar Parlamentu notiktu konsultācijas, būtu pretrunā Līgumā iecerētajam principam par varas dalīšanu starp iestādēm.

102    Apvienotās Karalistes, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija uzskata, ka EKL 95. un 133. pants nav divi savstarpēji nesavienojami juridiskie pamati. Tās būtībā apgalvo – lai gan šie divi Līguma panti ietver dažādu likumdošanas procedūru piemērošanu, tās, pretēji likumdošanas procedūrām, kas tika apskatītas iepriekš minētajā Titāna dioksīda lietā, nav savstarpēji nesavienojamas, jo tās var kumulēt, neiespaidojot apjomu, kāds ir Parlamenta līdzdalībai likumdošanas procesā.

 Tiesas vērtējums

103    Kā norādīts iepriekš 97. punktā, EKL 95. pants Direktīvas pieņemšanai ir vienīgais atbilstošais juridiskais pamats. Tādējādi, lai sniegtu atbildi uz pirmā jautājuma b) punktu, ir jānoskaidro, vai likumdošanas procedūra, kura tika izmantota, pieņemot Direktīvu uz EKL 95. un 133. panta pamata, atbilst prasībām, ko paredz likumdošanas procedūra, kura ir izmantojama, pieņemot Kopienas aktu tikai uz EKL 95. panta pamata.

104    EKL 95. panta 1. punktā noteikts, ka uz šī panta pamata akti jāpieņem saskaņā ar koplēmuma procedūru, kas minēta EKL 251. pantā, un, apspriežoties ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju.

105    Visi piekrīt, ka Direktīvas pieņemšanas gadījumā šī procedūra tikusi īstenota.

106    Turklāt, pievienojot EKL 133. pantu EKL 95. pantam kā Direktīvas otru juridisko pamatu, nav iespaidota šajā gadījumā izmantotās koplēmuma procedūras būtība.

107    EKL 133. panta 4. punktā paredzēts, ka Padome, īstenojot ar šo pantu piešķirtās pilnvaras, pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu.

108    Attiecīgi apstāklis, ka aktu pieņemšanai izmantota procedūra, atsaucoties uz otro juridisko pamatu, katrā ziņā neradīja Padomei pienākumu rīkoties vienbalsīgi, tā kā EKL 251. pantā paredzētā koplēmuma procedūra principā paredz lēmumu pieņemšanu ar kvalificēto balsu vairākumu, izņemot gadījumus, kad tiek apstiprināti grozījumi kopējā nostājā, ko izdarījis Parlaments un par ko Komisija izteikusi negatīvu viedokli, jo tad Padomei lēmumi jāpieņem vienbalsīgi.

109    Šajos apstākļos atšķirībā no situācijas, kas bija pamatā iepriekš minētajam Titāna dioksīda spriedumam, tas, ka tiek nošķirti gadījumi, kuros Padome lēmumus pieņem ar kvalificēto balsu vairākumu, no gadījumiem, kuros tai lēmums jāpieņem vienbalsīgi, konkrētajā gadījumā vienlaikus atsaucoties uz abiem juridiskajiem pamatiem, kas pieminēti Direktīvā, nekādā veidā nav ietekmējis lietas būtību.

110    Arguments, ka koplēmuma procedūras izmantošana, nosakot pasākumu, kas attiecas uz kopējo tirdzniecības politiku, ir pretrunā Līgumā paredzētajam varas dalīšanas principam, katrā ziņā neattiecas uz lietas apstākļiem, jo, kā izskaidrots iepriekš 97. punktā, Direktīva nav akts, kas būtu jāpieņem uz EKL 133. panta pamata.

111    No iepriekš minētā attiecībā uz pirmā jautājuma b) punktu jāsecina, ka atsaukšanās uz divpusēju juridisko pamatu – EKL 95. un 133. pantu – nav trūkums Direktīvas pieņemšanas procedūrā un Direktīva tāpēc nav spēkā neesoša.

 Pirmā jautājuma c) punkts

112    Ar pirmā jautājuma c) punktu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīva ir pilnībā vai daļēji spēkā neesoša, tāpēc ka pārkāpts samērīguma princips.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

113    Prasītāji pamata prāvā apgalvo, ka, pat ja būtu jāatzīst, ka Direktīvas patiesais mērķis varētu būt iekšējā tirgus īstenošana vai kopējās tirdzniecības politikas noteikšana, tajā tiekšanās uz šiem mērķiem veikta nesamērīgi, kas it īpaši redzams no 5. un 7. panta, kā arī no tā, ka Direktīva tiek piemērota arī attiecībā uz cigaretēm, kas tiek ražotas eksportam uz trešām valstīm.

114    Proti, attiecībā uz Direktīvas 7. pantu prasītāji uzskata, ka uz zemāku kaitīgo vielu saturu norādošu aprakstošu elementu aizliegums ir pretrunā Direktīvas 3. panta 1. punktā norādītajam mērķim sabiedrības veselības labā turpmāk samazināt pieļaujamo darvas saturu. Tāpat tie norāda, ka 7. pants ir daudz lielāka iejaukšanās viņu tiesībās nekā nepieciešams, lai sasniegtu normā norādīto mērķi. Šajā sakarā tie norāda, ka attiecīgie Spānijas tiesību akti, kuros vienkārši ietvertas normas, kas regulē aprakstošu elementu lietošanu, ir labs piemērs tiesību aktam, kura rezultātā mazāk tiek ierobežotas tabakas izstrādājumu ražotāju tiesības, vienlaicīgi aizsargājot sabiedrības veselību.

115    Tāpat prasītāji pamata prāvā apgalvo, ka aizliegums eksportam uz trešām valstīm ražot cigaretes, kuras neatbilst Direktīvas 3. panta 1. punkta prasībām, nav adekvāta metode, lai novērstu ar šo normu noteikto jauno ierobežojumu apiešanu, it īpaši tāpēc, ka lielum lielais vairums Kopienā nelegāli importēto cigarešu ir ražotas ārpus Kopienas teritorijas.

116    Kā norāda Japan Tobacco, ar Direktīvas 7. pantu tiek pārkāpts samērīguma princips tiktāl, ciktāl tas attiecas uz iedibinātām preču zīmēm. Tiek norādīts, ka šī norma nav mazākais iespējamais ierobežojums, ar ko sasniedzami Direktīvas mērķi. Šī norma, ja to apskata Direktīvas divdesmit septītā apsvēruma kontekstā, pamatota ar pieņēmumu, ka patērētāji neapzinās, ka to ieelpoto darvas un nikotīna daudzumu var iespaidot viņu smēķēšanas paradumi; tāpēc ar informāciju par to pietiktu, un nav jāaizliedz aprakstošu elementu izmantošana. Turklāt Direktīvā varētu tikt iekļauta klauzula, kas attiektos uz iedibinātām tiesībām, tā ka 7. pants neattiektos uz jau reģistrētām preču zīmēm, tādām kā “Mild Seven”.

117    Vācijas, Grieķijas un Luksemburgas valdības norāda, ka ar aizliegumu ražot produkciju eksportam, kā tas paredzēts Direktīvas 3. pantā, un tās 7. pantā noteikto zināmu aprakstošo elementu lietošanas aizliegumu tiek pārkāpts samērīguma princips tiktāl, ciktāl tie nav atbilstoši un nodara pārmērīgu kaitējumu tabakas izstrādājumu ražotāju ekonomiskajām interesēm. Proti, tie norāda, ka 3. pants, ievērojot niecīgo cigarešu daudzumu, kas tiek importētas atpakaļ Kopienā, nerada efektīvu aizsardzību pret risku, ka Kopienā tiks nelegāli ievestas cigaretes, un šo risku labāk iespējams novērst, pastiprinot robežkontroli. Attiecībā uz Direktīvas 7. pantu šīs valdības it īpaši norāda, ka, salīdzinot ar šajā normā paredzēto pilnīgo aprakstošo elementu lietošanas aizliegumu, to lietošanas nosacījumi, klasificējot izstrādājumus atbilstoši to darvas un nikotīna saturam, līdzīgi kā tas paredzēts Spānijas tiesību normās, radītu iespēju sniegt objektīvu informāciju patērētājiem, pārmērīgi neierobežojot tabakas izstrādājumu ražotāju ekonomiskās intereses.

118    Beļģijas, Francijas un Zviedrijas valdības, kā arī Padome un Komisija norāda, ka Direktīva atbilst samērīguma principam tiktāl, ciktāl tās normas nesniedzas tālāk par to, kas nepieciešams, lai nodrošinātu nekavētu iekšējā tirgus darbību tabakas izstrādājumu sektorā un vienlaicīgi augsta līmeņa sabiedrības veselības aizsardzību.

119    Apskatot it īpaši Direktīvas 7. pantu, Francijas valdība norāda, ka šī norma neaizliedz visas norādes un apzīmējumus, kas varētu piesaistīt smēķētājus un veicināt uzticību vienam zīmolam, bet gan tikai tos, kas liek domāt, ka konkrētais tabakas izstrādājums ir nekaitīgāks par citiem.

120    Zviedrijas valdība apgalvo, ka, tā kā tabakas izstrādājumu lietošana tiek asociēta ar nopietnu risku veselībai, ir it īpaši svarīgi, lai patērētāji netiktu maldināti par riskiem, kas saistīti ar šādu lietošanu, un ir grūti iedomāties tādu alternatīvu 7. pantā paredzētajam aizliegumam, kas sasniegtu tādu pašu rezultātu kā šis aizliegums, taču ne ar tik smagām sekām preču zīmju īpašniekiem.

121    Komisija norāda, ka 7. pants nav nesavienojams ar Direktīvas 3. panta 1. punktā minēto mērķi, proti, samazināt pieļaujamo darvas saturu. Tā kā aprakstošie elementi nebija regulēti Kopienas līmenī, tabakas izstrādājumu ražotāji varēja tos izmantot, lai norādītu uz citām cigaretes īpašībām, kā, piemēram, garšu, kam nav saistības ar tās darvas saturu, kas varētu maldināt patērētājus. Komisija piebilst, ka, pat ja “vieglajām” cigaretēm patiešām ir zemāks darvas saturs, daudzi smēķētāji tiek maldināti, jo tie gūst nepareizu priekšstatu par to, ka šie izstrādājumi faktiski ir droši, kas nav taisnība, it īpaši tāpēc, ka cigarešu dūmi satur arī citas toksiskas vielas, kas Direktīvā nav regulētas.

 Tiesas vērtējums

122    Vispirms jāatceras, ka samērīguma princips, kas ir viens no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, prasa, lai Kopienas tiesību normu ieviešanai noteiktie pasākumi būtu piemēroti attiecīgā mērķa sasniegšanai, un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai šo mērķi sasniegtu (skat. it īpaši 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maizena, Recueil, 4587. lpp., 15. punkts; 1993. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑339/92 ADM Ölmühlen, Recueil, I‑6473. lpp., 15. punkts; 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑210/00 Käserei Champignon Hofmeister, Recueil, I‑6453. lpp., 59. punkts).

123    Attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto nosacījumu izvērtēšanu tiesā Kopienas likumdevējam jomā, kāda apskatāma konkrētajā lietā, piešķirama plaša rīcības brīvība, kas ietver likumdevēja izdarītu politisko, ekonomisko un sociālo izvēli, un jāveic sarežģīti izvērtējumi. Tātad šajā jomā noteikts pasākums ir prettiesisks vienīgi tad, ja tas, ņemot vērā mērķi, kuru kompetentā iestāde mēģina sasniegt, ir acīmredzami nepiemērots (šajā sakarā skat. 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑84/94 Apvienotā Karaliste/Padome, Recueil, I‑5755. lpp., 58. punkts; 1997. gada 13. maija spriedumu lietā C‑233/94 Vācija/Parlaments un Padome, Recueil, I‑2405. lpp., 55. un 56. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑157/96 National Farmers' Union u.c., Recueil, I‑2211. lpp., 61. punkts).

124    Kas attiecas uz Direktīvu, tās pirmajā, otrajā un trešajā apsvērumā izskaidrots, ka tās mērķis, tuvinot šajā jomā piemērojamos normatīvos aktus, ir novērst šķēršļus, kas, neraugoties uz jau pieņemtajiem saskaņošanas pasākumiem, vēl arvien pastāv starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem par tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un kavē iekšējā tirgus darbību. Turklāt no ceturtā apsvēruma ir redzams, ka, tiecoties uz ar to sasniedzamo mērķi, Direktīvā par pamatu izmantota augsta līmeņa veselības aizsardzība atbilstoši Līguma 95. panta 3. punktam.

125    Tiesvedības laikā ir tikuši izvirzīti dažādi argumenti, lai apstrīdētu Direktīvas atbilstību samērīguma principam, it īpaši attiecībā uz tās 3., 5. un 7. pantu.

126    Vispirms ir jāatzīmē, ka Direktīvas 3. pantā paredzētais aizliegums laist apgrozībā vai tirgū Kopienas ietvaros noteikumiem par maksimāli pieļaujamo darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda līmeni neatbilstošas cigaretes, līdz ar dalībvalstu pienākumu atļaut tiem atbilstošo cigarešu importu, tirdzniecību un patēriņu atbilstoši Direktīvas 13. panta 1. punktam ir pasākums, kas ir piemērots Direktīvā paredzētā mērķa sasniegšanai, un tas, ievērojot Kopienas likumdevēja pienākumu nodrošināt augsta līmeņa veselības aizsardzību, nepārsniedz darbības, kas nepieciešamas, lai sasniegtu šo mērķi.

127    Otrkārt, kā norādīts iepriekš 85. punktā, aizliedzot ražot cigaretes, kas neatbilst Direktīvas 3. pantā paredzētajam maksimāli pieļaujamajam līmenim, likumdevēja mērķis ir izvairīties no iekšējā tirgus noteikumu tabakas izstrādājumu sektorā nozīmes samazināšanās, ko varētu izraisīt 3. panta 1. punktam neatbilstošu izstrādājumu importēšana atpakaļ Kopienas teritorijā vai novirzes tirdzniecībā.

128    Ražošanas aizlieguma atbilstība samērīguma principam tikusi apšaubīta tāpēc, ka tas nav pasākums, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un pārsniedz to, kas nepieciešams, lai šādu mērķi sasniegtu, jo pietiktu ar alternatīviem pasākumiem, tādiem kā importa kontroles pastiprināšana importam no trešām valstīm.

129    Jāatzīmē, ka, lai gan apskatāmais aizliegums pats par sevi neļauj novērst nelegālās cigarešu tirdzniecības attīstību Kopienā, it īpaši ievērojot faktu, ka Direktīvas 3. panta 1. punkta prasībām neatbilstošas cigaretes var tikt laistas Kopienas tirgū pēc tam, kad tās saražotas trešās valstīs, Kopienas likumdevējs nav pārsniedzis savas rīcības brīvības robežas, uzskatot, ka šāds aizliegums tomēr ir pasākums, kas, visticamāk, ierobežos nelikumīgas cigarešu tirdzniecības apjoma palielināšanos un novērsīs tam sekojošu iekšējā tirgus nozīmes samazināšanos.

130    Tāpat nav konstatēts, ka ar kontroles pastiprināšanu šajos apstākļos varētu pietikt, lai sasniegtu ar apstrīdētajām tiesību normām noteikto mērķi. Jāatzīmē, ka apskatāmais ražošanas aizliegums ir pilnīgi piemērots, lai jau cēlonī novērstu novirzes tirdzniecībā ar cigaretēm, kas Kopienas teritorijā ražotas eksportam uz trešām valstīm, novirzes kas līdzinās krāpšanas veidam, ko nav iespējams tikpat efektīvi apkarot, izmantojot alternatīvus pasākumus, kā, piemēram, pastiprinot robežkontroli uz Kopienas robežām.

131    Kas attiecas uz Direktīvas 5. pantu, pienākums uz cigarešu iepakojuma norādīt informāciju par to darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda saturu un uz iepakojuma vienībām nodrukāt brīdinājumus par risku veselībai, ko rada šie izstrādājumi, ir atbilstoši pasākumi, lai sasniegtu augsta līmeņa veselības aizsardzību, kad tiek likvidēti valsts normu par marķējumu radītie šķēršļi. Faktiski šie pienākumi ir atzīti paņēmieni, lai mudinātu patērētājus samazināt tabakas izstrādājumu patēriņu vai lai orientētu viņus uz tabakas izstrādājumiem, kas rada mazāku veselības risku.

132    Attiecīgi, Direktīvas 5. pantā prasot zināmās iepakojuma vienības pusēs palielināt iepakojuma virsmas procentuālo daļu, kas veltīta šīm norādēm un brīdinājumiem, proporcijās, kas atstāj pietiekoši daudz vietas, lai šo izstrādājumu ražotāji varētu izvietot cita veida elementus, it īpaši tādus, kas skar viņu preču zīmes, Kopienas likumdevējs nav pārsniedzis tam piešķirtās rīcības brīvības robežas šajā jomā.

133    Attiecībā uz Direktīvas 7. panta normu ir jānorāda sekojošais.

134    Šīs tiesību normas mērķis ir izskaidrots Direktīvas divdesmit septītajā apsvērumā, kurā paskaidrots, ka iemesls aizliegumam uz tabakas izstrādājuma iepakojuma izvietot zināmu tekstu, tādu kā, piemēram, “zems darvas saturs”, “vieglās”, “ultravieglās”, “mild”, tāpat kā vārdus, attēlus un/vai citas zīmes ir bažas, ka patērētāji varētu tikt maldināti, liekot tiem ticēt, ka šādi izstrādājumi ir nekaitīgāki, tādējādi radot to patēriņa izmaiņas. Šis apsvērums norāda, ka ieelpoto vielu saturu nosaka ne vien vielu daudzums, ko izstrādājums satur pirms tā patēriņa, bet arī smēķēšanas uzvedība un pieradums, ko faktiski šādi jēdzieni neatspoguļo, un tādējādi var mazināties Direktīvā paredzēto marķēšanas prasību nozīme.

135    Lasot to divdesmit septītā apsvēruma kontekstā, Direktīvas 7. panta mērķis, tātad, ir nodrošināt, lai patērētājiem tiktu sniegta objektīva informācija par tabakas izstrādājumu kaitīgumu.

136    Šāda prasība sniegt informāciju ir atbilstoša augsta līmeņa veselības aizsardzības sasniegšanai, saskaņojot normas, kas regulē tabakas izstrādājumu marķēšanu.

137    Kopienas likumdevējs, nepārkāpjot tam piešķirtās rīcības brīvības robežas, varēja uzskatīt, ka darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda satura norādīšana atbilstoši Direktīvas 5. panta 1. punktam nodrošina objektīvas informācijas par tabakas izstrādājumu kaitīgumu saistībā ar šīm vielām sniegšanu patērētājiem, savukārt tādu aprakstošo elementu kā Direktīvas 7. pantā minētie izmantošana nenodrošina objektīvas informācijas sniegšanu patērētājiem.

138    Kā ģenerāladvokāts norādījis savu secinājumu 241.–248. punktā, šie aprakstošie elementi var maldināt patērētājus. Vispirms tie, kā, piemēram, vārds “mild”, varētu norādīt uz garšas izjūtām, kas nekādi nav saistītas ar izstrādājuma vielu saturu. Otrkārt, tādi jēdzieni, kā, piemēram, “zems darvas saturs”, “vieglās”, “ultravieglās”, paši par sevi, ja nepastāv normas, kas šo terminu lietošanu regulē, neietver atsauces uz specifiskiem daudzuma ierobežojumiem. Treškārt, pat ja apskatāmais izstrādājums ir ar zemāku darvas, nikotīna vai oglekļa monoksīda saturu nekā citi izstrādājumi, tomēr šo vielu daudzums, ko patērētāji faktiski ieelpo, ir atkarīgs no tā, kā tieši viņi smēķē, un šis izstrādājums var saturēt citas kaitīgās vielas. Ceturtkārt, tādu apzīmējumu lietošana, kas liek domāt, ka zināmu tabakas izstrādājumu patēriņš veselībai ir labvēlīgs, veicinās smēķēšanu.

139    Turklāt Kopienas likumdevējs, nepārsniedzot tam šajā jomā piešķirtās rīcības brīvības robežas, varēja uzskatīt, ka Direktīvas 7. pantā paredzētais aizliegums bija nepieciešams, lai nodrošinātu, ka patērētājiem tiek sniegta objektīva informācija par tabakas izstrādājumu kaitīgumu, un ka, it īpaši, nav alternatīvu pasākumu, kas spētu šo mērķi sasniegt tikpat efektīvi, bet vienlaicīgi mazāk ierobežotu tabakas izstrādājumu ražotāju tiesības.

140    Nav acīmredzams, ka, lai nodrošinātu objektīvas informācijas sniegšanu patērētājiem, pietiktu regulēt 7. pantā minēto aprakstošo elementu lietošanu, kā to piedāvā prasītāji pamata prāvā, kā arī Vācijas, Grieķijas un Luksemburgas valdības, vai, kā ierosina Japan Tobacco, uz tabakas izstrādājuma iepakojuma izvietot informāciju, ka ieelpoto kaitīgo vielu daudzums ir atkarīgs arī no smēķētāja uzvedības, ievērojot faktu, ka šiem aprakstiem, ievērojot to iedabu, katrā ziņā būs tendence veicināt smēķēšanu.

141    No iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmā jautājuma c) punktu izriet, ka Direktīva nav uzskatāma par spēkā neesošu samērīguma principa pārkāpuma dēļ.

 Pirmā jautājuma d) punkts

142    Ar pirmā jautājuma b) punktu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīva daļēji vai pilnībā atzīstama par spēkā neesošu, tāpēc ka pārkāpts EKL 295. pants, pamattiesības uz īpašumu un/vai Līgums par ar tirdzniecību saistītajām intelektuālā īpašuma tiesībām (“TRIPs līgums”), kas Eiropas Kopienas vārdā tiktāl, ciktāl tas skar tās kompetenci, apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra lēmumu Nr. 94/800/EK (OV L 336, 1. lpp.).

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

143    Prasītāji pamata prāvā norāda, ka ar Direktīvas 5. un 7. pantu tiek pārkāpts EKL 295. pants, pamattiesības uz īpašumu un/vai TRIPs līguma 20. pants, kurā noteikts, ka preču zīmes lietošana tirdzniecībā netiek neattaisnoti kavēta ar īpašām prasībām, kā, piemēram, par tās izmantošanu tādā veidā, kas mazina tās spēju atšķirt viena uzņēmuma preces vai pakalpojumus no citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem. Tie uzskata, ka jauno veselības brīdinājumu ievērojamais izmērs, kas pieprasīts Direktīvas 5. pantā, ir nopietns viņu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums. Šie brīdinājumi dominēs tabakas izstrādājuma iepakojuma vispārējā izskatā un tādējādi samazinās vai pat liegs šo izstrādājumu ražotājiem izmantot savas preču zīmes. Tāpat viņi norāda, ka pilnīgs aizliegums izmantot Direktīvas 7. pantā minētos aprakstošos elementus tiem atņems vairākas preču zīmes, ko viņi vairs nedrīkstēs izmantot.

144    Saskaņā ar Japan Tobacco apgalvoto Direktīvas 7. pants neļauj tam izmantot savas intelektuālā īpašuma tiesības, liedzot tam Kopienā izmantot savu preču zīmi “Mild Seven” un atņemot tam ekonomisko labumu, ko varētu dot ekskluzīvās licences par šo preču zīmi. Šāds rezultāts ietver Kopienas tiesību sistēmā atzīto cilvēku pamattiesību uz īpašumu, ko aizsargā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECK) Pirmā protokola 1. panta pirmā daļa un kas ir ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā, pārkāpumu.

145    Grieķijas un Luksemburgas valdības norāda, ka Direktīvas 7. pants ierobežo tabakas izstrādājumu ražotāju intelektuālā īpašuma tiesības un rada kaitējumu viņu finanšu rādītājiem, jo, pilnībā aizliedzot zināmu aprakstošo elementu lietošanu, faktiski tiek vienkārši un skaidri aizliegtas zināmas preču zīmes, ko likumā paredzētajā kārtībā reģistrējuši šie ražotāji.

146    Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Francijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija vispirms norāda, ka Direktīvas normas neiespaido tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs EKL 295. panta izpratnē. Tāpat tie norāda, ka pamattiesības uz īpašumu nav absolūtas tiesības, tās var tikt ierobežotas tādu vispārēju interešu labā, kādas, piemēram, pamata prāvā ir sabiedrības veselības aizsardzība. Visbeidzot, tās norāda, ka TRIPs līgumam nepiemīt tiešā iedarbība un Direktīvas normas katrā ziņā nav pretrunā šī līguma 20. pantam, jo tā neliedz ikvienam tabakas izstrādājumu ražotājam turpināt izmantot tā preču zīmi, nošķirot to no citām, izmantojot vārdus, zīmes, krāsas un zīmējumus, kas ir specifiski šim uzņēmumam un ko tas var izmantot uz neaizņemtajām tabakas izstrādājumu iepakojuma virsmām.

 Tiesas vērtējums

147    Vispirms attiecībā uz EKL 295. pantu ir jāpatur prātā, ka saskaņā ar šo normu Līgums “nekādi neietekmē dalībvalstu tiesību aktus, kas regulē īpašumtiesību sistēmu”. Šī norma vienīgi atzīst valstu tiesības paredzēt normas, kas regulē īpašumtiesību sistēmu, un neizslēdz Kopienu tiesību iespaidu uz dalībvalsts tiesībās paredzēto īpašumtiesību izmantošanu (šajā sakarā skat. 1966. gada 13. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429., 499. un 500. lpp.).

148    Jānorāda, ka izskatāmajā lietā Direktīva nekādā veidā neierobežo normas, kas regulē īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs EKL 295. panta izpratnē, un šim pantam nav nozīmes tiktāl, ciktāl tas skar Direktīvas iespaidu uz to, kā tabakas izstrādājumu ražotāji izmanto savas ar preču zīmēm saistītās tiesības attiecībā uz šiem izstrādājumiem.

149    Runājot par Direktīvas spēkā esamību attiecībā uz īpašumtiesībām, Tiesa ir konsekventi lēmusi, ka, lai gan šīs tiesības ir daļa no Kopienu tiesību vispārējiem principiem, tās nav absolūtas tiesības un ir skatāmas saistībā ar to sabiedriskajām funkcijām. Tātad to izmantošana var tikt ierobežota, ja vien šie ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko cenšas sasniegt Kopiena, un nav nesamērīga un nepieņemama iejaukšanās, kas var iedragāt ar tām garantēto tiesību būtību (skat. it īpaši 1989. gada 11. jūlija spriedumu lietā 265/87 Schräder, Recueil, 2237. lpp., 15. punkts; 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑280/93 Vācija/Padome, Recueil, I‑4973. lpp., 78. punkts, un 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑293/97 Standley u.c., Recueil, I‑2603. lpp., 54. punkts).

150    Kā izskaidrots iepriekš 131. un 132. punktā, vienīgais Direktīvas 5. panta rezultāts ir ierobežojums tabakas izstrādājumu ražotāju tiesībām izmantot dažas cigarešu paciņu vai tabakas izstrādājumu vienību iepakojuma virsmas, lai uz tām izvietotu savas preču zīmes, negraujot ar preču zīmēm saistīto tiesību būtību, ar mērķi nodrošināt augsta līmeņa veselības aizsardzību pēc tam, kad novērsti marķēšanu regulējošo dalībvalstu tiesību normu radītie šķēršļi. Šāda izvērtējuma kontekstā 5. pants ir samērīgs ierobežojums tiesībām lietot īpašumu, kas ir saderīgs ar Kopienu tiesībās paredzēto šo tiesību aizsardzību.

151    Iepriekš 134.–141. punktā ir izskaidrots, ka Direktīvas 7. panta mērķis ir nodrošināt, ievērojot samērīguma principu, augsta līmeņa veselības aizsardzību, saskaņojot tabakas izstrādājumu aprakstiem piemērojamās normas.

152    Lai gan šis pants ietver aizliegumu izmantot preču zīmi, kura satur kādu no šajā normā minētajiem aprakstošajiem elementiem, kas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, faktiski tabakas izstrādājumu ražotājs, neraugoties uz šo aprakstošo elementu lietošanas aizliegumu uz iepakojuma, var turpināt nošķirt savu produkciju no citas, izmantojot citas atšķirtspējīgas zīmes. Turklāt Direktīvā noteikts pietiekams laika periods starp tās pieņemšanas brīdi un 7. pantā paredzētā aizlieguma spēkā stāšanās brīdi.

153    Ievērojot iepriekš minēto, ir jālemj, ka ierobežojumi ar preču zīmi saistīto tiesību izmantošanai, ko varētu radīt Direktīvas 7. pants, faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem, ko tiecas sasniegt Kopiena, un nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas iedragā pašu šo tiesību būtību.

154    Visbeidzot, attiecībā uz Direktīvas likumību TRIPs līguma 20. panta kontekstā Tiesa konsekventi ir lēmusi, ka Kopienas pasākuma tiesiskums nevar tikt novērtēts starptautisko tiesību instrumentu kontekstā, kas līdzīgi kā PTO līgums un TRIPs līgums, kas ir tā daļa, principā, ievērojot to raksturu un struktūru, nav starp tām tiesību normām, kas Tiesai jāņem vērā, vērtējot Kopienas iestāžu pieņemto pasākumu likumību (1999. gada 23. novembra spriedums lietā C‑149/96 Portugāle/Padome, Recueil, I‑8395. lpp., 47. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā C‑377/98 Nīderlande/Parlaments un Padome, 52. punkts; 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑301/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑8853. lpp., 53. punkts, un 2002. gada 12. marta spriedums apvienotajās lietās C‑27/00 un C‑122/00 Omega Air u.c., Recueil, I‑2569. lpp., 93. punkts).

155    Tāpat no šīs judikatūras izriet, ka vienīgi tajos gadījumos, kad Kopiena ir iecerējusi ieviest specifisku pienākumu, kas radies PTO kontekstā, vai kad Kopienas pasākums tieši atsaucas uz specifiskām PTO līguma normām, Tiesai ir jāizvērtē apskatāmā Kopienas pasākuma tiesiskums PTO normu kontekstā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Portugāle/Padome, 49. punkts; lietā Nīderlande/Padome, 54. punkts, un lietā Omega Air u.c., 94. punkts).

156    Šīs Direktīvas gadījumā šie nosacījumi nav izpildīti, kā rezultātā nav jāizvērtē tās spēkā esamība TRIPs līguma 20. panta kontekstā.

157    No iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmā jautājuma d) punktu jāsecina, ka Direktīva nav uzskatāma par spēkā neesošu tāpēc, ka būtu pārkāpts EKL 295. pants vai pamattiesības uz īpašumu.

 Pirmā jautājuma e) punkts

158    Ar pirmā jautājuma e) punktu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva pilnībā vai daļēji uzskatāma par spēkā neesošu, tāpēc ka ir pārkāpts EKL 253. pantā paredzētais pienākums norādīt tās pamatojumu.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

159    Prasītāji pamata prāvā it īpaši norāda, ka, pat ja būtu jāatzīst, ka Kopienas likumdevējam ir tiesības uz EKL 95. panta pamata no jauna pieņemt tiesību aktus attiecībā uz darvas saturu un marķēšanu, kaut gan šie jautājumi ir jau tikuši saskaņoti Kopienas līmenī, šādiem tiesību aktiem vismaz jābūt pamatotiem ar “jauniem atklājumiem, kuru pamatā ir zinātniski fakti” EKL 95. panta 3. punkta izpratnē. Attiecīgi apstāklis, ka Direktīvā nekur nav veikta atsauce uz jebkādiem zinātniskiem faktiem saistībā ar 3. un 5. pantā paredzētajām jaunajām normām par darvas saturu un marķēšanu, kā norāda prasītāji, ir pretrunā EKL 253. pantam.

160    Japan Tobacco norāda, ka Direktīva neatbilst EKL 253. panta prasībām, jo tajā nav izskaidroti faktiskie un juridiskie apstākļi, kas likuši Kopienas likumdevējam secināt, ka 7. pantā noteiktais zināmu aprakstošu elementu aizliegums ir nepieciešams.

161    Vācijas valdība turpina uzskatīt, ka Direktīvas 3. panta 1. un 2. punkts nav spēkā tiktāl, ciktāl tajos liegts ražotājiem uz trešām valstīm eksportēt cigaretes, kas neatbilst paredzētajām prasībām par maksimāli pieļaujamo toksisko vielu līmeni, kamēr apsvērumos nav izklāstīti iemesli, kāpēc veselības aizsardzību Kopienā būtiski iespaido nelegāla Kopienā ražoto tabakas izstrādājumu importēšana atpakaļ Kopienā.

162    Grieķijas valdība it īpaši uzsver, ka pati par sevi Direktīvas vienpadsmitā apsvēruma norāde uz nepieciešamību pieņemt tiesību normas, lai nodrošinātu, ka netiek mazināta iekšējā tirgus normu nozīme, neizpilda EKL 253. pantā noteikto prasību sniegt pamatojumu, jo šis apsvērums nesniedz vispārēju tajā minēto ļoti iespējamo šajā brīdī pastāvošo vai nākotnē iespējamo briesmu aprakstu.

163    Luksemburgas valdība norāda, ka Direktīva ir spēkā neesoša pamatojuma nesniegšanas dēļ, it īpaši tāpēc, ka apsvērumos vienīgi atkārtota tā pati norāde uz “netraucētu iekšējā tirgus darbību”, neizskaidrojot, kāpēc šī darbība tiktu apdraudēta, ja Direktīva netiktu pieņemta.

164    Saskaņā ar Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Francijas, Itālijas un Nīderlandes valdību, kā arī Parlamenta un Padomes norādīto Direktīvā ir ietverts pietiekams pamatojums EKL 253. panta prasību kontekstā, šajā sakarā it īpaši tiek norādīts, ka Kopienas likumdevējam nav pienākuma sniegt īpašu paskaidrojumu par iemesliem katrai tā izdarītajai tehniskajai izvēlei.

 Tiesas vērtējums

165    Jāatceras, ka, lai gan pamatojumam, kas prasīts EKL 253. pantā, skaidri un nepārprotami jāparāda tiesību aktu pieņēmušās Kopienas varas iestādes argumenti, lai ļautu iesaistītajām personām noskaidrot akta pieņemšanas iemeslus un ļautu Tiesai veikt to izvērtēšanu, varas iestādei nav pienākuma apskatīt visus nozīmīgos juridiskos un faktiskos aspektus (skat. it īpaši 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑122/94 Komisija/Padome, Recueil, I‑881. lpp., 29. punkts).

166    Turklāt tas, vai pamatojums atbilst prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne vien apstrīdētā akta vārdisko formulējumu, bet arī tā kontekstu un visu attiecīgo jautājumu regulējošo tiesību aktu kopumu. Tātad, ja apstrīdētais akts skaidri atklāj būtisko mērķi, kuru cenšas sasniegt iestāde, būtu lieki prasīt arī īpašu paskaidrojumu par iemesliem katrai attiecīgās iestādes izdarītajai tehniskajai izvēlei (skat. it īpaši 2001. gada 5. jūlija spriedumu lietā C‑100/99 Itālija/Padome un Komisija, Recueil, I‑5217. lpp., 64. punkts).

167    Direktīvas apsvērumi skaidri parāda, ka ar to ieviestie pasākumi ir iecerēti, lai, tuvinot šo jomu regulējošās normas, novērstu šķēršļus, kas, neraugoties uz jau noteiktajiem saskaņošanas pasākumiem, vēl arvien pastāv starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem par tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un kavē iekšējā tirgus darbību tabakas izstrādājumu sektorā.

168    Tieši tāds ir Direktīvas pirmo trīs apsvērumu gadījums, kuros paskaidrots, ka Direktīvas mērķis ir pārstrādāt Direktīvu 89/622 un Direktīvu 90/239, labojot un papildinot to normas, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību tabakas izstrādājumu sektorā.

169    Tāpat ir ar Direktīvas piekto, septīto, devīto, vienpadsmito, četrpadsmito, deviņpadsmito un divdesmit septīto apsvērumu, kuros specifiski aprakstītas galvenās jomas, kurās, pēc Kopienas likumdevēja domām, ir bijis nepieciešams pastiprināt jau pastāvošos saskaņošanas pasākumus, kas attiecīgi ir saistīti ar maksimāli pieļaujamo darvas, oglekļa monoksīda un nikotīna līmeni cigaretēs, ar Direktīvas iespaidu uz tabakas izstrādājumiem, kas tiek eksportēti no Kopienas, ar darvas, nikotīna un oglekļa monoksīda līmeņa mērīšanu cigaretēs, ar brīdinājumu par iespaidu uz veselību un minēto līmeņu norādēm uz tabakas izstrādājumu vienību iepakojuma, kā arī ar aizliegumu izmantot zināmus aprakstošus elementus uz tabakas izstrādājumu iepakojuma.

170    Arguments, ka Direktīvā būtu bijis jāietver atsauces uz zinātniskiem faktiem, lai pamatotu jaunās normas, kas tajā ietvertas saistībā ar Kopienas pasākumiem, kas noteikti iepriekš, nav pieņemams. No šī sprieduma 80. punkta izriet, ka EKL 95. pantā nav prasīts atsaukties uz zinātnes rīcībā esošo zināšanu attīstību, lai Kopienas likumdevējs varētu uz šīs normas pamata pieņemt tiesību aktus.

171    Nevar piekrist arī argumentam, ka Direktīvas pamatojums ir kļūdains, tāpēc ka tajā aizliegts ražot cigaretes eksportam uz trešām valstīm, jo Direktīvas vienpadsmitajā apsvērumā sniegts pietiekošs pamatojums, ka attiecībā uz šiem izstrādājumiem ir jāpieņem normas, lai nodrošinātu, ka netiek mazināta iekšējo tirgu regulējošo normu nozīme.

172    No iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmā jautājuma e) punktu ir jāsecina, ka Direktīva nav atzīstama par spēkā neesošu tāpēc, ka būtu pārkāpts EKL 253. pantā paredzētais pienākums sniegt pamatojumu.

 Pirmā jautājuma f) punkts

173    Ar pirmā jautājuma f) punktu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīva pilnībā vai daļēji uzskatāma par spēkā neesošu, tāpēc ka ticis pārkāpts subsidiaritātes princips.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

174    Prasītāji pamata prāvā uzskata, ka subsidiaritātes princips piemērojams arī pasākumiem, kas attiecas uz iekšējo tirgu, kā, piemēram, Direktīvu, un ka, Direktīvu pieņemot, Kopienas likumdevējs šo principu pilnīgi atstājis bez ievērības vai katrā ziņā nav pievērsis tam pienākošos vērību. Ja būtu pievērsta pienācīgā vērība, tas būtu nonācis pie secinājuma, ka Direktīva nebija jāpieņem, jo ar Direktīvu 89/622 un Direktīvu 90/239 jau bija ieviestas saskaņotas normas nolūkā novērst šķēršļus tirdzniecībai ar tabakas izstrādājumiem. Turklāt, kā norāda prasītāji, nav iesniegti pierādījumi, kas parādītu, ka dalībvalstīm nav tiesību noteikt pasākumus sabiedrības veselības aizsardzībai, ja tās uzskatītu, ka šādi pasākumi ir nepieciešami.

175    Beļģijas valdība un Parlaments uzskata, ka subsidiaritātes princips uz Direktīvu neattiecas tiktāl, ciktāl šis princips attiecas tikai uz jomām, kurās Kopienai nav piešķirta ekskluzīva kompetence. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka šis princips uz Direktīvu attiecas, šajā gadījumā ar to saistītās prasības ir izpildītas, jo veiktās darbības nebūtu iespējams pienācīgi realizēt dalībvalstu līmenī.

176    Apvienotās Karalistes, Francijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Padome un Komisija norāda, ka subsidiaritātes princips ir attiecināms uz apskatāmo lietu un ka Direktīva to izpilda. Apvienotās Karalistes un Francijas valdības, tāpat kā Komisija it īpaši norāda, ka iepriekš minētā sprieduma Nīderlande/Parlaments un Padome 30.–34. punktā izklāstītie apsvērumi var tikt attiecināti uz apskatāmās lietas faktiem un liek secināt, ka Direktīva ir spēkā esoša tiktāl, ciktāl tas attiecas uz subsidiaritātes principu. Saskaņā ar Nīderlandes valdības un Komisijas argumentiem tiktāl, ciktāl izpildīti priekšnoteikumi EKL 95. panta izmantošanai, ir izpildīti arī tie priekšnoteikumi Kopienas rīcībai, kas paredzēti EKL 5. panta otrajā daļā, jo ir skaidrs, ka dalībvalstis, rīkojoties individuāli, nespētu veikt pasākumus, kas nepieciešami, lai novērstu visas atšķirības starp dalībvalstu tiesību aktiem, kas iespaido tirdzniecību.

 Tiesas vērtējums

177    Subsidiaritātes princips ir izklāstīts EKL 5. panta otrajā daļā, kur noteikts, ka jomās, kas nav ekskluzīvā Kopienas kompetencē, Kopiena rīkojas vienīgi tad un tiktāl, ciktāl dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un ja paredzētās darbības apjoma vai rezultātu dēļ tie var tikt labāk sasniegti Kopienas līmenī.

178    Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam pievienotā Protokola par subsidiaritātes un samērīguma principu piemērošanu 3. pantā paredzēts, ka subsidiaritātes princips neapstrīd Kopienai ar Līgumu piešķirtās tiesības atbilstoši Tiesas veiktajai interpretācijai.

179    Vispirms jāatzīmē, ka subsidiaritātes princips ir piemērojams gadījumos, kad Kopienas likumdevējs izmanto EKL 95. pantu tiktāl, ciktāl šajā normā Kopienai nav paredzēta ekskluzīva kompetence regulēt ekonomiskās aktivitātes iekšējā tirgū, bet tikai zināma kompetence nolūkā uzlabot tā izveides un darbības apstākļus, novēršot šķēršļus brīvai preču un pakalpojumu apritei vai novēršot traucējumus konkurencei (šajā sakarā skat. spriedumu Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, 83. un 95. punkts).

180    Runājot par jautājumu, vai Direktīva pieņemta, ievērojot subsidiaritātes principu, vispirms ir jāizvērtē, vai ierosinātās darbības varētu veiksmīgāk īstenot Kopienas līmenī.

181    Kā Tiesa norādījusi iepriekš 124. punktā, Direktīvas mērķis ir novērst šķēršļus, ko rada atšķirības, kas vēl arvien pastāv starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem par tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu, vienlaicīgi nodrošinot augsta līmeņa veselības aizsardzību atbilstoši EKL 95. panta 3. punkta prasībām.

182    Šo mērķi nav iespējams pilnībā sasniegt, dalībvalstīm darbojoties individuāli, un tas, kā to rāda daudzveidīgā dalībvalstu tiesību normu attīstība, prasa Kopienas līmeņa rīcību (skat. iepriekš 61. punktu).

183    Tātad Direktīvas gadījumā ierosinātās rīcības mērķus vieglāk sasniegt Kopienas līmenī.

184    Otrkārt, arī Kopienas uzsāktās darbības intensitāte šajā gadījumā atbilst subsidiaritātes principa prasībām tiktāl, ciktāl, kā tas izskaidrots iepriekš 122.–141. punktā, tā nepārsniedz to, kas bija nepieciešams, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

185    No iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmā jautājuma f) punktu jāsecina, ka Direktīva nav uzskatāma par spēkā neesošu tāpēc, ka būtu pārkāpts subsidiaritātes princips.

 Pirmā jautājuma g) punkts

186    Ar pirmā jautājuma g) punktu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīva pilnībā vai daļēji uzskatāma par spēkā neesošu, tāpēc ka pārkāptas pilnvaras.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

187    Prasītāji pamata prāvā un Grieķijas valdība uzskata, ka Direktīva uzskatāma par pilnvaru pārkāpumu, jo tās galvenais mērķis ir sabiedrības veselības aizsardzība, nevis iekšējā tirgus vai kopējās tirdzniecības politikas attīstība. Proti, tie norāda, ka aizliegums ražot cigaretes eksportam ticis ieviests vienīgi nolūkā aizsargāt trešās valstīs dzīvojošu personu veselību.

188    Pēc Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Francijas, Nīderlandes un Zviedrijas valdību, kā arī Parlamenta un Padomes domām, apgalvojums, ka noticis pilnvaru pārkāpums, pamatots ar kļūdainu apgalvojumu, ka Direktīva ir slēpts sabiedrības veselības aizsardzības pasākums.

 Tiesas vērtējums

189    Kā Tiesa atkārtoti ir lēmusi, pasākums ir atzīstams par spēkā neesošu vienīgi tad, ja no objektīviem, būtiskiem un konsekventiem pierādījumiem izriet, ka tā vienīgais vai galvenais mērķis ir sasniegt citu mērķi, nevis deklarēto vai apiet procedūru, kas īpaši paredzēta Līgumā attiecībā uz lietas apstākļiem (skat. Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 24. punkts; 1995. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑156/93 Parlaments/Padome, Recueil, I‑2019. lpp., 31. punkts; 1998. gada 14. maija spriedumu lietā C‑48/96 P Windpark Groothusen/Komisija, Recueil, I‑2873. lpp., 52. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑110/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑8763. lpp., 137. punkts).

190    It īpaši attiecībā uz Līguma 129. panta 4. punkta pirmajā daļā (tagad, pēc grozījumiem – EKL 152. panta 4. punkta pirmā daļa) tieši noteikto aizliegumu saskaņot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas izstrādāti, lai sargātu un uzlabotu cilvēku veselību, Tiesa ir lēmusi, ka citi Līguma panti nevar tikt izmantoti kā juridiskais pamats, lai apietu šo izņēmumu (spriedums Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, 79. punkts). Tiesa tomēr ir norādījusi, ka, ja vien izpildīti priekšnoteikumi, lai atsauktos uz EK līguma 100.a pantu un 57. panta 2. punktu (tagad, pēc grozījumiem – EKL 47. panta 2. punkts) un EK līguma 66. pantu (tagad EKL 55. pants) kā juridisko pamatu, Kopienas likumdevējam nevar liegt izmantot šo juridisko pamatu tikai tāpēc, ka, izdarot izvēli, izšķirošais faktors ir sabiedrības veselības aizsardzība (spriedums Tabakas izstrādājumu reklāmas lietā, 88. punkts).

191    Kā konstatēts iepriekš 91. punktā, Direktīvas gadījumā priekšnoteikumi, lai atsauktos uz EKL 95. pantu, bija izpildīti, un nekādā veidā nav pierādīts, ka tā tikusi pieņemta ar vienīgo vai vismaz izšķirošo mērķi sasniegt citu mērķi, nevis mērķi uzlabot iekšējā tirgus darbību tabakas izstrādājumu sektorā.

192    No iepriekš minētajiem apsvērumiem attiecībā uz pirmā jautājuma g) punktu izriet, ka Direktīva nav uzskatāma par spēkā neesošu pilnvaru pārkāpuma dēļ.

 Atbilde, kas sniedzama uz pirmo jautājumu kopumā

193    Kopumā uz pirmo jautājumu sniedzama atbilde, ka šī jautājuma izvērtēšana nav atklājusi apstākļus, kas iespaidotu Direktīvas spēkā esamību.

 Otrais jautājums

194    Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa mēģina noskaidrot, vai Direktīvas 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas laisti apgrozībā Kopienas ietvaros, vai arī tas attiecas arī uz tabakas izstrādājumiem, kas iepakoti Kopienā eksportam uz trešām valstīm.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

195    Kā norāda prasītāji pamata prāvā, Grieķijas, Īrijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Zviedrijas valdības, kā arī Parlaments, Padome un Komisija, Direktīvas 7. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz tabakas izstrādājumiem, kas iepakoti Kopienā eksportam uz trešām valstīm, bet attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas laisti apgrozībā Kopienas teritorijā.

196    Vispirms tiek norādīts, ka ne no Direktīvas 7. panta vārdiskā formulējuma vai apsvērumiem, ne it īpaši no divdesmit septītā apsvēruma neizriet, ka Kopienas likumdevējs 7. pantā paredzēto aizliegumu ir iecerējis attiecināt arī uz produkciju eksportam uz trešām valstīm.

197    Tāpat tie norāda, ka, ievērojot ar šo tiesību normu tabakas ražotājiem izraisītās negatīvās sekas, tās piemērošanas joma tulkojama sašaurināti.

198    Visbeidzot, tie uzskata, ka 7. panta mērķis, kā redzams no Direktīvas divdesmit septītā apsvēruma, ir nodrošināt, lai Direktīvas 5. pantā paredzētās prasības marķējumiem netiktu padarītas bezjēdzīgas. Jāsaprot, ka šīm divām normām ir viena un tā pati piemērošanas joma. Direktīvas 5. panta 1. punktā šī tiesību akta mērķiem paredzēti īpaši lingvistiski noteikumi, ņemot vērā dalībvalstu valsts valodas, un tāpēc tas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas laisti apgrozībā Kopienā.

199    Pēc Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Francijas, Itālijas un Somijas valdību domām, Direktīvas 7. pants interpretējams tādējādi, ka tas attiecas arī uz tabakas izstrādājumiem, kas Kopienā iepakoti eksportam uz trešām valstīm.

200    Vispirms tās norāda, ka, tā kā 7. pantā noteikts, ka aprakstoši elementi nevar tikt izmantoti “uz tabakas izstrādājumu iepakojuma“, šī aizlieguma piemērošanas jomu neierobežo atsauce uz vietu, kur notiek šo izstrādājumu gala patēriņš.

201    Tālāk tās apgalvo, ka EKL 152. panta 1. punktā izvirzīta prasība, lai, nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbības, tiktu nodrošināts augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis. Šis pienākums attiecas arī uz kopējo tirdzniecības politiku, kas savukārt liek domāt, ka, ja Kopienas likumdevējs būtu iecerējis no 7. panta piemērošanas jomas izslēgt eksportu uz trešām valstīm, tas būtu tieši noteikts.

202    Visbeidzot, tās norāda, ka aprakstošajai informācijai, kam ir jāparādās uz tabakas izstrādājuma iepakojuma, ir jābūt vienai un tai pašai, lai arī kāds nebūtu šīs produkcijas galamērķis, ievērojot pastāvošo risku, ka eksportam uz trešām valstīm paredzētas preces var atgriezties Kopienā.

 Tiesas vērtējums

203    Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Kopienas tiesību normas, ir jāizvērtē ne vien to vārdiskais formulējums, bet arī konteksts, kādā tās pieņemtas, un to noteikumu mērķi, kuros attiecīgā norma ietilpst (skat. 1999. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑223/98 Adidas, Recueil, I‑7081. lpp., 23. punkts; 2000. gada 18. maija spriedumu lietā C‑301/98 KVS International, Recueil, I‑3583. lpp., 21. punkts; 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 50. punkts, un 2001. gada 14. jūnija spriedumu lietā C‑191/99 Kvaerner, Recueil, I‑4447. lpp., 30. punkts).

204    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka 7. panta vārdiskais formulējums pats par sevi neļauj noskaidrot, vai tajā paredzētais aizliegums attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas laisti apgrozībā Kopienā, vai arī tas attiecas arī uz tabakas izstrādājumiem, kas Kopienā iepakoti eksportam uz trešām valstīm.

205    Šajā sakarā Direktīvas 7. pants var tikt nošķirts no 3. panta, kurā skaidri noteikts, ka tā normas, kas attiecas uz maksimāli pieļaujamo kaitīgo vielu saturu cigaretēs, attiecas arī uz cigaretēm, kas saražotas Kopienā un eksportētas. Atšķirībā no 7. panta Direktīvas 3. panta 2. punktā īpaši noteikts papildu periods 3. panta 1. punkta īstenošanai attiecībā uz cigaretēm, kas saražotas eksportam uz trešām valstīm.

206    Lai interpretētu Direktīvas 7. pantu no tā piemērošanas jomas robežu viedokļa, ir jāņem vērā konteksts, ko veido pārējās Direktīvas normas.

207    Šajā sakarā no divdesmit septītā apsvēruma izriet, ka Direktīvas 7. panta īpašais mērķis ir novērst tās 5. pantā noteikto marķējumus regulējošo prasību nozīmes zaudēšanu.

208    Direktīvas sistēmā 5. un 7. pants ir savstarpēji saistītas normas, jo 5. panta 1. punktā noteikts, ka uz cigarešu paciņām izvietojama informācija par kaitīgo vielu saturu, tādējādi nodrošinot, ka patērētāji saņem objektīvu informāciju par tabakas izstrādājumu toksiskumu, ko rada šīs vielas, savukārt 7. pantā aizliegta tādu aprakstošo elementu izmantošana, kas šajā sakarā varētu maldināt patērētājus.

209    No Direktīvas 5. panta izriet, ka vienīgās prasības, kas tajā paredzētas attiecībā uz tabakas izstrādājumu marķēšanu, ir prasības, kas uzliktas izstrādājumiem, ko paredzēts laist apgrozībā Kopienā.

210    Šāda interpretācija it īpaši izriet no apstākļa, ka Direktīvas 5. panta 6. punkta e) apakšpunktā noteikts, ka brīdinājumu teksts un satura norādes, kas paredzētas šajā normā, ir drukājami tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodās, kurā izstrādājums tiek laists apgrozībā.

211    Attiecībā uz Direktīvas mērķiem ir jāatceras, ka tās galvenais mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību tabakas izstrādājumu jomā, vienlaicīgi nodrošinot augsta līmeņa veselības aizsardzību.

212    Tāpēc principā ir jāuzskata, ka Direktīvas normas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas tiek izvietoti iekšējā tirgū.

213    Jāatzīst, ka attiecībā uz Direktīvas 3. pantu Tiesa iepriekš 82.–91. punktā ir atzinusi, ka iekšējam tirgum nelabvēlīgu seku risks var attaisnot tādu normu pieņemšanu uz EKL 95. panta pamata, kuras attiecas uz precēm, kas tiek eksportētas uz trešām valstīm, lai tā novērstu iekšējā tirgus normu apiešanu.

214    Tomēr šajā gadījumā Kopienas likumdevējs ir tieši noteicis, ka Direktīvas 3. pants ir piemērojams tabakas izstrādājumiem, kas paredzēti eksportam uz trešām valstīm, ievērojot tā izdarīto izvērtējumu riskiem, ka Direktīvas normas par maksimāli pieļaujamo kaitīgo vielu satura līmeni varētu tikt apietas, izmantojot nelegālu importēšanu atpakaļ Kopienā vai tirdzniecības novirzes tās teritorijā.

215    Attiecībā uz Direktīvas 7. panta normām tās savukārt, tāpat kā Direktīvas 5. pants attiecas uz tabakas izstrādājumu noformēšanu, nevis to sastāvu. Iekšējam tirgum nelabvēlīgu seku risks, ko rada nelegāla tirdzniecība, ar, no vienas puses, cigaretēm, kas neatbilst Direktīvas prasībām par maksimāli pieļaujamo kaitīgo vielu saturu, vai, no otras puses, ar tabakas izstrādājumiem, kas neatbilst tās prasībām attiecībā uz marķējumu un informāciju, kas tiek izvietota uz iepakojuma, nav vienādi nopietns vai vienāds, un tam nav obligāti jāizraisa viena un tā paša pasākuma noteikšana.

216    Attiecīgi, Direktīvā nekam par to neliecinot, nav iemesla pieņemt, ka Kopienas likumdevējs aizliegumu Kopienā apgrozībā laist tabakas izstrādājumus, kuri neatbilst Direktīvas 7. panta prasībām, ir iecerējis papildināt ar līdzīgu aizliegumu attiecībā uz tabakas izstrādājumiem, kuri iepakoti Kopienas teritorijā un iecerēti laišanai apgrozībā trešās valstīs.

217    Ievērojot visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu sniedzama atbilde, ka Direktīvas 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas tiek laisti apgrozībā Kopienā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

218    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Apvienotās Karalistes, Beļģijas, Vācijas, Grieķijas, Francijas, Īrijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Somijas un Zviedrijas valdībām, kā arī Parlamentam, Padomei un Komisijai, kas snieguši apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Tā kā attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar savu 2001. gada 6. decembra rīkojumu uzdevusi High Court of Justice (Anglija un Velsa), Queen's Bench Division (Administrative Court), nospriež:

1)      apskatot pirmo jautājumu, nav konstatēti apstākļi, kas iespaidotu Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīvas 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu spēkā esamību;

2)      Direktīvas 2001/37 7. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz tabakas izstrādājumiem, kas tiek laisti apgrozībā Eiropas Kopienā.

Rodríguez Iglesias

Puissochet

Wathelet

Schintgen

Timmermans

Edward

La Pergola

Jann

Skouris

Macken

Colneric

von Bahr

Cunha Rodrigues

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2002. gada 10. decembrī.

Sekretārs

Tiesas priekšsēdētājs

R. Grass

G. C. Rodríguez Iglesias

---

* Tiesvedības valoda – angļu.