EUR-Lex Access to European Union law

Back to EUR-Lex homepage

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 52012IE0188

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pašreizējā situācija lielveikalu ķēžu un pārtikas produktu piegādātāju tirdzniecības attiecībās” (pašiniciatīvas atzinums)

OV C 133, 9.5.2013, p. 16–21 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

9.5.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 133/16


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Pašreizējā situācija lielveikalu ķēžu un pārtikas produktu piegādātāju tirdzniecības attiecībās” (pašiniciatīvas atzinums)

2013/C 133/03

Ziņotājs: Igor ŠARMÍR kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta piemērošanas noteikumu 29. panta A punktu 2012. gada 12. jūlijā nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu

Pašreizējā situācija lielveikalu ķēžu un pārtikas produktu piegādātāju tirdzniecības attiecībās”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2013. gada 9. janvārī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 487. plenārajā sesijā, kas notika 2013. gada 13. un 14. februārī (2013. gada 13. februāra sēdē), ar 79 balsīm par, 6 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) konstatē, ka lielveikalu tīklu uzņēmumi visās valstīs veido oligopolu. Statistikas dati liecina, ka lielāko tirgus daļu visur pārvalda neliels mazumtirgotāju skaits. EESK uzskata, ka šis oligopola stāvoklis tajā iesaistītajiem uzņēmumiem nodrošina ārkārtīgi lielu ietekmi uz piegādātājiem un līdz ar to tie var noteikt piegādātājiem nesamērīgus tirdzniecības noteikumus.

1.2.

EESK konstatē, ka oligopolu veidojošie lielveikali savstarpēji konkurē tikai attiecībā uz patērētājiem. Tie sacenšas savā starpā, lai iegūtu patērētāju labvēlību, savukārt attiecībās ar piegādātājiem konkurence praktiski nav jūtama. Savukārt lielveikalu savstarpējā konkurence attiecībā uz patērētājiem norisinās galvenokārt pircējiem noteikto cenu līmenī. To nepietiekami ietekmē dažādi sociālie un vides aspekti, kas nosaka integrālo kvalitāti (1).

1.3.

EESK konstatē, ka dažādi dalībnieki cenu un peļņas daļu veido ļoti nepārredzami. Tā kā tirdzniecības ķēdes pieprasa atmaksāt izdevumus par dažādiem pakalpojumiem, piegādātājiem par pirkumu izmaksātā summa neatspoguļo viņu reālos, ar piegādātajiem produktiem saistītos ienākumus.

1.4.

EESK ir pārliecināta, ka situācijā, kad viena līgumslēdzēja puse var uzspiest noteikumus saviem tirdzniecības partneriem, līgumslēgšanas brīvība neeksistē. EESK uzskata, ka reālas līgumslēgšanas brīvības neesamību apliecina fakts, ka attiecībās ar pārtikas preču piegādātājiem lielveikalu ķēdes īsteno negodīgu un konkurences noteikumiem neatbilstošu praksi. Šī negodīgā prakse kaitē ne tikai ražotājiem, bet arī patērētājiem (īpaši ilgtermiņā). Kopumā šādas negodīgās prakses izmantošana pašreizējos apmēros kaitē sabiedrības interesēm un precīzāk — valstu ekonomiskajām interesēm.

1.5.

EESK norāda, ka smagi negodīgas prakses gadījumi vērojami vienīgi lielveikalu tīklu un to pārtikas preču piegādātāju attiecībās. Tādu praksi neīsteno nedz pārtikas rūpniecības uzņēmumi attiecībās ar lauksaimniekiem, nedz lielveikalu tīkli attiecībās ar nepārtikas preču piegādātājiem.

1.6.

EESK konstatē, ka dažās dalībvalstīs valsts konkurences pārraudzības iestādes ir sodījušas lauksaimniekus un pārstrādātājus par mēģinājumiem veidot grupas, jo to ietekme ir tikusi vērtēta, ņemot vērā tikai ražošanas apjomu valstī.

1.7.

EESK konstatē, ka tirgus nedarbojas un stāvoklis turpina pasliktināties, jo sistēma nav pietiekami regulēta.

1.8.

EESK uzskata, ka pašregulācija nav pietiekams līdzeklis, lai novērstu konstatētos trūkumus. Ar ētikas kodeksu palīdzību šīs tirdzniecības attiecības nebūs iespējams līdzsvarot. Šādas negodīgas prakses būtība nosaka un pamato tās aizliegšanu ar likumu.

1.9.

EESK prasa, lai Eiropas Komisija sāktu risināt oligopolu jautājumu, izpētītu to reālo īpatsvaru un ietekmi un noteiktu, cik lielā mērā tā ir salīdzināma ar monopolu ietekmi, un tad attiecīgi mainītu konkurences regulējuma principus.

1.10.

EESK aicina arī Eiropas Komisiju atzīt, ka starp lielveikalu ķēdēm un pārtikas preču piegādātājiem nepastāv līgumslēgšanas brīvība.

1.11.

EESK aicina Eiropas Komisiju iesniegt priekšlikumus šīs sistēmas pārredzamības uzlabošanai. Vislabākais risinājums būtu noteikt, ka lielveikalu pieprasītie maksājumi par pakalpojumiem ir jāpadara atklāti, respektīvi, lielveikaliem produktu iepirkšanas cenā jāiekļauj dažādie pakalpojumi, par kuriem no piegādātājiem tiek pieprasīta samaksa. Tādējādi būtu iespējams uzzināt, kādu samaksu piegādātājs reāli saņem par savām precēm.

1.12.

EESK prasa, lai Komisija sniegtu skaidras norādes valstu konkurences iestādēm, lai tās, vērtējot ražotāju grupu spēju ietekmēt līgumu noteikumus, ņemtu vērā reālo tirgu — visu to vienas un tās pašas kategorijas pārtikas produktu kopumu, kas tiek piedāvāts konkrētajā valstī, nevis tikai šajā valstī ražoto produktu kopumu.

1.13.

EESK neatlaidīgi prasa, lai Eiropas Komisija atteiktos no pašregulācijas idejas un sagatavotu juridiski saistošu tiesību aktu nolūkā uzlabot stāvokli lauksaimniecības un pārtikas produktu ķēdē un veicināt godīgu konkurenci. Regulējuma koncepcija nebūtu jābalsta uz konkurences aizsardzību — regulējumam vajadzētu dot iespēju tai valstij, kuras ekonomiskās intereses ir apdraudētas, iesaistīties kā prasītājai administratīvajās procedūrās un tiesvedībā.

1.14.

Visbeidzot EESK pauž pārliecību, ka jāpieņem uz sabiedrības vēlmēm virzīts lēmums, kas ir plašāks par tirgus loģiku, lai pārtrauktu lielveikalu ietekmes nostiprināšanos un atbalstītu citus tirdzniecības veidus, piemēram, pašnodarbinātos mazumtirgotājus, vietējos tirdziņus vai tiešu tirdzniecību starp ražotāju un patērētāju. Tāpēc EESK aicina Komisiju dokumentos, kas tiek izstrādāti jautājumā par cīņu pret pārtikas izšķērdēšanu, pievērst uzmanību īsākām ķēdēm.

2.   Pamatojums

2.1.   Izmaiņas attieksmē pret lielveikalu ķēdēm

Lielveikalu ķēžu un piegādātāju tirdzniecības attiecības raisa arvien lielāku interesi, pat bažas. Savukārt pirms desmit gadiem šo tematu par tabu uzskatīja ne vien ES politiķi un iestādes, bet arī lielākā daļa žurnālistu (2), kaut arī Francijā 1992. gadā ir bijuši vairāki mēģinājumi pieņemt tiesību aktus šajā jomā, bet Apvienotajā Karalistē Konkurences komisija 1999. un 2000. gadā veica pētījumu par lielveikalu ķēžu pārkāpumiem pret pārtikas preču piegādātājiem un tajā tika konstatēts, ka lielveikali negodīgi izmanto savu iepirkuma varu (šis vārdu savienojums galvenokārt nozīmē pircēja spēju panākt sev labvēlīgākus iepirkuma nosacījumus nekā tas būtu iespējams tirgū, kurā labi darbojas konkurence (3)). Lielveikalu ķēdes parasti tika uzskatītas par sabiedrībai lietderīgu realitāti, kas nodrošina ieguvumu visiem, un to attīstība pat tika vērtēta kā apliecinājums tam, ka valsts ekonomiskais stāvoklis ir labs. Iestādes un plašsaziņas līdzekļi uzsvaru lika uz to nenoliedzami pozitīvajiem aspektiem, īpaši uz iespēju pircējam gandrīz visas preces iegādāties vienuviet un par izdevīgu cenu, kā arī uz piedāvātajām iespējām (piemēram, pietiekamu autostāvvietu skaitu) un pakalpojumiem. Aptuveni piecu gadu laikā stāvoklis ir radikāli mainījies un Eiropas iestādes publicējušas daudzus peļošus dokumentus par šo tematu.

2.2.   Lielveikalu ķēžu oligopola stāvoklis

2.2.1.

Strauja lielveikalu ķēžu attīstība sākās aptuveni pirms trīsdesmit gadiem, un tā ir cieši saistīta ar globalizācijas procesiem. Lielākā daļa to tirdzniecības uzņēmumu, kas pašlaik kontrolē mazumtirdzniecības tirgu, ir daudznacionāli uzņēmumi. Tieši daudznacionālie uzņēmumi daudz labāk nekā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) spēj savā labā izmantot globalizācijas ietekmē radušos stāvokli.

2.2.2.

Daudznacionālo uzņēmumu (tostarp lielveikalu ķēžu uzņēmumu) uzplaukums bieži notiek uz MVU rēķina. Daudzās jomās neliels daudznacionālu uzņēmumu skaits pārvalda lielāko attiecīgā tirgus daļu. Ārpus mazumtirdzniecības uzņēmumiem tas attiecas, piemēram, uz farmācijas, pārtikas, sēklu (4) nozari, naftas pārstrādes uzņēmumiem, banku nozari u.c. Šie daudznacionālie uzņēmumi nav monopoli. Lielākoties tiem ir jākonkurē vienā tirgū ar citiem daudznacionāliem uzņēmumiem vai MVU, tāpēc netiek uzskatīts, ka tie būtu dominējošā stāvoklī (5).

2.2.3.

Eiropas lielie mazumtirdzniecības uzņēmumi aktīvi piedalās pasaules tirgus iekarošanā. Lielbritānijas lielveikalu tīkls Tesco, Francijas mazumtirgotāji Auchan un Carrefour, Vācijas un Austrijas daudznacionālie uzņēmumi Kaufland, Lidl, Metro vai Billa, kā arī Nīderlandes uzņēmums Ahold darbojas daudzās valstīs.

2.2.4.

Tādējādi niecīgs skaits tirgotāju efektīvi pārvalda dažādu valstu pārtikas mazumtirgu. Piemēram, Vācijā, četru uzņēmumu tirgus daļa sasniedz 85 %; Apvienotajā Karalistē četru uzņēmumu tirgus daļa ir 76 %; Austrijā trīs mazumtirgotāji pārvalda 82 % tirgus; Francijā, kā arī Nīderlandē piecu uzņēmumu tirgus daļa sasniedz 65 % un šādu piemēru vēl ir daudz (6). Šāds stāvoklis ir skaidrojams ar to, ka neviens no mazumtirgotājiem neatbilst dominējošā stāvokļa definīcijai, bet trīs līdz pieci tirdzniecības uzņēmumi tomēr pārvalda lielāko tirgus daļu un veido oligopolu.

2.2.5.

Šā oligopola locekļi nenoliedzami konkurē savā starpā, bet tikai attiecībā uz patērētājiem. Šī konkurence praktiski neizpaužas attiecībās ar piegādātājiem, īpaši MVU. Atšķirībā no piegādātājiem, kuru ir daudz vairāk, pircējiem izvēle ir ļoti plaša. Citiem vārdiem sakot, piegādātājiem ir jābūt ļoti pretimnākošiem un piekāpīgiem, lai varētu veikt piegādes, savukārt pircēji izvēlas piegādātājus, kuru noteikumi ir elastīgāki.

2.2.5.1.

Tomēr lai ražotājs, pastāvot labi funkcionējošām un godīgām tirdzniecības attiecībām ar izplatītājiem, varētu pamatoti pretendēt uz taisnīgu pievienotās vērtības daļu, viņam ir jābūt vērīgam pret patērētāju vēlmēm. Viņa pozīcijas līgumu slēgšanas sarunās būs daudz spēcīgākas, ja viņš būs pratis veikt inovācijas un spējis sava produkta sagatavošanas procesu un noformējumu pielāgot pieprasījumam.

2.3.   Negodīga prakse

2.3.1.

Izmantojot savu iepirkuma varu, lielveikalu ķēdes ir spējīgas diktēt līgumu noteikumus tādā mērā, ka to var pielīdzināt iepirkuma varas negodīgai izmantošanai. Šādu līgumu noteikumu izvirzīšanu sauc par negodīgu praksi vai ļaunprātīgu rīcību, un vairākkārt ir izveidots saraksts, kurā mēģināts uzskaitīt šādus paņēmienus. Līdztekus pastāvīgam spiedienam ar mērķi samazināt iepirkšanas cenu un novēlotiem maksājumiem vai pārmērīgi ilgiem maksājumu termiņiem lielveikalu ķēdes ar negodīgiem paņēmieniem ir pilnībā izmainījušas ierasto piegādātāja un pircēja sadarbības modeli. Mazliet vienkāršojot varētu teikt, ka parasti līgumslēdzējas puses vienojās par piegādājamo preču apjomu un cenu, kā arī par citiem svarīgiem jautājumiem, pēc tam piegādātājs piegādāja preci un pircējs par to samaksāja. Kopš lielveikalu ķēžu ienākšanas tirgū šī sistēma ir pilnībā mainījusies. Pašlaik piegādātāji par precēm saņem arvien mazāku samaksu, viņu izdevumi kļūst arvien lielāki vai arī viņi ir spiesti citādi atlīdzināt par pircēja pakalpojumiem. Līdz ar to tie, kuriem būtu jāsaņem nauda, saņem rēķinus. Jāņem vērā, ka lielveikalu ķēdēm ir izdevies uzspiest šo sistēmu, kas visiem šķiet pieņemama, un neviens, pat ne atbildīgās iestādes, par to nav pārsteigts.

2.3.2.

Kopumā var secināt, ka negodīga prakse visbiežāk skar divus piegādātāja un pircēja attiecību aspektus (7). Pirmais izpaužas kā pircēja prasība, lai piegādātājs apmaksā tirdzniecības izdevumus, piemēram, reklāmas un mārketinga, veikalu aprīkojuma, pārdošanas un atsevišķu veikalu pārvaldības izdevumus. Mazumtirgotāji tās izpildi panāk, nosakot piegādātājiem dažādus maksājumus, piemēram, maksājumu par iekļaušanu datu bāzē vai par reklāmas prospektiem. Otrais atklājas, kad mazumtirgotājs liek piegādātājam kompensēt neiegūto peļņu — praksē tas izpaužas kā vēlāka iepirkuma cenas maiņa atkarībā no tā, kā preci izdevies pārdot galapatērētājiem, un līdz ar to piegādātājam ir jāsedz jebkura nobīde no peļņas, ko bijis paredzēts gūt, preci pārdodot. Šajā nolūkā tiek izmantota sarežģīta galīgās neto cenas noteikšanas sistēma (dažādi kompensējošu bonusu veidi). Abi šie mehānismi kropļo vienkāršu tirdzniecības formulu: ražošanas izdevumus sedz ražotājs un tirdzniecības izdevumus — tirgotājs.

2.3.3.

Par ieganstu šādu jauna veida attiecību veidošanai starp mazumtirgotājiem un piegādātājiem kalpo nepieciešamība veidot ciešāku sadarbību tāpēc, ka mazumtirdzniecībā pastiprinās konkurence. No lielveikalu viedokļa piegādātājiem vajadzētu būt ieinteresētiem, lai viņu preču noiets palielinās un tāpēc viņu dalība tirdzniecības izdevumu segšanā ir pilnībā pamatota. Lai gan šāda sistēma negūst plašu atbalstu, piegādātājiem ar to ir jāsamierinās. Savukārt lielveikalu tīkliem ar to vēl nav gana, un šajās paplašinātajās tirdzniecības attiecībās negodīga rīcība iegūst arvien skandalozākas aprises. Reizēm reāli sniegtie pakalpojumi ir būtiski uzcenoti un reizēm iepircēji liek apmaksāt pilnīgi fiktīvus pakalpojumus. Šāda prakse tiek dēvēta par nepamatotu maksājumu pieprasīšanu, jo par tiem pretī nekas netiek saņemts. Kā piemēru var minēt maksājumu par stabilu sadarbību, maksājumu par rēķina sagatavošanu, maksājumu par rēķina apmaksu vai finansiālu līdzdalību uzņēmuma svētku rīkošanai. Kaut arī tas šķiet neticami, tieši šādiem mērķiem domātus rēķinus lielveikali reāli ir nosūtījuši pārtikas preču piegādātājiem.

2.3.3.1.

Francijas deputāti ir uzskaitījuši vairāk nekā 500 iemeslus, ko produktu iepirkšanas centrāles ir minējušas, lai palielinātu ieguvumu no saviem piegādātājiem (8).

2.3.3.2.

ES pārtikas un dzērienu rūpniecības konfederācijas (FoodDrinkEurope) un Eiropas Zīmolu asociācijas (AIM) rīcībā esošā informācija liecina, ka 84 % Eiropas lielveikalu tīklu piegādātāju 2009. gadā ir cietuši no līguma noteikumu neievērošanas. 77 % no viņiem ir saņēmuši draudus par svītrošanu no datu bāzes, ja viņi nepiekritīs nepamatotajām lielveikalu prasībām. Savukārt 63 % no viņiem ir saskārušies ar to, ka rēķinā noteiktā cena tiek samazināta, lai gan tam nav bijis pamatota komerciāla iemesla. Bet 60 % ir nācies veikt neparedzētus maksājumus, par to nesaņemot neko pretī.

2.3.4.

Visi šie maksājumi, ko lielveikalu tīkli pieprasa segt piegādātājiem, šo sistēmu padara nepārredzamu. Tādējādi faktiskā iepirkšanas cena nav zināma nedz piegādātājam, nedz vērotājam no malas. Tirdzniecības prakse, kas balstīta uz dubultpeļņas ieguves paņēmieniem, rada lielas problēmas gan patērētājiem, gan piegādātājiem (9). Sistēmai būtu jākļūst pārredzamākai.

2.4.   Īstas līgumslēgšanas brīvības neesamība

2.4.1.

Piegādātāji pieņem šo viņiem ļoti neizdevīgo sistēmu tāpēc, ka viņiem nav izvēles. Lai pārdotu savus produktus, viņi nevar iztikt bez lielveikalu ķēdēm un tāpēc viņi joprojām paraksta pārdošanas līgumus, jo no šīs sadarbības viņi gūst kaut minimālu peļņu. Dažādu lielveikalu ķēžu izmantotā negodīgā prakse ir praktiski vienāda, tāpēc nav iespējams viņus aicināt izvēlēties citu sadarbības partneri. Tirdzniecības attiecības raksturo baiļu atmosfēra (svītrošana no datu bāzes), un tas atzīts arī oficiālos dokumentos (10).

2.4.2.

Negodīgu līguma noteikumu piemērošanu parasti uzskata par neētisku. Tomēr, ņemot vērā iepriekš aprakstīto praksi, šāds apzīmējums šķiet pārāk maigs. Apstākļos, kad tirdzniecības nosacījumus diktē stiprākā puse vai kad otrai pusei nav reālu iespēju šos noteikumus noraidīt, pareizāk būtu runāt par šantāžu vai reketu. Līdz ar to nav iespējams arī apgalvot, ka pastāv līgumslēgšanas brīvība, uz kuru bieži atsaucas mazumtirgotāji un atbildīgās iestādes. Tāpat kā nevar uzskatīt, ka līgumslēgšanas brīvība pastāv attiecībās starp dabiskiem monopoliem (elektroenerģijas vai gāzes piegādātājiem u. c.) un patērētājiem, ir mānīgi šo īpašību piedēvēt attiecībām starp lielveikalu tīkliem un pārtikas preču piegādātājiem.

2.5.   Negodīgas prakses sekas un cietušo identifikācija

2.5.1.

Lielveikalu tīklu negodīgā prakse negatīvi ietekmē gan piegādātājus, gan patērētājus. Piegādātāji, īpaši mazie un vidējie ražotāji bieži vien nonāk sarežģītos ekonomiskos apstākļos, kas var izraisīt uzņēmuma likvidāciju — tā arī reizumis notiek. Lielo pārtikas uzņēmumu stāvoklis šajos apstākļos ir labāks, jo tie ar lielu piegādāto preču apjomu spēj kompensēt mazākus ienākumus. Turklāt šo daudznacionālo pārtikas uzņēmumu spēja ietekmēt līgumu noteikumus ir daudz lielāka, jo lielveikalu ķēdes nevēlas zaudēt to produktus un tāpēc pret šiem uzņēmumiem izturas citādi nekā pret MVU. Tā, piemēram, Francijā aptuveni divdesmit lielo daudznacionālo grupu piegādātie pārtikas produkti lielveikalu ķēdēm nodrošina no 70 līdz 80 % apgrozījuma (11).

2.5.2.

Atbildīgās iestādes uzskata, ka šī sistēma ir ļoti izdevīga patērētājiem, taču viņu reālais ieguvums ir daudz mazāks nekā varētu šķist. Vairāki elementi liecina par to, ka pret piegādātājiem izmantotā negodīgā prakse negatīvi ietekmē arī patērētājus. Pirmkārt, patērētāji ne vienmēr var iegādāties produktus par zemām cenām (12) un, otrkārt, izvēle kļūst šaurāka, inovācijas tiek veiktas retāk, uz iepirkuma cenu izdarītā nepārtrauktā spiediena dēļ pazeminās daudzu pārtikas produktu kvalitāte un, visbeidzot, palielinās arī mazumtirdzniecības cena (13).

2.5.2.1.

Lielveikalu ķēžu sociālā ietekme arī ir diezgan liela, jo to darbība ir radikāli mainījusi attieksmi pret dažiem sabiedriskās dzīves tabu. Piemēram, svētdiena ir zaudējusi daļu svētuma, jo hipermārketi un supermārketi ir atvērti bez brīvdienām un reizēm pat 24 stundas diennaktī, turklāt tas ietekmē arī darba apstākļus.

2.5.3.

Ārpus pārtikas nozares šī lielveikalu ķēžu tīklam raksturīgā problēma skar daudzas citas jomas. Tomēr vislielāko kaitējumu šī negodīgā prakse nodara pārtikas preču ražotājiem. Tā iemesli varētu būt vairāki, bet kā vienu no tiem noteikti var minēt to, ka citu preču ražotājiem ir lielākas noieta iespējas nekā pārtikas ražotājiem. Apģērbu, sadzīves tehnikas, grāmatu vai sporta preču ražotājiem ir pieejams arī specializēto veikalu tīkls. Tāpēc ir pamatoti īpašu uzmanību pievērst attiecībām starp lielveikalu ķēdēm un pārtikas preču piegādātājiem.

2.5.4.

Minētā negodīgā prakse daudz retāk tiek izmantota attiecībās starp lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem vai uzņēmumiem, kuriem šajā jomā piemīt būtiska iepirkuma vara. Lai gan sarunas par cenām bieži vien ir ļoti saspringtas, pārtikas produktu ražotājs izejvielu piegādātājam parasti neprasa finansiālu ieguldījumu jaunas pudeļu pildīšanas līnijas iegādei — tas ir viens no elementiem, ar ko atšķiras attiecības ar lielveikalu ķēdēm, kuras piegādātājiem sistemātiski pieprasa maksājumus veikala modernizācijai vai jauna veikala atvēršanai.

2.5.5.

Kopumā ņemot, liela daļa minēto negodīgo paņēmienu pastāv tikai attiecībās starp lielveikaliem un pārtikas produktu piegādātājiem. Tomēr no šādas prakses sekām un tās plašās piemērošanas cieš vēl trešā puse — valsts ekonomiskās intereses. Daļa piegādātāju nespēj ievērot lielveikalu ķēžu prasības, un tiem rodas ekonomiskas problēmas, kas savukārt sekmē visas lauksaimniecības un pārtikas nozares lejupslīdi vairākās valstīs. Dažas valstis, kas iepriekš pašas spēja pilnībā apmierināt pārtikas preču pieprasījumu, ir zaudējušas pārtikas nodrošinājumu, un mūsdienās tas ir ļoti bīstami.

2.6.   Iespējamie risinājumi

2.6.1.

Jau ilgāku laiku vairāku dalībvalstu un ES iestādes arvien konkrētākas kritiskas piezīmes velta tiem negodīgajiem paņēmieniem, ko lielveikalu tīkli izmanto pret saviem piegādātājiem. Eiropas Ekonomikas un sociālā komiteja 2005. gadā pieņēma pirmo dokumentu, kurā šāda prakse tika vērtēta ļoti negatīvi (14). Taču konstruktīvas debates par šo tematu tika uzsāktas saistībā ar Eiropas Parlamenta deputātu rakstisko deklarāciju (15), kuru 2008. gada janvārī parakstīja deputātu vairākums. Pēc minētās deklarācijas Komisija, Parlaments un EESK publiskoja vairākus dokumentus un pētījumus (16).

2.6.1.1.

Eiropas Konkurences iestāžu tīkls (EKT), kurā darbojas Eiropas Komisija un 27 dalībvalstu konkurences iestādes, publicēja ziņojumu, kas saistīts ar Komisijas paziņojumu par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu. Paziņojumā konkurences iestādes aicinātas EKT ietvaros izmantot vienādu pieeju, lai gūtu precīzāku priekšstatu par tām specifiskajām problēmām, kas skar pārtikas preču tirgu, un nekavējoties saskaņot turpmākos pasākumus. Komisija izveidoja augsta līmeņa forumu pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai — tas ir balstīts uz vairāku ekspertu platformu darbu, kuru vidū ir arī uzņēmumu savstarpējo līgumattiecību prakses platforma (“business to business”), kuras uzdevums ir noteikt, kāda ir vispiemērotākā metode, kas ļautu izvairīties no negodīgiem paņēmieniem. Kad starp lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības pārstāvjiem tika panākta vienošanās par pamatprincipiem, šīs platformas turpmākais uzdevums bija panākt vienprātību par to īstenošanu. Līdz šim visām pusēm nav izdevies panāk apmierinošu vienošanos, kas būtu balstīta uz brīvprātības principu.

2.6.2.

Stāvoklis ir politiski saasinājies, un iestādes tiek stingri aicinātas rīkoties. Taču centieni normalizēt stāvokli ar tirgus spēkiem vien ir piedzīvojuši neveiksmi un pašlaik to reti kad uzskata par optimālu risinājumu, jo pēdējās desmitgadēs, pastāvot neregulētām tirdzniecības attiecībām, problēmas ir kļuvušas arvien smagākas. Par vienu no iespējamiem risinājumiem uzskata tiesību aktu izstrādi vai pašregulāciju, vai arī tādu ražotāju un pārstrādātāju grupu veidošanu, kas spētu pretoties lielveikalu ķēžu iepirkuma varai.

2.6.3.

Ētikas kodeksi ir viens no “maigākajiem” risinājumiem. Tie paredz brīvprātīgu apņemšanos neizmantot minētos paņēmienus. Lēmums par pašregulāciju ir pieņemts Apvienotajā Karalistē, Spānijā un Beļģijā. Rezultāti nav nedz apmierinoši, nedz pārliecinoši. Pašregulācija nav nodrošinājusi pozitīvus rezultātus, un arī par ētikas kodeksiem ir jāuzdod filozofiska rakstura jautājums. Par kuras puses ētiku būtu jārunā daudznacionālu uzņēmumu gadījumā? Par uzņēmumu vadītāju, akcionāru vai paša uzņēmumu ētiku. Daudznacionālo uzņēmumu īstie saimnieki ir akcionāri, kas bieži vien ir anonīmi un kuru skatījumā viņu īpašumā esošās akcijas ir tikai finansiālās interesēs veikta investīcija. Viņi nav atbildīgi par uzņēmuma rīcību un negodīgas prakses izmantošanas varbūtību. Līdz ar to lielveikalu ķēžu gadījumā ir grūti apelēt ar ētiskiem apsvērumiem.

2.6.4.

Eiropas Komisija un citas iestādes aktīvi aicina lauksaimniekus un mazos un vidējos uzņēmumus apvienoties, lai uzlabotu iespējas panākt sev izdevīgākus nosacījumus, darba sanāksmēs tiekoties ar personām, kas atbild par preču iepirkšanu lielveikaliem. Savukārt dažās dalībvalstīs, kurās uzņēmumi ir apvienojušies, valsts konkurences iestādes šādu iniciatīvu ir vērtējušas nosodoši, pārmetot tiem karteļu veidošanu. Vietējās iestādes šo grupu pārvaldīto tirgus daļu uzskatīja par pārāk lielu. Taču tās ņēma vērā tikai vietējo produkciju, nevis no citām valstīm ievestos produktus. Nosakot viena tirgus dalībnieka pārvaldīto tirgus daļu, šīs iestādes grūti saprotamu iemeslu dēļ parasti neņem vērā visus attiecīgās valsts tirgū pieejamos produktus.

2.6.5.

Daudzās dalībvalstīs ir izmēģināti vairāk vai mazāk drosmīgi regulatīvi risinājumi. Dažās valstīs aizliegti atsevišķi paņēmieni (piemēram, puse dalībvalstu ir aizliegušas pārdošanu ar zaudējumiem). Citās valstīs ir pieņemti konkrētām nozarēm paredzēti tiesību akti, piemēram, Ungārijā, Itālijā, Čehijas Republikā, Rumānijā, Slovākijā un Polijā, vai arī mainīti tiesību aktu noteikumi kā, piemēram, Latvijā un Francijā. Pēdējos gados vairākās Centrāleiropas un Austrumeiropas postkomunisma valstīs ir pieņemti likumi, kas vērsti pret lielveikalu ķēžu negodīgo praksi. Iespējams, ka tā iemesls ir īpaši problemātiskais stāvoklis šajā reģionā. Atšķirībā no Rietumeiropas praktiski visas lielveikalu ķēdes šajās valstīs ir ārzemju uzņēmumu rokās, un tām ir priviliģētas attiecības ar izcelsmes valstu piegādātājiem vai to valstu piegādātājiem, kurās tās darbību izvērsušas iepriekš. Tā rezultātā sašaurinās lauksaimniecības un pārtikas nozares darbība šajā reģionā.

2.6.6.

Šo likumu piemērošana nav vienkārša, jo īpaši tāpēc, ka negodīgo paņēmienu upuri eksistenciālu iemeslu dēļ baidās sūdzēties. Neraugoties uz to, šie likumi ir labāks risinājums nekā ētikas kodeksi. Pirmkārt, tāpēc, ka negodīgā prakse ir pretrunā ētikas principiem un neatbilst tiesiskuma pamatprincipiem. Lai gan pastāv ar piemērošanu saistītas problēmas, ar šo argumentu vien pietiek, lai šādu praksi aizliegtu ar likumu. Otrkārt, sistemātiski tiesību aktu uzlabojumi Francijā jau ir devuši zināmus pozitīvus rezultātus (17).

2.6.7.

Komisija atzīst, ka problēmas pastāv, bet pagaidām priekšroku dod pašregulācijai un negatīvi vērtē Eiropas tiesiskās telpas sadrumstalotību. Realitāte ir tāda, ka dažādu dalībvalstu pieņemtie likumi nav savstarpēji pietiekami saskaņoti. Vienīgais risinājums, lai šo sadrumstalotību un nesaskaņotību pārvarētu, ir pieņemt saistošus Eiropas tiesību aktus. EESK stingri iesaka Eiropas Komisijai veikt šajā nolūkā nepieciešamos pasākumus. Praktisku iemeslu dēļ nebūtu vēlams Eiropas tiesību aktus balstīt uz konkurences aizsardzības koncepciju, jo tādā gadījumā piegādātājiem kā cietušajiem tiesu iestādēs būtu jāvēršas pret lielveikalu ķēdēm. Saskaņā ar Francijas piemēru tieši valstij, kuras ekonomiskās intereses arī tiek skartas, būtu jāuzņemas prasītājas loma. Tas dotu iespēju izvairīties no labi zināmām problēmām, kas saistītas ar piegādātāju bailēm iesniegt sūdzību.

2.6.7.1.

Ar šiem tiesību aktiem būtu jāievieš rakstveida līgumi, kuros obligāti jānorāda termiņš, pārdotā produkta daudzums un īpašības, cena, piegādes veids un samaksas kārtība, pretējā gadījumā līgums nebūtu uzskatāms par spēkā esošu. Samaksa būtu jāveic 30 dienu laikā par produktiem, kuriem noteikts derīguma termiņš, un 60 dienu laikā par citiem produktiem, nosakot soda naudu par šo noteikumu neievērošanu. Jo īpaši būtu jāaizliedz:

tieši vai netieši noteikt pirkšanas, pārdošanas nosacījumus vai citus ierobežojošus līguma nosacījumus, kā arī prasīt ievērot noteikumus, kas nav paredzēti līgumā vai noteikumus, kas noteikti vēlāk;

piemērot atšķirīgus noteiktumus par vieniem un tiem pašiem pakalpojumiem;

noteikt, ka līguma noslēgšana un izpilde, kā arī tā pagarināšana un tirdzniecības attiecību regularitāte ir atkarīga no tādu pakalpojumu izpildes, kuriem nav nekādas saistības ar līguma priekšmetu un konkrētajām tirdzniecības attiecībām;

vienpusēji pieprasīt tādu pakalpojumu sniegšanu, kam nav saistības ar tirdzniecības attiecību veidu vai saturu;

jebkādā citā veidā izturēties negodīgi, ņemot vērā tirdzniecības attiecības kopumā.

Briselē, 2013. gada 13. februārī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Staffan NILSSON


(1)  EESK atzinums “Kopienas lauksaimniecības modelis: produkcijas kvalitāte un patērētāju informēšana kā konkurētspējas elementi”, OV C 18, 19.01.2011., 5.–10. lpp.

(2)  Viena no retajām ekspertēm, kas tolaik atklāti runāja par lielveikalu ķēžu negodīgo rīcību, bija Christian Jacquiau, grāmatas “Coulisse de la grande distribution” (“Lielveikalu ķēžu aizkulises”) un laikrakstā “Le Monde diplomatique” publicētā (2002. gada decembrī) raksta “Racket dans la grande distribution à la française” (“Lielveikalu ķēžu rekets franču gaumē”) autore.

(3)  Izdevums “Consumers International”“The relationship between supermarkets and suppliers: What are the implications for consumers?” (“Kā lielveikalu un piegādātāju attiecības ietekmē patērētājus?”), 2012., 2. lpp.

(4)  2009. gadā aptuveni desmit uzņēmumi pārvaldīja 80 % pasaules sēklu tirgus, bet pirms 25 gadiem ar sēklu selekciju un tirdzniecību nodarbojās simtiem uzņēmumu. Tas pats attiecas uz agroķīmisko produktu jomu.

(5)  Lielbritānijas Starptautisko tiesību un salīdzinošo tiesību institūts “Models of Enforcement in Europe for Relations in the Food Supply Chain” (“Tiesībaizsardzības modeļi Eiropā pārtikas piegādes ķēdes jomā”), 2012. gada 23. aprīlis, 4. lpp.

(6)  Izdevums “Consumers International”“The relationship between supermarkets and suppliers: What are the implications for consumers?” (“Kā lielveikalu un piegādātāju attiecības ietekmē patērētājus?”), 2012., 5. lpp.

(7)  Lielbritānijas Starptautisko tiesību un salīdzinošo tiesību institūts “Models of Enforcement in Europe for Relations in the Food Supply Chain” (“Tiesībaizsardzības modeļi Eiropā pārtikas piegādes ķēdes jomā”), 2012. gada 23. aprīlis, 4. lpp.

(8)  Christian Jacquiau“Lielveikalu ķēžu rekets franču gaumē”, Le Monde diplomatique, 2002. gada decembris, 4. un 5. lpp.

(9)  EESK atzinums “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”, OV C 48, 15.02.2011. 145.–149. lpp.

(10)  Piemēram, Komisijas ziņojuma (COM(2010)355 final) “Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam” 8. lappusē vai Lielbritānijas Starptautisko tiesību un salīdzinošo tiesību institūta publikācijā “Models of Enforcement in Europe for Relations in the Food Supply Chain” (Tiesībaizsardzības modeļi Eiropā pārtikas piegādes ķēdes jomā), 2012. gada 23. aprīlis, 3. lpp.

(11)  Sgheri Marie-Sandrine “La machine à broyer des PME” (MVU graušanas sistēma), laikraksts “Le Point” Nr. 1957, Parīze, 2010. gada 18. marts, 88.–89. lpp.

(12)  Piemēram, 2009. gada piena krīzes laikā lielveikali vairākus mēnešus pēc kārtas patērētājiem pienu pārdeva par agrāko cenu, lai gan iepirkuma cena ražotājiem bija būtiski samazinājusies.

(13)  Izdevums “Consumers International”“The relationship between supermarkets and suppliers: What are the implications for consumers?” (Kā lielveikalu un piegādātāju attiecības ietekmē patērētājus?), 2012., 12. lpp., kā arī EESK atzinums, OV C 255, 14.10.2005., 48. lpp.

(14)  EESK atzinums “Lielās mazumtirdzniecības nozare — tendences un ietekme uz lauksaimniekiem un patērētajiem”, OV C 255, 14.10.2005., 44.–49. lpp.

(15)  Deklarāciju nr. 0088/2007 par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu.

(16)  EESK atzinums „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā”, OV C 48, 15.2.2011., 145.-149. lpp.

(17)  Saskaņā ar Konkurences, patērētāju aizsardzības un krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorāta (DGCCRF) sniegtajām ziņām lielveikalu ķēžu pieprasīto maksājumu līmenis jau ir samazinājies un kļuvis pieņemams.


Top