10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/56

1.1.

EESK vienmēr ir atbalstījusi atjaunojamu energoresursu — tostarp bioenerģijas — plašāku izmantošanu. Taču jau atzinumā par Atjaunojamo energoresursu direktīvu Komiteja kritiski vērtēja agrodegvielu izmantošanu mobilitātes jomā. Tāpēc tā atzinīgi vērtē Komisijas ieceri “tradicionālo biodegvielu” izmantošanu ierobežot līdz 5 %.

1.2.

Komisija tagad vairāk veicinās produktu pārpalikumu, blakusproduktu un produktu atkritumu enerģētisko izmantošanu degvielas ražošanā. Komiteja to principā vērtē atzinīgi, taču arī šajā jomā ir cieši jāraugās, lai tiktu īstenota saskaņota politika un netiktu radītas jaunas problēmas. Taču tieši šajā jomā EESK Komisijas priekšlikumā saskata riskus.

1.3.

Lai arī biomasa ir atjaunojama, zemes platība, kurā to audzē, ir ierobežota. Tāpēc ir saprotams, ka jautājumu par netiešām izmaiņām zemes izmantojumā (ILUC) — ciktāl tās nozīmē konkurenci zemes platību izmantošanas jomā — iekļauj stratēģiskajā un politiskajā darba kārtībā. Šādas izmaiņas jeb konkurence tomēr rodas tikai tad, ja līdzšinējo pārtikas un lopbarības ražošanu aizstāj, piemēram, ar bioenerģijas ražošanu, nevis tad, ja notiek tikai audzēšanas pārbīde no viena reģiona uz otru.

1.4.

Komisijas izvēlētā ILUC pieeja ir daļa no fosilo un biogēno enerģijas avotu salīdzinošā novērtējuma, kas ir vienpusīgi orientēts uz siltumnīcefekta gāzu rādītājiem. Tādi jautājumi kā, piemēram, apgādes drošība vai fosilo izejvielu izsīkums šajā matemātiskajā shēmā neiederas un nav ņemti vērā. Tāpēc ILUC neatbilst ilgtspējīgas attīstības politikai.

1.5.

Komisijas izvēlētā ILUC pieeja ir apšaubāma arī tādēļ, ka tā attiecas tikai uz šķidriem, bet ne gāzveida vai cietiem enerģijas nesējiem. EESK nepiekrīt šādai pieejai.

1.6.

Ar ierosināto priekšlikumu tiek apdraudēta olbaltumvielu ražošana Eiropā un līdz ar to arī dažās jomās ļoti lietderīgā augu eļļu tieša izmantošana enerģētikas mērķiem, jo Komisija augu eļļām piemēro ILUC faktoru un tādā veidā ierobežo to izmantošanu. Tam nav attaisnojuma. Augu eļļas nav galvenie produkti, bet gan blakusprodukts, kas rodas, Eiropā audzējot vajadzīgos proteīnaugus. Eļļas augu audzēšana, kas vienlaikus ļauj iegūt gan olbaltumvielu lopbarību, gan augu eļļu (un tādējādi atteikties no sojas importa), Eiropā nebūtu jāierobežo, bet jāveicina kā viena no ilgtspējīgas lauksaimniecības metodēm.

1.7.

EESK uzskata, ka saistībā ar tā sauktajām “modernajām” biodegvielām, kuru ražošanu Komisija tagad vēlas veicināt, pastāv risks, ka vērtīgi potenciālie CO2 piesaistītāji (piemēram, koksne, salmi un lapas) tiks izmantoti kā pamats degvielu ražošanai un tādēļ palielināsies CO2 koncentrācija atmosfērā (skatīt 4. punktu).

1.8.

EESK neuzskata, ka ierosinātās izmaiņas Atjaunojamo energoresursu direktīvā ir daudzsološs pamats stratēģijai, kuras mērķis ir patiešām samazināt fosilo degvielu izmantošanu, uzlabot Eiropas apgādes drošību un sekmēt klimata aizsardzību.

1.9.

Biodegvielas, lai kādas tās būtu, nav ilgtspējīgs līdzeklis pret izplatīto pārmērīgo enerģijas patēriņu. Tikai to pieejamības dēļ vien tās nevarēs aizstāt fosilo degvielu. Tādēļ biodegvielas — īpaši vieglo automobiļu izmatošanā, kur, iespējams, drīz tiks rastas alternatīvas šķidrajām degvielām, — labākajā gadījumā ir pārejas risinājums, kam turklāt var būt būtiskas nevēlamas sekas un kas nekādā gadījumā nedrīkst novērst uzmanību no tā, ka noteikti jāsamazina mūsu enerģijas patēriņš neatkarīgi no tā, kāds ir tās avots.

1.10.

EESK apzinās, ka pašlaik dažās mobilitātes jomās, kā arī lauksaimniecībā un mežsaimniecībā šķidro degvielu izmantošanai vēl nav īstenojamu alternatīvu. Praktiska alternatīva varētu būt tīras augu eļļas, taču arī to ražošanas apjoms ir ierobežots, tāpēc to lietošanas joma jāplāno ļoti stratēģiski.

1.11.

Arī Komisijas paziņojumā “Nepiesārņojoša enerģija transportam — Eiropas alternatīvo degvielu stratēģija” (1), kas ir stratēģiski saistīts ar biodegvielu politiku, nav minēti piemēroti risinājumi (2).

1.12.

Kopumā EESK atzīmē, ka dažādie Komisijas ierosinātie politiskie risinājumi ir ļoti nesaskanīgi, un šis trūkums ir steidzami jānovērš. Komiteja rosina Komisiju pārskatīt savu bioenerģijas politiku, it īpaši transporta jomā. To darot, jāņem vērā “zemes platības” (un līdz ar to biomasas) ierobežotais apmērs, attiecīgo bioenerģijas veidu enerģijas bilance un energoefektivitāte (un tādējādi arī atšķirīgā spēja mazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju), kā arī rentabilitāte. Daudz lielāka uzmanība jāvelta jautājumam par enerģijas zudumu konversijas procesos, transporta nozarē jāattīsta un jāveicina aizdedzes motora alternatīvas (tādas kā elektromobilitāte, ūdeņraža tehnoloģija) un jāizstrādā īpaša Eiropas stratēģija ilgtspējīgai olbaltumvielu un augu eļļu iegūšanai un to izmantošanai.

2.1.

Direktīvā 2009/28/EK (Atjaunojamo energoresursu direktīvā) tika izvirzīti saistoši mērķi paplašināt atjaunojamo energoresursu (turpmāk AE) izmantošanu; līdz 2020. gadam to īpatsvaram enerģijas patēriņā jāsasniedz 20 %. Dalībvalstis īstenošanā varēja rīkoties ļoti elastīgi, proti, tās pašas varēja izlemt, kurā jomā (elektroenerģija, siltums/dzesēšana, transports) tās galvenokārt darbosies.

2.2.

Šis elastīgums tomēr neattiecās uz transporta jomu; bija noteikts, ka šajā jomā minimālajam īpatsvaram enerģijas patēriņā jābūt 10 %. Vispirms bija plānots, ka šī procentuālā daļa jāsasniedz, izmantojot biodegvielas (3), taču pēc EESK un Eiropas Parlamenta paustās kritikas tika panākts, ka var pierēķināt arī citus atjaunojamo enerģiju veidus (piemēram, elektroenerģiju no atjaunojamiem enerģijas avotiem izmantošanai automobiļos un vilcienos, biogāzi u.c.).

2.3.

Tagadējie priekšlikumi grozījumiem ir iesniegti, pamatojoties uz 2010. gadā publicēto Komisijas “Ziņojumu par netiešām izmaiņām zemes izmantojumā, kas saistītas ar biodegvielām un bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem” (4), kurā bija secināts, ka “ir svarīgi jautājumu par netiešām izmaiņām zemes izmantojumā saistībā ar biodegvielām atrisināt (..)”.

2.4.

Principā ir saglabāta EESK kritizētā pieeja, proti, transporta jomā izmantot no augu izcelsmes materiāliem iegūtu degvielu, taču tagad paredzēts ierobežot tradicionālās agrodegvielas un uzsākt pāreju uz tā dēvētajām “modernajām” biodegvielām, kas, kā tiek apgalvots, nav saistītas ar risku radīt netiešas izmaiņas zemes izmantojumā. Šīs, pēc Komisijas domām, “modernās” biodegvielas ir šķidras degvielas, ko ražo, piemēram, no biogēniem atkritumiem / vielu atlikumiem vai aļģēm. Komisija uzskata, ka šo degvielu ražošana ir jāveicina, jo pašreiz tās komerciāli nav pieejamas lielos apjomos. Paredzēts nodrošināt turpmāku stimulēšanu, palielinot moderno biodegvielu svērumu Direktīvas 2009/28/EK transporta nozarei paredzētajā 10 % mērķī, salīdzinot ar tradicionālajām biodegvielām.

2.5.

Priekšlikumos Komisija kopumā ir izvirzījusi šādus mērķus:

3.1.

Attiecīgajā atzinumā par Atjaunojamo energoresursu direktīvas projektu (5) EESK direktīvas mērķus kopumā vērtēja atzinīgi un atbalstīja, taču bioenerģijas izmantošanu transporta nozarē vērtēja kritiski.

3.2.

Eiropā ir mērķtiecīgi jāpaplašina atjaunojamo energoresursu izmantošana, taču līdztekus konsekventi jāīsteno energotaupības pasākumi, efektīvi un visaptveroši jāpaaugstina energoefektivitāte, kā arī jāveic strukturālas pārmaiņas dažādās jomās (piemēram, transporta politikā).

3.3.

EESK tomēr neatbalstīja īpašo attieksmi pret transporta nozari un koncentrēšanos uz agrodegvielām, norādot, ka “stratēģiskais lēmums, kas paredz dīzeļdegvielas vai benzīna daļēju aizstāšanu ar agrodegvielām, ir viens no neefektīvākajiem un dārgākajiem klimata aizsardzības pasākumiem un pašlaik nozīmē finanšu līdzekļu ļoti nepareizu sadali. EESK nevar saprast, kādēļ politiski visvairāk jāatbalsta tieši dārgākie pasākumi, jo īpaši ņemot vērā to, ka līdz ar ekonomiskiem jautājumiem pilnīgi neatbildēti ir ļoti daudzi vides un sociālie jautājumi (..). Tāpēc tā neatbalsta atsevišķo mērķi par agrodegvielu 10 % īpatsvaru” (6). Komiteja šo nostāju nav mainījusi.

3.4.

Komisijas pūliņiem tomēr nav jābūt vērstiem tikai uz politiski izvirzīto 10 % mērķi. Tai būtu vairāk jācenšas izstrādāt saskaņotu politiku, kura ir virzīta uz pašlaik izmantoto fosilo degvielu — ilgākā termiņā pat pilnīgu — aizstāšanu.

3.5.

Pie satiksmes pašreizējās intensitātes agrodegvielām būs ļoti maza nozīme šā mērķa sasniegšanā. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija ir aprēķinājusi: ja visā pasaulē transporta nozares pieprasījumu pēc enerģijas pašlaik gribētu apmierināt ar agrodegvielām, to ražošanai vajadzētu izmantot 2/3 no pašlaik pasaulē pieejamās aramzemes.

3.6.

Šādas politikas sekas, kas saistītas ar netiešām izmaiņām zemes izmantojumā, ir acīm redzamas.

3.7.

Biodegvielas, lai kādas tās būtu, tātad nav ilgtspējīgs līdzeklis pret izplatīto pārmērīgo enerģijas patēriņu. Tikai to pieejamības dēļ vien tās tikai ļoti ierobežotā apjomā varēs aizstāt fosilo degvielu. Tādēļ biodegvielas — īpaši vieglo automobiļu izmantošanā, kur, iespējams, drīz tiks atrastas alternatīvas šķidrajām degvielām, — labākajā gadījumā ir pārejas risinājums, kam turklāt var būt būtiskas nevēlamas sekas un kas nekādā gadījumā nedrīkst novērst uzmanību no tā, ka noteikti jāsamazina mūsu enerģijas patēriņš neatkarīgi no tās avota.

3.8.

Viens no iemesliem EESK kritiskajai un atturīgajai nostājai pret Komisijas 2008. gada priekšlikumu bija jautājums par netiešām izmaiņām zemes izmantojumā. Tāpēc Komiteja atzinīgi vērtē pašreizējo pieeju, kuras mērķis ir ierobežot tradicionālo agrodegvielu izmantošanu.

ILUC pieeja ir izprotama, taču tai ir nopietni trūkumi

3.9.

Komisijas konceptuālā pieeja ILUC jautājumam ir saprotama: kad lauksaimniecībā izmantojamas platības, kurās līdz šim audzēja pārtikas vai lopbarības augus, izmanto augu audzēšanai citam pielietojumam (piemēram, agrodegvielām, kā arī augiem, ko izmanto kā materiālu u.c.), līdzšinējie pārtikas vai lopbarības augi jāaudzē citās platībās, un tas var radīt negatīvas ekoloģiskas un sociālas sekas.

3.10.

Tāpēc saprotams, kādēļ jautājumu par netiešām izmaiņām zemes izmantojumā (ILUC) iekļauj stratēģiskajā un politiskajā darba kārtībā.

3.11.

Komisijas pasūtītajā pētījumā aprēķināts, ka šīs netiešās izmaiņas zemes izmantojumā skartu 1,4 miljonus hektāru jau tad, ja agrodegvielu īpatsvars, kas šodien Eiropā ir mazāks nekā 5 %, palielinātos līdz 10 %.

3.12.

Komiteja norāda Komisijai, Eiropas Parlamentam un Padomei uz to, ka netiešas izmaiņas zemes izmantojumā rodas ne tikai saistībā ar šķidru degvielu izmantošanu. Šādas izmaiņas daudz vairāk raksturīgas biomasas izmantošanai, ja šī biomasa nav atlikumi.

3.13.

Tas nozīmē, ka arī uz gāzveida degvielu un cieto degvielu vajadzētu attiecināt līdzīgu pieeju kā uz šķidrām degvielām. Piemēram, Vācijā 2011. gadā papildus 1,2 miljoniem hektāru aramzemes, kur audzēja augus tradicionālo agrodegvielu iegūšanai, apmēram 1 miljons hektāru tika izmantots tādu augu (galvenokārt kukurūzas) audzēšanai, kurus izmanto biogāzes ražošanā. Ja augus audzē degvielas ieguvei, ir jāpiemēro ILUC faktors, savukārt, ja enerģijas ieguvei, tad šis faktors nav jāpiemēro. Tas ir neloģiski un nekonsekventi.

3.14.

EESK uzskata, ka ir ļoti lietderīgi tādus enerģijas avotus kā biomasa, kuru ražošanai vajadzīgas atsevišķas platības, transporta nozarē izmantot tikai tad, ja nav praktiski īstenojamu alternatīvu. Lai arī biomasa ir atjaunojama, vajadzīgo platību dēļ tās pieejamība ir ierobežota.

3.15.

Bieži vien ir pieejamas alternatīvas, vai arī tās var izstrādāt, piemēram, saistībā ar elektromobilitāti vēja un saules enerģiju var iegūt, daudz vairāk saudzējot platības: piemēram, lai gadā saražotu 10 GWh elektroenerģijas, ir vajadzīga 400 ha liela kukurūzas platība, bet tikai 8 hektāri jumtu virsmas (uz kuriem ir uzstādīti saules enerģijas paneļi) vai 0,3 hektāri (ja tiek izmantotas vēja enerģijas iekārtas). Citiem vārdiem: jomās, kurās ir iespējama un arī ekonomiski lietderīga un praksē īstenojama, piemēram, elektromoblitāte, tā būtu jāturpina attīstīt un izmantot, lai pēc iespējas izvairītos no konkurences zemes izmantojuma jomā vai šādu konkurenci samazinātu.

3.16.

EESK norāda, ka Komisijas priekšlikumā trūkst pārliecinošas vispārējas stratēģijas gan attiecībā uz bioenerģiju, gan uz Komisijas regulāri minēto transporta nozares problēmu risināšanu. Šīs problēmas ir:

Jaunā pieeja tikpat kā neuzlabo klimata aizsardzību un nepalielina apgādes drošību

3.17.

Komisija apzinās, ka tā dēvētās “modernās” biodegvielas, ko ražo no vielu atlikumiem vai aļģēm, būs ievērojami dārgākas nekā tradicionālās agrodegvielas no pārtikas augiem. Tā kā Komisija balstās uz to, ka šādas “modernās” degvielas ir nepieciešamas 10 % mērķa sasniegšanai, mērķa aprēķinos tiek izmantots matemātisks triks. Katrs “moderno degvielu” litrs, kas saražots no direktīvas projekta IX pielikuma A daļā minētajām izejvielām (piemēram, aļģes, salmi, kūtsmēsli un notekūdeņu dūņas, riekstu čaumalas un miza, ēveļskaidas, zāģskaidas vai lapas), ir sareizināts ar faktoru četri, t.i., ir aprēķināts kā 4 litri tradicionālās agrodegvielas. Aprēķinos par degvielu, ko ražo, piemēram, no lietotas cepamās eļļas, dzīvnieku taukiem, nepārtikas celulozes materiāla (IX pielikuma B daļa), jāpiemēro faktors divi.

3.18.

Tas nozīmē, ka ar “moderno degvielu” īpatsvaru 2,5 % apmērā, kuru reizina ar faktoru četri, īstais 10 % mērķis ir sasniegts. Ja pieņem, ka šīs “modernās degvielas” salīdzinājumā ar fosilajām degvielām nodrošina siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 60 %, transporta nozares siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinātos par apmēram 1,5 %. Tā kā transporta nozares emisiju īpatsvars kopējā ES emisiju apjomā ir aptuveni 25 %, Eiropas Savienībā kopējais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājums būtu mazāks nekā 0,5 %!

3.19.

Vienalga, vai izvirzīto 10 % mērķi sasniedz ar 2,5 % “moderno” biodegvielu vai ar degvielu kombināciju (tradicionālo biodegvielu maksimālais īpatsvars 5 % apmērā un, piemēram, 1,25 % “moderno biodegvielu”), to nevar uzskatīt par būtisku ieguldījumu ES apgādes drošībā un klimata aizsardzībā.

3.20.

Ilgākā termiņā transporta nozarē ir jāpanāk atjaunojamo enerģiju īpatsvars, kas ievērojami pārsniedz pašreizējo 10 % mērķi. Pati Komisija plāno līdz 2050. gadam transporta nozarē samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas pat par 67 %. Iesniegtajā priekšlikumā nav piedāvāta daudzsološa stratēģija šā mērķa sasniegšanai.

Komisijas pieeja ir pretrunā Eiropas olbaltumvielu stratēģijai

3.21.

EESK uzsver, ka ILUC pieeju var lietot tikai saistībā ar jauniem zemes izmantošanas veidiem; tā nav piemērota, ja runa ir par līdzšinējā izmantojuma reģionālu pārbīdi. Un tieši šajā jautājumā Komisijas iesniegtajā direktīvas projektā ir pieļauta būtiska konceptuāla kļūda.

3.22.

Ar ILUC saistītajos aprēķinos Komisija norāda, ka augu eļļu ražošanā kā blakusprodukts rodas masa pēc eļļas izspiešanas jeb proteīnu masa, kuras vērtību nosaka tikai no klimata politikas viedokļa, t.i., salīdzinošajos siltumnīcefekta gāzu emisijas aprēķinos iekļaujot tikai tās enerģētisko vērtību.

3.23.

Taču Eiropā nevienam neienāktu prātā dedzināt pēc eļļas izspiešanas iegūto masu. Drīzāk jāatzīmē, ka eļļas augu audzēšana Eiropā ir ļoti lietderīga. Piemēram, pēdējos gadu desmitos rapsi selekcionēja tāpēc, lai veicinātu tā audzēšanu lopbarības iegūšanai un tādējādi Eiropā uzlabotu ļoti slikto apgādi ar olbaltumvielām. EESK ir bieži norādījusi, ka tas ir steidzami jādara, jo aptuveni 75 % no izbarotās proteīnu lopbarības pašlaik ir jāimportē. Eiropā audzējot olbaltumvielu kultūras, var samazināt proteīnaugu, piemēram sojas, importu un tādējādi arī negatīvo ekoloģisko un sociālo ietekmi, kas daļēji ir saistīta ar sojas rūpniecisko audzēšanu aizjūras teritorijās.

3.24.

Tāpēc augu eļļa nav galvenais eļļas augu audzēšanas mērķis. Apmēram 2/3 ražas ir proteīnu masa un tikai 1/3 — spiesta eļļa. Tādējādi eļļa tāpat kā salmi (7) ir ražošanas blakusprodukts jeb atkritums.

3.25.

Komisija, no vienas puses, apgalvo, ka vēlas veicināt blakusproduktus un produktu atkritumus, taču, no otras puses, ar ierosināto priekšlikumu Eiropā tiek apdraudēta olbaltumvielu ražošana un tādējādi arī augu eļļu tieša izmantošana, kas ir ļoti lietderīga. To nevar uzskatīt par saskaņotu politiku.

ILUC ir tikai kritērijs; bioenerģija ir kaut kas vairāk nekā tikai jautājums par platību nepieciešamību un siltumnīcefekta gāzu emisijām

3.26.

Komisijas priekšlikumi liecina, ka tā debates par bioenerģijām reducē tikai uz salīdzinošiem aprēķiniem par siltumnīcefekta gāzu emisijām no fosiliem un atjaunojamiem enerģijas avotiem. Tā uzskata, ka biogēnas degvielas Atjaunojamo energoresursu direktīvā var iekļaut tikai tad, ja tās attiecībā pret fosilām degvielām uzrāda noteiktu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājuma pakāpi.

3.27.

EESK uzsver, ka šāda politika ir pārāk šaura, jo tā izslēdz citus svarīgus jautājumus, piemēram, apgādes drošību (tostarp reģionālo apgādes struktūru attīstīšanu). Netiek ņemts vērā arī jautājums par fosilo enerģijas avotu/izejvielu izsīkumu, sociālie aspekti, piemēram, mazo zemnieku vai vietējo iedzīvotāju grupu izstumšana, kas vērojama aizjūras teritorijās esošajos kultūru audzēšanas apgabalos, kā arī cenu attīstība pārtikas produktu tirgos. Jo šos aspektus — atšķirībā no ILUC — nevar matemātiski pārrēķināt siltumnīcefekta gāzu ekvivalentā.

3.28.

Turklāt siltumnīcefekta gāzu emisiju salīdzinājuma skaitļos nav pietiekami stingri nodalīts starp fosilo, izsīkstošo naftu (ko izmanto benzīna, dīzeļa un petrolejas ražošanā) un, piemēram, reģeneratīvo, no jauna saražojamo augu eļļu (kas saskaņā ar Eiropas olbaltumvielu stratēģiju ir atkritumu produkts). Šajos siltumnīcefekta gāzu salīdzinošajos skaitļos — ja tos vēlas atbilstoši izmantot — noteikti jāņem vērā šis fosilais vai attiecīgi reģeneratīvais aspekts. Tas nozīmē, ka vispirms būtu būtiski jāsamazina naftas produktu svērums (atkarībā no to konkrētās ietekmes), turklāt fosilo enerģijas avotu klimata bilancē jāierēķina arī to jaunās ieguves metodes, kas ir (klimatam) kaitīgākas (piemēram, naftas smiltis vai slānekļa eļļa); Komisijai šajā ziņā priekšlikums jāpilnveido.

3.29.

Turklāt jāņem vērā, ka atsevišķas biogēnās degvielas ir ļoti atšķirīgas. Siltumnīcefekta gāzu emisijas no biodegvielām rodas a) saistībā ar augu audzēšanas veidu un b) biodegvielu tehniskās ražošanas procesā, tostarp izejvielu un galaproduktu transportēšanā.

3.30.

Tāpēc biodegvielas, kas iegūtas ar dabu un resursus saudzējošām audzēšanas metodēm (piemēram, no bioloģiskās ražošanas), būtu jānošķir no degvielām, ko ražo, izmantojot daudz lauksaimniecības ķimikāliju (kas pasliktina siltumnīcefekta gāzu emisijas rādītājus); savukārt uz vietas ražotas degvielas būtu jānodala no degvielām, kas ražotas centrālās, lielās tehniskās iekārtās, utt. Komisija nav veikusi šādu diferencēšanu.

3.31.

Gluži pretēji, saskaņā ar Komisijas ierosinātajām aprēķina metodēm pat “modernās” degvielas, kuru ražošana ir saistīta ar lielu enerģijas patēriņu un transportēšanas izmaksām, aprēķinos iegūst labāku pozīciju nekā, piemēram, dabīgas izejvielas, ka nerada praktiski nekādas emisijas (piemēram, tīra augu eļļa, skatīt 4. punktu). EESK uzskata, ka tas nav pieņemami.

4.2.1.

Risinot “moderno” degvielu jautājumu, Komisija lielu uzsvaru liek uz glicerīnu, nevis tradicionālo biodīzeli, ko tā vēlas ierobežot. Tomēr pēdējos gados tieši Eiropas biodīzeļa ražotāji ir kļuvuši par nozīmīgākajiem glicerīna piegādātājiem Eiropā — 80 % no Eiropā saražotā glicerīna rodas no biodīzeļa ražošanas (8). EESK nav skaidrs, no kurienes nākotnē radīsies izejviela “glicerīns” (ko paredzēts pastiprināti izmantot), ja vēlamies ierobežot attiecīgās sākuma izejvielas (biodīzeļa) ražošanu. Tā pati par sevi ir pretruna.

4.2.2.

Komisija pati ir skaidri norādījusi, ka klimata politikas un enerģētikas politikas apsvērumu dēļ jebkurā gadījumā būtu lietderīgāk dabīgas augu eļļas izmantot tieši, un tās nevajag esterificēt par biodīzeli (skatīt Direktīvas 2009/28/EK V pielikuma A daļu). Šādas no klimata politikas viedokļa lietderīgas rīcības rezultātā glicerīns vispār nerastos. Taču Komisijas pašreizējais priekšlikums radīs ievērojamus un dziļus konkurences kropļojumus, kad tiks veidots produktu reitings, ņemot vērā to radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju (SEG) apjomu. Rūpnieciskajam pārpalikuma produktam glicerīnam, kas rodas energoietilpīgā procesā (augu eļļas esterificēšana par biodīzeli), — ja tā vērtību sareizina ar četri — ir fiktīvi labāks SEG rādītājs nekā sākuma izejvielai — augu eļļai. Uz papīra tiek radīts matemātisks SEG ietaupījums, kura patiesībā nav (skatīt arī 4.4.3. punktu).

4.3.1.

Tehniski, protams, ir iespējams biomasu pārvērst šķidrumā, piemēram, izmantojot koksni, kā to ierosina Komisija. Jau vairākus gadu desmitus ir zināma attiecīgā Fischer-Tropsch metode. Tās būtība ir pilnībā sašķelt koksē esošās lignīna molekulas, un atlikušais CO, vairumā gadījumu pievienojot H2, tiek pārveidots par CH molekulām.

4.3.2.

Šajā procesā nevar (!) izmantot koksnes atlikumus vai mizu; ir vajadzīga vislabākās kvalitātes koksne (un tas radīs konkurenci ar mēbeļu un finiera ražošanas nozari), jo svešās molekulas, kas ir sastopamas tieši koksnes atlikumos vai mizā, traucē Fischer-Tropsch procesam.

4.3.3.

Šis process ir ārkārtīgi energoietilpīgs! No 1 000 kg vislabāko apaļkoku (no kuru svara 60 % ir organiskas vielas) var saražot 135 kg dīzeļdegvielas. Šajā procesā zūd vairāk nekā 85 % koksnes veidā izmantotās enerģijas un tikai apmēram 15 % kļūst par “modernu biodegvielu”. Tas nozīmē, ka no meža, kurā ir 1 000 koki, vairāk nekā 850 kokus izmanto kā procesa enerģiju, lai no mazāk nekā 150 kokiem iegūtu degvielu. No biomasas iegūtajai degvielai sadegot automobiļu dzinējos, atbrīvojas visu izmantoto 1 000 koku kopējais ar fotosintēzi piesaistītais oglekļa dioksīds.

4.3.4.

Tas ir nepieņemami zems energoefektivitātes līmenis, kas ir tālu no tā, ko Komisija regulāri pieprasa sasniegt. Energoefektivitātes mērķu sasniegšanai ir vajadzīgi ieguldījumi procesos, ar ko iespējams panākt enerģijas izmantošanas ziņā pieņemamu ietekmi.

4.3.5.

Tomēr ES atjaunojamo energoresursu politikā valda uzskats, ka CO2 emisijas aspektā šis process ir lielā mērā neitrāls, jo procesa enerģiju iegūst, izmantojot koksni. No otras puses, ES plāno ierīkot CO2 piesaistītājsistēmas. Kas gan šim nolūkam var būt vēl piemērotāks par CO2 pārvēršanu koksnē un tādējādi tā piesaistīšanu ilgtermiņā, tādā veidā to uzreiz atkal “neizkūpinot gaisā”, piemēram, “moderno degvielu” ražošanā?

4.3.6.

EESK uzsver — protams, ilgtspējīgas mežsaimniecības nodrošināto koksni var un vajag izmantot arī enerģētikas mērķiem, lai aizstātu, piemēram, tādus degizrakteņus kā naftu vai ogles. Taču Komiteja jau agrāk ir norādījusi (9), ka jāievēro Kopīgā pētniecības centra ieteikumi un vispirms jāveic klimata politikā visefektīvākie un ekonomiski vislietderīgākie pasākumi. Tādi pirmām kārtām ir no koksnes iegūstamās siltumenerģijas izmantošana (piemēram, maza mēroga centrālapkures sistēmās, vislabākajā gadījumā — apvienojumā ar koģenerācijas iekārtām), nevis energoietilpīgi ķīmiskas konversijas procesi, kuros koksni pārvērš transporta nozarei paredzētā šķidrā degvielā (10).

4.4.1.

No vides un klimata politikas viedokļa ir vairāk nekā problemātiski, ka Komisija salmus viennozīmīgi klasificē kā “vielu atlikumu” (nevajadzīgu atkritumu nozīmē). Salmi gadsimtiem ilgi ir bijuši galvenais materiāls zemnieku saimniecības cikla apritē. Zem viena hektāra veselas aramzemes dzīvo apmēram 10 tonnas dzīvu būtņu, kurām vajadzīga barība. Šajā saistībā jāzina, ka humusu daudzu gadsimtu gaitā izveidoja zemes dzīvie organismi, izmantojot tieši salmus, lapas, vītušu zāli utt. Humuss nozīmē augsnes kvalitāti, auglīgumu un CO2 samazinājumu.

4.4.2.

EESK nav skaidrs, ko īsti Komisija vēlas: attīstīt un paplašināt CO2 piesaistītājus vai, prioritāri izmantojot salmus degvielas ražošanai, likvidēt vienu no izšķirošiem avotiem, kas var samazināt oglekļa daudzumu?

4.4.3.

ES sniedz atbalstu otrajam variantam, kurā salmi ir atkritums un no tā — ar augstu enerģijas patēriņu — tiek ražota “moderna” degviela, ko četrkāršā apmērā pozitīvi ierēķina virzībā uz klimata aizsardzības mērķu sasniegšanu transporta nozarē. Turpretim attiecīgais pretējais efekts, proti, nesamazinātais CO2 daudzums netiek aprēķināts!

4.4.4.

Nav apsvērts vēl viens apstāklis: ja augsnes sistēmā trūkst salmu, problēmas rodas ne tikai augsnes struktūrai un mikroorganismiem. Arī tādējādi zaudētās barības vielas jāaizstāj ar minerālmēslojumu, kura ražošanai ir vajadzīgs gan finansējums, gan daudz enerģijas.

4.4.5.

Lauksaimniekiem ir izdevīgi, ja saskaņā ar politiskajām vadlīnijām salmi kļūst par preci, par ko viņi saņem naudu. Savukārt par humusa veidošanu un oglekļa uzglabāšanu augsnē, kā arī par tās enerģijas ietaupīšanu, kas ir saistīta ar salmu izmantošanu lauksaimniecības ciklā, viņi nesaņem neko. Šajā jomā tiek viennozīmīgi radīti nepareizi tirgus stimuli.

4.4.6.

Komiteja atgādina, ka 2012. gada 19. septembrī tā pieņēma atzinumu par “Priekšlikumu lēmumam par uzskaites noteikumiem un rīcības plāniem attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti, kas rodas darbībās, kuras saistītas ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību” (11). Tajā Komiteja norādīja, ka paredzētie rīcības plāni, piemēram, attiecīgo CO2 piesaistītājsistēmu izveidei lauksaimniecībā, “steidzami jāatbalsta ar citiem politiskiem pasākumiem un jāsaista ar jau veiktajiem pasākumiem, lai radītu pamatnosacījumus, kas zemes īpašniekiem un apsaimniekotājiem dod iespēju atbilstoši un ekonomiskā ziņā pārdomāti īstenot efektīvus LULUCF pasākumus, kuri nenes viņiem vienīgi zaudējumus”. Tāpēc Komiteja pauž nožēlu, ka mazāk nekā divus mēnešus pēc tam, kad tā formulējusi šo principu, Komisija ir nākusi klajā ar pašreizējo priekšlikumu no salmiem ražot “modernas” degvielas, līdz ar to izvēloties pilnīgi pretēju virzienu.

4.5.1.

Nediferencēti noteikt, ka lapas ir atkritumi jeb izejviela “modernu” degvielu ražošanai, no vides viedokļa ir nepieņemami. Lapām ir svarīga loma, piemēram, meža ekoloģiskajā ciklā un tā produktivitātē. Lapu izvešana no dažiem Eiropas mežiem viduslaikos bija cēlonis to ilgstošai degradācijai. Saskaņā ar pašreizējiem Komisijas priekšlikumiem ir iespējams mežu lapas izmantot privileģētai degvielas ražošanai — tieši šo procesu pirms vairākiem gadu desmitiem ar grūtībām izdevās apstādināt, lai atveseļotu mežus. Šobrīd tikai ekonomiski apsvērumi varētu būt arguments pret Komisijas priekšlikumu īstenošanu.

5.1.

EESK rosina Komisiju pilnībā pārskatīt savu politiku bioenerģijas jomā, it īpaši attiecībā uz biodegvielām. Komisijai jāņem vērā platības resursa (un līdz ar to biomasas) ierobežotais apjoms, attiecīgo bioenerģijas veidu (un tādējādi arī atšķirīgo SEG samazināšanas potenciālu) enerģijas bilance un energoefektivitāte, kā arī ekonomiskā efektivitāte. Komiteja iesaka Komisijai ņemt vērā gan Kopīgā pētniecības centra nozīmīgos izteikumus, gan galvenās tēzes no Vācijas Federālās vides aģentūras pētījuma (12), par kuru tika sniegta informācija EESK rīkotajā papildu pasākumā, kas notika vienlaikus ar Durbanas klimata pārmaiņu konferenci.

5.2.

Jautājumam par konversijas procesos vajadzīgo enerģijas patēriņu jāvelta daudz lielāka uzmanība; bieži vien to pienācīgi nenovērtē. Iejaukšanās izejvielu molekulārajā struktūrā ir nozīmīga daudzās mūsu dzīves jomās (piemēram, farmācijā), bet tas nav obligāti jādara enerģijas jomā. Tajā pats svarīgākais ir, cik iespējams, paaugstināt energoefektivitāti, ja mērķis ir iegūt enerģiju! Visu enerģijas produktu, kas tiek pakļauti ķīmiskai konversijai, lietderība vienmēr ir rūpīgi jānovērtē, ja tiem ir iespējamas alternatīvas.

5.3.

Tā vietā, lai, patērējot daudz enerģijas, koksni pārvērstu un pēc tam automobilī sadedzinātu, to vajadzētu izmantot vai nu par oglekļa piesaistītāju vai sadedzināt tieši, lai siltuma nozarē aizstātu degizrakteņus.

5.4.

Komisijai vajadzētu izstrādāt stratēģiju, kurā, līdzīgi kā plānotajā Eiropas olbaltumvielu stratēģijā, nepieciešamība nodrošināt enerģiju energoefektīvā veidā ir sasaistīta ar dabīgiem procesiem, piemēram, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Tas nozīmē: eļļas augu audzēšana Eiropā, kas vienlaikus ļauj iegūt gan olbaltumvielu lopbarību, gan augu eļļu (un tādējādi aizstāt sojas importu), ar ilgtspējīgām lauksaimniecības metodēm būtu jāveicina, nevis jāierobežo.

5.5.

Biodegvielu izmantošanu, kuras iespējas ir ierobežotas, Komisijai vajadzētu stratēģiski orientēt tikai uz nozarēm, kurās atšķirībā no vieglajiem automobiļiem vēl nav īsti daudzsološu alternatīvu fosilajām degvielām. Šīs nozares ir, piemēram, gaisa transports, kuģu transports, kā arī pati lauksaimniecība un mežsaimniecība (tātad off road).

5.6.

Komisijai tomēr vajadzētu nopietni attiekties pret pašas formulēto principu, proti, bioenerģijas izmantot tur, kur, pieliekot saimnieciski vismazākās pūles, enerģētikas un klimata jomā var panākt vislielāko ietekmi. Tas viennozīmīgi attiecas uz siltuma izmantošanu, bet ne šķidrajām degvielām.

5.7.

Jautājumā par atjaunojamām enerģijām lauksaimniecībā EESK vairākkārt ir paudusi viedokli un norādījusi arī uz to, ka šajā jomā tīras augu eļļas izmantošana piedāvā interesantas alternatīvas. Piemēram, Komisija Septītajā pētniecības pamatprogrammā atbalstīja projektu par tīru, ķīmiski nepārveidotu augu eļļu izmantošanu, un Austrija ir iepazinusies ar attiecīgajiem rezultātiem un gatavojas tos pastiprināti izmantot lauksaimniecībā. Komiteja pauž nožēlu, ka Komisija vispār nepievēršas šiem jautājumam un pati nenāk klajā ar attiecīgām iniciatīvām.

5.8.

EESK turpmāk vēlas vēl aktīvāk iesaistīties publiskajās debatēs par tādiem tematiem kā zemes izmantošana un konkurence uz platībām, kā arī augsnes sablīvēšanās problēma, kas kļūst arvien lielāka.