52009DC0673

[pic] | EIROPAS KOMISIJA |

Briselē, 9.12.2009

COM(2009)673 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. panta īstenošana

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. panta īstenošana

IEVADS

Līguma par Eiropas Savienības darbību, kas izriet no 2007. gada 13. decembrī parakstītā Lisabonas līguma[1] (turpmāk „jaunais līgums”), 290. pantā paredzēts, ka likumdevēja iestāde Komisijai var dot pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus. Saskaņā ar jaunajā līgumā izmantoto terminoloģiju šādi pieņemti Komisijas akti ir „deleģētie akti” (290. panta 3. punkts).

Šajā noteikumā netiek noteikta prasība pieņemt saistošu sekundāro tiesību aktu, lai nodrošinātu tā īstenošanu, pietiek ar pašu noteikumu, un tajā ir ietverti visi elementi, kas likumdevējai iestādei nepieciešami, lai katrā konkrētā gadījumā noteiktu pilnvaru deleģēšanas piemērošanas jomu, saturu un kārtību. Komisija tomēr uzskata, ka ir lietderīgi un nepieciešams noteikt vispārējo regulējumu, kas attiektos uz šīm deleģēšanas pilnvarām. Eiropas Parlaments, vienlaikus uzsverot, ka šai darbībai būtu jāsaglabā likumdevējas iestādes brīvība, ir nonācis pie līdzīga secinājuma un ierosināja iestādēm pieņemt tipveida formulējumu par deleģēšanu, ko Komisija regulāri iekļautu paša leģislatīvā akta projektā[2].

Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes brīvību, lai leģislatīva akta pieņemšanas brīdī noteiktu pilnvaru deleģēšanas robežas un nosacījumus, labākas tiesību aktu izstrādes principi, kā arī starpiestāžu procesa laba norise veicina koordinētu un saskanīgu pieeju. Komisijai, kura ir atbildīga par deleģēto aktu sagatavošanu un pieņemšanu, tāpat kā Eiropas Parlamentam un Padomei, kuri ir atbildīgi par šo aktu kontroli, vajadzētu veicināt cik vien iespējams saskaņotas un paredzamas sistēmas ieviešanu.

Šā paziņojuma mērķis ir izklāstīt Komisijas viedokli par deleģēto aktu piemērošanas jomu, par to, kā vajadzētu organizēt pilnvaru deleģēšanu, par darba metodēm, ko Komisija plāno pielietot, lai sagatavotu deleģēto aktu pieņemšanu, un visbeidzot par apstākļiem, kā likumdevēja iestāde varētu veikt Komisijai piešķirto pilnvaru izpildes kontroli.

DELEģēTO AKTU PIEMēROšANAS JOMA

Lai iezīmētu 290. panta piemērošanas jomas robežas, nepietiek tikai ar jaunā līguma autoru izvēlēto terminu, lai definētu deleģētus aktus, rūpīgu analīzi, šo noteikumu ir nepieciešams arī izskatīt, ņemot vērā attiecīgo kontekstu, jo īpaši izpētot šā noteikuma vēsturiskās saiknes ar regulatīvo kontroles procedūru un tā saikni ar 291. pantu par īstenošanas aktiem. Saistībā ar šiem diviem pantiem – 290. un 291. pantu – ir jāveido tiesiskais regulējums, kas aizstās tā saukto „komitoloģijas” sistēmu, kas ieviesta saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.

Pilnvaru deleģēšana 290. panta izpratnē ir iespējama tikai ar leģislatīvu aktu. Savukārt nav lielas nozīmes, vai Eiropas Parlaments un Padome šo leģislatīvo aktu ir pieņēmuši kopīgi vai nav pieņēmuši kopīgi. 290. pantā nav noteikts dalījums starp parasto likumdošanas procedūru (bijusī „koplēmuma” procedūra) un īpašo likumdošanas procedūru.

Saikne ar regulatīvo kontroles procedūru (turpmāk „RKP”)

Deleģēto aktu definīcija, kas sniegta 290. panta 1. punktā, no stingri redakcionāla viedokļa ir ļoti tuva to aktu definīcijai Lēmumā 1999/468/EK[3] („komitoloģijas lēmums”), uz kuriem attiecas RKP, kas ieviesta 2006. gada 17. jūlijā ar Lēmumu 2006/512/EK[4]. Abos gadījumos konkrētie akti ir vispārēji piemērojami un paredz papildināt vai grozīt dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus.

Tomēr kritēriju līdzība nenozīmē, ka tie tiks īstenoti identiskā veidā; jaunajā institucionālajā kontekstā deleģēto aktu piemērošanas jomai nebūs obligāti jābūt tādai pašai kā RKP piemērošanas jomai. Tātad būtu jāizvairās no precedentu automātiskas atkārtošanas.

Saikne ar īstenošanas aktiem

Pirms deleģēta akta jēdziens tiek izskatīts atsevišķi, tas ir jāizvērtē saistībā ar īstenošanas akta jēdzienu, kas noteikts 291. pantā.

Pirmkārt, ir skaidrs, ka vienam un tam pašam aktam nevar būt divas nozīmes. Akts, uz kuru attiecas 290. pants, pēc definīcijas ir izslēgts no 291. panta piemērošanas jomas un otrādi. Acīmredzams, ka jaunā līguma autori ir izstrādājuši abus pantus kā divus pantus, kas izslēdz viens otru. Turklāt to rezultātā izstrādātiem aktiem ir atšķirīgi juridiskie nosaukumi.

Otrkārt, ir jānorāda, ka jaunā līguma autori nav tādā pašā veidā izstrādājuši attiecīgās abu pantu piemērošanas jomas. Deleģēta akta jēdziens ir definēts gan attiecībā uz tā apjomu, gan attiecībā uz tā ietekmi – vispārēji piemērojams akts, kas papildina vai groza nebūtiskus elementus, – taču īstenošanas akts nekad nav ticis raksturots, tas izriet no savas esības būtības – vienādu īstenošanas nosacījumu nepieciešamība. Šīs atšķirības ir saistītas ar to, ka ar šiem diviem noteikumiem Komisijai tiek piešķirtas pēc apjoma un pēc veida ļoti atšķirīgas pilnvaras.

Ar 290. pantu saņemot pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, Komisija ir pilnvarota papildināt vai grozīt likumdevējas iestādes darbu. Šāda deleģēšana vienmēr ir fakultatīva: likumdevēja iestāde piešķir Komisijai savas pilnvaras, rūpējoties par efektivitāti. Sistēmā, kas ieviesta ar 291. pantu, Komisija neīsteno nekādas kvazileģislatīvas pilnvaras; tās ir tikai īstenošanas pilnvaras. Dalībvalstis, protams, ir atbildīgas par Eiropas Savienības juridiski saistošo aktu īstenošanu, bet, ja ir nepieciešami vienādi nosacījumi šo aktu īstenošanai, Komisijai ir jāīsteno savas īstenošanas pilnvaras. Tās darbība nav fakultatīva, tā ir obligāta, ja tā atbilst 291. panta nosacījumiem.

Visbeidzot, šķiet lietderīgi uzsvērt to, ka Komisijas pieņemto aktu vispārējā piemērojamība pati par sevi nav pietiekama, lai radītu deleģēto aktu tiesiskā regulējuma piemērošanu, dodot priekšroku šiem aktiem, nevis īstenošanas aktiem. 291. pants arī ļauj Komisijai pieņemt vispārēji piemērojamus īstenošanas pasākumus. Lai nodrošinātu Eiropas Savienības juridiski saistoša akta vienādu īstenošanu, Komisija patiešām varēs izmantot vai nu individuālus pasākumus, vai vispārēji piemērojamus aktus. Savukārt no 290. pantā minētā skaidri redzams, ka Komisijai nekad nebūs tiesības pieņemt deleģētu aktu attiecībā uz individuālu pasākumu.

290. panta īstenošanas kritēriji

Tikai likumdevējai iestādei vienai pašai būs jāpiemēro 290. pantā noteiktie kritēriji, un tiek precizēts, ka šie kritēriji ir kumulatīvi: aktam ir jābūt vispārējas piemērojamības, un tam ir jāgroza vai jāpapildina daži nebūtiski leģislatīva akta elementi. Ja nepastāv viens no šiem nosacījumiem, 290. panta piemērošana nav iespējama.

Komisija neplāno veikt šo kritēriju abstraktu interpretāciju; plaša virkne pasākumu, kas iespējami kādā konkrētā situācijā, jau sākotnēji neļauj veikt nekādu klasifikāciju. Komisija tomēr vēlas izteikt divas piezīmes.

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka jaunā līguma autori, izmantojot darbības vārdu „grozīt”, ir vēlējušies ietvert iespējamos gadījumus, kad Komisijai ir pilnvaras formāli grozīt pamata aktu. Šis formālais grozījums var skart noteikumu viena vai vairāku pantu tekstu vai pielikuma tekstu, kas juridiski ir tiesību akta sastāvdaļa. Nav lielas nozīmes tam, ka pielikumā ir ietverti tīri tehniski pasākumi; ja Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras grozīt pielikumu, kurā ietverti vispārēji piemērojami pasākumi, ir jāpiemēro deleģēto aktu sistēma.

Otrkārt, Komisija vēlas uzsvērt nozīmīgumu, kas būtu jāpiešķir darbības vārdam „papildināt”, kura nozīme un piemērojamība nav tik precīza kā darbības vārdam „grozīt”.

Komisija uzskata, ka, lai noteiktu, vai pasākums „papildina” pamata aktu, likumdevējai iestādei būtu jānovērtē, vai turpmākais pasākums konkrēti pievieno jaunas nebūtiskas normas, kas maina leģislatīva akta regulējumu, dodot noteiktu rīcības brīvību Komisijai. Apstiprinošā gadījumā varētu uzskatīt, ka pasākums „papildina” pamata aktu. Pretējā gadījumā - pasākumus, kuru mērķis ir tikai padarīt efektīvākus esošos pamata akta noteikumus, nevajadzētu uzskatīt par papildinošiem pasākumiem.

Likumdevēja iestāde ir tiesīga pieņemt pilnīgu un visaptverošu regulējumu kādā darbības jomā, uzticot Komisijai rūpes par tā saskaņotu īstenošanu, izmantojot īstenošanas aktus; tāpat likumdevēja iestāde var izvēlēties pieņemt tikai daļēju regulējumu konkrētajā jomā, un Komisija ir atbildīga par regulējuma papildināšanu ar deleģētiem aktiem.

PILNVARU DELEģēšANAS REGULēJUMS

Tā kā likumdevēja iestāde piešķir Komisijai pilnvaras, tai ir jānosaka regulējums, kā tās tiek īstenotas attiecībā uz katru leģislatīvo aktu. Jaunā līguma 290. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka likumdevējai iestādei ir konkrēti jānosaka pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs, apjoms un ilgums. Tādējādi tiek noteikti pilnvaru deleģēšanas divu veidu ierobežojumi: ierobežojumi pēc būtības un laika ierobežojumi.

Ierobežojumi pēc būtības

Pilnvaru deleģēšanai ir jābūt skaidrai, precīzai un detalizētai. Likumdevēja iestāde nosaka mērķus, ko deleģēto aktu pieņemšanai ir jāļauj sasniegt, kā arī vajadzības gadījumā robežas, ko šie akti nevar pārsniegt.

Tādējādi, pieņemot, ka likumdevēja iestāde vēlētos piešķirt Komisijai pilnvaras grozīt regulas pielikumu, tai būtu, piemēram, jāprecizē, ka Komisija ar deleģētu aktu var pilnībā vai daļēji grozīt minēto pielikumu, ņemot vērā noteiktus apstākļus - ir panākta zinātnes un tehnikas attīstība, noticis kāds notikums, pagājis noteikts laika posms u.c. Tāpat Komisijai varētu noteikt ierobežojumus šo pielikuma grozījumu ietvaros; ja, piemēram, pielikums attiecas uz kvantitatīvo vērtību noteikšanu, likumdevēja iestāde varētu noteikt Komisijai pienākumu nepārsniegt noteiktus robežlielumus.

Laika ierobežojumi

290. pantā ir noteikts, ka likumdevēja iestāde nosaka pilnvaru deleģēšanas ilgumu. Komisija uzskata, ka šāds noteikums nenozīmē praksē tā sauktās „termiņa izbeigšanās klauzulas” („sunset clauses”), kas, iekļautas leģislatīvajā aktā, automātiski izbeidz Komisijai piešķirto pilnvaru termiņu, praktiski liekot tai iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu, kad ir beidzies likumdevējas iestādes noteiktas termiņš. 290. pantā ir pieprasīts, lai deleģētām pilnvarām tiktu noteikts skaidrs un paredzams regulējums; taču tajā nav noteikts, ka Komisijai ir jāievēro „dzelžaini termiņi”. Likumdevējai iestādei ir jāvar atrast pareizo vidusceļu starp nepieciešamību noteikt deleģēto pilnvaru regulējumu un nepieciešamību nodrošināt tiesisko aktu, kas ir būtiski Eiropas Savienības politikas jomu īstenošanai, pieņemšanas nepārtrauktību. Noteikt Komisijai pienākumu regulāros intervālos iesniegt jaunus tiesību aktu priekšlikumus, lai iegūtu iespēju atjaunot pilnvaru deleģēšanu, būtu pretēji efektivitātes un ātruma mērķiem, kas tieši pamato deleģēto aktu izmantošanu.

Komisija uzskata, ka labāk būtu nepalielināt iestāžu uzdevumu, ieviešot saistošu sistēmu attiecībā uz īstermiņa pilnvaru deleģēšanu. Pilnvaru deleģēšanai principā būtu jābūt beztermiņa. Turklāt šāda prakse būtu pilnībā atbilstīga pašreizējai situācijai. Pieredze rāda, ka likumdevēja iestāde galvenokārt nevēlas ierobežot laikā Komisijai piešķirtās pilnvaras pat tad, kad likumdevēja iestāde Komisijai uztic veikt kvazileģislatīvus pasākumus.

Taču tas nenozīmē, ka pilnvaru deleģēšanām būtu jābūt nemainīgām. Šajā saistībā ir svarīgi atgādināt, ka, piemērojot 290. panta 2. punkta a) apakšpunktu, likumdevējai iestādei ir iespēja pamata aktā iekļauj iespēju atsaukt pilnvaru deleģēšanu. Juridiski atsaukšanai ir tāda pati ietekme kā termiņa izbeigšanās klauzulai; abas izbeidz Komisijai piešķirto pilnvaru termiņu, un ja tas ir lietderīgi vai nepieciešams, Komisijai vēlāk ir jāiesniedz tiesību akta priekšlikums. Citiem vārdiem sakot, ja dažās jomās likumdevēja iestāde uzskata, ka ir nepieciešams izvairīties no tā, ka pilnvaru deleģēšana kļūst par nepārtrauktām pilnvarām, tas var sev piešķirt tiesības atsaukt pilnvaru deleģēšanu, kas turklāt var būt vieglāk lietojama nekā automātiska termiņa izbeigšanās klauzula.

Tas nenozīmē, ka atsaukšana var tikt uztverta tikai kā termiņa izbeigšanās klauzulas „aizstājēja”. Kā tas tiks izklāstīts turpmāk (skatīt 5.2. punktu), atsaukšana var atbilst citiem mērķiem. Tomēr ir jākonstatē, ka ar šo prerogatīvu likumdevējas iestādes rīcībā ir mehānisms, kura lietderīgā ietekme ir salīdzināma ar termiņa izbeigšanās klauzulas ietekmi.

Īpašos gadījumos tomēr likumdevējai iestādei varētu būt lietderīgi noteikt precīzu termiņu pilnvaru deleģēšanai. Šādās iespējamās situācijās, un rūpējoties par to, lai iestādēm nebūtu jāpieņem tiesību akti, lai atjaunotu deleģēšanas pilnvaras, ir jāievieš automātiskas atjaunošanas mehānisms, ņemot vērā Komisijas sagatavotu ziņojumu, protams, ar nosacījumu, ka likumdevējai iestādei ir iespēja nepieļaut šādu automātisku atjaunošanu.

DELEģēTO AKTU PIEņEMšANAS PROCESS

Komisijas autonomija

290. pantā nav neviena noteikuma, kas tieši vai netieši atsauktos uz deleģēto aktu pieņemšanas procesu. Komisija, kurai likumdevēja iestāde ir piešķīrusi pilnvaras, pieņem aktus, kas ir nepieciešami, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti pamata aktā.

290. panta 1. punktā par pilnvaru deleģēšanas regulējumu, Komisijai ir noteikts pienākums ievērot deleģēšanas ierobežojumus pēc būtības un ierobežojumus laikā, kas noteiktā veidā veido likumdevējas iestādes piešķirto „pilnvaru” pamatu. Pirmajam punktam ir ietekme jau pašā sākotnēja posmā, pirms Komisija uzsāk deleģēta akta sagatavošanu.

290. panta otrais punkts, kurā noteikta kontrole, ko var veikt likumdevēja iestāde, ir attiecināms vēlākā posmā, kad pilnvaras jau ir izpildītas, vai nu ietekmējot pašu deleģēšanu, kas var tikt atsaukta, ja likumdevēja iestāde uzskata, ka tā ir slikti izmantota, vai ietekmējot deleģētos aktus, par tiem izsakot iebildumus, kad tie ir pieņemti, tādējādi aizliedzot to stāšanos spēkā.

Savukārt neviens no šiem diviem noteikumiem neietekmē procesu, kā Komisija pieņem deleģētu aktu. No tā izriet, ka Komisijai ir ļoti liela autonomija šajā jomā.

Sagatavošanas darbi deleģētu aktu pieņemšanai

Komisija plāno veikt sagatavošanas darbu, ko tā uzskatīs par nepieciešamu, lai, no vienas puses, nodrošinātu, ka deleģētie akti tehniski un juridiski pilnībā atbilst pamata aktā noteiktajiem mērķiem, un no otras puses, lai nodrošinātu, ka politiskā un institucionālā jomā ir izpildīti visi elementi, lai izvairītos no tā, ka Eiropas Parlaments vai Padome izsaka iebildumus.

Izņemot iespējamus gadījumus, kad sagatavošanas darbam nebūs nepieciešamas nekādas jaunas īpašās zināšanas, Komisija plāno sistemātiski konsultēties ar valsts iestāžu ekspertiem visās dalībvalstīs, kuras būs atbildīgas par deleģēto aktu īstenošanu, kad tie būs pieņemti. Šāda konsultēšanās notiks savlaicīgi, lai sniegtu ekspertiem iespēju lietderīgi un efektīvi palīdzēt Komisijas darbā. Šajā nolūkā Komisija varēs izveidot ekspertu grupas[5] vai vērsties pie jau esošajām grupām.

Komisija šim darbam piešķir vislielāko nozīmi, jo tas ļauj tehniski izveidot efektīvu partnerību ar valstu iestāžu ekspertiem. Tomēr ir jāprecizē, ka ekspertiem būs konsultatīva, nevis institucionāla loma lēmuma pieņemšanas procesā. Komisija informēs šos ekspertus par secinājumiem, ko tā uzskata, ka būtu jāizdara šo debašu rezultātā.

Turklāt specifiskajā finanšu pakalpojumu jomā Komisija ir apņēmusies turpināt konsultēties ar dalībvalstu norīkotajiem ekspertiem, lai izstrādātu deleģēto aktu projektus, atbilstoši tās pastāvīgajai praksei (skatīt Deklarāciju Nr. 39, kas pievienota starpvaldības konferences, kura pieņēma Lisabonas līgumu[6], galīgajam aktam).

Turklāt, ja tas būs nepieciešams, Komisija veiks visus lietderīgos pētījumus, analīzes, uzklausīšanas un konsultācijas, kā tas vislabāk piemērots attiecīgajām jomām, ievērojot noteiktos termiņus.

Vispārējā ziņā Komisija plāno ieviest „agrīnās brīdināšanas”(„early warning”) sistēmu, lai ļautu Eiropas Parlamentam un Padomei labāk plānot savu prerogatīvu izpildi divu mēnešu laikā pēc deleģēto aktu pieņemšanas. Šo termiņu pēc Padomes vai Eiropas Parlamenta pieprasījuma var pagarināt par vienu mēnesi (skatīt 5.3.1. punktu). Attiecībā uz sensitīviem dokumentiem Komisija sniegs Eiropas Parlamentam un Padomei papildu informāciju par deleģētajiem aktiem, ko tā plāno pieņemt.

DELEģēTO AKTU KONTROLE

Vispārīgi apsvērumi

Jaunā līguma 290. panta 2. punktā ir noteikti divi nosacījumi, kurus likumdevēja iestāde var piemērot pilnvaru deleģēšanai: pirmkārt, atsaukšanas tiesības un, otrkārt, tiesības „izteikt iebildumus”. Iebildumi ir „specifiska cenzūra”, kas vērsta pret skaidri identificētu deleģētu aktu, taču atsaukšana vispārīgi un pilnīgi atņem Komisijai deleģētās pilnvaras. Tādējādi iebildumi ir uztverami kā „vispārējo tiesību" kontroles veids, ko likumdevēja iestāde veic attiecībā uz visiem deleģētajiem aktiem, savukārt atsaukšana šķiet kā izņēmuma pasākums, kuru pamato tādu elementu rašanās, kas apšauba pilnvaru deleģēšanas pašu pamatojumu.

Likumdevējai iestādei nav jānosaka šie abi nosacījumi kumulatīvi, tie ir viens no otra neatkarīgi. Tādējādi likumdevēja iestāde varētu uzskatīt, ka nav vienmēr nepieciešams paredzēt iespēju atsaukt pilnvaru deleģēšanu, ja šī prerogatīva tāda akta gadījumā, uz kuru attiecas parastā likumdošanas procedūra, vienai no likumdevējām iestādēm dod vienpusējas pilnvaras atcelt kādu kopīgi pieņemtu noteikumu. Tāpat tiesības izteikt iebildumus dažreiz varētu būt grūti izmantojamas, jo īpaši gadījumos, kad likumdevēja iestāde vēlas piešķirt Komisijai pilnvaras pieņemt deleģētos aktus īpaši striktos termiņos un kārtībā (skatīt 5.2. un 5.3.1. punktu).

Lai īstenotu vienas vai otras kontroles pilnvaras, kas likumdevējai iestādei noteiktas ar līgumu, Eiropas Parlaments pieņem lēmumu ar savu locekļu balsu vairākumu, un Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu atbilstoši 290. panta 2. punkta otrajai daļai.

Atsaukšanas tiesības

Atsaukšanas tiesības varētu jo īpaši paredzēt gadījumos, kad likumdevēja iestāde vēlas paturēt iespēju jebkurā brīdī atsaukt pilnvaras, ko tā piešķīrusi Komisijai, lai ņemtu vērā jaunus apstākļus, kas pamatotu tiesību akta pieņemšanu.

Likumdevēja iestāde varētu vēlēties paturēt atsaukšanas tiesības, kad tā uzskata, ka iebildumu izteikšanas tiesības varētu būt nelietderīgas vai nepraktiskas. Tāds varētu būt gadījums, kad Komisijai ir jāpieņem deleģēti akti tādos termiņos, kas nav saderīgi ar likumdevējas iestādes iebildumu izteikšanas tiesību īstenošanu. Tā kā nav iespējams veikt kontroli attiecībā uz katru pieņemto aktu, ņemot vērā to biežumu, likumdevēja iestāde saglabātu pilnvaru deleģēšanas vispārēju kontroli, izmantojot atsaukšanas tiesības.

Ja atsaukšanas tiesības būs paredzētas leģislatīvajā aktā, to īstenošanai būtu jānosaka pienākums sniegt pamatojumu, un pirms šo tiesību īstenošanas jāveic informācijas apmaiņa starp iestādēm. Vajadzētu arī paredzēt to juridisko spēku.

Būtu lietderīgi, ja iestāde, kura vēlas atsaukt savu uzticēšanos Komisijai, izklāsta šādas rīcības iemeslus. Tam būtu divkārša nozīme. Vispirms tas ļautu iestādei, kura neīsteno atsaukšanas tiesības, saprast iemeslus, kāpēc otra iestāde ir nolēmusi vienpusēji grozīt pamata aktu. Turklāt šādai rīcībai būtu preventīva ietekme atsaukšanas izmantošanā: Eiropas Parlaments vai Padome, izklāstot sava lēmuma pamatojumu, Komisijai skaidri norādītu, ko tai vajadzētu vai nevajadzētu darīt, lai nākotnē izvairītos no citām atsaukšanām.

Iestādei, kura plāno veikt atsaukšanu, būtu par savu nodomu jāinformē ne tikai Komisija, bet arī otra iestāde, kura neīsteno atsaukšanas tiesības. Līdz ar to būtu iespējams starpiestāžu dialogs pirms atsaukšanas lēmuma pieņemšanas. Turklāt vajadzētu, lai iestāde, kura ierosina atsaukšanu, precīzi norāda, kuru deleģēto pilnvaru atsaukšana ir pieprasīta. Ir jāparedz iespēja, kad Eiropas Parlaments vai Padome plāno atsaukt tikai daļu no Komisijai piešķirtajām pilnvarām. Citiem vārdiem sakot, būtu jābūt iespējamai „daļējai atsaukšanai”.

Visbeidzot, atsaukšanas ietekme būtu skaidri jāparedz pamata aktā. Tādējādi varētu precizēt, ka atsaukšanas lēmums izbeidz pilnvaru deleģēšanu, skaidri norādot, ka ir atsauktas deleģētās kompetences, bet ka tas neattiecas uz jau spēkā esošajiem deleģētajiem aktiem.

Iebilduma tiesības

Ja iebilduma tiesības būtu paredzētas leģislatīvajā aktā, tam būtu jāatbilst noteiktām prasībām attiecībā uz ievērojamo procedūru: pēc deleģēta akta pieņemšanas Komisija par to paziņos likumdevējai iestādei – vienlaicīgi Eiropas Parlamentam un Padomei gadījumos, kad uz pamata aktu attieksies parastā likumdošanas procedūra. Tātad sāksies iebilduma tiesības, un tās darbosies kā apturošs nosacījumus: Komisijas pieņemtā deleģētā akta stāšanās spēkā tiks apturēta uz laiku, kas noteikts leģislatīvajā aktā, un šajā laikā likumdevējai iestādei būs tiesības izteikt iebildumus.

Turklāt Komisija veiks visus vajadzīgos pasākumus, lai deleģētie akti būtu publiski pieejami no to pieņemšanas brīža.

Termiņi

Termiņš, kas būs likumdevējas iestādes rīcībā, lai izskatītu deleģēto aktu, tiks noteikts pamata aktā. Likumdevējai iestādei būs tiesības noteikt termiņu, ko tā uzskatīs par nepieciešamu katrā konkrētajā gadījumā. Tomēr Komisija uzskata, ka vajadzētu izvairīties no pilnībā atšķirīgu laika ierobežojumu noteikšanas dažādās attiecīgajās jomās, izņemot gadījumus, kad tas ir pilnībā pamatoti, ņemot vērā veicamo pasākumu steidzamību — nepieciešamība noteikt saīsinātus termiņus — vai ņemot vērā to aktu īpašu sarežģītību, kurus Komisijai ir jāpieņem, — lietderība pagarināt izskatīšanas laiku.

Iebildumu izteikšanas termiņš sāktos no brīža, kad Komisija pieņemto deleģēto aktu ir iesniegusi visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās.

Pieredze, kas gūta saistībā ar RKP, rāda, ka parasti paredzētais trīs mēnešu termiņš, lai īstenotu iebilduma tiesības, ir garāks nekā nepieciešams; bieži vien Eiropas Parlaments un Padome ātrāk nosaka, vai attiecīgais akts var radīt sarežģījumus. Lielākajā daļā gadījumu trīs mēnešu termiņš tādējādi kļūst par vienkāršu procedūras termiņu, kas aizkavē akta stāšanos spēkā, nesniedzot reālu pievienoto vērtību.

Tādēļ Komisija atbalsta sistēmu, saskaņā ar kuru iebildumu izteikšanas termiņš būtu divi mēneši, kas tomēr tiktu automātiski pagarināts par vienu mēnesi pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosinājuma. Tādējādi šis mehānisms ļautu palielināt procedūru efektivitāti, neapšaubot vispārējā trīs mēnešu termiņa principu. Īpašos gadījumos, kad jautājumi, attiecībā uz kuriem Komisijai ir deleģētas pilnvaras, ir tik sarežģīti un sensitīvi, ka divu mēnešu termiņš nebūtu pietiekams, lai Eiropas Parlaments un Padome varētu īstenot savas prerogatīvas, varētu būt lietderīgi paredzēt noteiktu trīs mēnešu termiņu.

Turklāt ir jāparedz iespēja, ka abas iestādes pat pirms likumīgā termiņa beigām nolemj informēt Komisiju par to, ka neizteiks iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu, tādējādi ļaujot aktam stāties spēkā nekavējoties.

Tas ir pats par sevi saprotams, ka šis standarta noteikums nederēs visām rīcības jomām. Dažās politikas jomās ir nepieciešams, lai Komisija rīkotos ļoti ātri, pat ja tie nav ārkārtas gadījumi. Šādos gadījumos likumdevēja iestāde varētu tikt aicināta ievērojami samazināt kontroles termiņa ilgumu, vai pat to atcelt, ja tai ir atsaukšanas tiesības (skatīt 5.2. punktu).

Pamatojumi

Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantā nav uzskaitīti iemesli, pamatojoties uz kuriem likumdevēja iestāde varētu izteikt iebildumus attiecība uz deleģētu aktu. Tiesībām izteikt iebildumus, kas likumdevējai iestādei ir „vispārējo tiesību" kontroles veids attiecībā uz pilnvaru deleģēšanu, principā būtu jābūt iekļautām Eiropas Parlamenta un Padomes rīcības brīvībā.

Tomēr iestādei, kura izsaka iebildumus, būtu jāizklāsta iemesli, kas pamato tās lēmumu. Šie iemesli būtu jāizklāsta Padomes lēmumā vai Eiropas Parlamenta rezolūcijā, kurā ir izteikti iebildumi. Šāda prakse nodrošinās to, ka Komisija neturpinās rīkoties tādā veidā, kas lika Eiropas Parlamentam vai Padomei izteikt iebildumus. Ja, piemēram, iestāde, kura ir izteikusi iebildumus, skaidri norāda, ka Komisija ir pārsniegusi pilnvaru deleģēšanas satvaru, tas ļaus Komisijai nepieciešamības gadījumā izmantot likumdošanas ceļu.

Iebildumu izteikšanas sekas

Deleģētais akts, attiecībā uz kuru Eiropas Parlaments vai Padome ir izteikusi iebildumus, nevar stāties spēkā. Tad Komisijai ir iespēja pieņemt jaunu deleģēto aktu, kurā vajadzības gadījumā izdarīti grozījumi, lai ņemtu vērā izteiktos iebildumus, vai iesniegt tiesību akta priekšlikumu atbilstoši līgumiem, pieņemot, ka iebildumu pamatā bija deleģēto pilnvaru pārsniegšana. Ir arī iespējams iedomāties, ka Komisija pilnībā atsakās rīkoties.

Procedūra ārkārtas gadījumos

Komisija uzskata, ka dažās iespējamās situācijās deleģētā akta, uz kuru attiecas iebildumu izteikšanas tiesības, pieņemšana un stāšanās spēkā varētu būt īpaši steidzama. Piemēram, 2008. gada rudenī finanšu krīzes viskritiskākajā brīdī bija nepieciešams cik ātri vien iespējams izdarīt grozījumus noteiktos grāmatvedības standartos. RKP termiņi, kas bija piemērojami šajā gadījumā, bija ievērojami jāsamazina, lai pasākumi tiktu pieņemti un īstenoti visīsākajā termiņā.

Iebildumu izteikšanas tiesību normāla īstenošana var tātad izrādīties neatbilstoša konkrētās situācijas steidzamībai. Tāpēc Komisija uzskata, ka ir būtiski izveidot steidzamu procedūru, kuras izmantošanu varētu paredzēt likumdevēja iestāde.

Pastāv vairāki veidi, kā organizēt šādu procedūru. Viens no šiem veidiem būtu iebildumu izteikšanas termiņa ilguma samazināšana līdz striktam minimumam. Tādējādi nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ Komisijas pieņemtais deleģētais akts varētu, piemēram, stāties spēkā astoņās dienās pēc tā iesniegšanas Eiropas Parlamentam un Padomei. Šīs pieejas priekšrocība ir tāda, ka tā ir vienkārša un negroza tradicionālo procedurālo kārtību. Tomēr tā varētu padarīt par pilnībā nereālām likumdevējas iestādes tiesības izteikt iebildumus, jo tai būtu lielas grūtības tik īsā laikposmā izteikt iebildumus.

Tādēļ Komisija vēlas atbalstīt citu pieeju, kas tai ļautu pieņemt deleģēto aktu, noteikt tā stāšanos spēkā un to piemērot nekavējoties, bet šis akts tomēr būtu pakļauts tiesībām izteikt iebildumus. Šis akts tiktu nekavējoties paziņots likumdevējai iestādei un to piemērotu, kamēr Eiropas Parlaments vai Padome nebūtu izteikuši iebildumus, piemēram, nosakot sešu nedēļu termiņu. Pieņemot, ka iebildumi tiktu izteikti, deleģētā akta piemērošana tiktu izbeigta.

SECINāJUMS

Šajā paziņojumā ir ņemtas vērā izpētes pārrunas ar Eiropas Parlamenta dienestiem un diskusijas, kas tika veiktas ar Padomi, nedēļās pirms tā pieņemšanas. Komisija uzskata, ka šis paziņojums ļaus trim iestādēm cik vien iespējams saskaņoti veikt pilnvaru deleģēšanu, kas noteikta saskaņā ar jaunā līguma 290. pantu.

Saskaņā ar šajā paziņojumā izteiktajām vadlīnijām Komisija pielikumā pievieno dažus pantu paraugus turpmākajiem leģislatīvajiem aktiem, kas tai piešķirs pilnvaras pieņemt deleģētos aktus.

PIELIKUMS

Paraugi

Šajos paraugos ir noteikts standarta formulējums pamata akta pantiem, kurā likumdevēja iestāde nosaka pilnvaru deleģēšanas ierobežojumus un paredz nosacījumus, kas piemērojami deleģēšanai. Šie paraugi neattiecas uz pašiem deleģētajiem aktiem. Tomēr Komisija vēlētos precizēt, ka deleģētajos aktos tiks ietverti īpaši apsvērumi, kurā tiks izskaidrota to esības būtība. Deleģētajiem aktiem tiks arī pievienots paskaidrojuma raksts, kurā tiks sīki izklāstīts akta pamatojums un kurā tiks sniegta informācija par Komisijas veikto sagatavošanas darbu, kad tas būs piemēroti.

Apsvērums

Komisijai būtu jābūt pilnvarām pieņemt deleģētos aktus atbilstoši Līguma 290. pantam attiecībā uz […].

Panti, kuros tiek deleģētas pilnvaras

(Viens vai vairāki noteikumi pamata aktā piešķir Komisijai pilnvaras. Šajos noteikumos tiek noteikti pilnvaru deleģēšanas mērķi, saturs un apjoms, un tajos izdarīta atsauce uz A pantu).

A pantsDeleģēšanas īstenošana

1. Komisijai ir piešķirtas pilnvaras pieņemt [norāde uz pantu vai pantiem, kuros tiek deleģētas pilnvaras] pantos minētos deleģētos aktus uz

1. variants

nenoteiktu laiku.

2. variants

uz [X] gadu laikposmu pēc […] stāšanās spēkā. Komisija iesniedz ziņojumu par deleģētajam pilnvarām vēlākais [X] mēnešus pirms [X] gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski atjaunota uz tāda paša ilguma periodiem, izņemot, ja Eiropas Parlaments vai Padome to atsauc atbilstoši B pantam.

2. Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaicīgi Eiropas Parlamentam un Padomei.

3. Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus ir pakļautas nosacījumiem, kas noteikti [B] [un] [C] pantā. [Ja tas nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, piemēro D pantu.][7].

B pantsDeleģēšanas atsaukšana

1. Eiropas Parlaments vai Padome var atsaukt pilnvaru deleģēšanu, kas minēta [ norāde uz pantu vai pantiem, kuros tiek deleģētas pilnvaras ] pantā.

2. Iestāde, kura ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pieņemtu lēmumu, vai tā paredz atsaukt pilnvaru deleģēšanu, informē otru likumdevēju iestādi un Komisiju vēlākais vienu mēnesi pirms galīgā lēmuma pieņemšanas, norādot, kuras deleģētās pilnvaras varētu tikt atsauktas, kā arī šīs atsaukšanas iemeslus.

3. Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigta šajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģēšana. Lēmums stājās spēkā nekavējoties vai vēlākā datuma, kas tajā precizēts. Tas neskar jau spēkā esošo deleģēto aktu derīgumu. Lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

C pantsIebildumi attiecībā uz deleģētajiem aktiem

1. Eiropas Parlaments un Padome var izteikt iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu

1. variants

divu mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas. Pamatojoties uz Eiropas Parlamenta vai Padomes ierosinājumu, šo termiņu var pagarināt par vienu mēnesi.

2. variants

trīs mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.

2. Ja, šim termiņam beidzoties, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikusi iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu vai ja pirms šī termiņa beigām Eiropas Parlaments un Padome ir abi divi informējuši Komisiju par to, ka ir nolēmuši neizteikt iebildumus, deleģētais akts stājas spēkā datumā, kas paredzēts tā noteikumos.

3. Ja Eiropas Parlaments vai Padome izsaka iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu, tas nestājas spēkā. Iestāde, kas izsaka iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu, izklāsta to pamatojumu.

D pantsProcedūra ārkārtas gadījumos [8]

1. Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar procedūru ārkārtas gadījumos, stājas spēkā nekavējoties un to piemēro, kamēr nav izteikti nekādi iebildumi atbilstoši 2. punktam. Akta paziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei izklāsta iemeslus, kāpēc tiek izmantota procedūra ārkārtas gadījumiem.

2. Eiropas Parlaments un Padome [sešu nedēļu] laikā no paziņošanas dienas var izteikt iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu. Šādā gadījumā akta piemērošana tiek izbeigta. Iestāde, kas izsaka iebildumus attiecībā uz deleģēto aktu, izklāsta to pamatojumu.

[1] OV C 306, 17.12.2007.

[2] Eiropas Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūcija par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu.

[3] OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. Konsolidētā versija, kurā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2006/512/EK, publicēta OV C 255, 21.10.2006., 4. lpp.

[4] OV L 200, 22.7.2006., 11. lpp.

[5] Tāpat kā attiecībā uz visam ekspertu grupām būtiskā informācija par šādi izveidotām grupām būs sabiedrības rīcībā, izmantojot ekspertu grupu reģistru.

[6] OV C 115, 9.5.2008., 350. lpp.

[7] Šo pēdējo teikumu iekļauj tikai pamata aktos, kas paredz ārkārtas procedūru.

[8] Noteikumos, kas atsaucas uz šo pantu, ir ietverta precīza norāde „nenovēršami steidzami iemesli”.