21.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 338/2

(1)

Eiropas Savienība ir sev izvirzījusi mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 82. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

(3)

Saskaņā ar “Stokholmas programmu – atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā” (2) savstarpējai atzīšanai būtu jāattiecas uz visiem tiesas spriedumu un nolēmumu veidiem, kuri – atkarībā no tiesību sistēmas – var būt pieņemti krimināllietās vai administratīvās lietās. Tā arī aicina Komisiju un dalībvalstis izskatīt to, kā uzlabot tiesību aktus un praktiskus atbalsta pasākumus, lai aizsargātu cietušos. Programmā arī norādīts, ka noziegumos cietušajiem var piedāvāt īpašus aizsardzības pasākumus, kam vajadzētu būt spēkā visā Savienībā. Šī direktīva ir daļa no saskaņotu un vispusīgu pasākumu kopuma attiecībā uz cietušo tiesībām.

(4)

Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. novembra rezolūcijā par vardarbības pret sievietēm izskaušanu dalībvalstis tiek aicinātas uzlabot savus valsts tiesību aktus un politiku, lai apkarotu visu veidu vardarbību pret sievietēm, un rīkoties, lai novērstu cēloņus vardarbībai pret sievietēm, tostarp izmantojot preventīvus pasākumus, un Savienība tiek aicināta nodrošināt tiesības uz palīdzību un atbalstu visiem vardarbībā cietušajiem. Eiropas Parlamenta 2010. gada 10. februāra rezolūcijā par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009) ir pausts atbalsts priekšlikumam ieviest Eiropas aizsardzības rīkojumu cietušajiem.

(5)

Padome 2011. gada 10. jūnija rezolūcijā par Ceļvedi cietušo tiesību un aizsardzības stiprināšanai, īpaši kriminālprocesā, norādīja, ka būtu jārīkojas Savienības līmenī, lai stiprinātu noziegumos cietušo tiesības un aizsardzību, un aicināja Komisiju šim nolūkam nākt klajā ar atbilstošiem priekšlikumiem. Šajā ziņā būtu jāizveido mehānisms, ar ko starp dalībvalstīm nodrošinātu savstarpēju atzīšanu lēmumiem par aizsardzības pasākumiem noziegumos cietušajiem. Saskaņā ar minēto rezolūciju šī direktīva, kas attiecas uz krimināllietās pieņemtu aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu, būtu jāpapildina ar atbilstošu mehānismu attiecībā uz pasākumiem, kas pieņemti civillietās.

(6)

Vienotā tiesiskuma telpā bez iekšējām robežām ir jānodrošina, lai aizsardzība, ko fiziskai personai nodrošina vienā dalībvalstī, saglabātos un turpinātos jebkurā citā dalībvalstī, uz kuru persona pārvietojas vai ir pārvietojusies. Tāpat būtu jānodrošina, ka Savienības pilsoņi, likumīgi izmantojot tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu un LESD 21. pantu, nezaudētu aizsardzību.

(7)

Lai sasniegtu šos mērķus, ar šo direktīvu būtu jāparedz noteikumi, ar kuriem aizsardzību, kas izriet no konkrētiem aizsardzības pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar vienas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesību aktiem, var attiecināt uz citu dalībvalsti, kurā aizsargājamā persona nolemj dzīvot vai uzturēties (“izpildvalsts”).

(8)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas, kā arī tas, ka efektīvu aizsardzību var nodrošināt ar aizsardzības rīkojumiem, ko izdevusi iestāde, kas nav krimināltiesa. Šī direktīva nerada pienākumus mainīt valstu sistēmas aizsardzības pasākumu noteikšanai, nedz arī rada pienākumus ieviest vai grozīt krimināltiesību sistēmu Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei.

(9)

Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kuri jo īpaši paredzēti, lai personu aizsargātu pret citas personas noziedzīgu darbību, kas var jebkādā veidā apdraudēt minētās personas dzīvību vai fizisko, psiholoģisko un seksuālo neaizskaramību, piemēram, novēršot jebkādu uzmākšanos, kā arī minētās personas cieņu un brīvību, piemēram, novēršot nolaupīšanu, izsekošanu un citus netiešas piespiešanas veidus, un kuru mērķis ir novērst jaunas noziedzīgas darbības vai mazināt agrāk izdarītu noziedzīgu darbību sekas. Šīs aizsargājamās personas personīgās tiesības atbilst pamatvērtībām, ko atzīst un aizsargā visās dalībvalstīs. Tomēr dalībvalstīm nav pienākuma izdot Eiropas aizsardzības rīkojumu, pamatojoties uz tādu krimināltiesību pasākumu, kas nav īpaši paredzēts, lai aizsargātu personu, bet kas pirmkārt kalpo citiem mērķiem, piemēram, likumpārkāpēja sociālajai rehabilitācijai. Ir svarīgi uzsvērt, ka šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti visu cietušo aizsardzībai, nevis tikai to personu aizsardzībai, kuras cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, ņemot vērā ikviena attiecīgā nozieguma īpatnības.

(10)

Šī direktīva attiecas uz aizsardzības pasākumiem, kas noteikti krimināllietās, un tādēļ neaptver aizsardzības pasākumus, kas noteikti civillietās. Lai aizsardzības pasākums būtu izpildāms saskaņā ar šo direktīvu, noziedzīgam nodarījumam nav jābūt konstatētam ar galīgu nolēmumu. Tāpat nav svarīgs tās iestādes veids – krimināllietu, administratīvo lietu vai civillietu, kas noteikusi aizsardzības pasākumu. Šī direktīva neuzliek dalībvalstīm pienākumu grozīt savus valsts tiesību aktus, lai tās saistībā ar kriminālprocesu varētu noteikt aizsardzības pasākumus.

(11)

Ir iecerēts, ka šī direktīva attieksies uz aizsardzības pasākumiem, ko nosaka noziegumos cietušo vai iespējamu cietušo labā. Tādēļ šai direktīvai nevajadzētu attiekties uz pasākumiem, kas noteikti liecinieku aizsardzībai.

(12)

Ja aizsardzības pasākumu, kā tas definēts šajā direktīvā, nosaka, lai aizsargātu galvenās aizsargājamās personas radinieku, Eiropas aizsardzības rīkojumu var lūgt un izdot arī attiecībā uz minēto radinieku, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos nosacījumus.

(13)

Ikviens lūgums par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanu būtu jāizskata pietiekami ātri, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, tostarp jautājuma steidzamību, aizsargājamās personas paredzamo ierašanās datumu izpildvalsts teritorijā un, ja iespējams, aizsargājamās personas apdraudējuma pakāpi.

(14)

Ja saskaņā ar šo direktīvu ir jāsniedz informācija aizsargājamajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, šī informācija attiecīgā gadījumā būtu jāsniedz arī attiecīgās personas aizbildnim vai aizgādnim, vai pārstāvim. Pienācīga uzmanība būtu jāpievērš arī tam, ka aizsargājamajai personai, personai, kas rada apdraudējumu, vai to aizbildņiem vai aizgādņiem, vai pārstāvjiem tiesvedībā ir jāsaņem šajā direktīvā noteiktā informācija minētajai personai saprotamā valodā.

(15)

Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas un atzīšanas procedūrās kompetentajām iestādēm būtu jāpievērš pienācīga uzmanība cietušo, tostarp jo īpaši neaizsargātu personu, piemēram, nepilngadīgo vai personu ar invaliditāti, vajadzībām.

(16)

Piemērojot šo direktīvu, aizsardzības pasākumu var uzlikt, pamatojoties uz spriedumu Padomes Pamatlēmuma 2008/947/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu tādiem spriedumiem un probācijas lēmumiem, kuri paredzēti probācijas pasākumu un alternatīvu sankciju uzraudzībai (3), nozīmē vai pamatojoties uz lēmumu par uzraudzības pasākumiem Padomes Pamatlēmuma 2009/829/TI (2009. gada 23. oktobris), ar ko attiecībās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm savstarpējas atzīšanas principu piemēro lēmumiem par uzraudzības pasākumiem kā alternatīvu pirmstiesas apcietinājumam (4), nozīmē. Ja lēmums izdevējvalstī ir noteikts, pamatojoties uz kādu no minētajiem pamatlēmumiem, tad izpildvalstī būtu atbilstoši jāievēro atzīšanas procedūra. Tam tomēr nevajadzētu liegt iespēju Eiropas aizsardzības rīkojumu nodot dalībvalstij, kas nav tā valsts, kura izpilda lēmumus, kuru pamatā ir minētie pamatlēmumi.

(17)

Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu personai, kas rada apdraudējumu, vai nu procedūrā, kurā pieņem aizsardzības pasākumu, vai pirms Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas būtu jāsniedz iespēja tikt uzklausītai un apstrīdēt aizsardzības pasākumu.

(18)

Lai izpildvalstī novērstu nozieguma izdarīšanu pret cietušo, minētajai valstij vajadzētu būt juridiskiem līdzekļiem atzīt lēmumu, kas par labu cietušajam iepriekš pieņemts izdevējvalstī, reizē novēršot vajadzību cietušajam izpildvalstī sākt jaunas procedūras vai atkārtoti sniegt pierādījumus – tā, it kā izdevējvalstī nebūtu pieņemts lēmums. Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana izpildvalstī inter alia paredz, ka minētās valsts kompetentā iestāde, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos ierobežojumus, pieņem izdevējvalstī noteiktu aizsardzības pasākumu pastāvēšanu un spēkā esību, atzīst Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītos faktiskos apstākļus un piekrīt, ka aizsardzība būtu jānodrošina un jāturpina nodrošināt saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem.

(19)

Šajā direktīvā ir tādu aizliegumu vai ierobežojumu izsmeļošs saraksts, kuri, ja tos uzlikusi izdevējvalsts un ja tie iekļauti Eiropas aizsardzības rīkojumā, būtu jāatzīst un jāizpilda izpildvalstī, ievērojot šajā direktīvā izklāstītos ierobežojumus. Valsts līmenī var būt arī cita veida aizsardzības pasākumi, piemēram, personas, kas rada apdraudējumu, pienākums uzturēties noteiktā vietā, ja to paredz valsts tiesību akti. Šādus pasākumus izdevējvalstī var uzlikt saskaņā ar procedūru, kuras rezultātā nosaka kādu no aizsardzības pasākumiem, kas saskaņā ar šo direktīvu var būt Eiropas aizsardzības rīkojuma pamatā.

(20)

Tā kā kompetence noteikt un izpildīt aizsardzības pasākumus dalībvalstīs ir dažādu veidu iestādēm (civillietu, krimināllietu vai administratīvo lietu), ir lietderīgi šajā direktīvā paredzēt lielu elastību dalībvalstu savstarpējās sadarbības mehānismā. Tādēļ izpildvalsts kompetentajai iestādei nav visos gadījumos jāparedz tādi paši aizsardzības pasākumi kā tie, kas noteikti izdevējvalstī, un tai ir noteikta rīcības brīvība noteikt jebkādu pasākumu, ko tā saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem līdzīgā gadījumā uzskata par atbilstīgu un piemērotu, lai aizsargājamajai personai nodrošinātu nepārtrauktu aizsardzību, ņemot vērā aizsardzības pasākumu, kas noteikts izdevējvalstī, kā tas ir aprakstīts Eiropas aizsardzības rīkojumā.

(21)

Pie aizliegumiem vai ierobežojumiem, uz ko attiecas šī direktīva, cita starpā pieskaitāmi arī pasākumi, kas paredzēti, lai ierobežotu personisku vai attālinātu saziņu starp aizsargājamo personu un apdraudējuma radītāju, piemēram, nosakot konkrētus nosacījumus šādai saziņai vai uzliekot ierobežojumus saziņas saturam.

(22)

Izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu jāinformē persona, kas rada apdraudējumu, izdevējvalsts kompetentā iestāde un aizsargājamā persona par visiem uz Eiropas aizsardzības rīkojuma pamata noteiktajiem pasākumiem. Informējot personu, kas rada apdraudējumu, pienācīgi būtu jāņem vērā aizsargājamās personas intereses – neatklāt minētās personas adresi vai citu kontaktinformāciju. Šādas ziņas nevajadzētu iekļaut attiecīgajā paziņojumā, ja vien adrese vai cita kontaktinformācija nav iekļauta aizliegumā vai ierobežojumā, kas kā izpildes pasākums uzlikts personai, kura rada apdraudējumu.

(23)

Ja izdevējvalsts kompetentā iestāde atsauc Eiropas aizsardzības rīkojumu, izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu jāizbeidz pasākumi, ko tā ir noteikusi, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu, proti, izpildvalsts kompetentā iestāde var – patstāvīgi un saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem – noteikt jebkādu savos valsts tiesību aktos paredzētu aizsardzības pasākumu, lai aizsargātu attiecīgo personu.

(24)

Tā kā šī direktīva attiecas uz gadījumiem, kad aizsargājamā persona pārvietojas uz citu dalībvalsti, Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai vai izpildei nevajadzētu aptvert tādas kompetences nodošanu izpildvalstij, kas saistīta ar pamatsodu, atliktu, alternatīvu vai nosacītu sodu vai papildsodu vai ar drošības pasākumiem, ko piemēro personai, kas rada apdraudējumu, ja pēdēja joprojām dzīvo valstī, kas ir noteikusi aizsardzības pasākumu.

(25)

Attiecīgā gadījumā saskaņā ar valstu tiesību aktiem un procedūrām vajadzētu būt iespējai izmantot elektroniskus līdzekļus, lai praksē īstenotu pasākumus, kas noteikti, piemērojot šo direktīvu.

(26)

Sadarbībā starp iestādēm, kas iesaistītas aizsargājamās personas aizsardzības nodrošināšanā, izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu jāpaziņo izdevējvalsts kompetentajai iestādei visi to pasākumu pārkāpumi, kas izpildvalstī noteikti, lai izpildītu Eiropas aizsardzības rīkojumu. Šādiem paziņojumiem būtu jāļauj izdevējvalsts kompetentajai iestādei ātri lemt par atbilstošu rīcību attiecībā uz aizsardzības pasākumu, kas tās valstī uzlikts personai, kura rada apdraudējumu. Šāda rīcība attiecīgā gadījumā var aptvert ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma uzlikšanu, aizstājot sākotnēji pieņemtu, ar brīvības atņemšanu nesaistītu pasākumu, piemēram, kā alternatīvu preventīvai aizturēšanai vai kā nosacītas soda atlikšanas sekas. Tā kā ar šādu lēmumu nav paredzēts ex novo uzlikt sodu par jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tas izpildvalstij neliedz attiecīgā gadījumā uzlikt sodus gadījumā, ja ir pārkāpti Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei noteiktie pasākumi.

(27)

Ievērojot dalībvalstu atšķirīgās tiesību tradīcijas, gadījumos, kad izpildvalstī lietā, kas būtu līdzīga Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītajiem faktiskajiem apstākļiem, nav pieejami nekādi aizsardzības pasākumi, izpildvalsts kompetentajai iestādei būtu par visiem tai zināmajiem Eiropas aizsardzības rīkojumā aprakstītā aizsardzības pasākuma pārkāpumiem jāziņo izdevējvalsts kompetentajai iestādei.

(28)

Lai nodrošinātu šīs direktīvas netraucētu piemērošanu katrā konkrētā gadījumā, izdevējvalsts un izpildvalsts kompetentajām iestādēm būtu sava kompetence jāīsteno saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, ņemot vērā ne bis in idem principu.

(29)

Aizsargājamajai personai nebūtu jāliek segt tādas izmaksas, kas saistītas ar Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanu, kas nav samērīgas ar izmaksām līdzīgā lietā attiecīgajā valstī. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas aizsargājamajai personai nav jāsāk jauna procedūra attiecīgajā valstī, lai no izpildvalsts kompetentās iestādes saņemtu lēmumu par jebkāda tāda pasākuma noteikšanu, kuru līdzīgā lietā būtu iespējams piemērot saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu aizsargājamās personas aizsardzību.

(30)

Paturot prātā savstarpējas atzīšanas principu, kas ir šīs direktīvas pamatā, dalībvalstīm būtu jāveicina pēc iespējas plašāka tieša saziņa starp kompetentajām iestādēm, kad tās piemēro šo direktīvu.

(31)

Neskarot tiesu neatkarību un atšķirības tiesu iestāžu sistēmu organizācijā Savienībā, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja noteikt prasību tiem, kas ir atbildīgi par Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanas vai atzīšanas procedūrās iesaistīto tiesnešu, prokuroru, policijas un tiesu iestāžu darbinieku apmācību, saistībā ar šīs direktīvas mērķiem nodrošināt atbilstošu apmācību.

(32)

Lai atvieglotu šīs direktīvas piemērošanas novērtējumu, dalībvalstīm būtu Komisijai jāsniedz attiecīgas ziņas par valsts procedūru piemērošanu saistībā ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, informējot vismaz par lūgto, izdoto un/vai atzīto Eiropas aizsardzības rīkojumu skaitu. Šajā sakarā būtu noderīgas arī cita veida ziņas, piemēram, par attiecīgiem noziegumu veidiem.

(33)

Šai direktīvai vajadzētu veicināt apdraudēto personu aizsardzību, tādējādi papildinot, bet neietekmējot instrumentus, kas jau ir noteikti šajā jomā, piemēram, Pamatlēmumu 2008/947/TI un Pamatlēmumu 2009/829/TI.

(34)

Ja uz lēmumu par aizsardzības pasākumu attiecas Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (5), Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (6) vai 1996. gada Hāgas konvencija par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (7), tad minētā lēmuma atzīšana un izpilde būtu jāveic saskaņā ar attiecīgā juridiskā instrumenta noteikumiem.

(35)

Dalībvalstīm un Komisijai attiecīgos gadījumos informācija par Eiropas aizsardzības rīkojumu būtu jāiekļauj pašreizējās izglītošanas un informētības palielināšanas kampaņās par noziegumos cietušo aizsardzību.

(36)

Personas dati, ko apstrādā, īstenojot šo direktīvu, būtu jāaizsargā saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/977/TI (2008. gada 27. novembris) par tādu personas datu aizsardzību, ko apstrādā, policijas un tiesu iestādēm sadarbojoties krimināllietās (8), un principiem, kas noteikti Eiropas Padomes 1981. gada Konvencijā par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz automātisku personas datu apstrādi.

(37)

Šajā direktīvā būtu jāievēro pamattiesības, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, saskaņā ar LES 6. pantu.

(38)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis tiek aicinātas ņemt vērā 1979. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu paredzētās tiesības un principus.

(39)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, aizsargāt apdraudētas personas, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šā mērķa mēroga un seku dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(40)

Saskaņā ar 3. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Apvienotā Karaliste ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(41)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 21. protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Īrijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(42)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu 22. protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro,

1)

“Eiropas aizsardzības rīkojums” ir dalībvalsts tiesas iestādes vai līdzvērtīgas iestādes pieņemts lēmums saistībā ar aizsardzības pasākumu, pamatojoties uz kuru citas dalībvalsts tiesa vai līdzvērtīga iestāde saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem paredz attiecīgu pasākumu vai pasākumus, lai turpinātu aizsargājamās personas aizsardzību;

2)

“aizsardzības pasākums” ir lēmums, ko izdevējvalsts krimināllietās pieņem saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem un procedūrām un ar kuru personai, kas rada apdraudējumu, piemēro vienu vai vairākus 5. pantā minētos aizliegumus vai ierobežojumus, lai aizsargājamo personu aizsargātu no noziedzīgas darbības, kas var apdraudēt viņas dzīvību, fizisko vai psiholoģisko neaizskaramību, cieņu, personas brīvību vai seksuālo neaizskaramību;

3)

“aizsargājamā persona” ir fiziska persona, ko aizsargā ar izdevējvalstī noteiktu aizsardzības pasākumu;

4)

“persona, kas rada apdraudējumu” ir fiziska persona, kam ir uzlikts viens vai vairāki 5. pantā minētie aizliegumi vai ierobežojumi;

5)

“izdevējvalsts” ir dalībvalsts, kurā ir noteikts aizsardzības pasākums, kas ir pamatā Eiropas aizsardzības rīkojuma izdošanai;

6)

“izpildvalsts” ir dalībvalsts, kurai ir pārsūtīts Eiropas aizsardzības rīkojums, lai to atzītu;

7)

“uzraudzītājvalsts” ir dalībvalsts, kurai ir nodots spriedums Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai lēmums par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē.

a)

aizliegums apmeklēt konkrētus apvidus, vietas vai noteiktas teritorijas, kur dzīvo vai ko apmeklē aizsargājamā persona;

b)

aizliegums vai noteikumi attiecībā uz jebkāda veida saziņu ar aizsargājamo personu, tostarp izmantojot tālruni, elektronisku vai parastu pastu, faksu vai jebkādus citus līdzekļus; vai

c)

aizliegums vai noteikumi attiecībā uz tuvošanos aizsargājamai personai tuvāk par noteiktu attālumu.

a)

aizsargājamās personas identitāti un valstspiederību, kā arī aizbildņa vai aizgādņa, vai pārstāvja identitāti un valstspiederību, ja aizsargājamā persona ir nepilngadīga vai rīcībnespējīga;

b)

datumu, no kura aizsargājamā persona ir iecerējusi dzīvot vai uzturēties izpildvalstī, un uzturēšanās laikposmu vai laikposmus, ja tie ir zināmi;

c)

izdevējvalsts kompetentās iestādes nosaukumu, adresi, tālruņa un faksa numuru un e-pasta adresi;

d)

norādi (piemēram, ar numuru un datumu) uz tiesību aktu, kurā ir noteikts aizsardzības pasākums, uz kura pamata izdots Eiropas aizsardzības rīkojums;

e)

to faktu un apstākļu kopsavilkumu, pamatojoties uz kuriem ir noteikts aizsardzības pasākums izdevējvalstī;

f)

Eiropas aizsardzības rīkojumā paredzētā aizsardzības pasākumā uzliktos aizliegumus vai ierobežojumus personai, kas rada apdraudējumu, to ilgumu, kā arī norādes uz aizliegumu vai ierobežojumu pārkāpuma gadījumā piemērojamo sodu, ja tāds paredzēts;

g)

aizsargājamajai personai vai personai, kas rada apdraudējumu, aizsardzības pasākuma izpildei nodotas tehniskas ierīces – ja tāda ir nodota – lietojumu;

h)

personas, kas rada apdraudējumu, identitāti un valstspiederību, kā arī minētās personas kontaktinformāciju;

i)

to, vai aizsargājamajai personai un/vai personai, kas rada apdraudējumu, izdevējvalstī ir piešķirta bezmaksas juridiskā palīdzība, ja šāda informācija izdevējvalsts kompetentajai iestādei ir zināma bez papildu ziņu ievākšanas;

j)

vajadzības gadījumā – tādu citu apstākļu aprakstu, kas varētu ietekmēt aizsargājamās personas apdraudējuma izvērtējumu;

k)

attiecīgā gadījumā – skaidru norādi, ka spriedums Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai lēmums par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē jau ir pārsūtīts uzraudzītājvalstij, ja tā nav Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildvalsts, un norādi, kura iestāde minētajā valstī ir kompetenta izpildīt šādu spriedumu vai lēmumu.

a)

Eiropas aizsardzības rīkojums nav pilnīgs, vai arī trūkstošā informācija nav sniegta izpildvalsts kompetentās iestādes noteiktajā termiņā;

b)

nav izpildītas 5. pantā paredzētās prasības;

c)

aizsardzības pasākums attiecas uz darbību, ko izpildvalsts tiesību aktos neuzskata par noziedzīgu nodarījumu;

d)

aizsardzība izriet no tāda soda vai pasākuma izpildes, uz ko saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem attiecas amnestija un kas ir saistīts ar darbību vai rīcību, kura saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem ir tās kompetencē;

e)

saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem personai, kas rada apdraudējumu, ir piešķirta imunitāte, kas neļauj noteikt aizsardzības pasākumus, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu;

f)

personas, kas rada apdraudējumu, saukšanai pie kriminālatbildības par darbību vai rīcību, saistībā ar kuru ir noteikts aizsardzības pasākums, saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem ir iestājies noilgums, ja saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem attiecīgā darbība vai rīcība ir tās kompetencē;

g)

Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšana būtu pretrunā ne bis in idem principam;

h)

saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem personu, kas rada apdraudējumu, minētās personas vecuma dēļ nevar saukt pie kriminālatbildības par darbību vai rīcību, saistībā ar kuru ir noteikts aizsardzības pasākums;

i)

aizsardzības pasākums attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, kuru saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem uzskata par tādu, kas pilnībā izdarīts tās teritorijā, vai arī tādu, kura lielākā vai būtiskākā daļa ir izdarīta tās teritorijā.

a)

bez liekas kavēšanās informē izdevējvalsti un aizsargājamo personu par šo atteikumu un tā pamatojumu;

b)

vajadzības gadījumā informē aizsargājamo personu par iespēju saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem lūgt noteikt aizsardzības pasākumu;

c)

informē aizsargājamo personu par tās valsts tiesību aktos noteiktiem piemērojamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas ir pieejami, lai apstrīdētu šādu lēmumu.

a)

pārkāpuma rezultātā, ja minētais pārkāpums saskaņā ar izpildvalsts tiesību aktiem ir noziedzīgs nodarījums, uzlikt kriminālsodus un paredzēt jebkādu citu pasākumu;

b)

saistībā ar pārkāpumu pieņemt jebkādus lēmumus, kas nav krimināltiesiski;

c)

veikt steidzamus un provizoriskus pasākumus, lai izbeigtu pārkāpumu, vajadzības gadījumā – līdz tiek pieņemts turpmāks izdevējvalsts lēmums.

a)

aizsardzības pasākuma un tādējādi Eiropas aizsardzības rīkojuma atjaunināšanu, pārskatīšanu, grozīšanu, atcelšanu un atsaukšanu;

b)

ar brīvības atņemšanu saistīta pasākuma uzlikšanu, atceļot aizsardzības pasākumu, ar noteikumu, ka aizsardzības pasākums piemērots, pamatojoties uz spriedumu Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai pamatojoties uz lēmumu par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē.

a)

groza pasākumus, kas noteikti, pamatojoties uz Eiropas aizsardzības rīkojumu, rīkojoties saskaņā ar 9. pantu; vai

b)

atsakās īstenot grozīto aizliegumu vai ierobežojumu, ja tas neatbilst 5. pantā minēto aizliegumu vai ierobežojumu veidiem vai ja informācija, ko saskaņā ar 7. pantu pārsūta ar Eiropas aizsardzības rīkojumu, nav pilnīga vai trūkstošā informācija nav sniegta termiņā, ko izpildvalsts kompetentā iestāde noteikusi saskaņā ar 9. panta 4. punktu.

a)

ja ir skaidras norādes, ka aizsargājamā persona nedzīvo vai neuzturas izpildvalsts teritorijā vai ir galīgi atstājusi minēto teritoriju;

b)

ja saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem ir beidzies ilgākais pieļaujamais Eiropas aizsardzības rīkojuma izpildei noteikto pasākumu termiņš;

c)

gadījumā, kas minēts 13. panta 7. punkta b) apakšpunktā; vai

d)

ja spriedums Pamatlēmuma 2008/947/TI 2. panta nozīmē vai lēmums par uzraudzības pasākumiem Pamatlēmuma 2009/829/TI 4. panta nozīmē ir nodots izpildvalstij pēc Eiropas aizsardzības rīkojuma atzīšanas.