28.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 21/11

A.

tā kā jūraskraukļu (Phalacrocorax carbo) skaits Eiropas Savienības teritorijā strauji pieaug un pēdējo 25 gadu laikā Eiropā tas ir palielinājies divdesmit reizes, un tā kā pašlaik jūraskraukļu minimālais skaits ir aptuveni 1,7 līdz 1,8 miljoni;

B.

tā kā ir pierādīts, ka daudzās dalībvalstīs šie putni nodara paliekošu kaitējumu akvakultūras uzņēmumiem un daudzu savvaļas zivju sugu krājumiem iekšējos ūdeņos un jūras piekrastēs;

C.

tā kā, lai īstenotu uz ekosistēmu vērstu pieeju jūras vides un piekrastes, kā arī iekšējo ūdeņu pārvaldībā, ir vajadzīga samērīga politika, kas var nodrošināt līdzsvaru starp dažādiem, bet pilnībā likumīgiem mērķiem attiecībā uz zivju krājumu ilgtspējīgu izmantošanu — putnu aizsardzība un putnu un zivju faunas daudzveidības saglabāšana, no vienas puses, kā arī dīķu apsaimniekotāju un zvejnieku likumīgās intereses zivju krājumu ekonomiskajā izmantojamībā, no otras puses; tā kā Padomes 2007. gada 18. septembra Regula (EK) Nr. 1100/2007, ar ko nosaka pasākumus Eiropas zušu krājumu atjaunošanai (5), liecina par šādu samērīgu politiku;

D.

tā kā ir pierādīts, ka daudzās dalībvalstīs šie putni ir radījuši ilgstošu kaitējumu veģetācijai noteiktos ģeogrāfiskos apgabalos;

E.

tā kā pašlaik Eiropas Savienībā, kā arī attiecīgajās trešās valstīs trūkst divpusējas un daudzpusējas koordinācijas zinātniskā un administratīvā līmenī, lai izvērtētu minēto parādību un novērstu tās negatīvo attīstību, jo īpaši attiecībā uz uzticamu un vispārēji atzītu datu apkopošanu par jūraskraukļu populāciju Eiropas Savienībā;

F.

tā kā pasuga Phalacrocorax carbo sinensis (“sauszemes jūraskrauklis”) jau 1997. gadā tika izsvītrota no to putnu sugu saraksta, uz kurām attiecas īpaši aizsardzības pasākumi saistībā ar dzīvotnēm (Putnu aizsardzības direktīvas I pielikums), jo uz šo pasugu jau kopš 1995. gada tiek attiecināts labvēlīgs aizsargātības stāvoklis, savukārt pasuga Phalacrocorax carbo carbo (“Atlantijas jūraskrauklis”) nekad nav bijusi apdraudēta un šajā sarakstā vispār netika iekļauta;

G.

tā kā saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro ievilkumu dalībvalstis var īstenot pagaidu pretpasākumus “nopietna kaitējuma” novēršanai, ja tādā veidā netiek apdraudēti Putnu aizsardzības direktīvā noteiktie mērķi, proti, labvēlīgs aizsargātības stāvoklis;

H.

tā kā nopietna kaitējuma draudi nesamērīgi strauji palielinās, ja jūraskraukļu skaits reģionā tuvojas lielo ūdenstilpņu atjaunošanās spēju robežai un vienlaikus stipri samazinās vietējo atvairīšanas pasākumu efektivitāte;

I.

tā kā Putnu aizsardzības direktīvā neskaidri definētais jēdziens “nopietns kaitējums”, kas minēts 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā, ļauj dalībvalstīm tiešā veidā iejaukties putnu skaita regulēšanā, ir radījis ievērojamu juridisku nenoteiktību dalībvalstu pārvaldes iestādēs un var izraisīt nopietnas nesaskaņas sabiedrībā;

J.

tā kā starptautisko ekspertu grupu secinājumi par jūraskraukļu problēmu Eiropā ir principiāli pretrunīgi, kā to parāda REDCAFE  (6), FRAP  (7) un EIFAC  (8) noslēguma ziņojumi;

K.

tā kā neraugoties uz to, ka jūraskraukļu radītā kaitējuma novēršanas pasākumu apstiprināšana un finansēšana ir dalībvalstu vai reģionu kompetencē, bet tikai tāpēc, ka jūraskraukļiem raksturīga gājputniem līdzīga uzvedība, to populācijas ilgtspējīgu pārvaldību var nodrošināt tikai ar visu dalībvalstu un reģionu koordinētu darbību un Eiropas Savienības atbalstu;

L.

tā kā Komisijas paziņojuma “Stratēģija Eiropas akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai” sadaļā par aizsargātu sugu nozīmi krājumu samazināšanā ir teikts, ka dažas aizsargātās savvaļas putnu un zīdītāju sugas var samazināt zivju krājumus akvakultūras uzņēmumos, un tas var ievērojami ietekmēt šo uzņēmumu rentabilitāti; ir grūti cīnīties pret šiem plēsējiem, jo īpaši lielos dīķos vai lagūnās; atbaidīšanas līdzekļu efektivitāte ir apšaubāma, jo šie plēsēji spēj ātri pielāgoties; vienīgā iespēja, kā pasargāt zvejniecību un akvakultūru no jūraskraukļiem, ir regulēt šo putnu arvien pieaugošo savvaļas populāciju;

M.

tā kā Padome 2003. gada 27. un 28. janvāra sanāksmē saistībā ar stratēģiju Eiropas akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai prasīja izstrādāt kopīgu stratēģiju attiecībā uz dzīvniekiem un putniem (piemēram, jūraskraukļiem), kas pārtiek no zivīm;

N.

ņemot vērā Komisijas nesen iesniegtās pamatnostādnes par lielo plēsēju skaita pārvaldības plāniem (9), jo īpaši attiecībā uz tādu jēdzienu skaidrojumiem kā “labvēlīgs aizsargātības stāvoklis” un “minimālā dzīvotspējīgā populācija”, kā arī attiecībā uz to, ka aizsardzības mērķus var vieglāk sasniegt, ja atsevišķas sugas pārstāvju skaitam neļauj pārsniegt teritorijā maksimāli iespējamo līmeni;

O.

ņemot vērā, ka dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī līdz šim īstenoto dažādo pasākumu efektivitāte jūraskraukļu radītā kaitējuma novēršanā ir ļoti niecīga;

P.

ņemot vērā, ka aizvadītajos gados nav pilnībā izmantoti finanšu līdzekļi, kas paredzēti informācijas apkopošanai zivsaimniecības nozarē (piemēram, 11 07 02. budžeta postenis “Zvejas resursu apsaimniekošanas atbalsta pasākumi (zinātniskās bāzes pilnveidošana)”);

Q.

ņemot vērā, ka atkāpju noteikumi par kaitējuma novēršanu vietējā līmenī, kurus saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 9. pantu nesen pieņēma gandrīz visas dalībvalstis, nav devuši ilgtspējīgu problēmas risinājumu, neraugoties uz administratīvā darba lielo apjomu un lielajām sociālajām izmaksām;

R.

ņemot vērā, ka Komisija, neraugoties uz iesaistīto pušu (zvejniecības un makšķerēšanas apvienību, akvakultūras uzņēmumu utt.), zinātnieku, kā arī dalībvalstu un reģionu organizāciju un pārstāvniecību atkārtotiem aicinājumiem, nebija gatava iesniegt jaunus priekšlikumus problēmas risināšanai Eiropas līmenī,

1.

aicina Komisiju un dalībvalstis, veicinot regulāru zinātnisko datu apkopošanu, nodrošināt uzticamu un vispārēji atzītu informāciju par jūraskraukļu populāciju un tās struktūru, kā arī šo putnu dzimstības un mirstības rādītājiem Eiropā;

2.

ierosina, izmantojot regulāru un ES un dalībvalstu atbalstītu jūraskraukļu skaita uzraudzību un ciešāk iesaistot zivsaimniecības pētniecības un zivsaimniecības iestādes, veikt uzticamu, vispārēji atzītu un ik gadus atjaunojamu datu apkopošanu par jūraskraukļu populācijas attīstību, skaitu un ģeogrāfisko izplatību Eiropā;

3.

aicina Komisiju izsludināt konkursu par zinātnisku projektu, lai izstrādātu novērtējuma modeli par jūraskraukļu populācijas lielumu un struktūru, pamatojot šo pētījumu ar jaunākajiem datiem par jūraskraukļu skaitu, dzimstību un mirstību, kā arī aicina Komisiju finansēt šo projektu;

4.

aicina Komisiju un dalībvalstis piemērotā veidā veicināt atbilstīgus priekšnosacījumus divpusējai un daudzpusējai apmaiņai zinātniskā un administratīvā līmenī gan Eiropas Savienībā, gan ar trešām valstīm, un iegūto datu, paziņojumu, rakstu vai publikāciju avotus, jo īpaši izmantotos statistikas datus, norādīt tā, lai būtu skaidri nosakāms, vai izmantoti zinātniski, valsts iestāžu vai asociāciju, jo īpaši dabas un putnu aizsardzības asociāciju, avoti;

5.

aicina Komisiju veikt salīdzinošo novērtējumu par pretrunīgajiem secinājumiem, kādus attiecībā uz jūraskraukļu skaita pārvaldības plāniem izdarījušas REDCAFE, FRAP un EIFAC;

6.

aicina Komisiju izveidot darba grupu, kuras sastāvs atspoguļo, cik lielā mērā aplūkojamais jautājums skar ieinteresētās personas, un piešķirt tai saistošas pilnvaras gada laikā regulāri izvērtēt dalībvalsts līmenī īstenojamo jūraskraukļu populācijas pārvaldības pasākumu efektivitāti, kā arī saskaņā ar loģiskiem un zinātniskiem kritērijiem izvērtēt šo viedokļu pamatotību un sagatavot ieteikumu;

7.

aicina Komisiju iesniegt Eiropas līmenī koordinētu daudzpakāpju plānu jūraskraukļu skaita pārvaldībai, saskaņā ar kuru jūraskraukļu populāciju ilgtermiņā integrē kultūrvidē, neradot šķēršļus Putnu aizsardzības direktīvā un programmā “Natura 2000” noteikto mērķu sasniegšanai attiecībā uz zivju sugām un ūdenskrātuvju ekosistēmām;

8.

uzstājīgi aicina Komisiju skaidri definēt Putnu aizsardzības direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā ieviesto jēdzienu “nopietns kaitējums”, lai veicinātu juridisko noteiktību un nodrošinātu vienotāku formulējumu;

9.

aicina Komisiju papildus izstrādāt vispārējus norādījumus par atkāpēm, kas piemērojamas saskaņā ar Putnu aizsardzības direktīvas 9. panta 1. punktu, tostarp precizēt terminoloģiju, lai novērstu jebkādus pārpratumus;

10.

uzstājīgi aicina Komisiju un dalībvalstis, labāk koordinējot darbības, sadarbojoties un nodrošinot saziņu zinātniskā un administratīvā līmenī, veicināt jūraskraukļu populācijas ilgtspējīgu pārvaldību, kā arī radīt atbilstīgus priekšnosacījumus Eiropas Jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna izstrādei;

11.

aicina Komisiju pārbaudīt visus pašreizējos tiesiskos līdzekļus, lai mazinātu jūraskraukļu negatīvo ietekmi uz zivsaimniecību un akvakultūru, un, turpmāk izstrādājot iniciatīvu par Eiropas akvakultūras veicināšanu, ņemt vērā Eiropas Jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna pozitīvo ietekmi, kā arī vajadzības gadījumā iesniegt priekšlikumus jūraskraukļu problēmas risināšanai;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis, plānojot jūraskraukļu populācijas regulāru monitoringu, izmantot ES budžeta līdzekļus, kas paredzēti zvejas resursu pārvaldības atbalstam (zinātnisko ieteikumu gatavošanas uzlabošana), jo īpaši 11 07 02. budžeta posteni “Zvejas resursu apsaimniekošanas atbalsta pasākumi (zinātniskās bāzes pilnveidošana)”, arī tam, lai apkopotu un izvērtētu datus un prognozes par jūraskraukļu populāciju Eiropas Savienības teritorijā;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.