14.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 210/4

(1)

Komisija ar 1997. gada 17. aprīļa vēstuli saņēma sūdzību no Austrijas uzņēmuma Lenzing AG, kas ir Kopienas galvenais viskozes šķiedras ražotājs, par virkni pasākumu, kas veikti tā Spānijas konkurenta Sociedad Nacional de Industrias y Aplicaciones de Celulosa Española SA (turpmāk tekstā “SNIACE”) labā.

(2)

Komisija 1997. gada 7. novembra vēstulē ziņoja Spānijas iestādēm par savu lēmumu sākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(3)

Komisija Lēmumā 1999/395/EK (2) (turpmāk tekstā “1998. gada lēmums”) uzskatīja par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu atbalsta veidus, ko piešķīra Fondo de Garantía Salarial (turpmāk tekstā “FOGASA”) un Tesorería General de la Seguridad Social (turpmāk tekstā “TGSS”) SNIACE labā, jo starp SNIACE un FOGASA noslēgtie līgumi par parādu atmaksu un starp SNIACE un TGSS noslēgtais līgums par atmaksas grafika pārskatīšanu neatbilda tirgus prasībām, jo līgumu rezultātā piemērotās procentu likmes bija zemākas nekā tirgus likmes. Ar minēto negatīvo lēmumu Spānijai tika uzdots pieprasīt no saņēmēja atmaksāt saņemto atbalstu.

(4)

Eiropas Kopienu Tiesas 1999. gada 29. aprīļa spriedumā lietā C-342/96 Spānija/Komisija (turpmāk tekstā “Tubacex”) (3) Tiesa uzskatīja, ka starp TGSS un FOGASA noslēgtie līgumi par parādu atmaksas grafika pārskatīšanu nav uzskatāmi par valsts atbalstu, jo minētās valsts iestādes rīkojās tā, kā būtu rīkojies privāts kreditors, kura mērķis būtu atgūt aizdotās summas, ja vien procentu likme nebūtu mazāka kā likme, ko būtu piemērojis privāts kreditors (4), un ka līgums par atmaksas grafika pārskatīšanu nenoveda pie jaunu parādu uzkrāšanās.

(5)

Pamatojoties uz spriedumu lietā Tubacex, Komisija nolēma atkārtoti izvērtēt 1998. gada lēmumu, jo uzskatīja, ka tās secinājumi varētu būt piemērojami SNIACE. Komisija 2000. gada 16. februāra vēstulē, kas adresēta Spānijas iestādēm, norādīja uz lēmumu sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru (5), kura paredzēta Līguma 88. panta 2. punkta pirmajā daļā un kuras mērķis ir daļēji atcelt 1998. gada lēmumu (turpmāk tekstā “procedūras atkārtota sākšana”).

(6)

Spānijas iestādes 2000. gada 21. marta vēstulē nosūtīja Komisijai savas piezīmes par lēmumu par procedūras atkārtotu sākšanu.

(7)

Ņemot vērā Spānijas iestāžu un ieinteresēto personu izteiktās piezīmes par lēmumu par procedūras atkārtotu sākšanu, Komisija ar Lēmumu 2001/43/EK (6) (turpmāk tekstā “2000. gada lēmums”) 2000. gada 20. septembrī slēdza oficiālo izmeklēšanas procedūru un secināja, ka pasākumi attiecībā uz SNIACE nav uzskatāmi par valsts atbalstu saskaņā ar spriedumu lietā Tubacex. Pamatojoties uz 2000. gada lēmumu, daļēji tika grozīts 1998. gada lēmums, aizstājot 1. panta pirmo daļu un svītrojot 2. pantu.

(8)

Komisija 2000. gada lēmumā norādīja, ka publiskie kreditori, piemērojot oficiālās procentu likmes, vēlējās maksimāli nodrošināt savas iespējas atgūt parāda summas, neciešot finansiālus zaudējumus. Pēc Komisijas uzskatiem, “Spānija rīkojās tā, kā būtu rīkojies hipotētisks privāts kreditors, kas atrastos līdzīgā situācijā attiecībā pret SNIACE” (7).

(9)

Pēc 2000. gada lēmuma pieņemšanas uzņēmums Lenzing iesniedza Pirmās instances tiesā protestu pret 2000. gada lēmumu.

(10)

Ar 21. oktobra spriedumu lietā T-36/99 (8) Pirmās instances tiesa anulēja 2000. gada lēmumu sakarā ar kļūdu, izvērtējot piemēroto kritēriju par publiskā kreditora kā privāta kreditora rīcību. EK Tiesa atstāja negrozītu Pirmās instances tiesas spriedumu (9).

(11)

Anulēšanas rezultātā otrā oficiālā izmeklēšanas procedūra joprojām ir atklāta.

(12)

Komisija 2004. gada 3. decembra, 2005. gada 13. maija, 2005. gada 18. jūlija un 2008. gada 7. augusta vēstulē lūdza Spāniju sniegt papildu informāciju, kas tika nosūtīta 2005. gada 28. februāra, 2005. gada 4. jūlija, 2005. gada 29. septembra, 2008. gada 10. septembra un 2008. gada 15. septembra vēstulē.

(13)

Pasākumu saņēmējs ir uzņēmums SNIACE, kas dibināts 1939. gadā. Uzņēmums ražo celulozi, papīru, viskozes šķiedru, sintētiskās šķiedras un nātrija sulfātu. SNIACE kopējais darījumu apjoms 2007. gadā sasniedza 15 miljonus euro.

(14)

FOGASA un TGSS noslēdza ar SNIACE līgumus par parādu atmaksu un atmaksas grafika pārskatīšanu, kuri aprakstīti 15.–21. apsvērumā.

(15)

FOGASA ir neatkarīga organizācija, kas pakļauta Nodarbinātības un imigrācijas ministrijai, tiek finansēta no uzņēmumu iemaksām. Saskaņā ar Darbinieku statūtu 33. panta 1. punkta pirmo daļu tās galvenā misija ir izmaksāt “strādājošajiem neizmaksātās algas sakarā ar darba devēja bankrotu vai maksātnespēju”. Atbilstīgi 33. panta 4. punktam FOGASA uzdevums ir veikt darbinieku tiesību un darbību subrogāciju, lai panāktu iepriekš izmaksāto summu atmaksu.

(16)

Pamatojoties uz Karaļa 1985. gada 6. marta dekrētā 505/85 (10) minēto, FOGASA bija iespēja noslēgt līgumus par iepriekš izmaksāto summu attiecībā uz darbinieku algām un kompensācijām atmaksu, lai nodrošinātu parādu summu atgūšanu, kurām tika noteiktas spēkā esošās procentu likmes.

(17)

FOGASA1993. gada 5. novembrī un 1995. gada 31. oktobrī noslēdza līgumus par parādu atmaksu ar SNIACE. Pirmajā gadījumā parāda summa bija 1 362 708 700 pesetu (ieskaitot procentus) un otrajā gadījumā – 339 459 878 pesetas (ieskaitot procentus).

(18)

Pirmā līguma, kas noslēgts 1993. gada 5. novembrī (turpmāk tekstā “FOGASA I līgums”), priekšmets bija FOGASA izmaksātās summas saistībā ar algām un kompensācijām, ko SNIACE bija parādā saviem darbiniekiem. Parāds sasniedza 897 652 759 pesetas; summai bija jāpieskaita 465 055 911 pesetas kā procenti ar likmi 10 %, kopā veidojot 1 362 708 700 pesetu. Parāds bija saistīts ar hipotēku, kas uzlikta SNIACE aktīviem, un bija atmaksājams saskaņā ar atmaksas grafiku, ko pārskatīja 1999. gada 18. martā, summu pesetās (ESP) sadalot šādi:

1.   tabula

FOGASA I līgums

(19)

Otrā līguma, kas noslēgts 1995. gada 31. oktobrī (turpmāk tekstā “FOGASA II līgums”), priekšmets bija summas, ko FOGASA maksāja saskaņā ar 1993. gada 5. novembra līgumu saistībā ar SNIACE algu un kompensāciju parādiem savam personālam. Jaunā parāda summa sasniedza 229 424 860 pesetas, kurai bija jāpieskaita 110 035 018 pesetas kā procenti ar likmi 9 %, kopā veidojot 339 459 878 pesetas. Parāds bija saistīts ar hipotēku, kas uzlikta SNIACE aktīviem, un bija atmaksājams saskaņā ar atmaksas grafiku, ko pārskatīja 1999. gada 18. martā, summu pesetās (ESP) sadalot šādi:

2.   tabula

FOGASA II līgums

(20)

TGSS, pamatojoties uz Vispārīgā sociālās apdrošināšanas likuma 20. pantu (11), ir tiesīga piešķirt pagarinājumu vai sadalīt vairākos maksājumos kavētas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī procentus par šādām iemaksām. Šā likuma 27. pants paredz, ka procenti sakarā ar pagarinājumu jāpieskaita atliktajiem parādiem.

(21)

1996. gada 8. marta līguma, ko grozīja ar 1996. gada 7. maija un 1997. gada 30. septembra līgumu, priekšmets bija pārskatīt maksājumu grafiku parādiem, kuru kopējā summa bija 3 510 387 323 pesetas plus procenti, kuru summa bija 615 056 349 pesetas ar likmi 7,5 %. Pamatsummu veidoja kavētas sociālās apdrošināšanas iemaksas no 1991. gada februāra līdz 1997. gada februārim. Maksājumi būtu jāveic 120 ikmēneša maksājumos, pirmajos divos gados atmaksājot tikai procentus ar likmi 7,5 %, bet, sākot no trešā gada līdz desmitajam gadam, būtu jāatmaksā pamatsumma un procenti ar gada amortizācijas likmi 5 % (no 1999. gada oktobra līdz 2001. gada septembrim), 10 % (no 2001. gada oktobra līdz 2003. gada septembrim), 15 % (no 2003. gada oktobra līdz 2005. gada septembrim) un 20 % (no 2005. gada oktobra līdz 2007. gada septembrim).

(22)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka analīze, ko veica Tiesa lietā Tubacex, bija pilnībā piemērojama pasākumiem, kuri bija 1998. gada lēmuma priekšmets, tādējādi bija nepieciešams daļēji atcelt minēto lēmumu un atkārtoti izvērtēt noslēgtos līgumus starp SNIACE un publiskajiem kreditoriem.

(23)

Pamatojoties uz spriedumu lietā Tubacex, Komisija izteica šaubas par publisko kreditoru veiktajiem pasākumiem:

(24)

Ieinteresētās personas nav iesniegušas piezīmes.

(25)

Spānijas valdība ar 2000. gada 21. marta vēstuli iesniedza savas piezīmes.

(26)

Spānijas iestādes nepiekrita Komisijas lēmumam sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, jo, pēc to ieskatiem, šāda procedūra nebija nepieciešama, lai veiktu paredzēto 1998. gada lēmuma daļējo atcelšanu.

(27)

Attiecībā uz līgumu par atmaksas grafika pārskatīšanu, kas noslēgts starp SNIACE un TGSS, Spānijas iestādes nepiekrīt Komisijas viedoklim, saskaņā ar kuru “šķiet normāli, ka ārpustiesas līgumu gadījumā, kuru priekšmets ir pārskatīt jau esošu parādu atmaksu, kreditors cenšas panākt, lai debitors maksātu lielākus procentus par atliktajiem maksājumiem, apmaiņā pret atteikšanos panākt parāda piedziņu tiesas ceļā”. Iestādes apgalvo, ka sakarā ar uzņēmuma finansiālo stāvokli un izmaksām, ilgumu un nenoteiktību, kas saistīta ar tiesas procesiem, ārpustiesas līgumi rada iespējas vienoties par zemākām procentu likmēm nekā oficiālās procentu likmes.

(28)

Šā iemesla dēļ Spānijas iestādes atkārto savu argumentu, ka, piešķirot pagarinājumu un piemērojot oficiālo procentu likmi, sociālās apdrošināšanas sistēmas intereses saistībā ar parādu piedziņu tika aizsargātas vairāk nekā ar jebkuru citu darbību, ko veiktu privāts kreditors.

(29)

Spānijas valdība atgādina, ka, kamēr privāts kreditors var vienoties par jebkādiem procentiem ar debitoru, sociālās apdrošināšanas amatpersonām jāievēro Vispārīgā sociālās apdrošināšanas likuma 20. pants, kurā noteikts, ka līgumos par parādu atmaksas grafika pārskatīšanu tiek piemērota oficiālā procentu likme.

(30)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka salīdzinājums starp termiņiem, kuri noteikti 1996. gada oktobra privāto kreditoru līgumā, un termiņiem, kuri noteikti atmaksas grafika pārskatīšanas līgumā starp Sociālo apdrošināšanu un SNIACE, varētu nebūt pareizākais veids, kā piemērot “privāta kreditora” kritēriju, kā to nosaka Tiesa. Šajā sakarā Spānijas iestādes apliecināja, ka valsts pārvaldes juridisko saistību dēļ publisko kreditoru stāvoklis nebija pielīdzināms privāto kreditoru stāvoklim. Tās uzsvēra, ka, neraugoties uz atšķirībām, termiņi un nosacījumi līgumā, kas noslēgts starp Sociālo apdrošināšanu un SNIACE, no vienas puses, un līgumā, kas noslēgts starp FOGASA un SNIACE, no otras puses, bija stingrāki nekā termiņi, kas bija noteikti līgumā ar privātajiem kreditoriem.

(31)

Visbeidzot, Spānijas iestādes atkārtoti izteica viedokļus, kas jau iepriekš bija izteikti procedūrā, kas beidzās ar 1998. gada lēmumu.

(32)

Spānijas iestādes apgalvo, ka jaunas oficiālas izmeklēšanas procedūras sākšana nebija nepieciešama, lai izlemtu jautājumu, un ka ieinteresēto personu tiesību ievērošana nebija pietiekams iemesls to darīt.

(33)

Savukārt Komisija uzskata, ka spriedums lietā Tubacex ir pietiekams iemesls, lai šī informācija tiktu darīta zināma Spānijai un ieinteresētajām personām. Minētais spriedums varēja mainīt izvērtēšanas kritērijus, kā tika izklāstīts 1997. gada 7. novembra lēmumā par procedūras sākšanu.

(34)

Atkārtoti sākot procedūru, Komisija jautāja, vai līgums, kas noslēgts starp SNIACE un tās publiskajiem kreditoriem, ietvēra valsts atbalstu un – apstiprinošā gadījumā – vai to varētu uzskatīt par saderīgu.

(35)

Spriedums lietā Tubacex ļauj uzskatīt, ka valsts iejaukšanās parādu atmaksas grafika pārskatīšanā nav valsts atbalsts, ja tiek ievēroti kritēriji, kas nosaukti minētajā spriedumā (skatīt 4. apsvērumu).

(36)

Spriedumā lietā T-36/99, ar ko atcēla 2000. gada lēmumu, Pirmās instances tiesa neņēma vērā iemeslus, uz kuru pamata Komisija uzskatīja, ka TGSS un FOGASA rīkojās tā, kā būtu rīkojies privāts kreditors. Šā iemesla dēļ un ņemot vērā Pirmās instances tiesas spriedumu, jāpārbauda:

(37)

Kritēriji, kas minēti spriedumā lietā Tubacex un Pirmās instances tiesas spriedumā lietā T-36/99, ir summējoši. Sākot no brīža, kad publisko kreditoru noteiktās prasības neatbilst vismaz vienam no tiem, Komisijai jāizslēdz privāta kreditora princips.

(38)

Pretēji darbībām, kas bija pamats spriedumam lietā Tubacex, līgumi ar FOGASA tika noslēgti ar aptuveni divu gadu starpību un bija par dažādiem parādiem. Komisija uzskata, ka nav runa par vienu līgumu. FOGASA brīdī, kad tika noslēgts otrs līgums, arī nemēģināja tos apvienot, lai veidotu tikai vienu līgumu, kura priekšmets būtu visu parādu kopsumma. FOGASA apvienoja nenomaksātos parādus vienīgi 1999. gada 18. marta (12) līgumā, tas ir, četrus gadus pēc otra līguma starp FOGASA un SNIACE noslēgšanas.

(39)

Šīs izvērtēšanas ietvaros Komisija pirmo pārbaudīs FOGASA I līgumu, pēc tam FOGASA II līgumu, ņemot vērā privātam kreditoram piemērojamos kritērijus.

(40)

SNIACE un FOGASA noslēdza pirmo līgumu par parādu atmaksas grafika pārskatīšanu 1993. gada 5. novembrī par summu 1 362 708 700 pesetu (ieskaitot procentus). Līgums tika noslēgts pēc tam, kad FOGASA nomaksāja algas un kompensācijas, ko SNIACE bija parādā saviem darbiniekiem.

(41)

Pārbaudes ietvaros Komisijai jānošķir līguma noslēgšanas brīdis (pārbaude ex ante) no tā izpildes brīža (pārbaude ex post). Varētu gadīties, ka pēc līguma pārbaudes sakarā ar tā raksturu noslēgšanas brīdī tiks secināts, ka minētais līgums neietver atbalstu un ka tā izpilde apstākļos, kas atšķiras no sākotnēji paredzētajiem, maina šādu sākotnējo uzskatu un noved pie secinājuma, ka tā ietver atbalstu.

(42)

Komisija atzīmē, ka pirmais līgums ar FOGASA par parāda atmaksas grafika pārskatīšanu tika noslēgts 1993. gada 5. novembrī, tas ir, gandrīz astoņus mēnešus pēc paziņojuma par maksātnespēju, kuru sniedza pirmās instances tiesnesis 1993. gada 25. martā un saskaņā ar kuru FOGASA bija jāmaksā SNIACE darbiniekiem. Šajā brīdī FOGASA saistīja līgumu ar hipotēku, kas uzlikta SNIACE aktīviem, lai garantētu vismaz daļu no izsniegtā kredīta. FOGASA piemērotā likme bija 10 %, kā to paredzēja līguma noslēgšanas brīdī spēkā esošie tiesību akti.

(43)

Savukārt 1987. gadā un 1991. gadā, tas ir, ievērojami pirms FOGASA I līguma noslēgšanas, Banesto bija piešķīrusi hipotekārā kredīta līnijas SNIACE ar likmi attiecīgi 16 % un 18 % (tā brīža tirgus situācija).

(44)

Tādējādi jāatzīmē, ka, 1992. gadā kļūstot maksātnespējīgai, SNIACE bija vismaz divi kreditori – FOGASA, kuram tā bija parādā algas, ko SNIACE nespēja izmaksāt saviem darbiniekiem, un Banesto par piešķirtajiem kredītiem, kurus tā nebija pilnībā atmaksājusi.

(45)

Sākot no paziņojuma brīža par maksātnespēju, Banesto varēja pieprasīt savas tiesības kā SNIACE privileģēts hipotekārais kreditors. Neraugoties uz to, vienīgi sakarā ar 1996. gada 26. septembra līgumu, tas ir, trīs gadus pēc FOGASA I līguma noslēgšanas, SNIACE cedēja Banesto kā daļu no parāda atmaksas akcijas, kuras tai piederēja uzņēmumā Inquitex, un zemes gabalus, kas bija iekļauti hipotēkā.

(46)

Savukārt FOGASA bija juridiski atbildīgs par algu izmaksu maksātnespējas gadījumā. Sākot no brīža, kad FOGASA bija jāizmaksā algas SNIACE darbiniekiem, tas sāka sarunas par līgumu par atmaksas grafika pārskatīšanu, lai atgūtu izsniegto kredītu. Tas, ka Banesto neizpildīja hipotekāros kredītus pret SNIACE, vairāk liek domāt, ka FOGASA atšķirībā no privātā kreditora Banesto rīkojās piesardzīgi un saprātīgi, noslēdzot līgumu par atmaksas grafika pārskatīšanu un iegūstot garantijas no brīža, kad tika paziņota maksātnespēja.

(47)

Tādējādi FOGASA un SNIACE steidzamā kārtā noslēdza sarunas, kuras pauda pušu labo gribu nonākt pie bezstrīdus risinājuma.

(48)

Pēc tam, kad tika atzīta SNIACE darbinieku prasība, kurā tika pieprasīta algu un kompensāciju izmaksa, kas bija iekavēta sakarā ar tiesas procesu, lai noteiktu maksātnespēju, FOGASA noslēdza līgumu par parādu atmaksas grafika pārskatīšanu ar mērķi atgūt no SNIACE piešķirtās summas. FOGASA piemēroja oficiālo procentu likmi, kas bija paredzēta Spānijas tiesību aktos, tas ir, 10 % brīdī, kad puses noslēdza līgumu.

(49)

Komisija uzskata, ka, vienojoties ar SNIACE par parāda atmaksas grafika pārskatīšanu, FOGASA piemēroja sprieduma lietā Tubacex principu, saskaņā ar kuru “kreditors nevēlas gūt pārmērīgu peļņu no aizdotās naudas, vienīgi vēlas pilnībā atgūt izmaksātās summas, neciešot finansiālus zaudējumus. Šim mērķim piešķirot pagarinājumu kredītam, lai panāktu tā atmaksu, tiek pieprasīti papildu procenti, lai kompensētu naudas vērtības zudumus, kas rodas termiņa pagarināšanas dēļ.” (13)

(50)

Brīdī, kad tika noslēgts līgums, FOGASA bija zināma krīze, kas skārusi SNIACE; šā iemesla dēļ tas bija iejaucies darbinieku labā, lai tie varētu saņemt algas un kompensācijas, ko SNIACE nevarēja izmaksāt maksātnespējas stāvokļa iestāšanās dēļ.

(51)

Ir skaidrs, ka notikumu brīdī vienīgais SNIACE glābšanas plāns, kurš bija apspriešanas vērts, kas piedāvāts FOGASA, bija parādu atmaksas grafika pārskatīšana. Neraugoties uz to, pēc nopietnā sociālā konflikta, ko uzņēmums piedzīvoja 1992. gadā, tā darbība pamazām sāka uzlaboties, ļaujot saskatīt rentabilitātes izredzes nākotnē, lai gan uzņēmuma stāvoklis joprojām bija nestabils.

(52)

Līguma ar privātajiem kreditoriem neesamība, kā arī tas, ka tie nebija pieprasījuši parādu atmaksu kopš 1993. gada, liecina, ka izredzes attiecībā uz uzņēmuma uzņemto virzienu bija pamatotas un ka līdz ar to nedrīkstēja radīt risku, ka uzņēmums pārtrauks darbību.

(53)

Komisija uzskata, ka noslēgšanas brīdī FOGASA I līgums nebija valsts atbalsts.

(54)

No 1993. gada 5. novembra līdz 1999. gada 18. martam, kad FOGASA noslēdza jaunu līgumu par atmaksas grafika pārskatīšanu, ar ko par diviem gadiem tika pagarināts parāda atmaksas termiņš, SNIACE bija atmaksājusi tikai aptuveni 50 % no parāda.

(55)

Pirms garantiju un hipotēku izpildes, kas bija uzliktas tā labā saskaņā ar 1993. gada līgumu, FOGASA izvēlējās grozīt līgumu par atmaksas grafika pārskatīšanu, lai maksimāli palielinātu izredzes atgūt izsniegto kredītu. Komisija atzīmē, ka 1996. gada 26. septembrīBanesto piekrita pārņemt kā daļu no SNIACE parāda atmaksas zemes gabalus, kas bija uzņēmuma īpašumā, kā arī akcijas, kuras SNIACE piederēja uzņēmumā Inquitex.

(56)

Komisija uzskata, ka FOGASA rīcība nav salīdzināma ar Banesto rīcību, kura mēģināja aizsargāt daļu no izsniegtā kredīta, noslēdzot 1996. gada līgumu, atšķirībā no FOGASA rīcības, kurš nevienā brīdī nemēģināja pieprasīt kredīta atmaksu saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar SNIACE.

(57)

Komisija atzīmē, ka brīdī, kad notika sarunas par līguma grozīšanu, FOGASA nepieprasīja papildu procentu maksu, jo kopsumma nemainījās, kaut arī galīgais termiņš tika pagarināts par diviem gadiem (14). Līdz ar to Komisija uzskata, ka jānoraida Spānijas arguments (15), ka tā vēlējās aizsargāt ieguldījumus pret valūtas vērtības zudumu.

(58)

Saskaņā ar turpmāk minēto 3. tabulu Komisija pārliecinās, ka brīdī, kad tika noslēgts 1999. gada 18. marta līgums, ar kuru grozīja 1993. gada 5. novembra līgumu, uzņēmumam bija pieaugoši parādi, atkārtoti zaudējumi un negatīvi pašu līdzekļu rādītāji, kas radīja šaubas par kredīta atmaksas izredzēm.

3.   tabula

(59)

Kaut arī uzņēmumam bija nelieli pozitīvi rādītāji 1995. gadā, jāatzīst, ka tā finansiālais stāvoklis norādīja uz to, ka rentabilitātes izredzes bija neskaidras.

(60)

Komisija secina, ka FOGASA nerīkojās tā, kā būtu rīkojies privāts kreditors:

(61)

SNIACE un FOGASA1995. gada 31. oktobrī noslēdza otru līgumu par parādu atmaksas termiņu pārskatīšanu par summu 339 459 878 pesetas (ieskaitot procentus). Šis līgums tika noslēgts pēc tam, kad FOGASA bija atkārtoti nomaksājis SNIACE algu un kompensāciju parādus saviem darbiniekiem.

(62)

Līdzīgi kā attiecībā uz FOGASA I līguma izpildi Komisija uzskata, ka FOGASA rīcība nav salīdzināma ar Banesto, kuras mērķis, noslēdzot 1996. gada līgumu, bija aizsargāt daļu no sava kredīta, kamēr FOGASA, kurš vienīgi pieprasīja atmaksāt daļu no 1993. gada līgumā ietvertās parāda summas, 1995. gadā noslēdza jaunu līgumu saistībā ar jauniem parādiem.

(63)

Jaunais līgums tika noslēgts, neraugoties uz to, ka:

(64)

Turklāt ir skaidrs, ka FOGASA nav izskatījis iespēju veikt parāda piespiedu piedziņu, izpildot tās labā noteikto hipotēku. Piespiedu piedziņa nepārprotami varētu nozīmēt uzņēmuma slēgšanu, bet nav ne mazāko šaubu, ka SNIACE likvidācijas gadījumā FOGASA būtu varējis piedzīt visu parādu vai tā daļu pēc uzņēmuma aktīvu cedēšanas.

(65)

Šīs nianses dēļ Komisija atzīmē, ka Spānijas iestādes atkārtoti ir norādījušas, ka uzņēmuma vērtības aplēses, kas ļautu aprēķināt summas, ko būtu iespējams atgūt, nebija iespējamas un ka jebkuros apstākļos likvidācijas gadījumā uzņēmuma aktīvu vērtība varētu ciest lielu samazinājumu (16). Ir skaidrs, ka šā iemesla dēļ FOGASA izslēdza SNIACE likvidācijas iespēju, bet izvēlējās pārskatīt atmaksas grafikus.

(66)

Spānijas iestādes 2005. gada 29. septembra atbildes vēstulē norādīja, ka, “ja jebkurā laikā tas [FOGASA] būtu atteicies noslēgt līgumu par piedziņu, nepamatojot šādu atteikumu, tas būtu pārkāpis organizācijai saistošos tiesību aktus un būtu rīkojies patvaļīgi”. Komisija no Spānijas iestāžu teiktā secina, ka FOGASA nemēģināja pamatot iespējamo parāda atmaksas grafika pārskatīšanas noraidīšanu. Spānijas iestāžu skatījumā vēlme pilnībā atgūt parādu, tostarp izmantojot SNIACE slēgšanu, ir nepietiekama (17).

(67)

Komisija secina, ka FOGASA nerīkojās, kā būtu rīkojies privāts kreditors:

(68)

Kā minēts 21. apsvērumā, TGSS noslēdza līgumu ar SNIACE1996. gada 8. martā; līgumu grozīja 1996. gada 7. maijā un 1997. gada 30. septembrī. Neraugoties uz to, ka tas noslēgts aptuveni 18 mēnešus pēc pirmā līguma noslēgšanas, galīgais līgums attiecās uz tiem pašiem parādiem. Līdz ar to Komisija uzskata, ka ir runa par vienu līgumu, kas grozīts vairākas reizes.

(69)

1996. gada 8. martā, kad tika noslēgts pirmais līgums starp TGSS un SNIACE, kā arī 1996. gada 7. maijā, kad tika veikti pirmie grozījumi, privātie kreditori vēl nebija panākuši vienošanos. Tikai pēc līguma otrreizējās grozīšanas 1997. gada 30. septembrīTGSS stāvokli varēja salīdzināt ar privāto kreditoru stāvokli.

(70)

Šajā posmā jāatzīst, ka TGSS rīkojās plašāk nekā privātie kreditori, noslēdzot līgumu, lai maksimāli palielinātu izredzes atgūt izsniegtos kredītus.

(71)

Saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem TGSS ir tiesīga noslēgt līgumu par parādu atmaksas grafiku pārskatīšanu, ja līguma noslēgšanas brīdī tiek piemērota spēkā esošā oficiālā procentu likme.

(72)

Šādi TGSS cerēja aizsargāt izsniegto kredītu, neciešot finansiālus zaudējumus un pamatojoties uz spriedumu lietā Tubacex.

(73)

Brīdī, kad tika noslēgts šis līgums, kā jau minēts 63. apsvēruma iii) punktā, SNIACE pārdzīvoja krīzi sakarā ar atkārtotiem zaudējumiem vairāku gadu garumā, negatīviem pašu līdzekļu rādītājiem un ievērojamu parādu.

(74)

Turklāt Spānijas iestādes nevarēja pienācīgi atbildēt uz Komisijas pieprasījumu (2008. gada 7. augusta vēstule D/53117) – nosūtīt to sanāksmju protokolus, kas notikušas starp TGSS un SNIACE 1994. gadā (18). Šādi protokoli ļautu Komisijai iepazīt sarunu saturu un izvērtēt TGSS viedokli attiecībā uz SNIACE reālajām izredzēm pildīt savas iepriekšējās un turpmākās saistības. Spānijas iestādes 2008. gada 10. septembra atbildē apgalvoja, ka to rīcībā nav šādu dokumentu.

(75)

Rezultātā ir skaidrs, ka TGSS bija zināms SNIACE finansiālais stāvoklis, jo īpaši saistību nepildīšana attiecībā uz FOGASA. Ņemot vērā to, ka līgums tika noslēgts 1996. gadā, TGSS, pamatojoties uz uzņēmuma grāmatvedības dokumentiem, būtu varējusi pārliecināties, ka SNIACE tikai daļēji bija pildījis 1993. gada līguma saistības un ka 1995. gadā bija noslēgts jauns līgums ar FOGASA (aptuveni sešus mēnešus pirms līguma ar TGSS), kura priekšmets bija jauni parādi.

(76)

Komisija secināja, ka TGSS nerīkojās tā, kā būtu rīkojies privāts kreditors:

(77)

Komisija secina, ka tikai pasākums, kas noveda pie 1993. gada 5. novembra līguma starp FOGASA un SNIACE, atbilst privāta kreditora kritērijam. Līdz ar to minētais pasākums nepiešķir priekšrocības SNIACE.

(78)

No otras puses, Komisija uzskata, ka, FOGASA I līguma, kas grozīts 1999. gada 18. martā, FOGASA II līguma un TGSS līguma izpilde, pamatojoties uz Līguma 87. panta 1. punktu, piešķir priekšrocības SNIACE iepriekš minēto iemeslu dēļ. Šādi pasākumi piešķir priekšrocības SNIACE, ļaujot pārskatīt termiņus savām juridiskajām saistībām attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksām un parādiem, kas aizgūti no FOGASA, kuras SNIACE citkārt būtu bijis jāievēro, ja šie kreditori būtu privāti kreditori.

(79)

Attiecībā uz pārējiem kritērijiem Komisija uzskata, ka, pirmkārt, pasākumi tika finansēti no valsts līdzekļiem, jo FOGASA un TGSS ir valsts iestādes, kuru budžetu veido obligātas iemaksas.

(80)

Otrkārt, apstrīdētie pasākumi ir selektīvi, jo tiek piemēroti tikai SNIACE.

(81)

Treškārt, tirgos, kuros darbojas SNIACE, ir raksturīgi ievērojami tirdzniecības sakari starp dalībvalstīm. SNIACE tirgo daļu no savas produkcijas Eiropā, kur ir konkurence ar citiem uzņēmumiem. Līdz ar to atbalsts, ko saņēma SNIACE, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tādējādi šie pasākumi rada draudus konkurencei starp tekstilizstrādājumu ražotājiem.

(82)

Komisija uzskata, ka pasākumi saistībā ar FOGASA I līguma, FOGASA II līguma un TGSS līguma izpildi saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu ir uzskatāmi par valsts atbalstu.

(83)

Izvērtējot to pasākumu saderību, kas saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu uzskatāmi par valsts atbalstu, jāizvērtē izņēmumi, kas paredzēti minētā panta 2. un 3. punktā.

(84)

Izņēmumi, kas paredzēti 87. panta 2. punktā un 87. panta 3. punkta b), d) un e) apakšpunktā, nepārprotami nav piemērojami, jo pasākumi nav paredzēti Eiropas kopējas intereses projekta realizēšanas veicināšanai, smagas finansiālas problēmas risināšanai kādā dalībvalstī vai kultūras un mantojuma saglabāšanas veicināšanai. Nav runa arī par cita veida atbalstu, ko, balsojot kvalificētam vairākumam, nosaka Padome ar savu lēmumu, kas pieņemts pēc Komisijas ierosinājuma.

(85)

Līdz ar to ir lietderīgi izvērtēt izņēmumus, kas saistīti ar noteiktu reģionu vai nozaru attīstību, kas paredzēti 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā.

(86)

Izskatot jautājumus par atbalstu, kas paredzēts noteiktu nozaru attīstības veicināšanai, ņemot vērā attiecīgo pasākumu raksturu, vienīgie piemērojamie kritēriji ir saistībā ar atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai.

(87)

Izskatot jautājumus par atbalstu, kas paredzēts noteiktu reģionu attīstības veicināšanai, Komisija norāda, ka reģions, kurā atrodas SNIACE, var saņemt reģionālo atbalstu kopš 1995. gada septembra, pamatojoties uz 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un ka pirms šā datuma tas varēja saņemt reģionālu atbalstu, pamatojoties uz 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(88)

Komisijai jāpārbauda pasākumi saskaņā ar Kopienas pamatnostādnēm par atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai un pamatnostādnēm par reģionālo atbalstu. Sakarā ar Komisijas paziņojumu par tādu noteikumu noteikšanu, ko piemēro nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (19), pasākumi jāizvērtē saskaņā ar atbalsta piešķiršanas brīdī spēkā esošām pamatnostādnēm.

(89)

Attiecībā uz normām saistībā ar atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai nav šaubu, ka kopš 1979. gada Astotā ziņojuma par konkurences politiku izsludināšanas un visās no tā izrietošajās pamatnostādnēs Komisija pieprasa pārstrukturēšanas plānu, kas ļauj atjaunot grūtībās nonākušu uzņēmumu dzīvotspēju (20).

(90)

Šajā gadījumā Spānijas iestādes nekad nav argumentējušas, ka pasākumi bija glābšanas un pārstrukturēšanas pasākumi. Nav arī mēģinājušas pierādīt, ka bija runa par pārstrukturēšanas plānu saskaņā ar apstrīdētā atbalsta piešķiršanas brīdī spēkā esošajām normām. Šāda rakstura plānā starp citiem jautājumiem jāietver iekšējās pārstrukturēšanas pasākumi un kompensēšanas pasākumi, kā pieprasīts 1979. gada Astotajā ziņojumā par konkurences politiku (227. un 228. punkts) un pamatnostādnēs, kas pieņemtas, sākot no 1994. gada (21). Pārstrukturēšanas plāna neesamība apstiprina, ka atbalsta vienīgais mērķis bija saglabāt uzņēmuma darbību, pretī nepieprasot nekādu darbību tā pārstrukturēšanai.

(91)

Attiecībā uz dzīvotspējas plānu, ko prasītājs iesniedza Komisijai pirms procedūras sākšanas, Spānijas iestādes vienīgi norādīja, jo īpaši 1997. gada 30. jūnija atbildes vēstulē uz Komisijas 1997. gada 16. maija vēstuli, ka eksperta slēdziens, uz kura pamata “SNIACE dzīvotspēju var garantēt vienīgi tad, ja tiek piešķirtas subsīdijas, kas tai ļautu veikt ieguldījumu projektus un pārskatīt parādus”, bija nepārprotami personīgs viedoklis, kas izteikts privātā pētījumā un, iespējams, neatspoguļoja Spānijas iestāžu viedokli (22).

(92)

Tādējādi sakarā ar pārstrukturēšanas plāna neesamību pasākumi, kas veikti FOGASA II un TGSS līguma ietvaros, kā arī FOGASA I līguma izpilde nav pamatota ar Eiropas Komisijas 1979. gada Astoto ziņojumu par konkurences politiku vai 1994., 1999. un 2004. gada Kopienas pamatnostādnēm attiecībā uz glābšanas un pārstrukturēšanas atbalstu.

(93)

Attiecībā uz izņēmumiem, kas paredzēti 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā saistībā ar atbalstu, lai veicinātu vai nodrošinātu noteiktu reģionu attīstību, Komisija norāda, ka reģions, kurā atrodas SNIACE, var saņemt reģionālo atbalstu kopš 1995. gada septembra, pamatojoties uz 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un ka pirms šā datuma varēja saņemt reģionālu atbalstu, pamatojoties uz 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(94)

Neraugoties uz to, atbalstam, kas piešķirts SNIACE, nav nepieciešamo īpašību, lai nodrošinātu noteiktu reģionu attīstību saskaņā ar minēto pantu, jo tas piešķirts kā atbalsts darbībai, tas ir, nebija pakļauts nekādiem nosacījumiem par ieguldījumiem vai darba vietu izveidošanu.

(95)

Kopš 1979. gada (23) Komisija atļauj tikai tādu atbalstu, uz kuru neattiecas prasība par sākotnējiem ieguldījumiem vai darba vietu radīšanu reģionos, kas var saņemt reģionālo atbalstu, ja dalībvalsts var pierādīt, ka pastāv trūkumi, un nosaka to svarīgumu, kas nav noticis šajā gadījumā.

(96)

Rezultātā pasākumi, kas veikti FOGASA II un TGSS līgumu ietvaros, kā arī FOGASA I līguma izpilde nav attaisnojama, pamatojoties uz Komisijas 1979. gada paziņojumu vai uz 1998. gada pamatnostādnēm attiecībā uz reģionālo atbalstu.

(97)

Saistībā ar noteikumiem attiecībā uz tekstilšķiedru nozari, kas bija piemērojami līgumu noslēgšanas brīdī (24), Komisija uzskata, ka vienīgais atbalsta veids, kas bija pieejams, bija ieguldījumu atbalsts. Neraugoties uz to, apstrīdētajiem pasākumiem nav nevienas ieguldījumu atbalsta īpašības. Pasākumi, kas tika veikti FOGASA II un TGSS līgumu ietvaros, kā arī FOGASA I līguma izpilde nav pamatojama ar 1992. gada vai 1996. gada pamatnostādnēm.

(98)

Komisija uzskata, ka īstenošanas noteikumi FOGASA I līgumā, kas grozīts 1999. gada 18. martā, kā arī FOGASA II un TGSS līgumu noslēgšana nav uzskatāmi par saderīgiem.

(99)

Ņemot vērā to, ka Komisija uzskata, ka FOGASA I līguma, kas grozīts 1999. gada 18. martā, kā arī FOGASA II un TGSS līgumu izpilde nav saderīga ar Līgumu, saņēmējam jāatmaksā saņemtās summas.

(100)

Nesaderīgā, nelikumīgā atbalsta summu atgūšanas veidi tika noteikti Komisijas paziņojumā “Ceļā uz Komisijas lēmumu efektīvu izpildi, kuros dalībvalstīm tiek uzdots atgūt nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu” (turpmāk tekstā “2007. gada paziņojums”) (25). Tiesas prakse, kā arī 2007. gada paziņojuma 37. punkts norāda, ka Komisijai nav jānosaka precīza atmaksājamā summa. Neraugoties uz to, lēmumā jāietver informācija, kas ļauj Spānijai noteikt šo summu.

(101)

Komisijas Regulā (EK) Nr. 794/2004 (26), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (27), noteikts, ka atbalsts, kas atgūstams saskaņā ar lēmumu par atgūšanu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstošas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami, sākot no brīža, kad šāds nelikumīgs atbalsts kļuva pieejams saņēmējam, līdz atgūšanas brīdim. Jāpiemēro salikto procentu likme līdz atbalsta atgūšanas brīdim.

(102)

Neraugoties uz to, attiecībā uz procentu aprēķina metodi Eiropas Kopienu Tiesa 2008. gada 11. decembra spriedumā lietā C-295/07, Komisija pret Département du Loiret un Scout, SA  (28), paziņoja, ka nelikumīga atbalsta pašreizējās vērtības aprēķināšanas metode ir materiāls jautājums, nevis procesuāls jautājums (29). 2000. gada lēmums un lēmums attiecībā uz atkārtotu procedūras sākšanu tika pieņemts ilgu laiku pirms Regulas (EK) Nr. 794/2004.

(103)

Tādējādi Komisija uzskata, ka metodei, lai aprēķinātu nelikumīgā atbalsta atgūšanu, jābūt tai, kas tika pielietota anulētā lēmuma brīdī, līdz ar to dalībvalstij jāpielieto metode, kas zināma kā “vienkāršie procenti”, lai aprēķinātu atmaksājamo summu.

(104)

Šajā gadījumā Komisija nošķir, no vienas puses, FOGASA I līguma daļēju izpildi un, no otras puses, nesaderīgus pasākumus FOGASA II un TGSS līgumu ietvaros.

(105)

Kā norādīts 77. apsvērumā, Komisija uzskata, ka līgums, kas 1993. gada 5. novembrī noslēgts starp FOGASA un SNIACE, atbilst privāta kreditora kritērijam un līdz ar to nav uzskatāms par valsts atbalstu.

(106)

Neraugoties uz to un ņemot vērā, ka minētais līgums tika ievērots tikai daļēji, Komisija uzskata, ka FOGASA I līgums, kas grozīts 1999. gada 18. martā, ir uzskatāms par nesaderīgu un nelikumīgu atbalstu, kas jāatgūst. Nesaderība, no vienas puses, skar summas, kas nav izmaksātās saskaņā ar līgumu līdz 1999. gada 18. martam, un, no otras puses, atbalsta atlikušo daļu, sākot no šā datuma.

(107)

Atgūstamajai atbalsta summai jāietver procenti, kas aprēķināti saskaņā ar vienkāršo procentu metodi (skatīt 101. apsvērumu). Summas, kas atmaksātas saskaņā ar FOGASA I līgumu pirms tā grozīšanas, ņemot vērā arī to, ka procentu likme bija zemāka par Komisijas atsauces likmi, nav uzskatāmas par valsts atbalstu, līdz ar to tās nav jāatgūst. Veiktos maksājumus, kas nav saskaņā ar līgumiem maksātās summas, var atskaitīt no summām, kuras jāatgūst kā nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts.

(108)

Kā norādīts iepriekš, Komisija uzskata, ka Spānija piešķīra nelikumīgu atbalstu kā atmaksas līgumu, kas 1995. gada 30. oktobrī noslēgts ar FOGASA, un atmaksas grafika pārskatīšanas līgumu, kas 1996. gada 8. martā noslēgts ar TGSS; atbalsts ir pretrunā Līguma 88. panta 3. punktam, un šāds atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību.

(109)

Ņemot vērā to, ka atbalsts nav likumīgs un saderīgs, tas pilnībā jāatmaksā un jāanulē tā radītā ekonomiskā ietekme. Atmaksājamās summas atbilst visai parāda summai, kas bija FOGASA otrā līguma priekšmets un līguma ar TGSS priekšmets. Šīm summām jāpieskaita procenti, kas aprēķināti saskaņā ar Komisijas atsauces likmi. Veiktos maksājumus var atskaitīt no atmaksājamām summām.

(110)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir pamats grozīt Lēmumu 1999/395/EK.

(111)

Pirmais līgums par atmaksu, kas noslēgts starp FOGASA un SNIACE, nav uzskatāms par valsts atbalstu.

(112)

Atmaksas līguma, kas 1993. gada 3. novembrī noslēgts ar FOGASA, atmaksas līguma, kas 1995. gada 30. oktobrī arī noslēgts ar FOGASA, un atmaksas grafiku pārskatīšanas līguma, kas noslēgts ar TGSS, atkārtota izvērtēšana noved pie secinājuma, ka Spānija piešķīra nelikumīgu atbalstu, kas ir pretrunā Līguma 88. panta 3. punktam, un ka šāds atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību.

(113)

Ņemot vērā to, ka piešķirtais atbalsts nav likumīgs un saderīgs ar kopējo tirgu, jāpanāk tā atmaksa saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 659/1999 un jāanulē tā radītā ekonomiskā ietekme,

1.

Lēmuma 1. pantu izsaka šādā redakcijā:

2.

Lēmuma 2. un 3. pantu aizstāj ar šādu tekstu:

“2. pants

1.   Spānijai jāpanāk no saņēmēja tā atbalsta atmaksa, kas minēts 1. panta otrajā daļā.

2.   Summas, kas jāatgūst, ietver procentus, sākot no datuma, kad tās kļuva pieejamas saņēmējam, līdz to pilnīgas atmaksas datumam.

3.   Lēmuma 1. panta otrajā daļā minētā atbalsta atgūšana ir tūlītēja un efektīva.

4.   Spānija nodrošina, ka šis lēmums tiek izpildīts četru mēnešu laikā no tā paziņošanas brīža.

3. pants

1.   Divu mēnešu laikā no šā lēmuma paziņošanas brīža Spānija iesniedz Komisijai šādu informāciju:

2.   Spānija regulāri informē Komisiju par to valsts pasākumu gaitu, kas pieņemti atbilstoši šim lēmumam, līdz tiks pabeigta 1. panta otrajā daļā minētā atbalsta atgūšana. Pēc Komisijas pieprasījuma Spānija nekavējoties iesniedz informāciju par jau veiktiem un paredzētiem pasākumiem, lai izpildītu šo lēmumu. Spānija sniedz arī sīku informāciju par atbalsta summām un procentiem, kas jau atgūti no saņēmēja.”