(1)

Eiropas zaļā kursa, kas izklāstīts Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā (“Eiropas zaļais kurss”), kontekstā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (4) Savienībai ir noteikts mērķis vēlākais līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai, kā arī starpposma mērķrādītājs līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Lai sasniegtu Savienības klimatneitralitātes mērķi, ir vajadzīga taisnīga enerģētikas pārkārtošana, ar kuru netiek atstāta novārtā neviena teritorija un neviens iedzīvotājs, tiek palielināta energoefektivitāte un panākts ievērojami lielāks no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas īpatsvars integrētā energosistēmā.

(2)

Ņemot vērā to, ka enerģētikas nozare šobrīd rada vairāk nekā 75 % no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām Savienībā, atjaunojamajai enerģijai ir svarīga loma minēto mērķu sasniegšanā. Samazinot minētās siltumnīcefekta gāzu emisijas, atjaunojamā enerģija var arī palīdzēt risināt ar vidi saistītus izaicinājumus, piemēram, bioloģiskās daudzveidības izzušanu, un saskaņā ar mērķiem, kas noteikti Komisijas 2021. gada 12. maija paziņojumā “Ceļš uz veselīgu planētu itin visiem ES Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāns”. Zaļā pārkārtošanās uz ekonomiku, kuras pamatā ir atjaunojamā enerģija, palīdzēs sasniegt Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma (ES) 2022/591 (5) mērķus, kas ir arī aizsargāt, atjaunot un uzlabot vides stāvokli, cita starpā apturot un pavēršot pretējā virzienā biodaudzveidības zudumu. Salīdzinājumā ar fosilo kurināmo atjaunojamai enerģijai ir mazāks iespējamo cenas satricinājumu risks un tādēļ tai var būt svarīga nozīme cīņā pret enerģētisko nabadzību. Atjaunojamā enerģija var arī sniegt plašus sociālekonomiskus ieguvumus, radot jaunas darbvietas un veicinot vietējās rūpniecības nozares, vienlaikus ņemot vērā pieaugošo iekšzemes un globālo pieprasījumu pēc atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (6) nosaka saistošu vispārējo Savienības mērķrādītāju, kas paredz līdz 2030. gadam panākt, ka no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās enerģijas īpatsvars Savienības enerģijas bruto galapatēriņā ir vismaz 32 %. Saskaņā ar 2030. gada klimata mērķrādītāja plānu, kas izklāstīts Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumā “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana: Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā”, lai sasniegtu Savienības siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju, atjaunojamās enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā līdz 2030. gadam būtu jāpalielina līdz 40 %. Šajā kontekstā Komisija 2021. gada jūlijā kā daļu no Eiropas zaļā kursa īstenošanas paketes ierosināja 2030. gadā dubultot atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas sadalījumā, salīdzinot ar 2020. gadu, lai tas sasniegtu vismaz 40 %.

(4)

Vispārējais konteksts, ko radījis Krievijas iebrukums Ukrainā un Covid-19 pandēmijas sekas, ir izraisījis enerģijas cenu kāpumu visā Savienībā, uzsverot nepieciešamību pastiprināt energoefektivitāti un palielināt atjaunojamās enerģijas izmantošanu Savienībā. Lai sasniegtu no trešām valstīm neatkarīgas energosistēmas ilgtermiņa mērķi, Savienībai būtu jākoncentrējas uz zaļās pārkārtošanās paātrināšanu un tādas emisiju samazināšanas enerģētikas politikas nodrošināšanu, kas samazina atkarību no importētā fosilā kurināmā un veicina taisnīgas un pieņemamas cenas Savienības iedzīvotājiem un uzņēmumiem visās ekonomikas nozarēs.

(5)

Plāna REPowerEU, kas izklāstīts Komisijas 2022. gada 18. maija paziņojumā (“plāns REPowerEU”), mērķis ir panākt Savienības neatkarību no Krievijas fosilā kurināmā labu laiku pirms 2030. gada. Minētais paziņojums paredz sākumposmā koncentrēties uz vēja un saules enerģiju, palielinot vidējo šādu enerģijas veidu ražošanas ātrumu, kā arī papildu atjaunojamās enerģijas jaudu līdz 2030. gadam, lai nodrošinātu lielāku nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo kurināmo/degvielu ražošanu. Tas arī aicināja likumdevēju apsvērt augstāku vai agrāku mērķrādītāju noteikšanu attiecībā uz atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas sadalījumā. Šajā kontekstā ir lietderīgi palielināt vispārējo Savienības atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju līdz 42,5 %, lai ievērojami paātrinātu pašreizējo atjaunojamās enerģijas izvēršanas tempu, tādējādi arī paātrinot Savienības atkarības no Krievijas fosilā kurināmā pakāpenisku izbeigšanu, palielinot cenu ziņā pieņemamas, drošas un ilgtspējīgas enerģijas pieejamību Savienībā. Pārsniedzot minēto obligāto līmeni, dalībvalstīm būtu jācenšas kopīgi sasniegt vispārējo Savienības atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju 45 % apmērā saskaņā ar plānu REPowerEU.

(6)

Lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti, atjaunojamās enerģijas mērķrādītājiem vajadzētu būt saistītiem ar papildu dekarbonizācijas centieniem, kuru pamatā ir citi nefosili enerģijas resursi. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai, ņemot vērā savus specifiskos valsts apstākļus un energoapgādes struktūru, kombinēt dažādus nefosilus energoresursus, lai sasniegtu Savienības mērķi līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai. Lai sasniegtu minēto mērķi, palielinātā saistošā vispārējā Savienības mērķrādītāja satvarā izvērstas atjaunojamās enerģijas izmantošana būtu jāintegrē papildu dekarbonizācijas centienos, kas ietver citu tādu nefosilā kurināmā energoresursu izstrādi, kurus dalībvalstis var nolemt izmantot.

(7)

Inovācija ir atjaunojamās enerģijas konkurētspējas atslēga. Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskā plāna, kas izklāstīts Komisijas 2015. gada 15. septembra paziņojumā “Ceļā uz integrētu energotehnoloģiju stratēģisko (SET) plānu: Eiropas energosistēmas pārveides paātrināšana”, mērķis ir veicināt pāreju uz klimatneitrālu energosistēmu, īstenojot pētniecības un inovācijas darbības, kas aptver visu inovācijas ķēdi no pētniecības līdz ieviešanai tirgū. Dalībvalstīm, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1999 (7) 3. pantu, tiek prasīts savos integrētajos nacionālajos enerģētikas un klimata plānos noteikt nacionālos mērķus un finansēšanas mērķrādītājus publiskai un, ja pieejams, privātai pētniecībai un inovācijai, kas saistīta ar enerģētikas savienību, tostarp attiecīgā gadījumā norādot mērķu izpildes grafiku; šie mērķi un mērķrādītāji atspoguļo prioritātes, kas noteiktas enerģētikas savienības stratēģijā, kas izklāstīti Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumā “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku”, un attiecīgā gadījumā SET plānā. Lai papildinātu nacionālos enerģētikas un klimata plānus un veicinātu atjaunojamās enerģijas ražošanu no inovatīvas atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas un saglabātu Savienības vadošo lomu inovatīvās atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas pētniecībā un izstrādē, katrai dalībvalstij būtu jānosaka indikatīvs mērķis līdz 2030. gadam panākt to, ka inovatīvas atjaunīgas enerģijas tehnoloģijas veido vismaz 5 % no jaunuzstādīto iekārtu saražotās atjaunojamās enerģijas jaudas.

(8)

Saskaņā ar 3. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2023/1791 (8), kas pieņemta pēc Komisijas Ieteikuma (ES) 2021/1749 (9), dalībvalstīm būtu jāīsteno integrēta pieeja, ar ko veicina energoefektīvākā atjaunojamā energoresursa izmantošanu katrā konkrētajā nozarē un lietojumā, kā arī sekmē sistēmas efektivitāti, lai jebkuram konkrētam saimnieciskās darbības veidam būtu vajadzīgs pēc iespējas mazāks enerģijas apmērs.

(9)

Šajā direktīvā izklāstītie grozījumi ir paredzēti arī tam, lai palīdzētu līdz 2030. gadam sasniegt Savienības mērķrādītāju katru gadu saražot ilgtspējīgu biometānu 35 mljrd. m3, kas noteikts Komisijas dienestu 2022. gada 18. maija darba dokumentā “REPowerEU rīcības plāna īstenošana: investīciju vajadzības, ūdeņraža paātrinātājs un biometāna mērķrādītāju sasniegšana”, tādējādi atbalstot piegādes drošību un Savienības klimatiskās ieceres.

(10)

Aug izpratne, ka, lai nodrošinātu taisnīgu piekļuvi biomasas izejvielu tirgum, bioenerģijas rīcībpolitikas ir jāsaskaņo ar biomasas kaskadēšanas principu. Minētā principa mērķis ir panākt resursu ziņā efektīvu biomasas izmantošanu, kad vien iespējams, priekšroku dodot biomasas kā materiāla, nevis energoresursa izmantošanai, tādējādi palielinot sistēmā pieejamo biomasas daudzumu. Šāda saskaņošana ir nepieciešama, lai veicinātu tādu inovatīvu biobāzētu risinājumu izstrādi, kam ir augsta pievienotā vērtība, un palīdzētu attīstīties ilgtspējīgai aprites bioekonomikai,. Tāpēc, izstrādājot bioenerģijas atbalsta shēmas, dalībvalstīm būtu jāņem vērā pieejamais ilgtspējīgas biomasas piedāvājums enerģētiskām un neenerģētiskām vajadzībām un valsts meža oglekļa piesaistītāju un ekosistēmu uzturēšana, kā arī aprites ekonomikas un biomasas izmantojuma kaskadēšanas princips un atkritumu hierarhija, ko nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/98/EK (10).. Saskaņā ar biomasas izmantojuma kaskadēšanas principu koksnes biomasa būtu jāizmanto, vadoties pēc šī resursa ekonomikas un vides kontekstā augstākās pievienotās vērtības šādā prioritārā secībā: koksnes materiālu produkti, koksnes materiālu produktu kalpošanas laika pagarināšana, atkalizmantošana, reciklēšana, bioenerģija un likvidēšana. Ja koksnes biomasu citādi izmantot ekonomiski dzīvotspējīgā vai videi piemērotā veidā nav iespējams, tad enerģijas ražošanu no neatjaunojamiem resursiem palīdz samazināt enerģijas atgūšana. Tāpēc, lai izvairītos no negatīviem stimuliem virzīties pa ilgtnespējīgiem bioenerģijas ceļiem, kas apzināti Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2021. gada ziņojumā “Koksnes biomasas izmantošana enerģijas ražošanā Eiropas Savienībā”, dalībvalstu bioenerģijas atbalsta shēmas būtu jāorientē uz tādām izejvielām, kuru gadījumā tirgus konkurence ar materiālu nozarēm ir maza un kuru ieguve tiek uzskatīta par pozitīvu gan klimata, gan biodaudzveidības ziņā.

Tajā pašā laikā, īstenojot pasākumus, ar kuriem nodrošina biomasas izmantojuma kaskadēšanas principa piemērošanu, ir jāpatur prātā valsts specifika, pēc kuras dalībvalstis vadās savu atbalsta shēmu izstrādē. Dalībvalstīm būtu jāļauj atkāpties no minētā principa pienācīgi pamatotos apstākļos, piemēram, ja tas nepieciešams energoapgādes drošības dēļ, piemēram, ļoti stipra sala dēļ. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai atkāpties no minētā principa, ja nav tādu industriju vai pārstrādes kompleksu, kas ģeogrāfiskā perimetrā varētu izmantot noteiktas izejvielas ar lielāku pievienoto vērtību. Šādā gadījumā transportēšana ārpus minētā perimetra minētās izmantošanas nolūkā varētu nebūt pamatota no ekonomiskā vai vides viedokļa. Dalībvalstīm par jebkādām šādām atkāpēm būtu jāpaziņo Komisijai. Dalībvalstīm nebūtu jāpiešķir nekāds tiešs finansiāls atbalsts enerģijas ražošanai no zāģbaļķiem, finierklučiem, rūpnieciskajiem apaļkokiem, celmiem un saknēm. Šajā direktīvā nodokļu atvieglojumus neuzskata par tiešu finansiālo atbalstu. Par prioritāru risinājumu būtu jākļūst darbībām, ar ko novērš atkritumu rašanos, nodrošina atkārtotu izmantošanu un atkritumu reciklēšanu. Dalībvalstīm būtu jāizvairās veidot tādas atbalsta shēmas, kas ir pretrunā atkritumu apsaimniekošanas mērķrādītājiem un novestu pie reciklējamu atkritumu neefektīvas izmantošanas. Turklāt, lai nodrošinātu efektīvāku bioenerģijas izmantošanu, dalībvalstīm nevajadzētu piešķirt jaunu atbalstu vai atjaunot jebkādu atbalstu stacijām, kurās ražo tikai elektroenerģiju, izņemot gadījumus, kad iekārtas atrodas reģionos ar īpašu statusu attiecībā uz atteikšanos no fosilā kurināmā vai Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantā minētajos tālākajos reģionos vai kad iekārtas izmanto oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu.

(11)

Strauji aug elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem un palielinās šādi saražotas elektroenerģijas spēja konkurēt izmaksu ziņā, un tas dod iespēju aizvien lielākā apmērā attiecīgi apmierināt pieprasījumu pēc enerģijas, piemēram, telpu apsildei vai zemas temperatūras rūpnieciskajos procesos izmantojot siltumsūkņus, transportam izmantojot elektrotransportlīdzekļus vai konkrētās rūpniecības nozarēs izmantojot elektriskās krāsnis. Atjaunojamo elektroenerģiju var izmantot arī sintētiskās degvielas ražošanai patēriņam grūti dekarbonizējamās transporta nozarēs, piemēram, tādās kā aviācija un jūras transports. Elektrifikācijas satvaram ir jānodrošina stabila un efektīva koordinācija un jāpaplašina tirgus mehānismi, lai piedāvājumu un pieprasījumu salāgotu telpā un laikā, stimulētu investīcijas elastībā un palīdzētu integrēt lielu variablo atjaunojamās enerģijas īpatsvaru. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka atjaunojamās elektroenerģijas izmantojuma izvēršana norit pietiekami strauji, lai apmierinātu augošo pieprasījumu. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāizveido satvars, kas aptvertu ar tirgu saderīgus mehānismus atlikušo šķēršļu novēršanai ceļā uz drošām un pietiekamām elektroenerģijas sistēmām, kas būtu piemērotas augstam atjaunojamās enerģijas līmenim, kā arī elektroenerģijas sistēmā pilnībā integrētas krātuves. Konkrētāk, ar minēto satvaru būtu jānovērš atlikušie šķēršļi, tostarp nefinansiālie šķēršļi, piemēram, tas, ka iestādēm trūkst pietiekamu digitālo resursu un cilvēkresursu, lai apstrādātu arvien lielāku skaitu atļauju pieteikumu.

(12)

Aprēķinot atjaunojamās enerģijas īpatsvaru dalībvalstī, nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgā kurināmā/degvielas veidi būtu jāuzskaita nozarē, kurā attiecīgā degviela tiek patērēta (elektroenerģijas ražošana, siltumapgādes un aukstumapgādes vai transporta nozare). Lai izvairītos no divkāršas uzskaites, nebūtu jāuzskaita atjaunojamā elektroenerģija, kas izmantota minētās degvielas ražošanai. Tādējādi minētās degvielas uzskaites noteikumi visā Direktīvā (ES) 2018/2001 būtu saskaņoti neatkarīgi no tā, vai attiecīgā degviela ir uzskaitīta vispārējā atjaunojamās enerģijas mērķrādītāja īstenošanas vajadzībām, vai kāda pakārtotā mērķrādītāja īstenošanas vajadzībām. Būtu iespējams arī uzskaitīt reāli patērēto enerģiju, ņemot vērā enerģijas zudumus attiecīgās degvielas ražošanas procesā. Turklāt varētu uzskaitīt nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgā kurināmā/degvielas, kas importētas un patērētas Savienībā. Dalībvalstīm, izmantojot īpašu sadarbības nolīgumu, vajadzētu būt atļautam vienoties attiecīgajā dalībvalstī patērētās nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgos kurināmos/degvielas uzskaitīt no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas bruto galapatēriņa īpatsvarā tajā dalībvalstī, kurā tās ir saražotas. Ja šādi sadarbības nolīgumi tiek noslēgti un ja vien nav panākta citāda vienošanās, dalībvalstis tiek mudinātas nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgos kurināmos/degvielas, kas ražotas dalībvalstī, kura nav dalībvalsts, kurā tās patērē, ieskaitīt šādi: līdz 70 % no to apmēra valstī, kurā to patērē, un līdz 30 % no to apmēra valstī, kurā produkts tiek ražots. Dalībvalstis šādu vienošanos var panākt ar īpašu sadarbības nolīgumu, izmantojot Savienības atjaunīgo energoresursu attīstības platformu, kas tika uzsākta 2021. gada 29. novembrī.

(13)

Dalībvalstu sadarbība atjaunojamās enerģijas veicināšanā var izpausties kā statistiski pāskaitījumi, atbalsta shēmas vai kopprojekti. Tādējādi var izmaksu ziņā efektīvi izvērst atjaunojamās enerģijas izmantošanu visā Eiropā un veicināt tirgus integrāciju. Neraugoties uz tās potenciālu, dalībvalstu sadarbība ir bijusi ļoti ierobežota, un līdz ar to atjaunojamās enerģijas izmantojuma izvēršanas efektivitāte – suboptimāla. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam līdz 2025. gadam izveidot satvaru sadarbībai kopprojektos. Šādā satvarā dalībvalstīm būtu jācenšas līdz 2030. gadam izveidot vismaz divus kopprojektus. Turklāt dalībvalstīm, kuru gada elektroenerģijas patēriņš pārsniedz 100 TWh, būtu jācenšas līdz 2033. gadam izveidot trešo kopīgo projektu. Iesaistītās dalībvalstis minēto pienākumu izpildītu ar projektiem, kurus finansē nacionālais devums saskaņā ar Savienības atjaunojamās enerģijas finansēšanas mehānismu, kas izveidots ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1294 (11).

(14)

Savā 2020. gada 19. novembra paziņojumā “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā” Komisija izvirzīja vērienīgu mērķi līdz 2050. gadam visos Savienības jūras baseinos iegūt 300 GW atkrastes vēja un 40 GW okeāna enerģijas. Lai īstenotos minētās vērienīgās pārmaiņas, dalībvalstīm būs kopīgiem spēkiem jāstrādā pārrobežu mērogā jūras baseinu līmenī. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/869 (12) ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānoslēdz nesaistoši nolīgumi par sadarbību attiecībā uz atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas mērķiem, kas līdz 2050. gadam jāizvērš katrā jūras baseinā, ar starpposma pasākumiem 2030. un 2040. gadā. Informācijas publicēšana par atkrastes atjaunīgās enerģijas apmēriem, ko dalībvalstis plāno sasniegt ar tenderiem, palielina pārredzamību un paredzamību investoriem un atbalsta atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas mērķu sasniegšanu. Jūras telpiskā plānošana ir būtisks instruments, ar ko tiktu nodrošināta dažādu jūras izmantošanas veidu līdzāspastāvēšana. Jūras telpiskajos plānojumos ir jāpiešķir vieta atkrastes atjaunojamās enerģijas projektiem, lai varētu veikt ilgtermiņa plānošanu, novērtēt minēto atkrastes atjaunīgās enerģijas projektu ietekmi un nodrošināt sabiedrības atbalstu to plānotajai izvēršanai. Sniedzot atjaunojamās enerģijas kopienām iespēju piedalīties kopīgos sadarbības projektos, atkrastes atjaunīgās enerģijas jomā tiek nodrošināti papildu līdzekļi, ar kuriem veicināt sabiedrības atbalstu.

(15)

Atjaunojamoenergoresursu elektroenerģijas pirkuma līgumu tirgus strauji aug un līdz ar dalībvalstu atbalsta shēmām vai tiešo pārdošanu elektroenerģijas vairumtirgū tas ir vēl viens ceļš uz atjaunojamās enerģijas ražošanas tirgu. Tajā pašā laikā atjaunojamo energoresusru elektroenerģijas pirkuma līgumu tirgū joprojām iesaistījušās vien dažas dalībvalstis un lieli uzņēmumi un lielā Savienības tirgus daļā joprojām pastāv būtiski administratīvi, tehniski un finansiāli šķēršļi. Tāpēc, lai veicinātu atjaunīgās elektroenerģijas pirkuma līgumu izmantošanu, Direktīvas (ES) 2018/2001 15. pantā paredzētie pasākumi būtu jāpadara vēl stingrāki un tādēļ jāapsver iespējas ar kredīta garantijām mazināt ar šādiem līgumiem saistītos finansiālos riskus, ņemot vērā, ka minētajām garantijām, ja tās ir publiskas, nevajadzētu izstumt privāto finansējumu. Turklāt pasākumi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas pirkuma līgumu atbalstam attiecīgā gadījumā būtu jāattiecina arī uz citiem atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu veidiem, tostarp atjaunīgās siltumenerģijas un aukstumelektroenerģijas pirkuma līgumiem. Šajā sakarā Komisijai būtu jāanalizē šķēršļi ilgtermiņa atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumiem, jo īpaši pārrobežu atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu izmantošanai un jāizdod norādījumi par minēto šķēršļu novēršanu.

(16)

Ir vēl vairāk jāracionalizē administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras, lai atvieglotu administratīvo slogu gan atjaunojamās enerģijas projektu, gan ar to saistīto tīkla infrastruktūras projektu izveidei. Divu gadu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā un pamatojoties uz integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata progresa ziņojumiem, kas iesniegti saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1999 17. pantu, Komisijai būtu jāapsver, vai ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai turpinātu palīdzēt dalībvalstīm īstenot Direktīvas (ES) 2018/2001 noteikumus, kas nosaka atļauju piešķiršanas procedūras, tostarp ņemot vērā prasību kontaktpunktiem, kas izveidoti vai izraudzīti, ievērojot minētās direktīvas 16. pantu, nodrošināt minētajā direktīvā noteikto atļauju piešķiršanas procedūru termiņu ievērošanu. Vajadzētu būt iepējai šādos papildu pasākumos iekļaut indikatīvus galvenos snieguma rādītājus, inter alia, par atļauju piešķiršanas procedūru ilgumu attiecībā uz atjaunojamās enerģijas projektiem paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijās un ārpus tām.

(17)

Ēkām ir liels neizmantots potenciāls rezultatīvi veicināt siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanos Savienībā. Ēku siltumapgādes un aukstumapgādes dekarbonizācija, ko šajā sektorā panāk, palielinot atjaunojamās enerģijas ražošanas un izmantošanas īpatsvaru, būs vajadzīga, lai īstenotu izvirzīto ieceri, kura noteikta Regulā (ES) 2021/1119, sasniegt Savienības klimatneitralitātes mērķi. Tomēr progress atjaunojamās enerģijas izmantošanā siltumapgādei un aukstumapgādei pēdējos desmit gados ir iesīkstējis un lielā mērā izpaužas vien kā aktīvāka biomasas izmantošana. Nenosakot ēkās izmantotās atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, nebūs iespējams sekot līdzi progresam un apzināt problemātiskos posmus, kas liedz raiti izvērst atjaunojamās enerģijas izmantojumu. Turklāt ēkās izmantotās atjaunojamās enerģijas indikatīvā īpatsvara noteikšana sniedz ilgtermiņa signālu investoriem, arī periodā tūlīt pēc 2030. gada. Tāpēc būtu jānosaka indikatīvais īpatsvars ēkās izmantotai atjaunojamai enerģijai, kas tiek ražota ēkā vai tuvumā un atjaunojamai enerģijai, kas tiek piegādāta no tīkla, lai vadītu un stimulētu dalībvalstu centienus pilnvērtīgi realizēt potenciālu izmantot un ražot atjaunojamo enerģiju ēkās, veicināt tādas tehnoloģijas izstrādi, kas ražo atjaunīgo enerģiju un palīdz šādu tehnoloģiju efektīvi integrēt energosistēmā, vienlaikus gādājot par noteiktību investoriem un vietējā līmeņa iesaisti, kā arī vairojot sistēmas efektivitāti. Attiecīgos gadījumos būtu jāveicina arī tāda vieda un inovatīva tehnoloģija, kas sekmē sistēmas efektivitāti. Lai aprēķinātu minēto indikatīvo īpatsvaru, nosakot atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas, kas ņemta no ēkās izmantotā tīkla, īpatsvaru, dalībvalstīm būtu jāizmanto to teritorijā iepriekšējos divos gados piegādātās atjaunojamās elektroenerģijas vidējais īpatsvars.

(18)

Indikatīvais Savienības atjaunojamās enerģijas īpatsvars ēku sektorā, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, ir nepieciešamais minimālais atskaites punkts, lai līdz 2050. gadam nodrošinātu Savienības ēku fonda dekarbonizāciju, un papildina tiesisko regulējumu, kas saistīts ar energoefektivitāti un ēku energosniegumu. Tas ir svarīgi, lai panāktu netraucētu, izmaksu ziņā efektīvu un pakāpenisku atteikšanos no fosilajiem kurināmajiem ēkās, nodrošinot to aizstāšanu ar atjaunojamiem energoresursiem. Atjaunojamās enerģijas indikatīvais īpatsvars ēku sektorā papildina Savienības tiesību aktos paredzēto tiesisko regulējumu attiecībā uz ēkām, nodrošinot, ka atjaunīgās enerģijas tehnoloģija, iekārtas un infrastruktūra, tostarp efektīva centralizētā siltumapgāde un aukstumapgāde, tiek laikus pietiekami izvērstas, lai aizstātu fosilā kurināmā izmantošanu ēkās un nodrošinātu drošas un uzticamas atjaunojamās enerģijas piegādes pieejamību gandrīz nulles enerģijas ēkām līdz 2030. gadam. Indikatīvais atjaunojamās enerģijas īpatsvars ēku sektorā veicina arī atjaunojamajā enerģijā ieguldītas investīcijas nacionālajās ilgtermiņa ēku renovācijas stratēģijās un plānos, tādējādi ļaujot panākt ēku dekarbonizāciju. Turklāt indikatīvais atjaunojamās enerģijas īpatsvars ēku sektorā ir svarīgs papildu rādītājs, lai veicinātu efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes attīstību vai modernizāciju, tādējādi papildinot gan centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes indikatīvo mērķrādītāju, kas paredzēts Direktīvas (ES) 2018/2001 24. pantā, gan prasību nodrošināt, ka atjaunojamā enerģija un atlikumsiltums un atlikumaukstums no efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām ir pieejams, lai palīdzētu segt jaunas vai renovētas ēkas gada kopējo primārās enerģijas patēriņu. Minētais indikatīvais atjaunojamās enerģijas īpatsvars ēku sektorā ir nepieciešams arī tam, lai izmaksu ziņā efektīvi nodrošinātu atjaunīgās siltumapgādes un aukstumapgādes ikgadēju palielinājumu, ievērojot Direktīvas (ES) 2018/2001 23. pantu.

(19)

Ņemot vērā lielo enerģijas patēriņu dzīvojamās, komerciālās un publiskās ēkās, tam, lai aprēķinātu nacionālo atjaunojamās enerģijas īpatsvaru ēku sektorā, varētu izmantot pašreizējās definīcijas, kas iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1099/2008 (13), nolūkā līdz minimumam samazināt administratīvo slogu, vienlaikus nodrošinot progresu tāda Savienības atjaunojamās enerģijas indikatīvā īpatsvara sasniegšanā, kas attiecībā uz ēku sektoru noteikts 2030. gadam.

(20)

Ilgas administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas apgrūtina investīcijas atjaunojamās enerģijas projektos un ar tiem saistītajā infrastruktūrā. Minētie šķēršļi ietver attiecībā uz objekta izvēli un šādiem projektiem nepieciešamajām administratīvām atļaujām piemērojamo noteikumu sarežģītību, šādu projektu un ar tiem saistīto energotīklu ietekmes uz vidi novērtējuma sarežģītību un ilgumu, tīkla pieslēguma problēmas, ierobežojumus tehnoloģiju specifikāciju pielāgošanai atļaujas piešķiršanas procedūras laikā un ar atļauju izsniedzēju iestāžu vai tīklu operatoru personālu saistītas problēmas. Lai paātrinātu šādu projektu izvēršanas tempu, jāpieņem noteikumi, kas vienkāršotu un saīsinātu atļauju piešķiršanas procedūras, ņemot vērā sabiedrības atbalstu atjaunojamās enerģijas izvēršanai.

(21)

Direktīva (ES) 2018/2001 racionalizē prasības, lai vienkāršotu administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras atjaunojamās enerģijas stacijām, ieviešot noteikumus par atjaunojamās enerģijas projektu atļauju piešķiršanas procedūras administratīvā posma organizēšanu un maksimālo ilgumu, aptverot visas attiecīgās atļaujas atjaunojamās enerģijas staciju būvēšanai, to jaudu atjaunināšanai un darbināšanai, kā arī šādu staciju pieslēgšanai tīklam.

(22)

Ir nepieciešams vēl vairāk vienkāršot un saīsināt administratīvās atļauju piešķiršanas procedūras atjaunojamās enerģijas stacijām, tostarp atjaunojamās enerģijas stacijām, kurās apvienoti dažādi atjaunojamie energoresursi, siltumsūkņi, apvienotās enerģijas krātuves, tostarp elektroenerģijas un siltumenerģijas kompleksi, kā arī aktīvi, kas vajadzīgi šādu staciju, siltumsūkņu un krātuvju pieslēgšanai tīklam un atjaunojamo energoresursu koordinētai un saskaņotai integrēšanai siltumapgādes un aukstumapgādes tīklos, lai nodrošinātu, ka Savienība sasniedz savus vērienīgos klimata un enerģētikas mērķrādītājus 2030. gadam un klimatneitralitātes mērķi līdz 2050. gadam, vienlaikus ņemot vērā Eiropas zaļā kursa principu “nekaitēt” un neskarot iekšējo kompetenču sadalījumu dalībvalstīs.

(23)

Īsāku un skaidru termiņu ieviešana lēmumiem, kas jāpieņem iestādēm, kuras ir kompetentas pieškirt atļaujas atjaunojamās enerģijas iekārtām, pamatojoties uz pilnīgu pieteikumu, ir paredzēta, lai paātrinātu atjaunojamās enerģijas projektu izvēršanu. Laiku, kas vajadzīgs, lai būvētu atjaunojamās enerģijas stacijas un to tīkla pieslēgumus, nebūtu jāieskaita minētajos termiņos, izņemot gadījumus, kad tas sakrīt ar citiem administratīviem pienākumiem atļauju pieškiršanas procedūrā. Tomēr ir lietderīgi nošķirt projektus, kas atrodas teritorijās, kuras ir īpaši piemērotas atjaunojamās enerģijas projektu izvēršanai, attiecībā uz kurām var racionalizēt termiņus, proti, paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, un projektus, kuri atrodas ārpus šādām teritorijām. Nosakot minētos termiņus, būtu jāņem vērā atkrastes atjaunīgās enerģijas projektu īpatnības.

(24)

Dažas no visbiežāk sastopamajām problēmām, ar kurām saskaras atjaunojamās enerģijas projektu izstrādātāji, ir saistītas ar sarežģītām un ilgām administratīvām, atļauju pieškiršanas un tīkla pieslēguma procedūrām, kas izveidotas valsts vai reģionālā līmenī, un to, ka iestādēm nav pietiekama personāla un tehnisko zināšanu, lai varētu novērtēt ierosināto projektu ietekmi uz vidi. Tāpēc atļauju piešķiršanas procedūrās un atjaunojamās enerģijas projektu procesos ir lietderīgi racionalizēt dažus ar vidi saistītus aspektus.

(25)

Atjaunojamās enerģijas projektu ātrāka izvēršana būtu jāatbalsta, dalībvalstīm sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām koordinēti kartējot atjaunojamās enerģijas un ar to saistītās infrastruktūras izvēršanu to teritorijā. Dalībvalstīm būtu jāapzina sauszemes, virszemes, pazemes un jūras vai iekšzemes ūdeņu teritorijas, kas nepieciešamas, lai ierīkotu atjaunojamās enerģijas stacijas enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem un ar to saistītu infrastruktūru, lai nodrošinātu vismaz savu valsts devumu Direktīvas (ES) 2018/2001 3. panta 1. punktā minētajā pārskatītā vispārējā atjaunojamās enerģijas mērķrādītāja 2030. gadam sasniegšanā un atbalstītu to, ka saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1119 tiek sasniegts mērķis vēlākais līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti. Būtu jāļauj dalībvalstīm izmantot esošos telpiskās plānošanas dokumentus, lai apzinātu minētās teritorijas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādas teritorijas atspoguļo to aplēstās trajektorijas un kopējo plānoto uzstādīto jaudu, un būtu jānosaka konkrētas platības dažādiem atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas veidiem, kas paredzētas to nacionālajos enerģētikas un klimata plānos, kuri iesniegti, ievērojot Regulas (ES) 2018/1999 3. un 14. pantu. Nosakot vajadzīgās zemes, virszemes, pazemes un jūras vai iekšzemes ūdeņu teritorijas, jo īpaši būtu jāņem vērā no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas pieejamība un dažādu sauszemes un jūras teritoriju piedāvātais atjaunojamās enerģijas ražošanas potenciāls, izmantojot dažādus tehnoloģijas veidus, prognozētais kopējais un dažādos dalībvalsts reģionos iespējamais enerģijas pieprasījums, ņemot vērā energoefektivitāti un sistēmas efektivitāti, kā arī attiecīgās energoinfrastruktūras, uzglabāšanas un citu elastības rīku pieejamība, paturot prātā kapacitāti, kas vajadzīga, lai nodrošinātu aizvien lielāku atjaunojamo energoresursu daudzumu, kā arī vides jutīgumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES III pielikumu (14).

(26)

Dalībvalstīm par paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijām būtu kā minēto teritoriju apakšgrupa jāizraugās konkrētas sauszemes (tostarp virszemes un pazemes) un jūras vai iekšzemes ūdeņu teritorijas. Minētajām teritorijām vajadzētu būt īpaši piemērotām tādu atjaunojamās enerģijas projektu izstrādei, kuros tiek izmantoti dažādi tehnoloģijas veidi, pamatojoties uz to, ka nav paredzams, ka konkrēta veida atjaunojama energoresursa izmantošanai būs būtiska ietekme uz vidi. Izraugoties paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, dalībvalstīm būtu jāizvairās izmantot aizsargājamās teritorijas un jāapsver atjaunošanas plāni un atbilstīgi ietekmes mazināšanas pasākumi. Dalībvalstīm vajadzētu spēt izraudzīties specifiski vienam vai vairākiem atjaunojamās enerģijas staciju veidiem paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, un tām būtu jānorāda no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas veids vai veidi, kas ir piemēroti ražošanai šādās paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijās. Dalībvalstīm šādas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas būtu jāizraugās vismaz vienam tehnoloģijas veidam un būtu jālemj par šādu paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritoriju lielumu, ņemot vērā attiecīgā tehnoloģijas veida vai veidu specifiku un prasības, attiecībā uz ko tās nosaka paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas. To darot, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka minēto teritoriju kopējais lielums būtu ievērojams un lai tās palīdzētu sasniegt Direktīvā (ES) 2018/2001 noteiktos mērķus.

(27)

Teritorijas vairākkārtēja izmantošana atjaunojamās enerģijas ražošanai un citiem sauszemes, iekšzemes ūdeņu un jūras lietojumiem, piemēram, pārtikas ražošanai vai dabas aizsardzībai, vai atjaunošanai atvieglo zemes, iekšzemes ūdeņu un jūras izmantošanas ierobežojumus. Šajā kontekstā telpiskā plānošana ir būtisks instruments, ar ko jau agrīnā stadijā apzināt un kontrolēt sinerģiju sauszemes, iekšzemes ūdeņu un jūras izmantošanā. Dalībvalstīm būtu jāpēta, jāveicina un jāatbalsta to teritoriju vairākkārtēja izmantošana, kuras apzinātas pieņemto telpiskās plānošanas pasākumu rezultātā. Šajā nolūkā dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāveicina izmaiņas zemes un jūras izmantojumā ar nosacījumu, ka dažādie izmantošanas veidi un darbības ir savietojami un ir iespējama to līdzāspastāvēšana.

(28)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/42/EK (15) ir noteikts, ka vides novērtējumi ir svarīgs instruments, ko izmanto, lai plānu un programmu sagatavošanā un pieņemšanā ņemtu vērā vides apsvērumus. Lai izraudzītos paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, dalībvalstīm būtu jāsagatavo viens vai vairāki plāni, kas ietver paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritoriju izraudzīšanosun piemērojamo noteikumu un ietekmes mazināšanas pasākumu noteikšanu projektiem, kas atrodas katrā no minētajām teritorijām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai sagatavot vienotu plānu visām paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijām un atjaunīgās enerģijas tehnoloģijai vai tehnoloģijām specifiskus plānus, ar ko izraudzīties vienu vai vairākas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas. Katra plāna ietvaros būtu jāveic vides novērtējums, ievērojot Direktīvu 2001/42/EK, lai novērtētu ikvienas atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas ietekmi uz attiecīgajām teritorijām, kuras izraudzītas minētajā plānā. Vides novērtējuma veikšana minētajam nolūkam, ievērojot minēto direktīvu, ļautu dalībvalstīm izmantot integrētāku un efektīvāku pieeju plānošanai, nodrošināt sabiedrības līdzdalību agrīnā posmā un stratēģiskā līmenī ņemt vērā vides apsvērumus plānošanas procesa agrīnā posmā. Tas veicinātu dažādu atjaunojamo energoresursu ātrāku un racionālāku izvēršanu, vienlaikus samazinot minēto projektu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi. Ja plānam varētu būt būtiska nelabvēlīga ietekme uz vidi citā dalībvalstī, minētajiem vides novērtējumiem būtu jāietver pārrobežu apspriešanās starp dalībvalstīm.

(29)

Pēc tam, kad pieņemti plāni, kuros tiek izraudzītas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, dalībvalstīm būtu jāuzrauga jebkura plānu un programmu īstenošanas būtiska nelabvēlīga ietekme uz vidi, lai cita starpā agrīnā stadijā apzinātu neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi un varētu veikt pienācīgus koriģējošus pasākumus saskaņā ar Direktīvu 2001/42/EK.

(30)

Lai palielinātu sabiedrības atbalstu atjaunojamās enerģijas projektiem, dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai veicinātu vietējo kopienu līdzdalību atjaunojamās enerģijas projektos. Joprojām ir piemērojami Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Orhūsā 1998. gada 25. jūnijā parakstītās Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (16) noteikumi, jo īpaši noteikumi, kas attiecas uz sabiedrības dalību un iespēju vērsties tiesā.

(31)

Lai racionalizētu paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritoriju izraudzīšanas procesu un izvairītos no vienas teritorijas dubulta vides novērtējuma, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai teritorijas, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem jau ir izraudzītas kā atjaunīgo energoresursu tehnoloģijas paātrinātai ieviešanai piemērotas teritorijas, deklarēt kā paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas. Uz šādām deklarācijām būtu jāattiecina konkrēti vides nosacījumi, kas nodrošina augstu vides aizsardzības līmeni. Iespēja izraudzīt paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas pašreizējās plānošanas ietvaros būtu jāierobežo laikā, lai neapdraudētu standarta procesu paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritoriju izraudzīšanai. Projektiem, kas atrodas esošajās valsts izraudzītajās teritorijās aizsargājamās zonās, kuras nevar deklarēt kā paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, būtu jāturpina darboties ar tādiem pašiem nosacījumiem, ar kādiem tie tika izveidoti.

(32)

Paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijām apvienojumā ar esošajām atjaunojamās enerģijas stacijām, nākotnē paredzētajām atjaunojamās enerģijas stacijām ārpus šādām teritorijām un sadarbības mehānismiem būtu jānodrošina, ka atjaunojamās enerģijas ražošana ir pietiekama, lai nodrošinātu dalībvalstu devumu Direktīvas (ES) 2018/2001 3. panta 1. punktā noteiktā vispārējā Savienības atjaunojamās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanā. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja piešķirt atļaujas projektiem ārpus šādām teritorijām.

(33)

Paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijās uz atjaunojamās enerģijas projektiem, kuri atbilst dalībvalstu sagatavotajos plānos identificētajiem noteikumiem un pasākumiem, būtu jāattiecina pieņēmums, ka tiem nav būtiskas ietekmes uz vidi. Tāpēc šādiem projektiem būtu jāparedz atbrīvojums no pienākuma veikt īpašu ietekmes uz vidi novērtējumu projektu līmenī Direktīvas 2011/92/ES nozīmē, izņemot tādus projektus, attiecībā uz kuriem dalībvalsts savā valsts obligātajā projektu sarakstā ir noteikusi prasību veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, un projektus, kuri varētu radīt ievērojamu ietekmi uz vidi citā dalībvalstī vai, ja dalībvalsts, kas varētu tikt ievērojami ietekmēta, to pieprasa. Pienākumi, kas izriet no Espo 1991. gada 25. februārī parakstītās Konvencijas par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (17), būtu joprojām jāpiemēro attiecībā uz dalībvalstīm gadījumos, kuros projekts varētu radīt ievērojamu pārrobežu ietekmi trešā valstī.

(34)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (18) noteiktie pienākumi joprojām ir piemērojami attiecībā uz hidroelektrostacijām, tostarp gadījumā, ja dalībvalsts nolemj izraudzīties paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, kas saistītas ar hidroenerģiju, lai nodrošinātu, ka iespējamā nelabvēlīgā ietekme uz attiecīgo ūdensobjektu vai ūdensobjektiem ir pamatota un ka tiek īstenoti visi attiecīgie ietekmes mazināšanas pasākumi.

(35)

Izraugoties paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, būtu jānodrošina, ka atjaunojamās enerģijas stacijas un apvienotās enerģijas krātuves, kā arī šādu staciju un krātuvju pieslēgums tīklam gūst labumu no prognozējamības un racionalizētām administratīvajām atļauju piešķiršanas procedūrām. Jo īpaši projektiem, kas atrodas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijās, būtu jāgūst labums no paātrinātām administratīvajām atļauju piešķiršanas procedūrām, tostarp no piekrišanas ar noklusējumu, kad kompetentā administratīvā procesa starpposma iestāde nereaģē noteiktajā termiņā, ja vien uz konkrēto projektu neattiecas ietekmes uz vidi novērtējums vai ja attiecīgās dalībvalsts valsts tiesībās nepastāv administratīvās klusēšanas – piekrišanas princips. Minētajiem projektiem arī vajadzētu gūt labumu no skaidri noteiktiem termiņiem un juridiskās noteiktības attiecībā uz paredzamo atļauju piešķiršanas procedūras iznākumu. Pēc tam, kad ir iesniegts pieteikums projektam paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijā, dalībvalstij būtu jāveic tā ātrs pārbaudes process, lai noteiktu, vai projekts var radīt ievērojamu neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi, ņemot vērā ģeogrāfiskā apgabala, kurā tas atrodas, vides jutīgumu, un kas nav noteikts saskaņā ar Direktīvu 2001/42/EK veiktajos plānos, kuros tiek izraudzītas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijas, ietekmes uz vidi novērtējumā, un vai projekts ietilpst Direktīvas 2011/92/ES 7. panta darbības jomā, jo pastāv iespēja, ka tas varētu ievērojami ietekmēt vidi citā dalībvalstī, vai tāpēc, ka to pieprasījusi dalībvalsts, kas varētu tikt ievērojami ietekmēta. Šāda pārbaudes procesa nolūkā kompetentā iestādei vajadzētu būt iespējai pieprasīt pieteikuma iesniedzējam sniegt papildu pieejamo informāciju, nepieprasot jaunu novērtējumu vai datu vākšanu.

Visi projekti, kas atrodas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijās, kuras atbilst dalībvalstu sagatavotajā plānā vai plānos noteiktajiem noteikumiem un pasākumiem, šāda pārbaudes procesa beigās būtu jāuzskata par apstiprinātiem. Ar noteikumu, ka dalībvalstīm ir skaidri pierādījumi, uz kuru pamata uzskatīt, ka ir ļoti iespējams, ka konkrēts projekts varētu radīt šādu būtisku neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi, dalībvalstīm pēc šāda pārbaudes procesa būtu jāviec projekta ietekmes uz vidi novērtējums, ievērojot Direktīvu 2011/92/ES, un attiecīgā gadījumā novērtējums, ievērojot Padomes Direktīvu 92/43/EEK (19). Dalībvalstīm būtu jāpamato savi lēmumi pakļaut projektus šādiem novērtējumiem, pirms minētie novērtējumi tiek veikti. Šādi novērtējumi būtu jāveic sešu mēnešu laikā pēc šādu lēmumu pieņemšanas ar iespēju pagarināt minēto termiņu, pamatojoties uz ārkārtējiem apstākļiem. Ir lietderīgi atļaut dalībvalstīm ieviest atkāpes no pienākuma veikt šādus novērtējumus pamatotos apstākļos attiecībā uz vēja un saules fotoelementu projektiem, jo paredzams, ka šādi projekti nodrošinās lielāko daļu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas līdz 2030. gadam. Šādā gadījumā projekta attīstītājam būtu jāpieņem samērīgi ietekmes mazināšanas pasākumi vai, ja tādi nav pieejami, kompensācijas pasākumi, kas, ja citi samērīgi kompensācijas pasākumi nav pieejami, var būt naudas kompensācija, lai novērstu minēto būtisko neparedzēto nelabvēlīgo ietekmi, kas konstatēta pārbaudes procesa laikā.

(36)

Ņemot vērā vajadzību paātrināt no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas plašāku izvēršanu, paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritoriju izraudzīšanai nevajadzētu kavēt notiekošos un turpmākos atjaunojamās enerģijas projektus visās teritorijās, kas ir pieejamas atjaunojamās enerģijas izvēršanai. Uz šādiem projektiem arī turpmāk būtu jāattiecina pienākums veikt īpašu ietekmes uz vidi novērtējumu, ievērojot Direktīvu 2011/92/ES, un uz tiem būtu jāattiecina arī atļauju piešķiršanas procedūras, kas piemērojamas atjaunojamās enerģijas projektiem, kuri atrodas ārpus paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijām. Lai paātrinātu atļauju piešķiršanas procedūras tādā apmērā, kāds nepieciešams Direktīvā (ES) 2018/2001 noteiktā atjaunojamās enerģijas mērķrādītāja sasniegšanai, būtu jāvienkāršo un jāracionalizē arī atļauju piešķiršanas procedūras, kas piemērojamas projektiem ārpus paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijām, ieviešot skaidrus maksimālos termiņus visiem atļauju piešķiršanas procedūras posmiem, tostarp īpašiem katra projekta vides novērtējumiem.

(37)

Atjaunojamās enerģijas staciju būvniecība un darbība var izraisīt putnu un citu sugu īpatņu, kas ir aizsargājami saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/147/EK (20), gadījuma rakstura nonāvēšanu vai traucēšanu. Tomēr, šāda aizsargājamo sugu nonāvēšana vai traucēšana nebūtu jāuzskata par apzinātu minēto direktīvu nozīmē, ja minēto atjaunojamās enerģijas staciju būvniecības un darbības projektā ir paredzēti pienācīgi mazināšanas pasākumi, lai izvairītos no šādas nonāvēšanas, novērstu traucējumus, novērtētu šādu pasākumu efektivitāti, veicot pienācīgu uzraudzību, un, ņemot vērā apkopoto informāciju, veiktu turpmākus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka nav būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz attiecīgo sugu populāciju.

(38)

Lai veicinātu atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju sasniegšanu, ievērojams potenciāls ir ne tikai jaunu atjaunojamās enerģijas elektrostaciju ierīkošanai, bet arī esošo atjaunojamās enerģijas elektrostaciju energoatjaunināšanai. Tā kā parasti esošās atjaunojamās enerģijas elektrostacijas ir ierīkotas objektos ar ievērojamu atjaunojamo energoresursu potenciālu, energoatjaunināšana var nodrošināt minēto objektu turpmāku izmantošanu, vienlaikus samazinot nepieciešamību izraudzīties jaunus objektus atjaunojamās enerģijas projektu īstenošanai. Energoatjaunināšana ietver papildu priekšrocības, piemēram, esošo tīkla pieslēgumu, lielāku sabiedrības atbalstu un informētību par ietekmi uz vidi.

(39)

Ar Direktīvu (ES) 2018/2001 tiek ieviestas racionalizētas atļauju piešķiršanas procedūras energoatjaunināšanai. Lai reaģētu uz aizvien lielāku vajadzību pēc esošo atjaunojamās enerģijas elektrostaciju energoatjaunināšanas un pilnībā izmantotu tās sniegtās priekšrocības, ir lietderīgi noteikt vēl īsāku atļauju piešķiršanas procedūru tādu atjaunojamās enerģijas elektrostaciju energoatjaunināšanai, kuras atrodas paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijās, tostarp īsāku pārbaudes procesu. Lai veiktu tādu esošo atjaunojamās enerģijas elektrostaciju energoatjaunināšanu, kuras atrodas ārpus paātrinātas atjaunīgo energoresursu apguves teritorijām, dalībvalstīm būtu jānodrošina vienkāršota un ātra atļauju piešķiršanas procedūra, kas nedrīkst pārsniegt vienu gadu, vienlaikus ņemot vērā Eiropas zaļā kursa principu “nekaitēt”.

(40)

Lai vēl vairāk veicinātu un paātrinātu esošo atjaunojamās enerģijas elektrostaciju energoatjaunināšanu, būtu jāizveido vienkāršota atļauju piešķiršanas procedūra attiecībā uz tīkla pieslēgumiem, ko piemēro gadījumos, kad energoatjaunināšana rada nelielu kopējās jaudas pieaugumu salīdzinājumā ar sākotnējo projektu. Atjaunojamās enerģijas projekti ir saistīti ar esošo projektu izmaiņām vai paplašināšanu dažādās pakāpēs. Atļauju piešķiršanas procedūrai atjaunojamās enerģijas projektiem, tostarp vides novērtējumiem un izvērtēšanai, vajadzētu būt ierobežotai, attiecinot to tika uz iespējamo ietekmi, ko rada izmaiņas vai paplašināšana salīdzinājumā ar sākotnējo projektu.

(41)

Veicot saules enerģijas iekārtas energoatjaunināšanu, efektivitāti un jaudu var palielināt, nepalielinot aizņemto telpu. Tādējādi, kamēr vien procesa gaitā netiek palielināta izmantotā telpa un joprojām tiek ievēroti sākotnēji prasītie ietekmes uz vidi mazināšanas pasākumi, energoatjauninātajai iekārtai nav citādas ietekmes uz vidi kā sākotnējai iekārtai.

(42)

Saules enerģijas aprīkojuma uzstādīšana un apvienoto enerģijas krātuvju ierīkošana, kā arī šāda aprīkojuma un krātuvju peslēgums tīklam esošās vai topošās mākslīgās struktūrās, kas izveidotas citām funkcijām, nevis saules enerģijas ražošanai un enerģijas uzglabāšanai (izņemot mākslīgas ūdens virsmas), piemēram, uz jumtiem, stāvvietās, uz ceļiem un dzelzceļiem, parasti nerada bažas par konkurējošiem telpas izmantošanas veidiem vai ietekmi uz vidi. Tāpēc minētajām iekārtām būtu jāspēj gūt labumu no īsākas atļauju piešķiršanas procedūras un atkāpes no pienākuma veikt ietekmes uz vidi novērtējumu, ievērojot Direktīvu 2011/92/ES, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm ņemt vērā īpašus apstākļus, kas saistīti ar kultūras vai vēstures mantojuma aizsardzību, valsts aizsardzības interesēm vai drošības apsvērumiem. Pašpatēriņa iekārtas, tostarp tās, kas domātas tādiem kolektīvajiem pašpatērētājiem kā vietējās energokopienas, dod ieguldījumu arī kopējā dabasgāzes pieprasījuma samazināšanā, sistēmas noturības palielināšanā un Savienības atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju sasniegšanā. Tāda saules enerģijas aprīkojuma, kuru jauda ir mazāka par 100 kW, tostarp no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas pašpatērētāju iekārtu, uzstādīšanai visticamāk, nebūs būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz vidi vai tīklu, un tās nerada bažas par drošumu. Turklāt mazām iekārtām parasti nav vajadzīga jaudas palielināšana tīkla pieslēgumpunktā. Ņemot vērā šādu iekārtu tūlītējo pozitīvo ietekmi uz patērētājiem un ierobežoto ietekmi uz vidi, ko tās varētu radīt, ir lietderīgi tām piemērojamo atļauju piešķiršanas procedūru racionalizēt vēl vairāk, ar noteikumu, ka tās nepārsniedz pieslēguma sadales tīklam esošo jaudu, attiecīgajās atļauju piešķiršanas procedūrās ieviešot administratīvās klusēšanas-piekrišanas koncepciju, kas veicinātu un paātrinātu šo iekārtu ieviešanu un to sniegto priekšrocību izmantošanu īstermiņā. Būtu jāļauj dalībvalstīm piemērot robežvērtību, kas ir zemāka par 100 kW, pamatojoties uz to iekšējiem ierobežojumiem, ar noteikumu, ka minētā robežvērtība joprojām pārsniedz 10,8 kW.

(43)

Siltumsūkņi ir svarīga tehnoloģija atjaunīgās siltumenerģijas un aukstumenerģijas ražošanai no apkārtējās vides enerģijas, arī no notekūdeņu attīrīšanas stacijām, un ģeotermālās enerģijas. Siltumsūkņi arī paver iespēju izmantot atlikumsiltumu un atlikumaukstumu. Strauja siltumsūkņu ieviešana, kas mobilizē nepietiekami izmantotus atjaunojamos energoresursus, piemēram, apkārtējās vides enerģiju vai ģeotermālo enerģiju, kā arī atlikumsiltumu no rūpniecības un pakalpojumu sektora, tostarp datu centriem, dod iespēju ar dabasgāzi un citu fosilo kurināmo darbināmus katlus aizstāt ar atjaunīgas siltumenerģijas ieguves risinājumu, vienlaikus palielinot energoefektivitāti. Tas paātrinās gāzes izmantošanas samazināšanu siltumapgādei ēkās un industrijā. Lai paātrinātu siltumsūkņu uzstādīšanu un izmantošanu, ir lietderīgi ieviest uz šādām iekārtām mērķorientētu īsāku atļauju piešķiršanas procedūru, tostarp vienkāršotu atļauju piešķiršanas procedūru mazāku siltumsūkņu pieslēgšanai pie elektrotīkla, ja nav bažu par drošumu, nav nepieciešami turpmāki darbi attiecībā uz tīkla pieslēgumiem un sistēmas komponenti nav tehniski nesaderīgi, izņemot gadījumus, kad valsts tiesību aktos šāda atļauju piešķiršanas procedūra nav prasīta. Pateicoties ātrākai un vienkāršākai siltumsūkņu uzstādīšanai, ir iecerēts ar atjaunojamās enerģijas plašāku izmantošanu siltumapgādē, kas veido gandrīz pusi no Savienības enerģijas patēriņa, dot ieguldījumu piegādes drošības veicināšanā un palīdzēt pārvarēt saspīlētāku tirgus situāciju.

(44)

Attiecīgo Savienības vides tiesību aktu vajadzībām katrā atsevišķā gadījumā, lai pārliecinātos, vai atjaunojamās enerģijas stacija, tās pieslēgums tīklam, pats saistītais tīkls vai uzglabāšanas aktīvi konkrētajā gadījumā ir sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs, dalībvalstīm būtu jāpieņem, ka šīs atjaunojamās enerģijas stacijas un ar tām saistītā infrastruktūra ir sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs un kalpo sabiedrības veselībai un drošībai, izņemot gadījumus, kad ir skaidri pierādījumi par to, ka minētajiem projektiem ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz vidi, ko nevar mazināt vai kompensēt, vai ja dalībvalstis nolemj ierobežot šīs prezumpcijas piemērošanu pienācīgi pamatotos un konkrētos apstākļos, piemēram, ar valsts aizsardzību saistītu iemeslu dēļ. Uzskatot, ka šādas atjaunojamās enerģijas stacijas ir sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs un kalpo sabiedrības veselībai un drošībai, šādiem projektiem būtu noderīgi veikt vienkāršotu novērtējumu.

(45)

Lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto noteikumu vienmērīgu un efektīvu īstenošanu, Komisija atbalsta dalībvalstis, izmantojot tehniskā atbalsta instrumentu, kurš izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/240 (21), kas nodrošina īpaši pielāgotas tehniskās zināšanas, lai izstrādātu un īstenotu reformas, tostarp reformas, kas palielina no atjaunojamiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanu, veicinot labāku energosistēmu integrāciju, apzinot konkrētas teritorijas, kas ir īpaši piemērotas atjaunojamās enerģijas staciju ierīkošanai, un racionalizējot satvaru atļauju piešķiršanai un atļauju piešķiršanas procedūrām, kuras attiecas uz atjaunojamās enerģijas stacijām. Tehniskais atbalsts, piemēram, ietver administratīvās kapacitātes stiprināšanu, tiesiskā regulējuma saskaņošanu un tādas attiecīgās labākās prakses apmaiņu, ar kuru, piemēram, tiek veicināta un atbalstīta izmantošana vairākiem mērķiem.

(46)

Ir jāizveido enerģētikas infrastruktūra, lai atbalstītu atjaunojamās enerģijas ražošanas ievērojamu palielināšanu. Dalībvalstīm būtu jāspēj izraudzīties īpašas infrastruktūras teritorijas, kurās nav paredzams, ka tādu tīkla vai uzkrāšanas projektu izvēršanai, kas ir vajadzīgi atjaunojamās enerģijas integrēšanai elektroenerģijas sistēmā, būs būtiska ietekme uz vidi, šādu ietekmi var pienācīgi mazināt, vai, ja tas nav iespējams, to kompensēt.. Infrastruktūras projektiem šādās teritorijās var nākt par labu racionālāki vides novērtējumi. Ja dalībvalstis nolemj neizraudzīties šādas teritorijas, joprojām piemēro novērtējumus un noteikumus, kas piemērojami saskaņā ar Savienības vides tiesību aktiem. Lai izraudzītos atjaunojamās enerģijas ražošanai izmantojamas teritorijas, dalībvalstīm, tostarp pieņemot valsts tiesību aktus, būtu jāsagatavo viens vai vairāki plāni, kas ietver teritoriju apzināšanu, piemērojamos noteikumus un mazināšanas pasākumus projektiem, kas atrodas katrā šādā infrastruktūras teritorijā. Plānos būtu skaidri jānorāda īpašās teritorijas tvērumu un aptverto infrastruktūras projektu veidu. Par katru plānu, ievērojot Direktīvu 2001/42/EK, būtu jāveic vides novērtējums, lai novērtētu ikviena projekta veida ietekmi uz attiecīgajām izraudzītajām teritorijām. Tīklu projektos šādās specializētās infrastruktūras teritorijās, cik vien iespējams, būtu jāizvairās no Natura 2000 objektiem un teritorijām, kas izraudzītas saskaņā ar valsts dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas shēmām, ja vien tīkla projektu specifikas dēļ šādu projektu īstenošanai nav samērīgu alternatīvu. Izvērtējot samērīgumu, dalībvalstīm būtu jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt projekta ekonomisko dzīvotspēju, īstenojamību un efektīvu un paātrinātu īstenošanu, lai nodrošinātu, ka izvērsto papildu atjaunojamās enerģijas ražošanas jaudu var nekavējoties integrēt energosistēmā, vai arī to, vai konkrētā Natura 2000 teritorijā vai aizsargājamā teritorijā jau pastāv dažāda veida infrastruktūras projekti, kas ļautu apvienot vienā objektā dažādus infrastruktūras projektus un tā rezultātā samazinātu ietekmi uz vidi.

Natura 2000 teritorijas nekad nebūtu jāiekļauj krātuvju projektiem paredzētajos plānos, jo attiecībā uz krātuvju ierīkošanu pastāv mazāk ierobežojumu. Šādās teritorijās pamatotos apstākļos, tostarp gadījumos, kad tas ir nepieciešams, lai paātrinātu tīkla paplašināšanu nolūkā atbalstīt atjaunojamo energoresursu izvēršanu un tādējādi sasniegt klimata un atjaunojamās enerģijas mērķrādītājus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteiktos apstākļos ieviest atbrīvojumus no konkrētiem novērtēšanas pienākumiem, kas paredzēti Savienības vides tiesību aktos. Ja dalībvalstis nolemj izmantot šādus atbrīvojumus, konkrētajiem projektiem būtu jāpiemēro racionalizēta pārbaudes process, kura ir līdzīga paātrinātas atjaunojamās enerģijas apguves teritorijās paredzētajai pārbaudes procesam un kuras pamatā vajadzētu būt datiem. Kompetentās iestādes pieprasījumiem sniegt papildu pieejamo informāciju nebūtu jānozīmē, ka jāveic jauns novērtējums vai datu vākšana. Ja šādā pārbaudes procesā tiek identificēti projekti, kas, ļoti iespējams, radīs ievērojamu neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi, kompetentajai iestādei būtu jānodrošina, ka tiek piemēroti atbilstīgi un samērīgi ietekmes mazināšanas pasākumi vai, ja tādi nav pieejami, kompensācijas pasākumi. Kompensācijas pasākumu gadījumā projekta izstrādi var turpināt, kamēr tiek noteikti kompensācijas pasākumi.

(47)

Nepietiekams skaits kvalificētu darbinieku, jo īpaši atjaunīgās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu uzstādītāju un projektētāju, palēnina fosilā kurināmā siltumapgādes sistēmu aizstāšanu ar atjaunojamās enerģijas sistēmām un ir būtisks šķērslis atjaunojamās enerģijas integrēšanai ēkās, rūpniecībā un lauksaimniecībā. Lai prognozētu turpmāk vajadzīgās prasmes, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas ar sociālajiem partneriem un atjaunojamās enerģijas kopienām. Būtu jānodrošina, ka pietiekamā skaitā ir pieejamas kvalitatīvas un efektīvas profesionālās pilnveidošanās un pārkvalificēšanās stratēģijas un apmācības programmas, kā arī sertifikācijas iespējas, kas garantē, ka ir pareizi uzstādītas un droši darbojas dažnedažādas atjaunīgas siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas un uzkrāšanas tehnoloģija, kā arī elektrotransportlīdzekļu uzlādes punkti, turklāt tas ir jānodrošina tā, lai rosinātu uz līdzdalību šādās apmācības programmās un sertifikācijas sistēmās. Dalībvalstīm būtu jāizvērtē, kādus pasākumus veikt, lai piesaistītu grupas, kas pašlaik attiecīgajā profesionālajā jomā nav pietiekami pārstāvētas. Lai nodrošinātu patērētāju uzticēšanos un vieglu piekļuvi īpaši pielāgotām uzstādītāju un projektētāju prasmēm, kas garantē atjaunīgās siltumapgādes un aukstumapgādes risinājumu pienācīgu uzstādīšanu un darbību, būtu jāpublisko apmācītu un sertificētu uzstādītāju saraksts.

(48)

Svarīgs instruments patērētāju informēšanā, kā arī atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumu izmantojuma izvēršanā ir izcelsmes apliecinājumi. Tādēļ būtu jānodrošina, ka izcelsmes apliecinājumu izsniegšanu, tirdzniecību, nodošanu un izmantošanu var veikt vienotā sistēmā ar pienācīgi standartizētiem apliecinājumiem, kas ir savstarpēji atzīti visā Savienībā. Turklāt, lai personām, kas slēdz atjaunīgās enerģijas pirkuma līgumus, nodrošinātu piekļuvi pienācīgiem pierādījumiem, būtu jānodrošina, ka visus saistītos izcelsmes apliecinājumus var nodot pircējam. Saistībā ar energosistēmas lielāku elastīgumu un aizvien lielākajām patērētāju prasībām, ir vajadzīgs inovatīvāks, digitāls, tehnoloģiski progresīvāks un uzticamāks instruments, ar ko atbalstīt un dokumentēt atjaunojamās enerģijas ražošanu aizvien lielākā apjomā. Lai veicinātu digitālo inovāciju minētajā jomā, dalībvalstīm attiecīgā gadījumā būtu jādod iespēja izdot izcelsmes apliecinājumus pa daļām un ar tuvāku reāllaika zīmogu. Ņemot vērā nepieciešamību uzlabot patērētāju iespējas un veicināt lielāku atjaunojamās enerģijas īpatsvaru gāzes piegādē, dalībvalstīm būtu jāprasa, lai tīkla gāzes piegādātāji, kas atklāj savu energoresursu struktūru galapatērētājiem, izmantotu izcelsmes apliecinājumus.

(49)

Spēcīgāk būtu jāpilnveido centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīkli, orientējoties uz to, lai efektīvi un elastīgi varētu izmantot plašāku atjaunojamo resursu klāstu siltumenerģijas un aukstumenerģijas iegūšanai un tādējādi panāktu atjaunojamās enerģijas plašāku izmantošanu un energosistēmas pamatīgāku integrāciju. Tāpēc ir lietderīgi atjaunināt to atjaunojamās enerģijas resursu sarakstu, kuri aizvien lielākā mērā būtu jāspēj uzņemt centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīkliem un jāprasa tajos integrēt siltumenerģijas uzkrāšanu, kas ir elastības avots, palielina energoefektivitāti un nodrošina ekspluatācijas izmakslietderību.

(50)

Tā kā elektrotransportlīdzekļu skaits Savienībā līdz 2030. gadam varētu pārsniegt 30 miljonus, ir jānodrošina, ka tie var dot pilnvērtīgu ieguldījumu, veicinot atjaunojamo resursu elektroenerģijas integrēšanu sistēmā, un tādējādi ļauj izmaksu ziņā optimāli panākt lielāku no atjaunojamiem resursiem iegūtas elektroenerģijas īpatsvaru. Pilnībā jāizmanto elektrotransportlīdzekļu potenciāls patērēt atjaunojamo resursu elektroenerģiju tad, kad tās ir daudz, un ievadīt to atpakaļ tīklā, kad tās pietrūkst, jo tas palīdzēs integrēt sistēmā variablu atjaunojamo resursu elektroenerģiju, vienlaikus garantējot drošu un uzticamu elektroenerģijas piegādi. Tāpēc ir lietderīgi ieviest īpašus pasākumus, kuri attiecas uz elektrotransportlīdzekļiem un informāciju par atjaunojamo enerģiju un par to, kā un kad tai piekļūt, un papildina pasākumus, ko paredz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2023/1804 (22) un (ES) 2023/1542 (23).

(51)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/943 (24) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/944 (25) ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāatļauj un jāveicina iesaistīšanās pieprasījumreakcijā, izmantojot agregēšanu, kā arī attiecīgā gadījumā jānodrošina dinamiski elektroenerģijas cenas līgumi galalietotājiem. Lai ļautu pieprasījumreakcijai vēl vieglāk stimulē zaļās elektroenerģijas absorbciju, tās pamatā jābūt ne tikai dinamiskām cenām, bet arī signāliem par zaļās elektroenerģijas faktisko izmantojumu sistēmā. Tādēļ ir jāuzlabo signāli, ko patērētāji un tirgus dalībnieki saņem par atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvaru un piegādātās elektroenerģijas siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitāti, šajā sakarā izplatot tam īpaši paredzētu informāciju. Pēc tam patēriņa modeļus var koriģēt, pamatojoties uz atjaunojamās enerģijas izmantojumu un nulles oglekļa elektroenerģijas klātbūtni, apvienojumā ar korekciju, ko veic, pamatojoties uz cenu signāliem. Tas palīdz sasniegt mērķi vēl vairāk atbalstīt tādu inovatīvu uzņēmējdarbības modeļu un digitālo risinājumu ieviešanu, kuri spēj sasaistīt patēriņu ar atjaunojamo energoresursu līmeni elektrotīklā un tādējādi nodrošināt stimulus pareizām investīcijām tīklā, lai atbalstītu pāreju uz tīru enerģiju.

(52)

Lai konkurētspējīgi attīstītos elastīguma un balansēšanas pakalpojumi no izkliedētās uzkrāšanas aktīvu agregēšanas, būtu bateriju īpašniekiem vai lietotājiem un subjektiem, kas rīkojas to vārdā, piemēram, ēku energosistēmu pārvaldniekiem, mobilitātes pakalpojumu sniedzējiem un citiem elektroenerģijas tirgus dalībniekiem, ar nediskriminējošiem noteikumiem, saskaņā ar atbilstīgajiem datu aizsardzības noteikumiem un bez maksas jānodrošina reāllaika piekļuve baterijas pamatinformācijai, piemēram, informācijai par baterijas veselības stāvokli, uzlādes stāvokli, kapacitāti un jaudas iestatījuma punktu. Tāpēc ir lietderīgi ieviest pasākumus, ar kuriem risina vajadzību pēc piekļuves šādiem datiem, lai atvieglotu ar integrāciju saistītās sadzīves bateriju un elektrotransportlīdzekļu operācijas, papildina Regulā (ES) 2023/1542 paredzētos noteikumus par piekļuvi bateriju datiem, kas saistīti ar bateriju pārprofilēšanas atvieglošanu. Noteikumi par piekļuvi elektrotransportlīdzekļu bateriju datiem būtu jāpiemēro papildus visiem noteikumiem, kas paredzēti Savienības tiesību aktos par transportlīdzekļu tipa apstiprināšanu.

(53)

Autotransporta, dzelzceļa, jūras un citos transporta veidos aizvien vairāk būs elektrotransportlīdzekļu, kuru uzlādes darbības nāksies optimizēt un pārvaldīt tā, lai nerastos pārslodze un lai pilnībā būtu izmantotas priekšrocības, ko piedāvā sistēmā pieejamā atjaunojamo resursu elektroenerģija un zemās elektroenerģijas cenas. Ja vieda divvirzienu uzlāde veicinātu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas plašāku izmantojumu elektrotransportlīdzekļu parkos transporta nozarē un elektroenerģijas sistēmā kopumā, būtu jādara pieejama arī šāda funkcija. Uzlādes punktiem ir ilgs kalpošanas laiks, tāpēc prasības uzlādes infrastruktūrai būtu pastāvīgi jāatjaunina, nodrošinot, ka tās atbilst nākotnes vajadzībām un nav negatīvas tehnoloģiskās iesīkstēšanas ietekmes uz tehnoloģiju un pakalpojumu izstrādi.

(54)

Energosistēmas integrācijai ļoti svarīgi ir uzlādes punkti vietās, kur elektrotransportlīdzekļi parasti ir novietoti uz ilgāku laiku, piemēram, kur cilvēki transportlīdzekli novieto tāpēc, ka tur dzīvo vai strādā. Tāpēc ir jānodrošina viedās un, attiecīgā gadījumā, divvirzienu uzlādes funkcijas. Šajā sakarībā elektrotransportlīdzekļu integrācijai elektroenerģijas sistēmā īpaši svarīga ir publiski nepiekļūstama parastās uzlādes infrastruktūra, jo tās ir vietas, kur elektrotransportlīdzekļi tiek regulāri novietoti uz ilgu laiku, piemēram, ēkās ar ierobežotu piekļuvi, darbinieku stāvvietās vai stāvvietās, ko iznomā fiziskām vai juridiskām personām.

(55)

Pieprasījumreakcija ir būtiska, lai nodrošinātu elektrotransportlīdzekļu viedu uzlādi un tādējādi nodrošinātu elektrotransportlīdzekļu efektīvu integrāciju elektrotīklā, kam būs izšķiroša nozīme transporta dekarbonizācijas procesā un energosistēmas integrācijas veicināšanā. Turklāt dalībvalstīm attiecīgā gadījumā būtu jāstimulē iniciatīvas, kas veicina pieprasījumreakciju, izmantojot siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu, siltumenerģijas uzkrāšanas bloku un citu ar enerģiju saistītu ierīču sadarbspēju un datu apmaiņu.

(56)

Būtu jānodrošina, ka elektrotransportlīdzekļu lietotājiem, kuri slēdz līgumus ar elektromobilitātes pakalpojumu sniedzējiem un elektroenerģijas tirgus dalībniekiem, ir tiesības saņemt informāciju un skaidrojumu tam, kā līguma noteikumi ietekmēs transportlīdzekļa izmantošanu un tā baterijas veselības stāvokli. Elektromobilitātes pakalpojumu sniedzējiem un elektroenerģijas tirgus dalībniekiem būtu elektrotransportlīdzekļu lietotājiem nepārprotami jāpaskaidro, kāda būs lietotāju atlīdzība par elastības, balansēšanas un uzkrāšanas pakalpojumiem, ko tie ar savu elektrotransportlīdzekli piedāvā elektroenerģijas sistēmai un tirgum. Turklāt, slēdzot šādus līgumus, ir jāgarantē elektrotransportlīdzekļu lietotājiem aizsargātas arī patērētāju tiesības, un tas jo īpaši attiecas uz personas datu aizsardzību saistībā ar transportlīdzekļa izmantošanu, piemēram, par atrašanās vietu un braukšanas paradumiem. Šādos līgumos var iestrādāt arī to, kāda veida elektroenerģiju elektrotransportlīdzekļa lietotājs labprātāk iepirktu elektrotransportlīdzekļa patēriņam, kā arī citas preferences. Minēto iemeslu dēļ ir svarīgi nodrošināt to, ka izveidotā uzlādes infrastruktūra tiek izmantota tik efektīvi cik vien iespējams. Lai patērētāji vairāk uzticētos elektromobilitātei, ir būtiski nodrošināt, ka elektrotransportlīdzekļu lietotāji savu abonementu var izmantot dažādos uzlādes punktos. Tas turklāt elektrotransportlīdzekļa lietotāja izraudzītajam pakalpojumu sniedzējam dos iespēju elektrotransportlīdzekli optimāli integrēt elektroenerģijas sistēmā, izmantojot prognozējamu plānošanu un stimulus, pamatojoties uz elektrotransportlīdzekļa lietotāja preferencēm. Tas arī atbilst uz patērētāju orientētas un ražojošajiem patērētājiem balstītas energosistēmas principiem un elektrotransportlīdzekļu lietotāju kā galalietotāju tiesībām izvēlēties piegādātāju saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 noteikumiem.

(57)

Izkliedētās uzkrāšanas aktīviem, piemēram, sadzīves baterijām un elektrotransportlīdzekļu baterijām, ir potenciāls agregācijas ceļā tīklam nodrošināt ievērojamu elastību un balansēšanas pakalpojumus. Lai veicinātu šādu ierīču un pakalpojumu izstrādi, regulatīvie noteikumi attiecībā uz uzkrāšanas aktīvu pieslēgumu un ekspluatāciju, piemēram, tarifiem, saistību termiņiem un pieslēguma specifikācijām, būtu jāizstrādā tā, lai nekavētu visu uzkrāšanas aktīvu, arī mazo un mobilo aktīvu un citu ierīču, piemēram, siltumsūkņu, saules enerģijas paneļu un siltumenerģijas uzkrāšanas ierīču, potenciālu sistēmai nodrošināt elastības un balansēšanas pakalpojumus un veicināt plašāku atjaunojamās elektroenerģijas izmantojumu salīdzinājumā ar lielākiem, stacionāriem uzkrāšanas aktīviem. Papildus vispārīgajiem noteikumiem par diskriminācijas tirgū novēršanu, kas noteikti Regulā (ES) 2019/943 un Direktīvā (ES) 2019/944, būtu jāievieš konkrētas prasības nolūkā holistiski risināt jautājumu par minēto aktīvu iesaistīšanu un likvidēt visas atlikušās barjeras un šķēršļus šādu aktīvu potenciāla atraisīšanai, lai tādējādi palīdzētu dekarbonizēt elektroenerģijas sistēmu un dotu patērētājiem iespēju aktīvi piedalīties enerģētikas pārkārtošanā.

(58)

Principā dalībvalstīm būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi mazām decentralizētām elektroenerģijas ražošanas un uzkrāšanas sistēmām, tostarp ar baterijām un elektrotransportlīdzekļiem, lai tās varētu piedalīties elektroenerģijas tirgos, tostarp pārslodzes pārvaldībā un elastības un balansēšanas pakalpojumu sniegšanā, nediskriminējošā veidā salīdzinājumā ar citām elektroenerģijas ražošanas un uzkrāšanas sistēmām un bez nesamērīga administratīvā vai regulatīvā sloga. Dalībvalstīm būtu jāmudina pašpatērētāji un atjaunojamās enerģijas kopienas aktīvi piedalīties minētajos elektroenerģijas tirgos, nodrošinot elastības pakalpojumus, izmantojot pieprasījumreakciju un uzkrāšanu, tostarp ar akumulatoriem un elektrotransportlīdzekļiem.

(59)

Rūpniecības īpatsvars ir 25 % no Savienības enerģijas patēriņa, un šī nozare patērē daudz siltumenerģijas un aukstumenerģijas, bet 91 % no siltumapgādes un aukstumapgādes patlaban nodrošina fosilais kurināmais. Tomēr 50 % no siltumapgādes un aukstumapgādes pieprasījuma ir pieprasījums pēc zemas temperatūras (< 200 °C), ko izmakslietderīgi varētu nodrošināt ar atjaunojamo enerģiju, arī elektrifikāciju un atjaunojamās enerģijas tiešu izmantošanu. Turklāt izejvielām rūpniecībā tiek izmantoti neatjaunojami resursi, lai ražotu, piemēram, tādus izstrādājumus kā tērauds vai ķimikālijas. Šodienas lēmumi par investīcijām rūpniecībā noteiks to, kādi būs nākotnes rūpnieciskie procesi un kādus enerģētikas risinājumus rūpniecība varēs apsvērt, tāpēc ir svarīgi, lai šie lēmumi par investīcijām atbilstu nākotnes prasībām un to ietekmē neveidotos balasta aktīvi. Tāpēc būtu jāievieš līmeņatzīmes, lai nodrošinātu rūpniecībai stimulus pāriet uz ražošanas procesiem, kas balstīti uz atjaunojamo enerģiju un kuros izmanto ne tikai atjaunojamo enerģiju, bet arī atjaunojamas izejvielas, piemēram, atjaunīgo ūdeņradi. Dalībvalstīm, kad vien iespējams, būtu jāveicina rūpniecisko procesu elektrifikācija, piemēram, attiecībā uz zemas temperatūras rūpniecisko siltumu. Turklāt, ņemot vērā esošās Savienības produktu marķēšanas metodikas un ilgtspējīgu produktu iniciatīvas, dalībvalstīm būtu jāveicina kopīgas metodikas izmantošana attiecībā uz produktiem, kas marķēti kā daļēji vai pilnībā ražoti, izmantojot atjaunojamo enerģiju vai par izejvielām izmantojot nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgos kurināmos/. Tas novērstu maldinošu praksi un veicinātu patērētāju uzticēšanos. Turklāt, tā kā patērētāji dod priekšroku produktiem, kas veicina vides un klimata pārmaiņu jomā nosprausto mērķu sasniegšanu, tas veicinātu tirgus pieprasījumu pēc šiem produktiem.

(60)

Lai samazinātu Savienības atkarību no fosilā kurināmā/degvielas un fosilā kurināmā/degvielas importa, Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu paziņotajiem datiem, būtu jāizstrādā Savienības stratēģija attiecībā uz importētu un iekšzemes ūdeņradi.

(61)

Nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo kurināmo var izmantot ne tikai enerģētiskām vajadzībām, bet arī neenerģētiskām vajadzībām, piemēram, par izejvielu tādās nozarēs kā tērauda rūpniecība vai ķimikāliju ražošana. Nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgā kurināmā izmantošana abām vajadzībām nozīmē, ka pilnībā tiek izmantotas iespējas ar šādu kurināmo aizstāt fosilo kurināmo, kurš kalpo kā izejviela, un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas apmēru rūpnieciskajos procesos, ko ir grūti elektrificēt, tāpēc šāds kurināmais būtu jāņem vērā, īstenojot mērķrādītāju, kurš noteikts attiecībā uz nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgā kurināmā izmantošanu. Valstu pasākumiem, kuru mērķis ir atbalstīt nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgā kurināmā izmantošanu tajos rūpniecības sektoros, kurus ir grūti elektrificēt, nevajadzētu izraisīt neto piesārņojuma palielinājumu sakarā ar lielāku pieprasījumu pēc elektroenerģijas, ko apmierina, to ražojot no vispiesārņojošākajiem fosilajiem kurināmajiem, piemēram, oglēm, dīzeļdegvielas, lignīta, naftas, kūdras un degslānekļa. No minētā mērķrādītāja būtu jāizslēdz ūdeņraža patēriņš rūpnieciskajos procesos, kad ūdeņradi ražo kā blakusproduktu vai iegūst no blakusprodukta, kuru ir grūti aizstāt ar nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgajiem kurināmajiem. Uz ūdeņradi, ko patērē transporta degvielu ražošanai, attiecas nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu transporta mērķrādītāji.

(62)

Savienības ūdeņraža stratēģijā, kas noteikta Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumā “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai”, ir atzīts tas, cik nozīmīgas 2030. gada klimatisko ieceru sasniegšanā ir ūdeņraža ražošanas stacijas, kas modernizētas, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas. Ņemot vērā minēto stratēģiju un saistībā ar uzaicinājumu iesniegt projektus, ko organizē Savienības Inovācijas fonds, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (26) 10.a panta 8. punktu, agrīnie iniciatori ir pieņēmuši lēmumus par investīcijām, lai nolūkā dekarbonizēt ūdeņraža ražošanu modernizētu jau esošos ūdeņraža ražošanas kompleksus, kuru pamatā ir tvaika metāna reformēšanas tehnoloģija. Lai aprēķinātu nominālo vērtību, ko sniedz nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgie kurināmie, kurus rūpniecībā izmanto enerģijas galapatēriņam un neenerģētiskām vajadzībām, nebūtu jāņem vērā ūdeņradis, kas ražots modernizētos ražošanas kompleksos, kuros tiek izmantota tvaika metāna reformēšanas tehnoloģija, par ko nolūkā piešķirt grantu no Inovāciju fonda pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas ir publicēts Komisijas lēmums, un kuras katru gadu vidēji samazina siltumnīcefekta gāzu apmēru par 70 %.

(63)

Turklāt būtu jāatzīst, ka ūdeņraža, ka ražots izmantojot tvaika metāna reformēšanas procesu, aizstāšana varētu radīt īpašus izaicinājumus dažām esošām integrētām amonjaka ražošanas iekārtām. Tas radītu nepieciešamību pārbūvēt šādas ražošanas iekārtas, kas dalībvalstīm, atkarībā no konkrētiem valsts apstākļiem un to energoapgādes struktūras, nozīmētu būtisku piepūli.

(64)

Lai sasniegtu Savienības mērķi līdz 2050. gadam kļūt klimatneitrālai un dekarbonizēt Savienības rūpniecības sektoru, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai apvienot nefosilo energoresursu un nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo kurināmo izmantošanu savu īpašo valsts apstākļu un energoresursu struktūras kontekstā. Minētajā kontekstā dalībvalstīm būtu jāspēj samazināt mērķrādītāju nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo kurināmo izmantošanai rūpniecības sektorā ar nosacījumu, ka tās patērē ierobežotu daļu no ūdeņraža vai tā atvasinātajiem produktiem, kas ražoti no fosilajiem kurināmajiem, un ka to panāktais progress atbilst paredzētajam nacionālajam devumam saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1999 II pielikumā norādīto formulu.

(65)

Lai sasniegtu vispārējo atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju, ņemot vērā, ka siltumapgāde un aukstumapgāde veido aptuveni pusi no Savienības enerģijas patēriņa, aptverot plašu tiešā izmantojuma veidu un tehnoloģiju klāstu ēkās, industrijā un centralizētajā siltumapgādē un aukstumapgādē, ir jāizvirza vērienīgākas ieceres siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē. Lai paātrinātu atjaunojamās enerģijas īpatsvara pieaugumu siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē, attiecībā uz visām dalībvalstīm būtu jānosaka saistošs procentpunktos izteikts ikgadējs minimālais palielinājums dalībvalsts līmenī. Ikgadējam minimālajam vidējam saistošajam palielinājumam siltumapgādē un aukstumapgādē, kas ir 0,8 procentpunkti 2021.–2025. gadā un 1,1 procentpunkts 2026.–2030. gadā un kas ir piemērojams visām dalībvalstīm, būtu jāpievieno papildu indikatīvie palielinājumi vai papildinājumi, ko aprēķina konkrēti katrai dalībvalstij, lai Savienības līmenī sasniegtu vidējo palielinājumu 1,8 procentpunktu apmērā. Minēto dalībvalstīm specifisko papildu indikatīvo palielinājumu vai papildinājumu mērķis ir pārdalīt starp dalībvalstīm papildu centienus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu vēlamo atjaunojamās enerģijas līmeni 2030. gadā, pamatojoties uz iekšzemes kopproduktu un izmakslietderību, un sniegt norādījumus dalībvalstīm attiecībā uz to, kāds varētu būt pietiekams minētajā nozarē izvēršamās atjaunojamās enerģijas līmenis. Dalībvalstīm saskaņā ar principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu jāizvērtē savas iespējas siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē izmantot no atjaunojamiem resursiem iegūtu enerģiju, kā arī iespējamu atlikumsiltuma un atlikumaukstuma izmantošanu. Dalībvalstīm būtu jāīsteno divi vai vairāki pasākumi no pasākumu saraksta, lai veicinātu atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanu siltumapgādē un aukstumapgādē. Pieņemot un īstenojot minētos pasākumus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka minētie pasākumi ir pieejami visiem patērētājiem, jo īpaši patērētājiem, kas dzīvo mazturīgās vai neaizsargātās mājsaimniecībās.

(66)

Lai nodrošinātu, ka līdztekus lielākai centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes lomai tiek nodrošināta labāka informācija patērētājiem, ir lietderīgi precizēt un nostiprināt pārredzamību attiecībā uz atjaunojamās enerģijas īpatsvaru minētajās sistēmās un minēto centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmu energoefektivitāti.

(67)

Modernas, uz atjaunojamajiem energoresursiem balstītas efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas ir apliecinājušas savu potenciālu nodrošināt izmakslietderīgus atjaunojamās enerģijas integrēšanas, lielākas energoefektivitātes un energosistēmas integrācijas risinājumus, vienlaikus veicinot siltumapgādes un aukstumapgādes nozares vispārējo dekarbonizāciju. Lai nodrošinātu, ka šis potenciāls tiek pilnvērtīgi izmantots, atjaunojamās enerģijas un/vai atlikumsiltuma un atlikumaukstuma ikgadējais pieaugums centralizētajā siltumapgādē un aukstumapgādē būtu jāpalielina no 1 uz 2,2 procentpunktiem, nemainot šā palielinājuma indikatīvo raksturu, tā atspoguļojot minētā veida tīkla neviendabīgo attīstību visā Savienībā.

(68)

Lai atspoguļotu centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes pieaugošo nozīmi un vajadzību minēto tīklu attīstību virzīt uz lielāka atjaunojamās enerģijas daudzuma integrāciju, ir lietderīgi pamudināt centralizētās siltumapgādes vai aukstumapgādes sistēmu operatorus pieslēgt trešās puses piegādātājus, kuri piegādā atjaunojamo enerģiju un atlikumsiltumu un atlikumaukstumu, centralizētās siltumapgādes vai aukstumapgādes tīklu sistēmām, kuru jauda pārsniedz 25 MW.

(69)

Siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas, it sevišķi centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmas, aizvien vairāk palīdz elektrotīklu balansēšanā, nodrošinot papildu pieprasījumu pēc variablas atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas, piemēram, vēja un saules enerģijas, ja šāda atjaunojamo energoresursu elektroenerģija ir bagātīgi pieejama, lēta un citādi tiktu ierobežota. Šādu balansēšanu var panākt, izmantojot ļoti efektīvus elektriski darbināmus siltumģeneratorus un aukstumģeneratorus, piemēram, siltumsūkņus, jo īpaši, ja minētie siltumģeneratori un aukstumģeneratori ir savienoti ar lielu siltumenerģijas krātuvi, īpaši centralizētajā siltumapgādē un aukstumapgādē vai individuālajā siltumapgādē, kur nav pieejami centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes apjomradītie ietaupījumi un sistēmas līmeņa efektivitāte. Siltumsūkņu priekšrocības ir divējādas - pirmkārt, būtiski palielināt energoefektivitāti, ievērojami samazinot patērētāju enerģijas patēriņu un izmaksas, un otrkārt - integrēt atjaunojamo enerģiju, dodot iespēju plašāk izmantot ģeotermālo un apkārtējās vides enerģiju. Lai nodrošinātu turpmākus stimulus atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošanu siltumapgādē, aukstumapgādē un siltuma uzkrāšanā, jo īpaši izmantojot siltumsūkņus, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm atjaunojamo energoresursu elektroenerģiju, kas darbina minētos siltumģeneratorus un aukstumģeneratorus, tostarp siltumsūkņus, ieskaitīt saistošajā un indikatīvajā atjaunojamās enerģijas ikgadējā pieaugumā siltumapgādē un aukstumapgādē un centralizētajā siltumapgādē un aukstumapgādē.

(70)

Lai gan atlikumsiltums un atlikumaukstums ir plaši pieejams, tas tiek izmantots nepietiekami, kā rezultātā tiek izšķērdēti resursi, valstu energosistēmās ir zemāka energoefektivitāte un enerģijas patēriņš Savienībā ir lielāks, nekā būtu vajadzīgs. Ir lietderīgi atļaut mērķrādītāju sasniegšanā attiecībā uz atjaunojamo enerģiju ēkās, rūpniecībā, siltumapgādē un aukstumapgādē daļēji ieskaitīt atlikumsiltumu un atlikumaukstumu un mērķrādītāju sasniegšanā attiecībā uz atjaunojamo enerģiju centralizētā siltumapgādē un aukstumapgādē pilnībā ieskaitīt atlikumsiltumu un atlikumaukstumu, ar noteikumu, ka atlikumsiltumu un atlikumaukstumu piegādā no efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes. Tas ļautu izmantot sinerģijas starp atjaunojamo enerģiju un atlikumsiltumu un atlikumaukstumu centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīklos, palielinot ekonomisko pamatojumu investēt minēto tīklu modernizācijā un attīstībā. Skaidrai atlikumsiltuma iekļaušanai rūpniecības atjaunojamās enerģijas etalonā vajadzētu būt pieņemamai tikai attiecībā uz atlikumsiltumu vai atlikumaukstumu, ko centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes operators piegādā no cita industriālā objekta vai citas ēkas, tādējādi nodrošinot, ka siltumapgāde vai aukstumapgāde ir šāda operatora galvenā darbība un ka uzskaitītais atlikumsiltums ir skaidri nošķirts no iekšējā atlikumsiltuma, kas atgūts tajā pašā vai saistītā uzņēmumā vai ēkās.

(71)

Lai nodrošinātu, ka centralizētā siltumapgāde un aukstumapgāde ir pilnvērtīga enerģētikas nozares integrācijas daļa, ir jāpastiprina sadarbība ar elektroenerģijas sadales sistēmu operatoriem un elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoriem un sadarbības tvērums jāpaplašina tā, lai tā aptvertu arī tīkla investīciju plānošanu un tirgus nolūkā labāk izmantot centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes potenciālu elektroenerģijas tirgos nodrošināt elastības pakalpojumus. Lai nodrošinātu plašāku integrāciju dažādu enerģijas nesēju griezumā un to iespējami izmakslietderīgu izmantošanu, būtu jānodrošina arī ciešāka sadarbība ar gāzes tīklu operatoriem, arī ūdeņraža un citu energotīklu operatoriem. Turklāt prasības pēc ciešākas koordinācijas starp centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes operatoriem, rūpniecības un terciārajām nozarēm un vietējām pašvaldībām varētu veicināt dialogu un sadarbību, kas vajadzīga, lai ar centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām pilnvērtīgi izmantotu izmakslietderīga atlikumsiltuma un atlikumaukstuma potenciālu.

(72)

Atjaunīgo degvielu un atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošana transporta nozarē var izmakslietderīgi veicināt Savienības transporta nozares dekarbonizāciju un cita starpā uzlabot enerģijas avotu dažādošanu minētajā nozarē, vienlaikus Savienības veicinot inovāciju, ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību un samazinot atkarību no enerģijas importa. Lai sasniegtu palielināto siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma mērķrādītāju, kā noteikts Regulā (ES) 2021/1119, būtu jāpalielina visu veidu transportam Savienībā piegādātās atjaunojamās enerģijas īpatsvars. Ļaujot dalībvalstīm izvēlēties starp transporta mērķrādītāju, kas izteikts kā siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazināšanas mērķrādītājs, vai mērķrādītāju, kas izteikts kā atjaunojamās enerģijas patēriņa daļa, dalībvalstīm tiek nodrošināta pienācīga elastība izstrādāt savas transporta dekarbonizācijas rīcībpolitikas. Turklāt kombinēta, uz enerģiju balstīta mērķrādītāja ieviešana modernām biodegvielām, biogāzei un nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgajām degvielām, tostarp nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu minimālā īpatsvara noteikšana, nodrošinātu plašāku atjaunīgo degvielu izmantošanu ar vismazāko vidisko ietekmi tajos transporta veidos, kurus ir grūti elektrificēt, piemēram, jūras transportā un aviācijā. Lai dotu impulsu degvielas maiņai jūras transportā, dalībvalstīm, kurās ir jūras ostas, būtu jācenšas panākt, ka no 2030. gada nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu īpatsvars jūras transporta nozarei piegādātās enerģijas kopapjomā ir vismaz 1,2 %. Minēto mērķrādītāju sasniegšana būtu jānodrošina, nosakot pienākumus degvielas piegādātājiem, kā arī ar citiem pasākumiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) 2023/1805 (27) un (ES) 2023/2405 (28). Īpaši aviācijas degvielas piegādātāju pienākumi būtu jānosaka tikai saskaņā ar Regulu (ES) 2023/2405.

(73)

Lai veicinātu atjaunīgo degvielu piegādes ieviešanos grūti dekarbonizējamajā starptautiskajā jūras bunkurēšanas nozarē, transporta mērķrādītāju aprēķināšanas vajadzībām atjaunīgās degvielas, ko piegādā starptautiskajiem kuģu bunkuriem, būtu jāiekļauj no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas galapatēriņā transporta nozarē, un attiecīgi degvielas, ko piegādā starptautiskajiem kuģu bunkuriem, būtu jāiekļauj transporta nozares energoresursu galapatēriņā. Tomēr dažās dalībvalstīs jūras transports sastāda lielu daļu no enerģijas bruto galapatēriņa. Ņemot vērā pašreizējos tehnoloģiskos un regulatīvos ierobežojumus, kas neļauj komerciāli izmantot biodegvielas jūras transportā, ir lietderīgi kā atkāpi no prasības iekļaut visu jūras transportam piegādāto degvielu ļaut dalībvalstīm attiecībā uz jūras transportam piegādātās enerģijas daudzuma aprēķinu, nolūkā aprēķināt konkrētos transporta mērķrādītājus, noteikt, ka enerģijas piegāde jūras transporta nozarē ir ierobežota 13 % apmērā no dalībvalsts enerģijas bruto galapatēriņa. Salu dalībvalstīm, kurās enerģijas bruto galapatēriņš jūras transporta nozarē ir nesamērīgi liels, proti, vairāk nekā trešdaļa no autotransporta un dzelzceļa nozaru patēriņa, ierobežojumam vajadzētu būt 5 %. Tomēr, lai aprēķinātu vispārējo atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju, ņemot vērā starptautiskās jūras bunkurēšanas īpatnības, attiecībā uz tiem piegādātajām degvielām, tās būtu jāiekļauj dalībvalsts enerģijas bruto galapatēriņā tikai tad, ja tās ir atjaunīgas.

(74)

Būtiska nozīme transporta nozares dekarbonizācijā būs elektromobilitātei. Lai veicinātu tālāku elektromobilitātes attīstību, dalībvalstīm būtu jāizveido kredītu mehānisms, kas publiski pieejamu uzlādes punktu operatoriem dotu iespēju, piegādājot atjaunīgo elektroenerģiju, dot ieguldījumu to saistību izpildē, ko dalībvalstis noteikušas degvielas piegādātājiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj ieklaut minētajā kredītu mehānismā privātus uzlādes punktus, ja ir iespējams pierādīt, ka minētajiem privātajiem uzlādes punktiem piegādāto atjaunojamo resursu elektroenerģiju saņem tikai elektrotransportlīdzekļi. Lai gan ar šādu mehānismu tiek atbalstīta elektroenerģija transporta nozarē, ir svarīgi, lai dalībvalstis arī turpmāk izvirzītu vērienīgas ieceres attiecībā uz savas šķidro degvielu struktūras dekarbonizāciju, īpaši tajās transporta nozarēs, kurās panākt dekarbonizāciju ir daudz grūtāk, piemēram, jūras transportā un aviācijā, kur tieša elektrifikācija ir krietni sarežģītāk īstenojama.

(75)

Nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgos kurināmos/degvielas, ieskaitot atjaunīgo ūdeņradi, var izmantot kā izejvielu vai energoresursu rūpnieciskos un ķīmiskos procesos, kā arī jūras transportā un aviācijā, dekarbonizējot nozares, kurās tieša elektrifikācija nav tehnoloģiski iespējama vai nav konkurētspējīga. Tos var arī izmantot enerģijas uzkrāšanai, lai vajadzības gadījumā balansētu energosistēmu, tādējādi nodrošinot būtisku lomu energosistēmas integrācijā.

(76)

Savienības atjaunojamo energoresursu rīcībpolitikas mērķis ir palīdzēt sasniegt Savienības klimata pārmaiņu mazināšanas mērķus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas izteiksmē. Virzoties uz minēto mērķi, ir būtiski veicināt arī plašāku vides mērķu sasniegšanu un jo īpaši novērst bioloģiskās daudzveidības zudumu, ko negatīvi ietekmē netiešā zemes izmantojuma maiņa, kas saistīta ar noteiktu biodegvielu, bioloģisko šķidro kurināmo un biomasas kurināmo/degvielu ražošanu. Ieguldījums minēto klimata un vides mērķu sasniegšanā Savienības iedzīvotājiem un Savienības likumdevējam ir nopietns un ilgstoši aktuāls jautājums, kas skar vairākas paaudzes. Tāpēc Savienībai būtu jāpopularizē minētās degvielas tikai tādos daudzumus, kas vajadzīgo vērienu līdzsvaro ar nepieciešamību nepieļaut tiešas un netiešas zemes izmantošanas maiņas veicināšanu. Izmaiņām transporta mērķrādītāja aprēķināšanā nebūtu jāietekmē ierobežojumi, kas noteikti attiecībā uz to, kā noteiktas degvielas, ko ražo no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem, no vienas puses, un degvielas ar augstu netiešas zemes izmantojuma maiņas risku, no otras puses, ņem vērā attiecībā uz minēto mērķrādītāju. Turklāt, lai neradītu stimulu transporta nozarē izmantot biodegvielas un biogāzi, kas ražota no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem, un ņemot vārā kara pret Ukrainu ietekmi uz pārtikas un barības piegādi, dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai ieskaitīt biodegvielu un biogāzi, ko ražo no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem, transporta mērķrādītājā, vai nē. Ja dalībvalstis tās neieskaita, tām būtu jāspēj izvēlēties samazināt uz enerģiju balstīto mērķrādītāju vai attiecīgi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazinājuma mērķrādītāju, pieņemot, ka no pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugiem ražotā biodegviela ietaupa 50 % siltumnīcefekta gāzu emisiju, kas atbilst tipiskajām vērtībām, kuras attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumiem no relevantākajiem pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugu biodegvielu ražošanas ceļiem noteiktas šīs grozošās direktīvas pielikumā, kā arī minimālo siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma slieksni, ko piemēro lielākajai daļai iekārtu, kuras ražo šādas biodegvielas.

(77)

Lai nodrošinātu, ka, izmantojot biodegvielas, bioloģiskos šķidros kurināmos un biomasas kurināmos/degvielas, tiek ietaupīts arvien lielāks siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms, un lai novērstu šādu kurināmo vai degvielu izmantošanas veicināšanas potenciālo netiešo ietekmi, piemēram, atmežošanu, Komisijai, balstoties uz objektīviem un zinātniskiem kritērijiem un ņemot vērā Savienības klimata mērķrādītājus un saistības, būtu jāpārskata globālās ražošanas platības gada vidējās izplešanās teritorijās ar augstiem oglekļa uzkrājumiem maksimālā daļa un vajadzības gadījumā, pamatojoties uz pārskatīšanas rezultātiem, būtu jāierosina jauna robežvērtība. Komisijai turklāt būtu jāizvērtē iespēja izstrādāt paātrinātu trajektoriju, lai pakāpeniski izbeigtu šādu degvielu devumu atjaunojamās enerģijas mērķrādītāju sasniegšanā nolūkā maksimāli palielināt siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu apjomu.

(78)

Nosakot transporta mērķrādītāju kā siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitātes samazinājuma mērķrādītāju, ir nepieciešams noteikt metodiku, kas ņem vērā, ka dažādi atjaunojamie energoresursi ietaupa dažādus siltumnīcefekta gāzu emisiju daudzumus un tāpēc dod atšķirīgu ieguldījumu konkrēta mērķrādītāja sasniegšanā. Būtu jāuzskata, ka atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai siltumnīcefekta gāzu emisiju nav, kas nozīmē, ka salīdzinājumā ar elektroenerģiju, kura ražota no fosilajiem kurināmajiem, tā ietaupa 100 % siltumnīcefekta gāzu emisiju. Tas radīs stimulu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas izmantošanai, jo ir maz ticams, ka atjaunīgie kurināmie/degvielas un pārstrādātie oglekļa kurināmos/degvielas sasniegs tik lielu siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma procentuālo daļu. Tādējādi elektrifikācija, kuras pamatā ir atjaunojamie energoresursi, kļūtu par efektīvāko autotransporta dekarbonizācijas paņēmienu. Turklāt, lai veicinātu nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu izmantošanu aviācijā un jūras transportā, ko elektrificēt ir grūti, ir lietderīgi ieviest reizinātāju tām degvielām, ko piegādā minēto veidu transportam, ja tās ieskaita īpašajos mērķrādītājos, kas noteikti minētajām degvielām.

(79)

Tiešā patēriņa sektoru, arī transporta nozares, elektrifikācija veicina sistēmas efektivitāti un atvieglo pāreju uz energosistēmu, kas balstītos uz atjaunojamo enerģiju. Tāpēc tā pati par sevi ir iedarbīgs siltumnīcefekta gāzu emisiju mazināšanas līdzeklis. Tāpēc nav nepieciešams izveidot emisiju papildsamazinājuma satvaru, kas attiektos tieši uz atjaunojamo energoresursu elektroenerģiju, kuru piegādā elektrotransportlīdzekļiem transporta nozarē. Turklāt, lai panāktu Eiropas transporta nozares dekarbonizāciju, izšķiroša nozīme var būt solāro elektrotransportlīdzekļu izmantojumam.

(80)

Tā kā nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgos kurināmos/degvielas ir jāuzskaita kā atjaunojamā enerģija neatkarīgi no tā, kādā sektorā tās patērē, noteikumi, ar kuriem nosaka, vai tās ir atjaunīgas, ja tās ražo no elektroenerģijas, un kuri bija piemērojami tikai tad, ja šīs degvielas tika patērētas transporta nozarē, būtu jāattiecina uz visām nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgajām degvielām neatkarīgi no tā, kurā sektorā tās patērē.

(81)

Nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgie kurināmie/degvielas ir svarīgas atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanai nozarēs, kurās ilgtermiņā paredzama gāzveida un šķidro degvielu izmantošana, piemēram, rūpnieciskam lietojumam un lielas noslodzes transportā. Līdz 2028. gada 1. jūlijam Komisijai būtu jānovērtē, kāda ietekme ir metodikai, kuru piemēro, lai noteiktu, kad elektroenerģiju, ko izmanto nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu ražošanai, var uzskatīt par pilnībā atjaunīgu, ieskaitot papildīguma un laika un ģeogrāfiskās korelācijas ietekmi uz ražošanas izmaksām, siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumiem un energosistēmu, un būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Ziņojumā jo īpaši būtu jānovērtē minētās metodikas ietekme uz nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu pieejamību un cenu pieņemamību rūpniecības un transporta nozarēm un Savienības spēju sasniegt savus nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu mērķrādītājus, ņemot vērā Savienības importētā un iekšzemes ūdeņraža stratēģiju, vienlaikus līdz minimumam samazinot siltumnīcefekta gāzu emisiju pieaugumu elektroenerģijas nozarē un vispārējā energosistēmā. Ja minētajā ziņojumā tiek secināts, ka metodika nenodrošina pietiekamu pieejamību un cenu pieņemamību un būtiski neveicina siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumus, energosistēmas integrāciju un Savienības 2030. gadam noteikto nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo kurināmo/degvielu mērķrādītāju sasniegšanu, Komisijai būtu jāpārskata Savienības metodika un attiecīgā gadījumā būtu jāpieņem deleģētais akts, lai grozītu metodiku nolūkā nodrošināt nepieciešamās kritēriju korekcijas, lai atvieglotu ūdeņraža industrijas izaugsmi.

(82)

Lai panāktu, ka Savienības ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma kritērijiem, kas piemērojami cietajiem biomasas kurināmajiem siltuma, elektroenerģijas un aukstuma ražošanas iekārtās, ir lielāks vidiskais iedarbīgums, minimālais slieksnis šādu kritēriju piemērojamībai būtu jāpazemina no pašreizējiem 20 MW uz 7,5 MW.

(83)

Direktīva (ES) 2018/2001 ir stiprinājusi bioenerģijas ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījumu satvaru, nosakot kritērijus visām galapatēriņa nozarēm. Tajā ir paredzēti īpaši noteikumi biodegvielām, bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem un biomasas kurināmajiem/degvielām, ko ražo no meža biomasas, un šie noteikumi prasa mežizstrādes ilgtspēju un zemes izmantojuma maiņas emisiju uzskaiti. Saskaņā ar mērķiem saglabāt bioloģisko daudzveidību un novērst dzīvotņu iznīcināšanu, ievērojot Direktīvu 92/43/EEK, Direktīvu 2000/60/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/56/EK (29) un Direktīvu 2009/147/EK, ir nepieciešams panākt pastiprinātu īpaši biodaudzveidīgu un oglekļbagātu dzīvotņu, piemēram, pirmatnējo un veco mežu, ļoti biodaudzveidīgu mežu, zālāju, kūdrāju un virsāju aizsardzību. Tāpēc būtu jāievieš izņēmumi un ierobežojumi meža biomasas ieguvei no šīm teritorijām atbilstoši pieejai biodegvielām, bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem un biomasas kurināmajiem/degvielām, ko ražo no lauksaimniecības biomasas, izņemot gadījumus, kad vajadzīgos izņēmumus un ierobežojumus paredz uz risku balstītā pieeja un operatori sniedz nepieciešamās garantijas. Turklāt, investīciju drošības nolūkā ievērojot piemērotus pārejas periodus, siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma kritēriji būtu pakāpeniski jāpiemēro arī esošajām iekārtām, kurās galvenokārt izmanto biomasu, lai nodrošinātu, ka bioenerģijas ražošana visās šādās iekārtās rada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu salīdzinājumā ar enerģiju, ko ražo no fosilajiem kurināmajiem.

(84)

Ilgtspējas kritēriji attiecībā uz meža biomasas ieguvi būtu jāspecificē sīkāk saskaņā ar ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas principiem. Minēto specifikāciju mērķim vajadzētu būt stiprināt un precizēt uz risku balstītu pieeju attiecībā uz meža biomasu, vienlaikus paredzot dalībvalstīm samērīgus noteikumus, kas dod iespēju mērķorientēti koriģēt prakses, kuras var būt piemērotas vietējiem apstākļiem.

(85)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka meža biomasas izmantošana enerģijas ražošanai ir saderīga ar to pienākumiem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/841 (30). Minētajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāveic uz nākotni vērsti novērtējumi un jāīsteno nepieciešamie pasākumi, kas papildina to pienākumus, ievērojot Regulu (ES) 2018/1999.

(86)

Ņemot vērā tālāko reģionu īpašo situāciju, kas minēta LESD 349. pantā un ko enerģētikas nozarē raksturo izolētība, ierobežots piedāvājums un atkarība no fosilajiem kurināmajiem, būtu jāparedz iespēja atkāpi, kura ļauj dalībvalstīm pieņemt īpašus kritērijus, lai nodrošinātu tiesības uz finansiālu atbalstu konkrētu biomasas kurināmo/degvielu patēriņam minētajos reģionos, attiecināt arī uz bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem un biodegvielām. Jebkādiem īpašajiem kritērijiem vajadzētu būtu objektīvi pamatotiem ar tādiem iemesliem kā attiecīgā tālākā reģiona enerģētiskā neatkarība un nepieciešamība nodrošināt vienmērīgu pāreju uz ilgtspējas kritērijiem, energoefektivitātes kritērijiem un siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma kritērijiem attiecīgajā tālākajā reģionā saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/2001.

(87)

Savienība ir apņēmusies uzlabot biomasas kurināmo/degvielu ražošanas vidisko, ekonomisko un sociālo ilgtspēju. Šī direktīva papildina citus Savienības tiesību aktus, jo īpaši jebkādu tiesību aktu par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju, kas nosaka pienācīgas pārbaudes prasības vērtību ķēdē attiecībā uz nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēktiesībām vai vidi.

(88)

Lai samazinātu administratīvo slogu atjaunīgo degvielu un reciklēta oglekļa degvielu ražotājiem un dalībvalstīm, ja Komisija ar īstenošanas aktu kādu brīvprātīgu vai valsts shēmu atzinusi par tādu, kas sniedz pierādījumus vai sniedz precīzus datus par atbilstību ilgtspējas un siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma kritērijiem, kā arī citām šīs grozošās direktīvas noteikumos paredzētajām prasībām, dalībvalstīm būtu jāpieņem šādu shēmu sertifikācijas rezultāti Komisijas atzīšanas tvērumā. Lai samazinātu slogu mazām iekārtām, dalībvalstīm būtu jāspēj izveidot vienkāršotu brīvprātīgu verifikācijas mehānismu iekārtām, kuru kopējā ievadītā siltumjauda ir no 7,5 MW līdz 20 MW.

(89)

Lai mazinātu riskus un labāk novērstu krāpšanu bioenerģijas un pārstrādāto oglekļa kurināmo/degvielu piegādes ķēdēs, Direktīva (ES) 2018/2001 sniedz vērtīgus papildinājumus pārredzamības, izsekojamības un uzraudzības ziņā. Šajā kontekstā Savienības datubāze, kas Komisijai jāizveido, tiecas nodrošināt iespēju izsekot šķidrajām un gāzveida atjaunīgajām degvielām un pārstrādātajiem oglekļa kurināmajiem/degvielām. Datubāzes tvērums būtu jāpaplašina, to attiecinot ne tikai uz transportu, bet arī uz visām citām galapatēriņa nozarēm, kurās šāda degviela vai kurināmais tiek patērēts. Šādam paplašinājumam būtu jāsniedz būtisks ieguldījums visaptverošā minēto degvielu vai kurināmā ražošanas un patēriņa monitoringā, mazinot dubultas uzskaites vai pārkāpumu risku piegādes ķēdēs, kuras aptvertu Savienības datubāze. Turklāt, lai nepieļautu risku, ka par vienu un to pašu atjaunīgo gāzi varētu iesniegt vairākus pieprasījumus, izcelsmes apliecinājums, kas izdots par jebkuru atjaunīgās gāzes sūtījumu, kurš reģistrēts datubāzē, būtu jāatceļ. Datubāze būtu jādara publiski pieejama atvērtā, pārredzamā un lietotājdraudzīgā veidā, vienlaikus ievērojot arī privātu un komerciāli sensitīvu datu aizsardzības principus. Komisijai būtu jāpublicē gada ziņojumi par informāciju, kas paziņota Savienības datubāzē, tostarp par biodegvielu, bioloģisko šķidro kurināmo un biomasas kurināmo/degvielu daudzumiem, ģeogrāfisko izcelsmi un izejvielu veidu. Komisijai un dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt Savienības datubāzes un valstu jau pastāvošo datubāzu savstarpējo savienojamību, kas nodrošinātu vienmērīgu pāreju, kā arī darītu iespējamu datubāzu divvirzienu raksturu. Papildus tam, ka piegādes ķēdē tiek stiprināta atsevišķu izejvielu un degvielu vai kurināmo sūtījumu pārredzamība un izsekojamība, nesenpieņemtā Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2022/996 (31) stiprināja sertifikācijas struktūrām piemērojamās revīzijas prasības un paplašināja sertifikācijas struktūru publiskās uzraudzības pilnvaras, tostarp iespēju kompetentajām iestādēm, veicot savas uzraudzības kontroles, piekļūt ekonomikas operatoru dokumentiem un telpām. Tādējādi Direktīvas (ES) 2018/2001 verifikācijas satvara integritāte ir ievērojami stiprināta, papildinot sertifikācijas struktūru veiktu revīziju un Savienības datubāzi ar dalībvalstu kompetento iestāžu verifikācijas un uzraudzības spējām. Ir ļoti ieteicams, ka dalībvalstis izmanto abas publiskās uzraudzības iespējas.

(90)

Komisijai un dalībvalstīm sava prakse būtu pastāvīgi jāpielāgo administratīvajām paraugpraksēm un jāveic visi pienācīgie pasākumi, lai vienkāršotu Direktīvas (ES) 2018/2001 īstenošanu un tādējādi līdz minimumam samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas iesaistītajiem aktoriem un skartajām nozarēm.

(91)

Ir jāparedz adekvāti krāpšanas apkarošanas noteikumi, īpaši attiecībā uz tādu no atkritumiem iegūtu izejvielu vai biomasas izmantošanu, kas ir atzīta par tādu, kura rada augstu netiešas zemes izmantošanas maiņas risku. Tā kā atklāt un nepieļaut krāpšanu ir būtiski nolūkā nepieļaut negodīgu konkurenci un agresīvu atmežošanu, arī trešās valstīs, būtu jāievieš pilnīga un sertificēta minēto izejvielu izsekojamība.

(92)

Tāpēc Direktīva (ES) 2018/2001 būtu attiecīgi jāgroza.

(93)

Regulā (ES) 2018/1999 vairākās vietās ir vairākas atsauces uz Savienības līmeņa saistošo mērķrādītāju, proti, 2030. gadā Savienībā patērētās atjaunojamās enerģijas īpatsvaram vajadzētu būt vismaz 32 %. Tā kā minētais mērķrādītājs ir jāpalielina, lai rezultatīvi īstenotu ieceri siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2030. gadam samazināt par 55 %, minētās atsauces būtu jāgroza. Nekādas papildu plānošanas un ziņošanas prasības neveidos jaunu plānošanas un ziņošanas sistēmu; uz tām būtu jāattiecina jau esošais ar minēto Regulu izveidotais plānošanas un ziņošanas satvars.

(94)

Lai izvairītos no transporta degvielas dekarbonizācijas mērķiem piemērojamo regulatīvo prasību dublēšanās, būtu jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 98/70/EK (32) darbības joma un tā jāpieskaņo Direktīvai (ES) 2018/2001.

(95)

Arī Direktīvas 98/70/EK noteiktās definīcijas būtu jāgroza, lai tās saskaņotu ar Direktīvā (ES) 2018/2001 noteiktajām definīcijām un tādējādi izvairītos no atšķirīgu definīciju piemērošanas, ievērojot abus minētos tiesību aktos.

(96)

Direktīvā 98/70/EK noteiktie pienākumi attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un biodegvielu izmantošanu būtu jāsvītro, lai to racionalizētu un novērstu divkāršu regulējumu, ņemot vērā stingrākos transporta degvielas dekarbonizācijas pienākumus, ko paredz Direktīva (ES) 2018/2001.

(97)

Direktīvā 98/70/EK noteiktie pienākumi attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu monitoringu un ziņošanu par tiem būtu jāsvītro, lai izvairītos no ziņošanas pienākumu dubultas reglamentēšanas.

(98)

Padomes Direktīva (ES) 2015/652 (33), kas paredz sīki izstrādātus noteikumus Direktīvas 98/70/EK 7.a panta vienādai īstenošanai, būtu jāatceļ, jo, ar šo direktīvu atceļot Direktīvas 98/70/EK 7.a pantu, tā zaudē aktualitāti.

(99)

Attiecībā uz biobāzētiem dīzeļdegvielas komponentiem Direktīvā 98/70/EK iekļautā atsauce uz dīzeļdegvielu B7, t. i., dīzeļdegvielu, kas satur līdz 7 % taukskābju metilesteru (FAME), ierobežo pieejamās iespējas sasniegt augstākus biodegvielas iekļaušanas mērķrādītājus, kas noteikti Direktīvā (ES) 2018/2001. Tā ir tāpēc, ka gandrīz viss Savienības dīzeļdegvielas piedāvājums jau ir B7. Tāpēc biobāzētu komponentu maksimālais īpatsvars būtu jāpalielina no 7 % uz 10 %. Lai uzturētu B10 (t. i., dīzeļdegvielas, kas satur līdz 10 % FAME ieviešanos tirgū, ir vajadzīga Savienības mēroga B7 aizsardzības pakāpe 7 % FAME dīzeļdegvielā, jo paredzams, ka līdz 2030. gadam autoparkā būs daudz tādu transportlīdzekļu, kas ar B10 nebūs saderīgi. Tas būtu jāatspoguļo Direktīvas 98/70/EK 4. panta 1. punkta otrajā daļā, kas grozīta ar šo aktu.

(100)

Pārejas noteikumiem būtu jāparedz arī turpmāka sakārtota datu vākšana un ziņošanas pienākumu izpilde attiecībā uz Direktīvas 98/70/EK pantiem, kas svītroti ar šo direktīvu.

(101)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, siltumnīcefekta gāzu emisiju, energoatkarības un enerģijas cenu samazināšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(102)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (34) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevēji uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota, jo īpaši ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā Komisija/Beļģija (35) (lieta C-543/17).

(103)

Lai kompensētu ar šo direktīvu ieviesto regulatīvo slogu iedzīvotājiem, pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem, Komisijai būtu jāpārskata tiesiskais regulējums attiecīgajās nozarēs saskaņā ar principu “viens pieņemts – viens atcelts”, kā noteikts Komisijas 2021. gada 29. aprīļa paziņojumā “Labāks regulējums: apvienojam spēkus, lai izstrādātu labākus tiesību aktus”,

1)

2. panta otro daļu groza šādi:

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 15. pantu groza šādi:

6)

direktīvā iekļauj šādus pantus:

(*12)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/89/ES (2014. gada 23. jūlijs), ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru (OV L 257, 28.8.2014., 135. lpp.)."

(*13)  Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.)."

(*14)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 20, 26.1.2010., 7. lpp.)."

(*15)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā(OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.)."

(*16)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 21.7.2001., 30. lpp.)."

(*17)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.).”;"

7)

direktīvas 16. pantu aizstāj ar šādiem:

8)

direktīvas 18. panta 3. un 4. punktu aizstāj ar šādiem:

9)

direktīvas 19. pantu groza šādi:

10)

direktīvas 20. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

11)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

(*18)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/858 (2018. gada 30. maijs) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu un tirgus uzraudzību un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 715/2007 un (EK) Nr. 595/2009 un atceļ Direktīvu 2007/46/EK (OV L 151, 14.6.2018., 1. lpp.).”;"

12)

direktīvā iekļauj šādus pantus:

(*19)  Komisijas Ieteikums (ES) 2021/2279 (2021. gada 15. decembris) par vidiskās pēdas metožu izmantošanu produktu un organizāciju aprites cikla vidiskā snieguma mērīšanai un uzrādīšanai (OV L 471, 30.12.2021., 1. lpp.).”;"

13)

direktīvas 23. pantu groza šādi:

14)

direktīvas 24. pantu groza šādi:

15)

direktīvas 25. pantu aizstāj ar šādu:

16)

direktīvas 26. pantu groza šādi:

17)

direktīvas 27. pantu aizstāj ar šādu:

18)

direktīvas 28. pantu groza šādi:

19)

direktīvas 29. pantu groza šādi:

20)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

21)

direktīvas 30. pantu groza šādi:

22)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

(*21)  Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2022/996 (2022. gada 14. jūnijs) par ilgtspējas kritēriju, siltumnīcefekta gāzu emisiju ietaupījuma kritēriju un zema netiešas zemes izmantojuma maiņas riska kritēriju verifikācijas noteikumiem (OV L 168, 27.6.2022., 1. lpp.)”;"

23)

direktīvas 33. pantu groza šādi:

24)

direktīvas 35. pantu groza šādi:

25)

pielikumus groza saskaņā ar šīs direktīvas pielikumiem.

1)

regulas 2. pantu groza šādi:

2)

regulas 4. panta a) punkta 2) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

3)

regulas 5. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

4)

regulas 29. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

1)

direktīvas 1. pantu aizstāj ar šādu:

2)

2. panta 8. un 9. punktu aizstāj ar šādiem:

(*25)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīva (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.).”;"

3)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 7.a–7.e pantu svītro;

5)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

6)

direktīvas I, II, IV un V pielikumu groza saskaņā ar šīs direktīvas II pielikumu.