20.7.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 189/1

(1)

Bioloģiskā ražošana ir vispusīga lauku saimniecību pārvaldības un pārtikas ražošanas sistēma, kas ietver labāko vides aizsardzības praksi, augsta līmeņa bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, dabas resursu saglabāšanu, dzīvnieku labturības augstu standartu piemērošanu un ražošanas metodi, kas ir saskaņā ar noteiktas patērētāju grupas vēlmi lietot produktus, kas ražoti, izmantojot dabiskas vielas un procesus. Bioloģiskās ražošanas metodei tādējādi ir divējāda loma sabiedrībā: no vienas puses, tā nodrošina specifisku tirgus daļu, kuras patērētāji pieprasa bioloģiskos produktus, no otras puses – rada sabiedrisko labumu, veicinot vides aizsardzību un dzīvnieku labturību, kā arī lauku attīstību.

(2)

Lielākajā daļā dalībvalstu bioloģiskās lauksaimniecības nozares īpatsvars palielinās. Īpaši ievērojams ir augošais patērētāju pieprasījums pēdējo gadu laikā. Kopējās lauksaimniecības politikas nesenās reformas, kur uzsvērta orientācija uz tirgus pieprasījumu un kvalitatīvu produktu piegādi, lai apmierinātu patērētāju pieprasījumu, iespējams arī turpmāk stimulēs bioloģisko produktu tirgu. Pamatojoties uz to, tiesību aktiem par bioloģisko ražošanu ir arvien lielāka nozīme lauksaimniecības politikas sistēmā, un tie ir cieši saistīti ar lauksaimniecības produktu tirgus attīstību.

(3)

Kopienas tiesību aktu sistēmai, kas reglamentē bioloģiskās ražošanas nozari, vajadzētu tiekties nodrošināt godīgu konkurenci un bioloģisko produktu iekšējā tirgus pareizu darbību, kā arī uzturēt un attaisnot patērētāju uzticību produktiem, kas marķēti kā bioloģiskie produkti. Tai joprojām būtu jātiecas nodrošināt apstākļus, kuros šī nozare varētu attīstīties saskaņā ar ražošanas un tirgus attīstību.

(4)

Komisijas paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam par Eiropas Rīcības plānu attiecībā uz bioloģisko pārtiku un lauksaimniecību paredzēts uzlabot un pastiprināt Kopienas bioloģiskās lauksaimniecības standartus un prasības attiecībā uz importu un pārbaudēm. Padome 2004. gada 18. oktobra secinājumos aicināja Komisiju pārskatīt Kopienas tiesību aktu sistēmu šajā jomā, lai panāktu vienkāršošanu un vispārēju konsekvenci, un jo īpaši lai izveidotu principus, kas veicina standartu saskaņošanu, un lai pēc iespējas samazinātu detalizācijas pakāpi.

(5)

Tādēļ ir lietderīgi skaidrāk definēt mērķus, principus un noteikumus attiecībā uz bioloģisko ražošanu, lai veicinātu pārredzamību un patērētāju uzticību, kā arī bioloģiskās ražošanas jēdziena saskaņotu uztveri.

(6)

Tādēļ Padomes Regula (EEK) Nr. 2092/91 (1991. gada 24. jūnijs) par lauksaimniecības produktu bioloģisku ražošanu un norādēm par to uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem (2) būtu jāatceļ un jāaizstāj ar jaunu regulu.

(7)

Būtu jāizveido vispārēja Kopienas sistēma bioloģiskās ražošanas noteikumiem attiecībā uz augkopību, lopkopību un akvakultūru, tostarp noteikumi par savvaļas augu un jūras aļģu ievākšanu, noteikumi par pāreju uz bioloģisko ražošanu, kā arī noteikumi par pārstrādātas pārtikas – tostarp vīna, barības un bioloģiskā rauga ražošanu. Komisijai vajadzētu būt tiesīgai dot atļauju lietot produktus un vielas un lemt par to, kādas metodes izmantot bioloģiskajā lauksaimniecībā un bioloģiskās pārtikas pārstrādē.

(8)

Bioloģiskās ražošanas attīstība būtu jāveicina arī turpmāk, jo īpaši sekmējot tādu jaunu tehnoloģiju un vielu izmantošanu, kas labāk piemērotas bioloģiskai ražošanai.

(9)

Ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) un tādu produktu izmantošana, kas ražoti no ĢMO vai ar ĢMO, nav savienojama ar bioloģiskās ražošanas koncepciju un patērētāju uztveri par bioloģiskajiem produktiem. Tāpēc tos nedrīkstētu izmantot bioloģiskajā lauksaimniecībā vai bioloģisko produktu pārstrādē.

(10)

Mērķis ir panākt pēc iespējas mazāku ĢMO saturu bioloģiskajos produktos. Spēkā esošās marķēšanas robežvērtības ir maksimālie līmeņi, kas saistīti vienīgi ar ĢMO nejaušu un tehniski nenovēršamu klātbūtni.

(11)

Bioloģiskajā lauksaimniecībā būtu galvenokārt jāizmanto atjaunojamie resursi vietēja mēroga lauksaimniecības sistēmās. Lai samazinātu izsīkstošo resursu izmantošanu, atkritumi un augu un dzīvnieku izcelsmes blakusprodukti būtu otrreizēji jāizmanto, lai barības vielas nonāktu atpakaļ augsnē.

(12)

Bioloģiskajai augkopībai būtu jāveicina augsnes auglības uzturēšana un palielināšana, kā arī augsnes erozijas novēršana. Būtu jādod priekšroka augu mēslošanai, izmantojot augsnes ekosistēmu, nevis šķīstošos mēslojumus, ko iestrādā augsnē.

(13)

Bioloģiskās augkopības pārvaldības sistēmas būtiski elementi ir augsnes auglības nodrošināšana, sugu un šķirņu izvēle, daudzgadīga augu seka, organisko vielu otrreizēja izmantošana un kultivēšanas paņēmieni. Papildmēslojumi, augsnes ielabotāji un augu aizsardzības līdzekļi būtu jāizmanto vienīgi tad, ja to izmantošana ir saderīga ar bioloģiskās ražošanas mērķiem un principiem.

(14)

Lopkopība ir ļoti svarīga lauksaimnieciskās ražošanas organizēšanā bioloģiskajās saimniecībās, jo tā nodrošina nepieciešamo organisko materiālu un barības vielas kultivētai augsnei un līdz ar to veicina augsnes ielabošanu un ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstību.

(15)

Lai izvairītos no vides – īpaši tādu dabas resursu kā augsne un ūdens – piesārņošanas, bioloģiskajai lopkopībai faktiski būtu jānodrošina cieša saikne starp šādu ražošanu un zemi, piemērota daudzgadīgas augu sekas sistēma un dzīvnieku ēdināšana ar bioloģiskiem augkopības produktiem, kas ražoti tajā pašā saimniecībā vai blakusesošās bioloģiskajās saimniecībās.

(16)

Tā kā bioloģiskā lopkopība ir ar zemi saistīta darbība, dzīvniekiem pēc iespējas būtu jānodrošina piekļuve ganībām vai platībai ārpus telpām.

(17)

Bioloģiskajā lopkopībā būtu jāievēro augsti dzīvnieku labturības standarti un jāņem vērā dzīvnieku sugām raksturīgās uzvedības vajadzības, un dzīvnieku veselības nodrošināšanas pamatā vajadzētu būt slimību profilaksei. Šajā ziņā īpaša uzmanība būtu jāpievērš dzīvnieku turēšanas apstākļiem, lopkopības praksei un dzīvnieku blīvumam noteiktā platībā. Turklāt, izvēloties dzīvnieku šķirnes, būtu jāņem vērā to spēja pielāgoties vietējiem apstākļiem. Ar īstenošanas noteikumiem lopkopības un akvakultūras jomā būtu vismaz jānodrošina atbilstība Eiropas Konvencijai par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību un tās pastāvīgās komitejas (T-AP) turpmākajiem ieteikumiem.

(18)

Bioloģiskās lopkopības sistēmas mērķim vajadzētu būt dažādu lopkopības dzīvnieku sugu audzēšanas ciklu papildināšanai ar bioloģiski audzētiem dzīvniekiem. Tādēļ tai būtu jāveicina bioloģiski audzēto dzīvnieku genofonda palielināšanās, jāuzlabo pašpietiekamība un tādējādi jānodrošina šīs nozares attīstība.

(19)

Pārstrādātiem bioloģiskajiem produktiem vajadzētu būt ražotiem ar pārstrādes metodēm, kas garantē, ka visās ražošanas aprites stadijās saglabājas attiecīgā produkta bioloģiskās lauksaimniecības integritāte un būtiskās īpašības.

(20)

Pārstrādātu pārtiku vajadzētu marķēt kā bioloģisku vienīgi tad, ja visas vai gandrīz visas lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļas ir iegūtas bioloģiskajā ražošanā. Tomēr vajadzētu noteikt īpašus marķēšanas noteikumus pārstrādātai pārtikai, kuras sastāvā ir tādas lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļas, ko nevar iegūt bioloģiskajā ražošanā, piemēram, zivju un medījuma produkti. Turklāt nolūkā veicināt patērētāju informēšanu, tirgus pārskatāmību un bioloģisko sastāvdaļu izmantošanu vajadzētu nodrošināt iespēju, ka – ievērojot konkrētus nosacījumus – sastāvdaļu sarakstā var atsaukties uz bioloģisko ražošanu.

(21)

Ir lietderīgi paredzēt elastīgumu ražošanas noteikumu piemērošanā, lai bioloģiskās ražošanas standartus un prasības būtu iespējams pielāgot vietējiem klimatiskajiem vai ģeogrāfiskajiem apstākļiem, īpašai lauksaimniecības praksei un attīstības pakāpei. Tam būtu jādod iespēja piemērot izņēmuma noteikumus, tomēr vienīgi saskaņā ar Kopienas tiesību aktos paredzētiem īpašiem nosacījumiem.

(22)

Ir svarīgi saglabāt patērētāju uzticību bioloģiskajiem produktiem. Tādēļ izņēmumi attiecībā uz prasībām, ko piemēro bioloģiskajai ražošanai, būtu stingri jāierobežo, tos attiecinot vienīgi uz gadījumiem, kad izņēmuma noteikumu piemērošanu uzskata par pamatotu.

(23)

Patērētāju tiesību aizsardzības un godīgas konkurences nolūkā bioloģisko produktu apzīmēšanai izmantotie termini – visā Kopienā un neatkarīgi no lietotās valodas – būtu jāaizsargā pret izmantošanu nebioloģisku produktu apzīmēšanai. Aizsardzībai būtu jāattiecas arī uz šo terminu atvasinājumu vai deminutīvu lietošanu, lietojot tos atsevišķi vai saistīti.

(24)

Lai nodrošinātu skaidrību patērētājiem visā Kopienas tirgū, ES logotipam vajadzētu būt obligātam attiecībā uz visu Kopienā ražoto fasēto bioloģisko pārtiku. Vajadzētu būt arī iespējai brīvprātīgi izmantot ES logotipu Kopienā ražotiem nefasētiem bioloģiskajiem produktiem vai jebkādiem no trešām valstīm importētiem bioloģiskajiem produktiem.

(25)

Lai nemaldinātu patērētājus par produkta bioloģisko izcelsmi kopumā, tomēr tiek uzskatīts, ka ir lietderīgi ierobežot ES logotipa izmantojumu, izmantojot to produktiem, kas satur vienīgi vai gandrīz vienīgi bioloģiskās sastāvdaļas. Tādēļ šo logotipu nevajadzētu ļaut izmantot, lai marķētu pārejas produktus vai pārstrādātu pārtiku, kuru sastāvā mazāk nekā 95 % lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļu ir iegūtas bioloģiskajā ražošanā.

(26)

ES logotips nekādā veidā nedrīkstētu liegt vienlaikus izmantot attiecīgās valsts vai privātos logotipus.

(27)

Turklāt, lai izvairītos no maldinošas prakses un jebkādas iespējamas pircēju maldināšanas attiecībā uz produkta Kopienas vai ārpuskopienas izcelsmi, lietojot ES logotipu, patērētāji vienmēr būtu jāinformē par vietu, kurā ražoti produkta sastāvā esošie lauksaimnieciskās izcelsmes izejmateriāli.

(28)

Kopienas noteikumiem būtu jāveicina bioloģiskās ražošanas saskaņota uztvere. Kompetentajām iestādēm, kontroles iestādēm un kontroles organizācijām būtu jāatturas no jebkādas rīcības, kas varētu radīt šķēršļus to atbilstīgu produktu brīvai apritei, kurus sertificējusi kādā citā dalībvalstī esoša iestāde vai organizācija. Tās jo īpaši nedrīkstētu piemērot nekādu papildu kontroli vai finansiālus slogus.

(29)

Lai nodrošinātu konsekvenci ar Kopienas tiesību aktiem citās jomās, attiecībā uz augkopību un lopkopību dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām savā teritorijā piemērot attiecīgās valsts ražošanas noteikumus, kas ir stingrāki par Kopienas bioloģiskās ražošanas noteikumiem, ar nosacījumu, ka šie valsts noteikumi attiecas arī uz nebioloģisko ražošanu un ka tie citādā ziņā atbilst Kopienas tiesību aktiem.

(30)

ĢMO izmantošana bioloģiskajā ražošanā ir aizliegta. Skaidrības un saskaņotības labad nedrīkstētu pastāvēt iespēja produktu marķēt kā bioloģisko produktu, ja tam jābūt marķētam kā ĢMO saturošam, sastāvošam no ĢMO vai ražotam no ĢMO.

(31)

Lai nodrošinātu, ka bioloģiskos produktus ražo saskaņā ar prasībām, kas paredzētas Kopienas tiesību aktos par bioloģisko ražošanu, uzņēmēju veiktām darbībām ikvienā bioloģisko produktu ražošanas, sagatavošanas un izplatīšanas stadijā būtu jāpiemēro kontroles sistēma, kuru izveido un pārvalda saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (3).

(32)

Dažos gadījumos varētu rasties iespaids, ka ziņošanas un kontroles prasību piemērošana ir nesamērīga attiecībā uz noteikta veida mazumtirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, tiem, kuri produktus pārdod tieši galapatērētājam vai lietotājam. Tāpēc ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm piemērot šādiem uzņēmējiem izņēmumus attiecībā uz minētajām prasībām. Tomēr, lai izvairītos no krāpšanas, no izņēmumu piemērošanas ir jāizslēdz mazumtirdzniecības uzņēmumi, kuri ražo, sagatavo vai uzglabā produktus, kas nav saistīti ar tirdzniecības vietu, kuri importē bioloģiskos produktus vai kuri minēto darbību veikšanu ir ar līgumu nodevuši kādai trešai personai.

(33)

Eiropas Kopienā importētos bioloģiskās lauksaimniecības produktus vajadzētu atļaut laist Kopienas tirgū kā bioloģiskus produktus, ja tie ir ražoti atbilstīgi ražošanas noteikumiem un kontrolēti atbilstīgi prasībām, kuras ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktos paredzētajām prasībām vai līdzvērtīgas tām. Turklāt uz produktiem, kas importēti saskaņā ar līdzvērtīgu sistēmu, būtu jāattiecas sertifikātam, ko izdevusi attiecīgās trešās valsts kompetentā iestāde vai atzīta kontroles iestāde vai organizācija.

(34)

Līdzvērtības novērtējums attiecībā uz importētiem produktiem būtu jāveic saskaņā ar starptautiskajiem standartiem, kas noteikti Codex Alimentarius.

(35)

Pastāv uzskats, ka ir lietderīgi saglabāt to trešo valstu sarakstu, kuru ražošanas standartus un kontroles pasākumus Komisija ir atzinusi par līdzvērtīgiem tiem, kas paredzēti Kopienas tiesību aktos. Par trešām valstīm, kas nav iekļautas šajā kontroles iestāžu sarakstā, Komisijai būtu jāsagatavo to kontroles organizāciju saraksts, kuras ir atzītas par kompetentām veikt kontroli un sertifikāciju attiecīgajās trešās valstīs.

(36)

Būtu jāvāc atbilstīga statistikas informācija, lai iegūtu ticamus datus, kas vajadzīgi šīs regulas īstenošanai, saistībā ar šo regulu paveiktā darba kontrolei un kā līdzeklis ražotājiem, tirgus dalībniekiem un politikas veidotājiem. Nepieciešamā statistikas informācija būtu jādefinē sakarā ar Kopienas statistikas programmu.

(37)

Šo regulu vajadzētu piemērot no dienas, kas Komisijai dotu pietiekamu laiku pieņemt tās īstenošanai vajadzīgos pasākumus.

(38)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (4).

(39)

Bioloģiskās ražošanas nozares dinamiskā attīstība, daži ļoti kutelīgi jautājumi saistībā ar bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas metodi un vajadzība nodrošināt iekšējā tirgus un kontroles sistēmu raitu darbību, norāda uz lietderību turpināt pārskatīt Kopienas noteikumus par bioloģiskās lauksaimniecības ražošanu, ņemot vērā šo noteikumu piemērošanā gūto pieredzi.

(40)

Kamēr nav pieņemti sīki izstrādāti Kopienas ražošanas noteikumi attiecībā uz noteiktām dzīvnieku sugām, ūdensaugiem un mikroaļģēm, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot attiecīgās valsts standartus vai, ja tādu nav, privātus standartus, ko dalībvalstis akceptējušas vai atzinušas,

a)

visiem bioloģisko produktu ražošanas, gatavošanas un izplatīšanas posmiem un to kontroli;

b)

to, kā marķējumā un reklāmā izmanto norādes ar atsaucēm uz bioloģisko ražošanu.

a)

dzīvi vai nepārstrādāti lauksaimniecības produkti;

b)

pārstrādāti lauksaimniecības produkti, ko izmanto pārtikā;

c)

barība;

d)

veģetatīvās pavairošanas materiāls un sēkla ražošanas vajadzībām.

a)

“bioloģiskā ražošana” ir šajā regulā paredzētajiem noteikumiem atbilstīgas ražošanas metodes izmantošana visos ražošanas, gatavošanas un izplatīšanas posmos;

b)

“ražošanas, gatavošanas un izplatīšanas posmi” ir visi posmi, sākot no bioloģiskā produkta primārās ražošanas, to ieskaitot, līdz tā uzglabāšanai, pārstrādei, pārvadāšanai, pārdošanai vai piegādei galapatērētājam, to ieskaitot, un – attiecīgā gadījumā – arī marķēšana, reklāma, imports, eksports un ar līgumiem nodotas darbības;

c)

“bioloģisks” ir tāds, kas iegūts bioloģiskajā ražošanā vai saistīts ar to;

d)

“uzņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par šīs regulas prasību izpildi bioloģiskās ražošanas uzņēmumā, par ko tā ir atbildīga;

e)

“augkopība” ir lauksaimniecības kultūru audzēšana – tostarp savvaļas augu produktu ievākšana – komerciāliem mērķiem;

f)

“lopkopība” ir mājdzīvnieku vai pieradinātu sauszemes dzīvnieku (tostarp kukaiņu) audzēšana;

g)

terminam “akvakultūra” piemēro definīciju, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1198/2006 (2006. gada 27. jūlijs) par Eiropas Zivsaimniecības fondu (5);

h)

“pāreja” ir pārkārtošanās no nebioloģiskās lauksaimniecības uz bioloģisko lauksaimniecību noteiktā laikposmā, kurā piemēroti noteikumi par bioloģisko ražošanu;

i)

“gatavošana” ir darbības bioloģisko produktu saglabāšanai un/vai pārstrādāšanai, tostarp kaušana un izciršana lopkopības produktu gadījumā, kā arī iepakošana, marķēšana un/vai izmaiņas marķējumā attiecībā uz bioloģiskās ražošanas metodi;

j)

terminiem “pārtika”, “barība” un “laišana tirgū” piemēro definīcijas, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (6);

k)

“marķējums” ir jebkādi termini, vārdi, ziņas, preču zīmes, firmas zīmes, piktogrammas vai simboli, kuri attiecas uz produktu un ir izvietoti uz iepakojuma, dokumenta, norādes, etiķetes, plāksnītes, riņķīša vai apsēja, kas pievienots produktam vai attiecas uz to;

l)

terminam “fasēts pārtikas produkts” piemēro definīciju, kas noteikta 1. panta 3. punkta b) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/13/EK (2000. gada 20. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (7);

m)

“reklāma” ir jebkāda tāda informācija sabiedrībai, kura nav marķējums un kuras mērķis vai iespējamās sekas ir attieksmes, pārliecības un rīcības ietekmēšana un veidošana, lai tieši vai netieši veicinātu bioloģisko produktu pārdošanu;

n)

“kompetentā iestāde” ir dalībvalsts centrālā iestāde, kura veic oficiālu kontroli bioloģiskās ražošanas jomā atbilstīgi šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem, vai jebkāda cita iestāde, kura ir tam pilnvarota; vajadzības gadījumā tā ir arī atbilstīgā iestāde trešā valstī;

o)

“kontroles iestāde” ir dalībvalsts valsts pārvaldes iestāde, kurai kompetentā iestāde pilnībā vai daļēji ir uzticējusi savas pilnvaras veikt kontroli un sertifikāciju bioloģiskās ražošanas jomā atbilstīgi šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem; vajadzības gadījumā tā ir arī atbilstīgā iestāde trešā valstī vai atbilstīgā iestāde, kas darbojas trešā valstī;

p)

“kontroles organizācija” ir neatkarīga privāta trešā persona, kas veic kontroli un sertifikāciju bioloģiskās ražošanas jomā atbilstīgi šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem; vajadzības gadījumā tā ir arī atbilstīgā organizācija trešā valstī vai atbilstīgā organizācija, kas darbojas trešā valstī;

q)

“atbilstības zīme” ir apliecinājums zīmes formā par atbilstību kādam standartu kopumam vai citiem normatīviem dokumentiem;

r)

terminam “sastāvdaļas” piemēro definīciju, kas noteikta Direktīvas 2000/13/EK 6. panta 4. punktā;

s)

terminam “augu aizsardzības līdzekļi” piemēro definīciju, kas noteikta Padomes Direktīvā 91/414/EEK (1991. gada 15. jūlijs) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (8);

t)

terminam “ģenētiski modificēts organisms (ĢMO)” piemēro definīciju, kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/18/EK (2001. gada 12. marts) par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē un Padomes Direktīvas 90/220/EEK atcelšanu (9), un kas nav iegūts ar ģenētiskās modificēšanas metodēm, kuras uzskaitītas minētās direktīvas I.B pielikumā;

u)

“ražots no ĢMO” ir tāds, kas pilnīgi vai daļēji iegūts no ĢMO, bet nesatur ĢMO vai nesastāv no tiem;

v)

“ražots ar ĢMO” ir tāds, kas iegūts, izmantojot ĢMO kā pēdējo dzīvo organismu ražošanas procesā, bet nesatur ĢMO, nesastāv no ĢMO un nav ražots no ĢMO;

w)

terminam “barības piedevas” piemēro definīciju, kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1831/2003 (2003. gada 22. septembris) par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām (10);

x)

“līdzvērtīgs” dažādu sistēmu vai pasākumu aprakstā nozīmē, ka attiecīgās sistēmas vai pasākumi spēj nodrošināt atbilstību tiem pašiem mērķiem un principiem, piemērojot noteikumus, kuri nodrošina tādu pašu atbilstības apliecināšanas līmeni;

y)

“pārstrādes palīglīdzeklis” ir jebkura viela, kura pati par sevi netiek patērēta kā pārtikas sastāvdaļa, kuru izejmateriālu, pārtikas vai to sastāvdaļu pārstrādē apzināti izmanto, lai apstrādes vai pārstrādes laikā panāktu noteiktu tehnoloģisko rezultātu, un kura var radīt neparedzētu, bet tehnoloģiski neizbēgamu attiecīgās vielas vai tās atvasinājumu atlieku klātbūtni galaproduktā, ar nosacījumu, ka šīs atliekas nerada veselības apdraudējumu un ka tām nav nekādas tehnoloģiskas iedarbības uz gatavo produktu;

z)

terminam “jonizējošais starojums” piemēro definīciju, kas noteikta Padomes Direktīvā 96/29/Euratom (1996. gada 13. maijs), kas nosaka drošības pamatstandartus darba ņēmēju un iedzīvotāju veselības aizsardzībai pret jonizējošā starojuma radītajām briesmām (11), un kas ierobežota ar 1. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā Nr. 1999/2/EK (1999. gada 22. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtiku un pārtikas sastāvdaļām, kas ir apstrādātas ar jonizējošo radiāciju (12);

aa)

“sabiedriskā ēdināšana” ir bioloģisku produktu gatavošana restorānos, slimnīcās, ēdnīcās un citos līdzīgos uzņēmumos tirdzniecības vai piegādes vietā galapatērētājam.

a)

radīt ilgtspējīgu lauksaimniecības pārvaldības sistēmu, kas:

b)

censties ražot augstas kvalitātes produktus;

c)

censties ražot dažādus pārtikas produktus un citus lauksaimniecības produktus, kas atbilst patērētāju pieprasījumam pēc precēm, kuras ražotas, izmantojot procesus, kas nekaitē videi, cilvēku veselībai, augu veselībai vai dzīvnieku veselībai un labturībai.

a)

piemēroti izstrādāt un pārvaldīt bioloģiskos procesus, pamatojoties uz ekoloģiskām sistēmām, kurās sistēmas iekšējos dabas resursus izmanto, lietojot metodes, ar kurām:

b)

ierobežot jebkādu ārēju resursu izmantošanu. Ja ir jāizmanto ārējie resursi vai ja nepastāv a) punktā minētās piemērotās pārvaldības prakses un metodes, tad izmanto vienīgi šādus ārējos resursus:

c)

stingri ierobežot ķīmiski sintezētu resursu lietošanu vienīgi šādos izņēmuma gadījumos:

d)

vajadzības gadījumā un atbilstīgi šai regulai – bioloģiskās ražošanas noteikumus pielāgot, ņemot vērā sanitāro stāvokli, klimata un vietējos apstākļu reģionālās atšķirības, attīstības pakāpi un īpašus lauksaimniecības paņēmienus.

a)

uzturēt un veicināt dzīvos organismus augsnē un augsnes dabisko auglību, augsnes stabilitāti un augsnes bioloģisko daudzveidību, novēršot un ierobežojot augsnes sablietēšanos un augsnes eroziju, kā arī barot augus, galvenokārt izmantojot augsnes ekosistēmu;

b)

līdz minimumam samazināt neatjaunojamu dabas resursu un ārpussaimniecības resursu izmantošanu;

c)

atkritumus un augu un dzīvnieku izcelsmes blakusproduktus otrreizēji izmantot kā resursus augkopībā un lopkopībā;

d)

ražošanas lēmumu pieņemšanā ņemt vērā vietējo vai reģionālo ekoloģisko līdzsvaru;

e)

dzīvnieku veselību uzturēt, veicinot dzīvnieku dabisko imūnsistēmas aizsardzību, kā arī izvēloties piemērotas šķirnes un lopkopības paņēmienus;

f)

augu veselību uzturēt ar profilaktisku pasākumu palīdzību, piemēram, izvēloties piemērotas sugas un šķirnes, kas ir izturīgas pret slimībām un kaitēkļiem, izvēloties piemērotu augu seku, mehāniskas un fiziskas metodes, kā arī kaitēkļu bioloģisko ienaidnieku aizsardzību;

g)

nodarboties ar lopkopību, kas piemērota konkrētajai vietai un saistīta ar zemi;

h)

ievērot augstu dzīvnieku labturības pakāpi, ņemot vērā katrai sugai raksturīgās vajadzības;

i)

bioloģiskās lopkopības produktus iegūt no dzīvniekiem, kuri kopš dzimšanas vai izšķilšanās visu laiku ir audzēti bioloģiskajās saimniecībās;

j)

šķirnes izvēlēties, ņemot vērā dzīvnieku spēju piemēroties vietējiem apstākļiem, to vitalitāti un izturību pret slimībām vai veselības problēmām;

k)

lauksaimniecības dzīvnieku ēdināšanai izmantot bioloģisko barību, kas sastāv no bioloģiskajā lauksaimniecībā ražotām sastāvdaļām un dabiskām nelauksaimnieciskas izcelsmes vielām;

l)

izmantot tādus lopkopības paņēmienus, kas uzlabo imūnsistēmu un stiprina dabisko aizsardzību pret slimībām, jo īpaši regulāru kustību brīvību un iespēju piemērotos gadījumos uzturēties ārpus telpām un ganībās;

m)

neaudzēt mākslīgi radītus poliploīdus dzīvniekus;

n)

akvakultūras ražošanā saglabāt dabīgo ūdens ekosistēmu bioloģisko daudzveidību, noturīgu ūdens vides veselību un apkārtējās ūdens un sauszemes ekosistēmas kvalitāti;

o)

ūdens organismu ēdināšanai izmantot barību no ilgtspējīgām zivsaimniecībām, kā noteikts 3. pantā Padomes Regulā (EK) Nr. 2371/2002 (2002. gada 20. decembris) par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (13), vai bioloģisko barību, kas sastāv no bioloģiskajā lauksaimniecībā ražotām sastāvdaļām un dabiskām nelauksaimnieciskas izcelsmes vielām.

a)

bioloģisko pārtiku ražot no bioloģiskās lauksaimniecības sastāvdaļām, izņemot gadījumus, ja tirgū nav pieejamas bioloģiskas izcelsmes sastāvdaļas;

b)

ierobežoti izmantot pārtikas piedevas, nebioloģiskas sastāvdaļas, kam ir galvenokārt tehnoloģiskas un sensoras funkcijas, un mikrouzturvielas un pārstrādes palīglīdzekļus, tos izmantojot minimāli un vienīgi gadījumos, kad ir būtiska tehnoloģiska vajadzība vai ar uzturu saistīta īpaša vajadzība;

c)

neizmantot vielas un pārstrādes metodes, kas varētu būt maldinošas attiecībā uz produkta patieso būtību;

d)

pārtiku apstrādāt uzmanīgi, vēlams, izmantojot bioloģiskas, mehāniskas un fiziskas metodes.

a)

bioloģisko barību ražot no bioloģiskās barības sastāvdaļām, izņemot gadījumus, ja tirgū nav pieejama bioloģiskas izcelsmes barības sastāvdaļas;

b)

pēc iespējas samazināt barības piedevu un pārstrādes palīglīdzekļu izmantošanu, un tos izmantot vienīgi gadījumos, kad ir būtiska tehnoloģiska vai zootehniska nepieciešamība, vai īpašiem ēdināšanas mērķiem;

c)

neizmantot vielas un pārstrādes metodes, kas varētu būt maldinošas attiecībā uz produkta patieso būtību;

d)

barību apstrādāt uzmanīgi, vēlams, izmantojot bioloģiskas, mehāniskas un fiziskas metodes.

a)

bioloģiskajā augkopībā izmanto augsnes apstrādes un kultivācijas praksi, kas uztur vai palielina organisko vielu saturu augsnē, veicina augsnes stabilitāti un augsnes bioloģisko daudzveidību, kā arī novērš augsnes sablīvēšanos un augsnes eroziju;

b)

augsnes auglību un bioloģisko aktivitāti uztur un palielina, izmantojot daudzgadīgu augu seku, tostarp pākšaugus un citus zaļmēslojuma augus, kā arī izmantojot bioloģiskajā ražošanā iegūtus lauksaimniecības dzīvnieku kūtsmēslus vai organiskos atkritumus, abus minētos vēlams kompostētus;

c)

ir atļauts izmantot biodinamiskus preparātus;

d)

mēslojumus un augsnes ielabotājus drīkst izmantot vienīgi tad, ja saskaņā ar 16. pantu tos ir atļauts lietot bioloģiskajā ražošanā;

e)

neizmanto slāpekļa minerālmēslus;

f)

visi izmantotie augkopības paņēmieni novērš vai līdz minimumam samazina jebkādu vides piesārņošanu;

g)

kaitēkļu, slimību un nezāļu radīto kaitējumu galvenokārt novērš, aizsargājot bioloģiskos ienaidniekus, izvēloties sugas un šķirnes, augu seku, kultivēšanas paņēmienus un termiskus procesus;

h)

ja raža ir reāli apdraudēta, augu aizsardzības līdzekļus var izmantot vienīgi tad, ja saskaņā ar 16. pantu tos ir atļauts lietot bioloģiskajā ražošanā;

i)

tādu produktu ražošanai, kas nav sēklas un veģetatīvās pavairošanas materiāli, izmanto vienīgi bioloģiski audzētas sēklas un pavairošanas materiālus. Tādēļ mātesaugs sēklu izmantošanas gadījumā un vecākaugs pavairošanas materiāla izmantošanas gadījumā ir audzēts saskaņā ar šīs regulas noteikumiem vismaz vienu paaudzi vai – daudzgadīgo augu gadījumā – vismaz divas augšanas sezonas;

j)

augkopības tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļus izmanto vienīgi tad, ja saskaņā ar 16. pantu tos ir atļauts lietot bioloģiskajā ražošanā.

a)

vismaz trīs gadus pirms augu ievākšanas šīs teritorijas nav apstrādātas ar līdzekļiem, kas nav līdzekļi, kurus saskaņā ar 16. pantu ir atļauts lietot bioloģiskajā ražošanā;

b)

augu ievākšana neapdraud dabiskās dzīvotnes stabilitāti vai sugu saglabāšanos ievākšanas apvidū.

a)

audzēšanas vietās ir augsta ekoloģiskās kvalitātes pakāpe, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (15), un – līdz tās pilnīgai īstenošanai – kvalitātes pakāpe, kas ir līdzvērtīga tai, kura noteiktiem ūdeņiem paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/113/EK (2006. gada 12. decembris) par kvalitātes prasībām ūdeņiem, no kuriem iegūst čaulgliemjus (16), un tās nav nepiemērotas no veselības viedokļa. Kamēr nav pieņemti precīzāki noteikumi attiecībā uz īstenošanu, pārtikā lietojamās savvaļas jūras aļģes nevar vākt vietās, kas neatbilst A klases vai B klases teritoriju kritērijiem, kā noteikts II pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 854/2004 (2004. gada 29. aprīlis), ar ko paredz īpašus noteikumus par lietošanai pārtikā paredzētu dzīvnieku izcelsmes produktu oficiālās kontroles organizēšanu (17);

b)

augu ievākšana neapdraud dabīgās dzīvotnes stabilitāti ilgtermiņā vai sugu saglabāšanos ievākšanas apvidū.

a)

visos ražošanas posmos no jaunu jūras aļģu ievākšanas līdz ražas novākšanai izmanto ilgtspējīgas metodes;

b)

lai nodrošinātu plaša genofonda saglabāšanu, jaunu jūras aļģu ievākšana savvaļā būtu jāveic regulāri, lai papildinātu iekštelpās kultivējamos resursus;

c)

mēslojumus neizmanto, izņemot gadījumus, kad audzēšana notiek telpās, un vienīgi tad, ja saskaņā ar 16. pantu tos ir atļauts šim nolūkam lietot bioloģiskajā ražošanā.

a)

attiecībā uz dzīvnieku izcelsmi:

b)

attiecībā uz lopkopības praksi un dzīvnieku turēšanas apstākļiem:

c)

attiecībā uz reprodukciju:

d)

attiecībā uz ēdināšanu:

e)

attiecībā uz slimību profilaksi un veterināro ārstēšanu:

f)

attiecībā uz tīrīšanu un dezinfekciju – dzīvniekiem paredzēto ēku un iekārtu tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļus izmanto vienīgi tad, ja saskaņā ar 16. pantu tos ir atļauts lietot bioloģiskajā ražošanā.

a)

attiecībā uz akvakultūras dzīvnieku izcelsmi:

b)

attiecībā uz akvakultūras praksi:

c)

attiecībā uz reprodukciju:

d)

attiecībā uz zivju un vēžveidīgo ēdināšanu:

e)

attiecībā uz divvāku moluskiem un citām sugām, ko neēdina cilvēki, bet kas barojas ar dabīgo planktonu:

f)

attiecībā uz slimību profilaksi un veterināro ārstēšanu:

g)

attiecībā uz tīrīšanu un dezinfekciju – dīķu, būru, ēku un iekārtu tīrīšanas un dezinfekcijas līdzekļus izmanto vienīgi tad, ja saskaņā ar 16. pantu tos ir atļauts lietot bioloģiskajā ražošanā.

a)

kā augu aizsardzības līdzekļus;

b)

kā mēslošanas līdzekļus un augsnes ielabotājus;

c)

kā neorganiskus augu izcelsmes barības līdzekļus, dzīvnieku un minerālas izcelsmes barības līdzekļus un dažas vielas, ko izmanto dzīvnieku ēdināšanā;

d)

kā barības piedevas un pārstrādes palīglīdzekļus;

e)

kā dzīvnieku audzēšanai paredzēto dīķu, būru, ēku un iekārtu tīrīšanai un dezinfekcijai paredzētus līdzekļus;

f)

kā augkopībā izmantotu ēku un iekārtu, tostarp lauksaimniecības noliktavu, tīrīšanai un dezinfekcijai paredzētus līdzekļus.

a)

to izmantošana ir vajadzīga ilgtspējīgai ražošanai un ir būtiska paredzētajam lietojumam;

b)

visi produkti un vielas ir augu, dzīvnieku, mikroorganiskas vai minerālas izcelsmes produkti vai vielas, ja vien tādas izcelsmes produkti vai vielas nav pieejamas pietiekamos daudzumos vai pieņemamā kvalitātē vai ja nav pieejamas alternatīvas;

c)

produktiem, kas minēti 1. punkta a) apakšpunktā, piemēro šādus noteikumus:

d)

tādu produktu, kas minēti 1. punkta b) apakšpunktā, izmantošana ir būtiska, lai iegūtu vai uzturētu augsnes auglību vai lai tā atbilstu konkrētām augu barošanas vajadzībām, vai attiecībā uz konkrētiem mērķiem saistībā ar augsnes ielabošanu;

e)

produktiem, kas minēti 1. punkta c) un d) apakšpunktā, piemēro šādus noteikumus:

3.

a)

pārejas periods sākas, agrākais, tad, kad uzņēmējs ir paziņojis kompetentajai iestādei par savu darbību un saskaņā ar 28. panta 1. punktu piemērojis savai saimniecībai kontroles sistēmu;

b)

pārejas periodā piemēro visus šīs regulas noteikumus;

c)

nosaka īpašus pārejas periodus katram augkopības vai lopkopības veidam;

d)

saimniecībās vai vienībās, kurās daļēji veic bioloģisko ražošanu un daļēji – pāreju uz bioloģisko ražošanu, uzņēmējs nošķir bioloģiskās ražošanas produktus un pārejas produktus, nošķir dzīvniekus vai tur tos viegli nošķiramus, kā arī pienācīgi dokumentē nošķiršanu;

e)

lai noteiktu iepriekšminēto pārejas periodu, var ņemt vērā periodu, kas ir tieši pirms pārejas perioda sākuma dienas, ja vien sakrīt noteikti apstākļi;

f)

dzīvniekus un dzīvnieku izcelsmes produktus, kas ražoti c) apakšpunktā minētajā pārejas periodā, netirgo ar 23. un 24. pantā minētajām norādēm produktu marķēšanai un reklāmai.

a)

produktu ražo galvenokārt no lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļām; lai noteiktu, vai produkts ražots galvenokārt no lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļām, neņem vērā pievienoto ūdeni un vārāmo sāli;

b)

pārtikas produktos, kas paredzēti īpaša uztura vajadzībām, pārtikas piedevas, pārstrādes palīglīdzekļus, aromatizētājus, ūdeni, sāli, mikroorganismu un fermentu preparātus, minerālvielas, mikroelementus, vitamīnus, kā arī aminoskābes un citas mikrouzturvielas izmanto vienīgi tad, ja tās saskaņā ar 21. pantu ir apstiprinātas lietošanai bioloģiskajā ražošanā atbilstīgi;

c)

lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļas, kas nav ražotas bioloģiskajā ražošanā, drīkst izmantot vienīgi tad, ja tās saskaņā ar 21. pantu ir apstiprinātas izmantošanai bioloģiskajā ražošanā vai ja dalībvalsts tās ir provizoriski apstiprinājusi;

d)

bioloģisku sastāvdaļu neizmanto vienlaikus ar tādu pašu nebioloģisku sastāvdaļu vai pārejas sastāvdaļu;

e)

pārtikā, kas ražota no pārejas kultūrām, var būt tikai viena lauksaimnieciskas izcelsmes kultūras sastāvdaļa.

i)

nav pieejamas alternatīvas, kas apstiprinātas saskaņā ar šo nodaļu;

ii)

tos neizmantojot, būtu neiespējami ražot vai saglabāt pārtiku vai izpildīt uztura prasības, kas noteiktas, pamatojoties uz Kopienas tiesību aktiem.

a)

ja tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu bioloģiskās ražošanas sākšanu vai turpināšanu saimniecībās ar klimatiskiem, ģeogrāfiskiem vai strukturāliem ierobežojumiem;

b)

ja tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu barības, sēklu un veģetatīvās pavairošanas materiāla, dzīvu dzīvnieku un citu saimniecības resursu piegādi, ja tirgū nav pieejami šādi bioloģiskie resursi;

c)

ja tie ir nepieciešami, lai nodrošinātu lauksaimnieciskas izcelsmes sastāvdaļu piegādi, ja vien tirgū nav pieejamas šādas sastāvdaļas, kas iegūtas bioloģiskajā lauksaimniecībā;

d)

ja tie ir nepieciešami, lai atrisinātu īpašas problēmas saistībā ar bioloģiskās lopkopības pārvaldību;

e)

ja tie ir nepieciešami saistībā ar īpašiem produktiem un vielām 19. panta 2. punkta b) apakšpunktā minētajā pārstrādē, lai nodrošinātu vispāratzītu pārtikas produktu ražošanu bioloģiskā veidā;

f)

ja ir nepieciešami pagaidu pasākumi bioloģiskās ražošanas turpināšanai vai atsākšanai katastrofas gadījumā;

g)

ja jāizmanto pārtikas piedevas un citas vielas, kā izklāstīts 19. panta 2. punkta b) apakšpunktā, vai barības piedevas un citas vielas, kā izklāstīts 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā, un ja šādas vielas nav pieejamas tirgū citādi, kā vien ražotas ar ĢMO;

h)

ja, pamatojoties uz Kopienas vai valsts tiesību aktiem, jāizmanto pārtikas piedevas un citas vielas, kā izklāstīts 19. panta 2. punkta b) apakšpunktā, vai barības piedevas, kā izklāstīts 16. panta 1. punkta d) apakšpunktā.

a)

komercnosaukumā, ja:

b)

vienīgi sastāvdaļu sarakstos, ja pārtika atbilst 19. panta 1. punktam, 19. panta 2. punkta a), b) un d) apakšpunktam;

c)

sastāvdaļu sarakstā un tajā pašā vizuālajā laukā kā komercnosaukums, ja:

a)

marķējumā norāda arī 27. panta 10. punktā minēto kodu kontroles iestādei vai kontroles organizācijai, kura kontrolē uzņēmēju, kas ir veicis pēdējo ražošanu vai sagatavošanu;

b)

attiecībā uz fasētu pārtiku uz iepakojuma norāda arī 25. panta 1. punktā minēto Kopienas logotipu;

c)

izmantojot Kopienas logotipu, tajā pašā logotipa vizuālajā laukā ir arī norāde par vietu, kur ražoti produkta sastāvā esošie lauksaimniecības izejmateriāli, un minētā norāde ir attiecīgi vienā no šādiem veidiem:

a)

bioloģiskajai barībai;

b)

augu izcelsmes pārejas produktiem;

c)

veģetatīvās pavairošanas materiālam un sēklām ražošanas vajadzībām.

a)

uzticēt savas kontroles pilnvaras vienai vai vairākām kontroles iestādēm. Kontroles iestādes nodrošina pietiekamu objektivitāti un taisnīgumu, un tām ir kvalificēts personāls un resursi, kas nepieciešami to uzdevumu veikšanai;

b)

deleģēt kontroles pienākumus vienai vai vairākām kontroles organizācijām. Šajā gadījumā dalībvalstis nozīmē iestādes, kas būtu atbildīgas par šādu organizāciju apstiprināšanu un uzraudzību.

a)

ir precīzi norādīti uzdevumi, ko kontroles organizācija drīkst veikt, kā arī to veikšanas nosacījumi;

b)

ir pierādījumi par to, ka kontroles organizācija:

c)

kontroles organizācija ir akreditēta atbilstīgi Eiropas standarta EN 45011 visjaunākajai versijai, kas paziņota, publicējot Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, vai ISO norādījumiem Nr. 65 (Vispārējas prasības organizācijām, kas nodarbojas ar ražojumu sertifikācijas sistēmām), un to ir apstiprinājušas kompetentās iestādes;

d)

kontroles organizācija regulāri un pēc kompetentās iestādes lūguma ziņo par veiktās kontroles rezultātiem kompetentajai iestādei. Ja kontroles rezultātā konstatē neatbilstības vai neatbilstības iespējamību, kontroles organizācija par to nekavējoties informē kompetento iestādi;

e)

starp deleģējošo kompetento iestādi un kontroles organizāciju pastāv efektīva koordinācija.

a)

piemērojamo standarta kontroles procedūru, kura ietver to kontroles un piesardzības pasākumu sīku aprakstu, ko organizācija apņemas piemērot uzņēmējiem, kurus tā kontrolēs;

b)

pasākumus, ko kontroles organizācija plāno piemērot, ja tiek konstatētas neatbilstības un/vai pārkāpumi.

a)

citu kontroles organizāciju uzraudzību un revīziju;

b)

kompetenci piešķirt izņēmumus, kā minēts 22. pantā, izņemot gadījumus, kad tas ir paredzēts īpašos nosacījumos, ko Komisija paredzējusi saskaņā ar 22. panta 3. punktu.

a)

nodrošina, ka kontroles organizācijas veiktās kontroles ir objektīvas un neatkarīgas;

b)

izskata kontroles efektivitāti;

c)

ņem vērā jebkuras neatbilstības vai pārkāpumus un piemērotos korektīvos pasākumus;

d)

atsauc organizācijas pilnvaras, ja tā nespēj pildīt a) un b) apakšpunktā minētās prasības vai ja tā vairs neatbilst 5., 6. punktā norādītajiem kritērijiem vai arī nepilda 11., 12. un 14. punktā noteiktās prasības.

a)

paziņo par darbību tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā šī darbība tiek veikta;

b)

iekļauj savu uzņēmumu 27. pantā minētajā kontroles sistēmā.

a)

produkts atbilst II, III un IV sadaļā izklāstītajiem noteikumiem un īstenošanas noteikumiem, kas ietekmē attiecīgā produkta ražošanu un pieņemti saskaņā ar šo regulu;

b)

visus uzņēmējus, izņemot eksportētājus, pārbauda kontroles iestāde vai kontroles organizācija, kas atzīta saskaņā ar 2. punktu;

c)

attiecīgie uzņēmēji jebkurā laikā spēj sniegt importētājiem vai attiecīgās valsts iestādēm 29. pantā minētos dokumentāros pierādījumus, kuri ļauj identificēt uzņēmēju, kas veicis pēdējo darbību, un pārbaudīt, vai attiecīgais uzņēmējs ir ievērojis šā punkta a) un b) apakšpunktu, un kurus izsniegusi b) apakšpunktā minētā kontroles iestāde vai kontroles organizācija.

a)

produkts ir ražots saskaņā ar ražošanas noteikumiem, kas līdzvērtīgi III un IV sadaļā minētajiem;

b)

uzņēmējiem ir piemēroti kontroles pasākumi, kam ir V sadaļā minētajiem kontroles pasākumiem līdzvērtīga iedarbība un kas ir piemēroti pastāvīgi un efektīvi;

c)

uzņēmēji visos ražošanas, gatavošanas un izplatīšanas posmos trešā valstī savas darbības ir iekļāvuši kontroles sistēmā, kas atzīta saskaņā ar 2. punktu, vai arī tās kontrolē kontroles iestāde vai kontroles organizācija, kas atzīta saskaņā ar 3. punktu;

d)

produktam ir piešķirts inspekcijas sertifikāts, kuru izdevušas kompetentās iestādes, kontroles iestādes vai kontroles organizācijas trešā valstī, kas atzīta saskaņā ar 2. punktu, vai kontroles iestāde vai kontroles organizācija, kas atzīta saskaņā ar 3. punktu, un kurš apliecina, ka produkts atbilst šajā punktā izklāstītajiem nosacījumiem.

a)

kompetento iestāžu nosaukumus un adreses, un vajadzības gadījumā to koda numurus un atbilstības zīmes;

b)

kontroles iestāžu un organizāciju sarakstu un to koda numurus, un vajadzības gadījumā to atbilstības zīmes. Komisija regulāri publicē kontroles iestāžu un organizāciju sarakstu.

a)

sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz III sadaļā paredzētajiem ražošanas noteikumiem, jo īpaši attiecībā uz īpašām prasībām un nosacījumiem, kas jāievēro uzņēmējiem;

b)

sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz IV sadaļā minētajiem marķēšanas noteikumiem;

c)

sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz V sadaļā minēto kontroles sistēmu, jo īpaši attiecībā uz obligātām kontroles prasībām, pārraudzību un revīziju, īpašiem kritērijiem pienākumu deleģēšanai privātām kontroles organizācijām, kritērijiem šo organizāciju apstiprināšanai un apstiprināšanas atcelšanai, kā arī dokumentārus pierādījumus, kas minēti 29. pantā;

d)

sīki izstrādātus noteikumus saistībā ar VI sadaļā minētajiem noteikumiem par importu no trešām valstīm, konkrēti attiecībā uz kritērijiem un procedūrām, kas jāievēro attiecībā uz 32. un 33. pantā minēto trešo valstu un kontroles organizāciju atzīšanu, tostarp atzīto trešo valstu un kontroles organizāciju saraksta publicēšanu, un attiecībā uz 33. panta 1. punkta d) apakšpunktā minētajiem sertifikātiem, ņemot vērā elektroniskas sertifikācijas priekšrocības;

e)

sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz bioloģiskās lauksaimniecības produktu brīvu apriti, kā noteikts 34. pantā, un par informācijas nodošanu Komisijai, kā noteikts 35. pantā.

a)

šīs regulas darbības jomu, jo īpaši attiecībā uz bioloģisko pārtiku, ko gatavo sabiedriskās ēdināšanas iestādēs;

b)

aizliegumu izmantot ĢMO, tostarp tādu produktu pieejamību, kas nav ražoti ar ĢMO, pārdevēja deklarāciju, īpašu pielaides robežvērtību iespējamību un to ietekmi uz bioloģiskās ražošanas nozari;

c)

iekšējā tirgus darbību un kontroles sistēmu, īpaši izvērtējot, vai iedibinātās prakses nerada negodīgu konkurenci vai ražošanas šķēršļus bioloģiski ražotu produktu ražošanai un pārdošanai.