ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES
[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 8. jūlijā 1(1)
Lieta C‑484/07
Fatma Pehlivan
pret
Staatssecretaris van Justitie
(Rechtbank s’‑Gravenhage (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Asociācijas padomes Lēmums Nr. 1/80 – Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kas ir likumīgi nodarbināts dalībvalstī, ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības
1. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atkal tiek lūgts, lai Tiesa interpretētu EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmumu Nr. 1/80 (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) (2). Šīs lietas konkrētais jautājums ir par Turcijas izcelsmes darba ņēmēja meitas statusu, kurai bija tiesības viņam pievienoties un kura patiešām viņam pievienojās dalībvalstī saskaņā ar šī lēmuma 7. pantu. Pirms trīs gadu termiņa, pēc kura var rasties tiesības piekļūt darba tirgum saskaņā ar šī panta pirmā punkta pirmo ievilkumu, beigšanās viņa Turcijā apprecējās ar Turcijas pilsoni, bet palika “zem viena jumta” kā darba ņēmēja un viņa laulātā visa perioda laikā Nīderlandē. Šīs dalībvalsts valsts iestādes mēģināja atcelt viņas tiesības uz uzturēšanos. Tās apgalvoja, ka sakarā ar viņas laulībām viņa vairs nebija Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes loceklis šī panta nozīmē un ka tādēļ viņa tika zaudējusi tiesības palikt uzņemošajā dalībvalstī.
Juridiskais pamatojums
EEK un Turcijas Asociācijas līgums
2. EEK un Turcijas Asociācijas līgums (3) (turpmāk tekstā – “Asociācijas līgums”) tika noslēgts 1963. gadā.
3. Asociācijas līguma Papildu protokola (4) 59. pants ir formulēts šādi:
“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu.”
4. Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas nosaukums ir “Sociālie noteikumi”. Šīs nodaļas 1. iedaļas nosaukums ir “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”. Tajā ir ietverts Lēmuma 6.–16. pants.
5. 6. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:
“1) Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, darba ņēmējam, kas ir Turcijas pilsonis un kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:
– pēc viena likumīgi nostrādāta darba gada ir tiesības šajā dalībvalstī pagarināt darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja viņam ir brīva darba vieta;
– pēc trīs likumīgi nostrādātiem darba gadiem un ievērojot prioritāti, kas piešķirama Kopienas dalībvalstu darba ņēmējiem, ir tiesības šajā dalībvalstī pieņemt darba piedāvājumu līdzīgam darbam pie cita darba devēja pēc paša izvēles, ja šis piedāvājums izteikts normālos apstākļos un reģistrēts šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestos;
– pēc četriem likumīgi nostrādātiem darba gadiem šajā dalībvalstī ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc paša izvēles.
2) Ikgadējos atvaļinājumus un prombūtni sakarā ar grūtniecību un dzemdībām, nelaimes gadījumu darbā vai īslaicīgu slimību pielīdzina likumīgai nodarbinātībai. Bezdarba periodi, ko paredzētajā kārtībā konstatējušas kompetentās iestādes, un darba kavējumi ilgstošas slimības dēļ, ko neieskaita likumīgas nodarbinātības laikā, neskar tiesības, kas iegūtas iepriekšējā nodarbinātības periodā.”
6. Lēmuma Nr. 1/80 7. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:
– ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;
– ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.
Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri uzņemošajā valstī ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus, var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu.”
7. Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.”
Valsts tiesību akti
8. 2001. gada 1. aprīlī stājās spēkā Wet van 23 november 2000 tot algehele herziening van de Vreemdelingenwet (2000. gada 23. novembra Likums par ārvalstnieku likuma pilnīgu reformu) (turpmāk tekstā – “Vw 2000”).
9. [2001. gada 1. aprīlī] vienlaicīgi stājās spēkā pamatojoties uz šo likumu pieņemtais Vreemdelingenbesluit 2000 (Ārvalstnieku nolikums) (turpmāk tekstā – “Vb 2000”) un arī Voorschrift Vreemdelingen (Starpministriju ārvalstnieku nolikums). Ar Vreemdelingencirculaire 2000 (Ārvalstnieku apkārtraksts) (turpmāk tekstā – “Vc 2000”) Staatssecretaris van Justitie (tieslietu ministrs) paskaidroja, kā viņš izmantos viņam ar Vw 2000 un Vb 2000 piešķirtās pilnvaras.
10. Atbilstoši Vw 2000 14. panta 1. punktam Nīderlandes valsts iestādēm tostarp ir tiesības apmierināt, noraidīt vai neizskatīt ārvalstnieku iesniegumus par uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku izsniegšanu un grozīt šīs atļaujas. Atbilstoši 14. panta 2. punktam šo atļauju izsniegšana var tikt pakļauta ierobežojumiem vai nosacījumiem.
11. Saskaņā ar Vw 2000 18. panta 1. punktu iesniegums par uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku pagarināšanu var tikt noraidīts dažādu iemeslu dēļ. To starpā ir gadījumi, kad 1) ārvalstnieks ir sniedzis nepatiesas ziņas vai noklusējis ziņas, lai gan šīs ziņas būtu pamats sākotnējā iesnieguma par [atļaujas] izsniegšanu vai pagarināšanu noraidīšanai, un 2) ārvalstnieks nav izpildījis nosacījumu, ar kuru tika izsniegta atļauja, vai rīkojumu, ar kuru atļauja bija saistīta.
12. Saskaņā ar Vw 2000 19. pantu valsts iestādes var atsaukt uzturēšanās atļauju, balstoties uz iemesliem, kas būtu ļāvuši atteikt pagarināt uzturēšanās atļauju. Šie iemesli ietver aspektus, kas ir izklāstīti šo secinājumu 11. punktā.
13. Vb 2000 3.51. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka uzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku ar ierobežojošu nosacījumu, kas saistīts ar ģimenes apvienošanos ar personu, kurai ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, var izsniegt ārvalstniekam, kurš trīs gadus Nīderlandē uzturas un ir saņēmis uzturēšanās atļauju.
14. Vadlīnijās, kas ir paredzētas Vc 2000, ietilpst tiesību normas, ar kurām ir paredzēts regulēt veidu, kādā Nīderlandes valsts iestādēm ir jāpiemēro Lēmums Nr. 1/80. Vc 2000 sadaļā B11/3.5 redakcijā, kāda bija spēkā apstrīdētā lēmuma brīdī, ir paredzēts:
“[..] “ģimenes locekļi”: turku darba ņēmēja laulātais un radinieki pa lejupejošu līniju, kuri vēl nav sasnieguši 21 gadu vecumu vai kurus viņš uztur; šī darba ņēmēja radinieki un viņa laulātā radinieki pa augšupejošu līniju, kurus viņš uztur [..]
“likumīga dzīvesvieta”: šis jēdziens prasa, lai ģimenes loceklis trīs vai attiecīgi piecus gadus bez pārtraukuma faktiski dzīvo pie turku darba ņēmēja [..]. Aprēķinot šo laiku, ir jāņem vērā īsi kopdzīves pārtraukumi bez nolūka pārtraukt kopdzīvi. Turklāt ar ieinteresētās personas prombūtni uz samērīgu laika posmu attaisnojošu iemeslu dēļ un piespiedu uzturēšanos dzimtenē ir domāts laiks līdz sešiem mēnešiem [..]
15. Vc 2000 sadaļā B2/8.3 apstrīdētā nolēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošajā redakcijā tika noteikts:
“Uzturēšanās atļauja netiek izsniegta, ja pilngadīgais bērns pašreiz faktiski nav vai jau izcelsmes valstī nebija attiecīgā vecāka ģimenes loceklis. Būt “faktiskam ģimenes loceklim” nozīmē, ka
– ģimenes saites pastāvēja jau ārvalstī;
– pastāv morāla un finansiāla atkarība no kāda no vecākiem, un tāda ir bijusi jau ārvalstī; un
– ārvalstnieks turpmāk dzīvos pie kāda no vecākiem (pie vecākiem).
Pilngadīgais bērns faktiski vairs nav ģimenes loceklis, ja faktiskās ģimenes saites var uzskatīt par izjukušām. Tādas tās ir, pastāvot vienam vai vairākiem no šiem apstākļiem:
[..]
– ārvalstniekam pašam ir nodibināta sava ģimene, apprecoties vai izveidojot attiecības;
– ārvalstnieks apgādā vai viņam ir pienākums apgādāt laulībā vai ārlaulībā dzimušu bērnu, audžubērnu vai adoptētu bērnu vai citus atkarīgus ģimenes locekļus.
[..]”
16. Saistībā ar ģimenes locekļa, kas ir likumīgi uzturējies attiecīgajā dzīvesvietā trīs gadus saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, Vc 2000 sadaļā B11/3.5.1 ir noteikts:
“[..] brīvā pieeja darba tirgum saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta 1. punkta otro ievilkumu ir piemērojama pēc trīs gadu likumīgas uzturēšanās. Šis turku darba ņēmēja ģimenes locekļiem labvēlīgākais noteikums ir atkāpe no Līguma Nr. 1/80 7. panta 1. punkta pirmo ievilkumu. Šis labvēlīgākais noteikums ir vienmēr piemērojams.
[..]
Pēc trīs gadu likumīgas uzturēšanās saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu uzturēšanās atļaujas saņemšana ģimenes locekļiem vairs nav piesaistīta nekādiem nosacījumiem. [..]”
Pamata process un prejudiciālie jautājumi
17. F. Pehlivana [F. Pehlivan], prasītāja pamata procesā, ir dzimusi 1979. gada 7. augustā un ir Turcijas pilsone. 1999. gada 11. maijā viņa ieradās Nīderlandē. No 1999. gada 9. augusta prasītājai ir Staatssecretaris van Justitie izdota uzturēšanās atļauja ar ierobežojošu nosacījumu “ģimenes apvienošanās ar vecākiem plašā nozīmē”. Šī atļauja pēdējo reizi tika pagarināta līdz 2003. gada 24. jūlijam.
18. F. Pehlivana 2000. gada 22. decembrī Turcijā apprecējās ar Turcijas pilsoni Ekremu Pehlivanu [Ekrem Pehlivan]. Dēls piedzima 2002. gada 30. martā. Kaut gan prasītājai bija jāpaziņo par šīm laulībām Nīderlandes valsts iestādēm to notikšanas laikā vai īsi pēc tam, F. Pehlivana par savām laulībām paziņoja tikai 2002. gada 3. maijā.
19. 2002. gada 19. martā, īsi pirms viņas dēla dzimšanas, F. Pehlivana iesniedza iesniegumu par viņas uzturēšanās atļaujas pamatojuma grozīšanu, lai tiktu paredzēta “uzturēšanās turpināšana”. Ar 2003. gada 13. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Staatssecretaris van Justitie atsauca F. Pehlivanas uzturēšanās atļauju un tajā pašā laikā noraidīja iesniegumu par pamatojuma grozīšanu.
20. Kā pamatojums uzturēšanās atļaujas atsaukšanai tika norādīts tas, ka faktiskās ģimenes saiknes tika izjukušas 2000. gada 22. decembrī notikušo F. Pehlivanas laulību rezultātā. Atsaukšana notika ar atpakaļejošu spēku un stājās spēkā šajā datumā.
21. No 1999. gada 12. augusta līdz 2005. gada 1. aprīlim (5) F. Pehlivana dzīvoja kopā ar saviem vecākiem Nīderlandē. Viņa to turpināja darīt neatkarīgi no laulībām. Atbilstoši paziņojumam, kuru F. Pehlivana iesniedza šīs valsts oficiālai komisijai, viņas vīrs ieradās Nīderlandē un dzīvoja kopā ar viņu un viņas vecākiem deviņus mēnešus no 2002. gada jūnija. Viņš tika deportēts pēc tam, kad tika noraidīts viņa iesniegums par uzturēšanās atļaujas saņemšanu. Laulība tika šķirta ar Turcijas tiesas 2004. gada 10. februāra spriedumu.
22. Nebūdama apmierināta ar lēmumu atsaukt uzturēšanās atļauju un noraidīt viņas iesniegumu grozīt uzturēšanās atļaujas pamatojumu, F. Pehlivana iesniedza iebildumu par attiecīgo lēmumu 2003. gada 7. novembrī. Ar 2005. gada 12. decembra lēmumu Staatssecretaris van Justitie noraidīja šo iebildumu.
23. 2005. gada 29. decembrī F. Pehlivana apstrīdēja pēdējo minēto lēmumu Rechtbank s’‑Gravenhage (Apgabaltiesa, Hāga).
24. Tā kā šī valsts tiesa uzskatīja, ka ir nepieciešama Lēmuma Nr. 1/80 7. panta interpretācija, lai varētu tikt pieņemts nolēmums pamata procesā, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1.a Vai [Lēmuma Nr. 1/80] 7. panta 1. punkta pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams pat tad, ja ģimenes loceklis trīs gadus faktiski ir dzīvojis kopā ar turku darba ņēmēju un kompetentās valsts iestādes šo trīs gadu laikā nav apšaubījušas šī ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības?
1.b Vai [Lēmuma Nr. 1/80] 7. panta 1. punkta pirmais ievilkums ir pretrunā tam, ka dalībvalsts šo trīs gadu laikā var noteikt, ka ģimenes loceklis, kurš ir saņēmis uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz šo lēmumu, pēc laulībām šo atļauju zaudē arī tādā gadījumā, ja viņš turpina dzīvot pie turku darba ņēmēja?
2. Vai 7. panta 1. punkta pirmais ievilkums vai kāda cita Eiropas Kopienu tiesību norma un/vai kāds cits Eiropas Kopienu tiesību princips ir pretrunā tam, ka kompetentās iestādes pēc trīs gadu ieinteresētā ārvalstnieka uzturēšanās tiesību termiņa beigām uz valsts tiesību normu pamata ar atpakaļejošu spēku apšauba, vai runa ir par ģimenes locekli un/vai šo trīs gadu laikā ir bijusi likumīga uzturēšanās?
3.a Vai, atbildot uz iepriekš minētajiem jautājumiem, nozīme ir arī tam, vai ārvalstnieks datus, kas ir būtiski uzturēšanās atļaujas saņemšanai uz valsts tiesību normu pamata, ir noklusējis ar iepriekšēju nodomu vai bez iepriekšēja nodoma? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādā ziņā?
3.b Vai ir nozīme tam, vai šie dati ir kļuvuši zināmi pirms vai tikai pēc minētā trīs gadu termiņa beigām? Turklāt ir jāņem vērā, ka kompetentajām valsts iestādēm – pirms tās pieņem savu lēmumu – pēc šo datu uzzināšanas, iespējams, ir jāveic vēl viena (precizējoša) šo datu pārbaude. Ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādā ziņā?”
25. Rakstveida apsvērumus iesniedza F. Pehlivana, Vācijas valdība, Itālijas valdība, Nīderlandes valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2010. gada 15. aprīlī, mutvārdu apsvērumus iesniedza F. Pehlivana, Nīderlandes valdība un Komisija.
Vērtējums
26. Uzdotajos jautājumos ir vairāki aspekti. Vissvarīgākie no tiem ir izklāstīti 1.b jautājumā, kurš attiecas uz būtisko problemātiku par laulības ietekmi uz personas uzturēšanās tiesībām saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu (turpmāk tekstā – “7. pants”). Es to apskatīšu pirmo. Pēc tam es apskatīšu 1.a un 2. jautājumu, kas ir saistīti ar dalībvalsts tiesībām apstrīdēt tiesības, kuras ir iegūtas saskaņā ar šo pantu; šos jautājumus ir vislabāk apskatīt kopā. Tā kā 3.a un 3.b jautājums ir atkarīgi no atbildēm uz citiem jautājumiem, es tos apskatīšu kā pēdējos.
1.b jautājums
27. Ar šo jautājumu valsts tiesa būtībā apstrīd valsts tiesību normas spēkā esamību, ar kuru tiek noteikts, ja tāda persona kā F. Pehlivana, kura likumīgi ierodas dalībvalstī un tajā uzturas saskaņā ar 7. pantu, apprecas trīs gadu termiņā, kas noteikts 7. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā, šai personai vairs nav tiesību, kas izriet no minētā panta.
28. Visas dalībvalstis, kas ir iesniegušas apsvērumus Tiesai, apgalvo, ka šī valsts tiesību norma ir spēkā. Tās uzskata, ka attiecīgais lēmums, ar kuru F. Pehlivanai tika izbeigtas uzturēšanās tiesības Nīderlandē sakarā ar viņas laulībām, ir pilnībā likumīgs. Taču F. Pehlivana un Komisija uzskata, ka nebija jāizdod rīkojums un ka F. Pehlivanas uzturēšanās tiesībām ir jāturpinās neatkarīgi no viņas laulības. F. Pehlivana savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē norādīja, ka tā netika krāpnieciski vai negodprātīgi nesniegusi iestādēm informāciju.
Ievada apsvērumi
29. Vispirms ir jāizvērtē konteksts, kādā tika pieņemts 7. pants.
30. Asociācijas līguma 2. panta 1. punktā ir izklāstīts šī līguma mērķis. Tajā ir noteikts, ka līguma mērķis ir veicināt pastāvīgu un līdzsvarotu tirdzniecības un ekonomisko attiecību stiprināšanu starp līgumslēdzējām pusēm. Atbilstoši līguma 12. pantam līgumslēdzējas puses piekrīt ievērot Līguma tiesību normas par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas tagad ir izklāstīta LESD 45., 46. un 47. pantā.
31. Ar Asociācijas Padomes Lēmumu Nr. 2/76 (6) tika noteikta virkne pasākumu, kas paredzēti, lai ieviestu līguma tiesību normas, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Konkrētāk, 2. pantā ir paredzētas Turcijas izcelsmes darba ņēmējiem, kas nodarbināti dalībvalstī, noteiktas ierobežotas tiesības strādāt šīs dalībvalsts darba tirgū pēc trīs gadu likumīga darba minētajā valstī. Pēc piecu gadu likumīga darba šiem darba ņēmējiem bija brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc savas izvēles. 3. pantā tika noteikts, ka turku bērniem, kuri “likumīgi uzturas” ar saviem vecākiem šajā valstī, ir pieejama vispārējā izglītība. Tomēr viņiem netika sniegta pieeja darba tirgum dalībvalstī, kurā strādāja viņu vecāki.
32. Lēmums Nr. 2/76 tika aizvietots ar Lēmumu Nr. 1/80. Lēmuma Nr. 1/80 trešajā apsvērumā ir noteikts, ka tika uzskatīts par “nepieciešamu uzlabot attieksmi pret darba ņēmējiem un viņu ģimenēm” saistībā ar kārtību, kas paredzēta Lēmumā Nr. 2/76.
33. Ar Lēmuma Nr. 1/80 6. pantu Lēmuma Nr. 2/76 2. pants tika paplašināts. Konkrētāk, Turcijas izcelsmes darba ņēmējam, kas “likumīgi strādā dalībvalstī”, tika pēc viena nostrādāta gada sniegta darba drošība tādā formā, ka viņam bija tiesības atjaunot darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja bija pieejams darbs. Piecu gadu likumīgs darbs, pēc kura darba ņēmējam bija tiesības uz brīvu piekļuvi apmaksātam darbam pēc savas izvēles dalībvalsts tirgū atbilstoši Lēmumam Nr. 2/76, tika samazināts ar četru gadu likumīgu darbu.
7. pants
34. Ar Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu, par kuru ir runa pamata tiesvedībā, tiesību normas, kas attiecas uz Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem, tika būtiski paplašinātas. Konkrētāk, šī panta pirmajā punktā ir noteikts, ka Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kas likumīgi strādā dalībvalstī, ģimenes locekļi, kuriem ir atļauts viņam pievienoties, ir piekļuve darba tirgum šajā dalībvalstī pēc tam, kad tie tajā ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus. Pēc vismaz piecu gadu likumīgas uzturēšanās viņiem ir piekļuve jebkādam apmaksātam darbam pēc savas izvēles. 7. panta sociālās politikas pamatojums ir skaidrs. Nosakot, ka Turcijas izcelsmes darba ņēmējam, kas izmanto tiesības saskaņā ar 6. pantu, var pievienoties viņa ģimenes locekļi, šī darba ņēmēja uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiek bagātināta. Šis rezultāts ir labvēlīgs gan darba ņēmējam (uzlabotas dzīves kvalitātes ziņā), gan uzņemošajai dalībvalstij (nostiprināta darbaspēkā ziņā). Liela daļa Eiropas Savienības sociālās politikas ir balstīta uz šādiem savstarpējā izdevīguma apsvērumiem.
35. Tiesa ir spriedusi par Lēmuma Nr. 1/80 6. un 7. panta interpretēšanu vairākos gadījumos un ir noteikusi vairākus vispārējos principus par Turcijas izcelsmes darba ņēmēju ģimenes locekļiem. Pirmkārt, 7. pantam ir jāparedz tiešā iedarbība dalībvalstīs ar tādu rezultātu, ka Turcijas pilsoņi, kuri atbilst tajā noteiktajiem nosacījumiem, var tieši izmantot tiem piešķirtās tiesības (7). Tā saistītais aspekts ir tas, ka tiesības, kas ir ģimenes locekļiem, ir tiesības, kas izriet no Eiropas Savienības tiesībām, nevis tiesības, kas izriet no valsts tiesībām, kuras kādā nākotnes stadijā var kļūt par “Eiropas” tiesībām. Tas ietver ģimenes locekļa uzturēšanās tiesības kopš brīža, kad viņam ir atļauts ierasties dalībvalstī, un iespēju gaidīt tiesību veikt darbu piešķiršanu saskaņā ar 7. panta pirmo punktu. Līdz ar to jautājums par to, kādi nosacījumi var tikt piesaistīti šīm tiesībām, ir tāds, kas ir jāatrisina no Eiropas Savienības tiesību skatpunkta, nevis no valsts tiesību skatpunkta.
36. Otrkārt, Lēmumā Nr. 1/80 nav definēts, kas ir Turcijas izcelsmes darba ņēmēja “ģimenes loceklis”. Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “ģimenes loceklis” Kopienas līmenī ir jāinterpretē vienveidīgi, lai nodrošinātu tā vienotu piemērošanu dalībvalstīs (8). Tas ir nenovēršams rezultāts faktam, ka 7. pantam ir tieša iedarbība.
37. Treškārt, nekādas tiesības nevar izrietēt no informācijas pasniegšanas krāpnieciskā veidā. Tā tas, piemēram, ir gadījumā, kad uzturēšanās tiesības ir balstītas uz laulībām, bet faktiski laulība ir fiktīva (9). Tomēr ir uzsvēršu, ka šajā lietā nav runas par aprēķina laulībām.
38. Ceturtkārt, sākotnējais lēmums par to, vai atļaut ģimenes loceklim ierasties uz dzīvot kopā ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju dalībvalstī, ir šīs valsts ziņā (10). Uzņemošajai dalībvalstij ir tiesības noteikt nosacījumus saistībā ar ierašanos un dzīvošanu un tādējādi regulēt personas uzturēšanos līdz brīdim, kad šī persona var piekrist jebkādam darba piedāvājumam (11).
Nosacījumi, kurus dalībvalsts var noteikt saistībā ar uzturēšanās tiesībām trīs gadu perioda laikā, kas paredzēts 7. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā
39. Kādus nosacījumus dalībvalsts var noteikt saistībā ar prasību, ka, lai rastos tiesības saskaņā ar 7. panta 1. punkta pirmo ievilkumu, ģimenes locekļiem ir jābūt “likumīgi nodzīvojušiem” uzņemošajā dalībvalstī vismaz trīs gadus?
40. Savos rakstveida apsvērumos Vācijas valdība un Itālijas valdība apgalvo, ka nosacījumi, kurus dalībvalsts var noteikt saistībā ar ģimenes locekļu ierašanos, nav ierobežoti. Nīderlandes valdība pauž niansētāku nostāju. Tā akceptē, ka pastāv ierobežojumi saistībā ar nosacījumu, kurus var paredzēt, būtību. Tomēr tā neuzskata, ka uz tādu nosacījumu saistībā ar laulībām, kāds ir noteikts F. Pehlivanai, attiecas šie ierobežojumi.
41. Es uzskatu citādāk.
42. No Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstu tiesības noteikt nosacījumus šādos apstākļos nav neierobežotas. Tiesa spriedumā lietā Kadiman (12) nosprieda, ka dalībvalstij ir tiesības “šīs uzturēšanās tiesības saistīt ar nosacījumiem, ar kuriem var nodrošināt, ka ģimenes locekļa klātbūtne šīs valsts teritorijā atbilst Lēmuma Nr. 1/80 7. panta 1. panta jēgai un mērķim” (13).
43. Kas ir 7. panta pirmā punkta “jēga un mērķis”?
44. Vispārēji Tiesa ir nospriedusi, ka šīs tiesību normas mērķis ir “veicināt turku darba ņēmēja, kurš ir iesaistīts kādas dalībvalsts likumīgajā darba tirgū, nodarbinātību un uzturēšanos tādā veidā, ka viņam šajā valstī tiek garantēta viņa ģimenes saišu saglabāšana” (14). Līdzīgā veidā tā ir nospriedusi, ka “ar 7. panta 1. punktu ieviestajam regulējumam uzņemošajā valstī ir jārada labvēlīgi nosacījumi ģimenes apvienošanai, vispirms ģimenes locekļiem ļaujot dzīvot pie ieceļojušā darba ņēmēja un pēc tam uzlabojot viņu situāciju, piešķirot tiesības šajā valstī strādāt” (15). Spriedumā lietā Eyüp (16) tā izmantoja formulējumu “ģimenes de facto apvienošanās uzņemošajā dalībvalstī” (17).
45. Tiesa ir sniegusi praktisku izpausmi šim mērķim, norādot uz nosacījumiem, kas ļauj “ģimenei būt kopā”, un prasībai, ka “par ģimenes vienotību, kuras dēļ attiecīgā persona ir ieradusies attiecīgajā dalībvalstī, ir jāliecina noteiktam kopdzīves periodam vienā mājsaimniecībā kopā ar darba ņēmēju un ka tam ir jānotiek līdz laikam, kad viņš vai viņa var piekļūt dalībvalsts darba tirgum šajā valstī” (18). Konkrētāk, Tiesa ir norādījusi, ka darba ņēmējam un attiecīgajai ģimenei ir “jādzīvo zem viena un tā paša jumta” (19).
46. Vai F. Pehlivanas laulība šī attiecīgā trīs gadu perioda laikā ietekmē viņas stāvokli? Citiem vārdiem sakot, vai var teikt, ka tā pārstāja būt par vienu no “Turcijas izcelsmes darba ņēmēja ģimenes locekļiem” šīs laulības dēļ, tādējādi zaudējot tiesības, kas tai pretējā gadījumā būtu bijušas?
47. Manuprāt, uzskatīt šo jautājumu par tādu, uz kuru var atbildēt ar vienkāršu “jā” vai “nē” ir kļūdaini. Īstais jautājums nav par to, vai “attiecīgā persona apprecējās”. Es domāju, ka nevar būt neapstrīdamas prezumpcijas, ka laulības rezultātā tiks nenovēršami zaudētas tiesības, kas ir paredzētas 7. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā. Drīzāk jautājums ir par to, “vai laulības rezultātā tika sarautas ģimenes saites ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju?”
48. Šajā sakarā man šķiet pilnīgi iespējams tas, ka ģimenes saites tiek saglabātas pēc laulības. Tomēr ievērojams skaits pāru dzīvo kopā ar savām ģimenēm pēc laulībām. Nav neparasts, ka trīs vai pat četras paaudzes dzīvo kopā zem viena jumta. Jebkurš lēmums šajā ziņā visticamāk būs saistīts ar attiecīgo personu sociālajiem un/vai ekonomiskajiem apstākļiem. Ģimeņu gadījumā, kuras mēģina ierasties valstī, kas nav viņu dzimtene, bieži vien būs apstākļu kombinācija, kas noteiks izvēli. Ģimenes saites visticamāk būs stipras un naudas bieži vien būs par maz. Tādēļ es iesaku, ka nevar būt saistoša noteikuma par to, kas ir atsevišķa ģimene. Tas būs faktu jautājums, kas jāizskata katrā konkrētā gadījumā, par to, vai ģimenes saites tiek saglabātas pēc laulībām. Visi atbilstošie faktori ir jāizskata līdzsvarotā veidā.
49. Kaut gan tas beigu beigās būs jāatrisina valsts tiesai, ir jānorāda, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekā, kas norādītu, ka F. Pehlivanas gadījumā ģimenes saites netika saglabātas. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka viņa ieradās Nīderlandē 1999. gada 11. maijā un dzīvoja ar saviem vecākiem šajā valstī no 1999. gada 12. augusta. Kaut gan viņi apprecējās Turcijā 2000. gada 22. decembrī un viņas vīrs dzīvoja kopā ar viņu viņas vecāku mājās Nīderlandē, viņš tur nodzīvoja tikai deviņus mēnešu (no 2002. gada jūnija), līdz tika deportēts. Gadu vēlāk, 2004. gada 10. februārī, viņu laulība tika šķirta. F. Pehlivana turpināja dzīvot pie saviem vecākiem (dažādās adresēs) līdz 2005. gada 1. aprīlim (20), kad viņa ar dēlu pārvācās dzīvot citur. Nevienā brīdī trīs gadu perioda laikā, kas paredzēts tiesību iegūšanai saskaņā ar 7. pantu, F. Pehlivana netika pārstājusi dzīvot zem viena jumta ar saviem vecākiem Nīderlandē.
50. Man šķiet, ka šī pieeja, kuru es piedāvāju, ir atspoguļota judikatūrā. Spriedumā lietā Eyüp, gluži kā šajā lietā, runa bija par laulību ietekmi uz tiesībām, kas izriet no 7. panta (21). Minētā lieta attiecās uz Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kurš likumīgi strādāja Austrijas darba tirgū, sievu. Viņa vīram pievienojās šajā dalībvalstī. Divus gadus vēlāk pāris šķīrās, bet turpināja dzīvot kopā, kā par to liecina tas, ka pēc šķiršanās viņiem piedzima četri bērni. Kaut gan pēc tam viņi apprecējās atkal, tie to izdarīja krietni pēc trīs gadu perioda beigšanās, kurš nepieciešams, lai saņemtu tiesības saskaņā ar 7. pantu. Nospriežot, ka sieva netika zaudējusi tiesības saskaņā ar šo pantu, Tiesa būtībā noraidīja to, ka laulības šķiršanai ir ietekme uz tiesībām palikt attiecīgajā dalībvalstī. Tā norādīja, ka pāra rīcība bija “pastāvīgi atbilstoša [7. panta] mērķim, proti, de facto ģimenes vienotība uzņemošajā dalībvalstī” (22).
51. Piemērojot šo argumentāciju saistībā ar tādas personas situāciju kā F. Pehlivanas situācija, es neuzskatu, ka civiltiesiskā stāvokļa statusa maiņai būtu kaut kādā veidā jāietekmē viņas tiesības saskaņā ar 7. pantu.
52. Ir taisnība, kā to norāda Nīderlandes valdība savos rakstveida apsvērumos, ka Tiesa spriedumā lietā Eyüp arī norādīja, ka kompetentās valsts iestādes netika apstrīdējušas sievas tiesības uz uzturēšanos kopdzīves laikā (23). Tomēr es uzskatu, ka šis apsvērums tika izteikts vienīgi kā papildinošs un tas nav daļa no Tiesas būtiskās argumentācijas tajā lietā, kas bija balstīta uz attiecīgā pāra turpināto kopdzīvi.
53. Visi šie apsvērumi liek man uzskatīt, ka 1.b jautājumā norādītais nosacījums, ka valsts iestādes var automātiski atsaukt tiesības uz uzturēšanos ģimenes loceklim, kurš apprecas trīs gadu perioda laikā, kas ir paredzēts tiesību saņemšanai saskaņā ar 7. pantu, nevar būt spēkā.
54. Vai ir kādi aspekti, kas man liek kvalificēt šo uzskatu vai atkāpties no šī uzskata?
55. Pirmkārt, vai fakts, ka Tiesa ir nospriedusi, ka var tikt ņemta vērā Regula Nr. 1612/68 (24), lai interpretētu 7. pantu (25), ietekmē manis iepriekš izklāstīto argumentāciju?
56. Es nedomāju, ka tas to ietekmē.
57. Saskaņā ar šīs regulas 10. pantu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi “apmesties” kopā ar darba ņēmēju, kas ir kādas dalībvalsts pilsonis un kas strādā citā dalībvalstī, ir a) šā darba ņēmēja laulātais un viņu bērni, kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā, un b) darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki. 11. pantā ir noteiktas tiesības viņa vai viņas laulātajam vai bērniem, “kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā”, veikt darbu dalībvalstī, kurā dalībvalsts pilsonis strādā. Piemērojot šīs tiesību normas Lēmuma Nr. 1/80 7. panta interpretācijai, Itālijas valdība apgalvo, ka persona, kas ir 21 gadu veca vai vecāka, nebūtu jāklasificē kā ģimenes loceklis, ja vien šī persona nav attiecīgā darba ņēmēja apgādībā (26).
58. Kaut gan Tiesa ir ņēmusi vērā Regulu Nr. 1612/68, lai interpretētu Lēmuma Nr. 1/80 7. pantu, tā arī ir norādījusi, ka šīs regulas izmantošana 7. panta interpretēšanai ir ierobežota (27). Konkrētāk, Regulas 10. pantā ir paredzētas beznosacījuma tiesības par labu Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem apmesties ar vienu no saviem vecākiem, kas strādā citā dalībvalstī. Taču 7. pantā ir paredzētas vienīgi ierobežotas tiesības, kuras pieprasa kā minimumu to, lai attiecīgās valsts iestādes piešķirtu tiesības ierasties valstī un tajā uzturēties. Kaut gan Regulas 11. pantā ir atļauts ģimenes locekļiem stāties darba attiecībās no ierašanās brīža, ekvivalentās tiesības, kas ir paredzētas 7. pantā, ir ierobežotas ar prasību pavadīt trīs gadus dalībvalstī pirms darba attiecību sākšanas. Noteikumu vispārējais konteksts var būt līdzīgs katrā lietā; konkrētā konteksta nav.
59. Es arī norādu, ka tad, kad Tiesai lietā Diatta bija jāapskata vārda “apmesties” nozīme atbilstoši Regulas 10. pantam, tā tieši nosprieda, ka “prasība, ka ģimenei ir visu laiku jādzīvo zem viena jumta, nevar tikt attiecināta uz šo [regulu]” (28), bet precīzi šis nosacījums ir tas, kuru Tiesa noteica par saistošu gadījumā ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju ģimenes locekļiem, kuri izvirza tiesības saskaņā ar 7. pantu.
60. Tādēļ man šķiet, ka atšķirības Regulas Nr. 1612/68 10. un 11. panta un Lēmuma Nr. 1/80 panta 7. panta formulējumā, mērķos un interpretācijā ir tāda, ka nav iespējams gūt nekādas noderīgas norādes no pirmās minētās saistībā ar pēdējās minētās regulas interpretāciju.
61. Otrkārt, Itālijas valdība apgalvo, ka, interpretēt 7. pantu tādā veidā, kas precīzi neataino Regulas Nr. 1612/68 tiesību normas, būtu sniegt tām personām, kuras gūst labumu no 7. panta, daudz labāku attieksmi nekā Eiropas Savienības attiecīgajiem pilsoņiem. Šāda interpretācija ir pretrunā Papildprotokola 59. pantam.
62. Es tam nepiekrītu.
63. No Tiesas judikatūras izriet, ka Papildprotokola 59. pants nevar tikt šauri interpretēts. Tā vietā, lai meklētu precīzu ekvivalenci formulējumā starp tiesībām, kas piešķirtas Turcijas pilsoņiem, un tiesībām, kas piešķirtas Savienības pilsoņiem, ir nepieciešams ņemt vērā kopējo situāciju (29). Turcijas pilsoņu tiesības saskaņā ar Lēmumu Nr. 1/80 ir daudzos veidos vairāk ierobežotas nekā tās, kas ir Savienības pilsoņiem saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām kopumā (30). Skatoties no šīs perspektīvas, es neuzskatu, ka, interpretējot 7. pantu manis piedāvātajā veidā, tiktu pārkāptas 59. panta prasības.
64. Treškārt, Nīderlandes valdība izvirza Direktīvu 2003/86 (31). Tā norāda, ka šīs direktīvas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 4. panta 3. punkta tiesību normas, saskaņā ar kurām dalībvalstis var atļaut ģimenes locekļiem ierasties un dzīvot to teritorijā, neattiecas uz apgādnieka precētajiem bērniem (32). Tā apgalvo, ka tas nozīmē, ka likumdevējs, pieņemot šo direktīvu un attiecinot to uz situāciju kopumā, uzskata, ka ģimenes apvienošanas jēdziens neattiecas uz bērniem, kas ir precējušies.
65. Atkal ir jānorāda, ka es nevaru gūt nekādas noderīgas norādes no šī Kopienu tiesību akta normām. Tā kā tas attiecas uz trešo valstu pilsoņu, kuri dzīvo dalībvalstu teritorijā, vispārējām tiesībām uz ģimenes apvienošanos (33), tās apjoms ir daudz plašāks nekā 7. panta apjoms. Tādēļ varēja sagaidīt, ka tā piemērošana var būt šaurāka. Turklāt Direktīvas 3. panta 4. punktā ir tieši noteikts, ka, neskarot labvēlīgākas tiesību normas, inter alia, “divpusējos un daudzpusējos nolīgumos starp Kopienu vai Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un trešajām valstīm, no otras puses”. Šādu divpusēju nolīgumu starpā acīmredzami ietilpst Asociācijas līgums un Lēmums Nr. 1/80. Ja pēdējā minētā tiesību akta tiesību normas ir labvēlīgākas, tad tās tiks piemērotas.
66. Ceturtkārt, vai manu secinājumu ietekmē fakts, ka, gluži kā to Vācijas valdība norāda savos rakstveida apsvērumos, Tiesa ir interpretējusi prasību, lai puses dzīvotu zem viena jumta, tādā veidā, lai būtu paredzēti izņēmumi prasībai par faktisko kopdzīvi vienā vietā?
67. Es tā neuzskatu.
68. Ir taisnība, ka spriedumā lietā Kadiman (34) Tiesa nosprieda, ka tādi objektīvi apstākļi kā ģimenes locekļa attālums no darba vietas vai profesionālā apmācība var pamatot to, ka netiek dzīvots zem viena jumta (35). Tomēr es to neuzskatu par atkāpšanos no prasības, kam, cik vien iespējams, ir jābūt faktiskai kopdzīvei. Drīzāk es to interpretētu kā norādi par Tiesas plašo pieeju šim jēdzienam. Citiem vārdiem sakot, attiecīgajā gadījumā uzsvars var būt drīzāk uz prasības jēgu nekā formulējumu.
69. Visbeidzot pabeigtības labad es apskatīšu jautājumu par nosacījumiem, kādus dalībvalsts var izvirzīt, lai ģimenes loceklis būtu “likumīgi nodzīvojis” 7. panta nozīmē. Atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu tiesas sēdē, Komisija apgalvoja, ka, ja ir pieņemts lēmums par ierašanās atļaušanu, vienīgais nosacījums (kas nav tīri administratīvs nosacījums), kuru uzņemošā valsts var noteikt saistībā ar likumīgās uzturēšanās jēdzienu, ir kopdzīve.
70. Es tam nepiekrītu.
71. Protams, ir skaidrs, ka uzņemošā dalībvalsts var pieprasīt, lai ģimenes loceklis dzīvo zem viena jumta ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju, kuram šis ģimenes loceklis ir atbraucis pievienoties. Tas ir acīmredzams būtisks nosacījums, kas var tikt noteikts un kas ir nenovēršamas rezultāts Tiesas judikatūrai šajā sakarā (36). Tā kā tiesības veikt darbu saskaņā ar 7. pantu rodas vienīgi trīs gadu perioda beigās, tad valsts iestādēm arī ir jābūt iespējai noteikt būtisko nosacījumu, ka noteiktā perioda laikā darbs netiek veikts.
72. No tā izriet, ka dalībvalsts var pieprasīt, lai ģimenes loceklis izpilda administratīvos nosacījumus, kas ir paredzēti, lai uzraudzītu un pārbaudītu, vai šie divi būtiskie nosacījumi ir izpildīti: vai ir kopdzīve un vai ģimenes loceklis patiešām nestrādā. Man arī šķiet, ka uzņemošās valsts ziņā ir pienācīgos intervālos pārbaudīt, vai pamatojumi, kuru dēļ vispār tika sniegta ierašanās un uzturēšanās atļauja, bija izpildīti un turpina tikt izpildīti. Gadījumā, ja personai, kurai sniegta ierašanās atļauja uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz to, ka viņam (vai viņai) ir jāpievienojas laulātajām šajā valstī, (kas, protams, nav situācija šajā lietā), manuprāt, šai valstij būtu jānosaka nosacījumi, kas ir paredzēti, lai noteiktu, vai attiecīgā laulība nav vienkārši aprēķina laulība (37). Administratīvais nosacījums, saskaņā ar kuru ir jāreģistrējas attiecīgajās valsts iestādēs pēc ierašanās un jāturpina reģistrācijas atjaunošana, arī nebūtu nevietā. Nosacījums, lai ģimenes loceklis atjaunotu savu uzturēšanās atļauju, ir pilnībā atbilstošs.
73. Man arī šķiet, ka būtu pienācīgi, ka dalībvalsts noteiktu to, ko es varētu saukt par “sabiedriskās kārtības nosacījumu”, ka ģimenes locekļi uzturēšanās laikā ievēro noteikumus saistībā ar sabiedrisko kārtību, sabiedrisko drošību un sabiedrības veselību. Tas atbilst Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktam, kurā ir noteikts, ka lēmuma I sadaļas tiesību normas ir jāpiemēro, “ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem”.
74. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju, lai Tiesa uz 1.b jautājumu atbildētu, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta 1. punkta pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalstīm šajā tiesību normā noteiktā trīs gadu perioda laikā noteikt, ka, ja ģimenes loceklis, kas ir saņēmis attiecīgo atļauju, apprecas, šis ģimenes loceklis vairs nevar saņemt nekādas tiesības no šīs tiesību normas, pat ja šis ģimenes loceklis turpina dzīvot kopā ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju.
1.a un 2. jautājums
75. Atbilde, ko es piedāvāju sniegt uz 1.b jautājumu, pati par sevi ir pietiekama, lai ļautu valsts tiesai atrisināt situāciju saistībā ar F. Pehlivanas uzturēšanās tiesībām Nīderlandē. Pabeigtības labad es arī apskatīšu 1.a un 2. jautājumu.
76. Ar šiem jautājumiem valsts tiesa būtībā jautā, vai kompetentās valsts iestādes var apstrīdēt uzturēšanās tiesības, kas iegūtas saskaņā ar 7. pantu pēc trīs gadu termiņa izbeigšanās, kurš šajā pantā paredzēts minēto tiesību iegūšanai.
Stāvoklis pirms trīs gadu termiņa izbeigšanās, kas paredzēts 7. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā
77. 1.a un 2. jautājums tikai netieši izvirza problemātiku par apstākļiem, kuros uzņemošā dalībvalsts var izraidīt ģimenes locekli, kuram tika atļauts ierasties uzņemošajā dalībvalstī kā ģimenes loceklim, bet kurš vēl nav ieguvis tiesības saskaņā ar 7. panta 1. punkta pirmo apakšpunktu. Šī problemātika tomēr tika plaši apskatīta gan F. Pehlivanas rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē. Tādēļ es to apskatīšu īsumā.
78. Šajā gadījumā argumenti atkal bija polarizēti. Kad Komisijai tika lūgts tiesas sēdē paskaidrot tās nostāju, Komisija norādīja, ka, līdzko ģimenes loceklim ir atļauts ierasties dalībvalstī saskaņā ar 7. pantu, nav nekādu apstākļu, kuru dēļ dalībvalsts šo personu var izraidīt. Vienīgā sankcija, kas var tikt noteikta, ir administratīva rakstura. Dalībvalstu valdībām ir pretējs uzskats, un tās apgalvo, ka jebkādu nosacījumu, kurus likumīgi ir noteikusi dalībvalsts, neizpilde var izraisīt izraidīšanu.
79. Es nevaru piekrist nevienai no šīm nostājām.
80. Šo secinājumu 71.–73. punktā es norādīju apstākļus, kurus es uzskatu par tādiem, kurus uzņemošā dalībvalsts var likumīgi noteikt. Es tos iedalīju divās kategorijās: substantīvajos, administratīvajos un sabiedriskās kārtības nosacījumos.
81. Es nesaskatu nevienu pamatotu iemeslu, kādēļ dalībvalstij nebūtu jāizraida ģimenes loceklis, kurš tieši un nenovēršami ir pārkāpis substantīvo nosacījumu. Šāda persona ir acīmredzami sevi pierādījusi kā nespējīga izpildīt savu saistību daļu, uz kuras ir balstītas uzturēšanās tiesības. Tas tomēr ir pakļauts nosacījumam, ka ir ievērotas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasības (38). F. Pehlivanas vārdā tika norādīts, ka izraidīšana, kas notikusi, pārkāpjot šo judikatūras virkni, nevar būt spēkā. Es piekrītu.
82. Saistībā ar administratīvajiem nosacījumiem ir jānorāda, ka visām sankcijām par neizpildi ir jābūt samērīgām. Tādēļ spriedumā lietā Ergat (39) Tiesa norādīja, ka “saistībā ar [dalībvalstu pilnvarām noteikt sodus par administratīvo pienākumu neizpildi] no pastāvīgās judikatūras par formalitāšu neizpildi, kuras ir nepieciešamas, lai noteiktu personas, kas bauda Kopienu tiesību aizsardzību, uzturēšanās tiesības, izriet, ka, lai gan dalībvalstīm ir tiesības par šādu tiesību normu pārkāpumiem noteikt sodus, kas ir līdzvērtīgi sodiem, kuri tiek piemēroti saviem pilsoņiem, tām nav tiesību noteikt nesamērīgu sodu, kas radītu šķērsli šīm uzturēšanās tiesībām [..]”. “Tas it īpaši attiecas uz spriedumu par apcietinājuma piemērošanu un a fortiori deportāciju, kas tieši iestājas pret pašām uzturēšanās tiesībām, kuras ir piešķirtas un garantētas ar Lēmumu Nr. 1/80 [..].”
83. Saistībā ar sabiedriskās kārtības nosacījuma neizpildi ir jāpiemēro Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts. Ir jāievēro Tiesas judikatūra par šī nosacījuma izpildīšanu (40). Šajā kontekstā ir arī jāievēro samērīguma princips. Visvienkāršāk to sakot – ja ģimenes loceklis tiek sodīts par samērā nelielu ātruma pārkāpšanas gadījumu, būtu pilnībā nesamērīgi viņu tā dēļ izraidīt.
84. Pilnības labad šajā stadijā ir arī jāapskata tiesiskās drošības jautājums. Šis princips pieprasa, lai tiesību normas būtu skaidras, precīzas un paredzamas saistībā ar to iedarbību, it īpaši gadījumos, kad tās var indivīdiem izraisīt negatīvas sekas. Šis aspekts tika zināmā mērā iztirzāts tiesas sēdē, un jebkurā gadījumā tas ir pelnījis atbildi.
85. Kaut gan tas bija jādara nekavējoties, F. Pehlivana tika informējusi valsts iestādes par savu laulību vienīgi 2002. gada maijā, t.i., 16 mēnešus pēc to norises (41).
86. Tiesas sēdē viņa norādīja, ka, ja viņas tiesības ierasties Nīderlandē būtu bijušas balstītas uz viņas civiltiesisko statusu, tas būtu bijis skaidri norādīts viņas uzturēšanas atļaujā, kas tika izsniegta, viņai ierodoties valstī. Tad būtu bijis skaidrs, vismaz netieši, ka jebkādas izmaiņas viņas civiltiesiskajā statusā ir jāpaziņo kompetentajām iestādēm. Tomēr atbilstoši tam, kā es saprotu F. Pehlivanas nostāju (un es nesaprotu visas pārējās puses, kuras ir apgalvojušas pretējo tiesas sēdē), viņas neprecētās personas statusa nozīmīgums nebija nekur norādīts viņas uzturēšanās atļaujā, kas viņai tika izdota, ierodoties Nīderlandē.
87. Drīzāk šķiet, ka prasība, lai F. Pehlivana paziņotu par sava statusa maiņu, izrietēja no Vc 2000 un konkrētāk no tā B2/8.3 daļas (42). Patiešām, no šī dokumenta izriet, ka līdzīga situācija rodas, kad attiecīgajai personai piedzimst bērns, kā tas notika F. Pehlivanai attiecīgā trīs gadu perioda laikā. Vc 2000 ir apjomīgs dokuments. Tas nav daļa no tiesību aktiem, kas regulē uzturēšanās tiesības. Nīderlandes valdība to tiesas sēdē raksturoja kā “administratīvu dokumentu”, kurā ir politikas vadlīnijas ierēdņiem, kas piemēro tiesību aktus. Tādēļ, kā es to saprotu, nebija nekādas pamatotas norādes par to, ka tādam nespeciālistam kā F. Pehlivana būtu ļoti grūti, pat neiespējami piekļūt tā saturam un to saprast.
88. Tā tam esot, es nesaprotu, kā var tikt pamatoti apgalvots, ka F. Pehlivanai bija jāsaprot, ka viņai ir jāpaziņo par savu laulību Nīderlandes iestādēm. Tas, ka viņai netika skaidri paziņots par šo pienākumu, ir tieši pretrunā tiesiskās drošības prasībām. Dokumenta (Vc 2000) saturā nevar būt ne skaidrības, ne precizitātes, kas praktiskā ziņā nav pieejams nespeciālistam, kurš atrodas F. Pehlivanas stāvoklī. Līdz ar to tika pārkāpts tiesiskās drošības princips.
Stāvoklis pēc trīs gadu perioda izbeigšanās, kas norādīts 7. panta 1. punktā
89. Es apskatu šo jautājumu abstraktā veidā – ņemot vērā manu viedokli, tas neietekmē F. Pehlivanas stāvokli. Pieņemsim, ka 7. panta 1. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais trīs gadu periods ir beidzies. Attiecīgais ģimenes loceklis nav izpildījis vienu no nosacījumiem, kas attiecas uz viņa uzturēšanos attiecīgā perioda laikā, bet uzņemošā dalībvalsts uzzina par to vēlāk. Vai dalībvalsts var ar atpakaļejošu spēku vērsties pret attiecīgo personu? Vai ir pamatots arguments, ka dalībvalsts rīkojas pārāk vēlu?
90. Visas dalībvalstis, kas tika iesniegušas apsvērumus, uzskata, ka nav nozīmes laikam, kurā dalībvalstis veic apstrīdēšanu.
91. Taču F. Pehlivana un Komisija uzskata pretējo. Pēc trīs gadu termiņa beigām attiecīgajam ģimenes loceklim ir tiesības saskaņā ar 7. pantu, kuras ir autonomas un vairs nevar tikt apstrīdētas.
92. Es neuzskatu, ka tas ir pareizi.
93. 7. panta pirmajā ievilkumā ir pieprasīts, lai attiecīgais ģimenes loceklis “šajā valstī likumīgi ir nodzīvojis vismaz trīs gadus”. No tā izriet, ka pārbaude ir nevis par to, vai persona tika nodzīvojusi, bet par to, vai šī persona tika likumīgi nodzīvojusi attiecīgo laika posmu. Es domāju, ka ar šo formulējumu Lēmuma Nr. 1/80 autori paredzēja, ka personai bija jābūt izpildījušai substantīvos nosacījumus, kas ir saistīti ar personas uzturēšanās tiesībām, ierodoties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, un saistībā ar katru nākamo uzturēšanās tiesību pagarināšanu. Nevar būt tā, ka vienīgi uzturoties attiecīgās valsts teritorijā un bez nekā vairāk persona var iegūt tiesības.
94. Tiesa nav spriedusi par šo aspektu saistībā ar 7. pantu. Tomēr līdzīgs jautājums saistībā ar Lēmuma Nr. 1/80 6. pantu parādījās spriedumā lietā Kol (43), kurā runa bija par formulējumu “likumīgi nostrādājis”. Tiesa nosprieda, ka darba ņēmējs nevar iegūt tiesības saskaņā ar šo pantu par periodu, saistībā ar kuru ir sniegta nepatiesa informācija. Viņa uzturēšanās atļauja tika atcelta, kad nepatiesā informācija tika atklāta (44).
95. Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekā, kas norādītu par krāpšanu F. Pehlivanas lietā. Konkrētāk, nav nekādu norāžu par to, ka laulība bija fiktīva. Ņemot vērā šo secinājumu 88. punktā minētos uzskatus, nevar tikt apgalvots, ka netika sniegta informācija. Savos apsvērumos Vācijas valdība norāda, ka šī informācijas nesniegšana ir pierādījums par negodprātību. Es nesaskatu pamatojumu šādam apgalvojumam un attiecīgi to noraidu.
96. F. Pehlivana apgalvo, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips liedz dalībvalstij atsaukt uzturēšanās tiesības pēc trīs gadu termiņa beigšanās. Tomēr paļāvība, uz kuru ģimenes loceklis var leģitīmi paļauties, ir tā, ka saskaņā ar šī panta pirmo ievilkumu šim ģimenes loceklim būs tiesības pēc trīs gadu uzturēšanās. Tādēļ F. Pehlivanas apsvērumi man šķiet nepamatoti.
97. Ar 2. jautājumu tiek jautāts, vai ir “kāds cits Eiropas tiesību princips”, kas liegtu kompetentajām valsts iestādēm apstrīdēt uzturēšanās tiesības, kas iegūtas saskaņā ar 7. pantu pēc tam, kad ir beidzies trīs gadu termiņš šo tiesību iegūšanai atbilstoši šim pantam.
98. Es jau iepriekš esmu norādījusi uz Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un samērīguma, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības pamatprincipiem. Visi šie principi var ierobežot valsts iestāžu brīvību noteiktā veidā rīkoties attiecīgajos apstākļos. Manuprāt, tie neskar principu, ka šādas uzturēšanās tiesības var tikt apstrīdētas pēc trīs gadu termiņa beigšanās.
99. Kā tika norādīts šo secinājumu 75. punktā, es uzskatu, ka atbilde, ko es piedāvāju uz 1.b jautājumu, ir pietiekama, lai valsts tiesa atrisinātu situāciju par F. Pehlivanas uzturēšanās tiesībām Nīderlandē. Ja tomēr Tiesa uzskatīs par nepieciešamu atbildēt uz 1.a un 2. jautājumu, tad atbilde, ko es piedāvāju, ir tāda, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. pants nav pretrunā tam, ka valsts iestādes var apstrīdēt uzturēšanās tiesības, kuras iegūtas saskaņā ar 7. pantu pēc trīs gadu termiņa, kas noteikts minētajā pantā, beigšanās.
3.a un 3.b jautājums
100. Ņemot vērā atbildes, kuras esmu piedāvājusi uz 1. un 2. jautājumu, nav nepieciešams apskatīt šos jautājumus.
Secinājumi
101. Tādēļ es iesaku, lai Tiesa uz Rechtbank ’s‑Gravenhage uzdotajiem jautājumiem atbildētu šādi:
1) atbilde uz 1.b jautājumu ir tāda, ka EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta 1. punkta pirmais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz dalībvalstīm šajā tiesību normā noteiktā trīs gadu perioda laikā noteikt, ka, ja ģimenes loceklis, kas ir saņēmis attiecīgo atļauju, apprecas, šis ģimenes loceklis vairs nevar saņemt nekādas tiesības no šīs tiesību normas, pat ja šis ģimenes loceklis turpina dzīvot kopā ar Turcijas izcelsmes darba ņēmēju;
2) jebkurā gadījumā, ja Tiesa uzskatīs par nepieciešamu apskatīt 1.a un 2. jautājumu, tad atbilde uz šiem jautājumiem ir tāda, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. pants nav pretrunā tam, ka valsts iestādes var apstrīdēt uzturēšanās tiesības, kuras iegūtas saskaņā ar 7. pantu pēc trīs gadu termiņa, kas noteikts minētajā pantā, beigšanās;
3) jebkurā gadījumā nav nepieciešams atbildēt uz 3.a un 3.b jautājumu.
1 – Oriģinālvaloda – angļu
2 – 1980. gada 19. septembra Lēmums Nr. 1/80 par asociācijas izveidošanu, ko pieņēmusi Asociācijas padome, kas izveidota ar līgumu, ar ko nodibināta asociācija starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju un kas parakstīts 1963. gada 12. septembrī Ankarā.
3 – Līgums, ar ko nodibināta asociācija starp EEK un Turciju un kas parakstīts 1963. gada 12. septembrī Ankarā.
4 – Papildu protokols, kas parakstīts 1970. gada 23. novembrī Briselē un kas Kopienas vārdā noslēgts, aprobēts un parakstīts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp., angļu valodā nav publicēts neviens oficiāls tulkojums).
5 – Šis ir datums, kas ir norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Kaut gan Nīderlandes valdība savos rakstveida apsvērumos pauž šaubas par tā precizitāti, šķiet, ka nav strīda par to, ka F. Pehlivana dzīvoja kopā ar saviem vecākiem vismaz trīs gadus pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas.
6 – Asociācijas Padomes 1976. gada 20. decembra Lēmums Nr. 2/76 par Asociācijas līguma 12. pantā īstenošanu.
7 – Tostarp skat. Tiesas 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑325/05 Derin (Krājums, I‑6495. lpp., 47. punkts).
8 – Tiesas 2004. gada 30. septembra spriedums lietā C‑275/02 Ayaz (Krājums, I‑8765. lpp., 38. un 39. punkts).
9 – Skat. Tiesas 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑285/95 Kol (Recueil, I‑3069. lpp., 25. punkts).
10 – Tiesas 1997. gada 17. aprīļa spriedums lietā C‑351/95 Kadiman (Recueil, I‑2133. lpp., 31. un 32. punkts).
11 – Turpat, 32. punkts.
12 – Turpat, 33. punkts.
13 – Slīpinājums mans.
14 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kadiman (34. punkts).
15 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kadiman (36. punkts), iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ayaz (41. punkts) un Tiesas 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑467/02 Cetinkaya (Krājums, I‑10895. lpp., 25. punkts).
16 – Tiesas 2000. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑65/98 (Recueil, I‑4747. lpp.).
17 – 34. punkts.
18 – Tostarp skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kadiman (35., 37. un 40. punkts) un iepriekš 16. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Eyüp (28. punkts).
19 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kadiman (42. punkts).
20 – Vismaz saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Skat. šo secinājumu 5. zemsvītras piezīmi.
21 – Minēts šo secinājumu 16. zemsvītras piezīmē.
22 – 34. punkts.
23 – Turpat, 35. punkts.
24 – Grozītā Padomes 1968. gada 15. oktobra Regula (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV Īpašais izdevums angļu valodā, 1968 (II), 475. lpp.). No 2006. gada 30. aprīļa šīs regulas 10. un 11. pants tika atcelti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., ar labojumiem OV L 229, 35. lpp.).
25 – Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ayaz (45. punkts).
26 – Savos rakstveida apsvērumos F. Pehlivana apgalvo, ka visos attiecīgajos laika posmos viņa bija vecāku apgādībā. Vienīgi 2005. gada 1. aprīlī viņa sāka dzīvot atsevišķi un saņēma maksājumu no sociālās drošības dienestiem. Tā kā valsts tiesa neapskata jautājumu par F. Pehlivanas apgādības jautājumu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un ņemot vērā nostāju, kuru esmu paudusi par Regulas Nr. 1612/68 piemērojamību saistībā ar uzdotajiem jautājumiem, es neturpināšu izskatīt šo jautājumu.
27 – Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Derin (68. punkts).
28 – Tiesas 1985. gada 13. februāra spriedums lietā 267/83 (Recueil, 567. lpp., 18. punkts).
29 – Šajā ziņā skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Derin (69.–71. punkts).
30 – Skat. Tiesas 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑373/03 Aydinli (Krājums, I‑6181. lpp., 31. punkts). Lai iepazītos ar pilnīgāku Papildprotokola 59. panta analīzi saistībā ar 7. pantu, skat. manus secinājumus lietā C‑303/08 Bozkurt, kas nolasīti tajā pašā datumā, kad šie secinājumi, 48. un nākamie punkti.
31 – Padomes 2003. gada 22. septembra Direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV L 251, 12. lpp.).
32 – Direktīvas 2003/86 2. panta c) punktā apgādnieks ir definēts kā “trešās valsts pilsonis, kas likumīgi uzturas dalībvalstī un iesniedz pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos vai kura ģimenes locekļi iesniedz pieteikumu par atkalapvienošanos ar viņu”.
33 – Direktīvas 2003/86 1. pants.
34 – Minēts šo secinājumu 10. zemsvītras piezīmē.
35 – Skat. 42. punktu.
36 – Skat. 44. un nākamos punktus.
37 – Es negribu pārmērīgi vērsties pie citiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, jo es uzskatu, ka būtu nepareizi šos tiesību aktus uzskatīt par ierobežojošiem, bet es šajā ziņā gribu norādīt, ka Direktīvas 2003/86 16. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm “veikt īpašas pārbaudes un kontroles, ja ir iemesls turēt aizdomās par krāpšanu vai aprēķina laulību [..]. Īpašas pārbaudes var veikt arī ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas atjaunošanas gadījumos”.
38 – F. Pehlivana norāda uz Konvencijas par tiesībām uz ģimenes dzīves ievērošanu 8. pantu un, konkrētāk, uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 21. decembra spriedumu lietā Sen/Nīderlande, prasības pieteikums Nr. 31465/46. Es piekrītu, ka šīs tiesas judikatūras virkne attiecas uz viņas situācijā esošu personu.
39 – Tiesas 2000. gada 16. marta spriedums lietā C‑329/97 (Recueil, I‑1487. lpp., 56. un 57. punkts).
40 – Lai iepazītos ar pilnīgāku Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu un ar to saistīto judikatūru, skat. manus secinājumus lietā C‑303/08 Bozkurt, kas nolasīti tajā pašā datumā, kad šie secinājumi, 71. un nākamie punkti.
41 – Skat. šo secinājumu 18. punktu.
42 – Iepriekš minēts šo secinājumu 15. punktā.
43 – Iepriekš minēts 9. zemsvītras piezīmē.
44 – 26. punkts.