1

Prasītāja ClientEarth ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir vides aizsardzība.

2

Prasītāja 2014. gada 20. janvārī, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), Eiropas Komisijai iesniedza divus pieteikumus par piekļuvi dažādiem dokumentiem. Pirmais pieteikums attiecās uz “ietekmes novērtējumu, ko Komisija bija veikusi saistībā ar Orhūsas konvencijas pīlāra par iespēju vērsties tiesu iestādēs īstenošanu”, savukārt otrais pieteikums attiecās uz “ietekmes novērtējumu, ko Komisija bija veikusi saistībā ar Eiropas tiesiskā regulējuma par vides inspekcijām un uzraudzību valstu un Eiropas Savienības līmenī pārskatīšanu”.

3

Ar 2014. gada 13. februāra vēstuli Komisija noraidīja šā sprieduma 2. punktā minēto otro pieteikumu. Šajā saistībā tā precizēja, ka šis pieteikums skar “ietekmes novērtējuma ziņojumu par saistoša instrumenta projektu, kurā noteikta uz risku balstītu inspekcijas un uzraudzības procedūru stratēģiskā sistēma attiecībā uz [Savienības] vides jomas tiesību aktiem”, kā arī ietekmes novērtējuma padomes (turpmāk tekstā – “padome”) atzinumu, kas sagatavots šajā saistībā (turpmāk tekstā abi kopā – “lietā T‑425/14 pieprasītie dokumenti”). Šis atteikums bija pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

4

Ar 2014. gada 17. februāra vēstuli Komisija noraidīja šā sprieduma 2. punktā minēto pirmo pieteikumu. Tā šajā saistībā precizēja, ka šis pieteikums attiecas uz “ietekmes novērtējuma ziņojuma projektu par iespēju vērsties tiesā vides jautājumos dalībvalstu līmenī [Savienības] vides politikas jomā”, kā arī uz padomes atzinumu, kas sniegts par šo projektu (turpmāk tekstā kopā – “lietā T‑424/14 pieprasītie dokumenti”; kopā ar lietā T‑425/14 pieprasītajiem dokumentiem – “pieprasītie dokumenti”). Šis atteikums bija pamatots ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu.

5

Prasītāja 2014. gada 4. martā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 2. punktu, iesniedza Komisijai divus atkārtotus pieteikumus.

6

Ar 2014. gada 24. marta vēstulēm Komisija informēja prasītāju, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 2. punktam termiņš atbilžu sniegšanai uz atkārtotajiem pieteikumiem ir pagarināts par 15 darba dienām.

7

Ar 2014. gada 1. aprīļa vēstuli (turpmāk tekstā – “2014. gada 1. aprīļa lēmums”) Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, atstāja spēkā atteikumu piekļūt lietā T‑425/14 pieprasītajiem dokumentiem.

8

Ar 2014. gada 3. aprīļa vēstuli (turpmāk tekstā – “2014. gada 3. aprīļa lēmums”; kopā ar 2014. gada 1. aprīļa lēmumu – “apstrīdētie lēmumi”) Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, atstāja spēkā atteikumu piekļūt lietā T‑424/14 pieprasītajiem dokumentiem.

9

Apstrīdētajos lēmumos Komisija, pirmkārt, vispirms norādīja, ka diskusiju un sarunu kontekstā saistībā ar tās likumdošanas iniciatīvu pieņemšanu, kuras skar attiecīgi inspekcijas un uzraudzību vides jomā (2014. gada 1. aprīļa lēmums) un iespēju vērsties tiesā šajā jomā (2014. gada 3. aprīļa lēmums), tā ir uzsākusi ietekmes novērtējumus, kas vēl turpinās. Šajā ziņā tā precizēja, ka ietekmes novērtējumu mērķis bija palīdzēt sagatavot šīs iniciatīvas un ka likumdošanas iniciatīvā iekļautās politikas izvēles (“policy choices”) balstoties uz ietekmes novērtējuma saturu.

10

Turklāt, kā apgalvo Komisija, pieprasīto dokumentu izpaušana šajā stadijā būtiski kaitētu notiekošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, jo būtībā tiktu ietekmēta tās rīcības brīvība un mazināta iespēja rast kompromisus. Turklāt šāda izpaušana varētu radīt ārēju spiedienu, kas varētu apgrūtināt sarežģītos lēmumu pieņemšanas procesus, kuru laikā būtu jāpastāv savstarpējas uzticēšanās atmosfērai. Komisija atsaucās arī uz LES 17. panta 1. punkta noteikumiem un LES 17. panta 3. punkta trešās daļas noteikumiem.

11

Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija 2014. gada 1. aprīļa lēmumā uzsvēra, ka inspekcijas un uzraudzība ir publiskās politikas īstenošanas būtisks elements – tā esot joma, kurai iestādes kopš 2001. gada cenšas pievērst uzmanību un veicināt rīcību Eiropas Savienības mērogā, – un ka diskusija ir jāsargā no ārējās ietekmes faktoriem, jo šāda ietekme skartu pār dalībvalstīm īstenotās kontroles kvalitāti.

12

Otrkārt, Komisija 2014. gada 3. aprīļa lēmumā īpaši norādīja uz jautājuma par iespēju vērsties tiesā vides jomā sensitīvo raksturu, uz iespējamām viedokļu atšķirībām starp dalībvalstīm, kā arī uz faktu, ka ir pagājuši desmit gadi kopš tās priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par iespēju vērsties tiesā saistībā ar vides jautājumiem [neoficiāls tulkojums] (OV 2004, C 96, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada direktīvas priekšlikums”).

13

Visbeidzot, Komisija apstrīdētajos lēmumos piebilda, ka dažādi dokumenti, kas attiecas uz abiem notiekošajiem ietekmes novērtējumiem, jau ir pieejami internetā un ka visi pārējie dokumenti, kas attiecas uz iepriekš minētajiem ietekmes novērtējumiem, tikšot publicēti pēc tam, kad komisāru kolēģija būs pieņēmusi leģislatīvo aktu priekšlikumus.

14

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija apstrīdētajos lēmumos secināja, ka piekļuve pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas noteikumiem, ir jāatsaka, jo lēmumu pieņemšanas procesi ir ļoti agrīnā un sensitīvā stadijā (“at a very early and delicate stage”).

15

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka nav nekādu sevišķu sabiedrības interešu, kas varētu pamatot pieprasīto dokumentu publiskošanu. Šajā ziņā tā norādīja, ka Savienībai ir pienākums saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti un rezultātā – cilvēku veselību. Šis mērķis varētu tikt sasniegts, nodrošinot nediskriminējošas iespējas vērsties tiesā vides jomā. Taču, pirmkārt, Komisija nespēja saprast, kā pieprasīto dokumentu publiskošana šajā stadijā palīdzētu Savienībā dzīvojošām personām netieši ietekmēt vidi, kurā tās dzīvo, jo iespēja vērsties tiesā jau pastāv attiecībā uz valsts tiesām un attiecīgie lēmumu pieņemšanas procesi ir vērsti tikai uz šīs iespējas uzlabošanu. Turklāt Komisija piebilda, ka sabiedriskā apspriešana tika rīkota 2013. gadā un tās laikā ieinteresētās personas, tai skaitā pilsoniskā sabiedrība, varēja piedalīties priekšlikumu vispārīgā satura noteikšanā. Otrkārt, Komisija arī apgalvo, ka publiskošana šajā stadijā būtu kaitējusi lēmumu pieņemšanas procesiem un būtu ietekmējusi iespēju panākt labāko iespējamo kompromisu. Turklāt Komisija uzskata, ka sabiedrības intereses labāk tiktu nodrošinātas, ja attiecīgie lēmumu pieņemšanas procesi varētu tikt īstenoti bez jebkāda ārēja spiediena.

16

Treškārt, Komisija noraidīja iespēju piešķirt daļēju piekļuvi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta izpratnē, jo izņēmums uz pieprasītajiem dokumentiem attiecās pilnībā.

17

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2014. gada 11. jūnijā, prasītāja cēla šīs prasības.

18

Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2015. gada 27. aprīļa rīkojumu lietas T‑424/14 un T‑425/14 saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantu tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

19

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu un, veicot 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, aicināja Komisiju iesniegt noteiktu dokumentu lietā T‑424/14 un rakstveidā uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem, aicinot uz tiem sniegt atbildi tiesas sēdē.

20

Tiesas sēde sākotnēji tika noteikta 2015. gada 9. jūnijā, taču tā pēc prasītājas lūguma tika atlikta uz 2015. gada 16. jūniju.

21

2015. gada 16. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

22

Lietā T‑424/14 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

23

Lietā T‑424/14 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

Lietā T‑425/14 prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Lietā T‑425/14 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

26

Savu prasību atbalstam prasītāja ir izvirzījusi vienu pamatu, kurš būtībā balstās uz divām daļām – pirmā daļa – par Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu, savukārt otrā daļa – par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

27

Vispirms ir jāizskata vienīgā pamata otrā daļa.

28

Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt apstrīdēto lēmumu pamatojumu. Proti, vispirms, Komisija neesot izskaidrojusi, kāpēc Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa ir piemērojama ietekmes novērtējuma ziņojumiem un padomes atzinumiem. Turklāt Komisija neesot konkrēti pamatojusi secinājumu, ka pieprasīto dokumentu publiskošana kaitētu lēmumu pieņemšanas procesiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē. Visbeidzot, Komisija arī neesot no juridiskā viedokļa pietiekami pamatojusi savu apgalvojumu, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisnotu pieprasīto dokumentu izpaušanu.

29

Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

30

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas minētā panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šā panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, Krājums, EU:C:2003:125, 55. punkts; 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, Krājums, EU:C:2007:75, 80. punkts; 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, Krājums, EU:C:2008:392, 166. punkts, un 2011. gada 24. maijs, NLG/Komisija, T‑109/05 un T‑444/05, Krājums, EU:T:2011:235, 81. punkts).

31

Runājot par pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, visiem iestādes lēmumiem attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā uzskaitītajiem izņēmumiem ir jābūt pamatotiem. Ja iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai ir lūgts publiskot, tai jāsniedz paskaidrojumi par to, kā, pirmkārt, piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēts izņēmums, uz kuru šī iestāde atsaucas, un, otrkārt, šā panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos – vai pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas tomēr attaisno konkrētā dokumenta publiskošanu (spriedumi, 2009. gada 11. marts, Borax Europe/Komisija, T‑121/05, EU:T:2009:64, 37. punkts, un 2013. gada 12. septembris, Besselink/Padome, T‑331/11, EU:T:2013:419, 96. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, Krājums, EU:C:2008:374, 48. un 49. punkts).

32

Tāpēc iestādei, kas atteikusi piekļuvi dokumentam, ir jāsniedz pamatojums, kas ļauj saprast un pārbaudīt, pirmkārt, vai pieprasītais dokuments tiešām attiecas uz jomu, kuru skar minētais izņēmums, un, otrkārt, vai patiesi pastāv ar šo izņēmumu saistītā aizsardzības vajadzība (spriedumi, 2005. gada 26. aprīlis, Sison/Padome, T‑110/03, T‑150/03 un T‑405/03, Krājums, EU:T:2005:143, 61. punkts; NLG/Komisija, minēts 30. punktā, EU:T:2011:235, 83. punkts, un Besselink/Padome, minēts 31. punktā, EU:T:2013:419, 99. punkts; šajā ziņā pēc analoģijas skat. arī spriedumu Interporc/Komisija, minēts 30. punktā, EU:C:2003:125, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā lietā no apstrīdēto lēmumu pamatojuma, kas apkopots šā sprieduma 9.–16. punktā, izriet, ka Komisija piekļuves atteikumu ir pamatojusi ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. Pirmkārt, tā būtībā uzskatīja, ka pieprasīto dokumentu publiskošana šajā stadijā nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanas procesiem saistībā ar leģislatīvo aktu priekšlikumu pieņemšanu par attiecīgi inspekcijām un uzraudzību vides jomā (2014. gada 1. aprīļa lēmums) un iespējām vērsties tiesā vides jomā (2014. gada 3. aprīļa lēmums). Tā šajā ziņā uzsvēra gan ietekmes novērtējuma mērķi un nozīmi šāda procesa kontekstā, gan nepieciešamību būtībā aizsargāt tās pārdomu un sarunu risināšanas telpu, kā arī faktu, ka diskusijas saistībā ar abām šīm jomām notiek jau ilgi. Otrkārt, Komisija noliedza, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisnotu publiskošanu, jo tā būtībā nespēj saprast, kā publiskošana palīdzētu Savienībā dzīvojošām personām netieši ietekmēt vidi, kurā tās dzīvo, un precizēja, ka iespēja vērsties tiesā attiecībā uz valsts tiesām jau pastāv, ka notiekošie lēmumu pieņemšanas procesi ir vērsti tikai uz šīs iespējas uzlabošanu un ka, lai uzklausītu ieinteresēto personu viedokli, sabiedriska apspriešana jau ir tikusi rīkota 2013. gadā. Komisija – gluži pretēji – uzskata, ka sabiedrības intereses labāk tiktu nodrošinātas, ja attiecīgie lēmumu pieņemšanas procesi varētu tikt īstenoti bez jebkāda ārēja spiediena.

34

Tādējādi vispirms no apstrīdētajiem lēmumiem nepārprotami izriet, ka atbilstoši Komisijas viedoklim pieprasītie dokumenti ietilpst Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma tvērumā, jo būtībā tie ir saistīti ar lēmumu pieņemšanas procesiem, kuru rezultātā tiks pieņemti iepriekš minētie leģislatīvo aktu priekšlikumi, un to publiskošana nopietni kaitētu minētajiem procesiem.

35

Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka Komisijai nebija jānorāda īpaši iemesli attiecībā uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas piemērojamību pieprasītajiem dokumentiem. It īpaši, ņemot vērā, ka prasītāja – kā tā to atzina tiesas sēdē – atkārtotajos pieteikumos nav nekādi apstrīdējusi šā noteikuma piemērojamību pieprasītajiem dokumentiem, ir jāsecina – tāpat kā ir noteikts judikatūrā –, ka LESD 296. pants nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai attiecīgā iestāde sniegtu detalizētu atbildi uz apsvērumiem, ko prasītājs ir iesniedzis administratīvajā procedūrā (skat. spriedumu, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, Krājums, EU:C:2012:711, 141. punkts un tajā minētā judikatūra), jo šis noteikums nevar tikt interpretēts tādējādi, ka Komisijai preventīvi apstrīdēto lēmumu pamatojumā ir jāatspēko visi hipotētiskie argumenti, kas vēlāk varētu tikt izvirzīti, lai apstrīdētu tās vērtējumu. Tāpēc Komisija apstrīdētajos lēmumos varēja aprobežoties ar to iemeslu norādīšanu pozitīvā veidā, kuru dēļ tā uzskatīja, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmā daļa ir piemērojama, un tai nebija jānoraida vai jākritizē citi iespējami šīs tiesību normas interpretācijas veidi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1960. gada 10. maijs, Barbara u.c./Augstā iestāde, no 3/58 līdz 18/58, 25/58 un 26/58, Krājums, EU:C:1960:18, 411. lpp.).

36

Turpinājumā ir jānorāda, ka no apstrīdēto lēmumu pamatojuma izriet, ka Komisija atbilstoši šā sprieduma 31. un 32. punktā minētajai judikatūrai ir norādījusi skaidru un saprotamu pamatojumu attiecībā uz iemesliem, kuru dēļ tā uzskata, ka, pirmkārt, piekļuve pieprasītajiem dokumentiem kaitētu interesei, kas aizsargāta ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā noteikto izņēmumu, un, otrkārt, ka nav sevišķas sabiedrības intereses, kas tomēr attaisnotu to publiskošanu.

37

Visbeidzot, ņemot vērā šā sprieduma 30. punktā minēto judikatūru, ir jāpiebilst, – kā tas skaidri izriet arī no prasītājas procesuālajiem rakstiem un, it īpaši, no argumentiem, kurus tā ir izklāstījusi vienīgā pamata pirmajā daļā, – ka apstrīdēto lēmumu pamatojums tai ir ļāvis saprast piekļuves atteikuma iemeslus un sagatavot savu prasību. Turklāt šis pamatojums ir arī pietiekams, lai ļautu Vispārējai tiesai īstenot savu kontroli.

38

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka apstrīdētie lēmumi ir pietiekami pamatoti.

39

Tādējādi vienīgā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

40

Lai pamatotu vienīgā pamata pirmo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu – prasītāja sākotnēji izvirzīja trīs iebildumus; pirmais iebildums, kas izvirzīts primāri, būtībā attiecās uz šajā tiesību normā paredzētā izņēmuma nepiemērojamību pieprasītajiem dokumentiem, otrais iebildums, kas izvirzīts pakārtoti, būtībā attiecās uz to, ka nav riska, ka varētu tikt nopietni kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem, un trešais iebildums, kas izvirzīts vēl pakārtotāk, būtībā attiecās uz to, ka ir sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisnotu pieprasīto dokumentu publiskošanu.

41

Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, prasītāja atteicās no procesuālajos rakstos izvirzītā pirmā iebilduma, un par to tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

42

Šādos apstākļos secīgi ir jāizvērtē prasītājas izvirzītais otrais un trešais iebildums.

43

Prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētajos lēmumos ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Komisija kļūdaini ir secinājusi, ka pastāv risks, ka tiks kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izpratnē.

44

Konkrētāk, pirmkārt, prasītāja norāda, ka pieprasītajiem dokumentiem, kurus Komisija sagatavojusi kā likumdevējs un kuriem ir būtiska loma likumdošanas procesā, būtu jābūt plašāk pieejamiem un tieši pieejamiem, cik vien tas ir iespējams.

45

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka ietekmes novērtējumam ir raksturīga pārskatāmība un apspriešanās ar ieinteresētajām personām.

46

Treškārt, prasītāja uzskata, ka pieprasīto dokumentu publiskošana acīmredzami nekaitētu lēmumu pieņemšanas procesiem, bet gan – gluži otrādi – varētu tos uzlabot. Šajā ziņā, vispirms, apstrīdētajos lēmumos iekļautais pamatojums esot gluži vispārīgs un hipotētisks. Tāpat Komisijas argumentiem, ka publiskošana ierobežotu tās rīcības brīvību un mazinātu tās spēju panākt kompromisus, neesot nozīmes un tās rīcības brīvība, izstrādājot ietekmes novērtējuma ziņojumu, katrā ziņā esot mazāka nekā pašā lēmuma pieņemšanas procesā. Turklāt, papildus faktam, ka sabiedrība varētu saprast, ka priekšlikums var tikt grozīts, Komisija neesot parādījusi, ka publiskošana varētu faktiski radīt publisku spiedienu, kas lēmumu pieņemšanas procesus varētu padarīt nesekmīgus. Turklāt pieprasītie dokumenti, kas ietver galvenokārt faktisku informāciju, nevarot tikt kvalificēti kā sensitīvi tikai tāpēc, ka tie attiecas uz politiski pretrunīgu jautājumu. Šajā ziņā prasītāja replikās piebilst, ka, lai arī pieprasītie dokumenti ietver sensitīvu informāciju, katrā ziņā varētu tikt piešķirta daļēja piekļuve, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punktu. Lietā T‑424/14 jautājuma politiskajai sensitivitātei un iespējamajām atšķirībām starp dalībvalstu viedokļiem neesot saistības ar izņēmuma šauro interpretāciju, bet lietā T‑425/14 Komisija kļūdaini esot apgalvojusi, ka ar ārējo ietekmi saistīti faktori ietekmētu pār dalībvalstīm īstenotās kontroles efektivitāti. Visbeidzot, tikai apstāklis vien, ka lēmumu pieņemšanas procesi ir agrīnā stadijā, neesot pietiekams.

47

Ceturtkārt, savās replikās, atbildot uz Komisijas argumentiem, prasītāja, pirmkārt, iebilst pret to, ka tiktu atzīta vispārēja prezumpcija, jo šādai prezumpcijai neesot nekāda pamata Savienības tiesībās un tā esot pilnīgā pretrunā pārskatāmības principam. Otrkārt, tā norāda, ka, pieprasot piekļuvi dokumentiem, tā nav mēģinājusi nedz kaitēt Komisijas lēmumu pieņemšanas procesiem, nedz īstenot privātas intereses un ka intereses, kuras tā vēlas īstenot ar saviem piekļuves pieteikumiem, esot atzītas Eiropas ombuda lēmumā.

48

Savukārt Komisija būtībā apgalvo, ka ir jāatzīst vispārēja prezumpcija, uz kuras pamata var tikt atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem šajā lietā, un ka tā nekādā ziņā nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka pastāv risks, ka tiks kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem.

49

Sākumā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētajos lēmumos Komisija piekļuves atteikumu ir pamatojusi ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. Atbilstoši šai tiesību normai var tikt atteikta piekļuve dokumentam, ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām, vai iestādes saņemtam dokumentam, kurš skar jautājumu, par ko tā nav pieņēmusi lēmumu, ja šā dokumenta publiskošana var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanas procesam iestādē, ja vien attiecīgā dokumenta publiskošanu neattaisno sevišķas sabiedrības intereses.

50

Otrkārt, pieprasītie dokumenti ietilpst Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas izņēmuma piemērošanas jomā, ko turklāt neapstrīd arī prasītāja (skat. šā sprieduma 41. punktu). Proti, šie dokumenti ir tikuši sagatavoti divu ietekmes novērtējumu kontekstā, kas veikti saistībā ar diviem Komisijas lēmumu pieņemšanas procesiem, kuri attiecas uz politikas iniciatīvām, respektīvi, par iespēju vērsties tiesā vides jomā (lieta T‑424/14) un par inspekcijām un uzraudzību šajā pašā jomā (T‑425/14). Nav strīda par to, ka šie lēmumu pieņemšanas procesi vēl norisinājās brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdētos lēmumus.

51

Treškārt, no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka pieprasīto dokumentu publiskošana varētu nopietni kaitēt notiekošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, kuri bija agrīnā un sensitīvā stadijā. Šis secinājums balstās uz vairākiem iemesliem. Pirmkārt, Komisija ir uzskatījusi, ka minētā publiskošana kaitētu tās rīcības brīvībai, kā arī tās spējai piedalīties kompromisa panākšanā. Otrkārt, Komisija ir norādījusi, ka diskusiju un sarunu procesā ir jāsaglabā savstarpējas uzticēšanās atmosfēra, lai izstrādātu politikas priekšlikumus. Tā apgalvo, ka pieprasīto dokumentu publiskošana būtu radījusi ārēja spiediena risku, kas varētu ietekmēt notiekošos sensitīvos procesus. Šajā ziņā Komisija ir arī uzsvērusi faktu, ka tai saskaņā ar LES 17. panta 1. un 3. punktu ir jāsekmē vispārējās intereses un jāveic savi pienākumi pilnīgi neatkarīgi. Treškārt, Komisija 2014. gada 1. aprīļa lēmumā (lieta T‑425/14) ir uzsvērusi faktu, ka inspekcijas un uzraudzība ir publiskās politikas īstenošanas būtisks elements, ka diskusija ir jāsargā no ārējās ietekmes faktoriem, jo šāda ietekme skartu pār dalībvalstīm īstenotās kontroles kvalitāti, un ka iestādes ir izteikušās par šo jautājumu kopš 2001. gada. Savukārt 2014. gada 3. aprīļa lēmumā (lieta T‑424/14) Komisija ir uzsvērusi jautājuma par iespēju vērsties tiesā vides jomā politiski sensitīvo raksturu, iespējamās viedokļu atšķirības starp dalībvalstīm un faktu, ka ir pagājuši desmit gadi kopš 2003. gada direktīvas priekšlikuma.

52

Tādējādi, iepazīstoties ar apstrīdēto lēmumu pamatojumu, šķiet, ka Komisija ir balstījusies uz vispārīgiem apsvērumiem, kuri būtībā attiecas, pirmkārt, uz tās pārdomu telpas, rīcības brīvības, neatkarības, kā arī uz uzticēšanās atmosfēras diskusiju gaitā saglabāšanu un, otrkārt, uz ārēja spiediena risku, kas varētu ietekmēt notiekošo diskusiju un sarunu norisi. Komisija ir balstījusies arī uz specifiskākiem apsvērumiem par abiem notiekošajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, kas attiecas it īpaši uz to agrīno un sensitīvo stadiju, uz faktu, ka apspriestie jautājumi jau ilgstoši ir diskusiju priekšmets, un uz šo jautājumu būtiskumu, kā arī 2014. gada 3. aprīļa lēmumā (lieta T‑424/14) – uz jautājumu saistībā ar iespēju vērsties tiesā vides jomā sensitīvo raksturu un uz iespējamu atšķirību pastāvēšanu starp dalībvalstu viedokļiem. Savukārt no apstrīdētajiem lēmumiem nekādi neizriet, ka Komisija būtu veikusi pieprasīto dokumentu individuālu un konkrētu pārbaudi.

53

Prasītāja apstrīd apstrīdēto lēmumu pamatojuma pamatotību, jo būtībā tas esot gluži vispārīgs un hipotētisks un ar to nevarot tikt pierādīts, ka pastāv risks, ka tiktu nopietni kaitēts Komisijas lēmumu pieņemšanas procesiem. Savukārt Komisija lūdz Vispārējai tiesai atzīt, ka pastāv vispārēja prezumpcija, pamatojoties uz kuru, tā apstrīdētajos lēmumos varētu atteikt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

54

Šajos apstākļos, pirms tiek pārbaudīts, vai apstrīdētie lēmumi ir tiesiski, ir jāizvērtē Komisijas argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu tādas vispārējas prezumpcijas esamību, pamatojoties uz kuru, šī iestāde varētu atteikt piekļuvi tādiem dokumentiem, kuri – tāpat kā pieprasītie dokumenti – attiecas uz ietekmes novērtējumu, kas saistīts ar notiekošu lēmumu pieņemšanas procesu.

55

Jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 preambulas pirmo apsvērumu šī regula atbilst LES 1. panta otrajā daļā definētajam mērķim iezīmēt jaunu posmu aizvien ciešākas Eiropas tautu savienības izveidē, kurā lēmumu pieņemšana notiek, cik vien iespējams, atklāti un, cik vien iespējams, tuvinot to pilsoņiem. Kā tas ir norādīts šīs regulas preambulas otrajā apsvērumā, sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu (spriedumi Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 34. punkts; 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, Krājums, EU:C:2010:541, 68. punkts; 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, Krājums, EU:C:2011:496, 72. punkts; 2013. gada 17. oktobris, Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, Krājums, EU:C:2013:671, 27. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, Krājums, EU:C:2014:112, 61. punkts).

56

Tādēļ Regulas Nr. 1049/2001 mērķis, kā to parāda tās preambulas ceturtais apsvērums un tās 1. pants, ir piešķirt sabiedrībai tiesības uz iespējami plašāku piekļuvi iestāžu dokumentiem (spriedumi Sison/Padome, minēts 30. punktā, EU:C:2007:75, 61. punkts; 2007. gada 18. decembris, Zviedrija/Komisija, C‑64/05 P, Krājums, EU:C:2007:802, 53. punkts; Zviedrija u.c./API un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2010:541, 69. punkts, un Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 28. punkts).

57

Taču šīs tiesības ir pakļautas zināmiem ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības vai privāto interešu apsvērumiem (spriedums Sison/Padome, minēts 30. punktā, EU:C:2007:75, 62. punkts). Konkrētāk, Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā atbilstoši tās preambulas 11. apsvērumam ir paredzēts izņēmumu regulējums, kas ļauj iestādēm atteikt piekļuvi dokumentam, ja tā publiskošana var kaitēt kādām ar šo pantu aizsargātām interesēm (spriedumi Zviedrija u.c./API un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2010:541, 70. un 71. punkts; Zviedrija/MyTravel un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2011:496, 74. punkts, un Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 29. punkts).

58

Tā kā ar šādiem izņēmumi principā tiek izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumus Sison/Padome, minēts 30. punktā, EU:C:2007:75, 63. punkts un tajā minētā judikatūra; Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 36. punkts un tajā minētā judikatūra, un Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Atbilstoši šauras interpretācijas principam, ja attiecīgā iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli kaitēt interesēm, ko aizsargā kāds no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, uz kuru šī iestāde atsaucas. Turklāt šāda kaitējuma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai gluži hipotētiskam (skat. spriedumus Zviedrija/MyTravel un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2011:496, 76. punkts un tajā minētā judikatūra, un Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 31. punkts). Turklāt tikai ar to vien, ka dokuments attiecas uz interesēm, kuras aizsargātas ar izņēmumu, nepietiek, lai pamatotu šā izņēmuma piemērošanu (spriedumi, 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, Krājums, EU:T:2005:125, 69. punkts, un 2011. gada 7. jūnijs, Toland/Parlaments, T‑471/08, Krājums, EU:T:2011:252, 29. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 64. punkts).

60

Tādējādi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanai ir jāpierāda, ka iespēja piekļūt dokumentam, ko iestāde sagatavojusi iekšējām vajadzībām, šajā gadījumā varēja konkrēti un reāli apdraudēt iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību un ka šā kaitējuma risks bija saprātīgi paredzams, nevis gluži hipotētisks (spriedums Toland/Parlaments, minēts 59. punktā, EU:T:2011:252, 70. punkts).

61

Turklāt lēmumu pieņemšanas procesa kaitējumam, lai uz to attiektos Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētais izņēmums, ir jābūt nopietnam. Tas tā it īpaši ir tad, ja konkrēto dokumentu izpaušanai ir ievērojama ietekme uz lēmumu pieņemšanas procesu. Nopietnuma novērtēšana ir atkarīga no visiem lietas apstākļiem, it īpaši no iestādes minētās konkrēto dokumentu izpaušanas negatīvās ietekmes uz lēmumu pieņemšanas procesu (spriedumi, 2008. gada 18. decembris, Muñiz/Komisija, T‑144/05, EU:T:2008:596, 75. punkts; Toland/Parlaments, minēts 59. punktā, EU:T:2011:252, 71. punkts, un 2014. gada 9. septembris, MasterCard u.c./Komisija, T‑516/11, EU:T:2014:759, 62. punkts).

62

Taču ir jānorāda, ka šī judikatūra nav jāinterpretē tādējādi, ka tajā iestādēm ir prasīts sniegt pierādījumus, ka šāds risks pastāv. Atbilstoši judikatūrai šajā ziņā ir pietiekami, ka apstrīdētajā lēmumā ir iekļauti konkrēti elementi, kas ļauj secināt, ka tā pieņemšanas datumā kaitējums lēmumu pieņemšanas procesam bija saprātīgi paredzams, nevis gluži hipotētisks, it īpaši norādot, ka šajā datumā pastāvēja objektīvi iemesli, kas ļāva saprātīgi paredzēt, ka šāds kaitējums notiktu, ja prasītāja pieprasītie dokumenti tiktu publiskoti (spriedums, 2014. gada 11. decembris, Saint-Gobain Glass Deutschland/Komisija, T‑476/12, pārsūdzēts, EU:T:2014:1059, 71. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu Toland/Parlaments, minēts 59. punktā, EU:T:2011:252, 78. un 79. punkts).

63

Taču, neraugoties uz 59. punktā minēto judikatūru, Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgā iestāde var atsaukties uz vispārējām prezumpcijām, kas ir piemērojamas noteiktām dokumentu kategorijām, jo pieteikumiem par publiskošanu, kas attiecas uz viena veida dokumentiem, var būt piemērojami līdzīgi vispārīgi apsvērumi (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 50. punkts; skat. arī spriedumus Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 72. punkts un tajā minētā judikatūra, un Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Līdz ar to Tiesa jau piecos konkrētos gadījumos ir atzinusi, ka pastāv vispārējas prezumpcijas par piekļuves atteikumu dokumentiem, proti, attiecībā uz administratīvās lietas dokumentiem saistībā ar valsts atbalsta pārbaudes procedūru (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, Krājums, EU:C:2010:376, 61. punkts), attiecībā uz dokumentiem, ar kuriem ir apmainījusies Komisija un par koncentrāciju paziņojušie lietas dalībnieki vai trešās personas uzņēmumu koncentrācijas darbību kontroles procedūras ietvaros (spriedumi, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, Krājums, EU:C:2012:393, 123. punkts, un Komisija/Agrofert Holding, C‑477/10 P, Krājums, EU:C:2012:394, 64. punkts), attiecībā uz procesuālajiem rakstiem, ko iestāde iesniegusi tiesvedībā (spriedums Zviedrija u.c./API un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2010:541, 94. punkts), attiecībā uz dokumentiem, kas skar procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi šīs procedūras pirmstiesas stadijā (spriedums, 2013. gada 14. novembris, LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, Krājums, EU:C:2013:738, 65. punkts), kā arī attiecībā uz dokumentiem, kas ir ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru (spriedums Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 93. punkts).

65

Vispārējā tiesa ir atzinusi vispārēju prezumpciju pastāvēšanu vēl trijās situācijās, proti, attiecībā uz pretendentu piedāvājumiem publiskā iepirkuma procedūrā, ja piekļuves pieteikumu ir iesniedzis cits pretendents (spriedums, 2013. gada 29. janvāris, Cosepuri/EFSA, T‑339/10 un T‑532/10, Krājums, EU:T:2013:38, 101. punkts), attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar procedūru, kura tiek saukta par “EU Pilot” (spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, Krājums, pārsūdzēts, EU:T:2014:816, 63. punkts), kā arī attiecībā uz dokumentiem, ko valsts konkurences iestādes nosūtījušas Komisijai, pamatojoties uz Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV L 1, 1. lpp.), 11. panta 4. punktu (spriedums, 2015. gada 12. maijs, Unión de Almacenistas de Hierros de España/Komisija, T‑623/13, Krājums, EU:T:2015:268, 64. punkts).

66

Pirmkārt, no iepriekš 64. un 65. punktā minētās judikatūras izriet, ka, lai uz vispārēju prezumpciju varētu pamatoti atsaukties pret personu, kura prasa piekļuvi dokumentiem, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, ir nepieciešams, lai pieprasītie dokumenti būtu tās pašas kategorijas dokumenti vai tāda paša rakstura dokumenti (šajā ziņā skat. spriedumus Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 50. punkts; Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 72. punkts un tajā minētā judikatūra, un Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Otrkārt, no šīs judikatūras izriet, ka vispārēju prezumpciju piemērošanu prasa galvenokārt imperatīva nepieciešamība nodrošināt pareizu attiecīgo procedūru norisi un garantēt to mērķu sasniegšanu. Tādējādi vispārēja prezumpcija var tikt atzīta, pamatojoties uz to, ka piekļuve ar noteiktiem procesiem saistītiem dokumentiem nav savietojama ar šo procesu pareizu norisi, un pamatojoties uz risku, ka tiem tiks nodarīts kaitējums, pieņemot, ka vispārējas prezumpcijas ļauj nodrošināt procesa norises integritāti, ierobežojot trešo personu iejaukšanos (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumus lietā LPN un Somija/Komisija, C‑514/11 P un C‑605/11 P, Krājums, EU:C:2013:528, 66., 68., 74. un 76. punkts, un spriedumu Spirlea/Komisija, minēts 65. punktā, pārsūdzēts, EU:T:2014:816, 57. un 58. punkts). Tādu īpašu noteikumu piemērošana, kuri paredzēti tiesību aktā, kas attiecas uz Savienības iestādē notiekošu procesu, kura vajadzībām pieprasītie dokumenti ir tikuši sagatavoti, ir viens no kritērijiem, kas var attaisnot vispārējas prezumpcijas atzīšanu (šajā ziņā skat. spriedumu,2015. gada 11. jūnijs, McCullough/Cedefop, T‑496/13, EU:T:2015:374, 91. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, Krājums, EU:C:2013:325, 75. punkts).

68

Šajā lietā, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai pieprasītie dokumenti ir tās pašas kategorijas dokumenti vai tāda paša rakstura dokumenti.

69

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina – kā Komisija to precizēja tiesas sēdē un ko prasītāja nav apstrīdējusi –, ka pieprasītie dokumenti ir ietekmes novērtējuma ziņojuma projekti, ietekmes novērtējuma ziņojuma projekta redakcija, kas sagatavota pēc pozitīva padomes atzinuma un kas paredzēta nosūtīšanai starpdienestu apspriešanai, kā arī padomes atzinums par šiem projektiem. Šie dokumenti ir saistīti ar diviem ietekmes novērtējumiem, pirmais attiecas uz iespēju vērsties tiesā vides jomā, savukārt otrais – uz inspekciju un uzraudzības tiesiskā regulējuma pārskatīšanu šajā pašā jomā.

70

Turpinājumā ir jānorāda, ka Ietekmes novērtējuma pamatnostādnēs, kuras Komisija ir pieņēmusi 2009. gada 15. janvārī (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”), ietekmes novērtējums ir definēts šādi:

“Ietekmes novērtējums ir loģisku posmu kopums, kas jāīsteno, [politikas] priekšlikumu sagatavošanas gaitā. Tas ir process, kura laikā politikas lēmumu pieņēmēju vajadzībām tiek sagatavota informācija par iespējamo politikas risinājumu priekšrocībām un trūkumiem, novērtējot to potenciālo ietekmi. Šā procesa rezultāti tiek izklāstīti [ietekmes novērtējuma] ziņojumā.

[..]

[Ietekmes novērtējuma] veikšana ir Komisijas priekšlikumu izstrādes būtisks elements, un komisāru kolēģija ņems vērā [ietekmes novērtējuma] ziņojumu, pieņemot savus lēmumus. [Ietekmes novērtējums] palīdz pieņemt lēmumu, taču to neaizstāj – politikas priekšlikuma pieņemšana vienmēr ir politisks lēmums, kuru pieņem tikai kolēģija [neoficiāls tulkojums].”

71

Visbeidzot, no pamatnostādnēm izriet, ka ietekmes novērtējums tiek veikts vairākos posmos. To skaitā it īpaši ir ietekmes novērtējuma projekta sagatavošana, tā iesniegšana padomes atzinuma saņemšanai, tā galīgās redakcijas sagatavošana padomes ieteikumu gaismā, tā pārsūtīšana starpdienestu apspriešanai Komisijā – šajā stadijā ziņojuma projekts vēl var tikt būtiski grozīts, un šādā gadījumā ir jāsaņem jauns padomes atzinums – un, visbeidzot, tā nosūtīšana komisāru kolēģijai.

72

Šo elementu gaismā ir uzskatāms, ka pieprasītie dokumenti, ciktāl tie ir saistīti ar divu ietekmes novērtējumu veikšanu, pieder tai pašai dokumentu kategorijai un tādējādi ir izpildīts 66. punktā izklāstītais nosacījums.

73

Šo secinājumu neliek apšaubīt prasītājas tiesas sēdē izvirzītais arguments, ka tās iesniegtie pieteikumi par piekļuvi dokumentiem nav uzskatāmi par “vispārējiem pieteikumiem” un neattiecas uz dokumentu kopumu.

74

Protams, Tiesa ir norādījusi, ka lietām, kurās tika taisīti iepriekš 64. punktā minētie spriedumi, bija raksturīgs fakts, ka piekļuves pieteikums neattiecās uz vienu dokumentu, bet gan uz dokumentu kopumu, un tā ir precizējusi, ka šāda veida situācijā vispārējas prezumpcijas par piekļuves atteikumu atzīšana ir ļāvusi attiecīgajai iestādei izskatīt vispārēju pieteikumu un atbildēt uz to atbilstoši (skat. spriedumu Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 67.–69. punkts un tajos minētā judikatūra).

75

Taču no judikatūras izriet, ka tas ir kā kvalitatīvs tā kvantitatīvs kritērijs, proti, no fakta, ka pieprasītie dokumenti attiecas uz vienu un to pašu procedūru – šajā gadījumā – divām ietekmes novērtējuma veikšanas procedūrām –, ir atkarīgs, vai tiek piemērota vispārēja prezumpcija par piekļuves atteikšanu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā,EU:C:2013:738, 45. punkts un tajā minētā judikatūra), nevis – kā būtībā to apgalvo prasītāja – tikai kvantitatīvs kritērijs, proti, lielāks vai mazāks dokumentu skaits, uz kuriem attiecas piekļuves pieteikums (šajā ziņā skat. spriedumu Spirlea/Komisija, minēts 65. punktā, pārsūdzēts, EU:T:2014:816, 75. punkts).

76

Otrkārt, ir jākonstatē, ka nav juridiska dokumenta, kas konkrēti reglamentē piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, kā Komisija to turklāt ir atzinusi, atbildot uz jautājumu, kuru Vispārējā tiesa uzdeva tiesas sēdē.

77

Tomēr, ņemot vērā iepriekš 67. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jānorāda, ka – pretēji tam, ko prasītāja apgalvoja tiesas sēdē, – ar šo apstākli vien nevar tikt pamatots, ka tiek izslēgta jebkāda iespēja atzīt vispārējas prezumpcijas pastāvēšanu, uz kuras pamata var tikt atteikta piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

78

Gluži pretēji – šajā gadījumā ir uzskatāms, ka šāda vispārēja prezumpcija ir nepieciešama, ņemot vērā noteikumus, kas reglamentē, kā Komisija sagatavo un izstrādā politikas priekšlikumus, tai skaitā attiecīgā gadījumā – leģislatīvo aktu priekšlikumus.

79

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka atbilstoši LES 17. panta 1.–3. punktam:

“1.   Komisija sekmē vispārējās Savienības intereses un šajā nolūkā uzņemas atbilstīgu iniciatīvu. [..]

2.   Ja vien Līgumos nav noteikts citādi, Savienības leģislatīvos aktus var pieņemt, tikai pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. Pārējos aktus pieņem, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, ja tā paredzēts Līgumos.

3.   [..]

Veicot savus pienākumus, Komisija ir pilnīgi neatkarīga. [..]”

80

Turklāt ir jāatgādina, ka jomās – kā attiecībā uz Savienības politiku vides jomā –, uz kurām, pamatojoties uz LESD 192. panta 1. punktu un neskarot izņēmumus, kas paredzēti šā panta 2. punktā, attiecas LESD 289. panta 1. punktā un 294. pantā noteiktā parastā likumdošanas procedūra, Komisija atbilstoši LESD 294. panta 2. punktam iesniedz priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei. Tieši ar šo priekšlikumu sākas minētā likumdošanas procedūra.

81

Likumdošanas iniciatīvas tiesības, kas Komisijai piešķirtas šajos noteikumos, nozīmē, ka šai iestādei ir jāizlemj, vai iesniegt vai neiesniegt leģislatīva akta priekšlikumu, izņemot situācijas, kurās tai saskaņā ar Savienības tiesībām obligāti ir jāiesniedz šāds priekšlikums. Saskaņā ar šīm tiesībām leģislatīva akta priekšlikuma iesniegšanas gadījumā Komisijai, kura saskaņā ar LES 17. panta 1. punktu sekmē vispārējās Savienības intereses un īsteno šajā ziņā nepieciešamo iniciatīvu, ir arī jānosaka šā priekšlikuma priekšmets, mērķis, kā arī saturs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 14. aprīlis, Padome/Komisija, C‑409/13, Krājums, EU:C:2015:217, 70. punkts).

82

Tādējādi Komisijai, kas sekmē vispārējās intereses un īsteno savas pilnvaras pilnīgi neatkarīgi, ir ticis uzticēts uzdevums identificēt visu dalībvalstu vispārējās intereses un piedāvāt tām atbilstīgus risinājumus (šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Padome/Komisija (C‑409/13, Krājums, EU:C:2014:2470, 43. punkts)).

83

Tādējādi, kad Komisija sagatavo un izstrādā politikas priekšlikumus, tai ir jāraugās, lai tā rīkotos pilnīgi neatkarīgi un lai tās priekšlikumi būtu tikai vispārējās interesēs.

84

Attiecīgi šai iestādei šajā stadijā ir jāsniedz iespēja rīkoties pilnīgi neatkarīgi un vispārējo interešu labad.

85

Otrkārt, ir jānorāda, ka Komisija, sagatavojot un izstrādājot politikas priekšlikumus, var – kā šajā lietā – balstīties uz ietekmes novērtējumiem, kas veikti nolūkā sagatavot un izstrādāt šādus priekšlikumus.

86

Šajā ziņā ietekmes novērtējums, kurš saskaņā ar pamatnostādnēm “ir būtisks instruments, kas palīdz nodrošināt, ka Komisijas iniciatīvas un [Savienības] tiesību akti tiek sagatavoti, balstoties uz pārskatāmu, pilnīgu un līdzsvarotu informāciju”, ir daļa – kā tas turklāt izriet no tā definīcijas šajās pamatnostādnēs, kura izklāstīta šā sprieduma 70. punktā, – no politikas priekšlikumu, tai skaitā leģislatīvu aktu priekšlikumu, sagatavošanas, ko veic Komisija.

87

Konkrēti, ietekmes novērtējums ļauj apkopot informāciju, uz kuras pamata Komisija var novērtēt it īpaši šo priekšlikumu lietderīgumu, vajadzīgumu, būtību un saturu.

88

Šim nolūkam, kā norādīts pamatnostādnēs, ietekmes novērtējuma ziņojumā ir it īpaši iekļautas sadaļas, kuras attiecas uz “politikas risinājumiem”, “ietekmes analīzi” un “risinājumu salīdzinājumu”.

89

No tā izriet, ka – pretēji prasītājas argumentiem – nav uzskatāms, ka ietekmes novērtējuma ziņojums aprobežotos tikai ar politikas priekšlikumu sagatavošanas un izstrādes faktiskā konteksta noteikšanu.

90

Otrkārt, ir jāpiebilst, ka ietekmes novērtējuma veikšana ļauj Komisijai pārliecināties, ka tiek ievēroti LES 11. panta 3. punkta noteikumi, saskaņā ar kuru “[šī iestāde] veic plašas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm, lai nodrošinātu Savienības darbību saskaņotību un pārredzamību”.

91

Proti, ietekmes novērtējums – kā tas izriet no pamatnostādnēm – tiek sagatavots, ievērojot procedūru, kas sastāv no vairākiem posmiem. Konkrēti, pēc sagatavošanas posma, lai veiktu šādu novērtējumu, ir jāapspriežas ar ieinteresētajām personām un ekspertiem.

92

Tādējādi pamatnostādnēs ir paredzēts, ka ietekmes novērtējumā “tiek ņemts vērā daudzu dažādu personu pienesums atbilstoši Komisijas īstenotajai pārskatāmības un atvērtības politikai attiecībā pret citām iestādēm un pilsonisko sabiedrību” un ietekmes novērtējuma ziņojumā tiek izklāstīti apspriešanās rezultāti, it īpaši dažādie izteiktie viedokļi un veids, kādā tie ir tikuši ņemti vērā. Uz šīs apspriešanās rezultātu pamata tiek sagatavots ietekmes novērtējuma ziņojuma projekts, kas pēc tam tiek nosūtīts padomei, lai saņemtu tās atzinumu, un tā galīgā redakcija tiek sagatavota pēc padomes apsvērumu saņemšanas un pēc tam nosūtīta starpdienestu apspriešanai, bet vēlāk – komisāru kolēģijai.

93

No tā izriet, ka, protams, saistībā ar sabiedriskās apspriešanas organizēšanu – kam piekrīt arī lietas dalībnieki – ietekmes novērtējums palīdz panākt, lai Komisijas lēmumu pieņemšanas process, kas vērsts uz politikas priekšlikumu izstrādāšanu un sagatavošanu, būtu pārskatāms un atklāts, un panākt ieinteresēto personu līdzdalību minētajā procesā.

94

Taču, ņemot vērā it īpaši šā sprieduma 79.–84. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jānorāda, ka, līdzko saistībā ar ietekmes novērtējuma veikšanu apspriešanās ar ieinteresētajām personām ir notikusi un vajadzīgā informācija ir apkopota, Komisijai – kā tā būtībā apgalvo – ir jābūt spējīgai, pamatojoties uz šiem elementiem, pilnīgi neatkarīgi, vispārējās interesēs, kā arī bez ārēja spiediena un bez trešo personu ietekmes lemt par ierosināmajām politikas iniciatīvām.

95

Šis apsvērums ir vēl jo nozīmīgāks, lai saglabātu Komisijai ar līgumiem piešķirto likumdošanas iniciatīvas pilnvaru būtību un tās spēju pilnīgi neatkarīgi izvērtēt politikas priekšlikuma lietderīgumu. Konkrētāk, minētas iniciatīvas pilnvaras ir jāaizsargā no jebkādas publisko vai privāto interešu ietekmes, kas ārpus rīkotās apspriešanās varētu ierobežot Komisiju, liekot tai pieņemt politikas iniciatīvu, to grozīt vai pat izbeigt, un kas tādējādi paildzinātu vai padarītu sarežģītāku šajā iestādē notiekošo diskusiju.

96

Tā kā ietekmes novērtējuma ziņojumā – kā izriet no šā sprieduma 88. punkta – ir ietverts dažādo šajā stadijā apsvērto politikas risinājumu salīdzinājums, šā ziņojuma – arī šajā stadijā – un šajā saistībā sniegto padomes atzinumu publiskošana palielinātu risku, ka trešās personas centīsies ārpus Komisijas rīkotās publiskās apspriešanas mērķtiecīgi ietekmēt Komisijas izvēli attiecībā uz politikas risinājumu un politikas priekšlikuma saturu, kas tai jānosaka. Ja tām pašām personām vai struktūrām, kas iesniegušas apsvērumus sabiedriskajā apspriešanā, būtu tūlītēja piekļuve ietekmes novērtējuma dokumentiem, tās varētu iesniegt jaunus apsvērumus vai kritiku par apsvērtajiem risinājumiem un iespējām, apgalvojot, ka viņu viedoklis nav ticis pietiekami vai atbilstoši ņemts vērā, kaut arī Komisijai pēc apspriešanās publiskās daļas ir jābūt autonomai pārdomu telpai, uz laiku tiekot atbrīvotai no jebkāda ārēja spiediena vai ietekmes.

97

Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā ir jāsecina, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanas nolūkos Komisijai, neveicot katra ietekmes novērtējuma sagatavošanas kontekstā izstrādāta dokumenta konkrētu un individuālu pārbaudi, ir tiesības prezumēt, ka šo dokumentu publiskošana principā nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam saistībā ar politikas priekšlikuma izstrādi.

98

Šajā ziņā, pirmkārt, runājot par termiņu, kurā šī vispārējā prezumpcija var darboties, ir jānorāda, ka saskaņā ar pamatnostādnēm ietekmes novērtējuma ziņojums un padomes atzinums kopā ar politikas priekšlikumu tiek publicēti internetā pēc tam, kad tos ir pieņēmusi komisāru kolēģija. Turklāt pamatnostādnēs ir precizēts, ka, pat ja tiktu secināts, ka politikas iniciatīva nav jāierosina, ietekmes novērtējuma ziņojums, kurā ir izskaidroti iemesli, kāpēc ticis nolemts nerīkoties, tiek sagatavots, izskatīts padomē un publicēts internetā kā darba dokuments.

99

Ņemot vērā šos elementus, ir uzskatāms, ka vispārējā prezumpcija, kas atzīta šā sprieduma 97. punktā, var tikt piemērota tik ilgi, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu par iespējamu politikas priekšlikumu, proti, kamēr politikas priekšlikums nav pieņemts vai ir nolemts to nepieņemt.

100

Otrkārt, vispārējā prezumpcija, kas atzīta šā sprieduma 97. punktā, ir piemērojama neatkarīgi no Komisijas attiecīgā gadījumā plānotā priekšlikuma – leģislatīvā vai cita veida – rakstura.

101

Protams, – kā norāda prasītāja – apsvērumiem, kas izriet no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi iestāžu dokumentiem, un attiecīgi Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu šaurai interpretācijai saskaņā ar judikatūru ir īpaša nozīme, kad attiecīgā iestāde darbojas likumdevēja statusā, kā tas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 preambulas sestā apsvēruma, kurā noteikts, ka būtu jānodrošina plašāka piekļuve dokumentiem tieši šādā gadījumā. Pārskatāmība šajā kontekstā palīdz stiprināt demokrātiju, dodot pilsoņiem iespēju pārbaudīt leģislatīvā akta pamatā esošās informācijas kopumu. Pilsoņu iespēja pārzināt likumdošanas darbības pamatus ir nosacījums tam, lai tie varētu efektīvi īstenot savas demokrātiskās tiesības (spriedumi Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 46. punkts, un 2011. gada 22. marts, Access Info Europe/Padome, T‑233/09, Krājums, EU:T:2011:105, 57. punkts).

102

Tomēr vispirms ir jānorāda, ka, lai gan ir taisnība, ka atbilstoši LES 17. panta 2. punkta noteikumiem pilnvaras ierosināt leģislatīvu aktu pieņemšanu LESD 289. panta 3. punkta izpratnē principā, ja nav noteikts citādi, ir Komisijai, taču saskaņā ar LES 14. panta 1. punktu un LES 16. panta 1. punktu likumdošanas funkciju kopīgi veic Parlaments un Padome. Tāpat no LESD 289. panta 1.–3. punkta izriet, ka leģislatīvs akts ir jebkurš akts, kas pieņemts saskaņā ar likumdošanas procedūru, tas ir, pirmkārt, jebkura regula, jebkura direktīva vai jebkurš lēmums, kuru Parlaments kopīgi ar Padomi pēc Komisijas priekšlikuma ir pieņēmuši saskaņā ar LESD 294. pantā izklāstīto parasto likumdošanas procedūru, un, otrkārt, jebkura regula, jebkura direktīva vai jebkurš lēmums, kuri pieņemti saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, proti, atkarībā no konkrētā gadījuma – ko pieņēmis Parlaments ar Padomes piedalīšanos vai Padome ar Parlamenta piedalīšanos.

103

No tā izriet, ka Komisija, kad tā sagatavo un izstrādā akta priekšlikumu, pat ja tas ir leģislatīva rakstura, pati nerīkojas likumdevēja statusā, jo, pirmkārt, šī sagatavošanas un izstrādes procedūra ir procedūra, kas obligāti notiek pirms pašas likumdošanas procedūras, un tās laikā turklāt ir jānosaka paša ierosināmā akta veids, un, otrkārt, likumdošanas funkciju veic Parlaments un Padome.

104

Turpinājumā, ciktāl prasītāja atsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 12. panta 2. punktu, ir jānorāda, ka, protams, šajā tiesību normā ir atzītas likumdošanas procesa īpatnības, paredzot, ka “tieši pieejamiem jo īpaši ir jābūt likumdošanas dokumentiem, tas ir, dokumentiem, kas izdoti vai saņemti tādu tiesību aktu pieņemšanas procedūras laikā, kas dalībvalstīs vai dalībvalstīm ir juridiski saistoši” (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 47. punkts).

105

Tomēr, pat pieņemot, ka pieprasītie dokumenti ir jākvalificē kā “likumdošanas dokumenti” Regulas Nr. 1049/2001 12. panta 2. punkta izpratnē, ir jānorāda, ka šī tiesību norma ir piemērojama tikai “saskaņā ar” šīs pašas regulas “4. un 9. pantu” (šajā ziņā skat. spriedumu Sison/Padome, minēts 30. punktā, EU:C:2007:75, 41. punkts). Taču, kā tika konstatēts šā sprieduma 97. un 99. punktā, Komisijai, piemērojot minētās regulas 4. panta 3. punkta pirmo daļu, ir tiesības prezumēt, ka pieprasīto dokumentu publiskošana principā nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanas procesam saistībā ar politikas priekšlikuma izstrādi, kamēr tā nav pieņēmusi lēmumu par šo priekšlikumu.

106

Visbeidzot, katrā ziņā ir jānorāda, ka – pretēji tam, ko tiesas sēdē, atbildot uz rakstveida jautājumu, kuru mutvārdu atbildes sniegšanai bija uzdevusi Vispārējā tiesa, apgalvoja prasītāja, – judikatūra par piekļuvi dokumentiem neliedz atzīt vispārējas prezumpcijas likumdošanas kontekstā. Proti, Tiesa pirmo reizi atzina iestādes iespēju balstīties uz vispārējām prezumpcijām saistībā ar lēmumu atteikt piekļuvi Padomes juridiskā dienesta atzinumam par Padomes direktīvas priekšlikumu, pirms tam 101. punktā minētajā judikatūrā atgādinot likumdošanas procesa īpašās iezīmes, ņemot vērā Regulas Nr. 1049/2001 12. panta 2. punktu (spriedums Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 46., 47. un 50. punkts).

107

Treškārt, – pretēji tam, ko prasītāja apgalvoja tiesas sēdē, – ir jāuzskata, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulas (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV L 264, 13. lpp.), 6. panta 1. punkts arī neliedz atzīt, ka pastāv šā sprieduma 97. punktā minētā vispārējā prezumpcija.

108

Protams, Regulas Nr. 1367/2006 6. pantā, kas papildina Regulu Nr. 1049/2001 ar īpašām normām attiecībā uz piekļuves pieteikumiem saistībā ar vides informāciju (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2013:738, 79. punkts), ir apstiprināts un nostiprināts pienākums šauri interpretēt šīs regulas 4. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā ievilkumā, kā arī 3. un 5. punktā paredzētos izņēmumus. No Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrā teikuma izriet, ka minētie izņēmumi ir jāinterpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, LPN/Komisija, T‑29/08, Krājums, EU:T:2011:448, 107. punkts).

109

Tomēr, pirmkārt, pat nepastāvot vajadzībai pārbaudīt, vai šajā lietā pieprasītie dokumenti ietver informāciju par emisijām vidē, ir jānorāda, ka pašam faktam, ka Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrais teikums ietver precizējumus attiecībā uz Regulā Nr. 1049/2001 paredzēto izņēmumu no tiesībām uz piekļuvi dokumentiem šauru interpretāciju, kā rezultātā piekļuve vides informācijai var būt plašāka nekā piekļuve citai informācijai, kas ietverta iestāžu rīcībā esošajos dokumentos, nav izšķirošas nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai attiecīgajai iestādei ir vai nav jāveic pieprasīto dokumentu vai informācijas konkrēta un individuāla pārbaude (šajā ziņā skat. spriedumu LPN/Komisija, minēts 108. punktā, EU:T:2011:448, 107. un 117. punkts). Atbilstoši šiem judikatūrā noteiktajiem principiem pieprasīto dokumentu kopums var tikt aizsargāts kā kategorija.

110

Otrkārt, ciktāl prasītāja šajā kontekstā ir atsaukusies uz sevišķu sabiedrības interešu esamības konstatāciju, turpinājumā ir jānorāda uz iepriekš veikto šīs lietas dalībnieces izvirzītā trešā iebilduma izvērtējumu.

111

Tāpēc ne ar vienu no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nevar tikt atspēkots šā sprieduma 97. punktā izdarītais secinājums par vispārējas prezumpcijas pastāvēšanu.

112

Tādējādi apstrīdēto lēmumu tiesiskums ir jāpārbauda šīs vispārējās prezumpcijas gaismā, jo Komisija ir uzskatījusi, ka pieprasīto dokumentu publiskošana nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesiem.

113

Kā tas izriet no šā sprieduma 97. un 99. punkta, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzētā izņēmuma piemērošanas nolūkos Komisijai, neveicot katra ietekmes novērtējuma sagatavošanas kontekstā izstrādātā dokumenta konkrētu un individuālu pārbaudi, ir tiesības prezumēt, ka šo dokumentu publiskošana principā nopietni kaitētu tās lēmumu pieņemšanas procesam saistībā ar politikas priekšlikuma izstrādi, kamēr tā nav pieņēmusi lēmumu par šo priekšlikumu.

114

Atbilstoši judikatūrai vispārējas prezumpcijas atzīšana neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz kādu no dokumentiem, kuru tiek pieprasīts publiskot, minētā prezumpcija neattiecas vai ka pastāv Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā norādītās sevišķās sabiedrības intereses, kas attaisno pieprasīto dokumentu publiskošanu (pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

115

Šajā lietā, kā tas izriet no šī sprieduma 51. un 52. punkta, piekļuves atteikums, kas attiecībā pret prasītāju izteikts apstrīdētajos lēmumos, papildus katra konkrētā lēmuma pamatojumam balstās arī uz vispārīgiem apsvērumiem, kuri būtībā attiecas, pirmkārt, uz imperatīvu nepieciešamību saglabāt Komisijas pārdomu telpu, rīcības brīvību, neatkarību un uzticēšanās atmosfēru diskusiju gaitā un, otrkārt, uz ārēja spiediena risku, kas varētu ietekmēt notiekošo diskusiju un sarunu norisi. Šis apstrīdēto lēmumu pamatojums tādējādi būtībā balstās uz apsvērumiem, kuri attaisnoja šā sprieduma 113. punktā minētās vispārējās prezumpcijas atzīšanu.

116

Šajā ziņā, pirmkārt, nav strīda par to – kā tas jau tika norādīts šā sprieduma 50. punktā –, ka pieprasītie dokumenti ir saistīti ar divu ietekmes novērtējumu veikšanu, kas norisinājās apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī un kas attiecās uz iespējamām politikas iniciatīvām, respektīvi, par iespēju vērsties tiesā vides jomā un par inspekciju un uzraudzības tiesiskā regulējuma pārskatīšanu šajā pašā jomā.

117

It īpaši no Komisijas sniegtajiem skaidrojumiem tiesas sēdē – prasītāja šo šādi sniegto faktisko apstākļu patiesumu nav apstrīdējusi – izriet, ka apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī nebija ticis pieņemts nekāds lēmums saistībā ar iespējamām politikas iniciatīvām, kas varētu tikt noteiktas jomās, uz kurām attiecās abi ietekmes novērtējumi. Lai gan ir taisnība, ka, runājot par iespēju vērsties tiesā vides jomā, Komisija ir apstiprinājusi, ka tā 2014. gada 21. maijā ir atsaukusi 2003. gada direktīvas priekšlikumu, tomēr šī atsaukšana ir notikusi pēc 2014. gada 3. aprīļa lēmuma, tādējādi tā nav jāņem vērā, lai novērtētu šā lēmuma tiesiskumu. Proti, saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas balstās uz LESD 263. pantu, attiecīgā Savienības akta tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāv šī akta pieņemšanas brīdī (spriedumi, 1979. gada 7. februāris, Francija/Komisija, 15/76 un 16/76, Krājums, EU:C:1979:29, 7. punkts; 1998. gada 25. jūnijs, British Airways u.c./Komisija, T‑371/94 un T‑394/94, Krājums, EU:T:1998:140, 81. punkts, un 2004. gada 14. janvāris, Fleuren Compost/Komisija, T‑109/01, Krājums, EU:T:2004:4, 50. punkts).

118

Tāpēc pieprasītie dokumenti ietilpst šā sprieduma 97. punktā atzītās vispārējās prezumpcijas piemērošanas jomā.

119

Otrkārt, vispirms ir jākonstatē, ka prasītāja neizvirza nevienu argumentu, ar kuru varētu tikt apvērsta minētā vispārējā prezumpcija.

120

Proti, ar argumentiem, kas apkopoti šā sprieduma 46. punktā un kas attiecas uz apstrīdēto lēmumu pamatojuma vispārīgo un hipotētisko raksturu, uz samazināto Komisijas rīcības brīvību, uz to, ka nav pierādīts, ka pastāv patiess publiska spiediena risks, uz to, ka pieprasītie dokumenti nav sensitīva rakstura, un uz to, ka faktam, ka lēmumu pieņemšanas process ir agrīnā stadijā, nav nozīmes, nekādi nevar tikt apvērsta vispārējā prezumpcija, pamatojoties uz kuru Komisija šajā lietā var atteikt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, neveicot to konkrētu un individuālu pārbaudi. Tādējādi, ciktāl šie argumenti būtībā ir vērsti uz to, lai kritizētu apstrīdēto lēmumu pamatojuma vispārīgo raksturu, ir jānorāda, ka vispārīgu atteikuma pamatu izmantošanu attaisno vispārējas prezumpcijas piemērošana, kas tieši ļauj neveikt pieprasīto dokumentu konkrētu un individuālu pārbaudi. Turklāt, kaut arī prasītāja apšauba ārēja spiediena pastāvēšanu, kas ietekmē Komisijas rīcības brīvību, tomēr ir jākonstatē, ka tā nav sniegusi konkrētus pierādījumus, kuri šajā lietā ļautu apvērst vispārējo prezumpciju.

121

Turpinājumā ir jānorāda, ka nodomiem un interesēm, kurus prasītāja vēlas īstenot ar šiem piekļuves pieteikumiem, arī nav ietekmes uz šajā lietā veikto vispārējās prezumpcijas piemērošanu, pamatojoties uz kuru, Komisija varēja atteikt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem. Katrā ziņā ir jāpiebilst, ka secinājums, ka Komisija varēja atteikt piekļuvi minētajiem dokumentiem, balstās uz to, ka pastāv objektīvs nopietna kaitējuma risks tās lēmumu pieņemšanas procesiem. Turklāt no judikatūras izriet, ka tiesības piekļūt dokumentiem nav pakārtotas konkrēto interešu veidam, kas var būt vai nebūt informācijas pieprasītājam, lai saņemtu attiecīgo informāciju (spriedums LPN/Komisija, minēts 108. punktā, EU:T:2011:448, 137. punkts, un rīkojums, 2014. gada 27. marts, Ecologistas en Acción/Komisija, T‑603/11, EU:T:2014:182, 74. punkts; šajā ziņā pēc analoģijas skat. arī spriedumu Sison/Padome, minēts 30. punktā, EU:C:2007:75, 43. un 44. punkts).

122

Visbeidzot, runājot par šā sprieduma 47. punktā minēto ombuda lēmumu, vispirms ir jāatgādina – kā jau ir nospriests saistībā ar ombuda konstatētu “sliktu pārvaldību” –, ka obmuda secinājumi paši par sevi Savienības tiesām nav saistoši, bet var būt tikai vienkārša norāde, ka attiecīgā iestāde ir pārkāpusi labas pārvaldības principu. Proti, ombuda, kuram nav tiesību pieņemt saistošus lēmumus, īstenotā procedūra ir Savienības pilsoņiem pieejams ārpustiesas līdzeklis, kas veido alternatīvu prasībai Savienības tiesā un kas atbilst īpašiem kritērijiem, un kam nav gluži tāds pats mērķis kā prasības celšanai tiesā (spriedums, 2007. gada 25. oktobris, Komninou u.c./Komisija, C‑167/06 P, EU:C:2007:633, 44. punkts).

123

A fortiori – Savienības tiesību interpretācija, ko veicis ombuds, Savienības tiesām nav saistoša.

124

Vēl katrā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas minētajā ombuda lēmumā atrodamajiem apsvērumiem, ciktāl šis lēmums attiecas uz piekļuves pieteikumu, kas ir atšķirīgs no piekļuves pieteikuma šajās lietās, nav nozīmes un tie nevar ļaut apvērst vispārējo prezumpciju.

125

Otrkārt, trešā iebilduma ietvaros prasītāja savukārt izklāsta argumentus, kas attiecas uz sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, un te ir vietā atcerēties šo argumentu izvērtējumu (skat. šā sprieduma 128.–163. punktu).

126

Visa iepriekš minētā gaismā ir jāizdara secinājums, ka Komisija apstrīdētajos lēmumos pamatoti ir uzskatījusi, ka strīdīgo dokumentu publiskošana radītu risku, ka tiks nopietni kaitēts tās lēmumu pieņemšanas procesiem.

127

No tā izriet, ka prasītājas otrais iebildums, kas izvirzīts vienīgā pamata pirmās daļas atbalstam, ir jānoraida kā nepamatots.

128

Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmo daļu, kļūdaini izslēdzot, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas attaisno pieprasīto dokumentu publiskošanu.

129

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētajos lēmumos minētais fakts vien, ka iespēja vērsties tiesā vides jomā jau pastāv un ka lēmumu pieņemšanas procesi ir vērsti tikai uz to, lai to uzlabotu, nenozīmējot, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses pieprasītos dokumentus publiskot. Otrkārt, pārskatāmība, kas nepieciešama, lai saprastu likumdošanas procesu, pati par sevi esot uzskatāma par aizsargājamu sabiedrības interesi, it īpaši jomās, uz kurām attiecas abi ietekmes novērtējumi. Treškārt, Komisija neesot ņēmusi vērā šīs sabiedrības intereses un esot balstījusies tikai uz risku, ka tiks kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem, ko prasītāja turklāt apstrīd. Ceturtkārt, sabiedrībai esot interese saprast un sekot līdzi ietekmes novērtējumu izstrādei, kas ir likumdošanas priekšlikumu pamats, lai tā spētu īstenot savas tiesības piedalīties demokrātiskajos procesos, uzsākot publiskas debates. Šajā ziņā nepietiekot ar to, ka Komisija pētījumus, uz kuriem balstās tās lēmums, publisko leģislatīvā akta priekšlikuma pieņemšanas brīdī – it īpaši gadījumā, ja Komisija pēc ietekmes novērtējuma nepieņem nekādu iniciatīvu. Turklāt prasītāja replikās piebilst, ka, pirmām kārtām, – pretēji tam, ko Komisija apgalvojusi procesuālajos rakstos, – tā nekalpo nekādām privātām interesēm un tās nepārstāv, bet gan kalpo vispārējām interesēm un pārstāv tās, tādējādi tās piekļuves pieteikumi nevar tikt uzskatīti par tikai privātas intereses atspoguļojošiem un, otrām kārtām, ombuds esot atzinis, ka pastāv konkrētas sabiedrības intereses saprast un izvērtēt alternatīvas, kas nav tikušas atbalstītas.

130

Turklāt lietā T-424/14 prasītāja, pirmām kārtām, piebilst, ka sabiedrības intereses, kas attiecas uz pārskatāmību un līdzdalību publiskās debatēs, ir vēl jo būtiskākas, jo likumdošanas process attiecas uz iespēju vērsties tiesā vides jomā. Proti, no Regulas Nr. 1367/2006, kurā esot atzītas intereses uzsākt tiesvedību vides jomā, izrietot, ka informācija, kas attiecas uz vidi, vienmēr ir saistīta ar sabiedrības interesēm, kas attaisno tās publiskošanu. Otrām kārtām, sabiedrības interese tikt informētai par to pienākumu īstenošanu, kas izriet no 1998. gada 25. jūnijā noslēgtās Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kura Eiropas Kopienas vārdā apstiprināta ar Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK (OV L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), pastāvot vēl jo vairāk šādu iemeslu dēļ: tāpēc, ka Komisija ir atsaukusi 2003. gada direktīvas priekšlikumu; tāpēc, ka desmit gadu laikā nav ticis pieņemts neviens akts, un tāpēc ka – kaut arī Komisija 2013. gadā ir informējusi par notiekošo darbu – tā nav sniegusi informāciju par plānotajiem darbības virzieniem. Trešām kārtām, fakts, ka padome – šķiet neapspriešanās ar iesaistītajām personām dēļ – ir devusi divus negatīvus atzinumus attiecībā uz sākotnējām ietekmes novērtējuma ziņojuma redakcijām par iespēju vērsties tiesā vides jomā, liecinot, ka pastāv sabiedrības intereses, proti, ka iesaistītās personas varot sniegt papildu informāciju un tikt informētas par iespējamiem trūkumiem ietekmes novērtējumā.

131

Visbeidzot, replikā, kuru tā iesniegusi lietā T‑425/14, prasītāja norāda, ka piekļuves informācijai vides jomā fundamentālais svarīgums ir uzsvērts Orhūsas konvencijas 5. panta 7. punkta a) apakšpunktā.

132

Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

133

Ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajai daļai tajā paredzētie izņēmumi netiek piemēroti, ja attiecīgā dokumenta publiskošanu attaisno sevišķas sabiedrības intereses.

134

Šajā kontekstā attiecīgajai iestādei ir jālīdzsvaro īpašās intereses, kas ir jāaizsargā, nepubliskojot attiecīgo dokumentu, un cita starpā vispārējās intereses, lai šis dokuments tiktu darīts pieejams, ņemot vērā izrietošos ieguvumus, kā tas ir precizēts Regulas Nr. 1049/2001 preambulas otrajā apsvērumā, ko sniedz palielināta pārskatāmība, proti, lielāka pilsoņu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā, kā arī lielāka administrācijas leģitimitāte, efektivitāte un atbildība pilsoņiem demokrātiskā sistēmā (spriedumi Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 45. punkts; Padome/Access Info Europe, minēts 55. punktā, EU:C:2013:671, 32. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Padome/in ’t Veld, C‑350/12 P, Krājums, EU:C:2014:2039, 53. punkts).

135

Sevišķās sabiedrības intereses, kas var pamatot dokumenta publiskošanu, nav obligāti jānošķir no Regulas Nr. 1049/2001 pamatā esošajiem principiem (spriedumi Zviedrija un Turco/Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2008:374, 74. un 75. punkts, un LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2013:738, 92. punkts).

136

Katrā ziņā gluži vispārīgu apsvērumu izklāsts nav pietiekams, lai pierādītu, ka sevišķas sabiedrības intereses ir prioritāras pār iemesliem, kas attaisno atteikumu publiskot attiecīgos dokumentus (šajā ziņā skat. spriedumus Zviedrija u.c./API un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2010:541, 158. punkts; LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2013:738, 93. punkts, un Komisija/EnBW, minēts 55. punktā, EU:C:2014:112, 105. punkts).

137

Turklāt prasība, ka pieteikuma iesniedzējam ir konkrēti jānorāda apstākļi, uz kuru pamata pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kuras attaisno attiecīgo dokumentu izpaušanu, atbilst Tiesas judikatūrai (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2013:738, 94. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumus Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, minēts 64. punktā, EU:C:2010:376, 62. punkts; Zviedrija u.c./API un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2010:541, 103. punkts; Komisija/Éditions Odile Jacob, minēts 64. punktā, EU:C:2012:393, 126. punkts, un Komisija/Agrofert Holding, minēts 64. punktā, EU:C:2012:394, 68. punkts).

138

Šajā lietā no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka Komisija uzskata, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas konkrētajā gadījumā attaisnotu pieprasīto dokumentu publiskošanu. Būtībā Komisija ir norādījusi, ka, lai arī mērķis, kas ir vērsts uz vides kvalitātes un rezultātā – cilvēku veselības, saglabāšanu, aizsardzību un uzlabošanu, var tikt sasniegts, pateicoties nediskriminējošai iespējai vērsties tiesā vides jomā, tā tomēr uzsver, ka tai nav saprotams, kā publiskošana palīdzētu Savienībā dzīvojošām personām netieši ietekmēt vidi, kurā tās dzīvo. Proti, Komisija uzskata, ka iespēja vērsties tiesā jau pastāv attiecībā uz valsts tiesām un attiecīgais lēmumu pieņemšanas process esot vērsts tikai uz šīs iespējas uzlabošanu. Turklāt Komisija piebilst, ka sabiedriskā apspriešana tika rīkota 2013. gadā un tās laikā ieinteresētās personas, tai skaitā pilsoniskā sabiedrība, varēja sniegt pienesumu priekšlikumu vispārīgā satura noteikšanā. Tāpat Komisija apgalvo, ka pieprasīto dokumentu publiskošana šajā stadijā apdraudētu lēmumu pieņemšanas procesus un skartu iespēju panākt labāko iespējamo kompromisu. Gluži pretēji – sabiedrības intereses labāk tiktu nodrošinātas, ja attiecīgie lēmumu pieņemšanas procesi varētu tikt īstenoti bez jebkāda ārēja spiediena. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka vairāki dokumenti, kas attiecas uz lēmumu pieņemšanas procesiem, jau ir tikuši darīti pieejami.

139

Neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem, kas apkopoti šā sprieduma 124.–131. punktā, neļauj apšaubīt šo vērtējumu.

140

Pirmkārt, runājot par argumentu, kas attiecas uz to, ka – it īpaši ņemot vērā jomas, kurās abi ietekmes novērtējumi ir veikti, – likumdošanas procesa izpratnei nepieciešamā pārskatāmība pati par sevi ir aizsargājama sabiedrības interese, kuru Komisija nav ņēmusi vērā, ir jāsecina, ka atbilstoši 136. punktā minētajai judikatūrai ar tik vispārīgu apsvērumu nevar tikt pierādīts, ka pārskatāmības principam šajā lietā būtu tik sevišķa nozīme, kas varētu būt prioritāra pār iemesliem, ar kuriem attaisnots atteikums piekļūt pieprasītajiem dokumentiem (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Zviedrija u.c./API un Komisija, minēts 55. punktā, EU:C:2010:541, 157. un 158. punkts).

141

Katrā ziņā vispirms ir jāpiebilst, ka – tāpat kā tas izriet no lietas materiāliem un, it īpaši, apstrīdētajiem lēmumiem, ko prasītāja nav apstrīdējusi, – vairāki dokumenti, kas attiecas uz abiem ietekmes novērtējumiem, ir tikuši publiskoti, pirms Komisija pieņēma apstrīdētos lēmumus.

142

Ir jāuzskata, ka šī publiskošana ir ļāvusi ņemt vērā sabiedrības intereses tikt informētai par Komisijas lēmumu pieņemšanas procesiem, tiem nekaitējot.

143

Turklāt starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka ietekmes novērtējumi šajās lietās tiks publicēti pēc tam, kad Komisija būs pieņēmusi politikas priekšlikumus jomās, uz kurām attiecas šīs lietas.

144

Šāda publicēšana, kas ir atkarīga no politikas priekšlikumu pieņemšanas, pretēji prasītājas argumentiem, ir pietiekama, lai ļautu sabiedrībai saprast procesu – šajā gadījumā – likumdošanas procesu –, kas sākas ar minētajiem priekšlikumiem.

145

Visbeidzot, ciktāl prasītāja apgalvo, ka nepietiekot ar to, ka Komisija tikai vienlaikus ar leģislatīvā priekšlikuma pieņemšanu publisko pētījumus, uz kuriem “balstās” tās lēmums, ir jāprecizē, ka – tāpat kā tas izriet no pamatnostādnēm – ietekmes novērtējuma ziņojumā ir izklāstīti dažādie apsvērtie politikas risinājumi un tie klasificēti atbilstoši izmantotajiem vērtējuma kritērijiem. Turklāt pat pēc tam, kad Komisija ir publicējusi ietekmes novērtējuma ziņojumu, nekas neliedz prasītājai iesniegt pieteikumu par piekļuvi šā ziņojuma iepriekšējām redakcijām, lai attiecīgā gadījumā – neskarot Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētos izņēmumus, uz kuriem Komisija var atsaukties, – iepazītos ar grozījumiem, kas tajā secīgi ir veikti.

146

Savukārt, ciktāl prasītāja atsaucas uz iespējamību, ka Komisija pēc ietekmes novērtējuma veikšanas nepieņems nekādu iniciatīvu, ir jānorāda – kā Komisija to ir apstiprinājusi tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu –, ka no pamatnostādnēm izriet, ka, ja pēc ietekmes novērtējuma Komisija nolemj nesagatavot priekšlikumu, ietekmes novērtējuma ziņojums tiek publicēts interneta vietnē “www.europa.eu” kā darba dokuments.

147

Šajā kontekstā ir arī jānoraida argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi lietā T‑424/14 un kuri attiecas uz to, ka sabiedrības interese tikt informētai par to saistību īstenošanu, kas izriet no Orhūsas konvencijas, pastāv vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisija ir atsaukusi 2003. gada direktīvas priekšlikumu, tāpēc, ka desmit gadu laikā nav ticis pieņemts nekāds akts, un tāpēc, ka – kaut arī Komisija 2013. gadā ir informējusi par notiekošo darbu – tā nav sniegusi informāciju par plānotajiem darbības virzieniem.

148

Proti, ņemot vērā šā sprieduma 76.–97. punktā attiecībā uz vispārējo prezumpciju izklāstītos apsvērumus, ir jāuzskata, ka šajā lēmumu pieņemšanas procesa stadijā tikai tas vien, ka nav norādes par Komisijas plānotajiem darbības virzieniem, nevar pamatot tādu interešu pastāvēšanu, kuras būtu prioritāras pār iemesliem, kuru dēļ ir atteikta piekļuve lietā T‑424/14 pieprasītajiem dokumentiem.

149

Šis apsvērums ir vēl pārliecinošāks, jo – kā tika norādīts iepriekš – Komisija ne vien ir rīkojusi sabiedrisko apspriešanu par Eiropas Savienības saistību īstenošanu attiecībā uz iespēju vērsties tiesā vides jomā, bet pēc šīs apspriešanas arī publicējusi dažādus dokumentus, un to neapstrīd arī prasītāja. Turklāt – kā to atzīst prasītāja – Komisija – kaut arī kopsavilkuma veidā – par notiekošo darbu ir informējusi 2013. gada 2. oktobra paziņojumā, kuru tā ir iesniegusi lietā T‑424/14 pēc Vispārējās tiesas veikta procesa organizatoriskā pasākuma. Tādējādi tā ir paziņojusi savu nodomu atsaukt 2003. gada direktīvas priekšlikumu un apsvērt citus līdzekļus, kā īstenot no Orhūsas konvencijas izrietošās saistības, kā arī precizējusi, ka tā veic ietekmes novērtējumu, gaidot Tiesas sprieduma pasludināšanu.

150

Otrkārt, runājot par argumentu, kas attiecas uz to, ka sabiedrībai, lai tā spētu īstenot savas tiesības piedalīties demokrātiskajos procesos, uzsākot publiskas debates, esot interese saprast un sekot ietekmes novērtējumu izstrādei kā tiesību aktu priekšlikumu pamatam, ir jāatgādina, ka jau ir ticis nospriests, ka prasītājas interese papildināt informāciju, kas ir attiecīgās iestādes rīcībā, un aktīvi piedalīties notiekošajā procedūrā nav uzskatāma par sevišķām sabiedrības interesēm un tas tā ir pat tad, ja minētā prasītāja rīkojas kā nevalstiska organizācija saskaņā ar tās likumisko mērķi – vides aizsardzību (šajā ziņā skat. spriedumu LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2013:738, 95. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu Ecologistas en Acción/Komisija, minēts 121. punktā, EU:T:2014:182, 75. punkts).

151

Pēc analoģijas ir jāuzskata, ka to iesaistīto personu intereses, kuras ir piedalījušās Komisijas rīkotajā apspriešanā ietekmes novērtējuma veikšanas kontekstā, kā arī jebkuras citas ieinteresētās personas intereses papildināt šīs iestādes rīcībā esošo informāciju pēc šādas apspriešanās, kā arī aktīvi piedalīties ietekmes novērtējuma ziņojuma izstrādē vai politikas priekšlikuma izstrādē nav sevišķas sabiedrības intereses arī tad, ja attiecīgā persona – tāpat kā prasītāja – ir bezpeļņas organizācija, kuras mērķis ir vides aizsardzība.

152

Ņemot vērā šā sprieduma 150. punktā minēto judikatūru, saistībā ar šo apsvērumu nav nozīmes tam, ka prasītāja – kā tā apgalvo procesuālajos rakstos un pieņemot, ka šis apgalvojums ir patiess, – pārstāv vispārējas intereses. Turklāt no šā sprieduma 121. punktā minētās judikatūras izriet, ka tiesības piekļūt dokumentiem nav pakārtotas īpašu interešu veidam, kas var būt vai nebūt informācijas pieprasītājam, lai saņemtu attiecīgo informāciju.

153

Katrā ziņā prasītājas arguments, kas apkopots šā sprieduma 150. punktā, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kuri minēti šā sprieduma 140.–144. punktā.

154

Šo pašu iemeslu dēļ ir jānoraida arī prasītājas arguments, kuru tā ir izvirzījusi lietā T‑424/14 un kurš attiecas uz to, ka pastāv sabiedrības intereses, lai iesaistītās personas varētu sniegt papildu informāciju un tikt informētas par tādiem iespējamiem trūkumiem ietekmes novērtējumā, kādi esot tikuši atklāti divos negatīvajos padomes atzinumos attiecībā uz ietekmes novērtējuma ziņojuma par iespēju vērsties tiesā vides jomā sākotnējām redakcijām.

155

Turklāt prasītājas arguments, kas attiecas uz to, ka ombuds esot atzinis, ka pastāv konkrētas sabiedrības intereses saprast un izvērtēt alternatīvas, kas nav tikušas atbalstītas, ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ, kas ir izklāstīti šā sprieduma 122.–124. punktā.

156

Treškārt, ciktāl prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā sabiedrības intereses saprast lēmumu pieņemšanas procesus un piedalīties tajos un ka tā esot balstījusies tikai uz risku, ka tiks kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem, ir pietiekami atgādināt, ka, pirmām kārtām, prasītāja otrā iebilduma ietvaros, kuru tā ir izvirzījusi vienīgā pamata pirmās daļas atbalstam, nav spējusi pierādīt, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka pieprasīto dokumentu publiskošana nopietni kaitētu lēmumu pieņemšanas procesiem, un, otrām kārtām, no šā sprieduma 140.–153. punkta izriet, ka interese saprast likumdošanas procesu un piedalīties tajā nevar tikt uzskatīta par sevišķām sabiedrības interesēm, kas ir prioritāra pār minēto lēmumu pieņemšanas procesu aizsardzību.

157

Ceturtkārt, runājot par argumentiem, kurus prasītāja ir izvirzījusi lietā T‑424/14 un kuri attiecas uz to, ka sabiedrības intereses, ņemot vērā Regulu Nr. 1367/2006, saistībā ar pārskatāmību un līdzdalību publiskās debatēs ir vēl jo būtiskākas tāpēc, ka likumdošanas process attiecas uz iespēju vērsties tiesā vides jomā, ir jāatgādina – kā jau tika pausts šī sprieduma 108. punktā – ka Regulas Nr. 1367/2006 6. pants papildina Regulu Nr. 1049/2001 ar īpašām normām par pieteikumiem piekļūt vides informācijai. Tādējādi, pirmām kārtām, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir atsauce uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu un tajā ir paredzēts, ka, “izņemot izmeklēšanas, jo īpaši attiecībā uz varbūtējiem [Savienības] tiesību aktu pārkāpumiem, uzskata, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses informācijas izpaušanā, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē”. Šī likumiskā prezumpcija attiecas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējo teikuma daļu, izslēdzot atteikumu piekļūt dokumentam gadījumā, ja sevišķas sabiedrības intereses, kas prevalē pār aizsargātām interesēm, pamato attiecīgā dokumenta izpaušanu. Otrām kārtām, Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka “attiecībā uz pārējiem Regulas [..] Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem noraidījuma pamatojumus interpretē sašaurināti, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izpaušanā un to, vai pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē”. Šajā pēdējā teikumā ir minēti “pārējie [..] Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzēt[ie] izņēmum[i]”, un tāpēc tas ir piemērojams izņēmumiem, kas atrodami šīs regulas 4. panta 1. punktā, 2. punkta otrajā ievilkumā, kā arī 3. un 5. punktā (spriedums LPN un Somija/Komisija, minēts 64. punktā, EU:C:2013:738, 79. –81. un 83. punkts).

158

Tādējādi Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir paredzēta likumiska prezumpcija, pamatojoties uz kuru, izņemot izmeklēšanas, ir uzskatāms, ka publiskošana ir sevišķās sabiedrības interesēs, ja pieprasītā informācija attiecas uz emisijām vidē, taču šī prezumpcija skar tikai izņēmumus, kas atrodami Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā.

159

Šajā lietā nav strīda, ka Komisija ir piemērojusi Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu. No tā izriet, ka – bez nepieciešamības noteikt, vai pieprasītajos dokumentos iekļautā informācija attiecas uz emisijām vidē, – Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta pirmajam teikumam šajās lietās nav nozīmes.

160

Otrkārt, kas attiecas uz Regulas Nr. 1367/2006 6. panta 1. punkta otro teikumu, ciktāl prasītāja uz to atsaucas, ir jānorāda, ka vienīgi atsauce uz “sabiedrības interesēm, kam kalpo publiskošana” – tās vispārīguma dēļ un ņemot vērā šā sprieduma 140. punktā minētos iemeslus – nav pietiekama, lai konstatētu sevišķu sabiedrības interešu pastāvēšanu, kas būtu prioritāras pār lēmumu pieņemšanas procesu aizsardzību.

161

Piektkārt, to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šā sprieduma 140. punktā, ir jānoraida arguments, kas izvirzīts lietā T‑425/14 iesniegtajā replikā un kas attiecas uz to, ka piekļuves informācijai vides jomā fundamentālais svarīgums esot uzsvērts Orhūsas konvencijas 5. panta 7. punkta a) apakšpunktā.

162

Visbeidzot, iepriekš minētā gaismā ir jānoraida arī prasītājas arguments, ka apstrīdētajos lēmumos minētais fakts vien, ka iespēja vērsties tiesā vides jomā jau pastāv un ka lēmumu pieņemšanas procesi ir vērsti tikai uz to, lai to uzlabotu, nenozīmē, ka nepastāv sevišķas sabiedrības intereses pieprasītos dokumentus publiskot. Proti, pat pieņemot – kā to apgalvo prasītāja –, ka fakts vien, ka iespēja vērsties tiesā šajā jomā jau ir pieejama, nenozīmē, ka nepastāv kādas sevišķas sabiedrības intereses, tomēr – kā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem – prasītāja nav pierādījusi, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kuras attaisnotu pieprasīto dokumentu publiskošanu.

163

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka trešais iebildums ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.

164

Līdz ar to kā nepamatota ir pilnībā jānoraida arī vienīgā pamata pirmā daļa, un tādējādi ir pilnībā jānoraida arī vienīgais pamats.

165

No tā izriet, ka šīs prasības ir jānoraida kopumā.

166

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par vienīgā pamata otro daļu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

Par vienīgā pamata pirmo daļu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu

Par otro iebildumu, kas attiecas uz to, ka nepastāv risks, ka tiks nopietni kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem

– Par to, vai pastāv vispārēja prezumpcija par piekļuves atteikumu pieprasītajiem dokumentiem

– Par apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, jo Komisija uzskata, ka pastāv risks, ka tiks nopietni kaitēts lēmumu pieņemšanas procesiem

Par trešo iebildumu, kas attiecas uz to, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, lai pieprasītie dokumenti tiktu publiskoti

Par tiesāšanās izdevumiem