—

M. Daouidi vārdā – G. Pérez Palomares, abogado,

—

Ministerio Fiscal vārdā – A. C. Andrade Ortiz,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, D. Colas un R. Coesme, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un N. Ruiz García, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 3. un 15. panta, 21. panta 1. punkta, 30. un 31. panta, 34. panta 1. punkta un 35. panta, kā arī Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.), 1.–3. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Mohamed Daouidi, no vienas puses, un Bootes Plus SL, Fondo de Garantía Salarial (Algu garantiju fonds, Spānija) un Ministerio Fiscal (Ģenerālprokuratūra, Spānija), no otras puses, saistībā ar viņa atlaišanu laikā, kad viņam bija pārejoša darbnespēja valsts tiesību izpratnē uz nenoteiktu laiku.

3

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, kas Eiropas Kopienas vārdā ir apstiprināta ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK (OV 2010, L 23, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “ANO konvencija”), preambulas e) apsvērumā ir noteikts:

“atzīstot, ka invaliditātes jēdziens pastāvīgi attīstās un ka invaliditāte rodas, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, saskaroties ar attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas ierobežo vienlīdzīgas iespējas pilnvērtīgi un efektīvi līdzdarboties sabiedrības dzīvē”.

4

Atbilstoši šās konvencijas 1. pantam “Mērķis”:

“Šās konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu.

Pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.”

5

Minētās konvencijas 2. panta “Definīcijas” trešajā daļā ir paredzēts:

““diskriminācija invaliditātes dēļ” nozīmē jebkāda veida nošķiršanu, izslēgšanu vai ierobežošanu invaliditātes dēļ, kuras mērķis ir traucēt vai pilnībā nepieļaut visu politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko vai citu cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu vienlīdzīgi ar citiem vai kurai ir tādas sekas. Tā ietver visas diskriminācijas formas, tostarp saprātīga pielāgojuma atteikumu.”

6

Atbilstoši Direktīvas 2000/78 preambulas 11., 12., 15. un 31. apsvērumam:

[..]

[..]

7

Šās direktīvas 1. pantā “Mērķis” ir noteikts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

8

Šās pašas direktīvas 2. panta “Diskriminācijas jēdziens” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

9

Šīs direktīvas 3. panta “Piemērošanas joma” 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

“Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

10

Direktīvas 2000/78 10. panta “Pierādīšanas pienākums” 1., 2. un 5. punktā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis veic pasākumus, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesvedības sistēmu ir vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka gadījumā, ja personas, kuras uzskata, ka viņas ir saskārušās ar netaisnību, jo pret tām nav piemērots vienlīdzīgas attieksmes princips, tiesā vai kādā citā kompetentā iestādē uzrāda faktus, pēc kuriem var secināt, ka ir bijusi tieša vai netieša diskriminācija, tad atbildētājam jāpierāda, ka nav noticis vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

2.   Šā panta 1. punkts neliedz dalībvalstīm ieviest tādas pierādīšanas normas, kuras prasītājiem ir vēl labvēlīgākas.

[..]

5.   Dalībvalstīm nav jāpiemēro 1. punkts procesiem, kuros lietas apstākļu izmeklēšana ir tiesas vai citas kompetentas iestādes uzdevums.”

11

Konstitūcijas 9. panta 2. punktā ir noteikts:

“Valsts vara rada nosacījumus, kas ļauj padarīt patiesu un efektīvu indivīda un grupu, pie kurām tas pieder, brīvību un vienlīdzību, atcelt šķēršļus, kas kavē vai traucē tās attīstību, un atvieglot visu pilsoņu dalību politiskajā, ekonomiskajā, kultūras un sociālajā dzīvē.”

12

Šās konstitūcijas 14. pantā ir paredzēts:

“Spāņi ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un ir aizliegta diskriminācija izcelsmes, rases, dzimuma, reliģijas, uzskatu vai jebkādu citu personīgu vai sociālu apstākļu vai nosacījumu dēļ.”

13

Konstitūcijas 15. pantā ir noteikts:

“Visiem ir tiesības uz dzīvību un fizisko un morālo neaizskaramību. Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem. Nāvessods ir atcelts, izņemot noteikumos, kas paredzēti karalaikā militāros krimināllikumos.”

14

1995. gada 24. martaReal Decreto Legislativo 1/1995 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/1995, ar ko apstiprina Darba likuma pārstrādāto redakciju) (BOE Nr. 75, 1995. gada 29. marts, 9654. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Darba likums”), 55. panta 3.–6. punktā ir noteikts:

“3.   Atlaišanu kvalificē kā pamatotu, prettiesisku vai spēkā neesošu.

4.   Atlaišana ir uzskatāma par pamatotu, ja pienākumu neizpilde, kuru darba devējs ir apgalvojis atlaišanas paziņojumā, ir pierādīta. Pretējā gadījumā vai gadījumā, ja nav ievērotas šā panta 1. punktā noteiktās formas prasības, atlaišana ir prettiesiska.

5.   Atlaišana ir spēkā neesoša, ja tās pamatā ir kāds no Konstitūcijā vai likumā aizliegtajiem diskriminācijas iemesliem vai arī ar to ir pārkāptas darba ņēmēja pamattiesības un pilsoniskās brīvības. [..]

6.   Ja atlaišana ir spēkā neesoša, darba ņēmēju nekavējoties atjauno darbā, izmaksājot viņam nesamaksāto algu.”

15

Šā likuma 56. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja atlaišana no darba tiek atzīta par prettiesisku, darba devējs 5 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas vai nu atjauno darbinieku darbā uzņēmumā, vai arī samaksā pabalstu, kas atbilst 33 dienu algai par katru nostrādāto gadu; laikposmus, kas īsāki par vienu gadu, ņem vērā proporcionāli nostrādātajiem mēnešiem, maksimāli 24 mēnešalgu apmērā. Ja tiek izdarīta izvēle samaksāt atlaišanas pabalstu, darba līgums beidzas dienā, kad tiek faktiski izbeigts darbs.”

16

2011. gada 10. oktobraLey 36/2011, reguladora de la jurisdicción social (Likums Nr. 36/2011 par darba un sociālo lietu tiesām) (BOE Nr. 245, 2011. gada 11. oktobris, 106584. lpp.) 96. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Tiesvedībās, kurās no lietas dalībnieka apgalvojumiem var izsecināt pamatotas norādes uz diskrimināciju dzimuma, seksuālās orientācijas, tautības, rases, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma, vajāšanas dēļ vai jebkurā citā gadījumā, kad ir pārkāptas pamattiesības vai pilsoniskās brīvības, atbildētājam ir jāsniedz objektīvs, saprātīgs un pietiekami pierādīts īstenoto pasākumu un to samērīguma pamatojums.”

17

Šā likuma 108. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Sprieduma rezolutīvajā daļā tiesa atlaišanu kvalificē kā pamatotu, prettiesisku vai spēkā neesošu.

Atlaišanu kvalificē kā pamatotu, ja pienākumu neizpilde, kuru darba devējs ir apgalvojis atlaišanas paziņojumā, ir pierādīta. Pretējā gadījumā vai gadījumā, kad nav ievērotas [Darba likuma] 55. panta 1. punktā noteiktās formas prasības, atlaišanu kvalificē kā prettiesisku.

[..]

2.   Atlaišana nav spēkā, ja tās pamatā ir kāds no Konstitūcijā vai likumā paredzētajiem diskriminācijas iemesliem vai arī ar to ir pārkāptas darba ņēmēja pamattiesības un pilsoniskās brīvības.

[..]”

18

Minētā likuma 110. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Ja atlaišanu atzīst par prettiesisku, darba devējam piespriež atjaunot darba ņēmēju darbā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi pastāvēja pirms viņa atlaišanas, kā arī izmaksāt nesamaksāto darba algu, uz kuru ir atsauce [Darba likuma] 56. panta 2. punktā, vai arī izmaksāt atbilstoši darba ņēmēja izvēlei kompensāciju, kuras apjomu nosaka saskaņā ar [Darba likuma] 56. panta 1. punktu. [..]”

19

Šā paša likuma 113. pantā ir noteikts:

“Ja atlaišanu atzīst par spēkā neesošu, piespriež nekavējoties atjaunot darbā darba ņēmēju, izmaksājot viņam nesamaksāto algu. [..]”

20

Likuma 36/2011 181. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja tiek konstatētas norādes, kas ļauj secināt, ka ir tikušas pārkāptas pamattiesības vai pilsoniskās brīvības, atbildētājam tiesas sēdes laikā ir jāsniedz objektīvs, saprātīgs un pietiekami pierādīts īstenoto pasākumu un to samērīguma pamatojums.”

21

2013. gada 29. novembraReal Decreto Legislativo 1/2013, por el que se aprueba el Texto Refundido de la Ley General de derechos de las personas con discapacidad y de su inclusión social (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/2013 par Vispārējā likuma par personu ar funkcionāliem traucējumiem tiesībām un viņu integrāciju sabiedrībā pārstrādātās redakcijas apstiprināšanu) (BOE Nr. 289, 2013. gada 3. decembris, 95635. lpp.), 2. pantā ir šādas definīcijas:

“[..]

[..]

[..]”

22

2014. gada 17. aprīlīM. Daouidi tika pieņemts darbā Bootes Plus par virtuves palīgu kādas Barselonas (Spānija) viesnīcas restorānā.

23

Šajā ziņā M. Daouidi un Bootes Plus noslēdza gadījuma darba līgumu uz trim mēnešiem, proti, 20 stundām nedēļā, ko pamatoja darba slodzes pieaugums restorānā. Šajā līgumā bija noteikts 30 dienu pārbaudes laiks. 2014. gada 1. jūlijāM. Daouidi un Bootes Plus vienojās nepilna laika darba līgumu pārslēgt uz pilna laika – 40 darba stundām nedēļā – darba līgumu.

24

2014. gada 15. jūlijāM. Daouidi līgums tika pagarināts uz deviņiem mēnešiem līdz 2015. gada 16. aprīlim. Šo pagarinājumu apstiprināja šefpavārs, kurš bija apstiprinājis arī M. Daouidi pāreju no nepilna laika darba līguma uz pilna laika darba līgumu.

25

2014. gada 3. oktobrīM. Daouidi paslīdēja uz restorāna virtuves, kurā viņš strādāja, grīdas, kā dēļ viņš izmežģīja kreisās rokas elkoni, kas bija jāieģipsē. Tajā pašā dienā M. Daouidi uzsāka procedūru, lai tiktu atzīta viņa pārejoša darbnespēja.

26

Divas nedēļas pēc nelaimes gadījuma darbā šefpavārs sazinājās ar M. Daouidi, lai apvaicātos par viņa veselības stāvokli un paustu savu satraukumu par šīs situācijas ilgumu. M. Daouidi viņam atbildēja, ka vēl nevar atgriezties darbā.

27

2014. gada 26. novembrī, kad M. Daouidi joprojām bija pārejoša darbnespēja, viņš saņēma paziņojumu par disciplināru atlaišanu, kas formulēts šādi:

“Diemžēl mums ir jāpaziņo jums, ka ir pieņemts lēmums izbeigt darba attiecības starp jums un mūsu uzņēmumu un nekavējoties ar šodienas datumu atlaist jūs. Šāds lēmums pieņemts tādēļ, ka jūs neatbilstat uzņēmuma vajadzībām, un tādēļ, ka jūsu sniegums nav pietiekams, lai izpildītu jūsu amatam atbilstošos uzdevumus. Šo iemeslu dēļ jūs tiekat atlaists saskaņā ar [Darba likumu].”

28

2014. gada 23. decembrīM. Daouidi cēla prasību Juzgado de lo Social no33 de Barcelona (Barselonas Darba lietu tiesa Nr. 33, Spānija), lai viņa atlaišana tiktu atzīta par spēkā neesošu Likuma 36/2011 108. panta 2. punkta izpratnē.

29

Šajā ziņā M. Daouidi norādīja, pirmkārt, ka viņa atlaišana ir viņa pamattiesību uz fizisko neaizskaramību, kas nostiprināta Konstitūcijas 15. pantā, pārkāpums, it īpaši tādēļ, ka restorāna direktors lūdza viņu atsākt strādāt 2014. gada 17.–19. oktobra nedēļas nogalē, ko viņš nespēja. Otrkārt, šī atlaišana esot diskriminējoša, jo nelaimes gadījuma darbā dēļ viņam bija reāla pārejoša darbnespēja un tostarp uz viņu varēja attiecināt jēdzienu “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 un 2013. gada 11. aprīļa sprieduma HK Danmark (C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222) izpratnē.

30

Pakārtoti M. Daouidi lūdza šo tiesu atzīt viņa atlaišanu par “prettiesisku” Likuma 36/2011 108. panta 1. punkta izpratnē.

31

Iesniedzējtiesa norāda, ka pastāv pietiekami fakti, kas ļauj uzskatīt, ka, lai arī M. Daouidi atlaišana izskatās kā un pēc formas ir disciplināra atlaišana, tās patiesais iemesls ir darbnespēja uz nenoteiktu laiku negadījuma darbā, kurā cieta M. Daouidi, dēļ.

32

Minētā tiesa uzskata, ka no Tribunal Superior de Justicia de Cataluña (Katalonijas Augstākā tiesa, Spānija), Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) un Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) judikatūras izriet, ka atlaišana, kuras pamatā ir slimība vai pārejoša darbnespēja, kas radusies nelaimes gadījuma darbā dēļ, nav uzskatāma par diskriminējošu, tādēļ šāda atlaišana Likuma 36/2011 108. panta 2. punkta izpratnē nevar tikt uzskatīta par “spēkā neesošu”.

33

Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai šāda atlaišana nav pretrunā Savienības tiesībām, jo tā esot nediskriminācijas principa, tiesību uz aizsardzību pret jebkādu nepamatotu atlaišanu, tiesību uz godīgiem un taisnīgiem darba apstākļiem, tiesību uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, kā arī tiesību uz veselības aizsardzību, kas ir nostiprinātas Hartas attiecīgi 21. panta 1. punktā, 30. un 31. pantā, 34. panta 1. punktā un 35. pantā, pārkāpums.

34

Turklāt iesniedzējtiesa šaubās par to, vai pamatlietā ir diskriminācija “invaliditātes” dēļ Direktīvas 2000/78 izpratnē. Visupirms ierobežojums, no kura cieš M. Daouidi no brīža, kad izmežģīja elkoni, esot acīmredzams. Šajā ziņā minētā tiesa precizē, ka tās tiesas sēdes pamatlietā datumā, proti, apmēram sešus mēnešus pēc M. Daouidi nelaimes gadījuma darbā viņa elkonis vēl arvien bija ieģipsēts. Turklāt M. Daouidi darba devējs esot uzskatījis, ka viņa darbnespēja ir ilgusi pārāk ilgi, kas nav saderīgi ar tā interesēm, tādēļ esot izpildīts nosacījums par “ilgumu”. Visbeidzot, ar šo atlaišanas lēmumu esot apgrūtināta M. Daouidi pilnīga un efektīva līdzdalība profesionālajā dzīvē ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citiem darba ņēmējiem.

35

Gadījumā, ja M. Daouidi atlaišana būtu veikta, pārkāpjot Savienības tiesībās nostiprinātās pamattiesības, šī atlaišana būtu jāatzīst par spēkā neesošu, nevis vienīgi par prettiesisku.

36

Šādos apstākļos Juzgado de lo Social no33 de Barcelona (Barselonas Darba lietu tiesa Nr. 33) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

37

Ar piekto jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka personai uz laiku ir pārejoša darbnespēja valsts tiesību izpratnē nelaimes gadījuma darbā dēļ, pats par sevi paredz, ka šīs personas spējas ierobežojums var tikt kvalificēts kā “ilgstošs” šajā direktīvā minētās “invaliditātes” jēdziena izpratnē.

38

Vispirms ir jānorāda, kā izriet no Direktīvas 2000/78 1. panta, ka tās mērķis ir attiecībā uz nodarbinātību un profesiju noteikt sistēmu, lai novērstu diskrimināciju, kas ir pamatota ar kādu no šajā pantā minētajiem iemesliem, no kuriem viens ir invaliditāte. Atbilstoši tās 3. panta 1. punkta c) apakšpunktam, nepārsniedzot Eiropas Savienības kompetenci, Direktīvu 2000/78 piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp attiecībā uz atlaišanas nosacījumiem.

39

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa cenšas noskaidrot, vai M. Daouidi, kas tika atlaists laikā, kad viņam bija pārejoša darbnespēja valsts tiesību aktu izpratnē uz nenoteiktu laiku, ietilpst jēdzienā “invaliditāte” minētās direktīvas izpratnē.

40

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienība ar Lēmumu 2010/48 ir apstiprinājusi ANO konvenciju par invaliditāti. Līdz ar to šīs konvencijas normas ir Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa no tās spēkā stāšanās brīža (skat. spriedumu, 2014. gada 18. marts, Z., C‑363/12, EU:C:2014:159, 73. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt no minētā lēmuma II pielikuma papildinājuma izriet, ka attiecībā uz sociālo autonomiju un integrāciju, darbu un nodarbinātību Direktīva 2000/78 ir viens no Savienības tiesību aktiem, kuros ir aplūkoti šajā konvencijā regulētie jautājumi.

41

No tā izriet, ka uz minēto konvenciju var atsaukties, lai interpretētu minēto direktīvu, kas jāveic atbilstoši minētajai konvencijai, ciktāl tas ir iespējams (skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 32. punkts, kā arī 2014. gada 18. marts, Z., C‑363/12, EU:C:2014:159, 75. punkts).

42

Šī iemesla dēļ pēc tam, kad Savienība bija ratificējusi ANO konvenciju, Tiesa uzskatīja, ka jēdziens “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē ir attiecināms uz ierobežojumu, kurš tieši izriet no ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt pilnvērtīgu un efektīvu attiecīgās personas dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem (skat. spriedumus, 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 38. punkts; 2014. gada 18. marts, Z., C‑363/12, EU:C:2014:159, 76. punkts, kā arī 2014. gada 18. decembris, FOA, C‑354/13, EU:C:2014:2463, 53. punkts).

43

Turklāt vārds “invalīdi” minētās direktīvas 5. pantā ir jāinterpretē kā tāds, kas ietver visas personas ar šai definīcijai atbilstošu funkcionālu traucējumu (spriedums, 2013. gada 4. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑312/11, nav publicēts, EU:C:2013:446, 57. punkts).

44

Ir jāpiebilst, ka minētā direktīva attiecas tostarp uz funkcionāliem traucējumiem, kas radušies nelaimes gadījuma rezultātā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 40. punkts).

45

Tādējādi, ja nelaimes gadījums izraisa ierobežojumu, kas izriet tieši no fiziskiem, garīgiem vai psihiskiem traucējumiem, kuri mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt pilnvērtīgu un efektīvu attiecīgo personu līdzdalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem, un ja šis ierobežojums ir ilgstošs, tas var ietilpt jēdzienā “invaliditāte” Direktīvas 2000/78 izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 41. punkts).

46

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka M. Daouidi cieta nelaimes gadījumā darbā un ka viņam bija izmežģīts kreisais elkonis, kas bija jāieģipsē. Ir jākonstatē, ka principā šāds fiziskais stāvoklis nav neatgriezenisks.

47

Iesniedzējtiesa precizē, ka tajā izskatāmās pamatlietas tiesas sēdes datumā, proti, sešus mēnešus pēc šā nelaimes gadījuma darbā, M. Daouidi elkonis vēl arvien bija ieģipsēts un ka tātad viņš nespēja veikt profesionālo darbību.

48

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka M. Daouidi ir radīts viņa spējas ierobežojums, kas izriet no fiziska traucējuma. Tādējādi, lai noteiktu, vai M. Daouidi varētu tikt uzskatīts par “invalīdu” Direktīvas 2000/78 izpratnē un uz viņu ir attiecināma šās direktīvas piemērošanas joma, ir jāpārbauda, vai šis viņa spējas ierobežojums, kura mijiedarbība ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt pilnvērtīgu un efektīvu attiecīgās personas dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem, ir “ilgstošs” šā sprieduma 42. punktā minētās judikatūras izpratnē.

49

ANO konvencijā “ilgstoši” fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi nav definēti. Direktīvā 2000/78 nav definēts jēdziens “invaliditāte”, ne arī noteikts personas spējas “ilgstošs” ierobežojums minētās direktīvas izpratnē.

50

Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa prasībām izriet, ka Savienības tiesību normas formulējums, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu, visā Savienībā tostarp ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (it īpaši skat. spriedumu, 1984. gada 18. janvāris, Ekro, 327/82, EU:C:1984:11, 11. punkts, un 2016. gada 16. jūnijs, Pebros Servizi, C‑511/14, EU:C:2016:448, 36. punkts).

51

Ja nav šādas skaidras atsauces uz dalībvalstu tiesībām, personas spējas “ilgstošs” ierobežojums Direktīvas 2000/78 jēdziena “invaliditāte” izpratnē tādējādi ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi.

52

No tā izriet, ka tas, ka uz M. Daouidi attiecas “pārejošas” darbnespējas juridiskais režīms Spānijas tiesību izpratnē, neliedz kvalificēt viņa spējas ierobežojumu kā “ilgstošu” Direktīvas 2000/78 izpratnē, lasot to ANO konvencijas gaismā.

53

Turklāt ierobežojuma “ilgums” ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgās personas nespēju kā tādu datumā, kurā attiecībā pret viņu tika pieņemts apgalvotais diskriminējošais akts (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 11. jūlijs, Chacón Navas, C‑13/05, EU:C:2006:456, 29. punkts).

54

Attiecībā uz ierobežojuma “ilguma” jēdzienu Direktīvas 2000/78 1. panta un šās direktīvas mērķa kontekstā ir jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai nozīme, ko Savienības likumdevējs ir piešķīris pasākumiem, kuru mērķis ir pārveidot darbavietu atbilstoši invaliditātei, pierāda, ka tas ir paredzējis gadījumus, kuros piedalīšanās profesionālajā dzīvē tiek traucēta ilgā laika posmā (skat. spriedumu, 2006. gada 11. jūlijs, Chacón Navas, C‑13/05, EU:C:2006:456, 45. punkts).

55

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgās personas spējas ierobežojums ir “ilgstošs”, jo šāds vērtējums ir par faktiem.

56

Viena no norādēm, kas ļauj uzskatīt, ka ierobežojums ir “ilgstošs”, ir tostarp fakts, ka apgalvotā diskriminējošā fakta datumā attiecīgās personas nespēja nešķiet tāda, kas drīz beigsies, vai, kā to secinājumu 47. punktā norāda ģenerāladvokāts, fakts, ka šī nespēja var būtiski turpināties, līdz minētā persona atlabst.

57

Pārbaudot attiecīgās personas spējas ierobežojuma “ilgumu”, iesniedzējtiesai ir jābalstās uz tās rīcībā esošo pierādījumu kopumu, konkrēti, dokumentiem un apliecinājumiem par šās personas stāvokli, kas sagatavoti uz esošo medicīnisko un zinātnisko zināšanu un datu pamata.

58

Ja iesniedzējtiesa nonāktu pie secinājuma, ka M. Daouidi spējas ierobežojums ir “ilgstošs”, ir jāatgādina, ka nelabvēlīgā attieksme invaliditātes dēļ ir pretrunā Direktīvā 2000/78 paredzētajai aizsardzībai tikai tad, ja tā rada diskrimināciju tās 2. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumus, 2006. gada 11. jūlijs, Chacón Navas, C‑13/05, EU:C:2006:456, 48. punkts, kā arī 2013. gada 11. aprīlis, HK Danmark, C‑335/11 un C‑337/11, EU:C:2013:222, 71. punkts).

59

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/78 ir jāinterpretē tādējādi, ka:

60

Ar pirmajiem četriem jautājumiem, kas ir jāaplūko kopā un sekundāri, iesniedzējtiesa būtībā lūdz interpretēt Hartas 3. un 15. pantu, 21. panta 1. punktu, 30. un 31. pantu, 34. panta 1. punktu un 35. pantu tādā situācijā, kāda ir pamatlietā.

61

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2014. gada 27. marts, Torralbo Marcos, C‑265/13, EU:C:2014:187, 27. punkts, un rīkojums, 2016. gada 25. februāris, Aiudapds, C‑520/15, nav publicēts, EU:C:2016:124, 18. punkts).

62

Attiecībā uz Hartu tās 51. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. LES 6. panta 1. punktā, kā arī Hartas 51. panta 2. punktā ir precizēts, ka ar Hartas noteikumiem nekādi netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma ārpus Savienības kompetencēm, kādas tās ir definētas Līgumos.

63

Tā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tad Tiesas kompetencē nav to izskatīt un attiecīgā gadījumā ar tām Hartas normām, uz kurām ir izdarīta atsauce, atsevišķi nevar tikt pamatota šī kompetence (skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson, C‑617/10, EU:C:2013:105, 22. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 25. februāris, Aiudapds, C‑520/15, nav publicēts, EU:C:2016:124, 20. punkts).

64

Taču šajā ziņā ir jākonstatē, ka pašreizējā pamattiesvedības posmā nav ticis pierādīts, ka aplūkotā situācija ietilptu vēl kāda cita Savienības tiesību noteikuma, nevis tikai Hartā esošo noteikumu piemērošanas jomā.

65

Proti, attiecībā, konkrētāk, uz Direktīvu 2000/78, kā tika norādīts atbildē uz piekto jautājumu, tas, ka personai ir pārejoša darbnespēja valsts tiesību izpratnē uz nenoteiktu laiku nelaimes gadījuma darbā dēļ, pats par sevi neparedz, ka šīs personas spējas ierobežojums var tikt kvalificēts kā “ilgstošs” Direktīvā 2000/78 minētās “invaliditātes” jēdziena izpratnē.

66

Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādu prognožu par iespējamo M. Daouidi atlabšanu pilnībā vai daļēji vai informācijas par iespējamām sekām vai konsekvencēm, kādas šim nelaimes gadījumam būs uz to uzdevumu īstenošanu, kuru veikšanai viņš tika pieņemts darbā.

67

Tādējādi, kā secinājumu 52. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, tā kā Direktīvas 2000/78 piemērošana pamatlietā ir saistīta ar iesniedzējtiesas vērtējumu, kas tiks veikts pēc šā Tiesas sprieduma, nav jāuzskata, ka situācija pamatlietā šajā tiesvedības posmā ietilpst Savienības tiesībās (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 27. marts, Torralbo Marcos, C‑265/13, EU:C:2014:187, 40. punkts).

68

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka nav Tiesas kompetencē atbildēt uz uzdotajiem pirmajiem četriem jautājumiem.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka: