1.

Izskatāmās lietas pamatā ir lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuru ir iesniegusi Tribunal Català de Contractes del Sector Públic (Spānija) (Katalonijas iestāde sūdzību izskatīšanai publiskā iepirkuma lietās) saistībā ar īpašu administratīvo sūdzību publiskā iepirkuma jomā.

2.

Tiesvedībā Tiesā tās kompetence, ņemot vērā Tribunal Català de Contractes del Sector Públic iezīmes un Tiesas judikatūrā izklāstītos kritērijus, lai iestādi, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, varētu kvalificēt par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, ir radījusi zināmas šaubas; tieši kritērijs par iesniedzējas iestādes “jurisdikcijas saistošo raksturu” it īpaši ir piesaistījis uzmanību.

3.

Proti, Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ir koleģiāla un specializēta administratīva iestāde īpašu sūdzību izskatīšanai publiskā iepirkuma jomā. Kā specializēta iestāde tā nav tiesa tiešā valsts tiesību izpratnē, un tās lēmums ir galīgs attiecībā uz administratīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Turklāt sūdzības iesniegšana šajā iestādē ir fakultatīva, kas izvirza jautājumu, vai šī iestāde var tikt kvalificēta par “kādas dalībvalsts ties[u]” LESD 267. panta izpratnē. Šis jautājums it īpaši liek Tiesai interpretēt savu sarežģīto judikatūru par iesniedzējas iestādes “jurisdikcijas saistošo raksturu”.

4.

Atbilstoši Tiesas lūgumam, kas formulēts pēc lēmuma par mutvārdu procesa sākšanu un pēc lietas nodošanas, šie secinājumi jo sevišķi attieksies uz šo kritēriju par iesniedzējas iestādes “jurisdikcijas saistošo raksturu”, kas it īpaši ir pievērsis Tiesas uzmanību, un uz pārējiem kritērijiem, kuri tiks izvērtēti īsi. Tātad es neizskatīšu iesniedzējas iestādes iesniegtos jautājumus pēc būtības.

5.

Consorci Sanitari del Maresme [Marezmas Veselības aprūpes konsorcijs], kas vēlējās piedalīties līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā saistībā ar magnētiskās rezonanses pakalpojumu iepirkumu, kuru organizēja Corporació de Salut del Maresme i la Selva [Marezmas un Laselvas veselības aprūpes dienests], 2013. gada 10. decembrīTribunal Català de Contractes del Sector Públic iesniedza īpašu sūdzību par līgumslēdzējas iestādes vērtēšanas komitejas lēmumu, lai tam tiktu ļauts piedalīties minētajā procedūrā ( 2 ).

6.

Saistībā ar šo īpašo sūdzību Tribunal Català de Contractes del Sector Públic nolēma uzdot Tiesai piecus prejudiciālus jautājumus ( 3 ).

7.

Ar 2015. gada 13. janvāra lēmumu Tiesa nodeva lietu izskatīšanai sestajai palātai un, piemērojot Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktu, nolēma nerīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Turklāt tā nolēma, ka lieta tiks izskatīta bez ģenerāladvokāta secinājumu iesniegšanas.

8.

Tomēr tas, vai iestāde, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir tiesa, lika apšaubīt Tiesas kompetenci.

9.

Tādējādi Tiesa 2015. gada 9. februārī nosūtīja lūgumu sniegt paskaidrojumus Tribunal Català de Contractes del Sector Públic, kura atbildēja ar 2015. gada 12. februāra vēstuli, kas Tiesā reģistrēta 2015. gada 17. februārī.

10.

Tiesa, uzskatot, ka ir nepieciešamas padziļinātas debates par jautājumu attiecībā uz Tribunal Català de Contractes del Sector Públic kvalificēšanu par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, nodeva lietu izskatīšanai virspalātai un atzina, ka ir jāorganizē tiesas sēde, lai lietas dalībnieki varētu paust savu iespējamo nostāju saistībā ar jautājumu par Tribunal Català de Contractes del Sector Públic iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Līdz ar to Tiesa uzdeva no jauna atsākt debates, lai izvērtētu savu kompetenci šajā lietā.

11.

2015. gada 12. maijā notika tiesas sēde, kurā piedalījās Spānijas valdība un Eiropas Komisija. Itālijas valdība, kas iesniedza rakstveida apsvērumus par jautājumiem pēc būtības, tiesas sēdē netika pārstāvēta.

12.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu, vai iestāde, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir uzskatāma par “tiesu” LESD 267. panta izpratnē, Tiesa ņem vērā vairāku faktoru kopumu, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī vai tā ir neatkarīga ( 4 ). Turklāt valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un tām ir lūgts lemt procedūrā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt lēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs ( 5 ).

13.

Šajā ziņā jāuzsver, ka tas, ka kāda valsts iestāde netiek kvalificēta par tiesu kā tādu saskaņā ar valsts tiesībām, pats par sevi nav noteicošais, jo jēdziens “tiesa” LESD 267. panta izpratnē ir autonoms Savienības tiesību jēdziens. Proti, Tiesa ir uzskatījusi, ka šis jēdziens var aptvert arī iestādes, kas nav tiesas valsts tiesību izpratnē ( 6 ) un kas nav dalībvalsts tiesu sistēmas sastāvdaļa ( 7 ). Tādējādi Tiesa piešķir izšķirošu nozīmi nevis iestādes juridiskajai kvalifikācijai, bet gan drīzāk tās materiālajām iezīmēm ( 8 ), kas liek izvērtēt iesniedzējas iestādes strukturālās un funkcionālās iezīmes.

14.

Spānijas valdība tiesas sēdē apstiprināja, ka Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ir “pārskatīšanas struktūra” Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas 89/665/EEK par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas [pārsūdzības] procedūru piemērošanu, piešķirot [tiesības noslēgt] piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām ( 9 ), 2. panta 9. punkta pirmās daļas izpratnē, kura saskaņā ar šo pantu pēc būtības var nebūt tiesu iestāde ( 10 ). Turklāt no Tiesai iesniegtās informācijas izriet, ka ar Tribunal Català de Contractes del Sector Públic lēmumu beidzas “administratīvā procedūra”.

15.

Manuprāt, šie elementi, kas izriet no valsts tiesībām, nav izšķiroši, ja iesniedzējas iestādes iezīmes liecina par to, ka tā atbilst Tiesas judikatūrā izklāstītajiem kritērijiem, lai to varētu kvalificēt “par kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, proti, kritērijiem, kuri ir minēti šo secinājumu 12. punktā.

16.

Attiecībā uz publiskā iepirkuma īpašo tiesisko regulējumu, ņemot vērā šīs jomas svarīgumu attiecībā uz iekšējo tirgu un it īpaši attiecībā uz aprites pamatbrīvību ievērošanu, Savienības likumdevējs lielā mērā ir saskaņojis valstu tiesību aktus šajā ziņā. Izņēmuma kārtā ar Direktīvas 89/665 tiesību normām lielā mērā ir saskaņota arī privātpersonu tiesību aizsardzība tiesā, un tādējādi uz to vairs neattiecas vienīgi dalībvalstu procesuālā autonomija, kas ir ierobežota saskaņā ar efektivitātes un līdzvērtības principiem ( 11 ).

17.

Tādējādi atbilstoši Direktīvas 89/665 1. panta 1. punkta trešajai daļai dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, uz ko attiecas Direktīva 2004/18, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, it īpaši, iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2. līdz 2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar ko transponēti minētie tiesību akti. Šie tiesību aizsardzības līdzekļi var ietvert gan prasības celšanu valsts tiesās, gan struktūrās, kurām ir minimāls tiesas raksturs un kuras ir minētas Direktīvas 89/665 2. panta 9. punkta pirmajā daļā.

18.

Šajā kontekstā rodas jautājums, vai attiecīgā gadījumā jēdziena “tiesa” interpretācijā LESD 267. panta izpratnē būtu jāņem vērā, ka aplūkotā iestāde ir tikusi nodibināta, lai dalībvalstij ļautu ievērot tās pienākumus, kas izriet no Direktīvas 89/665 tiesību normām. Proti, bieži tieši šīm iestādēm, kurām ir minimāls tiesas raksturs, un dažkārt gandrīz tikai un vienīgi tām, ja to lēmumi praktiski nevar tikt pārsūdzēti parastajās tiesās, ir pienākums interpretēt Savienības tiesības publiskā iepirkuma jomā.

19.

Ir jānorāda, ka savā judikatūrā par LESD 267. panta interpretāciju, kas lielākoties ir tikusi izstrādāta pēc Direktīvas 89/665 pieņemšanas, kritērijus par jēdzienu “tiesa” LESD 267. panta izpratnē Tiesa jau ir piemērojusi elastīgi ( 12 ), un tas ir ļāvis dažādām pārsūdzības struktūrām, kuras ir paredzētas dalībvalstīs arī publiskā iepirkuma jomā, uzdot prejudiciālus jautājums Tiesai ( 13 ). Relativizējot kritērijus, kuriem Tiesa pakārto “tiesas” statusa atzīšanu, tā ir uzskatījusi par tiesām LESD 267. panta izpratnē arī administratīvas iestādes, kuras par dažādām Savienības tiesību jomām lemj pēdējā instancē ( 14 ).

20.

Ņemot vērā, ka šajā jomā, manuprāt, Tiesa jau ir pieņēmusi pietiekami elastīgu LESD 267. panta interpretāciju, lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju valsts līmenī, es uzskatu, ka Direktīvas 89/665 tiesību normām vai tam, ka Tribunal Català de Contractes del Sector Públic kompetencē skaidri ir publisko iepirkumu joma, nav īpašas ietekmes uz LESD 267. panta piemērošanu šajā lietā.

21.

Attiecībā uz Tribunal Català de Contractes del Sector Públic nodibināšanu ar likumu – gan no tās atbildes uz Tiesas lūgumu sniegt paskaidrojumus, gan no Spānijas valdības tiesas sēdē sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ir izveidojusi Katalonijas Autonomā kopiena, piemērojot īpašu Spānijas tiesībās paredzētu likumdošanas kompetenci ( 15 ).

22.

Ar 2011. gada 27. jūlija Likuma Nr. 7/2011 par pasākumiem nodokļu un finanšu jomā ( 16 ) ceturto papildu noteikumu šī iestāde vispirms ir tikusi izveidota kā vienpersoniska iestāde, saukta par Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de Cataluña (Katalonijas Vispārēja administratīva pārsūdzības iestāde). Ņemot vērā to lietu pieaugošo apjomu un specifiku, kuras bija Órgano Administrativo de Recursos Contractuales de Cataluña kompetencē, tā ar 2013. gada 3. septembra Dekrētu Nr. 221/2013 ( 17 ) tika pārveidota par koleģiālu iestādi, sauktu par Tribunal Català de Contractes del Sector Públic. Šajā dekrētā it īpaši ir ietverti noteikumi par Tribunal Català de Contractes del Sector Públic izveidi, kompetenci un sastāvu. Tādējādi kritērijs par šīs iestādes nodibināšanu ar likumu skaidri ir izpildīts.

23.

Turklāt kā daļa no sistēmas, kas izveidota strīdu publiskā iepirkuma jomā izšķiršanai tiesā, Tribunal Català de Contractes del Sector Públic atbilst prasībai par pastāvīgumu ( 18 ). Proti, lai gan minētās tiesas locekļi tiek iecelti uz atjaunojamu piecu gadu pilnvaru termiņu ( 19 ), tā tomēr ir pastāvīga publisko tiesību iestāde, un tātad tā nav ad hoc iestāde, kas būtu izveidota individuālam strīdam.

24.

Pirmkārt, attiecībā uz tādu tiesvedību atbilstoši sacīkstes principam, kura uzsākta ar īpašas sūdzības iesniegšanu Tribunal Català de Contractes del Sector Públic, vispirms ir jāatgādina, ka prasība par tiesvedību, kas ir balstīta uz sacīkstes principu, nav absolūts kritērijs ( 20 ). Tādējādi saskaņā ar Karaļa dekrēta Nr. 3/2011 46. pantu lietas dalībniekiem ir iespēja iesniegt apsvērumus un pierādījumus iestādē, kuras kompetencē ir atrisināt strīdu. Saistībā ar Tribunal Català de Contractes del Sector Públic atbilstoši Dekrēta Nr. 221/2013 14. pantam īpašo sūdzību procedūras norisi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas jomā reglamentē publisko iepirkumu tiesību aktu pamatnoteikumi, noteikumi, kas nodrošina šo tiesību aktu īstenošanu, procesuālie noteikumi, kuri ir ietverti minētajā dekrētā, un tiesiskais regulējums, kas ir piemērojams valsts pārvaldes tiesiskajam režīmam un vispārējam administratīvajam procesam.

25.

Turklāt, tā kā Tribunal Català de Contractes del Sector Públic īpašo sūdzību publiskā iepirkuma jomā ietvaros skaidri izskata strīdus starp līgumslēdzēju iestādi kā atbildētāju, no vienas puses, un pretendentu, kurš ir ierosinājis tiesvedību, no otras puses, es uzskatu, ka nosacījums par tiesvedību atbilstoši sacīkstes principam šajā lietā ir izpildīts.

26.

Otrkārt, saskaņā ar informāciju, kuru ir iesniegusi pati iesniedzēja iestāde, šī pēdējā minētā veic pārbaudi attiecībā uz lēmumu publiskā iepirkuma jomā tiesiskumu. Ir jāatgādina, ka Spānijā tādas iestādes kā Tribunal Català de Contractes del Sector Públic tika izveidotas, lai ievērotu pienākumus, kuri izriet no Direktīvas 89/665, it īpaši pienākumu nodrošināt, lai līgumslēdzēju iestāžu pieņemtos lēmumus saistībā ar publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru varētu efektīvi pārskatīt, pamatojoties uz to, ka ir pārkāpti Savienības tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar kuriem ir transponēti minētie tiesību akti. Tādējādi Tribunal Català de Contractes del Sector Públic kā iestāde, kuras kompetencē ir izskatīt šādas sūdzības, acīmredzami piemēro tiesību normas.

27.

Atbilstoši Tiesas judikatūrai neatkarības jēdziens, kas ir raksturīgs uzdevumam spriest tiesu, vispirms nozīmē, ka attiecīgajai tiesai ir jābūt trešās personas pozīcijā attiecībā pret iestādi, kura ir pieņēmusi lēmumu, par ko ir celta prasība ( 21 ). Šis jēdziens ietver divus aspektus. Pirmais, ārējais, aspekts ir tāds, ka tiesu instancei ir jābūt aizsargātai no ārējas iejaukšanās vai spiediena, kas varētu apdraudēt tās locekļu pieņemtā nolēmuma neatkarību, izskatot tiem uzticētos strīdus. Otrais, iekšējais, aspekts ir saistīts ar objektivitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda distance attiecībā pret strīda dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šī aspekta ietvaros ir jāievēro objektivitāte un, izņemot striktu tiesību normu piemērošanu, ir jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā ( 22 ).

28.

Šādām neatkarības un objektivitātes garantijām ir nepieciešams, lai pastāvētu tiesību normas, it īpaši attiecībā uz tiesas sastāvu, iecelšanu, pilnvaru ilgumu, kā arī tās locekļu atturēšanās, noraidīšanas un atsaukšanas iemesliem, lai kliedētu indivīdos jebkādas pamatotas šaubas par minētās tiesas ārēju ietekmējamību un tās neitralitāti attiecībā uz interesēm, ar ko tā saskaras ( 23 ). Judikatūrā nosacījums par iestādes, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, neatkarību ir izpildīts tikai tad, ja šīs iestādes locekļu atsaukšanas iemesli ir noteikti skaidrās tiesību normās ( 24 ).

29.

Man šķiet, ka šajā lietā šie nosacījumi par iesniedzējas iestādes neatkarību ir izpildīti. Proti, saskaņā ar Dekrēta Nr. 221/2013 2. pantu “Juridiskā būtība”, kas attiecas uz Tribunal Català de Contractes del Sector Públic izveidi, “Tribunal ir koleģiāla un specializēta administratīva iestāde, kura pilda savas funkcijas pilnīgi neatkarīgi, objektīvi un taisnīgi, neatrodas nekādās hierarhiskās attiecībās un nesaņem nekādas norādes no attiecīgajām valsts administratīvajām iestādēm”.

30.

Attiecībā uz iesniedzējas iestādes sastāvu Dekrēta Nr. 221/2013 5. pantā ir paredzēts, ka tās sastāvā ir priekšsēdētājs un divas personas, kas izskata lietu kā vērtētāji, kurus ieceļ vadības un kontroles attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu dienesta, kura kompetencē ietilpst kritēriju noteikšana, atbildīgā persona. Nosacījumi, lai varētu būt Tribunal loceklis, ir uzskaitīti Dekrēta Nr. 221/2013 6. pantā. Es atgādinu, ka locekļi tiek iecelti uz atjaunojamu piecu gadu pilnvaru termiņu ( 25 ), kura laikā ierēdņi, kas ir iecelti par Tribunal locekļiem, ir administratīvā norīkošanas darbā situācijā, proti, tie pilda vienīgi savus pienākumus Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ( 26 ). Saskaņā ar Dekrēta Nr. 221/2013 8. panta 4. punktu šīs iestādes locekļi nav atbrīvojami no amata, bet viņi var tikt atstādināti vai atsaukti noteiktu iemeslu dēļ, kuri skaidri ir uzskaitīti minētajā pantā ( 27 ). Dekrēta Nr. 221/2013 11. pantā ir ietverti īpaši noteikumi attiecībā uz atturēšanās un noraidīšanas iemesliem.

31.

Kaut gan Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ir saistīta ar “dienestu, kura kompetencē ietilpst kritēriju noteikšana, vadība un kontrole attiecībā uz publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu”, tā nav nekādās hierarhiskās attiecībās un nesaņem nekādas norādes no attiecīgajām valsts administratīvajām iestādēm ( 28 ). Pieņemot savu lēmumu, Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ir trešās personas statuss attiecībā pret esošajām interesēm un tai ir nepieciešamā objektivitāte ( 29 ).

32.

Visbeidzot ir jānorāda, ka Tribunal Català de Contractes del Sector Públic nav atbildētājas statusā, ja tās lēmumi tiek pārsūdzēti ( 30 ). Protams, Tribunal pieņemtie lēmumi un akti var tikt pārsūdzēti, ceļot prasību administratīvā tiesvedībā, taču runa ir par otrās instances aizsardzību tiesā, kas šīs iestādes lēmumiem nevar atņemt tiesas nolēmuma raksturu LESD 267. panta izpratnē. Attiecībā uz iesniedzējas iestādes lēmumiem nevar tikt veikta administratīva pārskatīšana ( 31 ).

33.

Tādējādi, manuprāt, iesniedzēja iestāde atbilst neatkarības kritērijam, kas izriet no Tiesas judikatūras.

34.

Tieši iesniedzējas iestādes “jurisdikcijas saistošais raksturs” judikatūras par LESD 267. pantu izpratnē vispirms ir radījis šaubas Tiesā saistībā ar Tribunal Català de Contractes del Sector Públic kvalificēšanu par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē. Es atgādinu, ka galvenais jautājums šajā ziņā ir par to, vai tas, ka sūdzības iesniegšana iesniedzējā iestādē nav vienīgais pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis, izslēdz iespēju šo iestādi kvalificēt par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, lai gan tās lēmumam ir saistošs spēks.

35.

Proti, no Tiesas rīcībā esošās informācijas izriet, ka sūdzības iesniegšanai Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ir alternatīvs raksturs. Šīs iestādes skatījumā prasītājs var izvēlēties ( 32 ), vai iesniegt īpašu sūdzību Tribunal Català de Contractes del Sector Públic, vai celt prasību administratīvā tiesvedībā, taču prasītāja izvēle ir saistoša administrācijai, kura nevar to noraidīt ( 33 ). Savukārt saistībā ar īpašajām nozarēm, kuras paredzētas 2007. gada 30. oktobra Likumā Nr. 31/2007 par publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs ( 34 ), iespēja tieši celt prasību administratīvā tiesvedībā nav paredzēta. Tādējādi attiecībā uz šīm nozarēm īpašā sūdzība nav alternatīva, jo pirms prasības celšanas vispārējās kompetentajās administratīvajās tiesās ir jāvēršas tādās pārsūdzības iestādēs kā Tribunal Català de Contractes del Sector Públic.

36.

Tādēļ, tā kā izskatāmajā lietā pamatstrīds neattiecas uz kādu no īpašajām nozarēm, kuras ir paredzētas Likumā Nr. 31/2007 un kuras ir minētas šo secinājumu 35. punktā, man šķiet, ka ir jāpiemēro parastais regulējums.

37.

Ir jāatgādina, ka iestādes tiesības vērsties Tiesā tiek noteiktas saskaņā gan ar strukturāliem, gan ar funkcionāliem kritērijiem. Šajā ziņā valsts iestāde var tikt uzskatīta par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, ja tā pilda tiesas funkcijas, bet par tādu nav uzskatāma, ja tā īsteno citas funkcijas, piemēram, administratīvas iestādes funkcijas ( 35 ). No tā izriet, ka, lai konstatētu, vai valsts iestāde, kurai likumā ir uzticētas dažāda rakstura funkcijas, ir atzīstama par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, ir jāpārbauda to funkciju konkrētais raksturs, ko tā īsteno konkrētajā normatīvajā kontekstā, saistībā ar kuru tā ir vērsusies Tiesā ( 36 ).

38.

Tāpat kā pārējie kritēriji attiecībā uz “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, iesniedzējas iestādes “jurisdikcijas saistošais raksturs” ir ticis attīstīts Tiesas judikatūrā. Jānorāda, ka šī jēdziena izmantošana Tiesas judikatūrā ne vienmēr ir bijusi ļoti konsekventa. Bieži Tiesa skaidri neizdara atsauci uz šo kritēriju, un vismaz franču valodā šī jēdziena izmantošana nav viegla. Šis iesniedzējas iestādes “jurisdikcijas saistošā rakstura” jēdziens, manuprāt, pirmo reizi kā tāds ir ticis minēts spriedumā Dorsch Consult ( 37 ), lai gan termins “saistoša jurisdikcija” ticis lietots jau pirms tam, lai pamatotu secinājumu, ka iesniedzēja iestāde patiešām ir “kādas dalībvalsts tiesa” LESD 267. panta izpratnē ( 38 ).

39.

Spriedumā Dorsch Consult ( 39 ) Tiesa ir nošķīrusi divus tiesas “saistoša” rakstura aspektus – pirmkārt, iestāde, kas izskata lietu, patiesībā ir vienīgais iespējamais tiesību aizsardzības līdzeklis un, otrkārt, iestāde, kas izskata lietu, pasludina nolēmumus, kuriem ir saistošs spēks ( 40 ). Minētajā lietā Tiesa tomēr nebija skaidri precizējusi kritēriju, ka priekšroka ir dodama vienai vai otrai interpretācijai, jo attiecīgās iestādes jurisdikcija šajā lietā bija “saistoša” abos iepriekš minētajos aspektos ( 41 ).

40.

Tāpat kā ģenerāladvokāti D. Ruiss-Harabo Kolomers, J. Kokote un M. Špunars, es uzskatu, ka termins “saistošs” drīzāk ir jāattiecina uz to, ka iesniedzējas iestādes nolēmumiem ir saistošs spēks, nevis uz to, ka prasības celšana šajā iestādē ir vienīgais iespējamais tiesību aizsardzības līdzeklis ( 42 ).

41.

Spriedumā Emanuel ( 43 ) Tiesa par kādas dalībvalsts tiesu LESD 267. panta izpratnē ir uzskatījusi iecelto personu, lai tā apelācijas kārtībā lemtu par preču zīmju reģistra lēmumiem, kura šo kompetenci realizēja kopā ar parasto tiesu un vēršanās kurā bija atkarīga no prasītājas, kas varēja izvēlēties, kurā tiesā tā ceļ savu prasību. Šīs personas lēmumiem bija saistošs spēks ( 44 ).

42.

Tādā pašā veidā spriedumā Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta ( 45 ) Tiesa ir uzskatījusi par “saistošu”Tribunal Arbitral Tributário [Šķīrējtiesa nodokļu lietās] (Portugāle) jurisdikciju, kura bija strīdu nodokļu lietās izskatīšanas alternatīvs līdzeklis un kuras lēmumi bija saistoši lietas dalībniekiem. Nodokļu jautājumā, kā tas bija lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, nodokļu maksātājs varēja izvēlēties vērsties administratīvajā tiesā vai prasīt šķīrējtiesai pieņemt lēmumu nodokļu lietā, un nodokļu iestādei bija jāpiekrīt šim nodokļu maksātāja lēmumam. Tādējādi nodokļu šķīrējtiesa bija nevis papildu juridiskais līdzeklis, ko var izmantot nodokļu maksātājs, bet gan tradicionālās tiesvedības alternatīva ( 46 ).

43.

Tādējādi no iepriekš minētajiem spriedumiem izriet, ka, pēc Tiesas ieskata, tiesību aizsardzības līdzekļa, kas ir alternatīvs tiesai, esamība šaurā izpratnē pavisam noteikti neizslēdz, ka iestāde, kurā ir celta šī alternatīvā prasība, varētu tikt kvalificēta par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē ( 47 ). Šis alternatīvais tiesību aizsardzības līdzeklis būtībā var atšķirties no tradicionālā tiesību aizsardzības līdzekļa, kā tas ir nodokļu šķīrējtiesas gadījumā salīdzinājumā ar prasības celšanu administratīvajā tiesā. Kaut gan tikai viena tiesību aizsardzības līdzekļa esamība ir minēta vairākos Tiesas spriedumos, lai arī šajos spriedumos aplūkotais tiesību aizsardzības līdzeklis faktiski bija vienīgais iespējamais tiesību aizsardzības līdzeklis, Tiesa nekad nav uzskatījusi, ka iesniedzēja iestāde nevarētu tikt uzskatīta par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē tikai tādēļ, ka attiecīgajā jomā pastāv vairāki iespējamie tiesību aizsardzības līdzekļi ( 48 ).

44.

Turklāt man šķiet, ka šo kritēriju jau sākotnēji Tiesa ir izmantojusi, lai izslēgtu privātās šķīrējtiesas klasiskā izpratnē, pat ja kritērijs par “jurisdikcijas saistošo raksturu” kā tāds nav ticis minēts ( 49 ). Tādējādi saskaņā ar judikatūru ar līgumu nodibināta šķīrējtiesa nav uzskatāma par kādas dalībvalsts tiesu LESD 267. panta izpratnē, jo līgumslēdzējām pusēm nav ne tiesiska, ne faktiska pienākuma nodot savu strīdu arbitrāžā un attiecīgās dalībvalsts valsts iestādes nav iesaistītas lēmuma par strīda izskatīšanu arbitrāžā pieņemšanā un tām arī pēc pašu iniciatīvas strīds nav jānodod izskatīšanai arbitrāžā ( 50 ). Savukārt Tiesa ir atzinusi par pieņemamiem prejudiciālos jautājumus, kurus tai bija iesniegusi tāda šķīrējtiesa, kura bija nodibināta ar likumu, kuras nolēmumi bija saistoši lietas dalībniekiem un kuras kompetence nebija atkarīga no nolīguma starp tiem ( 51 ).

45.

Tādējādi tas, ka iesniedzējas iestādes lēmumam ir saistošs spēks, faktiski ir obligāts kritērijs, lai šī iestāde varētu tikt kvalificēta par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, bet ar to pašu par sevi nav pietiekami, lai šīs iestādes jurisdikciju uzskatītu par “saistošu” judikatūras par LESD 267. pantu izpratnē. Šajā ziņā tāpat ir svarīgi, lai attiecīgā iestāde būtu iestāde, kura ir paredzēta likumā un kuras kompetence nav atkarīga no pušu gribas ( 52 ). Es atgādinu, ka, manuprāt, tomēr nav nepieciešams, lai prasības celšana šajā iestādē būtu vienīgais iespējamais tiesību aizsardzības līdzeklis.

46.

Ja tiktu izmantota pretēja pieeja, teorētiski varētu rasties jautājums par Spānijas administratīvo lietu tiesu “jurisdikcijas saistošo raksturu” saistībā ar prasību administratīvā tiesvedībā, kura ir celta tieši šajās parastajās administratīvajās tiesās publiskā iepirkuma lietās. Man šķiet, ka šādā situācijā administratīvo lietu tiesas jurisdikcija nevarētu tikt uzskatīta par “saistošu”, jo prasības celšana administratīvā tiesvedībā nebūtu vienīgais esošais tiesību aizsardzības līdzeklis ( 53 ).

47.

Savukārt man šķiet, ka priekšrocības, kuras ir saistītas ar LESD 267. panta interpretāciju, kas tādu iesniedzēju iestādi kā Tribunal Català de Contractes del Sector Públic ļauj uzskatīt par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē, lai arī pastāv alternatīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, ir nozīmīgākas nekā iespējamie trūkumi. Proti, iespēja izvēlēties starp vairākiem tiesību aizsardzības līdzekļiem ļauj indivīdiem izvēlēties pārsūdzības iespēju, kas viņiem šķiet piemērotākā attiecīgajā gadījumā ( 54 ). Tādām struktūrām, kuras ir atbildīgas par specializētām pārsūdzības procedūrām, kā Tribunal Català de Contractes del Sector Públic publiskā iepirkuma jomā, var būt ievērojamas zināšanas, kas tām ļauj ātri un zinoši atrisināt strīdus, kuri tām ir iesniegti. Tomēr arī publiskā iepirkuma jomā pastāv iespēja, ka atsevišķas prasības drīzāk ir saistītas ar vispārējo administratīvo tiesību jautājumiem. Šajā gadījumā obligāta vēršanās specializētā pārsūdzības iestādē būtu nelietderīga, ja parastā administratīvā tiesa būtu kvalificētāka, lai atrisinātu strīdu ( 55 ).

48.

Ir jānorāda, ka Tribunal Català de Contractes del Sector Públic lēmumi lietas dalībniekiem ir saistoši un izpildāmi ( 56 ). Tādējādi tiem ir tāda pati iedarbība kā nolēmumiem, kurus ir pasludinājusi pirmās instances administratīvo lietu tiesa, pat ja prasība ir celta atbilstošā augstākajā administratīvajā tiesā. Manuprāt, tā kā nav paredzēta pārsūdzība administratīvo lietu tiesā, Tribunal Català de Contractes del Sector Públic lēmumi ir strīda starp līgumslēdzēju iestādi un pretendentu saistošs un galīgs risinājums ( 57 ). Tādējādi lēmumiem ir raksturīgs tāds spēks, kas ir līdzīgs res judicata principa iedarbībai.

49.

No visa iepriekš minētā izriet, ka Tribunal Català de Contractes del Sector Públic kā koleģiāla un specializēta administratīva iestāde, kura ir izveidota ar valsts tiesību aktiem un kuras likumiskā kompetence nav atkarīga no pušu gribas, kā arī kura pasludina saistošu nolēmumu, atbilst judikatūrā izklāstītajiem kritērijiem, lai tā varētu tikt kvalificēta par “kādas dalībvalsts tiesu” LESD 267. panta izpratnē. Tā izskata strīdu, un tai ir lūgts lemt procedūrā, kuras noslēgumā ir paredzēts pieņemt lēmumu, kam ir tiesas nolēmuma raksturs. Līdz ar to Tiesas kompetencē ir lemt par šīs iestādes uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

50.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai atzīt savu kompetenci, lai lemtu par Tribunal Català de Contractes del Sector Públic uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.