TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2015. gada 23. aprīlī ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Lauksaimniecība — Regula (EK) Nr. 1/2005 — Dzīvnieku aizsardzība pārvadāšanas laikā — Tāls pārvadājums no dalībvalsts uz trešo valsti — 14. panta 1. punkts — Pārbaude saistībā ar pārvadājuma žurnālu, kas jāveic izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei pirms tāliem pārvadājumiem — Šīs tiesību normas piemērojamība attiecībā uz pārvadājuma daļu, kas norisinās ārpus Eiropas Savienības teritorijas — Minētajā regulā noteikto normu piemērojamība šai pārvadājuma daļai”

Lieta C‑424/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bayerischer Verwaltungsgerichtshof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 2. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 25. jūlijā, tiesvedībā

Zuchtvieh-Export GmbH

pret

Stadt Kempten ,

piedaloties

Landesanwaltschaft Bayern .

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši K. Vajda [C. Vajda], A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász] un D. Švābi [D. Šváby] (referents),

ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],

sekretārs I. Illēši [I. Illéssy], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 10. jūlija tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

—	Zuchtvieh-Export GmbH vārdā – C. Winterhoff un A. Wolowski, Rechtsanwälte,

—	Stadt Kempten vārdā – N. Briechle, pārstāve,

—	Landesanwaltschaft Bayern vārdā – R. Käß, pārstāvis,

—	Lietuvas valdības vārdā – D. Kriaučiūnas un V. Čepaitė, pārstāvji,

—	Eiropas Komisijas vārdā – F. Erlbacher un H. Kranenborg, kā arī B. Eggers, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 11. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2004. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97 (OV 2005, L 3, 1. lpp., un labojums – OV 2011, L 336, 86. lpp.).

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Zuchtvieh-Export GmbH (turpmāk tekstā – “Zuchtvieh-Export”) un Stadt Kempten [Kemptenes pilsēta] saistībā ar šīs pēdējās kā izbraukšanas vietas kompetentās iestādes lēmumu atteikt atmuitot liellopu sūtījumu pārvadājumu, kuru bija paredzēts veikt ar autotransportu no Kemptenes (Vācija) uz Andidžonu (Uzbekistāna).

Atbilstošās tiesību normas

Regulā Nr. 1/2005 tostarp ir ietverti šādi apsvērumi:

“(1)	[EK] līgumam klātpievienotajā Protokolā par dzīvnieku aizsardzību un labturību tiek pieprasīts, lai, formulējot un ieviešot lauksaimniecības un pārvadāšanas politiku, Kopiena un dalībvalstis pilnībā ievērotu dzīvnieku labturības prasības.

[..]

(5)	dzīvnieku, tostarp kaušanai paredzētu dzīvnieku, labturības dēļ tāla pārvadāšana būtu cik vien iespējams jāierobežo.

[..]

(11)

lai nodrošinātu šīs regulas konsekventu un efektīvu piemērošanu visā Kopienā, ievērojot tās pamatprincipu, saskaņā ar kuru dzīvniekus nedrīkst pārvadāt tādā veidā, kas varētu tos ievainot un radīt tiem nevajadzīgas ciešanas, būtu jānosaka sīki izstrādāti noteikumi attiecībā uz īpašām vajadzībām, kas rodas saistībā ar dažāda veida pārvadājumiem. Šādi sīki izstrādāti noteikumi būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar iepriekš minēto principu un savlaicīgi jāatjaunina, jo īpaši ņemot vērā jaunākos zinātnes atzinumus, līdzko tiek konstatēts, ka tie vairs nenodrošina iepriekš minētā principa ievērošanu attiecībā uz konkrētu sugu vai pārvadājumu veidiem.

[..]”

Regulas Nr. 1/2005 1. pantā, kurā ir definēta šīs regulas piemērošanas joma, ir noteikts:

“1. Šī regula attiecas uz dzīvu mugurkaulnieku pārvadāšanu Kopienā, ietverot īpašas pārbaudes, ko veic amatpersonas attiecībā uz sūtījumiem, kuri tiek ievesti Kopienas muitas teritorijā vai izvesti no tās.

2. Vienīgi 3. pants un 27. pants attiecas uz:

a)	dzīvnieku pārvadāšanu, ko veic lopkopji, izmantojot lauksaimniecības transportlīdzekļus vai sev piederošus transportlīdzekļus, gadījumos, kad ģeogrāfisko apstākļu dēļ dažas dzīvnieku sugas sezonāli jāpārvieto;

b)	lopkopjiem pašiem piederošu dzīvnieku pārvadāšanu, ko viņi veic ar saviem transportlīdzekļiem attālumā, kas nepārsniedz 50 km no viņu saimniecības.

[..]”

Šīs regulas 2. pantā tostarp ir iekļautas šādas definīcijas:

“[..]

“robežkontroles punkts” ir jebkurš kontrolpunkts, kas paredzēts un atzīts saskaņā ar 6. pantu [Padomes 1991. gada 15. jūlija] Direktīvā 91/496/EEK, [ar ko nosaka principus attiecībā uz tādu dzīvnieku veterināro pārbaužu organizēšanu, kurus Kopienā ieved no trešām valstīm, un ar ko groza Direktīvu 89/662/EEK, Direktīvu 90/425/EEK un Direktīvu 90/675/EEK (OV L 268, 56. lpp.)], lai uz Kopienas teritorijas robežas veiktu to dzīvnieku veterinārās pārbaudes, kas ievesti no trešām valstīm;

[..]

f)	“kompetenta iestāde” ir dalībvalsts centrālā iestāde, kas ir pilnvarota veikt pārbaudes attiecībā uz dzīvnieku labturību, vai jebkura iestāde, kam tā ir deleģējusi šādas pilnvaras;

[..]

h)	“pārbaudes punkti” ir kontroles punkti, kā minēts [Padomes 1997. gada 25. jūnija] Regulā (EK) Nr. 1255/97[, ar ko nosaka Kopienas kritērijus pieturvietai, kā arī groza pārvadājuma plānu, kas minēts Direktīvas 91/628/EEK pielikumā (OV L 174, 1. lpp.)];

i)	“izvešanas punkts” ir robežkontroles punkts vai jebkura cita dalībvalsts noteikta vieta, kur dzīvnieki tiek izvesti no Kopienas muitas teritorijas;

j)	‘“pārvadājums” ir viss pārvadāšanas process no izbraukšanas vietas līdz galamērķa vietai, ietverot izkraušanu, ievietošanu un iekraušanu pārvadājuma starpposma punktos;

[..]

m)	“tāls pārvadājums” ir pārvadājums, kura ilgums pārsniedz 8 stundas, sākot no brīža, kad pirmais dzīvnieku sūtījuma dzīvnieks tiek pirmo reizi pārvietots;

[..]

“galamērķa vieta” ir vieta, kur dzīvnieks tiek izkrauts no transportlīdzekļa, un:

i)	izmitināts uz vismaz 48 stundām līdz izvešanas brīdim, vai

ii)

nokauts;

t)	“atpūtas vai pārkraušanas vieta” ir jebkura apstāšanās vieta pārvadājuma laikā, kas nav galamērķa vieta, ietverot vietu, kur tiek nomainīts dzīvnieku transportlīdzeklis, tos izkraujot vai neizkraujot;

[..]

w)	“pārvadāšana” ir dzīvnieku pārvietošana ar vienu vai vairākiem transportlīdzekļiem un ar to saistītās darbības, tostarp iekraušana, izkraušana, pārkraušana un atpūta, līdz brīdim, kad tiek pabeigta dzīvnieku izkraušana galamērķa vietā;

[..].”

Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 3. panta “Vispārīgi dzīvnieku pārvadāšanas nosacījumi” noteikumiem:

“Dzīvniekus nedz pārvadā, nedz organizē dzīvnieku pārvadāšanu tādā veidā, kas varētu tiem radīt ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas.

Turklāt ievēro šādus nosacījumus:

a)	iepriekš ir veikti visi vajadzīgie pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu pārvadājuma ilgumu un apmierinātu dzīvnieku vajadzības pārvadājuma laikā;

b)	dzīvnieki ir piemēroti pārvadājumam;

c)	transportlīdzeklis ir projektēts, konstruēts, apkopts un ekspluatēts tā, ka tiek novērstas iespējas dzīvniekus ievainot un radīt tiem ciešanas, un tiek nodrošināta dzīvnieku drošība;

[..]

e)	dzīvniekus aprūpējošais personāls ir apmācīts vai pietiekami kompetents šajā ziņā un veic savus uzdevumus bez vardarbības un neizmantojot metodes, kas varētu izraisīt nevajadzīgas bailes, ievainojumus vai ciešanas;

f)	pārvadāšana uz galamērķa vietu tiek veikta bez kavēšanās, un dzīvnieku labturības apstākļi tiek regulāri pārbaudīti un pienācīgi uzturēti;

g)	dzīvniekiem tiek nodrošināta pietiekama platība un augstums atbilstīgi to izmēram un plānotajam pārvadājumam;

h)	dzīvnieki tiek padzirdināti, pabaroti un atpūtināti piemērotos intervālos un kvalitātes un daudzuma ziņā atbilstīgi to sugai un izmēram.”

Regulas Nr. 1/2005 5. pantā “Dzīvnieku pārvadāšanas plānošanas pienākumi” ir noteikts:

“[..]

3. Organizētāji nodrošina, ka katrā pārvadājumā:

a)	dzīvnieku labturība netiek apdraudēta sakarā ar pārvadājuma dažādu posmu nepietiekamu saskaņošanu, kā arī tiek ņemti vērā klimatiskie apstākļi [..]

[..]

4. Tālos pārvadājumos starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm zirgu dzimtas dzīvnieku, kas nav reģistrēti zirgu dzimtas dzīvnieki, un liellopu, aitu, kazu un cūku sugas mājdzīvnieku [(turpmāk tekstā – “attiecīgie dzīvnieki”)] pārvadātāji un organizētāji ievēro noteikumus par pārvadājuma žurnālu, kā noteikts II pielikumā.”

8	Saskaņā ar šīs regulas 6. panta 3. un 4. punktu: “3. Pārvadātāji pārvadā dzīvniekus saskaņā ar I pielikumā ietvertajiem tehniskajiem noteikumiem. 4. Pārvadātāji uztic dzīvnieku aprūpi personālam, kas ir saņēmis apmācību par attiecīgajiem I un II pielikuma noteikumiem.”

Regulas Nr. 1/2005 8. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Turētāji pārbauda visus dzīvniekus, kas tiek nogādāti pārkraušanas vietā vai galamērķa vietā, un konstatē, vai dzīvnieki atrodas vai ir bijuši tālā pārvadājumā – starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm. [Attiecīgo dzīvnieku] tāla pārvadājuma gadījumā turētāji ievēro II pielikuma noteikumus par pārvadājuma žurnālu.”

Šīs regulas 14. panta nosaukums ir “Pārbaudes un citi pasākumi saistībā ar pārvadājuma žurnālu, kas jāveic kompetent[aj]ai iestādei pirms tāliem pārvadājumiem”. Tā 1. punktā ir noteikts:

“[Attiecīgo dzīvnieku] tālu pārvadājumu gadījumā starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm izbraukšanas vietas kompetentā iestāde:

veic pārbaudes, kas vajadzīgas, lai pārliecinātos par to, vai:

i)	pārvadājuma žurnālā norādītajiem pārvadātājiem ir derīgas attiecīgās pārvadātāja atļaujas, derīgi atbilstības sertifikāti transportlīdzekļa izmantošanai tāliem pārvadājumiem un derīgi autovadītāju un pavadoņu kvalifikācijas sertifikāti;

ii)	organizētāja iesniegtais pārvadājuma žurnāls ir reāli izpildāms un liecina par šīs regulas ievērošanu;

b)	ja a) apakšpunktā paredzēto pārbaužu rezultāts nav apmierinošs, lūdz organizētājam mainīt plānotā tālā pārvadājuma kārtību tādējādi, lai tā būtu saskaņā ar šo regulu;

c)	ja a) apakšpunktā paredzēto pārbaužu rezultāts ir apmierinošs, kompetentā iestāde iespiež zīmogu pārvadājuma žurnālā;

pēc iespējas ātrāk nosūta pārvadājuma žurnālā ietverto informāciju par plānotajiem tālajiem pārvadājumiem galamērķa vietas, izvešanas punkta vai pārbaudes punkta kompetentajai iestādei, izmantojot [Padomes 1990. gada 26. jūnija] Direktīvas 90/425/EEK [par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu (OV L 224, 29. lpp.)] 20. pantā minēto informācijas apmaiņas sistēmu.”

Minētās regulas 15. panta 2. punktā ir noteikts:

“Tālu pārvadājumu gadījumā starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm, izbraukšanas vietā veicamās I pielikuma I nodaļā minētās pārbaudes attiecībā uz piemērotību pārvadāšanai veic pirms iekraušanas kā daļu no dzīvnieku veselības pārbaudēm, kā noteikts attiecīgajos Kopienas tiesību aktos veterinārajā jomā, termiņos, ko paredz šādi tiesību akti.”

Regulas Nr. 1/2005 21. pants attiecas uz “pārbaudēm izvešanas punktos un robežkontroles punktos”. Tas ir formulēts šādi:

“1. [..] [kad] dzīvnieki tiek uzrādīti izvešanas punktos vai robežkontroles punktos, dalībvalstu valsts pilnvaroti veterinārārsti pārbauda, vai dzīvnieki tiek pārvadāti saskaņā ar šo regulu un konkrēti:

a)	vai pārvadātāji ir iesnieguši derīgas [..] atļaujas kopiju;

b)	vai autotransporta līdzekļu vadītāji, kas pārvadā [attiecīgos dzīvniekus] vai mājputnus, un pavadoņi ir uzrādījuši derīgu [..] kvalifikācijas sertifikātu;

c)	vai dzīvnieki ir piemēroti pārvadājuma turpināšanai;

d)	vai transportlīdzeklis, ar kuru jāturpina dzīvnieku pārvadājums, atbilst I pielikuma II nodaļai un, vajadzības gadījumā, VI nodaļai;

e)	vai eksportēšanas gadījumā pārvadātāji ir apliecinājuši, ka pārvadājums no izbraukšanas vietas līdz pirmajai izkraušanas vietai galamērķa valstī atbilst V pielikumā minētajiem starptautiskaj[ie]m nolīgumiem, kas ir piemērojami attiecīgajās treš[aj]ās valstīs;

f)	vai [attiecīgie dzīvnieki] ir tikuši vai tiks pārvadāti tālos pārvadājumos.

2. [Attiecīgo dzīvnieku] tālu pārvadājumu gadījumos valsts pilnvaroti veterinārārsti izvešanas punktos un robežkontroles punktos veic un reģistrē II pielikumā [minētā] pārvadājuma žurnāla 3. iedaļā “Galamērķa vieta” minētās pārbaudes. Šo pārbaužu un 1. punktā minētās pārbaudes dokumentāciju kompetenta iestāde glabā vismaz trīs gadus pēc pārbaužu veikšanas dienas [..].

3. Ja kompetent[ā] iestāde konstatē, ka dzīvnieki nav piemēroti pārvadājuma turpināšanai, tie ir jāizkrauj, jāpadzirdina, jāpabaro un jāatpūtina.”

Regulas Nr. 1/2005 I pielikuma V nodaļā ir ietvertas normas par dzirdināšanas un barošanas intervāliem, kā arī par pārvadājuma un atpūtas laika ilgumu. Atbilstoši šīs nodaļas 1.4. punkta d) apakšpunktam un 1.5. punktam tālu pārvadājumu gadījumos ar autotransportu liellopiem pēc 14 pārvadājuma stundām ir jāparedz atpūtas laiks vismaz 1 stunda, kura laikā tie ir jāpadzirdina un, ja nepieciešams, jāpabaro, pēc kura pārvadājums var turpināties maksimāli vēl 14 stundas, pēc kurām dzīvnieki ir jāizkrauj, jāpabaro un jāpadzirdina un viņiem ir jābūt vismaz 24 stundas ilgam atpūtas laikam.

Šīs regulas II pielikumā ir ietverti noteikumi par pārvadājuma žurnāliem, kuriem atbilstoši minētās regulas 5. panta 4. punktam ir jābūt klāt pārvadātājiem un organizētājiem attiecīgo dzīvnieku tālu pārvadājumu gadījumos starp dalībvalstīm, kā arī no un uz trešajām valstīm. Šajā žurnālā ir piecas iedaļas attiecīgi par pārvadājuma plānošanu, izbraukšanas vietu, galamērķa vietu, pārvadātāja deklarāciju, kas attiecas, pirmkārt, uz faktisko maršrutu, atpūtas, pārkraušanas un izvešanas punktiem un, otrkārt, pārvadājuma laikā ievainotajiem vai mirušajiem dzīvniekiem, un par eventuāliem ziņojumiem par anomālijām. Šajā pielikumā ir ietverti arī šādi noteikumi:

“[..]

Organizētājs:

[..]

b)	nodrošina, ka parakstītu pārvadājuma žurnāla 1. iedaļas eksemplāru, atbilstīgi aizpildītu, izņemot attiecībā uz dzīvnieka veselības sertifikāta numuru, izbraukšanas vietas kompetentā iestāde saņem divas darba dienas pirms izbraukšanas tādā veidā, kā šī iestāde to noteikusi;

c)	ievēro visus kompetentās iestādes saskaņā ar 14. panta 1. punktu dotos norādījumus;

d)	nodrošina pārvadājuma žurnāla apzīmogošanu, kā noteikts 14. panta 1. punktā;

e)	nodrošina, lai pārvadājuma žurnāls atrastos kopā ar dzīvniekiem pārvadājuma laikā līdz galamērķa vietai vai gadījumā, ja tiek veikta izvešana uz trešo valsti, vismaz līdz izvešanas punktam.

Turētāji izbraukšanas vietā un, ja galamērķa vieta atrodas Kopienas teritorijā, turētāji galamērķa vietā aizpilda un paraksta attiecīgās pārvadājuma žurnāla iedaļas. Viņi pēc iespējas agrāk paziņo kompetentajai iestādei par visām atrunām attiecībā uz šīs regulas noteikumu ievērošanu, izmantojot 5. iedaļā esošo veidlapas paraugu.

[..]

7.	Ja dzīvnieki tiek izvesti uz trešo valsti, pārvadātāji nodod pārvadājuma žurnālu valsts pilnvarotam veterinārārstam izvešanas punktā. Subsidēta liellopu eksporta gadījumā pārvadājuma žurnāla 3. iedaļu var neaizpildīt, ja ziņojums ir jāsastāda saskaņā ar tiesību aktiem lauksaimniecības jomā.

Pārvadājuma žurnāla 3. iedaļā norādītais pārvadātājs glabā:

a)	aizpildīta pārvadājuma žurnāla eksemplāru;

[..]

[Minētos dokumentus] uzrāda kompetentajai iestādei, kura ir piešķīrusi pārvadātājam atļauju, un pēc pieprasījuma – izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei viena mēneša laikā pēc tā aizpildīšanas, un pārvadātājs to glabā vismaz trīs gadus pēc pārbaudes dienas.

Dokumentu, kas minēts a) apakšpunktā, atdod atpakaļ izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei 1 mēneša laikā pēc pārvadājuma pabeigšanas, ja vien netiek izmantotas 6. panta 9. punktā minētās [navigācijas] sistēmas. [..]”

Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma papildinājumā ir ietverti pārvadājuma žurnāla dažādo iedaļu paraugi. Pirmajā no šīm iedaļām ar nosaukumu “Plānošana” ir iekļauts sadaļu kopums, kas attiecas uz paredzēto pārvadājuma ilgumu kopā (2. sadaļa), izbraukšanas vietu, valsti, datumu un laiku (3.1. līdz 3.3. sadaļa), galamērķa vietu un valsti, kā arī ievešanas datumu un laiku (4.1. līdz 4.3. sadaļa), dzīvnieku sugām un dzīvnieku skaitu (5.1. un 5.2. sadaļa), paredzēto sūtījuma kopsvaru un tam atvēlēto kopplatību (5.4. un 5.5. sadaļa), atpūtināšanas vietu sarakstu, dzīvnieku ievešanas brīdi un atpūtas ilgumu (6.1. līdz 6.3. sadaļa), kā arī pārvadājuma organizētāja apliecinājumu, saskaņā ar kuru viņš ir veicis attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu dzīvnieku labturību visā šī pārvadājuma laikā saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 noteikumiem.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

Zuchtvieh-Export nofraktēja divas kravas automašīnas, lai veiktu 62 liellopu pārvadājumu no Kemptenes uz Andidžonu caur Poliju, Baltkrieviju, Krieviju un Kazahstānu, proti, apmēram 7000 km attālumā. Šim pārvadājumam bija jānotiek no 2012. gada 23. aprīļa līdz 2012. gada 2. maijam. Runa bija par eksportu bez eksporta kompensācijas pieprasījuma.

Muitošanas pieprasījumam pievienotā pārvadājuma žurnāla 1. iedaļas 6. sadaļā kā vienīgie atpūtas un pārkraušanas punkti pārvadājuma posmā attiecīgo trešo valstu teritorijā bija norādītas Bresta (Baltkrievija) un Karaganda (Kazahstāna), katrā no šīm vietām paredzot 24 stundas ilgu atpūtas laiku – paredzētais pārvadājuma laiks starp šīm vietām bija 146 stundas. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka posmā starp abām minētajām vietām bija paredzēti pārtraukumi, kuru laikā dzīvnieki tiktu pabaroti un padzirdināti, bet netiktu izkrauti. Pārvadājuma pēdējam posmam no Karagandas uz Andidžonu bija jāilgst vēl 29 stundas.

Ar 2012. gada 30. janvāra lēmumu Stadt Kempten atteica prasīto liellopu sūtījuma atmuitošanu, nosakot, ka pārvadājuma plānojums ir jāgroza tā, lai tas atbilstu Regulas Nr. 1/2005 prasībām arī tajā pārvadājuma daļā, kas norisināsies attiecīgo trešo valstu teritorijā starp Brestu un Andidžonu, kas, ņemot vērā minētā pārvadājuma žurnāla 1. iedaļā norādītos plānojuma datus, netika izpildīts.

Bez lūguma noteikt pagaidu noregulējumu, kas netika apmierināts, Zuchtvieh-Export par šo Stadt Kempten lēmumu cēla prasību pēc būtības – to šobrīd apelācijas tiesvedībā izskata Bayerischer Verwaltungsgerichtshof (Bavārijas Augstākā administratīvā tiesa). Šajā prasībā Zuchtvieh-Export tostarp lūdz atzīt minēto lēmumu par prettiesisku un izdot rīkojumu, liekot Stadt Kempten atmuitot attiecīgo liellopu sūtījumu.

Galvenais jautājums pamatlietā ir tāds, vai tāda tāla pārvadājuma gadījumā, kas sākas Eiropas Savienības teritorijā, bet beidzas ārpus šīs teritorijas, Regula Nr. 1/2005 ir jāpiemēro arī tai pārvadājuma daļai, kas norisinās vienas vai vairāku trešo valstu teritorijā. Šis jautājums tiek uzdots galvenokārt saistībā ar izbraukšanas vietas kompetentās iestādes sniegtu pārvadājuma apstiprinājumu vai atteikumu to apstiprināt, pamatojoties uz pārvadājuma žurnāla 1. iedaļā norādītajiem plānojuma datiem, kas šai iestādei tika iesniegti saistībā ar Regulas Nr. 1/2005 14. pantā paredzēto pārbaudi.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1/2005 noteikumu kopums apstiprina argumentu, saskaņā ar kuru šādā gadījumā izbraukšanas vietas iestāde var apstiprināt pārvadājumu, apzīmogojot pārvadājuma žurnālu, tikai tad, ja šķiet, ka šīs regulas noteikumi tiek ievēroti arī ārpus Savienības teritorijas. Šajā ziņā tā norāda uz minētās regulas 1., 3. un 5. pantu un 21. panta 1. punkta e) apakšpunktu, bet galvenokārt atsaucas uz šīs regulas II pielikuma papildinājumu, kurā ir iekļauts dažādu pārvadājuma žurnāla sadaļu paraugs, īpaši uz tā 1. iedaļu, kas attiecas uz pārvadājuma plānošanu.

Šī tiesa norāda uz, pirmkārt, šīs 1. iedaļas 2.–4. sadaļu (tās attiecas uz kopējo paredzēto ilgumu, izbraukšanas vietu un laiku, galamērķa vietu un ievešanas brīdi), kas, apvienojot tās ar Regulas Nr. 1/2005 2. panta j) punktā iekļauto “pārvadājuma” jēdzienu, nozīmējot, ka dati ir jāsniedz par visu pārvadājumu.

23	Otrkārt, tā norāda uz minētās iedaļas 7. sadaļā minēto apliecinājumu, saskaņā ar kuru organizētājs ir “veicis attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu dzīvnieku labturību pārvadājuma laikā saskaņā ar Regulas [Nr. 1/2005] noteikumiem”.

Minētā tiesa norāda arī uz to, ka arī eksporta gadījumā, lai arī saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 II pielikuma 7. punktu izvešanas punktā pārvadātājam ir jāiesniedz pārvadājuma žurnāls pilnvarotam veterinārārstam, viņam tomēr ir jāsaglabā tā kopija un atbilstoši šā pielikuma 8. punktam tā ir jānosūta izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei.

Gadījumā, ja būtu jāapstiprina arguments, saskaņā ar kuru šādu pārvadājumu var apstiprināt tikai tad, ja no pārvadājuma žurnāla izriet, ka Regulas Nr. 1/2005 noteikumi tiek ievēroti arī tajā pārvadājuma daļā, kam jānorit ārpus Savienības teritorijas, iesniedzējtiesa uzskata, ka pārvadājuma organizētājs nevar vienkārši paziņot, ka tiks ievēroti attiecīgajās trešajās valstīs spēkā esošie tiesību akti un, iespējams, šajās valstīs piemērojamās starptautiskās konvencijas. Esot arī nepieciešams, lai tas būtu norādīts pārvadājuma žurnālā. Taču tas tā neesot konkrētajā gadījumā, jo pamatlietā aplūkotā pārvadājuma žurnāla 1. iedaļā neesot ietverta nekāda “reāli izpildāma” informācija tā, kā šis jēdziens esot jāsaprot Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas nozīmē, ņemot vērā, ka brauciena laikā starp Brestu un Karagandu, kā arī starp šo pēdējo vietu un Andidžonu, galamērķa vietu, tajā nav norādīts neviens atpūtas punkts. Turklāt, ja izbraukšanas vietas iestāde iespiestu zīmogu, tas ļautu uzskatīt, ka viss pārvadājums līdz pat tā galamērķim ir ticis apstiprināts visās tā detaļās, kas esot nevēlami arī attiecībā pret trešo valstu iestādēm.

Pretējais viedoklis, ko aizstāv Zuchtvieh-Export, ir, ka pārvadājuma plānojuma apstiprināšana saskaņā ar pārbaudi, ko veic atbilstoši Regulas Nr. 1/2005 14. pantam, attiecoties vienīgi uz to pārvadājuma posmu, kuram šī regula ir piemērojama ratione loci. Vairāki tās noteikumi, tostarp 21. panta 1. punkta e) apakšpunkts par pārbaudēm izvešanas un robežkontroles punktos, norādot, ka ar šo regulu izveidotā kārtība nav piemērojama aiz Savienības robežām.

Zuchtvieh-Export arī uzsver, ka Regulas Nr. 1/2005 normu, īpaši I pielikuma V nodaļas normu par dzirdināšanas un barošanas intervāliem, kā arī pārvadājuma un atpūtas laika ilgumu, piemērošana ārpus Savienības teritorijas būtu nereāla un neproduktīva. Proti, trešajās valstīs tikpat kā neesot higiēniski un tehniski piemērotu vietu, kurās izkraut pārvadājamos dzīvniekus, lai tos atpūtinātu, tādējādi pastāvot būtisks ievainojumu un infekcijas slimību izplatības risks. Ar šo regulu noteiktās normas esot nesaraujami saistītas ar Savienības teritorijā esošās dzīvnieku pārvadājumiem paredzētās infrastruktūras kvalitāti, piemēram, tajās ierīkotajiem kontroles punktiem, kas ir arī atpūtas vietas, kuriem atbilstoši minētās regulas 36. pantam ir izvirzītas tehniskās un sanitārās prasības.

28	Turklāt faktu, ka no materiālā skatupunkta Regulas Nr. 1/2005 noteikumi nebūtu obligāti jāpiemēro visos gadījumos, pierādot tās 30. panta 6. punkts, kurā ir paredzētas atkāpju iespējas tālu pārvadājumu gadījumos, lai ņemtu vērā atsevišķu reģionu attālumu no Savienības kontinentālās daļas.

29	No pārvadājuma žurnāla parauga 1. iedaļas 6. sadaļas “Plānoto atpūtas, pārkraušanas un izkraušanas punktu saraksts” arī izrietot, ka pārvadājuma organizētājam neesot pienākuma norādīt visus atpūtas punktus. Turklāt ģeogrāfiskie apstākļi ne vienmēr ļaujot paredzēt, kur apstāšanās notiks.

30	Turklāt šīs normas varot būt pretrunā attiecīgajās trešajās valstīs piemērojamajiem noteikumiem, piemēram, tiem, kas ir spēkā Krievijā, kur valsts iestāžu pastāvīgā prakse esot aizliegt dzīvnieku izkraušanu atpūtas laikā.

31	Visbeidzot, teritorialitātes princips liecinot par labu Regulas Nr. 1/2005 piemērošanai tikai Savienības teritorijā.

Uz šiem argumentiem Stadt Kempten un Landesanwaltschaft Bayern [Bavārijas federālās zemes prokuratūra] atbild, ka atpūtas punktu neesamība ārpus Savienības teritorijas neatbrīvo pārvadātājus no pienākumiem, kas viņiem šajā ziņā noteikti ar šo regulu, ka dzīvnieku neizkraušana atpūtas laikā nozīmējot, ka netiek tīrīti pārvadāšanas nodalījumi un ka nav nodrošināta, nedz arī iespējama ne visu dzīvnieku padzirdināšana, ne katra dzīvnieka veselības stāvokļa pārbaude. Līdz ar to, ņemot vērā minētās regulas preambulas 5. apsvērumu, saskaņā ar kuru tāli pārvadājumi esot jāierobežo, cik vien tas iespējams, būtu jāparedz iespēja, ka atsevišķi pārvadājumi vienkārši nevar tikt veikti, ja nav iespējams ievērot piemērojamās tiesību normas.

Šajos apstākļos Bayerischer Verwaltungsgerichtshof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka izbraukšanas vietas kompetentā iestāde attiecīgo dzīvnieku tālu pārvadājumu gadījumā, ja izbraukšanas vieta ir kādā no dalībvalstīm, bet galamērķa vieta ir trešajā valstī, pārvadājuma organizētāja iesniegtajā pārvadājuma žurnālā atbilstoši šīs regulas 14. panta 1. punkta c) apakšpunktam zīmogu drīkst iespiest tikai tad, ja šis žurnāls atbilst 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļā izvirzītajām prasībām attiecībā uz visu pārvadājuma maršrutu no izbraukšanas vietas līdz galamērķa vietai, tātad arī attiecībā uz pārvadājuma posmiem pilnībā ārpus Savienības teritorijas?

Vai Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka saskaņā ar šo tiesību normu izbraukšanas vietas kompetentā iestāde atbilstoši šīs regulas 14. panta 1. punkta b) apakšpunktam drīkst noteikt pārvadājuma organizatoram pienākumu mainīt plānotā tālā pārvadājuma kārtību tādējādi, lai tā attiecībā uz visu pārvadājuma maršrutu no izbraukšanas vietas līdz galamērķa vietai atbilstu šīs regulas tiesību normām, pat ja noteikti pārvadājuma posmi atrodas tikai trešajās valstīs?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Uzdodot jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izbraukšanas vietas kompetentā iestāde varētu atļaut veikt pārvadājumu, kurā ietilpst attiecīgo dzīvnieku tāls pārvadājums, kurš sākas Savienības teritorijā un turpinās ārpus šīs teritorijas, pārvadājuma organizētājam ir jāiesniedz pārvadājuma žurnāls, kurš, ņemot vērā plānoto šāda pārvadājuma kārtību, atbilst reālajai situācijai un liecina par to, ka šīs regulas noteikumi tiks ievēroti arī attiecībā uz to minētā pārvadājuma daļu, kas norisināsies trešajā valstī, un, ja tas tā nav, minētajai iestādei ir tiesības pieprasīt, lai minētā kārtība tiktu mainīta tādējādi, lai minēto noteikumu ievērošana tiktu nodrošināta visā šajā pārvadājumā.

Vispirms ir jānorāda, ka, pirmkārt, no Regulas Nr. 1/2005 preambulas 1. apsvēruma izriet, ka tā ir balstīta uz EK līgumam klātpievienoto Protokolu (Nr. 33) par dzīvnieku aizsardzību un labturību, saskaņā ar kuru, formulējot un ieviešot Kopienas lauksaimniecības un pārvadāšanas politiku, Kopienai un dalībvalstīm ir pilnībā jāievēro dzīvnieku labturības prasības. Saskaņā ar judikatūru dzīvnieku labklājības aizsardzība ir leģitīms vispārējo interešu mērķis, kas izpaužas, dalībvalstīm pieņemot šo protokolu (šajā ziņā skat. spriedumus Viamex Agrar Handel un ZVK, C‑37/06 un C‑58/06, EU:C:2008:18, 22. punkts, kā arī Nationale Raad van Dierenkwekers en Liefhebbers un Andibel, C‑219/07, EU:C:2008:353, 27. punkts). Minētais protokols šobrīd atbilst LESD 13. pantam – tā ir LESD līguma vispārējas piemērojamības norma, kas iekļauta tā pirmajā daļā, kura ir veltīta principiem.

Turklāt no šīs regulas preambulas 5. un 11. apsvēruma izriet, ka likumdevējs ir vēlējies paredzēt sīki izstrādātus noteikumus, kuru pamatā būtu princips, ka dzīvniekus nedrīkst pārvadāt tādā veidā, kas varētu tos ievainot un radīt tiem nevajadzīgas ciešanas, uzskatot, ka dzīvnieku labturības dēļ tāla pārvadāšana būtu cik vien iespējams jāierobežo.

Vispirms ir jānorāda, ka no vairākiem Regulas Nr. 1/2005 noteikumiem izriet, ka tajā ir paredzēti pienākumi ne tikai attiecībā uz dzīvu mugurkaulnieku pārvadāšanu, kas noris tikai Savienības teritorijā, bet arī uz pārvadājumiem, kas ir uzsākti šajā teritorijā un kuru galamērķis ir trešās valstis, kāds ir pamatlietā aplūkotais pārvadājums. Šie noteikumi, papildus šīs regulas 14. pantam, galvenokārt ir tās 1. panta 1. punkts, 2. panta i) punkts, 5. panta 4. punkts, 8. panta 2. punkts, 15. panta 2. punkts un 21. pants.

Šajā ziņā nevar veikt tikai Regulas Nr. 1/2005 1. panta 1. punkta pirmās daļas izolētu interpretāciju, saskaņā ar kuru šī regula ir piemērojama dzīvnieku pārvadājumiem Savienībā. It īpaši šīs tiesību normas otrajā daļā, kas attiecas uz īpašām pārbaudēm sūtījumiem, kas tiek ievesti Savienības muitas teritorijā vai izvesti no tās, ir ņemta vērā šīs teritorijas ārējā dimensija, kāda var būt šādiem pārvadājumiem. Šādā kontekstā Regulas Nr. 1/2005 2. panta i) punktā ir sniegta definīcija jēdzienam “izvešanas punkts”, kas attiecas uz vietu, kurā dzīvnieki tiek izvesti no Savienības teritorijas.

Turklāt arī citi šī sprieduma 37. punktā minētie noteikumi attiecas uz dzīvnieku pārvadājumiem no Savienības teritorijas uz trešajām valstīm. It īpaši pienākumi, kas šīs regulas 5. panta 4. punktā un 8. panta 2. punktā ir noteikti organizētājiem, pārvadātājiem un dzīvnieku turētājiem, skaidri attiecas ne tikai uz tāliem pārvadājumiem starp dalībvalstīm, bet arī uz pārvadājumiem uz trešajām valstīm.

Tas pats attiecas uz pārbaudēm, kas kompetentajai iestādei ir jāveic saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punktu, 15. panta 2. punktu un 21. panta 1. punktu. Īpaši šīs regulas 14. pants, kurš attiecas uz “pārbaudēm un citiem pasākumiem saistībā ar pārvadājuma žurnālu, kas jāveic kompetentajai iestādei pirms tāliem pārvadājumiem”, saskaņā ar tā 1. punkta noteikumiem attiecas uz “tāliem pārvadājumiem starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešajām valstīm”.

Tiesai iesniegtajos apsvērumos Eiropas Komisija, galvenokārt balstoties uz Regulas Nr. 1/2005 21. panta 1. punktu, norādīja, ka šī regula šādiem pārvadājumiem – attiecībā uz to šo pārvadājumu daļu, kas norisinās ārpus Savienības, – nosaka īpašas pārbaudes, kuras attiecas tikai uz atsevišķām būtiskām minētās regulas prasībām, proti, tām, kas izriet no tās 3. panta.

42	Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka pārvadājumi no Savienības teritorijas uz trešajām valstīm nav uzskatāmi par pārvadājumiem, attiecībā uz kuriem Regulas Nr. 1/2005 1. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka tiem ir piemērojams tikai šīs regulas 3. un 27. pants.

Turklāt, lai gan Regulas Nr. 1/2005 21. panta 1. punktā, protams, ir paredzēta īpaša pārbaude, kuru veicot, kompetentajām iestādēm ir pienākums pārbaudīt konkrētu skaitu specifisku prasību, kas izriet no šīs regulas, tomēr no tā neizriet, ka šis noteikums šīm iestādēm turklāt liktu pārbaudīt, “ka dzīvnieki tiek pārvadāti saskaņā ar [minēto] regulu”, neierobežojot šīs pārbaudes apmēru attiecībā uz atsevišķām tās normām.

Konkrētāk, attiecībā uz atļauju, kas ir jāsaņem no izbraukšanas vietas kompetentās iestādes, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas un b) apakšpunkta noteikumos, kas tieši attiecas uz dzīvnieku pārvadājumiem no Savienības teritorijas uz trešajām valstīm, ir atsauces uz atbilstību šai regulai. Šajā ziņā nav paredzētas nekādas atšķirības starp pārvadājumiem Savienībā un pārvadājumiem uz trešajām valstīm.

No šāda paša skatupunkta raugoties, arī Regulas Nr. 1/2005 5. panta 4. punktā, 6. panta 3. un 4. punktā un 8. panta 2. punktā iekļautie noteikumi, kas attiecas uz būtiskajiem pienākumiem, kuri ir jāievēro tāla pārvadājuma laikā, nenosaka atšķirības atkarībā no tā, vai runa ir par dzīvnieku pārvadājumu, kas notiek Savienības teritorijā, vai pārvadājumu uz trešo valsti. Proti, šīs regulas 5. panta 4. punktā ir paredzēts, ka organizētājiem un pārvadātājiem “tālos pārvadājumos starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm” ir jāievēro ar pārvadājuma žurnālu saistītie noteikumi. Tas pats attiecas uz pienākumiem attiecībā uz pārbaudēm un pārvadājuma žurnālu, kas dzīvnieku turētājiem tālu pārvadājumu gadījumos ir noteikti minētās regulas 8. panta 2. punktā.

Visbeidzot, runājot par no Regulas Nr. 1/2005 6. panta 3. un 4. punkta izrietošo pārvadātāju pienākumu pārvadāt dzīvniekus saskaņā ar šīs regulas I pielikumā ietvertajiem tehniskajiem noteikumiem un uzticēt dzīvnieku aprūpi personālam, kas ir saņēmis apmācību par attiecīgajiem minētās regulas I un II pielikuma noteikumiem, ir jākonstatē, ka šie noteikumi vispārēji attiecas uz dzīvnieku pārvadājumiem un nenošķir tos atkarībā no galamērķa.

47	Tādējādi Regulas Nr. 1/2005 14. pantā dzīvnieku pārvadājumi no Savienības teritorijas uz trešajām valstīm ir pakļauti īpašai atļauju izsniegšanas sistēmai tikai tad, ja tā atšķirtos no tās, kas piemērojama pārvadājumiem, kuri notiek Savienības teritorijā.

Turklāt jāatgādina, ka pamatlieta attiecas uz jautājumu, vai visas šīs regulas II pielikumā paredzētās norādes, īpaši tās, kas attiecas uz pārvadājumu ilgumu un atpūtu, ir jāietver izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei iesniegtajā pārvadājuma žurnālā, ciktāl tās attiecas uz to pamatlietā aplūkotā tālā pārvadājuma daļu, kam ir jānorisinās trešās valsts teritorijā.

Pirmkārt, ir jānorāda, ka minētās regulas 5. panta, kas veltīts pārvadājumu plānošanai, 4. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šīs regulas II pielikuma noteikumiem ir jāsagatavo pārvadājuma žurnāls attiecībā uz visu attiecīgo dzīvnieku tālo pārvadājumu, ieskaitot uz trešajām valstīm. Šajā ziņā šī pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā tāla pārvadājuma organizētājam ir noteikts pienākums nodot izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei atbilstoši aizpildītu pārvadājuma žurnāla 1. iedaļas eksemplāru attiecībā uz pārvadājuma plānošanu.

Minētajā 1. iedaļā ietvertajām norādēm, tostarp plānotajiem atpūtas, pārkraušanas vai izkraušanas punktiem (6. sadaļa), kā tas izriet no Regulas Nr. 1/2005 2. panta j) punktā iekļautā jēdziena “pārvadājums” juridiskās definīcijas, ir jāattiecas uz visu paredzēto pārvadāšanas procesu no izbraukšanas vietas līdz galamērķa vietai. Tādējādi tāla pārvadājuma uz trešo valsti gadījumā pārvadājuma žurnālā ir jāiekļauj šādas norādes gan attiecībā uz to šī pārvadājuma daļu, kas notiek Savienības teritorijā, gan to daļu, kas notiek trešās valsts teritorijā.

Otrkārt, attiecībā uz prasībām, kurām šīm norādēm ir jāatbilst, no Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas izriet, ka izbraukšanas vietas kompetentajai iestādei ir jāpārbauda, vai pārvadājums var tikt uzskatīts par atbilstošu šai regulai. Attiecībā uz pārvadājuma ilgumu un paredzēto atpūtu no pārvadājuma žurnāla izrietošajam pārvadājuma plānojumam tādējādi ir jāparāda, ka paredzētajā pārvadājumā tiks ievēroti tehniskie noteikumi attiecībā uz dzirdināšanas un barošanas intervāliem, kā arī pārvadājuma un atpūtas laika ilgumu, kas precizēti minētas regulas I pielikuma V nodaļā un kas pārvadātājam ir jāievēro saskaņā ar šīs pašas regulas 6. panta 3. punktu.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas noteikumiem pārvadājuma žurnālam ir piemērojamas izbraukšanas vietas kompetentās iestādes “pārbaudes, kas vajadzīgas”. Šīs pārbaudes notiek pirms tāla pārvadājuma no Savienības teritorijas uz trešo valsti uzsākšanas un tādējādi attiecas tikai uz jautājumu, vai organizētāja iesniegtais pārvadājuma žurnāls ir “reāli izpildāms” un “liecina”, ka pārvadājums atbilst šai regulai. Veicot ex ante pārbaudi, minētajai iestādei tādējādi ir zināma rīcības brīvība, kas tai ļauj piemēroti ņemt vērā šaubas, ko rada tāls pārvadājums, daļa no kura notiek trešajā valstī.

Kā Komisija norādīja tiesas sēdē Tiesā, prakse saistībā ar eksporta kompensācijām, pamatojoties uz Komisijas 2010. gada 16. septembra Regulu (ES) Nr. 817/2010, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz prasībām eksporta kompensāciju piešķiršanai saistībā ar dzīvu liellopu labturību pārvadāšanas laikā (OV L 245, 16. lpp.), kurā ir paredzēta ex post pārbaude saistībā ar dzirdināšanas un barošanas intervāliem, kā arī par pārvadājuma un atpūtas laika ilgumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2005, nav atklājusi, ka dzīvnieku pārvadāšana no Savienības uz trešajām valstīm radītu sistemātiskas grūtības saistībā ar šo prasību ievērošanu trešajās valstīs. It īpaši, ciktāl tas attiecas uz situāciju Krievijas Federācijā, Komisijai neesot zināms tāds šīs trešās valsts tiesiskais regulējums vai tās kompetento iestāžu administratīvā prakse, kas aizliegtu dzīvnieku izkraušanu atpūtas punktos un to pārvadāšanu šajā teritorijā.

Gadījumā, ja tomēr šķērsojamās trešās valsts tiesības vai administratīvā prakse pārbaudāmi un galīgi nepieļautu pilnībā ievērot atsevišķus šīs regulas tehniskos noteikumus, izceļošanas vietas kompetentajai iestādei tās rīcības brīvības ietvaros ir arī tiesības piekrist reāli izpildāmam pārvadājuma plānojumam, kas, īpaši ņemot vērā transporta līdzekļu pielāgošanu un paredzētā pārvadājuma kārtību, liecinātu par to, ka paredzētajā pārvadājumā dzīvnieku labklājība tiks nodrošināta līmenī, kas ir pielīdzināms minētajiem tehniskajiem noteikumiem.

Katrā ziņā minētajai iestādei saskaņā ar Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punktu ir tiesības pieprasīt, lai tiktu grozīts attiecīgais pārvadājuma plānojums, nodrošinot, ka tiks braukts garām pietiekamam skaitam atpūtas un pārkraušanas vietu, lai varētu uzskatīt, ka šajā pārvadājumā tiks ievērotas minētās prasības saistībā ar dzirdināšanas un barošanas intervāliem, kā arī par pārvadājuma un atpūtas laika ilgumu.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1/2005 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izbraukšanas vietas kompetentā iestāde varētu atļaut veikt pārvadājumu, kurā ietilpst attiecīgo dzīvnieku tāls pārvadājums, kurš sākas Savienības teritorijā un turpinās ārpus šīs teritorijas, pārvadājuma organizētājam ir jāiesniedz pārvadājuma žurnāls, kurš, ņemot vērā plānoto šāda pārvadājuma kārtību, atbilst reālajai situācijai un liecina par to, ka šīs regulas noteikumi tiks ievēroti arī attiecībā uz to minētā pārvadājuma daļu, kas norisināsies trešajā valstī, un, ja tas tā nav, minētajai iestādei ir tiesības pieprasīt, lai minētā kārtība tiktu mainīta tādējādi, lai minēto noteikumu ievērošana tiktu nodrošināta visā šajā pārvadājumā.

Par tiesāšanās izdevumiem

57	Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

Padomes 2004. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumu izdarīšanu Direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un Regulā (EK) Nr. 1255/97 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai izbraukšanas vietas kompetentā iestāde varētu atļaut veikt pārvadājumu, kurā ietilpst zirgu dzimtas dzīvnieku, kas nav reģistrēti zirgu dzimtas dzīvnieki, un liellopu, aitu, kazu un cūku sugas mājdzīvnieku tāls pārvadājums, kurš sākas Savienības teritorijā un turpinās ārpus šīs teritorijas, pārvadājuma organizētājam ir jāiesniedz pārvadājuma žurnāls, kurš, ņemot vērā plānoto šāda pārvadājuma kārtību, atbilst reālajai situācijai un liecina par to, ka šīs regulas noteikumi tiks ievēroti arī attiecībā uz to minētā pārvadājuma daļu, kas norisināsies trešajā valstī, un, ja tas tā nav, minētajai iestādei ir tiesības pieprasīt, lai minētā kārtība tiktu mainīta tādējādi, lai minēto noteikumu ievērošana tiktu nodrošināta visā šajā pārvadājumā.

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.