1

Savā apelācijas sūdzībā Brosmann Footwear (HK) Ltd (turpmāk tekstā – “Brosmann”), Seasonable Footwear (Zhongshan) Ltd, Lung Pao Footwear (Guangzhou) Ltd (turpmāk tekstā – “Lung Pao”) un Risen Footwear (HK) Co. Ltd lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 4. marta spriedumu lietā T-401/06 Brosmann Footwear (HK) u.c./Padome (Krājums, II-671. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kurā tā ir noraidījusi prasību daļēji atcelt Padomes 2006. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1472/2006, ar kuru uzliek galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, ko piemēro tādu konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Vjetnamas izcelsmes apavu importam, kuriem ir ādas virsa (OV L 275, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

2

Tiesību normas, kas reglamentē to, kā Eiropas Savienība piemēro antidempinga pasākumus, ir ietvertas Padomes 1995. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2004. gada 8. marta Regulu (EK) Nr. 461/2004 (OV L 77, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”).

3

Saistībā ar uzņēmuma, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusa (turpmāk tekstā – “TES”) piešķiršanas nosacījumiem pamatregulas 2. panta 7. punktā ir noteikts:

4

Pamatregulas 3. panta ar virsrakstu “Zaudējumu [kaitējuma esamības] noteikšana” 1., 2. un 7. punktā ir noteikts:

“1.   Ja nav norādīts citādi, ievērojot šo regulu, termins “zaudējumi” [“kaitējums”] nozīmē būtiskus zaudējumus [būtisku kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei, būtisku zaudējumu [būtiska kaitējuma] draudus Kopienas ražošanas nozarei vai šādas ražošanas nozares veidošanās būtisku aizkavēšanu, un to interpretē saskaņā ar šā panta noteikumiem.

2.   Zaudējumu [kaitējuma esamības] noteikšanā pamatojas uz tiešiem pierādījumiem un objektīvi pārbauda gan a) importa par dempinga cenām apjomu un ietekmi uz līdzīgu preču cenām Kopienas tirgū, gan b) šāda importa turpmāko ietekmi uz Kopienas ražošanas nozari.

[..]

7.   Tāpat arī pārbauda citus zināmos faktorus, ne tikai importu par dempinga cenām, kas vienlaikus rada zaudējumus [kaitējumu] Kopienas ražošanas nozarei, lai nodrošinātu to, ka saskaņā ar 6. punktu šādu pārējo faktoru radītie zaudējumi [kaitējums] netiek saistīti ar importu par dempinga cenām. Šajā sakarā apskatāmie faktori ietver [citstarp] to importēto ražojumu apjomu un cenu, kas nav preces par dempinga cenām, pieprasījuma samazināšanos vai izmaiņas patēriņa modelī, tirdzniecības ierobežojumus un konkurenci starp trešo valsti un ražotājiem Kopienā [trešās valsts un Kopienas ražotāju īstenoto ierobežojošu komercpraksi un konkurenci starp šiem ražotājiem], tehnoloģiju attīstību un Kopienas ražošanas nozares eksporta rezultātus un ražīgumu.”

5

Saistībā ar antidempinga izmeklēšanas uzsākšanas nosacījumiem pamatregulas 5. panta 2.–4. punktā ir paredzēts:

“2.   Saskaņā ar 1. punktu sūdzībā ietver pierādījumus par dempingu, zaudējumiem [kaitējumu] un cēloņsakarību starp importu, ko uzskata par importu par dempinga cenām, un zaudējumiem [kaitējumu], kurus uzskata par dempinga nodarītiem zaudējumiem [kaitējumu]. [..]

[..]

3.   Ciktāl iespējams, Komisija pārbauda sūdzībā ietverto pierādījumu precizitāti un atbilstību, lai noteiktu, vai pietiek pierādījumu izmeklēšanas uzsākšanai.

4.   Izmeklēšanu neuzsāk, ievērojot 1. punktu, ja vien, pamatojoties uz pārbaudi par to, kādā mērā tiek atbalstīta vai noraidīta Kopienas līdzīgās preces ražotāju izteiktā sūdzība [Kopienas līdzīgās preces ražotāji izsaka atbalstu sūdzībai vai iebildumus pret to], netiek konstatēts, ka sūdzību ir iesniegusi Kopienas ražošanas nozare vai tā ir iesniegta nozares vārdā. Uzskata, ka sūdzību ir iesniegusi Kopienas ražošanas nozare vai tā ir iesniegta nozares vārdā, ja šo sūdzību atbalsta tie Kopienas ražotāji, kuru kopējā saražotā produkcija veido vairāk nekā 50 % no kopējo saražoto līdzīgo preču apjoma, ko saražojusi tā Kopienas ražošanas nozares daļa, kas vai nu atbalsta, vai noraida [iebilst pret] sūdzību. Taču neuzsāk nekādu izmeklēšanu, ja tie Kopienas ražotāji, kuri nepārprotami atbalsta sūdzību, ražo mazāk nekā 25 % no kopējā saražoto līdzīgo preču apjoma, ko saražojusi Kopienas ražošanas nozare.”

6

Saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. un 6. punktu:

“5.   Ikreiz, kad konstatē, ka to preču imports, kas ievestas no visiem avotiem, ir imports par dempinga cenām un rada zaudējumus [kaitējumu], piemēro attiecīgu antidempinga maksājumu, nepieļaujot diskrimināciju, ja vien tas nav imports no avotiem, kuru piedāvātās saistības ir pieņemtas saskaņā ar šīs regulas noteikumiem. Ar regulu, ar ko piemēro maksājumu, nosaka katra piegādātāja maksājumu vai arī, ja tas nav iespējams, parasti 2. panta 7. punkta a) apakšpunkta minētajos gadījumos nosaka attiecīgās piegādātājvalsts maksājumu.

Ja piemēro 2. panta 7. punkta [a) apakšpunktu], individuālo maksājumu tomēr nosaka [var noteikt] eksportētājiem, kas, pienācīgi pamatojot, var pierādīt:

6.   Ja Komisija ir ierobežojusi pārbaudi saskaņā ar 17. pantu, antidempinga nodeva [maksājums], ko piemēro precēm, kuras importē eksportētāji vai ražotāji, kas tika informējuši par sevi saskaņā ar 17. pantu, bet kuri netika iekļauti pārbaudāmo sarakstā, nepārsniedz vidējo svērto dempinga starpību, kas konstatēta izlasē pārbaudītajām pusēm. [..] Precēm, ko importē eksportētāji vai ražotāji, uz kuriem attiecas 17. pantā paredzētie individuālie noteikumi [individuālā pieeja], piemēro individuālās nodevas [maksājumus].”

7

Saistībā ar atlases metodi pamatregulas 17. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Gadījumos, kad ir daudz sūdzības iesniedzēju, eksportētāju vai importētāju, preču vai darījumu veidu [preču veidu vai darījumu], izmeklēšanu var ierobežot ar pieņemamu pušu, produktu [preču] vai darījumu skaitu, ko nosaka, veicot statistiski derīgu atlasi, pamatojoties uz atlases laikā pieejamo informāciju, vai ar vislielāko pārstāvēto preču, pārdošanas vai eksporta apjomu, kādu ir iespējams pieņemami izpētīt atvēlētajā termiņā.

[..]

3.   Gadījumos, kad pārbaudi ierobežo saskaņā ar šo pantu, tomēr ir jāaprēķina individuāla dempinga starpība katram sākotnēji neizvēlētam eksportētājam vai ražotājam, kurš ir iesniedzis nepieciešamo informāciju šajā regulā noteiktajā termiņā, izņemot gadījumus, kad eksportētāju vai ražotāju skaits ir tik liels, ka atsevišķas [individuālas] pārbaudes attiecīgi būtu pārmērīgi apgrūtinošas un neļautu savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.”

8

Pamatregulas 18. panta 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.   Ja arī ieinteresētās puses iesniegtā informācija nav nevainojama visos aspektos, tā tomēr būtu jāņem vērā, ar noteikumu, ka neviens no trūkumiem nerada nevajadzīgus sarežģījumus precīza un pieņemama konstatējuma iegūšanai un ka informācija tiek iesniegta savlaicīgi un ir pierādāma, un attiecīgā puse lietas labā ir darījusi, ko spējusi.

4.   Ja pierādījumi vai informācija netiek pieņemta, par iemesliem tūlīt informē šo pierādījumu vai informācijas iesniedzēju un dod iespēju sniegt turpmākus paskaidrojumus norādītajā termiņā. Ja paskaidrojumus atzīst par neapmierinošiem, konstatējumus izpauž un publicē, norādot šādu pierādījumu [vai informācijas] noraidīšanas iemeslus.”

9

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa izklāstīja pārsūdzētā sprieduma 10.–42. punktā:

10

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 28. decembrī, prasītājas cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu. Ar dokumentu, kas minētajā kancelejā iesniegts 2007. gada 26. martā, Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 5. aprīlī, CEC arī lūdza atļauju iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2007. gada 2. augusta rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas un CEC pieteikumus par iestāšanos lietā.

11

Pamatojot savu prasību, prasītājas izvirzīja astoņus pamatus, kas attiecīgi saistīti ar:

12

Lai noraidītu pirmos divus prasības pamatus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. un 78. punktā nosprieda, ka atlases metodes izmantošanas gadījumā neatlasītajiem uzņēmējiem ar pamatregulu nav piešķirtas beznosacījuma tiesības uz individuālās dempinga starpības aprēķinu. Vispārējā tiesa norādīja, ka šāda pieprasījuma apmierināšana ir atkarīga no Komisijas lēmuma attiecībā uz pamatregulas 17. panta 3. punkta piemērošanu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, tā kā saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu TES vai IP piešķiršanas mērķis ir tikai noteikt normālās vērtības aprēķina metodi, lai aprēķinātu individuālās dempinga starpības, Komisijai nav pienākuma izskatīt neatlasīto uzņēmēju TES/IP pieprasījumus tad, ja tā, piemērojot pamatregulas 17. panta 3. punktu, secina, ka šādu starpību aprēķināšana pārmērīgi apgrūtinātu tās uzdevumu un neļautu tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu. Minētā sprieduma 92. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka, tā kā Komisija, neizskatot prasītāju TES/IP pieprasījumus, nav pieļāvusi kļūdu, tām nav pamata atsaukties uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā noteiktā trīs mēnešu termiņa nokavējumu, jo šis termiņš attiecas uz gadījumiem, kad Komisijai ir jāizskata minētie pieprasījumi.

13

Trešo prasības pamatu Vispārējā tiesa noraidīja, pārsūdzētā sprieduma 112. punktā nospriežot, ka ar Kopienas ražotāju paziņojumu, saskaņā ar kuru tie atbalsta sūdzību, pietiek, lai pierādītu sūdzības atbalsta esamību pamatregulas 5. panta 4. punkta izpratnē. Turklāt tā paša sprieduma 114. un 118. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nekas neliedz Komisijai izmeklēšanā ņemt vērā pierādījumus, kas pēc to rakstura ir savācami pirms izmeklēšanas uzsākšanas, un ka aplūkojamajā gadījumā apstrīdētā regula tika pieņemta pamatregulā paredzētajā piecpadsmit mēnešu termiņā.

14

Ceturto pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pamatregulas 1. panta 4. punkta un 2. un 3. panta pārkāpumu, Vispārējā tiesa noraidīja, uzskatot, ka iestādes bija pareizi definējušas attiecīgo preci pagaidu regulā un apstrīdētajā regulā. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 156. punktā Vispārējā tiesa noraidīja piekto prasītāju prasības pamatu, ar kuru prasītājas būtībā bija apstrīdējušas ražotāju eksportētāju izlases, kas sagatavota atbilstoši pamatregulas 17. pantam, reprezentativitāti, kā arī apstrīdētajā regulā šajā ziņā sniegto pamatojumu.

15

Saistībā ar sesto prasības pamatu Vispārējā tiesa tostarp pārsūdzētā sprieduma 164. punktā nosprieda, ka Komisijas rīcībā bija nepieciešamie dati, lai, pamatojoties uz kritērijiem, kas pēc Komisijas viedokļa bija visatbilstošākie, izveidotu Kopienas ražotāju izlasi. Tā kā prasītājas nav apstrīdējušas šo kritēriju atbilstību, Vispārējā tiesa secināja, ka to argumenti attiecībā uz atlases izveidi ir jānoraida. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 173. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka prasītāju apgalvojumi attiecībā uz it kā falsificētiem datiem, ko esot iesniegušas divas Itālijas sabiedrības, var tikt uzskatīti par tādiem, kuriem ir nozīme, tikai tad, ja minētie dati var radīt šaubas par faktoriem, ko ņēmusi vērā Padome, lai konstatētu kaitējuma esamību.

16

Saistībā ar septīto prasības pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz sliktajiem Kopienas nozares eksporta darbības rezultātiem, pārsūdzētā sprieduma 192. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka Padome apstrīdētās regulas preambulas 224. apsvērumā pareizi ir konstatējusi, ka lielākais Kopienas produkcijas apjoms bija paredzēts pārdošanai Kopienas tirgū un ka līdz ar to eksporta darbības rezultāti nevarēja radīt būtisku kaitējumu Kopienas nozarei. Tāpat pārsūdzētā sprieduma 196. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka importa no citām trešajām valstīm ietekme nevar būt pamats apšaubīt cēloņsakarību starp importu par dempinga cenām un Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu. Turklāt, kā Vispārējā tiesa to nosprieda minētā sprieduma 199. punktā, ja iestādes konstatē, ka preces, kas līdz šim bija pakļauta kvantitātes ierobežojumiem, imports pēc minēto ierobežojumu darbības termiņa beigām ir pieaudzis, tās var ņemt vērā šo pieaugumu, novērtējot Kopienas nozarei nodarīto kaitējumu. Tā paša sprieduma 200. punktā Vispārējā tiesa no minētā secināja, ka iestādes ir ņēmušas vērā vairākus faktorus attiecībā uz kaitējumu un cēloņsakarību, kas saistīti ne tikai ar izmeklēšanas laikposma pēdējo ceturksni, bet arī ar aplūkoto laikposmu.

17

Visbeidzot Vispārējā tiesa noraidīja arī astoto prasītāju prasības pamatu, saskaņā ar kuru apstrīdētajā regulā ietvertais Padomes vērtējums attiecībā uz līmeni, kurā ar galīgajiem antidempinga maksājumiem būtu jāpanāk kaitējuma novēršana, esot acīmredzami kļūdains, pārsūdzētā sprieduma 208. punktā nospriežot, ka Padome nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojoties uz peļņas normu, ko Kopienas nozare bija ieguvusi par citiem apaviem, nevis tiem, uz kuriem attiecās izmeklēšana, jo šie citi apavi ir pietiekami līdzīgi attiecīgajai precei.

18

Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzēji lūdz Tiesu:

19

Padomes prasījumi Tiesai ir šādi:

20

Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

21

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza deviņus pamatus, kas saistīti, pirmkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta un 9. panta 5. punkta piemērošanu, otrkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta piemērošanu un pamatojuma nesniegšanu attiecībā uz trīs mēnešu termiņu, kurš ir ticis piemērots atlasīto Ķīnas ražotāju TES/IP pieprasījumiem, treškārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar minētā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta piemērošanu attiecībā uz to pašu termiņu, kāds ir ticis piemērots apelācijas sūdzības iesniedzēju TES/IP pieprasījumiem, ceturtkārt, ar pierādījumu sagrozīšanu, pamatojuma nesniegšanu un kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar tās pašas regulas 3. panta 2., 5. un 6. punkta, 4. panta 1. punkta un 5. panta 4. punkta piemērošanu un, piektkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar minētās regulas 6. panta 1. punkta piemērošanu. Pārējie četri apelācijas sūdzības pamati attiecas uz Vispārējās tiesas konstatējumiem par Kopienas ražotājiem nodarīto kaitējumu un ir saistīti, pirmkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pamatregulas 3. panta piemērošanu un pierādījumu sagrozīšanu, otrkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar izmeklētājas institūcijas pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt visu atbilstošo informāciju, treškārt, ar EKL 253. panta pārkāpumu un, ceturtkārt, ar kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pamatregulas 3. panta 7. punkta piemērošanu.

22

Pirmie trīs apelācijas sūdzības pamati ir jāpārbauda kopā, jo tie attiecas uz apgalvotajām kļūdām apstrīdētajā regulā saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju TES/IP pieprasījumiem.

23

Ar savu pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta un 9. panta 5. punkta piemērošanu, nospriežot, ka iestādēm nebija pienākuma nedz izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēju TES/IP pieprasījumus, nedz arī ņemt tos vērā kaut jebkādā veidā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, ja Ķīnas ražotājiem eksportētājiem izdevās pierādīt, ka tie atbilst šajās tiesību normās paredzētajiem nosacījumiem, pret tiem bija jāattiecas kā pret ražotājiem, kas veic uzņēmējdarbību citā valstī, kura nav šiem nosacījumiem neatbilstošo ražotāju valsts, proti, valsts, kurā nav tirgus ekonomikas. Pēc definīcijas šīs tiesību normas esot bijis iespējams piemērot tikai individuāli, jo tās nozīmējot, ka izvērtē ekonomiskus apstākļus, kuros darbojas katra sabiedrība atsevišķi. Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot to TES/IP pieprasījumu tikai par pieprasījumu noteikt individuālu dempinga starpību pamatregulas 17. panta izpratnē. Katrā ziņā tie esot pieprasījuši atzīt faktu, ka tie darbojas “Ķīnā, kurā pastāv tirgus ekonomika”, un līdz ar to piešķirt tiem ražotāju, kas darbojas šādos apstākļos, piemērojamo vidējo svērto maksājuma likmi. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka iestādes varēja pamatoti atsaukties uz apstākli, ka TES/IP pieprasījumu skaits ir tik liels, ka to pārbaude neļautu iestādēm savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

24

Attiecībā uz otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neizvērtējot to apgalvojumu, saskaņā ar kuru iestādes ir pārkāpušas pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu, jo trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas nav pieņēmušas lēmumu par atlasīto Ķīnas ražotāju TES/IP pieprasījumu. Nesniedzot šajā sakarā nekādu pamatojumu, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

25

Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka tās nevarēja atsaukties uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu saistībā ar to TES pieprasījumiem, jo trīs mēnešu termiņš “attiecas uz gadījumiem, kad Komisijai ir jāizskata” TES/IP pieprasījumi.

26

Padome uzskata, ka ar pirmo pamatu tiek atkārtots pirmajā instancē izvirzītais pamats, ko Vispārējā tiesa ir noraidījusi. Padome apgalvo, ka ir skaidrs, ka eksportētāji, kas nav atlasīti un kuru TES pieprasījums nav apmierināts, saskaņā ar pamatregulas 17. panta 3. punktu nevar iegūt individuālo dempinga starpību neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav reģistrēti tirgus ekonomikas valstī. Līdz ar to attiecībā uz valstīm, kurām nav tirgus ekonomikas, TES/IP mērķis ir ļaut atlasītajiem uzņēmumiem vai uzņēmumiem, kuru pieprasījums ticis apmierināts atbilstoši šim 17. panta 3. punktam, iegūt individuālo dempinga starpību. Katrā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot pieprasījušas tiesības uz individuālo dempinga starpību vai uz individuālo maksājuma likmi pirmajā instancē, un tātad to argumentācijai neesot nozīmes.

27

Komisija atgādina, ka galvenais apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments ir tas, ka neatlasīto uzņēmēju TES/IP pieprasījumu izvērtēšana var būt lietderīga pat gadījumā, ja šie uzņēmējiem nav piešķirta individuālā dempinga starpība. Tās apgalvojot, ka šī izvērtēšana varētu būt lietderīga, ja līdz ar to attiecīgie uzņēmēji varētu iegūt maksājuma (vidējo svērto) likmi, kas noteikta atlasītajiem uzņēmējiem, kuriem piešķirts TES vai IP. Tomēr Vispārējā tiesa esot uzskatījusi – un apelācijas sūdzības iesniedzējas to neesot apstrīdējušas –, ka aplūkojamajā gadījumā tas nebija iespējams. Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav izvirzījušas nekādu argumentāciju, kas varētu pamatot iestāžu pienākumu izvērtēt katru TES/IP pieprasījumu pat gadījumā, ja iestādes nolemj izmantot atlases metodi, pienākumu, ko Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi.

28

Saistībā ar otro apelācijas sūdzības pamatu Padome un Komisija galvenokārt norāda, ka tas nav pieņemams, jo tas ir jauns pamats, kas pirmo reizi ir ticis izvirzīts apelācijas posmā.

29

Attiecībā uz trešo pamatu Padome uzskata, ka attiecīgais trīs mēnešu termiņš ir skaidri piemērojams “jautājumam, vai ražotājs atbilst TES kritērijiem”. Ja šis jautājums nav ticis izskatīts, minētais trīs mēnešu termiņš neesot piemērojams. Komisija norāda, ka iestādēm nebija pienākuma izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzēju TES/IP pieprasījumus tādu pašu iemeslu dēļ kā tie, kas norādīti atbildē uz pirmo apelācijas sūdzības pamatu. Līdz ar to šis pamats neesot pamatots.

30

Vispirms ir jānorāda, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka saistībā ar preču importu no valstīm, kuras nav tirgus ekonomikas valstis, atkāpjoties no noteikumiem, kas izklāstīti šī paša panta 1.–6. punktā, normālo vērtību principā nosaka, pamatojoties uz cenu vai salikto vērtību kādā trešajā valstī ar tirgus ekonomiku.

31

Tomēr saskaņā ar minētā panta 7. punkta b) apakšpunktu, veicot antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz importu, tostarp no Ķīnas, normālo vērtību nosaka atbilstīgi pamatregulas 2. panta 1.–6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi pamatotiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki izmeklēšanai pakļauti ražotāji, saskaņā ar tā paša 7. punkta c) apakšpunktā paredzētajiem kritērijiem un procedūrām ir pierādīts, ka šie ražotāji attiecībā uz konkrētu līdzīgu produktu ražošanu un pārdošanu darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos.

32

Ir jāuzsver, ka pierādīšanas pienākums ir ražotājam, kas vēlas iegūt TES saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktu. Šajā ziņā tā paša 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šāda ražotāja iesniegtajā lūgumā jābūt pietiekamiem pierādījumiem, tādiem kā tie, kas minēti šajā pēdējā tiesību normā, par to, ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Attiecīgi Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka ražotājs neatbilst paredzētajiem šā statusa piešķiršanas nosacījumiem. Savukārt šīm iestādēm ir jāizvērtē, vai attiecīgā ražotāja iesniegtie pierādījumi ir pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti minētā 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā paredzētie kritēriji, lai tam tiktu piešķirts TES, un Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šajā vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda.

33

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 14. punkta, apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniedza Komisijai paziņojuma par uzsākšanu 5.1. punkta a) apakšpunkta i) daļā un e) apakšpunktā paredzēto informāciju, lai tām tiktu piešķirts TES vai – ja šāds statuss netiktu piešķirts – lai tām tiktu piemērota individuāla pieeja. Savienības iestādes nav veikušas minēto pieprasījumu individuālu izskatīšanu.

34

No apstrīdētās regulas preambulas 61. apsvēruma izriet, ka konkrētās iestādes, atsaucoties uz pamatregulas 17. pantu, ir uzskatījušas, ka, ņemot vērā atlases metodes būtību, eksportētājiem nevar tikt piemērota individuāla izvērtēšana. Minētajā preambulas apsvērumā tāpat ir precizēts, ka TES un IP pieprasījumu skaits bija tik liels, ka pieprasījumus izskatīt atsevišķi – kā tas citkārt reizēm tika darīts – nebija iespējams administratīvi. Savienības iestādes ir uzskatījušas, ka šajos apstākļos ir pamats visām neatlasītajām sabiedrībām vienādi piemērot vidējo svērto starpību, kas aprēķināta attiecībā uz visām atlasītajām sabiedrībām.

35

Pārsūdzētā sprieduma 72.–80. punktā Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, saskaņā ar kuriem atbilstoši pamatregulai Komisijai bija jāizskata katrs individuāls TES un IP pieprasījums no uzņēmēja, kas reģistrēts valstī, kurā nav tirgus ekonomikas. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 78. punktā tā nosprieda, ka Komisijai nebija pienākuma izskatīt neatlasīto uzņēmēju TES/IP pieprasījumus tad, ja tā, piemērojot minētās regulas 17. panta 3. punktu, secināja, ka individuālo dempinga starpību aprēķināšana pārmērīgi apgrūtinātu tās uzdevumu un neļautu tai savlaicīgi pabeigt izmeklēšanu.

36

Tomēr Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanu, ciktāl tā ir uzskatījusi, ka Komisija nebija jāizskata ar pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktu pamatotie TES pieprasījumi no neatlasītajiem uzņēmējiem.

37

Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka pamatregulas 2. panta 7. punkts ir daļa no šīs regulas normām, kas attiecas tikai uz normālās vērtības noteikšanu, savukārt šīs pašas regulas 17. pants, kas saistīts ar atlasi, ir daļa no normām, kas cita starpā attiecas uz pieejamajām dempinga starpības noteikšanas metodēm. Tātad runa ir par normām ar atšķirīgu saturu un mērķi.

38

Otrkārt, Komisijas pienākums pieņemt lēmumu par uzņēmēja, kas vēlas iegūt TES, pieprasījumu tieši izriet no pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunkta. Ar šo tiesību normu ir paredzēts pienākums noteikt normālo vērtību atbilstoši šī paša panta 1.–6. punktam, ja, pamatojoties uz pienācīgi pamatotiem iesniegumiem, ko iesniedz viens vai vairāki ražotāji, tiek konstatēts, ka šie ražotāji darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos. Šāds pienākums attiecībā uz ekonomikas apstākļu, kuros darbojas katrs ražotājs, noteikšanu saistībā ar konkrētas līdzīgas preces ražošanu un pārdošanu nav atkarīgs no veida, kādā tiek aprēķināta dempinga starpība.

39

Treškārt, saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta otro daļu jautājums par to, vai ražotājs atbilst tā paša 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā daļā minētajiem kritērijiem, lai tam tiktu piešķirts TES, ir jāatrisina trīs mēnešu laikā pēc izmeklēšanas uzsākšanas.

40

Līdz ar to pirmie trīs pamati, ko izvirzījušas apelācijas sūdzības iesniedzējas tās pamatojumam, tiktāl, ciktāl tie ir balstīti uz pamatregulas 2. panta 7. punkta pārkāpumu, ir jāapmierina. Tādēļ ir jāatceļ pārsūdzētais spriedums un nav jāizskata pārējie apelācijas sūdzības pamati.

41

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 61. pantam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Vispārējās tiesas nolēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.

42

Vispirms no šā sprieduma 36.–40. punkta izriet, ka Komisijai bija jāizskata pamatotie iesniegumi, ko tai iesniegušas apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktam, lūdzot tām piešķirt TES apstrīdētajā regulā aplūkojamās antidempinga procedūras ietvaros. Turpinājumā ir jākonstatē, ka nav izslēgts, ka šādas izskatīšanas rezultātā attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējām tiktu noteikts galīgais antidempinga maksājums, kurš atšķirtos no maksājuma 16,5 % apmērā, kas tām ir piemērojams atbilstoši apstrīdētās regulas 1. panta 3. punktam. No šīs pašas normas izriet, ka attiecībā uz vienīgo atlasīto Ķīnas uzņēmēju, kam piešķirts TES, ticis noteikts galīgais antidempinga maksājums 9,7 % apmērā. Kā izriet no šā sprieduma 38. punkta, ja Komisija būtu konstatējusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas darbojas gandrīz pilnīgas tirgus ekonomikas apstākļos, tām, ja individuālās dempinga starpības aprēķins nebūtu iespējams, būtu arī jāpiemēro pēdējā minētā likme.

43

Šajos apstākļos ir jāatceļ apstrīdētā regula daļā, kas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzējām.

44

Tiesas Reglamenta 122. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Saskaņā ar šī paša reglamenta 69. panta, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā saskaņā ar tā 118. pantu, 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Minētā 69. panta 4. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, un tā trešajā daļā ir noteikts, ka Tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājas lietā un kas nav tieši minētas šā punkta iepriekšējās daļās, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām.

45

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzība ir apmierināta un apstrīdētā regula ir atcelta daļā, kas attiecas uz tām, ir jāpiespriež Padomei atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan šajā tiesvedībā atbilstoši attiecīgajiem apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem. Turklāt ir jānospriež, ka Komisija un CEC sedz savus tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan šajā tiesvedībā.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: