—

Compagnie internationale pour la vente à distance (CIVAD) SA vārdā – F. Citron un B. Servais, advokāti,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues, B. Cabouat un J.-S. Pilczer, kā arī C. Candat, pārstāvji,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – L. Bouyon un H. van Vliet, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 236. panta 2. punktu Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 4. sēj., 307. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV L 311, 17. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 2. nod., 10. sēj., 239. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību Compagnie internationale pour la vente à distance (CIVAD) SA (turpmāk tekstā – “CIVAD”) prasībā pret Receveur des douanes de Roubaix [Rubē Muitas dienesta priekšnieku], Directeur régional de douanes et droits indirects de Lille [Muitas un netiešo nodokļu Lilles reģionālās pārvaldes direktoru] un Administration des douanes [Muitas administrāciju] par antidempinga maksājumu, kurus tā nepamatoti samaksājusi par Pakistānas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importēšanu, atmaksu.

3

Muitas kodeksa 236. pantā ir paredzēts:

“1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir jāatmaksā, ja tiek konstatēts, ka to maksāšanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.

Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus atlaiž, ja tiek konstatēts, ka iegrāmatošanas brīdī šāda muitas nodokļu summa pēc likuma nav bijusi maksājama vai ka tā iegrāmatota pretēji 220. panta 2. punktam.

Atmaksu vai atlaišanu neizdara, ja par pamatu tādas summas samaksai vai iegrāmatošanai, kura pēc likuma nav bijusi maksājama, bijusi attiecīgās personas apzināta rīcība.

2.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus atmaksā vai atlaiž, pamatojoties uz iesniegumu, kas attiecīgajai muitas iestādei iesniegts triju gadu laikā no dienas, kad šo muitas nodokļu summa darīta zināma parādniekam.

Šo termiņu pagarina, ja attiecīgā persona sniedz pierādījumus, ka minētajā termiņā iesniegumu nav varējusi iesniegt neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ.

Ja šajā laikā muitas dienesti paši atklāj, ka pastāv kādi no 1. punkta pirmajā un otrajā daļā aprakstītajiem apstākļiem, tie atmaksā vai atlaiž nodokli pēc savas ierosmes.”

4

Saskaņā ar Muitas kodeksa 243. panta 1. punktu “ikvienai personai ir tiesības pārsūdzēt muitas dienestu lēmumu, kas attiecas uz tiesību aktu muitas jomā piemērošanu un viņu skar tieši un individuāli”.

5

Padomes 1997. gada 28. novembra Regulā (EK) Nr. 2398/97 (OV L 332, 1. lpp., un labojums – OV 1998, L 107, 16. lpp.) ir noteikts galīgais antidempinga maksājums attiecībā uz Ēģiptes, Indijas un Pakistānas izcelsmes kokvilnas gultasveļas importu.

6

Padomes 2001. gada 23. jūlija Regulas (EK) Nr. 1515/2001 par pasākumiem, kurus Kopiena drīkst veikt aizsardzībai pret dempingu un subsidētu importu pēc ziņojuma, ko pieņēmusi PTO Strīdu izšķiršanas organizācija (OV L 201, 10. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 11. nod., 38. sēj., 50. lpp.), 1. panta 1. punktā šie pasākumi ir noteikti šādi:

“1.   Kad SIO [Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Strīdu izšķiršanas organizācija] pieņem ziņojumu par Kopienas pasākumu, kas noteikts saskaņā ar [Padomes 1995. gada 22. decembra] Regulu (EK) Nr. 384/96 [par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 11. nod., 10. sēj., 45. lpp.)], [Padomes 1997. gada 6. oktobra] Regulu (EK) Nr. 2026/97 [par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 288, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 11. nod., 10. sēj., 78. lpp.)] vai šo regulu (“apstrīdētais pasākums”), Padome ar vienkāršu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, kurš sagatavots pēc apspriešanās ar Padomdevēju komiteju, kas izveidota saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 384/96 15. pantu vai Regulas (EK) Nr. 2026/97 25. pantu (turpmāk tekstā – “Padomdevēja komiteja”), atbilstīgi situācijai drīkst pieņemt vienu vai vairākus no šādiem pasākumiem:

7

Minētās regulas 3. pantā ir noteikts:

“Visus pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar šo regulu, piemēro no to spēkā stāšanās dienas, un, ja nav norādīts citādi, tie nerada pamatu līdz šai dienai iekasēto nodokļu atmaksāšanai.”

8

Ievērojot ieteikumus, kas izklāstīti SIO 2000. gada 30. oktobra un 2001. gada 1. marta ziņojumos par antidempinga maksājumiem attiecībā uz importu no Indijas (turpmāk tekstā – “SIO ziņojumi”), 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 160/2002, ar kuru groza Regulu Nr. 2398/97 (OV L 26, 1. lpp.), 2. pantā Padome antidempinga procedūru attiecībā uz kokvilnas gultasveļas importu no Pakistānas ir atzinusi par izbeigtu.

9

2007. gada 27. septembra sprieduma lietā C-351/04 Ikea Wholesale (Krājums, I-7723. lpp.) rezolutīvās daļas 1) punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 2398/97 1. pants nav spēkā tiktāl, ciktāl Padome, lai noteiktu izmeklēšanai pakļauto preču dempinga starpību, ir izmantojusi negatīvo dempinga starpību “reducēšanas līdz nullei” metodi attiecībā uz katru no attiecīgās preces veidiem. Tādēļ tā paša sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā Tiesa turklāt ir nospriedusi, ka tādam importētājam, kurš kā minētā sprieduma lietā esošais ir cēlis valsts tiesā prasību, kas vērsta pret lēmumiem, ar kuriem tam ir pieprasīts samaksāt antidempinga maksājumus atbilstoši minētajai regulai, kas ir atzīta par spēkā neesošu ar to pašu spriedumu, principā ir tiesības atsaukties uz šo spēkā neesamību pamatlietā, lai panāktu šo maksājumu atmaksu atbilstoši Muitas kodeksa 236. panta 1. punktam.

10

CIVAD, kuras juridiskā adrese ir Francijā un darbības mērķis ir preču tirdzniecība pa pastu, šādi nodarbojās ar Pakistānā ražotas kokvilnas gultasveļas tirdzniecību.

11

2002. gada 26. jūlija un 28. oktobra vēstulēs CIVAD lūdza Administration des douanes atmaksāt antidempinga maksājumus, ko tā atbilstoši importa deklarācijām, kas iesniegtas saskaņā ar Regulu Nr. 2398/97, bija samaksājusi par laiku attiecīgi no 1997. gada 15. decembra līdz 1999. gada 25. janvārim un no 1999. gada 1. februāra līdz 23. jūlijam, kā arī no 1999. gada 29. jūlija līdz 2002. gada 25. janvārim.

12

2008. gada 17. martāAdministration des douanes apmierināja CIVAD lūgumu attiecībā uz importa deklarācijām, kas iesniegtas laikā no 1999. gada 29. jūlija līdz 2002. gada 25. janvārim. Turpretim tā šo lūgumu noraidīja attiecībā uz par abiem pārējiem iepriekš minētajiem laikposmiem iesniegtajām importa deklarācijām, pamatodamās uz to, ka tas esot iesniegts pēc Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētā triju gadu termiņa beigām.

13

2008. gada 24. aprīļa vēstulē CIVAD lūdza Administration des douanes pārskatīt savu lēmumu, tāpēc ka tai neesot bijis iespējams iesniegt atmaksas lūgumus, kamēr Regula Nr. 160/2002 par antidempinga procedūras izbeigšanu attiecībā uz importu no Pakistānas netika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. 2008. gada 14. augusta vēstulē Administration des douanes šo lūgumu noraidīja.

14

2009. gada 2. jūlijāCIVAD saskaņā ar Muitas kodeksa 243. pantu Tribunal d’instance de Roubaix [Rubē zemākās instances tiesā] cēla prasību pret Receveur des douanes de Roubaix, Directeur régional des douanes et droits indirects de Lille un Administration des douanes.

15

Šajos apstākļos Tribunal d’instance de Roubaix, uzskatīdama, ka tajā izskatāmās lietas iznākums ir atkarīgs no Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta interpretācijas, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Muitas kodeksa 236. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka regulas prettiesiskums ir nepārvaramas varas apstāklis, kura dēļ varētu tikt pagarināts trīs gadu termiņš, kurā importētājs var prasīt saskaņā ar šo regulu samaksātā ievedmuitas nodokļa atmaksu.

17

Ievadam jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta pirmo daļu, lai saņemtu ievedmuitas nodokļa atmaksu, tiesību subjektam ir jāiesniedz iesniegums attiecīgajai muitas iestādei triju gadu laikā no dienas, kad šo muitas nodokļu summa darīta zināma parādniekam.

18

Šajā lietā nav apstrīdēts, ka attiecībā uz nodokļiem, kas samaksāti laikā no 1999. gada 1. februāra līdz 23. jūlijam, kā arī laikā no 1997. gada 15. decembra līdz 1999. gada 25. janvārim, atmaksas lūgumus CIVAD ir iesniegusi pēc minētā trīs gadu termiņa beigām.

19

Jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Ikea Wholesale rezolutīvās daļas 1) punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 2398/97 1. pants nav spēkā tiktāl, ciktāl Padome izmeklēšanā apskatāmās preces dempinga starpības noteikšanai ir izmantojusi negatīvo dempinga starpību “reducēšanas līdz nullei” metodi attiecībā uz katru no attiecīgās preces veidiem.

20

Iepriekš minētā sprieduma lietā Ikea Wholesale 67. punktā Tiesa ir arī iztirzājusi, kādām ir jābūt minētās spēkā neesamības konstatējuma sekām, un secinājusi, ka šādā gadījumā saskaņā ar Regulu Nr. 2398/97 iekasētie antidempinga maksājumi nav pēc likuma maksājami Muitas kodeksa 236. panta 1. punkta izpratnē un ka valsts muitas iestādēm principā tie ir jāatmaksā atbilstoši minētajai tiesību normai, ja vien ir izpildīti nosacījumi, kuriem pakārtota šī atmaksa, tostarp minētā panta 2. punktā paredzētais nosacījums (skat. arī 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C-419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājums, I-2259. lpp., 25. punkts).

21

No iepriekš izklāstītā izriet, ka pēc tam, kad Tiesa par spēkā neesošu ir atzinusi kādu antidempinga regulu, saimnieciskās darbības subjekts principā vairs nevar pretendēt uz to viņa saskaņā ar šo regulu samaksāto antidempinga maksājumu atmaksu, attiecībā uz kuriem ir beidzies Muitas kodeksa 236. panta 2. punktā paredzētais trīs gadu termiņš. Proti, Muitas kodeksa 236. panta 2. punktā ir paredzēts, ka muitas nodokļu, kas nav maksājami pēc likuma, atmaksa ir veicama trīs gadu laikā.

22

Tiesa ir atzinusi, ka ar Savienības tiesībām ir saderīga valsts procesuālo tiesību norma, kurā ir noteikts saprātīgs termiņš, kādā saimnieciskās darbības subjektam ir jāatprasa pretrunā Savienības tiesībām iekasētais nodoklis, lai šim prasījumam neiestātos noilgums. Proti, šāds noilguma termiņš nav tāds, kas spētu padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt no Savienības tiesību sistēmas izrietošo tiesību izmantošanu. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka trīs gadu noilguma termiņš izrādās esam saprātīgs (skat. 1998. gada 17. novembra spriedumu lietā C-228/96 Aprile, Recueil, I-7141. lpp., 19. punkts; 2009. gada 24. marta spriedumu lietā C-445/06 Danske Slagterier, Krājums, I-2119. lpp., 32. punkts, un 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-542/08 Barth, Krājums, I-3189. lpp., 28. punkts).

23

Šī judikatūra ir attiecināma arī uz gadījumiem, kad izņēmuma kārtā Savienības likumdevējs nolemj saskaņot, kā tas ir noticis pamatlietas gadījumā, nepamatoti saņemto nodokļu atmaksas procesuālo kārtību. Proti, saprātīgs noilguma termiņš, neatkarīgi no tā, vai tas ir noteikts valsts tiesībās vai Savienības tiesībās, atbilst tiesiskās noteiktības interesēm, kuras aizsargā gan indivīdu, gan attiecīgo administrāciju, tādējādi gan neliedzot indivīdam izmantot Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Aprile, 19. punkts; lietā Danske Slagterier, 32. punkts, un lietā Barth, 28. punkts).

24

Jautājumā par to, vai Regulas Nr. 2398/97 prettiesiskums var tikt uzskatīts par nepārvaramas varas apstākli, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 236. pantu samaksātie ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļi ir atmaksājami tikai ar noteiktiem nosacījumiem un konkrēti paredzētos gadījumos. Tātad šāda atmaksa ir izņēmums no parastā ievešanas un izvešanas režīma, un tādēļ to paredzošās tiesību normas ir interpretējamas šauri (2003. gada 13. marta spriedums lietā C-156/00 Nīderlande/Komisija, Recueil, I-2527. lpp., 91. punkts, un 2011. gada 17. februāra spriedums lietā C-78/10 Berel u.c., Krājums, I-717. lpp., 62. punkts).

25

Tādēļ nepārvaramas varas jēdziens Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir jāinterpretē šauri.

26

Šajā ziņā jāatgādina Tiesa pastāvīgā judikatūra, kurā ir teikts, ka, tā kā nepārvaramas varas jēdziena saturs dažādās Savienības tiesību piemērojamības jomās nav vienāds, tā nozīme ir nosakāma atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam, kura kontekstā ir paredzēts iestāties tā sekām (2007. gada 18. decembra spriedums lietā C-314/06 Société Pipeline Méditerranée et Rhône, Krājums, I-12273. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Muitas tiesiskā regulējuma kontekstā ar nepārvaramas varas jēdzienu principā jāsaprot no personas, kura uz to atsaucas, gribas neatkarīgi, neparasti un neparedzami apstākļi, kuru sekas, neraugoties uz visām pūlēm, nav bijušas novēršamas (2010. gada 8. jūlija spriedums lietā C-334/08 Komisija/Itālija, Krājums, I-6865. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

No tā izriet, kā Tiesa jau ir paskaidrojusi, ka nepārvaramas varas jēdzienu veido gan objektīvais aspekts, kas saistīts ar neparastiem un no saimnieciskās darbības subjekta gribas neatkarīgiem apstākļiem, gan subjektīvais aspekts, kas saistīts ar attiecīgās personas pienākumu aizsargāties pret neparastā notikuma sekām, bez pārmērīgām pūlēm veicot atbilstošus pasākumus (iepriekš minētais spriedums lietā Société Pipeline Méditerranée et Rhône, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Tādā gadījumā kā pamatlietā iztirzātais nav neviena no šiem abiem aspektiem.

30

Pirmkārt, jautājumā par objektīvo aspektu jānorāda, ka antidempinga regulas, kāda ir Regula Nr. 2398/97, prettiesiskums nav uzskatāms par neparastu apstākli. Tālab pietiek vien atgādināt, ka Savienība ir tiesiska Savienība, kurā tiek pārbaudīta iestāžu, orgānu un organizāciju rīcības atbilstība, tostarp LES un LESD. Kā savu secinājumu 56. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, Savienības tiesībās ir dabiski, ka kādas tajās ietilpstošās tiesību normas var tikt atzītas par spēkā neesošām.

31

Jautājumā par subjektīvo aspektu jānorāda, ka atprasījumu prasītāja pamatlietā būtu varējusi iesniegt jau kopš pirmās antidempinga maksājumu samaksas saskaņā ar Regulu Nr. 2398/97, tostarp lai apstrīdētu šīs regulas spēkā esamību.

32

Šajā ziņā jāatgādina, ka ar minētajiem Līgumiem ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas ir paredzēta, lai Tiesa varētu pārbaudīt Savienības iestāžu, orgānu un organizāciju aktu likumību (skat. 2010. gada 29. jūnija spriedumu lietā C-550/09 E un F, Krājums, I-6213. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā situācijā, ja saimnieciskās darbības subjekts, kurš uzskata, ka, piemērojot, viņaprāt, prettiesisku antidempinga regulu, tam ir nodarīts kaitējums, saskaņā ar Muitas kodeksa 236. panta 2. punktu ir iesniedzis lūgumu atmaksāt maksājumus, ko tas ir samaksājis, un šis lūgums ir noraidīts, tas var celt šo prasību valsts tiesā pēc piekritības un tajā lūgt attiecīgo regulu atzīt par prettiesisku. Šī tiesa tad drīkst un LESD 267. pantā paredzētajos apstākļos tai pat ir pienākums vērsties Tiesā ar jautājumu par attiecīgās regulas spēkā esamību (iepriekš minētais spriedums lietā Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, 24. punkts).

34

Tā kā CIVAD bija iespēja apstrīdēt Regulas Nr. 2398/97 spēkā esamību pirms Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzētā trīs gadu termiņa beigām, iesniedzot iesniegumu par atmaksu saskaņā ar minētā punkta pirmo daļu, iepriekš minētajā spriedumā lietā Ikea Wholesale Tiesas veiktā minētās regulas vēlāka pasludināšana par spēkā neesošu nav uzskatāma par nepārvaramas varas apstākli, kas būtu liedzis prasītājai pamatlietā iesniegt iesniegumu par atmaksu minētajā termiņā.

35

Šajos apstākļos uz pirmo jautājumu jāatbild, ka Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka regulas prettiesiskums nav nepārvaramas varas apstāklis šīs tiesību normas izpratnē, kura dēļ varētu tikt pagarināts trīs gadu termiņš, kurā importētājs var prasīt saskaņā ar šo regulu samaksātā ievedmuitas nodokļa atmaksu.

36

Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā valsts iestādēm ir noteikts pienākums pēc savas ierosmes atmaksāt antidempinga maksājumus, kas iekasēti saskaņā ar regulu, kuru vēlāk SIO atzinusi par neatbilstošu Līgumam par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga līgums”), kas ir ietverts 1.A pielikumā Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (“PTO”) izveidošanu, kurš parakstīts Marakešā 1994. gada 15. aprīlī un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 11. nod., 21. sēj., 80. lpp.).

37

Vispirms jāatgādina, ka atbilstoši Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta trešajai daļai muitas dienesti pēc savas ierosmes atmaksā vai atlaiž ievedmuitas vai izvedmuitas nodokli, ja tie trīs gadu laikā kopš brīža, kad par minētajiem nodokļiem ir paziņots parādniekam, paši atklāj, ka to summa nav bijusi pēc likuma maksājama minētā panta 1. punkta izpratnē.

38

SIO konstatējums, ka kāda antidempinga regula neatbilst Antidempinga līgumam, nevar būt apstāklis, kas ļautu atmaksāt ievedmuitas nodokli atbilstoši Muitas kodeksa 236. panta 1. un 2. punktam.

39

Proti, tiek prezumēts, ka Savienības iestāžu, orgānu un organizāciju akti ir spēkā, un tas nozīmē, ka tie rada tiesiskas sekas tikmēr, kamēr tie nav atsaukti, atcelti prasībā atcelt tiesību aktu vai pasludināti par spēkā neesošiem lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu vai iebildes par prettiesiskumu rezultātā (2004. gada 5. oktobra spriedums lietā C-475/01 Komisija/Grieķija, Krājums, I-8923. lpp., 18. punkts, un 2008. gada 12. februāra spriedums lietā C-199/06 CELF un Ministre de la Culture et de la Communication, Krājums, I-469. lpp., 60. punkts).

40

Taču, tā kā Savienības tiesību akta, piemēram, antidempinga regulas, spēkā neesamības konstatācija ir vienīgi Tiesas piekritībā, lai garantētu tiesisko noteiktību, nodrošinot Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu (skat. 2010. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-188/10 un C-189/10 Melki un Abdeli, Krājums, I-5667. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra), apstāklis, ka SIO ir konstatējusi, ka kāda antidempinga regula neatbilst Antidempinga līgumam, nespēj ietekmēt attiecīgās regulas spēkā esamības prezumpciju.

41

Tādējādi Regula Nr. 2398/97, nebūdama Savienības kompetento iestāžu atzīta par spēkā neesošu, grozītu vai atceltu, joprojām, pat pēc minētā konstatējuma, ko veikusi SIO, ir pilnībā saistoša un tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

42

Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 1515/2001 1. un 3. pantam, kad SIO pieņem ziņojumu par pasākumu, ko Savienība veikusi pret dempingu vai subsīdijām, Padome drīkst vajadzības gadījumā vai nu šo pasākumu atcelt vai grozīt, vai pieņemt jebkādu citu konkrētu pasākumu, kuru tā uzskatītu par piemērotu, un ka Padomes šādi iespējami pieņemtie pasākumi, ja vien nav noteikts citādi, tiek piemēroti no to spēkā stāšanās dienas un tie nerada pamatu līdz šai dienai iekasēto nodokļu atmaksāšanai.

43

No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā līdz 2007. gada 27. septembrim, kad tika pasludināts iepriekš minētais spriedums lietā Ikea Wholesale, neatkarīgi no SIO konstatējumiem jautājumā par Regulas Nr. 2398/97 atbilstību Antidempinga līgumam šī regula nebija nedz Tiesas atzīta par spēkā neesošu, nedz arīdzan atcelta vai grozīta ar Regulu Nr. 160/2002, tika prezumēts, ka Regula Nr. 2398/97 ir spēkā, un tādējādi valsts muitas iestādes līdz tam nevarēja uzskatīt, ka saskaņā ar tās noteikumiem noteiktie maksājumi pēc likuma nav maksājami Muitas kodeksa 236. panta 1. punkta izpratnē. Tādējādi līdz minētajam datumam tās nevarēja arī, pamatojoties uz Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta trešo daļu, pēc savas ierosmes atmaksāt saskaņā ar Regulu Nr. 2398/97 samaksātos antidempinga maksājumus.

44

Šajos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 236. panta 2. punkta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā valsts muitas iestādēm nav ļauts pēc savas ierosmes saskaņā ar Savienības regulu iekasētos antidempinga maksājumus atmaksāt, pamatojoties uz to, ka SIO ir konstatējusi minētās regulas neatbilstību Antidempinga līgumam.

45

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: