Apvienotās lietas C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P

Comitato “Venezia vuole vivere” u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Tiesības celt prasību – Interese celt prasību – Lis pendens iebilde – Valsts atbalsts – Daudznozaru atbalsta shēma – Sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi – Lēmums 2000/394/EK – Kompensējošs raksturs – Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošana – Ietekme uz konkurenci – Kontroles apjoms – Pierādīšanas pienākums – Pienākums norādīt pamatojumu – EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 3. punkta b)–d) apakšpunkts – Regula (EK) Nr. 659/1999 – 14. un 15. pants

Sprieduma kopsavilkums

1.        Tiesvedība – “Lis pendens” iebilde – Lietas dalībnieku, priekšmeta un pamatu identiskums divās lietās – Prasītāja atteikšanās no vienas no savām prasībām – “Lis pendens” zudums

2.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Komisijas lēmums, ar kuru aizliegta nozares atbalsta shēma

(EKL 230. panta ceturtā daļa)

3.        Valsts atbalsts – Pārbaude, ko veic Komisija – Atbalsta shēmas pārbaude kopumā – Pieļaujamība

(EKL 87. un 88. pants)

4.        Valsts atbalsts – Jēdziens – Valsts atbalsta saņēmējiem piešķirta priekšrocība

(EKL 87. panta 1. un 3. punkts)

5.        Apelācija – Pamati – Sprieduma motīvu daļa, kurā pieļauts Savienības tiesību pārkāpums – Citu juridisku apsvērumu dēļ pamatota rezolutīvā daļa – Noraidīšana

6.        Valsts atbalsts – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēta atbalsta shēmas nesaderība ar kopējo tirgu – Pienākums norādīt pamatojumu

(EKL 88. panta 2. punkts)

7.        Valsts atbalsts – Konkurences apdraudējums – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Komisijas pierādīšanas pienākuma apjoms

(EKL 88. pants)

8.        Apelācija – Pamati – Kļūdains faktu vērtējums – Nepieņemamība – Pierādījumu vērtējuma pārbaude Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 51. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts)

9.        Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Atbalsts noteiktu reģionu attīstībai

(EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts)

1.        Gadījumā, ja prasība tiek noraidīta kā nepieņemama, no tās izrietošais strīds, kas vēl bija izskatīšanā, vairs neeksistē, tāpēc zūd arī lis pendens situācija. Tāpat ir arī gadījumā, ja izskatāms strīds tiek izbeigts tāpēc, ka prasītājs ir atteicies no savas prasības. Interese novērst, ka personas šo iespēju varētu izmantot pretēji procesuālās ekonomijas principam, neprasa, lai lis pendens situācija pastāvētu arī attiecībā uz prasību, no kuras prasītājs ir atteicies. Šī interese tiek pietiekami aizsargāta ar tiesāšanās izdevumu piespriešanu prasītājam, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 69. panta 5. punkta pirmo daļu vai arī uz Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 5. punkta pirmo daļu.

(sal. ar 31. un 32. punktu)

2.        Prasības atcelt tiesību aktu ietvaros tāda individuāla atbalsta faktiskie saņēmēji, kurš ir piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai un kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, šī iemesla dēļ ir individuāli skarti EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

Atgūšanas rīkojums individuāli attiecas uz visiem attiecīgās shēmas labuma guvējiem, jo jau no strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīža viņi ir pakļauti riskam, ka viņu saņemtās priekšrocības tiks atgūtas, un tāpēc ir ietekmēts viņu tiesiskais stāvoklis. Tādēļ šie saņēmēji pieder pie ierobežota loka, un nav jāvērtē papildu nosacījumi attiecībā uz situācijām, kad Komisijas lēmums neietver atgūšanas rīkojumu. Turklāt iespējamība, ka vēlāk par nelikumīgām atzītās priekšrocības no saņēmējiem netiek atgūtas, neliedz šos saņēmējus uzskatīt par individuāli skartiem.

(sal. ar 53. un 56. punktu)

3.        Atbalsta programmas gadījumā Komisija var aprobežoties ar attiecīgās programmas īpašību izpēti, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai programma tajā paredzēto nosacījumu dēļ nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas būtībā dod labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu programmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar šādu shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā.

Kad Komisija vispārīgi un abstrakti izsakās par valsts atbalsta shēmu, atzīst to par nesaderīgu ar kopējo tirgu un nosaka saskaņā ar šo shēmu saņemtā atbalsta atgūšanu, dalībvalstij ir jāpārbauda katra uzņēmuma, uz kuru attiecas minētā atgūšana, individuālā situācija.

(sal. ar 63., 64. un 130. punktu)

4.        Atbalsta pasākuma pamatā esošie motīvi nav pietiekami, lai jau no paša sākuma šāds pasākums netiktu kvalificēts par “atbalstu” EKL 87. panta izpratnē. Tik tiešām šī noteikuma 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to iemesliem vai mērķiem, bet gan tiek definēti atbilstoši to sekām.

Fakts, ka dalībvalsts konkurences apstākļus noteiktā ekonomikas nozarē cenšas ar vienpusējiem pasākumiem tuvināt citās dalībvalstīs esošiem apstākļiem, neatņem šiem pasākumiem valsts atbalsta raksturu. Tas attiecas arī uz pasākumiem, kas ir paredzēti, lai kompensētu iespējamos trūkumus, kādi rodas kādas dalībvalsts noteiktā reģionā esošiem uzņēmumiem. Faktiski pašā EK līguma tekstā, kurā saskaņā ar 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu “atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos”, kā arī “atbalstu, kas veicina [..] konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību”, kvalificē kā valsts atbalstu, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ir norādīts, ka priekšrocības, kas ir piemērojamas tikai kādai dalībvalsts, uz kuru attiecas atbalsta tiesības, teritorijas daļai, var būt selektīvas priekšrocības.

No tā izriet, ka noteiktā dalībvalsts reģionā reģistrēto uzņēmumu konkurētspējas trūkumu kompensācijas mērķis, ko paredzēts sasniegt ar sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumiem, nevar šīm priekšrocībām atņemt atbalsta raksturiezīmi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

(sal. ar 94.–96. un 100. punktu)

5.        Ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, apelācijas sūdzība ir jānoraida.

(sal. ar 118. punktu)

6.        Komisijas lēmumam, ar kuru ir konstatēta atbalsta shēmas nesaderība ar kopējo tirgu un kuram ir pievienots atgūšanas rīkojums, ir jāļauj skaidri identificēt tā piemērošanas jomu. Šādā lēmumā ir jābūt visiem būtiskajiem elementiem, lai valsts iestādes to varētu izpildīt, tādējādi izslēdzot, ka šī lēmuma patiesais saturs tiktu noteikts tikai vēlāk ar Komisijas un valsts iestāžu vēstuļu apmaiņu. Valsts iestāžu veicamās pārbaudes par katra attiecīgā atbalsta saņēmēja individuālo situāciju ietvaram ir jābūt noteiktam lēmumā, ar kuru tiek konstatēta valsts atbalsta nesaderība ar kopējo tirgu.

(sal. ar 120. punktu)

7.        Komisijai ir nevis jāpierāda reāla atbalsta ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci.

Šajā ziņā atbalsta nelielā summa vai apstāklis, ka vairums saņēmēju darbību veic vietējā līmenī, nenozīmē, ka saskaņā ar šo shēmu piešķirtais atbalsts nevar iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt konkurences izkropļojumus.

(sal. ar 134. un 135. punktu)

8.        Piemērojot EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 51. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo pierādījumu sagrozīšanu Vispārējā tiesā, tam ir precīzi jānorāda uz faktiem, kurus šī tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuras pēc tā ieskata varētu būt izraisījušas Vispārējai tiesai šādu pierādījumu sagrozīšanu. Šāda pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains.

(sal. ar 152. un 153. punktu)

9.        Lai pamatotu atteikumu piemērot EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi, Komisija var likumīgi balstīties uz apstākli, ka runa ir par atbalstu uzņēmumu darbībai. Šāds atbalsts, kas principā kropļo konkurences apstākļus, saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta piemērošanas kārtību reģionālajam atbalstam un Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu var tikt atļauts tikai izņēmuma kārtā.

(sal. ar 168. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2011. gada 9. jūnijā (*)

Satura rādītājs

Atbilstošās tiesību normasI – 4

Tiesvedības priekšvēstureI – 6

Strīdīgais lēmumsI – 8

Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedumsI – 9

Apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi un tiesvedība TiesāI – 10

Par Komisijas pretapelācijas sūdzībuI – 12

Par lietā T‑277/00 izvirzīto “lis pendens” iebildiI – 12

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 12

Lietas dalībnieku argumentiI – 12

Tiesas vērtējumsI – 13

Par uzņēmumu prasītāju tiesībām celt prasību Pirmās instances tiesāI – 15

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 15

Lietas dalībnieku argumentiI – 15

Tiesas vērtējumsI – 16

Par “Comitato” tiesībām celt prasībuI – 19

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 19

Lietas dalībnieku argumentiI – 19

Tiesas vērtējumsI – 19

Par prasītāju interesi celt prasību Pirmās instances tiesāI – 20

Par galvenajām apelācijas sūdzībāmI – 20

Par Regulas Nr. 659/1999 15. pantu – “pastāvoša atbalsta” kvalifikācijaI – 20

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 20

Lietas dalībnieku argumentiI – 21

Tiesas vērtējumsI – 21

Par kompensējošo raksturuI – 21

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 21

Lietas dalībnieku argumentiI – 21

Tiesas vērtējumsI – 23

Par Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanu un konkurences izkropļošanas kritērijiem, Komisijas procesuālajiem pienākumiem attiecīgo atbalstu vērtēšanā, nediskriminācijas principu un EKL 86. panta 2. punktuI – 25

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 25

Lietas dalībnieku argumentiI – 25

Tiesas vērtējumsI – 26

– Strīdīgā lēmuma piemērošanas joma un pamatojumsI – 26

– Komisijas procesuālie pienākumiI – 29

Par EKL 87. panta 3. punkta c) un d) apakšpunktu un pienākumu norādīt pamatojumuI – 34

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 34

Lietas dalībnieku argumentiI – 35

Tiesas vērtējumsI – 35

Par EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punkta b) apakšpunktuI – 36

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 36

Lietas dalībnieku argumentiI – 36

Tiesas vērtējumsI – 37

Par Regulas Nr. 659/1999 14. pantuI – 37

Pārsūdzētā sprieduma pamatojumsI – 37

Lietas dalībnieku argumentiI – 37

Tiesas vērtējumsI – 38

Par tiesāšanās izdevumiemI – 38

Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Tiesības celt prasību – Interese celt prasību – Lis pendens iebilde – Valsts atbalsts – Daudznozaru atbalsta shēma – Sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi – Lēmums 2000/394/EK – Kompensējošs raksturs – Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošana – Ietekme uz konkurenci – Kontroles apjoms – Pierādīšanas pienākums – Pienākums norādīt pamatojumu – EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 3. punkta b)–d) apakšpunkts – Regula (EK) Nr. 659/1999 – 14. un 15. pants

Apvienotās lietas C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P

par trijām apelācijas sūdzībām atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam, ko attiecīgi 2009. gada 11. februārī (C‑71/09 P) un 2009. gada 16. februārī (C‑73/09 P un C‑76/09 P) iesniedza

Comitato “Venezia vuole vivere”, Venēcija (Itālija), ko pārstāv A. Vjanello [A. Vianello], avvocato, kas norādīja adresi Luksemburgā (C‑71/09 P),

Hotel Cipriani Srl, Venēcija (Itālija), ko pārstāv A. Bjankīni [A. Bianchini] un F. Buseto [F. Busetto], avvocati (C‑73/09 P),

Società Italiana per il gas SpA (Italgas), Turīna (Itālija), ko pārstāv M. Merola [M. Merola], M. Papalardo [M. Pappalardo] un T. Ubaldi [T. Ubaldi], avvocati (C‑76/09 P),

apelācijas sūdzību iesniedzēji,

pārējie lietas dalībnieki –

Coopservice – Servizi di fiducia Soc. coop. rl, Kavriadžo [Cavriago] (Itālija), ko pārstāv A. Bjankīni [A. Bianchini], avvocato,

prasītāja pirmajā instancē,

Eiropas Komisija, ko pārstāv V. Di Buči [V. Di Bucci] un E. Rigīni [E. Righini], pārstāvji, kuriem palīdz A. dal Fero [A. Dal Ferro], avvocato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē,

Itālijas Republika, ko pārstāv I. Bruni [I. Bruni], pēc tam – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāves, kurām palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], Dž. Arestis [G. Arestis], J. Malenovskis [J. Malenovský] un T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents),

ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 16. septembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 16. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Savās apelācijas sūdzībās Comitato “Venezia vuole vivere” (turpmāk tekstā – “Comitato”), Hotel Cipriani Srl (turpmāk tekstā – “Hotel Cipriani”) un Società italiana per il gas SpA (turpmāk tekstā – “Italgas”) lūdz Tiesu atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2008. gada 28. novembra spriedumu apvienotajās lietās T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00 Hotel Cipriani u.c./Komisija (Krājums, II‑3269. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa bija noraidījusi viņu prasības atcelt Komisijas 1999. gada 25. novembra Lēmumu 2000/394/EK par atbalsta pasākumiem Venēcijas un Kiodžas uzņēmumiem, ko paredz Likums Nr. 30/1997 un Nr. 206/1995, ar ko nosaka atbrīvojumu no sociālā nodrošinājuma maksājumiem (OV 2000, L 150, 50. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2        Pretapelācijas sūdzībā Coopservice – Servizi di fiducia Soc. coop. rl (turpmāk tekstā – “Coopservice”) lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu.

3        Pretapelācijas sūdzībā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, ja tā minētās prasības atzīst par pieņemamām.

 Atbilstošās tiesību normas

4        Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.) 1. panta b) punkta iv) apakšpunktā un 13.–15. pantā ir noteikts:

“1. pants

Definīcijas

Šajā regulā:

[..]

b)      “pastāvošais atbalsts” ir:

[..]

iv)      atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu saskaņā ar 15. pantu;

[..]

13. pants

Komisijas lēmumi

1.      Iespējami nelikumīga atbalsta izskatīšana beidzas ar lēmumu saskaņā ar 4. panta 2., 3. vai 4. punktu. Ja tiek pieņemts lēmums sākt formālu izmeklēšanas procedūru, iepriekšējo procedūru izbeidz ar lēmumu saskaņā ar 7. pantu. Ja dalībvalsts nepilda rīkojumu sniegt informāciju, minēto lēmumu pieņem, pamatojoties uz pieejamo informāciju.

[..]

14. pants

Atbalsta atgūšana

1.      Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (turpmāk – “atgūšanas lēmums”). Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.

2.      Atbalsts, kas ir jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, ietver procentus, kas aprēķināti pēc atbilstīgas likmes, ko nosaka Komisija. Procenti maksājami no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tās atgūšanas dienai.

3.      Neskarot nevienu Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu saskaņā ar Līguma [242.] pantu, atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma izpildi. Šajā nolūkā un gadījumā, ja ir sākts izskatīšanas process valsts tiesā, attiecīgās dalībvalstis, neskarot Kopienas tiesību aktus, veic visus vajadzīgos pasākumus, kas iespējami to attiecīgajās tiesību sistēmās, tostarp pagaidu pasākumus.

15. pants

Noilguma periods

1.      Uz Komisijas tiesībām atgūt atbalstu attiecas desmit gadu noilguma periods.

2.      Noilguma periods sākas dienā, kad nelikumīgais atbalsts piešķirts saņēmējam vai nu kā individuāls atbalsts, vai arī kā atbalsts saskaņā ar atbalsta shēmu. Visas darbības attiecībā uz nelikumīgu atbalstu, kuras veic Komisija vai dalībvalsts pēc Komisijas lūguma, pārtrauc noilguma periodu. Pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. Noilguma periodu pārtrauc uz laiku, kamēr Komisijas lēmumu izskata Eiropas Kopienu Tiesas procesā.

3.      Jebkāds atbalsts, attiecībā uz kuru ir beidzies noilguma periods, uzskatāms par pastāvošu atbalstu.”

 Tiesvedības priekšvēsture

5        Strīda rašanās fakti ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–11. punktā šādi:

“A – Aplūkojamā sociālā nodrošinājuma maksājumu atbrīvojumu shēma

1      Itālijas ministrijas 1994. gada 5. augusta dekrēts, kas paziņots Komisijai, nosaka kritērijus atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem, kas paredzēti 59. pantā Itālijas Republikas prezidenta 1978. gada 6. marta Dekrētā, ar kuru izveido īpašu sociālā nodrošinājuma maksājumu, kas darba devējam jāmaksā Istituto Nazionale de la Previdenza Sociale (INPS; Valsts sociālā nodrošinājuma iestāde), shēmu piešķiršanai Mecodžorno [Mezzogiorno] par laikposmu no 1994. līdz 1996. gadam.

2      Ar 1995. gada 1. marta Lēmumu 95/455/EK par noteikumiem par atbrīvojumu no sociālā nodrošinājuma maksājumiem, ko veikuši uzņēmumi Mecodžorno, un par atsevišķu šo maksājumu iemaksu Valsts kasē (OV L 265, 23. lpp.) Komisija iepriekšējā punktā minēto sociālā nodrošinājuma maksājumu atbrīvojumu shēmu atzina par saderīgu ar kopējo tirgu, ievērojot zināmu skaitu nosacījumu. Šajā lēmumā tostarp bija paredzēts, ka Itālijas iestādēm ir jāpaziņo Komisijai noteikumi, kas pieņemti, lai ieviestu aplūkotās atbalsta shēmas progresīvās atcelšanas, kas noteikta ar šo pašu lēmumu, plānu.

3      Sociālā nodrošinājuma maksājumu atbrīvojumu shēma, par ko ir šī lieta, tika izveidota ar Itālijas Likumu Nr. 206/1995, ar ko 1995. un 1996. gadam iepriekš minētajā ministrijas 1994. gada 5. augusta dekrētā paredzēto atbalsta shēmu attiecina uz uzņēmumiem, kas reģistrēti Venēcijas un Kiodžas salu teritorijā. Itālijas Likums Nr. 30/1997 attiecināja šo shēmu 1997. gadam par labu uzņēmumiem, kas reģistrēti gan Mecodžorno, gan Venēcijas un Kiodžas salu teritorijā.

4      Ministrijas 1994. gada 5. augusta dekrēta 1. pantā darba devējiem ir paredzēts vispārējs atbrīvojums no sociālā nodrošinājuma maksājumiem. Attiecībā uz šī paša dekrēta 2. pantu tajā paredzēts atbrīvojums no sociālā nodrošinājuma maksājumiem uzņēmumos izveidotajām jaunajām darba vietām uz vienu gadu, skaitot no dienas, kad ir pieņemts darbā darbinieks bezdarbnieks.

5      No [strīdīgā lēmuma] izriet, ka saskaņā ar INPS sniegtajiem datiem par aplūkojamo laikposmu no 1995. līdz 1997. gadam Venēcijas un Kiodžas teritorijā esošajiem uzņēmumiem piešķirtais atbrīvojums no sociālā nodrošinājuma maksājumiem, piemērojot ministra 1994. gada 5. augusta dekrētu, bija 73 miljardi Itālijas liru (ITL) (EUR 37,7 miljoni) vidēji gadā, sadalot uz 1645 uzņēmumiem. Piešķirtie atbrīvojumi Venēcijas un Kiodžas salu teritorijā esošajiem uzņēmumiem, piemērojot šī dekrēta 2. pantu, bija 567 miljoni [Itālijas liru] (EUR 292 831) gadā, sadalot uz 165 uzņēmumiem.

B – Administratīvais process

6      Ar 1997. gada 10. jūnija vēstuli Itālijas iestādes saskaņā ar Lēmumu 95/455 iepriekš minēto Likumu Nr. 30/1997 nosūtīja Komisijai (skat. šī sprieduma 2. punktu). Ar 1997. gada 1. jūlija vēstuli, kam sekoja 1997. gada 28. augusta atgādinājums, Komisija lūdza papildu informāciju par iepriekš minētās sociālā nodrošinājuma maksājumu shēmas piemērošanas jomas paplašinājumu par labu Venēcijā un Kiodžā reģistrētajiem uzņēmumiem.

7      Nesaņemot atbildi, Komisija ar 1997. gada 17. decembra vēstuli nosūtīja Itālijas Republikai savu lēmumu par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu attiecībā uz Likuma Nr. 206/1995 un Nr. 30/1997 noteikumos, kas paplašina Mecodžorno paredzētā atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem piemērošanu Venēcijas un Kiodžas salu teritorijā, paredzēto atbalstu.

8      Itālijas iestādes aplūkoto sociālā nodrošinājuma maksājumu atbrīvojumu shēmu apturēja 1997. gada 1. decembrī.

9      Lēmums par procedūras uzsākšanu tika publicēts 1998. gada 18. februāra Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī. Ar 1998. gada 17. marta vēstuli [..] Comitato [..], asociācija, kas apvieno Venēcijas galvenās ražošanas un komerciālās organizācijas un kas tika izveidota pēc iepriekš minētās formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas, lai koordinētu darbības ar mērķi novērst Venēcijā reģistrēto tirgus dalībnieku nelabvēlīgo situāciju, iesniedza savus apsvērumus un nosūtīja ziņojumu, ko papildināja Consorzio per la ricerca e la formazione (COSES; Pētniecības un mācību konsorcijs) pētījums, kas datēts ar 1998. gada martu un attiecās uz grūtībām, ar kurām saskaras uzņēmumi, kas darbojas lagūnas teritorijā, salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas darbojas uz sauszemes. 1998. gada 18. maijā Venēcijas pašvaldība arī iesniedza savus apsvērumus, ko papildināja COSES par šo pašu tēmu veikts pētījums, kas datēts ar 1998. gada februāri. Savos apsvērumos tā uzsvēra, ka arī pašvaldības uzņēmumi, kas sniedza [vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus], bija atbalsta saņēmēji. Tā lūdza tiem piemērot EKL 86. panta 2. punktu. Visi šie apsvērumi tika nosūtīti Itālijas Republikai.

10      Itālijas iestādes savus apsvērumus iesniedza ar 1999. gada 23. janvāra vēstuli. Ar 1999. gada 10. jūnija vēstuli tās informēja Komisiju, ka tās pilnībā atbalsta Venēcijas pašvaldības iesniegtos apsvērumus.

11      Ar 1999. gada 23. jūnija lēmumu Komisija pieprasīja Itālijas Republikai tai nosūtīt visus dokumentus un informāciju, kas vajadzīga, lai precizētu pašvaldības uzņēmumu lomu un novērtētu aplūkoto sociālā nodrošinājuma maksājumu atbrīvojumu pasākumu saderīgumu ar kopējo tirgu. Itālijas iestādes atbildēja ar 1999. gada 27. jūlija vēstuli. 1999. gada 12. oktobrī Briselē notika šo iestāžu un Komisijas pārstāvju tikšanās.”

 Strīdīgais lēmums

6        Strīdīgā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

Neskarot šī lēmuma 3. un 4. panta noteikumus, atbalsts, ko Itālija kā atbrīvojumu no sociālā nodrošinājuma maksājumiem atbilstoši Likumiem Nr. 30/1997 un Nr. 206/1995, kuros veikta atsauce uz ministrijas 1994. gada 5. augusta dekrēta 2. pantu, piešķīrusi uzņēmumiem, kas dibināti Venēcijā un Kiodžā, ir saderīgs ar kopējo tirgu, ja tas piešķirts šādiem uzņēmumiem:

a)      [maziem un vidējiem uzņēmumiem] Kopienas Pamatnostādņu par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem izpratnē;

b)      uzņēmumiem, kas neatbilst šai definīcijai, bet atrodas zonās, kam ir tiesības uz Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi;

c)      visiem pārējiem uzņēmumiem, kas nodarbina darbiniekus, kam ir īpašas grūtības piekļūt vai atkārtoti piekļūt darba tirgum, kā norādīts Pamatnostādnēs par atbalstu nodarbinātībai.

Šis atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, ja to piešķir uzņēmumiem, kas nav [mazie un vidējie uzņēmumi] un kas atrodas ārpus zonām, kam ir tiesības uz Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

2. pants

Neskarot šī lēmuma 3. un 4. panta noteikumus, atbalsts, ko Itālija kā atbrīvojumu no sociālā nodrošinājuma maksājumiem atbilstoši ministrijas 1994. gada 5. augusta dekrēta 1. pantam piešķīrusi uzņēmumiem, kas dibināti Venēcijā un Kiodžā, nav saderīgs ar kopējo tirgu.

3. pants

Atbalsts, ko Itālija piešķīrusi uzņēmumiem ASPIV un Consorzio Venezia Nuova, ir saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar attiecīgi Līguma 86. panta 2. punktā un 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

4. pants

Pasākumi, kurus Itālija ieviesusi par labu uzņēmumiem ACTV, Panfido SpA un AMAV, nav valsts atbalsts Līguma 87. panta izpratnē.

5. pants

Itālija veic visus nepieciešamos pasākumus, lai no saņēmējiem atgūtu ar kopējo tirgu nesaderīgo atbalstu, kas minēts šī lēmuma 1. panta otrajā daļā un 2. pantā un kas tiem piešķirts nelikumīgi.

Atbalsta atgūšanu veic atbilstoši valsts tiesībās paredzētajai procedūrai. Par atgūstamajām summām no datuma, kad šīs summas tika nodotas atbalsta saņēmēju rīcībā, līdz pilnīgai atgūšanai tiek aprēķināti procenti. Tie tiek aprēķināti, pamatojoties uz reģionālā atbalsta dotāciju ekvivalentu aprēķiniem izmantotajām standartlikmēm.

[..]” [Neoficiāls tulkojums]

 Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

7        Pirmās instances tiesā par strīdīgo lēmumu tika iesniegti 59 prasības pieteikumi.

8        Pirmās instances tiesa aicināja Itālijas Republiku attiecībā uz katru prasītāju šajās lietās precizēt, vai tā uzskata, ka, izpildot strīdīgā lēmuma 5. pantu, tai ir pienākums atgūt piešķirto strīdīgo atbalstu.

9        Ņemot vērā Itālijas Republikas atbildes, Pirmās instances tiesa 22 prasības pieteikumus atzina par pilnībā nepieņemamiem un 6 prasības pieteikumus – par daļēji nepieņemamiem, jo attiecīgie prasītāji nebija pamatojuši interesi celt prasību, tāpēc ka kompetentās valsts iestādes uzskatīja, ka, izpildot strīdīgo lēmumu, šie uzņēmumi nav saņēmuši ar kopējo tirgu nesaderīgu atbalstu, kas nozīmētu pienākumu atgūt atbalstu saskaņā ar šo lēmumu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 10. marta rīkojumi apvienotajās lietās T‑228/00, T‑229/00, T‑242/00, T‑243/00, no T‑245/00 līdz T‑248/00, T‑250/00, T‑252/00, no T‑256/00 līdz T‑259/00, T‑265/00, T‑267/00, T‑268/00, T‑271/00, no T‑274/00 līdz T‑276/00, T‑281/00, T‑287/00 un T‑296/00 Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija, Krājums, II‑787. lpp.; lietā T‑266/00 Confartigianato Venezia u.c./Komisija, lietā T‑269/00 Baglioni Hotels un Sagar/Komisija, lietā T‑273/00 Unindustria u.c./Komisija un lietā T‑288/00 Principessa/Komisija).

10      2005. gada 12. maijā notika neformāla tikšanās ar Pirmās instances tiesas tiesnesi referentu, kurā piedalījās lietas dalībnieku pārstāvji 37 lietās, kurās prasība netika atzīta par pilnībā nepieņemamu. Pārstāvētie lietas dalībnieki iesniedza savus apsvērumus un izteica piekrišanu par četru parauglietu izvēli. Pēc šīs tikšanās lietas T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00, par kurām tika taisīts pārsūdzētais spriedums, un lieta T‑221/00 tika noteiktas par parauglietām, bet pēdējā minētā lieta tika svītrota no reģistra sakarā ar prasītāja atteikšanos no prasības.

11      Minētās lietas tika apvienotas, kā arī tika nolemts, ka Komisijas celtie iebildumi par nepieņemamību tiks vērtēti, skatot lietas pēc būtības.

12      Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz minētā sprieduma 41.–115. punktā izklāstītajiem iemesliem, prasības pieteikumus atzina par pieņemamiem. Taču, ņemot vērā minētā sprieduma 117.–398. punktā minētos apsvērumus, šie prasības pieteikumi tika atzīti par nepamatotiem.

 Apelācijas sūdzību iesniedzēju prasījumi un tiesvedība Tiesā

13      Comitato prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apmierināt tās apelācijas sūdzību un tāpēc atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        noraidīt Komisijas pretapelācijas sūdzību;

–        atcelt strīdīgo lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt minētā lēmuma 5. pantu daļā, kurā ir noteikts pienākums atgūt attiecīgā atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem summu un ir paredzēts noteiktajai summai pieskaitīt procentus, rēķinot no datuma, kad attiecīgās summas tika piešķirtas atbalsta saņēmējiem, līdz brīdim, kad tās faktiski ir atgūtas;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

14      Hotel Cipriani prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus un tādējādi:

–        primāri, atcelt strīdīgo lēmumu;

–        pakārtoti, atcelt šī lēmuma 5. pantu tiktāl, ciktāl šajā noteikumā paredzētās atgūšanas rīkojums skar arī atbalstu, uz ko attiecas de minimis princips, un/vai ciktāl ir paredzēts maksāt tādu procentu likmi, kas ir augstāka par likmi, kuru uzņēmums maksā par savām parādsaistībām;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

15      Italgas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        apmierināt tās apelācijas sūdzību un tāpēc atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        noraidīt Komisijas iesniegto pretapelācijas sūdzību kā acīmredzami nepamatotu vai, pakārtoti, kā neefektīvu attiecībā uz noteiktiem pamatiem un nepamatotu attiecībā uz pārējiem pamatiem, vai kā nepamatotu kopumā;

–        atcelt strīdīgā lēmuma 1. un 2. pantu tiktāl, ciktāl tajos attiecīgie atbrīvojumi no sociālā nodrošinājuma maksājumiem ir atzīti par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, kā arī atcelt šī lēmuma 5. pantu;

–        pakārtoti, saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. pantu nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs vai katrā ziņā papildu izdevumus, kas radušies pretapelācijas dēļ.

16      Coopservice prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu;

–        apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus un tādējādi:

–        primāri, atcelt strīdīgo lēmumu tiktāl, ciktāl tas ir saprātīgi un prasītāju interesēs;

–        pakārtoti, atcelt šo strīdīgo lēmumu tiktāl, ciktāl ar to noteikts pienākums atgūt piešķirtos atbrīvojumus no sociālā nodrošinājuma maksājumiem, kā arī pieskaitīt šo atbrīvojumu summai procentus par minētajā lēmumā noteiktajiem laikposmiem;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

17      Itālijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu un

–        atcelt strīdīgo lēmumu.

18      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        primāri, apmierināt tās pretapelācijas sūdzību un līdz ar to atcelt pārsūdzēto spriedumu tiktāl, ciktāl tajā prasības pieteikumi ir atzīti par pieņemamiem;

–        pakārtoti, noraidīt pamata apelācijas sūdzības, vajadzības gadījumā grozot pārsūdzētā sprieduma pamatojumu;

–        katrā ziņā piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

19      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 8. aprīļa rīkojumu lietas C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesa vajadzībām, kā arī sprieduma taisīšanai.

 Par Komisijas pretapelācijas sūdzību

20      Tā kā Komisijas iesniegtā pretapelācijas sūdzība ir saistīta ar Pirmās instances tiesā iesniegto prasību pieņemamību, šis jautājums, kurš ir jāatrisina pirms pamata apelācijas sūdzībās un Coopservice pretapelācijas sūdzībā izvirzītajiem jautājumiem par lietas būtību, ir jāizskata vispirms.

21      Savas pretapelācijas sūdzības pamatojumam Komisija izvirza četrus pamatus.

 Par lietā T‑277/00 izvirzīto lis pendens iebildi

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

22      Runājot par lis pendens iebildi, kas izvirzīta pret prasību lietā T‑277/00, Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, pirmkārt, ka šo iebildi nevar lietderīgi izvirzīt attiecībā uz lietu T‑274/00, jo Comitato bija atteikusies no savas prasības šajā pēdējā lietā (pārsūdzētā sprieduma 43. punkts).

23      Otrkārt, runājot par lis pendens attiecībā uz lietu T‑231/00, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka tai nav pienākuma izvērtēt Comitato celtās prasības pieņemamību lietā T‑277/00, tāpēc ka tā prasību bija cēlusi kopīgi ar Coopservice (pārsūdzētā sprieduma 43. punkts). Turklāt tā ir norādījusi, ka prasība lis pendens dēļ var būt nepieņemama tikai tad, ja šī prasība ir vērsta pret tiem pašiem lietas dalībniekiem, tās mērķis ir tā paša lēmuma atcelšana un tā balstās uz tiem pašiem pamatiem kā cita izskatāmā prasība. Taču šajā gadījumā prasības lietās T‑277/00 un T‑231/00 daļēji esot balstītas uz dažādiem pamatiem (pārsūdzētā sprieduma 44. un 45. punkts). Turklāt Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punktam, saskaņā ar kuru tiesvedības laikā principā ir aizliegts izvirzīt jaunus pamatus, neesot nozīmes, lai izvērtētu tādas prasības pieņemamību, kurai ir tāds pats priekšmets un kas ir vērsta pret tiem pašiem lietas dalībniekiem, bet balstīta uz citiem, nevis iepriekšējā prasībā izvirzītajiem pamatiem (pārsūdzētā sprieduma 46. punkts).

 Lietas dalībnieku argumenti

24      Šim pamatam ir trīs daļas, un tā pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini ir noraidījusi iebildi par prasības lietā T‑277/00 nepieņemamību lis pendens dēļ saistībā ar lietu T‑274/00. Prasības pieņemamība būtu jāvērtē atbilstoši situācijai brīdī, kad tiek iesniegts prasības pieteikums, kā rezultātā faktam, ka Comitato tikmēr ir atteikusies no savas prasības lietā T‑274/00, nebūtu jānozīmē, ka tās prasība lietā T‑277/00 kļūst pieņemama. Pretējā gadījumā prasītājs varētu celt vairākas prasības un vēlāk pēc izvēles izraudzīties, kuru tas vēlas uzturēt, un tas būtu pretrunā procesuālās ekonomijas principam.

25      Šī pamata otrajā daļā Komisija saistībā ar lis pendens esamību lietā T‑231/00 pārmet Pirmās instances tiesai tās konstatējumu, ka prasības pamatu identiskums agrākā un vēlākā prasībā ir obligāts lis pendens esamības nosacījums. Gan no dalībvalstu procesuālajiem noteikumiem, gan no Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.) 27. panta izriet, ka lis pendens neparedz šādu priekšnosacījumu. Šī pamata trešajā daļā Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesai bija vismaz jānoraida prasība lietā T‑277/00 lis pendens dēļ, tāpēc ka tā esot tāda pati kā prasība lietā T‑231/00.

26      Comitato apgalvo, ka Komisija savos apsvērumos Pirmās instances tiesā pati ir uzskatījusi, ka šī iebilde par nepieņemamību iepriekš paredz, ka prasībai ir jābūt celtai pēc citas prasības, tā ir starp tiem pašiem lietas dalībniekiem, tai ir tāds pats priekšmets un tā ir balstīta uz tiem pašiem pamatiem. Tāpēc tā apelācijas stadijā vairs nevarot izvirzīt pilnīgi jaunus pamatus. Turklāt, tā kā Komisija nav iesniegusi apelācijas sūdzību par iepriekš minēto Pirmās instances tiesas rīkojumu apvienotajās lietās Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija, tā vairs nevar izvirzīt šo pamatu apelācijas sūdzībā par Pirmās instances tiesas spriedumu lietā T‑277/00.

 Tiesas vērtējums

27      Pretēji Comitato apgalvojumiem šis pamats ir pieņemams. Apstāklim, ka Komisija, pamatodama savu iebildi par nepieņemamību, Pirmās instances tiesā ir paudusi juridisku viedokli, kas atšķiras no tās pretapelācijas sūdzībā paustā, nav nozīmes, tāpēc ka šis pamats, tāpat kā visi pirmajā instancē izvirzītie Komisijas argumenti, saistībā ar šo iebildi, ņemot vērā lietu T‑274/00, ir balstīts uz iespējamo lis pendens lietā T‑277/00.

28      Pat ja Komisija Tiesā apgalvo, ka, lai konstatētu lis pendens, nav obligāti, lai kāda prasītāja izvirzītie atcelšanas pamati būtu tādi paši, kaut gan Komisija Pirmās instances tiesā ir atzinusi šādu pamatu identiskuma nepieciešamību, tās tēze par lis pendens būtībā ir tāda pati kā Pirmās instances tiesā izvirzītā un tādēļ runa nav par jaunu pamatu.

29      Pirmās instances tiesas rīkojums iepriekš minētajās apvienotajās lietās Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija arī neliedz Tiesai izskatīt Komisijas iesniegto pamatu par Pirmās instances tiesas lēmumu attiecībā uz lis pendens iebildi, ko Komisija bija izvirzījusi lietā T‑277/00, jo šajā rīkojumā netika vērtēta prasības pieņemamība pēdējā minētajā lietā.

30      Runājot par šī pamata pirmo daļu, kas attiecas uz lis pendens, ņemot vērā lietu T‑274/00, pēc būtības Pirmās instances tiesa ir pamatoti konstatējusi, ka sakarā ar Comitato atteikšanos no savas prasības šajā lietā, tās prasībai lietā T‑277/00 vairs nebija šķēršļa, ko radītu lis pendens lietas T‑274/00 dēļ.

31      Protams, kā apgalvo Komisija, prasības pieņemamība parasti ir jāvērtē, pamatojoties uz situāciju brīdī, kad prasība tiek celta (šajā ziņā skat. 2002. gada 18. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C‑61/96, C‑132/97, C‑45/98, C‑27/99, C‑81/00 un C‑22/01 Spānija/Komisija, Recueil, I‑3439. lpp., 23. punkts). Tomēr saskaņā ar judikatūru, ja prasība tiek noraidīta kā nepieņemama, no tās izrietošais strīds, kas vēl bija izskatīšanā, vairs neeksistē, tāpēc zūd arī lis pendens situācija (šajā ziņā skat. 1987. gada 27. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 146/85 un 431/85 Diezler u.c./EESK, Recueil, 4283. lpp., 12. punkts).

32      Kā jau ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 50. punktā, tāpat ir arī tādā gadījumā kā šajā lietā, ja izskatāms strīds tiek izbeigts tāpēc, ka prasītājs ir atteicies no savas prasības. Pretēji Komisijas apgalvotajam interese novērst, ka personas šo iespēju varētu izmantot pretēji procesuālās ekonomijas principam, neprasa, lai lis pendens situācija pastāvētu arī attiecībā uz prasību, no kuras prasītājs ir atteicies. Šī interese tiek pietiekami aizsargāta ar tiesāšanās izdevumu piespriešanu prasītājam, pamatojoties uz Tiesas Reglamenta 69. panta 5. punkta pirmo daļu vai arī uz Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 5. punkta pirmo daļu.

33      Tādēļ šī pamata pirmā daļa ir jānoraida.

34      Runājot par šī pamata otro un trešo daļu, kas attiecas uz lis pendens lietas T‑231/00 dēļ, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumi, kas vērsti pret Pirmās instances tiesas nolēmuma papildu motīviem, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tāpēc ir neefektīvi (2010. gada 2. septembra spriedums lietā C‑399/08 P Komisija/Deutsche Post, Krājums, I‑7831. lpp., 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 43. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka tai nav pienākuma vērtēt Comitato celtās prasības pieņemamību, tāpēc ka tā šo prasību lietā T‑277/00 ir cēlusi kopīgi ar Coopservice, tādēļ, pat ja tiktu pierādīts apgalvojums par lis pendens, tas neskartu šīs prasības pieņemamību tiktāl, ciktāl to ir cēlusi Coopservice, un it īpaši neskartu galvenos pamatus, ko šajā lietā izskatījusi Pirmās instances tiesa, jo tos izvirzījušas abas prasītājas kopīgi.

36      Šie apsvērumi, kurus Komisija starp citu nav apstrīdējusi, atbilst judikatūrai, kas izriet no 1993. gada 24. marta sprieduma lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija (Recueil, I‑1125. lpp.).

37      Saskaņā ar šo judikatūru, kuras pamatā ir procesuālās ekonomijas apsvērumi [Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 24. marta rīkojums lietā C‑60/08 P(R) Cheminova u.c./Komisija, 34. punkts], ja vienu un to pašu nolēmumu pārsūdz vairāki prasītāji un ja ir pierādīts, ka vienam no tiem ir tiesības celt prasību, tad nav jāizskata pārējo prasītāju interese celt prasību.

38      Šīs judikatūras pamatā ir apsvērums, ka šādā situācijā katrā ziņā ir jāizskata prasības pamatotība, tādēļ jautājumam, vai visiem prasītājiem patiešām ir tiesības celt prasību, nav nozīmes.

39      Tāda pati loģika ir piemērojama šajā lietā.

40      Šajā ziņā jāuzsver, ka Comitato prasības noraidīšanai, kā to Komisija prasa pašreizējā pamata daļās, nebūtu nekādas ietekmes uz nepieciešamību Pirmās instances tiesai izskatīt pamatus, kas ir izvirzīti, lai pamatotu prasību lietā T‑277/00. Tik tiešām, šo prasību Comitato un Coopservice ir cēlušas kopīgi. Pēdējās minētās prasītājas gadījumā nebija lis pendens situācijas, tādēļ Pirmās instances tiesai katrā ziņā bija jāizskata visi minētie pamati, kā rezultātā Comitato prasības iespējamajai noraidīšanai nebija nekādas nozīmes.

41      Līdz ar to, pat ja tiek pieņemts, ka pamatojums, kas pārsūdzētā sprieduma 44.–46. punktā iekļauts papildināšanas nolūkā, ir juridiski nepareizs, šāds konstatējums nekādi neietekmē tādu iebildumu noraidījuma pamatotību, kuri attiecas uz lis pendens iebildi lietas T‑231/00 dēļ.

42      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka šī pamata otrā un trešā daļa ir neefektīvas.

43      Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisijas pretapelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.

 Par uzņēmumu prasītāju tiesībām celt prasību Pirmās instances tiesā

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

44      Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka prasītājiem lietās T‑254/00, T‑270/00 un T‑277/00 ir tiesības celt prasību, un it īpaši konstatējusi, ka strīdīgais lēmums skar tos individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

45      Šajā ziņā Pirmās instances ir uzskatījusi, ka prasītāju interešu īpašā aizskāruma dēļ, kas radīts ar šajā lēmumā noteikto atgūšanas pienākumu, viņi ir pietiekami individualizēti kā skaidri identificējami noslēgta loka dalībnieki (pārsūdzētā sprieduma 76.–92. punkts). Pēc tam, izvērtējusi valsts atbalsta kontroles sistēmu (pārsūdzētā sprieduma 94.–99. punkts) un valsts iestāžu pilnvaras minētā lēmuma izpildē (pārsūdzētā sprieduma 100.–111. punkts), Pirmās instances tiesa apstiprināja pārsūdzētā sprieduma 92. punktā sniegto vērtējumu, ka prasītāji ir skarti individuāli (pārsūdzētā sprieduma 93. punkts).

 Lietas dalībnieku argumenti

46      Komisija apgalvo – ja lēmumā valsts atbalsta shēma ir atzīta par nelikumīgu un nesaderīgu ar kopējo tirgu, apstāklis, ka ar šo lēmumu ir noteikta saskaņā ar šo shēmu piešķirtā atbalsta atgūšana, nenozīmē, ka šāda atbalsta saņēmēji ir individuāli skarti. Patiesībā Pirmās instances tiesa esot sajaukusi atbalsta shēmas labuma guvēja jēdzienu ar valsts tiesiskajā regulējumā paredzēto priekšrocību ieguvēja jēdzienu. Strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī neesot bijuši identificējami saņēmēji, kuriem saskaņā ar šo lēmumu bija pienākums atmaksāt atbalstu. Šajā nolūkā esot bijis jānosaka, vai viņu saņemtās priekšrocības patiešām ir valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē un vai viņiem patiešām bija pienākums, pamatojoties uz minēto lēmumu, atlīdzināt saņemto atbalstu.

47      Turklāt Komisija apgalvo, ka piederība saņēmēju lokam, kas ir identificējami strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī, nav pietiekams apstāklis, lai pamatotu individuāli interesi, jo šis pēdējais elements iepriekš paredz, ka saņēmēji atrodas tādā īpašā situācijā, ko Komisija ir spiesta ņemt vērā, kaut gan šajā gadījumā tā tas nebija.

48      Turklāt Pirmās instances tiesas pieejas iznākums būtu tāds, ka atbalsta shēmas labuma guvējiem, pamatojoties uz judikatūru, kas izriet no 1994. gada 9. marta sprieduma lietā C‑188/92 TWD Textilwerke Deggendorf (Recueil, I‑833. lpp., 24.–26. punkts), būtu pienākums apstrīdēt Komisijas lēmumu Pirmās instances tiesā, pat ja nebūtu droši zināms, ka viņiem patiešām ir pienākums atlīdzināt iegūtās priekšrocības.

49      Runājot par pārsūdzētā sprieduma 94. un nākamajos punktos izklāstīto argumentāciju, Komisija apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti ir noraidījusi Komisijas izvirzīto kritēriju, saskaņā ar kuru atbalsta saņēmēji netiek skarti individuāli, ja atbalsts tiek piešķirts automātiski, piemērojot vispārēju shēmu. Visbeidzot, runājot par minētā sprieduma 100. un nākamajos punktos izklāstīto pamatojumu, Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi Tiesas judikatūru. Kad Komisija vispārīgi un abstrakti izsakās par atbalsta shēmu, kuru tā atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu, un nosaka saskaņā ar šo shēmu saņemtā atbalsta atgūšanu, tad pēc tam dalībvalstij ir jāpārbauda katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija, lai veiktu nelikumīgā atbalsta atgūšanu.

50      Comitato un Italgas uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pamatoti atzinusi uzņēmumu prasītāju tiesības celt prasību.

 Tiesas vērtējums

51      Pirmās instances tiesa ir juridiski pamatoti uzskatījusi, ka uzņēmumiem prasītājiem bija tiesības celt prasību, jo strīdīgais lēmums, nosakot attiecīgā atbalsta atgūšanu, skāra viņus individuāli, tāpēc ka īpaši tika aizskarts viņu tiesiskais stāvoklis.

52      Pirmkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību subjekti, kas nav lēmuma adresāti, var apgalvot, ka ir individuāli skarti, tikai tad, ja šis lēmums viņus aizskar viņiem raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas viņus atšķir no visām citām personām, un tādējādi viņus individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu (skat. 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I‑4087. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Otrkārt, tāda individuāla atbalsta faktiskie saņēmēji, kas ir piešķirts atbilstoši atbalsta shēmai un kuru Komisija ir uzdevusi atgūt, šī iemesla dēļ ir individuāli skarti EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē (šajā ziņā skat. 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I‑8855. lpp., kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 38. un 39. punkts).

54      Komisijas izvirzītie argumenti šo secinājumu nevar atspēkot.

55      Vispirms ir jānoraida tēze, ka strīdīgajā lēmumā noteiktais atgūšanas pienākums prasītājus pietiekami neindividualizēja šī lēmuma pieņemšanas brīdī. Šīs tēzes pamatā, pirmkārt, ir postulāts, ka faktiskā atgūšana tiks īstenota vēlākā stadijā, kurā tiks noteikts, vai gūtās priekšrocības patiešām ir atmaksājams valsts atbalsts un, otrkārt, fakts, ka nav izpildīti nosacījumi, lai atbalsta saņēmējus varētu uzskatīt par piederošiem ierobežotam lokam.

56      Kā jau ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 71.–82. punktā, atgūšanas rīkojums individuāli attiecas uz visiem attiecīgās shēmas labuma guvējiem, jo jau no strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīža viņi ir pakļauti riskam, ka viņu saņemtās priekšrocības tiks atgūtas, un tāpēc ir ietekmēts viņu tiesiskais stāvoklis. Tādēļ šie saņēmēji pieder pie ierobežota loka (šajā ziņā skat. 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑519/07 P Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, Krājums, I‑8495. lpp., 54. punkts), un nav jāvērtē papildu nosacījumi attiecībā uz situācijām, kad Komisijas lēmums neietver atgūšanas rīkojumu. Turklāt iespējamība, ka vēlāk par nelikumīgām atzītās priekšrocības no saņēmējiem netiek atgūtas, neliedz šos saņēmējus uzskatīt par individuāli skartiem.

57      Tāpat ir jānoraida Komisijas arguments, ka tādas prasības pieņemamības atzīšanai, kas celta par Komisijas lēmumu, ar kuru noteikts pienākums atgūt valsts atbalstu, būtu “paradoksāla un pretdabiska iedarbība”, liekot valsts atbalsta saņēmējiem nekavējoties apstrīdēt minēto lēmumu, iekams kļūst zināms, vai šī lēmuma rezultātā saņēmējiem tiks izdots atgūšanas rīkojums. Komisija šo argumentu teju identiskos vārdos jau bija izvirzījusi iepriekš minētajā lietā Itālija/Komisija (31. punkts), bet tas netika pieņemts.

58      Iespēja personai valsts tiesvedības ietvaros apgalvot Savienības tiesību aktos iekļautu noteikumu spēkā neesamību, protams, iepriekš paredz, ka tai nav bijis tiesību saskaņā ar EKL 230. pantu celt tiešu prasību par šiem noteikumiem, kas tai rada sekas, lai gan nesniedz iespēju prasīt to atcelšanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā TWD Textilwerke Deggendorf, 23. punkts, kā arī 2010. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑550/09 E un F, Krājums, I‑6213. lpp., 45. un 46. punkts). Tomēr no šīs pašas judikatūras izriet, ka šādai tiešai prasībai bez jebkādām šaubām ir jābūt pieņemamai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā E un F, 48. punkts, kā arī 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑494/09 Bolton Alimentari, Krājums, I‑0000. lpp., 23. punkts).

59      Tādēļ personām, kas atrodas prasītāju situācijā, tikai tad lēmums ir jāapstrīd Pirmās instances tiesā, lai aizsargātu savas intereses, ja ir pamats uzskatīt, ka šāda prasība bez jebkādām šaubām ir pieņemama. Ja nav nekādu šaubu par šādas personas tiešas prasības pieņemamību, ir saprātīgi no tās sagaidīt, ka tā šādu prasību cels šim mērķim paredzētajā divu mēnešu laikā, kas ir noteikts EKL 230. pantā.

60      Turklāt ir svarīgi konstatēt, ka pārsūdzētā sprieduma 76.–92. punktā izklāstītie motīvi paši par sevi juridiski pietiekami pamato tā paša sprieduma 92. punktā pausto Pirmās instances tiesas secinājumu, ka strīdīgais lēmums prasītājus skar individuāli.

61      Tomēr, tā kā pārsūdzētā sprieduma 251. punktā ir atsauce uz tā paša sprieduma 100.–111. punktā izklāstīto argumentāciju un tā kā Komisija pašreizējā pamatā to ir apstrīdējusi, ir svarīgi uzreiz norādīt, ka šajā argumentācijā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

62      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 106. punktā it īpaši ir uzskatījusi – nevar atzīt, ka attiecīgā dalībvalsts, izpildot Komisijas lēmumu par nelikumīgu atbalsta shēmu, var katrā individuālā gadījumā pārbaudīt, vai ir izpildīti EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi.

63      Jāatgādina, ka atbalsta programmas gadījumā Komisija var aprobežoties ar attiecīgās programmas īpašību izpēti, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai programma tajā paredzēto nosacījumu dēļ nodrošina jūtamu priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas būtībā dod labumu uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu programmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar šādu shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas stadijā (skat. 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C‑310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2289. lpp., 89. un 91. punkts).

64      Tādēļ Pirmās instances tiesas vērtējumā pārsūdzētā sprieduma 104.–106. punktā nav ņemta vērā judikatūra, saskaņā ar kuru gadījumā, kad Komisija vispārīgi un abstrakti izsakās par valsts atbalsta shēmu, kuru tā atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu, un nosaka saskaņā ar šo shēmu saņemtā atbalsta atgūšanu, dalībvalstij ir jāpārbauda katra uzņēmuma, uz kuru attiecas minētā atgūšana, individuālā situācija.

65      Taču Komisijas iebildumiem par Pirmās instances tiesas argumentāciju pārsūdzētā sprieduma 100.–111. punktā katrā ziņā nav ietekmes uz minētā sprieduma rezolutīvo daļu, un tādēļ tie ir jāuzskata par neefektīviem (šajā ziņā it īpaši skat. 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑302/99 P un C‑308/99 P Komisija un Francija/TF1, Recueil, I‑5603. lpp., 27.–29. punkts).

66      Līdz ar to Komisijas otro pamatu nevar pieņemt.

 Par “Comitato” tiesībām celt prasību

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

67      Pārsūdzētā sprieduma 114. punktā Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka, ņemot vērā judikatūru, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā CIRFS u.c./Komisija, tai nebija jāizskata Comitato tiesības celt prasību. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 115. punktā tā ir konstatējusi, ka Comitato katrā ziņā šādas tiesības bija, jo tā rīkojās savu biedru vārdā, kuru prasības būtu bijis jāatzīst par pieņemamām.

 Lietas dalībnieku argumenti

68      Komisija savā trešajā pamatā pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā judikatūru par uzņēmumu apvienībām ir nepamatoti attiecinājusi uz tādu asociāciju apvienību kā Comitato. Turklāt nekas neļaujot izdarīt pieņēmumu, ka attiecīgās apvienības patiešām bija uzticējušas Comitato nodrošināt viņu interešu aizstāvību.

69      Kā norāda Comitato, Pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi tās tiesības celt prasību.

 Tiesas vērtējums

70      Vispirms ir jānorāda, ka iebildumi pret Pirmās instances tiesas nolēmuma papildu pamatojuma punktiem, kā tas jau ir atgādināts šī sprieduma 34. punktā, nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un tāpēc tie ir jāuzskata par neefektīviem.

71      Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 114. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka tai nav pienākuma izvērtēt Comitato tiesības celt prasību, tāpēc ka tiesības celt prasību ir uzņēmumam prasītājam Coopservice.

72      Šāds apsvērums, kura pamatā ir Coopservice tiesības celt prasību un kuru Komisija neapstrīd Tiesā, atbilst judikatūrai, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā CIRFS u.c./Komisija, kā tas jau ir noteikts šī sprieduma 37.–40. punktā.

73      Līdz ar to, pat pieņemot, ka pārsūdzētā sprieduma 115. punktā sniegtais pamatojums būtu juridiski kļūdains, jāuzsver, ka šādam konstatējumam nav nekādas nozīmes attiecībā uz iebilduma par Comitato tiesībām celt prasību novērtējuma pamatotību.

74      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka trešais pamats ir neefektīvs.

75      Līdz ar to Komisijas trešais pamats ir jānoraida.

 Par prasītāju interesi celt prasību Pirmās instances tiesā

76      Savā ceturtajā pamatā Komisija pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav izvērtējusi prasītāju interesi celt prasību Pirmās instances tiesā un nav noraidījusi viņu prasības kā nepieņemamas šādas intereses neesamības dēļ.

77      Šis pamats nav pamatots. Pretēji Komisijas apgalvotajam prasītāju interese celt prasību nebalstās uz vienkāršu iespējamību, ka valsts iestādes varētu tām nosūtīt atgūšanas rīkojumu. Strīdīgā lēmuma pieņemšana mainīja katra prasītāja tiesisko stāvokli tiktāl, ciktāl lēmumā kā nesaderīgs ar kopējo tirgu tika atzīts saskaņā ar attiecīgo atbalsta shēmu piešķirtais atbalsts, ko tie jau bija saņēmuši, un noteikta šī atbalsta atgūšana. Tādējādi kopš strīdīgā lēmuma pieņemšanas uzņēmumiem prasītājiem principā bija jāuzskata, ka tiem ir pienākums atlīdzināt saņemto atbalstu, kas tad arī pamatoja viņu interesi celt prasību. Taču Komisija nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu uzskatīt, ka bija izslēgts, ka viņiem tiktu adresēts atgūšanas rīkojums.

78      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisijas pretapelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

 Par galvenajām apelācijas sūdzībām

79      Lai pamatotu apelācijas sūdzības, apelācijas sūdzību iesniedzēji, kā arī Coopservice savā pretapelācijas sūdzībā izvirza pamatus, kurus būtībā var iedalīt sešās grupās, pirmkārt, par attiecīgo priekšrocību kompensējošo raksturu, otrkārt, par tirdzniecības iespaidošanas un konkurences izkropļošanas kritērijiem, EKL 86. panta 2. punktu, kā arī nediskriminācijas principu, treškārt, par EKL 87. panta 3. punkta c) un d) apakšpunktu, ceturtkārt, par EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punkta b) apakšpunktu, piektkārt, par Regulas Nr. 659/1999 14. pantu un visbeidzot, sestkārt, par šīs regulas 15. pantu.

 Par Regulas Nr. 659/1999 15. pantu – “pastāvoša atbalsta” kvalifikācija

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

80      Pārsūdzētā sprieduma 357.–367. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi pret strīdīgo lēmumu vērstos pamatus, kas ir pamatoti ar Regulas Nr. 659/1999 15. panta noteikumu pārkāpumu un saskaņā ar kuriem strīdīgās priekšrocības, kas piešķirtas atbilstoši Likumiem Nr. 206/1995 un Nr. 30/1997, ir jākvalificē kā “pastāvošs atbalsts”, kā rezultātā desmit gadu noilguma termiņš esot beidzies. Šajā ziņā Pirmās instances tiesa it īpaši ir balstījusies uz apstākli, ka Likumā Nr. 590/1971 paredzētās priekšrocības, kuras pagarinātas ar Likumu Nr. 463/1972, kopš 1973. gada 1. jūlija vairs neesot piešķirtas un ka Likumos Nr. 502/1978, Nr. 102/1977 un Nr. 573/1977 paredzētās priekšrocības tikušas piešķirtas tikai līdz 1981. gada 31. decembrim. Tādējādi strīdīgajā lēmumā paredzētajām priekšrocībām neesot nekāda sakara ar priekšrocībām, kas agrāk piešķirtas saskaņā ar šiem likumiem, tāpēc tas neļauj pirmās minētās priekšrocības kvalificēt kā “pastāvošs atbalstu”.

 Lietas dalībnieku argumenti

81      Comitato un Hotel Cipriani savā piektajā pamatā un Coopservice savā septītajā pamatā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pietiekami izvērtējusi, kad atbrīvojuma no sociālā nodrošinājuma maksājumiem shēma tikusi ieviesta, un nav ievērojusi šīs shēmas, kas eksistē jau vairākus gadu desmitus, nepārtrauktību. Proti, minētā shēma esot ieviesta ar Likumu Nr. 463/1972. Pēc tam Venēcijā esot ticis piemērots īpašs Likums Nr. 171/1973, kas paredzēja principiālu lēmumu samazināt sociālo iemaksu maksājumus. Šī samazinājuma konkrētais apmērs esot ticis noteikts, atsaucoties uz Mecodžorno piemērojamajiem noteikumiem. Katrā ziņā īpašajā Likumā Nr. 171/1973 definētais principiālais lēmums nekad neesot ticis atcelts.

 Tiesas vērtējums

82      Šie pamati, kas ir jāizskata vispirms, ir jānoraida. Faktiski ir jānorāda, ka neviens no apelācijas sūdzību iesniedzējiem nekritizē pārsūdzētā sprieduma 360. punktā pausto Pirmās instances tiesas konstatējumu, ka Likumos Nr. 590/1971, Nr. 463/1972, Nr. 102/1977, Nr. 573/1977 un Nr. 502/1978 paredzētās priekšrocības vairs netika piešķirtas attiecīgi kopš 1973. gada 1. jūlija vai 1982. gada 1. janvāra. Tādēļ jāuzskata, ka šīs priekšrocības un priekšrocības, kas piešķirtas saskaņā ar Likumiem Nr. 30/1997 un Nr. 206/1995, neveido nepārtrauktu saikni un tāpēc šīs pēdējās priekšrocības nevar kvalificēt kā pastāvošu atbalstu, jo tās patiesībā veido jaunu atbalstu.

 Par kompensējošo raksturu

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

83      Pārsūdzētā sprieduma 179.–198. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi pamatus, saskaņā ar kuriem attiecīgie sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi strīdīgajā lēmumā kļūdaini esot kvalificēti kā “atbalsts”, neievērojot to kompensējošo raksturu. Atsaukdamās uz Tiesas judikatūru, tā it īpaši ir konstatējusi – apstāklis, ka dalībvalsts konkurences apstākļus noteiktā ekonomikas nozarē cenšas ar vienpusējiem līdzekļiem tuvināt citās dalībvalstīs esošiem apstākļiem, neatņem šiem pasākumiem valsts atbalsta raksturu (pārsūdzētā sprieduma 181.–184. punkts).

 Lietas dalībnieku argumenti

84      Comitato, Hotel Cipriani un Coopservice pirmā pamata pirmā daļa, kā arī Italgas pirmais pamats ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 179.–198. punktā minēto pamatojumu par piešķirto priekšrocību kompensējošā rakstura neesamību.

85      Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ievērojusi strīdīgo pasākumu kompensējošo raksturu. Starp nodarbinātības veicināšanas mērķi, no vienas puses, un trūkumiem un papildu izmaksām, kas attiecas uz šo pasākumu adresātiem uzņēmumiem, no otras puses, esot cieša saikne. Trūkumi, ar kuriem jārēķinās attiecīgajiem sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu saņēmējiem, esot jāvērtē salīdzinājumā ar izmaksām, kas šiem uzņēmumiem būtu jāsedz, ja tie darbotos uz cietzemes, nevis salīdzinājumā ar Kopienas uzņēmumu vidējām izmaksām.

86      Turklāt Pirmās instances tiesa, nenorādot uz pretrunu strīdīgā lēmuma pamatojumā, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo minētā lēmuma pamatojuma 92. punktā esot atzīts, ka sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu pasākumi esot paredzēti, lai attiecībā uz uzņēmumu ASPIV kompensētu tam radušās papildu izmaksas. Tāpat pārsūdzētajā spriedumā esot pieļauta kļūda pamatojumā tādējādi, ka Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi, ka esot īpašas situācijas, kurās trūkumu kompensācijas rezultātā zūd pasākuma priekšrocības raksturs, tomēr pietiekami neesot paskaidrojusi, kādēļ tā nav šajā gadījumā.

87      Hotel Cipriani piebilst, ka Pirmās instances tiesai esot bijis jāņem vērā fakts, ka sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojums ir daļa no Venēcijas centra saglabāšanas politikas, par kuru nevar veikt precīzu to priekšrocību un trūkumu aprēķinu, kas izriet no šīs pilsētas īpašās situācijas radītajiem apgrūtinājumiem. Pirmās instances tiesa esot nevis pietiekami ņēmusi vērā divus pētījumus, no kuriem viens it īpaši attiecās uz izmaksām viesnīcas nozarē, bet gan pārmetusi Hotel Cipriani, ka tā nav pierādījusi papildu izmaksu apmēru, kas tai jāsedz salīdzinājumā ar citām viesnīcām Itālijā vai ārvalstīs un kas būtu jākompensē no piešķirtajām priekšrocībām.

88      Itālijas Republika arī uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi piešķirto priekšrocību kompensējošo raksturu. Šādu priekšrocību piešķiršanas pamatā esot ekonomisks kritērijs. Salīdzinot Itālijas iestādes un privātuzņēmumu, kā arī sociālās iemaksas un apdrošināšanas prēmijas, šī dalībvalsts apgalvo, ka privāts uzņēmums tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots šajā lietā, būtu samazinājis apdrošināšanas prēmijas. Turklāt starp šīm priekšrocībām un situāciju, kādā atrodas minētie uzņēmumi, esot tieša saikne, un šai situācijai esot raksturīgas īpaši augstas darbaspēka izmaksas.

89      Komisija aicina Tiesu noraidīt šos pamatus kā nepamatotus, aizstājot pamatojumu attiecībā uz to Pirmās instances argumentācijas daļu, kurā tā norāda, ka īpašās situācijās priekšrocību kompensējošais raksturs varētu neitralizēt atbalsta raksturu EKL 87. panta izpratnē.

 Tiesas vērtējums

90      Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 181.–184. punktā juridiski pamatoti ir uzskatījusi, ka saskaņā ar attiecīgo shēmu piešķirto priekšrocību iespējami kompensējošais raksturs nav pamats, lai to nekvalificētu kā “atbalstu” EKL 87. panta izpratnē.

91      Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisku priekšrocību, kuru atbalsta saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Deutsche Post, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Protams, Tiesa ir precizējusi – ciktāl valsts iejaukšanās ir jāuzskata par kompensāciju pakalpojumiem, ko sniedz uzņēmumi, kam ir uzticēti vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, tādējādi, ka faktiski šie uzņēmumi negūst finansiālu priekšrocību un ka minētā iejaukšanās šo uzņēmumu konkurētspējas stāvokli nepadara labvēlīgāku salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem, uz šo iejaukšanos EKL 87. panta 1. punkts neattiecas (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Deutsche Post, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

93      Ne Hotel Cipriani, ne Italgas savā pirmajā pamatā neapgalvo, ka viņu gadījumā šie nosacījumi būtu izpildīti. Savukārt tās apgalvo – apstāklis, ka attiecīgās priekšrocības esot paredzētas, lai kompensētu papildu izmaksas, kas ir saistītas ar īpašajiem apstākļiem, kādos darbojas Venēcijā esošie uzņēmēji, atņemot šīm priekšrocībām atbalsta raksturiezīmi.

94      Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka atbalsta pasākuma pamatā esošie motīvi nav pietiekami, lai jau no paša sākuma šāds pasākums netiktu kvalificēts par “atbalstu” EKL 87. panta izpratnē. Tik tiešām šī noteikuma 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi netiek nošķirti atkarībā no to iemesliem vai mērķiem, bet gan tiek definēti atbilstoši to sekām (šajā ziņā skat. 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑172/03 Heiser, Krājums, I‑1627. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

95      Jāpiebilst, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru fakts, ka dalībvalsts konkurences apstākļus noteiktā ekonomikas nozarē cenšas ar vienpusējiem pasākumiem tuvināt citās dalībvalstīs esošiem apstākļiem, neatņem šiem pasākumiem valsts atbalsta raksturu (iepriekš minētie spriedumi lietā Itālija/Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī lietā Heiser, 54. punkts).

96      Kā jau Pirmās instances tiesa pareizi ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 183. un 184. punktā, šī judikatūra attiecas arī uz pasākumiem, kas ir paredzēti, lai kompensētu iespējamos trūkumus, kādi rodas kādas dalībvalsts noteiktā reģionā esošiem uzņēmumiem. Faktiski pašā EK līguma tekstā, kurā saskaņā ar 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu “atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos”, kā arī “atbalstu, kas veicina [..] konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību”, kvalificē kā valsts atbalstu, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu, ir norādīts, ka priekšrocības, kas ir piemērojamas tikai kādai dalībvalsts, uz kuru attiecas atbalsta tiesības, teritorijas daļai, var būt selektīvas priekšrocības (skat. 2006. gada 6. septembra spriedumu lietā C‑88/03 Portugāle/Komisija, Krājums, I‑7115. lpp., 60. punkts).

97      Ņemot vērā šos apsvērumus, Pirmās instances tiesa varēja tiesiski noraidīt prasību atcelt tiesību aktu pamatus, kas bija balstīti uz apgalvoto attiecīgo priekšrocību kompensējošo raksturu, un tai papildus izskatāmajam gadījumam nebija pienākuma izvērtēt hipotētiskas situācijas, kurās noteiktiem pasākumiem to kompensējošā rakstura dēļ zustu atbalsta raksturiezīme.

98      Turklāt Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādot uz pretrunīgu pamatojumu strīdīgajā lēmumā, kura 92. punktā attiecībā uz uzņēmumu ASPIV ir atzīts, ka sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu pasākumi ir paredzēti, lai kompensētu papildu izmaksas.

99      Jānorāda, ka minētajā 92. punktā Komisija nav nolēmusi, ka sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu kompensējošais raksturs tiem atņemtu atbalsta raksturiezīmi. Gluži pretēji, tā ir secinājusi, ka ir jāpiemēro EKL 86. panta 2. punktā paredzētā atkāpe. Tādēļ no strīdīgā lēmuma 92. punkta neizriet, ka apgalvotais piešķirto priekšrocību kompensējošais raksturs attiecībā uz ASPIV šīm priekšrocībām atņemtu atbalsta raksturiezīmi. Līdz ar to Komisijas lēmumā nav sniegts pretrunīgs pamatojums, kas Pirmās instances tiesai būtu bijis jānosoda.

100    Ņemot vērā iepriekš minēto, Pirmās instances tiesas konstatējuma, ka attiecīgie sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi ir atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, pamatā ir pārsūdzētā sprieduma 181.–184. punktā izklāstītā motivācija, saskaņā ar kuru Venēcijā un Kiodžā reģistrēto uzņēmumu konkurētspējas trūkumu kompensācijas mērķis, ko paredzēts sasniegt ar sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumiem, nevar šīm priekšrocībām atņemt atbalsta raksturiezīmi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tādēļ iebildumi, kas ir vērsti pret minētā sprieduma 185.–195. punktu, ir vērsti pret papildu pamatojumu un tāpēc saskaņā ar pašreizējā sprieduma 65. punktā atgādināto judikatūru nav efektīvi. Tā paša iemesla dēļ nav jāizskata nepieciešamība veikt pamatojuma aizstāšanu attiecībā uz minētā sprieduma 185.–187. punktā sniegto pamatojumu, kā to Komisija prasa Tiesai.

101    Visbeidzot, runājot par Itālijas Republikas apsvērumu, ka Pirmās instances tiesai bija jāpiemēro privāta uzņēmēja kritērijs, pietiek vien norādīt, ka salīdzinājums ar privātu uzņēmēju nav atbilstošs, tādēļ ka tas, kā ģenerāladvokāte jau norādījusi savu secinājumu 121. punktā, netiecas sasniegt tādu mērķi, kāds ir izvirzīts attiecīgajiem atvieglojumiem no sociālā nodrošinājuma maksājumiem.

102    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Comitato, Hotel Cipriani un Coopservice pirmā pamata pirmā daļa, kā arī Italgas pirmais pamats ir jānoraida.

 Par Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanu un konkurences izkropļošanas kritērijiem, Komisijas procesuālajiem pienākumiem attiecīgo atbalstu vērtēšanā, nediskriminācijas principu un EKL 86. panta 2. punktu

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

103    Pārsūdzētā sprieduma 199.–253. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi pamatus, kas izvirzīti prasību atcelt tiesību aktu pamatošanai un balstīti uz EKL 87. panta 1. punkta noteikumu, nediskriminācijas principa un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Šajā ziņā Pirmās instances tiesa it īpaši ir balstījusies uz daudznozaru atbalsta shēmas izvērtēšanas īpatnībām un specifiskas informācijas trūkumu par prasītājiem.

 Lietas dalībnieku argumenti

104    Comitato pirmā pamata otrā daļa un otrais pamats, Hotel Cipriani pirmā pamata otrā daļa, Italgas otrais, trešais un ceturtais pamats, kā arī Coopservice pirmā pamata otrā daļa un otrais pamats ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 199.–253. punktā izklāstīto pamatojumu.

105    Apelācijas sūdzību iesniedzēji, kā arī Coopservice un Itālijas Republika pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir pārkāpusi nediskriminācijas principu un nav izvērtējusi procesuālos pienākumus, kas Komisijai ir jāievēro attiecīgās atbalsta shēmas izskatīšanā. Pirmās instances tiesa esot atzinusi, ka Komisija attiecībā uz noteiktiem pašvaldības uzņēmumiem varēja veikt individuālu analīzi par Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanu un konkurences izkropļošanu, bet tai neesot bijis pienākuma tāpat rīkoties attiecībā uz citiem uzņēmumiem un citām nozarēm. Tomēr šie citi uzņēmumi un nozares, kā jau tas izrietot no izmeklēšanas stadijā nosūtītās informācijas, kuru Pirmās instances tiesa esot sagrozījusi, esot identiskā situācijā. Turklāt tā esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu un pierādīšanas pienākumu reglamentējošos noteikumus. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa esot kļūdaini interpretējusi strīdīgo lēmumu un neesot konstatējusi, ka tas nebija pietiekami pamatots, lai valsts iestādes varētu to izpildīt. Coopservice savā otrajā pamatā apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauts EKL 86. panta 2. punkta noteikumu pārkāpums, jo šī norma nav tikusi piemērota Coopservice.

106    Komisija uzskata, ka šie pamati ir jānoraida. Tomēr, runājot par pierādīšanas pienākuma neievērošanu, tā atzīst, ka judikatūra, uz kuru izdarīta atsauce pārsūdzētā sprieduma 208. un 233. punktā, nav atbilstoša un tāpēc nevar stiprināt sniegtās argumentācijas pamatojumu. Tādēļ tā aicina Tiesu aizstāt to ar citu pamatojumu, sniedzot argumentāciju, kas ir balstīta uz daudznozaru atbalsta shēmas izvērtēšanas raksturiezīmēm.

 Tiesas vērtējums

107    Lai novērtētu pamatus, kas ir vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 199.–253. punktā izklāstīto pamatojumu, vispirms ir jāizskata Pirmās instances tiesas sniegtie apsvērumi par strīdīgā lēmuma piemērošanas jomu un pēc tam tās apsvērumi par procesuālajiem pienākumiem, kas Komisijai ir jāievēro daudznozaru atbalsta shēmas izmeklēšanā.

–       Strīdīgā lēmuma piemērošanas joma un pamatojums

108    Apelācijas sūdzību iesniedzēji būtībā pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi strīdīgo lēmumu un nepamatoti uzskatījusi, ka tas esot pietiekami precīzs, lai valsts iestādes to varētu izpildīt.

109    Runājot par pēdējo aspektu, tie apgalvo, ka strīdīgajā lēmumā nav norādīti kritēriji, saskaņā ar kuriem valsts iestādes varētu noteikt, vai sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi patiešām to saņēmējiem ir atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Komisijas 2001. gada augusta un oktobra vēstules, kas strīdīgā lēmuma izpildes ietvaros ir nosūtītas Itālijas iestādēm, ir bijušas nepieciešamas, lai sniegtu kritērijus, kas ir vajadzīgi minētā lēmuma izpildei attiecībā uz šīs atbalsta shēmas labuma guvējiem uzņēmumiem. Pirmās instances tiesa, uzskatīdama, ka šīs vēstules ietilpst vienīgi šīs iestādes un valsts iestāžu lojālas sadarbības kontekstā, esot kļūdaini atzinusi, ka Komisija, nenorādījusi pašā lēmumā visus nepieciešamos apstākļus tā izpildei, šādam mērķim varēja izmantot vienkāršas vēstules.

110    Turklāt Komisija nevarot pieņemt lēmumu, kurā parasti ir sniegts tikai abstrakts vērtējums, bet dažreiz atsevišķu gadījumu analīze, nepievienojot šim lēmumam precizējumus par tā piemērojamību, kas valsts iestādēm ļautu to izpildīt.

111    Ņemot vērā šos iebildumus, jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 251. punktā ir uzskatījusi, ka valsts iestādēm strīdīgā lēmuma izpildē nav jāpārbauda katrā atsevišķā gadījumā, vai ir izpildīti EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi. Turklāt no minētā sprieduma 100.–111. punkta, kas ir minēti tā paša sprieduma 251. punktā, izriet, ka Pirmās instances tiesa strīdīgo lēmumu ir interpretējusi tādējādi, ka tikai sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi, kas atbilst de minimis normai, lēmumā nav kvalificēti kā atbalsts un līdz ar to nav noteikta to atgūšana. Ņemot vērā šos apsvērumus, Pirmās instances tiesa, kā jau tas skaidri izriet no minētā sprieduma 251. un 252. punkta, ir nospriedusi, ka strīdīgais lēmums ir pietiekami precīzs un pamatots, lai valsts iestādes to varētu izpildīt.

112    Tomēr šajā analīzē par strīdīgā lēmuma piemērošanas apjomu ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

113    Strīdīgā lēmuma 5. pantā ir noteikts, ka Itālijas Republika veic visus nepieciešamos pasākumus, lai no saņēmējiem atgūtu “ar kopējo tirgu nesaderīgo atbalstu”. Tādēļ šī pienākuma izpilde paredz, lai iepriekš tiktu pierādīts, ka piešķirtās priekšrocības var tikt kvalificētas kā valsts atbalsts. Šī lēmuma 1.–3. pantā ir noteikti ar kopējo tirgu saderīgi un nesaderīgi atbalsti, bet lēmuma 4. pantā ir konstatēts, ka tajā minētajām sabiedrībām piešķirtās priekšrocības nav atbalsts. Turklāt, kā jau Pirmās instances tiesa atbilstoši norādījusi pārsūdzētā sprieduma 103. punktā, de minimis normai atbilstošas priekšrocības netiek kvalificētas par valsts atbalstu.

114    No strīdīgā lēmuma 49. un 50. apsvēruma izriet, ka attiecībā uz Kopienas iekšējās tirdzniecības un konkurences izkropļošanas kritērijiem šajā lēmumā ir analizētas tikai attiecīgās atbalsta shēmas raksturiezīmes. Tik tiešām, Komisija ir vienīgi pārbaudījusi, vai atsevišķi uzņēmumi, kas saskaņā ar šo shēmu saņēmuši sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumus, veic saimniecisku darbību, kas varētu iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci, jo šāda pārbaude bija pietiekama, lai pamatotu tās kompetenci veikt analīzi par minētās shēmas saderību ar kopējo tirgu.

115    Līdz ar to, iekams tiek veikta priekšrocības atgūšana, valsts iestādēm katrā atsevišķā gadījumā bija noteikti jāpārbauda, vai piešķirtā priekšrocība saņēmēja gadījumā varēja izkropļot konkurenci un iespaidot Kopienas iekšējo tirdzniecību, jo pretējā gadījumā šādu papildu pārbaudi, kas ir būtiska, lai gūtās individuālās priekšrocības kvalificētu par valsts atbalstu, nebūtu iespējams veikt.

116    Tāpat kļūda tiesību piemērošanā ir pieļauta Pirmās instances tiesas secinājumā, ka strīdīgais lēmums ir pietiekami pamatots, lai valsts iestādes to varētu izpildīt. No pārsūdzētā sprieduma 251. un 252. punkta izriet, ka, lai izdarītu šādu secinājumu, Pirmās instances tiesa tik tiešām ir pamatojusies uz kļūdainu minētā lēmuma piemērošanas jomas interpretāciju, saskaņā ar kuru valsts iestādēm nav katrā atsevišķā gadījumā jāpārbauda, vai piešķirtā priekšrocība saņēmēja gadījumā var izkropļot konkurenci un iespaidot Kopienas iekšējo tirdzniecību.

117    No pašreizējā sprieduma 61.–64. punkta izriet, ka šajā Pirmās instances tiesas interpretācijā nav ievērota judikatūra par valsts iestāžu pienākumiem, izpildot Komisijas lēmumu.

118    Taču jāatgādina – ja Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa šķiet balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj (šajā ziņā skat. 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I‑6513. lpp., 187. punkts un tajā minētā judikatūra).

119    Tātad, ievērojot strīdīgā lēmuma saturu un piemērošanas jomu un ņemot vērā pašreizējā sprieduma 61.–64. punktu un 113.–117. punktu, jāizvērtē, vai lēmums ir pietiekami pamatots, lai valsts iestādes varētu to izpildīt.

120    Šajā ziņā jānorāda, ka pārbaudei valsts iestāžu izpildījumā par katra attiecīgā atbalsta saņēmēja individuālo situāciju Komisijas lēmumā par atbalsta shēmu, kas ir pievienots atgūšanas rīkojumam, ir jānosaka pietiekams ietvars. Pirmkārt, kā jau izriet no ģenerāladvokātes secinājumu 196. punkta, šādam lēmumam jāļauj skaidri identificēt tā piemērošanas jomu. Otrkārt, kā jau apgalvo apelācijas sūdzību iesniedzēji, šādā lēmumā ir jābūt visiem būtiskajiem elementiem, lai valsts iestādes to varētu izpildītu, tādējādi izslēdzot, ka šī lēmuma patiesais saturs tiktu noteikts tikai vēlāk ar Komisijas un valsts iestāžu vēstuļu apmaiņas palīdzību.

121    Attiecībā uz šiem principiem strīdīgais lēmums šķiet pietiekami pamatots. Kā jau ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 197. un 198. punktā, no minētā lēmuma pamatojuma skaidri izriet, ka attiecībā uz jautājumu, vai sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi varēja izkropļot konkurenci un iespaidot Kopienas iekšējo tirdzniecību, Komisija acīmredzami ir vērtējusi tikai attiecīgo atbalsta shēmu pašu par sevi. Tādējādi valsts iestādēm katrā individuālā gadījumā bija jāpārbauda, vai piešķirtās priekšrocības varēja izkropļot konkurenci un iespaidot Kopienas iekšējo tirdzniecību. Savukārt, runājot par piešķirto priekšrocību iespējami kompensējošo raksturu, strīdīgajā lēmumā izteiktais konstatējums, ka šāda rakstura dēļ nevar apšaubīt šādu priekšrocību kvalifikāciju par atbalstu, ir vispārīgi spēkā un tāpēc tas ir saistošs valsts iestādēm.

122    Līdz ar to nevar uzskatīt, ka Komisijas 2001. gada augusta un oktobra vēstules liecina par nepietiekamu strīdīgā lēmuma pamatojumu.

123    Tāpat šajās vēstulēs vēlāk nav noteikts patiesais strīdīgā lēmuma saturs.

124    Kā jau norāda Italgas, Komisija, protams, šajās vēstulēs ir norādījusi, ka piešķirtās priekšrocības dažiem uzņēmējiem konkrētās nozarēs nebija valsts atbalsts, tāpēc ka netika iespaidota tirdzniecība starp dalībvalstīm. Tomēr, tā kā šādu paskaidrojumu mērķis ir precizēt valsts atbalsta jēdziena piemērošanas nosacījumus individuāliem gadījumiem, tie ietilpst strīdīgajā lēmumā noteiktajos ietvaros.

125    Savukārt, ja būtu prasīts, lai lēmumā, ar kuru tiek uzdota nelikumīga atbalsta atgūšana, obligāti būtu ietverti šādi precizējumi, tiktu apšaubītas pašreizējā sprieduma 63. punktā minētajā judikatūrā atzītās Komisijas tiesības novērtēt atbalsta shēmu pēc tās vispārējām raksturiezīmēm. Turklāt, ja Komisijai būtu liegta iespēja sniegt paskaidrojumus, lai veicinātu šāda lēmuma pareizu izpildi attiecīgajā dalībvalstī, apdraudēts tiktu arī Komisijas un dalībvalstu lojālas sadarbības princips. Kā jau Pirmās instances tiesa ir pareizi atzinusi pārsūdzētā sprieduma 252. punktā, šajā gadījumā valsts iestādēm nosūtītās Komisijas vēstules tātad ietilpa Komisijas un valsts iestāžu lojālas sadarbības ietvaros.

126    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini ir interpretējusi strīdīgā lēmuma piemērošanas jomu, bet šī kļūda nenozīmē, ka pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ, jo šis lēmums izrādās pietiekami pamatots, lai valsts iestādes varētu to izpildīt.

127    Tādēļ pret šo pārsūdzētā sprieduma daļu vērstie iebildumi ir jānoraida.

–       Komisijas procesuālie pienākumi

128    Apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā kļūdaini esot uzskatījusi, ka Komisija ir ievērojusi procesuālos pienākumus, kas tai ir saistoši attiecīgās atbalsta shēmas izmeklēšanā. Tie it īpaši apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā pakalpojumu vietējo nozīmi un ka tā, pārbaudīdama pašvaldības uzņēmumu individuālo situāciju, bet tāpat nerīkojoties privātu uzņēmumu gadījumā, kas bija līdzīgā situācijā, ir pārkāpusi EKL 86. panta 2. punkta noteikumus, kā arī nediskriminācijas principu. Turklāt tie pārmet Pirmās instances tiesai pierādījumu sagrozīšanu.

129    Lai novērtētu šos iebildumus, ievadam ir jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 209. un 228.–231. punktā, lai secinātu, ka Komisijai principā nebija pienākuma pārbaudīt dažādās nozares, kuras guva labumu no attiecīgās shēmas, ir pamatojusies uz judikatūru par atbalsta shēmu vērtēšanu.

130    Šie apsvērumi ir apstiprināti Tiesas judikatūrā, saskaņā ar kuru Komisija atbalsta shēmas gadījumā var tikai izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās raksturiezīmes un tai nav pienākuma izvērtēt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Itālija un Sardegna Lines/Komisija, 51. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑278/00 Grieķija/Komisija, Recueil, I‑3997. lpp., 24. punkts, kā arī 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I‑11137. lpp., 67. punkts), lai pārbaudītu, vai šī shēma ietver atbalsta elementus.

131    Pirmkārt, apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Pirmās instances tiesai tās nepareizo uzskatu, ka Komisija, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 224., 235. un 249. punkta, atbalsta shēmas pārbaudes ietvaros var pamatoties uz pieņēmumu par valsts atbalsta jēdziena piemērošanas nosacījumu esamību, proti, šajā gadījumā – tirdzniecības starp dalībvalstīm iespaidošanu un konkurences izkropļošanu.

132    Protams, netiek apstrīdēts, ka valsts atbalsta jēdzienam ir juridisks raksturs un tas ir jāinterpretē, pamatojoties uz objektīviem elementiem, un ka Komisijai nav rīcības brīvības attiecībā uz kāda pasākuma atzīšanu par “valsts atbalstu” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, bet tā ir pakļauta principā pilnīgai pārbaudei tiesā (šajā ziņā skat. 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑487/06 P British Aggregates/Komisija, Krājums, I‑10515. lpp., 111. un 112. punkts).

133    Tomēr Pirmās instances tiesas izteiktie apsvērumi gan par valsts atbalsta shēmas pārbaudes īpatnībām, gan par to priekšrocību raksturu, kas piešķirtas kā darbības atbalsts, paši par sevi ir tādi, lai juridiski pietiekami pamatotu pārsūdzētā sprieduma 249. un 250. punktā izteikto secinājumu, tāpēc šis iebildums katrā ziņā nav efektīvs.

134    Pirmkārt, saskaņā ar judikatūru Komisijai ir nevis jāpierāda reāla atbalsta ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci (2005. gada 15. decembra spriedums lietā C‑66/02 Itālija/Komisija, I‑10901. lpp., 111. punkts).

135    Otrkārt, Pirmās instances tiesa ir pamatojusies gan uz atbalsta shēmas pārbaudes īpatnībām, gan uz to priekšrocību raksturu, kas piešķirtas kā darbības atbalsts. Runājot par pirmo punktu, Pirmās instances tiesa, novērtēdama attiecīgo shēmu atbilstoši tās vispārīgajām raksturiezīmēm, pārsūdzētā sprieduma 246.–250. punktā saskaņā ar tur minēto Tiesas judikatūru ir konstatējusi, ka atbalsta nelielā summa vai apstāklis, ka vairums saņēmēju darbību veic vietējā līmenī, nenozīmē, ka saskaņā ar šo shēmu piešķirtais atbalsts nevarētu iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt konkurences izkropļojumus.

136    Runājot par otro punktu, ir svarīgi atgādināt, ka darbības atbalsts, proti, tāds atbalsts kā šajā lietā, ar ko uzņēmumu paredzēts atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences apstākļu izkropļojumu (skat. 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I‑6857. lpp., 30. punkts).

137    Tādēļ iebildumam par to, ka Pirmās instances tiesa nepareizi esot atzinusi, ka Komisija var pamatoties uz pieņēmumu par tirdzniecības starp dalībvalstīm iespaidošanu un konkurences izkropļošanu, katrā ziņā nav nekādas ietekmes uz pārsūdzētā sprieduma rezolutīvo daļu, un līdz ar to tas saskaņā ar pašreizējā sprieduma 65. punktā atgādināto judikatūru ir jāuzskata par neefektīvu.

138    Otrkārt, apelācijas sūdzību iesniedzēji pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nepamatoti ir uzskatījusi, ka Itālijas iestādēm ir pienākums iesniegt pierādījumu par to, ka attiecīgās priekšrocības nav atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

139    Tomēr no pārsūdzētā sprieduma 209.–211. punktā izklāstītās analīzes struktūras un sekojošās pārbaudes izriet, ka, lai izdarītu minētā sprieduma 249.–251. punktā izteiktos secinājumus, Pirmās instances tiesa ir pamatojusies nevis uz faktu, ka pierādīšanas pienākums ir Itālijas Republikai, bet gan uz valsts atbalsta shēmas pārbaudes īpatnībām un šīs pārbaudes vajadzībām saņemtās informācijas atbilstību. Tāpēc vienīgais izteikums pārsūdzētā sprieduma 232. punktā, ka pierādīšanas pienākuma sadalījums ir pakļauts nosacījumam, ka Komisija un attiecīgā dalībvalsts ievēro savus procesuālos pienākumus, šķiet, nav ietekmējis Pirmās instances tiesas veikto pārbaudi un tādēļ neļauj pārsūdzēto spriedumu interpretēt tādējādi, ka dalībvalstīm ir izvirzīts pienākums sniegt pierādījumu, ka valsts atbalsta jēdzienu raksturojošie nosacījumi nav izpildīti.

140    Tāpēc iebildums par pierādīšanas pienākuma neievērošanu ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni un līdz ar to ir jānoraida kā nepamatots.

141    Treškārt, apelācijas sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka Pirmās instances tiesas spriedumā, kā arī strīdīgajā lēmumā ir pieļautas kļūdas pamatojumā un pārkāpts nediskriminācijas princips. Attieksme pret pašvaldības uzņēmumiem, no vienas puses, un privātiem uzņēmumiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, no otras puses, esot bijusi diskriminējoša. Italgas un Hotel Cipriani, tāpat kā pašvaldības uzņēmumi, veic tikai un vienīgi vietēja mēroga darbību, tādējādi izslēdzot, ka viņu saņemtās priekšrocības varētu izraisīt Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanu.

142    Ņemot vērā Komisijai nosūtīto informāciju, tai attiecībā uz noteiktām nozarēm vai noteiktiem uzņēmumiem bija pienākums individuāli pārbaudīt, vai attiecīgās priekšrocības varēja iespaidot Kopienas iekšējo tirdzniecību un izkropļot konkurenci vai arī bija piemērojama EKL 86. panta 2. punktā paredzētā atkāpe. Komisijai vismaz bija jāpieprasa valsts iestādēm papildu informācija, kā tā bija darījusi attiecībā uz pašvaldības uzņēmumiem.

143    Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzēji it īpaši atsaucas uz 1998. gadā veiktajiem COSES pētījumiem, kas ir minēti pārsūdzētā sprieduma 9. punktā, kā arī uz Venēcijas pilsētas 1998. gada 18. maija vēstulēm un Itālijas valdības 1999. gada 23. janvāra un 10. jūnija vēstulēm, kuras Komisijai tika nosūtītas attiecīgās atbalsta shēmas izmeklēšanas laikā. Tajās esot bijušas skaidras norādes, ka attiecībā uz noteiktām nozarēm un uzņēmumiem, ņemot vērā to darbības vietējo nozīmi, Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanas vai konkurences izkropļošanas riska nemaz neesot. Īpaši runājot par viesnīcu nozari, tirgi būtu jānodala vietējā mērogā, jo tūristi vispirms izvēlas galamērķi un tikai pēc tam – viesnīcu vai restorānu. Tā kā viesnīcas Venēcijā nekonkurē ar viesnīcām citās pilsētās, attiecīgie sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi nevarēja iespaidot Kopienas iekšējo tirdzniecību. Coopservice turklāt norāda, ka tai ir uzticēts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums, un savā otrajā pamatā apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauts EKL 86. panta 2. punkta noteikumu pārkāpums.

144    Attiecībā uz šiem iebildumiem ir jānorāda, ka šajā gadījumā nav jānosaka, vai uzņēmumiem apelācijas sūdzību iesniedzējiem piešķirtās priekšrocības patiešām nozīmēja konkurences izkropļošanu un Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanu. Jāpārbauda ir tikai tas, vai, tā kā Komisija veica pašvaldības uzņēmumu individuālās situācijas analīzi, Komisijai saskaņā ar nediskriminācijas principu bija pienākums atkāpties arī no savas pieejas, kas ir balstīta uz attiecīgās shēmas pārbaudi atbilstoši tās vispārīgajām raksturiezīmēm attiecībā uz uzņēmumiem apelācijas sūdzību iesniedzējiem un to darbības nozarēm, ņemot vērā Komisijas saņemto informāciju par tiem.

145    Šajā ziņā no pārsūdzētā sprieduma izriet, ka, pirmkārt, attiecībā uz Hotel Cipriani, Italgas un Coopservice situāciju Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi COSES pētījumus un iepriekš minētās vēstules un pārsūdzētā sprieduma 214.–216. un 241. punktā konstatējusi, ka Komisija izmeklēšanas procedūrā par šiem uzņēmumiem nav saņēmusi nekādu konkrētu informāciju, kas varētu radīt procesuālu pienākumu ņemt vērā šo uzņēmumu individuālo situāciju.

146    Otrkārt, runājot par būvniecības, tirdzniecības, viesnīcu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nozarēm, jānorāda, ka Pirmās instances tiesa, izvērtējuši šajos pētījumos un vēstulēs sniegto informāciju, pārsūdzētā sprieduma 240. punktā ir uzskatījusi, ka arī attiecībā uz šīm nozarēm nav konkrētas informācijas, kas Komisijai varētu radīt procesuālu pienākumu saņemt no Itālijas iestādēm detalizētāku informāciju par šīm nozarēm.

147    Savukārt, kā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 244. un 245. punktā, attiecībā uz pašvaldības uzņēmumiem informācija gan bija nepilnīga, bet konkrēta, tādējādi radot Komisijai pienākumu saņemt no šīm iestādēm detalizētāku informāciju par tiem.

148    Tā rezultātā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 242.–245., 249. un 250. punktā ir secinājusi, ka Komisijai attiecībā uz Hotel Cipriani, Italgas un Coopservice, kā arī attiecībā uz būvniecības, tirdzniecības, viesnīcu un vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nozarēm nebija pienākuma atkāpties no savas pieejas, saskaņā ar kuru tā izvērtē attiecīgās shēmas vispārīgās raksturiezīmes, un ka turklāt strīdīgais lēmums šajā ziņā ir pietiekami pamatots un ar to netiek pārkāpts nediskriminācijas princips.

149    Tiktāl, ciktāl apelācijas sūdzību iesniedzēji apstrīd Pirmās instances tiesas novērtējumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no EKL 225. panta un Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka Pirmās instances tiesa ir vienīgā instance, kuras kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu vērtējumu. Ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesai saskaņā ar EKL 225. pantu ir kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Pirmās instances tiesa ir paredzējusi (iepriekš minētais spriedums lietā British Aggregates/Komisija, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

150    Savukārt Tiesai nav kompetences ne konstatēt faktus, ne principā pārbaudīt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi šo faktu pamatošanai (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā British Aggregates/Komisija, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

151    Tādējādi iebildumi par to, ka, ņemot vērā izmeklēšanas procedūras laikā Komisijas saņemto konkrēto informāciju, Pirmās instances tiesai bija jāsecina, ka Komisijai bija pienākums attiecībā uz noteiktām nozarēm vai uzņēmumiem veikt individuālu gadījumu pārbaudi vai vērsties Itālijas iestādēs, lai iegūtu papildu informāciju, ir jānoraida kā nepieņemami, jo tie ir vērsti pret Pirmās instances tiesas veikto faktu novērtējumu.

152    Tā kā Italgas pārmet Pirmās instances tiesai pierādījumu sagrozīšanu, svarīgi atgādināt, ka, piemērojot EKL 225. pantu, Tiesas Statūtu 51. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo pierādījumu sagrozīšanu Pirmās instances tiesā, tam ir precīzi jānorāda uz faktiem, kurus šī tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuras pēc tā ieskata varētu būt izraisījušas Pirmās instances tiesai šādu pierādījumu sagrozīšanu (2010. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑5361. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

153    Turklāt pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (iepriekš minētais spriedums lietā Lafarge/Komisija, 17. punkts).

154    Italgas šajā ziņā atsaucas uz Itālijas iestāžu 1999. gada 23. janvāra un 10. jūnija un Venēcijas pilsētas 1998. gada 18. maija vēstulēm.

155    Pirmkārt, runājot par Itālijas iestāžu 1999. gada 23. janvāra un Venēcijas pilsētas 1998. gada 18. maija vēstulēm, jānorāda, ka Italgas nav pietiekami detalizēti norādījusi, ka Pirmās instances tiesas sniegtā minēto vēstuļu interpretācija būtu pretrunā šo dokumentu saturam, lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai šo vēstuļu novērtējums šķiet acīmredzami kļūdains (pēc analoģijas skat. 2011. gada 10. februāra spriedumu lietā C‑260/09 P Activision Blizzard Germany/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 52. punkts).

156    Pirmkārt, Italgas, konkrēti neminēdama kādu daļu šo vēstuļu tekstā, norāda tikai, ka no tām izrietot, ka šo vēstuļu autori, “lai arī tikai vispārīgos vārdos”, esot izteikušies par noteiktu nozaru vietējo raksturu, izslēdzot, ka šajās nozarēs piešķirtajām sociālajām priekšrocībām varētu būt bijusi ietekme uz Kopienas iekšējo tirdzniecību. Otrkārt, jānorāda, ka tieši par šiem dokumentiem Pirmās instances tiesa savu nostāju ir paudusi pārsūdzētā sprieduma 214.–216., kā arī 240. un 241. punktā, tāpēc vispārīga rakstura Italgas apgalvojumi nevar pierādīt, ka šis vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains.

157    Otrkārt, runājot par Itālijas iestāžu 1999. gada 10. jūnija vēstuli, kuru Italgas ir minējusi precīzāk, atkārtodama šīs vēstules daļu, kuru tā uzskata par sagrozītu Pirmās instances tiesā, jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 214. punktā attiecībā uz šo vēstuli ir konstatējusi, ka “Itālijas valdība [..] atbalstīja lūgumu par atkāpes piemērošanu pašvaldības uzņēmumiem saskaņā ar EKL 86. panta 2. punktu [..]”.

158    Italgas neapstrīd šo Pirmās instances tiesas konstatējumu, bet gan apšauba pārsūdzētā sprieduma 243. un 244. punktā izteikto, ar visiem administratīvajā procedūrā Komisijai nosūtītajiem apsvērumiem un dokumentiem pamatoto secinājumu, ka Komisijai nebija pienākuma pieprasīt valsts iestādēm papildu informāciju, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi saistībā ar Kopienas iekšējās tirdzniecības iespaidošanu un konkurences ietekmēšanu attiecīgajās dažādajās darbības nozarēs, kurās darbojas uzņēmumi apelācijas sūdzību iesniedzēji, ja par tiem nav precīzas informācijas.

159    Šādos apstākļos šķiet, ka Pirmās instances tiesa nav sagrozījusi pierādījumus, bet gan, kā jau ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 174. punktā, Italgas patiesībā vēlas panākt to jaunu novērtēšanu, kas nav Tiesas kompetencē.

160    Tāpēc jāsecina, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, konstatēdama, ka, tā kā par uzņēmumiem apelācijas sūdzību iesniedzējiem un to darbības nozarēm nebija konkrētas informācijas, Komisijai saskaņā ar nediskriminācijas principu nebija pienākuma atkāpties no tās pieejas, kas ir balstīta uz attiecīgās atbalsta shēmas pārbaudi atbilstoši tās vispārīgajām raksturiezīmēm, un analizēt viņu individuālo situāciju. Šādas konkrētas informācijas neesamības gadījumā nav arī jāizvērtē, vai Komisijai bija jāatkāpjas no šīs pieejas, pamatojoties uz tās pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu izmeklēšanu.

161    Ņemot vērā iepriekš minēto, Comitato pirmā pamata otrā daļa un otrais pamats, Hotel Cipriani pirmā pamata otrā daļa, Italgas otrais, trešais un ceturtais pamats, kā arī Coopservice pirmā pamata otrā daļa un otrais pamats ir jānoraida.

 Par EKL 87. panta 3. punkta c) un d) apakšpunktu un pienākumu norādīt pamatojumu

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

162    Pārsūdzētā sprieduma 280.–314. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi pamatus, kas izvirzīti prasību atcelt tiesību aktu pamatošanai un balstīti uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta kļūdainu piemērošanu un pamatojuma trūkumu. Atzīdama gan, ka Komisija īpašos gadījumos var atkāpties no saviem paziņojumiem un pamatnostādnēm, tā tomēr ir konstatējusi, ka šajā gadījumā Komisijai nebija pienākuma tā rīkoties. Strīdīgais lēmums esot pietiekami pamatots. Katrā ziņā sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu raksturs, proti, darbības atbalsta raksturs nepieļauj, ka tie būtu pieņemami ar šādu atkāpi.

163    Pārsūdzētā sprieduma 322.–329. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi pamatus, kuros apgalvots, ka Komisija kļūdaini esot atteikusies piemērot EKL 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu saistībā ar kultūrpolitiku. Šajā ziņā tā it īpaši ir pamatojusies uz faktu, ka attiecīgo sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumu piemērošanas kārtība negarantē kultūrpolitikas mērķu sasniegšanu, ņemot vērā turklāt, ka Komisija, piemērodama šo izņēmumu Consorzio Venezia Nuova, bet ne prasītājiem, nav pārkāpusi nediskriminācijas principu.

 Lietas dalībnieku argumenti

164    Pirmkārt, Comitato un Hotel Cipriani attiecīgi savā trešajā un otrajā pamatā, kā arī Coopservice savā trešajā pamatā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Pirmās instances tiesa neesot efektīvi pārbaudījusi Komisijas rīcības brīvības izmantojumu. Tā esot vienīgi izvērtējusi “specifisku” vai “jaunu” motīvu iespējamo esamību, kas varētu pamatot attiecīgo priekšrocību piešķiršanu, efektīvi neizvērtēdama, vai Komisijai bija pienākums veikt minētā noteikuma ad hoc piemērošanu. Šo priekšrocību piešķiršanas mērķis pilnīgi sakrītot ar Kopienas reģionālā atbalsta shēmas mērķiem. Kā norāda Itālijas Republika, Pirmās instances tiesai EKL 253. panta noteikumu pārkāpuma dēļ strīdīgais lēmums bija jāatceļ. EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi bija iespējams piemērot, negrozot šajā ziņā izdotās Komisijas pamatnostādnes.

165    Otrkārt, Comitato un Hotel Cipriani attiecīgi savā ceturtajā un trešajā pamatā, kā arī Coopservice savā ceturtajā pamatā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu. Visiem saimnieciskās darbības subjektiem Venēcijas vēsturiskajā centrā esot jāuzņemas papildu izmaksas, kas rodas saistībā ar šīs pilsētas mantojuma saglabāšanu. Attiecīgo sociālo maksājumu samazinājums mazinot arī darbaspēka izmaksas, tādējādi veicinot nepieciešamos darbus, lai saglabātu šo mantojumu. Turklāt pretrunīgs esot arī pārsūdzētā sprieduma pamatojums, jo Pirmās instances tiesa esot atzinusi šī noteikuma piemērošanu attiecībā uz Consorzio Venezia Nuova, kas kļūdaini ticis uzskatīts par pašvaldības uzņēmumu.

166    Komisija uzskata, ka šie pamati ir jānoraida.

 Tiesas vērtējums

167    Pamati par kļūdaino Pirmās instances tiesas EKL 87. panta 3. punkta c) un d) apakšpunkta interpretāciju, kas ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 280.–314. un 322.–329. punktā, ir jānoraida.

168    Pirmkārt, runājot par EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jānorāda, ka pretēji apelācijas sūdzību iesniedzēju apgalvotajam Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 307.–309. punktā ir detalizēti izvērtējusi Komisijas rīcības brīvības izmantojumu šī noteikuma ad hoc piemērošanas ietvaros. Šajā ziņā Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi iespējamās kļūdas novērtējumā un pamatoti secinājusi, ka Komisija, lai pamatotu atteikumu piemērot šajā noteikumā paredzēto atkāpi, varēja likumīgi balstīties uz apstākli, ka šajā gadījumā runa bija par atbalstu uzņēmumu darbībai. Kā to Pirmās instances tiesa atbilstoši norādījusi pārsūdzētā sprieduma 286. punktā, atbalsts, kas principā kropļo konkurences apstākļus, tikai izņēmuma kārtā var tikt atļauts saskaņā ar Komisijas 1988. gada 12. augusta Paziņojumu par [EKL 87.] panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta piemērošanas veidu reģionālajam atbalstam (OV C 212, 2. lpp.) un 1998. gadā publicētajām Pamatnostādnēm par valstu reģionālo atbalstu (OV C 74, 9. lpp.). Pārsūdzētā sprieduma 309. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka prasītāji nav pierādījuši īpašu apstākļu esamību, kas ļautu uzskatīt, ka, lai gan attiecīgais atbalsts pēc rakstura ir darbības atbalsts, tā piešķiršanai saskaņā ar minēto atkāpi būtu jābūt pieļaujamai.

169    Turklāt Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 310. un 311. punktā juridiski pamatoti ir uzskatījusi, ka strīdīgais lēmums ir pietiekami pamatots. Kā jau Komisija šī lēmuma pamatojuma 73. un 74. punktā ir darījusi zināmu, norādot iemeslus, kas liedz grozīt esošos paziņojumus un pamatnostādnes, tā pamatojās uz apsvērumiem, kuru dēļ šajā gadījumā EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta piemērošana nebūtu attaisnota.

170    Otrkārt, runājot par EKL 87. panta 3. punkta d) apakšpunkta piemērošanu, Pirmās instances tiesa juridiski pamatoti ir noraidījusi iebildumus, kas bija izteikti pret strīdīgo lēmumu. Pirmkārt, Pirmās instances tiesas konstatējumā, ka Komisija šo noteikumu varēja nepiemērot, tāpēc ka sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumiem nebija pietiekami cieša saikne ar kultūras mantojuma saglabāšanu, nav kļūdu tiesību piemērošanā.

171    Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma pamatojums nav pretrunīgs. Kā Pirmās instances tiesa juridiski pamatoti norādījusi pārsūdzētā sprieduma 327. punktā, Consorzio Venezia Nuova situācija nebija salīdzināma ar prasītāju situāciju, jo šī subjekta statūtos noteiktais mērķis bija īstenot valsts noteiktu intervenci, lai nodrošinātu Venēcijas vēsturiskā, mākslas un arhitektūras mantojuma saglabāšanu. Līdz ar to nav nozīmes jautājumam, vai Pirmās instances tiesa pareizi ir kvalificējusi Consorzio Venezia Nuova kā pašvaldības uzņēmumu.

 Par EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punkta b) apakšpunktu

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

172    Pārsūdzētā sprieduma 337.–342. punktā Pirmās instances tiesa ir noraidījusi pamatus, ka ir vērsti pret strīdīgo lēmumu un balstīti uz EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 3. punkta b) apakšpunkta, kā arī EKL 253. panta noteikumu pārkāpumu. Šajā ziņā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka Komisija nav pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas un ka strīdīgais lēmums ir pietiekami pamatots.

 Lietas dalībnieku argumenti

173    Coopservice savā piektajā pamatā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi šos noteikumus. Piešķirtās priekšrocības esot daļa no pasākumiem, kuru mērķis ir saglabāt Venēciju, kas ir svarīgs projekts Eiropas interesēs. Turklāt Pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā “acqua alta” (plūdu) fenomenu, kas ir jāuzskata par dabas katastrofu vai ārkārtēju notikumu EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

174    Komisija šajā ziņā nav paudusi viedokli.

 Tiesas vērtējums

175    Šī pamata ietvaros izvirzītie Coopservice iebildumi ir jānoraida. Attiecībā uz EKL 87. panta 2. punkta b) apakšpunktu Pirmās instances tiesa juridiski pamatoti ir nospriedusi, ka šajā noteikumā paredzētā atkāpe neattiecas uz izskatāmo gadījumu, jo attiecīgie sociālā nodrošinājuma maksājumu atvieglojumi ir proporcionāli algu kopsummai un to mērķis nav atlīdzināt zaudējumus, ko radījušas dabas katastrofas vai citi ārkārtēji notikumi, kā tas prasīts minētajā noteikumā. Judikatūrā ir noteikts, ka, pamatojoties uz šo atkāpi, var kompensēt tikai to kaitējumu, kas radies tieši dabas katastrofas vai citu ārkārtēju notikumu dēļ (2004. gada 11. novembra spriedums lietā C‑73/03 Spānija/Komisija, 37. punkts, kā arī 2006. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑346/03 un C‑529/03 Atzeni u.c., Krājums, I‑1875. lpp., 79. punkts).

176    Runājot par EKL 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi Komisijas rīcības brīvības izmantojumu un pamatoti secinājusi, ka Komisija nav pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas, uzskatīdama, ka atkāpe, kas ir paredzēta, lai veicinātu svarīga projekta īstenošanu visas Eiropas interesēs, šajā gadījumā nav jāpiemēro, tāpēc ka labumu no attiecīgās shēmas gūst tikai Venēcijā esošie uzņēmumi.

177    Visbeidzot, Pirmās instances tiesa, pretēji Coopservice apgalvotajam, pienācīgi ir izvērtējusi argumentu par Venēcijas īpašo situāciju, tādēļ šajā ziņā pārsūdzētajā spriedumā nav pieļauta kļūda pamatojumā.

 Par Regulas Nr. 659/1999 14. pantu

 Pārsūdzētā sprieduma pamatojums

178    Pārsūdzētā sprieduma 385.–399. punktā Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka ar strīdīgo lēmumu, proti, tā 5. pantā nosakot pienākumu atgūt par nelikumīgu atzīto atbalstu, nav pārkāpts Regulas Nr. 659/1999 14. pants. Pirmās instances tiesa it īpaši ir secinājusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. pantu un šajā ziņā labi iedibināto judikatūru gadījumā, kad Komisija konstatē, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, tai ir pienākums izdot rīkojumu par tā atgūšanu. Šajā gadījumā neviens vispārīgs Kopienu tiesību princips neliedz izdot rīkojumu par atgūšanu.

 Lietas dalībnieku argumenti

179    Comitato un Hotel Cipriani attiecīgi savā sestajā un ceturtajā apsvērumā, kā arī Coopservice savā sestajā pamatā pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā nav ievērojusi faktu, ka Komisijas atzinums, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu, neietver automātisku tā atgūšanu. Patiesībā Komisijai esot liela rīcības brīvība, kuras ietvaros tai, raugoties plašāk par juridiskiem apsvērumiem, ir jānovērtē virkne tādu faktoru kā paļāvība uz atbalsta regularitāti, atbalsta raksturs, teritoriju īpatnības, atbalsta saņēmēju īpašā situācija un finansiālā ietekme.

180    Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi, ka tāda atbalsta atgūšana, kas ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ir tā nelikumības konstatējuma loģiskas sekas, un ka neviens vispārīgs princips šajā gadījumā neliedz izdot rīkojumu par tā atgūšanu.

 Tiesas vērtējums

181    Šie pamati ir jānoraida kā nepamatoti. Pirmās instances tiesa pilnīgi atbilstoši Tiesas judikatūrai, kas ir minēta pārsūdzētā sprieduma 387. punktā, ir atzinusi, ka nelikumīga atbalsta atgūšanas rīkojums ir tā nelikumības konstatējuma loģiskas sekas.

182    Turklāt, vērtēdama prasītāju izvirzītos iemeslus, Pirmās instances tiesa juridiski pamatoti ir uzskatījusi, ka šajā gadījumā Komisijai nebija jāatsakās izdot rīkojumu atgūt atbalstu, kas ticis atzīts par nelikumīgu. Pārsūdzētā sprieduma 391.–394. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka prasītāji nav pierādījuši īpašu apstākļu esamību, kas ļautu uzskatīt, ka, lai gan attiecīgais atbalsts pēc rakstura ir darbības atbalsts, Komisijai bija jāatturas noteikt tā atgūšanu.

183    Visbeidzot, jāatgādina arī tas, ka strīdīgā lēmuma rezolutīvajā daļā ietvertais atgūšanas rīkojums attiecas uz valsts atbalstu, kas šajā lēmumā ir atzīts par nesaderīgu ar kopēju tirgu, un tas nozīmē, ka valsts iestādēm, ņemot vērā šī sprieduma 113.–121. punktā izklāstītos apsvērumus, iepriekš ir jānosaka, ka piešķirtās priekšrocības saņēmēju gadījumā ir valsts atbalsts.

184    Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, galvenās apelācijas sūdzības un Coopservice pretapelācijas sūdzība ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

185    Tiesas Reglamenta 122. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka, ja apelācija nav pamatota, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar minētā 69. panta 2. punkta otro daļu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem. Tomēr tā paša 69. panta 3. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši, ja lietas dalībniekiem spriedums attiecīgi ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs.

186    Tā kā šajā gadījumā Comitato, Hotel Cipriani, Italgas un Coopservice katram attiecīgi spriedums ir nelabvēlīgs, tiem ir jāpiespriež vienādās daļās atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar galvenajām apelācijas sūdzībām un Coopservice pretapelācijas sūdzību.

187    Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs attiecībā uz tās pretapelācijas sūdzību, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar to saistītos tiesāšanās izdevumus.

188    Visbeidzot, saskaņā ar Tiesas Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      Comitato “Venezia vuole vivere”, Hotel Cipriani Srl un Società Italiana per il gas SpA (Italgas) apelācijas sūdzības, kā arī Coopservice – Servizi di fiducia Soc. coop. rl pretapelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Eiropas Komisijas pretapelācijas sūdzību noraidīt;

3)      Comitato “Venezia vuole vivere”, Hotel Cipriani Srl, Società Italiana per il gas SpA (Italgas) un Coopservice – Servizi di fiducia Soc. coop. rl vienādās daļās atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar galvenajām apelācijas sūdzībām un pēdējās sabiedrības pretapelācijas sūdzību;

4)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar tās pretapelācijas sūdzību;

5)      Itālijas Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – itāļu.