Lieta C‑51/08
Eiropas Komisija
pret
Luksemburgas Lielhercogisti
Valsts pienākumu neizpilde – EKL 43. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Notāri – Pilsonības nosacījums – EKL 45. pants – Dalība valsts varas īstenošanā – Direktīva 89/48/EEK
Sprieduma kopsavilkums
1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Atkāpes – Darbības, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu – Notāra darbības – Izslēgšana – Pilsonības nosacījums pieejai notāra profesijai – Nepieļaujamība
(EKL 43. pants un 45. panta pirmā daļa)
2. Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – Pamatotības pārbaude Tiesā – Vērā ņemamais stāvoklis – Stāvoklis argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās – Neskaidrība, kas izriet no īpašajiem apstākļiem, kādos norisējis likumdošanas process – Pienākumu neizpildes neesamība
(EKL 43. pants, 45. panta pirmā daļa un 226. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36)
1. EKL 43. pantā noteiktos pienākumus nepilda dalībvalsts, kuras tiesiskajā regulējumā iecelšana notāra amatā ir pakārtota pilsonības nosacījumam, ja šīs dalībvalsts tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības nav dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē. Šajā ziņā EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētais ir atkāpe, kas tiek izdarīta no pamatnoteikuma par brīvību veikt uzņēmējdarbību un kas jāinterpretē tādējādi, lai tā būtu piemērojama tikai galīgas nepieciešamības gadījumā to interešu aizsardzībai, kuras dalībvalstīm šajā tiesību normā ļauts aizstāvēt. Turklāt šī atkāpe ir piemērojama tikai darbībām, kuras pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā.
Lai izvērtētu, vai notāriem uzticētās darbības ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā, ir jāņem vērā notāru veikto darbību raksturs. Šajā ziņā, lai arī notariālie akti ir apveltīti ar svarīgām tiesiskām sekām, dažādās notāru veiktās darbības nav tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē, ciktāl īpaša nozīme ir vai nu dalībnieku gribai, vai tiesas uzraudzībai vai nolēmumam.
Proti, pirmkārt, jautājumā par apliecinātiem aktiem norādāms, ka apliecina tikai aktus vai vienošanās, ko brīvprātīgi noslēguši to dalībnieki, un notārs nedrīkst vienpusēji grozīt vienošanos, kuru tam lūgts apliecināt, iepriekš nesaņēmis dalībnieku piekrišanu. Turklāt, lai arī notāriem esošais pārbaudīšanas pienākums patiešām kalpo vispārēju interešu mērķim, tomēr ar tiekšanos uz šo mērķi vien nevar nedz pamatot, ka tam vajadzīgās prerogatīvas būtu piešķirtas tikai notāriem ar attiecīgās dalībvalsts pilsonību, nedz arī pietikt, lai darbību uzskatītu par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā.
Otrkārt, jautājumā par izpildāmību norādāms, ka, lai arī atzīme par izpildāmību, ko uz apliecināta akta izdara notārs, šo aktu padara par izpildāmu, šīs izpildāmības pamatā ir dalībnieku griba taisīt aktu vai vienošanos, kuru atbilstību likumam iepriekš pārbauda notārs, un to apveltīt ar šādu izpildāmību. Turklāt notariālajam aktam piemītošais pierādījuma spēks ir pierādīšanas kārtības jautājums un tātad tieši neietekmē to, vai ar šā akta taisīšanu saistītā darbība pati par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā, vēl jo vairāk tad, ja privāti taisītam aktam saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts likumu ir tāds pats pierādījuma spēks kā apliecinātam aktam.
Tas pats sakāms arī par citām tādām notāriem uzticētajam darbībām kā nekustamā īpašuma apķīlāšana, noteiktu nekustamas mantas pārdošanas darījumu noformēšana, mantojuma, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšana, zīmogu uzlikšana un noņemšana, kā arī mantas piespiedu sadale, apliecinātu aktu, ar kuriem tiek nodotas lietu tiesības uz nekustamu mantu, nostiprināšana un nodevu iekasēšanas uzdevumi.
Visbeidzot, jautājumā par notāru īpašo statusu norādāms, pirmkārt, ka no apstākļa, ka dažādu notāru sniegto pakalpojumu kvalitāte var atšķirties atkarībā tostarp no attiecīgo personu profesionālajām spējām, izriet, ka attiecīgās teritoriālās piekritības robežās notāri profesionālo darbību veic konkurences apstākļos, kas valsts varas īstenošanai nav raksturīgi. Otrkārt, notāri ir tieši un personiski atbildīgi saviem klientiem par kaitējumu, kas rodas no jebkādas kļūdas, veicot savu darbību.
(sal. ar 82., 84., 85., 87.–92., 94.–97., 100.–104., 106., 108.–117. un 125. punktu)
2. Konstatēt, ka argumentētajā atzinumā atvēlētā termiņa beigās dalībvalstīm ir bijis pietiekami skaidrs pienākums transponēt direktīvu, nevar, ja tās pieņemšanas gaitā neskaidrību ir radījuši kādi īpaši apstākļi, piemēram, netiekot skaidri paustai likumdevēja nostājai vai precīzi noteiktam kādas Savienības tiesību normas tvērumam.
(sal. ar 141.–143. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 24. maijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – EKL 43. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Notāri – Pilsonības nosacījums – EKL 45. pants – Dalība valsts varas īstenošanā – Direktīva 89/48/EEK
Lieta C‑51/08
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 12. februārī cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne] un H. Stēvlbeks [H. Støvlbæk], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
ko atbalsta
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, ko pārstāv E. Dženkinsone [E. Jenkinson] un S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Luksemburgas Lielhercogisti, ko pārstāv K. Šilcs [C. Schiltz], pārstāvis, kam palīdz Ž. Ž. Lorans [J.‑J. Lorang], avocat,
atbildētāja,
ko atbalsta
Čehijas Republika, ko pārstāv M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
Francijas Republika, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un B. Mesmērs [B. Messmer], pārstāvji,
Latvijas Republika, ko pārstāv L. Ostrovska, K. Drēviņa un J. Barbale, pārstāves,
Lietuvas Republika, ko pārstāv D. Krjaučūns [D. Kriaučiūnas] un E. Matuļonīte [E. Matulionytė], pārstāvji,
Ungārijas Republika, ko pārstāv J. Fazekaša [J. Fazekas], R. Šomšiča [R. Somssich] un K. Vereša [K. Veres], kā arī M. Fehērs [M. Fehér], pārstāvji,
Polijas Republika, ko pārstāv M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz] un C. Herma [C. Herma], kā arī D. Lutostaņska [D. Lutostańska], pārstāvji,
Slovākijas Republika, ko pārstāv J. Čorba [J. Čorba], pārstāvis,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] (referents) un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], tiesneši R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis], M. Ilešičs [M. Ilešič], K. Toadere [C. Toader] un M. Safjans [M. Safjan],
ģenerāladvokāts P. Kruss Viljalons [P. Cruz Villalón],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 27. aprīļa tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 14. septembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Luksemburgas Lielhercogiste, iecelšanu notāra amatā pakārtojot pilsonības nosacījumam un attiecībā uz šo amatu netransponējot Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvu 89/48/EEK par vispārēju sistēmu tādu augstākās izglītības diplomu atzīšanai, ko piešķir par vismaz trīs gadu profesionālo izglītību (OV 1989, L 19, 16. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 5. nod., 1. sēj., 337. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 14. maija Direktīvu 2001/19/EK (OV L 206, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/48”), nav izpildījusi EKL 43. un 45. pantā, kā arī Direktīvā 89/48 noteiktos pienākumus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
2 Direktīvas 89/48 preambulas 12. apsvērumā bija teikts, ka “vispārējā sistēma augstākās izglītības diplomu atzīšanai neierobežo [EKL 45.] panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 45. pantu]”.
3 Direktīvas 89/48 2. pants bija izteikts šādā redakcijā:
“Šī direktīva attiecas uz jebkuru dalībvalsts pilsoni, kurš vēlas veikt reglamentētu kvalificētu darbu attiecīgajā dalībvalstī [strādāt reglamentētā profesijā uzņemošajā dalībvalstī] kā pašnodarbināta persona vai darbinieks.
Šo direktīvu nepiemēro profesijām, uz kurām attiecas atsevišķa direktīva, kas nosaka dalībvalstu diplomu savstarpējo atzīšanas kārtību.”
4 Notāra amats nav ticis reglamentēts nevienā minētā 2. panta otrajā daļā paredzētajā tiesiskajā regulējumā.
5 Direktīvā 89/48 bija paredzēts transponēšanas termiņš, kas saskaņā ar tās 12. pantu beidzās 1991. gada 4. janvārī.
6 Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvas 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV L 255, 22. lpp.) 62. pantā ir noteikts, ka Direktīva 89/48 kopš 2007. gada 20. oktobra ir atcelta.
7 Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā ir noteikts, ka tā “neskar [EKL] 39. panta 4. punkta un 45. panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 39. panta 4. punktu un 45. pantu], jo īpaši attiecībā uz notāriem”.
Valsts tiesiskais regulējums
Notāru darbības vispārīgie noteikumi
8 Luksemburgas tiesību sistēmā notāri savus amata pienākumus pilda kā brīvās profesijas pārstāvji. Notāru darbības vispārīgie noteikumi ir paredzēti 1976. gada 9. decembra Notariāta likumā (Mémorial A 1976, 1230. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada 12. novembra likumu (Mémorial A 2004, 2766. lpp.; turpmāk tekstā – “Notariāta likums”).
9 Saskaņā ar Notariāta likuma 1. pantu notāri ir “valsts amatpersonas [officiers publics], kas taisa visus aktus un līgumus, kuru dalībniekiem tie ir jāapvelta vai tie vēlas tos apveltīt ar publiskiem aktiem piemītošo autentiskumu, un lai nodrošinātu to datēšanu, pieņemtu tos glabāšanā, izsniegtu to pirmos izrakstus un apliecinātus norakstus”.
10 Šā likuma 3. pantā ir paredzēts, ka notāri pilda savus amata pienākumus visā valsts teritorijā. Ikvienam, kā izriet tostarp no minētā likuma 7. panta 4. punkta, ir tiesības brīvi izvēlēties notāru.
11 Notāru skaitu un prakses vietu, kā arī viņu amata atlīdzības tarifu saskaņā ar tā paša likuma attiecīgi 13. un 59. pantu nosaka lielhercoga noteikumos.
12 Atbilstoši Notariāta likuma 15. pantam, lai ieinteresētā persona varētu Luksemburgā tikt iecelta notāra amatā, tai tostarp jābūt Luksemburgas pilsonim.
Notariālās darbības
13 Jautājumā par dažādām notāra darbībām Luksemburgas tiesību sistēmā nav strīda par to, ka tā pamatuzdevums ir taisīt apliecinātus aktus. Atkarībā no apliecināmā akta tā notariālā noformēšana var būt obligāta vai fakultatīva. Veicot šo noformēšanu, notārs konstatē, ka ir izpildīti visi akta noformēšanai likumā prasītie priekšnosacījumi, kā arī attiecīgo dalībnieku tiesībspēju un rīcībspēju.
14 Apliecināts akts ir definēts Civilkodeksa 1317. pantā, kas atrodas šā kodeksa III grāmatas III daļas VI nodaļā ar virsrakstu “Saistību un samaksas pierādījumi”. Šāds akts saskaņā ar šo pantu ir “tāds, kuru, veicot vajadzīgās formalitātes, ir taisījušas valsts amatpersonas, kurām ir tiesības to darīt vietā, kurā akts ir ticis sagatavots”.
15 Saskaņā ar Notariāta likuma 37. pantu notariālam aktam ir pierādījuma spēks atbilstoši Civilkodeksa noteikumiem un tas ir izpildāms, ja tajā ir izdarīta atzīme par izpildāmību.
16 Civilkodeksa 1319. pantā ir precizēts, ka “apliecinātam aktam ir pilnīgs pierādījuma spēks attiecībā uz tajā ietverto vienošanos starp līdzējiem un to mantiniekiem vai tiesību un pienākumu pārņēmējiem”.
17 Tā paša kodeksa 1322. pantā ir paredzēts, ka “privāti taisītam aktam, kuru atzīst persona, attiecībā pret kuru to izmanto, vai kurš tiek likumiski uzskatīts par atzītu, to parakstījušo personu un to mantinieku un tiesību un pienākumu pārņēmēju starpā ir tāds pats pierādījuma spēks kā apliecinātam aktam”.
18 Atbilstoši 1990. gada 4. decembra Likuma par tiesu izpildītāju dienesta organizēšanu (Mémorial A 1990, 1248. lpp.) 13. pantam tikai tiesu izpildītāja kompetencē ir tostarp izpildīt tiesu nolēmumus, kā arī izpildāmos aktus vai dokumentus. Turklāt, kā izriet tostarp no jaunā Civilprocesa kodeksa 690. panta, saistībā ar izpildi radušos jautājumus lemj izpildes tiesa. Ja šie jautājumi ir jāizlemj ātri, tos pagaidu kārtā izlemj tiesa, kuras teritoriālajā piekritībā atrodas izpildes vieta.
19 Papildus apliecināšanas darbībām Luksemburgas tiesību sistēmā notāriem tiek uzticēti tostarp šādi uzdevumi.
20 Saskaņā ar jaunā Civilprocesa kodeksa 809. un nākamajiem pantiem notārs veic noteiktas darbības saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu. Šajās tiesību normās noteikts, ka izpildrakstu vispirms izpilda tiesu izpildītājs, kurš parādniekam izsniedz samaksas pieprasījumu. Šim pēdējam pēc tam ir atvēlēts laiks tā izpildei. Visbeidzot šā termiņa beigās un ja parādnieks pa to laiku nav veicis izpildi, attiecīgā nekustamā manta tiek apķīlāta ar tiesu izpildītāja rīkojumu, pēc kura šis rīkojums tiek ierakstīts hipotēku reģistrā. Pamatojoties uz piedzinēja iesniegtu prasības pieteikumu, tiesa lemj par tajā izvirzītajiem apgalvojumiem un apsvērumiem, kā arī par apķīlāšanas spēkā esamību, un norīko notāru, ar kura starpniecību notiks publiska pārdošana. Pēc tam notārs veic pārdošanu, rīkojot tās izsludināšanas kārtību, sagatavojot pārdošanas nosacījumus, kuros norāda pārdošanas dienu un to, ka pirkuma maksa pienākas kreditoriem. Ikvienu prasību saistībā ar piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu iesniedz tiesai. Turklāt lietas dalībnieki saskaņā ar minētā kodeksa 879. pantu var apliecinātā līgumā noteikt, ka kreditoram ir ļauts panākt pārdošanu ar notāra starpniecību bez vajadzības ievērot iepriekš aprakstīto likumā noteikto kārtību. Šādā gadījumā, ja ir celti iebildumi, notārs aptur visas darbības un nosūta lietas dalībniekus pie tās tiesas priekšsēdētāja, kuras piekritībā ir lieta, strīda iztiesāšanai pagaidu noregulējuma kārtībā.
21 Saskaņā ar jaunā Civilprocesa kodeksa 1131.–1164. pantu notārs veic arī noteiktas darbības apzīmogošanas un zīmogu noņemšanas jomā. Atļauju apzīmogošanai un zīmoga noņemšanai dod miertiesnesis. Ja personas, kuras ir tiesīgas piedalīties zīmogu noņemšanā, tajā nepiedalās, tās tiesas, kuras piekritībā ir lieta, priekšsēdētājs pēc savas ierosmes norīko kādu notāru tās pārstāvēt.
22 Saskaņā ar minētā kodeksa 1165.–1168. pantu notārs ir atbildīgs par inventāra saraksta sastādīšanu pēc to personu lūguma, kuras ir tiesīgas prasīt zīmoga noņemšanu. Ja rodas grūtības, notārs ļauj lietas dalībniekiem iesniegt pārsūdzību par pagaidu noregulējumu pirmās instances tiesas priekšsēdētājam un arī viņš pats drīkst pie viņa vērsties, ja viņa prakses vieta ir tiesas atrašanās vietas kantonā.
23 Notāra loma noteiktos nekustamas mantas pārdošanas darījumos ir regulēta jaunā Civilprocesa kodeksa 1177.–1184. pantā. Šīs pārdošanas drīkst veikt, tikai saņemot tostarp aizbildnības un aizgādnības lietu tiesneša [juge des tutelles] atļauju. Ja pārdošanai ir saņemta atļauja, šis pēdējais notāram uzdod veikt publisku pārdošanu. Šī pārdošana notiek aizbildnības un aizgādnības lietu tiesneša klātbūtnē, kurš notāru no šo pienākumu izpildes atbrīvo pēc bilances apstiprināšanas. Aizbildnības un aizgādnības lietu tiesnesis ar argumentētu lēmumu drīkst arī atļaut pārdošanu par brīvu cenu.
24 Saskaņā ar Civilkodeksa 815. un nākamajiem pantiem notāram ir uzticētas arī noteiktas darbības mantas sadales lietās. Atbilstoši šā kodeksa 822. pantam prasība veikt mantas sadalīšanu un darbību veikšanas gaitā celtie iebildumi ir piekritīgi tiesai. Tieši šajā pēdējā notiek izsoles un jāiesniedz prasības par daļu nodrošināšanu dalāmo daļu īpašnieku starpā, kā arī prasības saistībā ar atteikšanos no daļas. Ja kāds no līdzmantiniekiem atsakās piekrist sadalīšanai vai tā tiek apstrīdēta vai nu saistībā ar tās norisi, vai noslēgšanu, jautājumu izlemj tiesa. Ja nekustama manta nav ērti sadalāma, to pārdod izsolē tiesā. Tomēr ieinteresētās personas, ja tās visas ir pilngadīgas, var piekrist, ka izsole tiek veikta tāda notāra klātbūtnē, par kura izraudzīšanos tās vienojas. Pēc kustamās un nekustamās mantas novērtēšanas un pārdošanas par mantas sadali atbildīgais tiesnesis [juge commissaire] vajadzības gadījumā nosūta dalībniekus pie notāra, kurš aprēķina dalāmo daļu īpašniekiem pienākošās daļas, nosaka visu masu, daļu sadalījumu un katram dalāmo daļu īpašniekam nododamo daļu. Ja notāram uzticēto darbību gaitā rodas iebildumi, notārs sastāda protokolu par šiem jautājumiem un ieinteresēto personu attiecīgajiem apgalvojumiem un tās nosūta pie norīkotā sadales uzrauga.
25 1905. gada 25. septembra Likuma par lietu tiesību uz nekustamu mantu nostiprināšanu (Mémorial 1905, 893. lpp.) 1. pantā ir paredzēts, ka visus bezatlīdzības vai atlīdzības darījumus entre vivos, ar kuriem tiek nodotas lietu tiesības uz nekustamu mantu, izņemot nodrošinājumus un hipotēkas, nostiprina zemesgrāmatu nodaļā, kuras teritorijā atrodas manta. Atbilstoši šā likuma 2. pantam drīkst izdarīt ierakstus par spriedumiem, apliecinātiem aktiem un privāti taisītiem aktiem, vai tie ir vai nav atzīti tiesā vai pie notāra. Par ierakstīšanu atbildīgā amatpersona ir hipotēku reģistrētājs.
Pirmstiesas procedūra
26 Komisija saņēma sūdzību par pilsonības nosacījumu, kas Luksemburgā ir noteikts iecelšanai notāra amatā. Izskatījusi šo sūdzību, Komisija 2000. gada 8. novembra brīdinājuma vēstulē lūdza Luksemburgas Lielhercogistei divu mēnešu laikā iesniegt savus apsvērumus jautājumā, pirmkārt, par minētā pilsonības nosacījuma atbilstību EKL 45. panta pirmajai daļai, kā arī, otrkārt, par Direktīvas 89/48 netransponēšanu attiecībā uz notāra amatu.
27 Uz minēto brīdinājuma vēstuli Luksemburgas Lielhercogiste atbildēja ar 2001. gada 11. janvāra vēstuli.
28 2002. gada 12. jūlijā Komisija šai dalībvalstij nosūtīja papildu brīdinājuma vēstuli, kurā tika pārmests, ka tā nav izpildījusi EKL 43. panta un 45. panta pirmajā daļā, kā arī Direktīvā 89/48 noteiktos pienākumus.
29 Uz šo papildu brīdinājuma vēstuli minētā dalībvalsts atbildēja ar 2002. gada 10. septembra vēstuli.
30 Nebūdama pārliecināta ar Luksemburgas Lielhercogistes izvirzītajiem argumentiem, Komisija 2006. gada 18. oktobrī šai dalībvalstij nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā secināja, ka tā nav izpildījusi EKL 43. pantā un 45. panta pirmajā daļā, kā arī Direktīvā 89/48 noteiktos pienākumus. Šī iestāde aicināja minēto dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus šā argumentētā atzinuma prasību izpildei divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas.
31 2006. gada 14. decembra vēstulē Luksemburgas Lielhercogiste izklāstīja iemeslus, kādēļ tā Komisijas aizstāvēto nostāju uzskata par nepamatotu.
32 Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.
Par prasību
Par pirmo iebildumu
Lietas dalībnieku argumenti
33 Ar pirmo iebildumu Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, paredzēdama, ka notāra amatā var tikt iecelti vienīgi tās pilsoņi, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi EKL 43. pantā un 45. panta pirmajā daļā noteiktos pienākumus.
34 Ievadā šī iestāde uzsver, ka dažās dalībvalstīs iespēja tikt ieceltam notāra amatā nav pakārtota nevienam pilsonības nosacījumam un ka citās dalībvalstīs, kā, piemēram, Spānijas Karalistē, Itālijas Republikā un Portugāles Republikā, šis nosacījums ir ticis atcelts.
35 Komisija atgādina, pirmām kārtām, ka EKL 43. pants ir viena no Savienības tiesību pamatnormām, kuras mērķis ir nodrošināt pret ikvienu kādas dalībvalsts pilsoni, kas kaut vai daļēji apmetas kādā citā dalībvalstī, lai tur darbotos kā pašnodarbināta persona, tādu pašu attieksmi kā pret saviem pilsoņiem, un tajā ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.
36 Šī iestāde, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste apgalvo, ka EKL 45. panta pirmā daļa jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (1988. gada 15. marta spriedums lietā 147/86 Komisija/Grieķija, Recueil, 1637. lpp., 8. punkts). Tā kā šajā pantā ir paredzēts izņēmums no brīvības veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz darbībām, ar kurām notiek dalība valsts varas īstenošanā, to turklāt esot jāinterpretē šauri (1974. gada 21. jūnija spriedums lietā 2/74 Reyners, Recueil, 631. lpp., 43. punkts).
37 Tātad EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētais izņēmums esot attiecināms tikai uz darbībām, kuras pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā (iepriekš minētais spriedums lietā Reyners, 44. un 45. punkts). Saskaņā ar Komisijas teikto valsts varas īstenošanas jēdziens nozīmē, ka tiek izmantotas tādas lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kuras ir plašākas par vispārīgajās tiesībās paredzētajām un kuras izpaužas kā spēja rīkoties neatkarīgi no citu subjektu gribas vai pat pret šo gribu. Proti, saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts vara izpaužoties piespiešanas tiesību izmantošanā (1998. gada 29. oktobra spriedums lietā C‑114/97 Komisija/Spānija, Recueil, I‑6717. lpp., 37. punkts).
38 Pēc Komisijas un Apvienotās Karalistes domām, darbības, ar kurām notiek dalība valsts varas īstenošanā, esot jānošķir no vispārējās interesēs veiktajām. Proti, vispārējās interesēs dažādām profesijām esot piešķirtas īpašas pilnvaras, tomēr ar tām nenotiek dalība valsts varas īstenošanā.
39 EKL 45. panta pirmās daļas piemērošanas jomā neietilpstot arī darbības, ar kurām tiek palīdzēts valsts varas darbībai vai tā tiek atbalstīta (šajā ziņā skat. 1993. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑42/92 Thijssen, Recueil, I‑4047. lpp., 22. punkts).
40 Turklāt Komisija un Apvienotā Karaliste atgādina, ka EKL 45. panta pirmā daļa principā attiecas uz noteiktām darbībām, nevis visu amatu kopumā, ja vien attiecīgās darbības nav nodalāmas no minētajā amatā veikto darbību kopuma.
41 Komisija, otrām kārtām, izvērtē dažādās darbības, ko notārs veic Luksemburgas tiesību sistēmā.
42 Pirmkārt, jautājumā par aktu un līgumu apliecināšanu Komisija apgalvo, ka notārs, konsultējot to dalībniekus, vienīgi apliecina viņu gribu un apvelta šo gribu ar tiesiskām sekām. Veicot šīs darbības, notāram neesot nekādu lēmumu pieņemšanas tiesību attiecībā uz dalībniekiem. Tādējādi ar apliecināšanu tiekot vienīgi apstiprināta šo pēdējo iepriekšēja vienošanās. Tam, ka noteikti akti ir obligāti jāapliecina, neesot nozīmes, ievērojot, ka obligāta ir procedūru virkne, kuras tomēr nav valsts varas īstenošanas izpausme.
43 Tas pats esot sakāms par pierādīšanas kārtības, kas saistīta ar notariālajiem aktiem, īpatnībām, jo ar līdzīgu pierādījuma spēku ir apveltīti arī tādi citi ar valsts varas īstenošanu nesaistīti akti kā zvērinātu mežsargu uzrakstītie protokoli. Nozīmes neesot arī tam, ka notārs, sastādot notariālu aktu, uzņemas atbildību par to. Proti, tā tas esot vairumā tādu brīvo profesiju pārstāvju kā advokāti, arhitekti vai ārsti gadījumā.
44 Jautājumā par apliecinātu aktu izpildāmību Komisija uzskata, ka atzīme par izpildāmību tiek izdarīta pirms izpildes stricto sensu un nav tās daļa. Tādējādi ar šo izpildāmību notāriem netiekot piešķirtas nekādas piespiešanas tiesības. Turklāt iespējamos iebildumus izskatot nevis notārs, bet tiesnesis.
45 Otrkārt, jautājumā par notāra darbībām saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu, nekustamas mantas publisku pārdošanu, inventāra saraksta sastādīšanu, zīmogu noņemšanu, kā arī mantas piespiedu sadali, Komisija uzskata, ka Luksemburgas Lielhercogiste vienīgi apraksta minētās darbības, tomēr nespēj pierādīt, ka tās ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā.
46 Treškārt, strīdīgo darbību vērtējumā notāra īpašajam statusam Luksemburgas tiesībās saskaņā ar Komisijas teikto nav tiešas nozīmes.
47 Trešām kārtām, Komisija tāpat kā Apvienotā Karaliste uzskata, ka Savienības un starptautisko tiesību normas, kurās ir rodamas norādes uz notāra darbību, neliedz šai darbībai piemērot EKL 43. pantu un 45. panta pirmo daļu.
48 Proti, gan Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 13. nod., 25. sēj., 399. lpp.) 1. panta 5. punkta d) apakšpunktā, gan Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā notāra darbības tiek izslēgtas no to piemērošanas jomas tikai tiktāl, ciktāl tās ietver tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Tātad tas esot vienkāršs izņēmums, kas nekādi neietekmē EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju.
49 Jautājumā par Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001 L 12, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 4. sēj., 42. lpp.), Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV L 338, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 6. sēj., 243. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem (OV L 143, 15. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 19. nod., 7. sēj., 38. lpp.), Komisija uzskata, ka šajās regulās esot vienīgi paredzēts dalībvalstu pienākums atzīt un padarīt par izpildāmiem aktus, kas taisīti un izpildāmi kādā citā dalībvalstī.
50 Turklāt šīs lietas izspriešanā neesot nozīmes Padomes 2001. gada 8. oktobra Regulai (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (OV L 294, 1. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 4. sēj., 251. lpp.), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvai 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos (OV L 310, 1. lpp.), jo tajās notāriem, kā arī citām kompetentām iestādēm, ko norīkojusi valsts, ir vienīgi uzticēts apliecināt, ka ir paveiktas pirms sabiedrību juridiskās adreses maiņas, dibināšanas un apvienošanās veicamās darbības un formalitātes.
51 Savukārt Hāgā 1961. gada 5. oktobrī noslēgtajā Konvencijā par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasības atcelšanu esot vienīgi definēts jēdziens “publisks akts” šīs konvencijas izpratnē.
52 Eiropas Parlamenta 2006. gada 23. marta rezolūcija par juridiskajām profesijām un vispārējām interesēm tiesību sistēmu darbībā (OV C 292E, 105. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada rezolūcija”) esot tikai un vienīgi politisks akts, kura saturs esot neviennozīmīgs, jo, no vienas puses, šīs rezolūcijas 17. punktā Eiropas Parlaments esot apgalvojis, ka EKL 45. pants ir piemērojams notāra amatam, bet, no otras puses, tās 2. punktā tas esot apstiprinājis 1994. gada 18. janvāra rezolūcijā par notariāta stāvokli un organizāciju Kopienas divpadsmit dalībvalstīs (OV C 44, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “1994. gada rezolūcija”) pausto nostāju, izsakot savu vēlmi, lai tiktu atcelts vairāku dalībvalstu regulējumā iecelšanai notāra amatā paredzētais pilsonības nosacījums.
53 Ceturtām kārtām, Komisija un Apvienotā Karaliste piebilst, ka lieta C‑405/01 Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española, kurā pieņemts 2003. gada 30. septembra spriedums (Recueil, I‑10391. lpp.), uz kuru atsaucas vairākas dalībvalstis, attiecās uz plašu virkni drošības uzturēšanas funkciju, kārtības uzturēšanas pilnvarām, notāra darbības un civilstāvokļa aktu jomā, ko īsteno tirdzniecības kuģu kapteiņi un viņu vietnieki. Tādēļ Tiesai neesot bijusi iespēja dažādās notāru veiktās darbības sīki iztirzāt saistībā ar EKL 45. panta pirmo daļu. Tādēļ no minētā sprieduma vien neesot secināms, ka šī tiesību norma būtu piemērojama notāriem.
54 Turklāt pretēji Luksemburgas Lielhercogistes apgalvotajam Tiesas judikatūrā notāri esot nošķirti no valsts iestādēm, atzīstot, ka apliecinātu aktu var sastādīt valsts iestāde vai kāda cita persona, kuru valsts tālab pilnvarojusi (1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C‑260/97 Unibank, Recueil, I‑3715. lpp., 15. un 21. punkts).
55 Luksemburgas Lielhercogiste apgalvo, pirmkārt, ka jēdziens “valsts varas īstenošana” EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē ir ticis plaši piemērots Tiesas judikatūrā. Tādējādi iepriekš minētajā spriedumā lietā Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española Tiesa esot atzinusi, ka notāra funkcijas ir dalība valsts varas prerogatīvu īstenošanā. Turklāt no iepriekš minētā sprieduma lietā Unibank izrietot, ka apliecinātu aktu taisīšana, ko veic tāda valsts amatpersona kā notārs, ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā.
56 Šī dalībvalsts būtībā piekrīt Komisijas nostājai, ka valsts varas jēdziens ir nošķirams no vispārējo interešu jēdziena, ar kurām, lai arī tās ir viens no šīs varas vajadzīgajiem nosacījumiem, tomēr nepietiek. Savukārt valsts varas jēdziens, pēc minētās dalībvalsts, kā arī Čehijas Republikas, Ungārijas Republikas, Polijas Republikas un Slovākijas Republikas domām, nav vienāds ar tiesas, kas izskata civiltiesiskus strīdus, jēdzienu.
57 Luksemburgas Lielhercogiste uzskata, otrkārt, ka notāri tieši un konkrēti piedalās valsts varas īstenošanā, pirmkārt, tāpēc ka viņu taisītie akti ir apveltīti ar plašākām tiesiskām sekām, nekā ir paredzēts vispārīgajās tiesībās, un, otrkārt, īpašā statusa dēļ, kas tiem ir Luksemburgas tiesību sistēmā.
58 Saistībā ar šo pirmo aspektu Luksemburgas Lielhercogiste uzsver, ka apliecinātam aktam, ar kuru tiek pilnīgi pierādīti tajā izdarītie apgalvojumi un liecības, ir tāds pierādījuma spēks, kas to ierindo rakstisko pierādījumu hierarhijas virsotnē. Turklāt tā autentiskums esot apstrīdams vienīgi patiesīguma apstrīdēšanas procesā.
59 Turklāt apliecināts akts esot izpildāms bez vajadzības iepriekš saņemt spriedumu. Tādējādi kreditoram vienīgi jāiedod attiecīgā akta pirmais izraksts tiesu izpildītājam, jo šim pēdējam ir jāveic izpilde ar valsts varas palīdzību.
60 Slovākijas Republika piebilst, ka notāram ir jāatsakās taisīt apliecinātu aktu, ja nav izpildīti likumā prasītie priekšnosacījumi.
61 Turklāt Luksemburgas Lielhercogiste atgādina, ka akta apliecināšanas gaitā notārs pilda nodevu iekasētāja lomu, saņemdams iespējamās reģistrācijas nodevas.
62 Turklāt saskaņā ar šīs dalībvalsts teikto juridiskās konsultācijas, ko notāri sniedz aktu apliecināšanas gaitā, vēl jo vairāk ir šo apliecināšanu sagatavojošs, tai obligāts un ar to saistīts elements.
63 No notāra statusa Luksemburgas tiesību sistēmā izrietot, ka notārs pilda publisku lomu, kura izpaužas tostarp kā stingra valsts īstenota kontrole, uzticības un solidaritātes attiecības starp notāru un valsti, tādas ārējās izpausmes kā, piemēram, atļauja turēt valsts zīmogu, notāra dodamais zvērests, šā pēdējā baudītā neatkarība un noteikumi par [amatu] nesavienojamību, kas tam jāievēro.
64 Luksemburgas Lielhercogiste apgalvo, ka, treškārt, Luksemburgas tiesību sistēmā notāriem ir uzticētas noteiktas darbības, kas pierāda viņu dalību valsts varas īstenošanā.
65 Jautājumā, pirmkārt, par notāra darbībām saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu šī dalībvalsts norāda, ka tiesa saskaņā ar jaunā Civilprocesa kodeksa 832. pantu norīko notāru, ar kura starpniecību notiks publiska pārdošana. Tādējādi tam esot uzticēts viss uzdevums kopumā. Turklāt atbilstoši šā kodeksa 879. pantam dalībnieki varot apliecinātā līgumā noteikt, ka kreditoram ir ļauts veikt hipotēku apgrūtinātā nekustamā īpašuma pārdošanu ar notāra starpniecību bez vajadzības ievērot likumā nekustamā īpašuma apķīlāšanai noteikto kārtību.
66 Notāra dalība valsts varas īstenošanā, otrkārt, izpaužoties tajā, ka notariālos aktus, kā izrietot no 1905. gada 25. septembra Likuma par lietu tiesību uz nekustamu mantu nostiprināšanu 2. panta, nostiprina zemesgrāmatu nodaļā.
67 Treškārt, ja nekustamās mantas pieder nepilngadīgajiem vai aizbildnībā esošiem pilngadīgajiem, aizbildnības un aizgādnības lietu tiesnesis norīkojot notāru, kurš veic publisku pārdošanu atbilstoši jaunā Civilprocesa kodeksa 1180. panta noteikumiem. Turklāt, ja sadali veic vienojoties, aizbildnības un aizgādnības lietu tiesnesis norīkojot notāru tās veikšanai.
68 Ceturtkārt, saskaņā ar minētā kodeksa 1167. un nākamajiem pantiem notāram esot uzticēts sastādīt mantojuma kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra sarakstu. Grūtību rašanās gadījumā savukārt ar tām esot jāvēršas tiesā.
69 Piektkārt, gadījumā, ja personas, kuras ir tiesīgas piedalīties zīmogu noņemšanā, tajā nepiedalās, tiesas priekšsēdētājs atbilstoši jaunā Civilprocesa kodeksa 1152. pantam pēc savas ierosmes varot norīkot kādu notāru tās pārstāvēt.
70 Sestkārt, saskaņā ar Civilkodeksa 815. un nākamajiem pantiem notāram esot uzticēta virkne uzdevumu mantas piespiedu sadales lietās, tostarp noteikt sadalāmo masu, daļu sadalījumu, izlozi un vajadzības gadījumā sastādīt protokolu par grūtībām. Tomēr, lai to iespējami apstrīdētu, esot jāvēršas tiesā.
71 Ceturtkārt, Luksemburgas Lielhercogiste un Lietuvas Republika arī apgalvo, ka Savienības likumdevējs ir apstiprinājis, ka notāri piedalās valsts varas īstenošanā. Šajā ziņā tās atsaucas uz šā sprieduma 48.–51. punktā minētajiem Savienības un starptautisko tiesību aktiem, kuros vai nu no to attiecīgās piemērošanas jomas ir izslēgtas darbības, ko veic notāri, tāpēc ka šie pēdējie piedalās valsts varas īstenošanā, vai arī atzīts, ka notariāli akti to izpildāmības ziņā ir pielīdzināmi tiesu nolēmumiem vai arī valsts varas institūciju dokumentiem. Lietuvas Republika piebilst, ka Parlaments 1994. un 2006. gada rezolūcijās esot apstiprinājis, ka notāra amats piedalās valsts varas īstenošanā.
72 Luksemburgas Lielhercogiste pakārtoti apgalvo, ka, tā kā notāra darbību veikšanā ir jālieto luksemburgiešu valoda, ar strīdīgo pilsonības nosacījumu ir paredzēts nodrošināt Luksemburgas vēstures, kultūras, tradīciju un nacionālās identitātes respektēšanu LES 6. panta 3. punkta izpratnē.
Tiesas vērtējums
– Ievada apsvērumi
73 Ar pirmo iebildumu Komisija pārmet Luksemburgas Lielhercogistei, ka tā, pretēji EKL 43. pantā noteiktajam paredzēdama, ka notāra amatā var tikt iecelti vienīgi tās pilsoņi, liedz citu dalībvalstu pilsoņiem apmesties tās teritorijā, lai strādātu šajā amatā.
74 Šis iebildums tātad attiecas vienīgi uz darbībai šajā amatā Luksemburgas regulējumā prasīto pilsonības nosacījumu EKL 43. panta izpratnē.
75 Tādēļ jāprecizē, ka minētais iebildums neattiecas nedz uz notariāta statusu un organizēšanu Luksemburgas tiesību sistēmā, nedz uz nosacījumiem iecelšanai notāra amatā šajā dalībvalstī, izņemot to, kas attiecas uz pilsonību.
76 Turklāt ir jāuzsver, kā tiesas sēdē norādījusi Komisija, ka pirmais iebildums neattiecas arī uz EK līguma normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību piemērošanu. Minētais iebildums neattiecas arī uz Līguma normu par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību piemērošanu.
– Par lietas būtību
77 Vispirms jāatgādina, ka EKL 43. pants ir viena no Savienības tiesību pamatnormām (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 43. punkts).
78 Uzņēmējdarbības jēdziens šīs tiesību normas izpratnē ir ļoti plašs, paredzot Savienības pilsonim iespēju pastāvīgi un ilgstoši piedalīties tādas dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē, kas nav viņa izcelsmes dalībvalsts, un no tā gūt labumu, tādējādi veicinot ekonomisko un sociālo mijiedarbību Eiropas Savienības teritorijā pašnodarbinātības jomā (skat. it īpaši 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑161/07 Komisija/Austrija, Krājums, I‑10671. lpp., 24. punkts).
79 Dalībvalstu pilsoņiem atzītā brīvība veikt uzņēmējdarbību citu dalībvalstu teritorijā ietver tostarp iespēju veikt pašnodarbinātas personas darbību un to īstenot nosacījumos, kādi uzņēmējdarbības dalībvalsts tiesību aktos paredzēti saviem pilsoņiem (skat. it īpaši 1986. gada 28. janvāra spriedumu lietā 270/83 Komisija/Francija, Recueil, 273. lpp., 13. punkts, un šajā ziņā iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 27. punkts). Citiem vārdiem sakot, EKL 43. pantā visām dalībvalstīm ir aizliegts tiesību aktos attiecībā uz personām, kas izmanto brīvību tajā veikt uzņēmējdarbību, paredzēt tādus šīs darbības veikšanas nosacījumus, kas atšķiras no saviem pilsoņiem paredzētajiem nosacījumiem (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Austrija, 28. punkts).
80 Tādējādi EKL 43. panta mērķis ir nodrošināt, lai attieksme pret visiem dalībvalstu pilsoņiem, kas apmetas kādā citā dalībvalstī, lai tur veiktu pašnodarbinātas personas darbību, būtu tāda pati kā pret pašu pilsoņiem, un tajā kā brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums ir aizliegta jebkāda no valsts tiesību aktiem izrietoša diskriminācija pilsonības dēļ (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 14. punkts).
81 Taču šajā lietā strīdīgajos tiesību aktos iespēja tikt ieceltam notāra amatā tiek paredzēta tikai Luksemburgas pilsoņiem un šādi tiek noteikta atšķirīga attieksme pilsonības dēļ, kas EKL 43. pantā ir principā aizliegta.
82 Luksemburgas Lielhercogiste tomēr apgalvo, ka notāra darbības neietilpst EKL 43. panta piemērošanas jomā, jo ar tām notiekot dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē. Tātad vispirms jāizpēta valsts varas īstenošanas jēdziena tvērums šīs pēdējās tiesību normas izpratnē un pēc tam jāpārbauda, vai šim jēdzienam atbilst Luksemburgas tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības.
83 Jautājumā par jēdzienu “valsts varas īstenošana” EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē ir jāuzsver, ka, to izvērtējot, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jāņem vērā, ka no pašām Savienības tiesībām izriet šajā tiesību normā noteiktie ierobežojumi pieļautajiem izņēmumiem no brīvības veikt uzņēmējdarbību principa, lai novērstu, ka ar dalībvalstu vienpusēji pieņemtām tiesību normām Līgumam tiktu liegta lietderīgā iedarbība brīvības veikt uzņēmējdarbību jomā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Reyners, 50. punkts; lietā Komisija/Grieķija, 8. punkts, un 2009. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑438/08 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑10219. lpp., 35. punkts).
84 Pastāvīgajā judikatūrā arī ir noteikts, ka EKL 45. panta pirmajā daļā ir paredzēta atkāpe no pamatnoteikuma par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šī atkāpe ir jāinterpretē tādējādi, lai tā būtu piemērojama tikai galīgas nepieciešamības gadījumā to interešu aizsardzībai, ko šī tiesību norma ļauj aizstāvēt dalībvalstīm (iepriekš minētie spriedumi lietā Komisija/Grieķija, 7. punkts; lietā Komisija/Spānija, 34. punkts; 2006. gada 30. marta spriedums lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 45. punkts; 2007. gada 29. novembra spriedums lietā C‑393/05 Komisija/Austrija, Krājums, I‑10195. lpp., 35. punkts, un spriedums lietā C‑404/05 Komisija/Vācija, Krājums, I‑10239. lpp., 37. un 46. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Portugāle, 34. punkts).
85 Turklāt Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētā atkāpe ir piemērojama tikai darbībām, kuras pašas par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā (iepriekš minētie spriedumi lietā Reyners, 45. punkts; lietā Thijssen, 8. punkts; lietā Komisija/Spānija, 35. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 46. punkts; lietā Komisija/Vācija, 38. punkts, un lietā Komisija/Portugāle, 36. punkts).
86 Šajā ziņā Tiesai ir bijusi iespēja paust viedokli, ka no EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētās atkāpes ir izslēgtas noteiktas valsts varas īstenošanu papildinošas vai sagatavojošas darbības (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Thijssen, 22. punkts; lietā Komisija/Spānija, 38. punkts; lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 47. punkts; lietā Komisija/Vācija, 38. punkts, un lietā Komisija/Portugāle, 36. punkts) vai noteiktas darbības, kuru īstenošana, lai arī tā ietver regulāru un institucionālu saziņu ar pārvaldes iestādēm vai tiesām vai pat obligātu atbalstu to darbībai, minēto iestāžu rīcības brīvību un lemšanas tiesības neskar (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 51. un 53. punkts), vai noteiktas darbības, kas neietver lemšanas tiesību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thijssen, 21. un 22. punkts; 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā Komisija/Austrija, 36. un 42. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Vācija, 38. un 44. punkts, kā arī lietā Komisija/Portugāle, 36. un 41. punkts), piespiešanas tiesību (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Spānija, 37. punkts) vai arī piespiedu pasākumu veikšanas tiesību (šajā ziņā skat. 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C‑47/02 Anker u.c., Recueil, I‑10447. lpp., 61. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Portugāle, 44. punkts) izmantošanu.
87 Iepriekš izklāstīto apsvērumu gaismā jāpārbauda, vai Luksemburgas tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā.
88 Tālab jāņem vērā attiecīgās profesijas pārstāvju veikto darbību raksturs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thijssen, 9. punkts).
89 Luksemburgas Lielhercogiste un Komisija vienprātīgi atzīst, ka notāru pamatdarbība Luksemburgas tiesību sistēmā ir, veicot vajadzīgās formalitātes, taisīt apliecinātus aktus. Lai to izdarītu, notāram esot jāpārbauda tostarp, ka ir izpildīti visi akta noformēšanai likumos prasītie nosacījumi. Apliecināts akts turklāt esot apveltīts ar pilnīgu pierādījuma spēku un esot izpildāms.
90 Šajā ziņā jāuzsver, ka saskaņā ar Luksemburgas tiesību aktiem apliecina aktus vai vienošanās, ko brīvprātīgi noslēguši to dalībnieki. Proti, tie paši likumā noteiktajās robežās nosaka savu tiesību un pienākumu apmēru un brīvi izvēlas noteikumus, kurus tie vēlas ievērot, kad notāram apliecināšanai iesniedz kādu aktu vai vienošanos. Tādējādi šā pēdējā rīcībai iepriekš ir vajadzīga dalībnieku piekrišana vai gribas sakritība.
91 Turklāt notārs nedrīkst vienpusēji grozīt vienošanos, kuru tam lūgts apliecināt, iepriekš nesaņemot dalībnieku piekrišanu.
92 Notāriem uzticētā apliecināšanas darbība tātad pati par sevi nav tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē.
93 Šis secinājums nav apšaubāms tāpēc vien, ka noteikti akti vai noteiktas vienošanās ir obligāti jāapliecina, lai tie būtu spēkā. Proti, visnotaļ bieži dažādu aktu spēkā esamība valstu tiesību sistēmās un saskaņā ar paredzēto kārtību ir pakārtota formas prasībām vai arī obligātām apliecināšanas procedūrām. Tādēļ ar šo apstākli vien nepietiek, lai atbalstītu Luksemburgas Lielhercogistes aizstāvēto tēzi.
94 Iepriekš minētais secinājums nav apšaubāms arī tāpēc vien, ka notāru pienākums pirms akta vai vienošanās apliecināšanas ir pārbaudīt, ka ir izpildīti visi šā akta vai šīs vienošanās noformēšanai likumā prasītie nosacījumi, un, ja tas tā nav, – atteikties veikt šo apliecināšanu.
95 Protams, kā uzsver Luksemburgas Lielhercogiste, notārs veic šo pārbaudi atbilstoši vispārēju interešu mērķim, proti, garantēt privātpersonu starpā noslēgto aktu likumību un tiesisko drošību. Tomēr ar tiekšanos uz šo mērķi vien nevar pamatot, ka tam vajadzīgās prerogatīvas būtu paredzētas tikai notāriem ar attiecīgās dalībvalsts pilsonību.
96 Ar to vien, ka darbībai ir vispārēju interešu mērķis, nepietiek, lai attiecīgo darbību uzskatītu par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Proti, lai arī nav strīda par to, ka saistībā ar dažādām reglamentētām profesijām veiktās darbības valstu tiesību sistēmās bieži vien ietver pienākumu to veicējiem censties sasniegt šādu mērķi, tomēr ar šīm darbībām netiek īstenota šī vara.
97 Tomēr tas, ka notāra darbībām ir vispārēju interešu mērķis, proti, tostarp garantēt privātpersonu starpā noslēgto aktu likumību un tiesisko drošību, ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var pamatot iespējamus EKL 43. panta ierobežojumus, kas izriet no notāru darbībai raksturīgajām īpatnībām kā, piemēram, kontrole, kurai notāri ir pakļauti tiem piemērotajās iecelšanas amatā procedūrās, to skaita un to teritoriālās piekritības ierobežojums vai arī noteikumi par to atlīdzību, neatkarību, [amatu] nesavienojamību un neatceļamību no amata, tiktāl, ciktāl ar šiem ierobežojumiem minētos mērķus iespējams sasniegt un tie ir vajadzīgi šim nolūkam.
98 Patiesība ir arī tas, ka notāram ir jāatsakās apliecināt likumā prasītajiem priekšnosacījumiem neatbilstošu darījumu vai vienošanos neatkarīgi no dalībnieku gribas. Tomēr pēc šādas atteikšanās šie pēdējie var brīvi izvēlēties vai nu labot konstatēto nelikumību, vai grozīt attiecīgā darījuma vai vienošanās noteikumus, vai arī no šā akta vai šīs vienošanās atteikties.
99 Turklāt attiecīgā akta vai vienošanās apliecināšanas gaitā notāra nodrošināto juridisko konsultēšanu un palīdzību nevar uzskatīt par dalību valsts varas īstenošanā pat tad, ja notāram ir likumā noteikts pienākums nodrošināt šādu konsultēšanu vai palīdzību (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Reyners, 52. punkts).
100 Jautājumā par notariālajam aktam piemītošo pierādījuma spēku un izpildāmību nav apstrīdams, ka tie minētajiem aktiem piešķir būtiskas tiesiskās sekas. Tomēr ar to vien, ka kāda konkrēta darbība ietver ar šādām sekām apveltītu aktu taisīšanu, nevar būt pietiekami, lai šo darbību uzskatītu par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē.
101 Proti, jautājumā par notariālajam aktam piemītošo pierādījuma spēku ir jāpaskaidro, ka tas ir daļa no pierādīšanas kārtības, kas noteikta attiecīgās tiesību sistēmas likumos. Tādējādi Civilkodeksa 1319. pants, kurā noteikts apliecināta akta pierādījuma spēks, ir rodams minētā kodeksa VI nodaļā ar virsrakstu “Saistību un samaksas pierādījumi”. Likumā kādam konkrētam aktam piešķirtais pierādījuma spēks tātad tieši neietekmē to, vai ar šā akta sastādīšanu saistītā darbība pati par sevi ir tieša un konkrēta dalība valsts varas īstenošanā, kā tas ir prasīts judikatūrā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Thijssen, 8. punkts, un lietā Komisija/Spānija, 35. punkts).
102 Turklāt privāti taisītam aktam, kuru atzīst persona, attiecībā pret kuru to izmanto, vai kurš tiek likumiski uzskatīts par atzītu, atbilstoši Civilkodeksa 1322. pantam to parakstījušo personu un viņu mantinieku un tiesību un pienākumu pārņēmēju starpā ir “tāds pats pierādījuma spēks kā apliecinātam aktam”.
103 Jautājumā par apliecināta akta izpildāmību jānorāda, kā ir atzinusi Luksemburgas Lielhercogiste, ka tā ļauj izpildīt šajā aktā noteikto pienākumu bez vajadzības iepriekš vērsties tiesā.
104 Tomēr ar apliecināta akta izpildāmību notāram nerodas tiesības, kas ietvertu tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Proti, lai arī notāra izdarīta atzīme uz apliecināta akta par izpildāmību šo pēdējo apvelta ar izpildāmību, tās pamatā ir dalībnieku griba taisīt aktu vai vienošanos, kuru atbilstību likumam iepriekš pārbauda notārs, un tos apveltīt ar šādu izpildāmību.
105 Jāpārbauda arī, vai citas Luksemburgas tiesību sistēmā notāriem uzticētās darbības, uz kurām atsaucas Luksemburgas Lielhercogiste, ietver tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā.
106 Pirmām kārtām, jautājumā par notāram uzticētajiem uzdevumiem saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu jānorāda, ka tam galvenokārt ir uzticēts veikt pārdošanu, ja vien šo pēdējo ir atļāvis tiesnesis, rīkojot tās izsludināšanas kārtību, sagatavojot pārdošanas nosacījumus, kuros norāda pārdošanas dienu un to, ka pirkuma maksa pienākas kreditoriem.
107 Šajā ziņā jākonstatē, pirmkārt, ka notāra kompetencē nav pašam veikt apķīlāšanu. Otrkārt, tieši kompetentā tiesa ir tā, kas lēmusi par apgalvojumiem un apsvērumiem, kuri iespējami izvirzīti prasības pieteikumā, kā arī par apķīlāšanas likumību, norīko notāru un tam uzdod veikt publisku pārdošanu. Turklāt ikviena prasība saistībā ar piedziņu, kas vērsta pret nekustamo īpašumu, ir jāiesniedz tiesai, kuras piekritībā ir lieta. Turklāt pat gadījumā, ja kreditoram ir ļauts apliecinātā līgumā panākt pārdošanu ar notāra starpniecību bez vajadzības ievērot likumā noteikto kārtību piedziņai, kas vērsta pret nekustamo īpašumu, – šis gadījums esot paredzēts jaunā Civilprocesa kodeksa 879. pantā, uz kuru atsaucas Luksemburgas Lielhercogiste –, iebildumu gadījumā notāram ir jāaptur visas darbības un jānosūta lietas dalībnieki pie tiesas priekšsēdētāja strīda iztiesāšanai pagaidu noregulējuma kārtībā.
108 Tādēļ redzams, ka notāriem saistībā ar nekustamā īpašuma apķīlāšanu uzticētie uzdevumi tiek veikti tiesas, kas lemj lietas par saistību piespiedu izpildi, uzraudzībā, kurai notāram ir jānosūta iespējamie iebildumi un kura turklāt pieņem galīgo lēmumu. Tādēļ šie uzdevumi paši par sevi nav uzskatāmi par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Thijssen, 21. punkts; 2007. gada 29. novembra spriedumu lietā Komisija/Austrija, 41. un 42. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Vācija, 43. un 44. punkts, kā arī lietā Komisija/Portugāle, 37. un 41. punkts).
109 Tas pats secināms, otrkārt, par uzdevumiem, kas notāriem saskaņā ar jaunā Civilprocesa kodeksa 1177.–1184. pantu uzticēti saistībā ar noteiktiem nekustamas mantas pārdošanas darījumiem. Proti, no šīm tiesību normām izriet, ka jautājumu par šādas pārdošanas atļaušanu vai neatļaušanu izlemj aizbildnības un aizgādnības lietu tiesnesis.
110 Treškārt, jautājumā par notāru darbībām mantojumu, kopīpašuma vai nedalāmas mantas inventāra saraksta sastādīšanas jomā, kā arī apzīmogošanas un zīmogu noņemšanas jomā jāuzsver, ka tām ir jāsaņem miertiesneša atļauja. Grūtību gadījumā notārs saskaņā ar saskaņā ar jaunā Civilprocesa kodeksa 1168. pantu jautājumu nosūta pirmās instances tiesas priekšsēdētājam.
111 Ceturtkārt, attiecībā uz notāru darbību mantas piespiedu sadales lietās, jāuzsver, ka atbilstoši Civilkodeksa 822. pantam prasība veikt mantas sadalīšanu ir piekritīga tiesai. Notārs tajā piedalās tikai tad, ja lietas dalībnieki ir vienojušies, ka izsole tiks rīkota tā klātbūtnē. Šajā gadījumā tā uzdevums tostarp ir sastādīt inventāra sarakstu, noteikt visu masu un daļu sadalījumu. Tomēr pat šajā gadījumā tiesas ziņā ir izspriest visus tā gaitā iespējami radušos strīdus. Tādēļ ar šīm darbībām notārs neīsteno valsts varu.
112 Turklāt attiecībā uz šā sprieduma 106.–111. punktā minētajām notāra darbībām jāpaskaidro, kā jau atgādināts šā sprieduma 86. punktā, ka profesionāla darbība, lai arī tā ietver pat iespējami obligātu atbalstu tiesu darbībai, tomēr nav dalība valsts varas īstenošanā (iepriekš minētais spriedums lietā Reyners, 51. punkts).
113 Piektkārt, apstāklim, ka apliecinātus aktus, ar kuriem tiek nodotas lietu tiesības uz nekustamu mantu, nostiprina zemesgrāmatu nodaļā, nav tiešas nozīmes šīs lietas izspriešanā. Proti, šī nostiprināšana, par kuru turklāt ir atbildīgs hipotēku reģistrētājs, ir saistīta ar minēto aktu publiskošanas pasākumiem un tādēļ nav notāra veiktas tiešas un konkrētas valsts varas īstenošanas izpausme.
114 Sestkārt, jautājumā par nodevu iekasēšanas uzdevumiem, kas notāram uzticēti, iekasējot reģistrācijas nodevas, tie paši par sevi nav uzskatāmi par tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā. Šajā ziņā jāpaskaidro, ka šo iekasēšanu notārs veic parādnieka vietā, pēc tam attiecīgās summas tiek nodotas atbildīgajam valsts dienestam un tādējādi tā būtībā neatšķiras no pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas.
115 Attiecībā uz notāru īpašo statusu Luksemburgas tiesību sistēmā pietiek vien atgādināt, kā izriet no šā sprieduma 85. un 88. punkta, ka to, vai attiecīgās darbības ietilpst EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētajā atkāpē, jāpārbauda, ņemot vērā pašu attiecīgo darbību iedabu, nevis šo statusu.
116 Šajā ziņā tomēr ir jāizdara divi precizējumi. Pirmkārt, nav strīda par to, ka, izņemot gadījumus, kad notāra norīkošanu paredz tiesas ceļā, katram dalībniekam, kā izriet tostarp no Notariāta likuma 7. panta 4. punkta, ir tiesības brīvi izvēlēties notāru. Lai arī notāru amata atlīdzības tarifs patiešām ir noteikts lielhercoga noteikumos, tomēr dažādu notāru sniegto pakalpojumu kvalitāte var atšķirties atkarībā tostarp no attiecīgo personu profesionālajām spējām. No tā izriet, ka notāri profesionālo darbību veic, kā secinājumu 18. punktā norāda ģenerāladvokāts, valsts varas īstenošanai neraksturīgos konkurences apstākļos.
117 Jānorāda, otrkārt, kā šajā jautājumā Luksemburgas Lielhercogistes neapstrīdēta apgalvo Komisija, ka notāri ir tieši un personiski atbildīgi saviem klientiem par kaitējumu, kas rodas no jebkādas kļūdas, veicot savu darbību.
118 Turklāt pārliecinošs nav arī arguments, ko Luksemburgas Lielhercogiste rod noteiktos Savienības un starptautisko tiesību aktos. Par šā sprieduma 48. punktā minētajiem tiesību aktiem jāpaskaidro, ka tas, ka likumdevējs ir izvēlējies izslēgt notāra darbības no kāda konkrēta tiesību akta piemērošanas jomas, vēl nenozīmē, ka šīs pēdējās noteikti ietilpst EKL 45. panta pirmajā daļā paredzētajā atkāpē. Proti, Direktīvas 2005/36 gadījumā no šīs direktīvas preambulas 41. apsvēruma redakcijas, kurā teikts, ka tā “neskar [..] [EKL] 45. panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 45. pantu], jo īpaši attiecībā uz notāriem”, izriet, ka Savienības likumdevējs tieši nav ieņēmis nostāju jautājumā par EKL 45. panta pirmās daļas piemērojamību notāra amatam.
119 Atbilstoša nav arī argumentācija, kas ir pamatota ar šā sprieduma 49. un 50. punktā minētajiem Savienības tiesību aktiem. Šā sprieduma 49. punktā minētās regulas attiecas uz kādā citā dalībvalstī taisītu un izpildāmu apliecinātu aktu atzīšanu un izpildi un tādēļ neattiecas uz EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju. Tas pats secināms par šā sprieduma 50. punktā minētajiem Savienības tiesību aktiem tiktāl, ciktāl tajos, kā pareizi apgalvo Komisija, notāriem, kā arī citām kompetentām iestādēm, ko norīkojusi valsts, ir vienīgi uzticēts apliecināt, ka ir paveiktas pirms sabiedrību juridiskās adreses maiņas, dibināšanas un apvienošanās veicamās darbības un formalitātes.
120 Luksemburgas Lielhercogiste nevar arī izvirzīt argumentu, pamatojoties uz Hāgā 1961. gada 5. oktobrī noslēgtās Konvencijas par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasības atcelšanu 1. pantu, jo šajā tiesību normā ir vienīgi definēts jēdziens “publisks akts” minētās konvencijas izpratnē.
121 Jautājumā par šā sprieduma 52. punktā minētajām 1994. un 2006. gada rezolūcijām jāuzsver, ka tām nav nekādu tiesisku seku, ievērojot, ka šādas rezolūcijas pēc savas dabas nav saistoši akti. Turklāt, lai arī tajās ir norādīts, ka notāra amats ietilpst EKL 45. pantā, pirmajā no šīm rezolūcijām Parlaments ir skaidri izteicis savu vēlmi, lai tiktu veikti pasākumi iecelšanai notāra amatā paredzētā pilsonības nosacījuma atcelšanai, un šī nostāja no jauna ir netieši apstiprināta 2006. gada rezolūcijā.
122 Jautājumā par argumentu, kuru Luksemburgas Lielhercogiste izvirza, pamatodamās uz iepriekš minēto spriedumu lietā Colegio de Oficiales de la Marina Mercante Española, jāpaskaidro, ka lieta, kurā taisīts šis spriedums, attiecās uz EKL 39. panta 4. punkta, nevis EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju. Turklāt no minētā sprieduma 42. punkta izriet, ka Tiesa, nospriežot, ka kuģu kapteiņiem un viņu vietniekiem uzticētās funkcijas ir dalība valsts varas prerogatīvu īstenošanā, bija ņēmusi vērā viņu veikto funkciju kopumu. Tātad kuģu kapteiņiem un viņu vietniekiem notariālo darbību jomā uzticētos pienākumus vien, proti, testamentu noformēšanu, glabāšanu un nodošanu, Tiesa neizvērtēja šķirti no tādām pārējām viņu pilnvarām kā tostarp viņiem piešķirtajām tiesībām veikt piespiedu pasākumus vai sodīt.
123 Jautājumā par iepriekš minēto spriedumu lietā Unibank, uz kuru atsaucas arī Luksemburgas Lielhercogiste, ir jākonstatē, ka lieta, kurā minētais spriedums ir taisīts, nebija nekādi saistīta ar EKL 45. panta pirmās daļas interpretāciju. Turklāt minētā sprieduma 15. punktā Tiesa nosprieda, ka, lai aktu varētu uzskatīt par “publisku” 1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un tiesas spriedumu izpildi civillietās un komerclietās jomā (OV 1972, L 299, 32. lpp.) 50. panta izpratnē, vajadzīgs, lai to būtu noformējusi vai nu kāda valsts iestāde, vai kāda cita izcelsmes vietas valsts pilnvarota iestāde/amatpersona.
124 Jautājumā par Luksemburgas Lielhercogistes norādīto vajadzību nodrošināt, ka notāra darbību veikšanā tiek lietota luksemburgiešu valoda, jākonstatē, ka šīs lietas pirmais iebildums attiecas vienīgi uz strīdīgo pilsonības nosacījumu. Lai arī dalībvalstu nacionālās identitātes saglabāšana ir tiesisks mērķis, kas tiek respektēts Savienības tiesību sistēmā, kā tas turklāt atzīts LES 4. panta 2. punktā, tomēr intereses, uz kurām atsaucas Lielhercogiste, var pienācīgi aizsargāt kā citādi, nevis vispārīgi izslēdzot citu dalībvalstu pilsoņus (šajā ziņā skat. 1996. gada 2. jūlija spriedumu lietā C‑473/93 Komisija/Luksemburga, Recueil, I‑3207. lpp., 35. punkts).
125 Šajos apstākļos jāsecina, ka notāra darbības, kā tās ir noteiktas pašreizējā Luksemburgas tiesību sistēmā, nav dalība valsts varas īstenošanā EKL 45. panta pirmās daļas izpratnē.
126 Tādēļ jākonstatē, ka Luksemburgas regulējumā iecelšanai notāra amatā prasītais pilsonības nosacījums rada EKL 43. pantā aizliegtu diskrimināciju pilsonības dēļ.
127 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka pirmais iebildums ir pamatots.
Par otro iebildumu
Lietas dalībnieku argumenti
128 Komisija pārmet Luksemburgas Lielhercogistei, ka tā nav transponējusi Direktīvu 89/48 attiecībā uz notāra amatu. Saskaņā ar tās teikto šis amats nevarot būt izslēgts no minētās direktīvas piemērošanas jomas, jo notārs tieši un konkrēti nepiedalās valsts varas īstenošanā.
129 Šī iestāde atgādina, ka Direktīvā 89/48 dalībvalstīm ir ļauts paredzēt vai nu zināšanu pārbaudi, vai adaptācijas laikposmu, ar ko varētu garantēt notāru gadījumā vajadzīgo augsto kvalifikācijas līmeni. Turklāt šīs direktīvas piemērošanas rezultātā tiekot nevis liegta notāru iecelšana amatā atlases ceļā, bet gan vienīgi dota iespēja minētajā atlasē piedalīties citu dalībvalstu pilsoņiem. Šāda piemērošana turklāt nekādi neietekmējot notāru iecelšanas kārtību.
130 Turklāt Apvienotā Karaliste uzskata, ka ar Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā izdarīto norādi uz notāra amatu šis amats netiekot visā kopumā izslēgts no šīs direktīvas piemērošanas jomas.
131 Oficiāli neceļot iebildi par nepieņemamību, Luksemburgas Lielhercogiste norāda, ka otrais iebildums ir nevis par Direktīvas 2005/36, bet gan par Direktīvas 89/48 netransponēšanu. Taču šī pēdējā kopš 2007. gada 20. oktobra ir atcelta ar Direktīvu 2005/36.
132 Par lietas būtību Luksemburgas Lielhercogiste, Ungārijas Republika, Polijas Republika un Slovākijas Republika norāda, ka Direktīvas 2005/36 preambulas 41. apsvērumā esot īpaši noteikts, ka tā “neskar [EKL] 39. panta 4. punkta un 45. panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 39. panta 4. punktu un 45. pantu], jo īpaši attiecībā uz notāriem”. Šī atruna apstiprinot to, ka notāra amats ir ietverts EKL 45. panta pirmajā daļā, un tādēļ Direktīva 2005/36 šim amatam neesot piemērojama. Turklāt Lietuvas Republika atgādina, ka ne tik konkrēta, tomēr līdzīga atruna ir rodama Direktīvas 89/48 preambulas 12. apsvērumā.
Tiesas vērtējums
– Par pieņemamību
133 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, vai, izskatot prasību, kas celta atbilstoši EKL 226. pantam, ir konstatējama pienākumu neizpilde, ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību normas, kas ir spēkā tā termiņa beigās, ko Komisija ir noteikusi attiecīgajai dalībvalstij argumentētā atzinuma prasību izpildei (skat. it īpaši 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑365/97 Komisija/Itālija, Recueil, I‑7773. lpp., 32. punkts; 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑275/04 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑9883. lpp., 34. punkts, un 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑270/07 Komisija/Vācija, Krājums, I‑1983. lpp., 49. punkts).
134 Šajā lietā minētais termiņš beidzās 2006. gada 18. decembrī. Taču minētajā dienā Direktīva 89/48 joprojām bija spēkā, jo tā ar Direktīvu 2005/36 tika atcelta tikai kopš 2007. gada 20. oktobra. Tādēļ prasība, kas pamatota ar Direktīvas 89/48 netransponēšanu, nav bez priekšmeta (skat. pēc analoģijas 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑327/08 Komisija/Francija, 23. punkts).
135 Tādēļ Luksemburgas Lielhercogistes iebilde ir jānoraida.
– Par lietas būtību
136 Komisija pārmet Luksemburgas Lielhercogistei, ka tā neesot transponējusi Direktīvu 89/48 attiecībā uz notāra amatu. Tādēļ jāizvērtē, vai minētā direktīva šim amatam ir piemērojama.
137 Šajā ziņā jāņem vērā tiesiskā regulējuma, kurā tā ietilpst, konteksts.
138 Tātad jānorāda, ka Direktīvas 89/48 preambulas 12. apsvērumā likumdevējs ir īpaši paredzējis, ka vispārējā sistēma augstākās izglītības diplomu atzīšanai nekādi “neierobežo [EKL 45.] panta piemērošanu [neliedz piemērot EKL 45. pantu]”. Šādi izteiktā atrunā ir pausta likumdevēja griba EKL 45. panta pirmajā daļā ietilpstošās darbības neietvert minētās direktīvas piemērošanas jomā.
139 Taču Direktīvas 89/48 pieņemšanas laikā Tiesai vēl nebija bijusi iespēja spriest par to, vai notāra darbības ietilpst vai neietilpst EKL 45. panta pirmajā daļā.
140 Turklāt nākamajos gados pēc Direktīvas 89/48 pieņemšanas Parlaments šā sprieduma 52. un 121. punktā minētajās 1994. gada un 2006. gada rezolūcijās ir gan, no vienas puses, apstiprinājis, ka EKL 45. panta pirmā daļa bija pilnībā jāpiemēro attiecībā uz notāra amatu, gan, no otras puses, paudis vēlmi, lai tiktu atcelts iespējai nodarboties ar šo amatu paredzētais pilsonības nosacījums.
141 Turklāt laikā, kad tika pieņemta Direktīva 2005/36, ar kuru tika aizstāta Direktīva 89/48, pirmās no minētajām direktīvām preambulas 41. apsvērumā Savienības likumdevējs parūpējās paskaidrot, ka tā neliedz EKL 45. pantu piemērot “jo īpaši attiecībā uz notāriem”. Kā teikts šā sprieduma 118. punktā, formulējot šādu atrunu, Savienības likumdevējs nav ieņēmis nostāju par EKL 45. panta pirmās daļas un tādēļ – Direktīvas 2005/36 piemērojamību attiecībā uz notāra darbībām.
142 Apliecinājums tam rodams tostarp šīs pēdējās direktīvas sagatavošanas materiālos. Proti, [likumdošanas atzinumā] par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (OV 2004, C 97E, 230. lpp.), kas 2004. gada 11. februārī pieņemts pirmajā lasījumā, Parlaments ierosināja Direktīvas 2005/36 tekstā īpaši norādīt, ka to nepiemēro notāriem. Lai arī šis priekšlikums netika saglabāts nedz Grozītajā priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (COM(2004) 317, galīgā redakcija), nedz 2004. gada 21. decembra Kopējā nostājā (EK) Nr. 10/2005, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 251. pantā noteikto procedūru, ar mērķi pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu (OV 2005, C 58E, 1. lpp.), tas tā ir noticis nevis tāpēc, ka iecerētā direktīva būtu piemērojama notāra amatam, bet gan tostarp tāpēc, ka “atkāpe no brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principiem attiecībā uz darbībām, kas ietver tiešu un konkrētu dalību valsts varas īstenošanā, [bija] paredzēta EKL 45. panta [pirmajā daļā]”.
143 Šajā ziņā, ņemot vērā īpašos apstākļus, kādos norisēja likumdošanas process, kā arī no tiem izrietošo neskaidrību, kā izriet no iepriekš atgādinātā tiesību aktu konteksta, šķiet, nav konstatējams, ka argumentētajā atzinumā atvēlētā termiņa beigās ir bijis pietiekami skaidrs pienākums dalībvalstīm transponēt Direktīvu 89/48 attiecībā uz notāra amatu.
144 Tāpēc otrais iebildums ir jānoraida.
145 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāatzīst, ka, iecelšanu notāra amatā pakārtojot pilsonības nosacījumam, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi EKL 43. pantā noteiktos pienākumus un pārējā daļā prasība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
146 Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Ņemot vērā, ka Komisijas prasība tika apmierināta tikai daļēji, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
147 Atbilstoši tā paša reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas ir iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Čehijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika, Polijas Republika, Slovākijas Republika un Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) iecelšanu notāra amatā pakārtojot pilsonības nosacījumam, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi EKL 43. pantā noteiktos pienākumus;
2) prasību pārējā daļā noraidīt;
3) Eiropas Komisija, Luksemburgas Lielhercogiste, Čehijas Republika, Francijas Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika, Polijas Republika, Slovākijas Republika un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanas izdevumus pašas.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.