1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. septembra spriedumu apvienotajās lietās T-304/04 un T-316/04 Itālija un Wam/Komisija (turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru šī tiesa atcēla Komisijas Lēmumu 2006/177/EK par valsts atbalstu Nr. C 4/2003 (ex NN 102/2002), ko Itālija piešķīrusi uzņēmumam WAM SpA (OV 2006, L 63, 11. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

2

1981. gada 29. jūlija Likuma Nr. 394 par atbalsta pasākumiem Itālijas eksportam (GURI Nr. 206, ) 2. pants ir juridiskais pamats, saskaņā ar kuru Itālijas iestādes var piešķirt subsīdijas, lai finansētu eksporta uzņēmumus, kas īsteno programmas par iekļūšanu trešo valstu tirgos.

3

Wam SpA (turpmāk tekstā — “Wam”) ir Itālijas uzņēmums, kas izstrādā, ražo un pārdod rūpnieciskās maisītājierīces un to sastāvdaļas, ko galvenokārt izmanto pārtikas, ķīmijas, farmācijas un vides rūpniecībā.

4

1995. gada 24. novembrī Itālijas iestādes nolēma piešķirt Wam subsidētu aizdevumu LIT 2281485000 (aptuveni EUR 1,18 miljoni) apmērā, lai veicinātu tā iekļūšanu Japānas, Dienvidkorejas un Taivānas tirgos. Pēc ekonomikas krīzes Korejā un Taivānā plānotie projekti šajās valstīs netika ieviesti. Wam patiesībā saņēma aizdevumu LIT 1358505421 (aptuveni EUR 700000) apmērā, lai izveidotu pastāvīgas struktūras un segtu izmaksas par tirdzniecības veicināšanu Tālajos Austrumos.

5

2000. gada 9. novembrī tās pašas iestādes nolēma piešķirt Wam vēl vienu subsidētu aizdevumu LIT 3603574689 (aptuveni EUR 1,8 miljonu) apmērā. Ar šo aizdevumu finansētā programma bija jāievieš Ķīnā Wam un Wam Bulk Handling Machinery Shangai Co. Ltd, Wam pilnībā kontrolētam vietējam uzņēmumam.

6

Pēc 1999. gadā saņemtas sūdzības Komisija uzsāka izmeklēšanu par Wam iespējami piešķirtu atbalstu. 2003. gada 21. janvārī tā nolēma uzsākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo pārbaudes procedūru ar lēmumu saistībā ar iespējamo Wam piešķirto atbalstu.

7

2004. gada 19. maijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. Attiecībā uz to, vai pirmais un otrais atbalsts (turpmāk tekstā — “apstrīdētie atbalsti”) ir “valsts atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, apstrīdētā lēmuma pamatojuma 75.–79. punktā ir norādīts šādi:

8

Itālijas Republika, no vienas puses, un Wam, no otras puses, Pirmās instances tiesā par apstrīdēto lēmumu cēla prasību atcelt tiesību aktu. Abas prasības tika apvienotas. Itālijas Republika savā prasības pieteikumā tiesību akta atcelšanai izvirzīja septiņus pamatus, Wam izvirzīja desmit. Viens no iebildumiem bija par Komisijas sniegtu nepilnīgu pamatojumu apstrīdētajam lēmumam.

9

Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesas otrā palāta apstrīdēto lēmumu atcēla. Kā pamatu šādam risinājumam Pirmās instances tiesa norādīja Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

10

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā atgādināja, ka, lai atbalstu kvalificētu kā ar kopējo tirgu nesaderīgu “valsts atbalstu”, jābūt izpildītiem visiem EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Nosacījumi ir šādi. Pirmkārt, intervencei ir jābūt no valsts vai no valsts līdzekļiem. Otrkārt, šai intervencei, iespējams, jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to jādod priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai. Ceturtkārt, tai jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumi.

11

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ir atzinusi, ka automātiski nav atzīstams, ka apstrīdētais atbalsts ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā vai rada, vai draud radīt konkurences izkropļojumus, un ka šāda iespējamība esot jāpierāda. Šajā sakarā Komisijai apstrīdētajā lēmumā esot bijis jāmin atbilstošas norādes uz apstrīdētā atbalsta paredzamajām sekām. Katrā ziņā Pirmās instances tiesa ir uzsvērusi, ka Komisijai nebija jāpierāda atbalstu faktiskās sekas.

12

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā ir uzskatījusi, ka apstrīdētā lēmuma pamatojuma 75. un 77. punktā sniegtajā pamatojumā ir “atgādināti no judikatūras izrietoši principi un norādīts, ka nevar izslēgt ietekmi uz tirdzniecību vai konkurenci, [un] tas vien nav uzskatāms par atbilstošu EKL 253. panta prasībām”.

13

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma 75. punktā konstatēto, ka “[šie] ieguldījumi uzlaboja atbalsta saņēmējas finansiālo stāvokli”, Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka tas tieši neattiecas uz nosacījumiem par tirdzniecības ietekmēšanu vai konkurences izkropļošanu, bet vispārīgākā veidā uz priekšrocības piešķiršanu konkrētam uzņēmumam, kas ir vēl viena EKL 87. panta 1. punktā paredzētā valsts atbalsta pazīme. Turpinot Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā atzina, ka “atbalsta piešķiršana konkrētam uzņēmumam, kas raksturīga jebkuram valsts atbalstam, kā arī šī uzņēmuma finansiālās situācijas būtisks uzlabojums nav pietiekami argumenti, lai pierādītu, ka minētais atbalsts atbilst visiem EKL 87. panta 1. punktā uzskaitītajiem kritērijiem”.

14

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma 76. un 78. punktā ietvertajiem pamatojuma elementiem Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 68. punktā ir norādījusi, ka tie ir “dati, kas pierāda, ka Wam darbojas pasaules un Kopienas tirgos, ka tā piedalās tirdzniecībā īpaši ar eksportu un tādējādi konkurē ar citiem uzņēmumiem”.

15

Turpretim pārsūdzētā sprieduma 69. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka “šī informācija nenorāda, kādā veidā, ņemot vērā to raksturu un lietas apstākļus, tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu tikt ietekmēta, nedz arī kādā veidā varētu būt izkropļota vai tas draudētu notikt. Turklāt runa ir tikai par apstākļiem, kuri citu starpā ir jāizvērtē, analizējot apstrīdētā atbalsta iespējamās sekas”.

16

Pirmās instances tiesa ir noraidījusi Komisijas argumentu par to, ka konkurences izkropļošana ir notikusi tādēļ, ka apstrīdētā atbalsta dēļ Wam pozīcija esot tikusi stiprināta, salīdzinot ar citiem uzņēmumiem, kuri varētu ar to konkurēt.

17

Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka arguments nav pieņemams, jo apstrīdētajā lēmumā neesot nedz skaidru norāžu, nedz pietiekamu pierādījumu par šādu stiprināšanu. Šo pašu iemeslu dēļ Pirmās instances tiesa ir noraidījusi argumentu par to, ka apstrīdētais atbalsts ir ļāvis Wam īstenot programmu iekļūšanai ārpuskopienas tirgos un izmantot līdzekļus citiem mērķiem Kopienu tirgū.

18

Pirmās instances tiesa ir noraidījusi Komisijas apgalvojumu, ka neesot nepieciešams pārbaudīt Eiropas Kopienu un Tālo Austrumu tirgu savstarpējo atkarību, jo Wam piedalās Kopienu iekšējā tirgū. Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā ir atzinusi, ka “viens vienīgs atzinums par Wam dalību Kopienu iekšējā tirgū nav pietiekams, lai no tā secinātu ietekmi uz minēto tirgu vai konkurences izkropļošanu un tādējādi nepieciešamību veikt atbalsta seku dziļāku analīzi, ņemot vērā it īpaši apstākli, ka ar atbalstu tiek segti izdevumi Tālo Austrumu tirgū, kā arī attiecīgā gadījumā šī tirgus un Eiropas tirgus savstarpējo atkarību”.

19

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 74. punktā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka apstrīdētajā lēmumā ir atsauce uz tādu tirgu savstarpēju atkarību, kurā darbojas Kopienu uzņēmumi, bet, nonākot pretrunā ar 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C-142/87 Beļģija/Komisija, sauktu “Tubemeuse” (Recueil, I-959. lpp., 36.–38. punkts), neizvirzot precīzus argumentus un pierādījumus, no kā varētu secināt apgalvojumu, kas ietverts šī lēmuma pamatojuma 75. punktā un kas izriet no iepriekš minētajā spriedumā lietā Tubemeuse noskaidrota principa, ka šīs savstarpējās atkarības dēļ apstrīdētais atbalsts var ietekmēt konkurenci Kopienā.

20

Visbeidzot attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma 79. punktu, kurā minēts, ka “neatkarīgi no tā, vai konkrētais atbalsts atbalsta eksportu uz citām ES dalībvalstīm vai uz valstīm ārpus Eiropas Savienības, tas spēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un tāpēc ir pakļauts [EKL] 87. panta 1. punktam”, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 75. punktā ir noteikusi, ka apstrīdētajā lēmumā “nav formāla vērtējuma par konkurences izkropļošanu un tādēļ, šķiet, [Komisija] ir novērsusies no šī nosacījuma minētā panta piemērošanai obligātā rakstura”.

21

Pārsūdzētā sprieduma 75. punktā Pirmās instances tiesa, pirmkārt, ir norādījusi, ka “nekas nenorāda uz to, ka apstrīdētā atbalsta mērķis būtu veicināt eksportu uz citām dalībvalstīm un, otrkārt, ka minētā atbalsta mērķis nav tieši un nekavējoties veicināt eksportu no Eiropas Savienības, bet finansēt programmu iekļūšanai tirgū”.

22

Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 76. punktā ir atzinusi, ka apstrīdētā lēmuma pamatojuma 74. līdz 79. punktā ietvertais pamatojums neļauj saprast, kādā veidā konkrētajos apstākļos apstrīdētais atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus, un ka tādēļ apstrīdētajā lēmumā norādītie apstākļi nav pietiekams pamatojums tādiem secinājumiem, kādus Komisija ir izdarījusi attiecībā uz EKL 87. panta 1. punkta piemērošanu.

23

Līdz ar to Pirmās instances tiesa, nepārbaudot pārējos Itālijas Republikas un Wam izvirzītos pamatus, atcēla apstrīdēto lēmumu nepietiekama pamatojuma dēļ, jo tajā nebija ietverts pietiekami daudz apstākļu, no kā varētu secināt, ka ir izpildīti visi nosacījumi EKL 87. panta 1. punkta piemērošanai.

24

Ar savu apelācijas sūdzību Komisija lūdz Tiesu:

25

Itālijas Republika Tiesai lūdz Komisijas apelācijas sūdzību atzīt par nepieņemamu vai to noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26

Wam lūdz, pirmkārt, Tiesu primāri noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai pakārtoti kā nepamatotu. Otrkārt, pakārtoti Wam lūdz Tiesu citu iemeslu dēļ atcelt apstrīdēto lēmumu vai, treškārt, pakārtoti nodot lietu atpakaļ Pirmās instances tiesai sprieduma taisīšanai un jebkurā gadījumā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp minētajā [atkārtotajā] instancē.

27

Kā Itālijas Republika, tā arī Wam apstrīd apelācijas sūdzības pieņemamību.

28

Itālijas Republika uzskata, ka Komisijas apgalvojums par Pirmās instances tiesas sprieduma neatbilstību Tiesas judikatūrai ir pamats, kas neattiecas uz tiesību jautājumiem.

29

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Tiesas Statūtu 58. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tās tostarp var būt pamatotas ar to, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesību aktus.

30

Tādēļ, kā savu secinājumu 20. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Komisijas apelācijas sūdzība ir konkrēti pamatota ar apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Kopienu tiesības, neievērojot un nepiemērojot tādu EKL 87. panta un 253. panta interpretāciju, kāda noteikta Tiesas judikatūrā.

31

No tā izriet, ka Itālijas Republikas arguments par to, ka apelācijas sūdzība nav pamatota ar tiesību jautājumu, ir jānoraida.

32

Attiecībā uz Wam argumentu par to, ka ar Komisijas celto apelācijas sūdzību Tiesai tiek lūgts, pirmkārt, pārbaudīt pārsūdzēto spriedumu pēc būtības, neaprobežojoties ar“būtisku formas prasību” pārbaudi, kā tas paredzēts EKL 230. pantā, un, otrkārt, veikt pārbaudi pēc būtības, kuru Tiesa nav kompetenta veikt apelācijas stadijā, ir vispirms jānorāda, ka ar EKL 230. pantu Tiesai tiek piešķirta kontroles kompetence par Kopienu iestāžu, izņemot Pirmās instances tiesas, izdotajiem aktiem. Par Pirmās instances tiesas spriedumiem iesniegtās apelācijas sūdzības turpretim ir paredzētas EKL 225. panta 1. punktā un Tiesas statūtos.

33

Turpinot ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtiska formas prasība, kas būtu jānošķir no motivācijas pamatotības, kura attiecas uz apstrīdētā tiesību akta tiesiskumu pēc būtības (šajā sakarā skat. 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C-310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I-2289. lpp., 48. punkts). Tā kā ar Komisijas apelācijas sūdzības vienīgo pamatu ir apstrīdēta tieši Pirmās instances tiesas veiktā pienākuma norādīt pamatojumu analīze, nevarētu iebilst Komisijas lūgumam Tiesai pārbaudīt apstrīdēto lēmumu pēc būtības.

34

No tā izriet, ka Wam arguments par Komisijas vienīgā izvirzītā pamata pieņemamību arī ir jānoraida.

35

Tādēļ apelācijas sūdzība ir atzīstama par pieņemamu.

36

Komisija izvirza tikai vienu prasības pamatu, saskaņā ar kuru pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo tajā konstatēta apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamība. Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punkta un 253. panta noteikumu kombināciju, atzīdama, ka EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas ietvaros, lai pierādītu ietekmes uz tirdzniecību vai konkurences izkropļošanas pastāvēšanu, nepietiek ar faktu, ka uzņēmums ir piedalījies Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Komisija uzskata, ka, sniegdama šādu pamatojumu, Pirmās instances tiesa rīkojas pretrunā Tiesas judikatūrai attiecīgajā jomā.

37

Komisija norāda, ka Wam dalība Kopienas iekšējā tirdzniecībā pati par sevi pierāda, ka atbalsti var ietekmēt minēto tirdzniecību.

38

Pretēji pārsūdzētā sprieduma 73. un 74. punktam, kuros ir kritizēts fakts, ka apstrīdētajā lēmumā nav pietiekamu pierādījumu Wam pozīcijas stiprināšanai konkurences aspektā, Komisija norāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja ar atbalstu uzņēmums var segt savas parastās izmaksas un nostiprināt savu pozīciju attiecībā uz konkurējošiem uzņēmumiem Kopienu iekšējā tirdzniecībā, tad atbalsts ietekmē Kopienu iekšējo tirdzniecību un faktiski izkropļo konkurences apstākļus. Šajā sakarā Komisija uzstāj, ka tai nav jāpārbauda atbalstu faktiskās sekas.

39

Komisija kritizē pārsūdzēto spriedumu par to, ka tajā tiek konstatēta pamatojuma neesamība, jo apstrīdētajā lēmumā neesot neviena argumenta par Kopienu tirgus un Tālo Austrumu tirgus savstarpējo atkarību, kuru ietekmē apstrīdētie atbalsti. Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi faktu, ka nauda ir aizstājama un līdz ar to, ja uzņēmums darbojas Kopienā, nav nepieciešams īpaši demonstrēt iespēju, ka šī uzņēmuma iekļūšanai ārpuskopienas tirgos paredzētais atbalsts ietekmē arī tirdzniecību dalībvalstu starpā un tādējādi var radīt konkurences izkropļojumus.

40

Visbeidzot Komisija norāda uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru — ja no atbalstu piešķiršanas apstākļiem vien izriet, ka atbalsti var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā vai radīt, vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus, — Komisija var aprobežoties, savā lēmumā pamatojoties tikai uz šiem apstākļiem. Komisija uzskata, ka tieši šādi tā ir rīkojusies apstrīdētajā lēmumā.

41

Wam uzskata, ka apelācijas sūdzībai nav nekāda pamata. Wam norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pareizi piemērojusi Tiesas pastāvīgo judikatūru par to, ka pienākums norādīt pamatojumu nav izpildīts, norādot pamatojumu, kas balstīts uz abstraktiem vai tikai hipotētiskiem apsvērumiem. Wam apgalvo, ka nosacījumi, kas saistīti ar ietekmi uz tirdzniecību un konkurences izkropļošanu, ir uzskatami par izpildītiem, tikai pamatojoties uz faktiem, kuri konkrētā un ne tikai abstraktā veidā pierāda, ka konkrētajā gadījumā valsts piešķirts vai no valsts līdzekļiem piešķirts atbalsts nostiprina atbalsta saņēmēja uzņēmuma konkurences pozīciju un atvieglo tā ražošanas izmaksu segšanu.

42

Itālijas Republika uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi EKL 87. panta 1. punkta prasības un ir rīkojusies atbilstoši judikatūrā paredzētajam. 1980. gada 17. septembra spriedumā lietā 730/79 Philip Morris Holland/Komisija (Recueil, 2671. lpp.) ietekme uz tirdzniecību esot definēta kā atbalsts, kam ir “jāstiprina kāda uzņēmuma pozīcija attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienu iekšējā tirdzniecībā”.

43

Itālijas Republika uzskata, ka pat vispārīga iespējami ar atbalstiem iespaidotās Kopienu līmeņa konkurences īpašību pārbaude un tādējādi hipotēze par “relatīvu [pozīcijas] stiprināšanu”, kas izskaidrotu ietekmi uz Kopienu iekšējo tirdzniecību, apstrīdētajā lēmumā nav sniegta. Apelācijas sūdzības 15. punktā ietvertā norāde uz iespējamo stiprināšanas ietekmi neesot pieņemama, jo Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā ir atzinusi, ka šī ietekme pirmo reizi ir tikusi apgalvota tikai tiesas sēdes laikā.

44

Itālijas Republika šo pašu iebildi par nepieņemamību izvirza attiecībā uz apelācijas sūdzības 15. punktā izvirzīto piebildi par konkurences izkropļojumiem, kuri izrietot no tā, ka uzņēmums attiecīgo atbalstu dēļ ir ticis atbrīvots no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāmaksā.

45

Saskaņā ar šīs dalībvalsts viedokli 2004. gada 29. aprīļa spriedumā lietā C-372/97 Itālija/Komisija (Recueil, I-3679. lpp.) 56. punktā ir norādīts, ka pamatojums ir pietiekams, ja Komisija kaut vispārīgā veidā identificē attiecīgas uzņēmumu kategorijas parastās izmaksas un saista tās ar atbalstu priekšmetu. Šajā gadījumā iemesls, kādēļ izdevumi būtu uzskatāmi par “parastajām izmaksām”, apsūdzētā lēmuma pamatojumā nav ticis izskaidrots.

46

Itālijas Republika turklāt norāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Tubemeuse ir skaidri norādīts, ka nevar pieņemt, ka ārpuskopienas konkurences jomā saņemta iespējama priekšrocība ir priekšrocība arī konkurencē Kopienas ietvaros. Tādēļ Pirmās instances tiesa esot pareizi atzinusi, ka šajā sakarā pamatojums nav pietiekams.

47

Visbeidzot Itālijas Republika uzskata, ka Komisijas argumenti par to, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā naudas līdzekļu aizstājamo raksturu, nav pieņemams, jo tas nav juridisks pamats, kas saistīts ar pamatojuma neesamību un ir papildu argumentācija apstrīdētajā lēmumā ietvertajam pamatojumam. Katrā ziņā “līdzekļu atbrīvošanas” teorija neesot pietiekams pamatojums, ja netiek sniegti papildu precizējumi, jo šo teoriju varētu izmantot arī, lai pierādītu, ka apstrīdētajiem atbalstiem nav nekādas ietekmes uz Kopienu tirgu.

48

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā pieprasītajam pamatojumam ir jābūt piemērotam attiecīgā akta raksturam un tajā ir jābūt skaidri un nepārprotami norādītai iestādes, apstrīdētā akta autores, argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu zināt veiktā pasākuma pamatojumu, bet Kopienu tiesa to pārbaudīt. Nav prasīts pamatojumā konkretizēt visus būtiskos faktiskos un tiesiskos pierādījumus, jo tas, vai akta pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jānovērtē, ne tikai ņemot vērā tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo nozari (2006. gada 6. septembra spriedums lietā C-88/03 Portugāle/Komisija, Krājums, I-7115. lpp., 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šī principa piemērošana atbalsta kvalifikācijai nozīmē, ka ir jābūt norādītiem iemesliem, kāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgajam pasākumam ir piemērojams EKL 87. panta 1. punkts. Šajā sakarā arī tad, ja no apstākļiem, kuros atbalsti ir piešķirti, izriet, ka tie var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un traucēt vai apdraudēt konkurenci, Komisijai šie apstākļi vismaz ir jāmin sava lēmuma motīvu daļā (iepriekš minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Lai valsts pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, nav jākonstatē, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un traucē konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu ietekmēt tirdzniecību un draud izkropļot konkurenci (2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C-222/04 Cassa di Risparmio di Firenze u.c., Krājums, I-289. lpp., 140. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Attiecībā tieši uz nosacījumu par tirdzniecības dalībvalstu starpā ietekmēšanu no judikatūras izriet, ka atbalsts, ko dalībvalsts piešķīrusi kā nodokļu atvieglojumu atsevišķiem nodokļu maksātājiem, ir uzskatāms par tādu, kas var ietekmēt tirdzniecību un tādējādi atbilstošu šim nosacījumam, ja attiecīgie nodokļu maksātāji veic saimniecisku darbību, kas ir šīs tirdzniecības priekšmets, vai ja nevar izslēgt, ka tie ir citās dalībvalstīs dibinātu uzņēmumu konkurenti (šajā sakarā skat. 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C-172/03 Heiser, Krājums, I-1627. lpp., 35. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Portugāle/Komisija, 91. punkts).

52

It īpaši Tiesa ir atzinusi, ka, ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību (iepriekš minētais spriedums lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 141. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Šajā sakarā tas apstāklis, ka kāda no tautsaimniecības nozarēm tiek liberalizēta Kopienu līmenī, var liecināt par faktisku vai iespējamu atbalsta ietekmi uz konkurenci, kā arī par tā sekām uz tirdzniecību starp dalībvalstīm (iepriekš minētais spriedums lietā Cassa di Risparmio di Firenze u.c., 142. punkts un tajā minētā judikatūra).

54

Attiecībā uz konkurences izkropļošanas nosacījumu ir jāatgādina, ka darbības atbalsti, proti, atbalsti, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences apstākļu izkropļojumu (2000. gada 19. septembra spriedums lietā C-156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I-6857. lpp., 30. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Heiser, 55. punkts).

55

Šajā gadījumā ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa ir ievērojusi iepriekš atgādināto judikatūru par Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu valsts atbalsta jomā, pārsūdzētā sprieduma 76. punktā secinot, ka apstrīdētā lēmuma pamatojuma 74.–79. punktā izklāstītais pamatojums neļauj īsti saprast, kādā veidā konkrētās lietas apstākļos apstrīdētie atbalsti var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus.

56

Attiecībā uz konkrētās lietas apstākļiem Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 63. punktā ir pamatoti uzsvērusi, ka apstrīdēto atbalstu mērķis ir ar aizdevuma ar samazinātu procentu likmi palīdzību finansēt izmaksas iekļūšanai trešo valstu tirgos, kas saistītas ar pastāvīgo pārstāvniecību nodibināšanu vai reklāmas pasākumiem, un ka to ekvivalents — atbalsts — ir salīdzinoši neliela summa. Turklāt minētā sprieduma 75. punktā Pirmās instances tiesa kā epigrāfu ir norādījusi, ka minēto atbalstu mērķis nav tieši un nekavējoties veicināt eksportu no Eiropas Savienības, bet gan finansēt programmu iekļūšanai tirgū.

57

Ņemot vērā lietai raksturīgos apstākļus, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 63. punktā atzīdama, ka Komisijai it īpaši ir pienākums pārbaudīt, vai apstrīdētie atbalsti ir uzskatāmi par tādiem, kas ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un var izkropļot konkurenci, apstrīdētajā lēmumā sniedzot atbilstošas norādes par šo atbalstu paredzamajām sekām.

58

Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 64. punktā Pirmās instances tiesa ir pamatoti precizējusi, ka būtu bijis pietiekami, ja Komisija būtu konkrēti paskaidrojusi, kādā veidā apstrīdētie atbalsti var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus. Šajā kontekstā Pirmās instances tiesa it īpaši ir uzsvērusi, ka Komisijai nebija jāveic konkrētā tirgus vai attiecīgo tirdzniecības plūsmu dalībvalstu starpā ekonomiskā analīze, nedz arī jāpierāda apstrīdēto atbalstu faktiskā ietekme, it īpaši attiecībā uz Wam noteiktajām cenām, vai arī jāpārbauda Wam tirdzniecība Apvienotās Karalistes tirgū.

59

Attiecībā uz konkrētu šo principu piemērojumu Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 66. punktā ir pareizi konstatējusi, ka vispārīgs pamatojums, kāds ir ietverts apstrīdētā lēmuma pamatojuma 75. un 77. punktā, kas balstīts uz iepriekš minētā sprieduma lietā Tubemeuse izrietošo principu atkārtošanu, pats par sevi nav uzskatāms par atbilstošu EKL 253. panta prasībām.

60

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojuma 76. un 78. punktā ietvertajiem pamatojuma elementiem Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 68.–74. punktā ir atzinusi, ka minētie pamatojuma punkti, pat lasot kombinācijā ar apstrīdētā lēmuma pamatojuma 75. punktā izklāstītajiem principiem un secinājumu, ka Wam finansiālā situācija ir uzlabojusies, nav pietiekami, lai varētu saprast, kādā veidā apstrīdētie atbalsti konkrētajā lietā var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus.

61

Pretēji Komisijas nostājai šajā jautājumā tikai tas, ka Wam piedalās Kopienu iekšējā tirdzniecībā, būtisku daļu savas produkcijas eksportējot Eiropas Savienības iekšienē, šī sprieduma 56. punktā atgādinātajos lietai raksturīgajos apstākļos nav pietiekami, lai pierādītu minēto ietekmi.

62

Šajā sakarā it īpaši ir jāatgādina, ka, ja no šī sprieduma 50. un 53. punkta minētās judikatūras izriet, ka šāda ietekme faktiski var izrietēt no tā, ka atbalsta saņēmējs darbojas liberalizētā Eiropas tirgū, tad jāsecina, ka šajā lietā — pretēji minēto lietu apstākļiem — apstrīdētie atbalsti nav tieši saistīti ar atbalsta saņēmēja darbību šajā tirgū, bet to mērķis ir segt izmaksas iekļūšanai trešo valstu tirgos. Šādos apstākļos un arī tādēļ, ka runa ir par atbalstiem, kuru ekvivalents ir samērā neliela summa, minēto atbalstu ietekme uz Kopienu iekšējo tirdzniecību un konkurenci nav tik pēkšņa un labi jūtama, Komisijai savs lēmums ir jāpamato rūpīgāk.

63

Visbeidzot attiecībā uz šī sprieduma 54. punktā minēto judikatūru, atbilstoši kurai atbalsti, ar ko paredzēts uzņēmumu atbrīvot no izmaksām, kuras tam parasti būtu jāsedz saistībā ar ikdienas pārvaldību vai parastu darbību, principā rada konkurences apstākļu izkropļojumu, ir jāatzīst, ka šajā gadījumā atbalstu mērķis nav atbrīvot Wam no šīm izmaksām.

64

No iepriekš minētā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 62.–76. punktā izklāstītajā vērtējumā būtībā norādot, ka Komisijai bija jāveic dziļāka analīze par apstrīdēto atbalstu iespējamo ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā un konkurenci un ka tai apstrīdētajā lēmumā bija jāsniedz papildu norādes par minēto ietekmi, Pirmās instances tiesa nav vēlējusies balstīties uz iepriekš minēto judikatūru, bet gan ņemt vērā lietai raksturīgos apstākļus, tādējādi nepieļaujot, ka tai šajā sakarā varētu pārmest kļūdu tiesību piemērošanā.

65

Turklāt šādu secinājumu neatspēko arī Komisijas izvirzītie argumenti par Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 74. punktā konstatēto. Šie konstatējumi par Eiropas tirgus un Tālo Austrumu tirgus savstarpējās atkarības pārbaudi attiecas uz iespēju, ka netieši tiek ietekmēta Kopienu iekšējā tirdzniecība un konkurence, kas pamatā tiek apskatīta iepriekš minētajā spriedumā lietā Tubemeuse. Ja šāda savstarpējās atkarības pārbaude nebūtu nepieciešama gadījumā, kad ir pierādīts, ka atbalsts tieši ietekmē Kopienu iekšējo tirgu, tomēr ir jāatzīst, ka apstrīdētajā lēmumā, kā tas ticis secināts jau iepriekšējos šī sprieduma punktos, tas nav pietiekami atainots.

66

No visa iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzība ir jānoraida.

67

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Itālijas Republika un Wam ir prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tai spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: