Atbilstošās tiesību normas

Strīda rašanās fakti

Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums

Lietas dalībnieku prasījumi

Par apelāciju

Par pieņemamību

Par vispārēju iebildi par nepieņemamību

Par iebildi par nepieņemamību, kas pamatota ar to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas nozīmīgu pārsūdzētā sprieduma daļu

Par lietas būtību

Par trešā pamata otro daļu, kas izriet no kļūdas tiesību piemērošanā, ko Pirmās instances tiesa pieļāvusi, piemērojot pārmērīgu pierādīšanas standartu attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek atļautas koncentrācijas

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par pirmo pamatu, kas izriet no kļūdas tiesību piemērošanā, ko Pirmās instances tiesa pieļāvusi, pamatojoties uz paziņojumu par iebildumiem, lai novērtētu strī-dīgā lēmuma saturu

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par otro pamatu, kā arī par trešā pamata pirmo daļu, kas izriet no kļūdām tiesību piemērošanā tā iemesla dēļ, ka Pirmās instances tiesa Komisijai ir prasījusi, lai tā pēc atbildes uz paziņojumu par iebildumiem veiktu jaunas pārbaudes, un attiecībā uz pierādījumiem, kas iesniegti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ir piemērojusi pārmērīgus pierādīšanas standartus

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par septīto pamatu, kas izriet no kļūdas tiesību piemērošanā tādēļ, ka Pirmās instances tiesa ir pamatojusies uz pierādījumiem, kas nav darīti zināmi koncentrācijas dalībniecēm

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par piekto pamatu, kas izriet no kļūdas tiesību piemērošanā tādēļ, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā atbilstošos juridiskos kritērijus, kas ir piemērojami kolektīva dominējoša stāvokļa radīšanas vai nostiprināšanas jomā

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu, kas izriet no kļūdas tiesību piemērošanā tādēļ, ka Pirmās instances tiesa ir pārsniegusi tai saistošās pārbaudes tiesā ietvarus

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par sesto pamatu, kas izriet no kļūdas tiesību piemērošanā tādēļ, ka Pirmās instances tiesa ir piemērojusi nepareizu normu tādu lēmumu pamatošanas jomā, ar kuriem tiek atļauta koncentrācija

— Pārsūdzētais spriedums

— Lietas dalībnieku argumenti

— Tiesas vērtējums

Par apgalvoto pretapelācijas sūdzību

Par lietas nodošanu atpakaļ Pirmās instances tiesai

1

Apelācijas sūdzībā Bertelsmann AG (turpmāk tekstā — “Bertelsmann”) un Sony Corporation of America (turpmāk tekstā — “Sony”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā T-464/04 Impala/Komisija (Krājums, II-2289. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā bija atcēlusi Komisijas 2004. gada 19. jūlija Lēmumu 2005/188/EK, ar ko uzņēmumu koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta Nr. COMP/M.3333 — Sony/BMG) (OV 2005, L 62, 30. lpp.; turpmāk tekstā — “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes 1989. gada 21. decembra Regulas (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp., ar labojumiem OV 1990, L 257, 13. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp., ar labojumiem OV 1998, L 40, 17. lpp.; turpmāk tekstā — “Regula”), 2. panta 2. un 3. punktā ir noteikts šādi:

“2.   Koncentrācija, kas nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par saderīgu ar kopējo tirgu.

3.   Koncentrācija, kas rada vai nostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence, ir atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu.”

3

Regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts.

[..]

4

Formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros par koncentrācijas darījuma saderību ar kopējo tirgu, kas ierosināta saskaņā ar Regulas 6. panta 1. punkta c) apakšpunktu (turpmāk tekstā — “formālā procedūra”), Regulas 8. panta 2. un 3. punktā attiecīgi Komisijai ir piešķirtas tiesības pieņemt vai nu lēmumu par saderību, ja nepieciešams, pēc attiecīgo uzņēmumu veiktajām izmaiņām to paziņotajā koncentrācijas plānā, vai arī lēmumu par nesaderību. Saskaņā ar Regulas 8. panta 5. punkta a) apakšpunktu Komisija var atsaukt lēmumu, ko tā pieņēmusi saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja saderības atzīšana ir pieņemta, pamatojoties uz nepareizu informāciju, par ko ir atbildīgs viens no uzņēmumiem, vai ja tā ir iegūta ar viltu.

5

No Regulas 10. panta 1. punkta izriet, ka, izņemot dažas noteiktas situācijas, kuras šajā gadījumā nav atbilstošas, Komisijai viena mēneša laikā ir jāizlemj ierosināt vai neierosināt formālu procedūru. Saskaņā ar šā panta 3. punktu lēmums, ar ko paziņotu koncentrāciju atzīst par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ir jāpieņem ne vēlāk kā četru mēnešu laikā pēc dienas, kad uzsākta formālā procedūra. Saskaņā ar Regulas 10. panta 6. punktu paziņoto koncentrāciju uzskata par saderīgu ar kopējo tirgu, ja Komisija attiecīgi tā paša 10. panta 1. un 3. punktā noteiktajos termiņos nav pieņēmusi vai nu lēmumu par formālās procedūras ierosināšanu, vai arī lēmumu, ar kuru atzīst šīs koncentrācijas saderību.

6

Regulas 11. pants attiecas uz informācijas pieprasījumiem, ko Komisija, pildot ar šo regulu noteiktos pienākumus, var adresēt it īpaši ziņotājām pusēm un citiem uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām vajadzības gadījumā lēmuma veidā. Regulas 14. un 15. pantā ir paredzēta naudas sodu un kavējuma naudu uzlikšana, ja tiek paziņota neprecīza vai kļūdaina informācija.

7

Regulas 18. panta 3. punktā ir noteikts:

“Komisija pieņem lēmumu, pamatojoties tikai uz iebildumiem, par kuriem abas puses spējušas iesniegt savus apsvērumus. Lietvedībā pilnīgi jāievēro tiesības uz aizstāvību. Lietas dokumenti ir pieejami vismaz tieši iesaistītajām pusēm, ievērojot uzņēmumu likumīgās intereses aizsargāt savus komercnoslēpumus.”

8

Regulas 19. pants attiecas uz Komisijas sadarbību ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Šī noteikuma 3. punktā ir paredzēts, ka ar Padomdevēju komiteju koncentrāciju jautājumos konsultējas, pirms tiek pieņemts kāds lēmums saskaņā ar Regulas 8. panta 2.–5. punktu. Saskaņā ar šī paša panta 6. punktu minētā Padomdevēja komiteja izsaka savu viedokli par Komisijas lēmuma projektu, vajadzības gadījumā balsojot.

9

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu Komisijas 1998. gada 1. marta Regulā (EK) Nr. 447/98 par paziņojumiem, termiņiem un uzklausīšanu, kas paredzēti Padomes Regulā (EEK) Nr. 4064/89 (OV L 61, 1. lpp.; turpmāk tekstā — “piemērošanas Regula”), paziņojumos par plānoto koncentrāciju prasīto informāciju un dokumentus iekļauj CO veidlapā, kas ir pievienota regulai.

10

Piemērošanas Regulas 13. panta 2. punktā it īpaši ir paredzēts, ka Komisija nosūta savus iebildumus ziņotājām pusēm rakstiski, nosakot termiņu, kurā ziņotājas puses var informēt Komisiju par savu viedokli rakstveidā.

11

Strīda rašanās faktus Pirmās instances tiesa ir izklāstījusi pārsūdzētā sprieduma 1.–11. punktā šādi:

12

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 3. decembrī, Impala cēla prasību par strīdīgā lēmuma atcelšanu. Savas prasības pamatojumam Impala izvirzīja piecus pamatus, ko veido vairākas daļas.

13

Attiecībā uz pirmo prasības pamatu par iepriekšēja kolektīva dominējoša stāvokļa nostiprināšanu Pirmās instances tiesa, iepriekš formulējusi konkrētus apsvērumus par “kolektīva dominējoša stāvokļa” jēdzienu, izvērtēja argumentu par to, ka būtībā strīdīgajā lēmumā no tiesību viedokļa neesot pietiekami izskaidrots, kādu iemeslu dēļ atlaides, it īpaši atlaides reklāmas nolūkā, rada šķēršļus pārskatāmībai, kas nepieciešama, lai šāds stāvoklis izveidotos.

14

Izdarījusi secinājumu, kas norādīts pārsūdzētā sprieduma 325. punktā un saskaņā ar kuru būtībā strīdīgais lēmums būtu jāatceļ pamatojuma nepietiekamības dēļ, Pirmās instances tiesa tomēr pilnības labad minētā sprieduma 327.–458. punktā izvērtēja Impala argumentus, saskaņā ar kuriem Komisijas izvirzītajos pierādījumos par attiecīgo mūzikas ierakstu tirgu pārskatāmības nepietiekamību esot trūkumi acīmredzamu kļūdu dēļ vērtējumā.

15

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 373. punktā norādīja, ka gan no strīdīgā lēmuma, gan no argumentiem, kurus Komisija ir izvirzījusi minētajā tiesā, var secināt, ka vienīgais apstāklis attiecībā uz tirgus necaurredzamību izriet no tā, ka atlaižu reklāmas nolūkā pārskatāmība ir maza. Tā pārsūdzētā sprieduma 377. un 378. punktā nolēma, ka, pirmkārt, strīdīgajā lēmumā minētie pierādījumi nepamato no tiem izdarītos Komisijas secinājumus un ka, otrkārt, šie secinājumi visai skaidri atšķiras no paziņojumā par iebildumiem izteiktajiem atzinumiem.

16

Pārsūdzētā sprieduma 475. un 476. punktā Pirmās instances tiesa izteica savus secinājumus par pirmo pamatu šādiem vārdiem:

17

Ar Pirmās instances tiesā izvirzīto otro pamatu Impala apgalvoja — neuzskatīdama, ka plānotā koncentrācija radīšot kolektīvu dominējošu stāvokli mūzikas ierakstu tirgū, Komisija esot pārkāpusi EKL 253. pantu un pieļāvusi kā acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tā arī kļūdu tiesību piemērošanā.

18

Pārsūdzētā sprieduma 527. punktā Pirmās instances tiesa atspoguļoja kolektīva dominējoša stāvokļa radīšanas riska analīzi, kas bija izklāstīta strīdīgajā lēmumā, un pēc tam minētā sprieduma 528. punktā izteica šādus apsvērumus:

“[..] šos dažus virspusējos, pat formālos apsvērumus nevar uzskatīt par apmierinošu prognožu analīzi [..], ko Komisijai ir pienākums veikt, un it īpaši, ja, kā šajā gadījumā, koncentrācija rada nopietnus sarežģījumus. Neatkarīgi no Pirmās instances tiesas vērtējuma par pirmo pamatu faktiski gan no apstākļa, ka Komisijai, lai secinātu, ka pirms koncentrācijas nepastāv kolektīvs dominējošs stāvoklis, [strīdīgajā] lēmumā bija jāveic plašs iztirzājums, gan no tā, ka pēc piecu mēnešu izmeklēšanas paziņojumā par iebildumiem tā ir secinājusi, ka pastāv šāds iepriekšējs stāvoklis, izriet, ka nopietni iebildumi, kuri ir vispusīgi jāpārbauda, a fortiori izvirza jautājumu par kolektīva dominējoša stāvokļa rašanās risku pēc divu no piecu lielo uzņēmumu [lielās ierakstu kompānijas, turpmāk tekstā — “lielie uzņēmumi”] apvienošanās. No tā vien, ka šāda pārbaude nav veikta, izriet, ka otrais pamats ir pamatots.”

19

Pilnības labad Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 539. punktā nolēma, ka Komisija, lai secinātu, ka koncentrācijas rezultātā nerodas kolektīvs dominējošs stāvoklis, nevarēja, nepieļaujot kļūdu, pamatoties uz tādu pierādījumu neesamību, ka iepriekš nav īstenoti pretpasākumi.

20

Šādos apstākļos Pirmās instances tiesa secināja, ka minētajā tiesā izvirzītais pirmais un otrais pamats ir pamatots, un atcēla strīdīgo lēmumu, neizskatot izvirzīto trešo līdz piekto pamatu.

21

Apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

22

Ar septiņiem apelācijas pamatiem, no kuriem daži ir sadalīti vairākās daļās, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda attiecīgi kļūdas tiesību piemērošanā, ko pārsūdzētajā spriedumā pieļāvusi Pirmās instances tiesa, jo tā:

23

Sony BMG Music Entertainment BV pilnībā pievienojas apelācijas sūdzībai un apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem.

24

Komisijas prasījumi būtībā sakrīt ar apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumiem. Komisija atbalsta pirmo, otro un ceturto pamatu, kā arī trešā pamata pirmo daļu.

25

Impala lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Ievadam tā apgalvo, ka apelācijas sūdzība pilnībā vai daļēji nav pieņemama. Turklāt saskaņā ar Impala teikto apelācijas sūdzība nekādā ziņā nevarot izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas neesot apstrīdējušas pārsūdzētā sprieduma 528. punktu, kas pats par sevi esot pietiekams, lai pamatotu strīdīgā lēmuma atcelšanu.

26

Apelācijas sūdzības iesniedzējas un Komisija lūdz noraidīt gan iebildi par nepieņemamību, gan argumentus par pārsūdzētā sprieduma 528. punktu, kas ir rezumēti šī sprieduma iepriekšējā punktā.

27

Atbildes raksta uz apelāciju beigās Komisija ir izteikusi “papildu apsvērumus” par [strīdīgā] lēmuma “būtiskajiem pamatiem”. Impala šos apsvērumus ir apstrīdējusi, atsaucoties uz Tiesas Reglamenta 117. panta 2. punktu. Apelācijas sūdzības iesniedzējas šos apsvērumus atbalsta.

28

Impala ievadam atsaucas uz apelācijas sūdzības nepieņemamību, jo ar to tiek mēģināts no jauna izvērtēt faktu jautājumus, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamību un uz tajā pieļauto acīmredzamo kļūdu vērtējumā, ko Pirmās instances tiesa jau esot izskatījusi. Lielā mērā ar apelācijas sūdzību tiekot mēģināts panākt faktu jautājumu atkārtotu izvērtēšanu, kas neesot Tiesas kompetencē. Impala turklāt apgalvo, ka jautājums, vai lēmums ir pietiekami pamatots, ir faktu jautājums. Visbeidzot, tā piebilst, ka individuālām atbildēm uz apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem būtu jāpiešķir pakārtots raksturs.

29

Šajā sakarā ir jāatgādina, kā tas izriet no EKL 225. panta un Tiesas Statūtu 58. panta pirmās daļas, ka apelācijas sūdzība ir ierobežota ar tiesību jautājumiem. Pirmās instances tiesa ir vienīgā instance, kurai ir kompetence, no vienas puses, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu materiālā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem, un, no otras puses, veikt šo faktu vērtējumu. Ja Pirmās instances tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, tad Tiesai saskaņā ar EKL 225. pantu ir kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un tiesiskās sekas, kuras Pirmās instances tiesa ir paredzējusi. Tādējādi Tiesa nav kompetenta konstatēt faktus vai principā pārbaudīt pierādījumus, ko Pirmās instances tiesa ir pieņēmusi šo faktu atbalstam. Ja šie pierādījumi ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārīgie tiesību principi un procesuālie noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu, iesniegto pierādījumu izvērtējums ir jāveic Pirmās instances tiesai pašai. Tādēļ šis izvērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas Tiesai jāpārbauda apelācijas ietvaros (skat. it īpaši 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 23. un 24. punkts;2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C-551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I-3173. lpp., 51. un 52. punkts, kā arī 2007. gada 10. maija spriedumu lietā C-328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I-3921. lpp., 41. punkts).

30

Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru jautājums par pienākuma norādīt pamatojumu apjomu ir tiesību jautājums, kas ir pakļauts Tiesas pārbaudei apelācijas tiesvedībā, jo, šajā tiesvedībā veicot lēmuma likumības pārbaudi, noteikti jāņem vērā fakti, uz kuriem Pirmās instances tiesa pamatojusies, lai izdarītu secinājumu, ka pamatojums ir pietiekams vai nepietiekams (skat. 1997. gada 20. novembra spriedumu lietā C-188/96 P Komisija/V, Recueil, I-6561. lpp., 24. punkts, kā arī 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 453. punkts).

31

Runājot par pašreizējo lietu, kā tas jau izriet no šī sprieduma 22. punkta un pretēji Impala apgalvojumam, apelācijas sūdzības iesniedzējas ar savu sūdzību nevēlas vispārējā veidā apšaubīt Pirmās instances tiesas faktu vērtējumu pašu par sevi. Tās turpretī būtībā izvirza tiesību jautājumus, kas juridiski var būt apelācijas sūdzības priekšmets. Līdz ar to ir jānoraida Impala izvirzītā vispārējā iebilde par nepieņemamību. Ņemot to vērā un tā kā Impala precīzāk apgalvo noteiktu apelācijas sūdzības daļu nepieņemamību, šīs iebildes ir jāizskata, izvērtējot attiecīgos pamatus.

32

Impala apgalvo, ka katrā ziņā pārsūdzētā sprieduma 528. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka Komisija nav veikusi prognožu analīzi par to, vai attiecīgā koncentrācija varētu radīt kolektīvu dominējošu stāvokli, un šī vienīgā iemesla dēļ ir nolēmusi, ka otrais Impala izvirzītais pamats bijis pamatots, kas pats par sevi esot pietiekams, lai strīdīgais lēmums tiktu atcelts. Līdz ar to, kā uzskata Impala, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzējas panāktu, ka viens vai vairāki to pamati tiktu atzīti par pamatotiem, apelācijas sūdzība katrā ziņā būtu jānoraida ar pamatojumu, ka tās nav apstrīdējušas konstatējumu par to, ka nav veikta nekāda prognožu analīze.

33

Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka procesuālajā rakstā, ar ko tika ierosināta apelācijas tiesvedība un kurā ir uzskaitītas konkrētas pārsūdzētā sprieduma kritizētās daļas, ir atsauce arī uz minētā sprieduma 528. punktu, kā arī uz sprieduma 533., 539. un 541. punktu, kuri tāpat attiecas uz jautājumu par kolektīva dominējoša stāvokļa radīšanu.

34

Šādos apstākļos nav iespējams juridiski korekti apgalvot, ka apelācijas sūdzība ir ierobežota ar Pirmās instances tiesas faktu izklāstu attiecībā uz jautājumu par iepriekš pastāvoša kolektīva dominējoša stāvokļa nostiprināšanu, lai tāpēc to noraidītu kopumā kā nepieņemamu.

35

Apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie septiņi pamati dažādos aspektos pārklājas. Būtībā no pirmā līdz ceturtajam pamatam, kā arī septītais pamats attiecas uz Pirmās instances tiesas veiktās pārbaudes kārtību, it īpaši attiecībā uz jautājumiem par pierādījumiem. Piektais pamats attiecas uz kolektīva dominējoša stāvokļa jēdzienu. Sestais pamats attiecas uz Pirmās instances tiesas vērtējumu par strīdīgā lēmuma nepietiekamu pamatojumu.

36

Vispirms ir jāsāk ar šīs apelācijas sūdzības izskatīšanu pēc būtības, saskaņā ar pamatiem, kas attiecas uz pierādījumu izmantošanas noteikumiem, ko piemērojusi Pirmās instances tiesa, un, pirmkārt, saskaņā ar trešā pamata otro daļu.

37

It īpaši no pārsūdzētā sprieduma 289., 366. un 459. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa centās noskaidrot, vai pierādījumi strīdīgā lēmuma pamatā bija tādi, kas varētu pamatot šajā lēmumā sniegto Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgie tirgi neesot bijuši pietiekami pārskatāmi, lai pieļautu kolektīvu dominējošu stāvokli.

38

Ar savu trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot nepareizu un pārmērīgu pierādīšanas standartu attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek atļautas koncentrācijas. Šī pamata otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi interpretējusi pierādīšanas noteikumus, kas ir piemērojami šādiem lēmumiem.

39

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata — tā kā Komisijas uzdevums esot pamatot lēmumu, ar ko tiek aizliegta koncentrācija, ja tā nav varējusi iegūt pierādījumus, kas atbilst Kopienu tiesu noteiktajam augstajam standartam šāda aizlieguma pamatošanai, it īpaši, kad Komisija atsaucas uz tēzi par kolektīvu dominējošu stāvokli, tai plānotā koncentrācija ir jāatļauj. It īpaši no Regulas 10. panta 6. punkta izriet, ka, ja Komisija konkurences traucējumus nevar pierādīt ar pārliecinošiem pierādījumiem, Regulā paredzētais regulējums nosaka tai pienākumu šādu koncentrāciju atļaut.

40

Papildus tam apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā sakarā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neatzīstot, ka Komisijai koncentrācijas aizlieguma gadījumā ir jāievēro augstākas pierādīšanas prasības nekā tās atļaušanas gadījumā, jo aizliegums ir liels šķērslis ziņotāju pušu komerciālajai brīvībai, un uz koncentrācijām jāattiecina prezumpcija par to saderību ar kopējo tirgu. No judikatūras izrietot, ka Komisijai ir jāpierāda koncentrāciju aizliedzoša lēmuma pamatotība atbilstoši striktākam kritērijam nekā tam, kas izriet no vienkāršas iespējamību izsvēršanas, un līdz ar to attiecībā uz lēmumu, ar ko koncentrācija tiek atļauta, Komisija neesot pakļauta tādam pašam pierādīšanas pienākumam kā attiecībā uz lēmumu, ar ko koncentrācija tiek aizliegta. Saskaņā ar normu, kas ir striktāka nekā vienkārša iespējamību līdzsvarošana, Komisijai faktiski esot pienākums sniegt vienīgi pierādījumu par lēmuma, ar ko tiek aizliegta koncentrācija, pamatotību. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šādas “asimetriskas” pierādījumu normas neņemšana vērā caurvij Pirmās instances tiesas vērtējumu par strīdīgo lēmumu un pierādījumiem, uz kuriem pamatojās Komisija.

41

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa līdz ar to ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, prasot Komisijai pierādīt mūzikas ierakstu tirgus pārskatāmības neesamību, lai gan tai bija jāizvērtē, vai strīdīgā lēmuma pieņemšanas datumā pietiekami pierādījumi ļāva tai juridiski pietiekami noteikt minētās pārskatāmības esamību. Šāda kļūda attiecoties uz visu pārsūdzēto spriedumu un it īpaši, kā norādīts dažādos apelācijas sūdzībā sīki raksturotajos aspektos, uz minētā sprieduma 381.–387., 389., 420., 428., 429. un 433. punktu.

42

Kā norāda Impala, ja tiktu sekots apelācijas sūdzības iesniedzēju trešā pamata otrās daļas atbalstam izvirzītajiem argumentiem un atzīta prezumpcija par labu koncentrācijas atļaujai, tas varētu radīt tādas smagas sekas attiecībā uz koncentrācijas kontroles sistēmu kā, piemēram, sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku. Šādā argumentācijā neesot ņemts vērā smalkais līdzsvars, kas ar Kopienu tiesisko regulējumu ir izveidots attiecībā uz kontroli pār koncentrāciju starp privātām un sabiedriskām interesēm un Komisijas “divkāršās simetrijas pienākumu” aizliegt koncentrācijas, kas nav saderīgas ar kopējo tirgu, un atļaut koncentrācijas, kas ar to ir saderīgas. Šajā sakarā prasītie pierādīšanas standarti atbilstot iespējamību izsvēršanai, un Komisijai esot jāpierāda tas, kas ir visvairāk iespējams. Turklāt Impala apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir secinājusi, no vienas puses, ka Komisija esot apkopojusi pārliecinošu pierādījumu kopumu, kas atklāj attiecīgo tirgu pārskatāmību, bet tā tomēr beigu beigās, pamatojoties uz “mazāk pārskatāmām” atlaidēm reklāmas nolūkā, esot uzskatījusi, ka šī pārskatāmība neesot bijusi pietiekama. No otras puses, Pirmās instances tiesa tāpat esot konstatējusi, ka pierādījumi, kas bija paredzēti šīs pārskatāmības nepietiekamības pierādīšanai, neesot to pamatojuši.

43

Impala turklāt uzskata, ka ar šī sprieduma 41. punktā minētajiem argumentiem apelācijas sūdzības iesniedzējas šķiet aicinām Tiesu atgriezties pie Pirmās instances tiesas veiktā faktu vērtējuma.

44

Ievadam ir jānorāda, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, ka pierādījumu jomā piemērojamo normu apgalvota neievērošana ir tiesību jautājums, kas apelācijas tiesvedības stadijā ir pieņemams (skat. šajā sakarā 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I-4287. lpp., 65. punkts, kā arī 2007. gada 25. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-403/04 P un C-405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I-729. lpp., 40. punkts). Tā kā Impala savas vispārējās iebildes par nepieņemamību ietvaros ir specifiski izvirzījusi trešā pamata nepieņemamību kopumā, šāda argumentācija nav atbalstāma.

45

Attiecībā uz lietu pēc būtības, kā to norāda arī Impala, trešā pamata otrā daļa ir balstīta uz tēzi, ka pierādījumu jomā prasības ir atšķirīgas atkarībā no tā, vai runa ir par lēmumu, ar ko koncentrācija tiek atļauta, vai lēmumu, ar ko koncentrācija tiek aizliegta. Šajā sakarā lietas dalībnieki nav apstrīdējuši, ka pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa ir piemērojusi tādas pašas pierādīšanas prasības attiecībā uz strīdīgo lēmumu, kas ir lēmums, ar ko koncentrācija tiek atļauta, kā tās, kuras būtu jāpiemēro lēmumam, ar ko koncentrācija tiek aizliegta.

46

Šajā sakarā vispirms ir jāatgādina, ka no Regulas 2. panta 2. un 3. punkta noteikumu formulējuma neizriet, ka tā paredz dažādas prasības attiecībā uz pierādījumiem tādu lēmumu jomā, ar ko tiek atļauta koncentrācija, no vienas puses, un tādu lēmumu jomā, ar ko tiek aizliegta koncentrācija, no otras puses.

47

Kā Tiesa to būtībā jau ir izlēmusi, prognozes analīzi, kas ir vajadzīga uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā, veido izvērtējums par to, kā koncentrācija varētu grozīt faktorus, kas nosaka konkurences stāvokli noteiktā tirgū, lai pārbaudītu, vai tā varētu radīt nozīmīgus šķēršļus efektīvai konkurencei, un šādai analīzei ir jāparedz dažādas cēloņsakarības, lai apstiprinātu to, kuras iespējamība ir vislielākā (šajā sakarā skat. 2005. gada 15. februāra spriedumu lietā C-12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I-987. lpp., 43. punkts).

48

Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumam no Regulas tādēļ nevar izsecināt vispārēju prezumpciju par paziņotas koncentrācijas saderību vai nesaderību ar kopējo tirgu.

49

Šādu Regulas interpretāciju neatceļ tās 10. panta 6. punkts, saskaņā ar kuru paziņota koncentrācija tiek uzskatīta par saderīgu ar kopējo tirgu, ja Komisija paredzētajā termiņā nav pieņēmusi lēmumu par šādas koncentrācijas saderību. Faktiski šis noteikums ir specifisks izteikums ātruma prasībai, kas raksturo Regulas vispārējo uzbūvi un kas uzliek Komisijai pienākumu ievērot stingrus termiņus galīgā lēmuma pieņemšanai (šajā sakarā skat. 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C-202/06 P Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, Krājums, I-12129. lpp., 39. punkts). Minētais noteikums tomēr ir izņēmums no Regulas vispārējās uzbūves, kas it īpaši izriet no tās 6. panta 1. punkta un 8. panta 1. punkta, saskaņā ar kuru Komisija skaidri lemj par koncentrācijām, kas tai ir paziņotas.

50

Turklāt skaidrs ir tas, ka Komisijas lēmumiem par koncentrāciju saderību ar kopējo tirgu, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, jābūt pamatotiem ar pietiekami nozīmīgiem un atbilstošiem pierādījumiem (šajā sakarā skat. Tiesas 1998. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C-68/94 un C-30/95 Francija u.c./Komisija, saukts “Kali & Salz”, Recueil, I-1375. lpp., 228. punkts) un ka “konglomerāta” tipa koncentrācijas analīzes kontekstā Komisijas sniegto pierādījumu kvalitāte, lai pierādītu nepieciešamību pieņemt lēmumu, ar ko šāda koncentrācija tiek atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu, ir it īpaši svarīga (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 44. punkts).

51

Taču no tā nevar secināt, ka Komisijai ir jāievēro — ja it īpaši tā pamatojas uz tēzi par kolektīvu dominējošu stāvokli — augstākas pierādījumu prasības tādu lēmumu jomā, ar ko tiek aizliegtas koncentrācijas, nekā tādu lēmumu jomā, ar ko koncentrācijas tiek atļautas. Šī judikatūra vienkārši atspoguļo pierādījumu būtisko funkciju, proti, pārliecināt par tēzes pamatotību vai, kā tas ir uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā, apstiprināt Komisijas lēmumu pamatā esošos vērtējumus (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 41. un 44. punkts). Turklāt faktam, ka runa ir vai nav par kolektīva dominējoša stāvokļa tēzi, pašam par sevi nav nekādas ietekmes uz piemērojamajām pierādīšanas prasībām. Šajā sakarā sarežģītība, kas raksturo tēzi par konkurences šķēršļiem, kuri izvirzīti attiecībā uz paziņotu koncentrāciju, ir faktors, kas ir jāņem vērā vērtējumā par šīs koncentrācijas dažādo seku iespējamību, lai identificētu to, kuras iespējamība ir vislielākā, bet šādai sarežģītībai pašai par sevi nav nekādas ietekmes uz prasīto pierādīšanas līmeni.

52

No iepriekš minētā izriet — ja Komisija saskaņā ar Regulu lemj par koncentrāciju, tai principā ir pienākums pieņemt nostāju, kas vai nu pauž šādas koncentrācijas atļauju, vai arī tās aizliegumu atbilstoši tās vērtējumam par attiecīgajai koncentrācijai piedēvējamo ekonomisko attīstību, kuras iespējamība ir vislielākā.

53

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pareizi uzskatījušas, ka, runājot par lēmumu, ar ko tiek atļauta koncentrācija, Pirmās instances tiesai esot bijis jāizvērtē vienīgi, vai Komisija, piemērojot īpaši augstas pierādīšanas prasības, būtu varējusi aizliegt strīdīgo koncentrāciju. Līdz ar to nav vajadzības pieņemt nostāju par tās specifiskās kritikas pieņemamību, kas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma punktiem, kuri uzskaitīti šī sprieduma 41. punktā, un jāatzīst, ka šīs kritikas pamatā esošās premisas nav pamatotas un tās katrā ziņā nav pieņemamas.

54

Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto, trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

55

Vairākos pārsūdzētā sprieduma punktos, it īpaši tā 379., 424. un 446. punktā, Pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz paziņojumu par iebildumiem, lai pamatotu savus argumentus gan attiecībā uz pamatu, kas izriet no strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamības, gan arī attiecībā uz pamatu, kas izriet no šī lēmuma trūkumiem acīmredzamas kļūdas dēļ vērtējumā.

56

Runājot par tā pamata vērtējumu, kas izriet no strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamības, Pirmās instances tiesa it īpaši ir novērojusi:

57

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izmantodama paziņojumu par iebildumiem kā atsauces punktu, lai strīdīgo lēmumu vērtētu pēc būtības, neievērojot tiesības uz aizstāvību.

58

Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesas strīdīgā lēmuma salīdzinājums ar Komisijas pagaidu secinājumiem, kas ir ietverti paziņojumā par iebildumiem, nevar pamatot secinājumus pārsūdzētajā spriedumā attiecībā uz strīdīgā lēmuma pamatojumu un tajā sniegto Komisijas vērtējumu. Šajā sakarā tās min pārsūdzētā sprieduma 300., 302. un 308. punktu attiecībā uz Pirmās instances tiesas sniegto vērtējumu par strīdīgā lēmuma pamatojumu. Turklāt, runājot par Pirmās instances tiesas to argumentu vērtējumu, kas saistīti ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apelācijas sūdzības iesniedzējas savā apelācijas sūdzībā kritizē minētā sprieduma 338., 339., 341., 362., 378., 379., 398., 402., 409., 419., 424., 446., 447., 451., 456., 467., 491., 532. un 538. punktu.

59

Atbalstīdama šo apelācijas sūdzības iesniedzēju pamatu, Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma lielā daļā Pirmās instances tiesa pretēji pašas sprieduma 284. punktā minētajai judikatūrai, uz kuru tā veikusi “tikai formālu atsauci”, nav vērtējusi strīdīgo lēmumu pašu par sevi saistībā ar jautājumu, vai šis lēmums ir bijis pietiekami pamatots, un saistībā ar pamatu, kas izriet no kļūdas pēc būtības, — vai minētajā lēmumā ir faktu kļūdas vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, bet gan tā savā spriedumā drīzāk koncentrējās uz jautājumu, vai paziņojums par iebildumiem ir izrādījies nepamatots. Kā uzskata Komisija, tā kā noteikti fakti nav tikuši minēti paziņojumā par iebildumiem, Pirmās instances tiesa no tā ir secinājusi, ka tiem nevar būt nozīmes, lai vispārēji novērtētu koncentrācijas sekas. Turklāt, tā kā Komisija strīdīgajā lēmumā ir precizējusi zināmus secinājumus, kas paziņojumā par iebildumiem bija formulēti drīzāk apstiprinošā veidā, Pirmās instances tiesa, lai veiktu pārbaudi, esot pamatojusies uz vērtējumu, kas bija sniegts minētajā paziņojumā.

60

Impala apgalvo, ka Pirmās instances tiesa esot vienīgi minējusi izvilkumus no paziņojuma par iebildumiem, lai izceltu pašu strīdīgo lēmumu raksturojošās pretrunas un tajā formulēto konstatējumu pamatojuma trūkumu. Pirmās instances tiesa esot skaidri atzinusi, ka paziņojums par iebildumiem ir sagatavojošs dokuments, ka tajā ietvertie konstatējumi ir vienīgi provizoriski un ka Komisijai nav jāskaidro atšķirības šajā paziņojumā un strīdīgajā lēmumā.

61

No Tiesas judikatūras izriet, ka sacīkstes princips, kas ir Kopienu tiesību pamatprincips un kas it īpaši ir daļa no tiesībām uz aizstāvību, prasa, lai attiecīgajam uzņēmumam administratīvajā procesā tiktu dota iespēja pienācīgi paziņot savu pozīciju par apgalvoto faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu savu apgalvojumu par EK līguma pārkāpuma esamību (šajā sakarā skat. it īpaši 1974. gada 23. oktobra spriedumu lietā 17/74 Transocean Marine Paint Association/Komisija, Recueil, 1063. lpp., 15. punkts; 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 10. punkts; kā arī iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās “Kali & Salz”, 174. punkts, un apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 66. punkts).

62

Attiecībā uz Regulā reglamentētajām uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūrām šis princips ir noteikts Regulas 18. panta 3. punkta otrajā teikumā, kā arī daudz precīzāk piemērošanas Regulas 13. panta 2. punktā. Būtībā šie pēdējie noteikumi it īpaši prasa, lai Komisijas iebildumi tiktu rakstiski paziņoti ziņotājām pusēm, norādot tām termiņu, kurā tās var izteikt savu viedokli rakstveidā.

63

Pēc analoģijas ar judikatūru par EKL 81. un 82. pantu izriet, ka paziņojums par iebildumiem ir procesuāls un sagatavojošs dokuments, kas, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību efektīvu izmantošanu, raksturo Komisijas ierosinātā administratīvā procesa priekšmetu, tādējādi liedzot tai pamatoties uz citiem iebildumiem lēmumā, ar ko attiecīgais process tiek izbeigts (skat. it īpaši 1986. gada 18. jūnija rīkojumu apvienotajās lietās 142/84 un 156/84 British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, Recueil, 1899. lpp., 13. un 14. punkts). Tātad šāda paziņojuma būtība ir tāda, ka tas ir provizorisks un to var labot, Komisijai veicot vēlāku izvērtējumu, pamatojoties uz pušu iesniegtajiem apsvērumiem un citiem faktu konstatējumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā SGL Carbon/Komisija, 62. punkts). Komisijai ir jāņem vērā apstākļi, kas kopumā izriet no visa administratīvā procesa, lai vai nu atmestu iebildumus, kas nav pamatoti, vai arī gan faktu, gan juridiskā ziņā labotu un papildinātu savu argumentāciju tās izvirzīto iebildumu pamatojumam. Tāpēc paziņojums par iebildumiem nepavisam neliedz Komisijai grozīt savu nostāju par labu attiecīgajiem uzņēmumiem (skat. iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 13. punkts).

64

No tā izriet, ka Komisijai nav jāsaglabā šajā dokumentā sniegtais faktu vai tiesību vērtējums. Gluži pretēji, tai savs galīgais lēmums ir jāpamato ar galīgiem vērtējumiem, kas ir balstīti uz visas izmeklēšanas rezultātiem, kādi tie ir formālās procedūras izbeigšanas brīdī (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 15. punkts).

65

Turklāt Komisijai nav jāpaskaidro iespējamās atšķirības attiecībā uz tās provizoriskajiem vērtējumiem paziņojumā par iebildumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto rīkojumu apvienotajās lietās British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 15. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 70. punkts).

66

Fakts, ka uzņēmumu koncentrācijas kontroles ietvaros atšķirībā no EKL 81. un 82. panta piemērošanas gadījuma Komisija ir pakļauta stingriem procesuāliem termiņiem, neko nemaina attiecībā uz paziņojuma par iebildumiem provizorisko raksturu. Tiesību uz aizstāvību efektīva izmantošana paredz, ka uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūrā koncentrācijas pušu sniegtā argumentācija tiek ņemta vērā tāpat kā attiecīgo pušu argumentācija procedūrās, kas ir ierosinātas saskaņā ar EKL 81. vai 82. pantu.

67

Patiešām pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa ir skaidri atzinusi, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 284. un 285. punktā, paziņojuma par iebildumiem sagatavojošo raksturu, tostarp uzņēmumu koncentrācijas kontroles ietvaros. Tā arī atzina, ka Komisijai saskaņā ar judikatūru par EKL 81. un 82. pantu nav pienākuma paskaidrot iespējamās atšķirības attiecībā uz paziņojumu par iebildumiem.

68

Taču, ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju un Komisijas sniegto argumentāciju, kas ir izklāstīta šī sprieduma 58. un 59. punktā, ir jāizvērtē šo pēdējo pārmetumi par virkni konkrētu atsauču uz paziņojumu par iebildumiem, ko Pirmās instances tiesa ir veikusi, pārbaudot strīdīgā lēmuma tiesiskumu.

69

Šajā sakarā no judikatūras izriet — lai gan uzņēmumu koncentrācijas kontroles ietvaros, kurā Komisijai ir rīcības brīvība ekonomikas jomā, Pirmās instances tiesas pārbaude ir ierobežota ar faktu materiālās precizitātes un acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudīšanu, tomēr lēmuma pamatā esošo faktu pareizība, pilnība un uzticamība var būt pārbaudes tiesā priekšmets (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, kā arī 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C-525/04 P Spānija/Lenzing, Krājums, I-9947. lpp., 56. un 57. punkts). Kopienu tiesa var it īpaši pārbaudīt, vai ir izpildīti faktu un tiesību elementi, no kuriem ir atkarīga novērtējuma pilnvaru izmantošana (šajā sakarā skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts). No tā izriet, ka, neņemot vērā paziņojuma par iebildumiem sagatavojošo un provizorisko raksturu un par spīti faktam, ka Komisijai nav jāpaskaidro iespējamās atšķirības attiecībā uz paziņojumu par iebildumiem, Pirmās instances tiesai nav katrā ziņā liegts izmantot paziņojumu par iebildumiem, lai interpretētu Komisijas lēmumu, it īpaši attiecībā uz tā faktiskā pamatojuma izvērtēšanu.

70

Tādējādi, piemēram, Pirmās instances tiesas atsauces uz paziņojumu par iebildumiem pārsūdzētā sprieduma 300., 302. un 308. punktā saistībā ar tās vērtējumu par strīdīgā lēmuma pamatojumu, kā to būtībā norāda arī ģenerāladvokāte savu secinājumu 165. un 166. punktā, ir veiktas tikai ilustratīvā jeb papildinošā nozīmē. Tas pats attiecas uz atsevišķiem apelācijas sūdzības iesniedzēju minētiem attiecīgā sprieduma punktiem, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas to argumentu vērtējumu, kuri izriet no acīmredzamas kļūdas vērtējumā, proti, uz pārsūdzētā sprieduma 338., 339., 341., 362., 402., 456., 467., 532. un 538. punktu, kuri vienkārši ilustrē un papildina to, ko Pirmās instances tiesa jau tāpat bija tieši secinājusi no strīdīgā lēmuma.

71

Taču jākonstatē, ka pārsūdzētajā spriedumā atsevišķas atsauces uz paziņojumu par iebildumiem liek secināt, ka Pirmās instances tiesa, neņemot vērā savus izteikumus par šī paziņojuma provizorisko raksturu, tam, ko pati minētā sprieduma 410. punktā bija kvalificējusi kā tajā paziņojumā “iepriekš izdarītus atzinumus par faktiem”, piešķīra uzticamāku un izšķirošāku nozīmi nekā konstatējumiem pašā strīdīgajā lēmumā.

72

Pirmās instances tiesa šajā sakarā būtībā ir pamatojusies uz atšķirību starp, no vienas puses, “iepriekš izdarītiem atzinumiem par faktiem” un, no otras puses,“vērtējumiem”, kuri turklāt var tikt juridiski korekti grozīti. It īpaši pārsūdzētā sprieduma 379. punktā Pirmās instances tiesa paziņojumā par iebildumiem norādīto apgalvojumu, ka “ir pietiekami pierādījumi par to, ka lielie uzņēmumi savstarpēji ir informēti par tirdzniecības nosacījumiem”, kvalificē kā tādu, kas nav “[Komisijas vērtējums, ko iespējams grozīt, bet gan drīzāk [..] kā faktu konstatāciju, kas izriet no Komisijas izmeklēšanas]”. Šis Pirmās instances tiesas apgalvojums būtu jālasa citu apgalvojumu kontekstā, kuri iepriekš izteikti pārsūdzētajā spriedumā. Tā minētā sprieduma 335. punktā Pirmās instances tiesa it īpaši norāda, ka “vērtējumiem [strīdīgajā] lēmumā jābūt saderīgiem ar paziņojumā par iebildumiem konstatētajiem faktiem tiktāl, ciktāl nav noskaidrots, ka tie ir bijuši neprecīzi”. Turklāt minētā sprieduma 378. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka “secinājumi, kas izdarīti [no pierādījumiem, kā tie minēti strīdīgajā] lēmumā, acīmredzami atšķiras no paziņojumā par iebildumiem izteiktajiem atzinumiem”.

73

Tādējādi Pirmās instances tiesa nav ierobežota ar paziņojuma par iebildumiem izmantošanu tikai kā instrumentu, lai pārbaudītu strīdīgā lēmuma pamatā esošo faktu pareizību, pilnību un uzticamību. Tā konkrētai secinājumu kategorijai, kas bija izteikti šajā paziņojumā, piešķīra noteiktības raksturu, lai gan tos varēja uzskatīt tikai par provizoriskiem.

74

Šāds uzskats par paziņojumu par iebildumiem izriet arī no citiem pārsūdzētā sprieduma punktiem. Tā minētā sprieduma 409. un 410. punktā Pirmās instances tiesa kritizē faktu, ka Komisija noliegusi paziņojumā par iebildumiem “iepriekš izdarītos atzinumus par faktiem”. Papildus tam minētā sprieduma 424. punktā apelācijas sūdzības iesniedzējām un Komisijai tiek pārmests, ka tās nav apgalvojušas, “ne pierādījušas a fortiori”, ka “atzinums” šajā paziņojumā būtu neprecīzs. Pārsūdzētā sprieduma 446. punktā tāpat ir norādīts, ka “[novērojums], saskaņā ar kuru nav nekādu pierādījumu, ka atlaides būtu jūtami ietekmējušas cenas, drīzāk ir faktu konstatācija, nevis vērtējums”. Turklāt minētā sprieduma 398., 419., 447. un 451. punktā Komisija būtībā ir kritizēta par to, ka tā strīdīgā lēmuma vajadzībām lielā mērā ir pamatojusies uz “atlaižu reklāmas nolūkā” ietekmi, lai gan, kā to Pirmās instances tiesa norāda minētā sprieduma 447. punktā, paziņojumā par iebildumiem Komisija “nav uzskatījusi par nepieciešamu pat piebilst par [šādām atlaidēm]”.

75

Kā to norāda Komisija, var būt tā, ka ziņotājas puses ar savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem papildina vai precizē, ņemot vērā šo paziņojumu, savu “nostāju” par attiecīgā vai attiecīgo tirgu darbību, tādēļ jaunos pierādījumus var pievienot vai arī faktus, ko Komisija jau pārbaudījusi, var izskatīt pavisam citā perspektīvā. Šādos apstākļos, pat ja zināmu Komisijas atsevišķu provizorisku konstatējumu pamatotības neesamība paziņojumā par iebildumiem nav pierādīta, Komisijas vērtējums par šiem konstatējumiem mainītajos apstākļos var būt pavisam citāds. Pārsūdzētajā spriedumā šķiet, ka Pirmās instances tiesa, koncentrējoties uz atšķirībām starp strīdīgo lēmumu, tajā celtās prasības priekšmetu un “iepriekš izdarītajiem atzinumiem par faktiem” paziņojumā par iebildumiem, ir noraidījusi šādu iespēju. Kā to apgalvo Komisija, Pirmās instances tiesas izvēlētā pieeja, kas izriet no zināmiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, šķiet, balstās uz pieņēmumu, ka Komisijas provizoriskie secinājumi minētajā paziņojumā katrā ziņā ir pamatoti ar neapšaubāmiem pierādījumiem. Papildus, iespējams, nediskutabliem pierādījumiem, kas, piemēram, to empīriskās vai pārbaudāmās dabas dēļ ir tik acīmredzami, ka tie nav apstrīdami, nevar prezumēt, ka apgalvojumus paziņojumā par iebildumiem nevar grozīt, ņemot vērā atbildes uz minēto paziņojumu. Turklāt, pat pieņemot, ka Pirmās instances tiesa bija tiesīga noteikt atšķirību starp faktu konstatējumiem un vērtējumiem, kas atrodami paziņojumā par iebildumiem, tomēr jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 379. un 446. punktā tā zināmu sarežģītu vērtējumu ir kvalificējusi kā faktu konstatējumus, ko nekādā ziņā nevar uzskatīt par faktu konstatējumiem, kurus nevar grozīt.

76

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo to argumentu pārbaudē, kas ir pamatoti ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā, tā zināmiem faktoriem paziņojumā par iebildumiem ir piešķīrusi noteiktības raksturu, nesniedzot iemeslus, kādēļ par spīti Komisijas galīgajai nostājai strīdīgajā lēmumā šie faktori būtu jāuzskata par neapstrīdami pierādītiem.

77

Ņemot to vērā, šī kļūda pati par sevi nav tāda, lai apšaubītu pārsūdzētā sprieduma 377. punktā sniegto Pirmās instances tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru “[strīdīgajā] lēmumā minētie pierādījumi nepamato izdarītos secinājumus”. Līdz ar to tā pati par sevi nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu. Tādēļ ir jāturpina izskatīt pārējos pamatus.

78

Izskatot pamatu, kas ir saistīts ar acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz tirgus pārskatāmību, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 414. punktā it īpaši apgalvo, ka “koncentrācijas dalībnieces [nevar gaidīt] pēdējo brīdi pierādījumu iesniegšanai Komisijai tās laikus izvirzīto iebildumu atspēkošanai, kā rezultātā Komisija vairs nevarētu turpināt nepieciešamās pārbaudes. Šādā gadījumā nepieciešams ir vismaz, lai šie pierādījumi būtu īpaši uzticami, objektīvi, atbilstoši un neapstrīdami, lai pārliecinoši atspēkotu Komisijas izvirzītos iebildumus”.

79

Pirmās instances tiesa turklāt pārsūdzētā sprieduma 415. punktā uzskata, ka Komisija nevar “nekontrolēti deleģēt koncentrācijas dalībniecēm vadīt dažu jautājumu izmeklēšanu, it īpaši, ja, kā šajā gadījumā, tie ir izšķiroši pierādījumi, uz kuriem ir balstīts [strīdīgais] lēmums, un ja koncentrācijas dalībnieču iesniegtie dati un vērtējumi ir diametrāli pretēji informācijai, ko Komisija ir saņēmusi izmeklēšanas laikā, kā arī Komisijas izdarītajiem secinājumiem”.

80

Papildus tam vairākās pārsūdzētā sprieduma vietās, it īpaši 398., 428. un 451. punktā, Pirmās instances tiesa norāda, ka pēc koncentrācijas dalībnieču atbildes uz paziņojumu par iebildumiem Komisija nav veikusi jaunu tirgus izpēti, lai pārbaudītu sava vērtējuma par plānoto koncentrāciju orientācijas maiņu.

81

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nospriežot būtībā, ka pēc atbildes uz paziņojumu par iebildumiem Komisijai ir jāveic jauna tirgus izmeklēšana. Tādēļ secinājums, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā un pamatojumā tāpēc, ka tā nav veikusi jaunu izmeklēšanu, neesot pamatots.

82

Ar trešā pamata otro daļu, ko lietderīgi izskatīt kopā ar otro pamatu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 414. punktā patiesībā ir uzskatījusi, ka attaisnojošie pierādījumi, ko ziņotājas puses ir iesniegušas atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ir pakļauti augstākām prasībām nekā tās, kas attiecas uz izšķirošiem pierādījumiem, ko Komisija savu iebildumu pamatošanai ir norādījusi paziņojumā par iebildumiem.

83

Atbalstīdama apelācijas sūdzības iesniedzējas, Komisija apgalvo, pirmkārt, ka, ņemot vērā īsos termiņus, kas uz to attiecas saskaņā ar Regulu, tai ir jābūt iespējai pamatoties uz pierādījumiem, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir iesniegušas atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, jo šāda atbilde ir formālās procedūras sastāvdaļa. Piekrītot apelācijas sūdzības iesniedzējām, tā atgādina, ka Regula paredz naudas sodu vai kavējuma naudu uzlikšanu, ja tiek paziņota nepareiza vai kļūdaina informācija, un Komisijai ir tiesības atsaukt lēmumu, kas ir pamatots ar nepareizu informāciju, par kuru ir atbildīgs kāds no uzņēmumiem vai kas ir iegūta ar viltu.

84

Otrkārt, Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 414. punkts, kurā ir izklāstīta Pirmās instances tiesas pieeja sprieduma 415.–457. punktā un kas attiecas uz pierādījumu kopumu, atklāj virkni saistītu kļūdu tiesību piemērošanā, it īpaši attiecībā uz to pierādījumu izšķirošo pierādījuma spēku, kas ir iesniegti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem.

85

Impala apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir ņēmusi vērā Regulā paredzētos stingros termiņus. Tā esot vienkārši konstatējusi faktu, ka Komisija nav veikusi nekādu papildu tirgus izmeklēšanu, neprecizējot, vai pēc noklausīšanās tirgus izmeklēšana vispār bija jāveic. Impala uzskata, ka Komisijai pirms paziņojuma par iebildumiem izdošanas esot bijis jāizmeklē jautājums par pārskatāmību un atlaidēm.

86

Attiecībā uz trešā pamata pirmo daļu Impala apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma 414. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa atsaucas uz teorētisku situāciju, kurā koncentrācijas dalībnieces pierādījumus paziņo pēdējā brīdī, neatstājot Komisijai nekādu iespēju veikt vajadzīgo izmeklēšanu. Kā norāda Impala, no šī paša pārsūdzētā sprieduma punkta izriet, ka ir jāizdara pieņēmums, ka Pirmās instances tiesa nevis uzskatīja, ka Komisijai minētais jautājums bija jāizmeklē pēc noklausīšanās sēdes, bet gan, ka tai drīzāk šādi bija jārīkojas formālās procedūras gaitā.

87

Vispirms ir jānoraida Impala tēze, kas izklāstīta šī sprieduma 86. punktā un saskaņā ar kuru pārsūdzētā sprieduma 414. punktā esot atsauce uz hipotētisku situāciju. Šādu minētā 414. punkta interpretāciju atspēko jau pats tās formulējums, no kura izriet, ka trešā pamata pirmajā daļā kritizētās Pirmās instances tiesas piezīmes attiecas uz procesu, kura rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums.

88

Turpinājumā ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 61. un 62. punkta, ka uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūrās tiesību uz aizstāvību ievērošana ir obligāta pirms jebkāda tāda lēmuma pieņemšanas, kas attiecīgajiem uzņēmumiem varētu būt nelabvēlīgs.

89

Līdz ar to principā ziņotājām pusēm nevar pārmest, ka tās zināmus argumentus, faktus vai pierādījumus, iespējams pat izšķirošus, ir iekļāvušas tikai argumentācijā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Tikai ar šādu paziņojumu koncentrācijas dalībnieces var saņemt sīki izstrādātas norādes par Komisijas iebildumiem attiecībā uz viņu koncentrācijas plānu, kā arī par argumentiem un pierādījumiem, uz kuriem tā šajā sakarā pamatojas. Kā jau minēts šī sprieduma 62. punktā, no ziņojošo uzņēmumu tiesībām uz aizstāvību, kas ir ietvertas Regulas 18. panta 3. punkta otrajā teikumā, kā arī piemērošanas Regulas 13. panta 2. punktā, izriet, ka pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas tiem rakstveida vai mutvārdu noklausīšanās ietvaros ir tiesības darīt zināmu visu, kas, viņuprāt, var atspēkot Komisijas iebildumus un rosināt to atļaut šo uzņēmumu piedāvāto koncentrāciju. Pretēji tam, ko Pirmās instances tiesa liek noprast it īpaši pārsūdzētā sprieduma 414. punktā, argumentācija, kas ir norādīta atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, ir daļa no formālās procedūras ietvaros veicamās izmeklēšanas. Šāda argumentācija nav novēlota, bet gan sniegta brīdī, kas šim nolūkam ir paredzēts uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūrā.

90

Turklāt jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 49. punkta, ka ātruma prasība, kas raksturo Regulas vispārējo uzbūvi, liek Komisijai ievērot stingrus termiņus galīgā lēmuma pieņemšanai.

91

Šādos apstākļos, ņemot vērā it īpaši laika ierobežojumus, kas izriet no Regulā paredzētajiem procesuālajiem termiņiem, Komisijai katrā atsevišķā gadījumā pēc paziņojuma par iebildumiem un pēc attiecīgo uzņēmumu nopratināšanas principā nav pienākuma nosūtīt daudzajiem tirgus dalībniekiem apjomīgus informācijas pieprasījumus īsi pirms sava lēmuma projekta nosūtīšanas Padomdevējai komitejai par uzņēmumu koncentrācijas kontroli, piemērojot Regulas 19. pantu.

92

Turklāt, kā to norāda Komisija, atbilde uz paziņojumu par iebildumiem var pievērst īpašu uzmanību pierādījumiem, ko ziņotājas puses uzskata par izšķirošiem formālās procedūras iznākumā. Iespējams, ka šādi pierādījumi paziņojumā par iebildumiem nav tikuši uzskatīti par izšķirošiem. Šo pierādījumu neņemšana vērā var tikt iekļauta ziņojošo uzņēmumu kritikā par Komisijas pagaidu vērtējumu. Ievērojot tiesību uz aizstāvību prasības, ziņotāju pušu argumentācijai, kas sniegta atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, attiecībā uz tās pierādījuma spēku un pārliecinošo raksturu nav piemērojamas augstākas prasības nekā tās, kas tiek izvirzītas attiecībā uz to konkurentu, klientu un citu trešo personu argumentāciju, ko Komisija nopratinājusi administratīvā procesa gaitā, vai attiecībā uz ziņojošo uzņēmumu iesniegtajiem pierādījumiem pirms Komisijas izmeklēšanas stadijas.

93

Turklāt, kad Komisija savā lēmumā izskata ziņojošo uzņēmumu aizstāvības argumentus un izmanto izdevību pārskatīt savus provizoriskos secinājumus, kas norādīti paziņojumā par iebildumiem, lai, iespējams, no tiem atkāptos, tā neveic šīs izmeklēšanas “deleģēšanu” minētajiem uzņēmumiem. Šajā sakarā jāatgādina, ka Regulas 14. un 15. pantā ir paredzēta naudas sodu vai kavējuma naudu uzlikšana, ja tiek paziņota nepareiza vai kļūdaina informācija, un tās pašas Regulas 8. panta 5. punkta a) apakšpunktā Komisijai ir dotas tiesības atsaukt lēmumu, kas ir pamatots ar nepareizu informāciju, par kuru ir atbildīgs kāds no uzņēmumiem vai kas ir iegūta ar viltu.

94

Protams, Komisijai ir rūpīgi jāizvērtē koncentrācijas dalībnieču argumentācijas precizitāte, tās pilnīgums un pārliecinošais raksturs, bet tā jāignorē pamatotu šaubu gadījumā. Tāpat ir tiesa, ka saskaņā ar piemērošanas Regulas 3. panta 1. punktu paziņojumā par plānoto koncentrāciju ir jāietver precīza un pilnīga informācija un saskaņā ar Regulas 11. pantu ziņotājām pusēm ir pilnīgi, pareizi un noteiktos termiņos jāatbild uz iespējamiem Komisijas informācijas pieprasījumiem, — to neizdarot, ja attiecīgā informācija ir pieprasīta lēmuma veidā, Komisija saskaņā ar Regulas 14. un 15. pantu var piemērot naudas sodus un kavējuma naudas. Tomēr spēkā paliek tas, ka atbildes uz paziņojumu par iebildumiem stadijā Komisijai, riskējot noniecināt ziņotāju pušu tiesības uz aizstāvību, jāpiemēro tādi paši kritēriji kā tie, kuri tiek ievēroti trešo personu argumentu vai stadijā pirms izmeklēšanas izvirzīto argumentu izvērtējumam, katrā ziņā saglabājot iespēju noteikt atbilstošas sekas gadījumā, ja vēlākā procedūras stadijā izrādās, ka attiecīgais paziņojums neatbilst piemērošanas Regulas 3. panta 1. punkta prasībām.

95

No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, no vienas puses, būtībā uzliekot Komisijai pienākumu būt īpaši prasīgai attiecībā uz pierādījumu un ziņojošo pušu atbildē uz paziņojumu par iebildumiem sniegtās argumentācijas izšķirošo raksturu un, no otras puses, izdarot secinājumu, ka pēc paziņojuma par iebildumiem papildu tirgus izpētes neesamība un apelācijas sūdzības iesniedzēju aizstāvībai izvirzītās argumentācijas pārņemšana no Komisijas puses bijusi vienlīdzīga ar izmeklēšanas nelikumīgu deleģēšanu koncentrācijas dalībniecēm.

96

Tomēr šāda kļūda tiesību piemērošanā nenoliedz pārsūdzēto spriedumu kopumā, it īpaši tā daļu, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamību un Pirmās instances tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 377. punktā, kurā ir noteikts, ka “[strīdīgajā] lēmumā minētie pierādījumi nepamato izdarītos secinājumus”. Tādēļ ir jāturpina izskatīt pārējos pamatus.

97

Pārsūdzētā sprieduma 352. punktā Pirmās instances tiesas vērtējuma ietvaros par cenu pārskatāmību un it īpaši par lielo uzņēmumu uzraudzību pār mazumtirdzniecības tirgu, izmantojot savu tirdzniecības pārstāvju iknedēļas kontroles ziņojumus, Pirmās instances tiesa atsaucas uz Komisijas konstatējumu strīdīgajā lēmumā, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas esot ieviesušas iknedēļas ziņojumu sistēmu, kas ietver arī informāciju par konkurentiem. Pārsūdzētā sprieduma 356.–360. punktā Pirmās instances tiesa šajā sakarā papildus atsaucas uz Impala iesniegtiem dokumentiem, kas kvalificēti kā konfidenciāli. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 356.–360. punkts Krājuma publikācijā ir vienkārši apzīmēti ar norādi “[konfidenciāli]”. Tāpat turpmākajos sprieduma 389. un 451. punktos ir izdarīta atsauce uz iknedēļas ziņojumiem, kur Krājumā publicētā sprieduma minētajā 389. punktā ir ietverta daļa ar norādi “[konfidenciāli]”.

98

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pamatojoties pārsūdzētā sprieduma 356.–360. punktā uz pierādījumiem, kas nav bijuši Komisijas rīcībā strīdīgā lēmuma pieņemšanas brīdī un kas tiem nekad nav tikuši atklāti. Šajā sakarā esot grūti iedomāties, kādēļ Pirmās instances tiesa šos dokumentus izskatījusi piecos sprieduma punktos un atsaukusies uz tiem citos punktos, proti, pārsūdzētā sprieduma 389. un 451. punktā, ja tā tos neuzskatīja par atbilstošiem attiecībā uz tās pārbaudes iznākumu.

99

Impala apgalvo, ka attiecīgie dokumenti tikuši minēti 2004. gada 14. un 15. jūnija noklausīšanās sēdē pušu klātbūtnē un tie pēc šīm debatēm konfidenciāli tikuši paziņoti Komisijai. Kā uzskata Impala, apelācijas sūdzības iesniedzējas šajās debatēs tāpat esot tikušas informētas, ka runa esot par viņu pašu cenu praksi Francijā, un tās gan administratīvajā procesā, gan tiesvedībā Pirmās instances tiesā esot sniegušas vairākus apsvērumus par šo cenu noteikšanas sistēmas aspektu. Katrā ziņā, kā uzskata Impala, pat ja apelācijas sūdzības iesniedzēju šī pamata ietvaros izteiktie pārmetumi būtu pamatoti, tos nav iespējams ņemt vērā, jo šiem faktoriem nav bijusi nekāda ietekme uz pārsūdzētā sprieduma iznākumu.

100

Vispirms ir jānoraida šī sprieduma 99. punktā izvirzītais Impala arguments, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas noklausīšanās sēdē Komisijā esot bijušas pietiekami informētas par pārsūdzētā sprieduma 356.–360. punktā izskatīto dokumentu saturu. No Impala Tiesai iesniegtā atbildes raksta uz apelāciju izriet, ka “[šī] informācija tika minēta noklausīšanās laikā [..] un pēc noklausīšanās konfidenciāli paziņota Komisijai”. Šādos apstākļos nevar apgalvot, ka šo dokumentu saturs tika atspoguļots laikus un ar vajadzīgo precizitāti un sakarību, lai apelācijas sūdzības iesniedzējām vajadzības gadījumā ļautu lietderīgi atbildēt uz izteikumiem, ko Komisijas sēdē Impala bija secinājusi no minētajiem dokumentiem.

101

Saskaņā ar Regulas 18. panta 3. punktu Komisija atbilstoši šai regulai pieņemtos lēmumus var pamatot tikai ar iebildumiem, par kuriem ieinteresētās puses ir spējušas sniegt savus apsvērumus. No tā izriet, ka, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav varējušas laikus iepazīties ar šo konfidenciālo dokumentu tekstu, Komisija lēmuma pieņemšanā nevarēja uz šiem dokumentiem pamatoties.

102

Tādēļ Pirmās instances tiesa, pamatodamās uz Impala konfidenciāli iesniegtajiem dokumentiem, lai atceltu strīdīgo lēmumu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo Komisija pati nav varējusi tos izmantot minētā lēmuma pieņemšanai to konfidenciālā rakstura dēļ.

103

Tā kā nav jālemj par jautājumu, vai minēto dokumentu ņemšana vērā varējusi ietekmēt iznākumu Pirmās instances tiesas pārbaudei attiecībā uz argumentiem par Komisijas pieļautajām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, pietiek norādīt, ka katrā ziņā šī septītā pamata ietvaros identificētā kļūda tiesību piemērošanā nevar apšaubīt Pirmās instances tiesas secinājumu pārsūdzētā sprieduma 325. punktā, saskaņā ar kuru būtībā strīdīgais lēmums ir jāatceļ pamatojuma nepietiekamības dēļ. Tādēļ ir jāturpina izskatīt pārējos pamatus.

104

Pārsūdzētā sprieduma 250.–254. punktā Pirmās instances tiesa savus apsvērumus par kolektīva dominējoša stāvokļa jēdzienu ir izteikusi šādi:

105

Pārsūdzētā sprieduma 309. punkts ir formulēts šādi:

“Turklāt no [strīdīgā] lēmuma 77. apsvēruma pēdējā teikuma izriet, ka atlaides faktiski neskar tirgus pārskatāmību cenu jomā, kas tieši izriet no tā, ka cenrāžu cenas ir publiskas, jo ir konstatēts, ka, “ja lielās mūzikas ierakstu izdevniecības, piešķirot atlaides, ievērojami izvairītos no cenu politikas, par ko ir vienošanās, šāda novirze parādītos to vidējās neto cenās.””

106

Runājot par atlaižu atšķirību ietekmi uz tirgus pārskatāmību, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 420. punktā it īpaši ir norādījusi, ka, “kā to norāda [Impala], atšķirības atlaižu amplitūdā dažādos laikos var būt atšķirīgas darbības rezultāts un nenoliedz, ka atlaides pamatojas uz zināmu noteikumu kopumu”.

107

Pārsūdzētā sprieduma 427. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka zināmi pierādījumi, uz kuriem Komisija pamatojusies, “[nenoliedz], ka [atlaižu svārstības atkarībā no klienta] vismaz nozares speciālists var diezgan viegli izskaidrot ar dažiem vispārējiem vai konkrētiem noteikumiem, kas regulē atlaižu piešķiršanu”.

108

Pārsūdzētā sprieduma 428. punkts ir formulēts šādi:

“Lai arī, kā Komisija norāda, [Impala] nav precīzi izklāstījusi, kādi ir šie dažādie noteikumi, kas regulē atlaižu reklāmas nolūkā piešķiršanu, vai arī, pēc Komisijas domām, [tā] ir minējusi pārāk daudz šādu noteikumu, kas sarežģī to piemērošanu, un tādējādi tie ir nepārskatāmi, tomēr, kā jau ir atzīts, Komisija šajā sakarā nav veikusi tirgus izpēti vai vismaz nav iesniegusi nevienu pierādījumu par atlaižu reklāmas nolūkā nepārskatāmību, lai gan ir koncentrācijas dalībnieču tabulas, kas pat ar nepilnībām var pierādīt tikai to, ka minētās atlaides zināmā mērā svārstās, bet nepierāda, ka nozares speciālists ar lielāku vai mazāku piepūli šādas svārstības nevarētu izskaidrot [..].”

109

Pārsūdzētā sprieduma 429. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka, “[ja] arī mainīgo lielumu kombināciju rezultātā noteikti palielinās pieņēmumu skaits, Komisija tomēr nav pierādījusi, ka tas radītu pārmērīgas grūtības tirgus speciālistam”.

110

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, secinādama, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā un nav pietiekami pamatojusi strīdīgo lēmumu attiecībā uz tirgus pārskatāmību, nav ņēmusi vērā Kopienu tiesību stāvokli attiecībā uz kolektīva dominējoša stāvokļa jēdzienu. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, tirgus pārskatāmības kritērijs kā faktors, kas liecina par kolektīvu dominējošu stāvokli tirgū, kā to Pirmās instances tiesa ir paredzējusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Airtours/Komisija un ko Pirmās instances tiesa atzinusi izmantojam pārsūdzētajā spriedumā, uzliekot Komisijai pienākumu pierādīt, pirmkārt, ka lielajiem uzņēmumiem ir ticams mehānisms, kā uzraudzīt savas attiecīgās vairumtirdzniecības neto cenas, un, otrkārt, tā kā strīdīgais lēmums būtībā attiecas uz jautājumu par klusējot izteiktu vienošanos, ka lielie uzņēmumi patiesībā šo mehānismu ir izmantojuši.

111

Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, praktiski Pirmās instances tiesa ir piemērojusi mīkstinātu kritēriju, lai noteiktu tirgus pārskatāmību, kā tas it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 251. punkta, jo tā šo pārskatāmību ir secinājusi no vairākiem faktoriem, kas no tiesību viedokļa nav pietiekami, lai pierādītu vajadzīgo pārskatāmības pakāpi. It īpaši, ignorējot atlaižu atbilstību, lai novērtētu pārskatāmību vairumtirdzniecības neto cenu līmenī, Pirmās instances tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neidentificējot metodi, kas pietiekami precīzi un savlaicīgi ļautu uzraudzīt citu lielo uzņēmumu vairumtirdzniecības neto cenu būtiskas izmaiņas, lai precīzi un laikus konstatētu jebkādas atkāpes no klusējot noteikto cenu līmeņa.

112

Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, pieņēmums par iepriekš pastāvošu klusējot izteiktu vienošanos nozīmē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā arī citi lielie uzņēmumi patiesībā ir uzraudzījuši savas vairumtirdzniecības neto cenas un tiem ir bijusi pietiekami precīza un savlaicīga informācija par attiecīgajām vairumtirdzniecības neto cenu izmaiņām. Ne Pirmās instances tiesa, ne Impala, ne Komisija nav varējušas identificēt lielo uzņēmumu vairumtirdzniecības neto cenu uzraudzības mehānismu vai arī pierādīt, ka šāds mehānisms ticis izmantots.

113

Gluži pretēji — Pirmās instances tiesa, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, savā vērtējumā par vajadzīgo pārskatāmības pakāpi ir piemērojusi kļūdainu kritēriju, lai secinātu, ka attiecīgajos mūzikas ierakstu tirgos pastāv kolektīvs dominējošs stāvoklis. Tā faktiski esot izmantojusi elementus, kas nav atbilstoši attiecībā uz kritēriju par tirgus pārskatāmību, un noraidījusi citus elementus, kas attiecībā uz šo jautājumu ir acīmredzami atbilstoši. Šajā pēdējā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa it īpaši ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā:

114

Impala vispirms norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ar piekto pamatu mēģina apšaubīt Pirmās instances tiesas formulētos faktu vērtējumus, neapgalvojot kļūdas tiesību piemērošanā.

115

Pakārtoti Impala apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir piemērojusi pareizu kritēriju, lai pierādītu tirgus pārskatāmību, proti, kritēriju, kas noteikts iepriekš minētā sprieduma lietā Airtours/Komisija 62. punktā. Šajā sakarā Impala it īpaši apgalvo, ka atlaides reklāmas nolūkā ir vienīgais elements, ko Komisija atzinusi kā “mazāk” pārskatāmu. Tomēr Pirmās instances tiesa esot konstatējusi, ka izšķirošie pierādījumi, uz kuriem Komisija pamatojusi savu konstatējumu, nav to pamatojuši, lai gan tā šos pierādījumus esot turpinājusi izsmeļoši vērtēt. Patiesībā piektais pamats attiecoties nevis uz tirgus pārskatāmības juridisko kritēriju, bet gan drīzāk uz Pirmās instances tiesas vērtējumu par faktiskiem elementiem, kas šo pārskatāmību pierāda. Kā uzskata Impala, pārsūdzētajā spriedumā nav nepareizi piemērots iepriekš minētā Pirmās instances tiesas sprieduma lietā Airtours/Komisija 62. punktā noteiktais kritērijs, jo Pirmās instances tiesa nav nedz piemērojusi mīkstinātu kritēriju, nedz arī izlaidusi vērtējumu par pārskatāmību vajadzīgajā mērā.

116

Impala turklāt apstrīd apgalvojumus, kas ir apkopoti šī sprieduma 113. punktā.

117

No Tiesas judikatūras izriet, ka jautājums par to, vai Pirmās instances tiesa, pārbaudot pierādījumus, ir piemērojusi atbilstošo tiesību normu, ir tiesību jautājums, ko kā tādu var uzdot apelācijas ietvaros (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 40. punkts). Runājot par pašreizējo lietu, šī sprieduma 110.–112. punktā izvirzītie apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti tādēļ ir pieņemami apelācijas stadijā.

118

No trim konkrētiem kritikas punktiem, kas apkopoti šī sprieduma 113. punktā, pieņemami ir tikai otrais un trešais punkts. Pirmais kritikas punkts neattiecas uz konkrētā elementa atbilstību, kas izmantots, lai pierādītu kolektīva dominējoša stāvokļa esamību, bet gan patiesībā rosina no jauna veikt faktu vērtējumu, kas saskaņā ar šī sprieduma 29. punktā atgādināto judikatūru principā neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas jomā (šajā sakarā pēc analoģijas skat. arī 2007. gada 22. novembra spriedumu lietā C-260/05 P Sniace/Komisija, Krājums, I-10005. lpp., 34. un 35. punkts). Savukārt otrajā un trešajā kritikas punktā ir izvirzītas kļūdas tiesību piemērošanā.

119

Attiecībā uz šī pamata pamatotību vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa būtībā jau ir nospriedusi, ka kolektīva dominējoša stāvokļa jēdziens ir iekļauts “dominējoša stāvokļa” jēdzienā Regulas 2. pantā (skat. šajā sakarā iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās “Kali & Salz”, 166. un 178. punkts). Šajā sakarā nolīguma vai citu juridisku saikņu starp attiecīgajiem uzņēmumiem esamība ir neizbēgama, lai konstatētu kolektīvu dominējošu stāvokli. Šāds konstatējums var izrietēt no citiem korelācijas faktoriem, un tas var būt atkarīgs no ekonomiska vērtējuma un it īpaši no vērtējuma par attiecīgā tirgus struktūru (skat. 2000. gada 16. marta spriedumu apvienotajās lietās C-395/96 P un C-396/96 P Compagnie maritime belge transports u.c./Komisija, Recueil, I-1365. lpp., 45. punkts).

120

Runājot par apgalvojumu par kolektīva dominējoša stāvokļa radīšanu vai nostiprināšanu, Komisijai ir pienākums novērtēt, vai saskaņā ar references tirgus prognožu analīzi tās izskatāmā koncentrācija var radīt situāciju, kurā uzņēmumi, koncentrācijas dalībnieki, un viens vai vairāki uzņēmumi, trešās personas, kuri, it īpaši starp tiem esošo korelācijas faktoru dēļ, kopā var īstenot vienu darbības virzienu tirgū (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās “Kali & Salz”, 221. punkts), lai gūtu priekšrocības no kolektīvas ekonomiskas varas, uz ko turklāt pašreizējie vai potenciālie konkurenti vai arī klienti un patērētāji nevar efektīvi reaģēt.

121

Kā šādus korelācijas faktorus it īpaši var minēt esošo savstarpējo atkarību starp ierobežota oligopola dalībniekiem, kura ietvaros tirgū ar atbilstošām pazīmēm, it īpaši tirgus koncentrācijas, preces pārskatāmības un vienveidības ziņā, tie var paredzēt viens otra darbību un tādēļ tiek izteikti rosināti pielīdzināt savu darbību tirgū, lai tādējādi vairotu savu kopējo peļņu, paaugstinot cenas, samazinot preču un pakalpojumu ražošanu, izvēli vai kvalitāti, ierobežojot jauninājumus vai kādā citā veidā ietekmējot konkurences faktorus. Šādos apstākļos katrs tirgus dalībnieks zina, ka viņa sevišķi konkurētspējīga darbība provocēs citu dalībnieku reakciju, kuras dēļ viņa iniciatīva nesniegs viņam nekādas priekšrocības.

122

Situācija, kurā kolektīvs dominējošs stāvoklis būtiski traucē konkurenci kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, var rasties pēc koncentrācijas tad, ja, ņemot vērā attiecīgā tirgus raksturīgās pazīmes un izmaiņas tirgus uzbūvē līdz ar koncentrācijas īstenošanu un ņemot vērā kopīgās intereses, katrs attiecīgā oligopola dalībnieks uzskata par iespējamu un ekonomiski saprātīgu izvēli ilgstoši īstenot vienu darbības virzienu tirgū, lai pārdotu par augstākām, nevis konkurētspējīgām cenām, to darot bez vajadzības noslēgt vienošanos vai īstenot saskaņotu darbību EKL 81. panta nozīmē, uz ko turklāt pašreizējie vai potenciālie konkurenti vai arī klienti un patērētāji nevar efektīvi reaģēt.

123

Šādas klusējot izteiktas koordinācijas iespējamība ir vislielākā, ja konkurenti var viegli izveidot kopīgu uzskatu par veidu, kādā koordinācijai būtu jādarbojas, it īpaši par parametriem, kas var būt plānotās koordinācijas priekšmets. Ja nav iespējams klusējot izveidot kopēju izpratni par koordinācijas kārtību, konkurentiem galu galā ir jāveic EKL 81. pantā aizliegtās darbības, lai tie tirgū varētu pieņemt kopēju darbības virzienu. Turklāt, ņemot vērā it īpaši iespējamo kārdinājumu, kas katram klusējot izteiktas koordinācijas dalībniekam varētu būt, lai palielinātu savu īstermiņa peļņu, jānovērtē, vai šāda koordinācija var būt ilglaicīga. Šajā sakarā uzņēmumiem, kas koordinē savu darbību, jāspēj pietiekami uzraudzīt, vai tiek ievērota koordinācijas kārtība. Tādēļ tirgus pārskatāmībai ir jābūt pietiekamai, lai it īpaši katram attiecīgajam uzņēmumam ļautu pietiekami precīzi un nekavējoties noskaidrot visu pārējo koordinācijas dalībnieku darbības attīstību tirgū. Turklāt disciplīna paredz, ka jābūt kādai ticama iebiedēšanas mehānisma formai, ko var īstenot, ja tiek konstatētas novirzes darbībā. Papildus tam to uzņēmumu reakcija, kas nepiedalās koordinācijā, kā, piemēram, pašreizējie vai turpmākie konkurenti, kā arī klientu reakcija nedrīkst apšaubīt no koordinācijas sagaidāmos rezultātus.

124

Nosacījumi, ko Pirmās instances tiesa norādījusi iepriekš minētā sprieduma lietā Airtours/Komisija 62. punktā un par kuriem Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 254. punktā secinājusi, ka tie ir piemērojami tās izskatāmajā strīdā, nepārkāpa šī sprieduma iepriekšējā punktā izklāstītos kritērijus.

125

Piemērojot šādus kritērijus, jāizvairās no mehāniskas pieejas, kas izpaužas kā atsevišķs vērtējums par katru kritēriju izolēti, neņemot vērā hipotētiskas klusējot izteiktas koordinācijas kopējo ekonomisko mehānismu.

126

Šajā sakarā, piemēram, vērtējums par konkrēta tirgus pārskatāmību ir jāveic nevis izolēti un abstrakti, bet gan, ņemot vērā hipotētiskas klusējot izteiktas koordinācijas mehānismu. Tikai ņemot vērā šādu hipotēzi, ir iespējams pārbaudīt, vai iespējamie pārskatāmības elementi tirgū patiešām ir tādi, kas veicina kopēja rīcības virziena klusējot izteiktu noteikšanu un/vai ļauj attiecīgajiem konkurentiem pietiekami uzraudzīt, vai šādas rīcības kārtība tiek ievērota. Runājot par šo pēdējo aspektu, lai analizētu apgalvotās klusējot izteiktas koordinācijas ilglaicīgumu, jāņem vērā uzraudzības mehānismi, kas, iespējams, ir pieejami apgalvotās klusējot izteiktās koordinācijas dalībniekiem, lai pārbaudītu, vai šādu mehānismu dēļ tiem ir iespējams pietiekami precīzi un nekavējoties noskaidrot visu pārējo koordinācijas dalībnieku darbības attīstību tirgū.

127

Attiecībā uz pašreizējo lietu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pat ja pārsūdzētā sprieduma 254. punktā Pirmās instances tiesa apgalvojusi sekojam sava iepriekš minētā sprieduma lietā Airtours/Komisija pieņemtajai nostājai, praktiski tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot pietiekamu pārskatāmību no vairākiem faktoriem, kas tomēr nebija atbilstoši, lai konstatētu esošu kolektīvu dominējošu stāvokli. Šajā kontekstā apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši kritizē faktu, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 251. punktā ir atzinusi, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Airtours/Komisija 62. punktā izklāstītos nosacījumus var “vajadzības gadījumā noteikt netieši, pamatojoties uz, iespējams, pat ļoti neviendabīgu norāžu un pierādījumu kopumu, kas ietver no kolektīva dominējoša stāvokļa izrietošas zīmes, izpausmes un parādības”.

128

Šajā sakarā jānorāda, kā to Komisija atzīmējusi tiesas sēdē, ka minētais 251. punkts nav kritizējams kā tāds, jo tas attiecas uz vispārēju izteikumu, kas atspoguļo Pirmās instances tiesas brīvu analīzi par dažādiem pierādījumiem. Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka principā vienīgi Pirmās instances tiesa novērtē, kādu nozīmi piešķirt tai iesniegtajiem pierādījumiem (skat. it īpaši 1994. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-136/92 P Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., Recueil, I-1981. lpp., 66. punkts, kā arī 2000. gada 15. jūnija spriedumu lietā C-237/98 P Dorsch Consult/Padome un Komisija, Recueil, I-4549. lpp., 50. punkts).

129

Tāpat iepriekš esoša kolektīva dominējoša stāvokļa izmeklēšana, kas pamatota ar virkni elementu, ko parasti atzīst kā norādes par konkurentu klusējot izteiktas koordinācijas esamību vai varbūtību, līdz ar to nevar tikt apšaubīta. Taču, kā tas izriet no šī sprieduma 125. punkta, šāda izmeklēšana obligāti jāveic piesardzīgi un katrā ziņā veidā, ko pamato analīze par iespējamām koordinācijas ticamām stratēģijām.

130

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Pirmās instances tiesa, kurai Impala iesniegusi argumentus it īpaši par tām strīdīgā lēmuma daļām, kuras ir veltītas tirgus pārskatāmībai, analīzi par šīm daļām nav veikusi, ņemot vērā apgalvoto uzraudzības mehānismu, kas atbilst ticamai teorijai par klusējot izteiktu koordināciju.

131

Protams, pārsūdzētā sprieduma 420. punktā Pirmās instances tiesa atsaucas uz “zināma noteikumu kopuma” iespējamību, kas reglamentē lielo uzņēmumu atlaižu piešķiršanu. Taču turpinājumā, kā to apelācijas sūdzības iesniedzējas pamatoti apgalvo otrā kritikas punktā, kas ir minēts šī sprieduma 113. punktā, attiecībā uz jautājumu, vai zināmas atlaižu svārstības, ko Komisija konstatējusi strīdīgajā lēmumā, bija tādas, lai apšaubītu pienācīgas uzraudzības iespējamību attiecībā uz varbūtējas klusējot izteiktas koordinācijas kārtības savstarpēju ievērošanu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 427.–429. punktā balstījās uz nepamatotiem apgalvojumiem par hipotētisku nozares speciālistu. Minētā sprieduma 428. punktā Pirmās instances tiesa pati atzina, ka Impala, prasītāja pirmajā instancē, “nav precīzi izklāstījusi, kādi ir šie dažādie noteikumi, kas regulē atlaižu reklāmas nolūkā piešķiršanu”.

132

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Impala pārstāv uzņēmumus, kuri, pat ja tie nav lielo uzņēmumu izveidotā oligopola dalībnieki, darbojas tajos pašos tirgos. Šādos apstākļos ir jāatzīst, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka uz Impala attiecās pierādīšanas pienākums par šī hipotētiskā “nozares speciālista” apgalvotajām spējām.

133

Ņemot vērā iepriekš minēto un tā kā nav jālemj par trešā kritikas punkta, kas ir minēts iepriekš šī sprieduma 113. punktā, pamatotību, ir jāsecina, ka Pirmās instances tiesa, neievērodama principus, kam bija jābūt tās analīzes par argumentiem, kas tajā izvirzīti par tirgus pārskatāmību saistībā ar apgalvotu kolektīvu dominējošu stāvokli, pamatā, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

134

Šī kļūda attiecas uz pārsūdzētā sprieduma daļu, kurā ir Pirmās instances tiesas vērtējums argumentiem par Komisijas pieļautām acīmredzamām kļūdām vērtējumā, tostarp arī uz Pirmās instances tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 377. punktā. Tomēr tā pati par sevi nav tāda, lai apšaubītu Pirmās instances tiesas secinājumu, kas ir minēts pārsūdzētā sprieduma 325. punktā un saskaņā ar kuru būtībā strīdīgais lēmums ir jāatceļ pamatojuma nepietiekamības dēļ. Tādēļ ir jāturpina izskatīt pārējos pamatus.

135

Zināmos pārsūdzētā sprieduma punktos, kā, piemēram 347. un 361. punktā, Pirmās instances tiesa izmanto tādus izteicienus kā “pārliecinoša cenu pārskatāmība” vai “pārliecinoša tirgus pārskatāmība”. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 299. punktā Pirmās instances tiesa secinājumu, kas ir minēts strīdīgajā lēmumā un saskaņā ar kuru cenrāžu cenas esot “diezgan pielīdzinātas”, ir raksturojusi kā “vismaz piesardzīgu, [tā kā] faktiski pielīdzināšana ir ļoti ievērojama”. Minētā sprieduma 307. punktā Pirmās instances tiesa ir konstatējusi, ka “atlaižu rēķiniem, ko piemēro koncentrācijas dalībnieces, vispārējā līmeņa svārstības, kā norādīts [strīdīgā] lēmuma 78. apsvērumā, ir ļoti nelielas”. Pārsūdzētā sprieduma 317. punktā Pirmās instances tiesa no strīdīgā lēmuma ir secinājusi, ka “atlaidēm reklāmas nolūkā ir tikai ierobežota ietekme uz cenām”.

136

Pārsūdzētā sprieduma 425. punktā Pirmās instances tiesa attiecībā uz strīdīgo lēmumu norāda, ka, “aprēķinot starpību starp mazākajām un lielākajām atlaidēm [..], ko katram klientam piešķīrusi katra koncentrācijas dalībniece, ir pieļauta kļūda”. Minētā sprieduma 427. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka ziņu par koncentrācijas dalībnieču sniegtajām atlaidēm “atbilstība ir apšaubāma”.

137

Pārsūdzētā sprieduma 434. punktā tā it īpaši ir norādījusi šādi:

“[..] pētījumā, kuru sagatavojuši koncentrācijas dalībnieču ekonomisti, dati nav pietiekami uzticami, atbilstoši un salīdzināmi [..]. Lai arī, protams, ir iespējams, ka dažāda veida mazumtirgotāji (lielveikali, neatkarīgie, specializēto veikalu tīkli u.c.) īsteno atšķirīgu uzcenojumu politiku un pastāv atšķirības starp tirgus dalībnieku kategorijām, un pat attiecībā uz katru tirgus dalībnieku pastāv atšķirības atkarībā no albumu veidiem vai panākumu pakāpes, tad maz ticams un pētījumā šajā sakarā nav nekādu datu, ka mazumtirgotājs attiecībā uz viena veida albumiem īsteno atšķirīgu pārdošanas politiku [..].”

138

Apelācijas sūdzības iesniedzējas, kuras šajā sakarā atbalsta arī Komisija, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārsniegusi tai saistošo pārbaudes tiesā apjomu, tādējādi pārkāpjot EKL 230. pantu un pastāvīgo judikatūru, ar savu vērtējumu aizstādama Komisijas vērtējumu, turklāt to darīdama, nepierādot acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas ir pieļautas strīdīgajā lēmumā, un nepieprasot ekonomisku ekspertīzi.

139

Turklāt vērtējumā par strīdīgo lēmumu Pirmās instances tiesa pati esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā un fundamentāli nepareizi interpretējusi pierādījumus, kas tai iesniegti par būtiskiem lietas aspektiem, tostarp it īpaši par atlaižu atbilstību, sarežģītību un pārskatāmību.

140

Papildus tam apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 425., 427. un 434. punktā ir arī sagrozījusi zināmus pierādījumus.

141

Impala uzskata, ka šis pamats vismaz lielā mērā ir uzskatāms par mēģinājumu apšaubīt Pirmās instances tiesas veikto vērtējumu par faktiem, apelācijas sūdzības iesniedzējām nepierādot, ka Pirmās instances tiesa ir nepareizi interpretējusi tās rīcībā esošos pierādījumus.

142

Pakārtoti Impala apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir ievērojusi atbilstošo judikatūru par tās pārbaudes apjomu, izvērtēdama strīdīgo lēmumu, pārsūdzētā sprieduma 328. punktā atsaukdamās uz iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Tetra Laval 39. punktu, un ka tādēļ tā nav pārsniegusi tai saistošās pārbaudes tiesā apjomu.

143

Ievadam ir jānoraida Impala argumentācija par ceturtā pamata nepieņemamību. Pretēji tās apgalvojumam ar minēto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas neaprobežojas ar pirmajā instancē izdarīto faktu vērtējuma apšaubīšanu, bet gan izvirza tiesību jautājumus, kas apelācijas stadijā ir pieņemami.

144

Runājot par lietas būtību, vispirms ir jāatgādina, ka Komisijai ekonomikas jomā ir rīcības brīvība attiecībā uz Regulas materiālo tiesību normu, it īpaši tās 2. panta, piemērošanu. No tā izriet, ka Komisijas lēmuma koncentrācijas jomā pārbaude Kopienu tiesā ir ierobežota ar faktu materiālās pareizības un acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudīšanu (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās “Kali & Salz”, 223. un 224. punkts, kā arī lietā Komisija/Tetra Laval, 38. punkts).

145

Lai gan Regulas materiālo tiesību normu piemērošanas vajadzībām Pirmās instances tiesai ar savu ekonomisko vērtējumu nav jāaizstāj Komisijas vērtējums, tas tomēr nenozīmē, ka Kopienu tiesai ir jāatturas pārbaudīt Komisijas veikto juridisko kvalifikāciju par ekonomiska rakstura datiem. Kopienu tiesai it īpaši ir jāpārbauda ne tikai izvirzīto pierādījumu materiālā pareizība, uzticamība un sakarība, bet arī jāpārbauda, vai šie elementi veido atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie ir tādi, ar kuriem var pamatot no tiem izdarītos secinājumus (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, kā arī lietā Spānija/Lenzing, 56. un 57. punkts).

146

Tādēļ attiecībā uz pašreizējo lietu ir jākonstatē — tā kā Pirmās instances tiesa saistībā ar tajā izvirzītajiem argumentiem ir veikusi padziļinātu pārbaudi par pierādījumiem, kas ir strīdīgā lēmuma pamatā, tā ir rīkojusies saskaņā ar šī sprieduma 144. un 145. punktā minētās judikatūras prasībām.

147

Tomēr šis secinājums pats par sevi nav pietiekams, lai noraidītu ceturto pamatu. Papildus jautājumam, vai Pirmās instances tiesa ir pārsniegusi tai saistošās pārbaudes tiesā apjomu, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma faktiskās pamatotības pārbaudes tiesā intensitātes pakāpi, apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā tas izriet no šī sprieduma 139. punkta, apgalvo arī to, ka Pirmās instances tiesa, izskatot strīdīgā lēmuma pamatā esošos faktorus, pati ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā un fundamentāli nepareizi interpretējusi tai iesniegtos pierādījumus.

148

Šie pēdējie apgalvojumi daļēji sakrīt ar citiem apelācijas pamatiem, proti, no vienas puses, ar pirmo, otro un septīto pamatu, kā arī trešā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz to, kā Pirmās instances tiesa rīkojusies ar zināmiem tai iesniegtajiem pierādījumiem, un, no otras puses, ar piekto pamatu, kas izriet no tā, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā kolektīva dominējoša stāvokļa jomā piemērojamos juridiskos kritērijus.

149

Šajā sakarā pietiek vien norādīt, kā tas izriet no šī sprieduma 95., 102., un 133. punkta, ka Pirmās instances tiesa, izskatot argumentus, kas izriet no acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā gan attiecībā uz zināmu pierādījumu izmantošanu, gan attiecībā uz juridiskiem kritērijiem, kas piemērojami tāda kolektīva dominējoša stāvokļa jomā, kas izriet no klusējot izteiktas koordinācijas.

150

Līdz ar to, nemaz nelemjot ne par apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvojumiem, kas pamatoti ar pierādījumu sagrozīšanu, ne par jautājumu, vai Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā faktiski ar savu ekonomisko vērtējumu ir aizstājusi Komisijas vērtējumu, ir jāsecina, ka vismaz daļā no pārsūdzētā sprieduma, kas ir veltīta argumentiem par acīmredzamām kļūdām vērtējumā, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā. Runājot par pārsūdzētā sprieduma daļu, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamību, vēl ir jāizskata sestais pamats.

151

Pārsūdzētā sprieduma 255.–276. punktā Pirmās instances tiesa ir rezumējusi strīdīgā lēmuma atbilstošos elementus, lai pārbaudītu tajā izvirzīto pirmo pamatu. Minētā sprieduma 275. punkts ir formulēts šādi:

“No iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir izdarījusi secinājumu par kolektīva dominējoša stāvokļa neesamību, ņemot vērā preču viendabīgumu, tirgus pārskatāmību, kā arī pretpasākumu īstenošanu.”

152

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa ir izskatījusi dažādas strīdīgā lēmuma sadaļas, lai pārbaudītu, vai tajā ir norādīts pietiekams pamatojums, lai konstatētu attiecīgā tirgus pārskatāmības neesamību, uz katru no tām atbildot noliedzoši.

153

Pirmās instances tiesa vispirms ir izvērtējusi strīdīgā lēmuma daļu, kas ir tieši veltīta tirgus pārskatāmībai. Šajā sakarā tā pārsūdzētā sprieduma 289., 290. un 294. punktā ir it īpaši noteikusi:

[..]

154

Turpinājumā Pirmās instances tiesa ir izskatījusi strīdīgajā lēmumā sniegto argumentāciju par lielo uzņēmumu iespējamo “kopējo cenu politiku” un šo argumentāciju analizēja pārsūdzētā sprieduma 295.–324. punktā, izmeklējot norādes, kas varētu izskaidrot apgalvoto pārskatāmības nepietiekamību attiecīgajos tirgos. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa ir it īpaši izdarījusi šādus secinājumus:

[..]

[..]

155

Pārsūdzētā sprieduma 411. punkts ir formulēts šādi:

“Iebildumu rakstā Komisija, protams, norāda, ka ir pārbaudījusi citu lielo uzņēmumu atlaides, bet, tā kā šos skaitļus nevar norādīt koncentrācijas dalībniecēm, nav bijis iespējams tos iekļaut [strīdīgajā] lēmumā. Tomēr šādam pamatojumam nevar [piekrist].”

156

Pārsūdzētā sprieduma 530. punkts ir izteikts šādi:

“No [strīdīgā] lēmuma 157. apsvēruma un it īpaši tā pēdējā teikuma izriet, ka Komisijas secinājums, saskaņā ar kuru koncentrācija nav pietiekami būtiska, lai, iespējams, radītu kolektīvu dominējošu stāvokli, ir nepārprotami pamatots ar apstākļiem, kuri attiecas uz tirgus pārskatāmību un pretpasākumiem.”

157

Apelācijas sūdzības iesniedzējas galvenokārt apgalvo, ka Kopienu uzņēmumu koncentrācijas kontroles sistēma un it īpaši Regulas 10. panta 6. punkts liedz Pirmās instances tiesai atcelt lēmumu, ar ko tiek atļauta koncentrācija, nepietiekama pamatojuma dēļ.

158

Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir piemērojusi pārmērīgi augstu pamatojuma standartu, kas nav saderīgs ar pastāvīgo judikatūru un kurā netiek ņemts vērā īpašais konteksts un uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūras raksturs. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa esot kļūdījusies, liekot Komisijai paskaidrot novirzīšanos no paziņojuma par iebildumiem.

159

Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot kļūdījusies, vērtējumā par strīdīgā lēmuma pamatojumu neņemot vērā lēmuma, ar ko tiek atļauta koncentrācija, īpašo kontekstu. Attiecībā uz šo tēmu apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza vairākus apsvērumus. Pirmkārt, tās uzskata, ka mazākas prasības ir izvirzāmas lēmuma, ar ko tiek atļauta koncentrācija, pamatojumam nekā lēmuma, ar ko koncentrācija tiek aizliegta, pamatojumam. Otrkārt, Pirmās instances tiesa esot kļūdījusies, nepārbaudot strīdīgā lēmuma pamatojumu no labi informētu nozares speciālistu viedokļa. Treškārt, īsais termiņš, kas nošķir paziņojumu par iebildumiem un lēmumu, ar ko tiek atļauta koncentrācija, aicinot uz zināma mēra atturību attiecībā uz šāda lēmuma pamatojuma pārbaudi. Ceturtkārt, faktam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ticis atļauts īstenot paziņoto koncentrāciju, būtu jābūt šķērslim tādu lēmumu atcelšanai pamatojuma nepietiekamības dēļ, ar kuriem tiek atļautas koncentrācijas. Piektkārt, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 411. punktā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noteikdama Komisijai pienākumu publicēt datus par cenām un atlaidēm, ņemot vērā to konfidenciālo un delikāto raksturu.

160

Katrā ziņā pretēji Pirmās instances tiesas vērtējumam saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kā to apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, strīdīgais lēmums ir bijis pienācīgi pamatots, jo tas ir ļāvis Impala pārbaudīt pamatus, uz kuriem šis lēmums ir balstīts, un Pirmās instances tiesai veikt pārbaudi tiesā. Šajā sakarā apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši apgalvo, ka Pirmās instances tiesas konstatējums, saskaņā ar kuru strīdīgais lēmums bijis nepietiekami pamatots, diez vai ir saderīgs ar tās vērtējumu, ka minētajā lēmumā esot pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

161

Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Pirmās instances tiesas veiktais vērtējums par strīdīgā lēmuma pamatojumu ir spēkā neesošs, jo ticis izmantots nepareizs pierādīšanas standarts, nav ievērots pārbaudes tiesā pareizais apjoms un piemērots nepareizs kritērijs attiecībā uz pārskatāmību.

162

Neierobežojot tās vispārējo iebildi par nepieņemamību, Impala uzskata, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas no Regulas 10. panta 6. punkta izņēmuma klauzulas nevar izsecināt vispārēju normu. Otrkārt, kā uzskata Impala, apelācijas sūdzības iesniedzējas būtībā kļūdaini uzskata, ka EKL 253. pants ir vai nav piemērojams atkarībā no tā, vai lēmums par plānoto koncentrāciju ir negatīvs vai pozitīvs. Treškārt, Impala apgalvo, ka vajadzīgā pamatojuma pakāpe ir atkarīga no konteksta un atbilstošajām tiesību normām, saskaņā ar kurām konkrētais akts ir pieņemts. Tas būtu pilnībā atbilstoši šim principam, ja pamatojuma prasības tiktu pielāgotas izskatītās lietas veidam. Šajā gadījumā runa bija par lietu, kurā tika ierosināta formālā procedūra un kurā tika pausti nopietni trešās personas iebildumi, kā arī izdots paziņojums par iebildumiem.

163

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju pakārtotajiem argumentiem, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas piemēroto pamatojuma standartu, Impala apgalvo, pirmkārt, ka Pirmās instances tiesa ir vienīgi pieminējusi izvilkumus no paziņojuma par iebildumiem, lai pamatotu strīdīgā lēmuma pamatojuma nepietiekamību un tajā pieļautās pretrunas, un savu konstatējumu par šo pamatojuma nepietiekamību balsta uz argumentāciju, kas ir izklāstīta pašā strīdīgajā lēmumā, nevis izsecina to no salīdzinājuma ar argumentāciju paziņojumā par iebildumiem. Otrkārt, Impala uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav neievērojusi uzņēmumu koncentrācijas kontroles procedūras kontekstu.

164

Turklāt no fakta, ka Pirmās instances tiesa spēja izsmeļoši izvērtēt strīdīgo lēmumu, neizriet, ka tas bija pietiekami pamatots. Katrā ziņā, kā uzskata Impala, Pirmās instances tiesai nebija iespējas it īpaši noskaidrot, kādēļ Komisija, lai gan no pierādījumiem skaidri varēja secināt pietiekamu pārskatāmību, lai pamatotu konstatējumu par kolektīva dominējoša stāvokļa esamību, tomēr atzina, ka pierādījumi par pārskatāmību bija nepietiekami, jo atlaides reklāmas nolūkā bija mazāk pārskatāmas nekā cita veida atlaides. Impala uzskata, ka patiesais strīdīgā lēmuma pamatojums joprojām nav zināms.

165

Runājot par apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem, kas ir rezumēti šī sprieduma 161. punktā, Impala apgalvo, ka Pirmās instances tiesas apsvērumi par zināmiem strīdīgā lēmuma pamatojuma aspektiem ir pamatoti ar padziļinātu Komisijas analīzes pārbaudi un it īpaši ar paša strīdīgā lēmuma saturiskajām pretrunām.

166

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru EKL 253. pantā prasītajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami un viennozīmīgi jāatspoguļo iestādes — akta autores — argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (skat. it īpaši 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts; 2004. gada 22. jūnija spriedumu lietā C-42/01 Portugāle/Komisija, Krājums, I-6079. lpp., 66. punkts, kā arī 2008. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-390/06 Nuova Agricast, Krājums, I-2577. lpp., 79. punkts).

167

Tomēr šāda akta autoram nav jāizsaka viedoklis par acīmredzami otršķirīgiem apstākļiem vai jāatspēko potenciāli iebildumi (2005. gada 25. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-465/02 un C-466/02 Vācija un Dānija/Komisija, saukts “Feta”, Krājums, I-9115. lpp., 106. punkts). Papildus tam lēmuma pamatojuma precizitātes pakāpe ir jāsamēro ar materiālajām iespējām un tehniskajiem apstākļiem vai termiņu, kādā tas ir jāpieņem (skat. 1965. gada 1. decembra spriedumu lietā 16/65 Schwarze, Recueil, 1081., 1096. un 1097. lpp., kā arī 1990. gada 14. februāra spriedumu lietā C-350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I-395. lpp., 16. punkts). Tādējādi Komisija nepārkāpj savu pienākumu norādīt pamatojumu, ja, izpildīdama uzņēmumu koncentrācijas kontroles pilnvaras, tā savā lēmumā neiekļauj precīzu pamatojumu attiecībā uz vērtējumu par zināmu skaitu koncentrācijas aspektu, kas tai šķiet acīmredzami neatbilstoši, nenozīmīgi vai skaidri otršķirīgi koncentrācijas novērtēšanai (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 64. punkts). Šāda prasība faktiski būtu grūti savietojama ar ātruma nosacījumu un procedūras īsajiem termiņiem, kas Komisijai ir jāievēro, pildot savas uzņēmumu koncentrācijas kontroles pilnvaras, un kas ir koncentrācijas kontroles procedūras īpašo apstākļu sastāvdaļa.

168

No tā izriet — kad Komisija, pamatojoties uz Regulas 8. panta 2. punktu, koncentrāciju atzīst par saderīgu ar kopējo tirgu, prasība norādīt pamatojumu ir izpildīta, ja šajā lēmumā ir skaidri norādīti iemesli, kādēļ Komisija uzskata, ka attiecīgā koncentrācija, vajadzības gadījumā pēc attiecīgo uzņēmumu iesniegtajiem grozījumiem, nerada vai nenostiprina dominējošo stāvokli, kura rezultātā kopējā tirgū vai ievērojamā tā daļā tiktu būtiski traucēta efektīva konkurence.

169

Šajā sakarā, lai gan patiesi Komisijai nav pienākuma lēmumu, kas pieņemti saskaņā ar Regulu, pamatojumā paust viedokli par visiem tajā sniegtajiem elementiem un argumentiem, tostarp tādiem, kas ir skaidri sekundāri attiecībā uz sniedzamo vērtējumu, tomēr tai ir jāizklāsta fakti un juridiskie apsvērumi, kuriem ir būtiska nozīme lēmuma uzbūvē. Turklāt pamatojumam ir jābūt loģiskam un tajā it īpaši nedrīkst būt saturiskas pretrunas (šajā sakarā pēc analoģijas skat. 1962. gada 18. maija spriedumu lietā 13/60 Geitling u.c./Augstā iestāde, Recueil, 165. un 221. lpp.; 1970. gada 15. jūlija spriedumu lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 78. punkts; 1981. gada 7. jūlija spriedumu lietā 158/80 Rewe-Handelsgesellschaft Nord un Rewe-Markt Steffen, Recueil, 1805. lpp., 26. punkts, kā arī 1988. gada 17. maija spriedumu lietā 28/87 Arendt/Parlaments, Recueil, 2633. lpp., 7. un 8. punkts).

170

Apelācijas sūdzības iesniedzēju sestā pamata ietvaros formulētā kritika ir jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

171

Apelācijas sūdzības iesniedzējas kā galveno apgalvojumu norāda, ka Komisijas lēmums, ar ko tiek atļauta koncentrācija, nevar tikt atcelts pamatojuma nepietiekamības dēļ. Tās šajā sakarā it īpaši pamatojas uz Regulas 10. panta 6. punktu.

172

No šī sprieduma 49. punkta izriet, ka minētā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesisko drošību gadījumā, ja izņēmuma kārtā Komisija lēmumu nav pieņēmusi noteiktajā termiņā. Tādējādi attiecīgie uzņēmumi var brīvi īstenot savu koncentrāciju, jo ir sniegta klusējot izteikta atļauja.

173

Kā to norāda Impala, apelācijas sūdzības iesniedzēju ar Regulas 10. panta 6. punktu pamatotā argumentācija ļauj noprast, ka lēmumi, ar kuriem tiek atļautas koncentrācijas, nav nekādi jāpamato, jo tos nevar apstrīdēt pamatojuma trūkuma dēļ.

174

Jāatgādina, ka tāda pamatojuma nepietiekamība, lai netiktu ievērots EKL 253. pants, ir uzskatāma par būtisku formas prasību pārkāpumu EKL 230. panta nozīmē, kas turklāt ir pamats, ko Kopienu tiesa pēc savas ierosmes var izvirzīt vai kas tai ir jāizvirza (šajā sakarā skat. 1997. gada 20. februāra spriedumu lietā C-166/95 P Komisija/Daffix, Recueil, I-983. lpp., 24. punkts). Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atvasināto Kopienu tiesību noteikums, cik vien iespējams, ir jāinterpretē tā saderības ar EK līguma noteikumiem un vispārīgajiem Kopienu tiesību principiem kontekstā (2007. gada 4. oktobra spriedums lietā C-457/05 Schutzverband der Spirituosen-Industrie, Krājums, I-8075. lpp., 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka Regulas 10. panta 6. punkts ir jāinterpretē un jāpiemēro EKL 230. un 253. panta kontekstā.

175

Tādējādi, kā tas izriet no šī sprieduma 49. punkta, minētais 10. panta 6. punkts ir izņēmums no Regulas vispārējās sistēmas, kas izriet it īpaši no tās 6. panta 1. punkta un 8. panta 1. punkta, un saskaņā ar to Komisija skaidri lemj par koncentrācijām, kas tai ir paziņotas, neatkarīgi no tā, vai lēmums ir negatīvs vai pozitīvs. Tādēļ ar Regulas 10. panta 6. punktu ne tikai nevar pamatot vispārēju pieņēmumu par labu koncentrāciju saderībai ar kopējo tirgu, bet arī ar šo noteikumu nevar pamatot izņēmumu iespējai apstrīdēt tāda lēmuma likumību, ar ko koncentrācija tiek atļauta, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma dēļ. Tiesiskās drošības leģitīmā nepieciešamība izņēmuma situācijās, kas ir atspoguļotas minētajā noteikumā, nevar sniegties tik tālu, lai Kopienu tiesas pārbaudē pilnībā vai daļēji neiekļautu lēmumus par koncentrācijām.

176

Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kas ir pamatota ar Regulas 10. panta 6. punktu, ir jānoraida.

177

Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzējas it īpaši apgalvo — tā kā strīdīgais lēmums ir ļāvis Impala novērtēt attiecīgās atļaujas pamatojumu un Pirmās instances tiesai veikt pārbaudi tiesā, Pirmās instances tiesa nav ievērojusi Kopienas tiesu pastāvīgo judikatūru attiecībā uz pamatojuma prasībām.

178

Šajā sakarā, kā tas izriet arī no šī sprieduma 166. punkta, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, pirmkārt, ka EKL 253. pantā noteiktā pienākuma norādīt pamatojumu mērķis ir ļaut ieinteresētajām personām noskaidrot pieņemtā akta pamatojumu un kompetentajai tiesai veikt pārbaudi un, otrkārt, šāda pamatojuma prasība ir jāvērtē saskaņā ar attiecīgā akta veidu un kontekstu, kādā tas ir pieņemts (skat. arī 1987. gada 7. aprīļa spriedumu lietā 32/86 SISMA/Komisija, Recueil, 1645. lpp., 8. punkts; 1992. gada 4. jūnija spriedumu lietā C-181/90 Consorgan/Komisija, Recueil, I-3557. lpp., 14. punkts; 1997. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-22/94 Irish Farmers Association u.c., Recueil, I-1809. lpp., 39.–41. punkts; 2002. gada 19. septembra spriedumu lietā C-114/00 Spānija/Komisija, Recueil, I-7657. lpp., 62. un 63. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-195/99 P Krupp Hoesch/Komisija, Recueil, I-10937. lpp., 110. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 372. punkts).

179

Šajā gadījumā patiesi zināma nesamērība var šķist nožēlojama strīdīgajā lēmumā starp to elementu norādīšanu, kas tiecas uzsveram pietiekamu pārskatāmību, un atlaižu reklāmas nolūkā ietekmi, kas liecina pretēji šādai pārskatāmībai. Tomēr, ņemot vērā, pirmkārt, kontekstu, kādā strīdīgais lēmums ir ticis pieņemts, ko it īpaši raksturo īsais termiņš no rakstveida atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un noklausīšanās Komisijā, no vienas puses, līdz formālās procedūras beigām, no otras puses, un, otrkārt, šī sprieduma 166.–169. punktā, it īpaši 166. un 167. punktā, izklāstītās judikatūras prasības, Pirmās instances tiesa, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, nevarēja uzskatīt, ka Komisija šajā gadījumā nav izpildījusi pienākumu pietiekami pamatot strīdīgo lēmumu (skat. pēc analoģijas 1981. gada 28. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 275/80 un 24/81 Krupp Stahl/Komisija, Recueil, 2489. lpp., 13. punkts, kā arī 1985. gada 13. marta spriedumu apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 809. lpp., 21. punkts).

180

Pirmkārt, strīdīgajā lēmumā bija norādīta Komisijas argumentācija, lai vēlāk kompetentajā tiesā varētu apstrīdēt, kā to bija darījusi Impala, tā pamatotību. Šajā sakarā būtu pārmērīgi prasīt, kā to norāda Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 289. punktā, sīki izstrādātu aprakstu par katru no strīdīgā lēmuma pamatā esošajiem aspektiem, kā, piemēram, par atlaižu reklāmas nolūkā raksturu, apstākļiem, kādos tās varēja tikt piemērotas, par to necaurredzamības pakāpi, to amplitūdu vai specifisko ietekmi uz cenu pārskatāmību (šajā sakarā skat. pēc analoģijas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C-286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I-9925. lpp., 59.–61. punkts, kā arī 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-341/06 P un C-342/06 P Chronopost un La Poste/UFEX u.c., Krājums, I-4777. lpp., 108. punkts). Tas tā turklāt ir tāpēc, ka Impala, kā tas it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 7. un 10. punkta, bija cieši iesaistīta formālajā procedūrā (skat. pēc analoģijas 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-120/99 Itālija/Padome, Recueil, I-7997. lpp., 29. punkts, un 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C-304/01 Spānija/Komisija, Krājums, I-7655. lpp., 50. punkts) un papildus tam tā pilnībā varēja Pirmās instances tiesā apstrīdēt strīdīgajā lēmumā norādīto Komisijas vērtējumu pēc būtības.

181

Otrkārt, kā tas it īpaši izriet no pārsūdzētā sprieduma 275., 289. un 530. punkta, Pirmās instances tiesai bija zināmi iemesli, kādēļ Komisija bija nolēmusi atļaut attiecīgo koncentrāciju. Turklāt tā vairākus punktus savā spriedumā bija veltījusi šo iemeslu pamatotības analīzei. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka pienākums pamatot lēmumus ir būtiska formalitāte, kas ir jānošķir no jautājuma par pamatojuma pamatotību, kas attiecas uz strīdīgā akta likumību pēc būtības (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 67. punkts, kā arī 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C-310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I-2289. lpp., 48. punkts). Lēmuma pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis lēmums balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tie skar lēmuma likumību pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus. Tādēļ nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesai nebija iespējams veikt pārbaudi tiesā (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Chronopost un La Poste/UFEX u.c., 112. punkts).

182

Tāpēc sestais apelācijas sūdzības iesniedzēju pamats ir jāpieņem, un nav vajadzības lemt par pārmetumiem, kas minēti šī sprieduma 158., 159. un 161. punktā.

183

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, šī apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pamatotu.

184

Komisijas atbildes rakstā uz apelāciju ir atsevišķa sadaļa, kurā ir ietverti “papildu apsvērumi” par strīdīgā lēmuma “būtiskajiem pamatiem”. Komisija ar tiem apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 474. un 476. punktā tās konstatējumus par pretpasākumiem ir nepareizi kvalificējusi kā minētā lēmuma būtisku pamatu. Kā norāda Komisija, ja šajā tiesvedībā izrādītos, ka strīdīgajā lēmumā konstatējumi par tirgus pārskatāmības trūkumu nebija nepareizi no tiesību viedokļa, minētais lēmums būtu jāatzīst par likumīgu neatkarīgi no fakta, vai tajā ir vai nav kļūdas tiesību piemērošanā attiecībā uz pretpasākumiem.

185

Šos argumentus, kas ir ietverti Komisijas atbildes rakstā uz apelāciju, Impala ir interpretējusi kā pretapelāciju, uz ko tā atbildēja ar atsevišķu 2007. gada 23. marta replikas rakstu, atsaukdamās uz Tiesas Reglamenta 117. panta 2. punktu. Līdz ar to lietas dalībniekiem tika atļauts iesniegt papildu rakstus par šo tēmu, no kuriem pēdējais Tiesas kancelejā tika iesniegts 2007. gada 16. jūlijā, lai gan neatbildēts palika jautājums, vai Impala bija tiesīga atsaukties uz minēto 117. panta 2. punktu.

186

Lai argumentu kvalificētu kā pretapelāciju, Reglamenta 117. panta 2. punktā ir paredzēts, ka lietas dalībnieks, kas uz to atsaucas, prasa atcelt pārsūdzēto spriedumu vai kādu tā daļu, norādot pamatu, kas netika norādīts apelācijā. Lai noteiktu, vai tā tas ir šajā gadījumā, ir jāvērtē Komisijas atbildes raksta uz apelāciju attiecīgās daļas formulējums, mērķis un konteksts.

187

Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Komisija nevienā sava raksta daļā nelieto vārdu “pretapelācija”. Turklāt Komisija tiesvedībā, it īpaši tiesas sēdē, pati ir skaidri norādījusi, ka tai ar saviem “papildu apsvērumiem” nav bijis nodoma iesniegt pretapelācijas sūdzību.

188

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka minētie apsvērumi nav pretapelācija. Pretēji Impala apgalvojumam tādēļ par tiem nav jāizsaka viedoklis.

189

Saskaņā ar Tiesas Statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota, Tiesa atceļ Pirmās instances tiesas lēmumu. Tā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Pirmās instances tiesā.

190

Tā kā Pirmās instances tiesa ir izskatījusi tikai divus no pieciem Impala prasības atbalstam izvirzītajiem pamatiem, Tiesa uzskata, ka pašreizējais strīds šajā tiesvedības stadijā nav izlemjams. Tādēļ lieta ir jānodod atpakaļ Pirmās instances tiesai.

191

Tā kā lieta ir jānodod atpakaļ Pirmās instances tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā apelācijas tiesvedībā, pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

Spriedums