TIESAS SPRIEDUMS

1995. gada 10. maijā (*)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība – EEK līguma 59. pants – Aizliegums piedāvāt finanšu pakalpojumus pa telefonu

Lieta C‑384/93

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniedza College van Beroep voor het Bedrijfsleven nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Alpine Investments BV

un

Minister van Financiën

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 59. pantu.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. K. Rodrigess Iglesiass [G. C. Rodríguez Iglesias], palātu priekšsēdētāji F. A. Šokveilers [F. A. Schockweiler], P. J. Dž. Kapteins [P. J. G. Kapteyn] un K. Gulmans [C. Gulmann], tiesneši Dž. F. Mančīni [G. F. Mancini], Ž. K. Muitiņju de Almeida [J. C. Moitinho de Almeida], Dž. L. Marejs [J. L. Murray], D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents) un Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet],

ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], administratore,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza

–        Alpine Investments BV vārdā – G. van der Vāls [G. van der Wal] un V. B. J. van Oferbēks [W. B. J. van Overbeek], Hoge Raad der Neederlands [Nīderlandes Augstākā tiesa], avocats,

–        Nīderlandes valdības vārdā – A. Boss [A. Bos], Ārlietu Ministrijas juriskonsults, pārstāvis,

–        Grieķijas valdības vārdā – V. Kondolaims [V. Kontolaimos], Valsts Juridiskās padomes juriskonsulta vietnieks, un V. Peleku [V. Pelekou], Valsts juridiskās padomes pilnvarotā pārstāve, pārstāvji,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – Dž. D. Kalahans [J. D. Colahan] no Treasury Solicitor's Department, pārstāvis, un P. Dafijs [P. Duffy], barrister,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – B. Smulderss [B. Smulders] un P. van Nufels [P. van Nuffel], Juridiskā dienesta darbinieki, pārstāvji,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko tiesas sēdē 1994. gada 29. novembrī sniedza Alpine Investments BV; Nīderlandes valdība, ko pārstāv Ārlietu ministrijas juriskonsults J. S. van der Osterkamps [J. S. van den Oosterkamp], pārstāvis; Beļģijas valdība, ko pārstāv Ārlietu ministrijas administrācijas direktors J. Devaders [J. Devadder], pārstāvis, Grieķijas valdība; Apvienotās Karalistes valdība, kuru pārstāv advokāts K. Vajda [C. Vajda], un Eiropas Kopienu Komisija,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 1995. gada 26. janvārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1993. gada 28. aprīļa rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1993. gada 6. augustā, College van Beroep voor het Bedrijfsleven [Apelācijas tiesa tirdzniecības un rūpniecības jautājumos] (turpmāk tekstā – “Apelācijas tiesa”) saskaņā ar EEK līguma 177. pantu uzdeva Tiesai vairākus prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt Līguma 59. pantu.

2        Šie jautājumi tika uzdoti tiesvedībā, kurā Alpine Investments BV pārsūdz tai noteikto Finanšu ministrijas aizliegumu vērsties pie privātpersonām pa telefonu bez viņu iepriekšējas rakstveida piekrišanas, lai piedāvātu dažādus finanšu pakalpojumus (darbība, ko sauc par “piedāvājumu pa telefonu” [cold calling]).

3        Alpine Investments BV, pieteikuma iesniedzēja pamata prāvā (turpmāk tekstā – “Alpine Investments”), ir sabiedrība, kas reģistrēta saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem un specializējusies preču nākotnes līgumu slēgšanā.

4        Preču nākotnes līguma līgumslēdzējas puses apņemas iegādāties vai pārdot zināmu noteiktas kvalitātes preču daudzumu par tādu cenu un tādā termiņā, kādi ir noteikti līguma noslēgšanas brīdī. Pusēm nav nodoma pašām piegādāt vai saņemt preces, tās slēdz līgumu, cerot gūt labumu no cenu svārstībām starp līguma noslēgšanas brīdi un piegādes mēnesi. Tas ir iespējams, noslēdzot darījumu pirms piegādes mēneša, kas ir pirmajam darījumam pretēja operācija.

5        Alpine Investments attiecībā uz preču nākotnes līgumiem piedāvā trīs pakalpojumu veidus – vērtspapīru portfeļa pārvaldi, ieguldījumu konsultācijas un klientu pasūtījumu nodošanu brokeriem, kuri darbojas nākotnes līgumu tirgos Kopienā un ārpus tās. Tai ir klienti ne vien Nīderlandē, bet arī Beļģijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē. Tomēr tā neveic reģistrētu uzņēmējdarbību ārpus Nīderlandes.

6        Faktisko apstākļu rašanās laikā pamata prāvā finanšu pakalpojumus Nīderlandē reglamentēja 1985. gada 30. oktobra Wet Effectenhandel [Likums par darījumiem ar vērtspapīriem]. Šā likuma 6. panta 1. punkts personai aizliedza bez atļaujas sniegt starpniecības pakalpojumus darījumos ar vērtspapīriem. Likuma 8. panta 1. punkts atļāva finanšu ministram konkrētos apstākļos piešķirt atļauju atkāpties no šī aizlieguma. Tomēr 8. panta 2. punktā noteikts, ka atļaujai atkāpties no aizlieguma varēja noteikt “ierobežojumus un nosacījumus, lai nepieļautu nevēlamas pārmaiņas vērtspapīru tirdzniecībā”.

7        Finanšu ministrs, atbildētājs pamata prāvā, 1991. gada 6. septembrī piešķīra Alpine Investments atļauju atkāpties no aizlieguma, atļaujot tai nodot pasūtījumus konkrētam brokerim – Merrill Lynch Inc. Atļauja atkāpties no aizlieguma paredzēja, ka Alpine Investments ir jāatbilst visām to noteikumu prasībām attiecībā uz vēršanos pie potenciālajiem klientiem, ko tuvākajā laikā var izdot finanšu ministrs.

8        Finanšu ministrs 1991. gada 1. oktobrī nolēma noteikt vispārēju aizliegumu attiecībā uz finanšu starpniekiem, kas piedāvā veikt ieguldījumus preču nākotnes līgumos ārpus preču biržas, piedāvājot tos potenciālajiem klientiem pa telefonu.

9        Nīderlandes valdība norāda, ka šāds lēmums tika pieņemts pēc tam, kad finanšu ministrs 1991. gadā saņēma daudz sūdzību no personām, kuras bija veikušas neizdevīgus ieguldījumus šajā jomā. Tā kā šīs sūdzības tika saņemtas no ieguldītājiem no citām dalībvalstīm, viņš esot paplašinājis aizliegumu, attiecinot to uz pakalpojumiem, kurus no Nīderlandes piedāvā veikt citās dalībvalstīs, lai saglabātu Nīderlandes finanšu sektora reputāciju.

10      Pastāvot šādiem apstākļiem, finanšu ministrs 1991. gada 12. novembrī aizliedza Alpine Investments vērsties pie potenciālajiem klientiem pa telefonu vai personīgi, izņemot gadījumus, kad viņi iepriekš rakstveidā ir skaidri tam piekrituši.

11      Alpine Investments iesniedza administratīvu sūdzību par ministra aizliegumu attiecībā uz piedāvājumiem pa telefonu. Pēc tam tai piešķirtā atļauja atkāpties no aizlieguma 1992. gada 14. janvārī tika aizstāta ar citu atļauju, ar ko tai atļāva nodot pasūtījumus citam brokerim – Rodham & Renshaw Inc. – un aizliedza piedāvāšanu pa telefonu, par ko sabiedrība 1992. gada 13. februārī iesniedza jaunu administratīvu sūdzību.

12      Finanšu ministrs ar 1992. gada 29. aprīļa lēmumu noraidīja Alpine Investments sūdzību. 1992. gada 26. maijā Alpine Investments iesniedza sūdzību Apelācijas tiesā.

13      Alpine Investments norādīja, ka aizliegums piedāvāt pa telefonu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz potenciālajiem klientiem citās dalībvalstīs ārpus Nīderlandes, ir pretrunā ar Līguma 59. pantu. Apelācijas tiesa iesniedza Eiropas Kopienu Tiesai vairākus jautājumus par to, kā interpretēt šo noteikumu:

“1)      Vai EEK līguma 59. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs no tās dalībvalsts, kurā tas ir reģistrēts, pa telefonu piedāvā (potenciālajiem) klientiem citās dalībvalstīs un pēc tam tos sniedz no savas dalībvalsts?

2)      Vai minētais 59. pants attiecas arī uz noteikumiem un/vai ierobežojumiem, kas pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī regulē attiecīgās profesionālās darbības vai uzņēmējdarbības likumīgu veikšanu, bet kas neattiecas – vismaz ne tādā pašā veidā vai mērā – uz minētās profesionālās darbības vai uzņēmējdarbības veikšanu (potenciālo) pakalpojumu saņēmēju dalībvalstī un kas tādēļ pakalpojumu sniedzējam, kurš piedāvā savus pakalpojumus (potenciālajiem) klientiem citā dalībvalstī, var radīt šķēršļus, kuri nav piemērojami līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem šajā citā dalībvalstī?

Ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša:

3)      a) Vai patērētāju aizsardzības intereses un Nīderlandes finanšu pakalpojumu sniedzēju reputācijas aizsardzības intereses, kas ir pamatā noteikumam, kura mērķis ir novērst nevēlamas pārmaiņas vērtspapīru tirdzniecībā, var uzskatīt par vispārējām interesēm atbilstošiem imperatīviem apsvērumiem, ar ko var pamatot tādus šķēršļus, kādi minēti otrajā jautājumā?

b) Vai noteikums, kas izņēmuma kārtā aizliedz izteikt piedāvājumus pa telefonu, ir jāuzskata par objektīvi nepieciešamu, lai aizsargātu minētās intereses, un samērīgu ar noteikto mērķi?”

14      Vispirms jānorāda, ka Padomes 1993. gada 10. maija Direktīva 93/22/EEK par ieguldījumu pakalpojumiem vērtspapīru jomā (OV 1993, L 141, 27. lpp.), ja tā būtu piemērojama darījumiem preču nākotnes līgumu tirgos, ir pieņemta vēlāk, nekā radās faktiskie apstākļi pamata tiesvedībā. Turklāt Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāju aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV 1985, L 372, 31. lpp.), nav piemērojama ne līgumiem, kas ir noslēgti pa telefonu, ne arī līgumiem par vērtspapīriem (3. panta 2. punkta e) apakšpunkts).

15      Tāpēc Tiesai iesniegtie jautājumi ir jāizskata, ņemot vērā tikai Līguma noteikumus par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā kā pakalpojums ir sniegts par maksu, uz Alpine Investments sniegtajiem pakalpojumiem attiecas EEK līguma 60. pants.

16      Iesniedzējtiesa ar pirmo un otro jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai aizliegums izteikt piedāvājumu pa telefonu ietilpst Līguma 59. panta darbības jomā. Ja atbilde ir apstiprinoša, ar trešo jautājumu tā vēlas noskaidrot, vai šādu aizliegumu tomēr var attaisnot.

 Par pirmo jautājumu

17      Pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ietver divas daļas.

18      Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai tas, ka minētie pakalpojumi ir tikai piedāvājums bez identificējama pakalpojumu saņēmēja, var būt šķērslis Līguma 59. panta piemērošanai.

19      Pakalpojumu sniegšanas brīvība kļūtu iluzora, ja ar valsts tiesību normām varētu brīvi ierobežot pakalpojumu piedāvāšanu. Tāpēc identificējama saņēmēja iepriekšēja pastāvēšana nevar būt nosacījums pakalpojumu sniegšana brīvības normu piemērošanai.

20      Otrkārt, ir jānoskaidro, vai 59. pants attiecas uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs pa telefonu piedāvā personām citā dalībvalstī un kas tiek piedāvāti, nepārvietojoties no tās dalībvalsts, kura ir pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas valsts.

21      Šajā gadījumā pakalpojumu sniedzējs, kas reģistrēts vienā dalībvalstī, piedāvā pakalpojumu potenciālajam saņēmējam, kas reģistrēts citā dalībvalstī. Saskaņā ar 59. panta noteikumiem minētajā gadījumā notiek pakalpojumu sniegšana šā panta nozīmē.

22      Tāpēc atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka EEK līguma 59. panta noteikumi attiecas uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs pa telefonu piedāvā potenciālajiem pakalpojumu saņēmējiem citā dalībvalstī un ko sniedz, nepārvietojoties no tās dalībvalsts, kura ir tā reģistrācijas valsts.

 Par otro jautājumu

23      Otrais valsts tiesas jautājums ir par to, vai dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz tajā reģistrētajiem pakalpojumu sniedzējiem veikt nepieprasītus telefona zvanus potenciālajiem klientiem citā dalībvalstī, lai piedāvātu tiem savus pakalpojumus, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums Līguma 59. panta izpratnē.

24      Vispirms jāuzsver, ka minētais aizliegums attiecas uz pārrobežu pakalpojumu piedāvāšanu.

25      Lai atbildētu uz valsts tiesas jautājumu, ir secīgi jāizskata trīs punkti.

26      Pirmkārt, jānoskaidro, vai aizliegums vērsties pa telefonu pie potenciālajiem klientiem, kas atrodas citā dalībvalstī, bez viņu iepriekšējas piekrišanas var būt pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šajā sakarā iesniedzējtiesa vērš Tiesas uzmanību uz faktu, ka tāds pats aizliegums ne vienmēr attiecas uz tajā dalībvalstī reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem, kurā dzīvo arī potenciālie pakalpojumu saņēmēji, vai vismaz ne tādā pašā veidā.

27      Jānorāda, ka tāds aizliegums kā pamata tiesvedībā nav pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums 59. panta izpratnē, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka citas dalībvalstis līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā piemēro mazāk stingrus noteikumus (sk. 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑379/92 Peralta, Recueil, I‑3453. lpp., 48. punkts).

28      Tomēr šāds aizliegums liedz attiecīgajiem uzņēmējiem ātru un tiešu reklāmas metodi un vēršanos pie potenciālajiem klientiem citās dalībvalstīs. Tādējādi tas var būt pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

29      Otrkārt, jāapsver, vai šādu secinājumu var ietekmēt fakts, ka minēto aizliegumu ir noteikusi pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts, nevis potenciālā pakalpojumu saņēmēja reģistrācijas dalībvalsts.

30      Līguma 59. panta pirmā daļa aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus visā Kopienā. Līdz ar to šis noteikums attiecas ne tikai uz galamērķa valsts noteiktajiem ierobežojumiem, bet arī uz tiem ierobežojumiem, ko noteikusi izcelsmes valsts. Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru uzņēmums savai reģistrācijas valstij var pieprasīt tiesības brīvi sniegt pakalpojumus, ja pakalpojumi tiek sniegti citā dalībvalstī reģistrētiem saņēmējiem (sk. 1994. gada 17. maija spriedumu lietā C‑18/93 Corsica Ferries, Recueil, I‑1783. lpp., 30. punkts; spriedumu iepriekš minētajā lietā Peralta, 40. punkts, un 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑381/93, Komisija/Francija, Recueil, I‑5145. lpp., 14. punkts).

31      No tā izriet, ka aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu nav uzskatāms par tādu, uz ko Līguma 59. pants neattiecas tikai tāpēc, ka to uzliek valsts, kurā reģistrēts pakalpojumu sniedzējs.

32      Visbeidzot, ir jāizvērtē daži argumenti, ko sniegusi Nīderlandes valdība un Apvienotās Karalistes valdība.

33      Tās norāda, ka minētais aizliegums neietilpst Līguma 59. panta darbības jomā, jo tas ir vispārpiemērojams pasākums, tas nav diskriminējošs un tā mērķis vai iedarbība nav radīt priekšrocību valsts tirgum attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm. Tā kā aizliegums ietekmē tikai pakalpojumu piedāvāšanas veidu, tas ir līdzīgs nediskriminējošajiem pasākumiem, kuri reglamentē pārdošanas kārtību, kas saskaņā ar judikatūru Keck un Mithouard (1993. gada 24. novembra spriedums apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91, Recueil, I‑6097. lpp., 16. punkts) neietilpst Līguma 30. panta piemērošanas jomā.

34      Šie argumenti nav pieņemami.

35      Lai gan šāds aizliegums ir vispārējs un nav diskriminējošs, un tā mērķis vai iedarbība nav tādi, lai radītu priekšrocību valsts tirgum attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem no citām dalībvalstīm, tomēr tas, kā tika norādīts iepriekš (sk. 28. punktu), var būt pārrobežu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums.

36      Šāds aizliegums nav analogs tiesību aktiem, kuri attiecas uz pārdošanas kārtību, ko saskaņā ar judikatūru Keck un Mithouard uzskata par tādu, kas neietilpst Līguma 30. panta darbības jomā.

37      Saskaņā ar minēto judikatūru to valsts tiesību normu piemērošana, kas attiecībā uz citas dalībvalsts izcelsmes ražojumiem importētājas dalībvalsts teritorijā ierobežo vai aizliedz noteiktus pārdošanas veidus, nav uzskatāma par tādu, kas rada šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm, ja, pirmkārt, šie noteikumi attiecas uz visiem tirgus dalībniekiem, kuri veic savu darbību valsts teritorijā, un, otrkārt, ja attiecīgās valsts un citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecību tie ietekmē tiesiski un faktiski vienādi. Šādu noteikumu piemērošanas mērķis nav kavēt citu dalībvalstu piekļuvi importētājas dalībvalsts tirgum vai kavēt piekļuvi lielākā mērā nekā vietējiem ražojumiem.

38      Taču šajā gadījumā aizliegumu ir noteikusi pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts, un tas skar ne tikai piedāvājumus, kas ir adresēti šajā valstī reģistrētiem pakalpojumu saņēmējiem vai tiem, kas iebraukuši pakalpojumu saņemšanas nolūkā, bet arī piedāvājumus, kas adresēti saņēmējiem citā dalībvalstī. Tādējādi tas tieši ietekmē piekļuvi pakalpojumu tirgum citās dalībvalstīs un tātad var traucēt pakalpojumu tirgus darbību Kopienā.

39      Tāpēc atbildei uz otro jautājumu ir jābūt tādai, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz tajā reģistrētajiem pakalpojumu sniedzējiem veikt nepieprasītus telefona zvanus potenciālajiem klientiem citā dalībvalstī, lai piedāvātu tiem savus pakalpojumus, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums Līguma 59. panta izpratnē.

 Par trešo jautājumu

40      Ar trešo jautājumu valsts tiesa mēģina noskaidrot, vai vispārējām interesēm atbilstošs imperatīvs apsvērums attaisno aizliegumu izteikt piedāvājumus pa telefonu un vai šāds aizliegums ir jāuzskata par objektīvi nepieciešamu un samērīgu ar noteikto mērķi.

41      Nīderlandes valdība norāda, ka aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu preču nākotnes līgumu tirdzniecībā ārpus biržas ir pieņemts, lai nodrošinātu Nīderlandes finanšu tirgu reputāciju un aizsargātu ieguldītājus.

42      Vispirms ir jānorāda, ka finanšu tirgiem ir svarīga nozīme uzņēmēju finansēšanā, un, ievērojot nākotnes līgumu spekulatīvo raksturu un sarežģītību, to veiksmīga darbība lielā mērā ir atkarīga no ieguldītāju uzticības. Šīs uzticības nosacījums it īpaši ir profesionālu noteikumu esamība, kuru mērķis ir nodrošināt finanšu starpnieku lojalitāti un kompetenci, no kuras ieguldītāji ir īpaši atkarīgi.

43      Turklāt, lai gan Nīderlandes iestādēm nav jāveic patērētāju tiesību aizsardzība citās dalībvalstīs, tomēr šādas aizsardzības būtība un apjoms tieši veicina Nīderlandes finanšu pakalpojumu sniedzēju labo reputāciju.

44      Tāpēc labas reputācijas uzturēšana valsts finanšu nozarē ir vispārējām interesēm atbilstošs imperatīvs apsvērums, kas var attaisnot finanšu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus.

45      Attiecībā uz minēto ierobežojumu samērīgumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pakalpojumu sniedzējiem noteiktajām prasībām ir jābūt tādām, kas garantē paredzētā mērķa sasniegšanu, un tās nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai (sk. 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑288/89 Collectieve Antennevoorziening Gouda u.c., Recueil, I‑4007. lpp., 15. punkts).

46      Kā Nīderlandes valdība to jau pamatoti norādīja, privātpersona, kas saņem piedāvājumu pa telefonu, parasti nav tam gatava un nevar ne pārliecināties par riskiem, kādiem varētu būt pakļauts piedāvātais darījums, ne salīdzināt piedāvātāja pakalpojumu kvalitāti un cenas ar tām, ko piedāvā konkurenti. Tā kā nākotnes līgumu tirgus ir ļoti spekulatīvs un grūti saprotams, ieguldītāji, kas nav lietpratēji, bija jāaizsargā pret visagresīvākajiem tirdzniecības paņēmieniem.

47      Alpine Investments norāda, ka Nīderlandes valdības noteiktais aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu nav nepieciešams, jo pakalpojumu sniedzēja dalībvalstij būtu jāpaļaujas uz pakalpojumu saņēmēja dalībvalsts veikto kontroli.

48      Šis arguments ir jānoraida. Dalībvalstij, no kuras tiek veikts telefona zvans, ir vislielākās iespējas reglamentēt piedāvājumus pa telefonu. Pat ja uzņēmēja valsts vēlas aizliegt piedāvājumus pa telefonu vai piemērot tiem kādus nosacījumus, tā nevar aizkavēt vai kontrolēt telefona zvanus no citas dalībvalsts, nesadarbojoties ar šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

49      Līdz ar to aizliegumu izteikt piedāvājumus pa telefonu, ko noteikusi tā dalībvalsts, no kuras tiek veikts telefona zvans, lai aizsargātu ieguldītāju uzticību šīs valsts finanšu tirgum, nevar uzskatīt par nesamērīgu, lai sasniegtu mērķi, proti, nodrošinātu šā tirgus integritāti.

50      Alpine Investments norāda arī, ka Nīderlandes iestāžu noteiktā mērķa sasniegšanai nav nepieciešams vispārējs aizliegums izteikt piedāvājumus potenciālajiem klientiem pa telefonu. Lai efektīvi aizsargātu patērētājus, pietiktu ar to, ka starpnieku sabiedrībām noteiktu prasību ierakstīt bez pieprasījuma veiktos telefona zvanus. Turklāt šādus noteikumus Apvienotajā Karalistē ir pieņēmusi Securities and Futures Authority [Vērtspapīru un nākotnes līgumu uzraudzības iestāde].

51      Šāds viedoklis nav pieņemams. Kā to pamatoti norādīja ģenerāladvokāts savu secinājumu 88. punktā, tas, ka viena dalībvalsts piemēro mazāk stingrus noteikumus nekā cita, nenozīmē, ka stingrākie noteikumi nav samērīgi un ir pretrunā ar Kopienas tiesībām.

52      Alpine Investments, visbeidzot, norāda, ka ar aizliegumu izteikt piedāvājumus pa telefonu tā vispārējā rakstura dēļ netiek ņemta vērā atsevišķu uzņēmumu darbība un nevajadzīgi tiek apgrūtināti uzņēmumi, par kuriem patērētāji nekad nav sūdzējušies.

53      Arī šis arguments ir jānoraida. Ar to, ka aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu tiek attiecināts tikai uz atsevišķiem uzņēmumiem to agrākās darbības dēļ, varētu būt nepietiekami, lai sasniegtu mērķi atjaunot un saglabāt ieguldītāju uzticību valsts vērtspapīru tirgum kopumā.

54      Katrā ziņā minēto noteikumu darbības joma ir ierobežota. Pirmkārt, tie aizliedz vienīgi vērsties pie privātpersonām personīgi vai pa telefonu bez viņu iepriekšējas rakstveida piekrišanas, taču atļauj citus vēršanās paņēmienus. Otrkārt, šis pasākums ir piemērojams attiecībās ar potenciālajiem, nevis ar jau esošajiem klientiem, kuri patur tiesības dot rakstveida piekrišanu turpmākiem telefona zvaniem. Treškārt, nepieprasīto telefona zvanu aizliegums ir attiecināms uz nozari, kurā ir konstatēti pārkāpumi, proti, nākotnes līgumu tirgiem.

55      Ņemot vērā minētos apsvērumus, nevar uzskatīt, ka aizliegums izteikt piedāvājumus pa telefonu nav samērīgs ar paredzēto mērķi.

56      Tādēļ uz trešo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Līguma 59. pants neiestājas pret valsts tiesisko regulējumu, kas, lai aizsargātu ieguldītāju uzticību savas valsts finanšu tirgiem, aizliedz tādu darbību, kura ietver nepieprasītu telefona zvanu veikšanu potenciālajiem klientiem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, lai tiem piedāvātu pakalpojumus, kas ir saistīti ar ieguldījumiem nākotnes līgumos.

 Par tiesāšanās izdevumiem

57      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Beļģijas valdībai, Nīderlandes valdībai, Grieķijas valdībai un Apvienotās Karalistes valdībai, kā arī Eiropas Kopienu Komisijai, kuras iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, ko tai ar 1993. gada 28. aprīļa rīkojumu iesniedza College van Beroep voor het Bedrijfsleven, nospriež:

1)      EEK līguma 59. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz pakalpojumiem, ko pakalpojumu sniedzējs pa telefonu piedāvā potenciālajiem pakalpojumu saņēmējiem citā dalībvalstī un ko tas sniedz, nepārvietojoties no tās dalībvalsts, kura ir tā reģistrācijas valsts;

2)      dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas aizliedz tajā reģistrētajiem pakalpojumu sniedzējiem veikt nepieprasītus telefona zvanus potenciālajiem klientiem citā dalībvalstī, lai piedāvātu tiem savus pakalpojumus, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums Līguma 59. panta izpratnē;

3)      Līguma 59. pants neiestājas pret valsts tiesisko regulējumu, kas, lai aizsargātu ieguldītāju uzticību savas valsts finanšu tirgiem, aizliedz tādu darbību, kas ietver nepieprasītu telefona zvanu veikšanu potenciālajiem klientiem, kuri dzīvo citā dalībvalstī, lai tiem piedāvātu pakalpojumus, kas saistīti ar ieguldījumiem nākotnes līgumos.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1995. gada 10. maijā.

* Tiesvedības valoda – holandiešu.