–

Deutsche Lufthansa AG vārdā – H. Neumann, M. Wortmann un B. Tavakoli, Rechtsanwälte,

–

Land Berlin vārdā – R. Klinger, Rechtsanwalt,

–

Berliner Flughafen GmbH vārdā – R. Körner, Rechtsanwalt,

–

Vācijas valdības vārdā – sākotnēji T. Henze un S. Eisenberg, vēlāk S. Eisenberg, pārstāvji,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – W. Mölls un B. Sasinowska, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/12/EK (2009. gada 11. marts) par lidostas maksām (OV 2009, L 70, 11. lpp.) 3. pantu, 6. panta 3.–5. punktu, kā arī 11. panta 1. un 7. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Deutsche Lufthansa AG un Land Berlin (Berlīnes federālā zeme, Vācija) par to, ka pēdējā minētā apstiprināja jaunu lidostu maksu sistēmu, kuru attiecībā uz Berlīnes Tēgeles [Berlin‑Tegel] lidostu (Vācija) ir izveidojusi Berliner Flughafen GmbH (turpmāk tekstā – “BFG”) kā lidostas administrācija.

3

Direktīvas 2009/12 1., 2., 7., 9., 11.–13. un 15. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. panta “Priekšmets” 5. punktā ir noteikts:

“Šī direktīva neskar katras dalībvalsts tiesības piemērot papildu reglamentējošus pasākumus, kuri atbilst šai direktīvai vai citiem atbilstīgiem [Savienības] tiesību aktiem, attiecībā uz jebkuru lidostas administrāciju, kura atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Tie var būt ekonomiskas pārraudzības pasākumi, piemēram, maksu sistēmu un/vai maksu lieluma apstiprināšana, tostarp maksu iekasēšanas metodes, kas balstās uz stimulējošiem noteikumiem, vai maksimālo cenu regulējums.”

5

Minētās direktīvas 2. pantā, kas ir veltīts “Definīcijām”, it īpaši ir paredzēts:

“[..]

[..].”

6

Direktīvas 2009/12 3. pantā “Nediskriminācijas princips” ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka lidostas maksas nav diskriminējošas pret lidostas lietotājiem saskaņā ar [Savienības] tiesību aktiem. Tas neizslēdz iespēju sabiedrības un vispārējās interesēs lidostas maksas pielāgot, tostarp saistībā ar vides jautājumiem. Šādai pielāgošanai izmantotie kritēriji ir atbilstīgi, objektīvi un pārredzami.”

7

Saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu “Konsultācijas un tiesiskā aizsardzība”:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka katrā lidostā tiek noteikta obligāta regulāru konsultāciju procedūra starp lidostas administrāciju un lidostas lietotājiem vai to pārstāvjiem vai asociācijām par lidostas maksu sistēmas darbību un lidostas maksu lielumu, kā arī atbilstīgā gadījumā konsultācijām par sniegto pakalpojumu kvalitāti. Šādas konsultācijas notiek ne retāk kā vienu reizi gadā, ja vien iepriekšējās konsultēšanās laikā par to nav panākta cita vienošanās. Ja pastāv lidostas pārvaldības iestādes un lidostu lietotāju daudzgadu vienošanās, tad konsultācijas notiek tā, kā to paredz šī vienošanās. Dalībvalstīm ir tiesības prasīt biežākas konsultācijas.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka izmaiņas sistēmā vai lidostas maksu lielumā pēc iespējas tiek veiktas, vienojoties lidostas administrācijai un lidostas lietotājiem. Šajā nolūkā lidostas administrācija iesniedz lidostas lietotājiem jebkuru priekšlikumu par izmaiņām sistēmā vai lidostas maksu lielumā ne vēlāk kā četrus mēnešus pirms to stāšanās spēkā, norādot arī ierosināto izmaiņu iemeslus, ja vien nepastāv kādi ārkārtēji apstākļi, kuri jāpamato lidostas lietotājiem. Lidostas administrācija apspriežas ar lidostas lietotājiem par ierosinātajām izmaiņām un pirms lēmuma pieņemšanas ņem vērā viņu viedokli. Lidostas administrācija parasti publicē savu lēmumu vai ieteikumu ne vēlāk kā divus mēnešus pirms tā stāšanās spēkā. Lidostas administrācija pamato savu lēmumu attiecībā uz lidostas lietotāju viedokli, ja par ierosinātajām izmaiņām netiek panākta vienošanās starp lidostas administrāciju un lidostas lietotājiem.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka domstarpību gadījumā saistībā ar lēmumu par lidostas maksām, ko pieņēmusi lidostas administrācija, katra no pusēm, kā noteikts 11. pantā, var lūgt neatkarīgas uzraudzības iestādes iejaukšanos, kura izskata sistēmas vai lidostas maksu lieluma izmaiņu pamatojumu.

4.   Ja lidostas maksu sistēmas vai lieluma izmaiņas, kuras nolēmusi veikt lidostas administrācija, izskata neatkarīgā uzraudzības iestāde, tās nepiemēro līdz brīdim, kamēr šī uzraudzības iestāde nav izskatījusi attiecīgo lietu. Neatkarīgā uzraudzības iestāde četru nedēļu laikā pēc attiecīgā lūguma saņemšanas pieņem pagaidu lēmumu attiecībā uz lidostas maksu izmaiņu stāšanos spēkā, ja vien šādā pašā termiņā nevar pieņemt jau galīgo lēmumu.

5.   Dalībvalsts var nolemt nepiemērot 3. un 4. punktu attiecībā uz lidostas maksu lieluma vai struktūras izmaiņām tajās lidostās, kurās:

Šā punkta īstenošanai dalībvalsts piemērotās procedūras, nosacījumi un kritēriji ir atbilstoši, objektīvi, nediskriminējoši un pārredzami.”

8

Minētās direktīvas 7. pantā “Pārredzamība” ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka lidostas administrācija katru reizi, kad paredzētas 6. panta 1. punktā minētās konsultācijas, katram lidostas lietotājam vai lidostas lietotāju pārstāvjiem vai asociācijām sniedz informāciju par komponentiem, pamatojoties uz kuriem tiek noteikta visu to maksu sistēma vai lielums, ko katrā lidostā iekasē lidostas administrācija. Šajā informācijā iekļauj vismaz:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka lidostas lietotāji pirms katras konsultācijas iesniedz lidostas administrācijai informāciju, kā tas paredzēts 6. panta 1. punktā, jo īpaši par:

3.   Saskaņā ar valsts tiesību aktiem atbilstīgi šim pantam sniegtā informācija uzskatāma par konfidenciālu vai ekonomiski aizsargājamu, un ar to attiecīgi rīkojas. Attiecībā uz lidostu administrācijām, kuru akcijas kotē biržā, ievēro attiecīgos biržas noteikumus.”

9

Minētās direktīvas 11. panta, kas attiecas uz “Neatkarīgu uzraudzības iestādi”, 1. un 7. punktā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis ieceļ vai izveido neatkarīgu iestādi kā valsts neatkarīgu uzraudzības iestādi, lai nodrošinātu to pasākumu pareizu piemērošanu, kas paredzēti atbilstīgi šai direktīvai, un uzņemtos vismaz 6. pantā noteiktos uzdevumus. Šī iestāde var būt tā pati iestāde, kurai dalībvalsts uztic piemērot papildu reglamentējošos pasākumus, kas minēti 1. panta 5. punktā, tostarp maksu sistēmas un/vai lidostas maksu lieluma apstiprināšanu, ja tā atbilst šā panta 3. punktā minētajām prasībām.

[..]

7.   Veicot 6. pantā izklāstīto sistēmas vai lidostas maksu izmaiņu pamatojuma izpēti, neatkarīgajai uzraudzības iestādei ir pieejama vajadzīgā informācija no iesaistītajām pusēm un tai ir jākonsultējas ar šīm pusēm, lai tā pieņemtu lēmumu. Neskarot 6. panta 4. punktu, tā pieņem galīgo lēmumu pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā četru mēnešu laikā pēc attiecīgā lūguma saņemšanas. Ārkārtējos un pietiekami pamatotos gadījumos šo termiņu var pagarināt par diviem mēnešiem. Neatkarīgās uzraudzības iestādes lēmumi ir saistoši, bet tos var pārskatīt parlamentā vai tiesā atbilstīgi dalībvalsts procedūrām.”

10

Luftverkehrsgesetz (Likums par gaisa satiksmi) 19.b pantā “Maksu sistēma” redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “LuftVG”), ir paredzēts:

“(1)   Civilās aviācijas lidostas vai civilās aviācijas lidlauka administrācija izveido tādu maksu sistēmu, kas ir jāmaksā par tā aprīkojuma un pakalpojumu izmantošanu, kuri ir saistīti ar gaisa kuģu apgaismojumu, pacelšanos, nolaišanos un novietošanu, kā arī ar pasažieru un kravas apkalpošanu (maksu sistēma). Maksu sistēma ir jānodod apstiprināšanai iestādei, kuras kompetencē ir licenču izsniegšana. Apstiprinājums tiek piešķirts tad, ja sistēmā ietvertie tarifi ir noteikti, pamatojoties uz atbilstīgiem, objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem. It īpaši ir jānodrošina, ka

[..]

(3)   Neskarot 1. punkta noteikumus, atļaujas izsniegšanai civilās aviācijas lidostu, kuru ikgadējā satiksme pārsniedz piecus miljonus pasažieru, maksu sistēmai ir piemērojami šādi noteikumi:

[..]

5.   Civilās aviācijas lidostas administrācija vismaz reizi gadā par maksu sistēmu apspriežas ar lidostas lietotājiem. [..]”

11

Verwaltungsgerichtsordnung (Administratīvā procesa kodekss) 42. panta 2. punktā, kas ir veltīts prasībām atcelt tiesību aktu un prasībām noteikt pienākumu, redakcijā, kura ir piemērojama pamatlietā, it īpaši ir paredzēts, ka, tā kā likums nenosaka citādi, prasība atcelt tiesību aktu, kas ir vērsta pret administratīvu aktu, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājs norāda, ka ar šo aktu ir aizskartas viņa tiesības.

12

Kritērijs, saskaņā ar kuru Vācijas civiltiesas īsteno kontroli pār maksām, ko ir noteikusi lidostas administrācija, izriet no Bürgerliches Gesetzbuch (Civilkodekss) 315. panta, redakcijā, kura ir piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “BGB”). Saskaņā ar šo tiesību normu “Izpildījuma noteikšana, ko īsteno viena līgumslēdzēja puse”:

“(1)   Ja izpildījums ir jānosaka vienai līgumslēdzējai pusei, šaubu gadījumā ir jāpieņem, ka šai noteikšanai ir jānotiek ex aequo et bono.

(2)   Noteikšana ir jāveic, iesniedzot paziņojumu otrai līgumslēdzējai pusei.

(3)   Ja noteikšanai ir jānotiek ex aequo et bono, pielīgtais noteikums ir saistošs otrai līgumslēdzējai pusei tikai tad, ja tas ir taisnīgs. Ja tas nav taisnīgs, tas ir jānosaka ar tiesas spriedumu; tāpat tas ir gadījumā, kad noteikšana kavējas.”

13

Deutsche Lufthansa, kas ir gaisa pārvadājumu sabiedrība, kā lidostas lietotāja apstrīd jaunās lidostas maksu sistēmas apstiprināšanu Berlīnes Tēgeles lidostai, kuru pārvalda Land Berlin.

14

Ar 2014. gada 13. oktobra lēmumu Land Berlin, kā subjekts, kas ir atbildīgs par neatkarīgo uzraudzības iestādi, no 2015. gada 1. janvāra atļāva jauno lidostas maksu sistēmu, kuru bija izstrādājusi BFG (turpmāk tekstā – “apstrīdētā atļauja”).

15

Deutsche Lufthansa par minēto atļauju cēla prasību atcelt tiesību aktu. Ar 2016. gada 22. jūnija spriedumu Oberverwaltungsgericht Berlin‑Brandenburg (Berlīnes–Brandenburgas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) šo prasību atzina par nepieņemamu, jo Deutsche Lufthansa nebija locus standi Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punkta izpratnē.

16

Minētā tiesa norādīja, pirmkārt, ka saskaņā ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) 1977. gada 8. jūlija spriedumu, kas attiecas uz noteikumu, kurš bija spēkā pirms LuftVG 19.b panta un kurš bija ietverts 1964. gada 19. jūnijaLuftverkehrs‑Zulassungs‑Ordnung (Noteikumi par darbības licencēm gaisa transporta jomā) (BGBl. 1964 I, 370. lpp.), lidostu maksas juridiskais pamats ir nevis apstrīdētā atļauja, bet gan lidostas izmantošana, līdz ar to šīs atļaujas vienīgās autonomās juridiskās sekas ir ļaut lidostas administrācijai izmantot jauno tarifu regulējumu attiecībā uz lidostas lietotājiem. LuftVG 19.b pantā ir apstiprināts, ka minētās atļaujas publisko tiesību sekas ietekmē tikai attiecības starp neatkarīgu uzraudzības iestādi un lidostas administrāciju, kas ir tās adresāte. Lai gan šī interpretācija attiecas uz tiesisko regulējumu, kas bija spēkā pirms pamatlietā piemērojamā tiesiskā regulējuma, tā joprojām ir spēkā.

17

Otrkārt, LuftVG 19.b pants neaizsargā trešās personas, uz ko Deutsche Lufthansa varētu atsaukties kā lidostas lietotāja. Nediskriminācijas un pārredzamības prasības nevar lidostas lietotājiem radīt tiesības celt prasību pret atļauju ieviest lidostas maksu sistēmu.

18

Treškārt, lidostas maksas līdz noteikuma, kas bija spēkā pirms LuftVG 19.b panta, atcelšanai esot bijušas pakļautas civiltiesas kontrolei, kura balstīta uz taisnīgumu, saskaņā ar BGB 315. pantu, jo uzskata, ka šāda kontrole atbilst konstitucionālajām prasībām. LuftVG 19.b pantam šajā ziņā neesot bijis nekādas ietekmes.

19

Ceturtkārt un pēdējokārt, šis vērtējums esot saderīgs arī ar Direktīvu 2009/12, it īpaši ar tās 6. un 11. pantu.

20

Deutsche Lufthansa par Oberverwaltungsgericht Berlin‑Brandenburg (Berlīnes–Brandenburgas Augstākā administratīvā tiesa) spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību iesniedzējtiesā. Deutsche Lufthansa apgalvo, ka saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punktu privātpersonas celta prasība atcelt tiesību aktu ir jāatzīst par pieņemamu, ja privātpersona ticami norāda, ka ar apstrīdēto administratīvo aktu ir tikušas skartas viņas tiesības.

21

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Deutsche Lufthansa ir locus standi, lai prasītu atcelt tiesību aktu saskaņā ar Vācijas tiesībām, ja apstrīdētā atļauja ierobežo privāttiesiskās attiecības, proti, ja lidostas maksu sistēmas ietvaros maksa, ko ir noteikusi viena no līgumslēdzējām pusēm un ko ir atļāvusi neatkarīga uzraudzības iestāde, noteikti ir jāievēro tām līgumslēdzējām pusēm, kuras nevar no tās atkāpties lietošanas līgumu ietvaros.

22

Ja lidostas maksu sistēmas atļaušanas rezultātā tiek ierobežotas privāttiesiskas attiecības, attiecīgās līgumslēdzējas puses var atsaukties uz apdraudējumu, kas skar viņu darbošanās brīvību, kura izriet no Grundgesetz (Pamatlikums) 2. panta 1. punkta. Tā kā šī darbošanās brīvība ietver līgumu slēgšanas brīvību un tādējādi arī tiesības ar otru līgumslēdzēju pusi apspriest līgumu saturu, nepastāvot nekādai valsts piespiedu rīcībai, tā var pamatot šo pušu locus standi Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punkta izpratnē.

23

Iesniedzējtiesa šajā ziņā norāda, pirmkārt, ka pasta un telekomunikāciju jomā Vācijas likumdevējs ir skaidri paredzējis šādu privāttiesisko attiecību ierobežojumu.

24

Savukārt nav nevienas norādes, kas liecinātu, ka Vācijas likumdevējs ir vēlējies LuftVG 19.b panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētajai prasībai par atļaujas saņemšanu piešķirt šādu privāttiesisko attiecību ierobežošanas sekas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī Vācijas likumdevēja klusēšana nevar būt nejauša, jo, pirmkārt, agrāk spēkā esošie likumi paredzēja noteikumus par privāttiesisko attiecību ierobežojumu un, otrkārt, nevar neņemt vērā šī sprieduma 16. punktā minēto Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) 1977. gada 8. jūlija spriedumu. Tādējādi no tā jāsecina, ka lidostas lietotāji un lidostas administrācija pat atbilstoši LuftVG 19.b pantā paredzētajam režīmam var noteikt maksas, kas atšķiras no atļautajiem tarifiem.

25

Turklāt, ja tiktu atzīts, ka lidostas maksu sistēmas atļaušana ierobežo privāttiesiskas attiecības un līdz ar to lidostas lietotājiem ir locus standi, tas būtiski mainītu tradicionālo tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, jo strīdu izskatīšana civiltiesiskā kārtībā tiktu aizstāta ar to izskatīšanu administratīvā kārtībā, un šādu gadījumu Vācijas likumdevējs nav paredzējis.

26

Šie ar valsts tiesībām pamatotie apsvērumi tomēr varētu nebūt atbilstīgi, ja Direktīvā 2009/12 principā būtu noteikts neļaut lidostas administrācijai un lidostas lietotājiem vienoties par lidostas maksām, kas atšķiras no tām, kuras ir apstiprinājusi neatkarīga uzraudzības iestāde saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 5. punkta pirmā teikuma a) apakšpunktu.

27

Otrkārt, lidostas lietotājam esot locus standi attiecībā uz tādu atļauju kā apstrīdētā atļauja saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punktu, ja LuftVG 19.b pants aizsargā lidostas lietotājus, ņemot vērā trešo personu aizsardzību. Tomēr šajā ziņā ir nepieciešams, ka attiecīgajā tiesību normā ir paredzēti faktiski individualizācijas elementi, kas ļauj nošķirt personu loku, kurš ir pietiekami nodalīts no sabiedrības kopumā.

28

Treškārt, Direktīva 2009/12, it īpaši tās 3. pants, kas aizliedz jebkādu diskrimināciju, varētu likt atzīt Deutsche Lufthansa locus standi Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punkta izpratnē atbilstoši prasībai, kas ir vērsta pret apstrīdēto atļauju. Tā tas būtu, ja maksu sistēmas kontrole civiltiesās, kas balstīta uz taisnīgumu, atbilstoši BGB 315. pantam neatbilstu šīs direktīvas prasībām. Runājot par maksām, uz kurām attiecas valstisks ierobežojums, ar konstitucionālajām normām principā nebūtu saderīgi atteikt personām, kam tās ir jāmaksā, veikt minēto maksu kontroli gan administratīvajās tiesās, gan civiltiesās.

29

Ceturtkārt, iesniedzējtiesa uzsver, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tā uzskata, ka BGB 315. pantā paredzētais taisnīguma kritērijs nozīmē attiecīgo līgumslēdzēju pušu objektīvu ekonomisko interešu līdzsvarošanu, kā arī līguma priekšmeta un tā pakalpojuma nozīmīguma izsmeļošu novērtējumu, attiecībā uz kuru tiek uzskatīts, ka pieprasītā cena veido saprātīgu atlīdzību par to. Turklāt, lai gan šajā tiesību normā tas nav paredzēts, šīs līdzsvarošanas ietvaros varētu ņemt vērā arī citus aspektus, piemēram, iespējamos speciālo likumu noteikumus, tāpat kā Savienības tiesību principus, kas attiecas uz maksām.

30

Turklāt pārāk augstu maksu gadījumā civiltiesa nosaka taisnīgu to apmēru, saskaņā ar Direktīvu 2009/12 piešķirot tam ex tunc ietekmi. Lai gan jaunai maksu apmēra noteikšanai tiesā, protams, iesākumā ir tikai inter partes sekas, citi lietotāji uz to atsauktos, iesniedzot līdzīgu prasību, līdz ar to šīs prasības faktiski izraisītu maksu apmēra izlīdzināšanos.

31

Iesniedzējtiesa šajā ziņā uzskata, ka 2017. gada 9. novembra spriedums CTLLogistics (C‑489/15, EU:C:2017:834) neļauj noteikt, vai interpretācija, ko Tiesa ir sniegusi šajā spriedumā, ir attiecināma arī uz lidostas maksām, kuras ir reglamentētas Direktīvā 2009/12, ne arī, vai maksu sistēmas pārbaude civiltiesās, kas balstīta uz taisnīgumu, saskaņā ar BGB 315. pantu atbilst Direktīvai 2009/12.

32

Deutsche Lufthansa kā lidostas lietotājas locus standi pret apstrīdēto atļauju vērstas prasības ietvaros arī varētu tikt atzīta, jo Direktīvas 2009/12 11. panta 7. punkta pirmajā teikumā lidostas lietotājiem ir atzīts “iesaistīto pušu” statuss. Tādējādi šī direktīva varētu tikt uztverta kā tāda, kas kalpo lidostas lietotāju interesēm, atzīstot tiem tiesības saņemt informāciju un iesaistīties apspriedēs.

33

Uzskatot, ka tas, vai Deutsche Lufthansa kā lidostas lietotājai ir locus standi saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punktu prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, kas celta pret apstrīdēto atļauju, ir atkarīgs no Direktīvas 2009/12 interpretācijas, Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2009/12, it īpaši tās 3. pants, 6. panta 5. punkta a) apakšpunkts, kā arī tās 11. panta 1. un 7. punkts, ir interpretējami tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kas lidostas administrācijai ļauj kopā ar lidostas lietotāju noteikt lidostas maksas, kuras atšķiras no tām, ko ir noteikusi šī administrācija un apstiprinājusi neatkarīga uzraudzības iestāde šīs direktīvas izpratnē.

35

Kā tas izriet gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan no Vācijas valdības atbildes uz jautājumu, ko Tiesa uzdeva tiesas sēdē, pieņemot LuftVG 19.b panta 1. un 3. punktu, Vācijas Federatīvā Republika bija paredzējusi piemērot Direktīvas 2009/12 6. panta 5. punkta a) apakšpunktu.

36

Pēdējā minētā tiesību norma ļauj dalībvalstij nolemt šīs direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu saistībā ar lidostas maksu apmēra vai struktūras grozījumiem nepiemērot lidostām, attiecībā uz kurām valsts tiesībās pastāv obligāta procedūra, saskaņā ar kuru lidostas maksas vai to maksimālo apmēru nosaka vai apstiprina neatkarīga uzraudzības iestāde.

37

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka pēc apspriešanās ar lidostas lietotājiem lidostas administrācija noteica jaunu lidostas maksu sistēmu, pēc tam to nodeva apstiprināšanai neatkarīgai uzraudzības iestādei. Tādējādi šī iestāde apstiprināja izsmeļošu lidostas maksu sistēmu. Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 54. punktā, neatkarīgas uzraudzības iestādes iejaukšanās izpaudās ne tikai kā šo maksu maksimālā apmēra noteikšana vai apstiprināšana.

38

Ņemot vērā Direktīvas 2009/12 6. panta 5. punkta a) apakšpunkta formulējumu, ir jāuzskata, ka gan LuftVG 19.b panta 1. un 3. punktā paredzētās procedūras obligātais raksturs, gan tas, ka neatkarīga uzraudzības iestāde apstiprina lidostas administrācijas izstrādātu lidostas maksu sistēmu, nozīmē, ka šī administrācija nevar nekādā veidā atkāpties no šīs maksu sistēmas, jo pretējā gadījumā šīs iestādes apstiprinājums zaudētu savu lietderīgo iedarbību.

39

No tā izriet, ka tad, ja tādā valsts tiesību normā kā LuftVG 19.b panta 1. un 3. punkts ir paredzēta obligāta procedūra, saskaņā ar kuru lidostas maksu sistēmu apstiprina neatkarīga uzraudzības iestāde, šai sistēmai noteikti ir jābūt piemērojamai visiem lietotājiem, nepastāvot iespējai kopā ar konkrētu lidostas lietotāju noteikt maksas, kas atšķiras no iepriekš apstiprinātajām maksām.

40

Šo gramatisko interpretāciju turklāt apstiprina šīs direktīvas kontekstuālā interpretācija.

41

Pirmkārt, Direktīvas 2009/12 11. panta 7. punktā ir noteikts, ka neatkarīgas uzraudzības iestādes lēmumi ir saistoši, neskarot parlamentāru pārbaudi vai pārbaudi tiesā saskaņā ar dalībvalstīs piemērojamām tiesību normām. Iedarbība, kāda piemīt neatkarīgas uzraudzības iestādes lēmumiem, zustu, ja lidostas administrācija varētu no tiem atkāpties, ar lidostas lietotāju noslēdzot līgumu, kurā ir noteiktas lidostas maksas, kas atšķiras no tām, kuras ir ietvertas neatkarīgas uzraudzības iestādes apstiprinātā lidostas maksu sistēmā.

42

Turklāt, kā tas ir noteikts šīs direktīvas 2. apsvērumā, Savienības likumdevējs uzskatīja par vajadzīgu ieviest kopēju sistēmu, kas regulē lidostas maksu pamatiezīmes un to noteikšanas veidu, jo, šādam regulējumam iztrūkstot, dažas pamatprasības attiecībās starp lidostas administrāciju un lidostas lietotājiem varētu netikt izpildītas.

43

Šīs kopējās sistēmas ieviešanas rezultātā neatkarīgai uzraudzības iestādei tiek piešķirta būtiska loma, kas it īpaši ir uzsvērta Direktīvas 2009/12 11. panta 1. punktā. No šīs tiesību normas izriet, ka neatkarīgas uzraudzības iestādes pienākums ir nodrošināt to pasākumu pienācīgu īstenošanu, kas ir pieņemti šīs direktīvas izpildei, un vismaz pildīt uzdevumus, kuri ir noteikti saskaņā ar minētās direktīvas 6. pantu. Direktīvas 2009/12 12. apsvērumā arī ir noteikts, ka šīs iestādes iejaukšanās mērķis ir nodrošināt lēmumu objektivitātes ievērošanu, kā arī šīs direktīvas pareizu un efektīvu piemērošanu. Neatkarīga uzraudzības iestāde turklāt garantē, ka tiek ievērots nediskriminācijas princips saskaņā ar Direktīvas 2009/12 3. panta pirmo teikumu.

44

Otrkārt, ja lidostas administrācijai ļautu kopā ar lidostas lietotāju noteikt citas maksas, kas nav tās, kuras ir apstiprinājusi neatkarīga uzraudzības iestāde, tiktu apdraudēts konsultāciju, pārredzamības un lidostas lietotāju nediskriminācijas princips, kas izriet no Direktīvas 2009/12 3. panta, 6. panta 1. un 2. punkta, kā arī 7. panta.

45

Pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 2009/12 6. panta 5. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir piešķirtas tikai pilnvaras nolemt nepiemērot šīs direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu, līdz ar to minētajām valstīm joprojām ir jāievēro šī panta 1. un 2. punkts. Lai garantētu, ka tiek ievērots nediskriminācijas princips, Direktīvas 2009/12 6. panta 1. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt konsultāciju procedūru starp lidostas administrāciju un lidostas lietotājiem vai to pārstāvjiem vai asociācijām. Šīs konsultācijas, kas principā notiek vismaz vienreiz gadā, attiecas uz lidostas maksu sistēmas piemērošanu, lidostas maksu apmēru un vajadzības gadījumā – sniegtā pakalpojuma kvalitāti.

46

Minētās direktīvas 6. panta 2. punktā savukārt dalībvalstis ir mudinātas priekšroku dot saskaņotai pieejai, izdarot grozījumus lidostas maksu sistēmā vai apmērā. Tādējādi tām ir jānodrošina, ka par šiem grozījumiem, cik vien iespējams, tiek panākta vienošanās starp lidostas administrāciju un lidostas lietotājiem. Lidostas administrācijai visi priekšlikumi par izmaiņām lidostas maksu sistēmā vai apmērā vismaz četrus mēnešus pirms to stāšanās spēkā ir jānodod lidostas lietotājiem, norādot iemeslus, kas pamato piedāvātās izmaiņas, ja vien nepastāv kādi ārkārtēji apstākļi, kuri ir atbilstoši jāizklāsta lidostas lietotājiem. Lidostas administrācija apspriežas ar lidostas lietotājiem par ierosinātajām izmaiņām un pirms lēmuma pieņemšanas ņem vērā viņu viedokli. Lidostas administrācija parasti publicē savu lēmumu vai ieteikumu ne vēlāk kā divus mēnešus pirms tā stāšanās spēkā. Lidostas administrācija pamato savu lēmumu salīdzinājumā ar lidostas lietotāju viedokli, ja par ierosinātajām izmaiņām netiek panākta vienošanās starp lidostas administrāciju un lidostas lietotājiem.

47

Tādējādi ir skaidrs, ka Direktīvas 2009/12 6. panta 2. punktā paredzētā konsultēšanās ar lidostas lietotājiem, izdarot izmaiņas lidostas maksu sistēmā vai apmērā, zaudētu savu jēgu, ja pēc konsultēšanās ar pēdējiem minētajiem un pēc apstiprinājuma saņemšanas no neatkarīgas uzraudzības iestādes lidostas administrācija varētu atkāpties no maksu sistēmas, kas apspriesta un pēc tam apstiprināta, par labu kādam konkrētam lidostas lietotājam.

48

Otrkārt, par labu kādam lidostas lietotājam atkāpjoties no neatkarīgas uzraudzības iestādes apstiprinātas lidostas maksu sistēmas, lidostas administrācija šim konkrētajam lietotājam radītu labvēlīgāku situāciju un tādējādi ne tikai apdraudētu nediskriminācijas principu, bet arī pārredzamības principu, kas attiecīgi ir garantēti Direktīvas 2009/12 3. un 7. pantā. Šīs direktīvas 13. apsvērumā šajā ziņā ir noteikts, ka lidostas lietotājiem ir būtiski regulāri saņemt informāciju no lidostas administrācijas par to, kā un uz kāda pamata tiek aprēķinātas lidostas maksas. Šāda pārredzamība sniegtu gaisa pārvadātājiem iespēju gūt informāciju par lidostas izmaksām un lidostas ieguldījumu produktivitāti.

49

Tādējādi pārredzamības un nediskriminācijas principi šķiet cieši saistīti tādā veidā, ka pirmā principa ievērošana ļauj lietotājiem atklāt otrā principa pārkāpumus. Lai garantētu, ka lidostas maksas neizraisa lidostas lietotāju diskrimināciju, kā tas ir noteikts Direktīvas 2009/12 3. panta pirmajā teikumā, kas aplūkots kopā ar šīs direktīvas 11. apsvērumu, lidostas administrācijas ievieš obligātu regulāru konsultāciju procedūru ar lidostas lietotājiem, paredzot iespēju jebkurai no pusēm vērsties pie neatkarīgas uzraudzības iestādes, ja lidostas lietotāji apstrīd lēmumu par lidostas maksām vai maksu sistēmas izmaiņām.

50

Treškārt, tas, ka Direktīvas 2009/12 3. panta otrajā teikumā ir atļauta lidostas maksu pielāgošana sabiedrības un vispārējās interesēs, tostarp saistībā ar vides jautājumiem, nevar atspēkot iepriekš paustos apsvērumus. Kā tas ir precizēts šīs tiesību normas trešajās teikumā, kas ir aplūkots kopā ar šīs direktīvas 15. apsvērumu, kritērijiem, kuri ir izmantoti šādai pielāgošanai, ir jābūt atbilstīgiem, objektīviem, pārredzamiem un tādējādi skaidri definētiem.

51

No tā izriet, ka lidostas maksu pielāgošanu nedrīkst veikt konfidenciāli līgumslēgšanas sarunu ietvaros starp lidostas administrāciju un kādu atsevišķu lidostas lietotāju. Šāda pielāgošana tieši pretēji var tikt pieļauta tikai tad, ja ar to tiek īstenoti kritēriji, kas ir zināmi visiem lidostas lietotājiem, ciktāl tie ir ietverti maksu sistēmā, kuru ir apstiprinājusi neatkarīga uzraudzības iestāde.

52

Līdz ar to kritērijiem, kas ļauj pielāgot lidostas maksas, ir jābūt iekļautiem maksu sistēmā, kura ir nodota neatkarīgas uzraudzības iestādes apstiprināšanai, kas nozīmē, ka par šiem kritērijiem ir notikušas konsultācijas arī ar lidostas lietotājiem.

53

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2009/12, it īpaši tās 3. pants, 6. panta 5. punkta a) apakšpunkts, kā arī 11. panta 1. un 7. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kas ļauj lidostas administrācijai kopā ar lidostas lietotāju noteikt lidostas maksas, kuras atšķiras no tām, ko ir noteikusi šī administrācija un apstiprinājusi neatkarīga uzraudzības iestāde šīs direktīvas izpratnē.

54

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2009/12 ir interpretējama tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normas interpretāciju, saskaņā ar kuru lidostas lietotājs nevar tieši apstrīdēt neatkarīgas uzraudzības iestādes lēmumu, ar ko ir apstiprināta lidostas maksu sistēma, bet tikai var celt prasību pret lidostas administrāciju civiltiesā un šajā gadījumā tikai norādīt, ka lidostas maksu sistēmā noteiktā maksa, kura ir jāmaksā šim lietotājam, nav taisnīga.

55

Vispirms ir jānorāda, ka, nosakot, ka neatkarīgas uzraudzības iestādes lēmumi ir saistoši, neskarot parlamentāru pārbaudi vai pārbaudi tiesā saskaņā ar dalībvalstīs piemērojamām tiesību normām, Direktīvas 2009/12 11. panta 7. punkta pēdējais teikums var tikt interpretēts tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstīm izvēlēties veikt parlamentāru pārbaudi vai pārbaudi tiesā.

56

Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām un šobrīd ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 37. punkts). Turklāt saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstīm ir pienākums ieviest tiesību aizsardzības līdzekļus efektīvas tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

57

No tā izriet, ka pārbaudes tiesā neesamība nevar tikt kompensēta ar parlamentāro pārbaudi.

58

Turklāt, kā ģenerāladvokāts būtībā to ir norādījis secinājumu 32.–40. punktā, pamatprincipi, ar kuriem ir pamatota Direktīva 2009/12, proti, diskriminācijas neesamība, pārredzamība un konsultēšanās ar attiecīgajām personām, veicot izmaiņas lidostas maksu sistēmā vai apmērā, kas attiecīgi ir garantēti šīs direktīvas 3., 7. un 6. pantā, kuri ir aplūkoti kopā ar minētās direktīvas 9. un 11.–13. apsvērumu, vienlaikus ir jāaplūko kā pienākumi, kas ir uzlikti lidostas administrācijai, un kā tiesības, uz kurām tiesā var atsaukties lidostas lietotāji kā “iesaistītās puses” Direktīvas 11. panta 7. punkta izpratnē.

59

Šādos apstākļos dalībvalstu tiesām ir jānodrošina tiesību aizsardzība tiesā, kas tiesību subjektiem izriet no Direktīvas 2009/12 (šajā nozīmē it īpaši skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 38. punkts).

60

Šajā ziņā, kaut gan principā tiesību subjekta tiesības un locus standi regulē valsts tiesības, Savienības tiesības tomēr pieprasa, lai valsts tiesiskais regulējums neapdraudētu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 42. punkts) saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu.

61

Tādējādi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips pats par sevi neprasa, lai pastāvētu autonoma prasība, kuras galvenais mērķis ir apstrīdēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesību normām, ja vien pastāv viens vai vairāki tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 47. un 53. punkts).

62

Šajā ziņā, lai gan principā katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāreglamentē tiesvedības procesuālā kārtība, lai nodrošinātu pilnīgu to tiesību aizsardzību, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām, šī procesuālā kārtība nedrīkst būt tāda, kas padara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtina Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību īstenošanu (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 39. un 43. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

63

Turklāt valsts tiesām ir jāinterpretē procesuālā kārtība, kas ir piemērojama tajās ierosinātajām tiesvedībām, cik vien iespējams tādā veidā, lai šī kārtība varētu tikt piemērota tādējādi, ka tā sekmē mērķi nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 44. punkts). Turklāt valsts tiesa nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ vien, ka šī tiesību norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta ar šīm tiesībām nesaderīgā veidā (spriedums, 2018. gada 11. septembris, IR, C‑68/17, EU:C:2018:696, 65. punkts).

64

Uz otro iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šos apsvērumus.

65

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Vācijā saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa 42. panta 2. punktu prasība atcelt tiesību aktu, kas ir vērsta pret administratīvu aktu, ir pieņemama tikai tad, ja prasītājs apgalvo, ka šis akts ir skāris tā tiesības. Kopš Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) 1977. gada 8. jūlija sprieduma, kas ir minēts šī sprieduma 16. punktā, tiek uzskatīts, ka lēmums, ar kuru neatkarīga uzraudzības iestāde apstiprina lidostas maksu sistēmu, rada juridiskas sekas tikai attiecībās starp šo iestādi un lidostas administrāciju. Tādējādi šādu lēmumu var apstrīdēt tikai netieši civiltiesā, ceļot prasību pret lidostas administrācijas lēmumu, kurā ir prasīts maksāt maksu. Turklāt, tā kā BGB 315. panta 3. punktā civiltiesai ir noteikts lemt taisnīgi, šai tiesai ir jālīdzsvaro attiecīgo līgumslēdzēju pušu objektīvas ekonomiskās intereses, kā arī izsmeļoši jānovērtē līguma priekšmets un tā pakalpojuma nozīmīgums, attiecībā uz kuru tiek uzskatīts, ka pieprasītā cena veido saprātīgu atlīdzību. No valsts judikatūras tomēr izriet, ka civiltiesa var arī ņemt vērā citus aspektus, kas izriet no speciālajiem likumiem, piemēram, Savienības tiesību principus.

66

Tādējādi ir jānoskaidro, vai pamatlietā lidostas lietotāja, kas vēlas apstrīdēt neatkarīgas uzraudzības iestādes lēmumu, ar kuru, ņemot vērā Direktīvu 2009/12, ir apstiprināta lidostas maksu sistēma, pienākums vērsties civiltiesā, kas lemj taisnīgi, pamatojoties uz BGB 315. panta 3. punktu, nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina šajā direktīvā piešķirto tiesību īstenošanu, tādējādi pārkāpjot efektivitātes principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 13. marts, Unibet, C‑432/05, EU:C:2007:163, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Šajā ziņā pietiek konstatēt, kā Tiesa to jau ir norādījusi līdzīgā kontekstā, ka, uzstājot tikai uz atsevišķa līguma ekonomisko lietderību, BGB 315. panta 3. punkta piemērošanā nav ievērots tas, ka tikai tādu maksu noteikšana, kas ir pamatotas ar vienotiem kritērijiem, var garantēt, ka politika maksu jomā tiks piemērota vienādi visiem attiecīgajiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 74. punkts).

68

Turklāt, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 77. punktā, uz citiem tās procedūras “būtiskiem” aspektiem, kurā tika apstiprinātas lidostas maksas, piemēram, jautājumiem, kas ir saistīti ar neatkarīgas uzraudzības iestādes gribas veidošanos vai ar iespējamiem formas trūkumiem, kuri ir varējuši ietekmēt apstiprinājuma lēmuma saturu, civiltiesas pārbaude neattiecas.

69

Visbeidzot maksu pārbaude, kas ir pamatota ar taisnīgumu, kā arī attiecīgā gadījumā tāda lēmuma pieņemšana, kurš izriet no ex aequo et bono vērtējuma saskaņā ar BGB 315. panta 3. punktu, ir pretrunā lidostas lietotāju nediskriminācijas principam, kas ir garantēts Direktīvas 2009/12 3. pantā, vēl jo vairāk tāpēc, ka spriedumi, kurus ir taisījušas Vācijas civiltiesas, tiesiskas sekas rada tikai attiecīgās lietas dalībniekiem (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, CTL Logistics, C‑489/15, EU:C:2017:834, 83. un 94. punkts).

70

No tā izriet, ka BGB 315. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru lidostas lietotājiem nav iespējas panākt pārbaudi tiesā, kas tiek veikta, pamatojoties uz objektīviem elementiem, un kas var nodrošināt, ka pilnībā tiek ievēroti Direktīvā 2009/12 izvirzītie nosacījumi, neļauj Vācijas civiltiesām nodrošināt efektīvu šo lietotāju tiesību aizsardzību tiesā.

71

Šādos apstākļos uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2009/12 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru lidostas lietotājs nevar tieši apstrīdēt neatkarīgas uzraudzības iestādes lēmumu par lidostas maksu sistēmas apstiprināšanu, bet tikai var celt prasību pret lidostas administrāciju civiltiesā un šajā gadījumā tikai norādīt, ka lidostas maksu sistēmā noteiktā maksa, kas ir jāmaksā šim lietotājam, nav taisnīga.

72

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: