EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 24.1.2017

COM(2017) 32 final

KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

SASKAŅĀ AR LESD 25. PANTU
par panākto virzībā uz reālu ES pilsonību

1.Ievads

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 25. pantā prasīts, lai Komisija ik pēc trīs gadiem ziņo Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par (Līguma otrās daļas) noteikumu par nediskrimināciju un Savienības pilsonību piemērošanu 1 . Šajā astotajā ziņojumā, kas iesniegts, ievērojot LESD 25. pantu, aptverts laikposms no 2013. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 30. jūnijam 2 .

Šajā ziņojumā apskatīti LESD II daļas noteikumi par Savienības pilsonību, nediskrimināciju, brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā, tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī, tiesībām uz konsulāro aizsardzību, tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam un tiesībām iesniegt sūdzību ombudam. Ziņojums papildina ziņojumu par ES pilsonību – Pilsoņu tiesību stiprināšana demokrātisku pārmaiņu Savienībā.

2.Nediskriminēšana pilsonības dēļ (LESD 18. pants)

LESD 18. pantā 3 ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ, nepārsniedzot Līgumu piemērošanas jomu 4 .

Lietā Rüffer 5 Eiropas Savienības Tiesa (Tiesa) precizēja, ka ar LESD 18. un 21. pantu (par pārvietošanās brīvību) netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kurā civilprocesā tādā dalībvalsts tiesā, kas atrodas noteiktā šīs valsts teritoriālajā vienībā, tiesības lietot citu valodu, kas nav minētās valsts oficiālā valoda, ir paredzētas tikai šīs valsts pilsoņiem, kuri dzīvo šajā pašā teritoriālajā vienībā.

3.Cīņa pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ (LESD 19. pants)

3.1. Ievads

LESD 19. pantā noteikts, ka ES var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ 6 .

2014. gada janvārī Komisija sniedza kopēju ziņojumu 7 par Rasu vienlīdzības direktīvas 8 un Direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību 9 īstenošanu. Ziņojumā tika secināts, ka visas dalībvalstis ir transponējušas direktīvas un ka galvenās neatrisinātās problēmas ir izpratnes palielināšana par to īstenošanu un piemērošanu praksē, kā arī uzsvēra, ka šim nolūkam var būt ļoti svarīgi stiprināt valstu līdztiesības atbalsta struktūru lomu.

2015. gada maijā Komisija sniedza ziņojumu 10 par Dzimumu līdztiesības direktīvas 11 īstenošanu saistībā ar piekļuvi precēm un pakalpojumiem. Ziņojumā tika secināts, ka visas dalībvalstis ir spērušas soļus, lai transponētu direktīvu un izveidotu procedūras un struktūras tās īstenošanai, un galvenais izaicinājums ir noteikt, kā dalībvalstis nodrošinās, lai administratīvās un tiesu iestādes, kā arī līdztiesības atbalsta struktūras praksē sistemātiski sniedz upuriem pilnīgu aizsardzību.

2015. gada decembrī Komisija publicēja pasākumu sarakstu LGBTI vienlīdzības veicināšanai 12 .

Komisija atbalsta vienlīdzīgu attieksmi pret romiem, kas ir lielākā etniskā minoritāte ES. 2013. gadā pēc Komisijas iniciatīvas Padome pieņēma ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs 13 .

Komisija publicēja ikgadēja novērtējuma ziņojumus par ES programmas attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam 14 īstenošanu, pamatojoties uz katras dalībvalsts, NVO, starptautisko organizāciju un ES Pamattiesību aģentūras (FRA) sniegto informāciju.

3.2.Judikatūras attīstība

Tiesa trīs spriedumos ir interpretējusi Direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību, ko attiecina uz diskriminācijas aizliegumu seksuālās orientācijas dēļ un invaliditātes jēdzienu.

Lietā Accept 15 Tiesa uzskatīja, ka futbola kluba galvenā vadītāja (“patron”) publiskie izteikumi, ka viņš nekad neņemtu komandā homoseksuāli, var radīt prima facie pieņēmumu par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Lai atspēkotu šo pieņēmumu futbola klubam kā darba devējam nebija jāpierāda, ka komandā ir uzņemtas personas ar noteiktu seksuālo orientāciju, jo tādējādi tiktu pārkāptas šo personu tiesības uz privātumu, tomēr tas varēja, piemēram, atsaukties uz vienlīdzības noteikumiem savā darbinieku pieņemšanas politikā vai skaidri norobežoties no šiem izteikumiem.

Spriedumā lietā Kaltoft 16 Tiesa atteicās pieņemt, ka ES tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tajās attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir nostiprināts vispārējs nediskriminācijas princips konkrēti aptaukošanās dēļ. Tomēr ir jāuzskata, ka invaliditātes jēdziens Direktīvas par vienlīdzīgu attieksmi pret nodarbinātību izpratnē attiecas uz ierobežojumu, kas jo īpaši izriet no ilgstošiem fiziskiem, garīgiem vai psiholoģiskiem traucējumiem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt attiecīgās personas pilnvērtīgu un efektīvu dalību profesionālajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem darba ņēmējiem.

Turklāt lietā Nikolova 17 Tiesa sprieda, ka diskriminācijas aizliegums etniskās izcelsmes dēļ Rasu vienlīdzības direktīvā varētu aizsargāt prasītāju, kurš nav romu izcelsmes, gadījumos, kad attiecīgais pasākums skar gan romu izcelsmes personas, gan citus, kuri dzīvo šajā pašā rajonā un kurus skar šis pats pasākums.

4.Savienības pilsonība (LESD 20. panta 1. punkts)

4.1.Ievads

LESD 20. pants paredz, ka ikviena persona, kam ir kādas ES valsts pilsonība, ir arī Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību. Lai arī katra dalībvalsts nosaka pilsonības iegūšanas un zaudēšanas noteikumus, pienācīgi ievērojot Savienības tiesības, 18 dalībvalsts pilsonības piešķiršana ietver sevī arī ES pilsonības piešķiršanu un no tās izrietošās tiesības, kas var tikt īstenotas visā Savienībā. Tādēļ Komisija uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāizmanto sava pilsonības piešķiršanas prerogatīva lojālas sadarbības garā, kā to pieprasa Līgumi.

Ņemot vērā minēto, Komisija izskatīja valstu “ieguldītāju shēmas”, ar kurām trešo valstu valstspiederīgajiem tiek piešķirtas pilsonības tiesības apmaiņā pret ieguldījumiem. Lielākajā daļā dalībvalstu pastāv shēmas, saskaņā ar kurām ieguldītājiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, ir tiesības uzturēties šo valstu teritorijā.

Komisija iejaucās vienā dalībvalstī, kas investoriem piešķīra pilsonību apmaiņā tikai pret ieguldījumiem. Šī dalībvalsts veica izmaiņas savā shēmā, pievienojot prasību nodzīvot gadu šajā valstī pirms pilsonības iegūšanas 19 . Komisija šobrīd veic pārrunas ar vēl vienu dalībvalsti, kas investoriem piešķir pilsonību apmaiņā tikai pret ieguldījumiem. 

Pārskata periodā Komisija izskatīja 14 sūdzības, 56 vēstules / individuālos pieprasījumus, 23 jautājumus un 7 lūgumrakstus no Eiropas Parlamenta šajā jomā, galvenokārt saistībā ar informāciju, kā iegūt dalībvalsts pilsonību, un par ES pilsonības raksturu. Tie skāra arī jautājumus par to, kā dalībvalstīm būtu jāīsteno sava kompetence, piešķirot pilsonību, pienācīgi ievērojot ES tiesības.

4.2.Judikatūras attīstība

Spriedumā lietā Alopka 20 Tiesa norādīja, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuru aprūpē ir bērns – ES pilsonis, var uzturēties kopā ar savu bērnu uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz LESD 20. pantu, ja šāda atteikuma dēļ minētajam ES pilsonim tiktu liegta iespēja efektīvi izmantot tiesības, kas piešķirtas ar Savienības pilsoņa statusu.

5.Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 21. pants)

5.1.Ievads

Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 21. pantu, ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.

Vairums pilsoņu uzskata šīs tiesības par vienu no galvenajiem ieguvumiem, ko sniedz dalība ES 21 . Absolūtais vairākums eiropiešu visās ES dalībvalstīs uzskata, ka viņu valsts ekonomika kopumā iegūst no personu brīvas pārvietošanās ES ietvaros. 22  

2015. gadā vairāk nekā 15 miljoni ES pilsoņu dzīvoja un strādāja ES valstī, kas nav viņu valstiskās piederības valsts. Krietni lielāks ES pilsoņu skaits īslaicīgi apmeklēja citas dalībvalstis brīvdienās, apciemojot draugus un ģimeni vai arī biznesa nolūkos.

Pārskata periodā Komisija izskatīja 613 sūdzības no pilsoņiem, 309 vēstules / individuālus pieprasījumus, 75 jautājumus un 46 lūgumrakstus no Eiropas Parlamenta par tiesību brīvi pārvietoties īstenošanu. Daudzi no tiem skāra trešo valstu valstspiederīgo, kas ir ES pilsoņu ģimenes locekļi, tiesības ieceļot un uzturēties (vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanas nosacījumi, papildu formalitātes) un nosacījumus, saskaņā ar kuriem ES pilsoņi var īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties.

Mobili ES pilsoņi, kuri saskaras ar nepareizu ES tiesību piemērošanu, var saņemt palīdzību no SOLVIT, 23 kas ir izveidots, lai ātri reaģētu un rastu risinājumus valsts līmenī. Laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam SOLVIT izskatīja 979 lietas par personu brīvu pārvietošanos 24 .

ES pilsoņi var vērsties arī Komisijas “Europe Direct” 25 (EDCC) portālā, kurā Eiropas pilsoņiem tiek sniegta vispārēja informācija par ES un padomi ES pilsoņu tiesību jomā. Pārskata periodā EDCC kopā saņēma 14 549 pieprasījumus par personu brīvu pārvietošanos.

5.2.Judikatūras attīstība

Tiesa vairākos nesenos spriedumos ir interpretējusi tiesības brīvi pārvietoties. Tā jo īpaši ir precizējusi, kā tiesības brīvi pārvietoties piemērojamas noteiktos gadījumos, kas skar ekonomiski neaktīvos ES pilsoņus, ES pilsoņus darba meklējumos un ES pilsoņu ģimenes locekļus no trešajām valstīm.

5.2.1. Pabalsti un/vai sociālā palīdzība ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem

Lietā Brey 26 Tiesa sprieda, ka ES tiesības neaizliedz valstu tiesību aktos paredzēt, ka sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķiršana ekonomiski neaktīvajiem ES pilsoņiem ir atkarīga no prasības, ka viņi izpilda Brīvas pārvietošanās direktīvā 27 iekļautos nosacījumus, lai uzņēmējā dalībvalstī iegūtu likumīgas uzturēšanās tiesības. Tomēr Direktīva pieprasa dalībvalstīm izrādīt zināmu finansiālās solidaritātes līmeni, jo īpaši īslaicīgu grūtību gadījumā, un automātiski neatteikt sociālā nodrošinājuma pabalstus ES pilsoņiem, kuri saskaras ar īslaicīgām grūtībām, likumīgi uzturoties citā dalībvalstī. Uzņemošajai dalībvalstij ir jāņem vērā visi individuālā gadījuma apstākļi, izvērtējot, vai neaktīvais ES pilsonis ir kļuvis par pārmērīgu slogu tās sociālās palīdzības sistēmai.

Lietā Dano 28 Tiesa izskatīja tāda ekonomiski neaktīva ES pilsoņa gadījumu, kurš neatbilda Brīvas pārvietošanās direktīvā izklāstītajiem nosacījumiem (jābūt pietiekamiem līdzekļiem), lai iegūtu uzturēšanās tiesības uzņemošajā dalībvalstī. Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību akti, kas liedz piešķirt īpašus naudas pabalstus, kas nav balstīti uz iemaksām un kas veido sociālā nodrošinājuma pabalstus citu dalībvalstu pilsoņiem, šajā gadījumā atbilst ES tiesībām. Lai noteiktu, vai ekonomiski neaktīva ES pilsoņa rīcībā ir pietiekami līdzekļi, ir atsevišķi jāizvērtē katras personas finansiālā situācija, neņemot vērā pieprasītos sociālos pabalstus.

5.2.2.    Sociālā palīdzība darba meklētājiem

Lietā Alimanovic 29 Tiesa nosprieda, ka darba meklētājiem no citas dalībvalsts, kuri ir strādājuši mazāk kā gadu citā dalībvalstī un pēc tam nesekmīgi mēģinājuši atrast darbu nākamo sešu mēnešu laikā, tiek saglabāts viņu darbinieka statuss vismaz sešus mēnešus, kuru laikā viņi ir tiesīgi saņemt vienlīdzīgu attieksmi un sociālā nodrošinājuma pabalstus. Pēc šī perioda beigām uzņemošā dalībvalsts var pārtraukt šādu pabalstu izmaksu, neveicot individuālu izvērtējumu.

Lietā Garcia-Nieto 30 Tiesa precizēja, ka darba meklētājiem no citas dalībvalsts var nepiešķirt sociālo palīdzību pirmos trīs mēnešus, kamēr tiek meklēts darbs, neveicot individuālu izvērtējumu, izņemot gadījumus, kad viņi jau iepriekš ir strādājuši uzņemošajā dalībvalstī (pirmās darbavietas meklētāji).

5.2.3. ES pilsoņu ģimenes locekļu, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī

Tiesa precizēja konkrētus trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, tiesības uzturēties uzņemošajā dalībvalstī.

Spriedumā lietā Alopka 31 Tiesa norādīja, ka trešo valstu valstspiederīgie, kuru aprūpē ir bērns – ES pilsonis, var uzturēties kopā ar savu bērnu uzņemošajā dalībvalstī, pamatojoties uz LESD 21. pantu, ja šis ES pilsonis atbilst Brīvas pārvietošanās direktīvā izklāstītajiem nosacījumiem.

Spriedumā lietā McCarthy 32 Tiesa lēma, ka dalībvalsts nevar pieprasīt trešās valsts valstspiederīgajam, kurš ir ES pilsoņa ģimenes loceklis un kuram ir citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja 33 , vispirms iegūt vīzu ieceļošanai šīs dalībvalsts teritorijā.

5.2.4. ES pilsoņu ģimenes locekļu, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, uzturēšanās dalībvalstī, kuras valstspiederīgais ir šis ES pilsonis

Tālāk Tiesa precizēja apstākļus, kādos ES pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, var iegūt atvasinātās uzturēšanās tiesības pilsoņu dalībvalstī, kurā pilsoņi atgriežas pēc tam, kad izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties.

Lietā S. un G. 34 Tiesa lēma, ka uz ES pilsoņiem, kuri uzturas savas pilsonības dalībvalstī, bet regulāri darba dēļ dodas uz citu dalībvalsti, ir attiecināms LESD 45. pants, un tādējādi viņi kā darbinieki īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties. Trešās valsts valstspiederīgais ģimenes loceklis iegūst tiesības uzturēties ES pilsoņa piederības dalībvalstī, kurā šis pilsonis uzturas, bet regulāri dodas uz citu dalībvalsti darba dēļ, ja atteikums piešķirt šādas tiesības atturētu ES pilsoni, kurš regulāri dodas uz darbu citā dalībvalstī, efektīvi īstenot savas kā darbinieka brīvas pārvietošanās tiesības.

Lietā O. un B. 35 Tiesa lēma, ka gadījumos, kad pilsoņi īsteno savas LESD 21. pantā paredzētās tiesības brīvi pārvietoties, viņu “faktiskā uzturēšanās” uzņemošajā dalībvalstī atgriežoties rada atvasinātās uzturēšanās tiesības (pamatojoties uz LESD 21. pantu) trešās valsts valstspiederīgajam, ar kuru šie pilsoņi veidojuši ģimenes dzīvi. Principā tas attiecas uz gadījumiem, kad ES pilsonis un trešās valsts valstspiederīgais ir uzturējušies uzņemošajā dalībvalstī vismaz trīs mēnešus saskaņā ar Brīvas pārvietošanās direktīvas 36  noteikumiem, un tādējādi ir izveidojuši vai nostiprinājuši ģimenes dzīvi tajā valstī.

5.2.5. ES pilsoņu bijušo ģimenes locekļu uzturēšanās

Tiesa ir arī sniegusi spriedumu lietās, kas skar ES pilsoņa un trešās valsts valstspiederīgā, kurš uzturējies dalībvalstī, šķiršanos. Lietā Singh 37 ES pilsone pameta uzņemošo dalībvalsti pirms šķiršanās procesa uzsākšanas, kamēr dzīvesbiedrs, kurš bija trešās valsts valstspiederīgais, palika šajā dalībvalstī. Tiesa lēma, ka pēdējais saglabā uzturēšanās tiesības tikai tādā gadījumā, ja tādas jau ir pastāvējušas brīdī, kad uzsākta šķiršanās tiesvedība. Šī interpretācija tika apstiprināta lietā NA 38 .

5.2.6. Atteikšanās atzīt mobilu ES pilsoņu vārdus

Lietā Bogendorff von Wolffersdorff 39 Tiesa konstatēja, ka Vācijas pārvaldes iestāžu atteikums atzīt personas, kurai ir Vācijas un Apvienotās Karalistes dubultpilsonība, brīvi izvēlētus personvārdus un uzvārdus, kas iegūti Apvienotajā Karalistē un kuros iekļauti vairāki dižciltības apliecinājumi, ir pārvietošanās un uzturēšanās tiesību ES ierobežojums. Tomēr Tiesa lēma, ka šajā gadījumā ierobežojums var tikt attaisnots, atsaucoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, ja tas ir piemērots un nepieciešams, lai nodrošinātu vienlīdzības likuma priekšā principu (Vācijā), un sniedza sīkākus norādījumus, lai palīdzētu valsts tiesai izvērtēt faktus un tiesību aktus.

5.3.Komisijas rīcība

5.3.1. Atbalsts dalībvalstīm un pilsoņiem

Komisija izveidoja vairākus rīkus pilsoņu un valstu iestāžu informēšanai par tiesībām brīvi pārvietoties un šo tiesību pareizu piemērošanu. Jo īpaši – darbu uzsāk Komisijas e-mācību rīks, lai palīdzētu valstu iestādēm, kas strādā ar ES pilsoņiem, labāk saprast un piemērot pārvietošanās brīvības noteikumus 40 .

2014. gadā Komisija pieņēma Paziņojumu Palīdzot valsts iestādēm cīnīties pret tiesību brīvi pārvietoties ļaunprātīgu izmantošanu 41 un Rokasgrāmatu par to, kā ES tiesību aktu par ES pilsoņu brīvu pārvietošanos ietvaros vērsties pret fiktīvām laulībām starp ES pilsoņiem un trešo valstu valstspiederīgajiem, 42 kuru galvenais mērķis bija palīdzēt valsts iestādēm apkarot iespējamo tiesību brīvi pārvietoties ļaunprātīgu izmantošanu.

Komisija arī turpināja strādāt ar dalībvalstu ekspertiem savā ekspertu grupā personu tiesību brīvi pārvietoties jomā, lai apzinātu grūtības un precizētu ES tiesību interpretācijas problēmas ES pilsoņu pārvietošanās brīvības jautājumos, kā arī apmainītos ar informāciju par ļaunprātīgu izmantošanu, krāpšanu un paraugpraksi.

2013. un 2014. gadā divos pētījumos tika izvērtēta ES pārvietošanās brīvības noteikumu piemērošana praksē un to ietekme vietējā mērogā 43 ; 2014. gada februārī norisinājās konference, lai apspriestu ES mobilitātes ietekmi vietējā mērogā un apmainītos ar paraugpraksi 44 .

2013. gada novembrī Komisija pieņēma Paziņojumu ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīva pārvietošanās: piecas darbības, lai panāktu uzlabojumu, 45 kurā paskaidrotas tiesības un pienākumi, kas saistīti ar pārvietošanās brīvību, izklāstīti ES tiesībās noteiktie noteikumi un ierobežojumi, kā arī risinātas dažu dalībvalstu izvirzītās problēmas. “Piecas darbības” ir paredzētas, lai palīdzētu dalībvalstīm piemērot ES tiesības un rīkus, pilnībā izmantojot to potenciālu, tostarp izmantojot ES struktūrfondus un ieguldījumu fondus pilnā apmērā.

2013. gadā Komisija šajā jomā publicēja lietotājam draudzīgu informāciju Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropā: rokasgrāmata par jūsu kā ES pilsoņa tiesībām 46 .

5.3.2. Aplūkotās problēmas, kas saistītas ar pārvietošanās brīvības tiesību piemērošanu

Komisija turpināja aktīvi nodrošināt brīvas pārvietošanās tiesību efektīvu transponēšanu visās dalībvalstīs. Komisija apzināja un vērsa uzmanību uz vairākām problēmām, kuru lielāko daļu dalībvalstis precizēja vai atrisināja, mainot to tiesību aktus vai arī apņemoties to darīt.

Līdz 2013. gada beigām Komisija bija pabeigusi pārkāpumu tiesvedību pret četrām dalībvalstīm 47 . 2014. un 2015. gadā vēl piecas dalībvalstis 48 pieņēma jaunus tiesību aktus. Komisija turpina pārrunas ar tām, lai pārliecinātos, ka pārējās problēmas tiek pienācīgi atrisinātas.

Galvenie tiesvedībā izvirzītie jautājumi ir saistīti ar Savienības pilsoņu ģimenes locekļu, tostarp viendzimuma laulāto vai partneru, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, ieceļošanas un uzturēšanās tiesībām, 49 it īpaši vīzu un uzturēšanās atļauju izsniegšanas nosacījumi ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu valstspiederīgie, un materiālās un procesuālās garantijas pret ES pilsoņu izraidīšanu.

Komisija turpināja aizstāvēt ES pilsoņu tiesības uz nediskrimināciju un likvidēt brīvas pārvietošanās šķēršļus lietās, kas saistītas ar personvārdu, kas piešķirti vai mainīti vienā dalībvalstī, atzīšanu citā dalībvalstī. 2014. gadā Beļģija pieņēmu jaunu likumu, ar kuru grozīja savu Civilkodeksu, reaģējot uz Komisijas norādītajiem punktiem. Šīs likums ļauj vecākiem dot jaundzimušiem vai adoptētiem bērniem tēva, mātes vai abu vecāku vārdu.

Komisija turpina uzraudzīt pārvietošanās brīvības noteikumu īstenošanu un sadarbojas ar attiecīgajām dalībvalstīm neatrisināto jautājumu risināšanā.

5.3.3. Cita Komisijas rīcība un iniciatīvas, lai veicinātu brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanu 50

(a)Publisko dokumentu brīvas aprites veicināšana

Eiropiešiem, kuri dzīvo citā ES valstī vai vienkārši vēlas īstenot tiesības vai ievērot pienākumus citā ES valstī, var būt jāuzrāda publisks dokuments. Pēc Komisijas 2013. gada ierosinājuma 51 2016. gadā tika pieņemta Regula (ES) 2016/1191, lai uzlabotu publisko dokumentu apriti. 

(b)Pārrobežu ģimeņu dzīves atvieglošana

2012. gadā pieņemtā Mantojuma tiesību regula 52 , kas piemērojama no 2015. gada 17. augusta, vienkāršo starptautiskos mantojumus (t. i., mantojumus ar pārrobežu elementiem, piemēram, mirusī persona dzīvoja valstī, kas nav viņa/viņas izcelsmes valsts vai mirušajai personai ir īpašumi vairākās valstīs, vai arī mirušās personas mantinieki dzīvo citā valstī). Regula nosaka par mantojumu atbildīgo dalībvalsti, piemērojamos valstu tiesību aktus, izpildes panākšanu un pierādījumus visā Eiropas Savienībā, izmantojot Eiropas mantošanas apliecību. 2014. gadā Komisija pieņēma regulu 53 , ar kuru īsteno Mantojuma tiesību regulu, ieviešot vairākas veidlapas, tostarp Eiropas mantošanas apliecības veidlapu.

Attiecībā uz šķiršanos un laulāto atšķiršanu 16 dalībvalstīs šobrīd tiek piemērota regula, kas nosaka, kuras valsts tiesību akti piemērojami starptautiskas šķiršanās un laulāto atšķiršanas gadījumā 54 . Regula tika pieņemta 2010. gadā 14 dalībvalstu ciešākas sadarbības kontekstā 55 . Lietuva tai pievienojās 2014. gadā 56 , savukārt Grieķija 2015. gadā 57 . Šajās 16 valstīs dzīvojošie pilsoņi var izvēlēties, vai viņu šķiršanās vai laulāto atšķiršanas gadījumā piemērojami tās valsts tiesību akti, kurā viņi pastāvīgi uzturas vai kurā pirms tam pastāvīgi uzturējās, vai laulātā pilsonības valsts, vai arī valsts, kurā noris šķiršanās vai laulāto atšķiršanas tiesvedība.

Attiecībā uz laulības lietām un lietām par vecāku atbildību Komisija 2014. gadā pieņēma izvērtējuma ziņojumu par tā saucamās Briseles IIa regulas 58 piemērošanu, kas jau gandrīz 10 gadus ir tikusi piemērota. Atbildot uz to, Komisija 2016. gada 30. jūnijā iesniedza ierosinājumu izmaiņām Briseles IIa regulā, lai uzlabotu ES noteikumus bērnu aizsardzībai pārrobežu vecāku atbildības strīdos, kas saistīti ar aizgādnību, piekļuves tiesībām un bērnu nolaupīšanu. Tiek sagaidīts, ka pārskatītas versijas samazinās izmaksas un nodrošinās efektīvāku tiesvedību ar skaidrākiem noteikumiem 59 . Komisija arī publicēja prakses rokasgrāmatu pilsoņiem un praktizējošiem juristiem par šīs regulas īstenošanu, kurā noteikts, kuras dalībvalsts tiesas piekritībā būs šķiršanās, laulāto atšķiršana vai laulības atzīšana par neesošu, kā arī vecāku atbildības jautājumi, piemēram, aizgādnība, piekļuves tiesības un bērnu nolaupīšana, pārrobežu situācijā 60 .

Attiecībā uz mediāciju ģimenes lietās 2015. gadā darbību sāka Komisijas Eiropas e-tiesiskuma portāla iedaļa, kas veltīta mediācijas izmantošanai pārrobežu ģimenes lietās. Šīs iedaļas mērķis ir veicināt mediācijas izmantošanu.

(c)Efektīvāka pārvietošanās brīvības tiesību izmantošana darbiniekiem

Atbildot uz Komisijas 2013. gada aprīļa priekšlikumu 61 , 2014. gada aprīlī tika pieņemta direktīva darbinieku 62 tiesību īstenošanas uzlabošanai. Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka valsts līmenī viena vai vairākas struktūras atbild par migrējošo ES darba ņēmēju, tostarp darba meklētāju, konsultēšanu un atbalsta un palīdzības sniegšanu viņu tiesību īstenošanas jomā. Dalībvalstis var arī paplašināt šo struktūru kompetenci, attiecinot to uz visiem ES pilsoņiem, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties. Tās mērķis ir arī uzlabot piekļuvi visaptverošai jaunākajai informācijai par mobilo darbinieku tiesībām valstu un ES līmenī.

Arī 2014. gada aprīlī pieņemtā direktīva par papildpensiju pārnesamību 63 ir svarīgs solis to personu papildpensiju aizsardzībai, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties.

Atbildot uz Komisijas priekšlikumu, 64 2016. gada aprīlī tika pieņemta jauna EURES regula 65 . Tās mērķis ir sniegt darbiniekiem un darba devējiem ērtu piekļuvi visiem Eiropas darba sludinājumiem un pieteikumiem / CV tiešsaistē (EURES portāls), skaidru informāciju par to, kur un kā atrast darbu citās ES valstīs un minimālo nepieciešamo atbalstu darba meklētājiem. Tās mērķis ir arī uzlabot informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par trūkumu un pārpalikumu darba tirgū, atbalstot koordinētāku saskaņošanu ES iekšienē.

Direktīva par to, kā izpildīt direktīvu par darba ņēmēju norīkošanu darbā 66 , ir sniegusi jaunus un spēcīgākus instrumentus, lai cīnītos pret un sodītu noteikumu apiešanu, krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu. Tajā tiek risinātas dažu uzņēmumu radītās problēmas un palielināta dalībvalstu spēja pārraudzīt darba apstākļus un īstenot noteikumus. 2016. gada 8. martā Komisija iesniedza priekšlikumu direktīvas par darbā norīkošanu grozījumiem, 67 lai atvieglotu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu taisnīgas konkurences gaisotnē un, ievērojot norīkoto darba ņēmēju, kuri strādā vienā dalībvalstī un kurus darba devējs īslaicīgi norīkojis darbā citā dalībvalstī, tiesības, jo īpaši nodrošinot taisnīgu atalgojumu un vienādus nosacījumus norīkojušajiem un vietējiem uzņēmumiem uzņemošajā valstī.

Pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu 68 , tika izveidota Eiropas Platforma 69 nolūkā novērst dažādas nedeklarēta darba formas un nepatiesi deklarētu darbu, kas tiek saistīts ar nedeklarētu darbu, tostarp fiktīvu pašnodarbinātību. Platformas darbība tika uzsākta 2016. gada 27. maijā. Tās darbību lokā var tikt iekļauta kopīgu definīciju un jēdzienu izstrāde, uz pierādījumiem balstītas labas prakses apmaiņa, abpusēja zināšana apguve, personāla apmaiņa un kopīgas pārbaudes pārrobežu līmenī.

6.Tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās savas dzīvesvietas dalībvalstī (LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 22. pants)

6.1.Ievads

Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 22. pantu visiem Savienības pilsoņiem, kuri uzturas dalībvalstī, kura nav to pilsonības valsts, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās viņu uzturēšanās dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem, kā šīs valsts pilsoņiem.

Komisija atbildēja uz 32 sūdzībām, 71 vēstuli / individuālo pieprasījumu, 58 jautājumiem un 13 lūgumrakstiem no Eiropas Parlamenta par šiem jautājumiem, kas pamatā skāra “balsstiesību atņemšanu” un personu ar invaliditāti vēlēšanu tiesības. Šajā kontekstā “balsstiesību atņemšana” rodas, dažām dalībvalstīm atņemot tiesības saviem pilsoņiem balsot valstu vēlēšanās, tiklīdz viņi ir uzturējušies noteiktu laikposmu ārvalstī, tostarp citā dalībvalstī. Tā rezultātā šie pilsoņi nevar piedalīties valstu vēlēšanās nedz savā mītnes zemē, nedz uzturēšanās dalībvalstī.

6.2.Judikatūras attīstība 

Lietā Delvigne 70 Tiesa tika lūgta izskatīt, vai tiesību balsot Eiropas vēlēšanās neatgriezeniska atņemšana Francijas pilsonim, kurš notiesāts par smagu noziegumu, ir pretrunā Eiropas tiesībām. Spriedums tika balstīts uz iepriekšējo judikatūru, jo īpaši lietu Eman un Sevinge, 71 kurā tika noteikts, ka šis jautājums ir dalībvalstu kompetencē, taču tām jāievēro ES tiesības, tostarp to vispārējie principi. Tiesa precizēja, ka valstu tiesību aktiem, kas reglamentē Eiropas vēlēšanu norisi, ir jāatbilst Pamattiesību hartai, tostarp tās 39. panta 2. punktam, kurā garantētas ES pilsoņu tiesības balsot Eiropas vēlēšanās. Tiesa lēma, ka šajā gadījumā pilsonisko tiesību atņemšana bija proporcionāla, ņemot vērā personas izdarītā nozieguma smagumu un faktu, ka Francijas tiesību akti ļauj pilsoņiem lūgt atjaunot viņu balsošanas tiesības, un tādējādi pieļaujama.

6.3.Attīstība balsošanas tiesību jomā un Komisijas rīcība

Pārskata periodā bija ievērojamas izmaiņas balsošanas tiesību, kā arī tiesību kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jomā.

6.3.1. “Vadošo kandidātu” sistēmas Komisijas priekšsēdētāja amatam sekmēšana un balsstiesību atņemšanas sekas

2013. gada 12. martā Komisija izdeva Ieteikumu par Eiropas Parlamenta vēlēšanu demokrātiskāku un efektīvāku norisi 72 , ņemot vērā Lisabonas līgumu, kurā stiprināta Parlamenta loma attiecībā uz Komisiju. 73 Šajā Ieteikumā Eiropas politiskās partijas tika aicinātas nominēt savus kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam.

Divus mēnešus pirms 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām Komisija izdeva provizorisku ziņojumu 74 par tās Ieteikuma izpildi, pārskatot savu ieteikumu Eiropas un valstu politiskajām partijām pirms vēlēšanām pārskatīt savu kandidātu Komisijas priekšsēdētāja amatam un izklāstīt kandidāta programmu, vienlaikus atzīmējot, ka sešas Eiropas politiskās partijas rīkojušās saskaņā ar Ieteikumu.

Paralēli Komisija turpina sadarboties ar dalībvalstu ekspertiem tās balsošanas tiesību ekspertu grupā, lai nodrošinātu sekmīgu 2014. gada Parlamenta vēlēšanu norisi, jo īpaši veicot datu apmaiņu un izstrādājot IT rīkus, lai novērstu ES pilsoņu divkāršu balsošanu šajās vēlēšanās.

Ziņojumā par 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām 75 tika uzsvērts, ka tiešā saikne starp vēlēšanu rezultātiem un Komisijas priekšsēdētāja izvēli palīdz veicināt jaunās Komisijas demokrātisko leģitimitāti.

2015. gada 11. novembrī Parlaments nāca klajā ar likumdošanas iniciatīvu 76 “vadošo kandidātu” (Spitzenkandidaten) sistēmas integrēšanai ES vēlēšanu tiesībās.

2014. gada janvārī Komisija pieņēma Ieteikumu rīcībai saistībā ar sekām, kas izriet no balsstiesību atņemšanas tiem Savienības pilsoņiem, kuri izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties. 77  

6.3.2. Aplūkotās problēmas, kas saistītas ar tiesībām balsot un kandidēt vēlēšanās

Lai nodrošinātu trešo valstu valstspiederīgajiem iespējas dibināt politiskās partijas vai kļūt par to biedriem uzņemošajā dalībvalstī, Komisija turpināja pārkāpumu tiesvedību pret septiņām dalībvalstīm, kuras to nepieļāva. Trīs gadījumos tiesvedība tika izbeigta, dalībvalstīm sniedzot pietiekamu paskaidrojumu par pastāvošo tiesisko regulējumu 78 vai pieņemot jaunus tiesību aktus 79 . Pret četrām dalībvalstīm noris tiesvedība 80 .

7.Tiesības uz diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību (LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunkts un 23. pants)

7.1.Ievads

Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 23. pantu Savienības pilsoņiem trešajā valstī, kurā nav pārstāvniecības tai dalībvalstij, kuras pilsonis viņš ir, ir tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. ES pilsoņi ir mazāk informēti pa šīm tiesībām nekā par citām Savienības pilsonības tiesībām 81 .

Pārskata periodā Komisija atbildēja uz četrām sūdzībām, desmit vēstulēm / individuālajiem pieprasījumiem un trīs Eiropas Parlamenta jautājumiem šajā jomā. Tās bija saistītas ar pagaidu ceļojumu dokumentu izsniegšanu, lai atgrieztos mājās, konsulārās aizsardzības trūkumu vai diskriminējošu konsulāro aizsardzību.

7.2.Attīstība konsulārās aizsardzības jomā

2015. gadā Padome pieņēma Direktīvu, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešajās valstīs 82 ar skaidriem un juridiski saistošiem noteikumiem par dalībvalstu konsulāro iestāžu sadarbību un koordināciju, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētie ES pilsoņi trešajās valstīs var saņemt nediskriminējošu konsulāro aizsardzību no citas dalībvalsts. Dalībvalstīm līdz 2018. gada 1. maijam ir jātransponē šī direktīva.

2015. gadā Komisija izveidoja ekspertu grupu konsulārās aizsardzības jautājumos, lai apspriestu LESD 23. panta un Direktīvas īstenošanu un apmainītos ar dalībvalstu ekspertu paraugpraksi.

Tika panākti vairāki ES un trešo valstu divpusējie nolīgumi 83 , iekļaujot konsulārās piekrišanas klauzulu, lai pilnībā realizētu nepārstāvēto ES pilsoņu tiesības uz nediskriminējošu konsulāro aizsardzību.

8.Tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam un vērsties pie Eiropas ombuda (LESD 20. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 24. panta 2., 3. un 4. punkts)

8.1.Ievads

LESD 20. panta 2. punkta d) apakšpunkts un 24. panta 2., 3. un 4. punkts attiecas uz citām ES pilsoņu tiesībām vērsties ES iestādēs, tostarp tiesībām iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam un vērsties pie Eiropas ombuda. Ikvienam ES pilsonim ir tiesības rakstiski vērsties pie jebkuras no iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām kādā no ES oficiālajām valodām 84 un saņemt atbildi tajā pašā valodā 85 .

8.2.Tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam

Saskaņā ar LESD 24. panta 2. punktu ES pilsoņiem ir tiesības iesniegt lūgumrakstus Eiropas Parlamentam jebkurā no Līgumā minētajām valodām par Savienības jautājumiem, kas viņus skar, un saņemt atbildi tajā pašā valodā. 2016. gada pirmajā pusē EP Lūgumrakstu komiteja saņēma 779 lūgumrakstus. 2015. gadā EP Lūgumrakstu komiteja saņēma 1400 lūgumrakstus, kas ir mazāk nekā iepriekšējos gados – 2714 lūgumraksti 2014. gadā un 2891 lūgumraksti 2013. gadā. Visbiežāk sastopamie jautājumi lūgumrakstos attiecās uz tieslietu un pamattiesību jomu, tostarp Savienības pilsonību un pārvietošanās brīvību, kā arī vides un iekšējā tirgus jautājumi.

No 2014. gada ir pieejams “lūgumrakstu tīmekļa portāls” 86 , kurā lūgumrakstus var iesniegt lietotājiem draudzīgā formā. Šajā portālā pilsoņi var arī tiešsaistē sniegt savu atbalstu pieņemtiem atklātiem lūgumrakstiem. Šis tiešsaistes process ir ļāvis uz pusi samazināt lūgumrakstu skaitu, ieviešot filtra jautājumus, kas iepriekš atsijā pieņemamos lūgumrakstus.

8.3.Tiesības vērsties pie Eiropas ombuda

Saskaņā ar LESD 24. panta 3. punktu ES pilsoņiem ir tiesības vērsties pie Eiropas ombuda, kurš izskata pilsoņu sūdzības par ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām. Problēmu klāsts ietver sevī gan strīdus par pamattiesību pārkāpumiem, pārredzamības trūkumu lēmumu pieņemšanā, gan arī dokumentu piekļuves atteikumu.

Pārskata periodā Ombuda birojā reģistrētas 6506 sūdzības un uzsāktas 953 lietas. Katrā trīs gadu periodā lielākā daļa sūdzību bija saistītas ar iespējamu pārredzamības trūkumu. Ombuda ierosinājumu ievērošana pieauga no 80 % 2013. gadā līdz 90 % 2014. gadā. Trīs gadu laikā Ombuda birojs ir palīdzējis vairāk nekā 63 300 pilsoņiem, uzsākot izmeklēšanu, atbildot uz informācijas pieprasījumiem un sniedzot padomus savā interaktīvajā tiešsaistes ceļvedī.

2013.–2014. gadā šo sūdzību izskatīšanas pamatdarbu papildināja stratēģiskās izmeklēšanas pēc pašu iniciatīvas, kuru mērķis ir sniegt labumu pēc iespējas vairāk pilsoņiem, izskatot problēmas, kuras, šķiet, ir sistēmiskas, ne vienreizējas. Izmeklēšanās tika izskatīta Eiropas Pilsoņu iniciatīvas funkcionēšana (2013. g.), Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības pārrunu pārredzamība (2014. g.) un trialogu pārredzamība (2015. g.), utt.

9.Eiropas pilsoņu iniciatīva (LESD 24. pants; LES 11. panta 4. punkts)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 11. panta 4. punktu, kuru īsteno ar Regulu 211/2011/ES, miljons vai vairāk pilsoņu no vismaz septiņām dalībvalstīm var apvienoties, lai aicinātu Komisiju tās kompetences jomās iesniegt attiecīgu priekšlikumu jautājumos, kuros viņuprāt ir nepieciešama Savienības rīcība Līgumu īstenošanai.

Kopš Regulas 211/2011 spēkā stāšanās ir uzsāktas 36 iniciatīvas 87 par dažādiem jautājumiem un tiek lēsts, ka organizatori ir savākuši sešus miljonus atbalsta paziņojumu. Trīs iniciatīvas ir sasniegušas miljona parakstu slieksni:

iniciatīva “Right2Water” 88 aicina pieņemt tiesību aktus, kuros paredzētas cilvēka tiesības uz ūdeni un sanitāriju un kas veicina ūdens un sanitārijas nodrošināšanu kā svarīgu sabiedrisko pakalpojumu, kas pieejams visiem. 2014. gada Paziņojumā 89 Komisija apņēmās veikt virkni pasākumu, atbildot uz organizatoru prasībām;

Iniciatīva “Viens no mums” 90 aicināja ES izbeigt finansēt darbības, kas saistītas ar cilvēka embrija iznīcināšanu. 2014. gada 28. maijā Komisija pieņēma Ziņojumu 91 , kurā paskaidroja, ka neplāno nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu, jo pastāvošais ES tiesiskais regulējums uzskatāms par pietiekamu; un

Iniciatīva “Stop vivisection” 92 aicināja pieņemt tiesību aktus, ar ko tiek izbeigti izmēģinājumi ar dzīvniekiem. 2015. gada 3. jūnijā Komisija pieņēma Paziņojumu 93 , kurā apņēmās veikt dažādus pasākumus pakāpeniskai izmēģinājumu ar dzīvniekiem likvidēšanai.

Komisija veica Regulas piemērošanas pārskatu un 2015. gada 31. martā pieņēma ziņojumu 94 , kurā secināja, ka EPI ir pilnībā funkcionējoša. Pārskatā ir atzīts, ka rīks var tikt uzlabots, lai padarītu to lietotājam draudzīgāku un pilsoņiem pieejamu. Komisija apņēmās turpināt pārraudzīt un pārrunāt virkni EPI jautājumu, cieši sadarbojoties un koordinējot ar dažādām ieinteresētajām personām un iestādēm, un uzlabot rīku.

(1) Gada ziņojumos par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas piemērošanu ir iekļauta jaunākā informācija par progresu Savienības pilsoņu tiesību jautājumā.

(2)  Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, kas pieņemti pēc 2016. gada 30. jūnija, tiks apskatīti nākamajā ziņojumā, kas iesniegts atbilstīgi LESD 25. pantam.

(3)  Sk. arī ES Pamattiesību hartas 21. panta 2. punktu.

(4)  Šis noteikums neskar īpašos noteikumus Līgumos.

(5)  Lieta C-322/13 Grauel Rüffer. Lieta skāra vācu valodas izmantošanu tiesvedībā civillietās Itālijas Bolcāno provinces tiesā.

(6)  Sk. arī ES Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu.

(7)  COM(2014) 2 final.

(8)  Direktīva 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības, OV L 180, 19.7.2000., 22.-26. lpp.

(9)  Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, OV L 303, 2.12.2000., 16.–22. lpp.

(10)  COM (2015) 190 final.

(11)  Direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, OV L 373, 21.12.2004., 37.-43. lpp.

(12)  http://ec.europa.eu/justice/discrimination/files/lgbti_actionlist_en.pdf

(13)  Padomes 2013. gada 9. decembra Ieteikums par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (2013/C 378/01).

(14)  Pēdējā ziņojumā (COM (2016) 424 final, 2016. gada 27. jūnijs) pirmo reizi ir sniegts pārskats par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, ievērojot Padomes 2013. gada 9. decembra Ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs.

(15)  Lieta C-81/12 Asociaţia ACCEPT (“Becali”).

(16)  Lieta C354/13 Kaltoft.

(17)  Lieta C-83/14 Chez.

(18)  Lieta C-135/08 Rottmann.

(19) http://europa.eu/rapid/press-release_SPEECH-14-18_en.htm  

(20)  Lieta C-86/12 Alopka un citi. 

(21)  57 % respondentu Eirobarometra standarta apsekojumā 83, 2015. gada maijs.

(22)  71 % respondentu Eirobarometra zibapsekojumā 430 par ES pilsonību, 2015. gada oktobris. 

(23)  SOLVIT ir dienests, kura darbību nodrošina visu ES un EEZ dalībvalstu pārvaldes iestādes. Valstu SOLVIT centri pieņem pilsoņu sūdzības un sadarbojas, izmantojot tiešsaistes datubāzi, lai palīdzētu pilsoņiem atrisināt viņu problēmas ārpustiesas ceļā un bez maksas.

(24)  http://ec.europa.eu/internal_market/scoreboard/performance_by_governance_tool/solvit/index_en.htm

(25)  http://europa.eu/contact/

(26)  Lieta C-140/12 Brey.

(27)  Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (Brīvas pārvietošanās direktīva) 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

(28)  Spriedums lietā C-333/13, Dano, 78 -79. punkts.

(29)  Lieta C-67/14 Alimanovic.

(30)  Lieta C-299/14 García-Nieto un citi.

(31)  Lieta C-86/12 Alopka un citi.

(32)  Lieta C-202/13 McCarthy.

(33)  Tādējādi izpildot Brīvas pārvietošanās direktīvā izklāstītos kritērijus.

(34)  Lieta C-457/12 S. un G.

(35)  Lieta C-456/12 O. un B.

(36)  Brīvas pārvietošanās direktīvas 7. un 16. pants.

(37)  Lieta C-218/14 Singh.

(38)  Lieta C-115/15 Secretary of State for the Home Department pret NA.

(39)  Lieta C-438/14 Bogendorff von Wolffersdorff.

(40)  Rīks būs pieejams visās oficiālajās valodās. Valstu iestādēm būs iespēja arī pievienot informāciju par valstu tiesību aktiem, kuru tās uzskata par būtisku.

(41)  COM (2014) 604 final.

(42)  SWD (2014) 284 final.

(43) http://ec.europa.eu/justice/citizen/document/files/evaluation_of_eu_rules_on_free_movement-final_report.pdf http://ec.europa.eu/justice/citizen/files/dg_just_eva_free_mov_final_report_27.01.14.pdf  “ES noteikumu par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos novērtējums un to praktiskā īstenošana” (2013. gada oktobris) “ES pilsoņu brīvas pārvietošanās ietekmes vietējā mērogā novērtējums” (2014. gada janvāris)  

(44) http://ec.europa.eu/justice/events/intra-eu-mobility-2014/   

(45)  COM (2013) 837 final.

(46) http://ec.europa.eu/justice/citizen/document/files/guide-free-mo-2013_lv.pdf   

(47)  Kipra, Itālija, Malta un Spānija.

(48)  Beļģija, Vācija, Polija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

(49)  Sk. arī ikgadējo ziņojumu par ES Pamattiesību hartas piemērošanu.

(50)  Ne visas šajā sadaļā ietvertās darbības attiecas uz LESD II daļas noteikumu piemērošanu. Tomēr tās ir minētas šajā sadaļā, jo tās veicina pārvietošanās brīvības tiesību īstenošanu.

(51)  COM (2013) 228 final.

(52)  Regula (ES) 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi, OV L 201, 27.7.2012., 107.–134. lpp.

(53)  Komisijas Īstenošanas regula 1329/2014, ar ko izveido veidlapas, kuras minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi, OV L 359, 16.12.2014., 30.-84. lpp.

(54)  Padomes Regula (ES) 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, OV L 343, 29.12.2010., 10.-16. lpp.

(55)  Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija.

(56)  Komisijas Lēmums 2012/714/ES, ar ko apstiprina Lietuvas dalību ciešākā sadarbībā attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, OV L 323, 22.11.2012., 18.–19. lpp.

(57)  Komisijas Lēmums 2014/39/ES, ar ko apstiprina Grieķijas dalību ciešākā sadarbībā attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, OV L 23, 28.1.2014., 41.-42. lpp.

(58)  Padomes Regula 2201/2003/EK par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas 1347/2000/EK atcelšanu, OV L 338, 23.12.2003., 1.–29. lpp.

(59)  http://europa.eu/rapid/press-release_MEMO-16-2359_en.htm

(60) http://ec.europa.eu/justice/civil/files/brussels_ii_practice_guide_lv.pdf   

(61)  COM(2013) 236 final.

(62)  Direktīva 2014/54/ES par pasākumiem, ar ko veicina darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu darba ņēmēju pārvietošanās brīvības jomā, OV L 128, 30.4.2014., 8.-14. lpp.

(63)  Direktīva 2014/50/ES par minimālo prasību noteikšanu, lai sekmētu darba ņēmēju mobilitāti starp dalībvalstīm, uzlabojot papildpensijas tiesību iegūšanu un saglabāšanu , OV L 128, 30.4.2014., 1.-7. lpp.

(64)  COM (2014) 6 final.

(65)  Regula (ES) 2016/589 par Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES), darba ņēmēju piekļuvi mobilitātes pakalpojumiem un turpmāku darba tirgu integrāciju un ar ko groza Regulas (ES) Nr. 492/2011 un (ES) Nr. 1296/2013, OV L 107, 22.4.2016., 1.-28. lpp.

(66)  Direktīva 2014/67/ES par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā, OV L 159, 28.5.2014., 11.-31. lpp.

(67)  COM (2016) 128 final.

(68)  COM (2014) 221 final.

(69)  Lēmums 2016/344/ES par Eiropas platformas izveidi sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu, OV L 65, 11.3.2016., 12.-20. lpp.

(70)  Lieta C-650/13 Delvigne.

(71)  Lieta C-300/04, Eman un Sevinge.

(72)  Ieteikums 2013/142/ES par Eiropas Parlamenta vēlēšanu demokrātiskāku un efektīvāku norisi, OV L 79, 21.3.2013., 29.–32. lpp.

(73)  LES 17. panta 7. punkts paredz, ka Parlaments ievēl Komisijas priekšsēdētāju, balstoties uz Eiropadomes priekšlikumu, kurā jābūt ņemtiem vērā Eiropas vēlēšanu rezultātiem.

(74)  COM (2014) 196 final.

(75)  COM (2015) 206 final.

(76)  Eiropas Parlamenta 2015. gada 11. novembra Rezolūcija par Eiropas Savienības vēlēšanu likuma reformu (P8_TA(2015)0395 – 2015/2035(INL)).

(77)  Komisija seko attīstībai šajā jomā. Dažās dalībvalstīs noris debates.

(78)  Grieķija.

(79)  Spānija un Slovākija.

(80)  Čehijas Republika, Latvija, Lietuva un Polija.

(81)  Eirobarometra zibapsekojums 430 par Savienības pilsonību.

(82)  2015. gada 20. aprīļa Direktīva 2015/637/ES par koordinācijas un sadarbības pasākumiem, ar ko veicina nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību trešajās valstīs, un ar ko atceļ Lēmumu 95/553/EK, OV L 106, 24.4.2015., 1.–13. lpp.

(83)  Tostarp ar Afganistānu, Austrāliju, Kanādu, Kubu un Jaunzēlandi.

(84)  Sk. LES 55. panta 1. punktu.

(85)  Šis nosacījums ir īstenots visās Savienības iestādēs, struktūrās, birojos un aģentūrās, ciktāl tas skar to darbu.

(86)  https://petiport.secure.europarl.europa.eu/petitions/lv/main

(87)  EPI reģistrs; http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/welcome?lg=lv.

(88)  Ūdens un sanitārija ir cilvēka tiesības! Ūdens ir sabiedrisks labums, nevis prece! (EPI reģistrs); http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/initiatives/successful/details/2012/000003/lv

(89)  COM (2014) 177 final.

(90)  Viens no mums (EPI reģistrs); http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/initiatives/finalised/details/2012/000005/it.

(91)  COM (2014) 355 final; 

(92)  Stop vivisection (EPI reģistrs); http://ec.europa.eu/citizens-initiative/public/initiatives/successful/details/2012/000007/lv

(93)  COM (2015) 3773 final

(94)  COM(2015) 145 final.