Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA NIKOLASA EMILIU [NICHOLAS EMILIOU]

SECINĀJUMI,

sniegti 2024. gada 22. februārī (1)

Lieta C‑339/22

BSH Hausgeräte GmbH

pret

Electrolux AB

(Svea Hovrätt (Apelācijas tiesa, Stokholma, Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

(Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Jurisdikcija un spriedumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Regula (ES) Nr. 1215/2012 – Izņēmuma jurisdikcija – Lietas par patentu spēkā esamību – 24. panta 4. punkts – Darbības joma – Pārkāpuma lietas – Iebildumi par iespējami pārkāpto patentu spēkā neesamību – Sekas attiecībā uz tās tiesas jurisdikciju, kurā izskata pārkāpuma lietas – Trešā valstī reģistrēts patents – 24. panta 4. punkta “refleksīvā iedarbība”)

I.      Ievads

1.        Izskatāmais Svea Hovrätt (Apelācijas tiesa, Stokholma, Zviedrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās interpretāciju (2).

2.        Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa, pirmkārt, vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar minēto regulu Eiropas Savienības dalībvalstu tiesām ir jurisdikcija izskatīt prasības par citās dalībvalstīs reģistrētu patentu pārkāpumiem, it īpaši tad, ja pretējā puse apstrīd iespējami pārkāpto patentu spēkā esamību. Kā paskaidrošu šajos secinājumos, šajā jautājumā pastāv būtiskas neskaidrības, it īpaši tāpēc, ka pirms ilga laika Tiesa pieņēma neskaidru lēmumu, proti, spriedumu GAT (3). Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju apstiprināt vienu no vairākām iespējamām šā lēmuma interpretācijām.

3.        Otrkārt, Tiesa tiek aicināta precizēt, vai dalībvalstu tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietas par trešās valstīs reģistrētu patentu spēkā esamību. Šajā ziņā Tiesai būs jārisina delikātais un ilgstoši neatbildētais jautājums par to, vai atsevišķām Brisele I bis regulas normām ir “refleksīva iedarbība , proti, vai tās ir piemērojamas “ārējām” situācijām tādā pašā (vai līdzīgā) veidā, kādā tās piemērojamas “ES iekšējām” jurisdikcijas kolīzijām, kā tiks izskaidrots šajos secinājumos.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Starptautiskās tiesības

4.        Ar Konvenciju par Eiropas patentu piešķiršanu (turpmāk tekstā – “EPK”), kas tika parakstīta 1973. gada 5. oktobrī Minhenē un stājās spēkā 1977. gada 7. oktobrī, – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, – tiek nodibināta, kā norādīts tās 1. pantā, “visām dalībvalstīm kopēja tiesību sistēma patentu piešķiršanai uz izgudrojumiem”.

5.        EPK 2. panta 2. punkts noteic, ka “Eiropas patents katrā dalībvalstī, attiecībā uz kuru tas piešķirts, bauda tādas pašas tiesības un ir pakļauts tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts nacionālais patents [..]”.

B.      Briseles I bis regula

6.        Briseles I bis regulas 4. panta 1. punktā noteikts, ka “saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā neatkarīgi no viņu pilsonības”.

7.        Šīs regulas 24. panta “Izņēmuma jurisdikcija” 4. punktā ir noteikts:

“Šādām dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no pušu domicila:

[..]

4)      lietā attiecībā uz [..] patentu [..] reģistrāciju vai spēkā esamību [..] – tās dalībvalsts tiesām, kurā deponēšana vai reģistrācija ir pieteikta [vai] veikta [..].

Neskarot Eiropas Patentu biroja jurisdikciju saskaņā ar [EPK], katras dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija lietās par jebkura minētajai dalībvalstij piešķirtā Eiropas patenta reģistrāciju vai spēkā esamību;”.

C.      Zviedrijas tiesības

8.        Patentlagen (1967:837) (Patentu likums) 61. panta otrajā daļā ir paredzēts: “Ja tiek celta prasība par patenta pārkāpumu un persona, pret kuru celta prasība, apgalvo, ka patents ir spēkā neesošs, jautājumu par spēkā neesamību var izskatīt tikai pēc tam, kad ir celta prasība šajā ziņā. Tiesa uzdod pusei, kas apgalvo, ka patents ir spēkā neesošs, celt šādu prasību noteiktā termiņā.”

III. Faktiskie apstākļi, tiesvedība valsts tiesā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

9.        BSH Hausgeräte GmbH (turpmāk tekstā – “BSH”) ir īpašniece Eiropas patentam EP 1 434 512, ar kuru aizsargāts izgudrojums, kas saistīts ar putekļu sūcējiem, un kurš piešķirts un attiecīgi apstiprināts Apvienotajā Karalistē, Austrijā, Francijā, Grieķijā, Itālijā, Nīderlandē, Spānijā, Turcijā, Vācijā un Zviedrijā.

10.      BSH 2020. gada 3. februārī Patents- och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa, Zviedrija) cēla prasību pret Zviedrijā reģistrēto uzņēmumu Aktiebolaget Electrolux (turpmāk tekstā – “Electrolux”). Šīs prasības pamatā bija apgalvojums, ka Electrolux ir pārkāpis EP 1 434 512 dažādās valstīs, attiecībā uz kurām tas bija piešķirts. Šajā kontekstā BSH inter alia lūdza izdot izpildrakstu, ar kuru aizliegtu Electrolux turpināt patentētā izgudrojuma izmantošanu visās šajās valstīs, un atlīdzināt zaudējumus, kas radušies šīs nelikumīgās izmantošanas rezultātā.

11.      Savā iebildumu rakstā Electrolux tikai norādīja, ka Patents‑ och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa) šī prasība būtu jānoraida daļā, kurā tā attiecas uz EP 1 434 512 Apvienotās Karalistes, Austrijas, Francijas, Grieķijas, Itālijas, Nīderlandes, Spānijas, Turcijas un Vācijas daļu (turpmāk tekstā – “ārvalstu patenti”). Šajā ziņā Electrolux inter alia atsaucās uz ārvalstu patentu spēkā neesamību.

12.      Turklāt Electrolux apgalvoja, ka, ņemot vērā šo iebildumu, Zviedrijas tiesām nav jurisdikcijas izskatīt un izlemt pārkāpuma lietu ciktāl tā attiecas uz ārvalstu patentiem. Patiešām, šajā ziņā pārkāpuma lieta būtu jāuzskata par tādu, kas attiecas uz “patentu spēkā esamību” regulas “Brisele I bis” 24. panta 4. punkta izpratnē, un saskaņā ar šo tiesību normu dažādu dalībvalstu tiesu ekskluzīvā kompetencē ir izskatīt lietu, ciktāl tā attiecas uz to teritorijā piešķirto patentu.

13.      Savukārt BSH apgalvoja, ka Zviedrijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt pārkāpuma lietu saskaņā ar regulas “Brisele I bis” 4. panta 1. punktu, jo Electrolux domicils ir Zviedrijā. 24. panta 4. punkts nav piemērojams, jo BSH celtā prasība pati par sevi nav saistīta ar “patentu spēkā esamību” šīs normas izpratnē. Turklāt saskaņā ar Patentlagen 61. panta otro daļu, ja atbildētājs šādā pārkāpuma lietā atsaucas uz to, ka patents ir spēkā neesošs, tiesai, kurā celta prasība, ir jāpieprasa, lai atbildētājs par to celtu atsevišķu prasību kompetentajā tiesā. Tādējādi šajā lietā to dažādo valstu tiesās, attiecībā uz kurām tika izsniegti ārvalstu patenti, Electrolux būtu jāierosina atsevišķa spēkā neesamības lieta. Vienlaikus Patent‑ och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa) varētu ar pagaidu spriedumu izlemt attiecībā uz pārkāpumu un pēc tam apturēt tiesvedību līdz galīgā sprieduma pieņemšanai spēkā neesamības lietā. Visbeidzot, attiecībā uz Turcijas “daļu” BSH norādīja, ka 24. panta 4. punkts katrā ziņā nav piemērojams trešo valstu izsniegtiem patentiem, tāpēc tas nevar ietekmēt Zviedrijas tiesu jurisdikciju.

14.      Ar 2020. gada 21. decembra lēmumu Patent‑ och marknadsdomstolen (Patentu un komerclietu tiesa) noraidīja prasību attiecībā uz ārvalstu patentu pārkāpumu. Lai gan tiesvedības sākšanas brīdī Zviedrijas tiesām bija jurisdikcija izskatīt prasību saskaņā ar Brisele I bis regulas 4. panta 1. punktu, šīs regulas 24. panta 4. punkts kļuva piemērojams, kad Electrolux cēla iebildumu par šo patentu spēkā neesamību. Saskaņā ar šo tiesību normu citu valstu tiesām ir izņēmuma jurisdikcija izskatīt spēkā esamības jautājumu, un, tā kā šis jautājums ir izšķiroši svarīgs attiecībā uz BSH celtās prasības par pārkāpumu iznākumu, valsts tiesa atzina, ka tai nav jurisdikcijas šajā tiesvedībā, ciktāl tā attiecas uz ārvalstu patentiem. Šī tiesa arī noraidīja jurisdikciju attiecībā uz Turcijas patentu, uzskatot, ka 24. panta 4. punkts pauž starptautiski atzītu jurisdikcijas principu, saskaņā ar kuru tikai tās valsts tiesas, kas piešķīrusi patentu, var lemt par tā spēkā esamību.

15.      Pēc tam BSH iesniedza apelācijas sūdzību par šo lēmumu Svea Hovrätt (Apelācijas tiesa, Stokholma). BSH apgalvoja, ka Briseles I bis regulas 24. panta 4. punkts nav piemērojams prasībām par patentu pārkāpumiem. Tomēr, tā kā Electrolux atsaucas uz spēkā neesamību kā iebildumu, jurisdikcija ir sadalīta: saskaņā ar 4. panta 1. punktu Zviedrijas tiesām ir jurisdikcija izlemt jautājumu par pārkāpumu, savukārt saskaņā ar 24. panta 4. punktu jautājums par spēkā esamību ir jāizlemj reģistrācijas valsts tiesām. Zviedrijas tiesas ir kompetentas arī attiecībā uz Turcijas patentu, pamatojoties uz minētās regulas 4. panta 1. punktu. Proti, atbildētāja domicila valsts jurisdikcija ir starptautiskajās tiesībās atzīts princips. Electrolux savukārt apgalvoja, ka 24. panta 4. punkts ir piemērojams pārkāpuma lietā, kurā tiek celts iebildums par spēkā neesamību. Zviedrijas tiesām nav jurisdikcijas pār tiesvedību kopumā, jo patenta pārkāpuma jautājumu nevar nošķirt no jautājuma par patenta spēkā esamību.

16.      Šajos apstākļos Svea Hovrätt (Apelācijas tiesa, Stokholma) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai 24. panta 4. punkts [Briseles I bis regulā] ir jāinterpretē tādējādi, ka izteiciens “lietā attiecībā uz tādu patentu [..] reģistrāciju vai spēkā esamību” nozīmē, ka valsts tiesai, kas saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu ir paziņojusi, ka tai ir jurisdikcija izskatīt strīdu par patenta pārkāpumu, vairs nav jurisdikcijas izskatīt jautājumu par pārkāpumu, ja tiek celti iebildumi, ar ko tiek apgalvots, ka strīdīgais patents ir spēkā neesošs, vai arī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai tikai nav jurisdikcijas izskatīt iebildumus par spēkā neesamību?

2)      Vai atbildi uz 1. jautājumu ietekmē tas, vai valsts tiesību aktos ir ietverti noteikumi, kas ir līdzīgi Patentlagen 61. panta otrajai daļai, kas nozīmē, ka, izvirzot iebildumus par spēkā neesamību pārkāpuma lietā, atbildētājam ir jāceļ atsevišķa prasība par spēkā neesamības atzīšanu?

3)      Vai Briseles I bis regulas 24. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams trešās valsts tiesai, proti, izskatāmajā lietā piešķirot izņēmuma jurisdikciju tiesai Turcijā attiecībā uz daļu Eiropas patenta, kas tur ir apstiprināts?”

17.      Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas datēts ar 2022. gada 24. maiju, tika iesniegts tajā pašā dienā. Rakstveida apsvērumus iesniegušas BSH, Electrolux, Francijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Šīs personas, kas iestājušās lietā, bija pārstāvētas 2023. gada 22. jūnija tiesas sēdē.

IV.    Juridiskā analīze

18.      Šī lieta attiecas uz dalībvalstu tiesu jurisdikciju izskatīt lietas par Eiropas patentu pārkāpumiem, kas, iespējams, izdarīti vairākās valstīs. Uzskatu, ka pirms Tiesai uzdoto jautājumu iztirzāšanas ir lietderīgi sniegt lasītājam, kurš, iespējams, nepārzina šīs sarežģītās tiesību jomas nianses, vispārēju skaidrojumu par attiecīgajām materiālo tiesību un jurisdikcijas normām.

19.      Vispārīgi runājot, patenti ir intelektuālā īpašuma tiesības, ko piešķir valstis pēc reģistrācijas procedūrām, kuras veic valstu patentu iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktā noteiktajām patenta piešķiršanas (jeb “patentspējas”) prasībām. Šādi patenti piešķir to īpašniekam noteiktas tādas ekskluzīvas tiesības uz patentēto izgudrojumu (būtībā tirdzniecības monopolu), kuru apjomu nosaka minētais tiesību akts. Tā kā valstij principā ir suverēnas pilnvaras reglamentēt tirdzniecību tikai tās teritorijā, tad piešķirtā aizsardzība ir ierobežota (šādi ir ievērots tā sauktais teritorialitātes princips). Šīs sistēmas neērtība ir tāda, ka personai, kas vēlas aizsargāt vienu izgudrojumu vairākās valstīs, ir jāpiesakās patenta saņemšanai katrā valstī atsevišķi.

20.      EPK tika pieņemta, lai nodrošinātu (daļēju, kā redzēsim) risinājumu šai neērtībai. Ar šo Līgumu, kas ir saistošs 39 līgumslēdzējām pusēm, tostarp dalībvalstīm un Turcijai, tika izveidota autonoma sistēma tā saukto “Eiropas patentu” piešķiršanai, izmantojot centralizētu reģistrācijas procedūru Eiropas Patentu iestādē (turpmāk tekstā – “EPI”), kas atrodas Minhenē (Vācija) (4). Šajā ziņā tajā inter alia ir noteiktas vienotas patentspējas prasības. EPI uzdevums ir izskatīt Eiropas patentu pieteikumus, ņemot vērā minētās prasības (5). Ja tās ir izpildītas, EPI atkarībā no pieteikuma iesniedzēja vēlmēm piešķir Eiropas patentu attiecībā uz vienu līgumslēdzēju pusi vai vairākām vai visām līgumslēdzējām pusēm (6). Pamatlietā BSH šajā procesā ieguva EP 1 434 512, kas ir piešķirts attiecībā uz vairākām dalībvalstīm un Turciju.

21.      Lai gan tā šķietami norāda nosaukums, Eiropas patents nav vienots īpašumtiesību dokuments, kas nodrošina vienotu attiecīgā izgudrojuma aizsardzību visās valstīs, attiecībā uz kurām tas ir izdots. “Eiropas patentu” būtībā veido valstu “daļu” kopums, kas pielīdzināmas attiecīgajās valstīs izdotajiem patentiem. Tāpēc tas ir “jāapstiprina” šo valstu attiecīgajām patentu iestādēm. Tādējādi Eiropas patenta valstu “daļas” ir juridiski neatkarīgas cita no citas. Katra no tām piešķir patenta īpašniekam tādas pašas ekskluzīvas tiesības uz patentēto izgudrojumu kā “parastais” valsts patents (7), un tās ir vienlīdz attiecināmas tikai uz valsts teritoriju. Turklāt principā (8) Eiropas patentu var atsaukt tikai “pa daļām”, un “daļas” atsaukšana ir spēkā tikai attiecīgās valsts teritorijā (9).

22.      Tādējādi, no vienas puses, ja attiecīgo izgudrojumu aizsargā Eiropas patents un šo izgudrojumu neatļauti izmanto trešā persona, var tikt pārkāpts patenta īpašnieka monopols vairākās valstīs (proti, tajās, attiecībā uz kurām šis patents ir piešķirts). Pamatlietā BSH apsūdz Electrolux tieši šādā patenta tiesību pārkāpumā vairākās valstīs. No otras puses, tā kā Eiropas patents nav vienots īpašumtiesību dokuments, tā pārkāpums vairākās valstīs tiek juridiski uzskatīts par vairāku valstu patentu pārkāpumu un katras tā “daļas” pārkāpums tiek vērtēts atsevišķi, ņemot vērā tai piemērojamos valsts tiesību aktus (10). BSH prasība pret Electrolux faktiski ir vairāku pārkāpuma prasību kopums, pamatojoties uz dažādām EP 1 434 512 “daļām”.

23.      Tiesvedība attiecībā uz Eiropas patentiem, tostarp prasībām par pārkāpumiem, arī ir līgumslēdzēju pušu un to nacionālo tiesu kompetencē (11). Turklāt attiecībā uz pārrobežu strīdiem EPK neparedz jurisdikcijas sadalījumu starp šīm tiesām (12). Šis jautājums ir jārisina, ņemot vērā starptautisko privāttiesību normas, ko piemēro šo līgumslēdzēju pušu tiesas.

24.      Eiropas Savienības dalībvalstīs jurisdikciju attiecībā uz pārrobežu patentu strīdiem starp privātpersonām nosaka Brisele I bis regulas noteikumi (13), ja atbildētāja, tāpat kā Electrolux, domicils ir šādā dalībvalstī.

25.      Minētajā instrumentā (un iepriekšējos instrumentos) (14) noteiktais jurisdikcijas režīms (turpmāk tekstā –– “Briseles režīms”) attiecībā uz šiem strīdiem darbojas saskaņā ar turpmāk izklāstīto dihotomiju.

26.      No vienas puses, visas lietas attiecībā uz patentu “reģistrāciju vai spēkā esamību” reglamentē īpašs noteikums – 24. panta 4. punkts –, kas piešķir izņēmuma jurisdikciju tās dalībvalsts tiesām, kura ir piešķīrusi attiecīgo patentu (turpmāk tekstā – “reģistrācijas valsts”). Ja tiek apstrīdēta Eiropas patenta reģistrācija vai spēkā esamība, dažādu dalībvalstu tiesām, attiecībā uz kurām šis patents ir piešķirts, katrai ir izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz savas valsts “daļu” (15). Šis noteikums ir imperatīvs: lietas dalībnieki nevar vienoties par atkāpšanos no tā (16), un, ja tie savu strīda jautājumu iesniedz “nepareizajā” tiesā, šai tiesai saskaņā ar minētās regulas 27. pantu ir pienākums pēc savas iniciatīvas atteikties no jurisdikcijas (17).

27.      No otras puses, uz visām citām ar patentiem saistītajām tiesvedībām attiecas regulas vispārīgie noteikumi. Principā tie ietver arī pārkāpuma lietu, jo tā “attiecas” nevis uz patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, bet gan to izpildi (18). Turklāt šie noteikumi dod tiesvedības dalībniekiem zināmu rīcības brīvību attiecībā uz jurisdikciju.

28.      Lai gan reģistrācijas valsts tiesām ir jurisdikcija izskatīt pārkāpuma procedūru saskaņā ar Briseles I bis regulas 7. panta 2. punktu (19), tā nav izņēmuma jurisdikcija, bet gan fakultatīva jurisdikcija. Tādējādi šāda tiesvedība var tikt ierosināta citās tiesās. Proti, saskaņā ar minētās regulas 4. panta 1. punktu patenta īpašnieks var vērsties tās dalībvalsts tiesās, kurā ir atbildētāja domicils. Ja Eiropas patents tiek pārkāpts vairākās valstīs, patenta īpašniekam ir acīmredzama interese tā rīkoties.

29.      Tātad reģistrācijas dalībvalsts tiesu jurisdikcija saskaņā ar 7. panta 2. punktu ir teritoriāli ierobežota. Saskaņā ar šo secinājumu 22. punktu katrā valstī, attiecībā uz kuru ir piešķirts Eiropas patents, tās tiesas var lemt tikai attiecībā uz savas valsts “daļu” un teritoriju (20). Tādējādi patenta īpašniekam, kas vēlas saņemt visaptverošu tiesisko aizsardzību, būtu jāsāk atsevišķa tiesvedība visās šajās valstīs.

30.      Turpretim tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kurā ir atbildētāja domicils, saskaņā ar 4. panta 1. punktu ir vispārēja. Tādējādi tā var attiekties uz Eiropas patenta pārkāpumu, kas izdarīts visās valstīs, attiecībā uz kurām tas ir piešķirts (21). Šīs tiesas var piešķirt zaudējumu atlīdzību, lai kompensētu visus patenta īpašniekam nodarītos zaudējumus, vai izdot izpildrakstu, ar kuru aizliedz pārkāpuma turpināšanu visās šajās valstīs. Rezumējot – šī tiesību norma ļauj patenta īpašniekam koncentrēt visus savus prasījumus par pārkāpumu vienā tiesā un saņemt tajā visaptverošu tiesisko aizsardzību. Šajā gadījumā BSH izmantoja tieši šo iespēju un savu prasību pret Electrolux cēla kompetentajā patentu tiesā Zviedrijā, kur ir Electrolux domicils.

31.      Šajā kontekstā iesniedzējtiesa pauž šaubas, vai pamatlietā patiešām ir iespējama šāda koncentrēšana un, ja ir, tad kādā mērā. Šīs šaubas izriet no tā, ka attiecībā uz BSH prasījumiem Electrolux cēla iebildumu par dažādu EP 1 434 512 “daļu”, uz kurām balstās šie prasījumi, spēkā neesamību (22). Ņemot vērā šo iebildumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un kādā mērā 24. panta 4. punkts ir piemērojams un vai tas prevalē pār 4. panta 1. punktu. Saskaņā ar 24. panta 4. punktu šīm tiesām būtu izņēmuma jurisdikcija tikai attiecībā uz Zviedrijas “daļu”. Citām tiesām būtu izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz ārvalstu “daļām”. Tiesvedības koncentrēšana vienā instancē nebūtu iespējama, un sadalīšana būtu neizbēgama.

32.      Proti, pirmais un otrais iesniedzējtiesas jautājums, kurus ir lietderīgi izskatīt kopā, attiecas uz to, vai pārkāpuma procedūra ietilpst 24. panta 4. punkta darbības jomā, ja tiek celts iebildums, apstrīdot pamatpatentu spēkā esamību. Ja tas tā ir, minētajai tiesai rodas jautājums, vai šajā lietā šī tiesību norma tai liedz jurisdikciju (ciktāl tā attiecas uz EP 1 434 512 ārvalstu “daļām”) izskatīt un izlemt pārkāpuma lietu kopumā vai tikai attiecībā uz spēkā esamības jautājumu. Šo jautājumu izskatīšu šo secinājumu A daļā.

33.      Ja uz pirmajiem diviem jautājumiem Tiesa atbildēs, ka 24. panta 4. punkts ir piemērojams tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, tad trešais jautājums būtībā ir par to, vai šī tiesību norma ir piemērojama arī attiecībā uz EP 1 434 512 Turcijas “daļas” spēkā esamību.  Šo jautājumu izskatīšu šo secinājumu B daļā.

A.      Par Brisele I bis regulas 24. panta 4. punkta materiālo piemērošanas jomu (pirmais un otrais jautājums)

34.      Kā norādīts iepriekš, Brisele I bis regulas 24. panta 4. punkta darbības joma šķiet skaidra. Saskaņā ar šo tiesību normu reģistrācijas valsts tiesu izņēmuma jurisdikcija attiecas tikai uz tiesvedību “par patentu spēkā esamību”, nevis uz tiesvedību citos ar patentu saistītos jautājumos, tostarp saistībā ar pārkāpumu.

35.      Patiesībā šie formulējumi ir neskaidri. Šāda dihotomija praksē dažkārt rada nenoteiktību. Proti, lai gan attiecībā uz patentu spēkā esamību var celt īpašas prasības (par atsaukšanu vai atcelšanu), savukārt uz patenta spēkā neesamību var atsaukties, arī ceļot iebildumu, jo īpaši prasījumos par pārkāpumu. Šādi rīkojoties, iespējamais pārkāpējs cenšas panākt šo prasījumu noraidīšanu, apstrīdot to pamatā esošo īpašumtiesību dokumentu (23). Electrolux cēla šādu iebildumu pamatlietā.

36.      Tas, ka reģistrācijas valsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija attiecībā uz pirmās kategorijas prasībām, nekad nav apšaubīts. Turpretī ir ticis ilgstoši diskutēts par to, vai un kādā mērā tas tā ir arī otrajā gadījumā.

37.      Dalībvalstu tiesas ir risinājušas šo jautājumu kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma, kad patentu īpašnieki sāka lietderīgi izmantot iespēju koncentrēt savus prasījumus par pārkāpumiem saskaņā ar vispārējiem Briseles režīma noteikumiem. Strīdus noteikuma par izņēmuma jurisdikciju sākotnējā redakcija, kas (tajā laikā) bija noteikta Briseles konvencijas 16. panta 4. punktā, neietvēra nekādu plašāku skaidrojumu. Tā kā pašā tiesību aktā nebija nekādu norāžu, tiesas izmantoja trīs galvenās pieejas.

–        Pirmkārt, dažas tiesas, it īpaši Vācijas tiesas, uzskatīja, ka aplūkotais izņēmuma jurisdikcijas noteikums nav piemērojams, ja pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību. Tiesas, kas nav reģistrācijas valsts tiesas, saskaņā ar Konvencijas vispārīgajiem noteikumiem varētu izskatīt šādas lietas un šajā kontekstā lemt par attiecīgā(-o) patenta(-u) spēkā esamību.

–        Otrkārt, citas tiesas, it īpaši Lielbritānijas tiesas, uzskatīja, ka gadījumā, ja tiek celts iebildums par spēkā neesamību, pārkāpuma procedūra kļūst saistīta ar “patentu spēkā esamību” un attiecīgi ietilpst dalībvalsts(-u) tiesu izņēmuma jurisdikcijā.

–        Treškārt, pēdējā tiesu grupa, tostarp Nīderlandes tiesas, uzskatīja, ka strīdus noteikums ir piemērojams gadījumos, kad pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, taču nedaudz sarežģītākā veidā: tika uzskatīts, ka tikai spēkā esamības jautājums ietilpst reģistrācijas valsts tiesas izņēmuma jurisdikcijā; citas tiesas varētu izlemt pārkāpuma jautājumu (24).

38.      Tiesa šajās debatēs iesaistījās 2006. gadā, pieņemot spriedumu GAT. Īpaši jāņem vērā, ka šī lieta per se neattiecās uz pārkāpuma procedūru. Tā attiecās uz prasību, ar kuru kāda sabiedrība lūdza Vācijas tiesas atzīt, ka tā nav pārkāpusi divus Francijas patentus, kuru īpašniece ir Vācijas sabiedrība (“negatīvais paziņojums”), inter alia pamatojoties uz to, ka šie patenti ir spēkā neesoši. Minētās tiesas uzskatīja, ka šajā gadījumā varētu būt piemērojams Briseles konvencijas 16. panta 4. punkts, un šajā saistībā iesniedza Tiesai prejudiciālu jautājumu. Tomēr Tiesa nesniedza atbildi, kas būtu pielāgota šai konkrētajai faktiskajai situācijai. Tā vietā tā vispārīgi nolēma, ka šajā tiesību normā (tolaik) paredzētais noteikums par izņēmuma jurisdikciju “attiecas uz visām tiesvedībām, kas saistītas ar patentu [..] spēkā esamību, neatkarīgi no tā, vai šis jautājums ir izvirzīts prasībā vai kā iebilde” (25). Pretēji tam, ko apgalvo BSH, šī replika ir pietiekami vispārīga, lai inter alia aptvertu pārkāpuma procedūras scenāriju, kurā ir celts iebildums par spēkā neesamību. Atsauce uz “iebildi” acīmredzami tika pievienota šajā nolūkā (26).

39.      Pēc dažiem gadiem likumdevējs kodificēja spriedumu GAT Brisele I bis regulas 24. panta 4. punktā, precizējot šajā tiesību normā, ka reģistrācijas valsts tiesu izņēmuma jurisdikcija attiecas uz tiesvedību par patentu spēkā esamību neatkarīgi no tā, vai jautājums ir izvirzīts kā prasība vai iebildums.

40.      Tomēr skaidrība šajā jautājumā, maigi izsakoties, netika panākta. Faktiski spriedumā GAT (un tagad 24. panta 4. punktā) sniegtā atbilde uz šajā iedaļā aplūkoto jautājumu ir radījusi vairāk jautājumu, nekā risinājumu.  Proti, lai gan ar šo atbildi tika neattaisnoti neatgriezeniski iznīcināta pirmā iepriekš minētā pieeja, (1) Tiesa (un ES likumdevējs) radīja valstu tiesām un tiesvedības dalībniekiem situāciju, kurā joprojām tiek diskutēts par to, vai pareizāk būtu izvēlēties otro vai trešo pieeju (2).

1.      Neattaisnots spriedums GAT

41.      Parasti, ja viens tiesvedību kopums attiecas uz diviem atšķirīgiem jautājumiem (piemēram, šajā lietā uz pārkāpumu un spēkā esamību), kuriem piemērojamas savstarpēji izslēdzošas jurisdikcijas normas (šajā lietā – vispārējās normas attiecībā uz pārkāpumu; 24. panta 4. punkts attiecībā uz patenta spēkā esamību), Tiesa ievēro dažus pragmatiskus principus, lai noteiktu, kura(-as) tiesa(-as) ir kompetenta(-as) tās izskatīt un noteikt.

42.       Pirmkārt, lai noteiktu, kuri jurisdikcijas noteikumi piemērojami, šādas tiesvedības ir jāklasificē, pamatojoties uz prasītāja celtās prasības galveno strīda priekšmetu (vai “priekšmetu”), un jebkādi prejudiciāli (vai blakus) jautājumi, kas varētu tikt izvirzīti, jo īpaši kā iebildumi, ir jāatstāj neizskatīti (27).

43.      Otrkārt, tiesa, kas noteikta saskaņā ar piemērojamiem jurisdikcijas noteikumiem, ir kompetenta izskatīt visu tiesvedību, ne tikai prasību, bet arī iebildumu, pat ja tas attiecas uz citu lietu (28). Proti, no procesuālā viedokļa raugoties, šāds iebildums ir neatņemama prasības daļa un loģiski izriet no jurisdikcijas režīma, kas tiek piemērots šai prasībai.

44.      Ja spriedumā GAT Tiesa būtu ievērojusi šos principus, tā būtu pieņēmusi 36. punktā minēto pirmo pieeju. Proti, attiecībā uz pārkāpuma lietu, kurā ir celts iebildums par spēkā neesamību, prasības galvenais strīda priekšmets (vai “priekšmets”) ir vienkārši pārkāpums. Turpretim jautājums par spēkā esamību ir klasisks prejudiciālā jautājuma piemērs. Tā kā nevar pārkāpt spēkā neesošu patentu, tiesnesim vispirms ir jānosaka, vai ir spēkā prasītāja īpašumtiesību dokuments, uz kuru tas atsaucas, lai pēc tam atrisinātu galveno jautājumu par to, vai ar atbildētāja darbībām ir pārkāptas tiesības, kas izriet no attiecīgā īpašumtiesību dokumenta. Saskaņā ar šiem principiem šādā tiesvedībā, ņemot vērā šo strīda priekšmetu un neatkarīgi no šā iebilduma, bija jāpiemēro (tolaik) Briseles konvencijā paredzētie vispārīgie noteikumi. Turklāt tiesām, kas saskaņā ar šiem vispārīgajiem noteikumiem ir noteiktas kā kompetentas izskatīt un izlemt pārkāpuma procedūru, it īpaši tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils, vajadzētu būt kompetentām arī lemt par šo iebildumu.

45.      Acīmredzot Tiesa spriedumā GAT rīkojās citādi. Tajā tā uzskatīja, ka noteikums par izņēmuma jurisdikciju tiesvedībās attiecībā uz “patentu [..] spēkā esamību” ir piemērojams arī tiesvedībā, kurā šis jautājums tiek izvirzīts tikai kā iebildums. Šādi rīkodamās, Tiesa izmantoja interpretāciju, kas, cik man zināms, ir unikāla Briseles režīma kontekstā. Patiesībā šis risinājums atšķiras pat no tiem, ko Tiesa līdz šim ir pieņēmusi saskaņā ar citiem izņēmuma jurisdikcijas noteikumiem, kas (tagad) ir paredzēti Briseles I bis regulas 24. pantā. Ņemot vērā iepriekš aplūkotos principus, Tiesa uzskata, ka šie citi noteikumi ir piemērojami tikai tad, ja tajos minētais jautājums veido prasības strīda priekšmetu (29).  Vairākās (bet diemžēl ne visās) regulas valodu versijās šāda pieeja izriet pat no paša šīs tiesību normas formulējuma (30). Turklāt spriedumā BVG, kas tika pieņemts dažus gadus pēc sprieduma GAT, Tiesa uzskatīja, ka noteikums par izņēmuma jurisdikciju tiesvedībās, kas attiecas uz sabiedrību vai to institūciju pieņemto lēmumu spēkā esamību (tagad noteikts 24. panta 2. punktā), nav piemērojams tiesvedībās, kurās šis jautājums izvirzīts tikai kā iebildums (31).

46.      Kā norādīts iepriekš, spriedumā GAT pieņemtās interpretācijas konkrētās sekas ir neskaidras un tiks aplūkotas turpmāk 2. iedaļā. Tomēr skaidrs ir tas, ka Tiesa noraidīja šo secinājumu 37. punktā minēto pirmo pieeju. Pretēji tam, ko apgalvo BSH, ja pārkāpuma procedūra tiek ierosināta ārpus reģistrācijas dalībvalsts un tiek celts iebildums par spēkā neesamību, šīm tiesām nav atļauts lemt par attiecīgo patentu spēkā esamību kā par prejudiciālu jautājumu.

47.      Ņemot to vērā, manuprāt, diezgan īsais Tiesas pamatojums spriedumā GAT diemžēl nesniedz pārliecinošu attaisnojumu šādam risinājumam.

48.      Pirmais Tiesas izvirzītais arguments ir saistīts ar [šīs izņēmuma jurisdikcijas normas] “vietu” Briseles konvencijas “vispārējā sistēmā” (t. i., tai ir pārākums pār vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem) un tās “obligāto raksturu” (32). Šāda argumentācija mani nepārliecina (33). Patiesībā šie elementi vairāk atbalsta pretēju interpretāciju.

49.      Izņēmuma jurisdikcijas noteikumi ir izņēmumi no Briseles režīma. Tāpēc tie ir jāinterpretē šauri (34). Proti, tie ir piemērojami tikai “dažās skaidri noteiktās situācijās” (35). Turklāt, kā Tiesa nosprieda spriedumā BVG, šo noteikumu “šaurā” interpretācija ir “vēl jo vairāk” nepieciešama tieši tāpēc, ka tiem ir pārākums pār vispārējiem noteikumiem un tie ir obligāti (36). Ja piemēro 24. panta 4. punktu, prasītājiem tiek liegta iespēja – kas citādi viņiem tiktu dota – izvēlēties tiesu un var novest pie tā, ka atbildētāji tiek iesūdzēti ārpus dalībvalsts, kurā ir viņu domicils un kurā viņi parasti varētu labāk sevi aizstāvēt.

50.      Turpretim spriedumā GAT Tiesas pieņemto interpretāciju var raksturot tikai kā “plašu” (37). Protams, patentu spēkā esamības jautājums pats par sevi ir “skaidri noteikts” jautājums. Tomēr to var ierosināt virknē “neskaidri noteiktu” tiesvedību, kas attiecas uz citiem jautājumiem (38).

51.      Pārējie divi iemesli, ko Tiesa norādīja spriedumā GAT, attiecas uz vispārējo tiesiskās noteiktības mērķi, ko īsteno saskaņā ar Briseles režīmu (39) . Būtībā Tiesa paskaidroja, ka, ja šis noteikums netiktu piemērots, kad pārkāpuma procedūrā (un turpmāk) tiek celts iebildums par patentu spēkā esamību, un tiesām, kuras atrodas ārpus reģistrācijas valsts un kurās ir sākta šī procedūra, būtu atļauts lemt par šo jautājumu kā prejudiciālu jautājumu, tas izraisītu iespējamo tādu tiesu “skaita palielināšanos”, kuras varētu lemt par attiecīgā patenta spēkā esamību. Tas savukārt ietekmētu “noteikumu par jurisdikciju iepriekš paredzamību” un “palielinātu pretrunīgu spriedumu risku” šajā jautājumā, un tas viss mazinātu tiesisko noteiktību (40).

52.      Mani nepārliecina arī šādi argumenti. Ja “aplūkojam visu kopainu”, secinām, ka šie elementi atkal vieglāk pamato pretēju interpretāciju. No vienas puses, spriedums GAT neļauj dažādām tiesām pieņemt pretrunīgus viedokļus par patenta spēkā esamību. Šajā ziņā tas veicina tiesisko noteiktību. Tomēr, no otras puses, spriedums GAT var padarīt nedrošu Briseles režīma darbību attiecībā uz pārkāpuma procedūrām patentu īpašniekiem.

53.      Tā kā šis režīms parasti ļauj patenta īpašniekam sākt šādu tiesvedību ārpus reģistrācijas valsts, inter alia atbildētāja dalībvalsts tiesās, spriedums GAT rada neskaidrību par to, vai šīs tiesas spēs nodrošināt tiesisko aizsardzību pret pārkāpumu vai vismaz to izdarīt saprātīgā termiņā. Proti, ja kādā no tiesvedības posmiem iespējamais pārkāpējs celtu iebildumu par spēkā neesamību, šīs tiesas nevarētu vienkārši lemt par šo iebildumu un turpināt lietu, bet atkarībā no tā, kā šis risinājums būtu jāsaprot, vai nu zaudētu savu jurisdikciju un būtu spiestas izbeigt tiesvedību, vai arī, iespējams, būtu spiestas apturēt tiesvedību, līdz reģistrācijas dalībvalstu tiesas būs lēmušas par patenta spēkā esamību (skat. šo secinājumu 2. iedaļu).

54.      Neatkarīgi no pareizās interpretācijas, spriedums GAT padara nepievilcīgu iespēju koncentrēti celt šajās tiesās prasījumus par pārkāpumiem attiecībā uz dažādām Eiropas patenta “daļām”. Tas mudina patentu īpašniekus sākt atsevišķu tiesvedību dažādās šo “daļu” reģistrācijas valstīs, jo tad vismaz ir skaidrs, ka šo valstu tiesas ir kompetentas lemt gan par pārkāpumu attiecībā uz “savu daļu”, gan par tās spēkā esamību (kā paskaidrots šo secinājumu 26., 28. un 29. punktā). Tas savukārt rada risku, ka strīdos par vienu un to pašu pārkāpumu dažādas tiesas var pieņemt pretrunīgus viedokļus.

55.      Šāda nenoteiktība un/vai sarežģījumi attiecībā uz patentu izpildi ir vēl jo vairāk nevēlami, ņemot vērā, ka intelektuālais īpašums ir aizsargāts kā pamattiesības, inter alia Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. panta 2. punktā. Saskaņā ar šo tiesību normu ir jānodrošina patentu īpašniekiem intelektuālo īpašumtiesību “augsta līmeņa” aizsardzība Eiropas Savienībā. Šajā ziņā būtiska nozīme ir iespējai pārkāpuma gadījumā ātri uzsākt civilprocesu un saņemt tiesisko aizsardzību. To prasa arī minētā instrumenta 47. pantā garantētās pamattiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Šajā ziņā atgādinu, ka Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (turpmāk tekstā – “TRIPS līgums”) (41) 41. panta 2. punktā ir noteikts, ka “procedūras attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību realizēšanas nodrošināšanu [..] nav nevajadzīgi sarežģītas vai dārgas, tās [..] nerada neattaisnotu aizkavēšanos”. Tas, manā ieskatā, attiecas arī uz attiecīgo starptautiskās jurisdikcijas noteikumu darbību.

56.      Katrā ziņā atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai attiecībā uz izņēmuma jurisdikcijas noteikumu interpretāciju saskaņā ar Briseles režīmu (42) spriedumā GAT Tiesai bija jāatbild uz vienu vienīgu jautājumu (bet kuru tā neapsprieda): vai īpašais mērķis, kas tika sasniegts ar izņēmuma jurisdikcijas strīdus noteikumu, “pieprasīja”, lai minētais noteikums būtu piemērojams arī pārkāpuma procedūrā, kurā tiek celts iebildums par spēkā neesamību. Manuprāt, nē.

57.      Jau sākotnēji vēlos novērst neskaidrības par to, kāds patiesībā ir šis mērķis. Parasti Tiesas šajā ziņā sniegtais skaidrojums (ko “pastarpināti” pieminēja Tiesa spriedumā GAT) ir tāds, ka attiecīgā noteikuma mērķis ir nodrošināt pareizu tiesvedību. Tā uzskatīja, ka reģistrācijas valsts tiesas ir “vispiemērotākās”, lai izskatītu tiesvedības, kas attiecas uz patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, jo valstu tiesas “materiāli un tiesiski atrodas tuvu” attiecīgajām lietām (43). Tomēr, manuprāt, tas nav šā noteikuma patiesais raison d’être.

58.      Patiešām, kā paskaidrots šo secinājumu 19. un 21. punktā, patentu reglamentē reģistrācijas valsts tiesību akti. Argumentam, ka, piemēram, Vācijas tiesnesis ir “vispiemērotākais” Vācijas patentu tiesību piemērošanai (jo viņš zina attiecīgo valodu un tiesību aktus utt.), ir zināma nozīme (44). Turklāt, tā kā patents ir aizsargāts tikai reģistrācijas valstī, bieži vien pastāv faktiska saikne starp strīdiem par šo patentu un šā patenta teritoriju.

59.      Tomēr šie apsvērumi tikai izskaidro, kāpēc reģistrācijas valsts tiesas var izskatīt un izlemt šādus strīdus. Tie pamato, kāpēc, piemēram, saskaņā ar Briseles režīmu šīm tiesām ir jurisdikcija pārkāpuma procedūrās, kas attiecas uz to teritoriju (45). Turpretim šādi apsvērumi neļauj saprast, kāpēc attiecībā uz tiesvedību, kas saistīta ar patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, šīm tiesām vajadzētu būt tādai jurisdikcijai, kas izslēdz visas citas tiesas (46). Proti, reģistrācijas valsts patentu tiesības nav tik unikālas, ka vienīgi šīs valsts tiesas būtu spējīgas tās izprast (47). Citu dalībvalsts tiesas ir tikpat spējīgas piemērot šādus ārvalstu tiesību aktus, pat ja tām būtu jāiegulda vairāk enerģijas. Apgalvot pretējo nozīmētu apšaubīt Briseles režīma (un visas starptautisko privāttiesību jomas kopumā) pamatu pamatus (48).

60.      Patiesais strīdus noteikuma raison d'être ir tas, ka “patenta piešķiršana ir valsts suverenitātes izpausme”, kā to savā ziņojumā raksturoja P. Ženārs (49). Proti, vienīgais pārliecinošais pamatojums šāda izņēmuma jurisdikcijas noteikuma paredzēšanai ir šo secinājumu 19. punktā minētais valsts iestāžu (tradicionālais) pienākums piešķirt šādas intelektuālā īpašuma tiesības (50), it īpaši tas, ka valsts administratīvās iestādes ir atbildīgas par patentu pieteikumu izskatīšanu, patentu piešķiršanu, ja ir izpildītas attiecīgās prasības, un attiecīgi patentu reģistrēšanu. Tomēr, manuprāt, arī šādi apsvērumi “neprasīja” spriedumā GAT pieņemto risinājumu.

61.      Proti, no vienas puses, tiesvedībā, kuras priekšmets ir patentu reģistrācija vai spēkā esamība, pēc būtības tiek apšaubīta reģistrācijas valsts administratīvo iestāžu darbība (51). Strīda būtība ir noskaidrot, vai attiecīgā valsts iestāde (patentu iestāde) “pareizi veica savu darbu”. Ceļot atcelšanas prasību, prasītājs būtībā lūdz tiesu pārskatīt, vai šī iestāde vispār bija tiesīga piešķirt patentu, un, ja tā nebija tiesīga, tiesiskās aizsardzības nolūkā pasludināt patentu par spēkā neesošu. Šādam paziņojumam pēc būtības ir erga omnes iedarbība, un to šādā veidā var izmantot pret attiecīgo iestādi. Tiesas nolēmums var pat likt šai pēdējai minētajai attiecīgi labot savus reģistrus. Ir skaidrs, ka šādi nolēmumi būtu jāpieņem tikai reģistrācijas valsts tiesām. Šajā gadījumā ir jāievēro valstu suverenitāte. Valstis uzskatītu par nepieņemamu, ja to valsts iestādēm sankcijas piemērotu ārvalstu tiesas un dotu tām norādījumus par to, kā pārvaldīt savus valsts reģistrus (52).

62.      No otras puses, īpaši pārkāpuma lietā netiek apšaubīta reģistrācijas valsts administratīvo iestāžu darbība, pat ja tiek celts iebildums par iespējami pārkāptā patenta spēkā neesamība. Tādā gadījumā šo jautājumu kā prejudiciālu jautājumu izskata tiesa, bet tikai tāpēc, lai atrisinātu pārkāpuma lietu. Vienīgās sekas, kas var rasties, ir tiesas lēmums noraidīt prasību par pārkāpumu. Šāds spriedums attiecas uz tiesvedības pušu privātajām interesēm, un attiecīgi tam parasti ir tikai inter partes sekas (53). Tā nevar iejaukties reģistrācijas valsts suverenitātē, jo tai nav ietekmes uz tās administratīvajām iestādēm, un tāds arī nav tās mērķis. No juridiskā viedokļa patenta spēkā esamība netiek ietekmēta. Citas suverēnas valsts tiesa neizdod nekādus norādījumus, kas jāievēro šai administratīvajai iestādei.

2.      Pareiza sprieduma GAT interpretācija

63.      Visu šo iemeslu dēļ (un ņemot vērā arī ekspertu nostāju lielākajā daļā pētījumu, kurus analizēju) (54) spriedumā GAT, manuprāt, tika pieņemts neveiksmīgs lēmums. Ja tajā ietvertais risinājums attiektos tikai uz šo lēmumu, es ieteiktu Tiesai to atcelt un tā vietā atzīt, ka izņēmuma jurisdikcijas noteikumi tiesvedībā, kas attiecas uz patenta spēkā esamību, nav piemērojami, ja pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, ciktāl tiesas, kurā celta prasība, pieņemtais spriedums rada tikai inter partes sekas (55).

64.      Tomēr, kā norādīts iepriekš, ES likumdevējs šo spriedumu kodificēja regulas “Brisele I bis” 24. panta 4. punktā (56). Tādējādi, ņemot vērā ES tiesību aktu pašreizējo redakciju, Tiesa ir “iesprostota” tās sākotnēji pieņemtajā risinājumā. Pēc iesniedzējtiesas lūguma tai ir jāizvēlas starp divām iespējamām sprieduma GAT (un tā kodifikācijas) interpretācijām, kas atbilst attiecīgi šo secinājumu 36. punktā minētajai otrajai un trešajai pieejai.

65.      Saskaņā ar pirmo interpretāciju, ko aizstāv Electrolux un ko es raksturotu kā “plašu”, ja pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, reģistrācijas dalībvalsts tiesai saskaņā ar regulas “Brisele I bis” 24. panta 4. punktu ir (vai tiek piešķirta) izņēmuma kompetence izskatīt šo lietu. Jebkurai citai tiesai ir jāatsakās no jurisdikcijas saskaņā ar minētās regulas 27. pantu.

66.      Saskaņā ar otro interpretāciju, ko aizstāv Komisija un ko es raksturotu kā “šauru”, gadījumos, kad pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, reģistrācijas dalībvalsts tiesām saskaņā ar Brisele I bis regulas 24. panta 4. punktu ir izņēmuma jurisdikcija risināt tikai spēkā esamības jautājumu. Saskaņā ar šīs regulas vispārīgajiem noteikumiem citām tiesām varētu būt (vai tikt saglabāta) jurisdikcija izskatīt pārkāpuma lietu.

67.      ES tiesību akti pašreizējā redakcijā nesniedz skaidras norādes par to, kura interpretācija ir uzskatāma par pareizu. Pirmkārt, lai gan, kā apgalvo Electrolux, sprieduma GAT rezolutīvās daļas un regulas “Brisele I bis” 24. panta 4. punkta “plašā” interpretācija šķiet visdabiskākā (57), arī šos elementus pamatoti var interpretēt “šauri”. Lai gan spriedumā GAT Tiesa norādīja, ka izņēmuma jurisdikcijas strīdus noteikums “attiecas uz visām tiesvedībām, kas saistītas ar patentu [..] spēkā esamību”, tā nenorādīja, cik lielā mērā. Šis formulējums ir neskaidrs. Otrkārt, turpmākā Tiesas judikatūra neatbalsta vienu vai otru sprieduma GAT interpretāciju, jo šajā ziņā tajā ir pretrunīgas norādes. No vienas puses, kā norāda Electrolux, Tiesa spriedumā BVG šķietami atbalstīja “plašo” interpretāciju (58). No otras puses, kā uzsver Komisija, spriedumā Roche Nederland u.c. Tiesa acīmredzami atbalstīja “šauro” interpretāciju (59). Visbeidzot, likumdevējs nedz šīs regulas 24. panta 4. punkta, nedz apsvēruma formulējumā nav paudis nekādu nostāju šajā ziņā (60).

68.      Tādējādi, lai atrisinātu šo strīdu, ir jāņem vērā sistēma, kas izveidota saskaņā ar Brisele I bis regulu, kā arī kopumā šā instrumenta mērķi un konkrēti 24. panta 4. punkta mērķis. Ņemot vērā šos elementus, Tiesai būtu jānoraida sprieduma GAT “plašā” interpretācija (a) sadaļa) un jāatbalsta “šaurā” interpretācija (b) sadaļa). Tai būtu arī jāsniedz valstu tiesām dažas pamatnostādnes par to, kā šīs nostājas ir jāīsteno praksē (c) sadaļa).

a)      “Plašās” interpretācijas būtiskie trūkumi

69.      Pirmkārt, sprieduma GAT “plašo” interpretāciju grūti savienot ar sistēmu, kas izveidota saskaņā ar Brisele I bis regulu. Saskaņā ar šo sistēmu, kā to bija iecerējuši tās izstrādātāji, reģistrācijas valsts tiesu izņēmuma jurisdikcijai ir izņēmuma raksturs, kas attiecas tikai uz tiesvedību, kura saistīta ar patentu reģistrāciju vai spēkā esamību, bet pārkāpuma procedūras un pārējie patentu strīdi parasti būtu risināmi citās tiesās.

70.      Tomēr, ja spriedums GAT būtu jāinterpretē tā, kā to ierosina Electrolux, izņēmuma gadījums faktiski kļūtu par noteikumu, kā to norāda Komisija. Tā kā iebildumi par spēkā neesamību bieži tiek celti pārkāpuma lietā, šāda tiesvedība bieži vien būtu reģistrācijas valsts tiesu izņēmuma jurisdikcijā. Vispārīgo jurisdikcijas noteikumu piemērošana un iespējas, ko tie piešķir patentu īpašniekiem, būtu attiecināmas tikai uz gadījumiem, kad šāds iebildums netiek celts.

71.      Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Electrolux, tā kā pārkāpuma lietu klasifikācija un tādējādi arī tām piemērojamie jurisdikcijas noteikumi būtu atkarīgi no tā, vai ir vai nav celts iebildums par spēkā neesamību (pretēji 42. punktā minētajam principam), sprieduma GAT “plašā” interpretācija apdraudētu jurisdikcijas paredzamību un noteiktību, kuru nodrošināšana ir regulas “Brisele I bis” mērķis (61).

72.      Proti, lai pārkāpuma lietā jurisdikcija būtu paredzama, patenta īpašniekiem ir jābūt iespējai viegli identificēt tiesu, kurā viņi var celt šādu prasību. Tomēr saskaņā ar sprieduma GAT “plašo” interpretāciju būtu grūti iepriekš noteikt, vai šāda tiesvedība ietilpst reģistrācijas valsts izņēmuma jurisdikcijā vai var tikt ierosināta citās tiesās, jo nav iespējams kontrolēt to, kādu aizsardzības stratēģiju izvēlēsies iespējamais pārkāpējs (62).

73.      Turklāt, ja patenta īpašnieks izvēlētos sākt tiesvedību ārpus reģistrācijas valsts, piemēram, tās dalībvalsts tiesās, kurā ir iespējamā pārkāpēja domicils, šo tiesu jurisdikcija būtu nedroša. Proti, tā varētu zust, ja iespējamais pārkāpējs celtu iebildumu par spēkā neesamību. Kā norāda BSH un Komisija, sekas patenta īpašniekam būtu dramatiskas. Šīm tiesām būtu jāatsakās turpināt lietas izskatīšanu (63). Ja saskaņā ar tiesas procesuālajiem noteikumiem šādu iebildumu var celt ne tikai tiesas procesa sākumā, bet arī turpmākajos, vēlākajos posmos, tostarp apelācijas procesā, mēnešus vai pat gadus ilgusi tiesvedība pēkšņi var nonākt strupceļā. Arī iespējamais pārkāpējs varētu stratēģiski izvēlēties brīdi, kad celt šādu iebildumu, un efektīvi “torpedēt” tiesvedību. Patlaban saskaņā ar Briseles I bis regulu vienas dalībvalsts tiesām nav iespējas nodot lietu citas dalībvalsts tiesai. Tiesa, kurā sākotnēji tika celta prasība, varētu tikai izbeigt tiesvedību, atstājot prasītāja ziņā jaunas tiesvedības sākšanu reģistrācijas valstī.

74.      Turklāt patenta īpašnieks, iespējams, to vairs nevarēs izdarīt, kas rada papildu aizskārumu. Proti, pa šo laiku var būt pagājis prasījumam par pārkāpumu piemērojamais noilguma termiņš. Faktiski patenta īpašniekam – ne savas vainas dēļ – būtu liegta jebkāda iespēja izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai vērstos pret savu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Šāds iznākums būtu pretrunā Hartas 17. panta 2. punktam un 47. pantam, kā arī TRIPS līguma 41. panta 2. punktam.

75.      Pat ja patenta īpašniekam joprojām būtu iespējams to darīt, tad gadījumā, ja Eiropas patents tiku pārkāpts vairākās valstīs, viņam būtu jāsāk pārkāpuma lieta visās attiecīgajās valstīs, lai saņemtu visaptverošu tiesisko aizsardzību (64). Nebūtu iespējams koncentrēt prasījumus vienā tiesā. Vienā un tajā pašā strīdā varētu tikt iesaistītas vairākas tiesas, tādējādi palielinot šo secinājumu 54. punktā minēto pretrunīgu lēmumu risku.

76.      Visbeidzot pretēji tam, ko apgalvo Electrolux, sprieduma GAT “plašā” interpretācija pārsniedz to, ko “pieprasa” regulas “Brisele I bis” 24. panta 4. punkta mērķis, proti, kā paskaidrots šo secinājumu 60. un 61. punktā, nodrošināt, ka tiek ievērota reģistrācijas valsts suverenitāte. Pat plašā izpratnē šis mērķis varētu “prasīt” tikai to, lai gadījumā, ja pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, attiecīgās valsts tiesām būtu izņēmuma jurisdikcija izlemt jautājumu par spēkā esamību, nevis par pārkāpumu.

b)      Sprieduma GAT “šaurā” interpretācija ir “mazākais ļaunums”

77.      Visi iepriekš aplūkotie aspekti liecina, ka labākais risinājums ir sprieduma GAT “šaurā” interpretācija. Pārkāpuma procedūras principā joprojām reglamentē Brisele I bis regulas vispārējie noteikumi. Tādējādi patentu īpašnieki var skaidri un droši jau iepriekš zināt, kurai tiesai ir jurisdikcija. Ja viņi sāk tiesvedību ārpus reģistrācijas valsts un iespējamais pārkāpējs ceļ iebildumu par spēkā neesamību, tiesa, kurā celta prasība, nezaudē kompetenci izskatīt un izlemt prasību. Tās “tikai” nevar lemt par attiecīgā(-o) patenta(-u) spēkā esamību, jo saskaņā ar 24. panta 4. punktā paredzēto izņēmuma noteikumu šo jautājumu var noteikt tikai reģistrācijas valsts tiesas (65). Turklāt situācijā, kad Eiropas patents tiek pārkāpts vairākās valstīs, šī interpretācija pieļauj prasījumu daļēju koncentrēšanu vienā tiesā. Tikai tad, ja tiktu apstrīdēta patenta spēkā esamība, jautājums būtu jāizskata dažādās valstīs, attiecībā uz kurām patents tika piešķirts.

78.      Komisija norāda, ka šāda sprieduma GAT interpretācija nozīmē, ka Tiesa ir pieļāvusi atkāpi no Briseles režīmā noteiktā principa, saskaņā ar kuru tiesai ir jurisdikcija izskatīt prasību un lemt par to saistībā ar jebkuru iespējamo iebildumu (skat. šo secinājumu 43. punktu). Lai gan šāda atkāpe šajā režīmā ir unikāla, tā tomēr nav pilnīgi nedzirdēta. Proti, līdzīgas atkāpes ir paredzētas noteikumos par dalībvalstu teritoriālo jurisdikciju saistībā ar noteiktiem jautājumiem, kuru risināšanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem valsts tiesai ir noteikta izņēmuma jurisdikcija (66).

79.      No tā faktiski izriet, ka tad, ja pārkāpuma procedūra par dalībvalstī reģistrētu patentu tiek izskatīta citas dalībvalsts tiesās un iespējamais pārkāpējs ceļ iebildumu par spēkā neesamību, iespējamā pārkāpēja pienākums ir sākt spēkā neesamības procedūru šajās iestādēs (ja viņš to vēl nav izdarījis), lai tās izlemtu šo jautājumu, jo šīs tiesas pašas nevar nedz lemt jautājumu par spēkā esamību, nedz arī (saskaņā ar Brisele I bis regulu) iesniegt reģistrācijas valsts iestādēm pagaidu noregulējuma jautājumu (67).

80.      Electrolux ne bez pamata iebilst, ka pārkāpuma un spēkā esamības jautājumu “sadalīšana” divās tiesvedībās, kas ierosinātas dažādās dalībvalstīs, ir apšaubāma no tiesvedības administrēšanas viedokļa. Proti, šie jautājumi ir cieši saistīti (68). Kā paskaidrots šo secinājumu 44. punktā, principā ir jāatrisina prejudiciālais jautājums par patenta spēkā esamību, lai varētu izskatīt galveno jautājumu par pārkāpumu. Turklāt papildus tam, ka abiem jautājumiem piemēro reģistrācijas valsts tiesību aktus, tie būtībā ir atkarīgi no viena un tā paša elementa, proti, patenta pretenzijas formulējuma (69).

81.      Tomēr, manuprāt, lai gan no praktiskā viedokļa šķiet, ka spēkā esamības un pārkāpuma jautājuma izlemšana dažādās tiesas un/vai iestādēs (70) nav vislabākais risinājums, tas tomēr nav neiespējams. Proti, valsts līmenī vairākas dalībvalstis, piemēram, šķiet, Zviedrija (71), ir pieņēmušas patentu izskatīšanas “dihotomijas sistēmu”, saskaņā ar kuru šos jautājumus izlemj dažādi tiesneši atsevišķās tiem paredzētās tiesvedībās (72).

82.      Lai gan spēkā esamības un pārkāpuma jautājums šādā veidā ir “jānodala”, no tā neizriet Electrolux apgalvotais, ka gadījumā, ja pārkāpuma lietā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, tiesai, kas izskata šo lietu, būtu sistemātiski jāignorē šis iebildums – vai tā pat drīkstētu to ignorēt –, jāprezumē patenta spēkā esamība un jāpieņem galīgais lēmums pārkāpuma lietā neatkarīgi no tā, ka paralēli citā dalībvalstī varētu tikt izskatīta spēkā neesamības lieta.

83.      Proti, kā norāda BSH un Komisija, Brisele I bis regulas 24. panta 4. punktu nevar šādi interpretēt. Pretējā gadījumā iespējamam pārkāpējam būtu pilnīgi liegta viena no visefektīvākajām aizsardzības iespējām pret fiktīvām prasībām par pārkāpumu. Tas būtu nepieņemams ierobežojums viņa tiesībām uz aizstāvību, kuras inter alia garantē Hartas 47. pants un kuras cenšas nodrošināt Briseles režīms (73).

84.      Turklāt dažos gadījumos tas varētu izraisīt savstarpēji nesavienojamu spriedumu pieņemšanu. Proti, no vienas puses, tiesas, kas izskata pārkāpuma lietu, varētu atzīt pārkāpumu, savukārt, no otras puses, reģistrācijas valsts iestādes pēc tam varētu pasludināt patentu par spēkā neesošu. Tās varētu arī apstiprināt patenta spēkā esamību, taču pamatoties uz pretenziju šauru interpretāciju (kas parasti izslēgtu pārkāpuma konstatēšanu), savukārt tiesas, kas izskata pārkāpuma lietu, varētu atzīt pārkāpumu, pamatojoties uz patenta pretenziju plašu interpretāciju (kas liktu tiesnesim, kas izskata patenta spēkā esamības prasību, atzīt patentu par spēkā neesošu) (74).

85.      Kā paskaidrošu turpmāk nākamajā iedaļā, ir apstākļi, kad tiesām, kas izskata pārkāpuma lietu, būtu tiesības prezumēt patenta spēkā esamību un attiecīgi lemt neatkarīgi no iebilduma par spēkā neesamību. Tomēr citos apstākļos, ievērojot tiesības uz aizstāvību, šīm tiesām būtu jānogaida, kamēr reģistrācijas valsts iestādes būs izspriedušas patenta spēkā esamības lietu, pirms tās pieņemtu galīgu, vienotu lēmumu par pārkāpumu (75).

86.      Tāpēc dažkārt būs jāveic lietu pārvaldības un/vai procesuāli pasākumi, lai nodrošinātu pārkāpuma lietu un spēkā neesamības lietu koordinēšanu. Šajā saistībā Electrolux norāda, ka nedz Briseles I bis regula, nedz ES tiesības kopumā neparedz šajā ziņā nekādu risinājumu. Konkrētāk, saskaņā ar minētās regulas 30. panta 1. punktu tiesas, kas izskata pārkāpuma lietu, varētu apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad reģistrācijas valsts iestādes ir izlēmušas patenta spēkā esamības jautājumu, bet tikai tad, ja prasība vispirms ir celta šajās iestādēs.  Šī tiesību norma neparedz nekādu tiesību aizsardzību, ja pēc tam tiek ierosināta spēkā neesamības lieta. Tomēr, kā apgalvo BSH un Komisija, kamēr Savienības likumdevējs šajā ziņā nav pieņēmis tiesību normas (76), tiesas, kurās celta pārkāpuma prasība, var piemērot – un dažkārt tām būtu nepieciešamība piemērot – to procesuālajos tiesību aktos (lex fori) paredzētos risinājumus.

87.      Electrolux iebilst, ka šāda paļaušanās uz valsts procesuālajiem tiesību aktiem rada risku, ka visās dalībvalstīs netiks ievērota vienāda attieksme pret lietām un tiesvedības dalībniekiem, jo dažādām tiesām var būt dažādas pilnvaras, kas var tikt piemērotas atšķirīgi. Tomēr, manā ieskatā, tas ir vēl viens neizbēgams sprieduma GAT trūkums. Turklāt šo jautājumu nereglamentē tikai valsts tiesību akti. Nākamajā nodaļā paskaidrošu, ka ES tiesību akti lielā mērā nosaka valstu tiesību aktu ietvaru, lai nodrošinātu pietiekami vienveidīgu to piemērošanu.

88.      Visbeidzot, bieži tiek apgalvots, ka sprieduma GAT “šaurā” interpretācija arī nav nevainojams risinājums efektīvas patentu izpildes nodrošināšanai. Spēkā esamības un pārkāpuma jautājumu “sadalīšana” divās tiesvedībās palielina pušu izmaksas un neērtības. Tiesām, kas izskata pārkāpuma lietu, dažos gadījumos var būt jāgaida reģistrācijas valsts iestāžu atbilde par spēkā esamību, un tas var potenciāli aizkavēt šo tiesvedību, savukārt patenta īpašniekam parasti ir steidzami nepieciešams, lai šāds pārkāpums tiktu aizliegts un pārkāpējs sodīts (77). Tas var arī mudināt iespējamos pārkāpējus celt “torpedējošus” iebildumus vai kavēt iespēju celt un izskatīt prasību par spēkā neesamību, lai tādējādi paralizētu pārkāpuma lietu. Lai gan kopumā piekrītu šiem argumentiem (jo tie izriet no 1. iedaļas), tomēr fakts ir tāds, ka no divām pieejām, kuras būtu iespējams izmantot pēc sprieduma GAT pieņemšanas, šī ir “mazākais ļaunums”. Turklāt iepriekš izklāstītās problēmas var samazināt ar pragmatiskiem pasākumiem, kas tiks aplūkoti turpmāk.

c)      Praktiskas norādes valstu tiesām

89.      Tiesas sēdē personas, kas iestājušās lietā, pēc Tiesas aicinājuma apsprieda, kā būtu jārīkojas tiesām, kas nav reģistrācijas valsts tiesas, gadījumos, kad tiek izskatīta pārkāpuma lieta un celts iebildums par spēkā neesamību. Lai gan, kā izklāstīts iepriekš, šis jautājums galvenokārt ir šo tiesu procesuālo noteikumu jautājums, manuprāt, Tiesa ir kompetenta sniegt norādes šajā ziņā. Proti, atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šie procesuālie noteikumi nevar ietekmēt Brisele I bis regulas effet utile un tie ir attiecīgi jāpiemēro (78). Šajā ziņā valsts tiesību regulējumu veido arī TRIPS līgumā un Direktīvā 2004/48 noteiktie principi, kā arī attiecībā uz patenta īpašnieku – tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – un attiecībā uz iespējamo pārkāpēju – tiesības uz aizstāvību –, kas abas ir aizsargātas ar Hartas 47. pantu.

90.      Ja iespējamais pārkāpējs ir (pienācīgi) cēlis iebildumu par spēkā neesamību (79), risinājums, ko bieži ierosina novērotāji un kas tiek apspriests Tiesā, būtu tāds, ka tiesas, kuras izskata pārkāpuma lietu un kuru procesuālie noteikumi tām dod tiesības to darīt (kas, pieņemu, parasti tā ir) (80), varētu apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad reģistrācijas valsts iestādes pieņēmušas lēmumu par attiecīgā patenta spēkā esamību (81).

91.      Lai gan tas patiešām ir risinājums, piekrītu BSH, ka šīm tiesām nevajadzētu automātiski apturēt tiesvedību. Pirms šādas rīcības tām būtībā ir rūpīgi jāapsver šis jautājums, jo šāds pasākums neizbēgami izraisītu (iespējams, ilgu) kavēšanos pārkāpuma lietas atrisināšanā. Tiesvedība būtu jāaptur tikai tad, ja saskaņā ar Direktīvas 2004/48 3. pantu un TRIPS līguma 41. pantu šāds pasākums ir samērīgs un šāda kavēšanās ir “pamatota”. Tādējādi šīm tiesām ir jāpiešķir rīcības brīvība, lai līdzsvarotu, no vienas puses, prasības par tiesvedības efektivitāti, kā arī patenta īpašnieka tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un, no otras puses, pareizas tiesvedības nodrošināšanu un iespējamā pārkāpēja tiesības uz aizstāvību.

92.      Proti, kā apgalvo BSH un Komisija, tiesām, kas izskata pārkāpuma lietu, vispirms ir jāizvērtē apstrīdēšanas par spēkā neesamību nopietnība. Manā ieskatā, 24. panta 4. punkts neaizliedz tām paust prejudiciālu viedokli par to, kā reģistrācijas valsts iestādes varētu izlemt šo jautājumu (82). Šajā ziņā šīm tiesām būtu jāapsver iespēja apturēt tiesvedību tikai tad, ja ir reālas izredzes, ka šī prasība tiks apmierināta. Tā kā patenti tiek piešķirti pēc tam, kad patentu iestādes ir veikušas patentspējas prasības iepriekšēju pārbaudi, uz tiem attiecas spēkā esamības prezumpcija. Tāpēc iespējamā pārkāpēja izvirzītajam pamatojumam prima facie ir jābūt pietiekami pamatotam, lai apšaubītu šo prezumpciju. Pretējā gadījumā šīs tiesas var pieņemt, ka patents ir spēkā esošs, un attiecīgi lemt par pārkāpumu. No procesa efektivitātes un patenta īpašnieka tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību viedokļa nebūtu jēgpilni kavēt pārkāpuma lietu, ja iebildums par spēkā neesamību ir nepamatots. Turklāt nepastāv nesavienojamu lēmumu risks (pat ne niecīgs), jo nav (pamatotas) iespējas, ka reģistrācijas valsts iestādes vēlāk atzītu patentu par spēkā neesošu (83). Šāds vērtējums arī ierobežo iespēju, ka pārkāpēji izmanto novilcināšanas taktiku un ceļ nepatiesus iebildumus (84).

93.      Ja iebildums par spēkā neesamību ir nopietns, tiesām, kas izskata pārkāpuma procedūru, būtu tiesvedība jāaptur. Šādos apstākļos tas būtu jādara, lai ievērotu tiesības uz aizstāvību (85), kā arī pareizu tiesvedību, jo iepriekš aplūkotais nesavienojamu lēmumu risks būtu augsts. Tomēr, kā apgalvo Komisija, lai nodrošinātu tiesvedības efektivitāti un izvairītos no iespējamā pārkāpēja novilcināšanas taktikas, minētajām tiesām ir jānosaka termiņš, līdz kuram iespējamam pārkāpējam ir jāsāk spēkā neesamības lieta reģistrācijas valstī (ja tas vēl nav izdarīts). Ja iespējamais pārkāpējs šo lietu neierosina, tiesām būtu jāatceļ apturēšana, jāpieņem, ka patents ir spēkā esošs, un jālemj par pārkāpumu. Ja šāda apturēšana ir piešķirta, tiesām būtu jāseko līdzi spēkā neesamības lietas gaitai un attiecīgi jālemj par apturēšanas turpināšanu vai atcelšanu.

94.      Visbeidzot, apturēšanas laikā nekas neliedz tiesām, kas izskata pārkāpuma procedūru, noteikt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus, piemēram, iepriekšēju izpildrakstu, ar ko aizliedz iespējamo pārkāpuma darbību turpināšanu (arī šajā gadījumā atkarībā no spēkā esamības apstrīdēšanas nopietnības) (86). Proti, šādu iespēju Tiesa ir skaidri saglabājusi spriedumā Solvay (87), un tā būtu jāizmanto, ja tas ir samērīgi, lai aizsargātu patenta īpašnieka tiesības.

B.      24. panta 4. punkta “refleksīvā iedarbība” (trešais jautājums)

95.      No šo secinājumu A daļas izriet, ka, lai gan saskaņā ar Briseles I bis regulas 4. panta 1. punktu Zviedrijas tiesām ir jurisdikcija izskatīt BSH ierosināto pārkāpuma lietu, tās pamatlietā nevar lemt par iespējami pārkāptā Eiropas patenta daļu spēkā esamību. Saskaņā ar 24. panta 4. punktu šā jautājuma izlemšana ir to dalībvalstu tiesu izņēmuma jurisdikcijā, kurās šīs daļas ir apstiprinātas.

96.      Tomēr, ņemot vērā to, ka BSH prasība ir pamatota arī ar šā Eiropas patenta daļu, kas apstiprināta Turcijas Republikā, un ka Electrolux apstrīd arī šīs daļas spēkā esamību, iesniedzējtiesa ar savu trešo jautājumu vēlas noskaidrot, vai 24. panta 4. punkts ir “piemērojams trešās valsts tiesai”, proti, vai pamatlietā šajā jautājumā Turcijas tiesām piešķirama “izņēmuma jurisdikcij[a]”.

97.      Gramatiski vērtējot, šķiet, ka atbilde ir skaidra. Briseles I bis regula ir Savienības tiesību daļa, tāpēc tā ir saistoša dalībvalstīm. Tā nosaka viņu tiesu jurisdikciju. Šis instruments nevar piešķirt nekāda veida jurisdikciju trešo valstu tiesām. Eiropas Savienībai šajā ziņā nav kompetences. Trešo valstu tiesu jurisdikcija ir atkarīga no to starptautisko privāttiesību normām.

98.      Tomēr, lai sniegtu noderīgu atbildi iesniedzējtiesai, Tiesa nevar aprobežoties tikai ar šādu acīmredzamu konstatējumu. Izskatot šo jautājumu pamatlietas kontekstā, ir skaidrs, ka trešais jautājums būtībā attiecas nevis uz 24. panta 4. punkta pozitīvo, jurisdikciju piešķirošo, bet gan uz tā negatīvo, jurisdikciju atņemošo iedarbību. Patiesībā jautājums ir par to, vai ar šo tiesību normu dalībvalstu tiesām tiek liegtas pilnvaras lemt par trešo valstu patentu spēkā esamību tādā pašā veidā, kādā šīm tiesām tiek liegtas pilnvaras attiecībā uz citās dalībvalstīs reģistrētiem patentiem.

99.      Francijas valdība norādīja, ka šādi saprasts, šis jautājums rada transversālu jautājumu, kura svarīgums ievērojami pārsniedz šīs lietas robežas. Proti, tas var rasties saistībā ar jebkuru strīda priekšmetu, attiecībā uz kuru Brisele I bis regulas 24. pantā ir paredzēts izņēmuma jurisdikcijas noteikums. Piemēram, kā jārīkojas, ja dalībvalstu tiesās tiek celta prasība par in rem tiesību uz nekustamo īpašumu spēkā esamību (jautājums, kas aplūkots 24. panta 1. punktā), bet šis īpašums atrodas Ķīnā? Tas pats jautājums var rasties arī saistībā ar ekskluzīviem līgumiem par tiesas izvēli. Ja šādā līgumā ir norādīta kādas dalībvalsts tiesa, tad saskaņā ar citu šīs regulas normu, proti, 25. pantu, visām pārējām tiesām ir liegta jurisdikcija. Tomēr, kā rīkoties, ja līdzīgs līgums ir noslēgts ar trešo valstu tiesām, bet prasība tiek celta dalībvalsts tiesā?

100. Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti neskaidra. Šis jautājums faktiski ir izraisījis plašas debates akadēmiskajās aprindās un valstu tiesās. Līdz šim Tiesa nav sniegusi skaidru un izsmeļošu atbildi. Kā sīkāk paskaidrošu turpmākajās sadaļās, jautājums ir sarežģīts tāpēc, ka, runājot par teritoriālo piemērošanas jomu, Briseles režīmam piemīt, kā es teiktu, “dizaina nepilnības” (1); tāpēc vajadzētu padziļināti pārdomāt, kā vislabāk “aizpildīt robus”, kas šajā režīmā ir attiecībā uz šiem scenārijiem (2).

1.      Briseles režīma “dizaina nepilnības”

101. Iepriekš minētās “dizaina nepilnības” zināmā mērā ir paradoksa rezultāts. No vienas puses, ir skaidrs, ka Brisele I bis regulas teritoriālās piemērošanas jomas jautājums attiecas arī uz strīdiem, kuros ir saistība ar trešām valstīm. Proti, interpretējot 4. panta 1. punktu atbilstīgi spriedumam Owusu (88), secināms, ka šī regula ratione territoriae ir piemērojama visos pārrobežu strīdos, ja atbildētāja domicils ir kādā dalībvalstī, tāpat kā tas šajā lietā ir Electrolux gadījumā. Tas ietver ne tikai “ES iekšējos” strīdus. Šī regula piemērojama arī attiecībā uz strīdiem, kuros neatkarīgi no lietas dalībnieka atrašanās vietas ir iesaistīta trešā valsts, pat ja strīda priekšmets ir cieši saistīts ar šo valsti vai ir noslēgts tiesas izvēles līgums par labu trešās valsts tiesai (89). Principā tikai tad, ja atbildētāja domicils nav ES, saskaņā ar 6. panta 1. punktu tiesas jurisdikcijas jautājums risināms atbilstīgi valsts starptautisko privāttiesību normām.

102. No otras puses, Briseles režīms faktiski nebija paredzēts izmantošanai strīdos, kuros ir saistība ar trešām valstīm. Šis režīms lielākoties tika izstrādāts, domājot par strīdiem “ES iekšienē”. Briseles I bis regulas 24. un 25. pants to skaidri apliecina. Pirmās normas formulējums ierobežo tā darbības jomu, attiecinot tikai uz strīdiem, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar dalībvalsti. Otrā norma attiecas uz tiesas izvēles līgumiem tikai gadījumos, kad jurisdikcija piešķirta dalībvalsts tiesai. Izstrādājot šos noteikumus, netika paredzēts scenārijs par strīdiem, kuros ir līdzīga saistība ar trešām valstīm. Tādējādi šajā regulējumā kopumā nav nekas teikts par to, kāda būtu šādas saistības ietekmē – ja tāda vispār būtu – uz dalībvalstu tiesu jurisdikcija (90).

2.      Briseles režīma “robu aizpildīšana”

103. Ja dalībvalsts tiesā tiek izskatīts strīds, kurā, no vienas puses, ir iesaistīts ES atbildētājs, bet kurš, no otras puses, ir cieši saistīts ar trešo valsti (jo tas attiecas uz strīda priekšmetu, kas ir cieši saistīts ar šo valsti, vai arī uz to attiecas ekskluzīvs tiesas izvēles līgums par labu tās tiesām), un Briseles I bis regulā šāds scenārijs vispār nav apskatīts, paliek atklāts jautājums par to, kā šai tiesai būtu jārīkojas. Pamatojoties uz akadēmiskajām publikācijām un šajā lietā notikušajām debatēm Tiesā, var izsecināt trīs iespējamās atbildes.

104. Viena galējība ir pirmajā atbildē piedāvātais risinājums, kuru neatbalstīja neviena persona, kas iestājusies lietā, un saskaņā ar kuru šajā gadījumā pēc analoģijas būtu piemērojams Brisele I bis regulas 24. vai 25. pants. Tādējādi saskaņā ar attiecīgo tiesību normu dalībvalsts tiesai nebūtu jurisdikcijas izskatīt šādu strīdu un tai būtu pienākums izbeigt tiesvedību.

105. Pretēja galējība ir otrajā atbildē piedāvātais risinājums, kuru atbalstīja BSH, Francijas valdība (negribīgi) (91) un Komisija un saskaņā ar kuru tā vietā tiktu piemēroti minētās regulas vispārīgie noteikumi. Tas citstarp nozīmē, ka saskaņā ar 4. panta 1. punktu jurisdikcija būtu tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas atbildētāja domicils. Turklāt tām būtu pienākums to izmantot un tādējādi pieņemt lēmumu lietā, izņemot noteiktus apstākļus.

106. Pa vidu ir trešā atbilde, ko atbalsta Electrolux. Tā atbilst “refleksīvās iedarbības” (effet réflexe) teorijai, ko pirms daudziem gadiem izstrādāja G. Droz (92). Īsumā tā paredz, ka, lai gan saskaņā ar šo regulu dalībvalsts tiesai var būt jurisdikcija izskatīt strīdu, kurā ir šāda saistība ar trešo valsti, tā var atteikties to īstenot, ja tas “atspoguļo” ar regulu izveidoto sistēmu.

107. Manuprāt, abas galējās atbildes ir jānoraida un jāatbalsta vidējā atbilde. Proti, kā paskaidrošu turpmākajās iedaļās, tā kā šajos apstākļos 24. un 25. pantu nevar piemērot (a), to vietā piemēro regulas vispārīgos noteikumus (b). Tomēr šādās situācijās dalībvalsts tiesai nevar būt pienākums īstenot jurisdikciju, kas tai izriet no šiem noteikumiem (c). Pēc tam paskaidrošu, ar kādiem nosacījumiem tā var likumīgi atteikties no jurisdikcijas (d).

a)      Nav iespējams piemērot 24. un 25. pantu

108. Lai gan daļa akadēmisko publikāciju liecina par pretējo (93), manuprāt, ir skaidrs, ka Brisele I bis regulas 24. un 25. pants nevar attiekties uz strīdiem, kuros šajās normās paredzētā saistība pastāv ar trešām valstīm.

109. Šāda interpretācija būtu tiešā pretrunā 24. un 25. panta skaidrajam formulējumam, kurš paredz – kā norādīts iepriekš –, ka šīs tiesību normas attiecas tikai uz strīdiem, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar “dalībvalsti”, un uz tiesas izvēles līgumiem, kuros ir norādītas “dalībvalsts” tiesas (94). Turklāt BSH, Francijas valdība un Komisija apgalvoja, ka šajās tiesību normās skaidri izklāstīto noteikumu piemērošanas jomas paplašināšana, pamatojoties uz argumentāciju par analoģiski līdzīgiem scenārijiem, kuros iesaistītas trešās valstis, būtu nesaderīga ar izņēmuma noteikumu šauras interpretācijas principu. Turklāt Tiesa jau ir atteikusies to darīt. Spriedumā IRnova tā nolēma, ka, tā kā 24. panta 4. punktā “nav paredzēta” strīda situācija par trešo valstu patentu spēkā esamību, “šo tiesību normu nevar uzskatīt par piemērojamu” šādā situācijā (šis pamatojums ir pārņemams attiecībā uz visām 24. panta normām) (95). Līdzīgi arī spriedumā Coreck Maritime (96) Tiesa attiecībā uz Briseles konvencijā (tobrīd) paredzēto līdzvērtīgo noteikumu uzskatīja, ka “17. panta formulējumā ir skaidri norādīts”, ka tas “neattiecas uz [tiesas izvēles līgumiem], kuros izraudzīta trešās valsts tiesa”.

110. Turklāt, kā norāda Francijas valdība, saskaņā ar Brisele I bis regulas 24. un 25. pantu izveidotā sistēma, kas dalībvalstu tiesām nosaka pienākumu atteikties no jurisdikcijas par labu šajās tiesību normās paredzētajām tiesām, ir jēgpilni izmantojama tikai “ES iekšējos” strīdos. Šādos apstākļos saskaņā ar minēto regulu, ja vienai tiesai nav jurisdikcijas, tad tā ir otrai tiesai. Tas neattiecas uz “ārējiem” strīdiem. Kā jau iepriekš norādīju, trešo valstu tiesu jurisdikcija ir atkarīga no to starptautisko privāttiesību normām. Lai gan šīs tiesas parasti uzskata, ka tās ir kompetentas gadījumos, kad strīds ir cieši saistīts ar to teritoriju vai kad tās ir izraudzītas jurisdikcijas līgumā, tas tā vienmēr var nebūt. Ja šādā situācijā dalībvalstu tiesām tiktu liegta jurisdikcija, netiktu nodrošināts tiesiskums. Turklāt dalībvalsts tiesām noteiktais stingrais, gandrīz automātiski izpildāmais pienākums nosūtīt lietas dalībniekus uz citām tiesām saskaņā ar 24. un 25. pantu ir pamatots ar šo valstu “savstarpējo uzticēšanos” citai citas tiesu iestādēm (97). Šī “uzticēšanās” neattiecas uz trešām valstīm. Nevar uzskatīt, ka lietas dalībniekiem šādā valstī būtu nodrošināta taisnīga tiesvedība. Dažos gadījumos tādu iespēju var pat izslēgt.

b)      Tā vietā ir piemērojami regulas vispārīgie noteikumi

111. Kā apgalvo BSH, Electrolux, Francijas valdība un Komisija, tā kā Briseles I bis regulas 24. un 25. pants nav piemērojams attiecībā uz strīdiem, kuros šajās normās paredzētā saistība pastāv ar trešām valstīm, būtu loģiski saskaņā ar šo regulu izveidotajā sistēmā šo normu vietā piemērot regulas vispārīgos noteikumus. No tā inter alia izriet, ka saskaņā ar 4. panta 1. punktu jurisdikcija izskatīt šādu strīdu ir tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils.

112. Šo sistēmisko interpretāciju ir apstiprinājuši vairāki Briseles instrumentam pievienotie oficiālie ziņojumi (98). Vissvarīgākais ir tas, ka to netieši (bet diezgan skaidri) ir apstiprinājis Tiesa plēnums Atzinumā 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija) (99). Šajā lietā būs pietiekami, ja atgādināšu, ka minētais atzinums attiecās uz to, vai Eiropas Savienībai bija ekskluzīva kompetence noslēgt Lugāno II konvenciju, kas savukārt bija atkarīgs no tā, vai šī konvencija “ietekmēs” Briseles režīmu (100). Tiesa uzskatīja, ka tai bija kompetence. Tā paskaidroja, ka attiecībā uz strīdiem, kur iesaistīts atbildētājs, kura domicils ir dalībvalstī, bet kurš ir cieši saistīts ar trešo valsti, kas ir šīs konvencijas līgumslēdzēja puse, vai uz kuru attiecas tiesas izvēles līgums par labu trešās valsts tiesām, konvencija piešķir ekskluzīvu jurisdikciju trešai valstij (101) , savukārt saskaņā ar šo regulu jurisdikcija būtu šīs dalībvalsts tiesām (102).

c)      Dalībvalstu tiesām nevar uzlikt pienākumu īstenot jurisdikciju, kas tām izriet no regulas vispārīgajiem noteikumiem

113. Lai gan saskaņā ar regulas “Brisele I bis” 4. panta 1. punktu tās dalībvalsts tiesām, kurā ir atbildētāja domicils, ir jurisdikcija izskatīt strīdus, kuros pastāv saistība ar trešām valstīm, nepiekrītu BSH, Francijas valdības. un Komisijas atbalstītajam viedoklim, ka šīm tiesām ir pienākums īstenot šo jurisdikciju, izņemot dažos ļoti konkrētos apstākļos. Manuprāt, šādu pieeju neparedz minētās regulas teksts un ar to saistītā judikatūra (1), un tā arī neatbilst Briseles režīma mērķiem (2). Šādas interpretācijas apstiprināšanu neattaisno nedz tas, ka iespējami radītās grūtības varētu novērst starptautiskie nolīgumi (3), nedz apgalvotais ES likumdevēja nodoms (4).

1)      Regulas noteikumi un ar tiem saistītā judikatūra

114. BSH, Francijas valdības un Komisijas galvenais arguments ir pamatots tikai ar Brisele I bis regulas tekstu. To ieskatā, no 4. panta 1. punkta formulējuma (“saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt minētās dalībvalsts tiesā”) izriet, ka principā jurisdikcija saskaņā ar šo tiesību norma ir obligāta. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja ir celta prasība šīs valsts tiesās, tām ir pienākums izskatīt un izlemt šo lietu. Turklāt spriedumā Owusu Tiesa attiecībā uz līdzvērtīgu Briseles konvencijas normu (2. pantu) stingri uzskatīja, ka “nevar tikt izdarīta atkāpe no ar to noteiktā principa, izņemot tikai [..] īpaši noteiktos gadījumos” saskaņā ar Briseles režīmu (103). Minētajā lietā Apvienotās Karalistes (toreizējās dalībvalsts) tiesā tika ierosināts strīds inter alia pret atbildētāju, kuras domicils bija šajā valstī, par neatļautu darbību Jamaikā. Pirmais šo tiesu uzdotais jautājums attiecās uz to, vai tās drīkstēja atteikties no jurisdikcijas par labu Jamaikas tiesām, piemērojot anglosakšu tiesību sistēmas forum non conveniens doktrīnu (104) .  Tiesa atbildēja noliedzoši, pamatojoties uz to, ka Briseles režīmā šāds izņēmums nav paredzēts (105).

115. Šīs personas, kas iestājušās lietā, uzskata, ka, tā kā Briseles I bis regulā nav skaidri paredzēti izņēmumi attiecībā uz strīdiem, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar trešām valstīm vai uz kuriem attiecas tiesas izvēles līgums par labu trešās valsts tiesām, no tā izriet, ka dalībvalsts tiesām, ja tajās tiek izskatīts šāds strīds, kas saskaņā ar 4. panta 1. punktu ir to kompetencē, ir pienākums izskatīt un izlemt lietu. Tās varētu atteikties no jurisdikcijas tikai īpašos apstākļos, kas paredzēti konkrētos noteikumos, kurus ES likumdevējs, pieņemot Briseles I bis regulu, iekļāvis tās 33. un 34. pantā, proti, ja vienlaikus notiek tiesvedība arī trešo valstu tiesās, un tikai tad, ja strīds jau tika izskatīts trešās valsts tiesā laikā, kad dalībvalsts tiesā tika celta prasība (106).

116. Tas, manuprāt, ir pārāk vienkāršots pamatojums.

117. Pirmkārt, ir kļūdaini secināt, ka tāpēc vien, ka Briseles I bis regulā nav tiesību normu, kas attiektos uz strīdiem, kuros pastāv cieša saistība ar trešām valstīm, dalībvalstu tiesām ir vispārējs pienākums ignorēt šo saistību un izlemt šādas lietas. Netiek ņemts vērā, ka šis instruments netika izstrādāts nolūkā risināt šādus strīdus, kā jau norādīju šo secinājumu 102. punktā. Tas izskaidro to, kāpēc šis jautājums vispār netiek iztirzāts regulas tekstā un kāpēc, manuprāt, no tā nevar izrietēt nekādas pozitīvas sekas (107).

118. Otrkārt, no tā vien, ka Briseles I bis regulas 33. un 34. pants tagad skaidri ļauj dalībvalstu tiesām inter alia atteikties no jurisdikcijas strīdos, kuros vienlaikus notiek tiesvedība trešās valsts tiesā, arī nevar pamatoti secināt, ka šāda iespēja ir izslēgta visos citos gadījumos. Atkal uzsveru, ka regulas tekstā nav nekādu norāžu par šo jautājumu. Nedz šo tiesību normu formulējums, nedz saistītie apsvērumi neliecina, ka to mērķis ir izsmeļoši reglamentēt dalībvalstu tiesu iespēju atteikties no jurisdikcijas par labu trešo valstu tiesām (108).

119. Treškārt, spriedumā Owusu faktiski nav sniegts pamatojums BSH, Francijas valdības un Komisijas ieteiktajai gramatiskajai interpretācijai. Turklāt Tiesa savā paziņojumā kategoriski noteica, ka no (tagad) Briseles I bis regulas 4. panta 1. punkta obligātajām prasībām nav iespējamas atkāpes, izņemot tikai tajā īpaši noteiktos gadījumus. Tomēr vienlaikus tā atteicās atbildēt uz iesniedzējtiesas otro jautājumu, kas konkrēti attiecās uz to, vai dalībvalstu tiesām ir pienākums īstenot jurisdikciju arī tad, ja tās izskata strīdus, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar trešām valstīm, un neatkarīgi no tiesas izvēles līguma, kurā ir norādītas trešo valstu tiesas, jo šīs situācijas pamatlietā nebija aplūkotas. Acīmredzot, ja minētais paziņojums attiektos arī uz šīm situācijām, Tiesa būtu atbildējusi uz abiem jautājumiem kopā. Tā vietā Tiesa konkrēti izslēdza tos no sava sprieduma (109).

120. Visbeidzot, vismaz divos citos lēmumos, kurus personas, kas iestājušās lietā, nav apspriedušas un kuri ir pieņemti attiecīgi pirms un pēc sprieduma Owusu, Tiesa norāda (manuprāt, diezgan skaidri), ka dalībvalstu tiesām faktiski nav pienākuma izskatīt un izlemt strīdus, kuros ir cieša saistība ar trešām valstīm, lai gan Briseles režīmā šajā ziņā nav skaidri formulētu tiesību normu.

121. Spriedumā Coreck Maritime Tiesa, nolēmusi, ka Briseles konvencijas 17. pants nav “piemērojams” tiesas izvēles līgumiem, kuros norādītas trešo valstu tiesas, nekavējoties precizēja, ka gadījumā, ja lieta tiek izskatīta, pastāvot šādam līgumam, dalībvalsts tiesai “ir jāizvērtē [līguma] spēkā esamība saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, tostarp kolīziju normām, tās atrašanās vietā” (110). No šīs argumentācijas loģiski izriet, ka, ja tiesa atzīst šo līgumu par spēkā esošu, tā var to izpildīt un atteikties no jurisdikcijas par labu norādītajām tiesām.

122. Spriedumā Mahamdia Tiesa uzskatīja, ka dalībvalsts tiesām, kurām ir jurisdikcija izskatīt darba strīdu saskaņā ar (tolaik) Briseles I regulā paredzētajiem aizsardzības noteikumiem šādos jautājumos, nav atļauts atzīt par spēkā esošu tiesas izvēles līgumu, kurā ir norādītas trešās valsts tiesas. Tomēr būtiski ir tas, ka šādu spriedumu Tiesa pieņēma, pamatojoties uz to, ka strīdus līgumā netika ievēroti Briseles režīmā noteiktie ierobežojumi attiecībā uz pušu autonomiju nodarbinātības jomā (111). No tā loģiski izriet, ka tad, ja šādi ierobežojumi tiek ievēroti (skat. šo secinājumu 150. punktu), dalībvalstu tiesām ir atļauts īstenot jurisdikcijas līgumus par labu trešo valstu tiesām (112).

123. Lai gan šie spriedumi attiecās uz tiesas izvēles līgumiem, no tiem izrietošā vispārējā ideja (ka dalībvalstu tiesām ir atļauts noteiktās situācijās neīstenot jurisdikciju, pat ja Briseles režīmā šajā ziņā nav skaidri formulētu tiesību normu), manuprāt, ir pārņemama strīdos, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar trešām valstīm.

2)      Teleoloģiska un konsekventa regulas interpretācija

124. Attiecībā uz principiem man šķiet nebūtu vēlams – kā jau tika norādīts iepriekš – pilnīgi liegt dalībvalstu tiesām jurisdikciju izskatīt strīdus, kuros regulas “Brisele I bis” 24. vai 25. pantā paredzētā saistība pastāv ar trešām valstīm, tomēr nebūtu arī pamatoti uzlikt šīm tiesām pienākumu tos izlemt.

125. Pirmkārt, šāda interpretācija būtu pretrunā iemesliem, kas saistīti ar pamatprincipiem un kas ir Briseles I bis regulas 24. un 25. panta pamatā.

126. Atgādinu, ka Briseles I bis regulas 24. pantā izklāstīto izņēmuma jurisdikcijas noteikumu (lielākās daļas) raison d’être ir dažu suverēnu tiesību ievērošana. Strīdi par in rem tiesībām uz nekustamo īpašumu (24. panta 1. punkts) skar valstu tradicionālo suverenitāti kontrolēt zemi to robežās. Strīdos, kas attiecas uz valsts reģistru ierakstu vai patentu spēkā esamību (24. panta 3. un 4. punkts), tiek apšaubīta iesaistīto valsts pārvaldes iestāžu darbība. Strīdi par spriedumu izpildi (24. panta 5. punkts) tieši attiecas uz valstu tiesībām īstenot izpildes pilnvaras savā teritorijā. Valstis nepiekristu tam, ka ārvalstu tiesas iejaucas šādos jautājumos. Tos var izskatīt tikai “savas” valsts tiesas (113) .  Zīmīgi, ka ES likumdevējs šo politiku uzskatīja par tik svarīgu, ka paredzēja iespēju piemērot 24. pantu, tiklīdz ir apdraudētas dalībvalsts suverēnās tiesības un intereses, neatkarīgi no atbildētāja domicila (114).

127. Tādējādi neuzskatu par loģisku apgalvojumu, ka dalībvalsts tiesām, no vienas puses, ir aizliegts lemt par citā dalībvalstī esoša zemes īpašuma īpašumtiesību spēkā esamību vai par tās iestāžu veikto izpildes pasākumu piemērotību (utt.), bet, no otras puses, ka tās ir vispārēji pilnvarotas tieši tā rīkoties attiecībā uz trešo valsti. Nav saprotams uzskats, ka pamatlietā Zviedrijas tiesām ir liegts lemt, piemēram, par attiecīgā Eiropas patenta Vācijas daļas spēkā esamību – pat tikai kā par prejudiciālu jautājumu –, bet tām būtu bijis pienākums lemt par Turcijas patenta spēkā esamību, ja tiktu celta tāda prasība. Vienas un tās pašas suverēnās tiesības pirmajā gadījumā tiktu ievērotas, bet otrajā gadījumā tiktu pilnīgi noraidītas (115).

128. Šāda Brisele I bis regulas interpretācija būtu apšaubāma no starptautisko publisko tiesību viedokļa. Lai gan šis jautājums ir strīdīgs, vairākuma viedoklis ir tāds, ka starptautiskās tiesības nosaka valstu jurisdikcijas robežas tiesvedībā civillietās (116) .  Turklāt, kā apgalvo Komisija, ja civiltiesiskā strīdā atbildētāja domicils ir kādā dalībvalstī, šāda saistība ar tās teritoriju parasti tai dod tiesības lemt šo jautājumu saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām. Tomēr, ja šis strīds skar citas valsts tiesības, tās prasība par jurisdikciju ir prioritāra. Atbildētāja domicila atrašanās vieta diez vai varētu būt pamatojums tam, lai pirmā valsts iejauktos otras valsts iekšējās lietās. To varētu uzskatīt par suverēnas vienlīdzības principa pārkāpumu (117). Briseles I bis regula ir jāinterpretē atbilstoši šiem pamatprincipiem (118). Šajā regulā paredzētā sistēma nav izolēta no pārējās pasaules, un tā nevar pilnīgi atcelt trešo valstu prasības par izņēmuma jurisdikciju.

129. Savukārt Brisele I bis regulas 25. pantā ir atspoguļota pušu autonomijas politika. ES likumdevējs ir uzskatījis par vēlamu veicināt līgumpartneru iespēju “izvēlēties savu tiesnesi” (119). Tiesas izvēles līgumi rada iespēju jau iepriekš atrisināt jautājumu par to, kura(-as) tiesa(-as) iztiesās iespējamos līgumiskos strīdus, tāpēc tie palielina tiesisko noteiktību un tiesvedības paredzamību, kas savukārt veicina starptautisko tirdzniecību (tādēļ uzņēmumi bieži izmanto šo instrumentu). Arī šajā gadījumā ES likumdevējs šo politiku uzskatīja par ļoti svarīgu un principā noteica, ka tad, ja šādā līgumā ir norādītas kādas dalībvalsts tiesas (120) , visām citām tiesām ir pienākums nodot jurisdikciju pušu izvēlētajām tiesām un 25. pantu piemērot neatkarīgi no atbildētāja domicila (121).

130. Tāpēc joprojām nesaskatu loģiku, kas izriet no apgalvojuma, ka dalībvalstu tiesām, no vienas puses, ir pienākums izpildīt tiesas izvēles līgumus par labu citas dalībvalsts tiesām, bet, no otras puses, tām ir jāignorē līdzīgi līgumi, kuros norādītas trešo valstu tiesas. Tas sagrautu Briseles režīmā īstenoto politiku. Pirmajā gadījumā tiktu ievērota pušu griba, bet otrajā – noraidīta. Ja dalībvalstu tiesām būtu jāīsteno jurisdikcija neatkarīgi no šādiem līgumiem, šie instrumenti zaudētu savu mērķi nodrošināt tiesisko noteiktību. Piemēram, ES reģistrēta sabiedrība un ASV reģistrēta sabiedrība nevarētu panākt saistošu kompromisu par labu Ņujorkas tiesām. ASV uzņēmums varētu brīvi pārkāpt savas saistības, ceļot prasību tās dalībvalsts tiesā, kurā ES uzņēmums ir reģistrēts. Ja tās būtu pirmās, kurās tiktu celta prasība, šīm tiesām tiktu liegta atļauja izpildīt attiecīgo līgumu (122).

131. Šāda Brisele I bis regulas interpretācija atkal būtu apšaubāma no visaptverošu tiesību normu, šajā gadījumā – pamattiesību, viedokļa. Patiešām, pušu autonomijas izpausme ir līgumslēgšanas brīvība, kas Savienības tiesībās inter alia ir aizsargāta ar Hartas 16. pantu (123). Šī brīvība nozīmē, ka principā valsts tiesību sistēma īsteno līgumslēdzēju pušu gribu. Ja tiktu pieņemta ekstrēma nostāja, ka Brisele I bis regulai ir “obligāts spēks”, un saskaņā ar to dalībvalstu tiesām tiktu aizliegts īstenot tiesas izvēles līgumus par labu trešo valstu tiesām, tas nozīmētu nopietnu un, manuprāt, neattaisnojamu šīs brīvības ierobežojumu (124). Tāpēc Tiesa nevar piekrist šādai interpretācijai (125).

132. Otrkārt, šāda interpretācija būtu pretrunā arī Briseles režīma vispārējiem mērķiem. Proti, man šķiet, ka tad, ja dalībvalstu tiesām, kuras ir kompetentas saskaņā ar Briseles I bis regulas noteikumiem, tiktu uzlikts pienākums lemt par to, vai īpašumtiesības uz īpašumu, kas atrodas trešās valsts teritorijā, vai trešās valsts patents (utt.) ir spēkā esoši, vai par strīdiem, uz kuriem attiecas tiesas izvēles līgumi, kur norādītas trešās valsts tiesas, praktiski netiktu veicināta tiesiskā noteiktība, ko ar šo regulu tiecas nodrošināt jurisdikcijas jomā.

133. Tas ir acīmredzami, it īpaši attiecībā uz tiesas izvēles līgumiem. Līgumslēdzējas puses ir paredzējušas, ka to iespējamo strīdu izskatīs un izspriedīs tikai to izvēlētās tiesas. Ja kādai dalībvalsts tiesai būtu pienākums lemt, neņemot vērā šādu līgumu, šādas cerības tiktu sagrautas.

134. Turklāt, kā apgalvo Electrolux, šāds risinājums neveicinātu pareizu tiesvedību. Proti, lai gan lēmumi, ko dalībvalstu tiesas šādos strīdos pieņemtu, tiktu uzskatīti par spēkā esošiem Eiropas Savienībā, tie, visticamāk, tiktu ignorēti attiecīgajās trešās valstīs tāpēc, ka tie skar suverēnu jautājumu vai ir pieņemti, pārkāpjot tiesas izvēles līgumu (126). Lēmumam par īpašuma tiesību vai patenta spēkā esamību ir maza vērtība, ja to nevar izpildīt valstī, kurā atrodas īpašums vai reģistrēts patents. Attiecībā uz nolēmumiem, kas pieņemti, pārkāpjot tiesas izvēles līgumu, – lai gan prasītājs var gūt zināmas stratēģiskas priekšrocības, ierosinot tiesvedību dalībvalstī, kurā atrodas atbildētāja domicils (parasti tur atrodas atbildētāja aktīvi), tomēr sākotnēji izvēlētajā trešā valstī spriedums nebūtu spēkā, tāpēc nekas neliegtu otrai pusei atkārtoti izskatīt to pašu strīdu šajā valstī. Turklāt visos šajos scenārijos dalībvalstu un trešo valstu tiesas par vienu un to pašu strīdu var pieņemt savstarpēji nesavienojamus lēmumus.

3)      Starptautiskās konvencijas nesniedz visaptverošu atbildi

135. Francijas valdība un Komisija norāda, ka, tā kā Briseles I bis regulā nav īpašu noteikumu šajā jomā, risinājumu iepriekš izteiktajiem iebildumiem var rast starptautiskajās konvencijās, kas attiecas uz jurisdikciju civillietās un kas ir saistošas Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm. Noteiktos apstākļos (127) šādām konvencijām ir prioritāte salīdzinājumā ar Briseles režīmu. Ja šīs konvencijas ir piemērojamas, dalībvalstu tiesu jurisdikciju reglamentē to noteikumi. Šajā ziņā divi galvenie instrumenti (128) ir Lugāno II konvencija un Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvencija par tiesas izvēles līgumiem (129). Pirmajā ir ietverti noteikumi, kas ir līdzvērtīgi regulas 24. un 25. pantam. Otrajā noteikts, ka līgumslēdzēju pušu tiesām jāpilda ekskluzīvi tiesas izvēles līgumi.

136. Jāatzīst, ka šīs starptautiskās konvencijas paredz ideālu risinājumu iepriekš aplūkotajiem jautājumiem. Tās nodrošina, ka dalībvalstu tiesas ievēro iesaistīto trešo valstu tiesības un intereses, kā arī to privātpersonu tiesības un intereses, kuras vēlas uzticēt savus strīdu izšķiršanu konkrētām trešo valstu tiesām. Tās arī garantē attiecīgo valstu savstarpīgumu, kā arī to, ka visās līgumslēdzējās valstīs tiek atzīti un izpildīti tiesu lēmumi, kurus ir pieņēmušas attiecīgās līgumslēdzējas puses.

137. Tomēr šāds risinājums neizbēgami ir (ļoti) daļējs. Pēc būtības šīs konvencijas prevalē pār Briseles režīmu tikai gadījumos, kad trešā valsts, uz kuru attiecas strīds vai kuras tiesas tika izraudzītas tiesas izvēles līgumā, ir attiecīgās konvencijas puse (130). Šajā ziņā, piemēram, Lugāno II konvencija papildus dalībvalstīm ir saistošas tikai EBTA valstīm un Šveices Konfederācijai. Tā nepiedāvā risinājumu, ja attiecīgais patents, tāpat kā šajā gadījumā, ir reģistrēts Turcijā. Līdzīgi arī Hāgas konvencija līdz šim ir saistoša tikai nedaudzām trešām valstīm (131). Tādējādi tikai dažās situācijās šādas konvencijas sniedz risinājumu iepriekš aplūkotajiem jautājumiem.

138. Acīmredzot, jo vairāk trešo valstu piedalīsies šādās starptautiskajās konvencijās ar Eiropas Savienību, it īpaši Hāgas konvencijā, jo nozīmīgākas šīs konvencijas kļūs starptautiskajā tiesvedībā un veicinās noteiktību šajā jomā. Tomēr, pragmatiski raugoties, nepienāks brīdis, kad tā būs rīkojušās visas trešās valstis pasaulē, pat ne lielākā daļa trešo valstu. Tāpēc daudzpusēji risinājumi nemazina un nekad nemazinās nepieciešamību pēc saprātīgiem vienpusējiem risinājumiem Briseles režīmā. Dalībvalstu tiesu pienākums izskatīt strīdus, kas ir cieši saistīti ar trešām valstīm, nav šāds risinājums.

4)      ES likumdevēja iespējamais “skaidrais nodoms”

139. Tomēr BSH, Francijas valdība un Komisija apgalvo vai vismaz netieši norāda, ka ES likumdevēja “skaidrais nodoms”, pieņemot Briseles I bis regulu, bija tāds, ka dalībvalstu tiesām, ja tās ir kompetentas saskaņā ar šo instrumentu, ir pienākums izskatīt un izšķirt strīdus, kas ir cieši saistīti ar trešām valstīm, izņemot gadījumus, kad ir piemērojams šīs regulas 33. un 34. pants. Lai gan minētā valdība labi apzinās iepriekš uzskaitītos šā risinājuma trūkumus un tādējādi nav apmierināta ar rezultātu, tā apgalvo, ka Tiesai nav jālabo likumdevēja griba interpretācijas ceļā.

140. Varu tikai piekrist šā argumenta pamatā esošajai vispārīgajai idejai. Tomēr uzskatu, ka šajā gadījumā tam nav nozīmes.

141. Pirmkārt, tāpat kā ģenerāladvokāts M. Bobeks [M. Bobek] secinājumos lietā BV (132) , uzskatu, ka ES likumdevēja nodoms principā ir izšķirošs tikai tad, ja tas ir skaidri izteikts pieņemtajā tiesību aktā. Kā inter alia paskaidrots šo secinājumu 118. punktā, šajā gadījumā tas tā nav. Ja likumdevēja griba būtu bijusi tāda, kā to skaidro Francijas valdība un Komisija, tam būtu bijis pietiekami daudz iespēju to norādīt – vismaz īpaši tam veltīt kādu Brisele I bis regulas apsvērumu.

142. Otrkārt, attiecībā uz likumdošanas procesa, kura rezultātā tika pieņemta šī regula, arī piekrītu ģenerāladvokātam Bobekam, ka, vispārīgi runājot, Tiesai nevajadzētu veikt “gandrīz arheoloģiskus izrakumus” instrumentā travaux préparatoires un sajust saikni ar notikumiem, idejām un nodomiem, ko tā (no jauna) atklāj šādā veidā, it īpaši tāpēc, ka šāda darbība parasti nepalīdz rast skaidru priekšstatu, bet gan atklāj sarežģītu un neskaidru ainu (133). Tieši tā ir arī izskatāmajā lietā.

143. Kā uzsver Francijas valdība un Komisija, no attiecīgajiem travaux préparatoires skaidri izriet, ka ES likumdevējs apzinājās problēmu, ko radīs Briseles režīma piemērošana “ārējām” situācijām (134). Turklāt, lai gan sākotnējā Komisijas priekšlikumā bija ietverts tikai jauns noteikums par vienlaicīgu tiesvedību, vairākos likumdošanas procesa posmos gan Eiropas Parlamentā (135), gan Padomē tika iesniegti priekšlikumi – it īpaši no Francijas un Apvienotās Karalistes delegācijas (136) – iekļaut noteikumus, kas paredzētu rīcības brīvību atteikties no jurisdikcijas lietās, kuru strīda priekšmets ir cieši saistīts ar trešo valsti vai tiesas izvēles līgumu, kur izraudzītas trešās valsts tiesas.  Ir skaidrs, ka likumdevējs šos priekšlikumus noraidīja, jo galīgajā tekstā (kas kļuva par Briseles I bis regulas 33. un 34. pantu) tika saglabāti tikai noteikumi par vienlaicīgu tiesvedību.

144. Tomēr nebūtu jāizdara pārsteidzīgi secinājumi. Publiski pieejamos dokumentos ir maz (ja vispār ir) skaidrojumu par to, kāpēc ES likumdevējs noraidīja šos priekšlikumus (137), vai – kas ir vissvarīgāk šajā lietā – par sekām, kādas, pēc tā domām, šādu īpašu noteikumu neesamībai Briseles režīmā būtu bijis jārada dalībvalstu tiesu jurisdikcijai attiecībā uz strīdiem, kas cieši saistīti ar trešām valstīm. Proti, neatradu nevienu norādi, nemaz nerunājot par skaidru paziņojumu, ka likumdevējs, nepievienojot šādus noteikumus, būtu vēlējies liegt dalībvalstu tiesām iespēju atteikties no jurisdikcijas. Patiesībā vienīgais Padomes iekšējais dokuments, kuru man izdevās atrast un kurā Francijas un Apvienotās Karalistes valdības priekšlikumi ir apspriesti pēc būtības, ir Vācijas delegācijas piezīme, kurā norādīts pretējais. Šajā ziņā šī delegācija paziņo, ka iebilst pret šiem priekšlikumiem, bet – kas ir būtiski – pamatojas uz to, ka Briseles I regula nenosaka galīgu regulējumu dalībvalstu tiesu starptautiskajai jurisdikcijai attiecībā uz trešo valstu tiesām” un ka tādēļ “arī turpmāk būtu jāatstāj iespēja dalībvalstīm savos tiesību aktos patstāvīgi reglamentēt tāda līguma sekas, ar kuru jurisdikcija tiek piešķirta trešās valsts tiesām” (138).  Šajā skaidrojumā izteiktais viedoklis ir līdzīgs spriedumam Coreck Maritime, kas aplūkots šo secinājumu 121. punktā (139).

145. Turklāt, manuprāt, likumdevēja atteikums pievienot šādus noteikumus, izņemot 33. un 34. pantu, ir jāskata kontekstā. Atgādinu, ka Komisijas sākotnējais nodoms attiecībā uz tiesību akta priekšlikumu bija pilnībā “internacionalizēt” Briseles režīmu, iekļaujot tajā atbildētājus, kuru domicils ir trešās valstīs (140). Tomēr likumdevējs noraidīja šo ideju, inter alia tāpēc, ka šāda paplašināšana varētu ietekmēt Eiropas Savienības attiecības ar tās starptautiskajiem partneriem un ka tiesvedības dalībniekiem rastos grūtības panākt dalībvalstu tiesu pieņemto lēmumu atzīšanu ārvalstīs. Šajā kontekstā šķiet, ka likumdevējs nav vēlējies uzspiest visaptverošu risinājumu strīdu jautājumiem, kas ir cieši saistīti ar trešām valstīm. Tas drīzāk vēlējās šo jautājumu risināt a minima, reglamentējot tikai vienlaicīgas procedūras, bet pārējo (pagaidām) atstājot valsts tiesību aktu ziņā (141).

146. Visbeidzot, katrā ziņā nedomāju, ka ES likumdevējam jebkad būtu bijusi kompetence noteikt dalībvalsts tiesām pienākumu lemt par jautājumiem, kas skar trešo valstu suverēnās tiesības un intereses, vai prasīt, lai šīs tiesas vispārēji noliegtu tiesas izvēles līgumus, kas attiecas uz šādu valsti. Acīmredzami, ka starptautiskās publiskās tiesības un Hartas 16. pants kā augstāka juridiskā spēka normas nosaka likumdevēja rīcības brīvību, pieņemot tādu sekundāro ES tiesību aktu kā Briseles I bis regula. Šo secinājumu 128. un 131. punktā paskaidroju, kāpēc šāds risinājums būtu pretrunā šīm augstāka juridiskā spēka normām. Tādējādi, lai gan likumdevējs varēja likumīgi izvēlēties šajā tiesību aktā iekļaut noteikumus, kas reglamentē nosacījumus, ar kādiem dalībvalsts tiesa var atteikties no jurisdikcijas par labu trešo valstu tiesām šādās situācijās, vai arī neiekļaut šādus noteikumus, tomēr no pēdējās izvēles nevar izrietēt viedoklis, ko aizstāv Francijas valdība un Komisija.

d)      Dalībvalstu tiesas var atteikties izskatīt šādus strīdus, ja tas “atspoguļo” regulas sistēmu

147. Tāpat kā Electrolux uzskatu, ka, lai gan saskaņā ar Briseles I bis regulas noteikumiem dalībvalsts tiesām var būt jurisdikcija izskatīt strīdus, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar trešām valstīm vai uz kuriem attiecas ekskluzīvs tiesas izvēles līgums, kur ir norādītas to tiesas, šī regula ļauj tām atteikties izskatīt lietu. Tā ir gluži vienkārši vienīgā racionālā atbilde, kas ļauj sasniegt šā instrumenta mērķi un nodrošināt tā atbilstību augstāka juridiskā spēka normām.

148. Jāatzīst, ka attiecībā uz šiem konkrētajiem strīdiem ir netieša atkāpe no 4. panta 1. punkta obligātās piemērojamības. Tā kā šajā instrumentā (vēl) nav ietverti noteikumi, kas dalībvalstu tiesām piešķirtu pilnvaras atteikties no jurisdikcijas šādos scenārijos, tas nozīmē, ka šādas normas neesamība ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ļauj šīm tiesām to darīt, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem. Tieši uz to Tiesa norādīja spriedumā Coreck Maritime.

149. Tomēr dalībvalstu tiesām nav neierobežota rīcības brīvība, pamatojoties uz valsts tiesībām, atteikties no jurisdikcijas izskatīt šos strīdus (kā tas varētu izrietēt no šā pēdējā sprieduma, lasot to atsevišķi). Kā to jau senāk paskaidroja G. Droz un kā kopš tā laika šo viedokli ir apstiprinājusi lielākā daļa tiesu (142) un zinātnieku (143), kas nodarbojās ar šo jautājumu, dalībvalstu tiesas var to darīt tikai tad, ja tas “atspoguļo” Briseles I bis regulas noteikto sistēmu. Konkrēti, tās var tā rīkoties gadījumos, kad tiesai būtu jāatsakās no jurisdikcijas saskaņā ar minētās regulas 24. un 25. pantu, ja pastāvētu līdzīga saistība ar kādu dalībvalsti (144).

150. Šī “atspoguļojamības” prasība, pirmkārt, nozīmē, ka dalībvalsts tiesa var atteikties īstenot jurisdikciju strīdā, kas saistīts ar trešo valsti, tikai tad, ja strīdā izskatāmajai lietai pēc būtības ir piemērojams kāds no 24. pantā paredzētajiem izņēmuma jurisdikcijas noteikumiem (145) vai ja šajā tiesā ir celta prasība neatkarīgi no tiesas izvēles līguma, kas atbilst 25. pantā noteiktajām prasībām (tātad līdzīgā “ES iekšējā” strīdā būtu piemērojama vai nu viena, vai otra tiesību norma) (146). Otrkārt, attiecībā uz šiem līgumiem, ievērojot spriedumu Mahamdia, “atspoguļojamība” nozīmē, ka šāda rīcība būtu jāveic tikai tad, ja tiek ievēroti “ES iekšējos” strīdos noteiktie ierobežojumi uz to ietekmi. Proti, tiesa nevar atzīt šādu līgumu par spēkā esošu, ja uz strīdu attiecas citas dalībvalsts tiesu izņēmuma jurisdikcija vai ja šis līgums neatbilst regulas tiesību normām, kas aizsargā vājākās puses (apdrošinājuma ņēmēju, patērētāju vai darbinieku) (147).

151. Šāda “atpoguļošanas” prasība ir gan loģiska, gan būtiska. Proti, tas, ka tiesa var atteikties no jurisdikcijas “ārējā” situācijā, ja saskaņā ar kādu no šīm tiesību normām tai situācijā “ES iekšienē” būtu bijis jārīkojas tāpat, nodrošina Briseles režīma konsekvenci. Tas arī ļauj īstenot 24. un 25. pantā paredzēto politiku abos gadījumos. Turklāt nebūtu iemesla “ārējām” situācijām piemērot labvēlīgāku režīmu nekā “ES iekšējiem” strīdiem. Ja ES tiesību aktos netiktu noteiktas valsts tiesu pilnvaras, primāros noteikumus, kas piešķir izņēmuma jurisdikciju dalībvalstīm vai kas aizsargā vājākās puses, uzņēmumi varētu viegli apiet, vienkārši iekļaujot līgumos tiesas izvēles līgumus, kuros izraudzīta trešās valsts tiesa, un tādējādi tiesas izvēles līgumi zaudētu lielu daļu savas efektivitātes (148).

152. Ja šie nosacījumi ir izpildīti, prasība par “atspoguļojamību” nenozīmē, ka tiesai ir jāatsakās no jurisdikcijas tādā veidā, kā tas ir prasīts Regulas 24. vai 25. pantā gadījumos, kad tie ir tieši piemērojami, proti, automātiski. Iepriekš šo secinājumu 110. punktā paskaidroju, kāpēc tas tā nevar būt. Tas varētu radīt risku, ka netiek nodrošināts tiesiskums, tādējādi pārkāpjot Hartas 47. pantu. Attiecīgi šai tiesai ir jāpiešķir zināma ierobežota rīcības brīvība pārliecināties, ka i) attiecīgajām trešo valstu tiesām patiešām ir izņēmuma jurisdikcija saskaņā ar to starptautisko privāttiesību normām un ii) šīs puses tajās var saņemt efektīvu tiesību aizsardzību. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, dalībvalsts tiesai, kurā celta prasība, nevajadzētu atteikties no jurisdikcijas. Pretējā gadījumā tas būtu jādara. Ja šis jautājums nav skaidrs, tiesvedība būtu jāaptur līdz brīdim, kad puses būs vērsušās attiecīgās trešās valsts tiesā un būs skaidrs, ka šī tiesa iztiesās lietu tiesvedībā, kura sniedz taisnīgas tiesas garantijas (149).

153. No minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan Briseles I bis regulas 24. panta 4. punkts nav tieši piemērojams pamatlietā attiecībā uz jautājumu par Turcijas patenta spēkā esamību, ko Electrolux apstrīdēja, iesniedzot iebildumu, šai tiesību normai var būt “refleksīva iedarbība” uz Zviedrijas tiesu jurisdikciju. Tas nozīmē, ka minētās tiesas var izmantot tām saskaņā ar valsts tiesībām pieejamās pilnvaras, lai atteiktos izskatīt šo jautājumu un apturētu tiesvedību līdz brīdim, kad Turcijas tiesas, ievērojot iepriekš paskaidrotos nosacījumus, būs lēmušas par minētā patenta spēkā esamību.

154. Pretēji tam, ko apgalvo Francijas valdība, šādas netiešas atkāpes no Brisele I bis regulas 4. panta 1. punkta obligātās piemērojamības atzīšana nav contra legem vai, citiem vārdiem sakot, šīs regulas “pārrakstīšana”. Šāds risinājums neprasa Tiesai atkāpties no teksta, kurā, atgādinu, par aplūkojamo jautājumu nekas nav teikts un kurš tādējādi ir pieejams šādai teleoloģiskai un konsekventai interpretācijai.  Katrā ziņā tas varētu mudināt ES likumdevēju pievērsties šim jautājumam, pārskatot šo instrumentu.

155. Šādu (ierobežotu) iespēju atzīšana valsts tiesību aktos nenozīmē arī sprieduma Owusu atcelšanu, kā to apgalvo BSH un Komisija. Atgādinu, ka Tiesa no savas analīzes īpaši izslēdza hipotēzi par strīdiem, kas cieši saistīti ar trešām valstīm, vai tiesas izvēles līgumiem par labu trešo valstu tiesām. Tāpēc tā var pilnīgi pamatoti atzīt šīm situācijām pielāgotu izņēmumu no tās šķietami kategoriskā paziņojuma par (pašreizējā) Briseles I bis regulas 4. panta 1. punkta obligāto piemērojamību (150).  Turklāt tādējādi šis spriedums tiek saskaņots ar spriedumu Coreck Maritime. Faktiski šajos secinājumos ierosinātajai interpretācijai ir nenoliedzama priekšrocība, jo tā saskaņo visus spriedumus, kas attiecas uz izskatāmo jautājumu (sākot ar agrāko, spriedumu Coreck Maritime, līdz jaunākajam spriedumam IRnova), jo jebkura cita interpretācija liktu Tiesai atkāpties no dažiem šiem precedentiem.

156. Tomēr personas, kas iestājušās lietā, iebilst, ka, ja dalībvalstu tiesām būtu atļauts atteikties no jurisdikcijas strīdīgajos gadījumos saskaņā ar pilnvarām, kas tām ir rezervētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tas būtu pretrunā, ja ne sprieduma Owusu burtam, tad vismaz tā loģiskajam pamatojumam. Šāds risinājums patiešām radītu tādas pašas problēmas kā forum non conveniens doktrīna.

157. Manuprāt, šis salīdzinājums neiztur rūpīgu pārbaudi.

158. Spriedumā Owusu analizētās forum non conveniens doktrīnas piemērošana būtu devusi dalībvalstu tiesām plašu rīcības brīvību neīstenot jurisdikciju visos “ārējos” strīdos, pamatojoties uz tiesas piemērotību, ņemot vērā daudz un dažādu faktoru. Šāda elastīga, katram gadījumam pielāgota individuāla pieeja bija pilnīgā pretrunā Briseles režīma garam, kas balstīts uz skaidriem noteikumiem. Tas būtu nopietni ietekmējis jurisdikcijas paredzamību saskaņā ar šo režīmu, kas savukārt būtu apdraudējis tiesiskās noteiktības principu un Eiropas Savienībā reģistrētu personu tiesisko aizsardzību (jo atbildētājs nebūtu varējis saprātīgi paredzēt, kur pret viņu varētu tikt celta prasība, un prasītājam nebūtu garantiju, ka tiesa, kurā celta prasība, patiešām izskatīs lietu, lai gan tā ir noteikta saskaņā ar šo režīmu). Visbeidzot, tiktu ietekmēta minētā režīma vienveidīga piemērošana dalībvalstīs, ciktāl šī doktrīna ir atzīta tikai dažās no tām (151).

159. Turpretim šajā gadījumā ierosinu atzīt dalībvalstu tiesām šauru rīcības brīvību atteikties no jurisdikcijas īpašos apstākļos, ja un ciktāl tie “atspoguļo” risinājumus, kas piemērojami saskaņā ar regulas 24. un 25. pantu. Tādējādi pamatojumi, uz kuriem dalībvalsts tiesa var to darīt (trešās valsts ekskluzīvā jurisdikcija, tiesas izvēles līgums par labu trešās valsts tiesām), ir ierobežoti un precīzi, pretēji forum non conveniens doktrīnai. Tādējādi šādas rīcības brīvības atzīšana nerada tādu nenoteiktību, kādu radītu šīs doktrīnas piemērošana. Briseles regulējums pieļauj tiesām piešķirt ierobežotu rīcības brīvību, ja tas atbilst tā mērķiem (152). Tā tas ir šajā gadījumā.

160. Šāda rīcības brīvība neietekmē jurisdikcijas paredzamību. Pietiekami labi informēts prasītājs var saprātīgi paredzēt, ka viņam var nākties celt prasību, bet atbildētājs – ka pret viņu var tikt celta prasība saistībā ar 24. pantā paredzētajiem priekšmetiem attiecīgās trešās valsts tiesā. Turklāt šīm strīdā iesaistītajām pusēm diez vai varētu būt pārsteigums, ka tiesvedība ir jāierosina tiesās, kas norādītas to iepriekš noslēgtajā līgumā. Faktiski šis risinājums uzlabo jurisdikcijas paredzamību, jo tas veicina līdzīgu “ES iekšējo” un “ārējo” strīdu salīdzināmu izskatīšanu.

161. Tas arī stiprina tiesisko noteiktību, jo ļauj dalībvalstu tiesām īstenot līgumus, kas paredzēti tās nodrošināšanai. Tiek uzlabota arī Eiropas Savienībā nostiprinātā personu tiesiskā aizsardzība. Tas ļauj izvairīties no tā, ka atbildētājam savas dalībvalsts tiesās būtu jāsaskaras ar tiesvedību, kuras rezultātā tiktu pieņemti bezjēdzīgi lēmumi vai kura tiktu ļaunprātīgi sākta, pārkāpjot šādu līgumu. Ir nodrošināta arī prasītāja tiesiskā aizsardzība, jo viņš joprojām varēs celt prasību dalībvalstu tiesās, ja nebūs varējis panākt taisnīgu spriedumu attiecīgās trešās valsts tiesā.

162. Visbeidzot, attiecībā uz Briseles I bis regulas noteikumu vienādu piemērošanu dalībvalstīs norādu, ka dažās dalībvalstīs, kurās piemēroja forum non conveniens doktrīnu, ir plaši atzīts, ka šajās valstīs tiesām nebūtu jāuzņemas tiesvedība saistībā ar strīdiem, kuru priekšmets ir cieši saistīts ar trešo valsti, un ka principā būtu jāīsteno jurisdikcijas nolīgumi, kuros norādītas ārvalstu tiesas (153). Tādējādi visu dalībvalstu tiesām parasti būtu savos valsts tiesību aktos noteiktas pilnvaras atteikties no jurisdikcijas šādos apstākļos. Lai gan precīzi nosacījumi, ar kādiem tās šīs pilnvaras īstenotu, principā varētu būt atšķirīgi dažādās dalībvalstīs, atgādinu, ka Savienības tiesības diezgan lielā mērā nosaka valsts tiesību normas, kā paskaidrots šo secinājumu 150. un 152. punktā. Tas nodrošina, ka dalībvalstu tiesas šādu risinājumu piemērotu pietiekami konsekventi.

V.      Secinājumi

163. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbildēt uz Svea Hovrätt (Apelācijas tiesa, Stokholma, Zviedrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 24. panta 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja dalībvalsts tiesās ir ierosināta tiesvedība par citā dalībvalstī reģistrēta patenta pārkāpumu un iespējamais pārkāpējs ceļ iebildumu par spēkā neesamību, šīm tiesām nav jurisdikcijas lemt par spēkā esamības jautājumu.

2)      Regulas (ES) Nr. 1215/2012 24. panta 4. punkts

ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams attiecībā uz trešā valstī reģistrēta patenta spēkā esamību. Tomēr šo jautājumu nevar izspriest arī dalībvalstu tiesas, kuras ir kompetentas saskaņā ar citu šīs regulas noteikumu.

---

1      Oriģinālvaloda – angļu.

---

2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2012. gada 12. decembris) (OV 2012, L 351, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles I bis regula”).

---

3      Spriedums, 2006. gada 13. jūlijs (C‑4/03, turpmāk tekstā – “GAT”, EU:C:2006:457).

---

4      Skat. EPK 1. pantu, 2. panta 1. punktu un 10.–25. pantu. EPK noteiktais režīms nav daļa no ES tiesībām, jo Eiropas Savienība pati nav šā līguma līgumslēdzēja puse.

---

5      Skat. EPK 52.–57. un 94.–97. pantu.

---

6      Skat. EPK 3. un 79. pantu.

---

7      Skat. EPK 2. panta 2. punktu un 64. panta 1. punktu.

---

8      EPK 99.–105. pantā ir noteikta iebildumu procedūra, kuru persona var izmantot, lai lūgtu EPI centralizēti Eiropas mērogā anulēt “Eiropas patentu” deviņu mēnešu laikā pēc tā piešķiršanas.

---

9      Skat. EPK 138. pantu. Uzsveru, ka daudzu sarežģītu debašu un priekšlikumu rezultātā ir izveidots “vienota spēka Eiropas patents”, pateicoties vairāku dalībvalstu ciešai sadarbībai. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1257/2012, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi (OV 2012, L 361, 1. lpp.), “Eiropas patentam”, ko EPI piešķīrusi, izmantojot centralizētu EPK procedūru, ar zināmiem nosacījumiem var piešķirt “vienotu spēku” attiecībā uz visām iesaistītajām dalībvalstīm. Šāds patents tā īpašniekam piešķir vienotu aizsardzību un tiesības visās šajās valstīs. Turklāt, tā kā tas ir vienots īpašumtiesību dokuments, to var atsaukt tikai attiecībā uz visām šīm valstīm. Šis jaunais režīms stājās spēkā 2023. gada 3. jūnijā. Tomēr šajā lietā tas nav piemērojams. Proti, izskatāmais īpašumtiesību dokuments nav “vienota spēka Eiropas patents”.

---

10      Skat. EPK 64. panta 3. punktu un 8. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 864/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (OV 2007, L 199, 40. lpp.).

---

11      Turpretim tiesvedība attiecībā uz “vienota spēka Eiropas patentiem” ir uzticēta īpašai jurisdikcijai – Vienotajai patentu tiesai (skat. Padomes Vienotās patentu tiesas izveides nolīgumu 2013/C 175/01 (OV 2013, C 175, 1. lpp.).

---

12      EPK ir ietverts 1973. gada 5. oktobra Protokols par jurisdikciju un lēmumu atzīšanu attiecībā uz tiesībām piešķirt Eiropas patentus. Tomēr, kā norādīts tā nosaukumā, šis protokols reglamentē jurisdikciju šaurā jomā, proti, attiecībā uz prasībām par “tiesībām piešķirt Eiropas patentu” (skat. EPK 60. pantu), kas formulētas patenta piešķiršanas procedūras laikā.

---

13      Šīs prasības ietilpst “civillietās un komerclietās” 1. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, IRnova (C‑399/21, turpmāk tekstā – “IRnova”, EU:C:2022:648, 30. punkts)).

---

14      Ar Briseles I bis regulu tika aizstāta Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula “Brisele I””), ar kuru savukārt tika aizstāta 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstītā Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1978, L 304, 36. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”). Uzsveru, ka Tiesas interpretācija attiecībā uz šiem iepriekšējiem instrumentiem ir piemērojama attiecībā uz līdzvērtīgām Briseles I bis regulas normām (skat. inter alia spriedumu IRnova (29. un 37. punkts)). Tādējādi šajos secinājumos nošķiršu šos instrumentus tikai tad, kad tas būs nepieciešams.

---

15      EPI jurisdikcija saskaņā ar EPK noteikto centralizēto anulēšanas procedūru (skat. šo secinājumu 8. zemsvītras piezīmi) ir paredzēta 24. panta 4. punktā.

---

16      Skat. regulas “Brisele I bis” 25. panta 4. punktu un 26. panta 1. punktu.

---

17      Visbeidzot, tiesas spriedumu, kas pieņemts, pārkāpjot šo noteikumu, var atteikt atzīt citā dalībvalstī (skat. regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunktu).

---

18      Skat. spriedumus, 1983. gads 15. novembris, Duijnstee (288/82, EU:C:1983:326, 23.–25. punkts); GAT (15. un 16. punkts) un IRnova (40. un 48. punkts). Skat. arī P. Ženāra [P. Jenard] sagatavoto paskaidrojošo ziņojumu par Briseles konvenciju (OV 1979, C 59, 1. lpp., īpaši 36. lpp.; turpmāk tekstā – “Ženāra ziņojums”).

---

19      7. panta 2. punkts noteic, ka “lietās, kas attiecas uz neatļautu darbību”, personu var iesūdzēt “tās vietas tiesās, kur iestājies [..] notikums, kas rada kaitējumu”. Šajā ziņā, pirmkārt, trešās personas izdarīts patenta īpašniekam piešķirto ekskluzīvo tiesību pārkāpums ir “neatļauta darbība” šīs tiesību normas izpratnē. Otrkārt, vieta, “kur iestājies notikums, kas rada kaitējumu”, atrodas tās valsts teritorijā, kurā ir reģistrēts pārkāptais patents. Proti, tā kā no patenta izrietošās tiesības ir aizsargātas tikai tās valsts teritorijā, kura to ir izdevusi, šīs tiesības var tikt pārkāptas tikai tur (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220, 27. un 28. punkts).

---

20      Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2015. gada 22. janvāris, Hejduk (C‑441/13, EU:C:2015:28, 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra).

---

21      Skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [N. Jääskinen] secinājumus lietā Pinckney (C‑170/12, EU:C:2013:400, 46. punkts).

---

22      Izņemot, šķiet, Zviedrijas daļu.

---

23      Skat. spriedumu GAT (17. punkts). Atbildētājs pārkāpuma procedūrā var celt arī pretprasību par spēkā neesamību. Tas nav tikai iebildums, bet gan patstāvīgs prasījums. Iespējamais pārkāpējs vēlas panākt ne tikai prasījuma par pārkāpumu noraidīšanu, bet arī atsevišķu nolēmumu par attiecīgā patenta spēkā esamību. Būtībā tā ir prasība par spēkā neesamību, kas celta pārkāpuma procedūras laikā. Tādējādi tā ietilpst pirmajā kategorijā.

---

24      Skat. dažādu dalībvalstu tiesu judikatūru: Fawcett, J.J., Torremans, P., Intellectual Property and Private International Law, Oxford Private International Law Series, 2. izd., 7.22.–7.26. punkts.

---

25      Skat. spriedumu GAT (31. punkts un rezolutīvā daļa). Vai, citiem vārdiem sakot, ka tā ir piemērojama “neatkarīgi no tiesvedības formas, ja šajā tiesvedībā izvirzīts [attiecīgais jautājums] – vai nu prasībā, vai kā iebilde” (skat. minētā sprieduma 25. punktu).

---

26      Turklāt Tiesa vairākos pamatojuma punktos nepārprotami ņēma vērā pārkāpuma procedūras scenāriju, kurā spēkā neesamība ir celta kā iebildums (skat. spriedumu GAT (17. un 26. punkts)).

---

27      Skat. inter alia spriedumus, 2003. gada 8. maijs, Gantner Electronic (C‑111/01, EU:C:2003:257, 25. un 26. punkts); 2011. gada 12. maijs, Berliner Verkehrsbetriebe (C‑144/10, turpmāk tekstā – “BVG”, EU:C:2011:300, 37. un 38. punkts) un 2016. gada 16. novembris, Schmidt (C‑417/15, EU:C:2016:881, 25. punkts).

---

28      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1978. gada 9. novembris, Meeth (23/78, EU:C:1978:198, 7.–9. punkts), un 1995. gada 13. jūlijs, Danværn Production (C‑341/93, EU:C:1995:239, 13.–16. punkts). Skat. arī Hartley, T., Civil Jurisdiction and Judgments in Europe, Oxford University Press, Oksforda, 2017, 9.39. punkts.

---

29      Skat. inter alia spriedumus, 2014. gada 23. oktobris, flyLAL‑Lithuanian Airlines (C‑302/13, EU:C:2014:2319, 40. un 41. punkts); 2013. gada 3. oktobris, Schneider (C‑386/12, EU:C:2013:633, 29. punkts) un 2019. gada 10. jūlijs, Reitbauer u.c. (C‑722/17, EU:C:2019:577, 44. punkts). Skat. arī Ženāra ziņojumu, 34. un 39. lpp.; Gothot, P., Holleaux, D., La Convention de Bruxelles du 27 septembre 1968 : compétance judiciaire et effets des jugements dans la CEE, Parīze, Jupiter, 1985, 83. lpp., 141. punkts.

---

30      Dažās versijās, piemēram, vācu valodā, ir norādīts, ka izņēmuma jurisdikcijas noteikumi attiecas uz tiesvedību, kuras “strīda priekšmets” vai “priekšmets” ir tajā minētais jautājums. Citās versijās ir izmantoti neskaidrāki termini.

---

31      Skat. spriedumu BVG (īpaši 37. un 47. punkts).

---

32      Spriedums GAT (24., 26. un 27. punkts).

---

33      Tas, ka izņēmuma jurisdikcijas strīdus noteikums ir “obligāts”, a priori neko neizsaka par tā darbības jomu vai to, kāpēc tas būtu jāpiemēro jebkurā tiesvedībā, kurā tiek apspriests patentu spēkā esamības jautājums, pat tikai kā prejudiciāls jautājums. Tiesas argumentam, ka pretējā gadījumā “prasītājs varētu, tikai formulējot savu prasības pieteikumu, apiet [..] noteikum[u] par jurisdikciju” (spriedums GAT, 27. punkts (mans izcēlums )), ir nozīme tikai saistībā ar spriedumā GAT konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem. Tas nevar izskaidrot, kāpēc šis noteikums būtu jāpiemēro arī tad, ja atbildētājs ir cēlis iebildumu par spēkā neesamību, piemēram, pārkāpuma procedūrā.

---

34      Skat inter alia spriedumu Irnova (39. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

35      Skat. regulas “Brisele I bis” 15. apsvērumu.

---

36      Skat. spriedumu BVG (32. punkts).

---

37      Spriedums, 2012. gada 12. jūlijs, Solvay (C‑616/10, EU:C:2012:445, 47. punkts).

---

38      Proti, tas attiecas ne tikai uz pārkāpuma procedūrām, jo, piemēram, var tikt celts arī iebildums par to, ka nav spēkā prasība par licences līgumā paredzētās nodevas nemaksāšanu, utt.

---

39      Skat. regulas “Brisele I bis” 15. apsvērumu, kā arī inter alia spriedumu, 2021. gada 9. decembris, HRVATSKE ŠUME (C‑242/20, EU:C:2021:985, 30. punkts).

---

40      Spriedums GAT, 28. un 29. punkts.

---

41      Šis līgums ir C pielikums Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.).

---

42      Skat. inter alia spriedumu, 2017. gada 5. oktobris, Hanssen Beleggingen (C‑341/16, EU:C:2017:738, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

43      Skat inter alia spriedumu Irnova (36. un 40. punkts un tajos minētā judikatūra).

---

44      Šajā ziņā skat. spriedumu GAT (22. punkts).

---

45      Proti, pretēji tam, ko Tiesa netieši apgalvoja sprieduma IRnova 48. punktā, šis “materiālais vai juridiskais tuvums” pastāv arī attiecībā uz pārkāpuma procedūru. Patenta pārkāpums arī tiek noteikts, ņemot vērā reģistrācijas valsts tiesību aktus. Arī šajā gadījumā pastāv faktiskā saikne starp strīdu un šīs valsts teritoriju (skat. šo secinājumu 22. un 28. punktu). Šā iemeslu dēļ savā judikatūrā par 7. panta 2. punktu Tiesa ir nospriedusi, ka arī šīs valsts tiesas ir “vispiemērotākās”, lai izskatītu šādas lietas (skat. inter alia spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Wintersteiger (C‑523/10, EU:C:2012:220, 27. un 28. punkts)).

---

46      Skat. Usunier, L., “Compétence judiciaire, reconnaissance et execution des decisions en matière civile et commerciale. – Compétence. Règles de compétence exclusives. Article 24 du règlement (UE) n° 1215/2012”. JurisClasseur Droit international. 2015. gada 24. februāris, 584.–160. lpp., 3. punkts.

---

47      Gluži pretēji. Dalībvalstu patentu tiesību akti ir saskaņoti ar vairākiem starptautiskiem līgumiem, jo īpaši ar TRIPS līgumu. Turklāt attiecībā uz strīdiem par Eiropas patentu spēkā esamību atgādinu, ka patentspējas prasības (kas ir šādu strīdu pamatā), ir noteiktas EPK. Tādējādi tās ir identiskas visu līgumslēdzēju pušu tiesību aktos.

---

48      Katrā ziņā, pat ja 24. panta 4. punkta mērķis būtu pareizas tiesvedības nodrošināšana, šis mērķis nevarētu “prasīt” spriedumā GAT panākto risinājumu, jo tas var novest pie nepareizas tiesvedības attiecībā uz pārkāpuma procedūrām (skat. šo secinājumu 53. un 54. punktu).

---

49      Ženāra ziņojums, 36. lpp.

---

50      Tiesa to pieminēja, bet sīkāk neiztirzāja spriedumā GAT (23. punkts).

---

51      Šis skaidrojums, lai gan ir pamatots attiecībā uz “parastajiem” valsts patentiem, ir mazāk pārliecinošs attiecībā uz Eiropas patentiem. Atgādinu, ka šos patentus piešķir EPI un valstu administratīvās iestādes šajā procesā iesaistās tiktāl, ciktāl jāizpilda formālā prasība par “apstiprināšanu” attiecīgajā valstī.

---

52      Skat. inter alia Gothot, P. un Holleaux, D., minēts iepriekš 88.–89. lpp. 155. punktā; Treppoz, E., Répertoire de droit international – Contrefaçon, Dalloz, 5., 9., 10., 11. un 30. punkts; Fawcett, J.J., Torremans, P., minēts iepriekš, 19. lpp.; Gaudemet‑Tallon, H., un Ancel, M.‑E., Compétence et exécution des jugements en Europe : matières civile et commerciale : règlements 44/2001 et 1215/2012, Conventions de Bruxelles (1968) et de Lugano (1988 et 2007), LGDJ, Parīze, 6. izd., 2018, 162. lpp., 120. punkts; un Usunier, L., minēts iepriekš, 3. un 63. punkts.

---

53      Tiesas arguments spriedumā GAT (30. punkts), ka saskaņā ar dažu valstu procesuālajiem noteikumiem spēkā neesamības konstatējumam, kas ietverts lēmumā par pārkāpuma procedūru, ir erga omnes sekas un ka Briseles konvencijas 16. panta 4. punkta interpretācija nedrīkstētu atšķirties atkarībā no valsts tiesību aktos noteiktajām šāda lēmuma sekām, ir kļūdains. Tā vietā Tiesa būtu varējusi pilnīgi pamatoti (un likumīgi) nolemt, ka ir jāatceļ tāda procesuālo tiesību norma, kas paredz, ka pārkāpuma spriedumā veiktajiem konstatējumiem par spēkā esamību ir erga omnes sekas, un norādīt, ka tās piemērošana apdraud 16. panta 4. punkta lietderīgo iedarbību (skat. spriedumu, 1990. gada 15. maijs, Hagen (C‑365/88, EU:C:1990:203, 17. un 20. punkts)).

---

54      Skat. inter alia Szychowska, K., “Quelques observations sous les arrêts de la Cour de justice dans les affaires C‑4/03 GAT et C‑539/03 Roche”, Revue de Droit Commercial Belge, 2007, Nr. 5; Kur, A., “A Farewell to Cross‑Border Injunctions? The ECJ Decisions GAT v. LuK and Roche Nedertland v. Primus and Goldenberg”, International Review of Intellectual Property and Competition Law, 2006, 844. lpp.; Treppoz, E., minēts iepriekš, un Ancel, M.‑E., “Brevet – L’arrêt GAT : une occasion manquée pour la défence de la propriété intellectuelle en Europe”, Communication Commerce électronique, 2007, Nr. 5, 10. pētījums.

---

55      Skat. European Max Planck Group on Conflict of Laws in Intellectual Property, Draft Principles for Conflict of Laws in Intellectual Property, 2011. gada 25. marts, 2:401. panta 2. punkts un 4:202. pants. Skat. no: ASV, The American Law Institute, Intellectual Property: Principles Governing Jurisdiction, Choice of Law, and Judgements in Transnational Disputes, 2008, 211. punkta 2) apakšpunkts, 212. punkta 4) apakšpunkts un 213. punkta 2) apakšpunkts.

---

56      Šīs kodifikācijas iemesls lielā mērā ir netiešs. Šķiet, ka neilgi pēc sprieduma GAT pieņemšanas šie nosacījumi tika iekļauti 2007. gada 30. oktobrī parakstītās Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2007, L 339, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Lugāno II konvencija”) 22. panta 4. punktā, lai nodrošinātu saskaņotību starp šo tiesību normu un atbilstošo Briseles režīmā paredzēto jurisdikcijas noteikumu, kā tas ir interpretēts minētajā spriedumā (skat. Pocar F. Izskaidrojošais ziņojums [par Lugāno II konvenciju] (OV 2009, C 319, 1. lpp.), 102. punkts). Kad Padome Savienības vārdā apstiprināja šo konvenciju, tā arī apņēmās pārstrādāt regulu “Brisele I”, lai nodrošinātu abu instrumentu paralēlismu (skat. Padomes Lēmumu 2009/430/EK (2008. gada 27. novembris; OV 2009, L 147, 1. lpp., I pielikums)).

---

57      No minētā izriet, ka 24. panta 4. punkts neattiecas uz patentu spēkā esamības jautājumu per se, bet gan uz jebkuru “lietu”, kurā tiek izvirzīts šis jautājums. Pārkāpuma lieta, kurā ir celts iebildums par spēkā neesamību, būtu jāuzskata par tādu, kas attiecas uz patentu spēkā esamību šīs tiesību normas izpratnē, un no šādas definīcijas šķietami loģiski izriet, ka šī tiesvedība ietilpst reģistrācijas dalībvalsts izņēmuma jurisdikcijā.

---

58      Spriedumā BVG Tiesa, acīmredzami apzinoties pretrunas starp tās sniegtajām interpretācijām attiecībā uz izņēmuma jurisdikcijas noteikumu, kas (tagad) ir noteikts regulas “Brisele I bis” 24. panta 2. punktā, un spriedumu GAT, centās nošķirt abas lietas. Šajā nolūkā pietiek atgādināt, ka šajā kontekstā tā attiecībā uz spriedumu GAT rezumēja, ka reģistrācijas dalībvalsts tiesām ir izņēmuma jurisdikcija “visu lietu izskatīšanā, kurās apstrīdēta šī spēkā esamība” (spriedums BVG, 46. punkts (mans izcēlums)).

---

59      Spriedums, 2006. gada 13. jūlijs, (C‑539/03, EU:C:2006:458). Šajā spriedumā Tiesa izslēdza iespēju patenta īpašniekam koncentrēt visus prasījumus pret vairākiem pārkāpējiem, lai celtu tos tiesā, kurā domicils ir vienam no pārkāpējiem, saskaņā ar Briseles konvencijas 6. panta 1. punktu (tagad regulas 8. panta 1. punkts). Šajā ziņā kā vienu no iemesliem Tiesa norādīja, ka, pat ja šāda koncentrēšana būtu iespējama, tiesa nevarētu iestāties pret “daļēju strīdu patentu jautājumos sadalīšanos”, ja tiktu apstrīdēta patentu spēkā esamība, jo “šis jautājums [..] ietilpst [..] izņēmuma jurisdikcijā par labu tās [..] valsts tiesām, kuru teritorijā ir notikusi [..] reģistrācija” (40. punkts) (mans izcēlums).

---

60      Tas neizriet arī no regulas travaux preparatoires. Likumdevējs nav noraidījis priekšlikumu norādīt, ka gadījumā, ja pārkāpuma lietā tiek celts iebildums par spēkā neesamība, tiesām, kurās ir ierosināta šī lieta, būtu tikai jāaptur tiesvedība, līdz reģistrācijas valsts tiesas ir izlēmušas spēkā esamības jautājumu. Šādu priekšlikumu Komisija nekad nav izvirzījusi, nedz arī ierosinājusi likumdošanas procesa laikā. Patiesībā šķiet, ka likumdevējs šo jautājumu ir tikai mazliet apspriedis, ja vispār ir apspriedis.

---

61      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 8. maijs, Gantner Electronic (C‑111/01, EU:C:2003:257, 24.–32. punkts); 2003. gada 15. maijs, Préservatrice Foncière Tiard un BVG (35. punkts).

---

62      Jāatzīst, ka patenta īpašnieks dažkārt var paredzēt, ka iespējamais pārkāpējs cels iebildumu par spēkā neesamību. Šajā lietā Electrolux apgalvo, ka BSH bija pilnīgi spējīga tā rīkoties, jo to strīds gan par attiecīgā Eiropas patenta spēkā esamību, gan par tā pārkāpumu turpinājās vairāk nekā 10 gadus. Tomēr tas tā var nebūt vienmēr. Pat tad, ja patenta īpašnieks varētu paredzēt šāda iebilduma celšanu, viņš nevarētu būt pilnīgi pārliecināts. Izlemšana, kur celt prasību, kļūtu par spēli, kas balstīta uz iespējamību, ka tiks celta prasība par spēkā neesamību.

---

63      Pretēji tam, ko apgalvo Electrolux, uzskatu, ka šādas sekas nebūtu saderīgas arī ar regulas “Brisele I bis” 27. pantu. Atgādinu, ka šī tiesību norma uzliek dalībvalsts tiesai pienākumu izbeigt tiesvedību, ja tajā ceļ “prasību, kura galvenokārt attiecas uz” (mans izcēlums) inter alia citā dalībvalstī reģistrēta patenta spēkā esamību. Uzskatīt, ka pārkāpuma procedūra “galvenokārt attiecas” uz spēkā esamību gadījumos, kad šis jautājums ir izvirzīts tikai kā prejudiciāls jautājums, nozīmētu paplašināt šīs tiesības normas jēgu.

---

64      Electrolux arguments, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/48 (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp., un labojums – OV 2004, L 195, 16. lpp.) ir saskaņoti procesuālie noteikumi, kas piemērojami pārkāpuma procedūrās, lai patenta īpašniekiem visās dalībvalstīs būtu līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, ir kļūdains. Proti, problemātiski jau ir tas, ka jāsāk vairākas tiesvedības, nevis viena (pat ja katra tiesa, kurā celta prasība, piedāvātu atbilstošas garantijas).

---

65      Vai arī šīs valsts iestādes, vispārīgāk runājot. Spēkā neesamības procedūru var sākt arī attiecīgajā patentu iestādē.

---

66      Skat., piemēram, Code de procédure civile (Francijas Civilprocesa kodekss) 49. pantu.

---

67      Proti, tā kā iespējamais pārkāpējs ir tas, kurš apstrīd attiecīgā patenta spēkā esamību, ir tikai loģiski, ka viņam ir pienākums ierosināt spēkā neesamības procedūru. Turklāt visās dalībvalstīs nav pieejams pozitīvs tiesas paskaidrojošs spriedums attiecībā uz patenta spēkā esamību (skat. Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ar to, kā tiek piemērota [Briseles I regula] (COM(2009) 174 galīgā redakcija, turpmāk tekstā – “Komisijas 2009. gada ziņojums”, 2009. gada 21. aprīlis, 6. un 7. lpp.)).

---

68      Skat. spriedumu BVG (46. punkts).

---

69      Patenta pretenzijās nosaka patentētā izgudrojuma robežas, proti, – ko patents aptver vai neaptver. Tādējādi šo pretenziju interpretācijai ir izšķiroša nozīme, lai noteiktu, vai iespējamā pārkāpēja veiktās darbības ietilpst patenta darbības jomā un tādējādi pārkāpj patentu. Patenta pretenzijām ir arī izšķiroša nozīme, lai noteiktu, vai patents ir vai nav spēkā esošs. Proti, viens no parastajiem nosacījumiem, lai piešķirtu patentu konkrētam izgudrojumam, ir šā izgudrojuma “novitāte”. Lai novērtētu, vai ir izpildīta šī prasība, attiecīgo izgudrojumu, kā tas definēts šajās pretenzijās, salīdzina ar “iepriekšējo” tehnikas līmeni (attiecībā uz Eiropas patentiem skat. EPK 54. pantu un 69. panta 1. punktu).

---

70      Arī no šāda sarežģīta risinājuma varētu izvairīties, vienkārši ļaujot tiesām, kuras ir ārpus reģistrācijas valsts un kurās ir ierosināta pārkāpuma procedūra, lemt par patenta spēkā esamību kā par prejudiciālu jautājumu (skat. šo secinājumu 1. iedaļu).

---

71      Iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Patentlagen 61. panta otro daļu, ja pārkāpuma procedūrā tiek celts iebildums par spēkā neesamību, atbildētājam ir jāceļ atsevišķa prasība par spēkā neesamību.

---

72      Skat. Tang, Z. S., “Validity in Patent Infringement Proceedings – A New Approach to Transnational Jurisdiction”, Queen Mary Journal of Intellectual Property, 2021, 47.–68. lpp.

---

73      Skat. regulas “Brisele I bis” 38. apsvērumu un spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Hypoteční banka (C‑327/10, EU:C:2011:745, 48. punkts).

---

74      Tas arī ļautu patenta īpašniekam stratēģiski manevrēt. Tiesā, kas izskata patenta spēkā esamības prasību, tas varētu aizstāvēt šauru patenta pretenzijas interpretāciju, lai izvairītos no secinājuma, ka patents attiecas uz iepriekšējo tehnikas līmeni un tādējādi ir spēkā neesošs, savukārt tiesā, kas izskata pārkāpuma lietu, aizstāvēt atšķirīgu, plašāku šīs pretenzijas interpretāciju, lai iespējamā pārkāpēja darbības iekļautu patenta tvērumā.

---

75      Protams, kā apgalvo Electrolux, sprieduma GAT “šaurā” interpretācija, pat šādi skaidrota, joprojām nav ideāla no tiesību uz aizstāvību viedokļa. Lai efektīvi aizstāvētos pret fiktīvām prasībām par pārkāpumu, atbildētājs nevar vienkārši celt iebildumu pārkāpuma lietas laikā, bet tam papildus ir jāsāk spēkā neesamības procedūra patenta(-u) reģistrācijas valstī(-ās) (tas ne tikai nav ērti, bet arī būtiski dārgāk). Tomēr tiesības uz aizstāvību nav absolūti prerogatīvas (skat. inter alia spriedumu, 2012. gada 15. marts, G (C‑292/10, EU:C:2012:142, 49. punkts)). Tiesa spriedumā GAT (un pēc tam arī ES likumdevējs) acīmredzami uzskatīja, ka šāds šo tiesību ierobežojums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka tiek ņemta vērā reģistrācijas valsts izņēmuma jurisdikcija.

---

76      Skat. European Max Planck Group on Conflict of Laws in Intellectual Property, Draft Principles for Conflict of Laws in Intellectual Property, 2:703. panta 1. punkts.

---

77      Skat. Hess, B, Pfeiffer, T. un Schlosser, P., Report on the Application of Regulation Brussels I in the Member States (Study JLS/C4/2005/03), Ruprecht‑Karls‑Universität Heidelberg, 2007. gada septembris, 818. punkts.

---

78      Skat. inter alia spriedumu, 1990. gada 5. maijs, Hagen (C‑365/88, EU:C:1990:203, 17., 19. un 20. punkts).

---

79      Ir skaidrs, ka pārkāpuma lietā ir piemērojams 24. panta 4. punkts, ja iespējamais pārkāpējs ir cēlis šādu iebildumu saskaņā ar nosacījumiem, kuri attiecīgās tiesas procesuālajos noteikumos var būt paredzēti attiecībā uz iebilduma celšanas laiku un veidu. Ciktāl šie nosacījumi pārmērīgi neapgrūtina vai praktiski nepadara neiespējamu atbildētāja rīcību, tie nav apstrīdami saskaņā ar Savienības tiesībām.

---

80      Proti, iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Zviedrijas procesuālajiem noteikumiem tiesvedību prasībā par pārkāpumu var apturēt līdz brīdim, kad tiek pieņemts spriedums prasībā par spēkā neesamību.

---

81      Skat. inter alia ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumus lietā GAT (C‑4/03, EU:C:2004:539, 46. punkts); Pocar, F., iepriekš minēts, 102. punkts; Hartley, T., iepriekš minēts, 12.34. punkts.

---

82      Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2012. gada 12. jūlijs, Solvay (C‑616/10, EU:C:2012:445, 49. un 50. punkts).

---

83      Šīs tiesas varētu arī pieņemt pagaidu, izpildāmu lēmumu par pārkāpumu, ja tiek pieņemts pretējs lēmums par spēkā esamību.

---

84      Skat. ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumus lietā GAT (C‑4/03, EU:C:2004:539, 46. punkts); Tang, Z. S., iepriekš minēts, 47.–68. lpp.

---

85      Protams, ir jāņem vērā visi apstākļi. Spēkā neesamības lieta jau var būt pavirzījusies uz priekšu, tāpēc nav nepieciešams apturēt pārkāpuma lietu (utt.).

---

86      Skat. Direktīvas 2004/48 9. pantu.

---

87      Spriedums, 2012. gada 12. jūlijs, (C‑616/10, EU:C:2012:445, 31.–51. punkts).

---

88      Spriedums, 2005. gada 1. marts, Owusu (C‑281/02, turpmāk tekstā – “Owusu”, EU:C:2005:120, 24.–35. punkts).

---

89      Daži eksperti aizstāv pretēju viedokli. Viņi uzskata, ka, lai gan atbildētāja domicils ir galvenais Briseles režīma piemērošanas kritērijs, no Brisele I bis regulas 6. panta 1. punkta izriet, ka attiecībā uz šādiem strīdiem nozīme ir tikai tam, kurā vietā atrodas attiecīgais īpašums (utt.) vai kura tiesa ir noteikta līgumā. Tādējādi, ja šie faktori norāda uz trešām valstīm, strīds neietilpst regulas piemērošanas jomā. Diemžēl šīs regulas tekstā tas faktiski nav teikts. 6. panta 1. punkts noteic, ka tad, ja atbildētāja domicils nav ES, piemēro valsts jurisdikcijas noteikumus, “ievērojot [..] 24. un 25. pantu”. Šis nosacījums, skaidri runājot, nozīmē to, ka šādā gadījumā strīdu tomēr reglamentē šīs regulas noteikumi, ja šajās divās tiesību normās minētie elementi norāda uz dalībvalsti. Tās nevar skaidrot tik plaši, lai uzskatītu, ka šis regulējums neattiecas uz strīdiem pret ES atbildētājiem, ja strīdi ir saistīti ar nekustamo īpašumu, kas atrodas trešā valstī, vai ar tiesas izvēles līgumu, kurā ir norādītas trešās valsts tiesas. Tiesas judikatūra apstiprina šo interpretāciju (skat. inter alia spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia (C‑154/11, turpmāk tekstā – “Mahamdia”; EU:C:2012:491, 39. punkts) un IRnova (25.–28. punkts)).

---

90      Taisnības labad jāatzīst, ka Briseles I bis regula nedaudz skar šo jautājumu (skat. šo secinājumu 115. punktu), kas tika pilnīgi ignorēts iepriekšējos tiesību aktos.

---

91      Francijas valdība uzskata, ka šāds risinājums ir nevēlams, bet tas ir noteikts regulas tekstā (skat. šo secinājumu 115. un 139. punktu).

---

92      Skat. Droz, G., Compétence judiciaire et effets des jugements dans le Marché commun, Parīze, Dalloz, 1972, 164.–169. un 204. punkts.

---

93      Skat. inter alia Mayer, P., Heuzé, V. un Remy, B., Droit international privé, LGDJ, Parīze, 12. izd., 2019, 360. punkts.

---

94      Tāpat minētās regulas 27. pantā ir noteikts pienākums dalībvalsts tiesai atteikties no jurisdikcijas tikai tad, ja lieta ir “citas dalībvalsts tiesu” jurisdikcijā.

---

95      Spriedums IRnova (34. un 35. punkts).

---

96      Spriedums, 2000. gada 9. novembris (C‑387/98, turpmāk tekstā – “Coreck maritime”, EU:C:2000:606, 17. un 19. punkts).

---

97      Skat. spriedumu, 2003. gada 9. decembris, Gasser (C‑116/02, EU:C:2003:657, 72. punkts).

---

98      Skat. Jenard‑Möller. Report on the Lugano Convention (OV 1990, C 189, 57. lpp.), 54. punkts, un Almeida Cruz, M, Desantes Real, M un Jenard, P. Report on the Convention of San Sebastián (OV 1990, C 189, 35. lpp.), 25. punkts.

---

99      Atzinums, 2006. gada 7. februāris (turpmāk tekstā – “Atzinums 1/03”, EU:C:2006:81).

---

100      Skat. spriedumu, 1971. gada 31. marts, Komisija/Padome (22/70, EU:C:1971:32, 17.–22. punkts).

---

101      Skat. šo secinājumu 135. punktu.

---

102      Atzinums 1/03 (153. punkts). Tas, ka 4. panta 1. punktu var piemērot, ja strīdos ar trešo valsti pastāv Briseles I bis konvencijas 24. un 25. pantā paredzētā saistība, izriet arī no regulas 33. un 34. panta (skat. šo secinājumu 106. zemsvītras piezīmi).

---

103      Skat. spriedumu Owusu (37. punkts).

---

104      Piemērojot anglosakšu tiesību sistēmas valstīs pazīstamo forum non conveniens doktrīnu, tiesa var atteikties īstenot savu kompetenci tā iemesla dēļ, ka citas valsts tiesa ir vairāk piemērota prasības izskatīšanai (skat. spriedumu Owusu (8. punkts)). Minētajā lietā Lielbritānijas tiesas uzskatīja, ka šī valsts ir Jamaika.

---

105      Tiesa noraidīja forum non conveniens doktrīnas piemērošanu, pamatojoties arī uz [tiesiskās noteiktības] principu (skat. šo secinājumu 156. punktu).

---

106      Šīs tiesību normas attiecas uz situāciju, kad jebkurš konkrēts prasījums (33. pants) vai saistītais prasījums (33. pants) paralēli tiek izskatīts dalībvalsts tiesā un trešās valsts tiesā. Pamatojoties uz attiecīgo tiesību normu, dalībvalsts tiesa, kas ir kompetenta saskaņā ar regulas 4. panta 1. punktu, var atteikties no jurisdikcijas par labu trešās valsts tiesai, ja pastāv konkrēti nosacījumi, tostarp, ja šāda rīcība ir “nepieciešama pareizai tiesvedības norisei”. Šajā ziņā 24. apsvērumā ir norāde uz strīdiem, kas cieši saistīti ar trešām valstīm, nosakot, ka, “ņemot vērā pareizu tiesvedības norisi, attiecīgās dalībvalsts tiesai būtu jāizvērtē” inter alia “vai konkrētajā lietā trešās valsts tiesai ir izņēmuma jurisdikcija apstākļos, kad izņēmuma jurisdikcija būtu arī dalībvalsts tiesai”. Tāpēc, ja ir piemērojams 33. vai 34. pants, dalībvalstu tiesas var netieši ņemt vērā šo saistību un atteikties no jurisdikcijas nevis minēto iemeslu dēļ per se, bet gan lis pendens situācijas dēļ. Tomēr, kā norādīts iepriekš, šīs tiesību normas ir piemērojamas tikai tad, ja prasība vispirms ir celta trešās valsts tiesā, nevis, ja tajā prasība ir celta pēc tam.

---

107      Manā ieskatā, par to netiek runāts arī 4. panta 1. punktā. Proti, šī tiesību norma ir jāinterpretē kopsakarā ar 5. panta 1. punktu. Pirmajā tiesību normā norādīts, ka atbildētāju “var iesūdzēt” tās dalībvalsts tiesā, kurā ir viņa domicils, bet otrajā tiesību normā paskaidrots, ka viņu “var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā vienīgi saskaņā ar [šajā regulā] izklāstītajiem noteikumiem”. Tādējādi šīs tiesību normas attiecas tikai uz jurisdikcijas sadalījumu starp dalībvalstīm. Tajās netiek izskatīts jautājums par to, vai atbildētāja domicila tiesas var atteikties no jurisdikcijas par labu trešās valsts tiesām un, ja var, tad kādos apstākļos.

---

108      Skat. Briggs, A., Civil Jurisdiction and Judgments, Informa Law, Oksona, 2015, 6. izd., 345., 316.–362. lpp., Mills, A., Party Autonomy in Private International Law, Cambridge University Press, Kembridža, 2018, 217. lpp. Proti, 33. un 34. pants neveido slēgtu sadaļu ar nosaukumu “Iespēja atteikties no jurisdikcijas par labu trešo valstu tiesām”. Gluži pretēji – tie ir daļa no regulas II nodaļas 9. iedaļas “Lis pendens un saistītas prasības”. Šajās tiesību normās nav arī norādīts, piemēram, ka “dalībvalsts tiesa var atteikties no jurisdikcijas par labu trešās valsts tiesām tikai tad, ja ...”. Tā vietā tajās ir norādīts, ka “ja” pastāv lis pendens situācija, dalībvalsts tiesa var tā rīkoties, ja ir izpildīti tajās paredzētie nosacījumi. Tas pats attiecas uz 24. apsvērumu. Tajā tikai norādīts, ka vienlaikus tiesvedības gadījumā dalībvalsts tiesa var ņemt vērā lietas ciešo saikni ar attiecīgo trešo valsti, lai izvērtētu, vai atteikties no jurisdikcijas. Tajā netiek norādīts, ka šādu saikni var ņemt vērā tikai šādā situācijā.

---

109      Skat. spriedumu Owusu (48.–52. punkts). Dažkārt tiek apgalvots, ka Atzinumā 1/03 ir atbalstīta šāda gramatiska interpretācija. Tas tā nav, jo tajā vienkārši nav aplūkots jautājums par to, vai dalībvalstu tiesām ir pienākums īstenot jurisdikciju, kas tām izriet no Briseles režīma. Līdzīgi arī spriedumā IRnova Tiesa neaplūkoja jautājumu par to, vai – tā kā 24. panta 4. punkts nav “piemērojams” strīdiem par trešās valstīs reģistrētu patentu spēkā esamību – dalībvalsts tiesām, kurās ir atbildētāja domicils, būtu pienākums izskatīt šo lietu. Tiesai tas nebija jādara, jo šī lieta neattiecās uz spēkā esamību (skat. minētā sprieduma 36.–48. punktu).

---

110      Spriedums Coreck (19. punkts un atsauce).

---

111      Skat. spriedumu Mahamdia (60.–66. punkts).

---

112      Šajā nozīmē skat. Mahamdia (65. punkts). Skat. arī Kistler, A.R.E., “Effect of exclusive choice‑of‑court agreements in favour of third states within the Brussels I Regulation Recast”, Journal of Private International Law, 2018, 14. sēj., Nr. 1, 79., 81.–83. lpp.; Hartley, T.C., iepriekš minēts, 13.19.–13.21. punkts. Tādējādi pieņemt BSH, Francijas valdības un Komisijas ierosināto viedokli nozīmētu arī delikāti atzīt, ka spriedumā Owusu Tiesa (1) netieši atcēla spriedumu Coreck Maritime un (2) izmantoja pilnīgi neskaidru argumentāciju spriedumā Mahamdia.

---

113      Attiecībā uz 24. panta 1. punktu skat. ģenerāladvokāta L. M. Pojareša Maduru [P. Poiares Maduro] secinājumus lietā ČEZ (C‑343/04, EU:C:2006:13, 35.–39. punkts); attiecībā uz 24. panta 4. punktu – šo secinājumu 60. punktu; attiecībā uz 24. panta 5. punktu –– spriedumu, 1992. gada 26. marts, Reichert un Kockler (C‑261/90, EU:C:1992:149, 26. punkts). Vispārīgi skat. Ženāra ziņojumu, 35. un 38. lpp.; Usunier, L., iepriekš minēts, 3., 43., 59. punkts.; Droz, G., iepriekš minēts, 137., 156. punkts.; Gaudemet‑Tallon, H., Ancel, M.‑E., iepriekš minēts, 104., 118. punkts.; Hartley, T., iepriekš minēts, 212. lpp., un Gothot, P., Holleaux, D., 154., 155., 158. punkts.

---

114      Skat. regulas “Brisele I bis” 14. apsvērumu, kā arī 6. panta 1. punktu un 24. pantu.

---

115      Vai, precīzāk sakot, tās varētu ņemt vērā, bet tikai vienlaicīgas tiesvedības gadījumā, nevis tad, ja dalībvalstu tiesās prasība būtu celta kaut vai vienu dienu pirms tās celšanas trešo valstu tiesās (skat. šo secinājumu 115. punktu), – tas būtu ne tikai nekonsekventi, bet pat absurdi. Eiropas Savienības un tās dalībvalstu “īpašās attiecības” nevar attaisnot tik atšķirīgu attieksmi. Šo valstu tiesības 24. pantā ir ņemtas vērā nevis tāpēc, ka tās ir Savienības dalībvalstis, bet gan tāpēc, ka tās ir suverēni starptautiskās kārtības subjekti.

---

116      Skat. inter alia Roorda, L., Ryngaert, C., “Public International Law Constraints on the Exercise of Adjudicatory Jurisdiction in Civil Matters”, no: Forlati, S., Franzina, P. (red.), Universal Civil Jurisdiction – Which Way Forward?, BRILL, 2020, 74.–95. lpp., un Mills, A., “Rethinking Jurisdiction in International Law”, The British Yearbook of International Law (2014), 84. sēj., Nr. 1, 187.–239. lpp.

---

117      Skat. inter alia Roorda, L., Ryngaert, C., minēts iepriekš, 77., 82., 87. lpp.; Mills, A., Party Autonomy in Private International Law, 233. lpp.; Usunier, L., minēts iepriekš, 1., 43., 67. punkts. Tomēr BSH un Komisija apgalvoja, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesa, piemēram, pasludinātu par spēkā neesošu patentu, ko piešķīrusi trešā valsts, tas neskartu šīs valsts suverenitāti, jo šis lēmums netiktu atzīts šajā valstī. Manuprāt, šāds arguments ir kļūdains divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, trešā valsts noliegtu jebkādu šāda lēmuma ietekmi tieši tāpēc, ka tas tiktu uztverts kā iejaukšanās suverēnā jautājumā. Otrkārt, tā kā šāds lēmums nekad nevarētu tikt izpildīts šajā valstī, a fortiori dalībvalstu tiesām nebūtu vispār jāpiešķir lemšanas pilnvaras (skat. šo secinājumu 134. punktu).

---

118      Skat. inter alia spriedumus, 1998. gada 16. jūnijs, Racke (C‑162/96, EU:C:1998:293, 46. punkts), un 2022. gada 26. aprīlis, Polija/Parlaments un Padome (C‑401/19, EU:C:2022:297, 70. punkts). Pat ja Tiesa kļūdaini uzskatītu, ka starptautiskajās tiesībās nepastāv šādi tiesu jurisdikcijas ierobežojumi, kā apgalvo Electrolux, dalībvalsts tiesas lemšana jautājumos, kas skar trešās valsts tiesības, tomēr būtu pretrunā starptautiski pieņemtajām pieklājības normām.

---

119      Skat. Briseles I bis regulas 14. un 19. apsvērumu, kā arī inter alia spriedumu, 2016. gada 7. jūlijs, Hőszig (C‑222/15, EU:C:2016:525, 44. punkts).

---

120      Ar noteikumu, ka ir izpildīti 25. pantā paredzētie nosacījumi un ir ievēroti ierobežojumi, ko nosaka aizsardzības noteikumi par jurisdikciju (skat. šo secinājumu 150. punktu).

---

121      Skat. Brisele I bis regulas 14. apsvērumu, 6. panta 1. punktu un 25. pantu.

---

122      Skat. šo secinājumu 115. punktu. Tas veicinātu neveselīgu “sacīksti” tiesās, jo katra puse censtos pirmā rīkoties, lai izpildītu tiesas izvēles līgumu vai panāktu gluži pretējo.

---

123      Skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, TP (Audiovizuālā materiāla redaktors sabiedriskajā televīzijā) (C‑356/21, EU:C:2023:9, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

124      Šāds ierobežojums neatbilstu Hartas 52. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Pirmkārt, tas nebūtu “paredzēts tiesību aktos”, jo šāds drastisks iznākums izrietētu no tā, ka Briseles I bis regulā nav īpašu noteikumu šajā jomā. Otrkārt, nez vai varētu uzskatīt, ka tas “patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējas nozīmes mērķiem” (skat. šo secinājumu 161. punktu). Treškārt, pat ja šāds mērķis pastāvētu, šāda ierobežojuma nekonsekvences vai pat absurduma dēļ to nebūtu iespējams aizstāvēt. Atgādinu, ka dalībvalstu tiesām būtu atļauts īstenot tiesas izvēles līgumus par labu trešajai valstij gadījumā, ja notiek vienlaicīga tiesvedība, bet ne tad, ja dalībvalstu tiesās prasība tiktu celta kaut vai vienu dienu pirms tās celšanas trešās valsts tiesās (skat. šo secinājumu 115. punktu).

---

125      Skat. inter alia spriedumu, 2022. gada 26. aprīlis, Polija/Parlaments un Padome (C‑401/19, EU:C:2022:297, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

126      Atteikums atzīt ārvalsts spriedumu, kas pieņemts, pārkāpjot prasītājas valsts izņēmuma jurisdikciju, ir parasta valsts tiesību norma. ES tā ir paredzēta arī Briseles I bis regulas 45. panta 1. punkta e) apakšpunkta ii) punktā, kā arī starptautiskās konvencijās, piemēram, Hāgas 2019. gada 2. jūlija Konvencijā par ārvalstu spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās vai komerclietās (2019. gada Hāgas spriedumu konvencija; skat. 5. panta 3. punktu un 6. pantu).

---

127      Skat. Briseles I bis regulas 71. panta 1. punktu un 73. panta 1. un 3. punktu, kā arī spriedumu, 2010. gada 4. maijs, TNT Express Nederland (C‑533/08, EU:C:2010:243).

---

128      Atgādinu, ka turpretim EPK nav ietvertas normas par starptautisko jurisdikciju, ar vienu izņēmumu, kas neattiecas uz šo lietu (skat. šo secinājumu 23. punktu). Tāpēc, kā uzsvēra visas personas, kas iestājušās lietā, pret tādu valsti kā Turcija, kas ir EPK līgumslēdzēja puse, ir jāizturas tāpat kā pret jebkuru citu trešo valsti Briseles I bis regulas noteikumu izpratnē.

---

129      Konvencija apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2014/887/ES (2014. gada 4. decembris) par to, lai Eiropas Savienības vārdā apstiprinātu Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem (OV 2014, L 353, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Hāgas konvencija”).

---

130      Skat. Lugano II konvencijas 22. un 23. pantu un Hāgas konvencijas 3. panta a) punktu.

---

131      Konkrēti, tās ir Apvienotā Karaliste, Ķīna, Meksika, Melnkalne, Singapūra un Ukraina. (skat. Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences statusa tabulu, 37; 2005. gada 30. jūnija Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem (pieejama https://www.hcch.net/en/instruments/conventions/status‑table/?cid=98)).

---

132      C‑129/19, EU:C:2020:375, 117.–123. punkts.

---

133      Ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumi lietā BV (C‑129/19, EU:C:2020:375, 123. punkts).

---

134      Šis jautājums, ņemot vērā turpmāko Briseles režīma pārstrādāšanu, tika uzsvērts vairākos Komisijas pasūtītos pētījumos (skat. inter alia Hess, B., Pfeiffer, T. un Schlosser, P., minēts iepriekš, 360.–362. un 388. punkts) un Komisijas 2009. gada ziņojumā (5. lpp.). Turklāt Komisija apspriedās šajā jautājumā ar ieinteresēto personu (skat. Eiropas Komisijas 2009. gada 21. aprīļa Zaļo grāmatu par Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās pārskatīšanu (COM(2009) 175 galīgā redakcija, 4. lpp.).

---

135      Skat. Eiropas Parlaments, Juridiskā komiteja, dok. 2010/0383(COD), 2011. gada 19. oktobris, 106., 112. un 113. grozījums.

---

136      Eiropas Savienības Padome, dok. 9474/11 ADD 8, 2011. gada 8. jūnijs, Note from the United Kingdom delegation to Working Party on Civil Law Matters (Brussels I), 7.–15. lpp.; dok. 9474/11 ADD 14, 2011. gada 16. jūnijs, Note from the French delegation to Working Party on Civil Law Matters (Brussels I), 8.–18. lpp.; dok. 8000/12, 2012. gada 22. marts, Note from the United Kingdom delegation to Working Party on Civil Law Matters (Brussels I), 1.–8. lpp.; dok. 8205/12, 2012. gada 27. marts, Note from the French delegation to Working Party on Civil Law Matters (Brussels I), 1.–7. lpp.

---

137      Vairākas reizes tiek pieminēts, ka Eiropas Savienība (toreiz) gatavojas apstiprināt Hāgas konvenciju (skat. Eiropas Savienības Padome, dok. 9549/12, 2012. gada 4. maijs, Note from the delegation of the United‑Kingdom to Working Party on Civil Law Matters (Brussels I), 2. lpp.), un tas varētu izskaidrot, kāpēc likumdevējs izvēlējās regulā neiekļaut noteikumus par tiesas izvēles līgumiem par labu trešām valstīm.

---

138      Eiropas Savienības Padome, dok. 13756/11 ADD 1, 2011. gada 9. septembris, Note from German delegation to Working Party on Civil Law Matters (Brussels I), 3. lpp. (mans izcēlums).

---

139      Akadēmiskajās publikācijās ir minēts arguments, ka ES likumdevējs patiešām vēlējās liegt dalībvalstu tiesām tiesības īstenot tiesas izvēles līgumus par labu trešo valstu tiesām, jo tas mudinātu trešās valstis pievienoties Hāgas konvencijai (skat. Beaumont, P., “The revived Judgments Project in The Hague”, Netherlands Internationaal Privaatrecht (NIPR), 2014, 4. sēj., 532.–539. lpp.). Turklāt autors piedalījās Padomes darba grupā, kas izstrādāja Briseles I bis regulu. Tomēr, lai saprastu ES likumdevēja gribu, ar šādu eksperta apgalvojumu nepietiek, it īpaši, ja tas ir pretrunā citu delegāciju paziņojumiem. Katrā ziņā ir mulsinoša doma, ka likumdevējs jebkad varētu būt vēlējies upurēt pušu autonomiju regulā, lai to veicinātu starptautiskā līmenī.

---

140      Skat. Komisijas priekšlikumu, 4. panta 2. punkts.

---

141      Skat. inter alia Eiropas Parlaments, Juridiskā komiteja. dok. A7‑0320/2012, 2012. gada 15. oktobris, ziņojums par Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādātā redakcija) ((COM(2010)0748)); Padome, dok. 9474/11 ADD 9, 2011. gada 10. jūnijs, Note from the Belgian delegation to Working Party on Civil Law Matters, 3. lpp.

---

142      Skat. inter alia Apvienotajā Karalistē High Court, Queen’s Bench Division (Augstā tiesa, Karaļnama kompetences lietu departaments ), Konkola Copper Mines plc pret Coromin [2005] 2 Lloyd’s Rep. 555; High Court, Queen’s Bench Division (Augstā tiesa, Karaļnama kompetences lietu departaments), Ferrexpo AG pret Gilson Investments [2012] EWHC 721 (Comm); Francijā, Cour de cassation, Chambre Civile 1 (Kasācijas tiesa, 1. Civillietu palāta), 2014. gada 2. aprīlis, 13‑11.192, FR:CCASS:2014:C100356. Skat. arī Nuyts, A., Study on Residual Jurisdiction, General Report, 2007, 73.–80. lpp.

---

143      Skat. inter alia Nuyts, A., “La théorie de l’effet réflexe”, no: Le droit processuel et judiciaire européen, Brisele, La Charte, 2003, 73.–89. lpp; Mills, A., Party Autonomy in Private International Law, 138. lpp.; Harris, J., “Stay of proceedings and the Brussels Convention”, ICLQ, 2005, 54. sēj., 933.–950. lpp; Bachmeir, T., Freytag, M., “Discretional elements in the Brussels Ia Regulation”, Journal of Private International Law, 2022, 18. sēj., Nr. 2, 296.–316. lpp.; Kistler, A.R.E., minēts iepriekš, 66.–95. lpp; Fawcett, J.J., Torremans, P., minēts iepriekš, 7.218. punkts; Usunier, L., minēts iepriekš, 14. punkts; De Verneuil Smith, P., Lasserson, B., Rymkiewicz, R., “Reflections on Owusu: The Radical Decision in Ferrexpo”, Journal of Private International Law, 2012, 8. sēj., Nr. 2, pp. 389.–405. lpp.; Dicey, A.V., Morris, J.H.C., Collins, L.A.C., The Conflict of Laws, Sweet & Maxwell U.K., 2012, 15. izd., 12.021.–12.024. punkts; skat. Goodwin, J., “Reflexive effect and the Brussels I Regulation”, Law Quarterly Review, 2013, 129. sēj., 317.–320. lpp.; Takahashi, K., “Review of the Brussels I Regulation: A Comment from the Perspectives of Non‑Member States (Third States)”, Journal of Private International Law, 2012, 8. sēj., Nr. 1, 8.–11. lpp.; Briggs, A., minēts iepriekš, 2.305.–2.308. punkts; Gaudemet‑Tallon, H., Ancel, M.‑E., minēts iepriekš, 106. punkts; Gothot, P., Holleaux, D., minēts iepriekš, 37., 142. punkts.

---

144      Protams, tas ir nepilnīgs no 24. un 25. panta izrietošā risinājuma “atspoguļojums” attiecībā uz ES iekšējiem strīdiem. Proti, jebkurai citai tiesai, kas nav norādītā tiesa, tiktu liegta jurisdikcija, un tai būtu pienākums atteikties no jurisdikcijas.

---

145      Nepietiek, piemēram, ar to, ka strīds attiecas uz trešās valsts patentu. Konkrēti, tam ir jāattiecas uz tā spēkā esamību vai reģistrāciju, kā paredzēts 24. panta 2. punktā.

---

146      Izņemot to, kas attiecas uz dalībvalsts tiesu izvēlēšanos.

---

147      Skat. Briseles I bis regulas 15., 19., 23. pantu un 25. panta 4. punktu.

---

148      Šajā nozīmē skat. spriedumu Mahamdia (64. punkts).

---

149      Skat. Kistler, A.R.E., minēts iepriekš, 89.–90. lpp; Nuyts, A., “La théorie de l’effet reflexe”, 6. punkts, Mills, A., Party Autonomy in Private International Law, 138., 233. lpp.; Goodwin, J., minēts iepriekš, 317.–320. lpp.; Gaudemet‑Tallon, H., Ancel, M.‑E., minēts iepriekš, 106. punkts; Bachmeir, T., Freytag, M., minēts iepriekš, 309. lpp., un Usunier, L., minēts iepriekš, 14. punkts.

---

150      Pēc analoģijas spriedumā, 1991. gada 27. jūnijs, Overseas Union Insurance u.c. (C‑351/89, EU:C:1991:279), Tiesa nepārprotami kategoriski noteica principu, kas reglamentē Briseles režīma lis pendens noteikumu darbību (“jurisdikcijas noteikšanas nolūkā nekādā gadījumā otrā tiesa, kurā celta prasība, nav labākā situācijā par pirmo tiesa, kurā celta prasība celta pirmajā”; 23. punkts). Tomēr tā skaidri paredzēja gadījumus, kad otrajai tiesai, kurā celta prasība, ir ekskluzīva jurisdikcija (skat. 20. punktu). Visbeidzot, 2014. gada 3. aprīļa spriedumā Weber (C‑438/12, EU:C:2014:212, 53. punkts un turpmākie) Tiesa atzina izņēmumu no šā principa tieši tādā gadījumā, ko tā sākotnēji bija paredzējusi.

---

151      Skat. spriedumu Owusu (38.–43. punkts).

---

152      Skat. Briseles I bis regulas 30., 33. un 34. pantu. Turklāt (nelielā) nenoteiktības pakāpe, ko rada šāda ierobežota rīcības brīvība, ir daudzkārt labāka nekā absolūtā noteiktība un absurds, ko radītu risinājums, kas paredzētu, ka ES tiesām ir pienākums izlemt šādas lietas.

---

153      Skat. Nuyts, A., Study on residual jurisdiction, 93.–96. un 103. punkts.