Prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko William Prym GmbH & Co. KG un Prym Consumer GmbH & Co. KG iesniedza 2005. gada 28. janvārī

(lieta T-30/05)

(2005/C 106/57)

tiesvedības valoda — vācu

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesā 2005. gada 28. janvārī izskatīšanai ir iesniegta prasība pret Eiropas Kopienu Komisiju, ko cēla William Prym GmbH & Co. KG un Prym Consumer GmbH & Co. KG, Štolberga [Stolberg], Vācija, kuru pārstāv advokāts H. J. Meijers-Lindemanis [H. J. Meyer-Lindemann], kas norādīja adresi Luksemburgā.

Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

Pamati un galvenie argumenti

Apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka laika posmā no 1994. gada 10. decembra līdz 1999. gada 31. decembrim prasītājas un citi uzņēmumi pārkāpa EKL 81. panta 1. punktu, veicot saskaņotās darbības un iesaistoties vairākās formālās divpusējās vienošanās, kas ir uzskatāmas par trīspusējām vienošanās, kuru ietekme un mērķis bija, pirmkārt, Eiropas metāla galantērijas preču tirgus sadale, kas ir uzskatāma par faktisku tirgus sadali šūšanas un speciālo adatu tirgū un citu adatu tirgū, un citos metāla galantērijas preču tirgos, un, otrkārt, Eiropas adatu tirgus ģeogrāfiskā sadale.

Prasība tiek balstīta uz trim pamatiem. Kā pirmais pamats tiek izvirzīts tiesību uz taisnīgu tiesu un pienākuma sniegt pamatojumu pārkāpums. Pēc prasītāju domām, atbildētāja nav pietiekami izvērtējusi vairākus prasītāju argumentus un nav skaidrs, kāpēc atbildētāja uzskata, ka pastāv sevišķi smags nodarījums. Sniegtais naudas soda apmēra pamatojums arī ir ļoti formāls, — tādējādi prasītāji nevarēja izprast, vai bija ņemti vērā atbildību mīkstinošie apstākļi. Visbeidzot, prasītāji norāda uz to, ka pamatojums vēlāk tika labots.

Otrā prasības pamata ietvaros prasītāji norāda uz vairākām, pēc viņu domām, faktiskām kļūdām EKL 81. panta 1. punkta piemērošanā. Pirmajai prasītājai nevarēja uzlikt naudas sodu, jo viņa nevarēja būt atbildīga par otrās prasītājas uzvedību. Turklāt atbildētāja nav ņēmusi vērā to, ka otrai prasītājai tirdzniecība ar attiecīgajām precēm nesa zaudējumus un ka vienošanās noslēgšana par ģeogrāfisku tirgus sadali, kas bija nosacījums citu uzņēmumu pieejai adatu ar aci tirgum, un ka līdz ar to šī vienošanās ierobežoja konkurenci, kas bez tās vispār nebūtu iespējama. Atbildētāja turklāt tiesas sēdē nepareizi novērtēja šo uzņēmumu lielumu un ekonomisko kapacitāti.

Trešais pamats ir saistīts ar naudas soda aprēķinu. Pēc prasītāju domām, tik liela naudas soda uzlikšana ir pielīdzināma sodam par kriminālpārkāpumu, kam nepietiek ar Regulas (1) 23. panta 3. punkta noteikumiem, kur likumdevējs pats pietiekami precīzi noteicis, kāds princips jāievēro, aprēķinot naudas soda apmēru konkrētā gadījumā. Jebkurā gadījumā naudas sods ir uzlikts pretēji Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam, jo tas ir vairāk nekā 10 % no katra prasītāja kopējā apgrozījuma un tā ekonomiskās sekas ir pilnīgi nesamērīgas ar nodarījumu, kā arī ar citiem iesaistītajiem uzņēmumiem uzlikto naudas sodu. Prasītājām turklāt ir nodarīts kaitējums, patvaļīgi nodalot lietas “Metāla galantērijas preces: Adatas” no lietām “Metāla galantērijas preces: Aizvākotāji”. Visbeidzot, atbildētāja nav izvērtējusi dažādus prasītāju atbildību mīkstinošos apstākļus un nav samazinājusi tiem uzlikto sodu sakarā ar to, ka tās neapstrīdēja lietas faktiskos apstākļus.

(1)  Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 04.01.2003.), 1. lpp.