1

Servier grupā, ko veido tostarp Servier SAS, Francijā reģistrēts mātesuzņēmums, Laboratoires Servier SAS un Servier Laboratories Ltd (turpmāk tekstā, atsevišķi vai kopā, – “Servier” vai “prasītājas”), ietilpst farmācijas uzņēmumi visā pasaulē. Mātesuzņēmuma vadības ekskluzīvo pārraudzību nodrošina Stichting FIRS, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām dibināta bezpeļņas organizācija.

2

Servier ir izstrādājusi perindoprilu – zāles izmantošanai sirds un asinsvadu medicīnā, kuras galvenokārt ir paredzētas paaugstināta asinsspiediena un sirds mazspējas ārstēšanai, izmantojot angiotensīnu konvertējoša enzīma (turpmāk tekstā – “AKE”) inhibēšanas mehānismu.

3

Perindoprila aktīvā farmaceitiskā sastāvdaļa (turpmāk tekstā – “AFS”), proti, bioloģiski aktīvā ķīmiskā viela, kas izraisa paredzēto ārstniecisko iedarbību, ir sāls formā. Sākotnēji izmantotais sāls bija erbumīns (jeb terc‑butilamīns), kas – tā procesa dēļ, kuru Servier izmanto tā sintēzei, – ir kristāliskā formā.

4

Perindoprila molekulas patents (patents EP0049658, turpmāk tekstā – “patents 658”) Eiropas Patentu iestādē (EPI) tika iesniegts 1981. gada 29. septembrī. Patenta 658 termiņam bija jābeidzas 2001. gada 29. septembrī, taču tā aizsardzība vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tai skaitā Apvienotajā Karalistē, tika pagarināta līdz 2003. gada 22. jūnijam, kā atļauts Padomes Regulā (EEK) Nr. 1768/92 (1992. gada 18. jūnijs) par papildu aizsardzības sertifikāta izstrādi zālēm (OV 1992, L 182, 1. lpp.). Francijā patenta 658 aizsardzība tika pagarināta līdz 2005. gada 22. martam, bet Itālijā – līdz 2009. gada 13. februārim.

5

1988. gadā Servier turklāt pieteica EPI vairākus patentus, kuri attiecās uz perindoprila molekulu ražošanas procesiem un kuru termiņš beidzās 2008. gada 16. septembrī, proti, patentus EP0308339, EP0308340, EP0308341 un EP0309324 (turpmāk tekstā attiecīgi – “patents 339”, “patents 340”, “patents 341” un “patents 324”).

6

2001. gadā Servier iesniedza EPI pieteikumus jauniem ar erbumīnu un tā ražošanas procesiem saistītiem patentiem, kuru skaitā bija patents EP1294689 (saukts par “beta patentu”, turpmāk tekstā – “patents 689”), patents EP1296948 (saukts par “gamma patentu”, turpmāk tekstā – “patents 948”) un patents EP1296947 (saukts par “alfa patentu”, turpmāk tekstā – “patents 947”).

7

Patents 947, kas attiecas uz erbumīna sāls alfa kristālisko formu un tās ražošanas procesu, tika pieteikts 2001. gada 6. jūlijā, un EPI to piešķīra 2004. gada 4. februārī.

8

Servier arī iesniedza valsts patentu pieteikumus vairākās Savienības dalībvalstīs, pirms tās bija pievienojušās Konvencijai par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī un stājās spēkā 1977. gada 7. oktobrī (turpmāk tekstā – “EPK”). Piemēram, Servier iesniedza patentu pieteikumus, kas atbilst patentam 947, Bulgārijā (BG 107532), Čehijas Republikā (PV2003-357), Igaunijā (P200300001), Ungārijā (HU225340), Polijā (P348492) un Slovākijā (PP0149-2003). Visiem aplūkojamajiem patentu pieteikumiem bija viens iesniegšanas datums – 2001. gada 6. jūlijs. Patenti tika piešķirti 2006. gada 16. maijā Bulgārijā, 2006. gada 17. augustā Ungārijā, 2007. gada 23. janvārī Čehijas Republikā, 2007. gada 23. aprīlī Slovākijā un 2010. gada 24. martā Polijā.

9

No 2002. gada Servier sāka izstrādāt otrās paaudzes perindoprilu, kurš tiek ražots no sāls, kas nav erbumīns, proti, no arginīna. Šim arginīna perindoprilam bija jārada uzlabojumi attiecībā uz uzglabāšanas ilgumu, palielinot to no diviem līdz trim gadiem, attiecībā uz stabilitāti, ļaujot izmantot tikai vienu iepakojuma veidu visās klimatiskajās zonās, un attiecībā uz uzglabāšanu, jo vairs nebūtu vajadzīgi nekādi īpaši uzglabāšanas apstākļi.

10

2003. gada 17. februārī Servier iesniedza Eiropas patenta pieteikumu par arginīna perindoprilu (patents EP1354873B, turpmāk tekstā – “patents 873”). Patents 873 tika piešķirts 2004. gada 17. jūlijā, un tā termiņa beigu datums bija 2023. gada 17. februāris. Arginīna perindoprils Savienības tirgos tika laists kopš 2006. gada.

11

Desmit ģenērisko zāļu ražotājas, kuru skaitā bija Niche Generics Ltd (turpmāk tekstā – “Niche”), Krka Tovarna Zdravil d.d. (turpmāk tekstā – “Krka”), Lupin Ltd un Norton Healthcare Ltd, meitasuzņēmums sabiedrībai Ivax Europe (turpmāk tekstā – “Ivax”), kas vēlāk apvienojās ar Teva Pharmaceuticals Ltd (turpmāk tekstā, atsevišķi vai kopā ar citām Teva grupas sabiedrībām, – “Teva”), 2004. gadā iesniedza iebildumu EPI pret patenta 947 reģistrāciju, lai panāktu tā pilnīgu atcelšanu, atsaucoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību.

12

2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja patenta 947 spēkā esamību pēc Servier sākotnējo patenta pretenziju nelieliem grozījumiem (turpmāk tekstā – “EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums”). Septiņas sabiedrības pārsūdzēja šo lēmumu. Niche izstājās no iebildumu procedūras 2005. gada 9. februārī, Krka – 2007. gada 11. janvārī un Lupin – 2007. gada 5. februārī. Ar 2009. gada 6. maija lēmumu EPI Tehnisko sūdzību palāta atcēla EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un atcēla patentu 947. Pārskatīšanas pieteikums, ko Servier iesniedza par šo lēmumu, tika noraidīts 2010. gada 19. martā.

13

2004. gada 11. augustāNiche arī iesniedza EPI iebildumu attiecībā uz patentu 948, taču izstājās no procedūras 2005. gada 14. februārī.

14

2005. gada 13. aprīlīTeva ierosināja iebildumu procedūru pret patentu 873. Iebildumu nodaļa šo iebildumu noraidīja, jo Teva nebija pierādījusi šī patenta izgudrojuma līmeņa nepietiekamību. 2008. gada 22. decembrīTeva pārsūdzēja šo lēmumu, bet pēc tam 2012. gada 8. maijā pārsūdzību atsauca.

15

Patenta 947 spēkā esamību ģenērisko zāļu sabiedrības turklāt apstrīdēja vairāku dalībvalstu tiesās, konkrēti Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē.

16

Apvienotajā Karalistē Servier2004. gada 25. jūnijāHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta), Apvienotā Karaliste) cēla prasību pret Niche saistībā ar patenta pārkāpumu, atsaucoties uz saviem patentiem 339, 340 un 341, jo Niche Apvienotajā Karalistē bija iesniegusi tirdzniecības atļaujas (TA) pieteikumus saistībā ar perindoprila ģenērisko versiju, kura bija izstrādāta partnerībā ar Matrix Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Matrix”), pamatojoties uz 2001. gada 26. martā noslēgtu nolīgumu (turpmāk tekstā – “Niche‑Matrix nolīgums”). 2004. gada 9. jūlijāNiche cēla pretprasību pret Servier par patenta 947 spēkā neesamību.

17

High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) tiesas sēde par apgalvotā pārkāpuma pamatotību visbeidzot tika noteikta 2005. gada 7. un 8. februārī, taču tā ilga tikai pusi dienas, jo Servier un Niche 2005. gada 8. februārī noslēdza izlīgumu, ar kuru tika izbeigta tiesvedība starp šīm abām pusēm.

18

Niche informēja Matrix par šīs tiesvedības norisi, un Matrix tajā piedalījās, Niche vārdā iesniedzot procesuālos rakstus High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)). Turklāt Servier 2005. gada 7. februārī nosūtīja Matrix oficiālu brīdinājumu, kurā Matrix tika pārmests, ka tā pārkāpj patentus 339, 340 un 341, un tika draudēts, ka tiks celta prasība par patenta pārkāpumu.

19

2004. gada rudenī Servier turklāt sāka apsvērt Niche iegādi. Tālab Servier uzdeva veikt sākotnēju auditu, kura pirmais posms tika pabeigts 2005. gada 10. janvārī – datumā, kurā tā iesniedza sākotnējo nesaistošo piedāvājumu iegādāties Niche kapitālu par summu no 15 līdz 45 miljoniem sterliņu mārciņu (GBP). Pēc sākotnējā audita otrā posma, kas norisinājās 2005. gada 21. janvārī, Servier2005. gada 31. janvārī mutiski informēja Niche, ka tā vairs nevēlas turpināt Niche iegādi.

20

Apvienotajā Karalistē 2005. gada 9. augustāIvax High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) lūdza patenta 947 atcelšanu. Tomēr 2005. gada oktobrī Servier un Ivax nolēma apturēt tiesvedību līdz galīgā lēmuma pieņemšanai iebildumu procedūrā EPI. Kā pretizpildījumu Servier apņēmās attiecībā pret Ivax, tās licences turētājiem un klientiem uz apturēšanas laiku Apvienotajā Karalistē necelt sūdzības, nelūgt peļņas atprasījumus vai citu finanšu kompensāciju kā vien saprātīgu atlīdzību par jebkādiem patenta 947 pārkāpumiem un necensties panākt ne noregulējumu ar rīkojumu, ne preču nodošanu. Servier arī apņēmās turpināt procedūru EPI ar pienācīgu rūpību un necensties panākt lūgumu izdot pagaidu rīkojumu saistībā ar prasību par pārkāpumu pēc procedūras EPI pabeigšanas.

21

Nīderlandē Pharmachemie BV, Teva meitasuzņēmums, 2007. gada 15. augustāRechtbank Den Haag (Hāgas rajona tiesa, Nīderlande) cēla prasību ar lūgumu atcelt patentu 947, kā tas bija spēkā Nīderlandē, pamatojoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un uz tā nereproducējamību. Rechtbank Den Haag (Hāgas rajona tiesa) šo lūgumu apmierināja 2008. gada 11. jūnijā. 2008. gada 7. oktobrīServier cēla apelācijas sūdzību par šo spriedumu, bet pēc tam neiesniedza nevienu iebildumu.

22

2006. gada 30. maijāServier Ungārijā iesniedza lūgumu izdot pagaidu rīkojumu nolūkā, pamatojoties uz patenta 947 pārkāpumu, aizliegt Krka apgrozībā laistas perindoprila ģenēriskas versijas tirdzniecību. Šis lūgums tika noraidīts 2006. gada septembrī.

23

Apvienotajā Karalistē 2006. gada 28. jūlijāServier High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) cēla prasību pret Krka par patenta 340 pārkāpumu. 2006. gada 2. augustā tā arī cēla prasību pret Krka par patenta 947 pārkāpumu, kā arī iesniedza lūgumu izdot pagaidu rīkojumu. 2006. gada 1. septembrīKrka iesniedza pretprasību par patenta 947 atcelšanu un 2006. gada 8. septembrī – vēl vienu pretprasību par patenta 340 atcelšanu. 2006. gada 3. oktobrīHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) apmierināja Servier lūgumu izdot pagaidu rīkojumu un noraidīja saīsinātas tiesvedības pieteikumu (motion of summary judgment), ko Krka bija iesniegusi 2006. gada 1. septembrī nolūkā panākt patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu. 2006. gada 1. decembrī tiesvedībā esošā lieta tika izbeigta pēc izlīguma starp pusēm un pagaidu rīkojums tika atcelts.

24

2006. gada 18. oktobrīLupin High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu tiesa)) cēla prasību par patenta 947, kā tas bija spēkā Apvienotajā Karalistē, spēkā neesamību un par to, lai tiktu konstatēts, ka ar perindoprila ģenērisko versiju, ko tā plānoja tirgot šajā valstī, nav noticis minētā patenta pārkāpums.

25

Apvienotajā Karalistē 2006. gada 1. augustāServier cēla prasību High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu tiesa)) pret Apotex Inc., atsaucoties uz patenta 947 pārkāpumu, jo pēdējā minētā 2006. gada 28. jūlijā bija laidusi klajā perindoprila ģenērisku versiju. Apotex iesniedza pretprasību par šī patenta atcelšanu. 2006. gada 8. augustā tika pasludināts pagaidu rīkojums, ar ko Apotex tika aizliegts importēt, piedāvāt tirdzniecībai vai tirgot perindoprilu. 2007. gada 6. jūlijāHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) nosprieda, ka patents 947 ir spēkā neesošs, pamatojoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu salīdzinājumā ar patentu 341. Līdz ar to rīkojums tika uzreiz atcelts un Apotex varēja atsākt tirgot savu perindoprila ģenērisko versiju Apvienotās Karalistes tirgū. 2008. gada 9. maijāCourt of Appeal (England & Wales) (Civil division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments), Apvienotā Karaliste) noraidīja Servier iesniegto apelācijas sūdzību par High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) spriedumu.

26

2008. gada 9. oktobrīHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) piesprieda atlīdzināt Apotex zaudējumus 17,5 miljonu GBP apmērā sakarā ar apgrozījuma zudumu rīkojuma īstenošanas laikā. 2011. gada 29. martāHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) tomēr lūdza Apotex atmaksāt šo summu Servier, pamatojoties uz principu ex turpi causa, ņemot vērā to, ka spēkā esošs Kanādas patents aizsargāja perindoprila molekulu līdz 2018. gadam un Apotex ražoja un tirgoja savas zāles Kanādā. Tomēr ar 2012. gada 3. maija spriedumu Court of Appeal (England & Wales) (Civil division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments)) šo nolēmumu atcēla. 2014. gada 29. oktobrīSupreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) noraidīja Servier iesniegto apelācijas sūdzību par Court of Appeal (England & Wales) (Civil division) (Apelācijas tiesas (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments)) spriedumu.

27

Nīderlandē Katwijk Farma BV, Apotex meitasuzņēmums, 2007. gada 13. novembrī cēla prasību Rechtbank Den Haag (Hāgas rajona tiesa) par patenta 947, kā tas bija spēkā Nīderlandē, atcelšanu. 2007. gada 7. decembrīServier iesniedza lūgumu izdot pagaidu rīkojumu pret Katwijk Farma, bet Rechtbank Den Haag (Hāgas rajona tiesa) to 2008. gada 30. janvārī noraidīja. Pēc tam, kad Rechtbank Den Haag (Hāgas rajona tiesa) 2008. gada 11. jūnijā saistībā ar Pharmachemie ierosināto tiesvedību atcēla patentu 947 Nīderlandei, Servier un Katwijk Farma izstājās no notiekošajām tiesvedībām.

28

Servier noslēdza virkni izlīguma nolīgumu patentu jomā ar vairākām ģenērisko zāļu sabiedrībām, ar kurām tai bija strīdi saistībā ar patentiem. Tomēr tā nenoslēdza izlīgumu ar Apotex.

29

2005. gada 8. februārī Servier noslēdza divus izlīguma nolīgumus – vienu ar Niche un tās mātesuzņēmumu Unichem Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Unichem”) un otru ar Matrix. Tajā pašā dienā Niche noslēdza licences un piegādes līgumu ar Biogaran, Laboratoires Servier 100 % piederošu meitasuzņēmumu.

30

Starp Servier, no vienas puses, un Niche un Unichem, no otras puses, noslēgtais nolīgums (turpmāk tekstā – “Niche nolīgums”) attiecās uz visām valstīm, kurās pastāvēja patenti 339, 340, 341 un 947 (3. pants).

31

Ar Niche nolīgumu Niche un Unichem apņēmās neražot, nelikt ražot, neuzglabāt, neimportēt, nepiegādāt, nepiedāvāt piegādāt un neizmantot ģenērisko perindoprilu, kas ražots atbilstoši Niche izstrādātajai procedūrai un ko Servier uzskatīja par tādu, kas pārkāpj patentus 339, 340 un 341, kā tie bija spēkā Apvienotajā Karalistē, atbilstoši būtībā līdzīgai procedūrai vai jebkādai citai procedūrai, kas var pārkāpt patentus 339, 340 un 341 (turpmāk tekstā – “strīdīgā procedūra”) līdz šo patentu termiņu beigām vietējā līmenī (3. pants). Turpretī Niche nolīgumā bija noteikts, ka tās varēs brīvi tirgot atbilstoši strīdīgajai procedūrai ražotu perindoprilu, nepārkāpjot šos patentus, pēc minēto patentu termiņu beigām (4. un 6. pants). Turklāt Niche vajadzēja līdz patentu beigu termiņa datumam atcelt, izbeigt vai apturēt visus savus jau noslēgtos nolīgumus attiecībā uz perindoprilu, kas ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, kā arī visus šī perindoprila TA pieteikumus (11. pants). Turklāt Niche un Unichem apņēmās neiesniegt nevienu atbilstoši strīdīgajai procedūrai ražota perindoprila TA pieteikumu un nepalīdzēt nevienai trešajai pusei iegūt šādu TA (10. pants). Visbeidzot, tām bija jāapņemas necelt nevienu prasību par spēkā neesamību vai prasību, lai tiktu konstatēts, ka nav patentu 339, 340, 341, 947, 689 un 948 pārkāpuma līdz to termiņu beigām, izņemot lai aizstāvētos saistībā ar prasību par patenta pārkāpumu (8. pants). Turklāt Niche piekrita atsaukt savus iebildumus EPI par patentiem 947 un 948 (7. pants).

32

Kā pretizpildījumu Servier apņēmās, pirmkārt, necelt prasības par pārkāpumu pret Niche vai tās klientiem un pret Unichem, pamatojoties uz patentiem 339, 340, 341 un 947, attiecībā uz jebkādiem apgalvotiem pārkāpumiem, kas būtu notikuši pirms Niche nolīguma noslēgšanas (5. pants), un, otrkārt, samaksāt Niche un Unichem summu 11,8 miljonu GBP apmērā divos maksājumos (13. pants). Šī summa bija domāta kā pretizpildījums par Niche un Unichem saistībām un par “būtiskajām izmaksām un iespējamām saistībām, kas varētu rasties Niche un Unichem saistībā ar šo sabiedrību atbilstoši [strīdīgajai] procedūrai ražota perindoprila izstrādes programmas izbeigšanu”.

33

Turklāt 2005. gada 8. februārī Niche noslēdza licences un piegādes līgumu ar Biogaran (turpmāk tekstā – “Biogaran nolīgums”) par, pirmkārt, visas tās informācijas un datu nodošanu, kas ir Niche rīcībā par trim medikamentiem un kas nepieciešami TA iegūšanai, un, otrkārt, par Niche Francijas TA attiecībā uz vienu no tiem nodošanu. Kā pretizpildījumu Biogaran bija jāsamaksā Niche summa 2,5 miljonu GBP apmērā, kas būtu neatmaksājama pat gadījumā, ja Biogaran TA neiegūtu. Turklāt Biogaran bija jāpasūta attiecīgie produkti no Niche pēc TA iegūšanas. Gadījumā, ja TA netiktu saņemta 18 mēnešu laikā pēc nolīguma stāšanās spēkā, tas tiktu automātiski izbeigts (14.4. pants) un nevienai no pusēm nebūtu tiesības uz kompensāciju (14.5. pants).

34

Starp Servier un Matrix noslēgtais nolīgums (turpmāk tekstā – “Matrix nolīgums”) attiecās uz visām valstīm, kurās pastāvēja patenti 339, 340, 341 un 947, izņemot vienu valsti, kas nav Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalsts (Matrix nolīguma 1. iedaļas 1. punkta xiii) apakšpunkts).

35

Ar Matrix nolīgumu Matrix apņēmās neražot, neuzdot ražot, neuzglabāt, neimportēt, nepiegādāt, nepiedāvāt piegādāt un neizmantot perindoprilu, kas ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, līdz šo patentu termiņa beigām vietējā līmenī (1. un 2. pants). Turpretī nolīgumā bija noteikts, ka Matrix varēs brīvi tirgot atbilstoši strīdīgajai procedūrai ražotu perindoprilu, nepārkāpjot patentus, pēc minēto patentu termiņu beigām (4. pants). Turklāt Matrix vajadzēja līdz patentu beigu termiņa datumam atcelt, izbeigt vai apturēt visus savus jau noslēgtos līgumus attiecībā uz perindoprilu, kas ražots atbilstoši strīdīgajai procedūrai, un attiecībā uz šī perindoprila TA pieteikumiem vēlākais līdz 2005. gada 30. jūnijam (7. un 8. pants). Turklāt tā apņēmās neiesniegt nevienu atbilstoši strīdīgajai procedūrai ražota perindoprila TA pieteikumu un nepalīdzēt nevienai trešajai pusei iegūt šādu TA (6. pants). Visbeidzot, Matrix apņēmās necelt nevienu prasību par spēkā neesamību vai prasību, lai tiktu konstatēts, ka nav patentu 339, 340, 341, 947, 689 un 948 pārkāpuma, līdz to termiņu beigām, izņemot lai aizstāvētos saistībā ar prasību par patenta pārkāpumu (5. pants).

36

Kā pretizpildījumu Servier apņēmās, pirmkārt, necelt prasības par pārkāpumu pret Matrix, pamatojoties uz patentiem 339, 340, 341 un 947, attiecībā uz jebkādiem apgalvotiem pārkāpumiem, kas būtu notikuši pirms Matrix nolīguma noslēgšanas (3. pants), un, otrkārt, samaksāt Matrix summu 11,8 miljonu GBP apmērā divos maksājumos (9. pants). Šī summa bija domāta kā pretizpildījums par Matrix saistībām un par “būtiskajām izmaksām un iespējamām saistībām, kas varētu rasties Matrix saistībā ar šīs sabiedrības atbilstoši [strīdīgajai] procedūrai ražota perindoprila izstrādes programmas izbeigšanu”.

37

2006. gada 13. jūnijāServier un Teva noslēdza izlīguma un ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumu (turpmāk tekstā – “Teva nolīgums”). Perindoprils, uz kuru attiecās Teva nolīgums, bija erbumīna perindoprils (1.12. pants).

38

Saskaņā ar izlīguma noteikumiem Teva apņēmās iznīcināt visu perindoprilu, kas bija tās īpašumā vai kontrolē un kas bija paredzēts tirdzniecībai Apvienotajā Karalistē (2.2. pants). Turklāt Teva bija jāapņemas Apvienotajā Karalistē neražot, neuzdot ražot, neuzglabāt, neimportēt, nepiegādāt, nepiedāvāt piegādāt un neizmantot ģenērisko perindoprilu, kas vai nu ražots atbilstoši tās izstrādātajai procedūrai, kuru Servier uzskatīja par tādu, kas pārkāpj patentus 947 un 339–341, kā tie atzīti par spēkā esošiem Apvienotajā Karalistē, vai pārkāpj šos patentus līdz Teva nolīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz minēto patentu termiņa beigām (2.3. pants). Turklāt Teva apņēmās neapstrīdēt iepriekš minētos patentus Apvienotajā Karalistē Teva nolīguma darbības laikā, ar precizējumu, ka tai nebija aizliegts ierosināt iebildumu procedūru EPI pret strīdīgajiem patentiem (2.4. pants).

39

Kā pretizpildījumu Teva saistībām Servier apņēmās atteikties no visām pretenzijām pret Teva attiecībā uz iespējamu strīdīgo patentu pārkāpumu Apvienotajā Karalistē pirms Teva nolīguma stāšanās spēkā (2.1. pants).

40

Saskaņā ar noteikumiem attiecībā uz ekskluzīvās pirkšanas pienākumu Teva apņēmās veikt iegādi vienīgi no Servier saistībā ar visām savām vajadzībām pēc ģenēriskā perindoprila, kas paredzēts izplatīšanai Apvienotajā Karalistē Teva nolīguma darbības laikā (3.1. un 1.14. pants). Gadījumā, ja Servier nenodrošinātu apgādi, Teva nebija nekādu tiesību celt pārsūdzību vai izbeigt [nolīgumu], bet gan tiesības saņemt fiksētu zaudējumu atlīdzību 500000 GBP apmērā mēnesī (1.8. un 3.8.3. pants).

41

Saskaņā ar Teva nolīguma vispārīgajiem noteikumiem šis nolīgums bija noslēgts uz trim gadiem un bija atjaunojams vēl uz diviem gadiem (8.1. un 8.2. pants). Turklāt, parakstot Teva nolīgumu, Servier pret “atbilstošu rēķinu” bija jāsamaksā Teva summa 5 miljonu GBP apmērā kā “ieguldījums izmaksās, kas Teva radušās šī līguma noslēgšanas sagatavošanā, tostarp bez ierobežojumiem attiecībā uz izmaksām, kas saistītas ar tās pastāvošo piegādes līgumu attiecībā uz Apvienoto Karalisti izbeigšanu” (10. pants).

42

2007. gada 23. februārī Servier un Teva noslēdza Teva papildu nolīgumu (turpmāk tekstā – “Teva papildu nolīgums”), ar kuru tika apstiprināta ekskluzīvās pirkšanas pienākuma faktiskā īstenošana, nosakot datumu, kurā Teva varēs sākt izplatīt Servier piegādāto ģenērisko perindoprilu. Šo datumu vai nu vajadzēja vienpusēji noteikt Servier, vai arī tam vajadzēja atbilst patenta 947 atcelšanas vai termiņa beigu datumam, vai arī tam vajadzēja būt datumam, kurā Apotex sāks izplatīt ģenērisko perindoprilu Apvienotajā Karalistē pēc tās strīda ar Servier atrisināšanas.

43

2006. gada 27. oktobrīServier un Krka noslēdza izlīguma nolīgumu un licences nolīgumu, ko papildināja papildu nolīgumu, kurš tika noslēgts 2006. gada 2. novembrī.

44

Ar Krka noslēgtajā izlīguma nolīgumā bija paredzēts, ka patents 947 attiecas arī uz attiecīgajiem valsts patentiem (B pielikums).

45

Saskaņā ar izlīguma nolīgumu, kas ar to bija noslēgts un kas bija spēkā līdz patenta 947 vai patenta 340 termiņa beigām vai atcelšanai, Krka apņēmās atteikties no jebkādām esošajām pretenzijām pret patentu 947 visā pasaulē un pret patentu 340 Apvienotajā Karalistē un nākotnē neapstrīdēt nevienu no šiem abiem patentiem visā pasaulē (I panta ii) punkts). Turklāt Krka un tās meitasuzņēmumiem bija aizliegts laist klajā vai tirgot perindoprila ģenērisko versiju, ar ko pārkāpj patentu 947, kamēr šis patents ir spēkā, valstī, kur tas joprojām ir spēkā, izņemot, ja ir saņemta Servier skaidri izteikta atļauja (V pants). Tāpat Krka nedrīkstēja piegādāt nevienai trešajai pusei perindoprila ģenērisko versiju, ar ko pārkāpj patentu 947, bez Servier skaidri izteiktas atļaujas (V panta 2. punkts). Kā pretizpildījums Servier bija pienākums visā pasaulē atsaukt visas tiesvedības pret Krka, kas pamatotas ar patentu 947 un 340 pārkāpumu, tostarp tās lūgumus izdot pagaidu rīkojumu (I panta i) punkts).

46

Saskaņā ar licences nolīgumu, kas noslēgts ar Krka uz termiņu, kurš atbilst patenta 947 spēkā esamībai (5. pants), Servier nodeva Krka“ekskluzīvu” un neatsaucamu patenta 947 licenci nolūkā izmantot, ražot, tirgot, pārdot, piedāvāt tirdzniecībai, veicināt un importēt savus pašas produktus, kas satur erbumīna sāls alfa kristālisko formu (2. pants), Čehijas Republikā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā (1. pants). Kā pretizpildījums Krka bija jāsamaksā Servier atlīdzība 3 % apmērā no sava pārdošanas apjoma neto summas šajās teritorijās (3. pants). Servier bija atļauts šajās pašās valstīs tieši vai netieši (proti, attiecībā uz vienu tās meitasuzņēmumu vai uz vienu trešo pusi valstī) izmantot patentu 947 (2. pants).

47

Turklāt 2007. gada 5. janvārīServier un Krka noslēdza cesijas un licences nolīgumu.

48

Saskaņā ar cesijas un licences nolīgumu Krka nodeva Servier divus patentu pieteikumus – vienu par perindoprila sintēzes procedūru (WO 2005 113500) un otru par perindoprila preparātu sagatavošanu (WO 2005 094793) (1. pants). Ar šiem patentu pieteikumiem aizsargātā tehnoloģija tika izmantota Krka perindoprila ražošanā.

49

Krka apņēmās neapstrīdēt to patentu spēkā esamību, kas tiks piešķirti, pamatojoties uz aplūkojamajiem pieteikumiem (3. pants).

50

Pretizpildījumā par šo cesiju Servier samaksāja Krka summu 15 miljonu EUR apmērā par katru aplūkojamo pieteikumu (2. pants).

51

Servier nodeva Krka arī neekskluzīvu, neatsaucamu, nenododamu bezmaksas licenci bez tiesībām izsniegt apakšlicences (izņemot saviem meitasuzņēmumiem) attiecībā uz pieteikumiem vai patentiem, kas tiks piešķirti to rezultātā; uz šo licenci neattiecās ierobežojumi laikā, telpā vai tās izmantošanas veidā (4. pants).

52

2007. gada 30. janvārīServier noslēdza izlīguma nolīgumu ar Lupin (turpmāk tekstā – “Lupin nolīgums”).

53

Abas puses tādējādi nolēma izbeigt savas tiesvedības par perindoprilu (1.1., 1.2. un 1.4. pants).

54

Turklāt Lupin apņēmās nemēģināt, ne tieši, ne netieši, ne arī palīdzēt vai likt trešajai pusei atsaukt, atzīt par spēkā neesošu vai apstrīdēt patentu 947 vai jebkādu citu patentu, kas pieder Servier vai tās meitasuzņēmumiem un kas aizsargā perindoprilu, attiecībā uz visām valstīm, izņemot vienu valsti, kas nav EEZ dalībvalsts (1.3. pants). Turklāt Lupin un tās meitasuzņēmumi nedrīkstēja pārdot un piedāvāt tirdzniecībai nevienu farmaceitisku produktu, kas kā AFS satur “erbumīna perindoprilu [..] vai jebkādu tā sāli”, nevienā valstī, izņemot vienu valsti, kas nav EEZ dalībvalsts (1.6. pants). Lupin tomēr bija atļauts tirgot Servier piegādātus produktus vai savu pašas perindoprilu valstīs, kurās tika tirgota Servier atļauta perindoprila ģenēriska versija, vai gadījumā, ja beigtos termiņš visiem attiecīgajiem Servier patentiem, vai valstīs, kurās kāda trešā puse ir laidusi tirdzniecībā perindoprila ģenērisku versiju un kurās Servier nav iesniegusi nekādu lūgumu izdot rīkojumu nolūkā aizliegt tā tirdzniecību (1.6. un 4.1. pants).

55

Turklāt saistībā ar Lupin nolīgumu Servier un Lupin noslēdza arī intelektuālā īpašuma tiesību nodošanas nolīgumu un licences nolīgumu.

56

Servier ieguva trīs Lupin iesniegtus perindoprila paņēmiena patentu pieteikumus:

57

Servier arī nodeva Lupin licenci – neekskluzīvu, nenododamu, tādu, uz kuru nevar attiekties apakšlicence, bezmaksas, pastāvīgu un neatsaucamu – par šiem trim patentu pieteikumiem nolūkā ražot perindoprilu valstīs, uz kurām attiecās aplūkojamie pieteikumi (3.1. pants).

58

Visbeidzot, Lupin nolīgumā bija paredzēta piegādes līguma noslēgšana starp līgumslēdzējām pusēm četru nedēļu laikā, tomēr tas netika noslēgts.

59

2001. gada 3. septembrī prasītājas noslēdza nolīgumu ar Rolabo, SL par pēdējās minētās 2001. gada 24. jūlijā iesniegta patenta pieteikuma pārdošanu; pieteikums attiecās uz perindoprila AFS un perindoprila AFS ķīmiskajiem reģistrācijas dokumentiem par summu 10 miljoni ASV dolāru (USD).

60

2004. gada 9. novembrī prasītājas noslēdza nolīgumu ar Azad Pharmaceutical Ingredients AG (turpmāk tekstā – “Azad”) par tāda patenta pieteikuma nodošanu, ko pēdējā minētā bija iesniegusi par divām jaunām perindoprila polimorfām formām, delta un epsilons, un par saistīto zinātību attiecībā uz visu pasauli par summu 13374243 EUR.

61

2007. gada 15. oktobrī prasītājas ar Sandoz AG noslēdza vienošanās protokolu, kurā bija paredzēts, ka tās uzsāks Sandoz izstrādātas perindoprila AFS tehnoloģijas iegādi, ja izrādīsies, ka šī tehnoloģija ir brīva no patentiem un tā ir dzīvotspējīgas konkurences avots rūpnieciskajā jomā, par summu, kas var pārsniegt 50 miljonus USD. Sarunas turpinājās līdz 2008. gada jūlijam, bet galu galā nekāds nolīgums netika noslēgts.

62

2008. gada 15. janvārī Eiropas Kopienu Komisija izlēma uzsākt izmeklēšanu attiecībā uz farmācijas nozari, pamatojoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā, (OV 2003, L 1, 1. lpp.) 17. pantu, lai noskaidrotu, pirmkārt, iemeslus, kāpēc minētajā nozarē ir samazinājušās inovācijas, ņemot vērā tirgū laisto jauno zāļu skaitu, un, otrkārt, iemeslus, kāpēc noteiktas ģenēriskās zāles tirgū ir laistas novēloti.

63

2008. gada 28. novembrī Komisija publicēja sākotnējo ziņojumu par savas izmeklēšanas rezultātiem, par kuru pēc tam tika veikta sabiedriska apspriešana. 2009. gada 8. jūlijā tā pieņēma paziņojumu, kurā bija izklāstīts tās izmeklēšanas ziņojuma attiecībā uz farmācijas nozari kopsavilkums. Komisija šajā ziņojumā tostarp norādīja, ka ir jāturpina uzraudzīt izlīgumus tiesvedībās patentu jomā, kuri noslēgti starp oriģinālo zāļu uzņēmumiem un ģenērisko zāļu uzņēmumiem, lai labāk izprastu, kā šie izlīgumi tiek izmantoti, un identificētu izlīgumus, kas kavē ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū par ļaunu patērētājiem Savienībā un var tikt uzskatīti par konkurences noteikumu pārkāpumiem. Komisija pēc tam sagatavoja sešus ikgadējus ziņojumus par izlīgumu patentu jomā uzraudzību.

64

2008. gada 24. novembrī Komisija veica iepriekš nepieteiktas pārbaudes tostarp Servier telpās. 2009. gada janvārī Komisija vairākām sabiedrībām, tostarp Servier, nosūtīja informācijas pieprasījumus. 2009. gada 2. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu uzsākt procedūru.

65

2009. gada augustā un pēc tam no 2009. gada decembra līdz 2012. gada maijam Komisija nosūtīja Servier vairākus informācijas pieprasījumus. Tā kā Servier atteicās atbildēt uz dažām 2011. gada 7. februāra un 11. aprīļa informācijas pieprasījumu daļām attiecībā uz Biogaran nolīgumu, Komisija pieņēma lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu. Servier iesniedza pieprasīto informāciju 2011. gada 7. novembrī.

66

No 2009. gada līdz 2012. gadam Servier tika aicināta piedalīties vairākās situācijas novērtēšanas sanāksmēs.

67

2012. gada 27. jūlijā Komisija izdeva paziņojumu par iebildumiem, kas tika nosūtīts vairākām sabiedrībām, tostarp Servier, kura uz šo paziņojumu atbildēja 2013. gada 14. janvārī.

68

Pēc attiecīgo sabiedrību uzklausīšanas 2013. gada 15., 16., 17. un 18. aprīlī tika rīkotas jaunas situācijas novērtēšanas sanāksmes un Servier tika nosūtīti jauni informācijas pieprasījumi.

69

2013. gada 18. decembrī Komisija piešķīra Servier piekļuvi savāktajiem vai pēc paziņojuma par iebildumiem plašāk izplatītajiem pierādījumiem un nosūtīja faktu izklāstu, uz kuru Servier atbildēja 2014. gada 31. janvārī. Uzklausīšanas amatpersona savu nobeiguma ziņojumu sniedza 2014. gada 7. jūlijā.

70

2014. gada 9. jūlijā Komisija pieņēma Lēmumu C(2014) 4955 final par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru (Lieta AT.39612 – Perindoprils (Servier) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kas tika paziņots prasītājām 2014. gada 11. jūlijā.

71

Komisija uzskatīja, ka prasītājas bija pārkāpušas, pirmkārt, LESD 101. pantu, piedaloties piecos izlīguma nolīgumos patentu jomā, par to saņemdamas atlīdzību (apstrīdētā lēmuma 1.–5. pants), un, otrkārt, LESD 102. pantu, izstrādājot un, izmantojot tehnoloģiju iegādi un šos piecus izlīguma nolīgumus, īstenojot izslēgšanas stratēģiju attiecībā uz perindoprila preparātu tirgu Francijā, Nīderlandē, Polijā un Apvienotajā Karalistē un attiecībā uz perindoprila AFS tehnoloģijas tirgu (apstrīdētā lēmuma 6. pants).

72

Par LESD 101. panta pārkāpumiem Komisija piemēroja prasītājām šādus naudas sodus par kopējo summu 289727200 EUR (apstrīdētā lēmuma 7. panta 1.–5. punkts):

73

Par LESD 102. panta pārkāpumu Komisija piemēroja prasītājām naudas sodu 41270000 EUR apmērā (apstrīdētā lēmuma 7. panta 6. punkts).

74

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. septembrī, prasītājas cēla šo prasību.

75

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

76

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

77

Ar dokumentu, kas tika iesniegts 2015. gada 2. februārī, European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA) (turpmāk tekstā – “EFPIA” vai “persona, kas iestājusies lietā”) lūdza atļauju iestāties tiesvedībā prasītāju prasījumu atbalstam.

78

Prasītājas un Komisija lūdza attiecībā pret EFPIA ievērot konfidencialitāti saistībā ar vairākiem prasības pieteikumā, iebildumu rakstā, replikas rakstā, atbildes rakstā uz repliku, atbildē uz dažiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem, apsvērumos par šīm atbildēm un prasītāju apsvērumos par iestāšanās rakstu ietvertiem elementiem.

79

Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2015. gada 14. oktobra rīkojumu EFPIA tika atļauts iestāties šajā lietā prasītāju prasījumu atbalstam. Tā kā EFPIA neapstrīdēja lūgumus ievērot konfidencialitāti, Vispārējā tiesa nelēma par to pamatotību.

80

Personas, kas iestājusies lietā, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

81

Saistībā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem Komisija tika aicināta rakstveidā atbildēt uz jautājumiem, kā arī iesniegt dokumentus, kas saistīti it īpaši ar konsultēšanos ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju, ar naudas soda apmēra aprēķināšanu un ar datiem, kas attiecas uz nolīgumiem, kuri noslēgti ar Krka un kuri tika atzīti par konfidenciāliem apstrīdētajā lēmumā. Tā iesniedza savas atbildes tai noteiktajā termiņā.

82

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tika norīkots uz devīto palātu, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

83

Pēc devītās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

84

Pamatojoties uz tiesneša referenta priekšlikumu, Vispārējā tiesa nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu un saistībā ar Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem procesa organizatoriskajiem pasākumiem uzdeva lietas dalībniekiem rakstiskus jautājumus, lūdzot tām sniegt atbildes tiesas sēdē.

85

2017. gada 24. februārī Vispārējā tiesa aicināja lietas dalībniekus atbilstoši Reglamenta 89. panta 3. punkta e) apakšpunktam piedalīties neoficiālā sanāksmē ar Vispārējās tiesas devītās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāju un tiesnesi referentu nolūkā atgādināt tiesas sēdes norises kārtību, kā arī dažu datu konfidencialitāti. Prasītājas un Komisija piedalījās šajā sanāksmē, kas notika Vispārējā tiesā 2017. gada 3. maijā.

86

2017. gada 6.–9. jūnija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem rakstveida un mutiskajiem jautājumiem.

89

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības pieņemamības nosacījumi ir absolūts šķērslis tiesas procesam, uz ko Savienības tiesa var atsaukties pēc savas ierosmes un uz ko tai vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes jāatsaucas (spriedumi, 2002. gada 21. marts, Joynson/Komisija, T‑231/99, EU:T:2002:84, 154. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Honeywell/Komisija, T‑209/01, EU:T:2005:455, 53. punkts). Līdz ar to, pat ja Komisija prasītāju prasījumu trešās daļas pieņemamību nav apstrīdējusi savos procesuālajos rakstos, bet vienīgi tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Vispārējai tiesai tās pieņemamība ir jāizvērtē pēc savas ierosmes.

90

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā ir piemērojama saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, un 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta, kas bija piemērojams prasības iesniegšanas brīdī, 44. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktam prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets, prasījumi un norādīto pamatu izklāsta kopsavilkums. Šīs prasības mērķis ir gūt pietiekami skaidras un precīzas norādes, lai ļautu atbildētājai pusei nodrošināt pienācīgu aizstāvību un Savienības tiesai veikt pārbaudi, attiecīgā gadījumā bez citas informācijas pamatojumam (spriedumi, 1995. gada 29. jūnijs, ICI/Komisija, T‑37/91, EU:T:1995:119, 42. punkts; 2000. gada 24. februāris, ADT Projekt/Komisija, T‑145/98, EU:T:2000:54, 66. punkts, un 2004. gada 16. marts, Danske Busvognmænd/Komisija, T‑157/01, EU:T:2004:76, 45. punkts). Tādējādi, kā Komisija norādīja tiesas sēdē, prasības pieteikumā veikta vispārēja atsaukšanās uz pamatiem un argumentiem, kuri minēti tādas prasības atbalstam, kas celta saistītā lietā, neatbilst šai prasībai (spriedums, 2011. gada 24. marts, Legris Industries/Komisija, T‑376/06, nav publicēts, EU:T:2011:107, 32. punkts).

91

Tomēr ir jānorāda, ka Savienības tiesa varēja pieņemt, ka prasības pieteikumā skaidri nenorādītie pamati var būt uzskatāmi par tiesiski izvirzītiem, ņemot vērā atsauci uz pamatiem, kas izvirzīti citā lietā, gadījumā, ja prasītājs ir atsaucies uz saviem paša attiecīgajiem dokumentiem citā lietā (skat. spriedumu, 2005. gada 14. decembris, Honeywell/Komisija, T‑209/01, EU:T:2005:455, 61. un 62. punkts un tajos minētā judikatūra). Šie gadījumi attiecās uz situācijām, kurās bija tie paši lietas dalībnieki, kā arī pārstāvji un advokāti, kas tos pārstāvēja. Turpretī Vispārējā tiesa uzskata, ka tad, ja tiktu pieņemti prasības pieteikumā skaidri nenorādīti pamati, ar pamatojumu, ka tos izvirzījusi trešā persona citā lietā, uz kuru izdarīta atsauce prasības pieteikumā, tas ļautu neievērot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta un 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 44. panta 1. punkta obligātās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 14. decembris, Honeywell/Komisija, T‑209/01, EU:T:2005:455, 63. un 64. punkts; 2012. gada 27. septembris, Dura Vermeer Infra/Komisija, T‑352/06, nav publicēts, EU:T:2012:483, 25. un 26. punkts; 2012. gada 27. septembris, Koninklijke BAM Groep/Komisija, T‑355/06, nav publicēts, EU:T:2012:486, 26. un 27. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Heijmans/Komisija, T‑360/06, nav publicēts, EU:T:2012:490, 25. un 26. punkts). Visbeidzot ir jāatgādina, ka katrs lietas dalībnieks pats ir atbildīgs par savu iesniegto procesuālo dokumentu saturu; šis noteikums ir nostiprināts 1991. gada 2. maija Reglamenta 43. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 29. jūnijs, ICI/Komisija, T‑37/91, EU:T:1995:119, 46. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Honeywell/Komisija, T‑209/01, EU:T:2005:455, 66. punkts). Šajā gadījumā nav noliedzams, ka prasītājas vēlas atsaukties uz iespējamu atcelšanu, ko panākušas trešās puses, un ka līdz ar to nepastāv ne lietas dalībnieku, ne to pārstāvju identiskums.

92

Turklāt ir jāatgādina, ka lēmums, kas konkurences jomā pieņemts attiecībā uz vairākiem uzņēmumiem, lai gan tas ir izstrādāts un publicēts vienota lēmuma formā, ir jāanalizē kā individuālu lēmumu sērija, ar ko attiecībā uz katru uzņēmumu adresātu tiek konstatēts tam inkriminējamais pārkāpums vai pārkāpumi un attiecīgajā gadījumā tam uzlikts naudas sods (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 49. punkts, un 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 100. punkts). Tiesa ir nospriedusi, ka tad, ja lēmuma adresāts nolemj celt prasību atcelt tiesību aktu, Savienības tiesai ir jāizskata tikai tie lēmuma apstākļi, kas attiecas uz šo adresātu, un apstākļi attiecībā uz citiem adresātiem nav uzskatāmi par Savienības tiesas izskatāmās lietas priekšmetu (spriedumi, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 53. punkts; 2011. gada 29. marts, ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., C‑201/09 P un C‑216/09 P, EU:C:2011:190, 142. punkts, un 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations u.c./Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 66. punkts). Līdz ar to Tiesa uzskata, ka principā sprieduma atcelt tiesību aktu pamatojuma saistošais spēks nav attiecināms uz personām, kuras nav tiesvedības dalībnieces un attiecībā uz kurām spriedumā nevar tikt ietverts nekāds nolēmums (spriedums, 1999. gada 14. septembris, Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., C‑310/97 P, EU:C:1999:407, 55. punkts). Tādējādi individuāla lēmuma atcelšanai ir erga omnes iedarbība un tā attiecas uz visām personām, bet no šīs atcelšanas, atšķirībā no vispārpiemērojama akta atcelšanas, ne visi gūst labumu (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Emesa‑Trefilería un Industrias Galycas/Komisija, T‑406/10, EU:T:2015:499, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Tomēr Komisija piešķīra šim principam raksturu ar 2013. gada 22. janvāra spriedumu Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 43.–49. punkts), kurā tā uzskatīja, ka, ciktāl mātesuzņēmuma atbildība ir atvasināta vienīgi no tā meitasuzņēmuma atbildības un ciktāl mātesuzņēmums un meitasuzņēmums bija cēluši paralēlas prasības, kurām bija tāds pats priekšmets, Vispārējā tiesa nav spriedusi ultra petita, ņemot vērā iznākumu meitasuzņēmuma celtajai prasībai nolūkā atcelt strīdīgo lēmumu par aplūkojamo laikposmu attiecībā uz mātesuzņēmumu, lai arī tas nebija apstrīdējis pārkāpuma esamību attiecībā uz visu tā meitasuzņēmuma apstrīdēto laikposmu. Tiesa tomēr uzskatīja, ka, lai varētu piemērot šādu risinājumu naudas sodam, kas uzlikts mātesuzņēmumam, kura atbildība ir atvasināta vienīgi no tā meitasuzņēmuma atbildības, ir nepieciešams, lai būtu izpildīti īpaši nosacījumi un it īpaši lai abas sabiedrības būtu izvirzījušas pamatus, “kuriem ir tas pats priekšmets”, un prasītājs mātesuzņēmums atsaucas uz šādiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations/Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 66. punkts).

94

Tomēr Tiesa nav definējusi šo jēdzienu “tas pats priekšmets” un ir izstrādājusi savu pieeju jautājumam, vai tādiem īpašajiem nosacījumiem kā tie, kas aplūkoti 2013. gada 22. janvāra spriedumā Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29), ir absolūts raksturs un tiesai tie ir jāskata pēc savas ierosmes. Tādējādi tā vispirms piemēroja šo risinājumu, kad abas sabiedrības bija apstrīdējušas pārkāpuma ilgumu un kad vismaz daļa apstrīdētā laikposma bija identiska (spriedums, 2013. gada 22. janvāris, Komisija/Tomkins, C‑286/11 P, EU:C:2013:29, 43. un 44. punkts). Tomēr tā arī apstiprināja Vispārējās tiesas spriedumu, kas bija pieņemts šādā veidā, kad meitasuzņēmums bija saņēmis tam uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu, pamatojoties uz to, ka nebija pareizi ņemta vērā tā sadarbība, pamatojoties uz iecietības programmu, uzskatot, ka attiecīgajā lietā mātesuzņēmums, pakārtoti, bija lūdzis samazināt tā meitasuzņēmumam solidāri ar to uzlikto naudas sodu un ka atsevišķi tā pamati “it īpaši bija tādi, kuru mērķis bija pamatot šāda samazinājuma piešķiršanu” (spriedums, 2013. gada 26. septembris, Alliance One International/Komisija, C‑679/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:606, 103.–107. punkts). Visbeidzot 2015. gada 17. septembra spriedumā Total/Komisija (C‑597/13 P, EU:C:2015:613, 31.–42. punkts) Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu, kurā nebija ņemts vērā spriedumā attiecībā uz mātesuzņēmumu noteikts naudas soda samazinājums, kas tajā pašā dienā pieņemtā citā spriedumā bija piešķirts tā meitasuzņēmumam tās metodes dēļ, kuru Komisija izmantoja naudas soda apmēra aprēķināšanai, nosakot pārkāpuma ilgumam atbilstīgu reizināšanas koeficientu. Tomēr mātesuzņēmums nebija ne izvirzījis šādu pamatu (tas turpretī bija apstrīdējis pārkāpuma ilgumu), ne lūdzis Vispārējai tiesai iespēju saņemt tam uzliktā naudas soda apmēra samazinājumu, ja tā meitasuzņēmums saņemtu šādu samazinājumu.

95

Šajā gadījumā Biogaran, Servier meitasuzņēmums, arī cēla prasību (lieta, kurā tika pieņemts šīs dienas spriedums Biogaran/Komisija (T‑677/14)) pret apstrīdētā lēmuma 1., 7. un 8. pantu. Tomēr, kā Komisija atgādināja tiesas sēdē, šīs lietas apstākļi atšķiras no tiem, kas pastāvēja lietā, kurā tika pieņemts 2013. gada 22. janvāra spriedums Komisija/Tomkins (C‑286/11 P, EU:C:2013:29), un vēlākajā judikatūrā, it īpaši attiecībā uz to, ka prasītāju atbildība nebija atvasināta vienīgi no to meitasuzņēmuma Biogaran atbildības (apstrīdētā lēmuma 3006.–3013. apsvērums). Turklāt katrā ziņā, ņemot vērā to, kaBiogaran celtā prasība lietā, kurā tika pieņemts šīs dienas spriedums Biogaran/Komisija (T‑677/14), tika noraidīta ar šo spriedumu, prasītāju lūgums, lai uz tām tiktu attiecināta atcelšana, kas bija pasludināta par labu Biogaran, nevar tikt apmierināts.

96

Prasītājas arī apgalvo, ka tām būtu jāsaņem iespējama atcelšana, ko saņēmis cits apstrīdētā lēmuma adresāts, “lai izvairītos no jebkādas atšķirīgas attieksmes juridiski un faktiski identiskās situācijās”. Gan vienlīdzīgas attieksmes princips, gan “vispārējais saskaņotības pienākums” prasot piemērot šo pieeju.

97

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas ietverts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā un kas paredz, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (skat. spriedumu, 2010. gada 14. septembris, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., C‑550/07 P, EU:C:2010:512, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra). Lēmums, kas konkurences jomā ir pieņemts attiecībā uz vairākiem uzņēmumiem, lai gan tas ir izstrādāts un publicēts vienota lēmuma formā, ir jāanalizē kā individuālu lēmumu sērija, ar ko attiecībā uz katru uzņēmumu adresātu tiek konstatēts tam inkriminējamais pārkāpums vai pārkāpumi un attiecīgajā gadījumā tam uzlikts naudas sods (skat. iepriekš 92. punktu). Šie uzņēmumi tātad a priori, izņemot ja pastāv izņēmums, atrodas dažādās situācijās. Līdz ar to vienlīdzīgas attieksmes princips neļauj Savienības tiesai atkāpties no procesuālajām normām, kas nosaka prasījumu pieņemamību, un likt uzņēmumam, kurš ir ar konkurences tiesībām saistīta lēmuma adresāts, saņemt citam minētā lēmuma adresātam piešķirtu atcelšanu, pamatojoties vienīgi uz pēdējā minētā izvirzītiem pamatiem.

98

Turklāt Vispārējās tiesas pienākums pamatot savus spriedumus nevar sniegties tiktāl, ka tai būtu jāpamato savs rastais risinājums vienā lietā attiecībā uz tās citā lietā rasto risinājumu, lai arī tas attiektos uz to pašu lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Team Relocations/Komisija, C‑444/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:464, 66. punkts).

99

No iepriekš minētā izriet, ka prasītāju prasījumu trešā daļa, ar ko tiek mēģināts panākt iespējamu atcelšanu, kuru saņēmuši citi apstrīdētā lēmuma adresāti, pamatojoties uz viņu izvirzītajiem pamatiem, ir nepieņemama. Pieņemot, ka šī prasījumu daļa būtu pieņemama, tā turklāt būtu jānoraida kā nepamatota, jo, kā izriet no 92.–98. punkta iepriekš tekstā, prasītājas nevar pamatoti savā labā atsaukties uz risinājumu, kas rasts par labu citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem.

102

Galvenokārt Komisija apgalvo, ka prasības pieteikuma pielikumi A 2 un A 3 ir nepieņemami atbilstoši principam iura novit curia. Pielikumus, kas izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanas un tehniskos nolūkos, nevarot izmantot tam, lai atsauktos uz Savienības tiesību jautājumu, kurš ietilpst vienīgi Vispārējās tiesas ekspertīzes jomā, vai lai šo jautājumu padziļinātu. Tā atsaucas uz 2011. gada 5. jūlija spriedumu Edwin/ITSB (C‑263/09 P, EU:C:2011:452, 53. punkts) un 2013. gada 20. marta spriedumu El Corte Inglés/ITSB – Chez Gerard(CLUB GOURMET) (T‑571/11, EU:T:2013:145, 35. punkts), saskaņā ar kuriem principu iura novit curia piemēro vienīgi Savienības tiesībām, nevis valsts tiesībām. Ir jāatgādina, ka šis princips nozīmē to, ka likuma jēgu nosaka vienīgi tiesa, nevis lietas dalībnieki. Judikatūrā šis princips tiek piemērots, lai uzsvērtu, ka, lai gan tiesai ir jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, atbilstoši kuriem tiek noteiktas strīda robežas, tai nav jāaprobežojas vienīgi ar šo lietas dalībnieku savu prasījumu pamatojumam norādītajiem argumentiem, jo pretējā gadījumā atbilstošā situācijā tā būtu spiesta pamatot savu nolēmumu ar kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (rīkojumi, 2004. gada 27. septembris, UER/M6 u.c., C‑470/02 P, nav publicēts, EU:C:2004:565, 69. punkts; 2006. gada 13. jūnijs, Mancini/Komisija, C‑172/05 P, EU:C:2006:393, 41. punkts; spriedumi, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 65. punkts, un 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Putterie‑De‑Beukelaer, T‑160/08 P, EU:T:2010:294, 65. punkts). Tāpat saskaņā ar šo principu likuma jēgas noteikšana neietilpst tā principa piemērošanas jomā, atbilstoši kuram lietas dalībnieki var brīvi noteikt strīda robežas, un līdz ar to Savienības tiesai lietas dalībniekiem nav jāizpauž interpretācija, ko tā ir paredzējusi sniegt, lai tie varētu paust savu nostāju šajā jautājumā (skat. spriedumu, 2009. gada 5. oktobris, Komisija/Roodhuijzen, T‑58/08 P, EU:T:2009:385, 36. punkts un tajā minētā judikatūra), ja vien tiesa ir izpildījusi prasību ļaut lietas dalībniekiem iepazīties ar faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas noteiks tiesvedības iznākumu, un diskutēt par tiem (spriedums, 2009. gada 2. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑89/08 P, EU:C:2009:742, 56. punkts). Šis princips tomēr nevar nozīmēt to, ka prasības pieteikuma pielikumi, kas attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, būtu nepieņemami.

103

Iebilde par nepieņemamību, ko izvirzījusi Komisija, šķiet, turklāt ir pamatota ar to, ka abos aplūkojamajos pielikumos ir ietverti atzinumi, kurus par labu prasītājām ir snieguši sers F. Džeikobss [Sir F. Jacobs] un F. Makena [F. Macken], advokāti, kas ir vispārzināmi kā Eiropas Savienības Tiesas bijušie locekļi, un uz šo statusu prasītājas atsaucas. Kad Komisijai tiesas sēdē jautāja, vai, apstrīdot šādi iesniegtus juridiskus atzinumus, Komisija tiecās atsaukties uz to, ka šie divi bijušie Tiesas locekļi nav ievērojuši savas saistības, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas locekļu rīcības kodeksa (OV 2007, C 223, 1. lpp.), it īpaši no šī rīcības kodeksa 6. panta, kas attiecas uz locekļu saistībām pēc amata pienākumu pildīšanas beigām, Komisija atbildēja, ka tāds nav bijis tās nodoms. Vispārējā tiesa to atzīmēja tiesas sēdes protokolā.

104

Pakārtoti, Komisija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru prasības pieteikumam pievienots juridisks atzinums ir pieņemams, vienīgi lai pamatotu un papildinātu būtiskos elementus, kuriem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā, ar nosacījumu, ka pievienoto dokumentu attiecīgās sadaļas ir norādītas un uz tām ir atsauces prasības pieteikumā. Tomēr šajā gadījumā attiecībā uz dažiem pamatiem pielikumos A 2 un A 3 ietvertie teksti un argumenti veidojot prasītāju argumentācijas būtiskāko daļu, ja ne to visu.

105

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, kas minēta iepriekš 90. punktā, atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantam un 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta, kas bija piemērojams prasības iesniegšanas brīdī, 44. panta 1. punkta c) apakšpunktam prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un norādīto pamatu izklāsta kopsavilkums un ka, lai prasība būtu pieņemama, ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem balstīta prasība, vismaz kopsavilkuma veidā, bet loģiski un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma teksta.

106

Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz konkrētiem tam pievienoto dokumentu fragmentiem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar atsvērt būtisko juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš atgādinātajām normām ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Turklāt Vispārējai tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi ir izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanas un tehniskos nolūkos (skat. spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 94. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to šajā gadījumā Vispārējā tiesa var ņemt vērā prasības pieteikuma pielikumus A 2 un A 3 tikai tiktāl, cik tie papildina vai pamato pamatus vai argumentus, kurus prasītājas ir tieši izklāstījušas [prasības pieteikuma] tekstā, un ciktāl Vispārējai tiesai ir iespējams precīzi noteikt, ko šajos pielikumos ietvertais pamato vai papildina minētajos pamatos vai argumentos (spriedums, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 99. punkts).

107

Attiecībā konkrētāk uz prasības pieteikuma pielikumu A 2 ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītāju argumentācijas būtiskākā daļa ir minēta prasības pieteikuma tekstā un šajā pielikumā izklāstītie elementi vienīgi attiecībā uz specifiskiem jautājumiem pamato un papildina pamatus un argumentus, kuri minēti prasības pieteikuma tekstā un kurus Vispārējai tiesai ir viegli noteikt.

108

Tādējādi attiecībā uz prasības pieteikuma 103. punktu – prasītājas tajā konstatēja, ka ar apstrīdēto lēmumu ir atzīts, ka izlīgumiem starp konkurentiem ar patentiem saistītos strīdos parasti ir leģitīms mērķis un ka dažas dalībvalstis veicina izlīgumu izmantošanu. Prasības pieteikuma pielikuma A 2 24. punktā, uz kuru ir atsauce prasības pieteikuma 103. punktā, tāpat ir norādīts, ka izlīgumi strīdos atbilst nozīmīgām sabiedrības interesēm, ka daudzās valstu tiesību sistēmās tiek veicināts vai pat pieprasīts, lai vispirms tiktu meklēts izlīgums un tikai pēc tam var celt prasību tiesā, un ka apstrīdētais lēmums tajā, ka tas ierobežo tiesības panākt strīdā izlīgumu, esot pretrunā šai politikai un tā sekas esot tādas, ka lietu dalībniekiem un tiesām tiekot uzlikti nevajadzīgi izdevumi. Tā kā prasītājas tādējādi prasības pieteikuma pielikuma A 2 24. punktā ir izvirzījušas argumentus, kuri vienīgi papildina un pamato faktus, kas ir tieši izklāstīti prasības pieteikuma tekstā, tie ir pieņemami.

109

Attiecībā uz prasības pieteikuma 29. un 818. punktu, par kuriem Komisija apgalvo, ka prasītājas ir vienīgi atsaukušās uz sera F. Džeikobsa atzinumu, ir jānorāda, ka prasības pieteikuma 816.–822. punktā prasītājas ir detalizēti izklāstījušas iemeslus, kuru dēļ Komisija, viņuprāt, nevarēja tām uzlikt naudas sodu, jo pēdējās minētās pieņemtā nostāja bijusi jauna un neparedzama, un ka prasības pieteikuma pielikuma A 2 70. un 76. punktā nav ietverti šajā ziņā jauni argumenti vai apsvērumi.

110

Attiecībā uz prasības pieteikuma 147. punktu, kurā prasītājas norāda, ka pieeja, ko tās iesaka izmantot tādu izlīguma nolīgumu noteikšanai, kuri ir pretrunā LESD 101. panta normām, saskanot ar nostāju, kas ir izmantota Supreme Court of the United States2013. gada 17. jūnija spriedumā Federal Trade Commission pret Actavis (570 U. S. (2013), turpmāk tekstā – “spriedums Actavis”), ir jākonstatē, ka ar 153. zemsvītras piezīmi tas atsaucas uz pielikuma A 2 32. un 33. punktu. Šī pielikuma 32. punktā prasītājas vienīgi pamato šo argumentu, un šī pielikuma 33. punktā tās vienīgi apgalvo, ka sprieduma Actavis tvērumu nevar ierobežot vienīgi ar valsts kontekstu, uz kuru neattiecas Savienības tiesības, un ka pret Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa, ASV) skatpunktu ir jāizturas ar īpašu cieņu, ņemot vērā tās reputāciju un pieredzi konkurences tiesībās. Līdz ar to šie argumenti ir pieņemami.

111

Attiecībā uz prasības pieteikuma pielikumu A 3 ir jākonstatē – kā apgalvo Komisija –, ka, lai gan prasītājas prasības pieteikuma 11. punktā apgalvo, ka Komisijas attieksme nav neitrāla attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, tās tomēr tikai atsaucas uz prasības pieteikuma pielikuma A 3 8., 15., 31., 34. un 41. punktu, kuros F. Makena iztirzā argumentus par to, ka ir nepieciešams nošķirt dažādas intelektuālā īpašuma jomas, par to, ka patentu monopola piešķiršana esot atlīdzība par izgudrojuma atklāšanu sabiedrībai, un par to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini lietojusi jēdzienu “tirgus izņēmums” un nepareizi interpretējusi EPK. Līdz ar to šie argumenti nav pieņemami, izņemot argumentu par to, ka patentu monopola piešķiršana ir atlīdzība par izgudrojuma atklāšanu sabiedrībai. Prasības pieteikuma 67. punktā prasītājas ir netieši minējušas to, ka Komisija esot “pilnībā ignorējusi patentu būtisko aspektu, kas ir to publicēšana izgudrojumu izplatīšanas nolūkā”.

112

Tāpat prasības pieteikuma 68. punktā prasītājas apgalvo, ka Komisija ir tendenciozi citējusi Court of Appeal (England & Wales) (Civil division) (Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civillietu departaments)) tiesneša paziņojumus, kas minēti 2008. gada 9. maija spriedumā, ar ko tika noraidīta Servier celtā prasība pret High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) spriedumu, un pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā profesora S. ziņojumu, kas šajā ziņā bija pievienots to atbildei uz paziņojumu par iebildumiem. Turklāt tās atsaucas uz prasības pieteikuma pielikuma A 3 113.–117. punktu. Šajos punktos F. Makena ne tikai papildina un iztirzā šos argumentus, bet arī izvirza argumentus attiecībā uz to, ka Komisija esot nepareizi izmantojusi pierādījumus, kas tai būtu ļāvuši secināt patenta 947 spēkā neesamību. Tādējādi tā iztirzā argumentus, ar kuriem tiecas apstrīdēt Komisijas izmantoto interpretāciju par prasītājas patentu lietu vadītājas paziņojumu, kas minēts apstrīdētā lēmuma 127. un 185. apsvērumā, par Krka juridiskā padomnieka paziņojumu, kas minēts šī lēmuma 883. apsvērumā, un par Krka pārdošanas direktora attiecībā uz Rietumeiropu paziņojumu, kas minēts šī paša lēmuma 895. punktā. Līdz ar to šie argumenti nav pieņemami.

113

Attiecībā uz prasības pieteikuma 76. punktu, kā uzsver Komisija, arī ir jākonstatē, ka, lai arī prasītājas prasības pieteikuma 79. zemsvītras piezīmē ir minējušas, ka brīdinājuma vēstuļu nosūtīšana bija leģitīma, tās tomēr ir tikai atsaukušās uz prasības pieteikuma pielikuma A 3 58.–67. punktu, lai izklāstītu iemeslus, kuri ļauj konstatēt, ka šāda sūtīšana ir leģitīma. Līdz ar to prasības pieteikuma pielikumā A 3 izklāstītie argumenti šajā ziņā nav pieņemami.

114

Prasības pieteikuma 103. punktā prasītājas vienīgi konstatēja, ka ar apstrīdēto lēmumu ir atzīts, ka izlīgumiem starp konkurentiem ar patentiem saistītos strīdos parasti ir leģitīms mērķis un ka dažas dalībvalstis veicina izlīgumu izmantošanu. Turpretī prasības pieteikuma pielikuma A 3 50.–54. punktā, uz kuriem ir atsauce prasības pieteikuma 103. punktā (113. zemsvītras piezīmē), Komisijai tiek pārmests, ka tā nav pietiekami izvērtējusi pasaulē izmantoto izlīguma praksi, kas bija detalizēti izklāstīta.

115

Attiecībā uz replikas raksta 46. punktu – prasītājas apgalvo, ka uzskats, saskaņā ar kuru būtu vēlams, lai katra strīda rezultātā tiktu pieņemts spriedums, esot “pretrunā aktuālajām pārdomām par tiesvedību”, atsaucoties uz prasības pieteikuma pielikuma A 3112. punktu, kurā ir norādīts, ka Komisijas pieeja esot pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2008/52/EK (2008. gada 21. maijs) par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (OV 2008, L 136, 3. lpp.). Tā kā šie argumenti nav tādi, kas vienīgi pamato vai papildina faktus, kuri ir tieši izklāstīti prasības pieteikuma tekstā, tie ir nepieņemami.

116

Visbeidzot, atsaucoties uz prasības pieteikuma pielikuma A 3 90. punktu, prasības pieteikuma 262. punktā prasītājas norādīja, ka sabiedrībai Teva bija noteicoši būt starp pirmajām ģenērisko zāļu sabiedrībām, kuras iegāja Apvienotās Karalistes tirgū. Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šajā prasības pieteikuma pielikuma A 3 punktā prasītājas vienīgi pamatoja un papildināja šo apgalvojumu, norādot iemeslus, kuru dēļ ģenērisko zāļu sabiedrībai ir interese ieiet tirgū tikai tādā gadījumā, ja tā var būt starp pirmajiem ienācējiem tajā. Līdz ar to prasības pieteikuma pielikumā A 3 izklāstītie argumenti šajā ziņā ir pieņemami.

119

Iesākumā jānorāda, ka viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvā procesā ir Pamattiesību hartas 41. pantā paredzētais labas pārvaldības princips, kas nosaka kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kam ir nozīme attiecīgajā lietā (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija,T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 404. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 170. punkts). Šī objektivitātes prasība ietver, pirmkārt, subjektīvo objektivitāti tādā nozīmē, ka nevienam ieinteresētās struktūras darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgs pieņēmums, un objektīvo objektivitāti, atbilstoši kurai attiecīgajai iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai varētu izslēgt jebkādas leģitīmas šaubas par tās neitralitāti (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 155. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat ir jāatgādina, ka Komisiju nevar kvalificēt kā “tiesu” Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. panta izpratnē un ka tādējādi tas ir Pamattiesību hartas 41. pants, nevis tās 47. pants, kas reglamentē administratīvo procesu, kurā Komisija izskata konkurences tiesību pārkāpumus (skat. spriedumu, 2013. gada 11. jūlijs, Ziegler/Komisija, C‑439/11 P, EU:C:2013:513, 154. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Prasītājas atsaucas uz diviem Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) spriedumiem. Pirmkārt, prasītājas min ECT 2008. gada 25. marta spriedumu Vitan pret Rumāniju (CE:ECHR:2008:0325JUD004208402) attiecībā uz nevainīguma prezumpciju, kas nostiprināta ar ECPAK 6. panta 2. punktu; šajā spriedumā ECT konstatēja šīs tiesību normas pārkāpumu, jo par kriminālizmeklēšanu pret prasītāju atbildīgais prokurors preses konferences laikā bija apstiprinājis, ka prasītājs ir tirgojies ar ietekmi, lai arī viņa vaina vēl nebija likumīgi pierādīta, un nebija “mīkstinājis savu sakāmo, ne arī centies to iekļaut tiesvedības, kas tika skatīta pret prasītāju, kontekstā” (70. un 71. punkts). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar ECT judikatūru nevainīguma prezumpciju var apdraudēt ne tikai tiesnesis un tiesa, bet arī citas valsts iestādes, ka ir jāuzsver nozīme valsts darbinieku vārdu izvēlei paziņojumos, kas izteikti pirms kādas personas atzīšanas par vainīgu pārkāpumā, un ka ECPAK 6. panta 2. punkta piemērošanas nolūkos ir svarīga attiecīgo paziņojumu patiesā nozīme, nevis to gramatiskā forma (skat. ECT, 2011. gada 15. marts, Begu pret Rumāniju, CE:ECHR:2011:0315JUD002044802, 126. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ECT atzīst, ka ECPAK 6. panta 2. punkts, ņemot vērā tās 10. pantu, ar kuru tiek aizsargāta vārda brīvība, neliedz iestādēm informēt sabiedrību par notiekošo kriminālizmeklēšanu, bet tas prasa, lai iestādes to darītu diskrēti un atturīgi, kā to prasa nevainīguma prezumpcijas ievērošana (ECT, 1995. gada 10. februāris, Allenet de Ribemont pret Franciju, CE:ECHR:1995:0210JUD001517589, 38. punkts).

121

Otrkārt, prasītājas min ECT 1999. gada 16. septembra spriedumu Buscemi pret Itāliju (CE:ECHR:1999:0916JUD002956995), kurā ECT konstatēja ECPAK 6. panta 1. punkta un ikvienas personas tiesību uz taisnīgu tiesu neatkarīgā un objektīvā tiesā pārkāpumu, jo tiesas priekšsēdētājs bija publiski lietojis izteicienus, kuros bija jaušams negatīvs prasītāja lietas vērtējums, pirms tiesas sēdes vadīšanas iestādē, kurā bija jāskata šī lieta (68. un 69. punkts). Šajā spriedumā ECT tostarp atgādināja, ka ar vislielāko diskrētumu tiesu iestādēm ir pienākums izturēties gadījumā, ja tām jāpieņem spriedums, lai nodrošinātu savu objektīvas tiesas tēlu, un ka šī diskrētuma dēļ tām nevajag izmantot presi, pat ne atbildot uz provokācijām (67. punkts). Tomēr ir jāatgādina, ka Savienības judikatūrā Komisiju nevar kvalificēt kā “tiesu” ECPAK 6. panta izpratnē (skat. iepriekš 119. punktu).

122

Turklāt prasītājas atsaucas uz 2008. gada 8. jūlija spriedumu Franchet un Byk/Komisija (T‑48/05, EU:T:2008:257, 210.–219. punkts), kurā Vispārējā tiesa saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību konstatēja, ka Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) bija pārkāpis nevainīguma prezumpcijas un labas pārvaldības principus un savu konfidencialitātes pienākumu, provocējot to, ka presē izplatās delikāti notiekošās izmeklēšanas fakti, un norādot, ka prasītāji varētu būt radījuši “plašu [Savienības] līdzekļu piesavināšanās organizāciju” (216. punkts).

123

Vispārējā tiesa turklāt jau ir sniegusi precizējumus par objektivitātes un labas pārvaldības principa ievērošanas pienākumu, kas attiecas uz Komisiju konkurences tiesību lietās. Tādējādi 2002. gada 20. marta spriedumā ABB Asea Brown Boveri/Komisija (T‑31/99, EU:T:2002:77, 99.–107. punkts) Vispārējā tiesa noraidīja pamatu attiecībā uz labas pārvaldības principa pārkāpumu gadījumā, kad kāds Komisijas ierēdnis, kas bija atbildīgs par lietu, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, uzklausīšanas laikā Komisijā bija par prasītāju izteicis nievājošu piezīmi saistībā ar tās reputāciju un uzdevis virkni tendenciozu jautājumu par faktiem, kurus tā vairs neapstrīdēja, un kad šis pats ierēdnis konferences laikā par konkurences tiesībām, kura notika pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas, bija izteicies, izmantojot citātu, kas diskreditēja prasītājas darbību. Atzinusi, ka šīs piezīmes apliecināja par lietu atbildīgās komandas locekļa nepārdomātu izturēšanos un izteikumus, un atgādinājusi, ka Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta (ĢD) ģenerāldirektors pēc konferencē izteiktajām piezīmēm bija atvainojies prasītājai, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šīs piezīmes nebija tādas, kas liktu rasties šaubām par rūpības un objektivitātes līmeni, ar kādu Komisija bija veikusi izmeklēšanu par aplūkojamo pārkāpumu, un ka par lietu atbildīgās komandas locekļa nožēlojamā rīcība vien nevarēja kaitēt Komisijas locekļu kolēģijas pieņemtā lēmuma tiesiskumam.

124

Attiecībā uz Komisijas izmeklēšanas un sodīšanas pilnvaru apvienošanu saistībā ar konkurences tiesību pārkāpumiem Tiesa lēma, ka tā pati par sevi nav pretrunā ECPAK 6. pantam, kā to interpretējusi ECT (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Schindler Holding u.c./Komisija, C‑501/11 P, EU:C:2013:522, 33. un 34. punkts), un Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tas nav objektivitātes prasības pārkāpums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, EU:T:2012:325, 65.–67. punkts). Tas, ka Komisijas struktūrvienībās netiek nodalītas izmeklēšanas un sodīšanas pilnvaras, vienlaikus uzliek īpašu atbildību šīs iestādes locekļiem, it īpaši par konkurenci atbildīgajam Komisijas loceklim, proti, izvairīties no jebkādiem pieņēmumiem izmeklēšanas un pārkāpumu procedūru veikšanas laikā, jo tiem ir pilnvara sodīt attiecīgos uzņēmumus minēto procedūru beigās.

125

Turklāt Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisijas apstiprinājums savai apņēmībai, ka pret konkurenci vērsto aizliegto vienošanos dalībnieki procesuālu iemeslu dēļ neizvairīsies no Savienības tiesību sankcijām, nav objektivitātes principa pārkāpums, bet gan vienīgi skaidrs gribas apliecinājums, kurš pilnībā atbilst Komisijas uzdevumam, saskaņā ar kuru katrā individuālā gadījumā ir jānovērš konstatētie procesuālie pārkāpumi, lai nevājinātu Savienības konkurences tiesību efektivitāti (spriedums, 2012. gada 27. jūnijs, Bolloré/Komisija, T‑372/10, EU:T:2012:325, 73. un 74. punkts).

126

Turklāt ir jāatgādina – lai noraidītu pamatu attiecībā uz tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu vai labas pārvaldības principa pārkāpumu Komisijas vai kāda tās darbinieka administratīvās procedūras laikā publiski paustu nostāju dēļ, Savienības tiesa jau ir pamatojusies uz to, ka lietas materiālos nekas nav ļāvis prezumēt, ka apstrīdētais lēmums nebūtu ticis pieņemts vai ka tam būtu cits saturs, ja šo izteikumu nebūtu bijis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1975. gada 16. decembris, Suiker Unie u.c./Komisija, no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, EU:C:1975:174, 91. punkts, un 1994. gada 7. jūlijs, Dunlop Slazenger/Komisija, T‑43/92, EU:T:1994:79, 29. punkts). Saskaņā ar judikatūru vismaz norādes, kas varētu pamatot šādu secinājumu, ir jāsniedz prasītājam (spriedums, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:T:2006:74, 606. punkts).

127

Tāpat ir svarīgi atgādināt, ka Komisijas darbību nosaka koleģialitātes princips, kas izriet no LESD 250. panta un kas ir balstīts uz Komisijas locekļu vienlīdzību, piedaloties lēmuma pieņemšanā, un tostarp paredz, pirmkārt, ka lēmumi tiek kopīgi apspriesti un, otrkārt, ka visi kolēģijas locekļi ir kolektīvi atbildīgi politiskā ziņā par visiem pieņemtajiem lēmumiem. Tā tas ir it īpaši attiecībā uz tiesību aktiem, kuri skaidri kvalificēti kā lēmumi un kurus Komisija pieņem attiecībā uz uzņēmumiem jautājumā par konkurences tiesību normu ievērošanu, un kuru mērķis ir konstatēt šo noteikumu pārkāpumu, izdot rīkojumus attiecībā uz šiem uzņēmumiem un uzlikt tiem finansiālas sankcijas. Tā kā lēmuma rezolutīvā daļa un pamatojums ir nenodalāmi, vienīgi kolēģija saskaņā ar koleģialitātes principu var pieņemt vienlaikus vienu un otru (spriedums, 2012. gada 27. septembris, Heijmans Infrastructuur/Komisija, T‑359/06, nav publicēts, EU:T:2012:489, 126. un 127. punkts). Turklāt valsts atbalsta jomā Vispārējā tiesa ir lēmusi, ka Komisijas locekļa, kurš atbild par konkurences jautājumiem, viedokļa paušanu par notiekošo procedūru, ņemot vērā to, ka tā ir tikai personiska un privāta, var piedēvēt tikai šim loceklim un tā neietekmē nostāju, kādu pieņems Komisijas kolēģijas locekļi procedūras beigās (spriedums, 1999. gada 8. jūlijs, Vlaamse Televisie Maatschappij/Komisija,T‑266/97, EU:T:1999:144, 49. un 54. punkts). Turklāt nevar pieņemt, ka Komisijas locekļu brīvi apsvērto vērtējumu būtu ierobežojušas neiederīgas solidaritātes jūtas pret savu par konkurences lietām atbildīgo kolēģi (spriedums, 2006. gada 15. marts, BASF/Komisija, T‑15/02, EU:T:2006:74, 610. punkts).

128

Saistībā ar objektīvo objektivitāti, kas attiecas uz to, ka iestādei ir jāsniedz pietiekamas garantijas, lai izslēgtu jebkādas leģitīmas šaubas, ir jānorāda, ka Komisija, kā tā precizēja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, ir pieņēmusi vairākus iekšējus dokumentus, kas tai uzliek par pienākumu ievērot zināmus noteikumus, paužot savu nostāju publiski. It īpaši 2011. gadā pieņemtā Komisāru rīcības kodeksa (C(2011) 2904) 1.7. pantā ir paredzēts, ka saskaņā ar koleģialitātes principu Komisijas locekļi nesniedz nekādus komentārus, kas liktu apšaubīt Komisijas lēmumu, un arī atturas izpaust to, kas apspriests Komisijas sanāksmēs. Turklāt Komisijas Lēmuma 2000/633/EK, EOTK, Euratom (2000. gada 17. oktobris), ar ko groza tās iekšējo reglamentu (OV 2000, L 267, 63. lpp.), pielikuma “Labas administratīvās prakses kodekss, kas Komisijas darbiniekiem jāievēro attiecībās ar sabiedrību” normās ir norādīts, ka “Kvalitātes dienests aicina Komisiju un tās darbiniekus būt pieklājīgiem, objektīviem un taisnīgiem”, un tā 2. punktā attiecībā uz objektivitāti un taisnīgumu – ka “darbinieki vienmēr rīkojas objektīvi un taisnīgi, [Savienības] interesēs un sabiedrības labā” un ka “viņi rīkojas neatkarīgi saskaņā ar Komisijas noteikto politiku, un viņu rīcību nekādā gadījumā neietekmē personīgās un valsts intereses vai politiskais spiediens”. Tāpat Konkurences ĢD ētikas un integritātes kodekss, ko pieņēma 2010. gada 28. jūnijā, tā darbiniekiem attiecībā uz vārda brīvību iesaka atturēties no jebkādām diskusijām par lietu, kurā Komisija nav pieņēmusi oficiālu nostāju, un attiecībā uz saziņu ar plašsaziņas līdzekļiem atturēties runāt par lietu, kurā joprojām notiek izmeklēšana un attiecībā uz kuru Komisija nav pieņēmusi oficiālu nostāju.

129

Prasītājas apgalvo, ka ombuds jau ir konstatējis sliktas pārvaldības gadījumu saistībā ar to pašu par konkurenci atbildīgo Komisijas locekli, kurš pildīja pienākumus apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, tajā, ka viņš tāpat kā šajā lietā esot publiski paudis izteikumus, kas ļāvuši noprast, ka jau ir ticis izdarīts secinājums pirms izmeklēšanas beigām.

130

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ombuda secinājumi par “sliktas pārvaldības” esamību Savienības tiesām nav saistoši un var būt vienīgi vienkāršs norādījums uz to, ka attiecīgā iestāde ir pārkāpusi labas pārvaldības principu. Proti, ombuda, kuram nav tiesību pieņemt saistošus lēmumus, īstenotā procedūra ir Savienības pilsoņiem pieejams ārpustiesas līdzeklis, kas veido alternatīvu prasībai Savienības tiesā un kas atbilst īpašiem kritērijiem, un kam nav gluži tāds pats mērķis kā prasības celšanai tiesā (spriedums, 2007. gada 25. oktobris, Komninou u.c./Komisija, C‑167/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:633, 44. punkts). A fortiori – Savienības tiesību interpretācija, ko veicis ombuds, Savienības tiesām nav saistoša.

131

Šajā gadījumā saistībā ar subjektīvo objektivitāti, kas attiecas uz to, ka nevienam attiecīgās iestādes darbiniekam, kas atbildīgs par lietu, nedrīkst pastāvēt aizspriedumi vai personīgi pieņēmumi, prasītājas pārmet diviem Komisijas locekļiem, kuri secīgi bija atbildīgi par konkurenci, N. Kroes un J. Almunia, ka viņi trīs reizes bija publiski izteikušies par lietas, kas ar tiem saistīta, iznākumu administratīvās procedūras laikā. Kā prasītājas uzsvēra tiesas sēdē, šie divi Komisijas locekļi vēl pildīja pienākumus Komisijā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā, bija līdzdalīgi šajā pieņemšanā un bija tieši atbildīgi par lietas izmeklēšanu dažādos laikposmos. Turklāt apstrīdēto lēmumu ir parakstījis J. Almunia.

132

Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka preses konferencē, kurā iepazīstināja ar izmeklēšanas ziņojuma attiecībā uz farmācijas nozari secinājumiem, N. Kroes norādīja, ka “diemžēl ziņojums apstiprina, ka farmācijas nozarē pastāv konkurences problēmas”, ka “šajā ziņā nozīmīgs faktors ir uzņēmumu prakse” un ka “it īpaši ziņojumā ir secināts, ka oriģinālo zāļu ražotāji aktīvi cenšas kavēt ģenērisko zāļu ienākšanu tirgos” (Konkurences ĢD mājaslapā publicētie vārdi). Prasītāju ieskatā, N. Kroes turklāt esot piebildusi, ka “kopumā var secināt, ka šajā karaļvalstī kaut kas ir sapuvis” (fragments no tiešsaistes laikraksta EU Observer mājaslapas). Atbildes rakstā uz repliku Komisija apgalvo, ka šos vārdus ir vienīgi atstāstījis žurnālists un ka rakstā ir apstiprināts, ka izteikums “sapuvis” attiecās uz nozares apsekojumu, nevis uz prasītājām. Tajā pašā preses konferencē tas pats par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis atsevišķā sadaļā “Konkurences lietas un kontrole” pieminēja procedūras uzsākšanu pret prasītājām un dažām ģenērisko zāļu sabiedrībām, precizējot, ka “ir runa par apgalvotiem [LESD] normu pārkāpumiem attiecībā gan uz ierobežojošu uzņēmējdarbības praksi ([LESD 101.] pants), gan dominējoša stāvokļa tirgū ļaunprātīgu izmantošanu ([LESD 102.] pants)”, ka “saistībā ar šo lietu tiks pārbaudīti starp Servier un noteiktu skaitu ģenērisko zāļu sabiedrību noslēgtie nolīgumi” un ka “šie nolīgumi ir kavējuši perindoprila – vadošo zāļu, kas ārstē sirds slimības un arteriālo hipertensiju, – ģenērisko konkurentu ienākšanu tirgū”. Par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis tātad skaidri nošķīra nozares apsekojuma rezultātus no lēmuma par procedūras uzsākšanu attiecībā uz prasītājām. Attiecībā uz pēdējo minēto par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis vēl precizēja, ka ir runa par konkurences noteikumu iespējamiem pārkāpumiem. Tas vien, ka viņš nākamajā teikumā minēja, ka ar aplūkojamajiem nolīgumiem tika traucēta ģenērisko zāļu ienākšana tirgū, pats par sevi nevar likt domāt, ka viņš uzskatīja, ka ir runa par konkurences noteikumu pārkāpumu, ņemot vērā iepriekšējā teikumā atgādināto kontekstu. Par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis šajā preses konferencē tādējādi vienīgi informēja sabiedrību par notiekošo izmeklēšanu ar diskrētumu un atturību, ko prasa nevainīguma prezumpcijas ievērošana.

133

Otrkārt, 2012. gada 8. oktobrī uzrunā Eiropas Parlamentam, iepazīstinot ar Komisijas darbības konkurences jomā programmu 2013–2014, J. Almunia it īpaši minēja procedūru, kas attiecas uz strīdīgajiem nolīgumiem, norādot, ka “farmācijas nozarē [..] Servier pirms vasaras sākuma saņēma [Komisijas] iebildumus”, ka “viņam ir bažas, ka šīs sabiedrības ir ļaunprātīgi izmantojušas savus patentus, lai kavētu lētāku ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū” un ka viņš “cer, ka to lēmumu, kas tiks pieņemti – vislabāk 2013. gadā –, sekas būs tādas, kas izmainīs noteiktu nozares dalībnieku esošo praksi, kurā daudz ko var vēlēties citādu” (Konkurences ĢD mājaslapā publicētie vārdi). Norādot, ka Komisija prasītājām, kā arī citiem uzņēmumiem bija nosūtījusi paziņojumu par iebildumiem šajā un vēl citā lietā un ka lēmumi tiks pieņemti 2013. gadā, Komisijas loceklis tomēr izpildīja savu objektivitātes pienākumu un vienīgi informēja Parlamentu par notiekošo izmeklēšanu ar diskrētumu un atturību, ko prasa nevainīguma prezumpcijas ievērošana. Ir jāatgādina paziņojuma par iebildumiem kā iepriekšēja dokumenta raksturs, jo Savienības regulās definētā šā dokumenta funkcija ir informēt uzņēmumus par visiem nepieciešamajiem apstākļiem, lai tie pirms Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas varētu efektīvi īstenot savu aizstāvību (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, T‑357/06, EU:T:2012:488, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai gan atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktam Komisijai savs galīgais lēmums tādējādi ir jābalsta vienīgi uz iebildumiem, par kuriem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja izteikt savus apsvērumus, tai tomēr nav pienākuma pārņemt visus paziņojumā par iebildumiem minētos apstākļus, it īpaši tad, ja šie apstākļi tiktu uzskatīti par nepietiekamiem. Tātad paziņojuma par iebildumiem būtība ir tāda, ka tas ir provizorisks un to var labot, Komisijai veicot vēlāku izvērtējumu, pamatojoties uz pušu iesniegtajiem apsvērumiem un citiem faktu konstatējumiem (spriedums, 2008. gada 10. jūlijs, Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, C‑413/06 P, EU:C:2008:392, 63. punkts). Turklāt pēc paziņojuma par iebildumiem, ar kuru Komisija, veicot pirmo vērtējumu, secina, ka ir izdarīts pārkāpums, par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa atturības pienākums vairs noteikti nav vienlīdz stingrs un viņš publiskos paziņojumos, runājot par pagaidu novērtējumu, ar nepieciešamo piesardzību var minēt to, kas ir pārmests uzņēmumam šajā procedūras stadijā.

134

Visbeidzot, treškārt, no lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 12. aprīlīJ. Almunia uzrunā, kas tika sacīta ASV Advokātu kolēģijai Vašingtonā un atspoguļota presē, esot norādījis, ka “Komisija [..] tuvāko mēnešu laikā izteiksies par tādu nolīgumu tiesiskumu, kurus farmācijas sabiedrības noslēgušas nolūkā kavēt lētāko ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū” un ka “nozares apsekojuma rezultāti tiks pārveidoti par lēmumiem lietās [..] un Servier” (fragments no tīmekļa vietnes MLex). Ir jāuzsver, ka šajā rakstā Komisijas locekļa sacītais ir iekļauts vienīgi netieši. Turklāt, pieņemot, ka par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis patiešām būtu to sacījis, šos vārdus var interpretēt vienīgi kā tādus, kas nozīmē, ka pastāvēja iespēja, ka aplūkojamajā lietā tiks pieņemts lēmums (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 1999. gada 8. jūlijs, Vlaamse Televisie Maatschappij/Komisija, T‑266/97, EU:T:1999:144, 53. punkts). Līdz ar to par konkurenci atbildīgais Komisijas loceklis vienīgi informēja sabiedrību par notiekošo izmeklēšanu ar diskrētumu un atturību, ko prasa nevainīguma prezumpcijas ievērošana. Katrā ziņā ir jāatgādina, ka šie vārdi bija vienīgi par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa viedokļa paušana par notiekošo procedūru, tos varēja piedēvēt tikai šim loceklim un tie neietekmēja nostāju, kādu Komisijas kolēģijas locekļi pieņēma procedūras beigās (skat. iepriekš 127. punktu).

135

Līdz ar to nav jāpārbauda prasītāju arguments, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums būtu bijis atšķirīgs, ja nebūtu bijis šo Komisijas locekļu paziņojumu.

136

Šī pamata atbalstam prasītājas turklāt par konkurenci atbildīgajam Komisijas loceklim un viņa birojam pārmet, ka tie nav bijuši klātesoši tiesas sēdes lielākajā daļā. Tomēr prasītāju tiesas sēdē uzsvērtais apstāklis, ka J. Almunia nav piedalījies to uzklausīšanā Komisijā un ka viņu ir pārstāvējis viņa biroja loceklis, nav tāds, kas pierādītu, ka lēmums par sodu principā jau būtu pieņemts pirms šīs tiesas sēdes. Turklāt nevienā tiesību normā nav paredzēts, ka Komisijas locekļa vai kāda viņa biroja locekļa piedalīšanās tiesas sēdē būtu obligāta. Savienības tiesa uzskata, ka ar labas pārvaldības principu nevar padarīt par pienākumu rīcību, ko par pienākumu nav uzskatījis likumdevējs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Koninklijke Wegenbouw Stevin/Komisija, T‑357/06, EU:T:2012:488, 242. punkts).

137

Turklāt prasītājas Komisijai pārmet, ka tā nav ievērojusi pierādījumu noteikumus un standartus, atsaucoties uz vairākiem apstrīdētā lēmuma apsvērumiem, ko tās apstrīd citos savos pamatos (faktu sagrozīšana, kļūda attiecībā uz juridisko kritēriju, kas piemērojams, lai kvalificētu pārkāpumu mērķa dēļ, potenciālas konkurences jēdziena pārmērīgi plaša interpretācija utt.). Replikas rakstā tās apgalvo, ka šie piemēri tiecas pierādīt, kā ir ietekmēta izmeklēšana. Kā apgalvo Komisija, šī prasītāju argumentācija tomēr ir cieši saistīta ar jautājumu, vai apstrīdētajā lēmumā veiktos faktu konstatējumus pietiekami pamato iestādes iesniegtie pierādījumi un vai Komisija savā vērtējumā ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 24. oktobris, Atochem/Komisija, T‑3/89, EU:T:1991:58, 39. punkts). Šie argumenti līdz ar to tiks vērtēti vēlāk, skatot pamatus, kas attiecas uz lietas būtību. Katrā ziņā ir jānorāda, ka šie argumenti izriet no vienkāršiem apgalvojumiem un nav tādi, kas var pierādīt, ka Komisija faktiski būtu jau iepriekš izlēmusi par administratīvās procedūras iznākumu vai veikusi izmeklēšanu ar aizspriedumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 6. jūlijs, Volkswagen/Komisija, T‑62/98, EU:T:2000:180, 272. punkts).

138

Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka tas, ka lieta nav tikusi izvērtēta Konkurences ĢD iekšējā darba grupā, ilustrējot apstrīdētā lēmuma neobjektivitāti un pamatojot tā atcelšanu nevainīguma prezumpcijas principa un Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpuma dēļ. Tomēr ir jānorāda, ka neviena tiesību norma un neviena Komisijas iekšējā norma neuzliek tai par pienākumu rīkot visu lietu pārbaudi iekšējā darba grupā, un ir jāatgādina, ka ar labas pārvaldības principu nevar padarīt par pienākumu rīcību, ko par pienākumu nav uzskatījis likumdevējs (skat. iepriekš 136. punktu). Taisnība, ka 2004. gadā Konkurences ĢD tika ieviesta salīdzinošās izvērtēšanas sistēma. Tomēr no 2011. gada septembrī publicēta Komisijas dokumenta “Procedūra LESD 101. un 102. panta piemērošanai: galvenie dalībnieki un varas līdzsvars” izriet, ka Konkurences ĢD ģenerāldirektors, par konkurenci atbildīgajam Komisijas loceklim piekrītot, lietās, kurās šī iekšējā darba grupa tiek rīkota, lemj, ka lēmums rīkot šādu darba grupu un šīs darba grupas sastāvs netiek izpausti publiski, un ka salīdzinošais vērtējums par lietu nekādi neiekļauj lietas dalībniekus vai citas trešās personas. Tātad nav prasīts, lai Konkurences ĢD rīkotu šādu papildu izvērtēšanu visās lietās, tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka tā nav rīkojusi šādu papildu izvērtēšanu šajā gadījumā.

139

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

142

Regulas Nr. 1/2003 14. pantā, kas ietilpst IV nodaļā par sadarbību starp Komisiju, no vienas puses, un dalībvalstu konkurences iestādēm un tiesām, no otras puses, 1. punktā ir paredzēts, ka “Komisija konsultējas ar Aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa padomdevēju komiteju pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas saskaņā ar [šīs pašas regulas] 7., 8., 9., 10., 23. pantu, 24. panta 2. punktu un 29. panta 1. punktu”. Regulas Nr. 1/2003 14. panta 2. punktā ir noteikts, ka “atsevišķu lietu apspriešanai padomdevēju komiteju veido no dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvjiem”. Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punktā ir precizēts, ka padomdevēja komiteja sniedz rakstisku atzinumu par Komisijas pagaidu lēmuma projektu, un šīs pašas regulas 14. panta 5. punktā – ka “Komisija īpaši ņem vērā padomdevējas komitejas sniegto atzinumu” un “informē komiteju par to, kā tās atzinums ir ņemts vērā”. Turklāt “pēc viena vai vairāku dalībnieku pieprasījuma atzinumā norādītās pozīcijas pamato” (Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punkts). Komisijas paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (OV 2004, C 101, 43. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību konkurences iestāžu tīklā”) 58. punktā turklāt ir noteikts, ka “padomdevēja komiteja ir struktūra, kurā dažādu konkurences iestāžu eksperti vērtē noteiktas lietas, kā arī vispārīgus jautājumus, kas attiecas uz [Savienības] konkurences tiesībām”.

143

Procesuāli Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka konsultēšanās ar padomdevēju komiteju “var notikt sanāksmē, ko sasauc un vada Komisija, ne ātrāk par 14 dienām pēc tā paziņojuma nosūtīšanas, ar ko to sasauc, kopā ar lietas kopsavilkumu, norādēm uz svarīgākajiem dokumentiem un pagaidu lēmuma projektu”. Tomēr “gadījumā, kad Komisija nosūta paziņojumu, ar kuru sasauc sanāksmi un kurš sniedz īsāku paziņošanas termiņu, nekā tas ir noteikts iepriekš, sanāksme var notikt piedāvātajā datumā, ja nav nekādu iebildumu no nevienas dalībvalsts”. Tāpat paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā 66. punktā ir precizēts, ka “Padomes regulā ir paredzēta iespēja, ka dalībvalstis sniedz savu piekrišanu īsāka termiņa noteikšanai starp paziņojuma nosūtīšanu un sanāksmi”. Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punktā turklāt ir paredzēts, ka padomdevēja komiteja “var sniegt atzinumu, pat ja kādi dalībnieki nepiedalās un netiek pārstāvēti”. Visbeidzot Regulas Nr. 1/2003 14. panta 4. punktā ir noteikts, ka “konsultācijas var arī notikt rakstiski”, bet, “ja kāda dalībvalsts to pieprasa, Komisija sasauc sanāksmi”. Saskaņā ar šo tiesību normu “rakstiska procesa gadījumā Komisija nosaka termiņu ne mazāku par 14 dienām, kurās dalībvalstīm jāsniedz savi apsvērumi izplatīšanai visām pārējām dalībvalstīm”.

144

2008. gada 19. decembra dokumentā “Noteikumi par padomdevējas komitejas darba metodēm”, ko Komisija iesniedza 2015. gada 6. novembrī pēc kāda procesa organizatoriskā pasākuma, ir precizēti dažādie posmi pirms konsultēšanās ar padomdevēju komiteju, it īpaši posmi, kas ļauj valstu konkurences iestādēm iepazīties ar lietas materiāliem lietas izmeklēšanas gaitā.

145

Pirmkārt, šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 2. punktu “Komisija dalībvalstu konkurences iestādēm pārsūta to svarīgāko dokumentu kopijas, ko tā savākusi, lai piemērotu [minētās regulas] 7., 8., 9. un 10. pantu un 29. panta 1. punktu” un “Komisija pēc dalībvalsts konkurences iestādes pieprasījuma tai sniedz citu to esošo dokumentu kopijas, kas vajadzīgi lietas izvērtēšanai”. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktā ir paredzēts, ka “lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar III nodaļu, atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences piemērot [LESD 101. un 102. pantu]” un ka tad, “ja dalībvalsts konkurences iestāde jau darbojas lietā, Komisija uzsāk lietas izskatīšanu vienīgi pēc konsultēšanās ar šo valsts konkurences iestādi”. Saskaņā ar šiem noteikumiem Komisija tūlīt pēc to paziņošanas attiecīgajam uzņēmumam vai to saņemšanas iesniedz valsts konkurences iestādēm sākotnējo lēmumu par procedūras uzsākšanu, minētajam uzņēmumam adresēto paziņojumu par iebildumiem, šī uzņēmuma atbildi uz šo dokumentu un pārējos svarīgākos lietas dokumentus (skat. noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 6. un 7. punktu).

146

Otrkārt, noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 33.–36. punktā ir paredzēts, ka visās lietās, kurās Komisija nosūta uzņēmumam paziņojumu par iebildumiem, Komisija 45 dienu laikā pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas attiecīgajiem lietas dalībniekiem izraugās vienu valsts konkurences iestādi par lietas referenti (turpmāk tekstā – “VKI referente”) rindas kārtībā, kas atbilst Eiropas Savienības Padomes rotējošajām prezidentūrām, ja vien objektivitātes nodrošināšanai nav nepieciešams izraudzīties citu konkurences iestādi – tādā gadījumā Komisija, ar nosacījumu, ka pirmā valsts konkurences iestāde tam piekrīt, var izvēlēties nākamo iestādi rotējošo prezidentūru sarakstā (28., 33. un 34. punkts). VKI referente, kas ir atbildīga par to, lai sekmētu lietas izpratni pārējās valsts konkurences iestādēs un lai tās informētu par galvenajiem lietas izmeklēšanas posmiem, šim nolūkam strādā ciešā sadarbībā ar Komisiju (40. un 42. punkts). Noteikumi par padomdevējas komitejas darba metodēm arī iesaka VKI referentei izplatīt sarakstu ar galvenajiem lietas jautājumiem vismaz piecas dienas pirms padomdevējas komitejas sanāksmes (44. punkta i) apakšpunkts) un iepazīstināt ar lietu un tās problēmām padomdevējas komitejas sanāksmes sākumā (44. punkta ii) apakšpunkts).

147

Treškārt, saskaņā ar 11. panta 1. punktu Komisijas Regulā (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), “pirms apspriesties ar Regulas [..] Nr. 1/2003 14. panta 1. punktā minēto padomdevēju komiteju, Komisija tām pusēm, kurām tā adresējusi iebildumus, dod iespēju tikt uzklausītām”. Regulas Nr. 773/2004 14. panta 3. punktā turklāt ir noteikts, ka “Komisija uzaicina dalībvalstu konkurences [iestādes] piedalīties [uzklausīšanas] gaitā” un ka “tā var uzaicināt arī citu dalībvalstu [iestāžu] amatpersonas un ierēdņus”. Noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 12. punktā ir precizēts, ka valsts konkurences iestāžu līdzdalība uzklausīšanā ir lietderīga padomdevējas komitejas efektīvai darbībai. Turpretī neviena norma neparedz, ka VKI referentei būtu īpaša loma uzklausīšanā.

148

Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz atbilstošajiem noteikumiem, kuri paredzēti Padomes Regulā Nr. 17 (1962. gada 6. februāris), pirmajā Regulā par [LESD 101.] un [102.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), kuru aizstāja ar Regulu Nr. 1/2003, konsultēšanās ar padomdevēju komiteju ir būtiska formalitāte, kuras pārkāpums ietekmē Komisijas galīgā lēmuma tiesiskumu, ja tiek pierādīts, ka apstāklis, ka netika ievēroti konsultēšanās noteikumi, liedza padomdevējai komitejai sniegt savu atzinumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. Tas, vai prasību, kuras izriet no konsultēšanos ar padomdevēju komiteju regulējošajiem noteikumiem, saturs un būtība ir vai nav būtiski, tādējādi ir jāvērtē katrā atsevišķajā gadījumā, ņemot vērā mērķi ļaut komitejai veikt tās padomdevējas funkcijas, pilnībā pārzinot lietas apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 10. jūlijs, RTE/Komisija, T‑69/89, EU:T:1991:39, 21. un 23. punkts, un 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 742. punkts).

149

Šajā ziņā attiecībā uz dokumentiem, kas ir jāiesniedz padomdevējai komitejai, ir ticis uzskatīts, ka, lai arī konsultēšanās iekļaujas sadarbībā starp Komisiju un dalībvalstīm un tai nav mērķa organizēt uz sacīkstes principu balstītu procedūru attiecībā uz attiecīgajiem uzņēmumiem, padomdevējai komitejai it īpaši ir jābūt objektīvā veidā informētai par attiecīgo uzņēmumu skatpunktu un izklāstītajiem būtiskākajiem argumentiem to apsvērumos par visiem iebildumiem, ko Komisija pret tiem izvirzījusi izmeklēšanas beigās. Tādējādi it īpaši uzklausīšanas protokols principā ir viens no būtiskākajiem dokumentiem Regulas Nr. 17 10. panta 5. punkta izpratnē un līdz ar to ir jāiesniedz padomdevējai komitejai tās sasaukšanas laikā. Tomēr uzklausīšanas protokola iesniegšana ir būtiska formalitāte vienīgi tad, ja konkrētajā gadījumā tā izrādās nepieciešama, lai ļautu padomdevējai komitejai sniegt savu atzinumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, proti, ja attiecībā uz ko būtisku to nav maldinājušas neprecizitātes vai bezdarbība. Tā tas nav, ja uzklausīšanas protokolā nav ietverti būtiski vērtējuma elementi, kas nebija ietverti attiecīgā uzņēmuma rakstveida atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem, kuras bija pievienotas uzaicinājumam uz padomdevēju komiteju. Šādā gadījumā tas, ka Komisija, sasaucot padomdevēju komiteju, neiesniedza uzklausīšanas protokolu, neietekmē attiecīgā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību un nekādi neietekmē konsultēšanās procedūras iznākumu. Līdz ar to šāda bezdarbība nevar padarīt visu administratīvo procesu par spēkā neesošu un tādējādi likt apšaubīt galīgā lēmuma tiesiskumu (spriedums, 1991. gada 10. jūlijs, RTE/Komisija, T‑69/89, EU:T:1991:39, 21.–23. punkts).

150

Turklāt tika nospriests – tas, ka Komisija nepaziņoja padomdevējai komitejai precīzu ierosinātā naudas soda apmēru, nebija konsultēšanās ar padomdevēju komiteju būtiskās formalitātes pārkāpums, jo tai bija iesniegti visi būtiskie elementi, kas nepieciešami atzinuma par naudas sodiem sagatavošanai. Padomdevēja komiteja ir jāinformē vienīgi par naudas soda uzlikšanai paredzētajiem kritērijiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 747. un 748. punkts). Noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 23. punktā tādējādi ir atgādināts, ka ir nepieciešams nodrošināt komitejā notiekošo sarunu konfidencialitāti it īpaši attiecībā uz naudas soda apmēru. Šo pašu noteikumu 24. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz naudas soda noteikšanu Komisija padomdevējas komitejas sanāksmes laikā izdala dokumentu, kurā ir izskaidrota izmantotā aprēķina metode, precīzi atsaucoties uz Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai”), ka padomdevējas komitejas locekļi var lūgt papildu laiku šī dokumenta izvērtēšanai un ka sanāksmes beigās tas tiek atdots Komisijai.

151

Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija nav veikusi faktisku konsultēšanos ar padomdevēju komiteju, tādēļ ka tā nav iesniegusi daļu pagaidu lēmuma projekta attiecībā uz naudas sodiem un uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem apstrīdētā lēmuma projekta iesniegšanas tās locekļiem īsā termiņa dēļ, valsts konkurences iestādēm iesniegtā lēmuma projekta kopsavilkumā ietverto trūkumu dēļ un padomdevējas komitejas atzinuma nepietiekamā pamatojuma dēļ. Šie dažādie argumenti ir jāvērtē, ņemot vērā lietas materiālus un it īpaši faktiskos precizējumus, ko Komisija sniedza 2015. gada 6. novembrī, atbildot uz iepriekšminēto procesa organizatorisko pasākumu un tiesas sēdē.

152

No sava argumenta par to, ka netika iesniegta daļa pagaidu lēmuma projekta attiecībā uz naudas sodiem, prasītājas tiesas sēdē atteicās, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā. Lai arī prasītājas tiesas sēdē tomēr apgalvoja, ka padomdevējas komitejas sanāksmju laikā valsts konkurences iestādes nebija saņēmušas paziņojumu par naudas soda apmēra aprēķina metodi, šī kritika nav pamatota ar faktiem, jo no lietas materiāliem izriet, ka 2014. gada 3. jūlijā, atgādinot par padomdevējas komitejas otrās sanāksmes sasaukšanu 2014. gada 7. jūlijā, Komisija nosūtīja valsts konkurences iestādēm 10. nodaļu, kura attiecas uz naudas sodiem un kurā ir ietverts skaidrojums par šīs metodes galvenajiem elementiem. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka iepriekš 2013. gada 23. jūlijā valsts konkurences iestādēm bija nosūtītas uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, kā arī 2013. gada 19. decembrī – faktu izklāsts un 2014. gada 13. februārī – uzņēmumu atbildes uz šo dokumentu. Visbeidzot, 2014. gada 20. maijā, Komisija tām iesniedza faktu izklāstu par atbildības noteikšanu par pārkāpumiem, kā arī Mylan, Niche un Unichem atbildes uz to.

153

Attiecībā uz lēmuma projekta iesniegšanas termiņu no lietas materiāliem izriet, ka Komisija to dalībvalstu konkurences iestādēm nosūtīja trīs posmos: 1.–4. nodaļa tām tika nosūtīta 2014. gada 12. jūnijā kopā ar uzaicinājumu uz padomdevējas komitejas pirmo sanāksmi 2014. gada 30. jūnijā, 5.–9. nodaļa tām tika nosūtīta 2014. gada 20. jūnijā kopā ar lēmuma projekta kopsavilkumu, un 10. nodaļa attiecībā uz naudas sodiem (izņemot šo naudas sodu precīzu apmēru) tām tika nosūtīta 2014. gada 3. jūlijā kopā ar atgādinājumu par 2014. gada 30. jūnijā nosūtīto uzaicinājumu uz padomdevējas komitejas 2014. gada 7. jūlija otro sanāksmi, kurā bija jāskata viss lēmuma projekts. Šajā ziņā ir jāuzsver – lai arī, kā apgalvo prasītājas, Konkurences ĢD rokasgrāmatas par procedūru konkurences politikas jomā noteikumu 109. lappuses 10. punktā ir norādīts, ka parasti tiek organizētas divas šīs komitejas sanāksmes, viena par lietas būtību, otra par naudas soda apmēru, tie tomēr nenosaka, ka šī organizācijas shēma ir jāievēro sistemātiski. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka šajā gadījumā Komisija 2014. gada 30. jūnijā nosūtītajā uzaicinājumā uz otro sanāksmi, kā arī 2014. gada 3. jūlija elektroniskā pasta vēstulē skaidri norādīja, ka 2014. gada 7. jūlija sanāksmes dienas kārtība attiecas uz lietas apspriešanu kopumā.

154

Ir tiesa, ka šāda dokumentu pakāpeniska sūtīšana, kas atsevišķos gadījumos veikta, neievērojot četrpadsmit dienu termiņu, atklāj zināmu steigu, kura, iespējams, saistīta ar to, ka Komisija pēc uzaicinājuma uz 2014. gada 30. jūnija sanāksmi nosūtīšanas bija paziņojusi valsts konkurences iestādēm, ka vēlas pieņemt lēmumu 2014. gada 9. jūlijā, un ka tā dēļ komitejas locekļiem nebija labākie apstākļi, lai pieņemtu nostāju. Tomēr ir jākonstatē, ka neviena valsts konkurences iestāde nav iesniegusi iebildumus par šo sanāksmju datumiem, lai arī saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punktu šādi iebildumi būtu lieguši aplūkojamo sanāksmju norisi. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka 2009. gada 6. jūlijā Komisija valsts konkurences iestādēm iesniedza sākotnējo lēmumu par procedūras uzsākšanu, 2012. gada 31. jūlijā – attiecīgajiem uzņēmumiem adresēto paziņojumu par iebildumiem, 2013. gada 23. jūlijā – uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, 2013. gada 19. decembrī – faktu izklāstu, 2014. gada 13. februārī – uzņēmumu atbildes uz šo dokumentu, un 2015. gada 20. maijā – faktu izklāstu par atbildības noteikšanu par pārkāpumiem, kā arī Mylan, Niche un Unichem atbildes uz to. Turklāt 2014. gada 25. jūnijā Komisija tām nosūtīja uzklausīšanas amatpersonas izstrādātu uzklausīšanas protokola projektu.

155

Līdz ar to, pat ja var nožēlot, ka – it īpaši ņemot vērā lēmuma projekta 5.–9. nodaļas garumu (ap 600 lappušu) un sarežģītību – Komisija tās nosūtīja dalībvalstu konkurences iestādēm tikai desmit dienas pirms padomdevējas komitejas pirmās sanāksmes norises, ņemot vērā visus iepriekš 153. un 154. punktā izklāstītos elementus, ir jākonstatē, ka padomdevējas komitejas locekļi bija pietiekami informēti par lietas materiālu būtību un lēmuma projekta saturu un līdz ar to komiteja varēja sniegt savu atzinumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus.

156

Turklāt ir jāprecizē, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ne Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punkta noteikumi, ne paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā 66. punkta noteikumi neuzliek Komisijai par pienākumu saņemt dalībvalstu konkurences iestāžu iepriekšēju nepārprotamu piekrišanu, lai atkāptos no četrpadsmit dienu termiņa, kas paredzēts starp uzaicinājuma nosūtīšanu padomdevējas komitejas locekļiem un šīs padomes sanāksmi. No Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punkta izriet, ka tad, ja Komisija nosūta paziņojumu, ar kuru sasauc sanāksmi un kurš sniedz īsāku paziņošanas termiņu, nekā tas ir noteikts iepriekš, dalībvalstīm šajā ziņā ir jāpauž iespējamie iebildumi, bet, ja tādu nav, sanāksme notiek Komisijas noteiktajā datumā. Turklāt attiecībā uz apgalvoto labas pārvaldības principa neievērošanu ir jāatgādina, ka ar to nevar padarīt par pienākumu rīcību, ko par pienākumu nav uzskatījis likumdevējs (skat. iepriekš 136. punktu).

157

Attiecībā uz padomdevējas komitejas sniegto atzinumu ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 14. panta 6. punktu tas netiek sistemātiski publicēts, jo judikatūrā pat tiek uzskatīts, ka tā neiesniegšana attiecīgajiem uzņēmumiem nav pretrunā tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 35. un 36. punkts), un, otrkārt, ka Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punkta noteikumos ir paredzēts, ka šajā atzinumā norādītās pozīcijas pamato vienīgi pēc vismaz viena minētās komitejas dalībnieka pieprasījuma, un tā tas nav noticis šajā gadījumā. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pusēm, uz kurām attiecas Komisijas atbilstoši LESD 101. pantam veikta procedūra, nav piekļuves sarakstei starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm vai šo iestāžu sarakstei, tostarp dokumentiem, kas izstrādāti, piemērojot minētās regulas 11. un 14. pantu. Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 28. panta 2. punktu Komisijas un dalībvalstu konkurences iestāžu ierēdņi un darbinieki neatklāj informāciju, ko tie ieguvuši vai iemainījuši atbilstoši minētajai regulai un kas ir tāda veida, uz kuru attiecas dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums, un ka šis pienākums arī attiecas uz visiem dalībvalstu pārstāvjiem un ekspertiem, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 14. pantu apmeklē padomdevējas komitejas sanāksmes. Līdz ar to prasītājas nevar lietderīgi apgalvot, ka padomdevējas komitejas sniegtais atzinums bija nepietiekami pamatots. Turklāt, ņemot vērā piemērojamās tiesību normas, apstāklis, ka atzinums ir īss vai nav detalizēts, nenozīmē, ka padomdevējas komitejas rīcībā nebija visu elementu, kas tai ļautu pieņemt lēmumu, pārzinot lietas apstākļus, un nenozīmē arī to, ka minētā komiteja nav izteikusies, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, un tas tā ir, pat ja tā ir izteikusies kopsavilkuma veidā.

158

Visbeidzot prasītājas apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka lēmuma projekta kopsavilkums, ko Komisija nosūtīja padomdevējas komitejas locekļiem, bija neobjektīvs un nepilnīgs, komiteja nevarēja pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. Tomēr ir jāatgādina, kā to apgalvo Komisija, ka šī kopsavilkuma mērķis nav minēt attiecīgā uzņēmuma aizstāvības argumentus, bet atvieglot apspriešanos padomdevējā komitejā par lēmuma projekta tekstu. Katrā ziņā šajā gadījumā no Komisijas atbildes uz procesa organizatorisko pasākumu izriet, ka kopsavilkumā, kas bija pavaddokuments lēmuma projektam, Komisija iepazīstināja ar pēdējā minētā galvenajiem punktiem, uzsverot savas analīzes delikātākos aspektus (kritērijus, kas ļauj noteikt konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, tirgus noteikšanu, LESD 102. panta piemērošanu). Vienīgi apstāklis, ka tā šajā kopsavilkumā nebija minējusi visas tiesvedības attiecībā uz patentu 947, izlīguma nolīgumu atsevišķu noteikumu apjoma interpretāciju, faktus, kas norisinājušies pēc tam, kad EPI atzina patentu 947 par spēkā neesošu, un atšķirības starp Rolabo tehnoloģijas un citas sabiedrības tehnoloģijas iegādi, nevar likt uzskatīt, ka padomdevēja komiteja, kuras rīcībā turklāt bija ievērojams daudzums dokumentu, kas attiecās uz šo lietu, un it īpaši prasītāju sniegtie argumenti to apsvērumos par paziņojumu par iebildumiem un par faktu izklāstu (skat. iepriekš 152. un 154. punktu), nevarēja sniegt savu atzinumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus.

159

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka ar padomdevēju komiteju nebija notikusi pienācīga apspriešanās, jo tikai neliels skaits tās locekļu bija klātesoši tās sanāksmēs, un ka lietas VKI referente, kura tika iecelta novēloti, nebija klātesoša pušu uzklausīšanā un padomdevējas komitejas otrajā sanāksmē.

160

Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neiecēla VKI referenti 45 dienu laikā pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas un ka tā apzināti izvēlējās valsts konkurences iestādi, kas nebija bijusi klātesoša uzklausīšanā.

161

Nav noliedzams – noteikumos par padomdevējas komitejas darba metodēm ir paredzēts, ka VKI referentes iecelšana principā notiek 45 dienu laikā pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmumiem un saskaņā ar objektīvu kritēriju, proti, principā rindas kārtībā atbilstoši Padomes rotējošajām prezidentūrām (skat. iepriekš 146. punktu). Šajā gadījumā no lietas materiāliem izriet, ka VKI referentes izraudzīšanās procedūra sākās 2014. gada 7. maijā un ka Bundeswettbewerbsbehörde (Federālā konkurences iestāde, Austrija, turpmāk tekstā – “BWB”) iecelšana par VKI referenti notika 2014. gada 3. jūnijā, proti, pēc uzklausīšanas, bet pirms padomdevējas komitejas sanāksmēm, un ka tā tika veikta saskaņā ar objektīvu kritēriju, proti, Padomes rotējošo prezidentūru kārtībā. Vienīgi 45 dienu termiņa VKI referentes iecelšanai neievērošanu, ko Komisija atzina tiesas sēdē, šajā gadījumā nevar uzskatīt par tādu, kas ir liegusi padomdevējai komitejai veikt savas funkcijas, pārzinot lietas apstākļus. VKI referentes loma valsts konkurences iestāžu lietas izpratnē un to informēšana ir īpaši nozīmīga tikai padomdevējas komitejas sanāksmju sagatavošanas posmā (skat. turpmāk tekstā 164. punktu), un šajā gadījumā VKI referente šajā procedūras posmā bija iecelta. Turklāt attiecībā uz BWB iecelšanu par VKI referenti ir jāuzsver, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu pierādījumu, kas ļautu noteikt, ka tā būtu bijusi saistīta ar to, ka šī valsts konkurences iestāde nebija klātesoša uzklausīšanā 2013. gada 15., 16., 17. un 18. aprīlī, kā arī ir jāuzsver, ka katrā ziņā tā tika veikta saskaņā ar pilnīgi objektīvu kritēriju, proti, Padomes rotējošo prezidentūru kārtībā.

162

Prasītājas arī apgalvo, ka padomdevēja komiteja neesot varējusi izteikties, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, ņemot vērā to, ka VKI referente nebija piedalījusies ne pušu uzklausīšanā 2013. gada 15., 16., 17. un 18. aprīlī, ne padomdevējas komitejas 2014. gada 7. jūlija sanāksmē. Komisija norāda, ka neviens dokuments neparedz VKI referentes obligātu līdzdalību uzklausīšanā, un atgādina, ka uzklausīšanā bija klātesošas astoņas dalībvalstis.

163

Ir jānorāda – lai arī noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 12. punktā ir precizēts, ka valsts konkurences iestāžu līdzdalība uzklausīšanā ir lietderīga padomdevējas komitejas efektīvai darbībai, neviena tiesību norma turpretī nenosaka, ka VKI referentei ir pienākums piedalīties uzklausīšanā, jo Regulas Nr. 773/2004 14. panta 3. punktā ir paredzēts vienīgi tas, ka dalībvalstu konkurences iestādes tiek uzaicinātas piedalīties uzklausīšanā, turklāt visas valsts konkurences iestādes saņem uzklausīšanas protokola kopiju. Turklāt var norādīt, kā apgalvo Komisija, ka valsts konkurences iestādes bija pienācīgi uzaicinātas piedalīties uzklausīšanā un astoņas no tām faktiski bija tajā klātesošas (attiecībā uz gadījumu, kad valsts konkurences iestādes netika uzaicinātas uz uzklausīšanu, skat. spriedumu, 2017. gada 21. septembris, Feralpi/Komisija, C‑85/15 P, EU:C:2017:709, 38.–44. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka VKI referentes loma tajā, kā VKI izprot lietu, un to informēšana ir īpaši nozīmīga padomdevējā komitejā, nevis uzklausīšanas stadijā. Tādējādi noteikumi par padomdevējas komitejas darba metodēm iesaka VKI referentei vismaz piecas dienas pirms padomdevējas komitejas pirmās sanāksmes izplatīt sarakstu ar galvenajiem lietas jautājumiem, it īpaši lai noskaidrotu, vai VKI var sniegt vispārēju piekrišanu lēmuma projektam, vai tām ir apsvērumi par atsevišķiem aspektiem un vai tās vēlas, lai atzinums tiktu publicēts (44. punkta i) apakšpunkts), un iepazīstināt ar lietu un tās problēmām padomdevējas komitejas pirmās sanāksmes sākumā (44. punkta ii) apakšpunkts). No lietas materiāliem izriet, ka BWB apspriedās ar Komisiju, lai noteiktu jautājumu sarakstu, kuru Komisija nosūtīja izvērtēšanai padomdevējas komitejas locekļiem, un ka tā piedalījās padomdevējas komitejas pirmajā sanāksmē, kurā tā iepazīstināja ar savu ziņojumu, un prasītājas nav apstrīdējušas, ka šajā gadījumā tā pilnībā pildīja savu VKI referentes lomu. Turklāt vienīgi ar to, ka Komisija iesniedza pārējām valsts konkurences iestādēm sarakstu ar galvenajiem lietas jautājumiem 2014. gada 26. jūnija rītā, proti, četras dienas pirms padomdevējas komitejas pirmās sanāksmes, kaut arī noteikumos par padomdevējas komitejas darba metodēm ir ieteikts piecu dienu termiņš, nepietiek, lai secinātu, ka padomdevēja komiteja nevarēja izteikties, pilnībā pārzinot lietas apstākļus. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisijai turklāt nebija pienākuma iecelt citu VKI referenti, jo noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 38. punktā ir paredzēta tikai iespēja vajadzības gadījumā aizvietot fizisku personu, kas pārstāv valsts konkurences iestādi, ar citu fizisku personu no šīs pašas iestādes. Līdz ar to apstāklis, ka BWB šajā gadījumā nepiedalījās uzklausīšanā 2013. gada 15., 16., 17. un 18. aprīlī un, par nožēlu, padomdevējas komitejas 2015. gada 7. jūlija otrajā sanāksmē, neliedza padomdevējai komitejai izteikties, pilnībā pārzinot lietas apstākļus.

164

Attiecībā uz iebildumu par ierobežota dalībvalstu skaita klātbūtni padomdevējas komitejas sanāksmēs no lietas materiāliem izriet, ka 2014. gada 30. jūnija sanāksmē bija pārstāvētas tikai piecas valsts konkurences iestādes (Spānijas Karalistes, Itālijas Republikas, Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes konkurences iestādes) un ka 2014. gada 7. jūlija sanāksmē bija pārstāvētas tikai divas valsts konkurences iestādes (Vācijas Federatīvās Republikas un Somijas Republikas konkurences iestādes). No tā patiešām izriet, ka šajā gadījumā padomdevējas komitejas sniegtā atzinuma izstrādē piedalījās ierobežots dalībvalstu pārstāvju skaits, ņemot vērā to, ka saskaņā ar noteikumu par padomdevējas komitejas darba metodēm 20. un 21. punktu padomdevējas komitejas sniegtajā atzinumā tiek ņemti vērā vienīgi to locekļu komentāri un apsvērumi, kas ir bijuši klātesoši sanāksmē. Uzklausīšanā taujāta par dalībnieku nelielā skaita iemesliem un par iespējamu padomdevējas komitejas sanāksmju pārcelšanu, Komisija norādīja, ka tai bija zināms par vilcienu streikiem un ka tā bija sazinājusies ar komitejas locekļiem, lai noskaidrotu, vai tiem ir īpaši komentāri, bet ka tā nebija plānojusi pārcelt sanāksmes.

165

Lai arī ir tiesa, ka šādos apstākļos Komisija būtu bijis lietderīgi pārcelt padomdevējas komitejas sanāksmes, tomēr no nelielā dalībvalstu pārstāvju skaita sanāksmēs nevar secināt, ka Komisija šajā gadījumā neizpildīja konsultēšanās ar padomdevēju komiteju būtisko formalitāti.

166

Vispirms ir jākonstatē, ka, pat ja tas var šķist neparasti un nesaderīgi ar zināmiem priekšstatiem par labu pārvaldību, nevienā tiesību normā nav paredzēts kvoruma noteikums padomdevējas komitejas atzinumu pieņemšanai. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 14. panta 3. punktā ir skaidri paredzēts, ka padomdevēja komiteja “var sniegt atzinumu, pat ja kādi dalībnieki nepiedalās un netiek pārstāvēti”. Turpinot ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāļauj dalībvalstu konkurences iestādēm piedalīties padomdevējā komitejā un ka šajā gadījumā tā veica visus nepieciešamos pasākumus šī mērķa sasniegšanai, jo tā tām nosūtīja uzaicinājumus uz padomdevējas komitejas sanāksmēm 2014. gada 30. jūnijā un 7. jūlijā, kā arī visus kopš procedūras uzsākšanas izstrādātos nepieciešamos dokumentus (skat. iepriekš 153. un 154. punktu), un ka netika celts neviens iebildums attiecībā uz šo sanāksmju datumiem (skat. iepriekš 154. punktu). Visbeidzot ir jāuzsver, ka padomdevēja komiteja var būt struktūra, kas sekmē Savienības tiesību konkurences noteikumu vienotu piemērošanu, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 19. apsvērumā, vienīgi ar nosacījumu, ka dalībvalstu konkurences iestādes vēlas tajā efektīvi līdzdarboties, jo Komisijas rīcībā šajā ziņā nav nekādu iespēju to ietekmēt.

167

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

170

Ir jāatgādina, ka princips par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas šodien ir izteikts Pamattiesību hartas 47. pantā (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Chalkor/Komisija, C‑386/10 P, EU:C:2011:815, 52. punkts). Šis princips ietver vairākus aspektus, tostarp tiesības uz aizstāvību, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, tiesības uz lietas izskatīšanu tiesās, kā arī tiesības uz konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību (spriedums, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 48. punkts). Pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips, kas izriet no paša lietas taisnīgas izskatīšanas jēdziena, nozīmē, ka katrai pusei ir jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus prasījumus, tostarp iesniegt savus pierādījumus apstākļos, kas tai nerada acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar pretējo pusi (spriedumi, 2012. gada 6. novembris, Otis u.c., C‑199/11, EU:C:2012:684, 71. punkts, un 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un Guardian Europe/Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 31. punkts).

171

Prasītājas apgalvo, ka ierobežojumi, kuri uz tām tika attiecināti prasības pieteikuma iesniegšanā, tām radīja acīmredzami nelabvēlīgāku situāciju nekā Komisijai, uz kuru neesot tikuši attiecināti nekādi laika vai apjoma ierobežojumi, izstrādājot apstrīdēto lēmumu. Tomēr ir jāatgādina, ka no ECT judikatūras attiecībā uz ECPAK 6. panta 1. punkta interpretāciju, uz kuru ir jāatsaucas saskaņā ar Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktu, izriet, ka tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā nav absolūtas. Šo tiesību izmantošana ir pakļauta ierobežojumiem, proti, nosacījumiem attiecībā uz prasības pieņemamību (spriedums, 2013. gada 28. februāris, Arango Jaramillo u.c./EIB, pārskatīšana, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 43. punkts). Lai gan ieinteresētajām pusēm ir jābūt gatavām uz to, ka tiks piemēroti prasības pieņemamības noteikumi, to piemērošana nedrīkst kavēt tās izmantot pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus (spriedums, 2013. gada 28. februāris, pārskatīšana, Arango Jaramillo u.c./EIB, C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 43. punkts). ECT tādējādi uzskata, ka šie ierobežojumi nevar ierobežot indivīdam doto iespēju vērsties tiesā tādā veidā vai tādā apmērā, ka tiktu apdraudēta tā tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā pati būtība, un ka tie atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam tikai tad, ja tiem ir leģitīms mērķis un pastāv saprātīgs samērīgums starp izmantotajiem līdzekļiem un izvirzīto mērķi (skat. ECT spriedumu, 2011. gada 6. decembris, Anastasakis pret Grieķiju, CE:ECHR:2011:1206JUD004195908, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

172

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības regulējuma par procesuālajiem termiņiem precīza piemērošana ir jānodrošina saskaņā ar tiesiskās drošības prasību un nepieciešamību novērst jebkādu diskrimināciju vai patvaļīgu tiesvedību (skat. spriedumu, 1987. gada 15. janvāris, Misset/Padome, 152/85, EU:C:1987:10, 11. punkts un tajā minētā judikatūra, un rīkojums, 2007. gada 8. novembris, Beļģija/Komisija, C‑242/07 P, EU:C:2007:672, 16. punkts un tajā minētā judikatūra) un tā nekādi neietekmē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2002. gada 17. maijs, Vācija/Parlaments un Padome, C‑406/01, EU:C:2002:304, 20. punkts). Kā apgalvo Komisija, pušu procesuālo tiesību vienlīdzības princips nenosaka, lai administratīvā procesa ilgums un prasības par tiesību akta atcelšanu celšanas termiņš būtu identiski. Administratīvā procesa mērķis ir ļaut Komisijai veikt izmeklēšanu, lai noteiktu, vai ir jāpieņem lēmums, ar ko konstatē LESD 101. un 102. panta pārkāpumu, un uzņēmumiem – nodrošināt savu aizstāvību. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, lai attiecīgajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā tiktu dota iespēja lietderīgā veidā darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmanto, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka pastāv Līguma pārkāpums (spriedumi, 1983. gada 7. jūnijs, Musique Diffusion française u.c./Komisija, no 100/80 līdz 103/80, EU:C:1983:158, 10. punkts, un 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 66. punkts). Šajā ziņā Regulā Nr. 1/2003 ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem tiek nosūtīts paziņojums par iebildumiem, kurā skaidrā veidā jādara zināmi visi būtiskie fakti, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā. Tomēr šīs norādes var tikt sniegtas kopsavilkuma veidā un lēmumam nav obligāti jābūt iebildumu izklāsta kopijai, jo paziņojums ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktu un tiesību vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs. Šī iemesla dēļ Komisija var ņemt vērā un tai pat ir jāņem vērā no administratīvā procesa izrietošie apstākļi, it īpaši lai noraidītu iebildumus, kuru pamatojums izrādītos nepietiekams (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 67. punkts).

173

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, lai arī atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai un 1991. gada 2. maija Reglamenta 102. panta 2. punktam prasītāju rīcībā apelācijas sūdzības iesniegšanai par apstrīdēto lēmumu bija divu mēnešu un desmit dienu ilgs termiņš, sākot no tā paziņošanas, un lai arī šī termiņa dēļ bija īpaši grūti izstrādāt prasības pieteikumu, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma, kurš turklāt tika pieņemts vasarā, ļoti lielo apjomu, tomēr tām bija iespēja vairākkārt apspriesties ar Komisiju par lietu administratīvā procesa laikā. Proti, Komisija prasītājām nosūtīja informācijas pieprasījumus 2009. gada janvārī, 2009. gada augustā, pēc tam – laikā no 2009. gada decembra līdz 2012. gada maijam. Prasītājas turklāt bija aicinātas piedalīties vairākās situācijas novērtēšanas sanāksmēs laikā no 2009. gada līdz 2012. gadam. 2012. gada 27. jūlijā Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, uz kuru prasītājas atbildēja 2013. gada 14. janvārī. Pēc tam prasītājas tika uzklausītas 2013. gada 15., 16., 17. un 18. aprīlī, tika rīkotas jaunas situācijas novērtēšanas sanāksmes un prasītājām tika nosūtīti jauni informācijas pieprasījumi. 2013. gada 18. decembrī Komisija piešķīra prasītājām piekļuvi savāktajiem vai pēc paziņojuma par iebildumiem plašāk izplatītajiem pierādījumiem un nosūtīja faktu izklāstu, uz kuru tās atbildēja 2014. gada 31. janvārī. Turklāt ir jāatgādina, ka tiesvedības Vispārējā tiesā rakstveida daļā prasītājām tika doti visi termiņa pagarinājumi, kurus tās lūdza, un tādējādi, neraugoties uz īpašajiem ierobežojumiem, ar kuriem tās saskārās prasības pieteikuma iesniegšanā, kopumā prasītājām šajā instancē nebija acīmredzami nelabvēlīgāka situācija nekā Komisijai.

174

Attiecībā uz prasības pieteikuma garumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar ECT judikatūru regulējums attiecībā uz formalitātēm, kas jāievēro, ceļot prasību, tiecas nodrošināt pareizu tiesvedību un ka ieinteresētajām pusēm ir jābūt gatavām uz to, ka šie noteikumi tiks piemēroti (ECT, 2011. gada 6. decembris, Anastasakis pret Grieķiju, CE:ECHR:2011:1206JUD004195908, 24. punkts). Attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā ir jānorāda, ka saskaņā ar 15. punktu 2012. gada 24. janvāra Praktiskajos norādījumos lietas dalībniekiem Vispārējā tiesā (OV 2012, L 68, 23. lpp.), kas bija spēkā prasības pieteikuma iesniegšanas dienā, prasības pieteikuma garums principā ir ierobežots līdz 50 lappusēm, bet to nosaka atkarībā no aplūkojamās lietas juridiskās vai faktiskās sarežģītības (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2014. gada 10. aprīlis, Langguth Erben/ITSB, C‑412/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:269, 63. punkts). Šajā gadījumā prasītājas atsaucās uz aplūkojamās lietas juridisko sarežģītību un Vispārējā tiesa tām ļāva iesniegt 186 lappušu garu prasības pieteikumu, kurš bija izstrādāts ar samazinātu rindstarpu un kuram 10158 lappuses bija pievienotas pielikumā. Pat ja ir tiesa, ka apstrīdētais lēmums ir īpaši garš un attiecībā uz atsevišķiem aspektiem atkārtojas, tas, kā apgalvo Komisija, tomēr ir izskaidrojams ar prasītājām pārmesto pārkāpumu skaitu un to, ka tiem ir atsevišķas vienādas iezīmes, kā arī ar pierādījumu standartiem, kurus Savienības judikatūra pieprasa LESD 101. un 102. panta pārkāpumu jomā. Turklāt, kā atgādina Komisija, prasītājām bija iespēja atbildēt uz 755 lappušu garo paziņojumu par iebildumiem, sagatavojot vairāk nekā 600 lappušu garu dokumentu. Prasības pieteikuma garums un izvirzīto pamatu skaits turklāt pierāda, ka, lai arī, protams, tas prasīja neapšaubāmi vērā ņemamas pūles, prasītājām bija laiks sagatavot savu argumentāciju. Līdz ar to tās nevar apgalvot, ka tām ir bijis jāsaskaras ar nepārvaramām grūtībām, ceļot prasību Vispārējā tiesā, un ka tām ir bijusi acīmredzami nelabvēlīgāka situācija nekā Komisijai.

175

Attiecībā uz argumentu par atkārtojumiem un atsaucēm, ko Komisija esot izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 296. panta noteikumiem Komisijai ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta savi argumenti, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu pārbaudi. Šī prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt skaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2012. gada 27. septembris, Heijmans Infrastructuur/Komisija, T‑359/06, nav publicēts, EU:T:2012:489, 133. punkts un tajā minētā judikatūra). Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, vienīgi ar apstākli, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir vairākkārt minējusi tos pašus iekšējos dokumentus un veikusi ievērojamu skaitu atsauču uz citām apstrīdētā lēmuma daļām, nav pietiekami, lai pierādītu, ka apstrīdētais lēmums tām nebūtu ļāvis noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu vai būtu Vispārējai tiesai liedzis īstenot tās pārbaudi.

176

Attiecībā uz argumentu par skaidra juridiskā kritērija trūkumu prasītājas norādīja, ka tas atbilda citiem to prasības pamatiem. Tādējādi uz to tiks atbildēts, skatot attiecīgos pamatus.

177

Visbeidzot – nav pieņemami arī argumenti, ko prasītājas secina no ECT 1993. gada 27. oktobra sprieduma Dombo Beheer B. V. pret Nīderlandi (CE:ECHR:1993:1027JUD001444888), 2003. gada 15. jūlija sprieduma Ernst un citi pret Beļģiju (CE:ECHR:2003:0715JUD003340096) un 2006. gada 18. aprīļa sprieduma Vezon pret Franciju (CE:ECHR:2006:0418JUD006601801). Minēto lietu juridiskie un faktiskie apstākļi bija ļoti atšķirīgi no šīs lietas. Proti, lietā, kurā tika pieņemts ECT 1993. gada 27. oktobra spriedums Dombo Beheer B. V. pret Nīderlandi (CE:ECHR:1993:1027JUD001444888), kurā ECT konstatēja LESD 6. panta pārkāpumu, bija runa par strīdu starp divām privātpersonām, no kurām viena bija acīmredzami nelabvēlīgākā situācijā nekā otra, jo tā vienīgā varēja izmantot liecināšanu. Lietā, kurā tika pieņemts ECT 2003. gada 15. jūlija spriedums Ernst un citi pret Beļģiju (CE:ECHR:2003:0715JUD003340096), kurā ECT uzskatīja, ka nav noticis LESD 6. panta pārkāpums, bija runa par to, vai valsts var sniegt prasītājam tādu piekļuvi tiesai, kas ietver tikai ievada jautājumu par pieņemamību, tādēļ ka tās darbība bija vērsta pret tiesnesi, kuram bija tiesas privilēģijas. Visbeidzot – lietā, kurā tika pieņemts ECT 2006. gada 18. aprīļa spriedums Vezon pret Franciju (CE:ECHR:2006:0418JUD006601801), bija runa par tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu apdraudējumu tādas likumdevēja iesaistīšanās dēļ, ar kuru galīgi un ar atpakaļejošu spēku regulē valsts tiesās notiekošo tiesvedību būtību, lai arī tai nebija pietiekama vispārējo interešu apsvērumu pamatojuma.

178

No iepriekš minētā izriet, ka pamats katrā ziņā nav pamatots, pat pieņemot, ka tas būtu derīgs apstrīdētā lēmuma tiesiskuma apstrīdēšanas atbalstam.

184

Komisija apstrīd šī pamata pieņemamību, pamatojoties uz 1991. gada 2. maija Reglamenta, kas ir piemērojams šajā lietā, 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta noteikumiem, saskaņā ar kuriem prasības pieteikumam ir jāietver strīda priekšmets un norādīto pamatu izklāsta kopsavilkums. Šiem elementiem ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas. Lai nodrošinātu tiesisko drošību un pareizu tiesvedību un lai prasība būtu pieņemama, ņemot vērā iepriekš atgādinātos noteikumus, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība ir pamatota, vismaz kopsavilkuma veidā, bet loģiski un saprotami ir jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (rīkojums, 1993. gada 28. aprīlis, De Hoe/Komisija, T‑85/92, EU:T:1993:39, 20. punkts). Konkrētāk, Tiesa nosprieda, ka, pat ja ir jāpieņem, ka prasību celšanas pamatu izklāsts nav saistīts ar LESD 263. panta otrajā daļā paredzēto terminoloģiju un uzskaitījumu, var pietikt ar šo pamatu formulēšanu drīzāk pēc to būtības, nevis pēc to juridiskās kvalifikācijas, tomēr ar nosacījumu, ka no prasības pieteikuma skaidri izriet, uz kuru no Līgumā minētajiem pamatiem ir bijusi atsauce (spriedums, 1961. gada 15. decembris, Fives Lille Cail u.c./Augstā iestāde, 19/60, 21/60, 2/61 un 3/61, EU:C:1961:30, 588. lpp.).

185

Šajā gadījumā prasītājas būtībā Komisijai pārmet, ka dažus faktus tā nav formulējusi objektīvi un ir minējusi faktus, kas nav atbilstīgi pārkāpuma konstatēšanai. Lai arī tās šo pamatu kvalificē kā “tā faktiskā konteksta sagrozīšanu, kurš ir pamatā darbībām, kas ir lēmuma priekšmets”, prasītājas nav precizējušas tiesību normu, kuras pārkāpums no Komisijas puses būtu tāds, kas pamatotu prasību, un norādes, ko tās savā prasības pieteikumā sniedz, nav pietiekami skaidras un precīzas, lai ļautu Komisijai atbildēt uz izvirzītajiem argumentiem un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi. Argumenti, ko tās izklāsta, varētu attiekties uz pamatu par kļūdu faktos, kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, objektivitātes principa vai rūpības pienākuma pārkāpumu, pilnvaru nepareizu izmantošanu vai arī reputācijas aizskārumu, kas var pamatot prasības par zaudējumu atlīdzību celšanu.

186

Līdz ar to šī iemesla dēļ šis pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

187

Pakārtoti, Komisija apgalvo, ka šis pamats esot nepieņems arī tādēļ, ka vienīgi prasītāju rīcība, kas apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā tika atzīta par tādu, kura pārkāpj LESD 101. un 102. pantu, ir tām nelabvēlīga un var tikt apstrīdēta, vēršoties tiesā.

188

Saskaņā ar judikatūru tikai lēmuma rezolutīvā daļa var radīt tiesiskas sekas un radīt kaitējumu, un vērtējums, kas izklāstīts lēmuma pamatojumā, pats par sevi nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets. Šos vērtējumus var iesniegt Savienības tiesas veiktajai tiesiskuma pārbaudei tikai, ciktāl šie vērtējumi kā nelabvēlīga akta pamatojums ir nepieciešamais pamats šī tiesību akta rezolutīvajai daļai (rīkojums, 2004. gada 28. janvāris, Nīderlande/Komisija, C‑164/02, EU:C:2004:54, 21. punkts, un spriedums, 1992. gada 17. septembris, NBV un NVB/Komisija, T‑138/89, EU:T:1992:95, 31. punkts) un, konkrētāk, ja šis pamatojums var mainīt attiecīgā akta rezolutīvajā daļā pieņemtā lēmuma būtību (skat. spriedumu, 2007. gada 12. oktobrisPergan Hilfsstoffe für industrielle Prozesse/Komisija, T‑474/04, EU:T:2007:306, 73. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tiesību akta pamatojuma saturs ir jāņem vērā, nosakot, kas ticis nospriests rezolutīvajā daļā (spriedumi, 1997. gada 15. maijs, TWD/Komisija, C‑355/95 P, EU:C:1997:241, 21. punkts, un 2002. gada 20. novembris, Lagardère un Canal+/Komisija, T‑251/00, EU:T:2002:278, 67. punkts).

189

Šajā gadījumā tātad ir jānosaka, vai prasītāju kritizētie elementi, kas minēti apstrīdētā lēmuma 4. punktā, ir nepieciešamais pamats pēdējā minētā rezolutīvajai daļai un vai šie vērtējumi var mainīt minētajā rezolutīvajā daļā pieņemtā lēmuma būtību.

190

Ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 85. un 110. apsvērumā, kuros tiek iepazīstināts ar dažādiem prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērstās stratēģijas elementiem (it īpaši “patenta oreola” noteikšanu, izmantojot “papīra” patentus, un pakāpenisku pāreju uz arginīna sāli), Komisija norādīja, ka, ņemot vērā to, ka attiecīgās prakses apraksts nebija vērtēts ne apstrīdētā lēmuma 5. punktā (izlīguma nolīgumu vērtējums, ņemot vērā LESD 101. pantu), ne 8. punktā (tehnoloģijas iegādes un izlīguma nolīgumu vērtējums, ņemot vērā LESD 102. pantu), tas neietekmēja tās tiesiskumu attiecībā uz konkurences tiesībām. Tāpat apstrīdētā lēmuma 2764. apsvērumā Komisija precizēja, ka nevienu no prasītāju vispārējās stratēģijas elementiem “nevar pēc būtības nosaukt par problemātisku attiecībā uz Savienības konkurences tiesībām”. Turklāt 2917. un 2960. apsvērumā Komisija atgādināja, ka “attiecībā uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu šī lēmuma priekšmets ir LESD 102. panta vispārējs pārkāpums, kas ir virknes izlīguma nolīgumu patentu jomā apvienojums ar Azad tehnoloģijas iegādi”. Turklāt prasītājas pašas lūdza Vispārējai tiesai attiecībā pret personu, kas iestājusies lietā, darīt konfidenciālas vairākas apstrīdētā lēmuma daļas, kas attiecas uz prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērsto stratēģiju, ar pamatojumu, ka šie fakti un to interpretācija neietilpst to iebildumu jomā, kurus Komisija pret tām izvirzījusi, un ka tad, ja tie tiktu atklāti sabiedrībai, tām tiktu nodarīts nopietns kaitējums, apdraudot nevainīguma prezumpciju un to reputāciju. Tā kā Komisija prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērstās stratēģijas elementus nebija atzinusi par pārkāpumu, tie līdz ar to netika ņemti vērā, lai noteiktu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā minētos pārkāpumus un lai noteiktu sodus par tiem.

191

Tomēr prasītājas apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 2766. apsvērumā, kas minēts apstrīdētā lēmuma 8. punktā, Komisija ir norādījusi, ka LESD 102. panta gadījumā sodītās prakses vērtējumā “tiks ņemti vērā visi faktiskie apstākļi, tostarp pārējā prakse, kura izriet no šīs stratēģijas un attiecībā uz kuru šajā lēmumā nav pierādīta izstumjoša iedarbība”. Turklāt apstrīdētā lēmuma 2772. apsvērumā Komisija norādīja, ka prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērstā stratēģija, kas aprakstīta minētā lēmuma 4. punktā, un it īpaši patentu oreola radīšana bija “nozīmīgi faktiskie apstākļi, kas ļauj izskaidrot, piemēram, vērtējot Servier darbības pret konkurenci vērstās izslēgšanas ietekmi, kāpēc (potenciālās) konkurences līmenis apgādē ar ģenērisko perindoprilu bija īpaši ierobežots”.

192

Savā iebildumu rakstā Komisija apgalvo, ka, lai varētu vērtēt pārkāpumus to juridiskajā, ekonomiskajā un faktiskajā kontekstā, tai apstrīdētajā lēmumā bija jāizklāsta prakse, kas ietilpst prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērstajā stratēģijā, bet kas nebija kvalificēta par LESD 101. un 102. panta pārkāpumu. Tiesas sēdē Komisija uzsvēra, ka šis apstrīdētā lēmuma 4. punkts ir svarīgs, lai saprastu Servier vispārējo stratēģiju attiecībā uz ģenērisko zāļu sabiedrībām un šīs prakses ietekmi uz tirgu, nodalot šīs prakses faktisko kontekstu, ko it īpaši izskaidro minētais 4. punkts, un tās pārkāpuma raksturu. Šis nošķīrums esot skaidri veikts apstrīdētā lēmuma 2766. apsvērumā.

193

Ir tiesa, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai novērtētu, vai nolīgumam starp uzņēmumiem ir pietiekama kaitējuma pakāpe, lai to atzītu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāņem vērā it īpaši ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai novērtētu aplūkojamo nolīgumu, tas ir jāskata ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā, kuru ņemot vērā puses šo nolīgumu slēdza, bet to nevar uzskatīt par iejaukšanos tiesību aktos un juridiskajās situācijās, kas nav Komisijā notiekošās procedūras priekšmets (spriedums, 1966. gada 13. jūlijs, Consten un Grundig/Komisija, 56/64 un 58/64, EU:C:1966:41, 497. lpp.). Vērtējot juridisko un ekonomisko kontekstu, ir jāņem vērā ietekmēto preču vai pakalpojumu iedaba, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (skat. spriedumus, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 117. punkts un tajā minētā judikatūra).

194

Tāpat, pārbaudot dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību un lai identificētu šāda stāvokļa iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, Komisijai ir jāņem vērā visi ar šo rīcību saistītie atbilstošie faktiskie apstākļi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 15. marts, British Airways/Komisija, C‑95/04 P, EU:C:2007:166, 67. punkts, un 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 26. punkts). Šajā ziņā turklāt ir jānorāda, ka tad, ja Komisija izvērtē dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību – jo šāda pārbaude ir obligāta, lai izdarītu secinājumus par minētā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, – tai noteikti ir jāizvērtē minētā uzņēmuma īstenotā tirdzniecības stratēģija. Tā ietvaros ir normāli, ka Komisija atsaucas uz subjektīva rakstura faktoriem, proti, attiecīgās tirdzniecības stratēģijas virzītājspēkiem (spriedums, 2012. gada 19. aprīlis, Tomra Systems u.c./Komisija, C‑549/10 P, EU:C:2012:221, 19. punkts).

195

No 193. un 194. punkta iepriekš tekstā izriet, ka, lai arī Komisijai ir jāņem vērā konteksts, kurā norisinās uzņēmuma darbība, lai vērtētu tās saderību ar LESD 101. un 102. pantu, tomēr šī ņemšana vērā tai nevar likt secināt vai apstiprināt pārkāpuma konstatējumu tādas atsevišķas rīcības dēļ, kas atzīta par pretēju vai neatbilstošu konkurences tiesībām, lai arī pati šī rīcība nebūtu kvalificēta kā pārkāpums.

196

Šajā gadījumā no apstrīdētā lēmuma izriet (skat. iepriekš 190. punktu), ka prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērstās stratēģijas elementus, kas minēti apstrīdētā lēmuma 4. punktā un kas Servier darbības atklāj negatīvā gaismā, Komisija nebija kvalificējusi kā pārkāpumus un tie nebija ņemti vērā, kvalificējot kā pārkāpumu praksi, attiecībā uz kuru tā noteica naudas sodu. Ja Komisija tos patiešām būtu ņēmusi vērā, kvalificējot kā pārkāpumu sodīto praksi, tai būtu pārmests, ka tā ir konstatējusi pārkāpumus, daļēji pamatojoties uz aizdomām vai apgalvojumiem, ko būtu radījusi cita rīcība, nevis tikai prakse, kuru tā bija nolēmusi sodīt. Šāda pieeja varētu novest pie tā, ka uzņēmuma prezumēta slikta reputācija, kas secināta no vienkāršiem apgalvojumiem vai skaidri nepierādītiem faktiem, tiktu analizēta kā vērtēšanas kritērijs pret konkurenci vērstai praksei, kura tam tiek pārmesta. Taisnīgums un objektivitāte, kam ir jābūt galvenajiem, Komisijai kvalificējot pārkāpumus un nosakot sodus par tiem, tāpat kā tiesības uz nevainīguma prezumpcijas ievērošanu principā izslēdz šādus pieņēmumus. Neskaidrība, ko Komisija saglabā attiecībā uz Servier attieksmes ļoti kritiskiem elementiem, kuri minēti apstrīdētā lēmuma 4. punktā un attiecībā uz kuriem tā vienlaikus apgalvo, ka tie ir būtiski tās analīzē un ka tos nevar apstrīdēt tiesā, atklāj šaubas, ko var radīt šis apstrīdētā lēmuma pamatojums.

197

Visbeidzot ir jāprecizē, ka, pat ja pieņem, ka prasītāju pret ģenēriskajām zālēm vērstās stratēģijas dažādie aspekti ir starp elementiem, kas veido ar apstrīdēto lēmumu konstatēto pārkāpumu kontekstu, šie vērtējumi tomēr nešķiet tādi, kas būtu varējuši grozīt apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas būtību. Ir jāatgādina, ka konteksta ievērošana, apzinot pret konkurenci vērsto mērķi, nedrīkst maskēt to, ka faktiski nav apzināts pret konkurenci vērsts mērķis (ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumi lietā CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:1958, 44. punkts). Tāpat attiecībā uz LESD 102. pantu, lai arī Komisijai ir jāskata visi ar aplūkojamo rīcību saistītie faktiskie apstākļi kopumā, lai identificētu dominējoša stāvokļa iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu, iespējama pret konkurenci vērsta nodoma pastāvēšana tomēr ir tikai viens no faktiskajiem apstākļiem, kurus var ņemt vērā, konstatējot šāda stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas faktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. aprīlis, Tomra Systems u.c./Komisija, C‑549/10 P, EU:C:2012:221, 18.–20. punkts).

198

Līdz ar to šis pamats katrā ziņā ir jānoraida kā neefektīvs, jo tas ir vērsts pret apstrīdētā lēmuma pamatojumu, kas neattiecas uz prasītāju rīcību un praksi, kuras ir konkurences tiesību pārkāpums un sodītas ar minēto lēmumu. Tomēr ir jānorāda, ka daudzi faktiskie elementi, kurus prasītājas šajā pamatā ir kritizējušas (it īpaši alternatīvu tehnoloģiju iegāde un izlīgumi tiesvedībās patentu jomā), ir tieši saistīti ar praksi, kuru Komisija ir kvalificējusi kā pārkāpumu, un tie ir atkārtoti arī citos pamatos, kā Komisija apgalvo savā iebildumu rakstā. Šie elementi, kas tādējādi var būt atbilstīgi, tiks vērtēti, analizējot minētos pamatus.

211

Ar šo pamatu prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, kvalificējot kā konkurences ierobežojumus mērķa dēļ izlīguma nolīgumus attiecībā uz strīdiem patentu jomā, un ka tā nav ievērojusi intelektuālā īpašuma tiesību, ko nosaka patenti, apjomu. Līdz ar to Vispārējai tiesai ir jānosaka, vai šādi izlīguma nolīgumi var būt konkurences ierobežojumi mērķa dēļ un ar kādiem nosacījumiem, vienlaikus pārbaudot, vai ir tā, ka Komisija savā analīzē nav ievērojusi patentu apjomu.

212

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija analizēja veidu, kādā, pēc tās domām, izlīguma nolīgumi attiecībā uz strīdiem patentu jomā būtu jāvērtē, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punkta noteikumus, un it īpaši iespēju kvalificēt šādus nolīgumus par ierobežojumiem mērķa dēļ (apstrīdētā lēmuma 1102.–1155. apsvērums).

213

Būtībā, lai arī Komisija kopumā atzina uzņēmumu tiesības atrisināt strīdu ar izlīgumu, tostarp attiecībā uz patentiem (apstrīdētā lēmuma 1118. apsvērums), tā uzskatīja, ka izlīguma nolīgumiem patentu jomā ir jāievēro Savienības konkurences tiesības un, konkrētāk, LESD 101. panta 1. punkta noteikumi (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 1119., 1122. un 1123. apsvērumu).

214

Komisija arī ņēma vērā īpašo kontekstu, kas farmācijas nozarē nosaka konkurenci starp oriģinālo zāļu sabiedrībām un ģenērisko zāļu sabiedrībām. Tā it īpaši norādīja, ka nozīmīga šajā nozarē ir patentu apstrīdēšana (apstrīdētā lēmuma 1125.–1132. apsvērums).

215

Ņemot vērā šos faktus, Komisija uzskatīja, ka principā var būt pamatoti, ka puses slēdz izlīguma nolīgumu, ar ko izbeidz strīdu, un pat iekļauj šajā nolīgumā netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus (apstrīdētā lēmuma 1133. un 1136. apsvērums).

216

Tomēr Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, tāds izlīguma nolīgums patentu jomā, ar kuru ģenērisko zāļu sabiedrība piekrīt tam, ka tiek ierobežota tās jauda un pamudinājumi sacensties ar tās konkurentiem apmaiņā pret līdzekļu nodošanu būtiskas naudas summas pārskaitījuma veidā vai cita būtiska pamudinājuma veidā, var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ, kas ir pretrunā LESD 101. pantam (apstrīdētā lēmuma 1134. apsvērums). Šādā gadījumā ģenērisko zāļu sabiedrības atteikšanās no saviem neatkarīgajiem centieniem ienākt tirgū izrietot nevis no tā, ka puses ir izvērtējušas patenta pamatotību, bet gan no oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošanas ģenērisko zāļu sabiedrībai (apstrīdētā lēmuma 1137. apsvērums) un līdz ar to izslēgšanas maksājuma, kas ir konkurences nopirkšana (apstrīdētā lēmuma 1140. apsvērums).

217

Tādējādi Komisija paziņoja – lai novērtētu, vai aplūkojamie izlīguma nolīgumi ir vai nav konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, tā katrā gadījumā atsevišķi veiks ar katru no šiem nolīgumiem saistīto faktu analīzi. Šim nolūkam tā precizēja, ka tā it īpaši centīsies noteikt, pirmkārt, vai “ģenērisko zāļu sabiedrība un oriģinālo zāļu sabiedrība ir vismaz potenciāli konkurenti”, otrkārt, vai “ģenērisko zāļu sabiedrība ir piekritusi tāda nolīguma saistībām, kas uz nolīguma darbības laiku ierobežo tās neatkarīgos centienus ienākt vienā vai vairākos no lielākajiem [Savienības] tirgiem ar ģenēriskām zālēm”, un, treškārt, vai “nolīgums ir saistīts ar oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošanu, kas ir būtisks pamudinājums, kurš jūtami samazina ģenērisko zāļu sabiedrības pamudinājumu uzturēt tās neatkarīgos centienus ienākt vienā vai vairākos [Savienības] tirgos ar ģenēriskām zālēm” (apstrīdētā lēmuma 1154. apsvērums).

218

Pēc tam Komisija piemēroja trīs iepriekš 217. punktā minētos kritērijus katram no aplūkojamajiem izlīguma nolīgumiem un attiecībā uz katru no šiem nolīgumiem secināja, ka šie trīs kritēriji bija izpildīti un ka līdz ar to minētie nolīgumi bija kvalificējami par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

219

LESD 101. panta 1. punktā ir noteikts, ka turpmāk norādītais ir aizliegts kā nesaderīgs ar iekšējo tirgu: visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuru “mērķis vai sekas” ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kopš 1966. gada 30. jūnija sprieduma LTM (56/65, EU:C:1966:38, 359. lpp.) šo nosacījumu alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā nolīguma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir īstenojams. Tomēr gadījumā, kad nolīguma satura analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas un, lai uz to attiektos aizliegums, jābūt izpildītam tādu apstākļu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence faktiski būtiski ir tikusi vai nu nepieļauta, vai arī ierobežota vai izkropļota (skat. spriedumus, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 116. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Turpretī nav nepieciešams pārbaudīt nolīguma attiecībā uz konkurenci radītās sekas, ja ir konstatēts tā pret konkurenci vērstais mērķis (skat. spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti atgādināja, pirmkārt, ka nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis un sekas ir alternatīvi, nevis kumulatīvi nosacījumi, vērtējot, vai uz nolīgumu attiecas LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums (1109. apsvērums), un, otrkārt, ka nav nepieciešams pierādīt rīcības konkrētās pret konkurenci vērstās sekas, ja jau ir pierādīts tās pret konkurenci vērstais mērķis (1112. apsvērums).

220

Konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu savstarpējās koordinācijas veidiem, kas pēc savas būtības ietver pietiekamu kaitējuma pakāpi attiecībā uz pareizu normālas konkurences funkcionēšanu, lai varētu atzīt, ka to sekas nav jāpārbauda (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 359. lpp.; 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 49., 50. un 58. punkts un tajos minētā judikatūra; 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 31. punkts, un 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 20. punkts).

221

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai novērtētu, vai nolīgumam starp uzņēmumiem ir pietiekama kaitējuma pakāpe, lai to atzītu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, ir jāņem vērā tā noteikumu saturs, mērķi, ko ar tiem paredzēts sasniegt, kā arī ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:484, 33. punkts un tajā minētā judikatūra). Vērtējot juridisko un ekonomisko kontekstu, ir jāņem vērā arī ietekmēto preču vai pakalpojumu iedaba, kā arī faktiskie attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļi (skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 117. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jāatgādina, ka faktiskie aplūkojamā tirgus darbības un struktūras apstākļi nevar likt Vispārējai tiesai vērtēt attiecīgās koordinācijas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembrisCB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 72.–82. punkts), jo citādi zustu lietderīgā iedarbība LESD 101. panta 1. punkta noteikumos paredzētajam nošķīrumam.

222

Turklāt, kaut arī pušu nodoms nav nepieciešamais uzņēmumu saskaņotās darbības rakstura noteikšanas elements, valstu vai Savienības konkurences iestādēm vai tiesām nekas neliedz to ņemt vērā (skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh Fruit Europe/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 118. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ar to vien, ka ar nolīgumu tiek īstenoti arī leģitīmi mērķi, nav pietiekami, lai liegtu šo nolīgumu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (spriedums, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 21. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija, no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310, 25. punkts, un 2006. gada 6. aprīlis, General Motors/Komisija, C‑551/03 P, EU:C:2006:229, 64. punkts).

223

Prasītājas Komisijai pārmet, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka vienīgi ar to, ka nolīgumam varētu būt negatīva ietekme uz konkurenci, bija pietiekami, lai to kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Ir tiesa, ka apstrīdētā lēmuma 1111. apsvērumā, citējot Tiesas judikatūru (spriedumi, 2009. gada 4. jūnijs, T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:343, 31. punkts, un 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 35.–38. punkts), Tiesa norādīja, ka, “lai konstatētu pret konkurenci vērsto mērķi, pietiek ar to, lai nolīgums varētu radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci” un ka “citiem vārdiem sakot, nolīgumam, ņemot vērā tā tiesisko un saimniecisko kontekstu, konkrētā gadījumā ir jāspēj nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū”.

224

Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pareizi atgādināja judikatūru attiecībā uz konkurences ierobežojumu mērķa dēļ noteikšanu, kas minēta iepriekš 219.–222. punktā. No apstrīdētā lēmuma 1109., 1110., 1112.–1117. un 1211. apsvēruma izriet, ka Komisija ir atgādinājusi šo judikatūru, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, un ka Komisija to ir piemērojusi katra nolīguma analīzē (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 1369.–1375., 1475.–1481., 1622.–1627., 1763., 1804.–1810. un 1994.–2000. apsvērumu). Nav nozīmes tam, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav izmantojusi formulējumu “pietiekama kaitējuma pakāpe”, jo no minētā lēmuma izriet, ka tā ir pareizi sapratusi konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu. It īpaši minētā lēmuma 1110. un 1113. apsvērumā tā norādīja, ka šie ierobežojumi “pēc savas dabas var kaitēt normālai konkurences darbībai”, ka, “lai novērtētu, vai nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ir inter alia jāņem vērā tā noteikumu saturs, mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt, kā arī ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas” un ka, “lai noteiktu šo kontekstu, ir atbilstoši arī ņemt vērā ietekmēto preču un pakalpojumu iedabu, kā arī faktiskos attiecīgā tirgus vai tirgu darbības un struktūras apstākļus”. Tā arī pamatoti atgādināja, ka, “kaut arī pušu nodoms nav nepieciešamais elements, lai noteiktu nolīguma konkurences ierobežojuma mērķa dēļ raksturu, Komisijai vai Savienības tiesām nekas neliedz to ņemt vērā” (apstrīdētā lēmuma 1113. apsvērums).

225

Turpinot, ir jāuzsver, ka 31. punktā 2009. gada 4. jūnija spriedumā T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:343), kas atgādināts 38. punktā 2013. gada 14. marta spriedumā Allianz Hungária Biztosító u.c. (C‑32/11, EU:C:2013:160), Tiesa nevēlējās apstiprināt, ka nolīgums ar mazu kaitīgo ietekmi un tāds, kam līdz ar to var būt negatīva ietekme uz konkurenci, var būt konkurences ierobežojums mērķa dēļ, bet gan tikai to, ka, pirmkārt, nolīguma konkrētu seku attiecībā uz konkurenci noteikšana neattiecas uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ analīzi, un ka, otrkārt, vienīgi apstāklis, ka nolīgums nav īstenots, nevar liegt to kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. 2009. gada 4. jūnija sprieduma T‑Mobile Netherlands u.c. (C‑8/08, EU:C:2009:343) 31. punkta interpretācija, it īpaši ņemot vērā tā 29. un 30. punktu, kā arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumu šajā lietā 46. punktu, uz kuru spriedums skaidri atsaucas, un šo secinājumu 47. punktu, ļauj to iekļaut nošķīruma starp konkurences ierobežojumiem seku dēļ un konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ kontekstā.

226

Līdz ar to ir jānoraida prasītāju argumenti, saskaņā ar kuriem Komisija apstrīdētā lēmuma 1111. apsvērumā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

227

Turklāt, atsaucoties uz 2014. gada 11. septembra spriedumu CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204), prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka pārkāpuma mērķa dēļ jēdziens esot jāinterpretē šauri, pretēji Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantotajai pieejai.

228

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka 2014. gada 11. septembra spriedumā CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 58. punkts) Tiesa apstiprināja, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens var tikt piemērots tikai noteiktiem uzņēmumu koordinācijas veidiem, kuru kaitējuma konkurencei līmenis ir pietiekams, lai varētu atzīt, ka nav jāpārbauda to sekas, un nevis tādiem nolīgumiem, attiecībā uz kuriem nekādi nav atzīts, ka tie sava rakstura dēļ vien kaitē normālai konkurences darbībai. Līdz ar to tā nosodīja Vispārējo tiesu par tās apgalvojumu, saskaņā ar kuru pārkāpuma mērķa dēļ jēdziens neesot jāinterpretē šauri. Tomēr Tiesa nelika apšaubīt judikatūru, saskaņā ar kuru tādi nolīgumu veidi, kas paredzēti LESD 101. panta 1. punkta a) līdz e) apakšpunktā, neveido izsmeļošu aizliegto vienošanos uzskaitījumu (spriedumi, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 23. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 58. punkts), šim konstatējumam izrietot no formulējuma “jo īpaši” lietojuma LESD 101. panta 1. punktā (ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumi lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:467, 46. punkts).

229

Turpinājumā jānorāda, ka Komisija šajā gadījumā ir izmantojusi pieeju, kas atbilst 2014. gada 11. septembra spriedumam CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:2204), strīdīgos nolīgumus analizējot, ņemot vērā iepriekš 219.–222. punktā atgādinātos kritērijus (skat. iepriekš 224. punktu); šie kritēriji paši par sevi ir ierobežojoši, jo tie prasa pietiekamas kaitējuma pakāpes noteikšanu. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, Komisijas analīzi a priori nevajadzēja ierobežot šaurākai pieejai nekā tā, ko nosaka jēdziena “konkurences ierobežojums mērķa dēļ” kritēriji, bet tā nozīmēja konkurences ierobežojuma ar pietiekamu kaitējuma pakāpi noteikšanu vai, tādam neesot, strīdīgo nolīgumu konkrēto pret konkurenci vērsto seku analīzi.

230

Turklāt prasītājas apgalvo, ka precedenta neesamība liedzot jebkādu ierobežojuma mērķa dēļ kvalifikāciju, un uzskata, ka bijušais nodaļas vadītājs, kurš bija atbildīgs par lietu, esot publiski atzinis tās vēl nebijušo raksturu, tāpat kā to esot atzinusi pati Komisija apstrīdētajā lēmumā. Tomēr ir jāatgādina, ka prakse, kas minēta LESD 101. panta 1. punkta a) līdz e) apakšpunktā, neveido izsmeļošu aizliegto vienošanos uzskaitījumu (spriedums, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 23. punkts) un ka, pat ja gūtā pieredze nenoliedzami var apstiprināt noteiktu sadarbības veidu konkurencei neapšaubāmi kaitējošo raksturu (spriedums, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 51. punkts), fakts, ka Komisija iepriekš nav uzskatījusi, ka noteikta veida nolīgums jau sava mērķa dēļ varētu būt konkurenci ierobežojošs, pats par sevi nav tāds, kas varētu liegt – pēc strīdīgo pasākumu individuāla un detalizēta vērtējuma – to izdarīt nākotnē (skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 438. punkts un tajā minētā judikatūra).

231

Tāpat – pretēji prasītāju apgalvotajam – vienīgi apstāklis, ka ir nepieciešama individuāla pieeja katrā atsevišķā gadījumā, lai noteiktu konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, neliedz atstāt spēkā šādu kvalifikāciju. Judikatūrā nav prasīts, ka nolīgumam jau pirmajā mirklī un bez jebkādām šaubām ir jābūt pietiekami kaitējošam konkurencei, Komisijai vai Savienības tiesai neveicot tā satura, mērķa un ekonomiskā un juridiskā konteksta individuālu un konkrētu pārbaudi, lai to LESD 101. panta 1. punkta izpratnē varētu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c., C‑32/11, EU:C:2013:160, 51. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 775. punkts).

232

Prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, turklāt pārmet, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums ir pretrunīgs, jo 2764. apsvērumā esot norādīts, ka izlīgumi patentu jomā paši par sevi neesot pret konkurenci vērsti, ņemot vērā LESD 102. pantu. Tomēr no strīdīgā teikuma apstrīdētā lēmuma 2764. apsvērumā skaidri izriet, ka Komisija atsaucās vienīgi uz praksi, kura apstrīdētajā lēmumā ir aprakstīta kā tāda, kas ir daļa no prasītāju vispārējās pret ģenēriskajām zālēm vērstās stratēģijas, bet apstrīdētajā lēmumā nav kvalificēta par konkurences tiesību pārkāpumu. Līdz ar to šis teikums neattiecās uz prasītāju noslēgtajiem izlīgumiem. Turklāt no apstrīdētā lēmuma un it īpaši tā 8.3. punkta izriet, ka Komisija uzskatīja, ka prasītāju noslēgtie izlīgumi bija ļaunprātīga rīcība, kas sekmē vispārēju, vienotu un turpinātu izslēgšanas stratēģiju, kas ir LESD 102. panta noteikumu pārkāpums. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma pamatojums nav, kā tika apgalvots, pretrunīgs.

233

Pēc tam, kad ir atgādināti konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena piemērošanas nosacījumi un vērtēti prasītāju iebildumi, ar kuriem tika kritizēta šī jēdziena interpretācija, ir jānorāda, ka šajā gadījumā strīdīgie nolīgumi, pēc prasītāju domām, attiecās uz strīdu starp līgumslēdzējām pusēm atrisināšanu ar izlīgumu un tie tika noslēgti īpašajā patentu tiesību jomā, ņemot vērā to, ka aplūkojamie strīdi attiecās uz prasītāju patentiem. Tā kā, lai noteiktu, vai pastāv ierobežojums mērķa dēļ, ir jāvērtē aplūkojamā nolīguma saturs, tā mērķi un ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas (skat. iepriekš 221. punktu), šajā gadījumā ir jāanalizē patentu neapstrīdēšanas noteikumi un produktu, ar kuriem šie patenti tika pārkāpti, netirgošanas noteikumi, kas ir ietverti izlīgumos kopumā un it īpaši strīdīgajos nolīgumos, ņemot vērā to mērķi atrisināt ar izlīgumu strīdus patentu jomā un īpašo kontekstu, ko veido patenti, lai pārbaudītu, vai Komisija pamatoti un saskaņā ar juridiski atbilstīgiem kritērijiem kvalificēja šos nolīgumus par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ.

234

Patenta piešķiršanas īpašais mērķis ir tostarp nodrošināt īpašniekam, tādējādi atlīdzinot izgudrojuma radītāja centienus, ekskluzīvas tiesības izmantot izgudrojumu, lai ražotu un pirmais laistu tirgū rūpnieciskos produktus vai nu tieši, vai arī piešķirot licenci trešajām personām, kā arī tiesības iebilst pret jebkuru patenta pārkāpumu (spriedums, 1974. gada 31. oktobris, Centrafarm un de Peijper, 15/74, EU:C:1974:114, 9. punkts). Kad kompetentā iestāde ir patentu piešķīrusi, tas parasti tiek uzskatīts par spēkā esošu un tā piederība uzņēmumam tiek uzskatīta par leģitīmu. Parastās sekas, ko rada šādu ekskluzīvu intelektuālā īpašuma tiesību piederība uzņēmumam, ir atturēt konkurentus no iekļūšanas tirgū, un tiem saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir pienākums ievērot šīs ekskluzīvās tiesības (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 362. punkts).

235

No patenta, kas izsniegts atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem, izrietošu tiesību izmantošana tomēr pati par sevi nav ar Līgumu noteikto konkurences noteikumu pārkāpums (spriedums, 1968. gada 29. februāris, Parke, Davis and Co., 24/67, EU:C:1968:11, 109. lpp.). Intelektuālā īpašuma jomā pastāvošajām tiesību normām pat ir būtiska nozīme, lai iekšējā tirgū saglabātu konkurenci bez traucējumiem (spriedums, 2013. gada 16. aprīlis, Spānija un Itālija/Padome, C‑274/11 un C‑295/11, EU:C:2013:240, 22. punkts). Pirmkārt, atlīdzinot par izgudrojuma radītāja centieniem, patenta tiesības palīdz veicināt inovācijām un ieguldījumiem labvēlīgu vidi, un, otrkārt, tās tiecas atklāt sabiedrībai izgudrojumu darbības noteikumus un tādējādi ļauj rasties citiem jaunievedumiem. 2004. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 7. punktā, kura normas ir pilnībā atkārtotas 2014. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 7. punktā, ir noteikts:

“[Nav] konflikta starp intelektuālā īpašuma tiesībām un Kopienu konkurences noteikumiem. Abiem tiesību kopumiem ir viens un tas pats pamatmērķis – veicināt patērētāju labklājību un resursu efektīvu sadali. Inovācija ir atvērtas un konkurētspējīgas tirgus ekonomikas būtiska un dinamiska sastāvdaļa. Intelektuālā īpašuma tiesības veicina dinamisku konkurenci, rosinot uzņēmumus ieguldīt jaunu vai uzlabotu produktu un procesu izstrādē. To veicina arī konkurence, piespiežot uzņēmumus nodarboties ar inovāciju. Tādējādi, lai veicinātu inovāciju un nodrošinātu tās konkurētspējīgu izmantošanu, ir vajadzīgas gan intelektuālā īpašuma tiesības, gan konkurence.”

236

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz īpašumu, kurās ietilpst tiesības uz intelektuālo īpašumu, ir Savienības tiesību vispārējs princips (spriedums, 2008. gada 29. janvāris, Promusicae, C‑275/06, EU:C:2008:54, 62. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c., C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449, 126. punkts un tajā minētā judikatūra).

237

Tiesības uz intelektuālo īpašumu un it īpaši patentu tiesības tomēr nav uztveramas kā absolūtas prerogatīvas, bet gan ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā un ir jāsaskaņo ar citām pamattiesībām, un attiecībā uz tām var tikt noteikti ierobežojumi, lai atbilstu Savienības izvirzītajiem vispārējo interešu mērķiem, tomēr tā, lai attiecībā pret sasniedzamo mērķi nav nesamērīgas un nepieņemamas iejaukšanās, kas aizskartu pašu šādi garantēto tiesību būtību (skat. spriedumu, 2005. gada 12. jūlijs, Alliance for Natural Health u.c., C‑154/04 un C‑155/04, EU:C:2005:449, 126. punkts un tajā minētā judikatūra). Piemēram, tiesvedībās attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 469/2009 (2009. gada 6. maijs) par papildu aizsardzības sertifikātu zālēm (OV 2009, L 152, 1. lpp.) interpretāciju Tiesa ir uzskatījusi, ka ir jālīdzsvaro farmaceitiskās rūpniecības, patentu īpašnieces, intereses ar sabiedrības veselības interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 12. marts, Actavis Group PTC un Actavis UK, C‑577/13, EU:C:2015:165, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

238

Tāpat ir jāatgādina, ka LES 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka Savienība izveido iekšējo tirgu, kurš saskaņā ar 27. protokolu par iekšējo tirgu un konkurenci, kas ir pievienots Lisabonas līgumam (OV 2010, C 83, 309. lpp.) un kam saskaņā ar LES 51. pantu ir tāds pats [juridiskais] spēks kā Līgumiem, ietver sistēmu, kura nodrošina, ka konkurence netiek kropļota. LESD 101. un 102. pants pieder pie tādiem konkurences noteikumiem, kuri – kā tie, kas minēti LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, – ir nepieciešami minētā iekšējā tirgus darbībai. Šo noteikumu mērķis tieši ir novērst konkurences izkropļošanu pretēji sabiedrības, individuālu uzņēmumu un patērētāju interesēm, līdz ar to labvēlīgi ietekmējot Savienības labklājību (spriedums, 2011. gada 17. februāris, TeliaSonera Sverige, C‑52/09, EU:C:2011:83, 20.–22. punkts).

239

Lai arī Līgumos nekad nav tikusi skaidri noteikta tiesību uz intelektuālo īpašumu un konkurences tiesību samērošana, tomēr EK līguma 36. pantā, kura normas ir atkārtotas LESD 36. pantā, ir paredzēta tiesību uz intelektuālo īpašumu un preču brīvas aprites principa samērošana, norādot, ka Līguma noteikumi attiecībā uz kvantitatīvu ierobežojumu aizliegumu dalībvalstu starpā neliedz piemērot importa, eksporta vai tranzīta ierobežojumus, kas pamatoti it īpaši ar rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzību, vienlaikus precizējot, ka šie ierobežojumi nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tiesa uzskata, ka ar EK līguma 36. pantu tādējādi ir bijusi vēlme nošķirt tādu tiesību pastāvēšanu, kuras dalībvalsts tiesību aktos ir noteiktas mākslas darbu un intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā un kuras nevar ietekmēt Līguma noteikumi, un šo tiesību izmantošanu, kas varētu slēpti ierobežot tirdzniecību starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1982. gada 6. oktobris, Coditel u.c., 262/81, EU:C:1982:334, 13. punkts).

240

Turklāt Savienības likumdevējam ir bijusi iespēja atgādināt šādas samērošanas nepieciešamību. Tādējādi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV 2004, L 157, 45. lpp.), kuras mērķis ir tuvināt valstu tiesību sistēmas, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni (10. apsvērums), un kura “jo īpaši nodrošina intelektuālā īpašuma tiesības saskaņā ar Pamattiesību hartas 17. panta 2. punktu” (32. apsvērums), ir precizēts, ka tā “neietekmē konkurences noteikumu piemērošanu un jo īpaši [LESD 101.] un [102]. panta noteikumu piemērošanu” un ka “šajā direktīvā paredzētie pasākumi nav izmantojami nepamatotai konkurences ierobežošanai pretrunā ar Līgumu” (12. apsvērums).

241

Tiesa ir izstrādājusi judikatūru attiecībā uz dažādiem intelektuālā īpašuma tiesību veidiem nolūkā saskaņot konkurences tiesības ar šo tiesību izmantošanu, neaizskarot to būtību, un tā izmantoja to pašu argumentāciju kā to, kas tai ļāva saskaņot šīs tiesības ar preču brīvu apriti. Tādējādi runa ir par to, ka Tiesa soda intelektuālā īpašuma tiesību neatbilstošu izmantošanu, nevis to leģitīmu izmantošanu, ko tā nosaka, ņemot vērā to īpašo mērķi, un šo jēdzienu Tiesas judikatūrā lieto kā sinonīmu šo tiesību pašas būtības un šo tiesību īpašnieka būtiskāko prerogatīvu jēdzienam. Pēc Tiesas domām, uz to prerogatīvu īstenošanu, kuras ietilpst intelektuālā īpašuma tiesību īpašajā mērķī, attiecas šo tiesību esamība (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta K. K. Gulmana [C. C. Gulmann] secinājumus lietā RTE un ITP/Komisija, C‑241/91 P, EU:C:1994:210, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra). Tomēr Tiesa uzskata, ka arī tas, ka ekskluzīvo tiesību īpašnieks izmanto šīs tiesības, izņēmuma apstākļos var būt par pamatu rīcībai, kas ir pretrunā konkurences noteikumiem (spriedums, 1995. gada 6. aprīlis, RTE un ITP/Komisija, C‑241/91 P un C‑242/91 P, EU:C:1995:98, 50. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija, T‑201/04, EU:T:2007:289, 691. punkts).

242

Attiecībā uz patentiem Tiesa ir nospriedusi, ka nav izslēgts, ka LESD 101. panta noteikumus var piemērot intelektuālā īpašuma tiesībām, ja starp dalībvalstīm saskaņotas viena vai vairāku patentu izmantošanas rezultātā rastos situācija, uz kuru ir jāattiecina nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi vai saskaņotas darbības LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 1968. gada 29. februāris, Parke, Davis and Co., 24/67, EU:C:1968:11, 110. lpp.). 1974. gadā tā vēlreiz uzskatīja, ka, lai gan LESD 101. pants neskar dalībvalsts tiesību aktos atzīto tiesību saistībā ar rūpniecisko īpašumu pastāvēšanu, uz to īstenošanas apstākļiem tomēr var attiekties minētajā pantā paredzētie aizliegumi un tā tas var būt ikreiz, kad izrādās, ka šādu tiesību īstenošana ir kādas aizliegtas vienošanās mērķis, līdzeklis vai sekas (spriedums, 1974. gada 31. oktobris, Centrafarm un de Peijper, 15/74, EU:C:1974:114, 39. un 40. punkts).

243

Ir jāatgādina – ņemot vērā to, ka Eiropas Savienības mērogā nebija notikusi šajā lietā piemērojamo patentu tiesību saskaņošana, valsts patentu iestādes vai EPI izsniegta patenta sniegtās aizsardzības apmēru var noteikt tikai saskaņā ar to regulējošajiem noteikumiem, uz kuriem neattiecas Savienības tiesības, bet gan valsts tiesības vai EPK (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 16. septembris, Farmitalia, C‑392/97, EU:C:1999:416, 26. punkts, un 2011. gada 24. novembris, Medeva, C‑322/10, EU:C:2011:773, 22. un 23. punkts). Līdz ar to, ja saistībā ar prasību atcelt Komisijas lēmumu Savienības tiesai ir jāvērtē izlīguma nolīgums ar patentu saistītā strīdā, kuru regulē nevis Savienības tiesību, bet citi noteikumi, tai nav jānosaka minētā patenta apjoms vai jāizsakās par tā spēkā esamību. Turklāt ir jānorāda, ka šajā gadījumā, lai arī Komisija apstrīdētā lēmuma 113.–123. apsvērumā minēja prasītāju izveidotu “patentu oreola” un “papīra patentu” stratēģiju, tā tomēr neizteicās par strīdīgo patentu spēkā esamību nolīgumu noslēgšanas brīdī.

244

Lai arī ne Komisijai, ne Vispārējai tiesai nav jāizsakās par patenta spēkā esamību, patenta pastāvēšana tomēr ir jāņem vērā saistībā ar Savienības konkurences tiesību noteikumiem veiktajā analīzē. Tiesa jau ir norādījusi, ka, lai gan Komisijai nav jādefinē patenta apjoms, tomēr šī iestāde nevar neizmantot iniciatīvu gadījumā, kad patenta apjomam ir nozīme, vērtējot LESD 101. un 102. panta pārkāpumu, jo pat gadījumā, kad patenta faktiskais apjoms ir tiesvedības valsts tiesā priekšmets, Komisijai ir jāvar īstenot savas pilnvaras atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 normām, konstatējumi, ko Komisija var izdarīt, nekādi neietekmē vērtējumus, ko izdarīs valsts tiesas attiecībā uz to izskatīšanā esošiem strīdiem par patentu tiesībām, un Komisijas lēmumu pārbauda Savienības tiesa (spriedums, 1986. gada 25. februāris, Windsurfing International/Komisija, 193/83, EU:C:1986:75, 26. un 27. punkts).

245

Visbeidzot ir jāuzsver, ka intelektuālā īpašuma tiesības aizsargā Pamattiesību harta. Saskaņā ar 17. panta 1. punktu Pamattiesību hartā, kurai ar Lisabonas līgumu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, (LES 6. panta 1. punkts) “ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt”, “nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju” un “īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs”. Pamattiesību hartas 17. panta 2. punktā turklāt ir precizēts, ka “intelektuālais īpašums tiek aizsargāts”. Līdz ar to garantijas, kas ir paredzētas Pamattiesību hartas 17. panta 1. punktā, attiecas arī uz intelektuālo īpašumu. Tiesa uzskata, ka tas, ka Pamattiesību hartā ir atzītas intelektuālā īpašuma tiesības, prasa uz pēdējām minētajām attiecināt augstu aizsardzību un ka ir jālīdzsvaro, pirmkārt, vajadzība saglabāt brīvu konkurenci, kuras sakarā primārajās tiesībās, konkrēti, LESD 101. un 102. pantā, ir aizliegta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un aizliegtas vienošanās, un, otrkārt, nepieciešamā intelektuālā īpašuma tiesību garantija, kas izriet no Pamattiesību hartas 17. panta 2. punkta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, Huawei Technologies, C‑170/13, EU:C:2015:477, 42. un 58. punkts).

246

Iesākumā ir jāprecizē, ka turpmākie apsvērumi neattiecas uz tādu patentu gadījumiem, kas iegūti ar viltu, uz “fiktīviem” strīdiem vai nevienprātību, kura nav nonākusi līdz iztiesāšanas stadijai. Apstrīdētā lēmuma 1170. apsvērumā Komisija atzina, ka izlīguma nolīgumu noslēgšanas brīdī prasītājas un ģenērisko zāļu sabiedrības visas bija dalībnieces tiesvedībā valsts tiesā vai EPI attiecībā uz prasītāju atsevišķu patentu spēkā esamību vai uz ģenērisko zāļu sabiedrību izstrādātā produkta pārkāpjošo raksturu vai saistītas ar šādu tiesvedību.

247

Vispirms ir jānorāda, ka ir a priori leģitīmi, ja puses ar patentu saistītā strīdā noslēdz izlīguma nolīgumu, nevis turpina strīdu tiesā. Kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1102. apsvērumā, uzņēmumi parasti drīkst atrisināt strīdus ar izlīgumu, tostarp patentu jomā, jo šie izlīgumi bieži ir izdevīgi abām strīda pusēm un ļauj veikt efektīvāku resursu izmantošanu nekā tad, ja strīds turpinātos līdz spriedumam. Prasītājai nav pienākuma turpināt tiesvedību, kuru tā ir brīvi uzsākusi tiesā. Ir jāpiebilst, ka strīdu izšķiršanas kārtība tiesā vēl papildus tam, ka tā rada izmaksas sabiedrībai, nevar tikt uzskatīta par privileģētu un ideālu konfliktu risināšanas ceļu. Tiesvedību skaita tiesās palielināšanās var liecināt par traucējumiem un nepilnībām, uz kuriem var attiecināt citus tiesiskās aizsardzības līdzekļus vai piemērotus profilakses pasākumus. Pieņemot, ka valstu patentu piešķiršanas sistēmas vai EPI patentu piešķiršanas sistēma saskaras ar šādām grūtībām, piemēram, pārāk brīvi piešķirot aizsardzību metodēm bez izgudrojuma rakstura, ar šīm problēmām nevar pamatot ne pienākumu, ne iedrošinājumu uzņēmumiem strīdus patentu jomā turpināt līdz atrisinājumam tiesas ceļā.

248

Tāpat 2004. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 204. un 209. punktā, kas ir piemērojami vismaz nolīgumiem attiecībā uz tehnoloģiju licenču koncesiju, ir atzīta iespēja slēgt izlīguma nolīgumus un nolīgumus par pretenziju neizvirzīšanu, kuros ir iekļauta licenču koncesija, un ir norādīts, ka šāda izlīguma nolīguma un nolīguma par pretenziju neizvirzīšanu slēgšanas gadījumā neapstrīdēšanas noteikumi parasti tiek uzskatīti par tādiem, uz kuriem neattiecas LESD 101. panta 1. punkts. 235. punktā 2014. gada pamatnostādnēs par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem, ar kurām tika aizstātas 2004. gada pamatnostādnes, arī ir noteikts, ka “izlīguma nolīgumi attiecībā uz tehnoloģiju strīdiem, tāpat kā daudzās citās komerclietu strīdu jomās, principā ir leģitīms veids, kā rast abpusēji pieņemamu risinājumu leģitīmām juridiskām domstarpībām”. Šajā punktā turklāt ir precizēts, ka “pusēm var rasties vēlme atteikties no strīdu izšķiršanas procedūras vai tiesvedības, jo tās ir pārāk dārgas un laikietilpīgas un rezultāts ir neprognozējams” un ka “ar izlīgumiem var arī aiztaupīt tiesu un/vai kompetento administratīvo iestāžu darbu, kas jāiegulda lietas izskatīšanā, un tādējādi veicināt labklājību”.

249

Turklāt Komisija pati aizliegtu vienošanos jomā izmanto administratīvo procesu, kas, no dažiem aspektiem raugoties, līdzinās izlīgumam. Izlīguma procedūras, kura tika ieviesta ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 622/2008 (2008. gada 30. jūnijs), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 773/2004 attiecībā uz izlīguma procedūras kārtību karteļu lietās (OV 2008, L 171, 3. lpp.), mērķis ir vienkāršot un paātrināt administratīvos procesus, kā arī samazināt prasību skaitu Savienības tiesās, lai tādējādi ļautu Komisijai izskatīt vairāk lietu, izmantojot vienus un tos pašus resursus (spriedums, 2015. gada 20. maijs, Timab Industries un CFPR/Komisija, T‑456/10, EU:T:2015:296, 59. un 60. punkts).

250

Turklāt saskaņā ar judikatūru tas, ka ir iespējams apliecināt savas tiesības tiesas procesā, un pārbaude tiesā, ko tas ietver, ir izpausme vispārējam tiesību principam, kas ir pamatā dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kas ir nostiprināts ar ECPAK 6. un 13. pantu. Tā kā piekļuve tiesai ir pamattiesības un vispārējs princips, kas garantē tiesību ievērošanu, vienīgi galēja izņēmuma apstākļos vēršanās tiesā var radīt konkurences tiesību pārkāpumu (spriedums, 1998. gada 17. jūlijs, ITT Promedia/Komisija, T‑111/96, EU:T:1998:183, 60. punkts). Kā Tiesa ir atgādinājusi, stingrākas intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības vajadzības dēļ īpašniekam principā nedrīkst liegt tiesības celt prasību tiesā, lai nodrošinātu savu ekskluzīvo tiesību faktisku ievērošanu (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, Huawei Technologies, C‑170/13, EU:C:2015:477, 58. punkts). Tāpat tas, ka uzņēmums izlemj atteikties no tiesas procesa, dodot priekšroku strīda atrisinājumam ārpustiesas ceļā, ir vienīgi izpausme tai pašai brīvībai izvēlēties veidus, kā nodrošināt savu tiesību aizsardzību, un principā nevar būt konkurences tiesību pārkāpums.

251

Lai arī piekļuve tiesai ir fundamentālas tiesības, to tomēr nevar uzskatīt par pienākumu, lai arī tas veicinātu konkurenci starp tirgus dalībniekiem. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka, neraugoties uz to, ka pastāv dažādas patentu piešķiršanas procedūras un sistēmas, kas bija spēkā dažādās Savienības dalībvalstīs un EPI šajā lietā aplūkojamo faktu norises laikā, kad kompetentā iestāde ir piešķīrusi intelektuālā īpašuma tiesības, tās parasti tiek uzskatītas par spēkā esošām un to piederība uzņēmumam tiek uzskatīta par tiesisku (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 362. punkts). Otrkārt, lai arī, protams, ir sabiedrības interesēs novērst jebkādus šķēršļus saimnieciskajai darbībai, kuri varētu izrietēt no kļūdaini izsniegta patenta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 25. februāris, Windsurfing International/Komisija, 193/83, EU:C:1986:75, 92. un 93. punkts), un lai arī parasti tiek atzīts, ka uz publiskā sektora budžetu, it īpaši to, kas paredzēts ar veselību saistīto izdevumu segšanai, attiecas būtiski ierobežojumi un ka konkurence, it īpaši tā, kas attiecas uz ģenērisko zāļu sabiedrību izstrādātajām ģenēriskajām zālēm, var efektīvi veicināt šī budžeta kontroli, tomēr ir jāatgādina, kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1201. apsvērumā, ka jebkurš uzņēmums var brīvi izvēlēties, celt vai necelt prasību par oriģinālo zāļu patentiem, kuri pieder oriģinālo zāļu uzņēmumiem. Turklāt šāds lēmums celt vai necelt prasību vai atrisināt strīdu ar izlīgumu principā neliedz citiem uzņēmumiem pieņemt lēmumu minētos patentus apstrīdēt.

252

No visa iepriekš minētā izriet, ka, lai saskaņotu patentu tiesības un konkurences tiesības īpašajā kontekstā, kas ir izlīgumu noslēgšana starp pusēm ar patentiem saistītā strīdā, ir jāatrod līdzsvara punkts starp nepieciešamību ļaut uzņēmumiem izmantot izlīgumus, kuru skaita pieaugums ir sabiedrības interesēs, no vienas puses, un nepieciešamību novērst tādas izlīguma nolīgumu nepareizas izmantošanas risku, kas ir pretrunā konkurences tiesībām un novestu pie spēkā neesošu patentu saglabāšanas un, it īpaši zāļu nozarē, pie nepamatota sloga sabiedriskā sektora budžetam, no otras puses.

253

Ir jāatgādina, ka izlīgumu izmantošana tiesvedībā patentu jomā neatbrīvo puses no konkurences tiesību piemērošanas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1988. gada 27. septembris, Bayer un Maschinenfabrik Hennecke, 65/86, EU:C:1988:448, 15. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 118. punkts; pēc analoģijas skat. spriedumu, 1985. gada 30. janvāris, BAT Cigaretten‑Fabriken/Komisija, 35/83, EU:C:1985:32, 33. punkts; skat. arī 2004. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 204. punktu, kā arī 2014. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 237. punktu).

254

Tādējādi Tiesa it īpaši ir nospriedusi, ka patenta neapstrīdēšanas noteikumam, tostarp tad, ja tas ir iekļauts nolīgumā, ar kuru tiecas izbeigt strīdu, kas tiek skatīts tiesā, ņemot vērā juridisko un ekonomisko kontekstu, var būt konkurenci ierobežojošs raksturs LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 1988. gada 27. septembris, Bayer un Maschinenfabrik Hennecke, 65/86, EU:C:1988:448, 14.–16. punkts).

255

Līdz ar to ir jānosaka atbilstīgie elementi, kas ļauj secināt patenta neapstrīdēšanas noteikuma un, plašāk raugoties, izlīguma nolīguma patentu jomā konkurences ierobežojuma mērķa dēļ raksturu, ņemot vērā atgādinājumu, ka, lai noteiktu, vai pastāv ierobežojums mērķa dēļ, ir jāvērtē aplūkojamā nolīguma saturs, mērķi, ko ar to tiecas sasniegt, un ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā tas iekļaujas (skat. iepriekš 221. punktu).

256

Iesākumā ir jānorāda, ka izlīguma nolīgumam strīdā patentu jomā var nebūt nekādas negatīvas ietekmes uz konkurenci. Tā tas ir, piemēram, gadījumā, ja puses vienojas par to, ka attiecīgais patents nav spēkā, un šā iemesla dēļ paredz ģenērisko zāļu sabiedrības nekavējošu ienākšanu tirgū.

257

Šajā lietā aplūkojamie nolīgumi neietilpst minētajā kategorijā, jo tajos ir iekļauti noteikumi par patentu neapstrīdēšanu un produktu netirgošanu, kas jau paši pēc sava rakstura ir konkurenci ierobežojoši. Proti, neapstrīdēšanas noteikums apdraud sabiedrības intereses novērst jebkādu šķērsli saimnieciskai darbībai, kurš var izrietēt no kļūdaini izsniegta patenta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 25. februāris, Windsurfing International/Komisija, 193/83, EU:C:1986:75, 92. punkts), un netirgošanas noteikuma sekas ir viena no patenta īpašnieka konkurentiem izslēgšana no tirgus.

258

Šādu noteikumu iekļaušana gan var būt leģitīma, taču tikai tiktāl, cik tā ir pamatota ar to, ka puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību (un līdz ar to – ka šo patentu pārkāpj attiecīgie ģenēriskie produkti).

259

Pirmkārt, netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi ir nepieciešami izlīgumā dažos ar patentiem saistītos strīdos. Ja pusēm strīdā būtu liegta iespēja izmantot šādus noteikumus, izlīgums zaudētu jebkādu interesi strīdos, kuros abas puses vienojas par patenta spēkā esamību. Turklāt šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2004. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 209. punktā Komisija norādīja, ka “[izlīguma] nolīgumiem ir raksturīgs, ka puses vienojas vēlāk neapstrīdēt intelektuālā īpašuma tiesības, uz kurām tie attiecas, jo šo nolīgumu pamatmērķis ir atrisināt esošos strīdus un/vai novērst turpmākus strīdus”. Lai sasniegtu šo mērķi, ir tikpat nepieciešami, lai puses vienojas, ka nevienu produktu, ar kuru patents tika pārkāpts, nevar laist tirdzniecībā.

260

Otrkārt, netirgošanas noteikumu iekļaušana daļēji vienīgi apstiprina iepriekš pastāvējušās tā patenta tiesiskās sekas, kura spēkā esamību puses tieši vai netieši atzīst. Parastās patenta sekas par labu tā īpašniekam ir tādas, ka tas liedz konkurentiem laist tirdzniecībā produktu, kas ir patenta priekšmets, vai produktu, kas iegūts ar patentētu paņēmienu (skat. iepriekš 234. punktu). Piekrītot netirgošanas noteikumam, ģenērisko zāļu sabiedrība apņemas nelaist tirdzniecībā produktus, ar kuriem ir iespējams pārkāpt aplūkojamo patentu. Ja šis noteikums attiecas tikai uz strīdīgā patenta piemērošanas jomu, to var uzskatīt par tādu, kas būtībā atkārto šī patenta sekas, ciktāl šis noteikums pamatojas uz šī patenta atzīšanu par spēkā esošu. Attiecībā uz neapstrīdēšanas noteikumiem patentu nevar interpretēt kā tādu, kas garantē aizsardzību pret darbībām, kuru mērķis ir apstrīdēt patenta spēkā esamību (spriedums, 1986. gada 25. februāris, Windsurfing International/Komisija, 193/83, EU:C:1986:75, 92. punkts). Šo noteikumu sekas līdz ar to nesakrīt ar patentu sekām. Tomēr, ja neapstrīdēšanas noteikums ir pieņemts saistībā ar izlīgumu faktiskā strīdā, kurā konkurentam jau ir bijusi iespēja apstrīdēt aplūkojamā patenta spēkā esamību, bet galu galā viņš šo spēkā esamību atzīst, tad šādā kontekstā šādu noteikumu nevar uzskatīt par tādu, kas apdraud sabiedrības intereses novērst jebkādu šķērsli saimnieciskai darbībai, kurš var izrietēt no kļūdaini izsniegta patenta (skat. iepriekš 257. punktu).

261

Komisija pati apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi parasti ir raksturīgi visiem izlīgumiem. Tādējādi tā uzskatīja, ka “ir maz ticams, ka ar tiesvedībā vai strīdā patentu jomā noslēgtu izlīgumu, pamatojoties uz katras puses veikto izvērtējumu attiecībā uz strīdu, kurā tā ir iesaistīta, tiek pārkāptas konkurences tiesības, pat ja nolīgumā būtu paredzēta prasība, ka ģenērisko zāļu sabiedrība neizmantos ar patentu aizsargāto izgudrojumu šīs aizsardzības laikā (piemēram, to nosakot ar netirgošanas noteikumu) un/vai neapstrīdēs aplūkojamo patentu tiesā (piemēram, to nosakot ar neapstrīdēšanas noteikumu)” (apstrīdētā lēmuma 1136. apsvērums).

262

Tādējādi vienīgi tas, ka izlīguma nolīgumos ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuru apjoms aprobežojas ar aplūkojamā patenta apjomu, neraugoties uz to, ka šiem noteikumiem pašiem par sevi ir ierobežojošs raksturs (skat. iepriekš 257. punktu), neļauj secināt, ka ir noticis konkurences ierobežojums ar pietiekamu kaitējuma pakāpi, lai to varētu atzīt par ierobežojumu mērķa dēļ, ja šie nolīgumi pamatojas uz to, ka puses atzīst patenta spēkā esamību (un līdz ar to – ka šo patentu pārkāpj attiecīgie ģenēriskie produkti).

263

Tādu netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu esamība, kuru apjoms aprobežojas ar attiecīgā patenta apjomu, savukārt ir problemātiska, ja izrādās, ka šo noteikumu attiecināšana uz ģenērisko zāļu sabiedrību nav pamatota ar to, ka tā atzīst patenta spēkā esamību. Kā pamatoti norāda Komisija, “pat ja nolīgumā ietvertie ģenērisko zāļu sabiedrības komercautonomijas ierobežojumi nepārsniedz patenta materiālās piemērošanas jomu, tie ir uzskatāmi par [LESD] 101. panta pārkāpumu, ja šie ierobežojumi nevar tikt attaisnoti un neizriet no pušu novērtējuma par pašu ekskluzīvo tiesību pamatotību” (apstrīdētā lēmuma 1137. apsvērums).

264

Šajā ziņā ir jānorāda, ka “apgriezta maksājuma” esamība, t.i., oriģinālo zāļu sabiedrības maksājuma esamība ģenērisko zāļu sabiedrībai, izlīguma nolīguma kontekstā ir divtik aizdomīga. Proti, pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka patenta mērķis ir sniegt atlīdzinājumu izgudrotājam par radošajām pūlēm, ļaujot viņam gūt taisnīgu peļņu no sava ieguldījuma (skat. iepriekš 234. punktu), un ka spēkā esošam patentam tādējādi principā ir jāatļauj veikt līdzekļu nodošanu tā īpašniekam – piemēram, izmantojot licences nolīgumu, – nevis otrādi. Otrām kārtām, apgriezta maksājuma pastāvēšana rada aizdomas par apstākli, ka izlīgums ir balstīts uz to, ka izlīguma puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību.

265

Tomēr no apgriezta maksājuma esamības vien vēl nav secināms, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Proti, nav izslēgts, ka atsevišķi apgriezti maksājumi, ja tie ir attiecīgajā tiesvedībā noslēgta izlīguma neatņemama daļa, ir attaisnoti (skat. iepriekš 277.–280. punktu). Savukārt, ja neattaisnots apgriezts maksājums ir saistīts ar izlīguma noslēgšanu, ir uzskatāms, ka ģenērisko zāļu sabiedrība ar šo maksājumu tiek mudināta ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, un ir jāsecina, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Šajā gadījumā konkurences ierobežojumi, kurus rada netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, vairs nav saistīti ar patentu un izlīgumu, bet gan ir skaidrojami ar kādas priekšrocības sniegšanu nolūkā mudināt ģenērisko zāļu sabiedrību atteikties no konkurēšanas centieniem.

266

Ir jānorāda, ka, lai gan nedz Komisija, nedz Savienības tiesa nav kompetenta lemt par patenta spēkā esamību (skat. iepriekš 243. un 244. punktu), tomēr šīs iestādes, darbojoties savas attiecīgās kompetences robežās un nelemjot par pašu patenta spēkā esamību, var konstatēt tā neatbilstošu izmantošanu, kas nav saistīta ar tā specifisko mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1968. gada 29. februāris, Parke, Davis and Co., 24/67, EU:C:1968:11, 109. un 110. lpp., un 1974. gada 31. oktobris, Centrafarm un de Peijper, 15/74, EU:C:1974:114, 7. un 8. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 1995. gada 6. aprīlis, RTE un ITP/Komisija, C‑241/91 P un C 242/91 P, EU:C:1995:98, 50. punkts, un 2011. gada 4. oktobris, Football Association Premier League u.c., C‑403/08 un C‑429/08, EU:C:2011:631, 104.–106. punkts).

267

Savukārt konkurenta pamudināšana pieņemt netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus šā sprieduma 265. punktā aprakstītajā nozīmē vai šīs pamudināšanas izraisītā šādu noteikumu ievērošana ir uzskatāmas par patenta neatbilstošu izmantošanu.

268

Kā Komisija pareizi ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 1137. apsvērumā, “patentu tiesībās nav paredzētas tiesības maksāt saviem esošajiem vai potenciālajiem konkurentiem, lai tie paliktu ārpus tirgus vai atturētos no patenta apstrīdēšanas pirms ienākšanas tirgū”. Tāpat Komisija arī uzskata, ka “patentu īpašniekiem nav atļauts maksāt ģenērisko zāļu sabiedrībām, lai tās paliktu ārpus tirgus, un samazināt ar konkurenci saistītos riskus – neatkarīgi no tā, vai tas notiek patentu jomā noslēgta izlīguma nolīguma ietvaros vai izmantojot citu līdzekli” (apstrīdētā lēmuma 1141. apsvērums). Visbeidzot, Komisija ir pamatoti piebildusi, ka “maksājumi potenciālajiem konkurentiem vai citāda veida to mudināšana palikt ārpus tirgus nepieder nevienām no patentiem izrietošajām tiesībām un neatbilst nevienam līdzeklim, kas patentu tiesībās ir paredzēts, lai nodrošinātu patentu ievērošanu” (apstrīdētā lēmuma 1194. apsvērums).

269

Ja tiek konstatēta pamudinājuma pastāvēšana, puses vairs nevar atsaukties uz patenta spēkā esamības atzīšanu izlīguma ietvaros. Šajā ziņā nav nozīmes apstāklim, ka patenta spēkā esamību ir apstiprinājusi tiesa vai administratīva iestāde.

270

Tieši tāpēc ir jāuzskata, ka ar netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem radīto konkurences ierobežojumu patiesais iemesls ir pamudinājums, nevis tas, ka izlīguma puses atzīst patenta spēkā esamību (skat. iepriekš 257. punktu); šie noteikumi – tā kā tiem šajā gadījumā nav nekāda leģitīma pamatojuma – normālai konkurences darbībai kaitē tik lielā mērā, ka var tikt kvalificēti kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

271

Tāpēc pamudinājuma gadījumā attiecīgie nolīgumi ir jāuzskata par nolīgumiem par izslēgšanu no tirgus, kuros palicēji sniedz atlīdzinājumu tirgu pametušajiem. Tādējādi patiesībā šie nolīgumi ir uzskatāmi par konkurentu uzpirkšanu un līdz ar to ir jākvalificē kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, kā tas izriet no 2008. gada 20. novembra sprieduma Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643, 8. un 31.–34. punkts) un no ģenerāladvokātes V. Trstenjakas secinājumiem lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:467, 75. punkts), kuri ir minēti tostarp apstrīdētā lēmuma 1139. un 1140. apsvērumā. Turklāt konkurentu izslēgšana no tirgus ir tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas galēja forma (spriedums, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 435. punkts), kam tādā kontekstā kā strīdīgo nolīgumu konteksts ir konstatējama vēl augstāka kaitējuma pakāpe, jo izslēgtās sabiedrības ir ģenērisko zāļu sabiedrības, kuru ienākšana tirgū principā ir labvēlīga konkurencei un palīdz īstenot vispārējās intereses nodrošināt lētāku veselības aprūpi. Visbeidzot, šo izslēgšanu strīdīgajos nolīgumos pastiprina tas, ka ģenērisko zāļu sabiedrībai nav iespējams apstrīdēt strīdīgo patentu.

272

No visa iepriekš minētā izriet, ka ar patentiem saistītos strīdos noslēgtu izlīgumu kontekstā konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalifikācijai ir nepieciešams, lai izlīgumā būtu iekļauta gan pamudinoša priekšrocība attiecībā uz ģenērisko zāļu sabiedrību, gan korelatīvs ierobežojums attiecībā uz tās centieniem konkurēt ar oriģinālo zāļu sabiedrību. Ja šie abi nosacījumi ir izpildīti, ir jākonstatē konkurences ierobežojums mērķa dēļ, ņemot vērā to, cik lielā mērā šādi noslēgts nolīgums kaitē normālai konkurences darbībai.

273

Tādējādi tāda ar patentu jomu saistīta izlīguma nolīguma gadījumā, kurā ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuru neapšaubāmi ierobežojošais raksturs (skat. iepriekš 257. punktu) nav ticis pamatoti apstrīdēts, pamudinājums, lai ģenērisko zāļu sabiedrība piekrīt šiem noteikumiem, ļauj pamatot konstatējumu par ierobežojumu mērķa dēļ, un tas tā būtu pat gadījumā, ja pastāvētu faktisks strīds, ja izlīgumā būtu ietverti tādi netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuru apjoms nepārsniegtu strīdīgā patenta apjomu un ja, ņemot vērā it īpaši administratīvo iestāžu vai kompetento tiesu iestāžu pieņemtos lēmumus, līgumslēdzējas puses tā pieņemšanas brīdī šo patentu varētu leģitīmi atzīt par spēkā esošu.

274

Apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoti pārbaudīja, vai aplūkojamajos nolīgumos bija paredzēta oriģinālo zāļu sabiedrības veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, kas būtu “būtisks” pamudinājums, proti, tāds, kas liktu pēdējai minētajai sabiedrībai piekrist netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem, lai no šāda pamudinājuma esamības secinātu, ka pastāvēja konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

275

Tā kā Komisija tādējādi izmantoja pamudinājuma kritēriju, lai nodalītu izlīguma nolīgumus, kas ir ierobežojumi mērķa dēļ, no nolīgumiem, kas nav šādi ierobežojumi – šis kritērijs turpmāk tekstā tiks saukts par “pamudinājumu” vai “pamudinošu priekšrocību” –, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tā savā lēmumā nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

276

Šādu kļūdu tiesību piemērošanā nevar izsecināt arī no tā, ka, iespējams, nav ņemts vērā konteksts, kurā strīdīgie nolīgumi iekļaujas (attiecībā uz konteksta jēdzienu skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 53. punkts), jo arī no iepriekš minētās argumentācijas izriet, ka pamudinājuma kritērija pamatā ir strīdīgo nolīgumu satura analīze, ņemot vērā ne tikai to izvirzīto mērķi, kas ir strīdu patentu jomā atrisināšana ar izlīgumu, bet arī to īpašo kontekstu, ko farmācijas jomā raksturo patenti, kuri piešķir ekskluzīvas tiesības, kuri tiek prezumēti kā spēkā esoši un kuri attiecībā uz to īpašnieku parasti rada sekas, kas ir konkurentu atturēšana no iekļūšanas tirgū (skat. iepriekš 234. punktu). Konteksts, kurā strīdīgie nolīgumi tika noslēgti, vēl jo vairāk ir ņemts vērā šajā gadījumā, kad Komisija attiecībā uz katru nolīgumu centās pierādīt, ka attiecīgā ģenērisko zāļu sabiedrība bija Servier potenciāls konkurents, proti, tai bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū (skat. turpmāk tekstā 317. un nākamos punktus). Lai papildinātu atbildi par pamatu attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi, konstatējot ierobežojuma mērķa dēļ esamību, un lai pēc tam ļautu vērtēt, vai attiecībā uz katru nolīgumu Komisija pieļāva kļūdu vērtējumā, vēl ir jāprecizē, kādos apstākļos ir konstatējama pamudinājuma esamība.

277

Lai noteiktu, vai apgriezts maksājums, proti, oriģinālo zāļu sabiedrības veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir vai nav pamudinājums piekrist neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, ir jāpārbauda, ņemot vērā tā būtību un pamatojumu, vai tas sedz ar izlīgumu strīdā saistītas izmaksas. Apstrīdētajā lēmumā Komisija tādējādi pamatoti pārbaudīja, vai līdzekļu nodošana atbilda izlīguma specifiskajām izmaksām, ko sedza ģenērisko zāļu sabiedrība (apstrīdētā lēmuma 1333. un nākamie, 1461. un nākamie, 1592. un nākamie, kā arī 1969. un nākamie apsvērumi).

278

Gadījumā, ja ar izlīguma nolīgumā, kurā ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi, paredzētu apgriezto maksājumu tiektos kompensēt ar izlīgumu strīdā saistītas izmaksas, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība, šo maksājumu principā nevarētu uzskatīt par pamudinošu. Ja šādas izmaksas ir raksturīgas izlīgumam, tas nozīmē, ka tās pašas par sevi ir pamatotas ar strīdīgo patentu atzīšanu par spēkā esošiem, ko tiecas apstiprināt ar šo izlīgumu, izbeidzot šīs spēkā esamības apstrīdēšanu un potenciālus minēto patentu pārkāpumus. Tādējādi nevar uzskatīt, ka šāds apgriezts maksājums rada aizdomas par apstākli, ka izlīgums ir balstīts uz to, ka nolīguma puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību (skat. iepriekš 264. un 265. punktu). Šādā gadījumā tomēr nav izslēgts pamudinājuma un konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamības konstatējums. Tomēr tad Komisijai ir jāpierāda, ka naudas summām, kas atbilst šīm ar izlīgumu saistītajām izmaksām, pat ja izlīguma puses tās ir noteikušas un precīzi atšifrējušas, ir pārmērīgs raksturs (šajā nozīmē skat. apstrīdētā lēmuma 1338., 1465., 1600. un 1973. apsvērumu). Šāds nesamērīgums izjauktu raksturīguma saikni starp attiecīgajām izmaksām un izlīgumu un līdz ar to liegtu no šo izmaksu kompensēšanas secināt, ka aplūkojamais izlīguma nolīgums ir pamatots ar strīdīgā patenta atzīšanu par spēkā esošu.

279

Var uzskatīt, kā prasītājas un Komisija atzina tiesas sēdē, ka izlīgumam strīdā raksturīgās izmaksas attiecas it īpaši uz strīda risināšanas izdevumiem, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība strīdā starp to un oriģinālo zāļu sabiedrību. Šīs izmaksas ir radušās vienīgi saistībā ar strīdiem par aplūkojamo patentu likumību vai pārkāpumiem, ko tieši tiek mēģināts izbeigt ar izlīgumu, pamatojoties uz nolīgumu, kurā atzīst patentu spēkā esamību. Šo izmaksu uzņemšanās tātad ir tieša saikne ar šādu izlīgumu. Līdz ar to, ja izlīguma puses ir noteikušas ģenērisko zāļu sabiedrības strīda risināšanas izdevumu summas, Komisija var konstatēt to pamudinošo raksturu vienīgi tad, ja pierāda to nesamērīgumu. Šajā ziņā par nesamērīgām ir jāuzskata summas, kas atbilstu strīda risināšanas izdevumiem, kuru objektīvi nepieciešamo raksturu strīdīgās procedūras norisei, it īpaši ņemot vērā skatīto jautājumu juridisko un faktisko sarežģītību, kā arī ģenērisko zāļu sabiedrības ekonomisko interesi par šo strīdu, nevarētu pierādīt, pamatojoties uz precīziem un detalizētiem dokumentiem.

280

Turpretī atsevišķas izmaksas, ko piemēro ģenērisko zāļu sabiedrībām, ir a priori pārāk nesaistītas ar strīdu un tā noregulējumu, lai varētu tikt uzskatītas par tādām, kas attiecas uz izlīgumu ar patentu jomu saistītā strīdā. Piemēram, ir runa par izmaksām attiecībā uz tādu produktu ražošanu, ar kuriem pārkāpj patentu nosacījumus, kas atbilst šo produktu krājumu vērtībai, kā arī par pētniecības un attīstības izmaksām, kas rodas šo produktu izstrādē. Šādas izmaksas un izdevumi a priori rodas neatkarīgi no strīdu rašanās un to atrisinājuma un neizpaužas zaudējumos šī atrisinājuma dēļ, kā to apliecina it īpaši tas, ka bieži vien attiecīgie produkti, neraugoties uz aizliegumu tos laist tirdzniecībā, kas noteikts ar izlīguma nolīgumu, tiek pārdoti tirgos, uz kuriem neattiecas minētais nolīgums, un ka atbilstīgie pētījumi var tikt izmantoti citu produktu izstrādei. Tāpat ir ar summām, kas ģenērisko zāļu sabiedrībai ir jāmaksā trešajām pusēm sakarā ar ārpus strīda noslēgtām līgumiskām saistībām (piemēram, piegādes līgumiem). Šādas ar trešajām pusēm noslēgtu līgumu izbeigšanas izmaksas vai šo trešo pušu zaudējumu atlīdzināšanas izmaksas parasti tiek noteiktas ar aplūkojamajiem līgumiem vai ciešā saistībā ar šiem līgumiem, kurus turklāt attiecīgā ģenērisko zāļu sabiedrība ir noslēgusi neatkarīgi no jebkādiem strīdiem ar oriģinālo zāļu sabiedrību vai to atrisinājuma. Līdz ar to nolīguma pusēm, ja tās vēlas, lai šādu izdevumu maksājums netiktu atzīts par pamudinošu un par tādu, kas norāda uz konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpierāda, ka tie ir saistīti ar strīdu vai tā noregulējumu, un pēc tam jāpamato maksājuma apmērs. Tāpat tās tajā pašā nolūkā varētu pamatoties ar šo izdevumu, kas a priori nav saistīti ar izlīgumu strīdā, atmaksas summu, kura ir nebūtiska un tādējādi nepietiekama, lai tiktu uzskatīta par būtisku pamudinājumu piekrist ar izlīguma nolīgumu paredzētajiem konkurenci ierobežojošajiem noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 360. punkts).

281

Noslēdzot analīzi par kļūdu tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi, pieņemot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, vēl ir jāvērtē prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, izvirzītie trīs papildu argumenti attiecībā uz akcesorisko ierobežojumu teorijas piemērojamību aplūkojamajiem nolīgumiem, ASV tiesību ietekmi uz strīda risinājumu un divējādajām sekām, ko radot izlīguma nolīgumi patentu jomā.

282

Prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka izlīguma nolīgumu patentu jomā leģitīmā mērķa dēļ Komisijai būtu vajadzējis veikt objektīvās nepieciešamības pārbaudi, kas ļautu panākt, ka nolīgumam nepiemēro LESD 101. panta 1. punktu, ja tas kalpo leģitīmam mērķim un ja konkurences ierobežojumi, ko tas nosaka, ir objektīvi nepieciešami un samērīgi.

283

Iesākumā ir jākonstatē, ka prasītājas nav atsaukušās uz akcesorisko ierobežojumu teorijas piemērošanu administratīvajā procesā un ka apstrīdētajā lēmumā tā nav minēta.

284

No judikatūras izriet, ka tad, ja konkrētam darījumam vai darbībai to neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ netiek piemērots LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizlieguma princips, minētais aizlieguma princips tāpat nav piemērojams viena vai vairāku šī darījuma vai darbības dalībnieku komerciālas autonomijas ierobežojumam, ja šis ierobežojums ir objektīvi nepieciešams minētā darījuma vai darbības īstenošanai un ir samērīgs ar šī darījuma vai darbības mērķiem (skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 89. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, ja šādu ierobežojumu, kas kvalificēts kā akcesorisks ierobežojums, nevar nodalīt no pamatdarījuma vai pamatdarbības, neapdraudot tās pastāvēšanu un mērķus, šā ierobežojuma saderība ar LESD 101. pantu ir jāpārbauda kopumā ar pamatdarījuma vai pamatdarbības, no kuras ierobežojums izriet, saderību, neraugoties uz to, ka, aplūkojot izolēti, varētu šķist, ka šādam ierobežojumam prima facie ir piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizlieguma princips (spriedums, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 90. punkts).

285

Komisija apgalvo, ka objektīvās nepieciešamības pārbaudes piemērošanas priekšnoteikums neesot izpildīts, jo izlīgumu ar patentu jomu saistītā strīdā principā nevar kvalificēt par darījumu, kuram nav pret konkurenci vērsta rakstura, tā neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ. Taisnība – pastāvīgās judikatūras izriet, ka izlīgums strīdā neatbrīvo puses no konkurences noteikumu piemērošanas, jo LESD 101. panta 1. punktā nekādā veidā nav nošķirti nolīgumi, kuru mērķis ir izbeigt strīdu, un tie, kuriem ir citi mērķi (skat. iepriekš 253. punktu). Tomēr, kā pamatoti apgalvo prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, judikatūra neizslēdz to, ka izlīguma nolīgumam strīdā netiek piemērots LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizlieguma princips tā neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ. Objektīvās nepieciešamības pārbaudes piemērošana šajā gadījumā prasa, lai pamatdarījumam vai pamatdarbībai nebūtu pret konkurenci vērsta rakstura to neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ, bet tā nenosaka, ka pamatdarījumam vai pamatdarbībai pēc pašas to būtības un neatkarīgi no katra gadījuma apstākļiem jābūt tādiem, kuriem nav pret konkurenci vērsta rakstura. Judikatūrā turklāt ir atgādināts, ka pamatdarījuma vai pamatdarbības pārbaudi nevar veikt in abstracto, bet ka tā ir atkarīga no akcesoriskajiem noteikumiem un ierobežojumiem, kas raksturīgi katram attiecīgajam gadījumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 28. janvāris, Pronuptia de Paris, 161/84, EU:C:1986:41, 14. punkts; 1994. gada 15. decembris, DLG, C‑250/92, EU:C:1994:413, 31. punkts, un 1995. gada 12. decembris, Oude Luttikhuis u.c., C‑399/93, EU:C:1995:434, 12.–14. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka vairākas Savienības tiesību normas veicina izlīguma izmantošanu strīdos (skat. iepriekš 247.–250. punktu).

286

Komisija turklāt nevar atsaukties uz 1988. gada 27. septembra spriedumu Bayer un Maschinenfabrik Hennecke (65/86, EU:C:1988:448), lai principā noraidītu jebkādu iespēju piemērot akcesorisko ierobežojumu teoriju strīdu izšķiršanai ar izlīgumu. Lai arī no šī sprieduma izriet, ka Tiesa atteicās izmantot Komisijas piedāvāto argumentāciju, saskaņā ar kuru licences nolīgumā iekļautu patenta neapstrīdēšanas noteikumu uzskata par saderīgu ar LESD 101. panta 1. punktu, ja ir izpildīti atsevišķi nosacījumi, un precizēja, ka LESD 101. panta 1. punktā nekādā veidā nav nošķirti nolīgumi, kuru mērķis ir izbeigt strīdu, un tie, kuriem ir citi mērķi, tā tomēr neizslēdza, ka izlīguma nolīgumam, kurā ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, ņemot vērā juridisko un ekonomisko kontekstu, var nebūt konkurenci ierobežojošs raksturs (spriedums, 1988. gada 27. septembris, Bayer un Maschinenfabrik Hennecke, 65/86, EU:C:1988:448, 21. punkts). Šis spriedums turklāt tika pieņemts nevis izlīguma, bet licences nolīguma kontekstā.

287

Lai arī tādu izlīguma nolīgumu ar patentu jomu saistītā strīdā, kuram ir neitrāla vai pozitīva ietekme uz konkurenci, principā nevar izslēgt no akcesorisko ierobežojumu teorijas piemērošanas jomas, tomēr ir jāpārbauda konkurences akcesoriskā ierobežojuma apjoms, attiecībā uz kuru ir nepieciešama divkārša pārbaude. Ir jāpārbauda, no vienas puses, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams pamatdarījuma vai pamatdarbības īstenošanai un, no otras puses, vai tas ir ar to samērīgs (spriedumi, 2001. gada 18. septembris, M6 u.c./Komisija, T‑112/99, EU:T:2001:215, 106. punkts, un 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 64. punkts).

288

Attiecībā uz pirmo nosacījumu – saskaņā ar judikatūru ir jāpārbauda, vai šī darījuma vai darbības īstenošana būtu neiespējama bez aplūkojamā ierobežojuma. Tādējādi to, ka attiecīgā ierobežojuma neesamības apstākļos minētais darījums vai minētā darbība būtu vienkārši kļuvuši grūtāk īstenojami vai pat mazāk izdevīgi, nevar uzskatīt par faktu, kas piešķirtu šim ierobežojumam objektīvi nepieciešamo raksturu, kurš ir vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt kā akcesorisku. Izmantojot šādu interpretāciju, šis jēdziens tiktu paplašināts uz ierobežojumiem, kas nav obligāti nepieciešami pamatdarījuma vai pamatdarbības īstenošanai. Šāds rezultāts varētu apdraudēt LESD 101. panta 1. punktā paredzētā ierobežojuma lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 91. punkts).

289

Attiecībā uz neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem – tie ir raksturīgi tikai atsevišķiem izlīgumiem, proti, tiem, kas ir pamatoti ar aplūkojamā patenta vai aplūkojamo patentu spēkā esamības atzīšanu (skat. iepriekš 259. punktu). Tā kā šādi noteikumi atspoguļo to, ka katra puse atzīst patenta spēkā esamību, un tā kā to apjoms attiecas tikai uz aplūkojamo patentu, tie ir jāuzskata par tādiem, ar kuriem var izpildīt akcesorisko ierobežojumu teorijā paredzēto pirmo atkāpes nosacījumu.

290

Attiecībā uz otro nosacījumu ir jāatgādina, ka tad, ja ierobežojums ir objektīvi nepieciešams pamatdarījuma vai pamatdarbības īstenošanai, ir jāpārbauda arī, vai tā ilgums un materiālā, laika un ģeogrāfiskā piemērošanas joma nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs minētā darījuma vai minētās darbības īstenošanai. Ja ierobežojuma piemērošanas joma pārsniedz to, kas ir vajadzīgs pamatdarījuma vai pamatdarbības īstenošanai, tas ir jāpakļauj atsevišķai analīzei saistībā ar LESD 101. panta 3. punktu (spriedums, 2001. gada 18. septembris, M6 u.c./Komisija, T‑112/99, EU:T:2001:215, 113. punkts). Līdz ar to izlīguma nolīgumam, kura neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi nepārsniegtu tā patenta ilgumu un piemērošanas jomu, kura spēkā esamība ar šo nolīgumu tiek atzīta, varētu piemērot akcesorisko ierobežojumu teoriju.

291

Tomēr šajā gadījumā Komisija pamatoti varēja nepārbaudīt, vai bija jāpiemēro akcesorisko ierobežojumu teorija, jo tā uzskatīja, ka neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi nebija pamatoti ar patenta spēkā esamības atzīšanu, bet gan ar oriģinālo zāļu laboratorijas veiktu līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu sabiedrībai, šai sabiedrībai radot pamudinājumu atteikties no konkurences spiediena attiecībā uz sabiedrību patenta īpašnieci. Tādā gadījumā izlīguma nolīgums rada konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ko nevar kvalificēt par darījumu, kuram nav pret konkurenci vērsta rakstura tā neitralitātes vai pozitīvas ietekmes uz konkurenci dēļ. Turklāt neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi var būt obligātais papildu elements vienīgi izlīguma nolīgumam, kas ir pamatots ar to, ka puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību (skat. iepriekš 289. punktu). Tomēr pamudinājuma gadījumā izlīgums nav pamatots ar tādu atzīšanu. Līdz ar to neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi nevar tikt uzskatīti par nepieciešamiem šādam izlīgumam.

292

Prasītājas atsaucas uz spriedumu Actavis, apgalvojot, ka Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa) esot noraidījusi Komisijas šajā gadījumā izmantoto pieeju. Komisija, kas šo spriedumu pieminēja apstrīdētajā lēmumā (1199. apsvērumā), tomēr apgalvo, ka ir izmantojusi to pašu pieeju, ko Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa), uzskatīdama, ka nepastāvēja prezumpcija par tādu izlīguma nolīgumu prettiesiskumu, kuros ietverta līdzekļu nodošana no oriģinālo zāļu laboratorijas ģenērisko zāļu sabiedrībai.

293

Spriedums Actavis attiecas uz izlīguma nolīgumiem, kas noslēgti farmācijas nozarē, kurā ģenērisko zāļu sabiedrības bija apņēmušās nelaist produkciju tirgū līdz agrākam datumam nekā oriģinālo zāļu sabiedrības patenta termiņa beigu datums (65 mēnešus pirms Actavis patenta termiņa beigu datuma) un reklamēt aplūkojamās zāles ārstiem, pretī saņemot nozīmīgus maksājumus (attiecībā uz Actavis – ikgadēju maksājumu 19 līdz 30 miljonu USD apmērā deviņus gadus).

294

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valstu prakse, pieņemot, ka tā visās dalībvalstīs ir kopīga, nav jāņem vērā Līguma konkurences noteikumu piemērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1984. gada 17. janvāris, VBVB un VBBB/Komisija, 43/82 un 63/82, EU:C:1984:9, 40. punkts) un ka tā tas vēl jo vairāk ir gadījumā, kad ir runa par trešo valstu praksi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 28. februāris, Compagnie générale maritime u.c./Komisija, T‑86/95, EU:T:2002:50, 341. punkts un tajā minētā judikatūra). Savienības konkurences tiesībās izmantotā pieeja attiecībā uz nošķīrumu starp konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ un seku dēļ atšķiras no ASV pretmonopola tiesībām, kurās ir nošķirti konkurences ierobežojumi per se, kas attiecas uz gadījumiem, kuros pret konkurenci vērstās sekas ir tik acīmredzamas, ka ir nepieciešama vien ātra, acumirklīga pieeja (quick look approach), neņemot vērā kontekstu, un kas ir obligāti un neatgriezeniski aizliegti, un pārkāpumi, kas ir jāpierāda atbilstoši saprātīguma noteikumam (“rule of reason”), proti, veicot pārbaudi, kurā tiek izsvērtas nolīguma konkurencei labvēlīgās un pret konkurenci vērstās sekas. Pirmkārt, Savienības tiesībās neviens konkurences ierobežojums netiek uzskatīts par obligāti un neatgriezeniski nelikumīgu, ņemot vērā to, ka konkurences ierobežojums mērķa dēļ principā var ietilpt LESD 101. panta 3. punktā paredzētajos izņēmumos. Otrkārt, kā tas ir atgādināts judikatūrā, saprātīguma noteikuma pastāvēšana Savienības konkurences tiesībās nav pieņemama (spriedums, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 65. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2003. gada 23. oktobris, Van den Bergh Foods/Komisija, T‑65/98, EU:T:2003:281, 106. punkts). Turklāt atšķirības starp ASV un Savienībā pastāvošo tiesisko regulējumu attiecībā it īpaši uz patentiem farmācijas jomā, dara vēl jo sarežģītāku sprieduma Actavis tvēruma transponēšanu pēc analoģijas attiecībā uz šo lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 513. punkts).

295

Līdz ar to prasītāju arguments attiecībā uz to, ka nav tikusi ņemta vērā Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa) nostāja, ir jānoraida kā neefektīvs.

296

Prasītājas uzskata, ka izlīguma nolīgumu sekas pēc būtības ir divējādas un līdz ar to uz tām nevar tikt attiecināta kvalifikācija par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

297

Tās apgalvo, pirmkārt, ka šādu nolīgumu iespējamās sekas ir divējādas attiecībā uz patentu apstrīdēšanu, ņemot vērā, ka pastāv paralēlas tiesvedības un ka procedūrās EPI tas, ka kāda puse atsauc savu iebildumu, neliedz procedūrai turpināties, jo tās argumentus pēc savas ierosmes var minēt EPI Iebildumu nodaļa vai Apelācijas padome. Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot ņemts vērā tas, ka izlīguma nolīgumiem ir vienīgi divējādas sekas attiecībā uz turpmākajiem strīdiem, jo ģenērisko zāļu sabiedrības varot brīvi uzsākt vai neuzsākt dārgas tiesvedības un tās katrā ziņā varot būt nelietderīgas atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā to, ka noris procedūra EPI.

298

Otrkārt, prasītājas uzskata, ka šo nolīgumu potenciālās sekas attiecībā uz ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanu tirgū arī ir divējādas atkarībā no nolīgumu noteikumiem un konteksta, kādā tie tiek noslēgti. Līdz ar to esot jāņem vērā pušu strīda un iespēju, ka to prasība tiks apmierināta, esamība, citu strīdu esamība un iespēja izstrādāt citas alternatīvas produkta formas. Turklāt šie nolīgumi varot atļaut ģenērisko zāļu ātrāku ienākšanu tirgū. Visbeidzot, Komisijai vajadzētu ņemt vērā ģenērisko zāļu sabiedrību spēju un nodomu īstenot ienākšanu tirgū riskējot.

299

Treškārt, prasītājas uzskata, ka Komisija nevar sodīt par izlīguma nolīgumiem patentu jomā, neizvērtējot to konkrētās sekas uz tirgu, kā to darījusi Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa) spriedumā Actavis.

300

Komisija norāda, ka šis arguments ir neefektīvs, jo, lai noteiktu, vai nolīgums rada konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, nav jāņem vērā tā sekas, un ka konkurences ierobežojums mērķa dēļ atsevišķos gadījumos vēlāku apstākļu dēļ pat var neradīt nekādas sekas. Līdz ar to ierobežojuma mērķa dēļ analīze neprasot, lai tiktu pierādīts, kādas hipotētiskas situācijas varētu rasties gadījumā, ja šo nolīgumu nebūtu.

301

Pakārtoti, attiecībā uz izlīguma nolīgumu ietekmi uz patentu apstrīdēšanu Komisija atgādina, ka šajā gadījumā prasītājas ir centušās noslēgt nolīgumus ar visiem saviem potenciālajiem konkurentiem un ka tikai divos no pieciem to noslēgtajiem nolīgumiem ir ietverts noteikums, kas ļauj ģenērisko zāļu sabiedrībām ienākt tirgū strīdīgā patenta atcelšanas gadījumā.

302

Komisija turklāt uzskata, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pārbaudījusi katras ģenērisko zāļu sabiedrības spēju un nodomu īstenot ienākšanu tirgū riskējot.

303

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka apstrīdētajam lēmumam nav saistības ar Supreme Court of the United States (Amerikas Savienoto Valstu Augstākā tiesa) spriedumā Actavis izmantoto pieeju, ņemot vērā pastāvošās atšķirības starp Eiropā izmantoto jēdzienu “ierobežojums mērķa dēļ” un ASV izmantoto jēdzienu “ierobežojums per se”. Tā arī atgādina, ka Savienības judikatūrā ir noraidīta saprātīguma noteikuma pastāvēšana, jo nolīguma radītie ieguvumi attiecībā uz konkurenci ir jāpārbauda saistībā ar LESD 101. panta 3. punktu.

304

Pēc prasītāju domam, ir jāuzskata, ka Komisija un tiesa, vērtējot nolīguma ierobežojošo mērķi un it īpaši ņemot vērā tā ekonomisko un juridisko kontekstu, nevar pilnībā ignorēt minēto nolīgumu potenciālās sekas (ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi lietā ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:272, 84. punkts). Ir jāatgādina, ka nolīgumi, kas ierobežo konkurenci mērķa dēļ, ir tie, kuriem ir pietiekams kaitējuma konkurencei līmenis, jo tie var radīt tik lielas pret konkurenci vērstas sekas, ka var uzskatīt par nelietderīgu pierādīt, ka tiem ir konkrēta ietekme uz tirgu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 49. un 51. punkts un tajos minētā judikatūra). No tā izriet, ka par konkurenci ierobežojošiem mērķa dēļ ir uzskatāmi vienīgi nolīgumi, kuri, ņemot vērā kontekstu, kādā tie tiek noslēgti, rada divējādas iespējamas sekas tirgum (ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi lietā CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:1958, 56. punkts).

305

Tomēr šajā gadījumā, ciktāl prasītājas savu apgalvojumu attiecībā uz strīdīgo nolīgumu iespējamām divējādajām sekām atbalstam galvenokārt izvirza argumentus, kas attiecas uz katru no šiem nolīgumiem un to kontekstu, uz aplūkojamajiem apgalvojumiem ir jāatbild saistībā ar atbildi uz kritiku, kas vērsta pret katra nolīguma kvalifikāciju par ierobežojumu mērķa dēļ, un tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, kā atbilstoši uzsver Komisija, ka vērtējums par to, vai pastāv ierobežojums mērķa dēļ, ir jāveic attiecībā uz katru nolīgumu kā vienotu veselumu, nenošķirot neapstrīdēšanas noteikumu ierobežojošā rakstura analīzi no netirgošanas noteikumu ierobežojošā rakstura analīzes.

306

Tādējādi atbildē, kas sniegta attiecībā uz pamatiem, kuros tiek kritizēta katra strīdīgā nolīguma vērtēšana, tiks vērtēts jautājums, vai Komisija pamatoti pieņēma šāda ierobežojuma esamību, neraugoties uz apgalvotajām potenciālajām konkurenci veicinošajām sekām, kas izrietot it īpaši no minēto nolīgumu noslēgšanas konteksta, ja ir precizēts, ka tiks ņemtas vērā vienīgi tās, uz kurām attiecas konkurences ierobežojumu mērķa dēļ analīze (skat. turpmāk tekstā 525., 644. un 989. punktu).

307

Turklāt, kā izriet no 293.–295. punkta iepriekš tekstā, prasītājas nevar lietderīgi atsaukties uz spriedumu Actavis.

308

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāvērtē prasītāju argumenti, kas attiecas konkrēti uz katru no trim Komisijas pieņemtajiem galvenajiem kritērijiem, kuri izmantojami aplūkojamo izlīguma nolīgumu kvalifikācijai par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ, un tie ir: pirmkārt, ģenērisko zāļu sabiedrību potenciālā konkurenta statuss, otrkārt, šo sabiedrību apņemšanās ierobežot centienus laist tirgū ģenērisko produktu un, treškārt, oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, radot pēdējai minētajai būtisku pamudinājumu ierobežot centienus ienākt tirgū (apstrīdētā lēmuma 1154. apsvērums).

316

Prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pieņemot kļūdainus kritērijus, pēc kuriem ģenēriskās zāļu sabiedrības, kas ar prasītājam noslēgušas strīdīgos nolīgumus, kvalificējamas par potenciāliem konkurentiem. Tās kritizē arī Komisijas veikto vērtējumu par to, kādi ir šķēršļi šai potenciālajai konkurencei, kura izrietot no to patentiem.

317

Prasītājas Komisijai pārmet, ka tā, lai konstatētu potenciālu konkurenci starp strīdīgo nolīgumu pusēm, ir pārbaudījusi vienīgi nepārvaramu šķēršļu neesamību ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanai tirgū un nav vērtējusi, vai minētajām sabiedrībām bija reālas un konkrētas iespējas tajā ienākt (skat. iepriekš 309. punktu).

318

No prasītāju minētās judikatūras faktiski izriet, ka uzņēmums ir potenciāls konkurents, ja pastāv reālas un konkrētas iespējas, ka tas ienāk aplūkojamajā tirgū un konkurē ar uzņēmumiem, kas tajā veic uzņēmējdarbību. Pierādot iepriekšminēto, nevar pamatoties uz vienkāršu hipotēzi, bet tas ir jāpamato vai nu ar faktiem, vai konkrētā tirgus struktūru analīzi. Tādējādi uzņēmumu nevar kvalificēt kā potenciālu konkurentu, ja tā ienākšana tirgū neatbilst dzīvotspējīgai ekonomiskai stratēģijai (spriedums, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 86. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 166. un 167. punkts un tajos minētā judikatūra). No tā obligāti izriet – lai gan uzņēmuma nodomam ienākt tirgū var būt nozīme, lai noteiktu, vai to var uzskatīt par potenciālu konkurentu šajā tirgū, tomēr būtiskais faktors, ar kuru ir jāpamato šī kvalifikācija, ir – vai tam ir spēja ienākt šajā tirgū (spriedums, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 168. punkts, un 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 87. punkts).

319

Citā kontekstā arī ir ticis nospriests, ka uzņēmums ir potenciāls konkurents, ja nepastāv nepārvarami šķēršļi tā ienākšanai tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 21. maijs, Toshiba/Komisija, T‑519/09, nav publicēts, EU:T:2014:263, 230. punkts, apstiprināts ar spriedumu, 2016. gada 20. janvāris, Toshiba Corporation/Komisija, C‑373/14 P, EU:C:2016:26, 28., 29., 32. un 34. punkts, un 2016. gada 28. jūnijs, Portugal Telecom/Komisija, T‑208/13, EU:T:2016:368, 181. punkts).

320

Tādējādi no judikatūras izriet, ka, ņemot vērā aplūkojamo kontekstu un pārkāpjošo rīcību, slieksnis, kuru sasniedzot var runāt par potenciālas konkurences esamību, var būt atšķirīgs. Tas, ka tiek vērtēti vienīgi nepārvarami šķēršļi ienākšanai tirgū, nozīmē, ka jebkura, pat teorētiska, iespēja ienākt tirgū ir pietiekama, lai noteiktu potenciālas konkurences esamību, lai gan reālu un konkrētu iespēju ienākt tirgū analīze nosaka, ka potenciālas konkurences esamība tiek atzīta vienīgi gadījumā, ja pastāv tādas reālistiskas iespējas ienākšanai tirgū, kas būtu varējušas atspoguļoties faktos, ja nebūtu ierobežojošā akta.

321

Tomēr tas, ka tiek pārbaudīts, vai noteikti šķēršļi ienākšanai tirgū – šajā gadījumā galvenokārt patenti un prasība iegūt TA – ir nepārvarami, neliek apšaubīt vērtējumu par ģenērisko zāļu sabiedrību reālajām un konkrētajām iespējām ienākt tirgū, kas pamatots ar vērtējumu par šo sabiedrību spēju un nodomu tirgū ienākt, un neliecina par nesaskaņotību attiecībā uz šo vērtējumu. Kā Komisija ir atbilstoši uzsvērusi apstrīdētajā lēmumā (1666. zemsvītras piezīme) un tiesas sēdē, šī nepārvaramu šķēršļu neesamības pārbaude “palīdzēja noskaidrot, vai, neraugoties uz ģenērisko zāļu sabiedrību vispārējo spēju un pierādīto nodomu ienākt tirgū, pastāvēja objektīvi iemesli, kas ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanu tirgū darīja neiespējamu,” un tādējādi papildināt analīzi, kuras pamatā bija reālu un konkrētu iespēju kritērijs. Pastāvot nepārvaramiem šķēršļiem ienākšanai tirgū, nevar uzskatīt, ka tirgus dalībniekam ir reālas un konkrētas iespējas tajā ienākt. Līdz ar to, ja tirgum ir raksturīgi šķēršļi ienākšanai tajā, to nepārvaramā rakstura objektīvs vērtējums lietderīgi papildina reālu un konkrētu iespēju vērtējumu, pamatojoties uz aplūkojamās sabiedrības spējas un nodoma ienākt tirgū individuāliem kritērijiem.

322

Līdz ar to no apstrīdētajā lēmumā vairākkārt veiktas atsaukšanās uz nepārvaramiem šķēršļiem (skat. it īpaši 1125. un 1181. apsvērumu) nevar secināt, kā to dara prasītājas, ka Komisija ir pieņēmusi potenciālās konkurences definīciju, kas ir pamatota ar šo vienu kritēriju.

323

Tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka Komisija kopā ar 2014. gada 21. maija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑519/09, nav publicēts, EU:T:2014:263), kurā ir piemērots nepārvaramu šķēršļu kritērijs (skat. iepriekš 319. punktu), ir minējusi 1998. gada 15. septembra spriedumu European Night Services u.c./Komisija (T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94, EU:T:1998:198) un 2011. gada 14. aprīļa spriedumu Visa Europe un Visa International Service/Komisija (T‑461/07, EU:T:2011:181), kuros ir pieņemts reālu un konkrētu iespēju kritērijs, tos turklāt minot sava pārskata par potenciālu konkurentu noteikšanas noteikumiem ievadā (apstrīdētā lēmuma 1156. un 1157. apsvērums), kā arī vairākus citus spriedumus, kuros ir atgādināta un piemērota šī potenciālās konkurences definīcija, tostarp 2012. gada 29. jūnija spriedumu E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332) (skat. iepriekš 318. punktu). Tā turklāt skaidri norādīja, ka spēja ienākt tirgū, kas raksturo reālu un konkrētu iespēju kritēriju (skat. iepriekš 318. punktu), “ir būtisks aspekts potenciālās konkurences pierādīšanā” (apstrīdētā lēmuma 1163. apsvērums). Visbeidzot un it īpaši – analizējot katras aplūkojamās ģenērisko zāļu sabiedrības potenciālā konkurenta statusu, Komisija no vairākiem konkrētiem un katru no šīm sabiedrībām saistītiem datiem attiecībā it īpaši uz to ražošanas jaudu un produktu krājumiem, tirdzniecības līgumiem, TA iegūšanai veiktajiem pasākumiem un to tiesvedībām tiesā pret Servier secināja, ka tām visām bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū (skat. iepriekš 432.–438., 579.–585. un 718.–722. punktu). Šāda detalizēta analīze, ņemot vērā katra apgalvotā potenciālā konkurenta specifiskos datus, ir raksturīga to reālo un konkrēto iespēju ienākt tirgū vērtējumam un atšķiras no pārbaudes, kurā tiek skatīti vienīgi nepārvaramie šķēršļi ienākšanai konkrētajā tirgū, kas var likt konstatēt potenciālas konkurences pastāvēšanu vienīgi tāpēc, ka kāds tirgus dalībnieks ir ienācis aplūkojamajā tirgū.

324

Šos konstatējumus neliek apšaubīt prasītāju apgalvojumi, saskaņā ar kuriem Komisija esot galvenokārt balstījusies uz ģenērisko zāļu sabiedrību nodomu ienākt tirgū un uz nereālistisku pieņēmumu kopumu (skat. iepriekš 309. punktu), jo no replikas raksta teksta izriet, ka prasītājas ar saviem apgalvojumiem apstrīd nevis pieņemto kritēriju, bet gan reālu un konkrētu iespēju kritērija izmantošanu šajā gadījumā, kas ir vērtēta turpmāk tekstā saistībā ar atbildi uz iebildumiem attiecībā uz katra strīdīgā nolīguma vērtējumu.

325

No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvoja prasītājas, Komisija potenciālo konkurenci aplūkojamajā tirgū vērtēja, pamatojoties uz reālu un konkrētu iespēju kritēriju.

326

Turklāt var norādīt, ka pretēji tam, ko apgalvoja Komisija atbildes rakstā uz repliku, atsaucoties uz 2016. gada 20. janvāra spriedumu Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26) (skat. iepriekš 312. punktu), tā šajā gadījumā nevarēja pārbaudīt vienīgi nepārvaramu šķēršļu neesamību ienākšanai tirgū, lai no tā secinātu potenciālas konkurences esamību minētajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 99.–101. punkts).

327

No 2016. gada 20. janvāra sprieduma Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26) 28., 29., 32. un 34. punkta gan izriet, ka attiecībā uz nolīgumiem par tirgu sadali analīze par ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā rīcība iekļaujas, var būt tāda, kura ietver tikai to, kas absolūti nepieciešams, lai konstatētu, ka pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, un it īpaši pārbauda, ka šķēršļus ienākšanai aplūkojamajā tirgū nevarēja kvalificēt kā nepārvaramus (šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 28. jūnijs, Portugal Telecom/Komisija, T‑208/13, EU:T:2016:368, 177. un 181. punkts).

328

Tomēr vispirms ir jānorāda, ka no 2016. gada 20. janvāra sprieduma Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26), to skatot kopā ar ģenerāladvokāta M. Vatelē [M. Wathelet] secinājumiem lietā Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2015:427, 69., 70., 89. un 90. punkts), izriet, ka ekonomiskā un juridiskā konteksta analīzes ierobežošana, kas tajā noteikta, izriet no atsevišķu ierobežojumu mērķa dēļ īpaši acīmredzamā rakstura, kas, it īpaši tādēļ, ka aplūkojamie nolīgumi nav ne nestandarta, ne sarežģīti, neprasa padziļinātu ekonomiskā un juridiskā konteksta analīzi, lai noteiktu, ka tie pēc savas dabas ir pietiekami kaitējoši.

329

Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka strīdīgie nolīgumi ir noslēgti kā izlīgumi attiecībā uz patentiem, minēto nolīgumu pārkāpuma raksturs un it īpaši tas, ka tie rada konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, varēja nebūt acīmredzams ārējam novērotājam. Šajā ziņā skaidrību vieš tas, ka Komisija ir analizējusi vienlaikus gan to pret konkurenci vērsto mērķi, gan sekas. To apstiprina arī tas, ka Komisija strīdīgos nolīgumus ir kvalificējusi par ierobežojumiem mērķa dēļ 2008. gada 20. novembra sprieduma Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643) izpratnē, un šajā stadijā nav vajadzības izteikties par šo kvalifikāciju. Lai arī no minētā sprieduma 34. punkta izriet, ka nolīgumi par izslēgšanu no tirgus “acīmredzami” konfliktē ar Līguma noteikumu par konkurenci pamatā esošo domu, Tiesa nav lēmusi, ka šajā lietā aplūkojamie nolīgumi ārējam novērotājam acīmredzami bija nolīgumi par izslēgšanu no tirgus un tādējādi ierobežojumi mērķa dēļ, attiecībā uz kuriem nav nepieciešama detalizēta to ekonomiskā un juridiskā konteksta analīze. Turpretī tā veica šādu šī konteksta, kā arī aplūkojamo nolīgumu noteikumu un mērķu analīzi, lai tādējādi secinātu, ka tie bija nolīgumi par izslēgšanu un līdz ar to “acīmredzami” tādi nolīgumi, kas ierobežo konkurenci mērķa dēļ (spriedums, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 31.–40. punkts).

330

Turpinājumā ir jāuzsver, ka lietā, kurā tika pieņemts 2016. gada 20. janvāra spriedums Toshiba Corporation/Komisija (C‑373/14 P, EU:C:2016:26), ražotāju, kuri bija piedalījušies strīdīgajās darbībās, ražošanas un tirdzniecības spēja nebija apstrīdēta un konkrētajā tirgū nebija nekāda monopola. Šajā gadījumā ir apstrīdēta tieši ģenērisko zāļu sabiedrību spēja ražot un tirgot strīdīgo produktu, ņemot vērā it īpaši ekskluzīvās tiesības, ko nosaka prasītāju patenti (skat. iepriekš 234. un turpmāk tekstā 357. punktu). Līdz ar to no šī sprieduma nevar secināt, ka nolīguma konkurenci ierobežojoša rakstura mērķa dēļ noteikšanai – vispārīgi un it īpaši tādos apstākļos kā šajā lietā – nav nepieciešama nolīguma pušu reālu un konkrētu iespēju ienākt aplūkojamajā tirgū pārbaude.

331

No visa iepriekš minētā izriet, ka iebildums par potenciālās konkurences kļūdainas definīcijas piemērošanu ir jānoraida.

Par pietiekami ātras ienākšanas kritēriju

332

Pamatojoties uz 2003. gada 3. aprīļa spriedumu BaByliss/Komisija (T‑114/02, EU:T:2003:100) un 2011. gada 14. aprīļa spriedumu Visa Europe un Visa International Service/Komisija (T‑461/07, EU:T:2011:181), Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka būtiskais elements, lai sabiedrību kvalificētu par potenciālu konkurentu, ir tas, ka tā pietiekami ātri spēj ienākt tirgū, lai radītu spiedienu uz minētā tirgus dalībniekiem. Tā uzsvēra – lai arī kavēšanās var liecināt par tādām grūtībām ienākt tirgū, kas saistītas ar izmaksām un laiku, un lai arī ienākšana tirgū var būt komerciāli mazāk pievilcīga, ņemot vērā šo kavēšanos, tā pati par sevi nelika apšaubīt spēju ienākt tirgū vai pret Servier vai pārējām ģenērisko zāļu sabiedrībām īstenoto spiedienu. Šajā gadījumā, atsaucoties uz laika norādēm, kas dotas atbrīvojumu regulējumos un pamatnostādnēs – it īpaši pamatnostādnēs par [LESD] 101. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (OV 2011, C 11, 1. lpp., turpmāk tekstā – “2011. gada pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem”), kurās ir paredzēts laikposms, kas nepārsniedz trīs gadus, – kā arī uz indikatīviem un reāliem tiesvedību, TA saņemšanas un AFS izstrādes ilgumiem, Komisija secināja, ka prasītāju un ģenērisko zāļu sabiedrību apgalvotā kavēšanās nešķita pietiekami ilga, lai ģenērisko zāļu sabiedrība sāncense neizdarītu konkurences spiedienu (apstrīdētā lēmuma 1158., 1159., 1182. apsvērums un 1669. zemsvītras piezīme; skat. arī šī paša lēmuma 1125., 1126. un 1296. apsvērumu).

333

Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šī Komisijas veiktā potenciālās konkurences analīze no laika aspekta atbilst piemērojamajiem principiem.

334

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai tirgus dalībnieks būtu kvalificējams par potenciālu konkurentu, tā potenciālajai ienākšanai tirgū ir jānotiek pietiekami ātri, lai konkurētu un tādējādi izdarītu konkurences spiedienu uz tirgus dalībniekiem (spriedums, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 189. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 114. punkts).

335

Šajā judikatūrā ir ņemtas vērā pamatnostādnes par [LESD 101.] panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (OV 2001, C 3, 2. lpp., turpmāk tekstā – “2001. gada pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem”) (skat. arī 2011. gada pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem), kurās, pamatojoties uz citām pamatnostādnēm, kā arī uz grupu atbrīvojumu regulējumiem, ne tikai ir apstiprināta pietiekami ātras ienākšanas prasība, bet arī ir norādīts, ka pietiekami ātras ienākšanas indikatīvs ilgums var būt tāds, kas atkarībā no gadījuma nepārsniedz vienu vai trīs gadus.

336

Tomēr, kā ir precizēts gan šajās pamatnostādnēs (2001. gada pamatnostādņu par horizontālās sadarbības nolīgumiem 9. zemsvītras piezīme un 2011. gada pamatnostādņu par horizontālās sadarbības nolīgumiem 3. zemsvītras piezīme), gan judikatūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 171. un 189. punkts), šie termiņi ir sniegti vienīgi kā piemērs un “pietiekami ātras” ienākšanas jēdziens ir atkarīgs no izskatāmās lietas faktiem, kā arī no juridiskā un ekonomiskā konteksta, kurā tā iekļaujas, un tie būs jāņem vērā, nosakot, vai ārpus tirgus esošs uzņēmums izdara konkurences spiedienu uz uzņēmumiem, kas pašreiz darbojas šajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 169. punkts).

337

Šajā gadījumā, pirmkārt, Komisija ņēma vērā attiecīgo šī gadījuma ekonomisko un juridisko situāciju, vērtējot katra ienākšanai tirgū nepieciešamā posma ilgumu. Ir jāuzsver, ka tieši farmācijas nozares īpašo iezīmju un it īpaši dažādo posmu, kas jāšķērso, kā arī patentu pastāvēšanas dēļ bieži vien ģenērisko zāļu sabiedrības pirms patentu beigu termiņa veic darbības nolūkā ienākt tirgū, lai nepieciešamie posmi būtu šķērsoti vēlākais šajā termiņa beigu brīdī. Šīs darbības tādā gadījumā var radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu sabiedrību, pirms – pat ilgi pirms – patentu beigu termiņa un ģenērisko zāļu sabiedrību faktiskas ienākšanas tirgū (skat. turpmāk tekstā 356. punktu; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija, C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 108. punkts; 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 163. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija, T‑460/13, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2016:453, 77.–79. punkts).

338

Kā pamatoti apgalvo prasītājas (skat. iepriekš 311. punktu), no tā tomēr nevar secināt, ka ģenērisko zāļu sabiedrība uzskatāma par vienu no to potenciālajiem konkurentiem, kolīdz tā sāk izstrādāt perindoprila ģenērisku versiju un tikai šī iemesla dēļ. Taisnība, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 1125. apsvērumā apstiprināja, ka ģenērisko zāļu sabiedrību potenciālā konkurence sākas, tiklīdz sabiedrības, kuras vēlas laist klajā ģenēriskas zāles, uzsāk izstrādāt ekonomiski dzīvotspējīgu tehnoloģiju izstrādi AFS un gatava produkta ražošanai. Tomēr no nākamajām šī apsvēruma norādēm, kurās ir atsauce uz katras aplūkojamās ģenērisko zāļu sabiedrības potenciālā konkurenta statusa turpmāko analīzi, kā arī it īpaši no šīs analīzes un apstrīdētā lēmuma vispārīgajiem apsvērumiem attiecībā uz pietiekami ātras ienākšanas kritēriju (skat. iepriekš 332. punktu) izriet, ka Komisija nevēlējās konkurences spiediena sākumu saistīt ar datumu, kurā uzsākta ģenērisko zāļu izstrāde, bet gan vēlējās apliecināt, ka konkurences spiediens ir iespējams, sākot no šī izstrādes sākuma, pieņemot, ka būtu izpildīti šāda spiediena nosacījumi. Katrā ziņā, pat ja 1125. apsvērums tiktu interpretēts kā tāds, kas nosaka, ka potenciālās konkurences sākums ir ģenērisko zāļu izstrādes uzsākšanas datums, šī vērtējuma kritika būtu jānoraida kā neefektīva, jo, izdarot secinājumus par aplūkojamo sabiedrību potenciālā konkurenta statusu, Komisija nepamatojās uz šo apsvērumu. Kā Komisija atbilstoši uzsver, ģenērisko zāļu potenciālā konkurenta statusa vērtēšanas datumā, proti, strīdīgo nolīgumu noslēgšanas brīdī, tā bija uzskatījusi, ka visas šīs sabiedrības bija sasniegušas sava perindoprila izstrādes beigu posmu, un nebija izteikusies par to iepriekšējo potenciālā konkurenta statusu brīdī, kad tās bija uzsākušas šo izstrādi (skat. iepriekš 315. punktu).

339

Ir taisnība, ka tāpat Komisija apstrīdētā lēmuma 1840. zemsvītras piezīmē zem tā 1296. apsvēruma atgādināja trīs gadu termiņu, kas minēts 2011. gada pamatnostādnēs par horizontālās sadarbības nolīgumiem, bet šajā gadījumā no tā neizsecināja nekādu izšķirošu ietekmi, un tādējādi iebildumi, ar kuriem tai tiek pārmests, ka tiek ņemts vērā šis termiņš it īpaši attiecībā uz perindoprila izstrādei nepieciešamo laiku (apstrīdētā sprieduma 3137. apsvērums), ir jānoraida kā neefektīvi.

340

Otrkārt, Komisija balstījās uz ideju par konkurences spiedienu, kas raksturīgs potenciālajai konkurencei, uzskatot, ka kavēšanās ienākšanas tirgū procesā, ko, iespējams, piedzīvoja ģenēriskās sabiedrības, pati par sevi nebija pietiekama, lai izslēgtu šo sabiedrību potenciāla konkurenta statusu, jo tās turpināja īstenot šādu spiedienu ar savu spēju ienākt tirgū, un šajā nozīmē Komisija minēja 2003. gada 3. aprīļa spriedumu BaByliss/Komisija (T‑114/02, EU:T:2003:100). Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija pamatoti balstījās uz iepriekš minēto spriedumu, jo, pat ja Vispārējā tiesa šajā spriedumā izteicās par ļoti atšķirīgu kontekstu nekā šajā lietā aplūkojamais, tomēr tā nepauda viedokli par to, kā BaByliss potenciālā konkurenta statusu ietekmēja vairākkārtēja tās ienākšanas tirgū atlikšana; šī ietekme tieši tika analizēta apstrīdētajā lēmumā. Vispārējā tiesa šajā ziņā lēma, un prasītājas turklāt to neapstrīd, ka ienākšanas tirgū vairākkārtēja atlikšana nelika apšaubīt BaByliss potenciālā konkurenta statusu, pamatojoties uz vairākiem elementiem, kas apliecina konkurences spiedienu, kurš izrietēja no tās spējas ienākt tirgū (spriedums, 2003. gada 3. aprīlis, BaByliss/Komisija, T‑114/02, EU:T:2003:100, 102.–106. punkts). Tādējādi no tā arī izriet, ka, ciktāl ģenērisko zāļu sabiedrību interese pirmajām ienākt tirgū var ietekmēt tikai to nodomu tirgū ienākt, ņemot vērā gaidāmās peļņas apmēru, nevis pati par sevi ietekmēt to spēju tajā ienākt, Komisija pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, apstrīdētā lēmuma 1182. apsvērumā pamatoti noraidīja šīs ģenērisko zāļu sabiedrību intereses atbilstību apgalvotās kavēšanās vērtējumam. Spēja ienākt tirgū ir jāvērtē, ņemot vērā dzīvotspējīgas ekonomiskās stratēģijas kritēriju (skat. iepriekš 318. punktu), proti, tai ir jāatbilst vienkārši rentablai ienākšanai tirgū, nevis visrentablākajai no iespējamajām ienākšanām tirgū, ciktāl aplūkojamā ģenērisko zāļu sabiedrība būtu pirmā, kas ienāk tirgū, un tādējādi vienīgā, kas zināmu laiku tajā konkurētu ar oriģinālo zāļu sabiedrību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija, T‑471/13, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2016:460, 124. punkts).

341

No tā izriet, ka visi iebildumi pret Komisijas veikto potenciālās konkurences laika vērtējumu ir jānoraida.

Par esošo tirgus dalībnieku uztveres kritēriju

342

Pamatojoties uz 2011. gada 12. jūlija spriedumu Hitachi u.c./Komisija (T‑112/07, EU:T:2011:342) un 2014. gada 21. maija spriedumu Toshiba/Komisija (T‑519/09, nav publicēts, EU:T:2014:263), Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka tirgū jau esoša dalībnieka uztverei ir nozīme potenciālās konkurences vērtējumā. Komisijas ieskatā, ja šāds tirgus dalībnieks, kuram ir pieredze, uztver konkurences draudus no ģenērisko zāļu sabiedrību puses, šādi draudi var radīt konkurences spiedienu uz tā rīcību tirgū un ir atbilstīgi, lai izvērtētu potenciālo konkurenci. Atsaucoties uz 2011. gada 14. aprīļa spriedumu Visa Europe un Visa International Service/Komisija (T‑461/07, EU:T:2011:181), tā precizēja, ka potenciālo konkurenci varēja veidot ārpus tirgus esoša uzņēmuma esamība vien un ka šī esamība varēja radīt konkurences spiedienu, ko noteica iespēja ienākt tirgū (1160.–1162. apsvērums). Komisija no tā secināja, ka, lai atbildētu uz jautājumu, vai ģenērisko zāļu sabiedrības radīja konkurences spiedienu Servier, būtu jāņem vērā arī esošā tirgus dalībnieka Servier un pārējo ģenērisko zāļu sabiedrību, konkurentu, uztvere (1163. apsvērums). Šajā gadījumā tā uzskatīja, ka ģenērisko zāļu sabiedrības tika uztvertas kā potenciāli konkurenti gan no Servier, gan no pašu konkurējošo ģenērisko zāļu sabiedrību puses (1183. apsvērums).

343

Uzreiz var norādīt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esoša tirgus dalībnieka uztveres kritēriju izmantoja kā vienu no kritērijiem, nosakot ģenērisko zāļu sabiedrību potenciāla konkurenta statusu, kā to apstiprina vārds “arī”, kas atgādināts iepriekš 342. punktā, kā arī pārējo potenciālās konkurences vērtējuma kritēriju pārbaude attiecībā uz katru no minētajām sabiedrībām (skat. turpmāk tekstā 432.–438., 579.–585. un 718.–722. punktu).

344

Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, esoša tirgus dalībnieka uztveres kritērija kā viena no potenciālās konkurences vērtējuma kritērijiem izmantošana atbilst šajā gadījumā piemērojamajai judikatūrai, kā uz to atsaucas prasītājas.

345

Pretēji prasītāju apgalvotajam Vispārējā tiesa ir skaidri ņēmusi vērā esoša tirgus dalībnieka uztveres kritēriju 2011. gada 12. jūlija spriedumā Hitachi u.c./Komisija (T‑112/07, EU:T:2011:342), nosakot potenciālās konkurences esamību. No šī sprieduma 90., 226. un 319. punkta, kas atgādināti apstrīdētā lēmuma 1160. apsvērumā, tādējādi izriet, ka ne tikai aplūkojamie starp Eiropas ražotājiem un Japānas ražotājiem noslēgtie nolīgumi bija nozīmīga norāde par to, ka pirmie otros uztvēra par ticamiem potenciāliem konkurentiem, bet arī uzrādīja iespēju Japānas ražotājiem ienākt Eiropas tirgū (šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 21. maijs, Toshiba/Komisija, T‑519/09, nav publicēts, EU:T:2014:263, 231. punkts). Protams, Vispārējā tiesa veica arī objektīvu potenciālās konkurences analīzi, vērtējot it īpaši Japānas ražotāju spēju ienākt Eiropas tirgū (spriedums, 2011. gada 12. jūlijs, Hitachi u.c./Komisija, T‑112/07, EU:T:2011:342, 157. un 160. punkts), kā to turklāt Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 1160. apsvērumā. Tomēr šī objektīvā analīze vienīgi pierāda, ka esoša tirgus dalībnieka uztveres subjektīvais kritērijs ir tikai viens no kritērijiem, vērtējot potenciālas konkurences esamību.

346

2012. gada 29. jūnija spriedumā E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332, 115. punkts), ko min prasītājas, Vispārējā tiesa nosprieda, ka tikai ar nolīguma esamību un līdz ar to nolīguma pušu uztveri nevarēja būt pietiekami, lai pierādītu potenciālās konkurences esamību nolīguma parakstīšanas datumā, vai tā obligāti nenozīmēja šīs konkurences esamību. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ar šo spriedumu tādējādi tika atzīts nevis tas, ka esoša tirgus dalībnieka uztveres kritērijam nav nozīmes, bet vienīgi tas, ka ar šī tirgus dalībnieka uztveri vien nepietiek, lai noteiktu potenciālas konkurences esamību, ja nav neviena cita elementa, kas ļautu veikt šādu pierādījumu.

347

No tā izriet, ka saskaņā ar judikatūru esoša tirgus dalībnieka uztveres kritērijs ir atbilstīgs, bet ne pietiekams, lai novērtētu potenciālas konkurences esamību. Kā pareizi uzsver prasītājas, ņemot vērā esošu tirgus dalībnieku uztveres subjektīvo un tādējādi atkarībā no aplūkojamajiem tirgus dalībniekiem, to zināšanām par tirgu, kā arī to attiecībām ar potenciālajiem konkurentiem mainīgo raksturu, šo tirgus dalībnieku – pat pieredzējušu – uztvere pati par sevi nevar ļaut uzskatīt, ka cits konkrēts tirgus dalībnieks ir viens no to potenciālajiem konkurentiem. Turpretī šī uztvere var apstiprināt tirgus dalībnieka spēju ienākt tirgū un tādējādi veicināt tā kvalifikāciju par potenciālu konkurentu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 103. un 104. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy(UK)/Komisija, T‑460/13, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2016:453, 88. punkts).

348

Prasītāju argumenti, kas vērsti pret to, ka Komisija ir ņēmusi vērā esošo tirgus dalībnieku uztveri, nosakot potenciālas konkurences esamību, līdz ar to ir jānoraida.

349

Prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, Komisijai pārmet, ka tā ir kvalificējusi ģenērisko zāļu sabiedrības par potenciāliem Servier konkurentiem, neraugoties uz to, kādus šķēršļus to ienākšanai tirgū veidoja patenti, kuru īpašniece Servier bija.

350

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka puses, pamatojoties it īpaši uz 2010. gada 1. jūlija spriedumu AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266, 362. punkts), bija kļūdaini apgalvojušas, ka ienākšana tirgū bija neiespējama, jo patenta esamība izslēdza jebkādu konkurences iespēju, un no tā bija kļūdaini secinājušas, ka Servier patenti radīja “vienpusēju bloķēšanu” 2004. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem izpratnē; turklāt šīs pamatnostādnes šajā gadījumā neesot piemērojamas (1167. un 1168. apsvērums, kā arī 1638. zemsvītras piezīme).

351

Komisija piebilda, ka katrā ziņā ģenērisko zāļu sabiedrībām bija iespēja, pirmām kārtām, apstrīdēt Servier patentu spēkā esamību. Šajā ziņā tā atgādināja 1986. gada 25. februāra spriedumu Windsurfing International/Komisija (193/83, EU:C:1986:75, 92. punkts), saskaņā ar kuru ir sabiedrības interesēs novērst, it īpaši ar darbībām, ar ko apstrīd patentu spēkā esamību, jebkādus šķēršļus saimnieciskajai darbībai, kuri varētu izrietēt no kļūdaini izsniegtā patenta, kā arī 2012. gada 6. decembra spriedumu AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 108. punkts), ar kuru esot apstiprināts, ka potenciālā konkurence varēja pastāvēt pat pirms molekulas patenta termiņa beigām (apstrīdētā lēmuma 1132., 1165. un 1169. apsvērums, kā arī 1640. zemsvītras piezīme). Komisija piebilda – tam, ka Servier bija atsaukusies vai grasījās atsaukties uz tās patentu pārkāpumiem, neesot bijis nozīmes, nosakot, vai šie patenti varēja bloķēt ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū, uzsverot pārkāpumu prezumpcijas neesamību un tāda tiesas nolēmuma neesamību, ar kuru būtu konstatēts šāds pārkāpums attiecīgajā laikposmā (apstrīdētā lēmuma 1169.–1171. apsvērums). Tā precizēja, ka attiecībā uz Servier patentu spēkā neesamības vai pārkāpumu iespēju tā pamatošoties uz pušu pašu, kā arī trešo pušu veiktajiem vērtējumiem, kā tie izklāstīti dokumentos, kas izstrādāti pirms strīdīgo nolīgumu noslēgšanas vai vienlaikus ar to (apstrīdētā lēmuma 1172. apsvērums).

352

Komisija uzskatīja, ka, otrām kārtām, ģenērisko zāļu sabiedrībām bija arī iespēja izmantot alternatīvus ceļus, lai ienāktu tirgos, attiecībā uz kuriem notika tiesvedības (1175. apsvērums). No vienas puses, ģenērisko zāļu sabiedrības varēja laist klajā perindoprilu riskējot, proti, riskējot, ka oriģinālo zāļu sabiedrība ceļ prasību par pārkāpumu. Šajā ziņā Komisija uzsvēra, ka, ņemot vērā ražošanas paņēmiena patentu iesniegšanas praksi pēc molekulas patenta termiņa beigām, gandrīz visi pārdošanas darījumi pēc šīm termiņa beigām bija veikti riskējot un ka Apotex ienākšana tirgū riskējot 2006. gadā beidzās ar spriedumu par patenta 947 spēkā neesamību un zaudējumu atlīdzināšanu no Servier puses (apstrīdētā lēmuma 1176. un 1177. apsvērums). No otras puses, ģenērisko zāļu sabiedrības esot varējušas pielāgot savus ražošanas procesus – vai nu tieši, vai mainot AFS piegādātāju –, lai izvairītos no apgalvojumiem par pārkāpumu. Lai arī attiecīgā gadījumā šīs izmaiņas radīja vilcināšanos tiesību aktu pieņemšanas jomā, pēc Komisijas domām, tās bija alternatīvs dzīvotspējīgs ceļš, kā ienākt tirgū (apstrīdētā lēmuma 1178. apsvērums).

353

Apstrīdētā lēmuma 1179. apsvērumā Komisija secināja:

“[..] izlīguma nolīgumi tika noslēgti apstākļos, kuros molekulas patenta termiņš bija beidzies un kuros visām pusēm, ģenērisko zāļu sabiedrībām, bija tieša vai netieša saistība ar prasību celšanu tiesā vai tiesvedībām attiecībā uz vienu vai vairākiem atlikušajiem Servier patentiem vai nu aizstāvības veidā saistībā ar prasībām par pārkāpumu, vai saistībā ar prasībām vai pretprasībām ar mērķi atzīt minētos patentus par spēkā neesošiem. Ģenērisko zāļu sabiedrības varēja izvēlēties arī citus ar patentu tiesībām saistītus pasākumus kā iespējamos ceļus ienākšanai tirgū. Komisija detalizēti pārbaudīs, vai ģenērisko zāļu sabiedrības, cenšoties pārvarēt ar patentiem saistītos šķēršļus un laist apgrozībā savu ģenērisko perindoprilu, radīja konkurences spiedienu attiecībā uz Servier, neraugoties uz tās patentiem. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka visi nolīgumi, uz kuriem attiecas šis lēmums, tika noslēgti brīdī, kad valdīja neskaidrība attiecībā uz to, vai kāds no patentiem bija pārkāpts un, it īpaši, vai patents 947 varēja tikt atzīts par spēkā neesošu. Līdz ar to Servier patentu esamība vien – un atsaukšanās uz tiem – neliedza pastāvēt potenciālai vai reālai konkurencei.”

354

Prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, būtībā apgalvo, ka šī Komisijas analīze abstrahējas no patenta, kas ir atzīts vai prezumēts par spēkā esošu, sekām, kā tās paredzētas dokumentos un atzītas judikatūrā. Tās turklāt pārmet tai, ka tā nav ievērojusi 2004. gada un 2014. gada pamatnostādnes par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem, kā arī noteiktus apsvērumus, ko tā ir iesniegusi, vērtējot Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu apstrīdētajā lēmumā un citos lēmumos.

Par Servier patentu, kas atzīti vai prezumēti par spēkā esošiem, seku neievērošanu

355

Pēc prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, domām, patents, kas prezumēts kā spēkā esošs, vismaz sākot no paziņojuma par spēkā esamību un līdz tā termiņa beigām, veido likumā noteiktu aizliegumu ienākt tirgū, liedzot jebkādu potenciālu konkurenci.

356

Tomēr no 108. punkta 2012. gada 6. decembra spriedumā AstraZeneca/Komisija (C‑457/10 P, EU:C:2012:770), ko Komisija min apstrīdētajā lēmumā (skat. iepriekš 351. punktu), izriet, ka potenciāla konkurence tirgū var pastāvēt pat pirms patenta termiņa beigām. Konkrētāk, Tiesa ir lēmusi, ka papildu aizsardzības sertifikāti, kas tiecas paildzināt patenta sekas, radīja būtisku izslēgšanu pēc patentu termiņu beigām, un, iespējams, arī mainīja tirgus struktūru, apdraudot potenciālo konkurenci pat pirms šīm termiņa beigām; šis konstatējums par potenciālu konkurenci pirms patentu termiņa beigām bija izdarīts neatkarīgi no tā, ka aplūkojamie papildu aizsardzības sertifikāti bija saņemti krāpnieciskā un nelikumīgā veidā (spriedums, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 164. punkts). Tādējādi ekskluzīvās tiesības, ko nosaka patents, pašas par sevi neliedz attīstīties potenciālai konkurencei aplūkojamajā ekskluzīvo tiesību laikposmā.

357

Lai arī, kā uzsver prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, parasti šādu ekskluzīvu tiesību sekas ir konkurentu atturēšana no iekļūšanas tirgū, jo pēdējiem minētajiem ir jāievēro šīs ekskluzīvās tiesības saskaņā ar publisko tiesisko regulējumu (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 362. punkts; skat. arī iepriekš 234. punktu), šī konkurences izslēgšana attiecas uz reāliem konkurentiem, kuri tirgo patentus pārkāpjošus produktus. Ar patentu tā īpašniekam tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības izmantot izgudrojumu nolūkā ražot un pirmajam laist apgrozībā rūpnieciskos produktus, kā arī tiesības iebilst pret jebkuru patenta pārkāpumu (spriedumi, 1974. gada 31. oktobris, Centrafarm un de Peijper, 15/74, EU:C:1974:114, 9. punkts, un 2015. gada 16. jūlijs, Huawei Technologies, C‑170/13, EU:C:2015:477, 46. punkts; skat. arī iepriekš 234. punktu), bet tas pats par sevi neliedz tirgus dalībniekiem veikt nepieciešamos pasākumus, lai varētu ienākt aplūkojamajā tirgū, patenta termiņam beidzoties, un tādējādi radīt konkurences spiedienu uz patenta īpašnieku, un tas raksturo potenciālas konkurences esamību pirms šīm termiņa beigām. Tas arī neliedz tirgus dalībniekiem veikt darbības, kas nepieciešamas patentus nepārkāpjoša produkta ražošanai un tirdzniecībai un kas ļauj tos uzskatīt par reāliem patenta īpašnieka konkurentiem, sākot no to ienākšanas tirgū, un attiecīgā gadījumā par potenciāliem konkurentiem līdz šai ienākšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 164. punkts).

358

Tas tā vēl jo vairāk ir farmācijas nozarē, kurā tiesiskais regulējums par to, kā tiek piešķirtas TA, kas nepieciešamas, lai zāles varētu laist tirgū, ļauj kompetentajām iestādēm piešķirt TA ģenēriskām zālēm, pat ja atsauces zāles aizsargā patents. No Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV 2001, L 311, 67. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, izriet, ka TA pieteikumiem attiecībā uz ģenēriskajām zālēm var piemērot saīsinātu procedūru, pamatojoties uz oriģinālo zāļu TA pieteikumā paziņotajiem testu un izpētes rezultātiem, un ka ar šiem rezultātiem saistītie dati var tikt izmantoti un līdz ar to ļauj piešķirt TA pirms oriģinālo zāļu patenta termiņa beigām (Direktīvas 2001/83 10. pants; skat. arī apstrīdētā lēmuma 74. un 75. apsvērumu). Tādējādi pašā tiesiskajā regulējumā par zāļu tirdzniecību ir paredzēts, ka ģenērisko zāļu sabiedrība var ienākt tirgū, pateicoties likumīgi saņemtai TA, vai vismaz uzsākt TA saņemšanas procedūru laikā, kad oriģinālās zāles ir aizsargātas ar patentu. Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tāpat tas ir noteikts valstu tiesību aktos, ar kuriem transponē Direktīvu 2001/83, jo no Komisijas veiktā 2009. gada 8. jūlija farmācijas nozares apsekojuma galīgā ziņojuma, uz kuru tās pamatojas, izriet, ka Slovākijas iestādes grozīja savus tiesību aktus šajā ziņā un Ungārijas iestādes prasa vienīgi “paziņojumu par patentu”, ar kuru ģenērisko zāļu sabiedrība apņemas netirgot patentu pārkāpjošas zāles pirms aplūkojamā patenta termiņa beigām. Prasītāju uzsvērtais apstāklis, ka Servier iekšējā elektroniskā pasta vēstulē ir norādīts, ka, “šķiet, ka [dažu ģenērisko zāļu sabiedrību] perindoprila lietas materiālus ir bloķējušas [Slovākijas regulatīvās iestādes], jo patents 947 ir spēkā”, nevar likt apšaubīt šo konstatējumu.

359

Turklāt patentu aizsardzības sistēma tiek saprasta tādējādi, ka, lai arī tiek prezumēts, ka patenti ir spēkā esoši, sākot no to reģistrācijas (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 362. punkts), šī spēkā esamības prezumpcija ipso facto nenozīmē visu tirgū laisto produktu pārkāpjošo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 121. un 122. punkts). Kā Komisija pamatoti uzsver apstrīdētajā lēmumā (skat. iepriekš 351. punktu), un prasītājas to īpaši neapstrīd, nepastāv pārkāpuma prezumpcija, jo šāds pārkāpums ir jākonstatē tiesai. Kā izriet no 1986. gada 25. februāra sprieduma Windsurfing International/Komisija (193/83, EU:C:1986:75, 52. punkts), ja privāts komersants, patenta īpašnieks, kompetentās iestādes vērtējumu varētu aizstāt ar savu paša vērtējumu par savu patenta tiesību pārkāpuma esamību, tas šo vērtējumu varētu izmantot, lai paplašinātu savu patentaizsardzību (skat. arī apstrīdētā lēmuma 1171. apsvērumu un 1642. zemsvītras piezīmi). Līdz ar to tirgus dalībniekam ir iespējams uzņemties risku laist tirgū produktu, tostarp tādu, ar ko potenciāli pārkāpj spēkā esošu patentu, un šī ienākšana tirgū vai produkta laišana tirgū riskējot (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 75. un 1176. apsvērumu) var vainagoties panākumiem, ja patenta īpašnieks atteiktos celt prasību par pārkāpumu vai ja – gadījumā, ja šāda prasība tiktu celta, – tā tiktu noraidīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 128. un 165. punkts). Šajā ziņā ir jāprecizē, ka šī iespēja ienākt tirgū riskējot palīdz pierādīt, ka patenti nerada nepārvaramus šķēršļus ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanai tirgū, bet tā pati par sevi nenozīmē, ka šīm sabiedrībām ir reālas un konkrētas iespējas tirgū ienākt, jo šīs iespējas ir atkarīgas no to spējas un nodoma izmantot šādu ienākšanu riskējot.

360

Pretēji tam, ko apgalvo persona, kas iestājusies lietā, šī Komisijas pieeja neapgāž patentu spēkā esamības prezumpciju, pieļaujot potenciālas konkurences esamību, ja vien tiesa ir apstiprinājusi patenta spēkā esamību un tiesa ir konstatējusi spēkā esošā patenta pārkāpumu. Persona, kas iestājusies lietā, pamatojas uz kļūdainu apstrīdētā lēmuma interpretāciju, jo Komisija tajā būtībā un pamatoti uzskatīja (skat. iepriekš 357.–359. punktu) nevis to, ka patentu prezumē par spēkā neesošu līdz tiesas lēmuma par tā spēkā esamību un pārkāpumu pieņemšanai, bet gan to, ka līdz šāda lēmuma pieņemšanai prezumpcija par patenta spēkā esamību neliedz ienākšanu tirgū riskējot (apstrīdētā lēmuma 1171. un 1176. apsvērums).

361

Ir jāuzsver, ka šī pati pārkāpuma prezumpcijas neesamība tiek piemērota gadījumā, kad kompetentā iestāde paziņo par aplūkojamā patenta spēkā esamību. Tā kā patents pats par sevi neliedz konkurentu faktisku vai potenciālu ienākšanu tirgū, paziņojums par minētā patenta spēkā esamību, ja tas netiek izdarīts kopā ar paziņojumu par pārkāpumu, arī neizslēdz šādu konkurenci. Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ar faktu, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumā bija paziņota patenta 947 spēkā esamība, pašu par sevi vien nepietiek, lai kavētu potenciālas konkurences attīstību.

362

Šos apsvērumus neliek apšaubīt personas, kas iestājusies lietā, minētā judikatūra.

363

Pirmkārt, 1998. gada 15. septembra spriedums European Night Services u.c./Komisija (T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94, EU:T:1998:198) un 2012. gada 29. jūnija spriedums E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332) neattiecās uz intelektuālā īpašuma tiesībām, bet uz ekskluzīvām tiesībām, kas juridiski vai faktiski kavēja aplūkojamo pakalpojumu sniegšanu, kā arī piekļuvi infrastruktūrai. Turklāt, pat ja pieņem, ka “faktisks teritoriāls monopols”, kas minēts 2012. gada 29. jūnija spriedumā E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija (T‑360/09, EU:T:2012:332, 102. punkts), līdzinās ekskluzīvajām tiesībām, ko nosaka patenti (skat. iepriekš 234. punktu), no šī sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa potenciālas konkurences esamību secināja nevis vienīgi no šī monopola esamības, bet no tā, ka Komisija nebija juridiski pietiekami pierādījusi, ka pastāv reālas un konkrētas iespējas citam gāzes piegādātājam ienākt Vācijas gāzes tirgū, neraugoties uz minēto monopolu, pat pieņemot, ka ar šādu monopolu pašu par sevi nepietiek, lai izslēgtu potenciālas konkurences esamību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 103.–107. punkts).

364

Otrkārt, lai arī 1979. gada 31. maija spriedums Hugin Kassaregister un Hugin Cash Registers/Komisija (22/78, EU:C:1979:138) un 1994. gada 6. oktobra spriedums Tetra Pak/Komisija (T‑83/91, EU:T:1994:246) attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām un it īpaši, runājot par otro, uz patentiem, no tiem tomēr nevar secināt, ka patenti un pārējās aplūkojamās intelektuālā īpašuma tiesības būtu tādi nepārvarami šķēršļi ienākšanai tirgū, kas izslēdz potenciālas konkurences esamību. 1979. gada 31. maija spriedumā Hugin Kassaregister un Hugin Cash Registers/Komisija (22/78, EU:C:1979:138, 9. punkts) Tiesa monopola esamību, kā to turklāt atzina prasītāja, un tādējādi faktiskas konkurences neesamību minētās puses ražoto kases aparātu rezerves daļu tirgū secināja no “komerciālu iemeslu” kopuma, starp kuriem bija – bet ne vienīgie, kā turklāt skaidrāk izriet no tiesas sēdes ziņojuma šajā lietā (1885. lpp.), – Apvienotās Karalistes tiesību akti par dizainparaugiem un autora tiesības. Protams, arī 1994. gada 6. oktobra spriedumā Tetra Pak/Komisija (T‑83/91, EU:T:1994:246, 110. punkts) Vispārējā tiesa uzskatīja, ka daudzie aplūkojamie patenti radīja šķērsli jaunu konkurentu ienākšanai aseptisko mašīnu tirgū. Tomēr no tā nevar secināt, ka patenti paši par sevi tika uzskatīti par nepārvaramiem šķēršļiem ienākšanai attiecīgajā tirgū, ņemot vērā aplūkojamo patentu daudzveidību, ko uzsvēra Vispārējā tiesa, tehnoloģisku šķēršļu esamību, kas arī tika ņemta vērā, secinot šķēršļu esamību, un it īpaši tāda konkurenta esamību, kuram piederēja 10 % aplūkojamā tirgus.

365

Iepriekš minētos apsvērumus neliek apšaubīt arī Direktīvas 2004/48 9. panta 1. punkts, kuru arī min persona, kas iestājusies lietā, un kurā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka tiesu iestādes var attiecībā uz iespējamo pārkāpēju izdot iepriekšēju izpildrakstu, lai novērstu iespējamus intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus vai lai uz pagaidu laiku aizliegtu iespējamo tiesību pārkāpumu turpināšanu.

366

Šādi rīkojumi par pagaidu noregulējumu vai pagaidu rīkojumi gan kavē iespējama pārkāpēja ienākšanu tirgū un līdz ar to reālas konkurences radīšanu šajā tirgū laikposmā, kuru nosaka minētie rīkojumi. Tomēr, ņemot vērā šo pagaidu raksturu un tā kā nav lēmuma, ar kuru galīgi lemtu par pārkāpuma esamību, lai konstatētu šādu pārkāpumu un veiktu nepieciešamos koriģējošos pasākumus, šie rīkojumi par pagaidu noregulējumu vai rīkojumi ir vienīgi pagaidu šķēršļi, nevis nepārvarami šķēršļi, kas kavē veikt darbības ar mērķi tirgot, kā apgalvots, patentu pārkāpjošu produktu, un līdz ar to kavē potenciālas konkurences attīstību.

367

Ņemot vērā ierobežoto analīzes laiku, kas ir kompetentās iestādes rīcībā lēmuma pieņemšanai, un Direktīvas 2004/48 9. panta 3. punkta nosacījumus rīkojuma par pagaidu pasākumu izdošanai, it īpaši ar pietiekamu pārliecību, ka ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, šādu pagaidu lēmumu pieņemšana pamatojas vienīgi uz tādu prima facie vērtējumu, noteikti virspusēju, par apgalvoto pārkāpumu, kas būs jāapstiprina vai, attiecīgā gadījumā, jāatspēko pēc padziļinātāka to nosacījumu vērtējuma, kuri noteikti pārkāpuma esamības konstatēšanai. Turklāt minētajām ģenērisko zāļu sabiedrībām ir iespēja kavēt nelabvēlīga lēmuma pieņemšanu, ne tikai sniedzot pretējus argumentus procedūrā pēc būtības, bet arī vienlaikus apstrīdot aplūkojamā patenta spēkā esamību, iesniedzot pretprasību par patenta spēkā neesamību. Tādējādi rīkojuma vai pagaidu rīkojuma pieņemšana un a fortiori tikai risks, ka šādu rīkojumu var pieņemt, ņemot vērā it īpaši šādu pagaidu lēmumu pieņemšanu attiecībā uz citām ģenērisko zāļu sabiedrībām, paši par sevi neļauj izslēgt tādas ģenērisko zāļu sabiedrības potenciāla konkurenta statusu, uz kuru faktiski vai potenciāli attiecas šāda veida lēmums.

368

Turklāt spriedumam pēc būtības, ar kuru tiktu konstatēts pārkāpums, pašam par sevi ir pagaidu raksturs, kamēr nav izmantotas visas pārsūdzības iespējas. Pretēji tam, ko apgalvo persona, kas iestājusies lietā, Komisija apstrīdētā lēmuma 1132. un 1169. apsvērumā pamatoti uzskatīja, ka patentu apstrīdēšana un lēmumi attiecībā uz šiem patentiem ir “konkurences izpausme” patentu jomā. Ņemot vērā pārkāpuma risku, kuram ir pakļautas visas ģenērisko zāļu sabiedrības, un to, ka privāti tirgus dalībnieki nav kompetenti spriest par pārkāpuma esamību, kā minēts iepriekš (skat. iepriekš 359. punktu), prasības celšana ir viens no ģenērisko zāļu sabiedrībām pieejamajiem veidiem, kā samazināt šo risku un ienākt tirgū, saņemot vai nu paziņojumu par pārkāpuma neesamību, vai potenciāli pārkāptā patenta atzīšanu par spēkā neesošu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 122. punkts). No tā arī izriet – kamēr ģenērisko zāļu sabiedrībai ir pieejamas strīdu izšķiršanas iespējas, lai apstrīdētu attiecīgos patentus un to pārkāpumus un tādējādi gūtu piekļuvi tirgum, var uzskatīt, ka minētie patenti principā nav nepārvarami šķēršļi šai piekļuvei.

Par 2004. gada un 2014. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem neievērošanu

369

Nevar uzskatīt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nebūtu ievērojusi 2004. gada un 2014. gada pamatnostādnes par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem, pat pieņemot, ka tās būtu piemērojamas šajā lietā.

370

Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, lēmumi, ar kuriem konstatē aplūkojamo patentu spēkā esamību, it īpaši EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums, neapliecina no patentiem izrietošu “bloķēšanas situāciju”, kas 2004. gada un 2014. gada pamatnostādnēs par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem tiek uzskatīta par tādu, kura kavē potenciālas konkurences attīstību. 2004. gada pamatnostādnēs par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem (32. punkts), tāpat kā 2014. gada pamatnostādnēs (32. punkts) bloķēšanas situācijas ir definētas kā tādas situācijas, kurās tirgus dalībnieks nevar ienākt tirgū, nepārkāpjot cita tirgus dalībnieka intelektuālā īpašuma tiesības. Ir jāatgādina, ka lēmumi, ar kuriem konstatē patenta spēkā esamību, paši par sevi nekavē ienākšanu tirgū riskējot un ka to varētu kavēt vienīgi lēmums, ar kuru konstatē attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, proti, aplūkojamā patenta pārkāpumu (skat. iepriekš 359. un 361. punktu). Tādējādi “tiesu lēmumi”, kas minēti 2004. gada pamatnostādnēs par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem (32. punkts), un “galīg[i] tiesas spriedum[i]”, kas minēti 2014. gada pamatnostādnēs (33. punkts), kā tādi, kuri droši pierāda bloķēšanas situācijas esamību, nozīmē nevis lēmumus, ar kuriem konstatē patenta spēkā esamību, bet gan lēmumus, ar kuriem konstatē šī patenta pārkāpumu.

371

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija nav atstājusi bez ievērības arī 2014. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem ieteikumus par potenciālās konkurences analīzi, nepastāvot ar tiesas lēmumu noteiktai bloķēšanas situācijai. Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar 2014. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 31. punktu tirgus dalībnieku “var uzskatīt par potenciālu konkurentu produktu tirgū, ja iespējams, ka, nepastāvot nolīgumam, tas neliela, taču pastāvīga produktu cenu kāpuma gadījumā būtu veicis vajadzīgos papildu ieguldījumus, lai ieietu konkrētajā tirgū” un “iespējamā ienākšana tirgū ir jāvērtē reālistiski, t.i., pamatojoties uz konkrētā gadījuma faktiem”. Turklāt saskaņā ar šo pašu pamatnostādņu 33. punktu:

“Ja nav skaidrības, piemēram, galīga tiesas lēmuma veidā, ka bloķējoša situācija pastāv, pusēm, lai noteiktu, vai tās ir potenciāli konkurenti, būs jābalstās uz visiem tobrīd pieejamajiem pierādījumiem, tostarp arī uz iespējamību, ka intelektuālā īpašuma tiesības ir pārkāptas, un lai noteiktu, vai pastāv reālas iespējas rast efektīvus risinājumus, neizmantojot esošās intelektuālā īpašuma tiesības. Pat ja nevar izslēgt, ka pastāv bloķējoša situācija, ievērojamie ieguldījumi, kas jau ir veikti, vai plāni, kas veicina ieiešanu konkrētā tirgū, var būt pamatā pieņēmumam, ka puses ir vismaz potenciāli konkurenti. [..]”

372

Kā izriet no 323. un 325. punkta iepriekš tekstā, Komisija šajā gadījumā piemēroja reālu un konkrētu iespēju kritēriju, lai noteiktu aplūkojamo ģenērisko zāļu sabiedrību potenciālu konkurentu statusu, un tādējādi atbilstoši 2014. gada pamatnostādnēm par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem pamatojās nevis uz neiespējamības ienākt tirgū neesamību, bet uz iespēju tajā ienākt, kas ir vērtēta, pamatojoties uz reālistiskiem iemesliem un pieejamajiem datiem attiecībā it īpaši uz pušu tiesvedību situāciju, stāvokli to produktu izstrādē un veiktajiem pasākumiem TA saņemšanai (skat. arī turpmāk tekstā 432.–438., 579.–585. un 718.–722. punktu). Turklāt, pat ja prasītāju argumenti būtu jāinterpretē kā tādi, ar kuriem tiek mēģināts apšaubīt Komisijas konstatējumu par ģenērisko zāļu sabiedrību iespēju ienākt tirgū, tie tiks vērtēti turpmāk, analizējot iebildumus, ar kuriem tiek apstrīdēts katras šīs sabiedrības potenciālā konkurenta statuss.

373

Tāpat ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo persona, kas iestājusies lietā, tieši no šīs analīzes par ģenērisko zāļu sabiedrību iespējām ienākt tirgū, kas prasīta 2004. un 2014. gada pamatnostādnēs par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem un ko Komisija veica, izriet, ka potenciāla konkurenta esamība ipso facto netiek secināta no noteiktas bloķēšanas situācijas neesamības, bet gan, lai to pierādītu, ir nepieciešama patiesa analīze, kas var novest pie tā, ka sabiedrībai netiek atzīts potenciāla konkurenta statuss, neraugoties uz to, ka nepastāv no patentiem izrietoša bloķēšanas situācija.

Par pretrunu apstrīdētajā lēmumā

374

Pēc prasītāju domām, Komisijas nostāja esot pretrunā tās apstrīdētajā lēmumā veiktajiem vērtējumiem attiecībā uz Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Konkrētik, tās Komisijai pārmet, ka tā ir pretrunīgi atzinusi Servier patentu izslēgšanas spēju apstrīdētā lēmuma daļā, kas veltīta Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgajai izmantošanai (2572., 2857. un 2972. apsvērums), un noraidījusi ģenērisko zāļu sabiedrību izslēgšanas no tirgus risku šo patentu rezultātā apstrīdētā lēmuma daļā attiecībā uz LESD 101. pantu.

375

Šo apgalvojumu par pretrunu šajā posmā var noraidīt, un nav vajadzības izteikties par Komisijas atbilstīgo tirgu definīciju tās veiktajā analīzē par strīdīgo nolīgumu konkurenci ierobežojošajām sekām un Servier dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

376

Pirmkārt, ir jānorāda – lai arī Komisija patiešām apstrīdētajā lēmumā (2857. un 2972. apsvērums) secināja faktiski dzīvotspējīga konkurences tirgū avota neesamību, dzīvotspējas jēdziens, kas šajos apsvērumos lietots aplūkojamā tirgus, proti, tehnoloģijas perindoprila AFS izstrādei augšupējā tirgus, definēšanai un tam, lai noteiktu dominējoša stāvokļa esamību šajā tirgū nolūkā piemērot LESD 102. pantu, atšķiras no jēdziena, kas lietots nolūkā noteikt ienākšanas tirgū ekonomiski dzīvotspējīgo raksturu, piemērojot LESD 101. pantu. Tas jāsaprot plašāk kā tāds, kas attiecas uz “ekonomisku un regulatīvu dzīvotspēju”, un šī regulatīvā dzīvotspēja ir jāinterpretē šauri kā tāda, kas ir izslēgta, ja tirgū ir patents, kas liedz uzskatīt, ka aplūkojamo tehnoloģiju var aizvietot tehnoloģija, uz kuru attiecas patents (apstrīdētā lēmuma 3386. zemsvītras piezīme; skat. arī apstrīdētā lēmuma 2748. un 2754. apsvērumu). Vēl var norādīt, lai noraidītu Komisijas apstrīdētā lēmuma 2857. un 2972. apsvērumā veikto vērtējumu atbilstību šajā gadījumā, ka tie attiecas uz reālas un faktiskas konkurences aplūkojamajā tirgū esamību, nevis uz potenciālu konkurentu perspektīvām ienākt tirgū.

377

Turklāt un otrkārt, ir jānorāda, ka pārējos prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, minētajos apstrīdētā lēmuma fragmentos (2571. un 2572. apsvērums), kas attiecas uz galaprodukta tirgus definīciju un dominējoša stāvokļa šajā tirgū noteikšanu, Komisija būtībā uzskatīja, ka Servier patenti bija būtiski, bet ne absolūti šķēršļi ienākšanai tirgū atbilstīgi tās vērtējumam par potenciālo konkurenci šajā tirgū.

Par pretrunu starp apstrīdēto lēmumu un citiem Komisijas lēmumiem

378

Pēc prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, domām, Komisijas nostāja esot pretrunā noteiktiem tās iepriekš pieņemtajiem lēmumiem (Komisijas Lēmums 94/770/EK (1994. gada 6. oktobris) par [LESD 101.] panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta IV/34.776 – Pasteur Merieux/Merck) un Komisijas Lēmums C(2013) 8535 final (2013. gada 26. novembris) par Regulas Nr. 139/2004 6. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/M.6944 – Thermo Fisher Scientific/Life Technologies)). Lai arī šajos citos lēmumos Komisija no patentu vai tiesvedību patentu jomā esamības esot secinājusi, ka nepastāv ģenērisko zāļu sabiedrību spēcīgs konkurences spiediens, apstrīdētajā lēmumā, neraugoties uz tādu pašu tiesvedību esamību, kas var novest pie ģenērisko zāļu sabiedrību izslēgšanas no tirgus, tā esot uzskatījusi, ka pēdējās minētās ir Servier potenciāli konkurenti, kas var izdarīt spēcīgu konkurences spiedienu attiecībā uz Servier perindoprilu.

379

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka apstrīdētais lēmums katrā ziņā nav pretrunā prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, minētajiem Komisijas lēmumiem. Vispirms ir jāatgādina, ka, ciktāl patenti principā nav nepārvarami šķēršļi konkurenta ienākšanai tirgū, bet var šādus šķēršļus radīt saskaņā ar tiesvedības patentu jomā iznākumu un ietekmēt reālas un konkrētas iespējas tirgū ienākt (skat. iepriekš 359.–368. punktu un turpmāk tekstā 442.–453., 589.–597. un 726.–735. punktu), nav izslēgts, ka Komisija atsevišķos savos lēmumos, tostarp tajos divos, kas minēti iepriekš, varēja pamatoties uz patentu esamību, lai no tā secinātu potenciālas konkurences neesamību. Turpinājumā ir jānorāda, ka šajos divos lēmumos Komisija pieņēma, ka pastāv šķēršļi ienākšanai tirgū vai ka nepastāv potenciāla konkurence, pamatojoties ne tikai uz patentu vai tiesvedību patentu jomā esamību, bet arī uz citiem aspektiem, piemēram, grūtībām TA saņemšanā, nepieciešamo ieguldījumu apmēru vai pastāvošajām tirdzniecības attiecībām, un tādējādi nevar secināt, ka patentu vai tiesvedību patentu jomā esamība kā tāda kavē potenciālās konkurences attīstību.

380

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nepieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka Servier patenti šajā gadījumā nebija nepārvarami šķēršļi ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanai tirgū. Strīdīgo nolēmumu noslēgšanas datumā nevienā galīgajā lēmumā, kas pieņemts attiecībā uz prasību par pārkāpumu, nebija konstatēts minēto sabiedrību produktu pārkāpjošais raksturs.

381

Līdz ar to atliek noteikt, vai Komisija arī pareizi uzskatīja, ka ģenērisko zāļu sabiedrībām, ņemot vērā katras no tām raksturiezīmes, bija reālas un konkrētas iespējas ienākt aplūkojamajā tirgū, un, lai to izdarītu, atliek atbildēt uz argumentiem, ar kuriem tiek apstrīdēta šādu iespēju esamība un kuri izvirzīti saistībā ar katru no strīdīgajiem nolīgumiem. Šajā posmā ir jāprecizē, ka šī pārbaude par iebildumiem attiecībā uz Komisijas vērtējumu par ģenērisko zāļu sabiedrību reālām un konkrētām iespējām ienākt tirgū ir jāveic, ņemot vērā šādus četrus principus un apsvērumus.

382

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka no judikatūras attiecībā uz reālu un konkrētu iespēju ienākšanai tirgū noteikšanu (skat. iepriekš 318. punktu) izriet, ka būtiskais elements, uz kuru ir jāpamatojas potenciāla konkurenta kvalifikācijai, ir uzņēmuma spēja ienākt minētajā tirgū un ka tā nodomam ienākt šajā tirgū, lai arī tas ir atbilstīgs, vērtējot, vai šo uzņēmumu var uzskatīt par potenciālu konkurentu, ir papildinošs raksturs. Konkrētāk, nodoms ienākt tirgū ne ir obligāts, lai tiktu atzīta potenciāla konkurence minētajā tirgū (spriedums, 2011. gada 14. aprīlis, Visa Europe un Visa International Service/Komisija, T‑461/07, EU:T:2011:181, 169. punkts), ne var to likt apstrīdēt, tomēr, ja šo nodomu nosaka, tas var apstiprināt spēju ienākt tirgū un tādējādi veicināt konkrēta tirgus dalībnieka kvalifikāciju par potenciālu konkurentu.

383

No tā arī izriet, ka kritērijs attiecībā uz ienākšanas tirgū atbilstību dzīvotspējīgai ekonomiskajai stratēģijai, kas prasīta minētajā judikatūrā, nav autonoms kritērijs, kurš atšķiras no galvenā kritērija, kas ir spēja ienākt tirgū, un papildu kritērija, kas ir nodoms tajā ienākt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija, T‑471/13, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2016:460, 81. punkts). Pirmām kārtām, tas aplūkojamajos spriedumos ir minēts kā ienākšanas tirgū iespēju reālā un konkrētā rakstura paskaidrojums un atrodas pirms tur minētā galvenā kritērija, kas ir spēja ienākt tirgū, un papildu kritērija, kas ir nodoms tajā ienākt, kuri ir nosaukti par “no tā nepieciešami izriet[ošiem]”. Otrām kārtām, šajos pašos spriedumos tas netiek vērtēts atsevišķi un neatkarīgi no ienākšanas tirgū spējas un nodoma pārbaudes, jo no tā, ka uzņēmumam ir gan spēja ienākt tirgū, ņemot vērā tā ražošanas un tirdzniecības līdzekļus, kā arī finanšu resursus, gan nodoms tajā ienākt, ņemot vērā it īpaši peļņas un rentabilitātes apsvērumus, var saprātīgi secināt, ka šī ienākšana atbilst attiecīgā uzņēmuma dzīvotspējīgai ekonomiskajai stratēģijai.

384

Otrkārt, kā Komisija pamatoti uzskatīja apstrīdētajā lēmumā (1172. apsvērums; skat. arī iepriekš 351. punktu), pušu pašu veiktos vērtējumus attiecībā uz iespējām atzīt prasītāju patentu spēkā neesamību vai to pārkāpumu var ņemt vērā, lai noteiktu, vai ģenērisko zāļu sabiedrībām bija reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 141. punkts). Tā kā nav kompetentās iestādes lēmuma par Servier patentu pārkāpumu un spēkā esamību, pušu pašu veiktie vērtējumi attiecībā uz iespējām atzīt šos patentus par spēkā neesošiem vai atzīt to pārkāpumus var dot norādi par šo pušu – it īpaši strīdīgiem – nodomiem. Konkrēti, ja šos vērtējumus veikušas ģenērisko zāļu sabiedrības, tie, ņemot vērā šo sabiedrību attiecīgo patentu subjektīvo uztveri, var palīdzēt noteikt to nodomu ienākt tirgū, bet paši par sevi tie nevar noteikt šo sabiedrību spēju tirgū ienākt, ņemot vērā to, ka vienīgi valstu tiesas un EPI ir kompetentas noteikt patentu pārkāpumu un spēkā esamību (skat. iepriekš 243. un 359. punktu). Tā kā nodoms tiek uzskatīts par atbilstīgu kritēriju reālu un konkrētu ienākšanas tirgū iespēju noteikšanai (skat. iepriekš 382. punktu), no tā izriet, ka pušu subjektīvos vērtējumus var pamatoti ņemt vērā, šādas iespējas nosakot. Tomēr ir jāprecizē, ka, ciktāl nodomam ienākt tirgū, lai arī tas ir atbilstīgs, vērtējot, vai sabiedrību var uzskatīt par potenciālu konkurentu, ir vienīgi papildu raksturs, arī šiem vērtējumiem ir vienīgi papildu raksturs, nosakot minētās sabiedrības potenciāla konkurenta statusu. Turklāt tiem ir jātiek pretnostatītiem citiem elementiem, kas arī var apliecināt sabiedrības nodomus saistībā ar ienākšanu tirgū.

385

Treškārt, to, vai pastāv reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, vērtē strīdīgo nolīgumu noslēgšanas datumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 138., 139. un 203. punkts, un 2016. gada 8. septembris, Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy(UK)/Komisija, T‑460/13, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2016:453, 94. un 95. punkts). Lai noteiktu, vai šādi nolīgumi ierobežo konkurenci LESD 101. panta izpratnē, ir jānosaka, kāda bija faktiskā un potenciālā konkurence aplūkojamajā tirgū brīdī, kad tie tika noslēgti. No tā izriet, ka nav jāņem vērā argumenti un dokumenti attiecībā uz datiem pēc strīdīgo nolīgumu noslēgšanas, jo šie dati atspoguļo šo nolīgumu īstenošanu, nevis konkurences situāciju tirgū to noslēgšanas brīdī.

386

Ceturtkārt, reālu un konkrētu konkurenta iespēju ienākt tirgū pierādīšanas pienākums, kā arī, plašāk raugoties, pārkāpuma pierādīšanas pienākums (Regulas Nr. 1/2003 2. pants) attiecas uz Komisiju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 105. punkts). Tomēr, ciktāl būtiskākie dati, kas ļauj noteikt ģenērisko zāļu sabiedrību spēju un nodomu ienākt tirgū un tādējādi to reālās un konkrētās iespējas tajā ienākt, ir minēto sabiedrību iekšējie dati, kurus pēdējām minētajām ir vieglāk apkopot, ir jāuzskata – tā kā nav pretēju pierādījumu attiecībā uz tehniskām, normatīvām, komercdarbības vai finanšu grūtībām, Komisija ir pietiekami noteikusi šādu iespēju esamību attiecīgās lietas apstākļos, ja tā ir apkopojusi savstarpēji atbilstošu norāžu kopumu, kas apliecina vismaz mēģinājumus ražot un laist tirdzniecībā aplūkojamo produktu pietiekami īsā laikā, lai izdarītu spiedienu uz esošu tirgus dalībnieku. No šādiem mēģinājumiem var secināt, ka aplūkojamajai sabiedrībai bija ne vien spēja, bet arī nodoms uzņemties risku ienākt tirgū (šajā nozīmē skat. 2014. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 33. punktu; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Arrow Group un Arrow Generics/Komisija, T‑467/13, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2016:450, 81. punkts).

391

Vispirms ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav atsevišķi vērtējusi neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu vispārējo likumību. No apstrīdētā lēmuma 1154. apsvēruma izriet – lai noteiktu, vai aplūkojamie nolīgumi ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, Komisija ne tikai vērtēja, vai tajos ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, bet arī analizēja, vai izlīguma puses bija potenciāli konkurenti un vai neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu pamatā bija oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, radot šai sabiedrībai pamudinājumu atteikties no konkurences spiediena izdarīšanas uz sabiedrību patenta īpašnieci. Līdz ar to prasītājas un persona, kas iestājusies lietā, nevar Komisijai pārmest, ka tā uzskatīja, ka ar izlīgumā ietvertiem neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem vien pietiek, lai noteiktu pret konkurenci vērstu raksturu.

392

Turpinājumā, runājot par prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, argumentiem par neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu obligātu esamību visos izlīgumos, ir jāatsaucas uz apsvērumiem, kas minēti iepriekš 258.–275. punktā – tajos ir aprakstīti apstākļi, kas ļauj Komisijai konstatēt ierobežojumu mērķa dēļ, pastāvot šādiem noteikumiem.

393

Prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, argumenti par akcesorisko ierobežojumu teorijas piemērošanu šajā gadījumā ir jānoraida, atsaucoties uz 291. punktu iepriekš tekstā.

394

Attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisija jau esot uzskatījusi par neproblemātisku nolīgumu, saskaņā ar kuru ģenērisko zāļu sabiedrībai bija pienākums pamest tirgu, gaidot risinājumu paralēlā tiesvedībā, pretī saņemot atlīdzinājumu gadījumā, ja risinājums tiesvedībā būtu tai nelabvēlīgs, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, nosaka, ka salīdzināmas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un atšķirīgas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota (spriedumi, 1984. gada 13. decembris, Sermide, 106/83, EU:C:1984:394, 28. punkts, un 1998. gada 14. maijs, BPB de Eendracht/Komisija, T‑311/94, EU:T:1998:93, 309. punkts).

395

Tomēr ir jāuzsver, ka tad, ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis LESD 101. panta 1. punktu, tas nevar izvairīties no paredzētā soda tādēļ, ka citam uzņēmumam naudas sods nav uzlikts. Pat pieņemot, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Lundbeck‑Neolab nolīgumi atbilst LESD 101. panta 1. punktam, vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu, ka neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesisku darbību, kas ir izdarīta trešās personas labā (spriedumi, 1993. gada 31. marts, Ahlström Osakeyhtiö u.c./Komisija, C‑89/85, C‑104/85, C‑114/85, C‑116/85, C‑117/85 un no C‑125/85 līdz C‑129/85, EU:C:1993:120, 197. punkts, un 1994. gada 14. jūlijs, Parker Pen/Komisija, T‑77/92, EU:T:1994:85, 86. punkts).

396

Katrā ziņā pastāv būtiskas atšķirības starp strīdīgajiem nolīgumiem un Lundbeck‑Neolab nolīgumiem, kurus Komisija kvalificēja kā neproblemātiskus attiecībā uz konkurences tiesībām Lēmumā C(2013) 3803 final (2013. gada 19. jūnijs) par [LESD] 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lieta AT/39226 – Lundbeck). No šī lēmuma 164. apsvēruma izriet, ka 2002. gada oktobrī Neolab bija ienākusi Apvienotās Karalistes citaloprama tirgū, ka 2002. gada novembrī Lundbeck bija cēlusi prasību par vienu no tās patentiem pārkāpumu un ka Neolab bija cēlusi pretprasību par patenta spēkā neesamību. Ar brīvprātīgu rīkojumu (“voluntary injunction”), kas pieņemts tiesvedībā valsts tiesā, Neolab ar pirmo nolīgumu bija apņēmusies netirgot savas ģenēriskās zāles līdz sprieduma pasludināšanai paralēlā tiesvedībā starp Lundbeck un sabiedrību Lagap par to pašu patentu vai ne ilgāk kā līdz 2003. gada 30. novembrim. Kā pretizpildījumu Lundbeck bija apņēmusies atlīdzināt Neolab zaudējumus gadījumā, ja aplūkojamais patents tiktu atzīts par spēkā neesošu. Tā kā 2003. gada 13. oktobrīLundbeck tomēr noslēdza izlīgumu ar Lagap, Lundbeck un Neolab tika atbrīvotas no savām saistībām un Neolab atsāka savu ģenērisko zāļu tirdzniecību 2003. gada 30. oktobrī. 2003. gada 22. decembrīNeolab un Lundbeck ar otru nolīgumu noslēdza izlīgumu, paredzot, ka Lundbeck atlīdzina Neolab zaudējumus, lai kompensētu neiespējamību tirgot ģenēriskās zāles laikposmā, uz kuru attiecās brīvprātīgais rīkojums, kā arī to, ka abas nolīguma puses atsakās turpināt tiesvedību par strīdīgā patenta pārkāpumu un tā spēkā neesamību līdz 2004. gada 31. martam.

397

Attiecībā uz pirmo nolīgumu – tas atšķīrās no šajā lietā aplūkojamajiem nolīgumiem, jo tas tika noslēgts pēc ģenērisko zāļu sabiedrības pirmās ienākšanas tirgū, – šķita, ka aplūkojamais ierobežojums izriet no tiesvedībā pieņemta norīkojuma, tā priekšmets bija tikai viena netirgošanas apņemšanās attiecībā uz ierobežotu laikposmu, proti, līdz atrisinājumam tiesvedībā, kurai ir tas pats priekšmets, un tajā oriģinālo zāļu sabiedrības veikta zaudējumu atlīdzināšana bija paredzēta tikai gadījumā, ja patents tiktu atzīts par spēkā neesošu.

398

Attiecībā uz otru nolīgumu – lai arī tajā bija paredzēts oriģinālo zāļu sabiedrības veikts maksājums ģenērisko zāļu sabiedrībai, arī šis nolīgums tomēr atšķīrās no strīdīgajiem nolīgumiem ar to, ka ģenērisko zāļu sabiedrība jau bija ienākusi tirgū tā noslēgšanas brīdī un tas nelika apstrīdēt šo klātesamību tirgū. Turklāt oriģinālo zāļu sabiedrības maksājums ģenērisko zāļu sabiedrībai tiecās vienīgi kompensēt neiespējamību tirgot ģenēriskās zāles laikposmā, uz kuru attiecās brīvprātīgais rīkojums, un tādējādi novērst to, ka Neolab, pamatojoties uz minēto, ceļ prasību par zaudējumu atlīdzību.

399

Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijai būtu vajadzējis noteikt, ka ir nepieciešams turpināt tiesvedību un ka tā ir pietiekama konkurences saglabāšanai, lai uzskatītu, ka tās pārtraukšana ir konkurences ierobežojums, turklāt ir jāatgādina, ka saskaņā ar konkurences ierobežojuma mērķa dēļ definīciju (skat. iepriekš 220. un turpmākos punktus) Komisijai nav pienākuma ne novērtēt konkurences pakāpi, ko varētu ietekmēt strīdīgais nolīgums, ne noteikt, ka tiesvedības turpināšana būtu nepieciešama konkurences saglabāšanai.

406

Iesākumā ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav uzskatījusi, ka vienīgi ar oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu sabiedrībai pašu par sevi būtu pietiekami, lai pierādītu pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi. No apstrīdētā lēmuma 1154. apsvēruma izriet – lai noteiktu, vai aplūkojamie nolīgumi ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, Komisija vērtēja, vai izlīguma puses ir potenciāli konkurenti, vai nolīgumos ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi un vai oriģinālo zāļu sabiedrība bija saņēmusi ģenērisko zāļu sabiedrības netirgošanas un neapstrīdēšanas apņemšanos, pretī saņemot līdzekļu nodošanu (skat. arī 265.–272. punktu iepriekš tekstā).

407

Turklāt no 265.–273. punkta iepriekš tekstā izriet, ka, pastāvot tādam izlīguma nolīgumam patentu jomā, kurš noslēgts starp diviem potenciāliem konkurentiem un kurā ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, pamudinājums, lai ģenērisko zāļu sabiedrība piekrīt šiem noteikumiem pats par sevi vien pamato ierobežojuma mērķa dēļ konstatējumu.

408

Prasītāju un personas, kas iestājusies lietā, argumenti neliek apšaubīt šo konstatējumu.

409

Pirmkārt, attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru oriģinālo zāļu ražotājiem izlīgumos esot bijis jāpiekrīt būtiskākiem kompromisiem nekā ģenērisko zāļu sabiedrībām būtiskāku tiesvedības risku dēļ, kas tiem varētu rasties, ir jākonstatē, kā uzsver Komisija, ka prasītājas nav iesniegušas nevienu elementu šī apgalvojuma atbalstam, bet vienīgi atsaukušās uz savu atbildi uz paziņojumu par iebildumiem. Turklāt, pat pieņemot, ka būtu noteikta būtiskāka riska esamība oriģinālo zāļu sabiedrībai, ar šādu risku nevarētu pamatot apgrieztu līdzekļu nodošanu, kas rada ģenērisko zāļu sabiedrībai pamudinājumu atteikties no centieniem ienākt tirgū.

410

Attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, argumentiem, saskaņā ar kuriem valsts zāļu cenu noteikšanas sistēmas esot nelabvēlīgas oriģinālo zāļu ražotājiem un valsts jurisdikcijas mehānismi neļaujot efektīvi novērst ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanu tirgū riskējot, ir jāatgādina – pieņemot, ka šie apstākļi tiktu pierādīti –, ka tie nevar pamatot nolīgumu, kura mērķis ir vērsts pret konkurenci. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nav pieņemami, ka uzņēmumi cenšas mazināt to tiesisko normu ietekmi, kuras tie uzskata par pārāk nelabvēlīgām, noslēdzot vienošanās ar mērķi koriģēt šo nelabvēlīgo ietekmi, aizbildinoties, ka šie noteikumi radot tiem nelabvēlīgu līdzsvara trūkumu (skat. spriedumu, 2005. gada 27. jūlijs, Brasserie nationale u.c./Komisija, no T‑49/02 līdz T‑51/02, EU:T:2005:298, 81. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 487. un 488. punkts).

411

Attiecībā uz prasītāju argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisijai būtu vajadzējis ņemt vērā izlīguma pušu komerciālos apsvērumus un peļņas izredzes, lai novērtētu līdzekļu nodošanas pamudinošo raksturu, no 277. punkta iepriekš tekstā izriet, ka, lai noteiktu, vai oriģinālo zāļu sabiedrības veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai ir vai nav pamudinājums piekrist neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, Komisija pamatoti pārbaudīja, vai līdzekļu nodošana atbilda izlīguma specifiskajām izmaksām, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība. Tādējādi atbilstīgais kritērijs pastāv tajā, ka ir jānosaka ar izlīgumu saistītās izmaksas, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība, nevis jāņem vērā izlīguma pušu komerciālie apsvērumi.

412

Attiecībā uz visiem argumentiem, kas minēti trīs iepriekšējos punktos, ir jāpiebilst, ka fakts, ka pret konkurenci vērstu darbību veikšana varētu izrādīties visrentablākais vai vismazāk riskantais risinājums uzņēmumam, nekādā veidā neizslēdz LESD 101. panta piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Corus UK/Komisija, T‑48/00, EU:T:2004:219, 73. punkts, un 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 211. punkts), it īpaši tad, ja runa ir par maksājumiem par labu faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem, lai tie atturētos no tirgus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 379. un 380. punkts).

413

Otrkārt, prasītājas nevar Komisijai pārmest, ka tā ir atkāpusies no trim apstrīdētā lēmuma 1154. apsvērumā atgādinātajiem kritērijiem, kvalificējot kā likumīgus nolīgumus par ģenērisko zāļu sabiedrību priekšlaicīgu ienākšanu tirgū, lai arī tajos bija ietverts būtisks pamudinājums. No apstrīdētā lēmuma 1138., 1200. un 1203. apsvēruma izriet, ka Komisija vienīgi norādīja, ka izlīguma nolīgums, ar kuru atļauj ģenērisko zāļu sabiedrības ienākšanu tirgū pirms strīdīgā patenta termiņa beigām, var būt konkurencei labvēlīgs un līdz ar to leģitīms nolīgums. Ja puses tādā nolīgumā vienojas par ģenērisko zāļu sabiedrības priekšlaicīgas ienākšanas tirgū datumu, tās tomēr neparedz, ka oriģinālo zāļu sabiedrība piešķir ģenērisko zāļu sabiedrībai pamudinājumu, lai pēdējā minētā aizkavētu savu zāļu laišanu tirgū.

414

Turklāt prasītājas nevar Komisijai pārmest, ka tā nav pārbaudījusi 57 izlīguma nolīgumus, kuri minēti tās ikgadējos uzraudzības dokumentos un kuros ir ietverta līdzekļu nodošana. Pirmām kārtām, ir jāatgādina, ka tad, ja uzņēmums ar savu rīcību ir pārkāpis LESD 101. panta 1. punktu, tas nevar izvairīties no paredzētā soda tādēļ, ka citam uzņēmumam naudas sods nav uzlikts, jo vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu, ka neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesisku darbību, kas ir izdarīta trešās personas labā (skat. iepriekš 395. punktu). Otrām kārtām, izlīguma nolīgumu patentu jomā nevar uzskatīt par nelikumīgu tikai tādēļ, ka tajā ir ietverta oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai; šo pieeju Komisija nav izmantojusi apstrīdētajā lēmumā, kurā tā pamatoti vērtēja, vai izlīguma puses ir potenciāli konkurenti, vai nolīgumos ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi un vai oriģinālo zāļu sabiedrība bija saņēmusi ģenērisko zāļu sabiedrības netirgošanas un neapstrīdēšanas apņemšanos, pretī saņemot līdzekļu nodošanu (skat. iepriekš 406. punktu).

415

Treškārt, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā ir izmantojusi plašu nozīmīgas līdzekļu nodošanas definīciju, ņemot vērā akcesoriskos nolīgumus, kas noslēgti atbilstīgi tirgus apstākļiem. Tomēr, kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā, oriģinālo zāļu sabiedrības pamudinājums piekrist neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem var notikt akcesoriska nolīguma veidā papildus izlīguma nolīgumam. Lai arī akcesoriskie nolīgumi ir parasti tirdzniecības nolīgumi, kas varētu pastāvēt autonomi, Komisija šajā gadījumā pamatoti vērtēja, vai noteiktos akcesoriskajos nolīgumos, kas bija izlīguma daļa aplūkojamajās tiesvedībās, bija ietverta patenta īpašnieka līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai.

416

Ceturtkārt, prasītājas Komisijai pārmet, ka tā ir ņēmusi vērā ģenērisko zāļu sabiedrības pamudinājumus turpināt tiesvedību, vienīgi analizējot potenciālo konkurenci, nevis vērtējot līdzekļu nodošanu. Tomēr no 277. punkta iepriekš tekstā izriet – lai noteiktu, vai oriģinālo zāļu sabiedrības veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai ir vai nav pamudinājums piekrist neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, Komisija pamatoti pārbaudīja, vai līdzekļu nodošana atbilda izlīguma specifiskajām izmaksām, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība. Tādējādi atbilstīgais kritērijs pastāv tajā, ka ir jānosaka ar izlīgumu saistītās izmaksas, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība, nevis iespējamajā informācijas asimetrijā, kas pastāv starp pusēm, vai to attiecīgajās komerciālajās interesēs.

417

Visbeidzot prasītājas Komisijai pārmet, ka tā nav ņēmusi vērā dažus noteikumus starp Teva, Krka un Lupin noslēgtajos nolīgumos, kuri varēja paātrināt ģenērisko zāļu ražotāju ienākšanu tirgū. Šis arguments tiks vērtēts, skatot pamatus par aplūkojamajiem nolīgumiem.

418

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pareizi definējusi trīs kritērijus, kas izmantoti izlīguma nolīgumu patentu jomā kvalifikācijai par ierobežojumiem mērķa dēļ, un līdz ar to nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu.

525

Attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā, kuras, kā apgalvots, Komisija esot pieļāvusi, kvalificējot Niche un Matrix nolīgumus par ierobežojumiem mērķa dēļ, nepārbaudot, vai tie bija tādi, kuri “tik lielā mērā var” radīt negatīvas sekas, lai arī to iespējamās sekas esot bijušas divējādas (skat. iepriekš 503. punktu), ir jāatsaucas uz 223.–226., 304.–306. un 418. punktu iepriekš tekstā. Attiecībā uz potenciālajām divējādajām sekām, ko min prasītājas, pamatojoties uz grūtībām patentu jomā, kā arī uz tehniskajām, normatīvajām un finanšu grūtībām, ar kurām Niche un Matrix saskārās, ir jāpiebilst, ka Komisija tās pamatoti uzskatīja par tādām, kas neradīja šķēršļus Niche un Matrix reālajām un konkrētajām iespējām konkurēt ar prasītājām (skat. iepriekš 501. punktu), un tādējādi tās neļauj secināt, ka Niche un Matrix nolīgumi radīja potenciālas divējādas sekas.

526

Attiecībā uz minētajām kļūdām vērtējumā ir jāpārbauda prasītāju argumenti par to, ka Niche un Matrix nolīgumos, pirmkārt, ir iekļauta pamudinoša priekšrocība attiecībā uz Niche un Matrix un, otrkārt, korelatīvs ierobežojums attiecībā uz to centieniem konkurēt ar oriģinālo zāļu sabiedrību, jo tad, ja šie nosacījumi ir izpildīti, ir jākonstatē ierobežojuma esamība mērķa dēļ (skat. iepriekš 272. punktu). Šajā ziņā ir jāprecizē, ka prasītājas neapstrīd to, ka Niche un Matrix nolīgumos ir netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuriem pašiem par sevi ir konkurenci ierobežojošs raksturs (skat. iepriekš 257. punktu), bet apgalvo, ka šiem noteikumiem šajā gadījumā neesot pietiekama kaitējuma pakāpe, un apstrīd to, ka Niche un Matrix nolīgumos paredzētās līdzekļu nodošanas var uzskatīt par pamudinošām līdzekļu nodošanām.

527

Iesākumā ir jāatgādina, ka vienīgi oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai neļauj secināt ierobežojuma mērķa dēļ esamību. Vienīgi gadījumā, ja izlīguma noslēgšanā tiek izmantots neattaisnots apgriezts maksājums, proti, ģenērisko zāļu sabiedrība ar minēto maksājumu tiek mudināta ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, ir jāsecina, ka pastāv šāds ierobežojums. Šajā gadījumā konkurences ierobežojumi, kurus rada netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, vairs nav saistīti ar patentu un izlīgumu, bet gan ir skaidrojami ar pamudinājumu (skat. iepriekš 265. punktu).

528

Lai noteiktu, vai apgriezts maksājums, proti, oriģinālo zāļu sabiedrības veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir vai nav pamudinājums piekrist neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, ir jāpārbauda, ņemot vērā tā būtību un pamatojumu, vai tas sedz ar izlīgumu strīdā saistītas izmaksas (skat. iepriekš 277. punktu). Apstrīdētajā lēmumā Komisija tādējādi pamatoti pārbaudīja, vai Niche un Matrix nolīgumos paredzētā līdzekļu nodošana atbilda izlīguma specifiskajām izmaksām, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība (apstrīdētā lēmuma 1333.–1337. un 1461.–1464. apsvērums).

529

Gadījumā, ja ar izlīguma nolīgumā, kurā ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi, paredzētu apgriezto maksājumu tiektos kompensēt ar izlīgumu saistītas izmaksas, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība, šo maksājumu principā nevarētu uzskatīt par pamudinošu. Šādā gadījumā tomēr nav izslēgts, ka tiek konstatēta pamudinājuma un konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamība. Tomēr tad Komisijai ir jāpierāda, ka naudas summām, kas atbilst šīm ar izlīgumu saistītajām izmaksām, pat ja izlīguma puses tās ir noteikušas un precīzi atšifrējušas, ir pārmērīgs raksturs (skat. iepriekš 278. punktu).

530

Izlīgumam raksturīgās izmaksas attiecas it īpaši uz strīda risināšanas izdevumiem, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība strīdā starp to un oriģinālo zāļu sabiedrību. Šo izmaksu segšanai tātad ir tieša saikne ar šādu izlīgumu. Līdz ar to, ja izlīguma puses ir noteikušas ģenērisko zāļu sabiedrības strīda risināšanas izdevumu summas, Komisija var konstatēt to pamudinošo raksturu vienīgi tad, ja pierāda to nesamērīgumu (skat. iepriekš 279. punktu).

531

Turpretī atsevišķas izmaksas, ko piemēro ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir a priori pārāk nesaistītas ar strīdu un tā noregulējumu, lai varētu tikt uzskatītas par tādām, kas attiecas uz izlīgumu ar patentu jomu saistītā strīdā. Piemēram, ir runa par tādu produktu ražošanas izmaksām, ar kuriem pārkāpj patentu nosacījumus, kas atbilst šo produktu krājumu vērtībai, kā arī par pētniecības un attīstības izmaksām, kas rodas šo produktu izstrādē. Tas pats attiecas uz summām, kas ģenērisko zāļu sabiedrībai ir jāmaksā trešajām pusēm saistībā ar ārpus strīda noslēgtiem nolīgumiem (piemēram, piegādes līgumiem). Līdz ar to nolīguma pusēm, ja tās vēlas, lai šādu izdevumu maksājums netiktu atzīts par pamudinošu un par tādu, kas norāda uz konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpierāda, ka tie ir raksturīgi strīdam vai tā noregulējumam, un pēc tam jāpamato maksājuma apmērs. Tāpat tās tajā pašā nolūkā varētu pamatoties ar šo izdevumu, kas a priori nav raksturīgi izlīgumam strīdā, atmaksas summu, kura ir nebūtiska un tādējādi nepietiekama, lai būtu būtisks pamudinājums piekrist ar izlīguma nolīgumu paredzētajiem konkurenci ierobežojošajiem noteikumiem (skat. iepriekš 280. punktu).

532

Šajā gadījumā attiecībā uz Niche nolīgumu, kā Komisija to pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1322. apsvērumā, pamudinājuma esamība skaidri izriet no paša nolīguma teksta, kura 13. pantā ir noteikts, ka “pretizpildījumā par [nolīgumā paredzētajām] saistībām un būtiskajām izmaksām un iespējamām saistībām, kas varētu rasties Niche un Unichem saistībā ar šo sabiedrību ražota perindoprila, izmantojot [strīdīgo] procedūru, izstrādes programmas izbeigšanu, Servier samaksās Niche un Unichem [..] summu 11,8 miljonu GBP apmērā”. Minētās saistības ir neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, ar kuriem saistītais maksājums tādējādi ir skaidri paredzēts šajā pantā.

533

Turklāt šo Niche nolīguma teksta interpretāciju neliek apstrīdēt prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru izteikums “pretizpildījumā par” ir standarta formulējums Anglijas tiesībās, ar kuru tiecas norādīt jebkura nolīguma spēkā esamībai nepieciešamo savstarpību. Pat ja vajadzētu secināt, ka šis izteikums norāda uz formulējumu, kas saistīts ar stilu un kam nav jāpievērš uzmanība, tomēr šis formulējums, pašu prasītāju ieskatā, norāda uz savstarpību un tādējādi to, ka Niche nolīguma 13. pantā paredzētā summa tiek maksāta apmaiņā pret Niche ar minēto nolīgumu noteiktajiem pienākumiem.

534

Šo Niche nolīguma interpretāciju par spēkā neesošu nepadara ne apgalvotā asimetrija starp oriģinālo zāļu sabiedrībai radītajiem riskiem un tiem, ar kuriem saskaras ģenērisko zāļu sabiedrība, ne Niche sarunu vedēja apgalvotie talanti. Tiesa, šāda risku asimetrija, kā arī ģenērisko zāļu sabiedrības sarunu vedēja talanti daļēji ļauj izskaidrot iemeslus, kuru dēļ oriģinālo zāļu sabiedrībai var būt jāveic nozīmīgi apgrieztie maksājumi ģenērisko zāļu sabiedrībai. Tomēr nozīmīga maksājuma piešķiršana tieši tiecas novērst jebkādus riskus, pat vismazākos, ka ģenērisko zāļu sabiedrības varētu ienākt tirgū, un tādējādi apstiprina, ka pastāv šo sabiedrību neiesaistīšanās nopirkšana no oriģinālo zāļu sabiedrību puses. Turklāt ir jāatgādina, ka fakts, ka pret konkurenci vērstu darbību veikšana varētu izrādīties visrentablākais vai vismazāk riskantais risinājums uzņēmumam vai ka ar to tiecas izlabot tam nelabvēlīgu līdzsvara trūkumu, nekādā veidā neizslēdz LESD 101. panta piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 8. jūlijs, Corus UK/Komisija, T‑48/00, EU:T:2004:219, 73. punkts; 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija, T‑50/00, EU:T:2004:220, 211. punkts, un 2005. gada 27. jūlijs, Brasserie nationale u.c./Komisija, no T‑49/02 līdz T‑51/02, EU:T:2005:298, 81. punkts), it īpaši, ja ir runa par maksājumiem reāliem vai potenciāliem konkurentiem, lai tie atturētos no tirgus (spriedums, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, pārsūdzēts, EU:T:2016:449, 379. un 380. punkts).

535

Šajā gadījumā turklāt nav nozīmes tam, ka minētajā Niche nolīguma pantā ir noteikts, nenorādot proporciju, ka maksājums 11,8 miljonu GBP apmērā tiek veikts pretizpildījumā ne tikai par neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, bet arī citām izmaksām, jo šī otra kompensācija neliek apstrīdēt konstatējumu, saskaņā ar kuru attiecīgos ierobežojošos noteikumus prasītājas nopirka, un tādējādi to, ka pastāvēja pamudinājums, lai Niche piekrīt šiem noteikumiem.

536

Ar šīm citām izmaksām, kas Niche nolīgumā aprakstītas kā “būtiskas izmaksas un iespējamas saistības, kas varētu rasties Niche un Unichem saistībā ar šo sabiedrību ražota perindoprila, izmantojot [strīdīgo] procedūru, izstrādes programmas izbeigšanu”, Niche administratīvā procesa laikā (apstrīdētā lēmuma 1326. apsvērums), kā arī pašas prasītājas savos procesuālajos rakstos iepazīstināja kā ar tādām, kuras atbilst Niche perindoprila izstrādes izmaksām un atlīdzinājumam, kas jāmaksā Niche klientiem par tās līgumsaistību attiecībā pret tiem pārkāpumu. Šādi izdevumi a priori neattiecas uz izlīgumu ar patentu jomu saistītā strīdā (skat. iepriekš 531. punktu), un prasītājas nepierāda, ka tie attiektos uz šajā gadījumā noslēgto izlīguma nolīgumu.

537

Konkrēti, pat ja – kā būtībā apgalvo prasītājas – Niche klientiem maksājamās kompensācijas nebūtu jāmaksā, ja Niche būtu turpinājusi tiesvedību ar prasītājām, šajā gadījumā šādas kompensācijas ir pārāk nesaistītas ar tiesvedību un tās atrisinājumu, lai varētu tikt uzskatītas par šim izlīgumam raksturīgām izmaksām, jo šādas kompensācijas, prasītāju ieskatā, bija noteiktas “projekta brīvprātīgas izbeigšanas” gadījumā, ietverot līgumu ar klientiem izbeigšanu, un Niche nolīgums atstāja Niche iespēju neizbeigt līgumiskās attiecības ar tās klientiem, bet tās tikai apturēt (Niche nolīguma 11. pants). Prasītājas tiesas sēdē turklāt atzina, ka esot bijis iespējams, ka aplūkojamās kompensācijas Niche klientiem jāmaksā neatkarīgi no Niche nolīguma. Turklāt var norādīt, ka prasītāju iesniegtie elementi šo kompensāciju summas, kuru Komisija apstrīdētajā lēmumā novērtēja 1,3 miljonu GBP apmērā (1335. apsvērums), apstrīdēšanai, to nepierāda, jo tie apliecina vai nu zemākas summas par šo, vai tikai augstāku summu prasījumus.

538

Attiecībā uz “juridiskajiem izdevumiem”, kas minēti apstrīdētajā lēmumā (1334. apsvērums), Niche administratīvajā procesā ar tiem iepazīstināja kā ar tādiem, kuri attiecas uz juridisko konsultāciju izdevumiem, kas ietverti izstrādes izmaksās (apstrīdētā lēmuma 601. apsvērums), attiecībā uz kurām ir jāatgādina, ka tās neattiecas uz izlīgumu (skat. iepriekš 531. punktu), lai arī prasītājas tās apraksta kā “izdevumus par advokāta pakalpojumiem un patentiem”, kas var būt strīda risināšanas izdevumi, kuri raksturīgi izlīgumam (skat. iepriekš 530. punktu). Tomēr, pat pieņemot, ka summa 1,1 miljona GBP apmērā, kas, kā apgalvots, ir “izdevumi par advokāta pakalpojumiem un patentiem”, atbilstu strīda risināšanas izdevumiem, kuru atmaksu principā var leģitīmi paredzēt izlīgumā, šī summa nevar tikt iekļauta šajā gadījumā noslēgtam izlīguma līgumam raksturīgajos izdevumos. No prasītāju argumentācijas un iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka aplūkojamie izdevumi attiecās uz laikposmu, kas beidzās 2003. gada beigās, proti, pirms tika uzsāktas tiesvedības starp Niche un prasītājām (skat. iepriekš 11., 13. un 16. punktu), kuras tika izbeigtas ar Niche nolīgumu.

539

Pakārtoti, var piebilst – pat ja šī summa 1,1 miljona GBP apmērā būtu jāpieskaita izstrādes izmaksām un Niche klientiem izmaksājamajām kompensācijām, ko Komisija apstrīdētajā lēmumā (1336. apsvērums) novērtējusi attiecīgi 1,2 un 1,3 miljonu GBP apmērā, un prasītājas šīs summas nebūtu pamatoti apstrīdējušas (skat. it īpaši 537. punktu iepriekš tekstā), iegūtā kopējā summa (3,6 miljoni GBP) būtu daudz mazāka par 11,8 miljoniem GBP.

540

No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (1348. apsvērums) pamatoti pieņēma, ka Niche nolīgumā ir ietverts pamudinājums Niche ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, kas paredzēti minētajā nolīgumā, turklāt, kā apgalvo prasītājas (skat. iepriekš 513. punktu), nav nepieciešamības pārbaudīt, vai šiem noteikumiem būtu mazāka konkurenci ierobežojoša ietekme, ja nebūtu šī pamudinošā maksājuma. Lai konstatētu pamudinājumu ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, ir nepieciešama vienīgi šādu noteikumu esamība, neatkarīgi no to vairāk vai mazāk ierobežojošās ietekmes, un analīze par izdevumiem, kas tiek segti ar aplūkojamo līdzekļu nodošanu (skat. iepriekš 528.–531. punktu).

541

No tā arī izriet, ka ir jānoraida kā neefektīvs iebildums par kļūdu vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi, apstiprinot, ka Niche samaksātā summa, piemērojot Niche nolīgumu, atbilda pārdošanas apjoma prognozei vairāk nekā desmit gadiem un bruto peļņas prognozei vairāk nekā divdesmit gadiem (skat. iepriekš 514. punktu). Pieņemot, ka Komisija būtu pieļāvusi šādu kļūdu, tā nebūtu ietekmējusi prasītāju veiktās līdzekļu nodošanas Niche kvalifikāciju par pamudinājumu, jo no 536.–538. punkta iepriekš tekstā izriet, ka šī līdzekļu nodošana nesedza ar izlīgumu strīdā saistītās izmaksas, un turklāt nekādi nav apgalvots, ne a fortiori pierādīts, ka šīs nodošanas summa būtu nenozīmīga un tādējādi nepietiekama, lai raksturotu pamudinājumu.

542

Turklāt attiecībā uz papildu pamudinājumu, kas izrietot no Niche samaksātās summas, piemērojot Biogaran nolīgumu (apstrīdētā nolīguma 1349.–1354. apsvērums), ir jāuzskata, kā būs sīkāk aprakstīts turpmāk tekstā 798.–810. punktā, – apstāklis, ka tirdzniecības nolīgums, kura priekšmets parasti nav izlīgums strīdā un ar kura starpniecību notiek oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir saistīts ar izlīguma nolīgumu, kurā ir ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi, ir nopietna norāde uz to, ka pastāv “apgriezts maksājums”, proti, līdzekļu nodošana, kam neatbilst nekāds patiess pretizpildījums, kurš izriet no šī akcesoriskā tirdzniecības nolīguma (skat. turpmāk tekstā 804. punktu), un šis maksājums tādējādi arī ir pamudinoša priekšrocība, ja tā priekšmets nav izlīguma nolīgumam raksturīgu izmaksu kompensācija. Pastāvot Komisijas izvirzītajām norādēm vai pierādījumiem, kas var apstiprināt šādu nopietnu norādi un tādējādi pierādīt apgrieztā maksājuma esamību, nolīguma puses var izklāstīt savu versiju par faktiem, pamatojot savus apgalvojumus ar pierādījumiem, kurus tās spēj sniegt un kuri ļauj secināt, ka komerclīgumu, lai gan tas ir saistīts ar izlīgumu, attaisno citi iemesli, nevis konkurenta izslēgšana ar apgriezta maksājuma palīdzību.

543

Šajā gadījumā Komisija iesniedza vairākus elementus, kas atklāj, ka pastāv saikne starp Niche nolīgumu un Biogaran nolīgumu, kā arī to, ka nav atbilstības starp Biogaran nolīgumā paredzēto līdzekļu nodošanu un Niche ar minēto nolīgumu uzliktajām saistībām. Pirmām kārtām, tā ņēma vērā faktu, ka nolīgumi tika apspriesti vienā laikposmā un tika noslēgti starp tiem pašiem uzņēmumiem tajā pašā datumā, kā arī apstākli, ka abos nolīgumos bija paredzēta maksājuma sadalīšana divās daļās un katrs no šiem maksājumiem bija paredzēts tajos pašos datumos. Otrām kārtām, lai arī prasītājas apgalvoja, ka nepastāv nekāda saikne starp abiem nolīgumiem, Niche norādīja, ka prasītājas tai bija piedāvājušas Biogaran nolīgumu, lai tai dotu “visu kompensāciju, kas nolīgta kā pretizpildījums par vispārējā izlīguma nolīguma noslēgšanu”. Turklāt elektroniskā pasta vēstuli, ko Biogaran padome 2005. gada 4. februārī nosūtīja Niche, norādot, ka, “ņemot vērā attiecīgo summu, mums šķiet nepieciešams gūt papildu tiesības uz citiem produktiem un zināmu brīvību produktu piedāvājuma jomā”, Komisija interpretēja kā tādu, kas nozīmē, ka Niche labā nododamā summa bija jau noteikta, pirms puses vienojās par produktu, uz kuriem attiecās Biogaran nolīgums, piemērošanas jomu. Komisija arī uzskatīja, ka Biogaran nolīguma noteikumos un it īpaši tā 14.4. un 14.5. pantā bija paredzēta tā automātiska izbeigšana gadījumā, ja TA netiktu saņemta 18 mēnešu laikā, un Biogaran būtu iespēji pieprasīt jebkādu kompensāciju no Niche, atšķirībā no noteikumiem, kas ietverti citos Biogaran noslēgtos nolīgumos attiecībā uz produktu reģistrācijas lietu iegādi. Visbeidzot Komisija norādīja, ka, izņemot vienu produktu, Biogaran nebija saņēmusi TA, pamatojoties uz Niche nodotajām lietām, un ka tās ar Biogaran nolīgumu saistītais apgrozījums sasniedza summu no 100000 līdz 200000 EUR.

544

Prasītājas nav izvirzījušas nevienu argumentu, kas liktu apstrīdēt šo analīzi, izņemot vienu iebildumu par to, ka nav ņemta vērā Biogaran interese noslēgt Biogaran nolīgumu. Papildus tam, ka šādu interesi nevar uzskatīt par pietiekamu, lai pamatotu Biogaran nolīgumā paredzētās līdzekļu nodošanas summu, var norādīt, ka no apstrīdētā lēmuma 1351. apsvēruma izriet vairāki konstatējumi, kas liek apšaubīt šādas Biogaran intereses esamību. Saskaņā ar šiem konstatējumiem, kurus prasītājas nav apstrīdējušas, summa, ko Biogaran vajadzēja samaksāt Niche, tika noteikta, pirms Niche un Biogaran vienojās par produktiem, uz kuriem attiecas Biogaran nolīgums; pēdējo minēto puses varēja izbeigt 18 mēnešu laikā, un nevienai no pusēm nebūtu tiesību uz kompensāciju un nebūtu paredzēta nekāda atmaksa Biogaran gadījumā, ja nodotās TA zināmā termiņā netiktu saņemtas. Līdz ar to Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka Biogaran nolīgums bija papildu pamudinājums Niche pieņemt Niche nolīgumā ietvertos ierobežojošos noteikumus.

545

Turklāt attiecībā uz prasītāju prasījumiem par apstrīdētā lēmuma jebkādu atcelšanu vai tā naudas soda apmēra jebkādu samazināšanu, ko Biogaran varētu saņemt lietā T‑677/14, ir jāatsaucas uz 89.–99. punktu iepriekš tekstā.

546

Attiecībā uz Matrix nolīgumu ir jānorāda, ka tā 9. pants ir līdzīgs Niche nolīguma 13. pantam un ka argumenti, ar kuriem kritizēti Komisijas vērtējumi attiecībā uz Matrix nolīgumu, tāpat kā vērtējumi attiecībā uz Niche nolīgumu līdz ar to ir jānoraida to pašu iemeslu dēļ. Attiecībā uz argumentu, kas īpaši vērsts pret Komisijas veikto Matrix nolīguma analīzi, saskaņā ar kuru arī uz Matrix attiektos Niche klientiem izmaksājamās kompensācijas ar Niche kopējas atbildības dēļ, ir jāatgādina, ka šādus izdevumus nevar uzskatīt par izmaksām, kuras ir raksturīgas izlīgumam strīdā (skat. iepriekš 531. punktu), un līdz ar to ar tiem nevar pamatot Matrix nolīgumā paredzēto līdzekļu nodošanu, un tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka ne prasītājas, ne Matrix nav spējušas pierādīt, ka summa 11,8 miljonu GBP apmērā atbilda šādiem izdevumiem vai citām izlīgumam strīdā raksturīgām izmaksām.

547

No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (skat. it īpaši 1452., 1453., 1463., 1464. un1467. apsvērumu) ir arī pamatoti pieņēmusi, ka Matrix nolīgumā ir ietverts Matrix pamudinājums ievērot ar minēto nolīgumu paredzētos netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus.

548

Ir jāatgādina, ka prasītājas neapstrīd neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu esamību Niche un Matrix nolīgumos.

549

Saskaņā ar Niche un Matrix nolīgumos ietvertajiem neapstrīdēšanas noteikumiem šīm abām sabiedrībām vajadzēja apņemties necelt nevienu prasību par spēkā neesamību vai prasību, lai tiktu konstatēts, ka nav patentu 339, 340, 341, 689, 947 un 948 pārkāpuma, turklāt Niche vajadzēja atsaukt savus iebildumus EPI par patentiem 947 un 948 (Niche nolīguma 7. un 8. pants un Matrix nolīguma 5. pants). Saskaņā ar Niche un Matrix nolīgumos ietvertajiem netirgošanas noteikumiem šīm abām sabiedrībām vajadzēja apņemties neražot, neuzglabāt, neimportēt, nepiegādāt, nepiedāvāt piegādāt un neizmantot, kā arī neveikt nekādas darbības, kas var pārkāpt patentus 339–341 saistībā ar perindoprilu (Niche nolīguma 3. pants un Matrix nolīguma 1. pants). Tām arī vajadzēja apņemties nepieprasīt TA attiecībā uz perindoprilu (Niche nolīguma 10. pants un Matrix nolīguma 6. pants), un tām bija jāizbeidz vai jāaptur ar trešajām pusēm noslēgtie līgumi attiecībā uz perindoprilu (Niche nolīguma 11. pants un Matrix nolīguma 7. pants).

550

Tomēr prasītājas apstrīd Niche un Matrix nolīgumos ietverto neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu pietiekami kaitējošo vai sensitīvo raksturu.

551

Šajā ziņā tās apgalvo, pirmkārt, ka neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi esot raksturīgi izlīguma nolīgumiem.

552

Lai arī neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi patiešām ir nepieciešami izlīgumam dažos ar patentiem saistītos strīdos (skat. iepriekš 259. punktu), ir jāatgādina, ka šādi noteikumi zaudē leģitimitāti un tie pietiekami kaitē normālas konkurences darbībai, ja ar minētajiem noteikumiem radīto konkurences ierobežojumu patiesais iemesls ir pamudinājums, kā konstatēts šajā gadījumā, nevis tas, ka izlīguma puses atzīst aplūkojamo patentu spēkā esamību (skat. iepriekš 270. punktu).

553

Tāpat, atbildot uz prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru iespējas uzvarēt tiesvedībā zaudēšana, ko ietver neapstrīdēšanas noteikums, nav pietiekama, lai nolīgumu, ar kuru tiecas panākt izlīgumu faktiskā tiesvedībā, kvalificētu par ierobežojumu mērķa dēļ (skat. iepriekš 505. punktu), ir arī jāuzsver, ka, lai arī neapstrīdēšanas noteikums neliedz ienākšanu tirgū pašu par sevi, tas liek šķēršļus it īpaši tam, lai tiktu uzsāktas darbības, ar kurām tiecas “pavērt ceļu” saistībā ar ienākšanu tirgū riskējot, un tādējādi tiktu izmantots kāds no līdzekļiem, ar ko tiecas atļaut šādu ienākšanu tirgū (skat. arī iepriekš 257. punktu). Tāpat ir jāatgādina, ka Komisija šajā gadījumā kvalificēja par ierobežojumu mērķa dēļ nevis tikai Niche un Matrix nolīgumos ietvertos neapstrīdēšanas noteikumus, bet šos nolīgumus kopumā, jo tajos ir ietverti gan neapstrīdēšanas noteikumi, gan netirgošanas noteikumi un pamudinājums ievērot šādus noteikumus (apstrīdētā lēmuma 1375. un 1481. apsvērums).

554

Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Niche un Matrix nolīgumos ietvertajiem neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem neesot pietiekama kaitējuma pakāpe, ciktāl to sekas izrietot no aplūkojamo patentu esamības, nevis no šo nolīgumu nosacījumiem.

555

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamudinājums, lai ģenērisko zāļu sabiedrība piekrīt netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem, ļauj pamatot konstatējumu par ierobežojumu mērķa dēļ, un tas tā ir pat gadījumā, ja izlīgumā būtu ietverti noteikumi, kuru apjoms nepārsniegtu strīdīgā patenta apjomu (skat. iepriekš 273. punktu). Tādējādi, pat ja, kā apgalvo prasītājas, netirgošanas noteikumi neliegtu Niche un Matrix laist tirgū patentus nepārkāpjošu produktu un aprobežotos vienīgi ar sekām, ko rada lēmums par rīkojumu par aplūkojamo patentu pārkāpumu, vai pat, pateicoties arī saistībā ar līdzekļu nodošanu saņemtajai summai, tām ļautu kopā ar partneriem uzsākt jaunu patentus nepārkāpjoša perindoprila izstrādes projektu (skat. iepriekš 506. punktu), tomēr Niche un Matrix nolīgumi būtu ierobežojumi mērķa dēļ.

556

Treškārt, prasītājas apstrīd neapstrīdēšanas noteikumu pietiekami kaitējošo raksturu, apgalvojot, ka tie attiecās tikai uz vienu no sabiedrībām, kas cēla iebildumu EPI pret patentu 947, un tiem nebija ietekmes uz citām ģenērisko zāļu sabiedrībām, jo strīds attiecās tikai uz pārkāpumu.

557

Ir jāuzskata, ka, pat ja šādi apgalvojumi par to, ka Niche un Matrix nolīgumi radīja sekas vienīgi ģenērisko zāļu sabiedrībām, šo nolīgumu dalībniecēm, izrādītos patiesi, tie nevarētu likt apšaubīt minēto sabiedrību izslēgšanu no tirgus, kas ietverta netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumos, pretizpildījumā par to saņemot pamudinošu līdzekļu nodošanu, un tādējādi attiecīgo nolīgumu pietiekamu kaitējuma pakāpi, līdz ar to padarot šo sabiedrību konkrēto centienu pārbaudi lieku.

558

No tā izriet, ka Komisija nav kļūdaini uzskatījusi, ka Niche un Matrix nolīgumi bija konkurences ierobežojumi mērķa dēļ.

559

Šo secinājumu neliek apšaubīt apgalvotās kļūdas vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi, iepazīstinot ar Niche un Matrix nolīgumu ekonomisko un juridisko kontekstu un ņemot vērā pušu subjektīvos nodomus.

560

Prasītāju apgalvojumi par Niche un Matrix nolīgumu pušu pret konkurenci vērstu nodomu neesamību un leģitīmu mērķu īstenošanu, kas it īpaši esot novedusi pie tā, ka Niche uzņēmusies iniciatīvu un uzrunājusi prasītājas, nevar likt apšaubīt ne pamudinošas priekšrocības esamību, ne nolīgumos ietverto netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu konkurenci ierobežojošo raksturu. Līdz ar to, pat pieņemot, ka aplūkojamie argumenti būtu pamatoti ar pierādītiem faktiem, tie jebkurā gadījumā nevarētu likt atzīt par spēkā neesošu to, ka Komisija Niche un Matrix nolīgumus ir kvalificējusi par ierobežojumiem mērķa dēļ.

561

Ir arī jāpiebilst, ka pušu nodoms nav nepieciešamais elements kāda veida uzņēmumu saskaņotas darbības ierobežojošā rakstura noteikšanai (skat. iepriekš 222. punktu).

562

Turklāt, pastāvot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem, kuru neapšaubāmi ierobežojošais raksturs nav ticis pamatoti apstrīdēts, ņemot vērā pamudinājuma esamības konstatējumu, Komisija pamatoti varēja skatīt Niche un Matrix nolīgumus kā nolīgumus par izslēgšanu no tirgus, ar kuriem līdz ar to tiek īstenots pret konkurenci vērsts mērķis. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar to vien, ka ar nolīgumu tiek īstenoti arī leģitīmi mērķi, nav pietiekami, lai liegtu šo nolīgumu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (skat. iepriekš 222. punktu).

563

Attiecībā uz apgalvotajām kļūdām vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi, ņemot vērā Niche un Matrix nolīgumu ekonomisko un juridisko kontekstu, ir jākonstatē, ka prasītājas šajā ziņā atkārto savus argumentus, ar kuriem kritizē Niche un Matrix spēju un nodomu ienākt tirgū, ņemot vērā it īpaši prasītāju patentus un ar minētajiem patentiem saistītos strīdus, kā arī Niche normatīvās un finanšu grūtības (skat. iepriekš 507. un 519. punktu). Tā kā šie argumenti tika vērtēti un noraidīti, skatot pamatu, ar ko apstrīdēja Niche un Matrix potenciāla konkurenta statusu (skat. iepriekš 432.–501. punktu), ar tiem nevar apstrīdēt Niche un Matrix nolīgumu ierobežojumu mērķa dēļ raksturu.

564

No iepriekš minētā izriet, ka pamats par kļūdu tiesību piemērošanā un vērtējumā attiecībā uz Niche un Matrix nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ir jānoraida kopumā.

565

Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā attiecībā uz Niche un Matrix nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumiem seku dēļ.

566

Ir jāatgādina, ka, ciktāl noteikti lēmuma pamati paši par sevi ir juridiski pietiekami šī lēmuma pamatošanai, kļūdas citos šī lēmuma pamatos nekādi neietekmē tā rezolutīvo daļu. Turklāt, ja Komisijas lēmuma rezolutīvā daļa balstās uz vairākiem pamatojuma pīlāriem un ar katru no tiem pietiek, lai pamatotu lēmuma rezolutīvo daļu, šis akts Vispārējai tiesai principā ir jāatceļ tikai tad, ja visi šie pīlāri ir prettiesiski. Tādā gadījumā ar kļūdu vai citu nelikumību, kas ietekmē tikai vienu no pamatojuma pīlāriem, nepietiek, lai pamatotu apskatāmā lēmuma atcelšanu, ja šai kļūdai nevarēja būt izšķiroša ietekme uz iestādes, šī lēmuma autores, pieņemto rezolutīvo daļu (skat. spriedumu, 2005. gada 14. decembris, General Electric/Komisija, T‑210/01, EU:T:2005:456, 42. un 43. punkts un tajos minētā judikatūra).

567

Kā norādīts iepriekš 219. punktā, lai novērtētu, vai nolīgums ir aizliegts ar LESD 101. panta 1. punktu, tā konkrēto seku vērā ņemšana ir lieka tad, ja ir redzams, ka šī nolīguma mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

568

Līdz ar to, ja Komisija pārkāpuma konstatējumu pamato gan ar ierobežojuma mērķa dēļ esamību, gan ar ierobežojuma seku dēļ esamību, kļūdai, nosakot, ka ierobežojuma seku dēļ esamības pamatojums ir prettiesisks, katrā ziņā nav izšķirošas ietekmes uz Komisijas pieņemto rezolutīvo daļu tās lēmumā, ciktāl pamatojums attiecībā uz ierobežojuma mērķa dēļ esamību, kas pats par sevi var pamatot pārkāpuma konstatējumu, nav prettiesisks.

569

Šajā gadījumā no pamata par kļūdu tiesību piemērošanā un vērtējumā attiecībā uz Niche un Matrix nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ pārbaudes izriet, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, apstrīdētajā lēmumā secinādamat, ka aplūkojamo nolīgumu mērķis bija nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū LESD 101. panta 1. punkta izpratnē.

570

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

643

Ir jāpārbauda prasītāju argumenti par to, ka Teva nolīgumā ir iekļauta, pirmkārt, pamudinoša priekšrocība attiecībā uz Teva un, otrkārt, korelatīvs ierobežojums attiecībā uz pēdējās minētās centieniem konkurēt ar oriģinālo zāļu sabiedrību, jo tad, ja šie nosacījumi ir izpildīti, ir jākonstatē ierobežojuma mērķa dēļ esamība (skat. iepriekš 272. punktu). Šajā gadījumā, ciktāl pamudinošas priekšrocības esamības noteikšana daļēji ir atkarīga no dažu Teva nolīguma noteikumu ierobežojošā rakstura noteikšanas, iebildumi, kas vērsti pret nolīguma noteikumu vērtējumu, tiks pārbaudīti vispirms, pirms tiem iebildumiem, ar kuriem kritizē ar minēto nolīgumu paredzētās līdzekļu nodošanas vērtējumu. Pakārtoti izvirzītais iebildums attiecībā uz prasītājām saistībā ar Teva nolīgumu pārmestā pārkāpuma ilgumu tiks vērtēts pēdējais.

644

Iesākumā ir jānoraida prasītāju apgalvojumi par kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā, ko Komisija esot pieļāvusi, kvalificējot Teva nolīgumu par ierobežojumu mērķa dēļ, lai gan tā potenciālās sekas esot bijušas konkurenci veicinošas un tā ierobežojošās sekas – tikai hipotētiskas (skat. iepriekš 634. punktu). Protams, ir jāatgādina, ka Komisija un tiesa, vērtējot nolīguma ierobežojošo mērķi un it īpaši ņemot vērā tā ekonomisko un juridisko kontekstu, nevar pilnībā ignorēt šī nolīguma potenciālās sekas (skat. iepriekš 304. punktā minēto judikatūru). Tomēr no judikatūras arī izriet, ka konkurences ierobežojuma mērķa dēļ konstatējums, it īpaši izmantojot aplūkojamā nolīguma ekonomiskā un juridiskā konteksta pārbaudi, nevar likt vērtēt šī nolīguma sekas, jo citādi zustu lietderīgā iedarbība LESD 101. panta 1. punktā paredzētajam nošķīrumam starp konkurenci ierobežojošu mērķi un sekām (skat. iepriekš 221. punktu). Lai pārbaudītu nolīguma īpašo spēju radīt konkurenci ierobežojošas sekas, kas raksturo nolīgumus, kuriem ir pret konkurenci vērsts mērķis, analizējot nolīguma potenciālās sekas, ir jāņem vērā tikai tās, kuras izriet no minētā nolīguma parakstīšanas datumā objektīvi prognozējamiem datiem (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumus lietā ING Pensii, C‑172/14, EU:C:2015:272, 84. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2014. gada 11. septembris, CB/Komisija, C‑67/13 P, EU:C:2014:2204, 80.–82. punkts). Šajā gadījumā apgalvotās potenciālās sekas, vai tās būtu konkurenci neierobežojošas vai konkurenci veicinošas, ir pamatotas ar hipotētiskiem un tādējādi Teva nolīguma noslēgšanas dienā neprognozējamiem datiem, tādiem kā EPI lēmums par patenta 947 spēkā esamību vai citu ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšana Apvienotās Karalistes tirgū, kurus nevar ņemt vērā, analizējot konkurenci ierobežojošu mērķi (skat. arī turpmāk tekstā 667. un 668. punktu).

645

Turpinot – attiecībā uz apgalvojumiem par Teva nolīgumā ietverto noteikumu neapšaubāmi pret konkurenci vērsta rakstura neesamību, ir jāatgādina, pirmkārt, ka tas, ka neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi ir raksturīgi izlīgumiem, nenozīmē, ka izlīguma nolīgumus, kuros ir ietverti šādi noteikumi, nevar kvalificēt par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ (skat. iepriekš 273. punktu). Var piebilst, ka, lai arī prasītājas apgalvo, ka Teva nolīgumam ir piemērojama akcesorisko ierobežojumu teorija, jo tā neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi esot nepieciešami aplūkojamajam izlīgumam un samērīgi ar to, jau ir ticis uzskatīts, ka šī nepieciešamības un samērīguma saikne var tikt izbeigta gadījumā, ja tiek konstatēts pamudinājums ievērot šādus noteikumus (skat. iepriekš 291. punktu). Tādējādi šī teorija varētu tikt piemērota Teva nolīgumam tikai tad, ja ar minēto nolīgumu paredzētā līdzekļu nodošana nebūtu pamudinoša (skat. turpmāk tekstā 679.–699. punktu).

646

Otrkārt, ir jāuzskata, ka prasītāju izvirzītie argumenti neļauj apšaubīt Teva nolīgumā ietvertā neapstrīdēšanas noteikuma ierobežojošo raksturu.

647

Saskaņā ar šo noteikumu Teva apņēmās neapstrīdēt patentus 947 un 339–341 Apvienotajā Karalistē Teva nolīguma darbības laikā, un tika precizēts, ka tai nebija aizliegts ierosināt iebildumu procedūru EPI pret strīdīgajiem patentiem (Teva nolīguma 2.4. pants).

648

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka šim neapstrīdēšanas noteikumam bija divas galvenās sekas: pirmām kārtām, ka tas liedza Teva pierādīt, ka produkts, ko tā vēlējās laist tirdzniecībā, nepārkāpj patentus, un, otrām kārtām, ka tas lika šķēršļus objektīvai juridiskai pārbaudei par prasītāju patentu spēkā esamību Apvienotajā Karalistē (1546. apsvērums).

649

Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas neapstrīd šīs pirmās Teva nolīgumā ietvertā neapstrīdēšanas noteikuma sekas, bet apgalvo, ka šādas sekas esot raksturīgas visiem neapstrīdēšanas noteikumiem, kas ietverti izlīgumā (skat. iepriekš 625. punktu). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar to, ka šāds noteikums ir raksturīgs izlīgumam, pašu par sevi nepietiek, lai izslēgtu pret konkurenci vērsta mērķa esamību (skat. iepriekš 273. un 645. punktu).

650

Turpinot – ir jāuzskata, ka šajā gadījumā nav nozīmes tam, ka neapstrīdēšanas noteikums attiecas tikai uz tiesvedībām Apvienotajā Karalistē un neietver procedūras EPI, jo Teva nolīguma teritoriālā piemērošanas joma aptver tikai Apvienoto Karalisti, kurā jebkāda patenta 947 un paņēmiena patentu apstrīdēšana ir aizliegta. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka nolīgumu var kvalificēt par ierobežojumu mērķa dēļ, pat ja tā teritoriālā piemērošanas joma aptver tikai vienu dalībvalsti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 24. septembris, Erste Group Bank u.c./Komisija, C‑125/07 P, C‑133/07 P un C‑137/07 P, EU:C:2009:576, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

651

Turklāt, pat ja, kā apgalvo prasītājas, neapstrīdēšanas noteikums nevarētu ietekmēt patenta 947 atcelšanas procedūru, ko Apvienotajā Karalistē uzsāka Teva meitasuzņēmums un kas tika apturēta, gaidot galīgo lēmumu iebildumu procedūrā EPI, kura Teva nolīgumā nav minēta, tomēr šis noteikums vismaz kavē citu šī patenta spēkā neesamības prasību celšanu visā Teva nolīguma darbības laikā, un saskaņā ar minētā nolīguma 2.4. pantu šis aizliegums attiecas gan uz Teva UK Ltd, gan uz tās meitasuzņēmumiem un gan uz tās tiešajām prasībām, gan jebkādu palīdzību trešajai personai nolūkā atzīt prasītāju patentus par spēkā neesošiem. Līdz ar to šajā gadījumā nav nozīmes Teva aktīvajai līdzdalībai iebildumu procedūrā EPI, it īpaši ar paziņojumu par Apvienotās Karalistes tiesu lēmumiem attiecībā uz prasītāju apgalvoto patenta 947 spēkā esamību (skat. iepriekš 635. punktu).

652

Turklāt Komisijai nevar pārmest, ka tā nav pierādījusi, ka pastāvēja nopietns pamatojums prasītāju paņēmiena patentu spēkā esamības apstrīdēšanai (skat. iepriekš 635. punktu). Šāds pierādījums nav prasīts, lai noteiktu neapstrīdēšanas noteikuma ierobežojošo raksturu, kas ir atkarīgs no tā, ka tiek atņemtas reālas un konkrētas iespējas uzveikt ar patentiem saistītus šķēršļus, attiecībā uz kurām, lai tās tiktu pierādītas, nav obligāti nepieciešami pierādījumi par prasības par attiecīgo patentu spēkā neesamību iespējamu apmierināšanu (skat. iepriekš 368. punktu).

653

Visbeidzot, nav nozīmes prasītāju apgalvojumam, saskaņā ar kuru neapstrīdēšanas noteikums nekādi neliedza trešajām pusēm apstrīdēt to patentus (skat. iepriekš 635. punktu). Šāds apgalvojums attiecībā uz Teva nolīguma potenciālo seku radīšanu vienīgi šai ģenērisko zāļu sabiedrībai pats par sevi neliek apšaubīt Teva nolīgumā ietvertā neapstrīdēšanas noteikuma ierobežojošo raksturu (skat. arī iepriekš 556. un 557. punktu).

654

Treškārt, ir jāuzskata, ka ekskluzīvās tirdzniecības noteikumu Komisija pamatoti kvalificēja kā konkurenci ierobežojošu.

655

Šajā noteikumā, kā tas paredzēts Teva nolīguma 3. pantā, ir noteikts:

“3. Ekskluzīvās tirdzniecības pienākums

3.1.   Visā šī Līguma laikā viss Perindoprils, kas Teva pašai vai tās Meitasuzņēmumiem būs nepieciešams, lai to piegādātu vai nodrošinātu tā pieejamību Apvienotajā Karalistē, Teva būs jāpērk vienīgi no Servier vai tās Meitasuzņēmumiem.

[..]

3.3.   Teva nedrīkstēs aktīvi tirgot vai veicināt Produktu klientiem ārpus Apvienotās Karalistes, un tai būs jānodrošina, lai Meitasuzņēmumi rīkojas tāpat.

3.4.   Ja Servier vai tās Meitasuzņēmumi saņems Teva apstiprinātus pasūtījumus par zemāk norādītajiem Produkta daudzumiem, iesniegtus Pasūtījuma Datumos vai iepriekš, Servier vai tās Meitasuzņēmumiem būs jāpiegādā Teva šādi Produkta daudzumi pirms šādiem datumiem:

3.4.1. 150000 (viens simts piecdesmit tūkstoši) iepakojumu ar 30 2 mg tabletēm līdz 2006. gada 1. augustam un nākamajos mēnešos 75000 (septiņdesmit pieci tūkstoši) šādu iepakojumu mēnesī;

3.4.2. 240000 (divi simti četrdesmit tūkstoši) iepakojumu ar 30 4 mg tabletēm līdz 2006. gada 1. augustam un nākamajos mēnešos 120000 (viens simts divdesmit tūkstoši) šādu iepakojumu mēnesī;

3.4.3. 80000 (astoņdesmit tūkstoši) iepakojumu ar 30 8 mg tabletēm līdz 2007. gada 1. janvārim (vai jebkuram datumam, par kuru puses var vienoties) un nākamajos mēnešos 40000 (četrdesmit tūkstoši) šādu iepakojumu mēnesī.

[..]

3.8.   Ja kādā no mēnešiem šī Līguma laikā:

3.8.1. Servier ir saņēmusi no Teva apstiprinātus Produkta pasūtījumus piegādei Apvienotajā Karalistē šī mēneša laikā un šie apstiprinātie pasūtījumi ir tikuši iesniegti atbilstošos Pasūtījuma Datumos vai iepriekš, un

3.8.2. Servier un tās Meitasuzņēmumi nākamo desmit Darbadienu laikā pēc atbilstošā piegādes datuma nav pilnā apjomā piegādājusi Teva produktu, ko tā pasūtījusi atbilstoši 3.4. un 3.8.1. noteikumam attiecībā uz piegādi šajā mēnesī,

3.8.3. Saskaņā ar 3.9. noteikumu Servier būs jāmaksā Teva Fiksēta Zaudējumu Atlīdzība attiecībā uz šo mēnesi, un Teva un tās Meitasuzņēmumiem nebūs nekādu citu tiesību vai prasību (tostarp nekādu izbeigšanas tiesību) sakarā ar Servier nepietiekami veikto Produkta piegādi Teva.

[..]”

656

Jāatgādina arī, ka saskaņā ar Teva nolīguma 2.3. pantā paredzēto netirgošanas noteikumu pēdējai minētajai bija jāapņemas Apvienotajā Karalistē neražot, neuzdot ražot, neuzglabāt, neimportēt, nepiegādāt, nepiedāvāt piegādāt un neizmantot ģenērisko perindoprilu, kas vai nu ražots atbilstoši tās izstrādātajam paņēmienam, kuru Servier uzskatīja par tādu, kas pārkāpj patentus 947 un 339–341, vai nu pārkāpj šos patentus, līdz Teva nolīguma izbeigšanai vai termiņa beigām vai līdz minēto patentu termiņa beigām.

657

Apstrīdētā lēmuma 1552.–1555. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka, ciktāl Teva nolīgumā ietvertais netirgošanas noteikums (2.3. pants) un ekskluzīvās tirdzniecības noteikums (3.1. pants) ietekmēja Teva konkurences spēju vai tās brīvību pilnīgi neatkarīgi izvēlēties Apvienotās Karalistes tirgum paredzētā perindoprila avotus, šie noteikumi tiks analizēti kā viens un tas pats nekonkurēšanas pienākums. Tā precizēja, ka nebija nozīmes perindoprila iespējamo alternatīvo avotu statusam attiecībā uz patentu (pārkāpjošs vai nepārkāpjošs), ņemot vērā to, ka vienīgās iespējas, ko Teva sniedz ekskluzīvās tirdzniecības noteikums, bija vai nu ekskluzīvi tirgot Servier produktu, vai saņemt kompensācijas naudas summu par piegādes neizpildi (fiksētu zaudējumu atlīdzību 500000 GBP apmērā mēnesī).

658

Ir jāuzskata, ka prasītāju apgalvojumi pret šo Komisijas vērtējumu ir pamatoti ar Teva nolīgumā ietvertā ekskluzīvās tirdzniecības noteikuma kļūdainu interpretāciju.

659

No Teva nolīguma izriet alternatīva starp piegādi un zaudējumu atlīdzības maksājumu piegādes neesamības gadījumā, jo līdzās piegādes pienākumam, kas gan kā tāds bija minēts Teva nolīguma 3.4. pantā, bija skaidri paredzēta piegādes neesamības iespēja, kuru nebija iespējams apstrīdēt tiesā, attiecībā uz kuru Teva nevarēja prasīt [nolīguma] izbeigšanu un uz kuru pat nebija attiecināti citi nosacījumi – it īpaši laika ierobežojums –, bet vienīgi kompensācijas maksājums (Teva nolīguma 3.8.2., 3.8.3. un 8.3. pants).

660

Ir jāprecizē, ka Teva nolīguma 3.8.3. pantā paredzētajam apstrīdēšanas un līguma izbeigšanas aizliegumam piegādes neizpildes gadījumā (turpmāk tekstā – “neizbeigšanas noteikums”) ir noteicošā loma šajā ekskluzīvās tirdzniecības noteikuma interpretācijā, jo tas sodu par tiesas vai līgumisko attiecību izbeigšanās noteiktu līgumisku saistību neizpildi aizvieto ar iepriekš noteiktu finanšu kompensāciju un tādējādi rada alternatīvu starp piegādi un kompensāciju. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai šī kompensācija izriet no piegādes pienākuma neievērošanas vai Servier dotas iespējas neveikt piegādi Teva.

661

Jebkurā gadījumā no tā izriet, kā Komisija pamatoti uzskatīja apstrīdētajā lēmumā (1559. apsvērums), iespēja neveikt piegādi, attiecībā uz kuru Servier ir atstāta pilnīga rīcības brīvība, liedzot Teva ienākt tirgū un liedzot arī pielīdzināt attiecīgos noteikumus tādiem noteikumiem, kas parasti raksturīgi piegādes nolīgumam.

662

Turpretī Teva bija noteikts ekskluzīvas tirdzniecības pienākums, ko Komisija ir pamatoti kvalificējusi kā “absolūtu” (apstrīdētā lēmuma 1588. apsvērums), ciktāl Teva no tā nevarēja atbrīvoties, lai, iespējams, veiktu iegādi no citiem perindoprila – patentu pārkāpjoša vai nepārkāpjoša – piegādātājiem un laistu tirgū šo perindoprilu, un tā tas ir pat gadījumā, ja Servier neveic piegādi, jo nolīguma izbeigšana šī iemesla dēļ bija izslēgta atbilstoši neizbeigšanas noteikumam. Kā Komisija pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 1557. apsvērumā, neizbeigšanas noteikums kopā ar ekskluzīvās tirdzniecības noteikumu noteica Teva pienākumu veikt ģenēriskā perindoprila iegādi tikai no Servier un tādējādi tai liedza veikt iegādi no citiem piegādātājiem, tostarp tiem, kas nepārkāpa Servier patentus.

663

No tā izriet, ka ekskluzīvās tirdzniecības un neizbeigšanas noteikumi ne tikai daļēji saplūst ar Teva nolīguma 2.3. pantā paredzēto netirgošanas pienākumu tādējādi, ka tie aizliedz iegādāties un līdz ar to tirgot trešo pušu ražotu perindoprilu, kurš pārkāpj strīdīgos patentus, bet arī paplašina šo pienākumu, pārsniedzot strīdīgos patentus, tādējādi, ka tie aizliedz iegādāties un tirgot trešo pušu ražotu perindoprilu, ar kuru netiek pārkāpti strīdīgie patenti.

664

No tā izriet, ka Teva nolīguma ekskluzīvās tirdzniecības un neizbeigšanas noteikumi paši par sevi īpašā mērā ir tādi, kas var kavēt piegādi Teva un līdz ar to izslēgt tās ienākšanu tirgū ar trešās puses produktu, tāpat kā šo ienākšanu tirgū gan attiecībā uz prasītāju produktiem, gan trešo pušu ražotiem produktiem turklāt liedz jau nolīguma 2.3. pantā paredzētais netirgošanas noteikums, kura konkurenci ierobežojošo raksturu prasītājas neapstrīd.

665

Bez tam ir jāuzskata, ka ekskluzīvās tirdzniecības noteikuma – turklāt tāpat kā netirgošanas noteikuma – attiecināšana tikai uz erbumīna perindoprilu nevar likt apstrīdēt to ierobežojošo raksturu (skat. iepriekš 626. punktu).

666

Prasītājas uzsver, ka šie noteikumi attiecās tikai uz erbumīna perindoprilu, un neapstrīd, ka produkts, kuru Teva plānoja tirgot Teva nolīguma noslēgšanas brīdī, bija erbumīna perindoprils. Tādējādi netirgošanas un ekskluzīvās tirdzniecības noteikumi liedza Teva laist tirgū erbumīna perindoprilu, ko tā plānoja tirgot, Teva nolīguma laikā. Līdz ar to, pat ja laikposmā, uz kuru attiecas Teva nolīgums, Teva varētu laist tirgū perindoprilu, kurš sastāv no kāda cita sāls, nevis erbumīna, tomēr šis nolīgums liedza Teva konkurēt ar prasītājām attiecībā uz erbumīna perindoprilu un šajā ziņā ierobežoja konkurenci. Turklāt var norādīt, ka prasītāju iesniegtie pierādījumi Teva ienākšanai Apvienotās Karalistes tirgū ar kādu citu sāli, nevis erbumīnu, attiecas uz vēlākiem datiem nekā Teva nolīguma termiņa beigas.

667

Šajā gadījumā turklāt nav nozīmes prasītāju apgalvojumiem par ekskluzīvās tirdzniecības noteikuma potenciālajām divējādajām sekām (skat. iepriekš 636. punktu). Ir jāatgādina, ka šādas potenciālās sekas, kuras šajā gadījumā ir pamatotas ar Teva nolīguma noslēgšanas dienā neprognozējamiem apstākļiem, nevar ņemt vērā, analizējot konkurenci ierobežojošu mērķi (skat. iepriekš 644. punktu). Var piebilst, ka katrā ziņā, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nevar uzskatīt, ka Teva nolīguma apgalvotās potenciālās sekas bija konkurenci neierobežojošas vai pat konkurenci veicinošas.

668

Gadījumā, ja EPI patentu 947 būtu atzinusi par spēkā neesošu, Teva nolīgums šai sabiedrībai būtu liedzis laist tirgū pašas ražoto vai Krka produktu atbilstoši netirgošanas noteikumam, kurš būtu palicis spēkā – kā to apliecina atsauce uz patentu “termiņa beigām”Teva nolīguma 2.3. pantā atšķirībā no jēdziena “atcelšana”, kas lietots Teva papildu nolīguma II pantā, – lai arī šī atzīšana par spēkā neesošu būtu ļāvusi laist tirgū ģenēriskos produktus, ar kuriem tiek potenciāli pārkāpts šis patents. Turklāt, pat pieņemot, ka prasītājas šādā gadījumā būtu apgādājušas Teva ar ģenērisko perindoprilu, kā tās apgalvo (skat. iepriekš 616. punktu), tas, ka Teva laistu tirgū prasītāju ģenērisko perindoprilu, nebūtu radījis konkurences situāciju attiecībā uz pēdējām minētajām, un Teva turklāt nebūtu vienīgā un tādējādi pirmā, kas ienāktu tirgū, ņemot vērā iepriekš minēto citu ģenērisko zāļu sabiedrību ienākšanu tirgū. Tāpat gadījumā, ja EPI būtu apstiprinājusi patenta 947 spēkā esamību, Teva joprojām būtu liegts iegādāties ģenērisko perindoprilu, tostarp patentus nepārkāpjošu, no citiem uzņēmumiem, nevis prasītājām, un tās veiktā iegāde no prasītājām, kas tādā gadījumā būtu vēl jo vairāk hipotētiska, kā tās pašas atzīst (skat. iepriekš 636. punktu), arī nebūtu ļāvusi ienākšanu tirgū konkurences situācijā ar prasītājām. Attiecībā uz pēdējo ir jāpiebilst – apstākli, ka Komisija ir fiksējusi pārkāpuma beigas datumā, kad Teva laida Apvienotās Karalistes tirgū prasītāju produktu, nevar interpretēt kā tādu, kas apliecina, ka Komisija atzīst faktu, ka 2007. gada jūlijā Teva būtu ienākusi tirgū konkurences situācijā ar prasītājām. Komisija pati apstrīdētajā lēmumā norādīja (2125. un 3133. apsvērums), ka pārkāpuma beigu fiksēšana 2007. gada 6. jūlijā izskaidrojama ar piesardzības apsvērumiem un vēlmi izmantot līgumslēdzējām pusēm labvēlīgu datumu.

669

To pašu iemeslu dēļ šajā gadījumā nav nozīmes arī prasītāju apgalvojumiem par to nodomu veikt piegādi Teva gadījumā, ja EPI patentu 947 atzītu par spēkā neesošu, un par Teva mērķi ātrāk ienākt tirgū vai pat būt pirmajai ģenērisko zāļu sabiedrībai Apvienotās Karalistes tirgū.

670

Visbeidzot, Komisijai nevar pārmest (skat. iepriekš 624. punktu), ka tā, vienīgi lai pamatotu savu analīzi, ir balstījusies uz Teva nolīguma interpretāciju, ko veikusi High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) savā 2008. gada 9. oktobra spriedumā (apstrīdētā lēmuma 1572. un 1573. apsvērums).

671

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav kļūdaini vērtējusi Teva nolīgumā iekļautos ekskluzīvās tirdzniecības un neizbeigšanas noteikumus, uzskatot, ka šos abus noteikumus kopā ar Teva nolīguma 2.3. pantā paredzēto netirgošanas noteikumu vajadzēja analizēt kopumā kā vienu “nekonkurēšanas pienākumu” (apstrīdētā lēmuma 1552. apsvērums) un tādējādi kā vispārēju netirgošanas noteikumu, kas Teva ir jāpilda.

672

No tā izriet, ka pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītājas, šie noteikumi neatbilst ne noteikumiem, kuri parasti ietverti piegādes nolīgumā, ne ekskluzīvās tirdzniecības nolīguma noteikumiem (skat. arī iepriekš 661. un 662. punktu), un līdz ar to tos nevar analizēt tāpat kā tādus noteikumus, kas ietverti izlīguma akcesoriskā nolīgumā, jo šādi nolīgumi atbilst parastiem tirdzniecības nolīgumiem (skat. turpmāk tekstā 798.–808. punktu).

673

No tā arī izriet, ka ir jānoraida prasītāju argumenti, kas pamatoti ar piegādes nolīgumiem vai parastiem ekskluzīvās tirdzniecības nolīgumiem.

674

Konkrēti, prasītāju apgalvotajam faktam, saskaņā ar kuru šādi nolīgumi ir ierasta prakse farmācijas nozarē, šajā gadījumā nav nozīmes, jo Teva nolīgumā ietvertais ekskluzīvās tirdzniecības noteikums neatbilst prasītāju minētajiem ierastajiem noteikumiem. Ir jāpiebilst, ka katrā ziņā privātu uzņēmumu prakse, pat ja to ir pieļāvusi vai apstiprinājusi dalībvalsts kompetentā iestāde, nav jāņem vērā Līguma konkurences noteikumu piemērošanā (spriedums, 1984. gada 17. janvāris, VBVB un VBBB/Komisija, 43/82 un 63/82, EU:C:1984:9, 40. punkts).

675

Tāpat nav nozīmes Regulai Nr. 2790/1999, un tā tas ir jo vairāk tādēļ, ka saskaņā ar šīs regulas 2. panta 4. punktu to nepiemēro ekskluzīvo tiesību nolīgumiem, ko noslēguši konkurējoši uzņēmumi kā šajā gadījumā aplūkojamie, kas abi divi tiecās tirgot perindoprilu ar savu nosaukumu. Tika uzskatīts, ka Teva bija prasītāju potenciāls konkurents (skat. iepriekš 614. punktu), un šo statusu neliek apšaubīt secinājums par ierasti noslēgtu nolīgumu starp uzņēmumiem, kuri darbojas atšķirīgos ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmeņos.

676

Attiecībā uz Komisijas vērtējumu par Servier‑Generics nolīgumu, kas tika noslēgts nepilnu gadu pēc Teva nolīguma, ir jānorāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 745. apsvērumā konstatēja – un prasītājas to neapstrīdēja –, ka šajā nolīgumā ietvertajā ekskluzīvās tirdzniecības noteikumā nebija paredzēts nekāds maksājums vai kompensācija prasītāju piegādes neizpildes gadījumā. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka šis noteikums arī nebija paredzēts kopā ar neizbeigšanas noteikumu un netirgošanas noteikumu konkurējošā, Generics izstrādātā perindoprila neesamības gadījumā, un tādējādi vērtējumus attiecībā uz šo nolīgumu nevar piemērot Teva nolīgumam.

677

Ciktāl Komisija skaidri atklāja Teva nolīgumā ietvertā ekskluzīvās tirdzniecības noteikuma specifiskos un problemātiskos aspektus šajā gadījumā (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 1553.–1574. apsvērumu), no apstrīdētā lēmuma nevar secināt, ka Komisija principā aizliedza jebkādu vienlaicīgu ekskluzīvas izplatīšanas nolīguma un izlīguma nolīguma noslēgšanu.

678

No visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka Teva nolīgums ierobežoja Teva centienus konkurēt ar prasītājām.

679

Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka sākotnējā summa 5 miljonu GBP apmērā (turpmāk tekstā – “sākotnējā summa”) un fiksētā zaudējumu atlīdzība 500000 GBP apmērā mēnesī par kopējo summu 5,5 miljoni GBP attiecībā uz vienpadsmit Servier piegādes neizpildes mēnešiem (turpmāk tekstā – “galīgā fiksētā zaudējumu atlīdzība”) bija būtiska naudas summa –10,5 miljonu GBP apmērā –, kas bija būtisks pamudinājums, lai Teva nekonkurētu ar prasītājām (1622. apsvērums).

680

Lai noteiktu, vai apgriezts maksājums, proti, oriģinālo zāļu sabiedrības veikta līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir vai nav pamudinājums piekrist neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, ir jāpārbauda, vai šis maksājums, ņemot vērā tā būtību un pamatojumu, sedz izlīgumam strīdā raksturīgās izmaksas. Apstrīdētajā lēmumā Komisija tādējādi pamatoti pārbaudīja, vai līdzekļu nodošana atbilda izlīguma specifiskajām izmaksām, ko sedza ģenērisko zāļu sabiedrība (apstrīdētā lēmuma 1592.–1599. apsvērums).

681

Gadījumā, ja ar izlīguma nolīgumā, kurā ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi, paredzētu apgriezto maksājumu tiektos kompensēt izlīgumu raksturīgās izmaksas, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība, šo maksājumu principā nevarētu uzskatīt par pamudinošu. Šādā gadījumā tomēr nav izslēgts, ka tiek konstatēta pamudinājuma un konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamība. Tomēr tad Komisijai ir jāpierāda, ka naudas summām, kas atbilst šīm izlīgumam raksturīgajām izmaksām, pat ja šī izlīguma puses tās ir noteikušas un precīzi atšifrējušas, ir pārmērīgs raksturs (skat. iepriekš 278. punktu).

682

Izlīgumam raksturīgās izmaksas attiecas it īpaši uz strīda risināšanas izdevumiem, ko sedz ģenērisko zāļu sabiedrība strīdā starp to un oriģinālo zāļu sabiedrību. Šo izmaksu segšanai tātad ir tieša saikne ar šādu izlīgumu. Līdz ar to, ja izlīguma puses ir noteikušas ģenērisko zāļu sabiedrības strīda risināšanas izdevumu summas, Komisija var konstatēt to pamudinošo raksturu vienīgi tad, ja pierāda to nesamērīgumu (skat. iepriekš 279. punktu).

683

Turpretī dažas izmaksas, ko piemēro ģenērisko zāļu sabiedrībai, ir a priori pārāk nesaistītas ar strīdu un tā noregulējumu, lai varētu tikt uzskatītas par tādām, kas raksturīgas izlīgumam ar patentu jomu saistītā strīdā. Piemēram, ir runa par tādu produktu ražošanas izmaksām, ar kuriem pārkāpj patentu nosacījumus, kas atbilst šo produktu krājumu vērtībai, kā arī par pētniecības un attīstības izmaksām, kas rodas šo produktu izstrādē. Tas pats attiecas uz summām, kas ģenērisko zāļu sabiedrībai ir jāmaksā trešajām pusēm saistībā ar ārpus strīda noslēgtiem nolīgumiem (piemēram, piegādes līgumiem). Līdz ar to nolīguma pusēm, ja tās vēlas, lai šādu izdevumu maksājums netiktu atzīts par pamudinošu un par tādu, kas norāda uz konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpierāda, ka tie ir raksturīgi strīdam vai tā noregulējumam, un pēc tam jāpamato maksājuma apmērs. Tajā pašā nolūkā tās arī varētu pamatoties uz šo izdevumu, kas a priori nav saistīti ar izlīgumu strīdā, atmaksas summu, kura ir nebūtiska un tādējādi nepietiekama, lai būtu būtisks pamudinājums piekrist ar izlīguma nolīgumu paredzētajiem konkurenci ierobežojošajiem noteikumiem (skat. iepriekš 280. punktu).

684

Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Komisija pamatoti uzskatīja, ka galīgā fiksētā zaudējumu atlīdzība bija maksājums Teva, pretī saņemot tās apņemšanos nekonkurēt ar Servier (apstrīdētā lēmuma 1588. apsvērums), un līdz ar to pamudinājums piekrist netirgošanas pienākumam. Ņemot vērā to, ka Komisija bija pamatoti uzskatījusi, ka Teva nolīgumā iekļautie ekskluzīvās tirdzniecības un neizbeigšanas noteikumi atbilda tam, ka tika noteikts netirgošanas pienākums, kas Teva izslēdza no tirgus (skat. iepriekš 671. punktu), un ņemot vērā to, ka Teva nolīguma 1.8. un 3.8.3. pantā bija paredzēts fiksētas zaudējumu atlīdzības maksājums 500000 GBP apmērā mēnesī produkta nepiegādāšanas – un tādējādi izslēgšanas no tirgus konkrētas izpausmes – gadījumā fiksētā zaudējumu atlīdzība neapšaubāmi ir kompensācija par Teva neienākšanu tirgū.

685

Šajā ziņā nav nozīmes prasītāju argumentam, saskaņā ar kuru fiksētā zaudējumu atlīdzība esot klasisks līgumisks instruments Anglijas tiesībās un atspoguļojot to, ko varētu noteikt tiesa par piegādes pienākuma neievērošanu. Šajā lietā pamudinājuma esamība ir izsecināma no tā, ka maksājums ir veikts nevis kā kompensācija par izmaksām, kas raksturīgas izlīgumam, vai izpildot parastu piegādes nolīgumu, bet gan kā kompensācija par neienākšanu tirgū, kā tā paredzēta ar iepriekš minētajiem noteikumiem, neatkarīgi no juridiskā instrumenta, kas izmantots šīs kompensācijas īstenošanai, un no fakta, ka šī kompensācija atbilst atlīdzībai, ko būtu noteikusi tiesa (skat. iepriekš 680. un 681. punktu).

686

Tāpat galīgās fiksētās zaudējumu atlīdzības pamudinošo raksturu nevar likt apšaubīt prasītāju veiktais salīdzinājums ar Komisijas vērtējumu attiecībā uz Lundbeck‑Neolab nolīgumiem (skat. iepriekš 394.–398. punktu).

687

Attiecībā uz Teva nolīguma 10.1. pantā paredzēto sākotnējo summu ir jāuzskata, ka prasītāju izvirzītie argumenti neļauj apšaubīt Komisijas konstatējumu par pamudinājuma esamību.

688

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Teva nolīguma 10.1. pantā ir noteikts:

“Atbilstoša Teva rēķina saņemšanas gadījumā Servier būs jāsamaksā Teva vai jāliek samaksāt kādam no saviem meitasuzņēmumiem 5000000 [GBP] desmit darbadienu laikā pēc Teva rēķina saņemšanas. Šo rēķinu var iesniegt, sākot ar šī [nolīguma] parakstīšanu, un tas tūlītēji būs spēkā, joprojām ar nosacījumu, ka Servier rīcībā būs 10 darbadienas maksājuma veikšanai. Šis maksājums būs ieguldījums Teva izmaksās šī [nolīguma] noslēgšanas sagatavošanai, tostarp – bet ne tikai – izmaksās par tās esošo piegādes nolīgumu Apvienotajā Karalistē izbeigšanu.”

689

Apstrīdētajā lēmumā Komisija iesākumā konstatēja, ka Teva ex post nebija paziņojusi nevienu precīzu skaitli attiecībā uz dažādajām izmaksām, kas būtu kompensētas ar sākotnējo summu, izņemot tiesas izdevumus, kuri bija aprēķināti vismaz 100000 EUR apmērā par tiesvedību starp Ivax un Servier Apvienotajā Karalistē (1594. un 1597. apsvērums). Tā tomēr veica tādu pārējo izdevumu aprēķinu, kas, pēc tās domām, varēja attiekties uz Teva nolīguma 10.1. pantu, tostarp tika vērtēti izdevumi, kas atbilda Teva iznīcināmo perindoprila krājumu vērtībai un perindoprila izstrādes izmaksām, un no tā secināja, ka šie izdevumi kopumā veidoja mazāk nekā 40 % no sākotnējās summas (apstrīdētā lēmuma 1596.–1599. apsvērums).

690

No tā izriet, ka Komisija uzskatīja – pat ja dažus izdevumus, uz kuriem attiecās Teva nolīguma 10.1. pants, varēja uzskatīt par raksturīgiem izlīgumam strīdā starp prasītājām un Teva, pēdējā minētā aplūkojamos izdevumus nebija ne izteikusi skaitļos, ne a fortiori noteikusi to summu, izņemot tiesvedības izdevumus, kas bija izteikti skaitļos, bet aptuveni un nenosakot to summu. Komisija apstrīdētajā lēmumā atsaucas uz faktu, ka Teva vienīgi “minēja” (797. apsvērums) vai “paziņoja” (1597. apsvērums) summu, kas “mazāka par 100000 EUR”, kā šos tiesvedības izdevumus, un, atbildot uz tiesas sēdē uzdotu jautājumu, apstiprināja, ka Teva savam skaitliskajam vērtējumam nebija sniegusi nekādu pamatojumu.

691

Prasītājas nedz izvirza kādu argumentu, nedz a fortiori sniedz kādu elementu, piemēram, nolīguma 10.1. pantā minēto “atbilstošo rēķinu”, kas varētu likt apšaubīt šo Komisijas analīzi.

692

Prasītājas tikai, pirmkārt, atsaucas uz “krājumu iznīcināšanu”, norādot to vērtību. Tomēr iznīcināmo krājumu vērtības kompensāciju a priori nevar kvalificēt kā izlīgumam raksturīgus izdevumus (skat. iepriekš 280. un 683. punktu).

693

Katrā ziņā prasītājas nenosaka minēto krājumu vērtību. Pirmām kārtām, summa euro, ko tās min, neatbilst sterliņu mārciņās noteiktajai summai, kas minēta apstrīdētajā lēmumā (1596. apsvērums), ņemot vērā Komisijas izmantoto valūtas maiņas kursu (skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 4109. zemsvītras piezīmi). Otrām kārtām, prasītājas sava apgalvojuma atbalstam it īpaši nesniedz nevienu citu pierādījumu, izņemot pašu izteikumus un Teva izteikumus, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, kā arī Teva dokumentu, kurā nav minēti šādi skaitliskie dati. Tādējādi, pat ja būtu jāuzskata, ka šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka Teva iznīcināmo produktu krājumu vērtības maksājums bija raksturīgs Teva nolīgumam, jo šī iznīcināšana bija paredzēta minētajā nolīgumā (2.2. pants), neesot pamatojumam attiecībā uz tā summu, nevar izvairīties no tā, ka šis maksājums tiek kvalificēts par pamudinošu maksājumu (skat. iepriekš 683. punktu).

694

Otrkārt, prasītājas min summu 1 miljona GBP apmērā, attiecībā uz kuru Teva plānoja, ka tā būs jāmaksā vienam no tās tirdzniecības partneriem sakarā ar aplūkojamo tirdzniecības partnerattiecību izbeigšanu. Papildus tam, ka summas, kas ģenērisko zāļu sabiedrībai bija jāmaksā trešajām pusēm sakarā ar esošo līgumu izbeigšanu, a priori nav izlīgumam raksturīgi izdevumi (skat. iepriekš 683. punktu), var norādīt, ka apgalvotā summa nekādi neizriet no aplūkojamā līguma, kurš pievienots prasības pieteikuma pielikumā.

695

Lai arī prasītājas, treškārt, apgalvo, ka sākotnējā summa atbilda zaudējumu atlīdzināšanai, kas tām būtu jāmaksā Teva kļūdaini izdota rīkojuma gadījumā un no kā maksāšanas tām esot izdevies izvairīties, pateicoties Teva nolīgumam, ir jānorāda, ka ar šo apgalvojumu prasītājas būtībā cenšas pierādīt sākotnējās summas pamatotību, salīdzinot šo summu ar tādu cita veida izdevumu summu, kas nav paredzēti nolīguma 10.1. pantā. Šajā noteikumā, lai arī tas ir formulēts neierobežojošā veidā, ir minētas vienīgi “Teva segtās izmaksas” un nav ietvertas izmaksas, kas būtu attiecināmas uz prasītājām vai no kā prasītājas būtu izvairījušās. Savā apgalvojumā prasītājas arī jauc sākotnējās summas pamatotību attiecībā uz izlīgumu, kas ir vienīgā, par ko ir runa šajā lietā, ar šīs summas samērīgumu, kura novērtēšanai piedāvātais salīdzinājums attiecīgā gadījumā varētu būt atbilstīgs. Ir jāatgādina, ka ir runa par diviem atsevišķiem vērtējumiem, kas Komisijai ir secīgi jāveic. Tādējādi, vērtējot tāda ar patentu jomu saistīta izlīguma ierobežojošo raksturu, kurā ir ietverta līdzekļu nodošana, Komisijai ir jāpārbauda, pirmām kārtām, vai izdevumi, ko sedz līdzekļu nodošana, ir pamatoti attiecībā uz izlīgumu un, it īpaši, vai līdzekļu nodošana atbilst to izdevumu noteiktajai summai, kas pēc to dabas var tikt uzskatīti par izlīgumam raksturīgiem, pēc tam, otrām kārtām, ja tā uzskata šos izdevumus par pamatotiem, ir jāpārbauda, vai to summa nav nesamērīga, ņemot vērā it īpaši attiecīgo izdevumu veidu (skat. iepriekš 681. un 682. punktu).

696

Turpinot – ir jāuzskata, ka, pat pieņemot, ka apgalvotais salīdzinājums varētu būt atbilstīgs, lai pārbaudītu, vai sākotnējā summa bija pamatota attiecībā uz izlīgumu, prasītājas nesniedz nevienu, kā apgalvots, novērsto izmaksu aprēķinu. Tās tikai min būtisku zaudējumu atlīdzību gadījumā, ja procesā pēc būtības, kas sekotu tām par labu pasludinātam rīkojumam, iznākums būtu nelabvēlīgs.

697

Visbeidzot – ciktāl prasītājas, ceturtkārt, apgalvo, ka ar sākotnējo summu tika mēģināts “nodrošināt” ekskluzīvās tirdzniecības noteikumu (skat. iepriekš 628. punktu), no tā ir jāsecina, ka tās uzskata šo summu par minētā noteikuma kompensāciju un tādējādi būtībā atzīst tās pamudinošo raksturu, jo šis noteikums tika interpretēts kā tāds, ar kuru Teva tiek noteikts netirgošanas pienākums (skat. iepriekš 684. un 685. punktu).

698

No tā izriet, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā (1608. un 1622. apsvērums) pamatoti pieņēma, ka Teva nolīgumā ir ietverts pamudinājums Teva ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, kas paredzēti minētajā nolīgumā, turklāt nav nepieciešams pārbaudīt, kā apgalvo prasītājas (skat. iepriekš 628. punktu), vai šiem noteikumiem būtu mazāka konkurenci ierobežojoša ietekme, ja nebūtu šī pamudinošā maksājuma. Lai konstatētu pamudinājumu ievērot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumus, ir nepieciešama vienīgi šādu noteikumu esamība, neatkarīgi no to vairāk vai mazāk ierobežojošās ietekmes, un analīze par izmaksām, kas tiek segtas ar aplūkojamo līdzekļu nodošanu (skat. iepriekš 680. un 681. punktu).

699

Šī pamudinājuma esamību nevar likt apstrīdēt prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija esot kļūdaini “saplūdinājusi” sākotnējo summu un galīgo fiksēto zaudējumu atlīdzību, no tā secinot “līdzekļu nodošanu par neto summu 10,5 miljonu GBP apmērā”. Ir gan tiesa, kā pamatoti norāda prasītājas, ka atšķirībā no Teva nolīguma 10.1. pantā noteiktās sākotnējās summas, galīgās fiksētās zaudējumu atlīdzības summa izriet no Teva nolīguma īstenošanas, it īpaši no prasītāju neveiktās piegādes Teva, nevis – attiecībā uz summu 5,5 miljoni GBP – no nolīguma attiecīgā noteikuma, ar kuru bija paredzēta tikai ikmēneša zaudējumu atlīdzības summa 500000 GBP apmērā. Tomēr, lai arī no tā var secināt, ka summa 10,5 miljonu GBP apmērā atbilst līdzekļu nodošanas summai, kas faktiski tika samaksāta Teva, nevis līdzekļu nodošanas summai, kas izriet vienīgi no Teva nolīguma noteikumiem, to pašu iemeslu dēļ kā iemesli, kas lika secināt sākotnējās summas un ikmēneša zaudējumu atlīdzības 500000 GBP apmērā pamudinošo raksturu, šī faktiskā līdzekļu nodošana visas summas apmērā ir pamudinājums.

700

No tā izriet, ka, ņemot vērā iepriekš minēto (skat. it īpaši 265.–271. punktu iepriekš tekstā), Komisija, konstatējot šo pamudinājumu, kura divas sastāvdaļas bija paredzētas Teva nolīgumā, pamatoti secināja, ka šim nolīgumam jau no paša sākuma bija konkurenci ierobežojošs mērķis.

701

Šo secinājumu neliek apšaubīt Teva nolīguma mērķa un minētā nolīguma pušu nodomu apgalvotā sagrozīšana.

702

Prasītāju apgalvojums par Teva nolīguma pušu pret konkurenci vērstu nodomu neesamību un leģitīmu mērķu īstenošanu, tostarp it īpaši Teva priekšlaicīgas ienākšanas mērķa – proti, mērķa ienākt Apvienotās Karalistes tirgū kā pirmajai ģenērisko zāļu sabiedrībai – īstenošanu, nevar likt apšaubīt ne pamudinošas priekšrocības esamību, ne Teva nolīguma netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu konkurenci ierobežojošo raksturu (skat. arī iepriekš 669. punktu). Līdz ar to, pat pieņemot, ka aplūkojamie argumenti ir pamatoti ar pierādītiem faktiem, tie jebkurā gadījumā nevarētu atspēkot Komisijas pieņemto Teva nolīguma kvalifikāciju par ierobežojumu mērķa dēļ.

703

Ir arī jāpiebilst, ka pušu nodoms nav nepieciešamais elements uzņēmumu saskaņotās darbības veida ierobežojošā rakstura noteikšanai (skat. iepriekš 222. punktu).

704

Turklāt, pastāvot netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem, kuru neapšaubāmi ierobežojošais raksturs nav ticis pamatoti apstrīdēts, ņemot vērā pamudinājuma esamības konstatējumu, Komisija pamatoti varēja skatīt Teva nolīgumus kā nolīgumus par izslēgšanu no tirgus, ar kuriem līdz ar to tiek īstenots pret konkurenci vērsts mērķis. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar to vien, ka ar nolīgumu tiek īstenoti arī leģitīmi mērķi, nav pietiekami, lai liegtu šo nolīgumu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (skat. iepriekš 222. punktu).

705

Prasītājas Komisijai pārmet, ka tā uzskatīja, ka tām saistībā ar Teva nolīgumu pārmestais pārkāpums ir sācies šī nolīguma noslēgšanas datumā (2006. gada 13. jūnijā), nevis datumā, kad Teva saņēma TA Apvienotajā Karalistē (2006. gada 12. decembrī) (skat. iepriekš 641. punktu).

706

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, konkurences apstākļu un šai konkurencei radīto ierobežojumu pārbaude balstās ne tikai uz konkurenci, kas pastāv starp tirgū esošajiem uzņēmumiem, bet arī uz potenciālo konkurenci starp šiem noteiktajiem uzņēmumiem un citiem uzņēmumiem, kas vēl nav ienākuši tirgū (skat. spriedumu, 2012. gada 29. jūnijs, E.ON Ruhrgas un E.ON/Komisija, T‑360/09, EU:T:2012:332, 85. punkts un tajā minētā judikatūra), un ka, otrkārt, Komisija pamatoti uzskatīja, ka Teva bija prasītāju potenciāls konkurents Teva nolīguma noslēgšanas datumā (skat. iepriekš 614. punktu), pat ja tā šajā datumā nebija saņēmusi TA (skat. iepriekš 478. un 599. punktu). No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatīdama, ka konkurence tika ierobežota, sākot ar Teva nolīguma noslēgšanu 2006. gada 13. jūnijā, un ka prasītājām saistībā ar šo nolīgumu pārmestais pārkāpums sākās šajā datumā.

707

Līdz ar to iebildums, ar ko tiek kritizēts Komisijas vērtējums attiecībā uz pārkāpuma, kurš pieņemts saistībā ar Teva nolīgumu, ilgumu, ir jānoraida, tāpat kā pamats attiecībā uz kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā, kvalificējot Teva nolīgumu par ierobežojumu mērķa dēļ.

708

Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā attiecībā uz Teva nolīguma kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu seku dēļ.

709

Mutatis mutandis piemērojot iepriekš 566.–570. punktā izklāstītos apsvērumus, šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

787

Attiecībā uz pamatu par pašu pārkāpuma konstatējumu vispirms ir jāvērtē prasītāju argumenti, ar ko tiek mēģināts apšaubīt abus nosacījumus, kuri ļauj konstatēt ierobežojumu mērķa dēļ, proti, pamudinošu priekšrocību attiecībā uz ģenērisko zāļu sabiedrību un tās centienu konkurēt ar oriģinālo zāļu sabiedrību korelatīvu ierobežojumu. Turpinājumā būs jāvērtē, vai Komisija pamatoti varēja secināt pārkāpuma esamību. Visbeidzot būs jāpārliecinās, vai Komisija nav pieļāvusi kļūdu, nosakot šī pārkāpuma materiāltiesiskās robežas.

788

Pamats attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, ko prasītājas min pakārtoti, tiks vērtēts kā pēdējais.

789

No Regulas Nr. 1/2003 2. panta, kā arī pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatētā pārkāpuma pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami apliecina pārkāpumu veidojošo faktu esamību (spriedumi, 1998. gada 17. decembris, Baustahlgewebe/Komisija, C‑185/95 P, EU:C:1998:608, 58. punkts, un 1999. gada 8. jūlijs, Komisija/Anic Partecipazioni, C‑49/92 P, EU:C:1999:356, 86. punkts; skat. arī spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

790

Šajā kontekstā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresātam. Tādēļ tiesa nevar secināt, it īpaši prasības atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu procesā, ka Komisija attiecīgo pārkāpumu ir konstatējusi juridiski pietiekamā veidā, ja tiesai par šo jautājumu vēl saglabājas šaubas (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).

791

Proti, ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcija, kas izriet tostarp no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar to saistīto sankciju raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcija ir piemērojama arī attiecībā uz tiem uzņēmumiem piemērojamiem procesiem par konkurences tiesību normu pārkāpšanu, kuru sekas var būt naudas sodu vai kavējuma naudas uzlikšana (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).

792

Tāpat ir jāņem vērā nemazsvarīgais reputācijai nodarītais kaitējums, ko fiziskai vai juridiskai personai rada secinājums par to, ka tā ir bijusi iesaistīta konkurences tiesību normu pārkāpumā (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 95. punkts un tajā minētā judikatūra).

793

Līdz ar to ir nepieciešams, ka Komisija iesniedz precīzus un saskaņotus pierādījumus, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu un lai gūtu drošu pārliecību, ka apgalvotie pārkāpumi rada ievērojamus konkurences ierobežojumus LESD 101. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 96. punkts un tajā minētā judikatūra).

794

Ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot, var atbilst šai prasībai (skat. spriedumu, 2013. gada 12. aprīlis, CISAC/Komisija, T‑442/08, EU:T:2013:188, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

795

Pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana dažreiz pat ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (spriedums, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 57. punkts).

796

Piemēram, ja rīcības paralēlismu pašu par sevi nevar identificēt ar saskaņotu darbību, tas tomēr var būt būtiska norāde uz to, ja tā rezultātā rodas tādi konkurences apstākļi, kas neatbilst parastajiem tirgus apstākļiem (spriedums, 1972. gada 14. jūlijs, Farbenfabriken Bayer/Komisija, 51/69, EU:C:1972:72, 25. punkts).

797

Tāpat akcesoriska nolīguma esamība, saskaņā ar Komisijas apstrīdētā lēmuma 1190. apsvērumā izmantoto izteikumu, attiecībā uz izlīgumu strīdā patentu jomā var būt nopietna norāde uz to, ka pastāv pamudinājums un līdz ar to konkurences ierobežojums mērķa dēļ (skat. iepriekš 265.–273. punktu).

798

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka akcesorisks nolīgums ir ierasts tirdzniecības nolīgums, kas “saistīts” ar izlīguma nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi, kam pašiem par sevi ir ierobežojošs raksturs (skat. iepriekš 257. punktu). Šāda saistība pastāv tostarp tad, ja šie abi nolīgumi ir noslēgti vienā un tajā pašā dienā, ja tie ir juridiski saistīti, jo viena nolīguma saistošais raksturs ir pakārtots otra nolīguma noslēgšanai, vai arī ja, ņemot vērā kontekstu, kurā tie ir noslēgti, Komisija var konstatēt, ka tie ir nenodalāmi. Var piebilst, ka, jo lielāks ir nolīgumu noslēgšanas tuvums laikā, jo vieglāk Komisijai būs pierādīt šo nedalāmību.

799

Vēl ir jānorāda, ka fakts, ka izlīgums un akcesoriskais nolīgums ir noslēgti vienā un tajā pašā dienā vai ka pastāv līgumiska saite starp tiem, īpaši norāda uz faktu, ka šie nolīgumi iekļaujas vienā un tajā pašā līgumiskajā kopumā. Proti, ja šie nolīgumi nav noslēgti vienā dienā (un ja nav līgumiskas saiknes to starpā), viena no sarunu pusēm piešķirtu otrai pusei to, ko tā vēlas, neiegūstot nekādu drošību par faktu, ka tā saņems gaidāmo pretizpildījumu. Šī juridiskā un laika saikne starp abiem nolīgumiem ir arī netiešs pierādījums, ka tie ir tikuši apspriesti kopīgās sarunās.

800

Akcesoriskais nolīgums ir ierasts tirdzniecības nolīgums, kas varētu pastāvēt neatkarīgi no izlīguma strīdā. Tāpat izlīguma noslēgšana neliek vienlaicīgi noslēgt tirdzniecības nolīgumu. Līdz ar to saistība starp abiem nolīgumiem nav obligāta. Turklāt to nevar attaisnot ar izlīgumu strīdā, jo akcesoriskā nolīguma priekšmets nav panākt šādu izlīgumu, bet gan veikt komercdarījumu.

801

Turklāt akcesoriskais nolīgums paredz finansiālu vai nefinansiālu līdzekļu nodošanu starp pusēm. Tas var tostarp ietvert patenta īpašnieka līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu sabiedrībai.

802

Līdz ar to pastāv risks, ka tirdzniecības nolīguma sasaiste ar izlīguma nolīgumu, kurā ir iekļauti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuri paši pēc sava rakstura ir konkurenci ierobežojoši (skat. iepriekš 257. punktu), patiesībā ir vērsti uz to, lai tāda komercdarījuma piesegā, kam attiecīgā gadījumā ir sarežģītas līgumiskas konstrukcijas forma, pamudinātu ģenērisko zāļu sabiedrību – izmantojot akcesoriskajā nolīgumā paredzēto līdzekļu nodošanu – pakļauties šiem noteikumiem.

803

Tādējādi apstāklis, ka tirdzniecības nolīgums, kura priekšmets parasti nav izlīgums strīdā (skat. iepriekš 800. punktu) un uz kura pamata notiek oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai, šā sprieduma 798. punktā izklāstītajos apstākļos, un kurš ir saistīts ar strīdā noslēgtu izlīguma nolīgumu, kurā ir iekļauti konkurenci ierobežojoši noteikumi, ir uzskatāms par nopietnu netiešu pierādījumu, ka pastāv apgriezts maksājums (skat. iepriekš 264. punktu).

804

Tomēr iepriekšējā punktā minētais nopietnais netiešais pierādījums nav pietiekams, un Komisijai tādējādi tas ir jāapstiprina, sniedzot citus saskanīgus pierādījumus, kas ļauj secināt, ka pastāv apgriezts maksājums. Šāds maksājums specifiskajā akcesorisko nolīgumu kontekstā atbilst oriģinālo zāļu sabiedrības veiktā maksājuma daļai, kura pārsniedz darījuma priekšmeta “parasto” vērtību (vai – attiecīgā gadījumā – darījuma priekšmeta “parastās” vērtības daļai, kura pārsniedz ģenērisko zāļu sabiedrības veikto maksājumu).

805

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka Komisija, pamatodamās uz dažādām norādēm, it īpaši faktu, ka Lupin nesniedza nekādu garantiju tam, ka patents tiks piešķirts, ka tas būs spēkā esošs vai ka pieteiktie produkti vai ražošanas paņēmieni nebūs patentus pārkāpjoši (Lupin nolīguma 2.2. panta a) punkts), apstrīdētajā lēmumā divas reizes norādīja, ka Lupin tehnoloģijas iegāde nebija tikusi apspriesta “atbilstoši tirgus apstākļiem” (1950. un 1952. apsvērums).

806

Ir jānorāda, ka jēdziens “parasti konkurences apstākļi”, kam līdzinās jēdziens “parasti tirgus apstākļi”, lai gan tas netiek izmantots aizliegto vienošanos jomā, konkurences tiesībām nav svešs, jo tas tiek izmantots – lai arī visnotaļ savdabīgajā – valsts atbalsta jomā, lai noteiktu, vai valsts ir rīkojusies kā privāts ieguldītājs (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 68. punkts), proti, vai attiecīgajiem uzņēmumiem piešķirtā priekšrocība ir parasta atlīdzība par pretizpildījumu, ko saņēmusi valsts. Tādējādi šo jēdzienu pēc analoģijas var uzskatīt par atbilstošu atsauces parametru, kad ir jānosaka, vai divi uzņēmumi, kas ir veikuši komercdarījumu, to ir darījuši, pamatojoties uz apsvērumiem, kuri attiecas tikai uz darījuma priekšmeta ekonomisko vērtību, piemēram, uz tā rentabilitātes perspektīvām, un tāpēc to ir darījuši parastos tirgus apstākļos.

807

Ja Komisija ir iesniegusi netiešus pierādījumus vai pierādījumus, kas tai ļauj uzskatīt, ka akcesoriskais nolīgums nav noslēgts parastos tirgus apstākļos, nolīguma puses var izklāstīt savu versiju par faktiem, pamatojot savus apgalvojumus ar pierādījumiem, kurus tās spēj sniegt un kuri ļauj secināt, ka tirdzniecības nolīgumu, lai gan tas ir saistīts ar izlīgumu, attaisno citi iemesli, nevis konkurenta izslēgšana ar apgriezta maksājuma palīdzību. Tādējādi nolīgumu puses var apgalvot, ka akcesoriskais nolīgums ir noslēgts tirgus apstākļos, norādot uz atbilstošiem pierādījumiem, kas attiecas, piemēram, uz nozarē pastāvošajām rūpnieciskajām vai komerciālajām paražām vai lietas īpašajiem apstākļiem.

808

Ņemot vērā visu tās rīcībā esošo informāciju un – attiecīgā gadījumā – to, ka nolīgumu puses nav sniegušas skaidrojumu vai ticamu skaidrojumu, Komisija visaptveroša vērtējuma noslēgumā var pamatoti secināt, ka akcesoriskais nolīgums nav noslēgts parastos tirgus apstākļos, t.i., ka oriģinālo zāļu sabiedrības veiktā maksājuma vērtība pārsniedz darījuma priekšmeta vērtību (vai ka ģenērisko zāļu sabiedrībai nodotā priekšmeta vērtība ir lielāka nekā tās veiktais maksājums). Līdz ar to Komisija var secināt, ka pastāv apgriezts maksājums (skat. iepriekš 804. punktu).

809

Savukārt apgriezts maksājums, ja tā mērķis nav kompensēt izlīgumam raksturīgas izmaksas, tādējādi var tikt uzskatīts par pamudinošu priekšrocību (skat. iepriekš 265. un 278.–280. punktu). Tas tā ir no akcesoriska nolīguma izrietoša maksājuma gadījumā, kura priekšmets nav izlīgums strīdā, bet gan komercdarījuma veikšana (skat. iepriekš 800. punktu).

810

Tomēr nolīgumu puses var arī atsaukties uz to, ka attiecīgā priekšrocība esot nenozīmīga, jo nav pietiekami liela, lai to varētu uzskatīt par būtisku pamudinājumu piekrist izlīguma nolīgumā paredzētajiem konkurenci ierobežojošajiem noteikumiem (skat. iepriekš 280. punktu).

811

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāvērtē šīs lietas īpašie apstākļi.

812

Ir jānorāda, ka Servier un Lupin tajā pašā dienā noslēdza tādu izlīguma nolīgumu strīdā, kurā ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, un tehnoloģijas cesijas nolīgumu, ar kuru Servier iegādājās no Lupin trīs pēdējās minētās iesniegtus patentu pieteikumus. Turklāt šie abi nolīgumi tika noslēgti vienota nolīguma veidā. Saikne starp abiem nolīgumiem tātad ir acīmredzama.

813

Turklāt uz cesijas nolīguma pamata notika Servier līdzekļu nodošana Lupin.

814

No 812. un 813. punkta iepriekš tekstā izriet, ka cesijas nolīgums ir akcesorisks nolīgums, uz kura pamata notiek oriģinālo zāļu sabiedrības līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu sabiedrībai. Tā ir nopietna norāde uz to, ka aplūkojamā līdzekļu nodošana nav vienīgi pretizpildījums par darījuma priekšmetu saistībā ar akcesorisko nolīgumu, bet ietver arī apgrieztu maksājumu (tajā šī izteikuma izpratnē, ko lieto akcesorisko nolīgumu jomā).

815

Turklāt nav strīda, ka saistībā ar cesijas nolīgumu Servier samaksāja Lupin summu 40 miljonu EUR apmērā, kas pēc absolūtās vērtības ir nozīmīga summa, kā Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma 1871. un 1947. apsvērumā.

816

Šāda summa pārsniedza pirmo divu līdz trīs tirdzniecības gadu peļņu, ko Lupin varēja gaidīt no savas neatkarīgās ienākšanas tirgū, kā to pamatoti konstatēja Komisija apstrīdētā lēmuma 1974. apsvērumā.

817

Tāpat nav strīda, ka aplūkojamā summa bija lielāka par citas salīdzināmas ģenērisko zāļu sabiedrības veiktajiem ieguldījumiem nolūkā izstrādāt savu pašas perindoprilu, kā Komisija uzsvēra apstrīdētā lēmuma 1962. apsvērumā. Šāda Komisijas izmantota norāde pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, ir īpaši atbilstīga.

818

Ir jāpiebilst, ka Lupin nenodeva patentus, bet tikai patentu pieteikumus. Turklāt Lupin nolīgumā bija skaidri paredzēts, ka Lupin nesniedza nekādu garantiju tam, ka patents tiks piešķirts, ka tas būs spēkā esošs vai ka pieteiktie produkti vai ražošanas paņēmieni nebūs patentus pārkāpjoši (Lupin nolīguma 2.2. panta a) punkts).

819

Visbeidzot, nav strīda, ka, lai arī savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem Servier un Lupin abas noliedza to, ka izlīgums bija atkarīgs no patentu pieteikumu nodošanas nosacījumiem, Lupin iepriekš bija norādījusi, ka šo pieteikumu nodošana bija neatņemama izlīguma sarunu sastāvdaļa. Tā saņemtos maksājumus bija aprakstījusi arī kā “izlīguma maksājumus” vai “izlīguma summas” (apstrīdētā lēmuma 1937. apsvērums).

820

Turpretī prasītājas nesniedz nevienu precīzu elementu, kas ļautu noteikt, ka Lupin patentu pieteikumu iegādi par summu 40 miljonu EUR apmērā varēja saprātīgi uzskatīt par rentablu ieguldījumu (turpinot iepriekš 806. punktā uzsākto analoģiju ar jēdzienu “privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā”, skat. 2000. gada 12. decembra sprieduma Alitalia/Komisija, T‑296/97, EU:T:2000:289, 84. punktu, kurā ir norādīts, ka privātā ieguldītāja rīcību tirgus ekonomikā vada ienesīguma izredzes) vai vismaz tādu, kas var nodrošināt šo pieteikumu ieguvējam ienākumus, kuri var atsvērt lielās izmaksas.

821

Prasītājas gan atsaucas, lai arī ne detalizēti, uz tādu darījumu esamību, kuri, pēc to domām, esot salīdzināmi ar cesijas nolīgumu, kas tika noslēgts ar Lupin. Tomēr ir runa par nolīgumiem, kuros prasītājas bija puses un uz kuriem līdz ar to tikai pakārtoti var atsaukties nolūkā pierādīt, ka darījums ir veikts parastos tirgus apstākļos. Turklāt atsevišķus no šiem darījumiem Komisija ir kvalificējusi par konkurences tiesību pārkāpumiem. Visbeidzot – prasītājas nepierāda, ka saistībā ar šiem dažādajiem darījumiem nodotā tehnoloģija bija līdzvērtīga cesijas nolīgumā aplūkojamajai tehnoloģijai.

822

Ir taisnība, ka prasītājas šajā ziņā atsaucas arī uz kādas personas atzinumu, kura sevi raksturo kā konsultantu intelektuālā īpašuma jomā. Tomēr šī persona pati precizē, ka tā savu atzinumu izstrādāja Servier labā. Tas noteikti samazina šāda atzinuma pierādījuma raksturu. It īpaši šī atzinuma secinājums (“Es tātad uzskatītu pirkumus par tādiem, kas ietilpst sabiedrības parastas prakses robežās”) un elementi, uz kuriem šis secinājums ir pamatots, ir pārāk vispārēji, lai ļautu noteikt, ka aplūkojamā līdzekļu nodošana būtu atbildusi darījumam, kas veikts parastos tirgus apstākļos. Darījumi, kas tika izmantoti kā atsauce, turklāt ir tādi, kuros Servier ir bijusi līdzdalīga un kurus, vismaz dažus no tiem, Komisija ir kvalificējusi kā konkurences tiesību pārkāpumus.

823

Turklāt, pat pieņemot, ka tiktu pierādīts, kā apgalvo prasītājas, ka Servier patentu un ražošanas nodaļas vai citi Servier dienesti uzskatīja Lupin tehnoloģiju par “interesantu”, tas tomēr neļautu pierādīt, ka aplūkojamā līdzekļu nodošana atbilda darījumam, kas veikts parastos tirgus apstākļos.

824

Tāpat, pat pieņemot, ka tiktu pierādīts, ka “cena tika pārrunāta, sākot no sākotnējiem prasījumiem, līdz abām pusēm pieņemam līmenim”, tas tomēr neļautu pierādīt, ka aplūkojamā līdzekļu nodošana atbilda darījumam, kas veikts parastos tirgus apstākļos.

825

Tādējādi prasītāju sniegtie elementi, pat ņemti vērā kumulatīvi, neļauj secināt, ka aplūkojamā līdzekļu nodošana atbilda darījumam, kas veikts parastos tirgus apstākļos.

826

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Komisija, pamatojoties it īpaši uz iepriekš 795. punktā minēto judikatūru (apstrīdētā lēmuma 1940. apsvērums), uzskatīja, ka “ne Servier, ne Lupin nevarēja iesniegt ticamu to faktoru aprakstu, kas noteica, kā tika nonākts pie galīgās summas 40 miljonu EUR apmērā” (1955. apsvērums). Tā arī apstrīdētā lēmuma 1944. apsvērumā norādīja, ka tai bija “pamats izdarīt noteiktus secinājumus par situāciju, kurā potenciālus attaisnojošus pierādījumus bija iespējams gūt vienīgi no pašām pusēm” un ka “puses nav spējušas sniegt šādus pierādījumus, neraugoties uz vairākiem informācijas pieprasījumiem”. Apstrīdētā lēmuma 1964. apsvērumā tā piebilda, ka “Servier nespēja iesniegt tā laika dokumentus, kas varētu viest skaidrību par saistībā ar Lupin tehnoloģijas iegādi paredzamo ietaupījumu summu”. Visbeidzot, ņemot vērā it īpaši “pierādījumu neesamību” attiecībā uz to, ka Servier nebija komerciāli ieinteresēta Lupin pārņemtajā tehnoloģijā, tā secināja, ka līdzekļu nodošana, kas izrietēja no cesijas nolīguma, bija būtisks pamudinājums (apstrīdētā lēmuma 1978. apsvērums).

827

Ņemot vērā visus Vispārējā tiesā izklāstītos apstākļus, ir jāsecina, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi tāda apgriezta maksājuma esamību, kurš nebija raksturīgs izlīgumam aplūkojamajā strīdā (skat. iepriekš 809. punktu), un līdz ar to pamudinājuma esamību.

828

Visbeidzot, ņemot vērā iepriekš 815.–827. punktā izklāstītos apsvērumus, ir jānorāda, ka nav pierādīts nenozīmīgais raksturs aplūkojamajai priekšrocībai, kuras summa esot bijusi nepietiekama, lai to uzskatītu par būtisku pamudinājumu piekrist izlīguma nolīgumā paredzētajiem konkurenci ierobežojošajiem noteikumiem (skat. iepriekš 810. punktu).

829

Šajā gadījumā Lupin nolīgumā ir ietverti netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kuriem, kā tika norādīts iepriekš 257. punktā, pašiem par sevi ir konkurenci ierobežojošs raksturs.

830

Prasītājas tomēr apgalvo, ka Lupin nolīgumā ietvertajiem netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumiem nebija konkurenci ierobežojoša rakstura, ņemot vērā ierobežojumus, kas šim ierobežojošajam raksturam tika noteikti ar citiem nolīguma noteikumiem. Ir jāpārbauda šāda apgalvojuma pamatotība.

831

Iesākumā ir jānorāda, ka produkti, uz kuriem attiecas nolīgums, ir definēti tā A apsvērumā, kurā ir atsauce uz “zālēm, kuras kā aktīvo vielu satur terc‑butilamīna perindoprilu (sauktu arī par erbumīna perindoprilu) un jebkādu tā sāli (“Produkti”)”.

832

Lai arī Lupin nolīguma A apsvērumā ir atsauce uz notiekošiem strīdiem, kas Savienības līmenī, kā izriet no tā paša nolīguma B un D apsvērumiem, attiecas tikai uz patentu 947, nešķiet, ka šāds noteikums, ņemot vērā tā formulējumu, attiecas tikai uz zālēm, kas satur alfa formas erbumīna perindoprilu, proti, zālēm, uz kurām attiecas patents 947, bet gan ka tas attiecas uz visām zālēm, kuras satur erbumīnu, lai kāda būtu tā forma.

833

Turklāt izteikums “jebkādu tā sāli” ir neskaidrs. Pirmkārt, no gramatiskā viedokļa, vārds “tā” skaidrāk atsaucas uz terc‑butilamīna perindoprilu, proti, erbumīnu, nekā uz perindoprilu kopumā, jo pēdējais minētais kā tāds attiecīgajā teikuma loceklī nav minēts. Otrkārt, nav apstrīdēts, ka erbumīns ir sāls, līdz ar to vārdam “tā” nevajadzētu atsaukties uz erbumīnu, bet, vispārīgāk, uz perindoprilu kopumā.

834

Līdz ar to, ņemot vērā nolīguma noteikumu formulējumu, ir grūti noteikt, vai produkti, uz kuriem šis nolīgums attiecas, var būt tikai erbumīna alfa forma vai ietver arī citas erbumīna formas vai pat citus perindoprila sāļus.

835

Tātad šajā neskaidrības kontekstā ir jāpārliecinās, ka netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumu apjoms nav tik ļoti ierobežots, ka šie noteikumi zaudētu savu ierobežojošo raksturu.

836

Pirmām kārtām, neapstrīdēšanas noteikuma ierobežojošais raksturs ir acīmredzams, jo Lupin nolīguma 1.3. pantā ir noteikts:

“Pēc šī Nolīguma parakstīšanas datuma Lupin nemēģinās, ne tieši, ne netieši, atsaukt, atzīt par spēkā neesošiem vai jebkādā citā veidā apstrīdēt Patentus vai jebkādu citu patentu, kas pieder Servier vai tās meitasuzņēmumiem un kas aizsargā Produktus, attiecībā uz visām valstīm, izņemot [vienu valsti, kas nav EEZ dalībvalsts], ne arī palīdzēs vai liks to darīt kādai trešajai pusei.”

837

Turklāt no atsevišķajiem pieņemtajiem apzīmējumiem “Patenti” un “Servier Patenti”, kas pieņemti attiecīgi Lupin nolīguma D apsvērumā un 1.3. pantā, izriet, ka šis pants tiek piemērots ne tikai patentiem, kas minēti B līdz D apsvērumā (tostarp patentam 947) un par ko norisinājās noteiktas tiesvedības starp Lupin un Servier, bet arī – vismaz potenciāli – uz tādu patentu kopumu, kuri nav minēti pēc nosaukuma un kuri aizsargā produktus, uz ko attiecas nolīgums.

838

Otrām kārtām, attiecībā uz netirgošanas noteikuma apjomu – Lupin nolīguma 1.6. pantā Lupin ir noteikts aizliegums tirgot produktus, uz kuriem attiecas nolīgums.

839

Tomēr no Lupin nolīguma 1.6. panta noteikumiem izriet, ka tad, ja minētā nolīguma 4.1. pantā paredzētie nosacījumi ir izpildīti, Lupin drīkst tirgot vai piedāvāt tirdzniecībai Servier piegādātus vai tās pašas produktus. 4.1. pantā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem Servier ir jāpārdod savi produkti Lupin. Atbilstoši šim noteikumam pastāv trīs iespējas.

840

Saskaņā ar pirmo iespēju Lupin var ienākt vienā no valstu tirgiem, uz kuriem attiecas nolīgums, ja kāda trešā puse tirgo Servier produktus šajā tirgū. Saskaņā ar otro iespēju Lupin var ienākt šādā tirgū, ja Servier patenta pieteikums tiek noraidīts vai ja tā patentam beidzas termiņš, to atzīst par spēkā neesošu vai atceļ. Visbeidzot, saskaņā ar trešo iespēju Lupin var ienākt šādā tirgū, ja tajā tiek tirgotas ģenēriskas zāles, ko neražo Servier, – izņemot, ja Servier ir iesniegusi lūgumu izdot rīkojumu, kas nav ticis noraidīts, – un ja šīs ģenēriskās zāles netiek tirgotas, pārkāpjot rīkojumu, kas piemērojams šajā tirgū.

841

Tādējādi būtībā Lupin ienākšana tirgū it īpaši ar tās pašas produktiem (skat. iepriekš 839. punktu) ir iespējama divos gadījumos.

842

Pirmkārt, Lupin ienākšana tirgū ir iespējama, ja Servier atļauj tirgot savus produktus trešajai pusei, atsakās iesniegt patenta pieteikumu vai atsakās iesniegt lūgumu izdot rīkojumu, proti, apstākļos, kas ir atkarīgi no Servier rīcības brīvības, attiecībā uz kuru Lupin nav nekādas ietekmes. Šajā pirmajā gadījumā nevar uzskatīt, ka Lupin nolīguma 4.1. pantā paredzēto nosacījumu piemērošana liek apšaubīt netirgošanas noteikuma raksturu, kas pats par sevi ir ierobežojošs (skat. iepriekš 257. punktu), un a fortiori ka šo nosacījumu piemērošana veicina Lupin ienākšanu tirgū.

843

Otrkārt, Lupin ienākšana tirgū ir iespējama, ja Servier patenti tai neļauj iebilst pret šādu ienākšanu. Šajā gadījumā ar Lupin nolīguma 4.1. pantu netiek atļauta tāda Lupin ienākšana tirgū, kas būtu priekšlaicīga attiecībā pret joprojām spēkā esoša vai saistoša patenta sekām. Tas aprobežojas vienīgi ar spēkā esoša vai saistoša patenta neesamības sekām, tādējādi izvairoties no tā, ka netirgošanas noteikumam nebūtu nekādas saiknes ar šādu patentu un ka tādā gadījumā tam acīmredzami būtu pietiekama kaitējuma pakāpe normālai konkurences darbībai, lai tā iekļaušanu varētu kvalificēt par ierobežojumu mērķa dēļ (skat. turpmāk tekstā 877. punktu). Šajā otrajā gadījumā tātad nevar uzskatīt, ka 4.1. pantā paredzēto nosacījumu piemērošana liek apšaubīt netirgošanas noteikuma raksturu, kas pats par sevi ir ierobežojošs (skat. iepriekš 257. punktu), un a fortiori ka šo nosacījumu piemērošana veicina Lupin ienākšanu tirgū.

844

Netirgošanas noteikuma ierobežojošais raksturs tātad ir jākonstatē, neraugoties uz Lupin nolīguma 4.1. panta noteikumiem.

845

Iepriekš minēto secinājumu nevar atspēkot pārējie prasītāju izvirzītie argumenti.

846

Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka ar nolīgumu tika atļauta Lupin priekšlaicīga ienākšana tirgū, proti, ienākšana tirgū pirms patenta 947 spēkā esamības termiņa paredzamā beigu datuma. Šāda priekšlaicīga ienākšana samazinātu vai pat neitralizētu netirgošanas noteikuma konkurenci ierobežojošo raksturu.

847

Ir jānorāda – pat ja šāda interpretācija nav acīmredzama, ņemot vērā Lupin nolīguma 1.6. panta formulējuma sarežģītību, – ka varētu pieņemt, ka šis pants, to lasot kopā ar tā paša nolīguma 4.1. panta c) punktu, atļauj Lupin laist tirgū savus pašas produktus, ja ģenērisks “produkts”, kuru nav ražojusi Servier, ir laists tirgū, nepārkāpjot rīkojumu (un turklāt tā, ka netiek izskatīts Servier iesniegts lūgums izdot rīkojumu).

848

Jēdziens “produkts”, kā tas minēts Lupin nolīguma 4.1. panta c) punktā, ņemot vērā to, ka tas sākas ar lielo burtu, ir jāsaprot tajā nozīmē, par kādu puses ir vienojušās šī nolīguma A apsvērumā, jo tajā šis jēdziens parādās ar lielo burtu (skat. iepriekš 831. punktu).

849

Ņemot vērā Lupin nolīguma A apsvērumu, ar kuru, šķiet, ir izdarīta atsauce uz erbumīnu saturošiem produktiem, lai kāda būtu tā forma (skat. iepriekš 832. punktu), šī nolīguma 4.1. panta c) punktu, ja tajā ir atsauce uz produktiem, kas netiek tirgoti, pārkāpjot rīkojumu, varētu interpretēt kā tādu, kas attiecas uz produktiem, kuri satur citas formas, nevis alfa formas erbumīnu. Tādējādi nolīgumu varētu interpretēt kā tādu, ar ko tiek atļauta Lupin ienākšana tirgū pēc tam, kad trešā puse ir eventuāli laidusi tirgū ģenērisko perindoprilu, kas satur ne alfa formas erbumīnu.

850

Turklāt Lupin nolīguma A apsvēruma neviennozīmīgais formulējums rada arī neskaidrību attiecībā uz to, ka tā paša nolīguma 4.1. panta c) punktu, ja tajā ir atsauce uz produktiem, kas netiek tirgoti, pārkāpjot rīkojumu, varētu interpretēt kā tādu, kas attiecas arī uz produktiem, kuri nesatur erbumīnu (skat. iepriekš 833. punktu). Tad tas varētu likt secināt, ka ar nolīgumu tika atļauta Lupin ienākšana tirgū pēc tam, kad trešā puse ir eventuāli laidusi tirgū jebkādu ģenērisko perindoprilu sāls formā, tostarp, ja runa ir par citu sāli, nevis erbumīnu.

851

Līdz ar to varētu secināt, ka ar nolīgumu bija paredzēta Lupin pašas produktu laišana tirgū, šai ienākšanai esot priekšlaicīgai salīdzinājumā ar patenta 947 spēkā esamības paredzamo ilgumu, jo jebkurš gadījums, kurā trešā puse ir laidusi tirgū produktus, kas nesatur alfa formas erbumīnu, ņemot vērā to, ka tas nevarētu pārkāpt rīkojumu, kura nolūks ir aizsargāt šo patentu, savukārt atļautu Lupin ienākšanu tirgū ar saviem pašas produktiem.

852

Tomēr, ņemot vērā neskaidrības, kas attiecas uz Lupin nolīguma 1.6. un 4.1. panta apjomu un kas izklāstītas iepriekš 846.–850. punktā, Lupin varēja būt bažas, ka netirgošanas noteikums paliek piemērojams pēc tam, kad trešā puse ir laidusi tirgū ģenērisko perindoprilu ne alfa erbumīna formā vai ne erbumīna ģenērisko perindoprilu. Šādas šaubas varēja to atturēt no ienākšanas tirgū. Tam klāt nāk papildu neskaidrība attiecībā uz faktu, ka, pat pieņemot, ka tiktu izmantota plaša jēdziena “produkts” interpretācija (saskaņā ar kuru šajā jēdzienā būtu ietverti visi perindoprila sāļi), Servier tomēr varētu iesniegt lūgumu izdot rīkojumu, tostarp attiecībā uz produktu, kurš acīmredzami nepārkāpj nevienu no tās patentiem, it īpaši patentu 947, no kā izrietoši tiktu liegta Lupin nolīguma 4.1. panta c) punkta piemērošana līdz brīdim, kad šāds lūgums tiktu noraidīts.

853

Šajā ziņā turklāt var norādīt, ka attiecībā uz Francijas tirgu puses apmainījās vairākām vēstulēm par to, vai Sandoz ienākšana tirgū savukārt atļauj Lupin ienākšanu tajā. 2009. gada 17. marta vēstulē Lupin tādējādi jautāja Servier, vai tā iebilst pret tās ienākšanu Francijas tirgū. 2009. gada 31. marta vēstulē Servier vienīgi norādīja, ka Sandoz produkts nepārkāpj nevienu no tās patentiem. Pēc šīs atbildes Lupin bija spiesta 2009. gada 3. aprīļa vēstulē lūgt Servier precizējumus. Tā tostarp rakstīja šādi:

“Lupin nedomā, ka Servier būtu kāds pamatots iemesls iebilst tam, ka Lupin tirgo savu uz erbumīna perindoprila bāzes ražoto produktu Francijā tās vietējam/vietējiem partnerim/partneriem, ne arī tam, ka šis/šie Francijas partneris/partneri pārdod tālāk šo produktu. Jūsu 2009. gada 31. marta vēstule skaidri nenorāda, vai Servier nepiekrīt kādam no šiem punktiem. Ja Servier nepiekrīt, lūdzam iesniegt pilnīgu tās nostājas skaidrojumu līdz 2009. gada 9. aprīļa darbadienas beigām.”

854

Tādējādi pati šo Lupin vēstuļu esamība un pēdējās no tām saturs atklāj šīs neskaidrības attiecībā uz tās iespēju ienākt Francijas tirgū, nepārkāpjot nolīgumu.

855

Līdz ar to ir jākonstatē netirgošanas noteikuma ierobežojošais raksturs, lai kāda būtu Lupin nolīguma A apsvērumā izmantotā interpretācija, un tas tā vēl jo vairāk ir tādēļ, ka neskaidrības, kas izriet no nolīguma sarežģītības vai tā neskaidrā formulējuma, nedrīkst ļaut pusēm atbrīvoties no atbildības attiecībā uz konkurences tiesībām.