1

2016. gada 30. jūnijā prasītāja, mobile.de GmbH, iesniedza Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojam (EUIPO) Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar grozīto Padomes Regulu (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) (aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1001 (2017. gada 14. jūnijs) par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2017, L 154, 1. lpp.)).

2

Reģistrācijai pieteiktā preču zīme ir šāds grafisks apzīmējums:

3

Preces un pakalpojumi, attiecībā uz kuriem tika pieteikta preču zīmes reģistrācija, ietilpst 9., 12., 16., 25., 28., 35.–38., 41., 42. un 45. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām.

4

Ar 2016. gada 22. jūlija vēstuli EUIPO pārbaudītājs, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu (tagad Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts), izvirzīja iebildumus pret attiecīgās preču zīmes reģistrāciju saistībā ar konkrēto preču un pakalpojumu daļu, jo preču zīmei nepiemītot atšķirtspēja.

5

2016. gada 25. novembrī, atbildot uz minēto pārbaudītāja vēstuli, prasītāja sniedza apsvērumus, apstrīdēdama visus pārbaudītāja iebildumus.

6

Ar 2017. gada 23. marta vēstuli pārbaudītājs daļēji atsauca savus iebildumus attiecībā uz daļu no precēm un pakalpojumiem, kuri sākotnēji bija minēti tā 2016. gada 22. jūlija vēstulē. Prasītāja tika aicināta sniegt savus apsvērumus vai iesniegt citus pierādījumus, lai pierādītu attiecīgās preču zīmes izmantošanas rezultātā iegūto atšķirtspēju attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, saistībā ar kuriem pārbaudītājs uzturēja savus iebildumus. Prasītāja sniedza savus papildu apsvērumus 2017. gada 24. jūlijā.

7

Ar 2017. gada 3. oktobra lēmumu pārbaudītājs, piemērojot Regulas 2017/1001 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu un 42. panta 2. punktu, atteica attiecīgās preču zīmes reģistrāciju saistībā ar precēm un pakalpojumiem, kas bija minēti tā 2017. gada 23. marta vēstulē.

8

2017. gada 15. decembrī prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību EUIPO, prasot apcelt pārbaudītāja lēmumu tiktāl, ciktāl tas ir noraidījis attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.

9

2018. gada 16. februārī prasītāja iesniedza EUIPO divus dokumentus, vienā no kuriem bija ietverts lūgums ierobežot preču un pakalpojumu sarakstu, attiecībā uz kuriem sākotnēji bija pieteikta preču zīmes reģistrācija. Šis ierobežojuma lūgums attiecās uz visām precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pārbaudītājs bija atteicis reģistrāciju.

10

Tajā pašā dienā prasītāja iesniedza citu dokumentu ar nosaukumu “Rakstveida paziņojums, kurā izklāstīti apelācijas pamati/Paziņojums par preču zīmes reģistrācijas pieteikuma ierobežojumu”, kura pielikumā bija iekļauts iepriekš iesniegtais ierobežojuma lūgums.

11

2018. gada 6. aprīlī prasītājai pēc EUIPO lūguma bija no jauna jāiesniedz savs lūgums ierobežot to preču un pakalpojumu sarakstu, saistībā ar kuriem bija pieteikta attiecīgās preču zīmes reģistrācija, iesniedzot to citā formātā (PDF) un grozītā formā, bet joprojām ar tādu pašu saturu.

12

2018. gada 10. maijā apelācijas padomju kanceleja apstiprināja divu ierobežojuma lūgumu saņemšanu, kas bija iesniegti attiecīgi 2018. gada 16. februārī un 6. aprīlī.

13

Ar 2018. gada 6. jūnija vēstuli EUIPO informēja prasītāju, ka apelācijas sūdzība saskaņā ar Regulas 2017/1001 69. panta 2. punktu ir nodota Apelācijas ceturtajai padomei, jo pārbaudītājs to nav apmierinājis.

14

Ar 2018. gada 7. augusta lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas ceturtā padome saskaņā ar Regulas 2017/1001 68. panta 1. punkta trešo teikumu, lasot to kopsakarā ar Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2018/625 (2018. gada 5. marts), ar ko papildina Regulu 2017/1001 un atceļ Deleģēto regulu (ES) 2017/1430 (OV 2018, L 104, 1. lpp.) 23. panta 1. punkta d) apakšpunktu, noraidīja apelācijas sūdzību kā nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka otrais prasītājas 2018. gada 16. februārī iesniegtais dokuments ar nosaukumu “Rakstveida paziņojums, kurā izklāstīti apelācijas pamati/Paziņojums par preču zīmes reģistrācijas pieteikuma ierobežojumu” neatbilstot nepieciešamajiem kritērijiem, lai tas būtu paziņojums, kurā ir izklāstīts apelācijas pamatojums, saskaņā ar Deleģētās regulas 22. panta 1. punktu b) apakšpunktu.

15

Apelācijas padome norādīja, ka minētajā 2018. gada 16. februāra dokumentā prasītāja esot aprobežojusies ar atsauci uz pielikumu, kurā ir ietverts lūgums ierobežot to preču un pakalpojumu sarakstu, attiecībā uz kuriem tika pieteikta attiecīgās preču zīmes reģistrācija, lai paskaidrotu, ka šis ierobežojuma lūgums attiecas uz visām precēm un pakalpojumiem, saistībā ar kuriem pārbaudītājs bija atteicis reģistrāciju un kuri ir sūdzības priekšmets, un ka šī iemesla dēļ tā bija nolēmusi iesniegt lūgumu izbeigt lietu pirms nolēmuma pieņemšanas. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Apelācijas padome uzskatīja, ka šis dokuments neietver nekādu informāciju, kas būtu pamats pārbaudītāja lēmuma atcelšanai, un ka tādēļ apelācijas sūdzība ir jāatzīst par nepieņemamu. Tādējādi, tā kā līdz četru mēnešu termiņa, sākot no pārbaudītāja lēmuma paziņošanas dienas, izbeigšanās dienai nebija iesniegts neviens spēkā esošs rakstveida paziņojums, kurā būtu izklāstīti apelācijas pamati, Apelācijas padome konstatēja, ka šis lēmums ir kļuvis galīgs.

16

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

17

EUIPO pievienojas prasītājas prasījumiem, tostarp saistībā ar tiesāšanās izdevumiem.

18

Vispirms ir jānorāda, ka attiecībā uz EUIPO procesuālo nostāju tam nav pienākuma sistemātiski atbalstīt ikvienu apstrīdētu Apelācijas padomes lēmumu vai obligāti prasīt noraidīt visas prasības, kas ir celtas par šādu lēmumu, un nekas EUIPO neliedz atbalstīt prasītāja prasījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Peek & Cloppenburg/ITSB (Cloppenburg), T‑379/03, EU:T:2005:373, 22. punkts).

19

Šajā lietā EUIPO prasījumi ir pieņemami, ciktāl tie un to pamatojumam izvirzītie argumenti nepārsniedz prasītājas izvirzīto prasījumu un pamatu robežas.

20

Neraugoties uz lietas dalībnieku nostāju attiecībā uz šīs lietas būtību sakritību, prasībai nav zudis tās priekšmets. Neraugoties uz lietas dalībnieku savstarpējo vienošanos, Apelācijas padome apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā lietas pašreizējo stāvokli, nav ne grozījusi, ne atcēlusi, un EUIPO nav nedz tiesību to darīt pašam, nedz arī tas šajā sakarā var dot norādījumus apelācijas padomēm, kuru neatkarība ir atzīta Regulas 2017/1001 166. panta 7. punktā. Tātad Vispārējā tiesa nav atbrīvota no pienākuma pārbaudīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ņemot vērā pieteikumā par lietas ierosināšanu izvirzītos pamatus, un joprojām ir jāpieņem nolēmums pēc būtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 25. oktobris, Cloppenburg, T‑379/03, EU:T:2005:373, 28. un 29. punkts).

21

Lai pamatotu savu prasību, prasītāja izvirza četrus pamatus, pirmais no kuriem attiecas uz Regulas 2017/1001 49. panta 1. punkta pārkāpumu, otrais – uz šīs regulas 71. panta 1. punkta otrā teikuma pārkāpumu, trešais – uz Regulas 2017/1001 68. panta 1. punkta ceturtā teikuma, lasot to kopsakarā ar Deleģētās regulas 2018/625 23. panta 1. punkta d) apakšpunktu, pārkāpumu, un ceturtais – uz Regulas 2017/1001 68. panta 1. punkta ceturtā teikuma, lasot to kopsakarā ar Deleģētās regulas 2018/625 23. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pārkāpumu.

22

Ar pirmo pamatu prasītāja norāda, ka Apelācijas padome neesot ievērojusi tās tiesības ierobežot preču zīmes reģistrācijas pieteikumā iekļauto preču un pakalpojumu sarakstu atbilstoši Regulas 2017/1001 49. panta 1. punktam. Prasītāja uzskata, ka šīs tiesības uz ierobežošanu esot piemērojamas jebkurā procesa brīdī, tostarp procesā Apelācijas padomē. Tā kā tās lūgums esot iesniegts brīdī, kad pārbaudītāja lēmumam joprojām bija piemērojama apelācijas sūdzības apturošā iedarbība, Apelācijas padomei esot bijušas jāīsteno tās instances pilnvaras, kas ir pieņēmusi sākotnējo lēmumu, proti, pārbaudītāja pilnvaras, un esot bijis “jāiereģistrē” preču un pakalpojumu, attiecībā uz kuriem tika pieteikta attiecīgās preču zīmes reģistrācija, ierobežojums. Tā rezultātā Apelācijas padomei esot bijis jāsecina, ka minētā ierobežojuma rezultātā, kas atbilst precēm un pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem pārbaudītājs bija noraidījis reģistrācijas pieteikumu, sākotnējais lēmums vairs nerada nekādas sekas un ka par apelācijas sūdzību vairs nav jālemj.

23

EUIPO, būtībā apbalstīdams prasītājas argumentus, precizē, ka atbilstoši Deleģētās regulas 2018/625 27. panta 5. punktam Apelācijas padomei lēmums par lūgumu ierobežot norādīto preču un pakalpojumu sarakstu, ko preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs apelācijas procesā ir iesniedzis saskaņā ar Regulas 2017/1001 49. panta 1. punktu, esot jāpieņem – vēlākais – savā lēmumā par apelācijas sūdzību.

24

Par šo jautājumu ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas rezultātā Apelācijas padome kļūst par instanci, kas ir kompetenta lemt par preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Tā kā prasītāja kā preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja savu lūgumu ierobežot attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču un pakalpojumu sarakstu ir iesniegusi brīdī, kad pārbaudītāja lēmums par atteikumu reģistrēt šo preču zīmi bija apstrīdēts Apelācijas padomē, minētā Apelācijas padome ir kļuvusi kompetenta pieņemt lēmumu par šādu ierobežojuma lūgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. marts, Capella/EUIPO – Abus (APUS), T‑473/15, nav publicēts, EU:T:2017:174, 36. punkts).

25

Saistībā ar preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja tiesībām ierobežot savā preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču un pakalpojumu sarakstu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas 2017/1001 49. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējs “var jebkurā laikā atsaukt savu [Eiropas Savienības] preču zīmes pieteikumu vai ierobežot tajā ietverto preču un pakalpojumu sarakstu”.

26

Tātad saskaņā ar Regulas 2017/1001 49. panta 1. punktu Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču un pakalpojumu sarakstu ierobežošana var tikt veikta ikvienā brīdī un tādējādi – arī procesā Apelācijas padomē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. marts, APUS, T‑473/15, nav publicēts, EU:T:2017:174, 37. punkts).

27

Šajā lietā nav strīda par to, ka divi prasītājas 2018. gada 16. februārī iesniegtie dokumenti ir iesniegti pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas Apelācijas padomē un Regulas 2017/1001 68. panta 1. punkta pēdējā teikumā noteiktajā termiņā, lai iesniegtu rakstveida paziņojumu, kurā izklāstīti apelācijas sūdzības pamati. Tātad ierobežojuma lūgums ir iesniegts procesā Apelācijas padomē atbilstoši šīs regulas 49. panta 1. punktam.

28

Deleģētās regulas 2018/625 27. panta 5. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka Apelācijas padome par šādu ierobežojuma lūgumu, kas ir iesniegts saskaņā ar Regulas 2017/1001 49. pantu, lemj, vēlākais, savā lēmumā par apelāciju. Šis pienākums pieņemt lēmumu par šādu ierobežojuma lūgumu Apelācijas padomei ir neatkarīgi no tā, vai rakstveida paziņojums, kurā izklāstīti apelācijas pamati, ir iesniegts saskaņā ar Deleģētās regulas 2018/625 22. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

29

Tādējādi, tā kā prasītāja lūgumu ierobežot attiecīgās preču zīmes reģistrācijas pieteikumā norādīto preču un pakalpojumu sarakstu atbilstoši Regulas 2017/1001 49. panta 1. punktam bija iesniegusi pirms šīs regulas 68. panta 1. punkta pēdējā teikumā noteiktā termiņa rakstveida paziņojuma, kurā izklāstīti apelācijas sūdzības pamati, iesniegšanai beigām, Apelācijas padomei tas bija jāizskata.

30

Tātad, noraidīdama apelācijas sūdzību kā nepieņemamu tādēļ, ka prasītājas iesniegtais 2018. gada 16. februāra dokuments “Rakstveida paziņojums, kurā izklāstīti apelācijas pamati/Paziņojums par preču zīmes reģistrācijas pieteikuma ierobežojumu” neatbilda kritērijiem, lai tas būtu pieņemams kā rakstveida paziņojums, kurā izklāstīti apelācijas pamati, Apelācijas padome nav lēmusi par prasītājas iesniegto lūgumu ierobežot preču un pakalpojumu sarakstu, tādējādi pārkāpjot Regulas 2017/1001 49. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar Deleģētās regulas 2018/625 27. panta 5. punktu.

31

Līdz ar to pirmais pamats ir jāapmierina, un tādējādi apstrīdētais lēmums ir jāatceļ pilnībā, un nav jāizvērtē trīs pārējie prasītājas izvirzītie pamati.

32

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā EUIPO spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas un EUIPO prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

nospriež: