1

Prasītājs, Ammar Sharif, ir sīriešu uzņēmējs.

2

Stingri nosodot miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā, un aicinot Sīrijas iestādes atturēties no spēka pielietošanas, Eiropas Savienības Padome 2011. gada 9. maijā pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2011, L 121, 11. lpp.). Ņemot vērā situācijas nopietnību, Padome noteica ieroču embargo, iekšējām represijām izmantojama aprīkojuma eksporta aizliegumu, ierobežojumus ieceļošanai Eiropas Savienībā, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu noteiktām personām un vienībām, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.

3

Par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem atbildīgās personas, kā arī ar tām saistītās fiziskās un juridiskās personas un vienības ir minētas Lēmuma 2011/273 pielikumā. Saskaņā ar šā lēmuma 5. panta 1. punktu pēc priekšlikuma, kas saņemts no dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padome izstrādā un groza pielikumā iekļauto sarakstu.

4

Tā kā daži pret Sīrijas Arābu Republiku noteiktie ierobežojošie pasākumi ietilpst LESD piemērošanas jomā, Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 442/2011 (2011. gada 9. maijs) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV 2011, L 121, 1. lpp.). Šī regula būtībā ir identiska Lēmumam 2011/273, taču tajā ir paredzētas iespējas atbrīvot iesaldētos līdzekļus. To personu, vienību un struktūru saraksts, kuras vai nu ir atzītas par atbildīgām saistībā ar aplūkotajām represijām, vai ir saistītas ar atbildīgajām personām, kas ir atrodams minētās regulas II pielikumā, ir identisks Lēmuma 2011/273 pielikumā esošajam sarakstam. Saskaņā ar Regulas Nr. 442/2011 14. panta 1. un 4. punktu, ja Padome nolemj fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai piemērot tajā minētos pasākumus, tā attiecīgi groza II pielikumu, turklāt regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos tā pārskata II pielikumā iekļauto sarakstu.

5

Ar Lēmumu 2011/782/KĀDP (2011. gada 1. decembris) par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273 (OV 2011, L 319, 56. lpp.) Padome, ņemot vērā situācijas nopietnību Sīrijā, uzskatīja, ka ir jāpiemēro papildu ierobežojoši pasākumi. Skaidrības labad ar Lēmumu 2011/273 noteiktie pasākumi un papildu pasākumi tika iekļauti vienā tiesību aktā. Lēmuma 2011/782 18. pantā ir paredzēti ierobežojumi ieceļošanai Savienības teritorijā un 19. pantā – tā I pielikumā minēto personu un vienību līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana.

6

Regula Nr. 442/2011 tika aizstāta ar Padomes Regulu (ES) Nr. 36/2012 (2012. gada 18. janvāris) par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu Nr. 442/2011 (OV 2012, L 16, 1. lpp.).

7

Ar Padomes Lēmumu 2012/739/KĀDP (2012. gada 29. novembris) par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV 2012, L 330, 21. lpp.) attiecīgie ierobežojošie pasākumi tika iekļauti vienā tiesību aktā.

8

Padomes Lēmums 2012/739 tika aizstāts ar Padomes Lēmumu 2013/255/KĀDP (2013. gada 31. maijs) par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV 2013, L 147, 14. lpp.). Lēmums 2013/255 tika pagarināts līdz 2015. gada 1. jūnijam ar Padomes Lēmumu 2014/309/KĀDP (2014. gada 28. maijs), ar ko groza Lēmumu 2013/255 (OV 2014, L 160, 37. lpp.).

9

Padome 2015. gada 12. oktobrī pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2015/1836, ar ko groza Lēmumu 2013/255 (OV 2015, L 266, 75. lpp.). Tajā pašā dienā tā pieņēma Regulu (ES) 2015/1828, ar ko groza Regulu Nr. 36/2012 (OV 2015, L 266, 1. lpp.).

10

Lēmuma 2015/1836 6. apsvērumā ir noteikts: “Padome ir izvērtējusi, ka Sīrijas režīma īstenotās stingrās ekonomikas kontroles dēļ centrālās tādu vadošo uzņēmēju aprindas, kas darbojas Sīrijā, savu statusu spēj saglabāt vienīgi cieši sadarbojoties ar režīmu un saņemot tā atbalstu, kā arī to ietekmējot”, un “Padome uzskata, ka tai būtu jāparedz ierobežojošie pasākumi – noteikt ieceļošanas ierobežojumus un visu to līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, kas ir minēto vadošo uzņēmēju, kuri darbojas Sīrijā, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē un kurus Padome ir apzinājusi un iekļāvusi I pielikumā sniegtajā sarakstā, lai tiem neļautu sniegt materiālu vai finansiālu atbalstu režīmam un lai, izmantojot viņu ietekmi, palielinātu spiedienu uz pašu režīmu, liekot tam manīt represiju politiku.”

11

Lēmuma 2013/255 27. un 28. panta redakcija tika grozīta ar Lēmumu 2015/1836. Šajos pantos kopš šī laika ir paredzēti ierobežojumi ieceļošanai vai ceļošanai tranzītā dalībvalstu teritorijā, kā arī “vadošo uzņēmēju, kuri darbojas Sīrijā”, līdzekļu iesaldēšana, izņemot, ja “ir pietiekama informācija, ka [šīs personas] nav vai vairs nav saistītas ar režīmu vai to vairs neietekmē, vai nerada reālu apiešanas risku”.

12

Ar Īstenošanas lēmumu (KĀDP) 2016/1897 (2016. gada 27. oktobris), ar ko īsteno Lēmumu 2013/255 (OV 2016, L 293, 36. lpp.), Padome grozīja Lēmumu 2013/255, it īpaši, lai piemērotu attiecīgos ierobežojošos pasākumus citām personām un struktūrām, kuru vārdi un nosaukumi tika pievienoti sarakstam, kas ietverts šā pēdējā minētā lēmuma pielikumā. Šī pielikuma A tabulas saraksta 212. rindā tika iekļauts prasītāja vārds, kā arī viņa vārda iekļaušanas attiecīgajā sarakstā datums, konkrētajā gadījumā – 2016. gada 28. oktobris, un šāds pamatojums:

“Svarīgs uzņēmējs, kas darbojas Sīrijā un kas ir aktīvs banku, apdrošināšanas un viesmīlības nozarēs. Byblos Bank Syria partneris dibinātājs, lielākais akcionārs Unlimited Hospitality Ltd un valdes loceklis Solidarity Alliance Insurance Company un Al‑Aqueelah Takaful Insurance Company.”

13

2016. gada 27. oktobrī Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/1893, ar ko īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV 2016, L 293, 25. lpp.). Šīs īstenošanas regulas pielikuma A tabulā prasītāja vārds ir ietverts ar to pašu informāciju un pamatojumu, kas norādīts Īstenošanas lēmumā 2016/1897.

14

2016. gada 28. oktobrī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu to personu ievērībai, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kas paredzēti Lēmumā 2013/255 un Regulā Nr. 36/2012 (OV 2016, C 398, 4. lpp.).

15

Padome 2017. gada 29. maijā pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2017/917, ar ko groza Lēmumu 2013/255 (OV 2017, L 139, 62. lpp.). Ar Lēmuma 2017/917 1. pantu tika grozīts Lēmuma 2013/255 34. pants, lai noteiktu šī pēdējā lēmuma pielikumā paredzēto ierobežojošo pasākumu pagarinājumu līdz 2018. gada 1. jūnijam. Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2017/917 2. pantu piecdesmit pieci vārdi un nosaukumi, kas ietverti šī pēdējā minētā lēmuma I pielikumā attiecībā uz citām personām, nevis prasītāju, ir tikuši grozīti. Visbeidzot, saskaņā ar Lēmuma 2017/917 3. pantu tas stājās spēkā tā publicēšanas dienā.

16

Tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2017/907, ar ko īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV 2017, L 139, 15. lpp.). Saskaņā ar šīs īstenošanas regulas 1. pantu Regulas Nr. 36/2012 II pielikums tika grozīts, ņemot vērā ar Lēmumu 2017/917 izdarītos grozījumus Lēmuma 2013/255 I pielikumā. Saskaņā ar šīs īstenošanas regulas 2. pantu tā stājās spēkā tā publicēšanas dienā.

17

2018. gada 28. maijā Padome pieņēma Lēmumu (KĀDP) 2018/778, ar ko groza Lēmumu 2013/255 (OV 2018, L 131, 16. lpp.). Ar Lēmuma 2018/778 1. pantu tika grozīts Lēmuma 2013/255 34. pants, lai noteiktu šī pēdējā minētā lēmuma pielikumā paredzēto ierobežojošo pasākumu pagarinājumu līdz 2019. gada 1. jūnijam. Turklāt saskaņā ar Lēmuma 2018/778 2. pantu trīsdesmit četri vārdi un nosaukumi, kas ietverti šī pēdējā minētā lēmuma I pielikumā attiecībā uz citām personām, nevis prasītāju, ir tikuši grozīti. Visbeidzot, saskaņā ar Lēmuma 2018/778 3. pantu tas stājās spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas.

18

Tajā pašā dienā Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/774, ar ko īsteno Regulu Nr. 36/2012 (OV 2018, L 131, 1. lpp.). Saskaņā ar šīs īstenošanas regulas 1. pantu Regulas Nr. 36/2012 II pielikums tika grozīts, ņemot vērā ar Lēmumu 2018/778 izdarītos grozījumus Lēmuma 2013/255 I pielikumā. Saskaņā ar šīs īstenošanas regulas 2. pantu tā stājās spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas.

19

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 4. janvārī, prasītājs cēla šo prasību, kas vērsta pret Īstenošanas lēmumu 2016/1897 un Īstenošanas regulu 2016/1893.

20

2017. gada 3. aprīlī Padome iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā.

21

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 31. martā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 28. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Komisija savu iebildumu rakstu iesniedza 2017. gada 22. jūnijā. Prasītājs noteiktajā termiņā iesniedza apsvērumus par šo rakstu.

22

2017. gada 19. maijā prasītājs un 2017. gada 27. jūnijā Padome iesniedza attiecīgi repliku un atbildes rakstu uz repliku.

23

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 3. augustā, prasītājs grozīja savu prasības pieteikumu, lai papildus panāktu arī Lēmuma 2017/917 un Īstenošanas regulas 2017/907 atcelšanu.

24

Veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu, Vispārējā tiesa 2018. gada 27. februārī lūdza Padomei iesniegt dažu dokumentu lasāmu versiju. Pēdējā minētā atbildēja uz attiecīgo lūgumu 2018. gada 9. martā.

25

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 11. jūnijā, prasītājs grozīja savu prasības pieteikumu, lai panāktu arī Lēmuma 2018/778 un Īstenošanas regulas 2018/774 atcelšanu.

26

Veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu, Vispārējā tiesa 2018. gada 15. jūnijā un 28. septembrī lūdza Padomei iesniegt dokumentus. Pēdējā minētā izpildīja Vispārējās tiesas lūgumu attiecīgi 2018. gada 20. jūnijā un 3. oktobrī.

27

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

28

Prasības pieteikumā prasītājs izvirzīja atlīdzības prasījumus, pamatojoties uz LESD 340. panta otro daļu, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, ko atbilstoši viņa apgalvojumam viņš ir cietis no tā, ka viņa vārds tika ietverts apstrīdētajos aktos. Replikā prasītājs atteicās no šiem prasījumiem tāpēc, ka nebija spējīgs iesniegt detalizētus pierādījumus par nodarīto zaudējumu apmēru.

29

Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

30

Komisijas, kura atbalsta Padomi, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

31

Tiesas sēdē Komisija ir atteikusies no sava otrā prasījuma.

35

Savas prasības atbalstam prasības pieteikumā prasītājs izvirza divus pamatus, pirmo – par kļūdu tiesību piemērošanā un kļūdu vērtējumā un otro – par tiesību uz īpašumu, samērīguma principa, uzņēmējdarbības brīvības un tiesību uz reputāciju pārkāpumu. Procesuālajos rakstos par prasījumu grozījumiem viņš izvirza arī trešo pamatu, kas formāli attiecas uz tiesību uz aizstāvību, tiesību uz labu pārvaldību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu.

36

Vispārēja tiesa uzskatīja, ka, ciktāl argumenti, kas izvirzīti procesuālajos rakstos par prasījumu grozījumiem norādītā trešā pamata atbalstam, patiesībā attiecas uz kļūdu vērtējumā, nevis uz procesuālo tiesību pārkāpumu, šis pamats ir jāskata kā tāds, kas attiecas uz šādu kļūdu, un ka tas tiks skatīts kopā ar pirmo pamatu.

37

Turklāt – pakārtoti – prasītājs izvirzīja ceturto pamatu, kas attiecas uz iebildi par prettiesiskumu, saskaņā ar kuru Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 28. panta 2. punkta a) apakšpunktā un Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1.a punkta a) apakšpunktā paredzētais kritērijs iekļaušanai sarakstā esot nesamērīgs ar apstrīdētajos aktos izvirzītiem mērķiem un tas esot jāatzīst par viņam nepiemērojamu.

38

Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu vispirms pārbaudīt pirmo un trešo pamatu kopā, pēc tam otro pamatu un visbeidzot ceturto pamatu attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, ko prasītājs izvirzījis pakārtoti.

[..]

86

Pakārtoti prasītājs saskaņā ar LESD 277. pantu izvirza iebildi par prettiesiskumu attiecībā uz Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 28. panta 2. punkta a) apakšpunktā un Regulas 36/2012, kas grozīta ar Regulu Nr. 2015/1828 15. panta 1.a punkta a) apakšpunktā paredzēto kritēriju iekļaušanai sarakstā attiecībā uz “vadošo uzņēmēju, kuri darbojas Sīrijā” kategoriju. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka šis kritērijs esot nesamērīgs salīdzinājumā ar apstrīdētājos aktos izvirzītajiem leģitīmiem mērķiem un līdz ar to tas esot jāatzīst par nepiemērojamu attiecībā uz viņu, ja tas tiek interpretēts tādējādi, ka tas pieļauj attiecināt to uz visām personām – “vadošajiem uzņēmējiem, kuri darbojas Sīrijā” neatkarīgi no zināšanām par to, vai pastāv saistība starp šo personu un Sīrijas režīmu.

87

Šajā saistībā prasītājs apstrīd, pirmām kārtām, strīdīgā ierakstīšanas kritērija saderīgumu ar samērīguma principu. Viņš norāda, ka kritērija apjoms un patvaļīgs raksturs, kas izrietot no interpretācijas, kuru viņš apstrīd, pārsniedzot tā robežas, kas būtu atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu apstrīdēto aktu mērķus. Turklāt viņš apgalvo, pirmkārt, ka viņa apstrīdētais kritērijs esot jāinterpretē atbilstoši ierobežojošo pasākumu priekšmetam un nolūkam un, otrkārt, ka, ņemot vērā ierobežojošo pasākumu represīvo raksturu un postošo ietekmi, kuru tie nodara reputācijai un saimnieciskai darbībai, ko veic persona, kuru skar šie pasākumi, personu iekļaušana sarakstā uz tādā mērā patvaļīgā pamata neesot attaisnojama un vēl jo mazāk samērīga.

88

Prasītājs uzsver, otrām kārtām, ka atbilstoši Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 28. panta 3. punktam un Regulas Nr. 36/2012, kas grozīta ar Regulu 2015/1828, 15. panta 1.a punktam kritērijam iekļaušanai attiecīgajā sarakstā esot uzstādīts priekšnoteikums, ka pastāv pietiekama saikne starp kategoriju “vadošie uzņēmēji, kas veic viņu darbību Sīrijā” un Sīrijas režīmu. Prasītāja ieskatā, Padome nevarot attaisnot šī kritērija patvaļīgo raksturu, uzskatot, ka personai, kuru skar ierobežojošie pasākumi, ir iespēja pierādīt, ka tā nav saistīta ar Sīrijas režīmu, ņemot vērā to, ka pēdējai minētajai nevarot prasīt iesniegt negatīvu pierādījumu par to, ka attiecīgais kritērijs nav izpildīts.

89

Padome apstrīd prasītāja izvirzīto iebildi par prettiesiskumu, norādot, pirmkārt, ka pēdējā minētā vārda iekļaušana sarakstā esot notikusi iesniegto pierādījumu individuālā novērtējuma rezultātā un, otrkārt, ka saskaņā ar 2015. gada 21. aprīļa spriedumu Anbouba/Padome (C‑630/13 P, EU:C:2015:247) tai esot paredzēta plaša rīcības brīvība, lai noteiktu vispārīgus kritērijus iekļaušanai sarakstā. Turklāt Padome apgalvo, ka ar Lēmumu 2013/255 ieviestā prezumpcija balstoties uz juridisko pamatoju un esot samērīga un atspēkojama.

90

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru samērīguma princips, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu to, kas ir atbilstošs un vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos mērķus. Tātad, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie apgrūtinājumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Ezz u.c./Padome, T‑256/11, EU:T:2014:93, 205. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Turpinājumā jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru iestādes var izmantot prezumpcijas, kas atspoguļo administratīvajai vadībai, kurai ir uzlikts pierādīšanas pienākums, doto iespēju izdarīt secinājumus, pamatojoties uz vispārīgiem no pieredzes un no tipiskas notikumu gaitas izrietošiem konstatējumiem (pēc analoģijas un šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija, C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 60.–63. punkts, un ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā T‑Mobile Netherlands u.c., C‑8/08, EU:C:2009:110, 87.–89. punkts).

92

Turklāt no judikatūras izriet, ka prezumpcija, pat ja tā ir grūti atspēkojama, ir pieņemamās robežās, ciktāl tā ir samērīga ar sasniedzamo leģitīmo mērķi, ir dota iespēja iesniegt pierādījumus par pretējo un ir nodrošinātas tiesības uz aizstāvību (skat. spriedumu, 2011. gada 29. septembris, Elf Aquitaine/Komisija, C‑521/09 P, EU:C:2011:620, 62. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punktā nav noteikts aizliegums piemērot faktu vai tiesību prezumpcijas, taču dalībvalstīm ir pienākums iekļaut tās saprātīgās robežās, ņemot vērā problēmas smagumu un nodrošinot tiesības uz aizstāvību (ECT, 1988. gada 7. oktobris, Salabiaku pret Franciju, CE:ECHR:1988:1007JUD 001051983).

93

Visbeidzot, ir jākonstatē, ka no Lēmuma 2015/1836 1.–6. apsvēruma izriet – tā kā ar Lēmumā 2011/273 pieņemtajiem ierobežojošiem pasākumiem nebija iespējams izbeigt Sīrijas režīma veiktās represijas pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, Padome, ņemot vērā situācijas nopietnību Sīrijā, atbilstoši LES 29. pantam nolēma uzturēt spēkā ieviestos ierobežojošos pasākumus un nodrošināt to efektivitāti, tos izvēršot vēl vairāk un vienlaikus tajos saglabājot savu mērķtiecīgo un diferencēto pieeju, kā arī paturot prātā humānos apstākļus, kādos atrodas Sīrijas iedzīvotāji.

94

Nolūkā sasniegt šos mērķus un Sīrijas režīma īstenotās stingrās ekonomikas kontroles dēļ Padome ir uzskatījusi, pirmkārt, ka pašreizējais režīms nespēj pastāvēt bez uzņēmumu vadītāju atbalsta un, otrkārt, ka ierobežots “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, loks ir varējis paturēt savu statusu, tikai pateicoties ciešai saiknei ar Sīrijas režīmu un tā atbalstam, kā arī tajā īstenotajai ietekmei. Līdz ar to, kā tas arī tika norādīts šī sprieduma 56. punktā, Padome ir piemērojusi prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu attiecībā uz “vadošajiem uzņēmējiem, kas darbojas Sīrijā”.

95

Proti, kā to paredz Lēmuma 2013/255, kas grozīts ar Lēmumu 2015/1836, 27. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 28. panta 2. punkta a) apakšpunkts, uz personām, kuras ietilpst kategorijā “vadošie uzņēmēji, kas darbojas Sīrijā”, no attiecīgā laika attiecas šajā lēmumā ietvertie ierobežojošie pasākumi. Turklāt atbilstoši šī paša lēmuma 27. panta 3. punktam un 28. panta 3. punktam ierobežojošie pasākumi uz šīm personām nebūtu jāattiecina vai nebūtu jāturpina attiecināt, ja ir pietiekama informācija, ka tās nav vai vairs nav saistītas ar režīmu vai to vairs neietekmē, vai nerada reālu apiešanas risku.

96

Šajā lietā ir jāpārbauda, vai strīdīgais kritērijs iekļaušanai sarakstā ir saderīgs ar samērīguma principu.

97

Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka strīdīgais iekļaušanas kritērijs ir nepieciešams un atbilstošs, lai sasniegtu Lēmumā 2013/255 un Regulā Nr. 36/2012 izvirzīto mērķi stingri nosodīt un izbeigt Al‑Assad un viņa režīma veiktās vardarbīgas represijas pret Sīrijas civiliedzīvotājiem. Šajā ziņā, no vienas puses, ir jānorāda, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība, lai vispārīgā un abstraktā veidā noteiktu juridiskos kritērijus un kārtību ierobežojošo pasākumu pieņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 120. punkts). No otras puses, ir jākonstatē, ka strīdīgo iekļaušanas kritēriju Padome ieviesa 2015. gadā tādēļ, ka par spīti ierobežojošo pasākumu ieviešanai, lai radītu spiedienu uz Sīrijas režīmu četru gadu laikā, proti, no 2011. gada maija, represijas pret Sīrijas civiliedzīvotājiem turpinājās. Turklāt Sīrijas režīma īstenotās stingrās ekonomikas kontroles dēļ līdzekļu un ekonomisko resursu, kas pieder personām, kuras ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, iesaldēšana, kavētu to, ka šī personu kategorija turpinātu sniegt materiālu vai finansiālu atbalstu Sīrijas režīmam un, ievērojot tās ietekmi, palielinātu spiedienu uz režīmu, lai tas mainītu savu represīvo politiku. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, līdzekļu iesaldēšanai ir nepieciešamais raksturs, lai varētu izdarīt spiedienu uz Sīrijas režīmu, lai izbeigtu represijas pret Sīrijas iedzīvotājiem vai mazinātu tās, un tāpēc tā ir nepieciešama un piemērota, lai nodrošinātu pasākumu efektivitāti, kas pieņemti pret šo personu kategoriju.

98

Otrām kārtām, attiecībā uz attiecīgā iekļaušanas kritērija pietiekamo raksturu izvirzīto mērķu sasniegšanai, ir jāuzskata, ka tad, ja apstrīdētie akti neatteiktos uz personām, kuras ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā, šie mērķi varētu netikt sasniegti, jo šī personu kategorija sniedz Sīrijas režīmam būtisku materiālo un finansiālo atbalstu. Proti, attiecīgā iekļaušanas kritērija noteikšana ir pret Sīrijas iedzīvotājiem vērsto represiju, par spīti ierobežojošo pasākumu pieņemšanai no 2011. gada, sekas. Turklāt šī kritērija ietveršana Lēmumā 2015/1836 un Regulā 2015/1828 ir jurisprudences attīstības rezultāts, kas mudina Padomi uzlabot kritērijus, ļaujot efektīvi sasniegt ar attiecīgo tiesisko regulējumu izvirzītos mērķus. Ņemot vērā šos apsvērumus, apstrīdētais iekļaušanas kritērijs šķiet pietiekams šo mērķu sasniegšanai.

99

Trešām kārtām, kas attiecas uz prasītājam sagādātajām neērtībām, no judikatūras izriet, ka pamattiesības nav absolūtas prerogatīvas un ka to izmantošanā var tikt noteikti ar Savienības izvirzītiem vispārējo interešu mērķiem attaisnoti ierobežojumi. Tātad jebkurš ekonomiskā vai finansiālā rakstura ierobežojošs pasākums, lai arī kāds būtu iekļaušanas kritērijs, uz kura pamata šis pasākums ir uzlikts, pēc definīcijas ietver sekas, kas atstāj ietekmi uz personas, kuras vārds iekļauts attiecīgajos sarakstos, dažām pamattiesībām. Ar strīdīgo tiesisko regulējumu izvirzīto mērķu būtiskais raksturs ļauj attaisnot negatīvas, attiecībā uz dažiem uzņēmējiem – pat ievērojamas sekas.

100

Noslēgumā ir jāpabauda, vai Padomes ieviestā prezumpcija par saikni ar Sīrijas režīmu, kas piemērojama attiecībā uz personām, kuras ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā, nav acīmredzami nesamērīga.

101

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka Padome ir pilnvarota noteikt iekļaušanas vispārīgos kritērijus, pamatojoties uz kopējiem pieredzes konstatējumiem, kas norādīti šī sprieduma 2. un turpmākajos punktos, un no tā izdarīt juridiskās sekas.

102

Šajā lietā, nosakot apstrīdēto iekļaušanas kritēriju, Padome uzskatīja, kā tas norādīts šī sprieduma 56. un 94. punktā, ka fakts, ka [persona ir] “vadošais uzņēmējs, kas darbojas Sīrijā”, nozīmē saiknes esamību ar Sīrijas režīmu.

103

Tālāk – ir jāatgādina, ka nošķiramas ir atspēkojamas un neatspēkojamas tiesību prezumpcijas. Proti, tiesību prezumpcija ir uzskatāma par vienkāršu jeb atspēkojamu, ja to var atspēkot ar pretēju pierādījumu, savukārt prezumpcija ir uzskatāma par absolūtu jeb neatspēkojamu, ja to nevar atspēkot ar jebkādu pretēju pierādījumu.

104

Šajā ziņā ir jānoskaidro, vai saskaņā ar šī sprieduma 92. punktā minēto judikatūru prezumpcija par saikni ar Sīrijas režīmu attiecībā uz “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategoriju ir iekļauta saprātīgās robežās, vai tā var vai nevar tikt atspēkota ar pretējo pierādījumu un vai ir saglabātas tiesības uz aizstāvību.

105

Pirmām kārtām, ir svarīgi konstatēt, ka, ņemot vērā, vispirms, Sīrijas režīma autoritāro raksturu, tad savstarpējo saistību, kas ir izveidojusies starp uzņēmējdarbības sektoru un Sīrijas režīmu Al‑Assad uzsāktā ekonomikas liberalizācijas procesa rezultātā, un, visbeidzot, valsts veikto Sīrijas ekonomikas stingro kontroli, Padome par vispārīgu no pieredzes izrietošu konstatējumu varēja uzskatīt to, ka personas, kas ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā, varēja saglabāt savu statusu, pateicoties tikai ciešajai saiknei ar Sīrijas režīmu. Šajā ziņā ir jāuzskata, ka ir saprātīgi prezumēt, ka personai, kas ietilpst šajā kategorijā, ir saistība ar Al‑Assad režīmu, kas tai ļauj attīstīt savu uzņēmējdarbību un gūt labumu no šī režīma politikas.

106

Ir jānorāda, otrām kārtām, kā tas tika darīts šī sprieduma 56. un 94. punktā, ka Padome ir noteikusi atspēkojamu prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu attiecībā uz personām, kuras ietilpst “vadošo uzņēmēju, kas darbojas Sīrijā”, kategorijā. Proti, šajā kategorijā ietilpstošo personu vārdi un nosaukumi netiek iekļauti, ja ir noskaidrots, ka pēdējās minētās nav vai vairs nav saistītas ar režīmu vai to nekādi neietekmē, vai nerada reālu apiešanas risku. Tomēr ir jākonstatē, kā tas ir norādīts šī sprieduma 67. punktā, ka prasītājs nebija iesniedzis nevienu dokumentu, lai pierādītu, ka viņš atrodas šādā situācijā.

107

Tātad prasītājam, lai apstrīdētu strīdīgo prezumpciju, bija jāiesniedz tādi pierādījumu elementi, lai, pirmkārt, iebilstu pret to, ka viņš ir “vadošais uzņēmējs, kas darbojas Sīrijā”, un lai, otrkārt, pierādītu pretējo, proti, ka viņš nav vai vairs nav saistīts ar Al‑Assad režīmu vai to nekādi neietekmē, vai nerada reālu apiešanas risku.

108

Prasītājam, lai pierādītu savas saiknes ar Sīrijas režīmu neesamību un arī to, ka šī prezumpcija nevar tikt piemērota, un panāktu sava vārda izslēgšanu no strīdīgajiem sarakstiem, ir bijusi iespēja iesniegt tādas netiešas norādes vai pierādījumus, ar ko var apstrīdēt attiecībā uz viņu sniegto pamatojumu, balstoties it īpaši uz faktiem un informāciju, kura ir tikai viņa rīcībā un kura norāda, ka viņš nav vai vairs nav Padomes iesniegtā pamatojuma rakstā minēto sabiedrību valdes loceklis, ka viņš nav vai vairs nav minēto sabiedrību akciju turētājs vai ka pēdējās minētās nav ietekmīgas Sīrijas ekonomikai un līdz ar to – ka viņa dalība šajās sabiedrībās nevar radīt reālu apiešanas risku.

109

Trešām kārtām, ir jāatgādina – tā kā tādiem pasākumiem kā apstrīdētie akti ir būtiska ietekme uz attiecīgo personu tiesībām un brīvībām, Padomei ir pienākums ievērot šo personu tiesības uz aizstāvību, norādot viņu vārdu ierakstīšanas iemeslus attiecīgajā sarakstā kopā ar lēmumu vai tūlīt pēc tā pieņemšanas un ļaujot tām iesniegt savus apsvērumus vēlākais pirms otra lēmuma attiecībā uz šīm personām pieņemšanas un tādējādi attiecīgajā gadījumā atspēkot konkrēto prezumpciju, norādot apstākļus, kas ir saistīti ar viņu personisko situāciju un kas liecina par labu lēmuma pieņemšanai, nepieņemšanai vai tam, lai šim lēmumam būtu tāds vai citāds saturs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 61.–67. punkts). Šajā ziņā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka Padome ar 2016. gada 19. decembra vēstuli ir nosūtījusi prasītājam pierādījumus, kā arī dalībvalsts iesniegto priekšlikumu, uz kura pamata viņa vārds tika iekļauts apstrīdētājiem aktiem pievienotajos sarakstos. Līdz ar to Padome piedāvāja prasītājam iespēju iesniegt pierādījumu par to, ka par spīti nopietnu norāžu pastāvēšanai, kas viņu liek iekļaut to personu kategorijā, uz kuru attiecas attiecīgais iekļaušanas kritērijs, viņš tomēr nav saistīts ar Sīrijas režīmu. Līdz ar to ir jāuzskata, ka prasītāja tiesības uz aizstāvību tika ievērotas.

110

No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētais iekļaušanas kritērijs ir saderīgs ar samērīguma principu un tam nav patvaļīga rakstura, ciktāl Padome šajā spriedumā norādītā konteksta ietvaros ir ietvērusi šo kritēriju Lēmumā 2015/1836 un Regulā 2015/1828 veidā, kas ir pamatots un samērīgs ar tiesiskajā regulējumā, kurš paredz ierobežojošos pasākumus pret Sīriju, izvirzītiem mērķiem, saglabājot attiecīgām personām iespēju atspēkot prezumpciju par saikni ar Sīrijas režīmu.

111

Līdz ar to prasītāja izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir jānoraida kā nepamatota bez nepieciešamības lemt par tās pieņemamību, ko apstrīd Komisija.

[..]

113

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

114

Šajā gadījumā, tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs un Padome šajā sakarā ir izvirzījusi prasījumu, tam jāpiespriež ir atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Turklāt kā iestāde, kas iestājusies lietā, Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež: