182

Prasītājs apgalvo, ka viņa pārbaudes laiks pārsniedza maksimālo 15 mēnešu termiņu, kas atļauts Civildienesta noteikumu 34. pantā, un ka šīs pārsniegšanas dēļ būtu atceļams lēmums par neapstiprināšanu amatā un viņš būtu jāapstiprina amatā. Prasītājs uzskata, ka 7 mēneši, kuru laikā viņam bija slimības atvaļinājums, neietekmē pārbaudes laika aprēķinu, līdz ar to viņa pārbaudes laiks ir ildzis 16,5 mēnešus, nevis Civildienesta noteikumu 34. pantā maksimāli pieļautos 15 mēnešus.

183

Turklāt prasītājs uzskata, ka gan lēmums par neapstiprināšanu amatā, gan pirmais ziņojums par pārbaudes laiku tika pieņemti pēc pārbaudes laika beigām un tas esot Civildienesta noteikumu 34. panta pārkāpums. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa nebija izrādījusi vēlmi atlaist prasītāju pirms pārbaudes laika beigām, viņš uzskata, ka var pretendēt uz apstiprināšanu amatā. Turklāt prasītājs uzskata, ka patiesībā viņa pārbaudes laiks tika pagarināts līdz 2015. gada 5. maijam, kad tika uzrakstīts otrais ziņojums par pārbaudes laiku, tādējādi viņa pārbaudes laiks ilga vairāk nekā 17 mēnešus. Tātad arī šo iemeslu dēļ ir noticis Civildienesta noteikumu 34. panta 4. punkta pārkāpums, kas pamato lēmuma par neapstiprināšanu amatā atcelšanu.

184

Eiropas Savienības Tiesa apstrīd, ka tā būtu pārkāpusi Civildienesta noteikumu 34. pantu. Tā uzskata, ka Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē, ņemot vērā ne vien tās tekstu, bet arī kontekstu un ar tiesisko regulējumu, kurā tā ir ietverta, izvirzītos mērķus. No šīs tiesību normas konteksta izrietot, ka pārbaudes laikam ir jābūt vismaz 9 mēnešiem. Turklāt šīs normas mērķis esot ļaut novērtēt pārbaudāmā ierēdņa spējas un rīcību, lai darbā pieņemšanas konkurss varētu nodrošināt iestādei ierēdņus ar vislielāko kompetenci, sniegumu un spējām.

185

Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka šis ir īpašs gadījums, ko Savienības likumdevējs nav paredzējis, pieņemot Civildienesta noteikumu 34. pantu. Prasītāja ļoti ilgais septiņu mēnešu slimības laiks pārbaudes laika sākumposmā nebūtu viņam ļāvis izmantot minimālo deviņu mēnešu pārbaudes laiku, ja pārbaudes laiks būtu ticis pagarināts tikai par sešiem mēnešiem, lai kopumā sasniegtu piecpadsmit mēnešus. Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka, ja pārbaudes laiks būtu pagarināts līdz 2015. gada 28. februārim, proti, piecpadsmit mēnešus pēc prasītāja pārbaudes laika sākuma, viņš tiktu novērtēts tikai par astoņu mēnešu periodu. Ja tiktu pieņemta prasītāja tēze, tad tiktu ziedots minimālā pārbaudes laika mērķis, proti, saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. pantu garantēt, ka pieņemt pastāvīgā darbā var tikai to pārbaudāmo ierēdni, kurš ir pierādījis, ka viņam ir vislabākās spējas. Turklāt tādā gadījumā kā šis minētā tēze nozīmētu, ka iecēlējinstitūcija būtu spiesta atlaist pārbaudāmo ierēdni, pamatojoties uz to, ka viņš nav spējis pierādīt, ka viņam piemīt šīs spējas, lai gan attiecīgā gadījumā viņš būtu varējis to izdarīt, ja viņa rīcībā patiešām būtu deviņu mēnešu pārbaudes periods. Šādas sekas būtu skaidrā pretrunā to pārbaudāmo ierēdņu interesēm, kuri pret savu gribu piedzīvojuši pārtraukumu pārbaudes laikā tādu iemeslu dēļ, kas minēti Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrajā daļā, un tādējādi viņi tiktu diskriminēti, salīdzinot ar tiem pārbaudāmajiem ierēdņiem, kuri varēja izmantot deviņu mēnešu pārbaudes laiku vai pat piecpadsmit mēnešu pārbaudes laiku. Turklāt Eiropas Savienības Tiesa uzsver, ka savos apsvērumos par pirmo ziņojumu par pārbaudes laiku prasītājs ir atzinis, ka viņš ir bijis ieinteresēts, lai viņa pārbaudes laiks tiktu pagarināts par vairāk nekā maksimālajiem piecpadsmit mēnešiem, un ka viņš nav apstrīdējis 2014. gada 1. oktobrī pieņemto lēmumu par pagarināšanu.

186

Katrā ziņā Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka prasītāja pārbaudes laika ilgums neatbilda Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrajai daļai, šī neatbilstība pati par sevi, neņemot vērā viņa profesionālās spējas, nevarētu būt pamats prasītāja apstiprināšanai amatā vai padarīt spēkā neesošu lēmumu par neapstiprināšanu amatā.

187

Attiecībā uz prasītāja apgalvojumu, ka patiesais pārbaudes laika periods pagarinājās līdz pat 2015. gada 5. maijam, Eiropas Savienības Tiesa uzskata, ka otrajā ziņojumā par pārbaudes laiku prasītāja rīcība saskaņā ar lēmumu pagarināt pārbaudes laiku līdz 2015. gada 15. aprīlim ir novērtēta līdz šim datumam. Turklāt tā uzskata, ka pārbaudes laika nobeiguma ziņojuma aizkavēšanās nevar likt apšaubīt šī ziņojuma vai, attiecīgā gadījumā, lēmuma par ierēdņa neapstiprināšanu amatā spēkā esamību.

188

Ņemot vērā pušu argumentus, ir jāatgādina, ka prasītāja pārbaudes laiks sākās 2013. gada 1. decembrī, viņam bija slimības lapa no 2014. gada 13. janvāra līdz 2014. gada 17. augustam un ar 2014. gada 1. oktobra lēmumu viņa pārbaudes laiks tika pagarināts līdz 2015. gada 15. aprīlim viņa slimības atvaļinājuma dēļ. No šiem faktiem prasītājs secina, ka viņa pārbaudes laiks ilga no 2013. gada 1. decembra līdz 2015. gada 15. aprīlim, tātad tas ilga 16,5 mēnešus.

189

Atbilstoši Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrajai daļai kopējais pārbaudes laika ilgums nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt piecpadsmit mēnešus. Saskaņā ar šīs normas burtisku interpretāciju nekāds kavēklis veikt darba pienākumus pārbaudes laikā pārbaudāmajam ierēdnim nevar attaisnot viņa pārbaudes laika pagarināšanu ilgāk par piecpadsmit mēnešiem, sākot no pārbaudes laika pirmās dienas.

190

Nedz Civildienesta noteikumu konteksts, nedz mērķi, kuri arī ir jāņem vērā, lai interpretētu kādu no šo noteikumu normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 18. novembris, Pharos/Komisija, C‑151/98 P, EU:C:1999:563, 19. punkts, un, 2016. gada 14. jūlijs, Latvija/Komisija, T‑661/14, EU:T:2016:412, 39. punkts un tajā minētā judikatūra), neliek apšaubīt šādu Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju.

191

Attiecībā uz Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas mērķi ir ticis nospriests, ka maksimālā pārbaudes laika noteikšanas mērķis ir, no vienas puses, gan administrācijas, gan pārbaudāmā ierēdņa interesēs ierobežot laika periodu, kurā darba attiecības ietekmē zināma nedrošība, un, no otras puses, noteikt periodu, kurā iecēlējinstitūcijai ir jānovērtē ierēdņa darba izpilde (spriedums, 2007. gada 14. februāris, Fernández Ortiz/Komisija, F‑1/06, EU:F:2007:25, 53. punkts).

192

Šis mērķis apstiprina iepriekš minēto Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju. Patiesībā, neatkarīgi no pārbaudāmā ierēdņa kavēkļiem, nosakot viņa maksimālo pārbaudes laiku uz piecpadsmit mēnešiem – skaitot no šī pārbaudes laika pirmās dienas –, Civildienesta noteikumos tiesiskās noteiktības interesēs nedrošās darba attiecības starp pārbaudāmo un administrāciju ir absolūti ierobežotas laikā un ir noteikts maksimālais periods, kuru iecēlējinstitūcija var ņemt vērā, lai novērtētu ierēdņa darba izpildi.

193

Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas interpretāciju, kas minēta iepriekš, neliek apšaubīt pārbaudes laika divkāršais mērķis, proti, pārbaudes laikā, no vienas puses, ļaut iestādēm pārbaudīt, vai tās pieņem darbā ierēdņus, kam piemīt augstākā kompetence, sniegums un spējas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 27. panta prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 6. novembris, DH/Parlaments, F‑4/14, EU:F:2014:241, 52. punkts), un, no otras puses, ļaut pārbaudāmajiem ierēdņiem pierādīt savas spējas īstenot ar viņu funkcijām saistītās pilnvaras, kā arī savu sniegumu un rīcību dienestā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 5. marts, Rozand-Lambiotte/Komisija, T‑96/95, EU:T:1997:25, 95. punkts, un 2007. gada 18. oktobris, Krcova/Tiesa, F‑112/06, EU:F:2007:178, 48. punkts). Šie pārbaudāmā ierēdņa spēju pārbaudes un pierādīšanas mērķi neizslēdz, ka laiks to realizācijai var būt ierobežots. Pat ja pārbaudes laikā pārbaudāmais ierēdnis nevar pildīt savas funkcijas slimības, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai nelaimes gadījuma dēļ, pārbaudāmā ierēdņa spēju pārbaudes un pierādīšanas mērķi nevar attaisnot maksimālu prombūtnes periodu pārbaudes laikā, jo šiem mērķiem ir jābūt saskaņotiem ar tiesiskās noteiktības leģitīmajām interesēm. Šīs intereses ir pamatā likumdevēja īpaši noteiktajam maksimālajam [prombūtnes] periodam pārbaudes laikā.

194

Savukārt Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta pirmās daļas kontekstam nav pretrunā iepriekš 189. punktā sniegtā šīs pašas normas otrās daļas interpretācija.

195

Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka pirms apstiprināšanas amatā jebkuram ierēdnim ir jānostrādā deviņu mēnešu pārbaudes laiks.

196

Ja arī nav strīda par to, ka šajā normā ir paredzēts, ka pārbaudes periods principā ir deviņus mēnešus ilgs, no tā nevar tikt secināts, kā tomēr ir izdarījusi Eiropas Savienības Tiesa, ka periods, kurā pārbaudāmajam ierēdnim ir jāpierāda savas spējas un administrācijai tās jānovērtē, ir vismaz deviņi mēneši.

197

Saskaņā ar Civildienesta noteikumu 34. panta 3. punktu ziņojums par pārbaudāmā spējām ir jāsagatavo vismaz vienu mēnesi pirms pārbaudes laika beigām. Līdz ar to šis ziņojums, kas ir pamats lēmumam apstiprināt amatā vai atlaist pārbaudāmo ierēdni, noteikti attiecas uz šī pārbaudāmā ierēdņa spējām laika periodā, kas ir mazāks nekā deviņi mēneši. Pārbaudāmā ierēdņa spēju neņemšana vērā tajā pārbaudes periodā, kas seko pēc ziņojuma par pārbaudes laiku sagatavošanas, principā nevar ietekmēt lēmuma par pārbaudāmā ierēdņa apstiprināšanu vai neapstiprināšanu amatā spēkā esamību.

198

Tāpat saskaņā ar Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otro daļu iecēlējinstitūcija var šīs normas pirmajā daļā paredzēto deviņu mēnešu pārbaudes laiku pagarināt, ja šajā periodā pārbaudāmais ierēdnis nespēj veikt pienākumus vismaz vienu nepārtrauktu mēnesi slimības, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai nelaimes gadījuma dēļ. No tā izriet, ka, ja iecēlējinstitūcija, īstenojot savu plašo novērtējuma brīvību un pamatojoties uz iemesliem, kas saistīti ar pārbaudāmā ierēdņa spējām, sniegumu vai rīcību dienestā, atsaka šādu pagarinājumu, neraugoties uz to, ka pārbaudāmais ierēdnis pārbaudes laikā nespēja veikt savus pienākumus vismaz vienu nepārtrauktu mēnesi, šī pārbaudāmā ierēdņa spējas ir jāpierāda un jānovērtē laika periodā, kas ir īsāks par deviņiem mēnešiem.

199

Turklāt, tāpat piemērojot Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otro daļu, ja pārbaudāmā ierēdņa nespēja veikt pienākumus ilgst mazāk par vienu mēnesi vai neveido nepārtrauktu vismaz viena mēneša periodu, iecēlējinstitūcija nevar pagarināt deviņu mēnešu pārbaudes laiku, neraugoties uz minēto kavēkli. Arī šādā gadījumā minētā pārbaudāmā ierēdņa spējas ir jāpierāda un jānovērtē laika periodā, kas ir īsāks par deviņiem mēnešiem.

200

Visbeidzot Civildienesta noteikumu 34. panta 2. punktā iecēlējinstitūcijai, ja pārbaudāmā ierēdņa darbs ir izrādījies acīmredzami neatbilstošs, ziņojumu par pārbaudes laiku ir ļauts sagatavot jebkurā brīdī pirms pārbaudes laika beigām, un šādā gadījumā pārbaudāmā ierēdņa spējas tiks novērtētas pārbaudes laikā, kas ir īsāks par deviņiem mēnešiem.

201

Lai gan pārbaudāmajam ierēdnim ir jāiztur deviņu mēnešu pārbaudes laiks, lai viņš varētu tikt apstiprināts amatā, nav prasīts, lai viņš patiešām veiktu savus pienākumus visā deviņu mēnešu periodā un lai viņa spēju pierādīšana un novērtējums būtu saistīti ar viņa funkciju reālu pildīšanu minimālajā deviņu mēnešu periodā. Pārbaudāmajam ierēdnim nav tiesību uz pilniem deviņiem mēnešiem, kuru laikā viņš var sevi pierādīt (ģenerāladvokāta Ž. P. Vornera [J. P. Warner] secinājumi lietā van de Roy/Komisija, 92/75, EU:C:1976:19, 357. lpp.). Viņam ir tiesības vienīgi pieprasīt, lai viņam tiktu sniegta iespēja pierādīt savas spējas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1992. gada 1. aprīlis, Kupka-Floridi/EESK, T‑26/91, EU:T:1992:53, 44. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta pirmā daļa neliedz iepriekš 189. punktā sniegto šīs pašas normas otrās daļas interpretāciju.

202

Šajā gadījumā ir jāsecina, ka prasītāja pārbaudes laiks sākās 2013. gada 1. decembrī, līdz ar to, piemērojot Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otro daļu, tam bija jābeidzas, vēlākais, 2015. gada 28. februārī. Eiropas Savienības Tiesa nav nedz apgalvojusi, ka tai nebija iespējas novērtēt prasītāja spējas šajā periodā, nedz apšaubījusi Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas likumību. Līdz ar to, pagarinot prasītāja pārbaudes laiku līdz 2015. gada 15. aprīlim tādēļ, ka septiņus mēnešus šajā pārbaudes periodā viņa nebija darbā slimības dēļ, Eiropas Savienības Tiesa ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otro daļu.

203

Šo vērtējumu neliek apšaubīt Eiropas Savienības Tiesas izvirzītais fakts, ka prasītājs nav apstrīdējis 2014. gada 1. oktobra lēmumu, ar kuru viņa pārbaudes laiks tika pagarināts līdz 2015. gada 15. aprīlim, jo sava sākotnējā pārbaudes perioda laikā viņa nebija darbā slimības dēļ. Par starppasākumu nevar tikt celta prasība arī tad, ja ir pierādīts, ka attiecībā uz šī pasākuma apgalvoto prettiesiskumu var atsaukties tādas prasības atbalstam, kura celta par galīgo lēmumu, kas ticis sagatavots ar šo pasākumu (skat. rīkojumu, 2012. gada 14. maijs, Sepracor Pharmaceuticals (Ireland)/Komisija, C‑477/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:292, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). 2014. gada 1. oktobra lēmums ir lēmuma par neapstiprināšanu amatā izstrādes dokuments, un Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpums var tikt izvirzīts kā pamats prasībai par minēto galīgo lēmumu, kas ir nelabvēlīgs prasītājam un ko viņš šajā lietā ir pārsūdzējis.

204

Turklāt no otrā ziņojuma par pārbaudes laiku un no lēmuma par neapstiprināšanu amatā pēc maksimālā piecpadsmit mēnešu pārbaudes laika pieņemšanas prasītājs kļūdaini secināja, ka viņa pārbaudes laiks tika automātiski pagarināts līdz minēto lēmumu pieņemšanas dienai. Šāda interpretācija ir pretrunā maksimālajam pārbaudes laikam, kas ir atļauts Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrajā daļā. Lai arī principā ziņojums par pārbaudes laiku, lai lēmums par pārbaudāmā ierēdņa apstiprināšanu amatā vai atlaišanu iespēju robežās sakristu ar pārbaudes laika vai tā pagarinājuma beigām, ir jāpieņem mēnesi pirms pārbaudes laika beigām, šo aktu pieņemšana pēc pārbaudes laika beigām neietekmē to spēkā esamību un automātiski nepagarina pārbaudes laiku līdz šo aktu pieņemšanas dienai. Tādējādi ir ticis nospriests, ka ziņojuma par pārbaudes laiku izstrāde ar kavēšanos, lai arī tas ir Civildienesta noteikumu prasību pārkāpums, nevar likt apšaubīt – lai cik skumji tas arī nebūtu – šī ziņojuma vai attiecīgā gadījumā lēmuma, ar kuru iestāde atbrīvo no darba pārbaudāmo ierēdni vai pagarina viņa pārbaudes laiku, spēkā esamību (spriedumi, 1973. gada 12. jūlijs, di Pillo/Komisija, 10/72 un 47/72, EU:C:1973:84, 5. punkts; 1981. gada 8. oktobris, Tither/Komisija, 175/80, EU:C:1981:221, 13. punkts, un 2014. gada 11. decembris, CZ/AEMF, F‑80/13, EU:F:2014:266, 35. punkts). Aplūkotais viena mēneša kavējums nav uzteikuma termiņš, – tā mērķis ir garantēt, lai pārbaudāmais varētu iesniegt savus apsvērumus, līdz datumā, kas iespēju robežās sakristu ar pārbaudes laika beigām, iestāde pieņem lēmumu par viņa atstāšanu vai neatstāšanu amatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. decembris, CZ/AEMF, F‑80/13, EU:F:2014:266, 35. punkts).

205

Iepriekš minēto iemeslu dēļ ir jāapmierina pirmais pamats, kas balstīts uz Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrās daļas pārkāpumu.

206

No tā izriet, ka lēmums par prasītāja neapstiprināšanu amatā ir jāatceļ. Faktiski šis lēmums ir balstīts uz elementiem, kas ir vēlāki par 2015. gada 28. februāri, proti, datumu, kurā prasītāja pārbaudes laikam būtu bijis jābeidzas saskaņā ar Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otro daļu. Šī norma ir apstiprināšanas amatā pamatnosacījums, jo tajā ir noteikts laika periods, attiecībā uz kuru administrācijai ir jānovērtē pārbaudāmā ierēdņa funkciju izpilde nolūkā viņu apstiprināt vai neapstiprināt amatā. Tādējādi iecēlējinstitūcijas vērā ņemtie elementi, kas ir vēlāki par 2015. gada 28. februāri, noteikti ir faktiskais pamats, balstoties uz kuru tā ir īstenojusi savu plašo novērtējuma brīvību, lai lemtu neapstiprināt amatā prasītāju.

207

No otrā ziņojuma par pārbaudes laiku, kas ir pamatā lēmumam par neapstiprināšanu amatā, izriet, ka prasītāja rīcība 2015. gada 18. marta sēdē tika ņemta vērā kā piemērs viņa spriestspējas un skaidra skatījuma trūkumam un grūtībām piemēroties ārpusrutīnas situācijās. Šī pati uzvedība, lai ilustrētu viņa iesaistīšanās negatīvo ietekmi uz darba apstākļiem dienestā, tika izmantota arī otrajā ziņojumā par pārbaudes laiku. Prasītāja neizskaidrotā prombūtne angļu valodas kursu laikā 2015. gada 24. martā un vairākkārtēja ar prasītāju saistīta koriģēšana darba laika vadības sistēmā laikā no 2015. gada 1. janvāra līdz 17. aprīlim, lai pierādītu prasītāja grūtības organizēt savu darbu un lai parādītu, kā tas ietekmēja vadību, tika ņemtas vērā otrajā ziņojumā par pārbaudes laiku. Prasītāja veiktās tiesas sēžu protokolēšanas temps laikā no 2015. gada 27. marta līdz 27. aprīlim, viņa prombūtne no biroja 2015. gada 17. aprīlī un 2015. gada 10. un 17. marta tiesas sēdes, kurās viņš piedalījās, tika ņemtas vērā otrajā ziņojumā par pārbaudes laiku, lai novērtētu viņa snieguma apjomu. Turklāt otrajā ziņojumā par pārbaudes laiku tika veikts prasītāja rīcības dienestā vērtējums un, it īpaši, izvērtēts tādu apstākļu trūkums, kas ļautu vadītājiem viņam uzticēties, pamatojoties uz vairākkārtēju koriģēšanu darba laika vadības sistēmā laikā no 2015. gada 1. janvāra līdz 17. aprīlim, uz darba laika atzīmēšanas problēmām, kas prasītājam bija 2015. gada 24. martā un 14. aprīlī, un uz atvaļinājuma pieprasījumiem nedēļā no 2015. gada 20. aprīļa, pirms tam nebrīdinot savu vadītāju. Visbeidzot, otrais ziņojums par pārbaudes laiku bija balstīts uz prasītāja uzvedību 2015. gada 18. marta tiesas sēdes sagatavošanas laikā, lai parādītu viņa grūtības strādāt komandā un viņa nepiemēroto attieksmi attiecībās ar cilvēkiem.

208

No tā arī izriet, ka lēmums noraidīt sūdzību ir jāatceļ, jo Sūdzību izskatīšanas komiteja ir uzskatījusi, ka Civildienesta noteikumu 34. panta 1. punkta otrā daļa nav tikusi pārkāpta.

209

Tā kā iecēlējinstitūcijai un Sūdzību izskatīšanas komitejai atkarībā no dienesta interesēm ir plaša rīcības brīvība novērtēt ierēdņa spējas un sniegumu pārbaudes laikā, Vispārējā tiesa nevar ar savu vērtējumu aizstāt iestāžu vērtējumu attiecībā uz pārbaudes laikā sasniegto rezultātu un spējām, lai šo ierēdni galīgi ieceltu amatā Savienības civildienestā, jo tā var pārbaudīt vienīgi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 25. marts, Munk/Komisija, 98/81, EU:C:1982:111, 16. punkts; 1984. gada 5. aprīlis, Alvarez/Parlaments, 347/82, EU:C:1984:147, 16. punkts, un 1997. gada 5. marts, Rozand-Lambiotte/Komisija, T‑96/95, EU:T:1997:25, 112. punkts).

210

Turklāt no iedibinātās judikatūras izriet, ka Vispārējā tiesa, veicot LESD 263. pantā paredzēto likumības pārbaudi, nevar apstrīdētā akta autora pamatojumu aizstāt ar savējo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 89. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz likumības pārbaudi, ko Vispārējā tiesa veic saskaņā ar LESD 270. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. janvāris, Stols/Padome, T‑95/12 P, EU:T:2014:3, 29. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka Vispārējai tiesai nav jālemj, vai vērtējums lēmumā par neapstiprināšanu amatā, kas attiecas uz pārbaudes laiku no 2013. gada 1. decembra līdz 2015. gada 28. februārim, ir pietiekams, lai pamatotu lēmumu neapstiprināt prasītāju amatā.

211

Līdz ar to iepriekš minēto iemeslu dēļ lēmums par neapstiprināšanu amatā un lēmums par sūdzības noraidījumu ir jāatceļ.

212

Pretēji prasītāja apgalvotajam šo lēmumu atcelšana tomēr nevar nozīmēt viņa apstiprināšanu amatā. Patiesībā ierēdņa apstiprināšana amatā var notikt tikai tā un ar tādiem noteikumiem kā Civildienesta noteikumos paredzētie (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1970. gada 13. maijs, Fournier/Komisija, 18/69, EU:C:1970:37, 8. punkts). Nevienā Civildienesta noteikumu normā nav atļauts minētā termiņa pārsniegšanas gadījumā pārbaudāmo ierēdni apstiprināt amatā bez novērtējuma. Līdz ar to pārbaudāmais ierēdnis nevar tikt apstiprināts amatā tikai tādēļ vien, ka ir beidzies viņa pārbaudes laiks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 14. februāris, Fernández Ortiz/Komisija, F‑1/06, EU:F:2007:25, 53. punkts).

[..]

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež: