1

Valonijas reģions (Beļģija) 1991. gadā nodibināja Brussels South Charleroi Airport (BSCA) (turpmāk tekstā – “prasītāja” vai “BSCA”), lai pārvaldītu Charleroi Bruxelles‑Sud (Briseles Dienvidu Šarleruā) lidostu (Beļģija) (turpmāk tekstā – “Šarleruā lidosta”).

2

Saskaņā ar 1991. gada 9. jūlija nolīgumu (turpmāk tekstā – “reģiona un BSCA nolīgums”) Valonijas reģions uz 50 gadiem piešķīra BSCA pakalpojumu koncesiju Šarleruā lidostas publiskā īpašuma teritorijas komerciālai apsaimniekošanai, kā arī publiskā īpašuma koncesiju attiecībā uz lidostas zonas pastāvīgu un ekskluzīvu izmantošanu.

3

Reģiona un BSCA nolīgumā, tostarp arī reģiona un BSCA nolīguma pielikumā pievienotajā specifikācijā, ir paredzēts, ka izmaksas kopīgi sedz Valonijas reģions un BSCA.

4

2000. gada 20. jūlijā Valonijas reģions apstiprināja pamatnolīguma nostādnes attiecībā uz daudzgadu ieguldījumu programmu Šarleruā lidostā, it īpaši minot jauna pasažieru termināļa koncepciju ar kopējo budžetu 113,74 miljonu EUR apmērā.

5

Valonijas reģions, izpildot savu 2000. gada 20. jūlija lēmumu, 2000. gada 8. novembrī pieņēma lēmumu, grozot daudzgadu ieguldījumu programmas pieņēmumus un paredzot kopējās ieguldījumu izmaksas 121 miljona EUR apmērā.

6

Ar 2001. gada 23. maija lēmumu Valonijas reģions apstiprināja Société wallonne des aéroports SA (Sowaer) statūtus un finanšu plānu 2001.–2004. gadam, un tostarp ieguldījumu kopējo summu Šarleruā lidostā aptuveni 93 miljonu EUR apmērā, no tiem 28 miljonus EUR jaunajam terminālim.

7

Valonijas reģions 2001. gada 1. jūlijā izveidoja Sowaer, lai attīstītu reģiona lidostu infrastruktūras, nodotu šīs infrastruktūras to sabiedrību rīcībā, kuras apsaimnieko attiecīgās lidostas, un uzturētu tās darba kārtībā, uzņemoties liela apjoma uzturēšanas un remonta darbus.

8

2002. gada 29. marta papildinājumā Nr. 3, ar ko tika grozīts reģiona un BSCA nolīgums un par ko bija vienojušies BSCA un Valonijas reģions, ir paredzēts, ka Valonijas reģions apņemas izmaksāt BSCA subsīdiju, kas šim uzņēmumam ļauj uzņemties segt izmaksas saistībā ar no Sowaer pārņemto lidostas zemi, konstrukcijām un infrastruktūru, kā arī subsīdiju, ar ko tiek atlīdzināti izdevumi, kurus BSCA apņemas segt saistībā ar uzturēšanas un ugunsdzēsības pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “2002. gada pasākums”).

9

Sowaer, kas 2002. gada 29. martā bija pārņēmis BSCA 1991. gadā piešķirto publiskā īpašuma koncesiju, 2002. gada 15. aprīlī noslēdza ar BSCA nolīgumu par pastāvīgu un ekskluzīvu publiskā īpašuma subkoncesiju attiecībā uz lidostas zonu (turpmāk tekstā – “2002. gada nolīgums”), saskaņā ar kuru BSCA līdz 2040. gadam var ekskluzīvi izmantot lidostas zonu ekspluatācijas vajadzībām. Savukārt Sowaer apņēmās īstenot ieguldījumu programmu, kā arī veikt apjomīgus remonta un uzturēšanas darbus attiecībā uz zemi, konstrukcijām un infrastruktūru. Kā atlīdzību par šo subkoncesiju BSCA apņēmās maksāt Sowaer ikgadēju mainīgo maksājumu, kurš atbilst 35 % no gada ietvaros iekasētās aeronavigācijas maksas, bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN), paredzot maksimālo ierobežojumu no 2002. gada, un ikgadēju nemainīgo maksu 9371000 euro apmērā bez PVN, kas arī laika gaitā mainās.

10

Valonijas valdība 2003. gada 3. aprīlī pieņēma aktu par ieguldījumu programmas pārskatīšanu, paredzot papildu ieguldījumus 33 miljonu EUR apmērā, lai finansētu termināļa ar trīs, nevis divu miljonu pasažieru jaudu būvniecību, kā arī lielākas ietilpības autostāvvietas, nekā sākotnēji bija plānots (turpmāk tekstā – “2003. gada pasākums”).

11

2006. gada 4. aprīlī ar jaunu nolīgumu tika aizstāts 2002. gada nolīgums, pārņemot 2002. gada nolīguma būtiskākos noteikumus un izmainot atsevišķus noteikumus, tostarp metodiku, saskaņā ar kuru aprēķina koncesijas maksas summu, kas BSCA jāmaksā Sowaer.

12

Paralēli tam ar 2006. gada 10. marta papildinājumu Nr. 5 tika grozīts reģiona un BSCA nolīgums, vienojoties par to, ka reģions kompensē izmaksas, kas BSCA rodas saistībā ar pakalpojumiem, kuri attiecas uz ugunsdrošību, satiksmes drošību uz zemes un drošību lidostas teritorijā, norādot, ka šī kompensācija, kura katru gadu tiek indeksēta, ir ierobežota.

13

Reģiona un BSCA nolīgums tika vēlreiz grozīts ar 2008. gada 15. janvāra papildinājumu Nr. 6, ar kuru papildus pakalpojumiem, kuri attiecas uz ugunsdrošību, satiksmes drošību uz zemes un drošību lidostas teritorijā, BSCA ir uzticēts sniegt tādus pakalpojumus saistībā ar reisu uzraudzību un reģistrāciju, provizorisku reisu plānošanu un gaisa kuģu izvietošanu, kas būtībā ir darbības, lai pavadītu gaisa kuģus uz to novietnēm, kā arī apsardzi, kurus iepriekš nodrošināja Valonijas reģions. Subsīdija kopš tā brīža sedz ar šiem papildus uzticētajiem pakalpojumiem saistītās izmaksas, saglabājot ierobežojumu par iepriekš 12. punktā minētajiem pakalpojumiem.

14

Šarleruā lidosta no 1997. gada 1. maija ir uzņēmusi aviosabiedrību Ryanair Ltd. Šarleruā lidostā no 2000. līdz 2013. gadam satiksme ir pieaugusi no aptuveni 200000 pasažieru līdz gandrīz 7 miljoniem pasažieru, Ryanair daļai sasniedzot vairāk nekā 70–80 % no kopējā pārvadāto pasažieru skaita.

15

Eiropas Kopienu komisija 2004. gada 12. februārī pieņēma lēmumu 2004/393/EK par Valonijas reģiona un BSCA radītām priekšrocībām aviokompānijai Ryanair, tai uzsākot darbību Šarleruā (OV 2004, L 137, 1. lpp.).

16

Vispārējā tiesa ar 2008. gada 17. decembra spriedumu Ryanair/Komisija (T‑196/04, EU:T:2008:585) atcēla lēmumu 2004/393.

17

Komisija 2014. gada 1. oktobrī pieņēma lēmumu C(2014) 6849 final par pasākumiem SA. 14093 (C76/2002), ko Beļģija īstenojusi par labu BSCA un Ryanair (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

18

Komisija apstrīdētajā lēmumā atgādināja, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi lēmumu 2004/393, tādējādi šīs atcelšanas rezultātā ir atjaunota formālā izmeklēšanas procedūra, kas ar minēto lēmumu bija slēgta.

19

Komisija arī uzsvēra, ka ar 2010. gada 23. jūlija vēstuli tā ir devusi iespēju Beļģijas Karalistei, kā arī personām, kuras bija iesniegušas apsvērumus 2002. gada 11. decembrī ierosinātās formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros, iesniegt jaunus apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros, kas atjaunota pēc 2008. gada 17. decembra sprieduma Ryanair/Komisija (T‑196/04, EU:T:2008:585).

20

Visbeidzot Komisija norādīja, ka 2012. gada 21. marta vēstulē tā ir informējusi Beļģijas Karalisti par savu lēmumu paplašināt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, un aicināja ieinteresētās personas iesniegt apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

21

Turklāt Komisija vispirms atgādināja, ka Tiesa konsekventi ir definējusi uzņēmumus kā subjektus, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansēšanas veida, un ka saimnieciskā darbība ir jebkāda darbība, kas saistīta ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū. Komisija arī norādīja, ka Vispārējā tiesa 2000. gada 12. decembra spriedumā Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) ir secinājusi, ka arī lidostas ekspluatācija, kurā ietilpst lidostas pakalpojumu sniegšana aviosabiedrībām, ir saimnieciska darbība.

22

Komisija uzskatīja, ka konkrētie pasākumi ir veikti par labu prasītājai, lai tā ekspluatētu un būvētu lidostas infrastruktūru, pēc 2000. gada 12. decembra – sprieduma Aéroports de Paris/Komisija datuma (T‑128/98, EU:T:2000:290). Komisija atgādināja, ka atbilstoši tās pastāvīgai praksei līdz šim datumam lidostas infrastruktūras attīstīšanas un apsaimniekošanas darbība netika uzskatīta par saimniecisko darbību, kas varētu ietilpt LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Pēc šī sprieduma Komisija konstatēja, ka pakāpeniskas tirgus liberalizācijas dēļ šī darbība ir kļuvusi par saimniecisko darbību, izņemot darbības, kas nav saimnieciska rakstura darbības un kas parasti ir valsts kompetencē, kad tā pilda valsts varas funkcijas (346.–348. apsvērums).

23

Komisija uzskatīja, ka 2000. gada 20. jūlija nolīgums (skat. iepriekš 4. punktu) un 2000. gada 8. novembra lēmums (skat. iepriekš 5. punktu) nerada Valonijas reģionam saistības pret trešām personām un tiem nav neatsaucams, noslēdzošs un galīgs raksturs. Tā atgādināja, ka attiecīgais kritērijs datuma, kurā iespējamais atbalsta pasākums ir uzskatāms par veiktu, noteikšanai ir tā juridiski saistošā akta datums, ar kuru publisko tiesību iestādes apņemas piešķirt attiecīgo atbalstu tā saņēmējam. Komisija uzskatīja, ka 2002. gada nolīgums ir šāds juridiski saistošs akts (353. un 354. apsvērums).

24

Šajā ziņā Komisija, pirmkārt, konstatēja, ka saskaņā ar 2002. gada nolīgumu prasītājas rīcībā tika nodota infrastruktūra, un, otrkārt, norādīja, ka 2002. gada nolīgumā iekļautā investīciju programma ir būtiski grozīta ar 2003. gada pasākumu. Komisija apgalvo, ka šie ieguldījumu programmas grozījumi ir būtisks pārveidojums un tādējādi ir jauns valsts atbalsts prasītājai (362. un 363. apsvērums).

25

Komisija atgādināja, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāizslēdz darbības, kas parasti ir valsts kompetencē, kad tā pilda valsts varas funkcijas, jo tām nav saimnieciska rakstura, un tas it īpaši attiecas uz darbībām drošības jomā, gaisa satiksmes kontroli, policijas darbībām un muitu (364. apsvērums).

26

Vispirms Komisija nošķīra tos Sowaer veiktos ieguldījumus un sniegtos pakalpojumus, kuri būtu uzskatāmi par saimnieciska rakstura darbībām, no tiem, kam nav saimnieciska rakstura (364.–374. apsvērums), un turpinājumā pārbaudīja in concreto šo atšķirību attiecībā uz šajā gadījumā dažādiem finansētiem ieguldījumiem pakalpojumiem (375.–400. apsvērums).

27

Komisija uzskatīja, ka visas subsīdijas saistībā ar ugunsdrošības un apsardzes pakalpojumiem nav kvalificējamas kā valsts atbalsts (377.–385. apsvērums).

28

Turpretī Komisija uzskatīja, ka uzturēšanas pakalpojumi, kā arī pakalpojumi, kas saistīti ar satiksmes drošību uz zemes (lidostas teritorijas ikdienas uzturēšana, ēku, skrejceļu, apkārtējās teritorijas un transportlīdzekļu uzturēšana, neliela apjoma darbi saistībā ar skrejceļa un pievedceļu asfaltēšanu, ikdienas uzturēšanu un remontēšanu, skrejceļa apgaismojuma un marķējuma uzturēšana un saglabāšana darba gatavībā, pļaušanas darbi, skrejceļa un tā marķējuma attīrīšana, sniega izvešana un jebkurš cits pakalpojums, kas nodrošina satiksmes drošību uz zemes un lidostas teritorijas un infrastruktūras drošību), ir saimnieciska rakstura pakalpojumi (390.–400. apsvērums) un ka tādi ir arī pakalpojumi saistībā ar reisu uzraudzību un reģistrāciju, kā arī provizorisku reisu plānošanu un gaisa kuģu izvietošanu (401.–404. apsvērums).

29

Komisija konstatēja, ka līdzīgos apstākļos privāts uzņēmējs, kas izmanto prognozējamas rentabilitātes iespējas, nebūtu iesaistījies šādās darbībās. Komisija apgalvoja, ka šajā gadījumā ir jānosaka, vai līdzīgos apstākļos privāts uzņēmējs, kas izmanto prognozējamas rentabilitātes iespējas, nesaņemot nekādu atlīdzību sociālās, reģionālās vai nozares politikas aspektā, būtu iesaistījies tādās pašās darbībās kā struktūra, kas veica šo pasākumu. Tāpēc Komisija piemēroja privāta uzņēmēja tirgus ekonomikas apstākļos kritēriju attiecībā uz dažādiem veiktajiem ieguldījumiem un pasākumiem (406.–472. apsvērums).

30

Komisija skaidri norādīja iemeslus, kādēļ šie pasākumi ir attiecināmi uz publisko tiesību iestādēm (473.–483. apsvērums).

31

Pirmkārt, Komisija pārbaudīja Ryanair atbalstam piešķirto pasākumu saderību un no iegūtās analīzes secināja, ka šīs aviosabiedrības atbalstam veiktie pasākumi nav valsts atbalsts (488.–581. apsvērums).

32

Otrkārt, Komisija pārbaudīja prasītājas atbalstam piešķirto pasākumu saderību ar iekšējo tirgu. Tā atzina, ka pasākumi Šarleruā lidostas atbalstam tika piešķirti, lai veicinātu reģionālo attīstību, un tiem ir bijusi pozitīva ietekme uz ekonomiku un nodarbinātību Šarleruā un reģionā. Lai gan šis atbalsts ir veicinājis vispārīgo interešu mērķa sasniegšanu, proti, Šarleruā un tās reģiona ekonomisko attīstību, Komisija tomēr atzina, ka tai ir jāpārbauda, vai atbilstoši Komisijas paziņojuma par pamatnostādnēm par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām (OV 2014, C 99, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) 114. punktam šis atbalsts nesekmē nerentablu lidostu darbības pārklāšanos. Komisija atzina, ka Šarleruā lidostas izmantošanas perspektīvas bija pietiekamas, lai pamatotu ieguldījumus, un konstatēja, ka 2013. gada beigās BSCA pašreizējie ieņēmumi pirms nodokļiem sasniedza 14,86 miljonus euro, proti, vairāk par saņemtā valsts atbalsta summu. Tomēr tika konstatēts, ka atbalsts ir izraisījis būtiskus konkurences izkropļojumus, ietekmējot pasažieru skaita pieaugumu Brussels-National lidostā (Briseles Nacionālā lidosta) (Beļģija). Komisija norādīja, ka saskaņā ar pamatnostādņu 119. punktu lidostas ikgadējā pasažieru plūsma nedrīkst pārsniegt trīs miljonus pasažieru, lai lidosta būtu tiesīga saņemt darbības atbalstu. Tā kā Šarleruā lidosta bija šādā situācijā, Komisija atzina, ka šī norma nav piemērojama attiecībā uz atbalstu, kas piešķirts pirms 2014. gada 4. aprīļa – datuma, no kura ir piemērojamas pamatnostādnes (minēto pamatnostādņu 171. punkts). Komisija tādējādi secināja, ka pasākumi, kurus Beļģijas Karaliste īstenojusi par labu prasītājai saskaņā ar 2002. gada nolīgumu, kā arī 2002. gada pasākumi un 2003. gada pasākumi, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, līdz 2014. gada 3. aprīlim ir ar iekšējo tirgu saderīgs valsts atbalsts, bet, sākot no 2014. gada 4. aprīļa, sniegtais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu (582.–649. apsvērums).

33

Komisija noraidīja noilguma perioda piemērojamību attiecībā uz prasītājai piešķirto atbalstu, it īpaši pamatojoties uz to, ka 2002. gada pasākums ietvēra būtiskus grozījumus atbalstā, kas sākotnēji bija piešķirts saskaņā ar reģiona un BSCA nolīgumu (650.–666. apsvērums).

34

Tāpat Komisija noraidīja tiesiskās paļāvības principa piemērojamību attiecībā uz Valonijas reģiona samaksāto subsīdiju un norādīja iemeslus, kāpēc prasītāja nevarēja izmantot šī principa priekšrocības (667.–678. apsvērums).

35

Visbeidzot Komisija konstatēja, ka, apstiprinot 2002. gada nolīgumu, kā arī 2002. un 2003. gada pasākumus, Beļģijas Karaliste ir piešķīrusi atbalstu prasītājai, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu. Komisija atzina, ka šo atbalstu veido starpība starp maksu, ko prasītu privāts uzņēmējs tirgus ekonomikas apstākļos, un maksu, ko prasītāja faktiski maksāja Valonijas reģionam – Sowaer (679. apsvērums).

36

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir formulēta šādi:

“1. pants

1.   Pasākumi par labu Ryanair [..], proti, Valonijas valdības 2001. gada 6. novembra saistības pret Ryanair, 2001. gada 2. decembra līgums starp BSCA un Ryanair, 2001. gada 12. decembra nolīgums par Promocy, 2002. gada 31. janvāra līgums starp Promocy un Leading Verge, ministra 2004. gada 11. jūnija rīkojums, BSCA2004. gada 24. jūnija vēstule Ryanair, 2005. gada 9. decembra komerciālais līgums starp BSCA un Ryanair, 2010. gada 6. decembra papildinājums Nr. 6 līgumam starp BSCA un Ryanair un BSCA daļu uzņēmumā Promocy2010. gada 31. marta cesija, nav valsts atbalsts par labu Ryanair Ltd Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta nozīmē.

2.   Pasākumi par labu [BSCA], ko veido 2006. gada 4. aprīļa nolīgums starp [Sowaer] un BSCA, 2006. gada 10. marta papildinājums Nr. 5 nolīgumam starp Valonijas reģionu un BSCA un 2008. gada 15. janvāra papildinājums Nr. 6 nolīgumam starp Valonijas reģionu un BSCA, nav valsts atbalsts par labu BSCA Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta nozīmē.

2. pants

1.   Pasākumi, kurus nelikumīgi īstenojusi Beļģija[s Karaliste], pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu, par labu BSCA saskaņā ar 2002. gada 15. aprīļa subkoncesijas nolīgumu starp Sowaer un BSCA un 2002. gada 29. marta papildinājumu Nr. 3 nolīgumam starp Valonijas reģionu un BSCA, kā arī saskaņā ar 2003. gada 3. aprīļa Valonijas reģiona ieguldījumu lēmumu, līdz 2014. gada 3. aprīlim ir uzskatāmi par valsts atbalstu, kas saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta c) [apakšpunktu].

2.   Pieņemot, ka BSCA kapitāla palielinājums, kuru Sowaer parakstīja 2002. gada 3. decembrī, ir valsts atbalsts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta nozīmē, tas ir valsts atbalsts, kas saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 3. punkta c) [apakšpunktu].

3. pants

Pasākumi, kurus nelikumīgi īstenojusi Beļģija[s Karaliste], pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktu, par labu BSCA saskaņā ar 2002. gada 15. aprīļa subkoncesijas nolīgumu starp Sowaer un BSCA un 2002. gada 29. marta papildinājumu Nr. 3 nolīgumam starp Valonijas reģionu un BSCA, kā arī saskaņā ar 2003. gada 3. aprīļa Valonijas reģiona ieguldījumu lēmumu, no 2014. gada 4. aprīļa ir uzskatāmi par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar minētā līguma 107. panta 1. punktu.

4. pants

1.   Beļģija[s Karalistei] ir pienākums izbeigt atbalstu, kas minēts 3. pantā, paaugstinot koncesijas maksu, kas jāmaksā BSCA, vismaz līdz tādas koncesijas maksas līmenim, kura atbilst tirgus cenai, un atgūstot no saņēmēja tās atbalsta summas, kas saņemtas saskaņā ar pasākumiem, kuri minēti 3. pantā, sākot no 2014. gada 4. aprīļa.

2.   Atgūstamajās summās ir iekļaujami procenti, sākot no datuma, kad atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz šo summu faktiskai atgūšanai.

3.   Procentus aprēķina gan parāda pamatsummai, gan procentiem saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 V nodaļu.

4.   Beļģija[s Karaliste] no šā lēmuma pieņemšanas dienas atceļ visus 3. pantā minētā atbalsta neizpildītos maksājumus.

5. pants

1.   Šā lēmuma 3. pantā minētā atbalsta atgūšana ir tūlītēja un faktiska.

2.   Beļģija[s Karaliste] nodrošina šā lēmuma izpildi četru mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas.

6. pants

1.   Divu mēnešu laikā pēc šā lēmuma paziņošanas Beļģija[s Karaliste] iesniedz Komisijai šādu informāciju:

2.   Beļģija[s Karaliste] līdz 3. pantā minētā atbalsta pilnīgai atgūšanai regulāri informē Komisiju par šā lēmuma izpildei noteikto valsts pasākumu īstenošanas gaitu. Pēc vienkārša Komisijas pieprasījuma [tā] tūlīt sniedz informāciju gan par jau veiktajiem, gan plānotajiem pasākumiem, lai panāktu šā lēmuma izpildi. [Tā] iesniedz arī sīku informāciju par atbalsta summām un procentiem, kas jau atgūti no atbalsta saņēmēja.

7. pants

Šis lēmums ir adresēts Beļģijas Karalistei.”

37

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 19. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

38

Komisija savu iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza 2015. gada 8. aprīlī.

39

Ar pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2015. gada 3. un 15. aprīlī, attiecīgi Brussels Airlines SA/NV (turpmāk tekstā – “Brussels Airlines”) un Brussels Airport Company SA (turpmāk tekstā – “Brussels Airport”) lūdza atļaut iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

40

Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2015. gada 1. jūnijā iesniegtu procesuālo dokumentu prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Brussels Airlines un Brussels Airport saistībā ar noteiktiem datiem un informāciju, kas ietverta prasības pieteikumā un tās pielikumos, kā arī iebildumu rakstā un tā pielikumos.

41

2015. gada 15. jūnijā prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza replikas rakstu un 2015. gada 16. jūnijā – minētā replikas raksta nekonfidenciālo versiju.

42

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2015. gada 16. jūnijā, prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Brussels Airlines un Brussels Airport saistībā ar noteiktiem datiem un informāciju, kas ietverta replikas rakstā un tā pielikumos.

43

2015. gada 31. jūlijā Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

44

Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2015. gada 24. augustā, prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Brussels Airlines un Brussels Airport saistībā ar noteiktiem datiem un informāciju, kas ietverta atbildes rakstā uz repliku un tā pielikumos.

45

Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs ar 2015. gada 7. septembra rīkojumiem BSCA/Komisija (T‑818/14, nav publicēts, EU:T:2015:724) un BSCA/Komisija (T‑818/14, nav publicēts, EU:T:2015:729) atļāva attiecīgi Brussels Airport un Brussels Airlines iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam un atlika lēmuma par konfidencialitātes ievērošanas pamatotību pieņemšanu.

46

Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs ar 2016. gada 28. janvāra rīkojumu BSCA/Komisija (T‑818/14, nav publicēts, EU:T:2016:75) apmierināja konfidencialitātes prasību attiecībā uz atsevišķu informāciju, kas ietverta prasības pieteikumā un iebildumu rakstā, kā arī atsevišķiem datiem, kas ietverti vairākos pielikumos, un noraidīja konfidencialitātes prasību attiecībā uz pārējo. Papildus tam sekretārs noteica prasītājai termiņu minētā rīkojuma, kas tika paziņots personām, kas iestājušās lietā, rezolutīvās daļas 1. un 2. punktā norādīto dokumentu nekonfidenciālas versijas paziņošanai. Visbeidzot, tika nolemts atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

47

Ar 2016. gada 2. marta vēstuli prasītāja iesniedza pieteikumu par labojumu veikšanu iepriekš 46 punktā minētajā rīkojumā.

48

Komisija 2016. gada 5. aprīlī paziņoja Beļģijas Karalistei par labojumiem apstrīdētajā lēmumā, precizējot, ka tajā atklātās kļūdas nekādi nav ietekmējušas tajā formulētos secinājumus.

49

Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs ar 2016. gada 11. aprīļa rīkojumu BSCA/Komisija (T‑818/14 REC, nav publicēts, EU:T:2016:302) izdarīja labojumus iepriekš 46. punktā minētajā 2016. gada 28. janvāra rīkojumā.

50

Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs ar 2006. gada 13. aprīļa rīkojumu BSCA/Komisija (T‑818/14, nav publicēts, EU:T:2016:712) atcēla 2016. gada 28. janvāra rīkojumu BSCA/Komisija (T‑818/14, nav publicēts, EU:T:2016:75) un attiecināja prasību par konfidencialitātes ievērošanu arī uz citu informāciju un datiem.

51

2016. gada 23. jūnijā prasītāja iesniedza prasības pieteikuma grozījumu rakstu, ņemot vērā labojumus apstrīdētajā lēmumā, kas veikti ar Komisijas 2016. gada 5. aprīļa labojumu.

52

2016. gada 5. un 6. jūlijā Brussels Airlines un Brussels Airport attiecīgi iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā savus iestāšanās rakstus.

53

2016. gada 15. septembrī prasītāja iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā savus apsvērumus, pirmkārt, par Brussels Airlines iestāšanās rakstu un, otrkārt, par Brussels Airport iestāšanās rakstu, kā arī pielikumiem.

54

2016. gada 22. septembrī Komisija iesniedza savus apsvērumus par prasītājas prasības pieteikuma grozījumu rakstu.

55

Ar 2016. gada 6. oktobra lēmumu šī lieta tika iedalīta citam tiesnesim referentam.

56

Ar 2016. gada 11. oktobra lēmumu astotās palātas priekšsēdētājs nolēma neapvienot šo lietu ar lietu T‑474/16 Société wallonne des aéroports/Komisija.

57

2016. gada 24. novembrīBrussels Airport un Brussels Airlines katra iesniedza savus apsvērumus par prasītājas prasības pieteikuma grozījumu rakstu.

58

2017. gada 12. janvārī Sowaer lūdza atļaut iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam iespējamā tiesvedības mutvārdu daļā.

59

Ar 2017. gada 9. marta rīkojumu Sowaer tika atļauts iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam iespējamā tiesvedības mutvārdu daļā.

60

2017. gada 5. aprīlī Vispārējā tiesa nolēma nodot šo lietu astotajai palātai paplašinātā sastāvā.

61

Prasītāja, kā arī tiesas sēdē Sowaer lūdza Vispārējo tiesu:

62

Komisija, Brussels Airport un Brussels Airlines lūdza Vispārējo tiesu:

63

Tiesas sēdē prasītāja vēlējās iesniegt Vispārējai tiesai divas tabulas, kurās būtu jābūt skaitliskajiem datiem, kuri ietverti apstrīdētajā lēmumā.

64

Vispārējā tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 85. panta 3. punktu nolemj uzskatīt šīs tabulas par nepieņemamām, jo prasītāja nav attaisnojusi kavēšanos to iesniegšanā.

65

Prasītāja savas prasības pamatojumam izvirza deviņus pamatus. Pirmais pamats ir balstīts uz Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot datumu, kurā pieņemts Valonijas reģiona lēmums par finansējuma piešķiršanu. Otrais pamats ir balstīts uz Komisijas darbības noilgumu. Trešais pamats ir balstīts uz Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdu faktos un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kvalificējot “Instrument Landing System” (instrumentālās nolaišanās sistēma, turpmāk tekstā – “ILS”) kā saimnieciska rakstura ieguldījumu, kā arī uz pamatojuma neesamību, kvalificējot ILS kā saimnieciska rakstura ieguldījumu. Ceturtais pamats ir balstīts uz kļūdu faktos un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kuras Komisija pieļāvusi, ņemot vērā procentuālo daļu 7 % apmērā, kas atbilst ieguldījumu jaunajā terminālī izmaksu izmantojumam, kurš nav uzskatāms par saimniecisku, kā arī pamatojuma neesamību šīs procentuālās daļas ņemšanai vērā. Piektais pamats ir balstīts uz Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdām faktos un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kā arī pamatojuma neesamību, nosakot neto pašreizējās vērtības 2002. un 2003. gada pasākumiem, kā rezultātā ir pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts. Sestais pamats ir balstīts uz Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdām faktos un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, nosakot neto pašreizējās vērtības 2002. un 2003. gada pasākumiem, un līdz ar to tās papildu maksas aprēķinā, ko prasītāja maksāja, sākot no 2014. gada 4. aprīļa. Septītais pamats ir balstīts uz pamatojuma neesamību un Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot papildu maksas summu, kas jāmaksā, sākot no 2016. gada 1. janvāra. Astotais pamats ir balstīts uz Komisijas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdu faktos, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pamatojuma neesamību, pārbaudot konkrēto tirgu un atbalsta radītos šķietamos konkurences izkropļojumus starp Šarleruā lidostu un Briseles Nacionālo lidostu. Devītais pamats ir balstīts uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu.

66

Prasītāja apgalvo, ka 2002. un 2003. gada pasākumi realitātē atbilstot 2000. gada 20. jūlija lēmumā, kas apstiprināts ar 2000. gada 8. novembra lēmumu, noteiktajiem pasākumiem, tādējādi šie pasākumi ir bijuši pirms 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290). Šajā ziņā tā norāda, ka Šarleruā lidostai paredzēto ieguldījumu programma, kas iekļauta 2002. gada nolīguma pielikumā, esot identiska Valonijas reģiona 2000. gada 20. jūlijā nolemtajai un 2000. gada 8. novembrī apstiprinātajai ieguldījumu programmai. Prasītāja arī uzsver, ka tās komerciālajā stratēģijā, kas ieplānota 2000. gada jūlijā, tostarp jau bija minēts jaunais terminālis, autostāvvieta un skrejceļa pagarināšana.

67

Prasītāja tāpat apgalvo, ka 2000. gada 20. jūlijs un 8. novembris esot datumi, kuros Valonijas reģions apņēmās piešķirt atbalstu. Šajos datumos pieņemtie lēmumi bija saistoši, ciktāl tie bija pietiekami precīzi, ņemot vērā attiecīgo projektu. Prasītāja piebilst, ka minētie lēmumi bija kas vairāk par principiālu vienošanos, kas pēc definīcijas ir abstrakta, un paredzēja konkrētu ieguldījumu piešķiršanu. Faktiski šie lēmumi neesot uzskatāmi tikai par nodomu deklarācijām, jo tajos ir paredzēta Valonijas valdības principiāla apņemšanās, kopējās finansējuma summas noteikšana, pamatojoties uz tolaik pieejamo informāciju, un ar to saistītais finanšu plāns. Prasītāja piebilst, ka minētajos lēmumos faktiski bija ietverta visa informācija, kas ir pietiekama, lai raksturotu neatsaucamas finansējuma saistības. 2002. gada nolīgums tikai esot apstiprinājis šos lēmumus. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumu saistošo raksturu pastiprina tas, ka atsauce uz tiem ir ietverta Sowaer finanšu plānā.

68

Visbeidzot prasītāja konstatē, ka par 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumos nolemto pasākumu veikšanu tai tika paziņots jau krietnu laiku pirms 2000. gada 12. decembra.

69

Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

70

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa 2000. gada 12. decembra spriedumā Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) ir secinājusi, ka arī lidostas ekspluatācija, kurā ietilpst lidostas pakalpojumu sniegšana aviosabiedrībām, ir saimnieciska darbība (skat. it īpaši minētā sprieduma 107. un 120. punktu).

71

Turklāt apstrīdētā lēmuma 346. un 347. apsvērumā Komisija ir konstatējusi turpmāk izklāstīto:

72

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru kritērijs, lai noteiktu atbalsta piešķiršanas brīdi, ir juridiski saistošs akts, ar kuru valsts kompetentā iestāde apņemas saņēmējam piešķirt atbalstu (spriedums, 2015. gada 19. maijs, Diputación Foral de Bizkaia/Komisija, T‑397/12, nav publicēts, EU:T:2015:291, 33. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2004. gada 14. janvāris, Fleuren Compost/Komisija, T‑109/01, EU:T:2004:4, 73. un 74. punkts, un 2009. gada 30. novembris, Francija un France Télécom/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, EU:T:2009:474, 321. punkts) ar beznosacījumu un juridiski saistošu apsolījumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 15. februāris, Austrija/Komisija, C‑99/98, EU:C:2001:94, 38. punkts, un rīkojumu, 2016. gada 5. oktobris, Diputación Foral de Bizkaia/Komisija, C‑426/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:757, 30. punkts). Šis kritērijs noteikti nozīmē, ka atbalsta piešķiršanas datumā var tikt identificēts tā saņēmējs.

73

2000. gada 20. jūlija lēmuma B 12 IV punkts “Nosacījumi reģionālo lidostu attīstībai un ar to saistītie vides pasākumi. Pamatnolīgums” ir formulēts šādi:

“Valdība apstiprina nostādnes attiecībā uz ieguldījumu programmu [Šarleruā] lidostā un uzdod ministram, kura pienākumos ir lidostu apsaimniekošana, prezentēt tai ar to saistīto daudzgadu fizisko ieguldījumu programmu.”

74

No šī lēmuma skaidri izriet, ka Valonijas valdība neapņēmās piešķirt prasītājai atbalstu, bet tieši pretēji – kompetentais ministrs tikai apņēmās prezentēt šai valdībai ieguldījumu programmas izpildes pasākumus. Turklāt jākonstatē, ka prasītāja nav identificēta kā atbalsta potenciālā saņēmēja.

75

2000. gada 8. novembra lēmuma B 15. panta 2. punktā “2000. gada 20. jūlija pamatnolīguma par reģionālajām lidostām īstenošana. [Šarleruā] lidostas daudzgadu ieguldījumu programma” ir precizēts, ka Valonijas valdība ir apstiprinājusi “daudzgadu fizisko ieguldījumu programmu 2000.–2004. gadam”. Šajā ieguldījumu programmā, tostarp tās devītajā un desmitajā daļā, ir paredzēts turpmāk izklāstītais:

“[..] Ir jāveic uzlabojumi sākotnējā nolīguma ietvaros, kurā regulētas attiecības starp Valonijas reģionu un BSCA, kas ir tās koncesionāre, kura ekspluatē [Šarleruā] lidostu; tas vajadzīgs, lai paaugstinātu faktiskā saimnieciskās darbības veicēja efektivitāti.

Tādēļ esošie dokumenti (koncesijas nolīgums, specifikācija un pielikumu protokoli) ir jāpielāgo atbilstoši jaunajai formulai, kas tiks izraudzīta ieguldījumu finansēšanai.”

76

Šī norma neatstāj nekādas šaubas par to, ka konkrētas saistības starp Valonijas reģionu un prasītāju bija atkarīgas no iepriekš minēto dokumentu pieņemšanas.

77

No tā izriet, ka – pretēji prasītājas apgalvotajam – 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumos nebija ietvertas juridiski saistošas un precīzas Valonijas valdības saistības pret prasītāju. Turklāt, kā to replikas rakstā atzīst pati prasītāja, šie lēmumi veidoja Valonijas valdības apņemšanos attiecībā uz tās politiskajiem mērķiem un bija ministru vienošanās rezultāts valdībā. Turpretī vienkārši no 2002. gada nolīguma teksta skaidri izriet, ka detaļas par infrastruktūru un pakalpojumiem juridisku saistību formā ir nostiprinātas tikai šajā dokumentā. Šo 2002. gada nolīgumu faktiski raksturo ieguldījumu programma, kā arī izdevumi, ko apņēmās segt Valonijas reģions – Sowaer, un koncesijas maksa, ko kā atlīdzību apņēmās maksāt prasītāja.

78

No tā arī izriet, ka saistošu un precīzu pienākumu 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumos neesamības dēļ nav nozīmes prasītājas argumentiem par šķietamo atbilstību starp tabulu, kas pievienota pielikumā starp prasītāju un Sowaer noslēgtajam 2002. gada nolīgumam, un tabulu, kas ietverta 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumos, par 2000. gada 20. jūlija lēmuma šķietamo paziņošanu pirms 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290) un par sarunām starp prasītāju un Ryanair, kas notikušas kopš 2000. gada septembra, un tos var tikai noraidīt.

79

Visbeidzot, netiek apstrīdēts, ka Sowaer nodeva infrastruktūru prasītājas rīcībā. Tomēr Sowaer tika izveidota tikai 2001. gada 1. jūlijā.

80

No visa iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir noraidāms.

81

Saistībā ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka 2000. gadā piešķirtajam atbalstam ir piemērojams desmit gadu noilgums, kas paredzēts Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 15. panta 1. punktā, jo no tā piešķiršanas līdz 2011. gada 20. aprīlim, kad Komisija pirmo reizi lūdza Beļģijas Karalistei informāciju par atbalstu, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi.

82

Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

83

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šis pamats balstās tikai uz premisu, saskaņā ar kuru strīdus atbalsts ir piešķirts ar 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumiem.

84

Tomēr, kā ir precīzi konstatēts pirmā pamata pārbaudes ietvaros, strīdus atbalsts netika piešķirts ar 2000. gada 20. jūlija un 8. novembra lēmumiem, bet gan ar 2002. gada nolīgumu, t.i., mazāk kā desmit gadus no atbalsta piešķiršanas līdz Komisijas pirmā informācijas pieprasījuma nosūtīšanai Beļģijas Karalistei 2011. gada 20. aprīlī, līdz ar to šī premisa ir kļūdaina.

85

No tā izriet, ka arī otrais pamats ir noraidāms.

86

Saistībā ar trešo pamatu tā pirmās daļas ietvaros prasītāja būtībā pārmet Komisijai tās pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kvalificējot ILS kā saimnieciska rakstura ieguldījumu, kā arī pamatojuma neesamību, kvalificējot ILS kā saimnieciska rakstura ieguldījumu.

87

Prasītāja apgalvo, ka ILS ir sistēma, kas ļauj gaisa kuģiem tuvoties nolaišanās skrejceļam sliktas redzamības apstākļos. Šīs sistēmas komplekts pamatā sastāv no trīs daļām: pirmā daļa, proti, “localizer”, nodrošina gaisa kuģu sānisku pavadīšanu, otrā daļa, proti, “glide slope”, nodrošina gaisa kuģa vertikālu pavadīšanu un trešā daļa, proti, “attāluma marķieri”, signalizē tuvošanos skrejceļam. Tādējādi ILS būtu jāatzīst par aprīkojumu, kas ir būtisks aeronavigācijai, kā arī drošībai, apsardzei un skrejceļu un aprīkojumu atbilstībai. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz Belgocontrol (Beļģijas Gaisa kontroles institūcija), kā arī Eurocontrol sniegto šīs sistēmas kvalifikāciju. Turklāt prasītāja norāda uz atsaucēm saistībā ar ILS Komisijas Regulā (EK) Nr. 2096/2005 (2005. gada 20. decembris), ar kuru paredz kopīgas prasības aeronavigācijas pakalpojumu sniegšanai (OV 2005, L 335, 13. lpp.), Komisijas Regulā (EK) Nr. 859/2008 (2008. gada 20. augusts), ar ko groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3922/91 attiecībā uz kopējām tehniskajām prasībām un administratīvajām procedūrām, ko piemēro komerciāliem pārvadājumiem ar gaisa kuģiem (OV 2008, L 254, 1. lpp.), Komisijas Regulā (ES) Nr. 965/2012 (2012. gada 5. oktobris), ar ko nosaka tehniskās prasības un administratīvās procedūras saistībā ar gaisa kuģu ekspluatāciju atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 216/2008 (OV 2012, L 296, 1. lpp.), un Komisijas Regulā (ES) Nr. 139/2014 (2014. gada 12. februāris), ar ko nosaka prasības un administratīvās procedūras saistībā ar lidlaukiem atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 216/2008 (OV 2014, L 44, 1. lpp.). Prasītāja precizē, ka, tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 550/2004 (2004. gada 10. marts) par aeronavigācijas pakalpojumu sniegšanu vienotajā Eiropas gaisa telpā (OV 2004, L 96, 10. lpp.), kā arī pamatnostādnēs aeronavigācijas pakalpojumu sniegšana ir kvalificēta kā pakalpojums, kam nav saimnieciska rakstura, ILS kā aeronavigācijai nepieciešamam instrumentam nav ekonomiska rakstura. Tas, ka ILS uzstādīšana juridiski netiekot pieprasīta, nemaina šo konstatējumu.

88

Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav pamatojusi iemeslus, kāpēc III kategorijas ILS nevarētu būt daļa no aeronavigācijai nepieciešamā aprīkojuma, kam nav saimnieciska rakstura.

89

Šī pamata otrās daļas ietvaros prasītāja apgalvo, ka skrejceļu apgaismojums arī ir darbība, kam nav saimnieciska rakstura.

90

Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

91

Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi šādi:

“Savukārt par saimnieciska rakstura darbībām Komisija atzīst ieguldījumus un lielus remontdarbus saistībā ar III kategorijas ILS sistēmu un skrejceļu apgaismojumu. Faktiski šīs izmaksas nesaistās ar valsts varas kompetenci, bet ir raksturīgas infrastruktūras komerciālai ekspluatācijai, un šī ekspluatācija izpaužas kā infrastruktūras nodošana aviosabiedrību rīcībā, nodrošinot apmierinošus drošības apstākļus. Piemēram, satiksmes drošības nodrošināšana uz zemes (tostarp nolaišanās un pacelšanās laikā) ir neatraujami saistīta ar lidostas komerciālo ekspluatāciju, tāpēc tai ir saimniecisks raksturs. Arī jaunākajā Komisijas lēmumā par Marseļas lidostu ekspluatācijas drošība ir izslēgta no “nesaimniecisko” darbību loka.”

92

Vispirms jāatzīst, ka prasītāja nav apstrīdējusi Komisijas konstatēto par to, ka ILS un skrejceļu apgaismošana ir atsevišķi aprīkojumi.

93

Tomēr prasītāja attiecībā uz skrejceļu apgaismošanu, kā to pamatoti uzsvērusi Komisija, kas izvirza šīs daļas nepieņemamību, nav sniegusi argumentus, kas pamatotu tās nesaimniecisko raksturu.

94

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu, kas ir piemērojama procesam Vispārējā tiesā saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu un Reglamenta 76. panta d) punktu, prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī kopsavilkums par minētajiem pamatiem.

95

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai informācijai ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājai sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību – vajadzības gadījumā bez citas pamatojošas informācijas. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un pareizu tiesvedību, prasības pieņemamība paredz, ka visiem to pamatojošiem būtiskiem faktu un tiesību elementiem ir vismaz īsumā, bet saskanīgi un saprotami jāizriet no paša prasības pieteikuma teksta (rīkojums, 2013. gada 7. novembris, Arbos/Komisija, C‑615/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:742, 33. punkts; skat. arī spriedumu, 2012. gada 25. oktobris, Arbos/Komisija, T‑161/06, nav publicēts, EU:T:2012:573, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

96

Tādējādi ir jākonstatē, ka prasības pieteikums šajā ziņā neatbilst Reglamenta 76. panta d) punktam, jo prasītāja ir vienīgi atsaukusies uz skrejceļa apgaismošanu kā darbību ar nesaimniecisku raksturu, bet šajā ziņā nav izvirzījusi nevienu argumentu. No tā izriet, ka trešā pamata otrā daļa ir jāatzīst par nepieņemamu.

97

Attiecībā uz prasītājas argumentiem par atbalstu III kategorijas ILS nesaimnieciskajam raksturam ir jāatgādina, ka saimnieciskā darbība ir jebkāda darbība, kas saistīta ar preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (spriedums, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 79. punkts), pretēji tām darbībām, kas ir saistītas ar publiskās varas funkciju pildīšanu.

98

Tādējādi šajā lietā ir jānosaka, vai konkrētā darbība pēc rakstura, mērķa un saskaņā ar to regulējošiem noteikumiem ir saistīta ar tādu funkciju pildīšanu, kas ir publiskai varai raksturīgas funkcijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1994. gada 19. janvāris, SAT Fluggesellschaft, C‑364/92, EU:C:1994:7, 30. punkts).

99

Šajā ziņā publiskai varai raksturīgas ir darbības, kas attiecas uz gaisa telpas kontroli un kārtības uzturēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 19. janvāris, SAT Fluggesellschaft, C‑364/92, EU:C:1994:7, 30. punkts, un 2009. gada 26. marts, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, C‑113/07 P, EU:C:2009:191, 71. punkts).

100

Jāatgādina, ka atbilstoši Komisijas definīcijai, ko prasītāja nav apstrīdējusi, III kategorijas ILS ir instruments, lai pietuvotos zemei, kas izmanto radio signālu nolaišanās precizitātes paaugstināšanai, gaisa kuģim tuvojoties nolaišanās skrejceļam, tādējādi bez riska ļaujot veikt nolaišanos nelabvēlīgos laika apstākļos.

101

No atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, kuras sniedza prasītāja un Sowaer, kas tiesas sēdē atbalstīja prasītāju, kā arī no lietas elementiem izriet, ka runa ir par aeronavigācijai nolaišanās fāzē lietderīgu instrumentu, kas atsevišķām lidostām, ņemot vērā to satiksmes raksturu, ir pat nepieciešams un būtisks, lai arī tas nav obligāts atbilstoši Beļģijas vai starptautiskajām drošības normām aeronavigācijas nozarē. Nolaišanās grūtību dēļ, kas var rasties nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā, aviosabiedrības var nevēlēties regulāri apkalpot lidostu, kas nav aprīkota ar tādu iekārtu.

102

Tomēr šī iekārta, pat ja tā būtu obligāta un pat ja nav apstrīdams, ka tā, tāpat kā citas sistēmas, sekmē nolaišanās drošību, nepalīdz ne gaisa telpas kontrolei un kārtības uzturēšanai, kā to tiesas sēdē atzina prasītāja un tās prasījumus atbalstošā persona, kas iestājusies lietā, ne kādai citai publiskās varas prerogatīvai, kura var tikt pildīta lidostā. Tā sekmē tādu pakalpojumu sniegšanu, kādus konkurences kontekstā civilā lidosta piedāvā aviosabiedrībām savas vispārīgās darbības ietvaros, kas ir saimnieciska rakstura darbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 24. oktobris, Aéroports de Paris/Komisija, C‑82/01 P, EU:C:2002:617, 78. punkts).

103

Turpinot ir jākonstatē, ka prasītāja nav apstrīdējusi Komisijas argumentu par to, ka vienīgās šādas iekārtas neesamības sekas ir tādas, ka noteiktos meteoroloģiskos apstākļos aviosabiedrības, kas izmanto lidostu, atceļ savus lidojumus vai arī tos novirza uz citām lidostām, kurām ir šāda iekārta. Tādējādi lidosta bez III kategorijas ILS sistēmas ir mazāk labvēlīgā konkurences situācijā attiecībā pret lidostu, kurā ir uzstādīta šāda iekārta, lai arī šis konstatējums neļauj izvairīties no minētā aprīkojuma kvalificēšanas par saimnieciska rakstura darbību.

104

Prasītājas arguments par to, ka Beļģijas Karaliste administratīvajā procesā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir paziņojusi, ka tā uzskata III kategorijas ILS par “būtisku elementu, lai varētu uzņemt aviosabiedrības ar [lidostā] izvietotiem gaisa kuģiem un regulārām satiksmes līnijām”, nevar grozīt šo novērtējumu.

105

Faktiski darbība, kas ir saistīta ar aviosabiedrību uzņemšanu ar “[lidostā] izvietotiem gaisa kuģiem un regulārām satiksmes līnijām”, nenozīmē, ka tāda darbība ir saistīta ar publiskās varas funkciju pildīšanu.

106

No tā izriet, ka prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz šķietamu prasību par III kategorijas ILS nepieciešamību gaisa navigācijai, lai šī iekārta būtu saistīta ar publiskās varas funkciju pildīšanu un tādējādi nebūtu kvalificējama par saimnieciska rakstura sistēmu.

107

Šo secinājumu nekādi neatspēko citi prasītājas izvirzītie argumenti.

108

Tas, ka saskaņā ar prasītājas apgalvoto Belgocontrol uzskata III kategorijas ILS par navigācijas atbalsta iekārtu un Eurocontrol to definē kā vienu no trim nolaišanās sistēmām, kas pieļauj precīzu nolaišanās jaudu navigācijas izpratnē, nenozīmē, ka šī iekārta, ņemot vērā iepriekš 102. punktā konstatēto, ir daļa no publiskās varas funkcijām.

109

Atsauce uz Regulas Nr. 965/2012 I pielikuma 14. punktu, saskaņā ar kuru “III kategorijas pieeja tiek izpildīta, izmantojot ILS”, attiecas tikai uz definīciju minētajā regulā aprakstīto tehnisko prasību mērķiem. Tas pats attiecas uz atsauci uz Regulas Nr. 859/2008, ar ko ir aizstāts Padomes Regulas (EEK) Nr. 3922/91 [(1991. gada 16. decembris)] attiecībā uz kopējām tehniskajām prasībām un administratīvajām procedūrām, ko piemēro komerciāliem pārvadājumiem ar gaisa kuģiem (OV 1991, L 373, 4. lpp.), III pielikums, pielikuma E apakšnodaļu.

110

Visbeidzot, lai gan ir taisnība, ka lidlauka ekspluatantam ir jāgādā, lai tiktu izveidoti un īstenoti līdzekļi un procedūras, kas nodrošina drošus apstākļus “lidlauka ekspluatācijai ierobežotas redzamības apstākļos” [Regulas Nr. 139/2014 IV pielikums, ADR.OPS.B.045, “Ekspluatācija ierobežotas redzamības apstākļos”, a) apakšpunkts], tomēr no tā neizriet, ka III kategorijas ILS uzstādīšana, ņemot vērā iepriekš 102. punktā konstatēto, ir ieguldījums publiskās varas funkciju izpildē.

111

Prasītāja arī apgalvo, ka III kategorijas ILS kā gaisa navigācijas iekārtai nav saimnieciska rakstura, ņemot vērā, ka atbilstoši Regulas Nr. 550/2004 preambulas 5. apsvērumam “gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšana, kas paredzēta [..] šajā regulā, ir saistīta ar tādu valsts [publiskās] varas pilnvaru izmantošanu, kurām nav ekonomiska rakstura, kas attaisno Līguma konkurences noteikumu piemērošanu”.

112

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Regula Nr. 550/2004 atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 549/2004 (2004. gada 10. marts), ar ko nosaka pamatu Eiropas vienotās gaisa telpas izveidošanai (OV 2004, L 96, 1. lpp.), kuras 2. pantā ir definēti dažādi jēdzieni, noteikumiem. No Regulas Nr. 549/2004 2. panta 4. punkta izriet, ka “aeronavigācijas pakalpojumi” ir “gaisa satiksmes pakalpojumi: saziņas, navigācijas un uzraudzības pakalpojumi; meteoroloģiskie pakalpojumi, kas vajadzīgi aeronavigācijai un aeronavigācijas informācijas pakalpojumi”. Regulas Nr. 549/2004 2. panta 30. punktā “navigācijas pakalpojumi” ir definēti kā “objekti un pakalpojumi, kas gaisa kuģim sniedz informāciju par atrašanās vietu un laiku”. Šie navigācijas pakalpojumi tādējādi atšķiras no “gaisa satiksmes pakalpojumiem”, kas Regulas Nr. 549/2004 2. panta 11. punktā ir definēti tostarp kā “gaisa satiksmes vadības pakalpojumi”, kuri savukārt minētās regulas 2. panta 1. punktā ir definēti kā pakalpojumi, kas tiek sniegti, lai novērstu sadursmes starp gaisa kuģiem, kā arī paātrinātu un saglabātu sakārtotu gaisa satiksmes plūsmu. Gan “navigācijas pakalpojumi”, gan “gaisa satiksmes pakalpojumi” atbilstoši iepriekš norādītajam ir ietverti “aeronavigācijas pakalpojumos”. Tāda iekārta kā III kategorijas ILS, kas gaisa kuģiem to nolaišanās mērķiem sniedz informāciju par to atrašanās vietu attiecībā pret skrejceļu, skaidri attiecas uz navigācijas pakalpojumiem iepriekšminētajā izpratnē.

113

Tādējādi, ja Regulas Nr. 550/2004 preambulas 5. apsvērums, uz kuru atsaucas prasītāja, šķiet, norāda uz “aeronavigācijas pakalpojumu” saistību ar publiskās varas pilnvaru izmantošanu, tad šīs regulas preambulas 13. apsvērums, kas ir konkrētāks, skaidri norāda, ka “navigācijas pakalpojumi”, kā arī daži citi aeronavigācijas pakalpojumi ir jāorganizē saskaņā ar tirgus nosacījumiem, ņemot vērā šādu pakalpojumu īpašās funkcijas un uzturot augsta līmeņa drošību. No dažādām minētās regulas normām faktiski izriet, ka gaisa satiksmes pakalpojumu sniedzēju vai meteoroloģisko pakalpojumu sniedzēju noteikšana var tikt īstenota ārpus tirgus principiem, bet neviena līdzīga rakstura norma neattiecas uz navigācijas pakalpojumiem. Līdz ar to, neraugoties uz tā vispārinošo raksturu, preambulas apsvērumā, uz kuru prasītāja atsaucas, nav norādīts ne uz vienu konkrētu normu, kas ļautu uzskatīt, ka III kategorijas ILS, kas ir navigācijas pakalpojumu iekārta, ir saistīta ar publiskās varas pilnvaru izmantošanu, nevis saimnieciska rakstura darbību tirgus apstākļos.

114

Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar pamatoties, lai atkāptos no pašām attiecīgā akta normām (skat. spriedumu, 2009. gada 2. aprīlis, Tyson Parketthandel, C‑134/08, EU:C:2009:229, 16. punkts un tajā minētā judikatūra) vai, a fortiori, no tādām LES ietvertām normām kā LESD 107. un 108. pants par valsts atbalstu, tostarp ierobežojot to tvērumu salīdzinājumā ar to, kas izriet no Savienības tiesas interpretācijas attiecībā uz to formulējumu un mērķi.

115

Visbeidzot prasītāja atsaucas uz pamatnostādņu 35. punktu, saskaņā ar kuru “lidostā tādas darbības kā gaisa satiksmes kontrole, policijas darbības, muita, ugunsdzēsība, darbības, kas nepieciešamas, lai aizsargātu civilo aviāciju no nelikumīgas iejaukšanās darbībām, un ieguldījumi saistībā ar minēto darbību veikšanai nepieciešamo infrastruktūru un iekārtām parasti netiek uzskatīti par saimniecisko darbību”.

116

Tomēr papildus tam, ka pamatnostādņu 35. punkts neattiecas uz zemes pieejas iekārtām un aprīkojumu, prasītāja neatspēko Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru tāpēc vien, ka iekārta stiprina drošību, tā noteikti nav jākvalificē kā nesaimnieciska darbība.

117

No tā izriet, ka Komisija, kvalificējot III kategorijas ILS kā saimnieciska rakstura sistēmu, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uz kuru norāda prasītāja.

118

Visbeidzot, ir jānoraida arī prasītājas arguments par to, ka Komisija neesot pietiekami pamatojusi iemeslus, kādēļ III kategorijas ILS sistēmai ir saimniecisks raksturs.

119

Jākonstatē, ka papildus tam, ka apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā skaidri ir atspoguļots Komisijas uzskats, ka “satiksmes drošības nodrošināšana uz zemes (tostarp nolaišanās un pacelšanās laikā) ir nesaraujami saistīta ar lidostas komerciālo ekspluatāciju, tāpēc tai ir saimniecisks raksturs”, pašas prasītājas trešā prasījuma pamata izklāsts pietiekami apstiprina, ka tā pilnībā ir sapratusi iemeslus, kādēļ Komisija III kategorijas ILS ir uzskatījusi par tādu, kam ir saimniecisks raksturs. Apstrīdētā lēmuma 367. apsvērums tādējādi ir ļāvis prasītājai iepazīties ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu un Vispārējai tiesai īstenot tās kontroli attiecībā uz to (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 13. janvāris, Thermenhotel Stoiser Franz u.c./Komisija, T‑158/99, EU:T:2004:2, 94. punkts).

120

No visa iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir noraidāms.

121

Saistībā ar ceturto pamatu prasītāja pārmet Komisijai, ka tā, pirmkārt, ir pieļāvusi kļūdu faktos un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ņemot vērā procentuālo daļu 7 %, kas atbilst nesaimnieciska rakstura ieguldījumu izmaksu izmantojumam jaunajā terminālī, un, otrkārt, pamatojuma neesamību, ņemot vērā šo procentuālo daļu.

122

Būtībā prasītāja pārmet Komisijai, ka attiecībā uz jauno lidostas termināli tā ir izmantojusi nepareizu sadalīšanas principu, lai nošķirtu nesaimnieciskas darbības no saimnieciskām darbībām. Prasītāja tādējādi apgalvo, ka atbilstoši tās ziņojumam, kas paziņots Komisijai 2014. gada 8. aprīlī, teritorijas sadalījums ir 14,9 % telpām, kas tiek izmantotas nesaimnieciska rakstura darbībām, un 85,1 % telpām, kuras tiek izmantotas saimnieciska rakstura darbībām.

123

Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

124

Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 366. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi šādi:

“Komisija par nesaimnieciskām uzskata arī izmaksas saistībā ar ieguldījumiem tajās ēkās un iekārtās (un to uzturēšanu), kuras izmanto vienlaikus saimnieciskām un nesaimnieciskām darbībām, proporcionāli to izmantojumam nesaimnieciskām darbībām. Konkrēti: 7 % ieguldījumu izmaksu saistībā ar jauno termināli var uzskatīt par nesaimniecisku pēc rakstura, jo 7 % šā termināļa platības aizņem policijas un muitas dienesti, darbinieki, kas atbild par pasažieru un bagāžas pārmeklēšanu, kā arī Valonijas Valsts dienesta darbinieki, kuri atbild par teritorijas drošību.”

125

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai arī valsts atbalsta jomā Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība, kuras īstenošanai ir jāveic ekonomiska rakstura novērtējums Eiropas Savienības kontekstā, šī plašā novērtējuma brīvība nenozīmē, ka Savienības tiesai nav jāpārbauda Komisijas veiktā ekonomiska rakstura informācijas interpretācija (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 64. punkts).

126

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības tiesai būtībā ir jāpārbauda tostarp ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi veido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (spriedums, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 65. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 39. punkts).

127

Tomēr šīs pārbaudes ietvaros Savienības tiesai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais novērtējums ar savu novērtējumu. Savienības tiesa, pārbaudot Komisijas veikto sarežģītu ekonomisko faktu novērtējumu, veic ierobežotu kontroli, vienīgi pārbaudot, vai ir ievērotas procesuālās normas un izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, vai fakti ir materiāli precīzi, kā arī, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā vai pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā, tā kā Komisijai, lai pārbaudītu, vai pasākumam ir piemērojams LESD 107. panta 1. punkts, ir jāizmanto privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā princips, parasti šī principa izmantošana Komisijai liek veikt ļoti sarežģītu ekonomisku vērtējumu (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 68. punkts).

128

Prasības ceturtais līdz septītais pamats ir jāizvērtē, ņemot vērā šos kritērijus attiecībā uz judikatūrā atzīto Savienības tiesas kontroles līmeni.

129

Jau uzreiz ir jākonstatē, ka prasītāja nav apstrīdējusi Komisijas iebildumu rakstā formulēto paziņojumu, saskaņā ar kuru Beļģijas Karaliste trīs reizes to ir informējusi (2014. gada 24. februāra, 21. marta un 4. aprīļa vēstulēs), ka jaunā termināļa nesaimniecisko ieguldījumu izmaksas ir sasniegušas 7 % no īstenoto ieguldījumu kopējām izmaksām.

130

2014. gada 8. aprīļa Komisijai nosūtītajā paziņojumā, kurā paskaidrots, ka 14,9 % no jaunā termināļa teritorijas ir saistīti ar nesaimniecisku izmantošanu, prasītāja tās telpām, ko izmanto tikai federālā policija un citi dienesti, kas pilda valsts varas funkcijas vai nodrošina drošību, un ko prasītāja kvalificēja kā telpas, kas domātas “sabiedrisko pakalpojumu uzdevumam” un kas atbilst 7 % no termināļa teritorijas, pievienoja 7 % no teritorijas, ko aizņem tehniskās ierīces, kā tās, kas domātas apkurei, 7 % no satiksmes plūsmu teritorijas, kā tās, ko aizņem kāpnes un gaiteņi, ko tā kvalificēja kā “lidostas kopējās” telpas, un visu teritoriju, kurā attiecībā uz sabiedrību vai precēm tiek pildīti iepriekš minētie valsts varas un drošības nodrošināšanas uzdevumi, kā pasu kontrole, ko tā kvalificēja kā “kopējās publiskās” telpas.

131

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, pat ja, kā to norādīja prasītāja, tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, pasažieri iet pa gaiteņiem tostarp muitas kontroles mērķiem, publiskās varas pildīšana nekādā ziņā nenotiek gaiteņos, bet tikai telpās, kas īpaši domātas šīm kontrolēm. Turklāt tādas pārejas no vienām telpām uz citām, kā arī kafetērijas, kā to tiesas sēdē pamatoti norādīja Komisija, netiek uzskatītas par telpām, kurās tiek pildītas valsts varas funkcijas.

132

Tādējādi no šīs lietas apstākļu pārbaudes neizriet iemesls, kāpēc prasītājas izmantotā sadalījuma metode būtu piemērotāka nekā tā, par kuru Beļģijas Karaliste ir informējusi trīs reizes (2014. gada 24. februāra, 21. marta un 4. aprīļa vēstulēs) un kuru akceptējusi Komisija.

133

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka – pretēji prasītājas tiesas sēdē apgalvotajam – 7 % sadalījums telpām, kuru izmantojumam ir nesaimniecisks raksturs, nav Beļģijas valdības izplūdis vai neskaidrs novērtējums, jo atbilstoši Beļģijas valdības atbildei uz Komisijas 2014. gada 11. marta jautājumiem “šī aprēķina pamatā ir bijuši [..] plāni”.

134

Tiesas sēdē prasītāja vēl arī apgalvoja, ka Šarleruā lidosta pastāvīgi attīstās, pretēji tādām lielām lidostām kā Paris-Charles‑de‑Gaulle (Francija) vai Londres-Heathrow (Apvienotā Karaliste), kuru pasažieru skaits ir bijis nemainīgs pēdējos 20 gadus, līdz ar to Šarleruā lidostā to telpu proporcionālā daļa, kuru izmantojumam nav saimnieciska rakstura, ir mainīga.

135

Tomēr, pat pieņemot, ka šis apgalvojums ir pamatots, ir jākonstatē, ka prasītāja nespēja novērtēt Šarleruā lidostas attīstību laikposmā no Beļģijas valdības trim 2014. gada 24. februāra, 21. marta un 4. aprīļa vēstulēm līdz pašas prasītājas 2014. gada 8. aprīļa paziņojumam, kas tātad bija četras dienas pēc minētās valdības pēdējās vēstules.

136

Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka nevar tikt uzskatīts, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu faktos vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojoties uz Beļģijas Karalistes pašas sniegtajiem datiem, nosakot, ka 7 % no lidostas kopējās platības ir saistīti ar darbībām, kurām nav saimnieciska rakstura, un apstrīdētajā lēmumā neatsaucoties uz 2014. gada 8. aprīļa paziņojumu.

137

Visbeidzot, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma šķietamo pamatojuma neesamību šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 366. apsvērumā skaidri ir atspoguļots Komisijas izmantotais iedalījuma princips, kuru atbilstoši iepriekš konstatētajam Beļģijas valdība ir paziņojusi trīs reizes. Turklāt, lai arī apstrīdētā lēmuma 366. apsvērumā Komisija nav minējusi prasītājas 2014. gada 8. aprīļa paziņojumu, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 22. apsvēruma izriet, ka tā skaidri atsaucas uz Beļģijas iestāžu 2014. gada 5. maija paziņojumu, kurā precizēts, ka “publisko pakalpojumu, kam nav saimnieciska rakstura, sniegšanai atvēlēto platību procentuālā daļa attiecībā pret telpām, kas saistītas ar saimniecisko darbību, ir 14,9 %”, un, otrkārt, ka Komisija ir skaidri pamatojusi iemeslus, kādēļ Beļģijas Karalistes trīs reizes sniegtie dati (2014. gada 24. februāra, 21. marta un 4. aprīļa vēstulēs) bija jāapstiprina, un tas prasītājai noteikti ļāva saprast iemeslus, kādēļ tās pašas dati nevarēja tikt pieņemti, un Vispārējai tiesai ļāva veikt pārbaudi. Faktiski, norādot, ka “7 % no ieguldījumu izmaksām saistībā ar jauno termināli var tikt uzskatīti par nesaimnieciskiem pēc rakstura, jo 7 % no šā termināļa platības izmanto policijas un muitas dienesti, darbinieki, kas atbild par pasažieru un bagāžas pārmeklēšanu, kā arī Valonijas Valsts dienesta darbinieki, kuri atbild par teritorijas drošību”, Komisija būtībā ir precizējusi, ka tikai tām izmaksām, kas nesaraujami un nepieciešami ir saistītas ar šādiem pakalpojumiem, ir nesaimniecisks raksturs, un to, kā izriet no argumentiem, kurus prasītāja ir izmantojusi šī pamata atbalstam, tā turklāt ir pilnībā sapratusi.

138

Tādējādi ceturtais pamats ir noraidāms.

139

Saistībā ar piekto pamato prasītāja būtībā apstrīd Komisijas veikto privāta investora tirgus ekonomikas apstākļos kritērija vērtējumu. Tā apgalvo, ka gan Komisijas izmantotie aprēķina koeficienti, gan metode ir kļūdaini. Šis pamats ir iedalīts septiņās daļās.

140

Pirms piektā pamata dažādo daļu izvērtējuma iesākumā ir jāatbild uz prasītājas pārmetumu, ka 2001. gada pētījums “Risk Premiums for Other Markets” (Riska prēmijas citos tirgos) nav pieejams Komisijas minētajā Interneta vietnes adresē.

141

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka papildus tam, ka šis pētījums bija minēts apstrīdētā lēmuma 437. apsvēruma zemsvītras piezīmē, apstāklis, kura dēļ Komisijas minētā attiecīgā Interneta adrese nav pieejama, nekādā ziņā nav tāds, lai šajā lietā liktu uzskatīt apstrīdēto lēmumu par nepietiekami pamatotu konkrētajā punktā.

142

Apstrīdētā lēmuma 431. apsvērumā ir ietverta 13. tabula “Ieguldījumu, kas vēl jāveic līdz 2012. gada 15. aprīlim (miljonos EUR), izmaksas”. Šajā tabulā ir šādas iedaļas:

143

Prasītāja apgalvo, ka iepriekš 142. punktā minētās tabulas pēdējā kolonnā ir kļūdas.

144

Iebildumu rakstā Komisija atzina, ka daži skaitliski dati šajā tabulā ir kļūdaini. Tomēr tā apstiprina, ka, izņemot prasītājas norādītās kļūdas, par katru gadu norādītās summas, kā arī 13. tabulas kopējās summas ir pareizas. 2002. gada pasākuma neto pašreizējā vērtība ir aprēķināta, pamatojoties uz 14. tabulu “Saimnieciska rakstura darbību ieguldījumu izmaksas, kuras Komisija ņēma vērā, aprēķinot 2002. gada pasākuma neto pašreizējo vērtību”, kurā norādītie skaitliskie dati ir pareizi. Tāpēc, kā apgalvo Komisija, 13. tabulā atklātajām neprecizitātēm nav bijusi nekāda ietekme uz 13. tabulā norādīto kopējo ieguldījumu summu un līdz ar to uz pašreizējās vērtības aprēķinu.

145

Ar labojumu Komisija laboja attiecīgos skaitliskos datus (1,78 > 1,55, 0,62 > 0,27 un 0,05 > 0,03).

146

Lai arī šādas kļūdas ir neveiklas, ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd, ka attiecīgajām kļūdām nav bijis nekādas ietekmes uz 2002. gada pasākuma neto pašreizējās vērtības aprēķinu atbilstoši Komisijas izmantotajai vērtību metodei. Tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem par šo tēmu, prasītāja nespēja norādīt, kāda būtu bijusi šo kļūdu ietekme uz 2002. gada pasākuma neto pašreizējās vērtības aprēķinu.

147

No tā izriet, ka piektā pamata pirmā daļa nav iedarbīga un tādēļ tā ir noraidāma.

148

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, aprēķinot naudas plūsmas neto pašreizējo vērtību ar diskonta likmi 9 % apmērā un 2002. gada pasākuma neto pašreizējo vērtību.

149

Lai arī attiecībā uz 2002. gada pasākumu Komisija apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā ir sniegusi naudas plūsmu neto pašreizējo vērtību ar diskonta likmi 9 % – no 76,48 miljoniem euro līdz 2002. gada pasākuma neto pašreizējai vērtībai – 75 miljoni euro, prasītājas piesaistītie eksperti ir aprēķinājuši naudas plūsmu neto pašreizējo vērtību ar to pašu diskonta likmi [konfidenciāli] ( 1 ) miljoni euro un neto pašreizējo vērtību minētajam pasākumam [konfidenciāli] miljonu euro apmērā.

150

Iebildumu rakstā Komisija ir atzinusi, ka summa –83,70 miljoni euro – ir pareiza un ka neto pašreizējā vērtība sasniedz [konfidenciāli] miljonus euro. Atšķirība starp summu [konfidenciāli] miljonu euro apmērā un [konfidenciāli] miljonu euro apmērā ir radusies divu faktu kļūdu rezultātā, kuras prasītāja nav apstrīdējusi.

151

Jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 437.–439. apsvērumā Komisija ir konstatējusi šādi:

152

Nav šaubu, ka Komisija ar labojumu apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā aizstāja “– 76,48” ar “– 83,7”, minētā lēmuma 439. apsvērumā “1,48” ar “8,07” un šī lēmuma 440. apsvērumā “75” ar “75,63”.

153

Neraugoties uz pieļautajām kļūdām, ir jākonstatē, ka prasītāja neapstrīd Komisijas apstiprinājumu, saskaņā ar kuru izlabotie skaitliskie dati ir nelabvēlīgāki prasītājai nekā tie, kas bija norādīti apstrīdētajā lēmumā, un ka prasītāja arī nav apstrīdējusi Komisijas konstatēto, ka 2007.–2009. gadā paredzētās pozitīvās neto naudas plūsmas nebija acīmredzami pietiekamas, lai līdzsvarotu negatīvās plūsmas citos gados, it īpaši 2002. un 2003. gada ieguldījumus, kas Komisijai ļāva secināt, ka privāts investors konkrētos ieguldījumus nebūtu veicis.

154

Turpinot prasītāja apgalvo, ka tās konsultanti, mēģinot izmantot to pašu formulu, aprēķināja vērtības, kas būtiski atšķīrās no Komisijas aprēķiniem, un ieteica aizstāt ar citām finanšu sektorā parasti izmantotām formulām, kas parādītu, ka Komisijas analīze ir kritizējama.

155

Šajā ziņā ar to vien, ka prasītājas konsultants, izmantojot to pašu vai citu formulu, ir ieguvis atšķirīgus rezultātus, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka Komisijas izvēlētā formula, kas izmantota, lai aprēķinātu Sowaer kapitāla vidējās svērtās izmaksas pasākuma piešķiršanas brīdī, ir acīmredzami kļūdaina (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 72. punkts).

156

Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisijas sniegtajiem datiem attiecībā uz formulu trūkstot precizitātes, nav iedarbīgs tāpēc, ka Komisija atzina, ka prasītājas konsultanta aprēķini ir pareizi.

157

Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka tā nav pietiekami pamatojusi formulas izvēli, lai aprēķinātu Sowaer kapitāla vidējās svērtās izmaksas pasākuma piešķiršanas brīdī, faktorus un izmantotās vērtības, un to, ka tā nav ņēmusi vērā konsultantu vai neatkarīgu ekspertu ziņojumos norādītos konkrētos datus.

158

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ne no pamatregulas, proti, Regulas Nr. 659/1999, ne no prasītājas minētās judikatūras neizriet, ka Komisijai būtu bijis pienākums konsultēties ar neatkarīgiem ekspertiem, lai noteiktu izmantojamo metodi vai pārbaudītu savus aprēķinus un apstiprinātu tos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 25. jūnijs, British Airways u.c./Komisija, T‑371/94 un T‑394/94, EU:T:1998:140, 72. punkts; 2000. gada 16. marts, Astilleros Zamacona/Komisija, T‑72/98, EU:T:2000:79, 55. punkts, un 2016. gada 16. marts, Frucona Košice/Komisija, T‑103/14, EU:T:2016:152, 177. punkts).

159

Attiecībā uz iebildumu, saskaņā ar kuru apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots, ir jākonstatē, ka lēmuma 437. apsvērumā ir norādīta 2002. gada pasākuma neto pašreizējās vērtības aprēķina formula un izmantotie dati un, pamatojoties uz šo informāciju, prasītājas konsultants spēja konstatēt Komisijas pieļautās kļūdas formulas piemērošanā, kuras pēc tam tika izlabotas atbilstoši prasītājas norādītajam. No tā izriet, ka prasītāja nevar sūdzēties par to, ka apstrīdētajā lēmumā nav pamatojuma.

160

Lai arī Komisijas pieļautās kļūdas apstrīdētā lēmuma 438.–440. apsvērumā ir neveiklas un ir sarežģījušas prasītājai iebildumu sagatavošanu un Vispārējai tiesai apstrīdētā lēmuma pārbaudi, tomēr ir jākonstatē, ka nešķiet, ka izlabotie skaitliskie dati varētu būt pamats, lai atzītu par spēkā neesošu Komisijas secinājumu, ka konkrētajā gadījumā nav ievērots privātā uzņēmēja kritērijs.

161

Turklāt, ciktāl prasītāja norāda, ka tā arī ir piemērojusi to pašu formulu, ko Komisija, bet ar citiem parametru lielumiem, šis elements konkrēti tiks pārbaudīts, izvērtējot šī pamata turpmākās daļas, kurās apšaubīti tieši Komisijas izvēlēto parametru lielumi.

162

Tādējādi piektā pamata otrā daļa ir noraidāma.

163

Prasītāja pārmet Komisijai, ka, tā kā beta koeficienta definējums esot kļūdains, tā ir pieļāvusi kļūdu faktos un acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tā apgalvo, ka beta koeficients atspoguļo nevis “aktīva relatīvo rentabilitāti, salīdzinot ar tirgu”, bet gan “aktīva relatīvo nepastāvību, salīdzinot ar tirgu”. Tā piebilst, ka beta lielumi neatbilst pašas prasītājas konsultanta norādītajiem lielumiem. Prasītāja apgalvo, ka, tā kā beta koeficients ir integrēts kapitāla izmaksu aprēķinā, tuvinājumi un neprecizitātes ir ietekmējuši 2002. un 2003. gada pasākumu neto pašreizējās vērtības aprēķinu.

164

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, pat pieņemot, ka Komisijas beta koeficienta formulējums nav pareizs, nešķiet, ka šī kļūda būtu ietekmējusi kapitāla izmaksu aprēķinus un tādējādi būtu varējusi ietekmēt Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru privātais investors tirgus ekonomikas apstākļos nebūtu veicis konkrētos ieguldījumus. Turklāt ar to vien, ka prasītājas konsultants beta koeficienta mērķiem ir identificējis citus lielumus, nav pietiekami, lai konstatētu Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izvēloties minēto koeficientu.

165

Ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka tā neesot spējusi pārbaudīt datu precizitāti un Komisijas izmantotā beta koeficienta formulējumu, jo ir skaidrs, ka no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja ir spējusi tos pārbaudīt un atsaukties uz kļūdu, kas esot pieļauta, pamatojoties uz administratīvajā procesā paziņotajām tabulām.

166

No iepriekš minētā izriet, ka piektā pamata trešā daļa ir noraidāma.

167

Prasītāja apgalvo, ka Komisija, pirmkārt, ir pieļāvusi kļūdu faktos, 2003. gada pasākuma neto pašreizējās vērtības novērtēšanai izmantojot nodokļu likmi 40,2 %, lai gan no 2003. gada 1. janvāra šī likme ir samazināta līdz 33,99 %, un, otrkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pamatojot savu aprēķinu ar šo kļūdaino lielumu.

168

Iebildumu raksta stadijā Komisija atzina, ka nodokļu likme 40,2 % apmērā 2003. gadam ir bijusi kļūdaina, tādējādi beta koeficienta amplitūda šim gadam bija 0,91 un 1,25, nevis 0,91 un 1,23.

169

Jākonstatē, ka, tā kā konkrētajā gadījumā nešķiet, ka kļūda nodokļa likmē attiecībā uz 2003. gadu varētu būt ietekmējusi Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru privātais investors tirgus ekonomikas apstākļos nebūtu veicis konkrētos ieguldījumus, šo daļu var tikai noraidīt.

170

Prasītāja apgalvo, ka, lai noteiktu 2002. gada neto pašreizējo vērtību, Komisija ir pieļāvusi acīmredzami kļūdu vērtējumā, atsaucoties uz procentu likmi Beļģijas desmitgadu obligācijām, lai aplēstu bezriska izvietotā kapitāla izmaksas pirms nodokļiem. Faktiski prasītāja apgalvo, ka Sowaer arī esot varējusi atsaukties uz procentu likmi Vācijas desmitgadu obligācijām 2002. gada nolīguma slēgšanas laikā. Turklāt 2003. gada pasākuma ietvaros Komisija neesot ņēmusi vērā būtisko 2003. gada aprīļa likmi, bet gan 2002. gada aprīlim atbilstošo likmi.

171

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja nenorāda, kādā mērā atsauce uz procentu likmi Vācijas desmitgadu obligācijām būtu mainījusi Komisijas secinājumu par to, ka privātais investors tirgus ekonomikas apstākļos nebūtu veicis attiecīgos ieguldījumus, proti, kādā mērā atsauces nomaiņas rezultātā būtu iegūta pozitīva neto pašreizējā vērtība. Prasītāja būtībā nav norādījusi, kāds šādā hipotēzē būtu bijis neto pašreizējās vērtības līmenis, salīdzinot ar summām: 83,7 miljoni euro, kas norādīta apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā, vai 75,63 miljonu euro aprēķins visam koncesijas periodam (līdz 2040. gadam), kas norādīts minētā lēmuma 440. apsvērumā.

172

Visbeidzot, pretēji prasītājas apgalvotajam, Komisija ir aplēsusi bezriska izvietotā kapitāla izmaksas pirms nodokļiem, pamatojoties uz procentu likmi Beļģijas desmitgadu obligācijām 2003. gada aprīlī.

173

Replikas rakstā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā ieguldījumu amortizāciju un procentu atskaitījumus, lai gan šo fiskālo priekšrocību ietekme uz uzņēmumu ieņēmumiem un ieguldījumu rentabilitāti ir būtiska.

174

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka prasītāja ar šo argumentāciju faktiski izvirza jaunu pamatu, kas nav bijis ne tieši, ne pat netieši minēts prasības pieteikumā, un tādējādi tā ir jāatzīst par nepieņemamu.

175

Papildus ir jākonstatē, ka prasītāja nav apstrīdējusi Komisijas argumentus par to, ka aizstāšanas metode, kas ieteikta, lai ņemtu vērā fiskālos aspektus, nebija piemērota neto strukturālo zaudējumu apstākļos un ka tā nebūtu prasītājai labvēlīgāka par Komisijas izmantoto metodi.

176

No iepriekš minētā izriet, ka piektā pamata piektā daļa ir noraidāma.

177

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot Sowaer parādu un pašu kapitāla attiecību 30 % apmērā, pamatojoties uz 2002. gada bilancē ex post balstītu analīzi. Veicot ex post analīzi, Komisija neesot ievērojusi principu, ka privātā investora tirgus ekonomikas apstākļos principa novērtējums ir jāveic ex ante. Turpinot – prasītājas konsultants būtu nonācis pie atšķirīgiem skaitliskiem datiem. Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka Sowaer nav ne aviosabiedrība, ne lidosta un ka Komisija nav pareizi veikusi salīdzinājumu ar aviosabiedrību parādu un pašu kapitāla attiecību.

178

Attiecībā uz kritiku par to, ka ir veikta analīze ex post, Komisija paskaidroja, un prasītāja to nav apstrīdējusi, ka 2001. gada bilance, ja tāda eksistētu, būtu bijusi pārāk sena, lai pareizu norādītu uz mērķēto attiecību atbilstoši 2002. gada 15. aprīlī noteiktajam, proti no ex ante perspektīvas, un ka, ņemot vērā Sowaer izveidi 2001. gada 28. jūnijā, tās pirmā finanšu gada darbība pagarinājās līdz 18 mēnešu laikposmam, kas atbilst 2002. gada bilancei. No tā izriet, ka prasītāja nevar Komisijai pārmest acīmredzamu kļūdu vērtējumā par analīzes veikšanu, pamatojoties uz 2002. gada bilanci.

179

Ar to, ka prasītājas konsultants būtu ieguvis atšķirīgu parādu un pašu kapitāla attiecību, nav pietiekami, lai konstatētu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Turklāt Komisija atbildes rakstā uz repliku, ko prasītāja nav apstrīdējusi, detalizēti norādīja uz atšķirībām starp tās skaitliskajiem datiem un prasītājas konsultanta skaitliskajiem datiem, kas izskaidrojamas ar to, ka Komisija no sava aprēķina bija izslēgusi nefinanšu parādus, un tas ir pamatoti šāda veida ieguldījumiem.

180

Visbeidzot, tā kā Komisija, lai aprēķinātu attiecīgo ieguldījumu pašreizējo neto vērtību, neizmantoja aviosabiedrību vidējo parādu un pašu kapitāla attiecību, bet gan Sowaer faktisko parādu un pašu kapitāla attiecību, prasītājas arguments par to, ka Sowaer nepārstāv aviācijas sektoru, nav iedarbīgs. Norāde apstrīdētā lēmuma 163. zemsvītras piezīmē uz aviosabiedrību vidējo parādu un pašu kapitāla attiecību, šķiet, ir tikai salīdzinājuma elements, kas neietekmē konkrēto aprēķinu.

181

Replikas rakstā prasītāja kritizē Komisiju par 2002.–2010. gada perioda izvēli parādu un pašu kapitāla attiecības noteikšanai. Tā apgalvo, ka šis periods ir pārāk īss.

182

Šajā jautājumā pietiek konstatēt, ka prasītāja nav lietderīgi apstrīdējusi Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru minētais periods ir vienīgais, par kuru ir pieejami skaitliskie dati.

183

No visa iepriekš minētā izriet, ka piektā pamata sestā daļa ir noraidāma.

184

Prasītāja apgalvo, ka riska prēmijas aplēse 5,51 % apmērā ir kļūdaina. Komisija faktiski esot ņēmusi vērā tikai vienu Amerikas tirgū novērotu lielumu, lai gan eksistē detalizēts un publiski pieejams pētījums par Beļģijas tirgu. Tādējādi aprēķini, kas veikti, ņemot vērā šos skaitliskos datus, neesot uzticami.

185

Šim iebildumam nevar piekrist.

186

Komisija faktiski apgalvoja, un prasītāja to nav apstrīdējusi, ka, neraugoties uz Komisijas lūgumiem, prasītāja administratīvajā procesā nav iesniegusi nevienu citu aplēsi.

187

Turklāt attiecībā uz to, ka prasītāja pārmet Komisijai pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz šo jautājumu, ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 437. apsvērumā ir norādījusi riska prēmijas pamatojumu 5,51 % apmērā, proti, iepriekš 140. punktā minēto pētījumu (skat. apstrīdētā lēmuma 164. zemsvītras piezīmi).

188

No visa iepriekš minētā izriet, ka piektā pamata septītā daļa ir noraidāma, kā arī piektais pamats kopumā ir jānoraida.

189

Saistībā ar sesto pamatu prasītāja kritizē sekas, ko izraisījušas Komisijas pieļautās kļūdas faktos, kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, nosakot 2002. gada un 2003. gada pasākumu aktualizēto neto vērtību, lai aprēķinātu papildu maksājumu, kas tai jāmaksā Sowaer no 2014. gada 4. aprīļa. Ņemot vērā, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu atšķirība starp tirgus cenai atbilstošu maksājumu un maksājumu, kas jāmaksā prasītājai, veido atgūstamo atbalstu, konstatētajām kļūdām ir būtiska ietekme uz atgūstamā atbalsta summu.

190

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šis pamats ir balstīts vienīgi uz to pašu premisu, uz kuru balstīts piektais pamats.

191

Tā kā piektais pamats ir noraidīts, arī sestais pamats ir noraidāms.

192

Saistībā ar septīto pamatu prasītāja pārmet Komisijai atbildes nesniegšanu uz 2014. gada 17. novembra lūgumu par skaidrojumiem attiecībā uz papildus maksājamās summas aprēķinu, kas prasītājai jāmaksā, lai ievērotu tirgus cenu no 2016. gada 1. janvāra. Prasītāja apgalvo, ka ir svarīgi un leģitīmi precīzi zināt pieprasītā atbalsta summu, kā rezultātā tiks pareizi noteikts koncesijas papildu maksājums. A fortiori arī Beļģijas Karalistei kā apstrīdētā lēmuma adresātam nevarot būt rīcības brīvība, lai noteiktu atbalsta summu, kas ir atzīta par nesaderīgu.

193

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, ja prasītāja saistībā ar šo pamatu vēlas kritizēt to, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīta precīza atgūstamā atbalsta summa, tad pietiek atgādināt, ka Savienības tiesībās nav tādas normas, kurā būtu paredzēts, ka Komisijai, kad tā uzdod atmaksāt atbalstu, kas atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir jānosaka precīza atmaksājamā atbalsta summa. Pietiek, ka Komisijas lēmumā ir ietvertas norādes, kas ļauj tā adresātam pašam bez pārmērīgām grūtībām noteikt šo summu. Komisija tādējādi var tikai pamatoti konstatēt attiecīgā atbalsta atmaksāšanas pienākumu un uzticēt valsts iestādēm noteikt precīzu atgūstamā atbalsta summu noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2000. gada 12. oktobris, Spānija/Komisija, C‑480/98, EU:C:2000:559, 25. un 26. punkts, un 2011. gada 28. jūlijs, Mediaset/Komisija, C‑403/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:533, 126. un 127. punkts).

194

Turklāt, lai arī prasītāja vēlas zināt atmaksājamās summas apmēru, kas tai būs jāatdod, ir jākonstatē, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 686. apsvērumā ir definējusi metodiku, kā noteikt atgūstamā atbalsta summu.

195

Tādējādi septītais pamats ir noraidāms.

196

Saistībā ar astoto pamatu prasītāja kritizē apstrīdētā lēmuma 605. apsvērumā konstatēto, ka atbalsts ir radījis būtiskus konkurences izkropļojumus, ietekmējot Briseles Nacionālās lidostas pasažieru skaita pieaugumu tuvo un vidēja attāluma tiešo reisu segmentā. Šādi secinot, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pamatojuma neesamību.

197

Šis pamats ir iedalīts divās daļās.

198

Pirmās daļas ietvaros prasītāja pārmet Komisijai nepareizu attiecīgā tirgus pārbaudi. Vispirms – attiecībā uz Briseles Nacionālās lidostas un Šarleruā lidostas piedāvājumu daļēju aizvietojamību prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir atsaukusies tikai uz informāciju, ko sniegusi Brussels Airport, kas ir neviens cits kā Briseles Nacionālās lidostas pārvaldītājiestāde, nevis uz Valonijas reģiona sniegto informāciju, tostarp tā atbildē uz Komisijas 2014. gada 14. janvāra informācijas pieprasījumu. Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka tā ir ņēmusi vērā vienīgi informāciju, kas attiecas uz laiku pēc 2004. gada, tādējādi ignorējot “katastrofālu periodu, kad 2001. gada 7. novembrī bankrotēja Beļģijas sabiedrība ar ierobežotu atbildību gaisa navigācijas pakalpojumu sniegšanai (Sabena)”.

199

Turklāt prasītāja arī apgalvo, ka Komisija ir apsvērusi pakalpojumu aizvietojamību, ņemot vērā tikai abu attiecīgo lidostu ģeogrāfisko atrašanās vietu, un nav veikusi analīzi par vietām, kas ir lidojumu mērķi. Prasītāja atgādina judikatūru par to, ka gaisa navigācijas jomā piedāvājumu aizvietojamais raksturs ir jāvērtē, analizējot “tiešos lidojumus”. Turklāt Komisija neesot pārbaudījusi katras lidostas potenciālo klientu raksturojumu, lai noteiktu, vai piedāvājumi ir aizvietojami. Prasītāja apgalvo, ka no tā izriet, ka Komisija nevarēja tiesiski secināt, ka abu lidostu piedāvājumi bija aizvietojami un tādējādi kopēji.

200

Otrās daļas ietvaros prasītāja pārmet Komisijai kļūdainu secinājumu par to, ka atbalsts ir radījis konkurences izkropļojumus starp Briseles Nacionālo lidostu un Šarleruā lidostu, tostarp attiecībā uz Briseles Nacionālās lidostas hipotētiski ne tik lielo pasažieru skaita palielināšanos. Turklāt atzīstot, ka pastāv konkurence starp vismaz piecām lidostām, Komisija ir ņēmusi vērā konkurenci vienīgi ar Briseles Nacionālo lidostu. Tādējādi Komisijai bija jāizvērtē situācija katrā no piecām lidostām, lai pārbaudītu, vai šķietamā ietekme uz Briseles Nacionālo lidostu ir atsevišķs gadījums vai arī šī ietekme ir skārusi citas lidostas apkalpošanas zonā, proti, vai Briseles Nacionālās lidostas pasažieru skaita līknes attīstības iemesls neesot konkurence ar kādu no citām lidostām šajā pašā zonā. Faktiski Briseles Nacionālās lidostas pasažieru skaita pieauguma līknes attīstību galvenokārt izskaidrojot “Sabena bankrots” un Briseles Nacionālās lidostas neadekvātais “business plan” (attīstības plāns).

201

Prasītāja replikas rakstā piebilst, ka Komisija nav pierādījusi cēloņsakarību starp apstrīdētajiem pasākumiem un, pirmkārt, satiksmes pieaugumu Šarleruā lidostā, un, otrkārt, satiksmes samazinājumu Briseles Nacionālajā lidostā un, treškārt, satiksmes pieaugumu Šarleruā lidostā, samazinoties satiksmei Briseles Nacionālajā lidostā. Faktiski prasītāja apgalvo, ka pieaugums Šarleruā lidostā neizriet vai vismaz neizriet tikai no konkrētajiem pasākumiem, bet no atbilstoša un daudzsološa biznesa plāna izvēles, savukārt īso lidojumu satiksmes stagnācija Briseles Nacionālajā lidostā esot izskaidrojama ar konservatīva biznesa plāna izvēli, kā arī Sabena bankrotu 2001. gadā.

202

Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

203

Šī prasītājas pamata abas daļas ir jāizvērtē kopā.

204

Attiecībā uz informācijas, balstoties uz kuru Komisija secināja par daļēju piedāvājumu aizvietojamību, izcelsmi ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 624. apsvēruma izriet, ka detalizētā informācija, ko Komisija sniedza šī lēmuma 625. un 626. apsvērumā, ir saņemta no Beļģijas Karalistes. Protams, Komisija norādīja, ka skaitliskie dati, kas ietverti 2014. gada 7. februāra vēstulē, atbilst tiem, ko iesniegusi Brussels Airport. Tomēr nešķiet, ka, ņemot vērā Brussels Airport sniegto informāciju, Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

205

Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka Komisija ir ņēmusi vērā tikai informāciju par tirgus stāvokli pēc 2004. gada, tādējādi ignorējot Sabena bankrota sekas 2001. gadā, pietiek konstatēt, ka prasītāja nav apstrīdējusi Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru tā iesniedza ziņas par attīstību, sākot no 2004. gada, tieši tādēļ, lai izvairītos sniegt ziņas par satiksmes attīstību, ko ietekmējis Sabena bankrots.

206

Attiecībā uz argumentu par to, ka Sabena bankrots esot ietekmējis Briseles Nacionālās lidostas satiksmes samazināšanos, pietiek konstatēt, ka tas ir neiedarbīgs.

207

Faktiski jau tikai ar to vien, ka ir bijusi iespēja izmantot priekšrocību, kādas nebija prasītājas konkurentiem, ir pietiekami, lai secinātu, ka prasītājas konkurences stāvoklis tika stiprināts un konkurence tika izkropļota. To pašu iemeslu dēļ nevar akceptēt prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru atšķirība Briseles Nacionālās lidostas un Šarleruā lidostas izaugsmē esot izskaidrojama ar Šarleruā lidostas attīstības plāna izvēli.

208

Attiecībā uz Briseles Nacionālās lidostas un Šarleruā lidostas pakalpojumu aizvietojamību, no vienas puses, un prasītājas saņemtā atbalsta radītajiem konkurences izkropļojumiem, no otras puses, pirmkārt, ir jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai kvalificētu valsts atbalsta pasākumu, Komisijai ir jākonstatē nevis atbalsta faktiskā ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiska konkurences izkropļošana, bet gan tikai jāizvērtē, vai atbalsts var ietekmēt tirdzniecību un var izkropļot konkurenci (skat. spriedumu, 2014. gada 12. decembris, Banco Privado Português un Massa Insolvente do Banco Privado Português/Komisija, T‑487/11, EU:T:2014:1077, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

209

Tādējādi šajā lietā Komisijai nebija jāpierāda cēloņsakarība starp satiksmes pieaugumu un samazināšanos abās attiecīgajās lidostās un strīdus atbalstu. Apstāklis, ka ne tikai konkrētais atbalsts, bet arī citi faktori būtu varējuši ietekmēt šo lidostu konkurences situāciju, nav šķērslis secinājumam par to, ka šis atbalsts varēja ietekmēt tirdzniecību un izkropļot konkurenci LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

210

No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka šī izvērtējuma ietvaros Komisijai nav jāveic faktiskās ekonomiskās situācijas analīze par attiecīgajiem tirgiem, atbalstu saņemošo uzņēmumu tirgus daļu, konkurējošo uzņēmumu konkurences situāciju un tirdzniecības plūsmām starp dalībvalstīm. Turklāt nelikumīgi piešķirta atbalsta gadījumā, kā to tiesas sēdē turklāt atzina prasītāja, Komisijai nav jāparāda šī atbalsta faktiskās sekas attiecībā uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ja tā būtu, tad faktiski šīs prasības rezultātā priekšrocību gūtu dalībvalstis, kuras sniedz nelikumīgu atbalstu, kaitējot tām, kuras paziņo par valsts atbalstu projekta stadijā (skat. spriedumu, 2015. gada 28. oktobris, Hammar Nordic Plugg/Komisija, T‑253/12, EU:T:2015:811, 130. punkts (nav publicēts) un tajā minētā judikatūra).

211

No tā izriet, ka šajā lietā prasītāja nevar apgalvot, ka, lai konstatētu konkurences izkropļojumu strīdus atbalsta dēļ, Komisijai bija jānosaka konkrēto pakalpojumu tirgus un ģeogrāfiskais tirgus, kā arī jākonstatē cēloņsakarība starp prasītājas saņemto atbalstu un tā faktisko ietekmi uz satiksmi attiecīgajās lidostās. Šajā ziņā jāatgādina, ka, lai konstatētu konkurences izkropļošanas risku LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, pietiek konstatēt selektīvu ekonomisku priekšrocību par labu prasītājai, kas šajā lietā nav apstrīdēts (skat. šajā nozīmē spriedumu, 2013. gada 16. septembris, British Telecommunications un BT Pension Scheme Trustees/Komisija, T‑226/09 un T‑230/09, nav publicēts, EU:T:2013:466, 168. punkts). Turklāt atbalsta spēja pastiprināt to saņemošā uzņēmuma konkurences situāciju tiek vērtēta atkarībā no piešķirtajām priekšrocībām, nevis pārbaudot konkurentu darbības reģistrētos rezultātus (skat. šajā nozīmē spriedumu, 1999. gada 28. janvāris, BAI/Komisija, T‑14/96, EU:T:1999:12, 78. punkts).

212

Visbeidzot, pat pieņemot, ka Komisijai bija jāanalizē strīdus atbalsta ietekme uz visām lidostām prasītājas apkalpošanas zonā, nešķiet, ka šādas analīzes rezultātā būtu panākts labvēlīgāks iznākums par to, pie kura Komisija nonākusi apstrīdētajā lēmumā.

213

No visa iepriekš minētā izriet, ka astotais pamats ir noraidāms.

214

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepārbaudot visus tiesiskās paļāvības principa novērtējuma kritērijus. Vispirms tā norāda, ka Komisija ar saviem lēmumā 2004/393 formulētajiem paziņojumiem, ar savu bezdarbību vairāk nekā desmit gadus un ar iepriekšējo praksi ir radījusi prasītājai tiesisku paļāvību par to, ka strīdus atbalsts ir likumīgs, vai vismaz par neiespējamību uzdot tā atgūšanu. Turpinājumā prasītāja apgalvo, ka, tā kā Ryanair labā veikto pasākumu pārbaudes procedūras objekts ir atšķirīgs no šīs lietas un Vispārējā tiesa nekādi nav atsaukusies uz iespējamo prasītājas labā veikto pasākumu nelikumību, tā nevarēja saprātīgi paredzēt Komisijas uzvedības virziena maiņu, un piebilst, ka Komisija pārbaudes procedūru attiecībā uz prasītāju uzsāka gandrīz trīsarpus gadus vēlāk. Visbeidzot, prasītāja norāda, ka šajā lietā Savienības vispārējās intereses nav pretrunā tam, ka netiek atgūts strīdus atbalsts, jo Komisija nav parādījusi, ka šīs vispārējās intereses pietiekami prevalē pār pašas prasītājas interesēm.

215

Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

216

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, pirmkārt, atbalstu saņemošajiem uzņēmumiem principā var būt tiesiskā paļāvība uz atbalsta pareizību tikai gadījumos, kad tas ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā noteikto procedūru, un, otrkārt, uzmanīgam uzņēmējam normālā gadījumā ir jāspēj pārliecināties par to, vai šī kārtība ir ievērota. It īpaši tad, kad atbalsts ir piešķirts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, un tādējādi tas saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu ir nelikumīgs, atbalsta saņēmējam šādā brīdī nevar būt tiesiskā paļāvība par tā piešķiršanas likumību (skat. spriedumu, 2015. gada 19. marts, OTP Bank, C‑672/13, EU:C:2015:185, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

217

Turklāt ir jāatgādina, ka nelikumīga atbalsta saņēmējam nevar izslēgt iespēju atsaukties uz ārkārtas apstākļiem, kuri leģitīmi varēja pamatot tā paļāvību uz šī atbalsta likumīgo raksturu, tomēr tiesiskā paļāvība attiecībā uz viņu šādā gadījumā paredz, ka atbalsts ir piešķirts, ievērojot LESD 108. pantā paredzēto procedūru (spriedums, 1998. gada 27. janvāris, Ladbroke Racing/Komisija, T‑67/94, EU:T:1998:7, 182. punkts).

218

Tomēr šajā lietā nav šaubu par to, ka Komisijai par strīdus atbalstu netika paziņots atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam un ka atbalsts, kuru tiek lūgts atmaksāt, ir piešķirts pēc 2000. gada 12. decembra sprieduma Aéroports de Paris/Komisija (T‑128/98, EU:T:2000:290), kurā tika nospriests, ka lidostas apsaimniekošana principā ir saimnieciska darbība.

219

Tādējādi prasītāja nevar atsaukties uz to, ka, uzdodot atgūt strīdus atbalstu, Komisija būtu pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu.

220

Tāpēc devītais pamats, kā arī prasība kopumā ir jānoraida.

221

Jāatgādina, ka 2016. gada 5. aprīlī Komisija paziņoja Beļģijas Karalistei apstrīdētā lēmuma labojumu, precizējot, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētās kļūdas nekādi nav ietekmējušas tajā formulētos secinājumus.

222

2016. gada 23. jūnijā prasītāja iesniedza grozījumu rakstu, ņemot vērā ar Komisijas 2016. gada 5. aprīļa labojumu apstrīdētajā lēmumā veiktās izmaiņas.

223

Komisija izvirza iebildi par grozījumu raksta nepieņemamību.

224

Jākonstatē, ka grozījumu rakstā nav nekādu jaunu elementu un tajā vienīgi ir konkrētāk izklāstīti prasības pieteikumā un replikas rakstā ietvertie argumenti, pārmetot Komisijai vairākas nopietnas un būtiskas kļūdas, lai gan faktiski labojumi attiecas tikai uz gramatiskiem un stila labojumiem, kā arī uz atsevišķiem aprēķiniem.

225

Turklāt, pat ja kļūdainie skaitliskie dati apstrīdētajā lēmumā varēja sarežģīt tā pareizu izpratni, it īpaši prasītājai, tomēr šīs kļūdas neļauj apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

226

No tā izriet, ka, tā kā apstrīdētā lēmuma izvērtējums nav ļāvis apšaubīt minētā lēmuma tiesiskumu un tāpēc prasība ir noraidāma, jautājumam par grozījumu raksta pieņemamību katrā ziņā vairs nav priekšmeta.

227

Reglamenta 135. panta 1. punktā ir noteikts, ka, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus vai pat vispār tiek atbrīvots no šā pienākuma. Turklāt šī paša reglamenta 135. panta 2. punktā ir noteikts, ka Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas, it īpaši, ja tā pretējai pusei ir radījusi izdevumus, kurus Vispārējā tiesa atzīst par nepamatotiem vai ļaunprātīgi radītiem.

228

Šīs lietas apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka no iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi daudz materiālu kļūdu, kuras varēja ļaut prasītājai uzskatīt, ka tai ir pamats apstrīdēt apstrīdētā lēmuma spēkā esamību, un kuras Vispārējai tiesai apgrūtināja apstrīdētā lēmuma kontroli.

229

Šādos apstākļos var uzskatīt, ka, tā kā Komisijas pieļauto kļūdu dēļ prasītājai varēja rasties saprotamas šaubas par apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, šīs tiesvedības pamatā daļēji ir Komisijas rīcība.

230

Šādi apstākļi attaisno tiesāšanās izdevumu sadalījumu starp Komisiju un prasītāju.

231

Vispārējās tiesas ieskatā, nospriežot, ka Komisija papildus saviem tiesāšanās izdevumiem sedz pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem, tiks veikts taisnīgs lietas apstākļu izvērtējums.

232

Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: