1

Prasītāja Unitec Bio SA ir Argentīnas biodīzeļdegvielas ražotāja.

2

Biodīzeļdegviela, kas ir parastajai dīzeļdegvielai līdzīgs kurināmais, tiek ražota Eiropas Savienībā, taču tāpat tiek importēta lielos apjomos. Argentīnā to pārsvarā ražo no sojas un no sojas pupu eļļas (turpmāk tekstā kopā – “galvenās izejvielas”).

3

Saņēmusi sūdzību, ko 2012. gada 17. jūlijā bija iesniegusi European Biodiesel Board [Eiropas Biodīzeļdegvielas padome] (EBB) to ražotāju vārdā, kas ražo vairāk nekā 60 % no Savienības biodīzeļdegvielas produkcijas kopapjoma, Eiropas Komisija atbilstoši Padomes 2009. gada 30. novembra Regulas (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 5. pantam 2012. gada 29. augustā publicēja Paziņojumu par antidempinga procedūras sākšanu attiecībā uz Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu (OV 2012, C 260, 8. lpp.).

4

Dempinga un kaitējuma izmeklēšana attiecās uz laikposmu no 2011. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2009. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām.

5

Ņemot vērā Argentīnas ražotāju eksportētāju lielo skaitu, Komisija konkrētajā izmeklēšanā izmantoja izlasi, ko veidoja trīs ražotāji vai ražotāju grupas, pamatojoties uz vislielāko konkrētā ražojuma eksporta uz Savienību reprezentatīvo apjomu. Prasītāja nav tikusi iekļauta šajā izlasē.

6

2013. gada 27. maijā Komisija pieņēma Regulu (ES) Nr. 490/2013, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2013, L 141, 6. lpp.; turpmāk tekstā – “pagaidu regula”). Šajā regulā tā cita starpā konstatēja, ka Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegviela tiek pārdota par dempinga cenām, tādējādi radot kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, un secināja, ka antidempinga maksājuma noteikšana par minēto eksportu būtu Savienības interesēs.

7

Runājot par dempinga starpības aprēķinu un, konkrētāk, par līdzīgā ražojuma normālās vērtības noteikšanu attiecībā uz Argentīnu, Komisija uzskatīja, ka pārdošana iekšzemes tirgū nav notikusi parastā tirdzniecības apritē, jo Argentīnas biodīzeļdegvielas tirgu lielā mērā regulē valsts. Līdz ar to tā nolēma piemērot pamatregulas 2. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru, ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojams minētā ražojuma noiets, būtu jānosaka šī ražojuma normālā vērtība, ko aprēķina, pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas pārdošanas, administratīvās un citas vispārējās izmaksas saprātīgā apmērā, kā arī saprātīgā peļņa, vai arī pamatojoties uz parastajās tirdzniecības operācijās izmantotajām eksporta cenām, eksportējot preci uz atbilstīgu trešo valsti, ar nosacījumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas cenas.

8

Attiecībā uz Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas ražošanas izmaksām Komisija norādīja, ka EBB bija minējusi, ka pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaites dokumentācijā norādītās ražošanas izmaksas pienācīgi neatspoguļo biodīzeļdegvielas izgatavošanas izmaksas. Šis apgalvojums attiecās uz Argentīnas diferencētā eksporta nodokļa sistēmu (turpmāk tekstā – “DEN sistēma”), kas sūdzību iesniedzēju ieskatā izkropļoja galveno izejvielu cenas. Uzskatot, ka minētajā stadijā tās rīcībā vēl nav pietiekamas informācijas, lai visatbilstīgāk lemtu attiecībā uz šo apgalvojumu, Komisija nolēma aprēķināt biodīzeļdegvielas normālo vērtību, pamatojoties uz minētajā uzskaitē norādītajām ražošanas izmaksām, tomēr norādot, ka šis jautājums detalizētāk tiks izskatīts izmeklēšanas gala stadijā.

9

2013. gada 19. novembrī Eiropas Savienības Padome pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1194/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kurš noteikts Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV 2013, L 315, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

10

Pirmkārt, runājot par līdzīgā ražojuma normālo vērtību attiecībā uz Argentīnu, Padome apstiprināja pagaidu regulā izdarītos secinājumus, saskaņā ar kuriem tā būtu jāaprēķina atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam, jo Argentīnas biodīzeļdegvielas tirgu lielā mērā regulē valsts (apstrīdētās regulas preambulas 28. apsvērums).

11

Attiecībā uz ražošanas izmaksām Padome piekrita Komisijas priekšlikumam grozīt pagaidu regulā izdarītos secinājumus un neizmantot pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaitē norādītās galveno izejvielu izmaksas atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam. Padomes skatījumā šie dati pienācīgi neatspoguļo izmaksas, kas saistītas ar biodīzeļdegvielas ražošanu Argentīnā, jo DEN sistēma izkropļo galveno izejvielu cenas Argentīnas iekšējā tirgū. Padome šo datus aizstāja ar Argentīnas Lauksaimniecības ministrijas publicēto sojas eksporta FOB (franko uz kuģa klāja) atsauces cenu vidējo vērtību izmeklēšanas periodā (turpmāk tekstā – “atsauces cena”) (apstrīdētās regulas preambulas 35.–40. apsvērums).

12

Otrkārt, apstiprinot lielāko daļu no pagaidu regulā izklāstītajiem apsvērumiem, Padome konstatēja, ka Savienības ražošanas nozarei ir ticis nodarīts būtisks kaitējums pamatregulas 3. panta 6. punkta izpratnē (apstrīdētās regulas preambulas 105.–142. apsvērums) un ka šo kaitējumu ir izraisījis Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas imports par dempinga cenām (apstrīdētās regulas preambulas 144.–157. apsvērums). Šajā kontekstā tā konstatēja, ka citi faktori, tostarp Savienības ražošanas nozares veiktais imports (apstrīdētās regulas preambulas 151.–160. apsvērums), Savienības ražošanas nozares jaudas zemais izmantojums (apstrīdētās regulas preambulas 161.–171. apsvērums) un dažās dalībvalstīs pastāvošā no eļļas atkritumiem iegūtas biodīzeļdegvielas divkāršās uzskaites sistēma (apstrīdētās regulas preambulas 173.–179. apsvērums) nav varējuši izjaukt šo cēloņsakarību.

13

Treškārt, Padome apstiprināja, ka antidempinga pasākumu noteikšana joprojām ir Savienības interesēs (apstrīdētās regulas preambulas 190.–201. apsvērums).

14

Ņemot vērā konstatēto dempinga starpību un Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma līmeni, Padome cita starpā nolēma, ka summas, kas samaksātas, piemērojot pagaidu regulā noteiktos pagaidu antidempinga maksājumus, ir galīgi jāiekasē (apstrīdētās regulas preambulas 228. apsvērums un 2. pants) un ka jānosaka galīgais antidempinga maksājums importētai Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielai (apstrīdētās regulas 1. panta 1. punkts).

15

Apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktā konkrētajam ražojumam piemērojamās galīgā antidempinga maksājuma likmes attiecībā uz importu no Argentīnas ir noteiktas šādi:

16

Pēc vienas citas EBB sūdzības saņemšanas Komisija līdztekus antidempinga procedūrai uzsāka antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu Savienībā. Pēc tam, kad ar 2013. gada 7. oktobra vēstuli minētā sūdzība tika atsaukta, šī procedūra, nepiemērojot galīgus maksājumus, tika pabeigta ar Komisijas 2013. gada 25. novembra Regulu (ES) Nr. 1198/2013, ar ko izbeidz antisubsidēšanas procedūru attiecībā uz Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 330/2013, kas paredz šāda importa reģistrēšanu (OV 2013, L 315, 67. lpp.).

17

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 17. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

18

2014. gada 2. jūnijā Padome iesniedza iebildumu rakstu. Attiecīgi replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku prasītāja iesniedza 2014. gada 6. augustā un Padome – 2014. gada 21. oktobrī.

19

Ar attiecīgi 2014. gada 13. maijā un 2. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajiem dokumentiem Komisija un EBB lūdza atļauju iestāties šajā lietā Padomes prasījumu atbalstam. Ar 2014. gada 17. jūlija un 22. septembra rīkojumiem Vispārējās tiesas devītās palātas priekšsēdētājs atļāva tām iestāties lietā. Personas, kas iestājušās lietā, savus procesuālos rakstus un pārējās lietas dalībnieces savus apsvērumus par tiem iesniedza noteiktajā termiņā.

20

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (devītā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

21

Ar 2015. gada 30. septembra rīkojumu šī lieta un lietas T‑112/14 Molinos Río de la Plata/Padome, T‑113/14 Oleaginosa Moreno Hermanos/Padome, T‑114/14 Vicentin/Padome, T‑115/14 Aceitera General Deheza/Padome, T‑116/14 Bunge Argentina/Padome, T‑117/14 Cargill/Padome, T‑118/14 LDC Argentina/Padome, kā arī T‑119/14 Carbio/Padome tika apvienotas tiesvedības mutvārdu daļai. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2015. gada 28. oktobra tiesas sēdē.

22

Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa (devītā palāta) lūdza lietas dalībniekus sniegt informāciju un aicināja tos sniegt savus apsvērumus par citu lietas dalībnieku atbildēm.

23

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

Padomes, kuru atbalsta Komisija un EBB, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Lai arī Padome nav izvirzījusi formālu iebildi par nepieņemamību saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantu, tā apstrīd prasības pieņemamību. Būtībā tā norāda, ka prasītājai nav locus standi, lai celtu prasību atcelt tiesību aktu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Tā kā prasītāja neesot bijusi iekļauta izmantotajā izlasē (skat. šā sprieduma 5. punktu), tā neesot pietiekami identificēta apstrīdētajā regulā, jo tā tur esot minēta tikai “citu uzņēmumu, kas sadarbojās”, starpā un antidempinga aprēķins neesot balstīts uz datiem, kas attiecas uz tās komercdarbību. Prasītājas dalība administratīvajā procesā esot bijusi tikai netieša un pati par sevi neesot pietiekama, lai pamatotu tās individuālo interesi. Turklāt prasītāja neesot pierādījusi, ka apstrīdētā regula to skar individuāli tādu tai raksturīgu īpašu pazīmju dēļ, kas to atšķir no visām citām personām.

26

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona ar šī panta pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem.

27

Konkrētajā lietā Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu iesākumā pārbaudīt, vai apstrīdētā regula prasītāju skar tieši un individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.

28

Padome neapstrīd faktu, ka apstrīdētā regula šo sabiedrību skar tieši. Proti, dalībvalstu muitas iestādēm, kurām šajā ziņā nav nekādas novērtējuma brīvības, ir pienākums iekasēt apstrīdētajā regulā paredzētos maksājumus.

29

Attiecībā uz prasītājas individuālu skārumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru fiziskai vai juridiskai personai ir pamats apgalvot, ka tā ir skarta individuāli, tikai tad, ja konkrētais tiesību akts to ietekmē noteiktu tai raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas to atšķir no visām citām personām (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 197. un 223. lpp.).

30

Šajā kontekstā ir jānorāda, ka ar apstrīdētās regulas 1. pantu prasītājai tika noteikts individuālais galīgais antidempinga maksājums 237,05 euro par tonnu un ka tā tajā ir minēta tieši.

31

Pretēji tam, ko apgalvo Padome, ar šo apstākli vien pietiek, lai secinātu prasītājas individuālu skārumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2001. gada 15. februāris, Nachi Europe, C‑239/99, EU:C:2001:101, 22. punkts).

32

Tā kā apstrīdētā regula prasītāju skar tieši un individuāli, Padomes izvirzītais iebildums par nepieņemamību ir jānoraida.

33

Pamatojot savu prasību, prasītāja izvirza trīs pamatus.

34

Ar pirmo un otro prasības pamatu tiek apstrīdēts Padomes lēmums neizmantot galveno izejvielu izmaksas, kas norādītas pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaites dokumentācijā, tādēļ ka DEN sistēma ir izkropļojusi minēto izejvielu cenas, un tās aizstāt ar atsauces cenām. Pirmajā pamatā prasītāja norāda, ka šāds lēmums neatbilst pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmajai un otrajai daļai. Ar otro pamatu tā apgalvo, ka šis lēmums neatbilst Nolīgumam par GATT VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.).

35

Trešais pamats ir par to, ka Padome, secinot, ka pastāv cēloņsakarība starp Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu, uz kuru attiecās izmeklēšana, un Savienības ražošanas nozarei nodarīto kaitējumu, esot pārkāpusi pamatregulas 3. panta 7. punktu.

36

Pirmā prasības pamata ietvaros prasītāja norāda, ka Padome esot pārkāpusi pamatregulas 2. panta 5. punktu, jo tā neesot ņēmusi vērā ar galvenajām izejvielām saistītās izmaksas, kas faktiski bija radušās attiecīgajiem Argentīnas ražotājiem, pamatojoties uz to, ka aplūkoto Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaitē norādītās šo izejvielu cenas bija mākslīgi pazeminātas. Argentīnā galveno izejvielu cenas netiekot regulētas. Tās brīvi nosakot ražotāji, un tās neesot zemākas par eksportam pārdoto izejvielu cenām. Metode, ko izmantojušas Padome un Komisija (turpmāk tekstā kopā – “iestādes”), lai noteiktu šo vielu izmaksas, esot izpaudusies tādējādi, ka minētajā uzskaitē norādītajām Argentīnas cenām tika pieskaitīts eksporta nodoklis. Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka DEN sistēma ir izkropļojusi šo materiālu iekšzemes cenas, iestādes neesot pierādījušas, ka minētajā uzskaitē to izmaksas nav atspoguļotas pienācīgi un ka tādēļ no to izmantošanas var atteikties saskaņā ar pamatregulas 2. panta 5. punktu.

37

Padome, kuru atbalsta Komisija un EBB, norāda, ka konkrētajā gadījumā pamatregulas 2. panta 5. punkta piemērošana esot balstīta uz faktu, ka galveno izejvielu pārdošana Argentīnas tirgū nav notikusi parastā tirdzniecības apritē. DEN sistēma esot izkropļojusi Argentīnas biodīzeļdegvielas ražotāju ražošanas izmaksas, ko apliecinot ievērojamā atšķirība starp iekšzemes cenu un starptautisko cenu, un tā rezultātā šīs cenas esot bijušas jāpielāgo. Pārbaudītā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaite netiekot ņemta vērā kā normālās vērtības aprēķina bāze, ja ar ražojuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, ražošanu saistītās izmaksas nav pienācīgi atspoguļotas minētajā uzskaitē. Apstāklis, ka cenas tiek regulētas, esot bijis tikai viens no iemesliem, kas izmeklēšanas mērķiem varēja attaisnot secinājumu, ka izmaksas nav pienācīgi atspoguļotas šajā uzskaitē. Iestāžu izmantotie dati, proti, sojas atsauces cenas izmeklēšanas periodā, kas atspoguļojot starptautisko cenu līmeni, esot uzticams avots.

38

Konkrētajā lietā ir jāuzsver, ka apstrīdētajā regulā, nosakot līdzīgā ražojuma normālo vērtību, iestādes ar galvenajām izejvielām saistītās ražošanas izmaksas nav aprēķinājušas, pamatojoties uz pārbaudītajā sabiedrību uzskaites dokumentācijā norādītajām to cenām, bet gan, kā tas cita starpā izriet no minētās regulas preambulas 29. un nākamajiem apsvērumiem, ir atteikušās izmantot šīs cenas un tās aizstājušas ar atsauces cenām atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam.

39

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu, ja parastajās tirdzniecības operācijās nav novērojams identiskas preces noiets vai tas nav pietiekams, vai arī konkrētā tirgus situācija neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu, minētās preces normālo vērtību aprēķina, pamatojoties uz ražošanas izmaksām preces izcelsmes valstī, kurām pieskaitītas pārdošanas, vispārējās un administratīvās izmaksas saprātīgā apmērā, kā arī sapratīgā peļņa, vai arī pamatojoties uz parastajās tirdzniecības operācijās izmantotajām eksporta cenām, eksportējot preci uz atbilstīgu trešo valsti, ar noteikumu, ka šīs cenas ir reprezentatīvas cenas. Šajā pašā tiesību normā ir precizēts, ka var tikt uzskatīts, ka attiecīgajam izstrādājumam iepriekšējā teikuma izpratnē ir īpaša tirgus situācija, inter alia, ja cenas ir mākslīgi pazeminātas, ja notiek ievērojama bartera tirdzniecība vai ja ir noslēgti nekomerciāli pārstrādes nolīgumi.

40

Turklāt no pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās daļas izriet, ka gadījumā, ja līdzīgā ražojuma normālo vērtību aprēķina atbilstoši minētās regulas 2. panta 3. punktam, ražošanas izmaksas parasti aprēķina, pamatojoties uz izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentāciju, ar nosacījumu, ka šāda dokumentācija ir saskaņā ar vispārpieņemtajiem grāmatvedības principiem attiecīgajā valstī un ka ir parādīts, ka dokumentācija pieņemami atspoguļo ar attiecīgās preces ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas.

41

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 5. punkta otro daļu, ja izmaksas, kas saistītas ar izstrādājuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, ražošanu un pārdošanu, nav pienācīgi atspoguļotas attiecīgās puses uzskaitē, tās koriģē vai nosaka, pamatojoties uz citu tās pašas valsts ražotāju vai eksportētāju izmaksām vai arī, ja šāda informācija nav pieejama vai izmantojama, uz citiem pamatotiem apsvērumiem, iekļaujot informāciju, kas iegūta no citiem reprezentatīviem tirgiem.

42

Pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās un otrās daļas mērķis ir panākt, lai ar līdzīgā ražojuma ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas, kas izmantotas minētā ražojuma normālās vērtības aprēķinā, atspoguļotu izmaksas, kas radušās ražotājam eksportētājvalsts iekšējā tirgū.

43

Turklāt no pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās daļas teksta izriet, ka izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācija ir privileģēts informācijas avots, lai noteiktu līdzīgā ražojuma ražošanas izmaksas, un ka principā tiek izmantoti minētajā uzskaitē iekļautie dati, savukārt to koriģēšana vai aizstāšana ar kādu citu saprātīgu bāzi ir izņēmums.

44

Ņemot vērā principu, saskaņā ar kuru atkāpe vai izņēmums no vispārīgā noteikuma ir jāinterpretē šauri (skat. spriedumu, 2013. gada 19. septembris, Dashiqiao Sanqiang Refractory Materials/Padome, C‑15/12 P, EU:C:2013:572, 17. punkts un tajā minētā judikatūra), līdzīgi prasītājas viedoklim ir jāsecina, ka no pamatregulas 2. panta 5. punkta izrietošais izņēmuma režīms ir jāinterpretē šauri.

45

Konkrētajā lietā, lai gan prasītāja neapstrīd iemeslus, kas likuši iestādēm aprēķināt līdzīgā ražojuma normālo vērtību atbilstoši pamatregulas 2. panta 3. punktam, tā apstrīd, ka ticis piemērots šīs pašas regulas 2. panta 5. punkts, pamatojoties uz kuru, šajā aprēķinā iestādes nav balstījušās uz pārbaudītajā sabiedrību uzskaitē norādītajām galveno izejvielu cenām.

46

Apstrīdētajā regulā iestādes nav norādījušas, ka pārbaudītā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaite neatbilst vispārpieņemtajiem grāmatvedības standartiem Argentīnā. Savukārt tās ir apgalvojušas, ka minētajā uzskaitē neesot pienācīgi atspoguļotas ar galvenajām izejvielām saistītās izmaksas.

47

Proti, kā izriet no apstrīdētās regulas preambulas 29.–42. apsvēruma, iestādes ir secinājušas, ka, tā kā DEN sistēma iekļāva diferencētos eksporta nodokļus attiecībā uz galvenajām izejvielām un attiecībā uz biodīzeļdegvielu, tā izkropļoja šo izejvielu cenas, jo minētā sistēma samazināja to cenas Argentīnas tirgū līdz nedabiski zemam līmenim.

48

Pamatojoties uz 2013. gada 7. februāra spriedumu Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), iestādes apstrīdētās regulas preambulas 31. apsvērumā ir norādījušas, ka, ja izejvielu cenu regulēšanas rezultātā iekšzemes tirgū tās ir nedabiski zemas, var tikt pieņemts, ka līdzīgā ražojuma ražošanas izmaksas ir izkropļotas. Šādos apstākļos pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaitē norādītos datus neesot bijis iespējams uzskatīt par pamatotiem un tādēļ tie esot bijuši jākoriģē.

49

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka 2013. gada 7. februāra sprieduma Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65) 44. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka, ņemot vērā, ka saskaņā ar Krievijas tiesisko regulējumu dabasgāze obligāti tiek piegādāta attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem par ļoti zemu cenu, lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, konkrētā ražojuma ražošanas cenas bija ietekmētas ar Krievijas iekšējā tirgus izkropļojumu attiecībā uz gāzes cenu, jo šī cena nebija tirgus konjunktūras rezultāts. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskatīja, ka iestādēm ir bijis pamats secināt, ka lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, viens no prasītāju uzskaitē iekļautajiem elementiem nevarēja tikt uzskatīts par pamatotu un ka tādēļ tas bija jākoriģē, izmantojot citus avotus no tirgiem, ko iestādes uzskatīja par reprezentatīvākiem.

50

Tomēr, kā pamatoti norāda prasītāja, atšķirībā no situācijas lietā, kurā pasludināts 2013. gada 7. februāra spriedums Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), no lietas materiāliem neizriet, ka Argentīnā galveno izejvielu cenas būtu tieši reglamentētas. Proti, ar iestāžu minēto DEN sistēmu bija tikai paredzēti eksporta nodokļi ar dažādām likmēm attiecībā uz galvenajām izejvielām un biodīzeļdegvielu.

51

Apstāklis, ka DEN sistēma tieši nereglamentē galveno izejvielu cenas Argentīnā, pats par sevi tomēr neizslēdz pamatregulas 2. panta 5. punktā paredzētā izņēmuma piemērošanu.

52

Proti, līdzīgi iestāžu viedoklim ir jāatgādina, ka tiesību norma, kas atbilst pamatregulas 2. panta 5. punkta otrajai daļai, iepriekšējā pamatregulā, proti, Padomes 1995. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 1996, L 56, 1. lpp.), tika iekļauta ar Padomes 2002. gada 5. novembra Regulu (EK) Nr. 1972/2002, ar kuru groza Regulu Nr. 384/96 (OV 2002, L 305, 1. lpp.).

53

No Regulas Nr. 1972/2002 preambulas 4. apsvēruma izriet, ka tiesību normas, kas atbilst pamatregulas 2. panta 5. punkta otrajai daļai, iekļaušanas mērķis bija sniegt dažas pamatnostādnes attiecībā uz to, kā rīkoties, ja uzskaites dokumentācija neprecīzi atspoguļo izmaksas, kas saistītas ar attiecīgā izstrādājuma ražošanu un pārdošanu, it īpaši situācijās, kad īpašas tirgus situācijas dēļ līdzīga izstrādājuma pārdošana neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu. Šādā gadījumā saskaņā ar šo pašu preambulas apsvērumu datiem ir jānāk no avotiem, kurus “šādi sagrozījumi neietekmē”.

54

Tātad Regulas Nr. 1972/2002 preambulas 4. apsvērumā ir paredzēta iespēja piemērot pamatregulas 2. panta 5. punktu, it īpaši gadījumos, kad līdzīgā ražojuma pārdevumi neļauj veikt pienācīgu salīdzināšanu izkropļojuma dēļ. Tāpat no tā izriet, ka šāda situācija var rasties tostarp tad, ja pastāv īpaša tirgus situācija, tāda, kāda ir minēta pamatregulas 2. panta 3. punkta otrajā daļā attiecībā uz mākslīgi pazeminātām konkrētā ražojuma cenām, tomēr neaprobežojot šāda veida situāciju ar gadījumiem, kad eksportētājvalsts tieši reglamentē līdzīgā ražojuma vai tā galveno izejvielu cenas.

55

Savukārt nav pamata uzskatīt, ka ikviens eksportētājvalsts varas iestāžu pasākums, kas varētu ietekmēt galveno izejvielu cenas un – ar to starpniecību – konkrētā ražojuma cenas, varētu izraisīt izkropļojumu, kas ļautu, aprēķinot līdzīgā ražojuma normālo vērtību, atteikties izmantot izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādītās cenas. Proti, kā pamatoti norāda prasītāja, ja būtu iespējams ņemt vērā jebkuru eksportētājvalsts varas iestāžu veiktu pasākumu, kam varētu būt kaut minimāla ietekme uz izejvielu cenām, tad principam, kas ir noteikts pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmajā daļā un saskaņā ar kuru minētā uzskaites dokumentācija ir privileģēts informācijas avots līdzīgā ražojuma ražošanas izmaksu noteikšanas mērķiem, varētu tikt atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība.

56

Tādējādi eksportētājvalsts varas iestāžu pasākums [Savienības] iestādēm, tām aprēķinot līdzīgā ražojuma normālo vērtību, var likt atteikties izmantot izmeklēšanai pakļauto pušu uzskaites dokumentācijā norādītās izejvielu cenas tikai tad, ja ar šo pasākumu ievērojami tiek izkropļotas minēto izejvielu cenas. Proti, kāda citāda pamatregulas 2. panta 5. punktā paredzētā izņēmuma režīma interpretācija, kas tādā situācijā kā šajā lietā aplūkotā ļautu šos datus aizstāt ar izmaksu summu, kas balstīta uz citu pamatotu apsvērumu, varētu nesamērīgi apdraudēt principu, saskaņā ar kuru šī uzskaites dokumentācija ir privileģēts informācijas avots minētā ražojuma ražošanas izmaksu noteikšanas mērķiem.

57

Turklāt, runājot par pienākumu pierādīt apstākļus, kas attaisnotu pamatregulas 2. panta 5. punkta pirmās daļas piemērošanu, ir jāuzskata, ka iestādēm, kad tās saskata nepieciešamību atteikties no izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādīto ražošanas izmaksu izmantošanas un to vietā izmantot kādu citu cenu, kas uzskatāma par pamatotu, ir jāpamatojas uz pierādījumiem vai vismaz netiešiem pierādījumiem, kas ļauj konstatēt faktora, sakarā ar kuru tiek veikta korekcija, esamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2009. gada 10. marts, Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP/Padome, T‑249/06, EU:T:2009:62, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Līdz ar to, ņemot vērā, ka uz lēmumu līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķinā neizmantot izmeklēšanai pakļautās puses uzskaites dokumentācijā norādītās šī ražojuma ražošanas izmaksas attiecas izņēmuma režīms (skat. šā sprieduma 44. punktu), gadījumā, ja iestāžu minētais izkropļojums ir bijis nevis to izraisošā valsts pasākuma tūlītējas sekas, kā tas bija lietā, kurā pasludināts 2013. gada 7. februāra spriedums Acron un Dorogobuzh/Padome (T‑235/08, nav publicēts, EU:T:2013:65), bet gan sekas, ko ar šo pasākumu bija paredzēts radīt tirgū, tām ir jāsniedz izklāsts par konkrētā tirgus funkcionēšanu un jāpierāda konkrētās šī pasākuma sekas šajā tirgū, nebalstoties šajā ziņā tikai uz pieņēmumiem.

59

Šo apsvērumu gaismā ir jāpārbauda, vai iestādes juridiski pietiekami ir pierādījušas, ka nosacījumi, ar kādiem ir ļauts līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķinā neizmantot pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaitē norādītās galveno izejvielu cenas, ir izpildīti konkrētajā lietā.

60

Pirmkārt, runājot par Argentīnas valsts varas iestāžu pasākumu, kas identificēts kā galveno izejvielu cenu izkropļošanas cēlonis, kā tas cita starpā norādīts apstrīdētās regulas preambulas 29. apsvērumā, tas ir DEN sistēma, ciktāl tā paredz diferencētas galvenajām izejvielām un biodīzeļdegvielai uzlikto nodokļu likmes. No minētās regulas preambulas 35. apsvēruma izriet, ka izmeklēšanas periodā biodīzeļdegvielas eksports tika aplikts ar nodokli pēc nominālas likmes 20 % un faktiskas likmes 14,58 %, savukārt šajā pašā periodā nodokļa likmes attiecībā uz sojas eksportu un sojas pupu eļļas eksportu bija attiecīgi 35 % un 32 %.

61

Otrkārt, attiecībā uz DEN sistēmas iedarbību Padome apstrīdētās regulas preambulas 30. apsvērumā tostarp ir norādījusi, ka papildu izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka minētā sistēma radīja spiedienu uz galveno izejvielu cenām Argentīnas tirgū un tās kritās līdz nedabiski zemam līmenim.

62

Lai arī šajā kontekstā apstrīdētās regulas preambulas 68. apsvērumā Padome attiecībā uz Indonēzijā piemērotās DEN sistēmas sekām ir norādījusi, ka šī sistēma ierobežoja izejvielu eksporta iespējas, jo iekšzemes tirgū bija pieejams lielāks minēto vielu daudzums, tādējādi radot spiedienu samazināt to cenas šajā tirgū, ir jānorāda, ka minētajā regulā nav noteikts, kādā mērā šī sistēma, ciktāl tajā bija paredzēti eksporta nodokļi ar diferencētām likmēm attiecībā uz galvenajām izejvielām un biodīzeļdegvielu, izraisīja ievērojamu šo izejvielu cenu izkropļojumu Argentīnas tirgū.

63

Apstrīdētās regulas preambulas 37. apsvērumā Padome ir konstatējusi, ka galveno izejvielu iekšzemes un starptautiskajām cenām bija vērojamas vienas un tās pašas tendences un ka šo cenu starpība atbilda tām uzliktajiem eksporta nodokļiem. Minētās regulas preambulas 38. apsvērumā Padome ir norādījusi, ka DEN sistēmas radīto izkropļojumu dēļ Argentīnas biodīzeļdegvielas ražotāju galveno izmantoto izejvielu iekšzemes cenas nepamatoti [mākslīgi] ir zemākas par starptautiskajām cenām. Tomēr ar norādi vien, ka starpība starp galveno izejvielu iekšzemes cenām un starptautiskajām cenām būtībā atbilst tām uzliktajiem eksporta nodokļiem, nav pierādītas sekas, kādas atšķirība starp šīm izejvielām piemēroto nodokļa likmi un biodīzeļdegvielai piemēroto nodokļa likmi varētu pati par sevi radīt attiecībā uz minēto izejvielu cenām Argentīnas tirgū. Proti, šīs regulas preambulas 37. apsvērumā ietvertais konstatējums ļauj, vislielākais, izdarīt secinājumus par noteiktām sekām, ko eksporta nodokļa ieviešana varētu radīt attiecībā uz galveno izejvielu cenām, taču neļauj izdarīt secinājumus par sekām, ko atšķirība starp šīm izejvielām piemērojamo nodokļa likmi un biodīzeļdegvielai piemērojamo nodokļa likmi varētu radīt attiecībā uz minēto izejvielu cenu minētajā tirgū.

64

Norādes, ko Padome sniegusi apstrīdētās regulas preambulas 39. un 42. apsvērumā un saskaņā ar kurām attiecīgo sabiedrību uzskaites dokumentācijā norādītās galveno izejvielu cenas ir tikušas aizstātas ar cenām, par kurām šīs sabiedrības tās būtu iegādājušās iekšējā tirgū izkropļojumu neesamības gadījumā, t.i., ar atsauces cenām, tāpat neļauj izdarīt secinājumus par sekām, ko atšķirība starp šīm izejvielām piemērojamo eksporta nodokļa likmi un biodīzeļdegvielai piemērojamo eksporta nodokļa likmi varētu radīt attiecībā uz šo izejvielu cenu minētajā tirgū. Ciktāl minētie preambulas apsvērumi būtu jāinterpretē kā Padomes konstatējums, saskaņā ar kuru, ja šāda likmju atšķirība nepastāvētu, galveno izejvielu cenas šajā tirgū būtu vienādas ar atsauces cenām, pietiek norādīt, ka tas nav pierādīts nedz apstrīdētajā regulā, nedz arī tiesvedībā Vispārējā tiesā.

65

Attiecībā uz ekonomiskajiem pētījumiem, uz kuriem iestādes ir atsaukušās tiesvedībā Vispārējā tiesā, ir jānorāda, ka ir taisnība, ka no tiem varētu tikt secināts, ka eksporta nodokļi izraisa ražojuma, uz kuru attiecas nodoklis, eksporta cenas palielināšanos salīdzinājumā ar tā cenu iekšējā tirgū, minētā ražojuma eksporta apjoma samazināšanos, kā arī spiedienu šī ražojuma cenu samazināšanās virzienā iekšējā tirgū. Tāpat no tiem varētu tikt secināts, ka eksporta nodokļu sistēma, kurā galvenās izejvielas tiek apliktas ar nodokli pēc augstākas likmes nekā ražojumi lejupējā tirgū, aizsargā un dod priekšrocības lejupējām iekšzemes ražošanas nozarēm, nodrošinot tām izejvielu piegādi pietiekamā daudzumā un par izdevīgām cenām.

66

Tomēr ir jākonstatē, ka šajos pētījumos ir analizēta vienīgi eksporta nodokļu ietekme uz galveno izejvielu cenām, nevis to diferencēto likmju ietekme, kuras tiek piemērotas eksporta nodokļiem attiecībā uz galvenajām izejvielām un attiecībā uz biodīzeļdegvielu.

67

Tātad iestādes vienīgi ir izskaidrojušas attiecības starp galveno izejvielu iekšzemes cenām un starptautiskajām cenām un ir sniegušas norādes par eksporta nodokļa ietekmi uz šo izejvielu pieejamību iekšējā tirgū un to cenām, taču konkrēti nav sniegušas pierādījumus par sekām, ko DEN sistēma pati par sevi varētu radīt attiecībā uz galveno izejvielu iekšzemes cenām, un par to, kādā mērā šīs sekas atšķiras no sekām, ko būtu radījusi nodokļu sistēma, kurā nebūtu paredzētas diferencētas likmes eksporta nodoklim attiecībā uz galvenajām izejvielām un attiecībā uz biodīzeļdegvielu.

68

Līdz ar to ir jāsecina, ka iestādes juridiski pietiekami nav pierādījušas ievērojama galveno izejvielu cenu izkropļojuma esamību Argentīnā, ko būtu izraisījusi DEN sistēma, ciktāl tajā ir paredzētas diferencētas likmes eksporta nodoklim attiecībā uz galvenajām izejvielām un attiecībā uz biodīzeļdegvielu. Tādējādi, secinot, ka šo izejvielu cenas nebija pienācīgi atspoguļotas pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaites dokumentācijā, un tās neņemot vērā, iestādes ir pārkāpušas pamatregulas 2. panta 5. punktu.

69

Pretēji tam, ko apgalvo iestādes, šim secinājumam nav pretrunā apstāklis, ka tām ir plaša novērtējuma brīvība kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši veicot sarežģītus ekonomiskus vērtējumus tirdzniecības aizsardzības pasākumu jautājumā, un ka šajā ziņā Savienības tiesai ir jāaprobežojas ar pārbaudi attiecībā uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai apstrīdētās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļauta acīmredzama kļūda un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā ziņā skat. spriedumu, 2002. gada 18. septembris, Since Hardware (Guangzhou)/Padome,T‑156/11, EU:T:2012:431, 134.–136. punkts un tajos minētā judikatūra).

70

Proti, Vispārējās tiesas veiktā pārbaude, kurā vienīgi tiek noskaidrots, vai apstākļi, uz kuriem Savienības iestādes balstījušas savus konstatējumus, var attaisnot no tiem izdarītos secinājumus, neapdraud šo iestāžu plašo novērtējuma brīvību tirdzniecības politikas jomā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP, C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 68. punkts).

71

Taču konkrētajā lietā Vispārējā tiesa ir vienīgi pārbaudījusi, vai iestādes ir pierādījušas, ka nosacījumi, ar kādiem atbilstoši pamatregulas 2. panta 5. punktam ir atļauts līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķinā neizmantot ar minētā ražojuma ražošanu un pārdošanu saistītās izmaksas, kādas tās ir atspoguļotas pārbaudītajā Argentīnas ražotāju eksportētāju uzskaites dokumentācijā, ir izpildīti.

72

No tā izriet, ka pirmais prasības pamats ir jāapmierina.

73

Vēl ir jāpārbauda, kādā mērā konstatētā kļūda attaisno apstrīdētās regulas atcelšanu daļā, kurā tā attiecas uz prasītāju.

74

Pretēji tam, ko apgalvo Padome, konkrētās lietas apstākļos nav iespējams veikt apstrīdētās regulas 1. panta daļēju atcelšanu tikai attiecībā uz kļūdu, kas konstatēta attiecībā uz antidempinga maksājuma likmes aprēķina metodi.

75

Proti, saskaņā ar judikatūru Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus tiek prasīts atcelt. Šī nodalāmības prasība nav izpildīta, ja daļēja atcelšana grozītu šī akta būtību (spriedums, 2002. gada 10. decembris, Komisija/Padome, C‑29/99, EU:C:2002:734, 45. un 46. punkts).

76

Kā tas ir izklāstīts pirmā prasības pamata analīzē, iestāžu veiktais līdzīgā ražojuma normālās vērtības aprēķins ir balstīts uz kļūdainiem apsvērumiem. Tā kā normālā vērtība ir būtisks nosacījums piemērojamās antidempinga maksājuma likmes noteikšanas mērķiem, apstrīdētās regulas 1. pants nevar tikt atstāts spēkā, ciktāl ar to prasītājai ir noteikts individuāls antidempinga maksājums.

77

Ņemot vērā pamatregulas 10. panta 2. un 3. punktā paredzēto savstarpējo saistību starp galīgo antidempinga maksājumu un pagaidu antidempinga maksājumu, apstrīdētās regulas 2. pants ir jāatceļ attiecībā uz prasītāju arī tiktāl, ciktāl tajā ir paredzēts galīgi iekasēt summas, kas samaksātas, piemērojot pagaidu antidempinga maksājumu.

78

Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā regula daļā, kurā tā attiecas uz prasītāju, un nav jāizskata otrais un trešais prasības pamats.

79

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

80

Komisija un EBB saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. un 3. punktu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)

nospriež: