1

Ar 2008. gada 1. oktobra Lēmumu C(2008) 5476, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/39.181 – Sveču vasks) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija ir konstatējusi, ka prasītāja Eni SpA kopā ar citiem uzņēmumiem ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties aizliegtās vienošanās darbībā parafīna vaska tirgū EEZ un Vācijas ogļu putekļu vaska tirgū.

2

Apstrīdētā lēmuma adresātes papildus prasītājai ir šādas sabiedrības: Esso Deutschland GmbH, Esso Société anonyme française, ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un Exxon Mobil Corp. (turpmāk tekstā kopā – “ExxonMobil”), H&R ChemPharm, H&R Wax Company Vertrieb GmbH un Hansen & Rosenthal KG (turpmāk tekstā kopā – “H&R”), Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG, MOL Nyrt., Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA, Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA (turpmāk tekstā kopā – “Repsol”), Sasol Wax GmbH, Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Sasol”), Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Ltd, The Shell Petroleum Company Ltd, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Shell”), RWE Dea AG un RWE AG (turpmāk tekstā kopā – “RWE”), kā arī Total SA un Total France SA (turpmāk tekstā kopā – “Total”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvērums).

3

Parafīna vasks tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcā no jēlnaftas. Tas tiek izmantots, lai ražotu tādas preces kā sveces, ķīmiskie izstrādājumi, riepas un autopreces, kā arī kaučuka nozarē, iesaiņojumu nozarē, līmvielu nozarē un košļājamo gumiju nozarē (apstrīdētā lēmuma preambulas 4. apsvērums).

4

Ogļu putekļu vasks ir izejviela, kas nepieciešama parafīna vaska ražošanai. Tas tiek ražots naftas pārstrādes rūpnīcās kā no jēlnaftas iegūto pamateļļu blakusprodukts. Tas arī tiek pārdots gala klientiem, piemēram, kokskaidu plātņu ražotājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 5. apsvērums).

5

Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad Shell Deutschland Schmierstoff2005. gada 17. marta vēstulē to bija informējusi par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un iesniegusi tai pieteikumu par imunitātes piešķiršanu saskaņā ar Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums).

6

2005. gada 28. un 29. aprīlī Komisija saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.[; Īpašais izdevums latviešu valodā, 8. nod., 2. sēj., 205. lpp.]), 20. panta 4. punktu veica pārbaudes uz vietas “H&R/Tudapetrol”, ENI, MOL telpās, kā arī telpās, kas pieder Sasol, ExxonMobil, Repsol un Total grupu sabiedrībām (apstrīdētā lēmuma preambulas 75. apsvērums).

7

Laikā no 2007. gada 25. maija līdz 29. maijam Komisija nosūtīja paziņojumu par iebildumiem iepriekš 2. punktā minētajām sabiedrībām, tostarp prasītājai (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums). Ar 2007. gada 14. augusta vēstuli Eni atbildēja uz paziņojumu par iebildumiem.

8

2007. gada 10. un 11. decembrī Komisija sarīkoja uzklausīšanu, kurā piedalījās Eni (apstrīdētā lēmuma preambulas 91. apsvērums).

9

Apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošos pierādījumus, tā uzskatīja, ka lēmuma adresātes kā parafīna vaska un ogļu putekļu vaska ražotāju EEZ vairākums ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā, kurā aptverta EEZ teritorija. Šajā pārkāpumā bija ietverti nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu, kas skar parafīna vasku (turpmāk tekstā – “pārkāpuma galvenā daļa”). Saistībā ar RWE (pēc tam Shell), ExxonMobil, MOL, Repsol, Sasol un Total pārkāpums, kas skar parafīna vasku, arī ietvēra klientu vai tirgu sadalīšanu (turpmāk tekstā – “pārkāpuma otrā daļa”). Turklāt RWE, ExxonMobil, Sasol un Total izdarītais pārkāpums attiecās arī uz ogļu putekļu vasku, kas tiek pārdots gala klientiem Vācijas tirgū (turpmāk tekstā – “pārkāpuma ogļu putekļu vaska daļa”) (apstrīdētā lēmuma preambulas 2., 95. un 328. apsvērums un 1. pants).

10

Prettiesiskā prakse tika realizēta pret konkurenci vērstās sanāksmēs, kuras dalībnieki sauca par “tehniskām sanāksmēm” vai dažreiz par “Blauer Salon” sanāksmēm, un “ogļu putekļu vaska sanāksmēs”, kas tieši veltītas jautājumiem par ogļu putekļu vasku.

11

Šajā lietā uzliktie naudas sodi tika aprēķināti saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), kas bija spēkā, kad iepriekš 2. punktā minētajām sabiedrībām tika paziņots paziņojums par iebildumiem.

12

Apstrīdētajā lēmumā tostarp ir šādas tiesību normas:

“1. pants

Šādi uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL] 81. panta 1. punktu un no 1994. gada 1. janvāra ir pārkāpuši EEZ nolīguma 53. pantu, piedaloties norādītajos periodos turpinātā nolīgumā un/vai [turpinātās] saskaņotās darbībās parafīna vaska nozarē kopējā tirgū un no 1994. gada 1. janvāra EEZ:

Eni SpA: 1997. gada [30. un 31.] oktobrī un no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim;

[..]

2. pants

Par 1. pantā minētajiem pārkāpumiem uzliek šādu naudas sodu:

Eni SpA: EUR 29 120 000;

Esso Société anonyme française: EUR 83 588 400,

no kuriem solidāri ar

ExxonMobil Petroleum and Chemical BVBA un ExxonMobil Corporation EUR 34 670 400 apmērā, no kuriem solidāri ar Esso Deutschland GmbH EUR 27 081 600 apmērā;

Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen KG: EUR 12 000 000;

Hansen & Rosenthal KG solidāri ar H&R Wax Company Vertrieb GmbH: EUR 24 000 000;

no kuriem solidāri ar

H&R ChemPharm GmbH EUR 22 000 000 apmērā;

MOL Nyrt.: EUR 23 700 000;

Repsol YPF Lubricantes y Especialidades SA solidāri ar Repsol Petróleo SA un Repsol YPF SA: EUR 19 800 000 apmērā;

Sasol Wax GmbH: EUR 318 200 000,

no kuriem solidāri ar

Sasol Wax International AG, Sasol Holding in Germany GmbH un Sasol [Ltd] EUR 250 700 000 apmērā;

Shell Deutschland Oil GmbH, Shell Deutschland Schmierstoff GmbH, Deutsche Shell GmbH, Shell International Petroleum Company Limited, The Shell Petroleum Company Limited, Shell Petroleum NV un The Shell Transport and Trading Company Limited: EUR 0;

RWE‑Dea AG solidāri ar RWE AG: EUR 37 440 000;

Total France SA solidāri ar Total SA: EUR 128 163 000.”

13

Saistībā ar prasītājas piedalīšanos pārkāpumā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi šādi:

“[..]

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 17. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

15

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. Veicot Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, tā lūdza lietas dalībniekus atbildēt uz dažiem jautājumiem un iesniegt dažus dokumentus. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

16

Vispārējā tiesa 2013. gada 19. marta tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.

17

Ņemot vērā faktiskās saiknes ar lietām T‑540/08 Esso u.c./Komisija, T‑541/08 Sasol u.c./Komisija, T‑543/08 RWE un RWE Dea/Komisija, T‑544/08 Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb/Komisija, T‑548/08 Total/Komisija, T‑550/08 Tudapetrol/Komisija, T‑551/08 H&R ChemPharm/Komisija, T‑562/08 Repsol Lubricantes y Especialidades u.c./Komisija un T‑566/08 Total Raffinage Marketing/Komisija, kā arī izvirzīto juridisko jautājumu tuvumu un grūtības, Vispārējā tiesa nolēma izspriest šīs saistītās lietas vienīgi pēc pēdējās tiesas sēdes, t.i., 2013. gada 3. jūlija tiesas sēdes, šajā lietā.

18

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

19

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

20

Savas prasības pamatojumam prasītāja izvirza sešus pamatus.

21

Prasītāja izvirza divus pirmos pamatus par EKL 81. panta pārkāpumu, apstrīdot tās piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā. Pirmais pamats attiecas uz to, ka tās piedalīšanās ir pierādīta ar tās piedalīšanos 1997. gada 30. un 31. oktobrī. Otrais pamats attiecas uz tās piedalīšanos pārkāpumā laikposmā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim.

22

Turklāt prasītāja izvirza četrus pamatus saistībā ar tās naudas soda summas aprēķināšanu. Trešais pamats ir par EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003 23. panta, 2006. gada pamatnostādņu, kā arī samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, jo ir kļūdaini noteikts koeficients 17 % saistībā ar pārkāpuma smagumu un papildu summa, kas saukta par “ienākšanas maksājumu”. Ceturtais pamats ir par EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003 23. panta, 2006. gada pamatnostādņu, tiesiskās noteiktības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, kā arī pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu, jo tika noteikta naudas soda summas palielināšana par 60 % saistībā ar atbildību pastiprinošu apstākli recidīva dēļ. Piektais pamats ir par EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003 23. panta, 2006. gada pamatnostādņu, vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jo Komisija nav atzinusi atbildību mīkstinoša apstākļa pastāvēšanu saistībā ar prasītājas ļoti nelielo piedalīšanos aizliegtās vienošanās veidošanā un tās nepiedalīšanos aizliegtās vienošanās īstenošanā. Sestais pamats ir par EKL 81. panta, Regulas Nr. 1/2003 23. panta, 2006. gada pamatnostādņu pārkāpumu, jo nav atzīts atbildību mīkstinošs apstāklis saistībā ar neuzmanību.

23

Tā kā pirmais pamats un otrais pamats attiecas uz pierādījumu, kas liecina par Eni piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā, izvērtēšanu, Vispārējā tiesa uzskata, ka tos ir lietderīgi izvērtēt kopā.

24

Ar savu pirmo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir prettiesiski konstatējusi tās piedalīšanos nolīgumā un saskaņotās darbībās, pamatojoties uz tās piedalīšanos 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajā sanāksmē Hamburgā (Vācija). Ar savu otro pamatu tā apgalvo, ka ir prettiesiski konstatēta tās piedalīšanās pārkāpumā laikposmā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim.

25

Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegti kā nesaderīgi ar kopējo tirgu visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuras var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai iedarbība kopējā tirgū traucē, ierobežo vai izkropļo konkurenci.

26

Lai pastāvētu nolīgums EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, pietiek, ja iesaistītie uzņēmumi ir izteikuši kopēju gribu rīkoties tirgū noteiktā veidā (Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T-7/89 Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, II-1711. lpp., 256. punkts, un 2002. gada 20. marta spriedums lietā T-9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II-1487. lpp., 199. punkts).

27

Var uzskatīt, ka ir noslēgts nolīgums EKL 81. panta 1. punkta nozīmē, ja pastāv gribu sakrišana par pašu konkurences ierobežošanas principu, pat ja konkrētie paredzētās ierobežošanas elementi vēl ir sarunu priekšmets (Vispārējās tiesas 2011. gada 16. jūnija spriedums lietā T-240/07 Heineken Nederland un Heineken/Komisija, Krājums, II-3355. lpp., 45. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 26. punktā minēto spriedumu lietā HFB u.c./Komisija, 151.–157. un 206. punkts).

28

Saskaņotu darbību jēdziens paredz saskaņošanas formu starp uzņēmumiem, ar kuru, nesasniedzot vienošanos šī vārda tiešā nozīmē, apzināti aizstāj konkurences riskus ar praktisku sadarbību starp tiem (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C-49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I-4125. lpp., 115. punkts, un lietā C-199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I-4287. lpp., 158. punkts).

29

Šajā ziņā ar EKL 81. panta 1. punktu neļauj veikt nekādu tiešu vai netiešu saziņu, kas varētu vai nu ietekmēt pašreizējā vai potenciālā konkurenta rīcību tirgū, vai arī atklāt šādam konkurentam, kā tas ir izlēmis rīkoties tirgū pats vai attiecībā pret to, ja šīs saziņas mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana (iepriekš 27. punktā minētais spriedums lietā Heineken Nederland un Heineken/Komisija, 47. punkts; skat. šajā ziņā arī iepriekš 28. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 116. un 117. punkts).

30

Atbilstoši judikatūrai Komisijai ir jāiesniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jānorāda pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C-185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I-8417. lpp., 58. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP, T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T-61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II-3567. lpp., 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Jautājumā par tiesas pārbaudes apjomu jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, ja ir iesniegta prasība atcelt lēmumu par EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu, Vispārējai tiesai ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai ir izpildīti EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 26. oktobra spriedumu lietā T-41/96 Bayer/Komisija, Recueil, II-3383. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šajā ziņā, ja tiesai rodas šaubas, tās ir jāinterpretē par labu lēmuma, ar ko konstatēts pārkāpums, adresātam uzņēmumam. Tādējādi tiesa nevar secināt, ka Komisija ir tiesiski pietiekamā veidā pierādījusi attiecīgā pārkāpuma esamību, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, it īpaši saistībā ar prasību atcelt lēmumu par naudas soda uzlikšanu (iepriekš 30. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 60. punkts, un Vispārējās tiesas 2011. gada 12. jūlija spriedums lietā T-112/07 Hitachi u.c./Komisija, Krājums, II-3871. lpp., 58. punkts).

33

Šajā pēdējā situācijā ir jāņem vērā nevainīguma prezumpcijas princips, kas tieši izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta un kas ir viena no pamattiesībām, kuras ir Eiropas Savienības tiesību vispārīgie principi. Ņemot vērā attiecīgo pārkāpumu raksturu, kā arī ar tiem saistīto sodu raksturu un smagumu, nevainīguma prezumpcijas princips it īpaši ir piemērojams procesos par uzņēmumiem piemērojamu konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kuru rezultātā var tikt noteikts naudas sods vai kavējuma nauda (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 59. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 30. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tādējādi Komisijai ir jāizklāsta precīzi un saskaņoti pierādījumi, lai konstatētu pārkāpuma pastāvēšanu. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Pietiek, ka vispārēji novērtēts norāžu kopums, uz kuru atsaucas iestāde, atbilst šai prasībai (skat. iepriekš 30. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 62. un 63. punkts un tajos minētā judikatūra).

35

Norādes, uz kurām lēmumā atsaukusies Komisija, lai pierādītu, ka uzņēmums izdarījis EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kopumā (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-53/03 BPB/Komisija, Krājums, II-1333. lpp., 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Jāpiebilst arī, ka praksē Komisijai bieži vien ir pienākums pierādīt pārkāpuma pastāvēšanu apstākļos, kas nebūt nesekmē šo uzdevumu, jo var būt pagājuši vairāki gadi kopš notikumiem, kas veido pārkāpumu, un vairāki uzņēmumi, pret kuriem ierosināta izmeklēšana, nav ar to aktīvi sadarbojušies. Lai gan Komisijai noteikti ir jāpierāda, ka vienošanās par tirgus sadali ir bijusi noslēgta, būtu pārmērīgi prasīt tai iesniegt arī pierādījumus par šā mērķa sasniegšanas konkrēto mehānismu. Uzņēmumam, kas vainīgs pārkāpumā, būtu pārāk viegli izvairīties no jebkādām sankcijām, ja tas pamatojumam varētu atsaukties uz nenoteikto raksturu, kāds ir informācijai, kas sniegta attiecībā uz pretlikumīgā nolīguma darbību situācijā, kurā jau pietiekami ir pierādīta nolīguma pastāvēšana un tā pret konkurenci vērstais mērķis. Uzņēmumi šādos apstākļos var pienācīgi aizstāvēties, ja vien tiem ir dota iespēja sniegt paskaidrojumus par visiem pierādījumiem, ko pret tiem izvirza Komisija (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T-67/00, T-68/00, T-71/00 un T-78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II-2501. lpp., 203. punkts).

37

Konkrētāk, saistībā ar pierādījumiem, ko var sniegt, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, ir jāņem vērā, ka Savienības tiesībās prevalē pierādījumu brīvas novērtēšanas princips (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T-50/00 Dalmine/Komisija, Krājums, II-2395. lpp., 72. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 64. punkts).

38

Runājot par dažādu pierādījumu pierādīšanas vērtību, vienīgais atbilstošais kritērijs iesniegto pierādījumu vērtēšanai ir to ticamība (iepriekš 37. punktā minētais spriedums lietā Dalmine/Komisija, 72. punkts).

39

Saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem pierādījumu jomā dokumenta ticamība un tātad pierādījuma spēks ir atkarīgi no tā izcelsmes, sagatavošanas apstākļiem, adresāta un satura (Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T-68/95 līdz T-71/95, T-87/95, T-88/95, T-103/95 un T-104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II-491. lpp., 1053. un 1838. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 70. punkts).

40

Ja Komisija, lai pierādītu pārkāpuma pastāvēšanu, pamatojas vienīgi uz attiecīgo uzņēmumu rīcību tirgū, pietiek, ja šie uzņēmumi pierāda, ka pastāv apstākļi, kas sniedz citu skaidrojumu Komisijas konstatētajiem faktiem un kas šādi ļauj aizstāt faktu izskaidrojumu, ko Komisija izmantojusi, lai secinātu Savienības konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību (šajā ziņā skat. iepriekš 36. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 186. punkts).

41

Taču gadījumā, ja Komisija pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ir nevis vienkārši jāsniedz ticama Komisijas tēzes alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 187. punkts). Ar pierādījumu par šādu izvērtēšanu netiek pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I-4539. lpp., 181. punkts).

42

Tā kā par aizliegumu piedalīties pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos, kā arī par sankcijām, kas pārkāpējiem var rasties, ir visiem labi zināms, ir pierasts, ka darbības, ko ietver šīs saskaņotās darbības un nolīgumi, notiek slēptā veidā, ka sanāksmes notiek slepeni un ka ar to saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Līdz ar to nevar prasīt, lai Komisija iesniegtu dokumentus, kas skaidri liecina, ka attiecīgie uzņēmēji ir sazinājušies. Pat ja Komisija atrod šādus dokumentus, tie parasti ir vienīgi fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži kādas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Tādējādi par konkurenci traucējošas prakses vai nolīguma pastāvēšanu var secināt no noteikta to sakritību un norāžu daudzuma, kas, izvērtētas kopā, var tikt uzskatītas par pierādījumu konkurences noteikumu pārkāpumam, ja nav cita loģiska izskaidrojuma (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 55.–57. punkts; skat. iepriekš 30. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dresdner Bank u.c./Komisija, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra).

43

Izvērtējot dokumentāro pierādījumu pierādījuma spēku, liela nozīme ir jāpiešķir it īpaši tam, ka dokuments ir ticis sagatavots tiešā saistībā ar faktiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T-157/94 Ensidesa/Komisija, Recueil, II-707. lpp., 312. punkts, un 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T-5/00 un T-6/00 Nederlandse Federatieve VerEniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II-5761. lpp., 181. punkts) vai ka šo dokumentu ir sagatavojis šo faktu tiešais liecinieks (iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 207. punkts).

44

Dokumenta datuma vai paraksta neesamība vai fakts, ka tas ir slikti uzrakstīts, neatņem šis dokumentam pierādījuma spēku, ja tā izcelsme, iespējamais datums un saturs ir nosakāms ar pietiekamu pārliecību (Vispārējās tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T-217/03 un T-245/03 FNCBV/Komisija, Krājums, II-4987. lpp., 124. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T-11/89 Shell/Komisija, Recueil, II-757. lpp., 86. punkts).

45

No pierādījumu brīvas izvērtēšanas principa izriet, ka, pat ja dokumentāru pierādījumu trūkums varētu būt nozīmīgs Komisijas izvirzīto norāžu kopuma visaptverošā izvērtēšanā, šis trūkums pats par sevi neļauj attiecīgajam uzņēmumam apšaubīt Komisijas apgalvojumus, sniedzot faktu alternatīvu izskaidrojumu. Tā tas ir tikai tad, ja Komisijas iesniegtie pierādījumi neļauj pārkāpuma esamību pierādīt nepārprotamā veidā un tā, ka nav vajadzības veikt interpretāciju (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 65. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumu lietā T‑36/05 Coats Holdings un Coats/Komisija, Krājumā nav publicēts, 74. punkts).

46

Turklāt neviena Savienības tiesību norma vai vispārējs princips neliedz Komisijai attiecībā uz uzņēmumu atsaukties uz citu par iesaistīšanos pārkāpumā apsūdzēto uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar tai izvirzīto uzdevumu pārraudzīt šo tiesību normu pienācīgu piemērošanu (iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 192. punkts; iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 67. punkts).

47

Īpaši liels pierādījuma spēks var tikt atzīts tādiem paziņojumiem, kas, pirmkārt, ir ticami, otrkārt, ir sniegti uzņēmuma vārdā, treškārt, nāk no personas, kurai ir profesionāls pienākums rīkoties šī uzņēmuma interesēs, ceturtkārt, ir pretēji paziņojuma sniedzēja interesēm, piektkārt, nāk no paziņojumā izklāstīto apstākļu aculiecinieka un, sestkārt, ir iesniegti rakstveidā, apzināti un pēc rūpīgas apdomāšanas (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 71. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 36. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 205.–210. punkts).

48

Tomēr tāda uzņēmuma paziņojumu, kas apsūdzēts par to, ka ir bijis tādas aizliegtas vienošanās dalībnieks, kuras pareizību savukārt apstrīd vairāki pārējie iesaistītie uzņēmumi, nevar uzskatīt par pietiekamu šo uzņēmumu izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi, bet nepieciešamās apstiprināšanas apmērs var būt neliels sakarā ar attiecīgo paziņojumu ticamību (iepriekš 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 219. un 220. punkts, un iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 68. punkts).

49

Turklāt kaut gan zināma neuzticēšanās prettiesiskas aizliegtas vienošanās galveno dalībnieku brīvprātīgi sniegtajiem materiāliem ir atbilstoša, ievērojot iespēju, ka šie dalībnieki centīsies mazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma nozīmi pārkāpuma izdarīšanā, tomēr tas, ka ir izteikts lūgums piemērot 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības, lai saņemtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu, ne vienmēr rada mudinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības (iepriekš 32. punktā minētais spriedums lietā Hitachi u.c./Komisija, 72. punkts; šajā ziņā skat. arī Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T-120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija, Krājums, II-4441. lpp., 70. punkts).

50

Konkrēti, ir jāuzskata, ka, ja persona atzīst, ka ir izdarījusi pārkāpumu, un atzīst faktus, kuri pārsniedz tos, kuri tieši izsecināmi no attiecīgajiem dokumentiem, tad a priori, ja īpaši apstākļi neliecina par pretējo, ir atzīstams, ka persona ir apņēmusies teikt taisnību. Tādējādi paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (šī sprieduma 36. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 211. un 212. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-109/02, T-118/02, T-122/02, T-125/02, T-126/02, T-128/02, T-129/02, T-132/02 un T-136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II-947. lpp., 166. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 59. punkts).

51

Iepriekš minētā judikatūra pēc analoģijas ir piemērojama EEZ līguma 53. pantam.

52

Vispirms ir jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 2. apsvērumā “Pārkāpuma kopsavilkums” ir uzskatījusi, ka adresātes ir piedalījušās vienotā, kompleksā un turpinātā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumā. Šī pārkāpuma galvenajā daļā bija ietverti “nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuras attiecas uz cenu noteikšanu un komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu”, kas skar parafīna vasku. Šī galvenā daļa bija vienīgā pārkāpuma daļa, kurā piedalījās prasītāja saskaņā ar apstrīdēto lēmumu.

53

Apstrīdētajā lēmumā ar nosaukumu “4.1. Aizliegtās vienošanās pamatprincipi un darbība” Komisija minētā lēmuma preambulas 106. un nākamajos apsvērumos ir aprakstījusi pārkāpuma galveno daļu šādi:

“[..]

[..]

[..]

54

Ar nosaukumu “4.2. Detalizētā informācija par tehniskajām sanāksmēm” Komisija apstrīdētajā lēmumā vispirms izklāstīja kopsavilkuma tabulu, kurā norādīta tehnisko sanāksmju vieta un datums, kā arī pārstāvētie uzņēmumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 124. apsvērums). Pēc tam tā izvērtēja pierādījumus, kas pieejami saistībā ar katru no tehniskajām sapulcēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 126.–177. apsvērums).

55

Ar nosaukumu “5.3. Šajā gadījumā esošā pārkāpuma būtība” Komisija apstrīdētajā lēmumā precizēja principus, kas regulē pret konkurenci vērstas rīcības kvalificēšanu un kas ir piemērojami šajā lietā:

“5.3.1. Principi

[..]

56

Pēc tam apstrīdētajā lēmumā vēl joprojām ar to pašu nosaukumu Komisija aprakstīja pārkāpuma saturu šādi:

“5.3.2. Piemērošana

5.3.2.2. Cenu noteikšana

57

Komisija secināja par Eni piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā apstrīdētā lēmuma preambulas 298. apsvērumā šādi:

“Kā ir pierādīts 4. nodaļā, Eni piedalījās vienā sanāksmē 1997. gadā un vienpadsmit sanāksmēs laikposmā no 2002. gada februāra līdz 2005. gada februārim. 1997. gada sanāksmē (skat. 145. apsvērumu) tika noslēgts nolīgums par cenām [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta nozīmē. Saistībā ar sanāksmēm pēc 2002. gada februāra (skat. 165.–178. apsvērumu) Komisija, ņemot vērā pieejamos pierādījumus un pēc tehniskos sanāksmju parastās struktūras vispārējā apraksta, secināja, ka Eni piedalījās un sniedza savu pienesumu cenu noteikšanā un apmaiņā ar jutīgu informāciju. Eni pēc 2002. gada piedalījās vienpadsmit sanāksmēs no trīspadsmit, Komisija uzskata, ka Eni zināja par pret konkurenci vērsto mērķi un tehniskajās sanāksmēs nolemtajiem pasākumiem vai tai būtu bijis par tiem jāzina. Lai gan nav pierādījumu, ka Eni piedalījās 2004. gada 14. un 15. janvāra un 2004. gada 11. un 12. maija sanāksmēs, Komisija uzskatīja, ka Eni turpināta piedalīšanās pārkāpumā ir pierādīta par periodu no 2002. gada 21. un 22. februāra un 2005. gada 28. aprīlim [..] Konkrēti, Komisija uzskata, ka 165. apsvērumā aprakstītie pasākumi liecina, ka Eni ir ņēmusi vērā informāciju par tās konkurentu rīcību tirgū, ir pielāgojusi savu rīcību un ir īstenojusi piemērošanas pasākumos. Šī situācija var tikt raksturota kā saskaņotas darbības.”

58

Prasītāja apgalvo, ka Komisija nevar pamatoti konstatēt tās piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā, pamatojoties uz tās piedalīšanos 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajā sanāksmē. Tās piedalīšanās ir izskaidrojama ar tās pārstāvja vizīti Hamburgā saistībā ar leģitīmām sarunām ar Sasol. Turklāt šis pārstāvis esot distancējies no attiecīgās tehniskās sanāksmes pret konkurenci vērstā rakstura.

59

Apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērumā saistībā ar 1997. gada 30. un 31. oktobra tehnisko sanāksmi Komisija ir pamatojusies uz “Blauer Salon” protokolu, kurā ir šādas norādes:

60

Sasol ir paziņojusi, ka no šī protokola izriet, ka visi dalībnieki uzņēmās paaugstināt cenas no DEM 10 līdz 12 par 100 kg, ka Total un Agip vēlējās paaugstināt cenas par DEM 10 un ka tad minimālajai cenai bija jābūt DEM 120 par 100 kg vismaz Total gadījumā.

61

Paaugstināšanu līmeņus un datumus pilnībā apstiprina divas piezīmes, kas saistītas ar šo sanāksmi un kas atrastas MOL telpās.

62

Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērumā, pamatojoties uz šiem dokumentiem un uzņēmumu paziņojumiem, ar kuriem šie dokumenti izskaidroti, secināja šādi:

“Uzņēmumi dalībnieki vienojās par stratēģiju cenu saskaņošanai un palielināšanai. Piezīme attiecas gan uz parafīna vasku, gan uz ogļu putekļu vasku. Turklāt [MOL] piezīme atklāj, ka uzņēmumi apmainījās ar informāciju par vispārējo cenu stratēģiju un tās uzturēšanu”.

63

Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka Sasol un Repsol paziņoja, ka 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajai sanāksmei bija pret konkurenci vērsts raksturs. Turklāt Sasol arī interpretēja Komisijas atrastos dokumentus, tostarp precizējot, ka dalībnieki bija apņēmušies palielināt cenas (skat. iepriekš 60. punktu). Šos paziņojumus sniedza personas, kuras bija piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, pēc rūpīgas apdomāšanas, un šie paziņojumi arī inkriminē uzņēmumus, kuru vārdā tie ir izteikti. Tādējādi iepriekš 47. punktā minētās judikatūras izpratnē tie ir īpaši ticami.

64

Otrkārt, ir jānorāda, ka diskusiju, kas notika 1997. gada 30. un 31. oktobrī, saturs ir īpaši labi dokumentēts ar MOL piezīmēm un Sasol“Blauer Salon” protokolu. Ir jāpiebilst, kā to Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 215. apsvērumā, MOL piezīmes sanāksmju laikā sagatavoja persona, kas tajās piedalījās, un to saturs ir strukturēts un relatīvi detalizēts. Līdz ar to šo piezīmju pierādījuma spēks ir ļoti liels. Saistībā ar Sasol“Blauer Salon” sanāksmju protokoliem – runa ir par dokumentiem, kas datējami ar faktu notikšanas laiku un kas sagatavoti in tempore non suspecto, t.i., neilgi pēc katras tehniskās sanāksmes. Pat ja persona, kas tos sagatavojusi, nav piedalījusies tehniskajās sanāksmēs, tā ir izmantojusi informāciju, kas iegūta no dalībnieka. Līdz ar to šo protokolu pierādījuma spēks arī ir liels.

65

Tādēļ Vispārējā tiesa secināja, ka visi pierādījumi, kurus Komisija izklāstījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 145. apsvērumā, ļauj apstiprināt, ka dalībnieki patiešām vienojās par parafīna vaska cenu paaugstināšanu 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmē.

66

Prasītāja neapstrīd, ka tās pārstāvis DS. piedalījās 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmē.

67

Tomēr tā norāda, ka DS. piedalīšanās šajā tehniskajā sanāksmē bija nejauša. Pēc divpusējas sanāksmes ar Sasol, kas ir Eni klients, pārstāvi viņš arī uzaicināja piedalīties Sasol organizētā sanāksmē par plašāku tēmu loku kopā ar citiem Eiropas parafīna vaska ražotājiem.

68

Turklāt prasītāja esot distancējusies no attiecīgās tehniskās sanāksmes pret konkurenci vērstā satura. DS. neesot bijis ieinteresēts par jautājumiem saistībā ar praktizētajām cenām un piedāvātajiem apjomiem un debatēs nepiedalījās, bet esot palicis līdz sanāksmes beigām vienkāršas pieklājības dēļ pret Sasol. Tomēr viņš kopš paša sākuma saviem kolēģiem no Sasol norādīja, ka ne Eni, ne viņš pats nav ieinteresēti šādās sanāksmēs, kā tas izriet no viņa paziņojuma. Tas, ka viņa distancēšanos saprata Sasol, pierādot tas, ka līdz 2002. gada 21. februārim Eni netika uzaicināta uz nākamajām tehniskajām sanāksmēm. Turklāt Eni1998. gada 12. jūnijā esot pat izstājusies no profesionālās apvienības European Wax Federation (EWF).

69

Atbilstoši judikatūrai saistībā ar nolīgumiem, kas vērsti pret konkurenci un kas kā šajā lietā kļūst acīmredzami konkurējošu uzņēmumu sanāksmēs, EKL 81. pants tiek pārkāpts, ja šo sapulču mērķis ir konkurences nepieļaušana, ierobežošana vai traucēšana un tādējādi tajās tiek paredzēts mākslīgi organizēt tirgus darbību. Šādā gadījumā, lai pierādītu kāda uzņēmuma līdzdalību aizliegtas vienošanās noslēgšanā, pietiek ar to, ka Komisija pierāda uzņēmuma piedalīšanos sapulcēs, kurās tika noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir pierādīta, attiecīgā uzņēmuma pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecina, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs, tam nav bijis nodoma vērsties pret konkurenci, pierādot, ka tas ir vērsis konkurējošu uzņēmumu uzmanību uz to, ka tas sanāksmē piedalās ar atšķirīgu redzējumu (iepriekš 29. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81. punkts, un Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-403/04 P un C-405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I-729. lpp., 47. punkts).

70

Apsvērumi, kas ir pamatā šim principam, ir, ka, piedaloties minētajā sanāksmē un publiski nenorobežojoties no tās satura, uzņēmums ir ļāvis pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to (skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 82. punkts, un iepriekš 69. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 48. punkts).

71

Ir jānorāda, ka gan MOL piezīmes, gan Sasol“Blauer Salon” protokolā ir norāde uz Eni, ciktāl tajā ir norādīts gan sabiedrības Agip, Eni meitasuzņēmuma, kas darbojas parafīna vaska ražošanas jomā, nosaukums, gan Agip paredzētais paaugstināšanas pasākums (atbilstoši MOL piezīmei 100 DEM par tonnu un atbilstoši “Blauer Salon” protokolam 10 DEM par 100 kg) un paredzētais cenu paaugstināšanas datums (1998. gada 1. janvāris). Piezīmju atbilstība saistībā ar šīm detaļām liecina, ka bez šaubām Eni pārstāvis bija patiešām paziņojis savu produktu, kas ir parafīna vasks, cenu paaugstināšanas pasākumu un datumu, gluži kā to paveica visi citu uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījās šajā tehniskajā sanāksmē. Šo konstatāciju vēl apstiprina Sasol paziņojums, saskaņā ar kuru tabulu, kas izklāstītas attiecīgajos dokumentos, interpretācija ir tāda, ka visi dalībnieki apņēmās paaugstināt cenas no 10 uz 12 DEM par 100 kg (skat. iepriekš 60. punktu).

72

Turklāt prasītāja apgalvo, ka DS. ir vienīgi norādījis savas intereses neesamību attiecībā pret Sasol pārstāvjiem. Attiecīgā Eni pasākuma un paredzētās cenu paaugstināšanas datuma norādīšana divās piezīmēs, kuras neatkarīgi sagatavojuši divi uzņēmumi, atspoguļo šajā tehniskajā sanāksmē notikušo diskusiju saturu un liecina, ka citi dalībnieki uzskatīja, ka Eni pildīja pret konkurenci vērstās norunas. Tādējādi prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tā ir publiski distancējusies no šīs tehniskas sanāksmes pret konkurenci vērstā satura, ir jānoraida.

73

Pamatojoties uz iepriekš minēto analīzi, ir jākonstatē, ka 1997. gada 30. un 31. oktobrī, prasītāja piedalījās tehniskajā sanāksmē, kuras saturs ietilpa pārkāpuma galvenajā daļā, proti, nolīgumi vai saskaņotas darbības par cenu noteikšanu, kā arī apmaiņa ar komerciālā ziņā jutīgu informāciju par parafīna vasku. Papildus tiešajiem pierādījumiem, kas liecina par prasītājas piedalīšanos norunās par parafīna vasku, ir jākonstatē, ka tā nav publiski distancējusies no šīs tehniskās sanāksmes pret konkurenci vērstā satura. Tādēļ Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka prasītāja piedalījās pārkāpuma pirmajā daļā 1997. gada 30. un 31. oktobrī.

74

Citi prasītājas izvirzītie argumenti nevar atspēkot šo konstatāciju.

75

Saistībā ar to, ka Sasol neuzaicināja prasītāju uz nākamajām tehniskajām sanāksmēm un ka tā izstājās no EWF, ir pietiekami norādīt, ka tas, ka Eni netika uzaicināta uz nākamajām tehniskajām sanāksmēm, ir pareizi atspoguļots apstrīdētajā lēmumā, nosakot piedalīšanās pārkāpumā ilgumu. Komisija ir vienīgi konstatējusi, ka Eni piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā 1997. gada 30. un 31. oktobrī, nepieskaitot papildu periodu pēc attiecīgās tehniskās sanāksmes.

76

Tas pats attiecas uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija kļūdījās par pasākumu, ar kuru tā paaugstināja savas cenas pēc 1997. gada 30. un 31. oktobra. Tā kā Eni piedalīšanās netika konstatēta saistībā ar periodu no 1997. gada 1. novembra līdz 2002. gada 20. februārim, argumenti saistībā ar Eni cenu paaugstināšanas pasākumu 1998. gada 1. janvārī nevar ietekmēt konstatācijas par tās piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā 1997. gada 30. un 31. oktobrī pamatotību, kuru skaidri apstiprina Komisijas rīcībā esošie pierādījumi.

77

Visbeidzot prasītājas argumenti saistībā ar to, ka tika kļūdaini konstatēta tās piedalīšanos nolīgumā vai turpinātās saskaņotās darbībās, pamatojoties uz tās piedalīšanos 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajā sanāksmē, arī nevar tikt akceptēti. Īpašības vārds “turpināts” ir izmantots apstrīdētā lēmuma 1. pantā, jo tika noteikti piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā garāki periodi, pamatojoties uz apsūdzēto uzņēmumu regulāru piedalīšanos tehniskajās sanāksmēs. Eni gadījumā tās piedalīšanās nolīgumā vai saskaņotās darbībās ir konstatēta par periodu no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim. Taču Komisija varēja pamatoti konstatēt Eni piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā 1997. gada 30. un 31. oktobrī, pamatojoties uz tiešiem pierādījumiem saistībā ar attiecīgo tehnisko sanāksmi, neesot pienākumam apkopot pierādījumus saistībā ar tupināta pārkāpuma jēdzienu.

78

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāapstiprina Komisijas konstatācija, saskaņā ar kuru prasītāja piedalījās pārkāpumā 1997. gada 30. un 31. oktobrī.

79

Prasītāja atzīst, ka ir piedalījusies desmit tehniskajās sanāksmēs laikā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim. Tā tomēr uzskata, ka Komisija nevarēja pamatoti secināt saistībā ar tās piedalīšanos šajās sanāksmēs, ka Eni bija piedalījusies nolīgumā vai saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt cenas (pirmā daļa) vai apmainīties ar jutīgu informāciju (otrā daļa).

80

Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi tās piedalīšanos nolīgumā vai saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas.

81

Vispirms ir jānorāda, ka Komisijai ir pierādījumi, kas liecina, kas vismaz viena diskusija par cenām parasti notika tehniskajās sanāksmēs.

82

Konkrētāk, saskaņā ar Sasol2005. gada 12. maija paziņojumu tehniskajās sanāksmēs parasti notika koluzīva darbība, ciktāl tajās tika diskutēts par cenu paaugstināšanu vai pazemināšanu un notika apmaiņa ar informāciju par bruto cenām un plānošanu ražošanas jaudu jomā.

83

Saskaņā ar Repsol2005. gada 19. maija paziņojumu diskusija par cenu līmeni, ko piemēro dalībnieki, notika tehniskajās sanāksmēs.

84

Shell paziņoja, ka visas tehniskās sanāksmes attiecās uz cenu noteikšanu. Saskaņā ar tās 2006. gada 14. jūnija paziņojumu vismaz kopš 1999. gada, kad tās pārstāvis, kas sniedzis liecību, sāka piedalīties tehniskajās sanāksmēs, parafīna vaska cenas nekad vairs nav tikušas noteiktas vienpusēji, bet par tām vienmēr ir notikusi vienošanās starp konkurentiem tehniskajās sanāksmēs.

85

Turklāt šie paši uzņēmumi šajos pašos paziņojumos ir arī apstiprinājuši, ka daudzās tehniskajās sanāksmēs dalībnieki bija vienojušies par minimālajām cenām vai par cenu paaugstināšanu, dažreiz pat par paaugstināšanas pasākumiem.

86

Šie paziņojumi, uz kuriem turklāt Komisija ir norādījusi tostarp apstrīdētā lēmuma preambulas 107. un 113. apsvērumā, tika veikti, pamatojoties uz personu, kuras bija piedalījušās tehniskajās sanāksmēs, liecībām pēc rūpīgas apdomāšanas, un šie paziņojumi arī inkriminē uzņēmumus, kuru vārdā tie ir izteikti. Turklāt paziņojumi lielā mērā ir saskanīgi ar pārkāpuma apraksta galvenajiem aspektiem, un tāpēc ir jo ticamāki. Tādējādi iepriekš 47. punktā minētās judikatūras izpratnē tie ir īpaši ticami.

87

Turklāt ir jāuzsver, ka iepriekš 82.–84. punktā minētajos paziņojumos, kā arī citos paziņojumos, uz kuriem norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 107., 109., 111. un 113. apsvērumā un kuru izvilkumus Komisija ir izklāstījusi atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, ir veiktas norādes uz Eni piedalīšanos attiecīgajās tehniskajās sanāksmēs un tās pārstāvja piedalīšanos tajos notikušajās diskusijās.

88

Tomēr prasītāja norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā Shell2006. gada 14. jūnija paziņojumā rindkopu, saskaņā ar kuru “saistībā ar cenām, par kurām panākta vienošanās tehniskajā sanāksmē, [S.] nezina, vai Eni un Repsol, kurām drīzāk bija pasīva loma tehniskajās sanāksmēs, ir piekritušas datumam un summai, par kuru panākta vienošanās saistībā ar cenu paaugstināšanu”. Prasītāja no tā secina, ka nav pierādījumu, ka tā bija ievērojusi norunas par cenām, par kurām tika panākta vienošanās tehniskajās sanāksmēs.

89

Ir jākonstatē, ka tajā pašā paziņojumā Shell piemin Eni arī to uzņēmumu starpā, kuri vienojās par cenu paaugstināšanu un minimālajām cenām. Šajā paziņojumā precizēts, ka MOL, Repsol un Eni nenosūtīja vēstules par cenu paaugstināšanu saviem klientiem pēc tehniskajām sanāksmēm, bet drīzāk mutiski paziņoja cenu paaugstināšanas.

90

Tādēļ šis paziņojums ietilpst pierādījumu kopumā, kas liecina, ka Eni piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā, konkrēti, nolīgumos un saskaņotajās darbībās saistībā ar parafīna vaska cenu noteikšanu. Tas, ka Shell pārstāvis S. precīzi nezināja par kārtību, kādā Eni īsteno nolīgumus, nevar liegt pierādījumu spēku citiem apgalvojumiem, kuri tieši attiecas uz Eni piedalīšanos šādos nolīgumos vai saskaņotās darbībās.

91

Otrkārt, ir jākonstatē, ka 82.–84. punktā minētos paziņojumus apstiprina daudzas ar roku rakstītas piezīmes, kuras sagatavotas laikā, kad notikušas tehniskās sanāksmes, un kuras Komisija atradusi pārbaužu laikā, un pie kurām prasītājai bija piekļuve administratīvā procesa laikā, un kuras daļēji tostarp ir citētas apstrīdētā lēmuma preambulas 165. un 177. apsvērumā. Saistībā ar Eni piezīmi, kas minēta apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērumā, runa ir par dokumentu, kas datēts ar pārkāpumu notikšanas laiku, un tas ir sagatavots in tempore non suspecto, t.i., neilgi pēc tehniskās sanāksmes, uz kuru tajā ir norādīts. Tādēļ tā pierādījuma spēks ir liels. MOL piezīme, kas citēta apstrīdētā lēmuma preambulas 177. apsvērumā, ir ar roku rakstīta piezīme, kuru sanāksmju laikā sagatavojusi persona, kas tajās piedalījās, un tās saturs ir strukturēts un relatīvi detalizēts. Tādēļ tās pierādījuma spēks ir ļoti liels.

92

Pirmkārt, saistībā ar Eni piezīmes saturu sakarā ar 2002. gada 21. un 22. februāra tehnisko sanāksmi Komisija ir citējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērumā šādu izvilkumu:

“Sanāksme, kas notika ļoti atklātā gaisotnē, apstiprināja – ņemot vērā arī atšķirības individuālajos tirgos un dažādās stratēģijas saistībā ar produktiem un tirgu – iespēju palielināt ieņēmumus saskaņā ar darbībām, kuras mēs jau esam īstenojuši. Līdz ar to mēs varam turpināt notiekošās darbības saistībā ar līgumisko ietvaru pārskatīšanu un attiecīgajām cenām, kas dabiski ietver mūsu galvenos klientu un parafīna izplatītājus.”

93

Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam šīs piezīmes saturs norāda, ka diskusijas notika par parafīna vaska cenu līmeni.

94

Ir jāapstiprina šī interpretācija. Tas, ka Eni piezīmē ir minēta cenu pārskatīšana, kā rīcība, kas jāturpina, ņemot vērā diskusijas, kas īstenotas sanāksmē, norāda, ka dalībnieki tajā apmainījās ar informāciju par cenām. To turklāt apstiprina Shell2005. gada 30. marta paziņojums, kurš ir izklāstīts attiecīgajā tehniskajā sanāksmē sarakstā ar nosaukumu “Sanāksmju un paziņojumu par cenām apkopojums”.

95

Prasītāja apgalvo, ka tās attiecīgā piezīmē tieši liecina, ka tā noteica savu komerciālo stratēģiju neatkarīgi no tehniskajām sanāksmēm. Kā izriet no iepriekš 92. punktā izklāstītā izvilkuma pēdējās daļas, pat pirms kontaktu nodibināšanas ar saviem Eiropas konkurentiem, tā jau bija nolēmusi grozīt savas komerciālās stratēģijas.

96

Vispārējā tiesa uzskata, ka šī interpretācija nav ticama, ņemot vērā attiecīgā izvilkuma formulējumu.

97

Eni apstiprinājums par iespēju turpināt palielināt savus ieņēmumus, pateicoties “līgumisko ietvaru un attiecīgo cenu pārskatīšanai” saistībā ar informāciju, kas saņemta “sanāksmē, kurā valdīja ļoti atklāts klimats” un kuras pret konkurenci vērsto raksturu neatkarīgi atzina Shell un Sasol, bez saprātīgām šaubām norāda, ka informācija par cenām, kuru Eni ieguva tehniskajā sanāksmē, bija tai noderīga un varēja ietekmēt tās komerciālo rīcību.

98

Otrkārt, ir jāizvērtē MOL piezīme, kas citēta apstrīdētā lēmuma preambulas 177. apsvērumā un kas attiecas uz tehnisko sanāksmi 2005. gada 23. un 24. februārī Hamburgā, kurā piedalījās Eni.

99

Šā jāpiezīmē norādīts šādi:

100

Sasol ir atzinusi cenas paaugstināšanu, kā ar to, ka tā citus dalībniekus informēja par pašas īstenoto cenas paaugstināšanu. Gan Shell, gan Sasol šo sanāksmi klasificēja kā koluzīvu savos paziņojumos, uz kuriem norādīts apstrīdētajā lēmumā.

101

Uz šī pamata ir jāsecina, ka Komisijas rīcībā ir attiecīgo pārmesto faktu laikā ar roku rakstītas piezīmes, kas saistītas ar nolīgumiem vai saskaņotajām darbībām par parafīna vaska cenu noteikšanu, kura notika tehniskajās sanāksmēs, kurās piedalījās Eni.

102

Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam tās piedalīšanās pārkāpumā galvenajā periodā, proti, laikā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim, prasītāja pārstāvēja MO. vienpadsmit no trīspadsmit notikušajās tehniskajās sanāksmēs. Prasītāja atzīst tās piedalīšanos desmit tehniskajās sanāksmēs, tomēr apstrīd tās piedalīšanos 2003. gada 27. un 28. februāra sanāksmē Minhenē.

103

Tādēļ nav strīda par to, ka prasītāja piedalījās desmit no trīspadsmit tehniskajām sanāksmēm, kas notika laikā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim.

104

Saskaņā ar iepriekš 69. un 70. punktā minēto judikatūru, lai pierādītu uzņēmuma piedalīšanos aizliegtā vienošanās darbībā, ir pietiekami, ka Komisija pierāda, ka tas ir piedalījies sanāksmēs, kurās ir noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi. Ja šāda piedalīšanās ir konstatēta, uzņēmumam ir jāpierāda, ka tā dalība šajās sanāksmēs bija bez nolūka, kas vērsts pret konkurenci, pierādot, ka tas bija norādījis saviem konkurentiem, ka tas šajās sanāksmēs piedalās ar citu nostāju. Šī tiesību principa pamatā ir tas, ka, piedaloties šādā sanāksmē un publiski nenorobežojoties no tās satura, uzņēmums ir ļāvis pārējiem dalībniekiem domāt, ka tas piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to.

105

Prasītāja šajā lietā neapgalvo, ka būtu publiski distancējusies no sanāksmju satura, kas vērsts pret konkurenci.

106

Ir jāuzsver, ka tiešu pierādījumu pastāvēšana par nolīgumu vai saskaņotu darbību pastāvēšanu tehniskajās sanāksmēs, kurās prasītāja bija piedalījusies, nedistancējoties no to pret konkurenci vērstā satura, pati par sevi ir pietiekama, lai pamatotu tās atbildību par EKL 81. panta pārkāpumu.

107

Šajā lietā Komisijai ir pierādījumu kopums, kas liecina, ka nolīgumi vai saskaņotās darbības par cenu noteikšanu, kā arī apmaiņa ar komerciālā ziņā jutīgu informācija par parafīna vasku notika tehniskajās sanāksmēs, kurās piedalījās prasītāja.

108

Prasītāja izvirza to, ka tai nebija nekādas intereses piedalīties aizliegtās vienošanās darbībā. Darbojoties vienīgi Itālijas parafīna vaska tirgū, kurā pieprasījums ir krietni lielāks par valstī saražoto, tai vienmēr izdevās pārdot visu savu produkciju šajā tirgū. Turklāt 60–70 % no tā ražošanas apjoma esot bijuši paredzēti tās galvenajiem klientiem tālākpārdevējam SIMP un pārstrādātājam SER, ar kuriem komercattiecības attiecīgi no 2004. gada 1. janvāra un 2005. gada 1. janvāra tika regulētas ar līgumiem, kuros paredzētas “cenu formulas, kuras saistītas ar kotāciju kursu, kas norādīts ICIS‑LOR oficiālajos biļetenos”, šīm formulām esot tieši vai netieši bāzētām uz “Chinese Origin CIF NWE” vidējām parafīna cenām (CAF NWE cenas Ķīnas izcelsmes produktiem).

109

Tādēļ tai neesot bijusi nekāda interese piedalīties kolūzijā ar citiem Eiropas ražotājiem, jo tai nebūtu bijis nekāda labuma no kopēju augstu cenu noteikšanas, kuras tā nebūtu varējusi faktiski piemērot. Eni galvenā komerciālā problēma esot bijusi saistīta ar to, ka Itālijā ienāk zemu cenu imports no Ķīnas, pret kuru aizliegtā vienošanās nekā nevarēja padarīt.

110

Turklāt Eni neesot bijis intereses piedalīties kolūzijā ar mērķi vispārēji paaugstināt cenas aizliegtās vienošanās dalībnieku valstu tirgos, jo tai neesot bijis kapacitātes eksportēt uz citām dalībvalstīm. Tāpat ražotājiem konkurentiem neesot bijis vajadzības vienoties ar Eni, lai paaugstinātu to pārdošanas cenas Itālijā, jo Itālijas tirgus bija nepieciešams ārvalstu izcelsmes parafīna vaskam.

111

Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka saskaņā ar judikatūru nav starpības saistībā ar pārkāpuma pastāvēšanu, vai nolīguma vai saskaņotu darbību īstenošana bija vai nebija attiecīgo uzņēmumu komerciālajās interesēs. Šāds prasītājas arguments nevar izraisīt to, ka Vispārējā tiesa nosaka stingrākas prasības Komisijai saistībā ar iesniedzamajiem pierādījumiem. Ja Komisijai ir izdevies savākt dokumentālus pierādījumus par apgalvoto pārkāpumu un ja šie pierādījumi kopā ar uzņēmumu paziņojumiem ir pietiekami, lai pierādītu pret konkurenci vērsta nolīguma pastāvēšanu kā šajā lietā, nav nepieciešams izvērtēt, vai apsūdzētajam uzņēmumam bija komerciāla interese saistībā ar šo nolīgumu (šajā ziņā skat. iepriekš 69. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 44.–46. punkts).

112

Turklāt prasītājas argumentam nav nekādas ticamības, jo tā vairāk nekā trīs gadu perioda laikā regulāri piedalījās tehniskajās sanāksmēs, kuru pret konkurenci vērsto raksturu neatkarīgi atzina četri uzņēmumi, kas piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā. Prasītāja neizskaidro, kā saprātīgs tirgus dalībnieks varēja piedalīties prettiesiskās darbībās un tādējādi riskēt ar liela naudas soda uzlikšanu, nepastāvot perspektīvai gūt labumu no attiecīgajām norunām.

113

Turklāt prasītājas tēze, saskaņā ar kuru tiek izvirzīta tās intereses piedalīties aizliegtās vienošanās darbībā neesamība, ir tieši noraidīta ar tās piezīmi saistībā ar 2002. gada 21. un 22. februāri, kura minēta iepriekš 92. punktā un no kuras izriet, ka tā, ņemot vērā attiecīgajā tehniskajā sanāksmē notikušās diskusijas, paredzēja spēt palielināt savus ieņēmumus, pateicoties cenu “pārskatīšanai”.

114

Tāpēc šis arguments ir jānoraida.

115

Prasītāja apgalvo, ka tās piedalīšanās tehniskajās sanāksmēs bija vienīgi pamatota ar tās lēmumu izbeigt savu starptautisko izolāciju un izveidot attiecības ar Eiropas galvenajiem tirgus dalībniekiem, pārņemot kontaktus ar EWF, kā arī pamatota ar tās interesi saistībā ar tehniska rakstura jautājumiem, tostarp par parafīna produktu īpašībām.

116

Ir jāuzsver, ka saskaņā ar iepriekš 41. punktā minēto judikatūru gadījumā, ja Komisija pamatojas uz dokumentāriem pierādījumiem, attiecīgajiem uzņēmumiem ir nevis vienkārši jāsniedz ticama alternatīva Komisijas tēzei, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma pierādīšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību.

117

Prasītāja neizvirza nevienu argumentu, lai noraidītu uzņēmumu paziņojumu un ar roku rakstītu piezīmju, kuras ir no attiecīgo faktu laika, kurus Komisija apkopojusi, precizitāti un atbilstīgumu, uz kuriem balstīts secinājums par Eni piedalīšanos nolīgumos un saskaņotajās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas.

118

Tādēļ ar vienkāršu apgalvojumu, ka prasītājas interese piedalīties tehniskajās sanāksmēs bija vienīgi pamatota ar tās vēlmi nodibināt starptautiskus kontaktus un sekot tehniska rakstura diskusijām, nevar pierādīt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu.

119

Turklāt prasītāja nekādi neizskaidro, kāpēc tās pārstāvis nepameta tehniskās sanāksmes, kad pēc tehniska rakstura diskusijām notika pievēršanās pret konkurenci vērstam saturam.

120

Turklāt Eni piezīme saistībā ar 2002. gada 21. un 22. februāra tehnisko sanāksmi (skat. iepriekš 92. un nākamos punktus un 113. punktu) bez pamatotām šaubām norāda, ka tā, grozot savas cenas un lai palielinātu savus ieņēmumus, ņēma vērā minētās tehniskās sanāksmes pret konkurenci vērsto saturu. Šis apstāklis pats par sevi atspēko apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās vienīgais piedalīšanās iemesls bija tās interese par tehniskajām diskusijām saistībā ar parafīna vasku.

121

Līdz ar to šis prasītājas arguments ir jānoraida.

122

Prasītāja apgalvo, ka tā nevar tikt saukta pie atbildības par nolīgumu noteikt cenas, jo nav notikusi gribu sakrišana ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

123

Tās pārstāvis MO. esot pilnībā sapratis, ka Eni neesot bijis iespējams paaugstināt savas cenas tādā ziņā, kā to vēlējās citi aizliegtās vienošanās dalībnieki, jo bija konkurences spiediens no Ķīnas produktu puses un 60–70 % no prasītājas pārdošanas apjoma bija paredzēti diviem pircējiem (SIMP un SER), saistībā ar kuriem cenas tika noteiktas atbilstoši starptautiskajām kotācijām, kas publicētas ICIS‑LOR biļetenos. Paaugstināšanas nebūtu arī bijis iespējams piemērot dažiem gala klientiem, kuriem produkciju Eni piegādāja pa tiešo, jo tie būtu varējuši saņemt produkciju no SIMP.

124

Pirmkārt, šajā ziņā ir jāuzsver, ka saskaņā ar Shell2006. gada 14. jūnija deklarāciju Ķīnas ražotāju konkurences spiediens bija visu aizliegtās vienošanās dalībnieku bažas un viens no iemesliem minimālās cenas noteikšanai, kā arī cenu nelielās paaugstināšanas tika veiktas, lai atsvērtu šo spiedienu. Tādēļ tās nebija vienīgi prasītājas bažas, kas būtu bijušas šķērslis kopīgas gribas izveidošanai, bet drīzāk tirgus izmaiņas, kas skāra visus dalībniekus un kas varēja veicināt to tuvināšanos.

125

Turklāt atbilstoši prasītājas apgalvojumiem tā aptvēra vienīgi 60–65 % no pārdošanas apjoma Itālijā, ieskaitot tās saražoto parafīna vasku, kuru pēc tam tālāk pārdeva vai pārstrādāja SIMP un SER. Pēc pašas norādītā laikā no 2002. gada līdz 2004. gadam starp 18 % un 33 % no parafīna vaska, kas pārdots Itālijā, nāca no ražotājiem, kas ir reģistrēti citās Savienība dalībvalstīs. Turklāt Eni īstenotās tiešās pārdošanas citiem Itālijas klientiem, kas nav SER un SIMP, arī bija ievērojamas, ekvivalentas 20 vai 22 % no Itālijas tirgus.

126

Tādēļ saistībā ar tiešajām pārdošanām gala Itālijas klientiem prasītāja konkurēja ne tikai ar SIMP, SER vai Ķīnas ražotājiem, bet arī ar citiem ražotājiem, kas reģistrēti Savienībā. Gandrīz visi būtiski Eiropas ražotāji piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā. Kā Komisija apgalvo apstrīdētā lēmuma preambulas 67. un 68. apsvērumā, aizliegtās vienošanās dalībniekiem bija aptuveni 75 % no parafīna vaska tirgus EEZ, pārējai daļai esot lielā mērā nosegtai ar Ķīnas izcelsmes importu.

127

Ir arī jānorāda, ka tiesas sēdē Eni apstiprināja, ka tā nepiedalījās ģeogrāfisko tirgu sadalē aizliegtās vienošanās ietvaros, jo “citi Eiropas ražotāji pārdeva” Itālijā. Tādējādi Eni netieši atzina, ka citi aizliegtās vienošanās dalībnieki pārdeva Itālijā. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki dominēja ražošanas jomā EEZ un ka 18–33 % no Itālijā pārdotā parafīna vaska nāca no Eiropas ražotājiem.

128

Vismaz Eni bija jāgaida, lai šo Itālijas parafīna vaska pieprasījumu, kuru tā nespēja apmierināt, apmierinātu citi aizliegtās vienošanās dalībnieki, līdz ar to starp prasītāju un tiem nepastāvēja konkurences attiecības. Turklāt ir skaidrs, ka ar to koordinēto rīcību aizliegtās vienošanās dalībnieki īstenoja noteicošu ietekmi uz parafīna vaska cenu līmeni EEZ to kombinētās tirgus daļas lieluma dēļ. Šajos apstākļos prasītāja nevar pamatoti noliegt ieguvumus, kurus tā varēja sagaidīt, piedaloties aizliegtās vienošanās darbībā.

129

Tāpat prasītājas tēze par SIMP konkurences spiedienu nevar tikt akceptēta. Tā kā 75 % no parafīna vaska pārdošanas apjomu EEZ un ļoti lielu daļu no ražošanas apjoma aptvēra aizliegtā vienošanās, parafīna vaska cenu vispārējā paaugstināšana EEZ sakarā ar aizliegto vienošanos varēja ietekmēt cenas, par kurām SIMP varēja iegādāties parafīna vasku no ražotājiem, kas nav prasītāja; tas savukārt varēja ietekmēt cenas, kuras SIMP praktizēja attiecībā pret saviem klientiem. Tādēļ prasītāja varēja loģiski sagaidīt, ka parafīna vaska cenu vispārēja paaugstināšana aizliegtās vienošanās dēļ varēja tai būt labvēlīga.

130

Visbeidzot ir jānorāda, ka prasītājas cenu indeksēšana attiecībā pret SIMP, pamatojoties uz kotācijām, kas balstītas uz “Chinese Origin CIF NWE” parafīna vaska vidējām cenām, sākās vienīgi 2004. gada 1. janvārī. Turklāt prasītājas cenu indeksēšana attiecībā pret SER, kas balstīta uz “labākā izplatītāja praktizēto labāko cenu”, sākās 2005. gada 1. janvārī. No tā izriet, ka prasītāja ir ļoti pārspīlējusi komerciālos ierobežojumus, kas izriet no tās līgumiem ar SIMP un SER. Tie vienlaicīgi pastāvēja vienīgi prasītājas piedalīšanās pārkāpumā pēdējos mēnešos laikā no 2005. gada 1. janvāra līdz 28. aprīlim. Turklāt, tā kā aizliegtā vienošanās aptvēra lielāko daļu parafīna vaska ražošanas apjoma EEZ un 75 % no pārdošanas apjoma, ir ticams, ka tai bija ietekme uz cenu vispārējo līmeni (ieskaitot “labākos piedāvājumus”) un tādējādi uz cenām, kuras prasītāja praktizējusi un kuras izriet no iepriekš minētās indeksēšanas.

131

Tomēr šie prasītājas argumenti nevar tikt apstiprināti.

132

Otrkārt un katrā ziņā, ir jāatgādina, ka argumenti par intereses neesamību piedalīties aizliegtās vienošanās darbībā, ieskaitot tos argumentus par gribas neesamību noslēgt prettiesiskus nolīgumus, ņemot vērā to, ka neesot praktiski iespējams tos izpildīt, nevar pamatot to, ka Vispārējā tiesa pieprasa pierādījumus, kuri pārsniedz tos, kas ir pietiekami, lai pierādītu piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā saskaņā ar iepriekš 30.–50., 69. un 70. punktā minēto judikatūru. Šajā lietā ir redzams, ka Komisija ir apkopojusi pietiekamus pierādījumus, lai pamatotu secinājumu par prasītājas piedalīšanos pirmajā pārkāpuma daļā laikā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim un, konkrēti, tās piedalīšanos nolīgumos vai saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas.

133

Tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 27. punktā minēto judikatūru, lai konstatētu nolīguma, ar kuru tiek pārkāpts EKL 81. pants, pastāvēšanu, ir pietiekama gribu sakrišana par pašu konkurences ierobežošanas principu, pat ja konkrētie ierobežošanas elementi vēl tiek apspriesti. Tādēļ prasītājas argumentu par to, ka neesot bijis iespējams īstenot cenu paaugstināšanas, kas tika nolemtas tehniskajās sanāksmēs, nav atbilstoši, jo gribu sakrišana par pašu cenu noteikšanas vai pieskaņošanas principu, pat mākslīgas ietekmes īstenošanu uz to līmeni ir pietiekama, lai konstatētu dalībnieku gribu sakrišanu minētās judikatūras nozīmē. Tomēr prasītāja neizvirza nevienu specifisku argumentu, lai noliegtu Sasol, Repsol un Shell paziņoto, ka tehnisko sanāksmju mērķis bija cenu noteikšana.

134

Tādēļ ir jānoraida prasītājas arguments par to, ka tā negribēja noslēgt nolīgumus par parafīna vaska cenu noteikšanu.

135

Prasītāja uzskata, ka Komisija nevarēja pamatoti konstatēt, ka tā bija piedalījusies saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas.

136

Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Komisijai ir tieši pierādījumi, kuros ietilpst uzņēmumu, kas piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, paziņojumi un ar roku rakstītas piezīmes, no kurām izriet, ka tehniskajās sanāksmēs, kurās prasītāja piedalījās, tika noslēgti nolīgumi vai paredzētas saskaņotas darbības par parafīna vaska cenu noteikšanu.

137

Turklāt no šiem pierādījumiem izriet, ka dalībnieki tehniskajās sanāksmēs ir regulāri apmainījušies ar informāciju par to cenām un par paredzētajām paaugstināšanām, un tas ir noticis vairāk nekā divpadsmit gadus, ieskaitot Eni piedalīšanās periodu. Taču prasītāja nav sniegusi saskanīgu skaidrojumu saistībā ar darbībām, ar kuru varētu apšaubīt Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru šo darbību mērķis tostarp bija cenu noteikšana. Tieši pretēji, ilgais laiks, kurā pret konkurenci vērstās sanāksmes saistībā ar cenām sistemātiski notika, pats par sevi ir norāde, ka šiem dalībniekiem bija mērķis harmonizēt to cenu politiku, apzināti aizstājot tirgus risku ar savstarpēju sadarbību.

138

Otrkārt, prasītāja tomēr uzskata, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tā sniedza pierādījumus, kas tā stratēģijas cenu jomā bija neatkarīga no tehniskajās sanāksmēs nolemtā. Tādēļ Komisija neesot varējusi apstrīdētā lēmuma preambulas 298. apsvērumā pamatoti apgalvot, ka Eni“ir ņēmusi vērā informāciju, kas iegūta par konkurentu rīcību tirgu, pieskaņojusi savu rīcību un īstenojusies piemērošanas pasākumus”.

139

Šajā ziņā prasītāja iesniedz tabulu par tās pārdošanas cenu SIMP izmaiņām saistībā ar parafīnu “133” laikposmā no 2002. gada līdz 2005. gadam. Prasītāja no tā secina, ka nav nekāda sinhronisma starp tehniskajās sanāksmēs noteiktajām cenām un cenu izmaiņām, kuras tā īstenoja, un ka tās cenu paaugstināšana no EUR 542 2002. gada 1. janvārī līdz EUR 588 2005. gada 1. janvārī ir mazāka par inflāciju un nevar būt kolūzijas, kuras mērķis ir cenu noteikšana, īstenošanas rezultāts. Turklāt kopš 2004. gada 1. janvāra tā esot noteikusi savas pārdošanas cenas SIMP, ņemot vērā ““Chinese Origin CIF NWE” kotāciju ikmēneša vidējo rādītāju, kas norādīts iepriekšējā mēneša ICIS‑LOR biļetenā”. Pēc tam identiska kārtība tika piemērota saistībā ar pārdošanām SER. Tādēļ apgalvotās saskaņotās darbības neesot varējušas attiekties uz tās absolūti dominējošo (starp 60 un 70 %) ražošanas kvotu, par kuru bija noslēgtas vienošanās ar sabiedrībām SIMP un SER.

140

Pirmkārt, ir jānorāda, ka prasītājas iesniegtā tabula ir ļoti selektīvs atainojums par tās cenu izmaiņām. Tajā ir vienīgi informācija par parafīnu “133”, kas ir tikai viens no daudziem Eni komercializētajiem parafīna veidiem. Turklāt runa ir par cenām, kas piemērotas attiecībā pret SIMP, t.i., sabiedrību, kurai pēc pašas prasītājas teiktā bija ievērojama pirktspēja un līdz ar to spēja panākt izdevīgus iepirkuma nosacījumus no Eni. Tabulā nav nekādas norādes saistībā ar Eni cenu izmaiņām attiecībā pret gala klientiem, kuri, protams, ir visvairāk pakļauti cenu manipulācijām, kas izriet no aizliegtās vienošanās.

141

Otrkārt, prasītāja nevar pamatoti iebilst Komisijai, ka nepastāv korelācija starp informāciju, kas pieejama par tehniskajām sanāksmēm, un prasības pieteikumā norādīto tabulu.

142

Turklāt no vairākiem iepriekš minētajiem paziņojumiem izriet, ka cenu paaugstināšanas, par kurām notika vienošanās, nevarēja tikt vispārēji pilnībā piemērotas klientiem. Shell paziņojusi, ka aptuveni divas trešdaļas norunāto paaugstināšanu varēja tikt īstenotas. Turklāt ir vairākas norādes lietas materiālos, ka dalībnieki bieži vien it nemaz nevarēja īstenot norunāto paaugstināšanu.

143

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 42. punktā atgādināto judikatūru pierādījumi saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām parasti ir fragmentāri un izkaisīti. Tādējādi, tā kā Komisijai nav detalizētu pierādījumu saistībā ar diskusiju saturu, kas notika katrā tehniskajā sanāksmē, prasītāja nevar izvirzīt nekādu pamatotu argumentu saistībā ar to, ka neesot atbilstības starp tās parafīna “133” pārdošanas cenām un tehnisko sanāksmju daļējo saturu, kuru varēja rekonstruēt Komisija, vēl jo vairāk, ka dažādu parafīna vaska produktu cenas variējās un ka klienti, protams, mēģināja pretoties pret paaugstināšanām.

144

Treškārt, atbilstoši judikatūrai tas, ka uzņēmumi patiešām paziņoja par norunāto cenu paaugstināšanu un ka paziņotās cenas bija par pamatu faktiskajām individuālajām darījumu cenām, pats par sevi ir pietiekami, lai secinātu, ka kolūzijas par cenām mērķis bija ievērojama konkurences ierobežošana un arī izraisīja šādas sekas (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T-308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II-925. lpp., 194. punkts). Šādā gadījumā Komisijas pienākums nav detalizēti pārbaudīt lietas dalībnieku argumentus, ar kuriem tie mēģina pierādīt, ka attiecīgo nolīgumu rezultātā nenotika cenu paaugstināšanās, kas pārsniedza apmēru, kurš būtu sasniegts normālos konkurences apstākļos (iepriekš 50. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 451. punkts).

145

Taču, kā izriet no pierādījumu izvērtēšanas šī pamata ietvaros, Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka šajā lietā koluzīvās darbības attiecās uz cenu noteikšanu un ka sanāksmju, kurās tika apspriestas vai paredzētas cenu paaugstināšanas, rezultāts bieži tika realizēts ar cenu klientiem atcelšanu un paaugstināšanu paziņošanu un arī ka paziņotās cenas ir bijušas pamats cenu noteikšanai individuālos darījumos. Tāpat, kad, ņemot vērā tirgus apstākļus, aizliegtās vienošanās dalībnieki ir vienojušies par cenu saglabāšanu, šī saglabāšana arī ir jāuzskata par daļu no vienota, kompleksa un turpināta pārkāpuma īstenošanas šajā lietā.

146

No tā izriet, ka tabulai par tās parafīna “133” pārdošanas cenu SIMP izmaiņām laikposmā no 2002. gada līdz 2005. gadam un prasītājas šajā ziņā izvirzītajiem argumentiem nav nozīmes.

147

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Eni piedalījās nolīgumos un saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas, un ir jānoraida otrā pamata pirmā daļa.

148

Prasītāja apstrīd, ka informācija, ar kuru notika apmaiņa tehniskajās sanāksmēs, tai bija stratēģiski nozīmīga vai konkurējoša. Tādēļ, pretēji Komisijas apgalvojumam, tā nebija to ņēmusi vērā un noteica savu rīcību neatkarīgi no informācijas, ar kuru notika apmaiņa. Katrā ziņā tā neesot sniegusi jutīgu informāciju citiem dalībniekiem.

149

Šajā ziņā Vispārējā tiesa jau ir nospriedusi, ka gadījumos, kad konkurenti ir piedalījušies sanāksmēs, kurās tie apmainījās ar informāciju, kas tostarp attiecas uz cenām, kuras tie vēlētos redzēt tirgū, uzņēmums ar savu piedalīšanos sanāksmē, kurai ir pret konkurenci vērsts mērķis, ne tikai bija rīkojies, lai jau iepriekš novērstu nenoteiktību saistībā ar savu konkurentu rīcību nākotnē, bet tas arī ir obligāti ņēmis tieši vai netieši vērā informāciju, kas iegūta šo sanāksmju gaitā, lai noteiktu politiku, ko tas bija iecerējis īstenot tirgū (Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums lietā T-1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II-867. lpp., 122. un 123. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā Knauf Gips/Komisija, Krājumā nav publicēts, 276. punkts, saistībā ar kuru šis spriedums nav atcelts).

150

Tāpat saskaņā ar judikatūru – ja vien nav pierādīts pretējais, par ko pierādījumi jāiesniedz ieinteresētajiem tirgus dalībniekiem, – ir jāprezumē, ka uzņēmumi, kas piedalās saskaņošanā un kas turpina darboties tirgū, ņem vērā informāciju, ar kuru notikusi apmaiņa ar to konkurentiem, lai noteiktu savu rīcību tirgū. Tas tā ir jo vairāk tad, ja saskaņošana ir notikusi regulāri ilgā laikposmā (iepriekš 28. punktā minētais spriedums lietā Hüls/Komisija, 162. punkts).

151

Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

152

Turklāt prasītāja norāda uz pārskatāmības līmeni, kas kopumā raksturoja parafīna vaska nozari. Cenu, kas praktizētas dažādās Eiropas valstīs, vidējie rādītāji esot tikuši regulāri publicēti ICIS‑LOR biļetenā. Tādēļ tai neesot bijis intereses ņemt vērā informāciju, kas paziņota tehniskajās sanāksmēs.

153

Ir jānorāda, ka 2002. gada 30. janvāraICIS‑LOR biļetenā, kas pievienots prasības pieteikumam, ir ietvertas noteiktu parafīna vaska veidu vidējo cenu gammas, kas balstītas ar tirgu informāciju un cenu izmaiņām 2002. gada janvārī, un ir ietvertas dažas izplūdušas prognozes par cenu izmaiņām nākotnē, tiekot izmantotam terminam “baumas” no biļetena redaktora puses.

154

Ir jānorāda, ka tehniskajās sanāksmēs dalībnieki bieži paziņoja cenu paaugstināšanas, kuras tie paredzēja īstenot nākotnē, par katru konkrēto ražotāju, nevis tikai nozares vidējo rādītāju. Turklāt, kā izriet no Komisijas apkopotajiem pierādījumiem, dalībnieki arī sniedza informāciju par datumu, kurā tie paredzēja paziņot jaunās cenas klientiem. Tādēļ tehniskajās sanāksmēs sniegtā informācija bija nesalīdzināmi daudz detalizētāka un vērsta uz nākotni, nevis pagātni.

155

Līdz ar to prasītājas pievienotais dokuments nevar pierādīt to, ka informācija par cenām, ar kuru dalībnieki apmainījās tehniskajās sanāksmēs, nebija noderīga, ne pat pierādīt šādu apmaiņu tiesiskumu un nav spējīgs atspēkot prezumpciju par to, ka prasītāja ņēma vērā informāciju par cenām, kura bija paziņota tehniskajās sanāksmēs.

156

Līdz ar to šis arguments arī ir jānoraida.

157

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka pārkāpuma galvenā daļa, kas attiecināta uz prasītāju, ietver “nolīgumus un saskaņotas darbības par cenu noteikšanu un apmaiņu ar komerciālā ziņā jutīgu informāciju”. Prasītājas piedalīšanās nolīgumos vai saskaņotās darbībās par cenu noteikšanu ir plaši pierādīta šī pamata pirmās daļas analīzes ietvaros. Šis apstāklis pats par sevi attaisno attiecīgā pārkāpuma kvalificēšanu par “ļoti smagu” un līdz ar to attaisno uzlikto naudas sodu. Turklāt šīs darbības ietver arī apmaiņu ar komerciālā ziņā jutīgu informāciju, proti, informāciju par parafīna vaska cenām. Tādēļ ar argumentiem, kas izvirzīti šīs daļas ietvaros, nevar apšaubīt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

158

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāapstiprina Komisijas konstatācija, saskaņā ar kuru prasītāja ir piedalījusies pārkāpuma galvenajā daļā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim, un tādēļ otrais pamats ir jānoraida.

159

Ar pamatu otro grupu prasītāja iesniedz iebildumus un argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēts gan naudas soda summas aprēķināšanas tiesiskums, gan šī naudas soda atbilstošais raksturs. Tādējādi šie iebildumi un argumenti bez skaidras nošķiršanas attiecas gan uz apstrīdētā lēmuma daļēju atcelšanu, gan uz tā grozīšanu, Vispārējai tiesai īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

160

Atbilstoši judikatūrai Komisijas pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi papildina neierobežotā kompetence, kas Savienības tiesai ir atzīta Regulas Nr. 1/2003 31. pantā saskaņā ar EKL 229. pantu. Šī kompetence pilnvaro tiesu papildus sankciju tiesiskuma pārbaudei aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un līdz ar to atcelt, samazināt vai palielināt uzliktā naudas soda summu vai uzliktās kavējuma naudas summu. Tādēļ līgumos paredzētā pārbaude saskaņā ar efektīvu tiesību aizsardzību tiesā principu, kā izklāstīts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, ietver to, ka Savienības tiesa īsteno gan faktisko, gan tiesību apstākļu pārbaudi un tā ir tiesīga novērtēt pierādījumus, atcelt apstrīdēto lēmumu un grozīt naudas sodu apmēru (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C-3/06 P Groupe Danone/Komisija, Krājums, I-1331. lpp., 60.–62. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T-368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland/Komisija, Recueil, II-4491. lpp., 181. punkts).

161

Tādēļ Vispārējai tiesai savas neierobežotās kompetences ietvaros ir jāizvērtē, vai dienā, kad tā pieņem savu nolēmumu, prasītājai ir uzlikts naudas sods, kura summa pareizi atspoguļo attiecīgā pārkāpuma smagumu un ilgumu, līdz ar to šie naudas sodi ir samērīgi salīdzinājumā ar kritērijiem, kas paredzēti Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T-156/94 Aristrain/Komisija, Recueil, II-645. lpp., 584.–586. punkts, un 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T-220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II-2473. lpp., 93. punkts).

162

Tomēr ir jāuzsver, ka neierobežotas kompetences īstenošana nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes, un jāatgādina, ka Savienības tiesās notiek uz sacīkstes principa balstīta tiesvedība.

163

Apstrīdētajā lēmumā ar nosaukumu “Secinājumi par smaguma pakāpi” Komisija ir norādījusi:

“[..]

164

Prasītāja kritizē to, ka Komisija ir noteikusi 17 % koeficientu, ko piemērot saistībā ar pārkāpuma smagumu atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 21. punktam un prevencijas nolūkos atbilstoši pamatnostādņu 25. punktam (papildu summa, kas saukta par “ienākšanas maksu”). Koeficients, kas noteikts uzņēmumiem, kuri piedalījušies pārkāpuma daļā saistībā ar tirgu un klientu sadali, esot vienīgi 18 %. Attiecīgā atšķirība procentos, kura ir vienīgi viena procentpunkta apmērā, samērīgi neatspoguļojot smaguma atšķirību. Turklāt Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu, Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. pantu, vienlīdzīgas attieksmes principu, 2006. gada pamatnostādnes un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Tādēļ prasītāja lūdz Vispārējo tiesu samazināt šo koeficientus līdz līmenim, kas ir zemāks par 17 %.

165

Saskaņā ar judikatūru no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkta izriet, ka sodu intensitāte nedrīkst būt nesamērīga ar izskatāmo pārkāpumu un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, lai noteiktu naudas soda summu, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Samērīguma princips un soda adekvātuma pārkāpumam princips arī paredz, ka uzliktā naudas soda summai ir jābūt samērīgai ar pārkāpuma smagumu un ilgumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2001. gada 12. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-202/98, T-204/98 un T-207/98 Tate & Lyle u.c./Komisija, Recueil, II-2035. lpp., 106. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II-3435. lpp., 226. punkts).

166

Konkrētāk, samērīguma princips paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā ziņā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (iepriekš 165. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 226.–228. punkts, un 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T-446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, II-1255. lpp., 171. punkts).

167

Turklāt, nosakot naudas soda summu, atbilstoši judikatūrai ir jāņem vērā tādi objektīvie apstākļi kā pret konkurenci vērsto darbību saturs un ilgums, to skaits un intensitāte, skartā tirgus apjoms un ekonomiskajai sabiedriskajai kārtībai nodarītais kaitējums. Analīzē ir jāņem vērā arī atbildīgo uzņēmumu relatīvais nozīmīgums un tirgus daļa, kā arī iespējamā recidīvā rīcība. Pārskatāmības nodrošināšanai Komisija pieņēma 2006. gada pamatnostādnes, kurās tā ir norādījusi, kāpēc tā ņems vērā to vai citu pārkāpuma apstākli, un sekas, kādas no minētā var izrietēt attiecībā uz naudas soda apmēru (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 8. decembra spriedumu lietā C-386/10 P Chalkor/Komisija, Krājums, I-3085. lpp., 57.–59. punkts).

168

Pirmkārt, saistībā ar šo lietu ir jānorāda, kā ir norādīts 2006. gada pamatnostādņu 23. punktā, ka nolīgumi un saskaņotās darbības, kuras vērstas uz cenu noteikšanu un kuras kā šajā lietā ietilpst pārkāpuma galvenajā daļā, pēc sava rakstura ietilpst vissmagākajos konkurences noteikumu pārkāpumos. Tādēļ saskaņā ar pamatnostādņu 21. un 23. punktu koeficients, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu, ir jānosaka diapazonā, kas ir no 0 līdz 30 % augstākajā daļā. Turklāt šajā lietā nolīgumi un saskaņotās darbības, kuras vērstas uz cenu noteikšanu, attiecās uz visām EEZ valstīm, kas arī ir atbilstoši saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 22. punktu (lēmuma preambulas 651. un 653. apsvērums).

169

Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, ne 2006. gada pamatnostādnes, nosakot koeficientu 17 % saistībā ar pārkāpuma smagumu sakarā ar tā galveno daļu, kurā ietilpst “nolīgumi un saskaņotas darbības par cenu noteikšanu komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņu un atklāšanu” saistībā ar parafīna vaska tirgu. Tas pats attiecas uz summas noteikšanu, kura pieskaitāma prevencijas nolūkos saskaņā ar 2006. gada 25. punkta pamatnostādnēm, saukta par “ienākšanas maksu”. Turklāt Komisija ir norādījusi saiknes starp attiecīgajiem faktoriem, kas ņemti vērā pārkāpuma smaguma sakarā, un noteikto koeficientu, līdz ar to tā ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

170

Ir jāpiebilst, ka attiecīgā koeficienta noteikšana 17 % apmērā ir arī pamatota saistībā ar vērtēšanas kritērijiem, kas paredzēti iepriekš 167. punktā minētajā judikatūrā. Tādēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka šis koeficients ir samērīgs ar prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu; citiem vārdiem sakot, tas pienācīgi atspoguļo pārkāpuma smagumu.

171

Otrkārt, ir jāizvērtē prasītājas argumenti, saskaņā ar kuriem tas, ka atšķirība starp koeficientu, kas noteikts saistībā ar pārkāpuma galveno daļu, un koeficientu, kas noteikts par pirmo un otro daļu kopā, ir viens procentpunkts, neatspoguļo atšķirību smagumā, kas ietver piedalīšanās klientu un tirgu sadalē pievienošanu.

172

Prasītāja apgalvo, ka atbilstoši 2006. gada pamatnostādnēm tirgu un klientu sadale arī ietilpst vissmagāko konkurences ierobežojumu starpā, līdz ar to nav samērīgi piemērot tika 1 % no pārdošanu vērtības saistībā ar pārkāpuma smagumu un “ienākšanas maksu”, taču par pārkāpuma galveno daļu piemērojot 17 %.

173

Šajā ziņā ir jāuzsver, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 240. un 248. apsvēruma, nolīgumi, kas ietvēra tirgu un/vai klientu sadalīšanu, bija sporādiski tehniskajās sanāksmēs salīdzinājumā ar nolīgumiem vai saskaņotajām darbībām, kuras vērstas uz parafīna vaska cenu noteikšanu. Turklāt saskaņā ar uzņēmumu, kuri arī piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā, neatkarīgajiem paziņojumiem (skat. iepriekš 82.–84. punktu) diskusija par prasītāju piemērotajām cenām vienmēr notika tehniskajās sanāksmēs, jo šīs sanāksmes parasti attiecās uz cenu noteikšanu.

174

Turklāt atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 267. apsvērumam prettiesiskais mērķis, kuru īstenoja vienota un turpināta pārkāpuma dalībnieki šajā lietā un par kuru noteikts sods, bija samazināt vai likvidēt konkurences spiedienu ar galīgo mērķi gūt vislielāko peļņu un, vismazākais, stabilizēt, pat palielināt šo peļņu. Protams, pārkāpuma otrā daļa varētu padziļināt tā negatīvo iedarbību attiecībā uz skartajiem klientiem un tirgiem. Tomēr tam nebija pret konkurenci vērsta mērķa, kuru būtu bijis iespējams skaidri nošķirt no mērķa, kas saistīts ar pārkāpuma galveno daļu, jo bija skarti vieni un tie paši produkti un viens un tas pats ģeogrāfiskais tirgus un pēc pēdējās analīzes tirgu un klientu sadalīšana arī bija mērķim, kas ietvēra suprakonkurējošu cenu līmeņa sasniegšanu, gluži kā visas darbības, kuras vērstas uz cenu noteikšanu.

175

Tādēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka koeficienti, kas noteikti 17 % apmērā uzņēmumiem, kuri piedalījušies pārkāpuma galvenajā daļā, nav nesamērīgi salīdzinājumā ar tiem, kas noteikti uzņēmumiem, kuri turklāt ir piedalījušies pārkāpuma otrajā daļā.

176

Prasītāja arī norāda uz Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā T-61/99 Adriatica di Navigazione/Komisija (Recueil, II-5349. lpp.). Tā uzsver, ka, gluži kā šajā lietā, minētajā lietā Komisija konstatēja “viena un tā paša nepārtraukta pārkāpuma” pastāvēšanu. Šajā spriedumā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka Komisija uzņēmumus, kuri ir piedalījušies divos pārkāpumos, un uzņēmumus, kuri ir piedalījušies tikai vienā pārkāpumā, nedrīkst sodīt vienādi, tādējādi pārkāpjot samērīguma principu.

177

Ir jākonstatē, ka iepriekš 176. punktā minētajā spriedumā lietā Adriatica di Navigazione/Komisija (188.–190. punkts) Vispārējā tiesa ir kritizējusi Komisijas konstatāciju, saskaņā ar kuru abas atsevišķās aizliegtās vienošanās, kas, no vienas puses, attiecās uz pārrobežu līnijām ziemeļos un, no otras puses, uz pārrobežu līnijām dienvidos starp Grieķiju un Itāliju, bija vienots pārkāpums. Pēc šīs konstatācijas tā uzskatīja, ka Komisija nevar vienlīdz smagi sodīt sabiedrības, kuras apstrīdētajā lēmumā sauktas pie atbildības par abiem pārkāpumiem, un sabiedrības, kā Adriatica di Navigazione, uz kurām ir attiecināts tikai viens no pārkāpumiem.

178

Šajā lietā prasītāja neapstrīd Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru nolīgumi un saskaņotas darbības par cenu noteikšanu un komerciālā ziņā jutīgas informācijas apmaiņa par parafīna vasku (pārkāpuma galvenā daļa) un klientu vai tirgu sadale saistībā ar parafīna vasku (pārkāpuma otrā daļa) ietilpst vienotā, kompleksā un turpinātā pārkāpumā.

179

Katrā ziņā, kā tas ir norādīts iepriekš 172. punktā, klientu vai tirgu sadalei nebija pret konkurenci vērsta mērķa, kuru varēja skaidri nodalīt no pārkāpuma galvenās daļas mērķa. Kopumā tirgu un klientu sadale bija arī mērķiem sasniegt suprakonkurējošas cenas, gluži kā darbības ar mērķi noteikt cenas. Norunas par abām attiecīgajām daļām, kas attiecās uz vieniem un tiem pašiem produktiem un ģeogrāfiskajiem tirgiem, tika noslēgtas, pateicoties tam pašam mehānismam, kas balstīts uz tehniskajām sanāksmēm. Turklāt cenu noteikšanu ir vieglāk īstenot, ja klientu iespēja pāriet pie citiem piegādātājiem ir ierobežota, jo tie ir savstarpēji sadalījuši tirgus. Turklāt visi uzņēmumi, kas piedalījās pārkāpuma otrajā daļā, bija iesaistīti arī pārkāpuma galvenajā daļā un abas pārkāpuma daļas notika vienā un tajā pašā laikā. Tādēļ ir iespējams secināt, ka bija abu daļu komplementaritāte (šajā ziņā skat. iepriekš 166. punktā minēto spriedumu lietā Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, 89.–92. punkts), līdz ar to Komisijas secinājums par pārkāpuma vienotību šajā lietā ir jāakceptē.

180

Tādēļ, atšķirībā no juridiskā un faktu konteksta lietā, kurā tika pasludināts iepriekš 176. punktā minētais spriedums lietā Adriatica di Navigazione/Komisija, šajā lietā pastāv vienots pārkāpums. Turklāt pārkāpuma otrajai daļai nebija ekvivalenta smaguma salīdzinājumā pārkāpuma galvenās daļas smagumu un otrās pārkāpuma daļas dalībnieki tika sodīti smagāk par tiem, kas iesaistīti pārkāpuma galvenajā daļā. Tādējādi ir jānoraida prasītājas arguments saistībā ar minēto spriedumu.

181

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka ir notikusi acīmredzama diskriminācija starp uzņēmumiem, kas piedalījušies pārkāpumā. Saistībā ar abiem vissmagākajiem EKL 81. panta pārkāpumiem esot tikuši noteikti pavisam atšķirīgi sodi šajā lietā saistībā ar cenu noteikšanu, nosakot pamatsummu un papildu summu 17 % apmērā no pārdošanu vērtības, un saistībā ar tirgu vai klientu sadali, nosakot pamatsummu un papildu summu neievērojama 1 % apmērā no references apgrozījuma.

182

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1984. gada 13. decembra spriedums lietā 106/83 Sermide, Recueil, 4209. lpp., 28. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T-304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II-1887. lpp., 96. punkts).

183

Šajā lietā visi dalībnieki bija identiskā situācijā saistībā ar to atbildību par pārkāpuma galveno daļu. Tad Komisija, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, saistībā ar visiem dalībniekiem ņēma vērā 17 % no pārdošanu vērtības saistībā ar pārkāpuma smagumu, kā arī lai aprēķinātu “ienākšanas maksu”.

184

Turklāt ir jāatgādina, ka pārkāpuma otrā daļa ietvēra drīzāk sporādiskas norunas, kurās bija iesaistīts mazāks skaits dalībnieku, un līdz ar to šai daļai bija mazāka ekonomiskā nozīmē. Turklāt tā var tikt uzskatīta par komplementāru galvenajai pārkāpuma daļai. Tādēļ runa ir par objektīvi atšķirīgu situāciju salīdzinājumā ar pārkāpuma galveno daļu, līdz ar to Komisija nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, neizmantojot vienādu vai līdzīgu koeficientu saistībā ar pārkāpuma smagumu vai “ienākšanas maksu” saistībā ar pārkāpuma galveno daļu, no vienas puses, un pārkāpuma otro daļu, apskatītas atsevišķi, no otras puses.

185

Iebildums, kas izriet no vienlīdzības principa pārkāpuma, tādējādi ir jānoraida.

186

Katrā ziņā Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka 17 % proporcijas no uzņēmumu, kuri piedalījušies vienīgi pārkāpuma galvenajā daļā, īstenoto pārdošanu vērtības ņemšana vērā pienācīgi atspoguļo pārkāpuma smagumu, kā tas ir prasīts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā un iepriekš 165. punktā minētajā judikatūrā.

187

Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida.

188

Prasītāja uzskata, ka Komisija ir kļūdaini atteikusies atzīt atbildību mīkstinošu apstākli, ņemot vērā tās marginālo lomu aizliegtās vienošanās darbībā un to, ka tā neīstenoja pret konkurenci vērstās norunas. Šādi rīkojoties, Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu, Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, 2006. gada pamatnostādnes, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principu un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu. Līdz ar to prasītāja lūdz Vispārējo tiesu pilnībā vai daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu saistībā ar tai uzlikto naudas soda summu vai pārrēķināt tā summu.

189

Vispirms ir jānorāda, ka no 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta trešā ievilkuma izriet, ka naudas soda pamatsummu var samazināt, ja Komisija konstatē atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu, tostarp, ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus, ka tā dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ārkārtīgi neliela, un tādējādi pierāda, ka laikposmā, kad tas bija nelikumīgo nolīgumu dalībnieks, tas faktiski tos neīstenoja, bet veica konkurējošas darbības tirgū. Par to pašu aspektu – vienīgi tas, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpuma izdarīšanā īsāku laiku nekā citi uzņēmumi, netiek uzskatīts par atbildību mīkstinošu apstākli, jo tas ir ņemts vērā, nosakot naudas soda pamatsummu.

190

Lietas dalībnieki ir vienisprātis par to, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu formulējumu un sistēmu, lai piemērotu atbildību mīkstinošu apstākli, kas izriet 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta trešā ievilkuma, ir nepieciešams pierādīt “ārkārtīgi nelielu” piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā un arī pierādīt tās “neīstenošanu”, šiem abiem elementiem esot kumulatīviem nosacījumiem.

191

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta trešo ievilkumu uzņēmuma “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma” varēja būt atbildību mīkstinošs apstāklis. Lietas dalībnieki uzskata, ka jēdziens “ārkārtīgi neliela piedalīšanās”, kas ietverts 2006. gada pamatnostādnēs, ir jāinterpretē analogi jēdzienam “vienīgi pasīva vērotāja loma”, kas ietverts 1998. gada pamatnostādnēs.

192

Apstrīdētā lēmuma 690. apsvērumā Komisija noraidīja prasītājas izvirzītos argumentus, lai pierādītu tās marginālo loma aizliegtās vienošanās ietvaros, uzskatot, ka periodā, kurā Eni piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā, tās rīcība neatšķīrās no citu dalībnieku rīcības, izņemot Sasol. Saistībā ar Sasol atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 685. un 686. apsvērumā Komisija secināja, ka tai bija vadītājas loma, un palielināja tai piemērojamo pamatsummu par 50 % saistībā ar atbildību pastiprinošu apstākli.

193

Prasītāja uzskata, ka no administratīvās lietas materiāliem izriet, ka tai bija margināla loma tehniskajās sanāksmēs. Tomēr Komisija, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu, pret to ir attiekusies kā pret visiem citiem pārējiem dalībniekiem.

194

Atbilstoši judikatūrai, ja pārkāpumu izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 623. punkts), lai noteiktu, vai ir pienācīgi ņemt vērā atbildību mīkstinošus vai atbildību pastiprinošus apstākļus (Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedums lietā T-40/06 Trioplast Industrier/Komisija, Krājums, II-4893. lpp., 105. punkts).

195

Vispārējā tiesa 1998. gada pamatnostādņu 3. panta pirmā ievilkuma kontekstā jau ir nospriedusi, ka pasīvā lomā nozīmēja to, ka attiecīgais uzņēmums ieņēma “zemu profilu”, t.i., aktīvas piedalīšanās pret konkurenci vērsta nolīguma vai nolīgumu izstrādāšanā neesamību (iepriekš 194. punktā minētais spriedums lietā Trioplast Industrier/Komisija, 106. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 161. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 167. punkts).

196

Tāpat atbilstoši judikatūrai to apstākļu starpā, kuri var liecināt par uzņēmuma pasīvu lomu aizliegtās vienošanās ietvaros, var tikt ņemts vērā tā piedalīšanās sanāksmēs ievērojami sporādiskāks raksturs salīdzinājumā ar parastajiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tāpat kā tā novēlotā ienākšanā tirgū, kurā notiek pārkāpums, neatkarīgi no tā piedalīšanās pārkāpumā ilguma, vai vēl tiešu paziņojumu šajā ziņā pastāvēšana, kuri nāk no trešo uzņēmumu, kas piedalījušies pārkāpumā, pārstāvjiem (iepriekš 161. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 168. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T-244/01 līdz T-246/01, T-251/01 un T-252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājums, II-1181. lpp., 331. punkts, un iepriekš 194. punktā minētais spriedums lietā Trioplast Industrier/Komisija, 107. punkts).

197

Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka tā attiecīgajā tirgū ir ienākusi novēloti. Līdz 2002. gadam tās īstenotās pārdošanas ir vienīgi attiekušās uz sabiedrību SIMP un SER apgādāšanu, kuras pieņēma vairāk nekā 80 % no tās parafīna vaska un ogļu putekļu vaska saražotā daudzumu. Vienīgi pēc 2002. gada Eni esot progresīvi sākusi veikt tiešās piegādes lielākam skaitam gala klientu.

198

Šajā ziņā Komisija norāda Vispārējā tiesā, ka kopš 1977. gada Agip darbojās parafīna vaska tirgū.

199

Savā atbildē uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu prasītāja norāda, ka Agip, kuru tā ir pārņēmusi, patiešām ražoja parafīna vasku kopš 1975. gada. Tomēr tā uzsver, ka līdz 2001. gadam tā gandrīz vienīgi pārdeva to SIMP un SER, tās rīcībā neesot īstai struktūrai šo produktu komercializēšanai.

200

Ir jāuzskata, ka vienīgi tas, ka lielāko daļu Eni saražotā parafīna vaska pārdeva SIMP un SER pirms 2002. gada, nevar liecināt par tās novēlotu ienākšanu attiecīgajā tirgū, jo parafīna vaska ražošana un tā komercializēšana tālākpārdevējiem vai pārstrādātājiem arī ir atrašanās tirgū.

201

Katrā ziņā ir jānorāda, ka prasītājas minētā judikatūra, kurā ietilpst spriedumi, kuros ir minēta novēlota ienākšana tirgu, attiecas uz 1998. gada pamatnostādņu piemērošanu. Šajās pamatnostādnēs naudas soda summu mazāk ietekmēja pārkāpuma ilgums, jo piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā gadu skaits bija vienīgi izteikts kā papildu summa. Taču 2006. gada pamatnostādņu struktūrā gadu skaits ir reizinošs elements saistībā ar pārdošanu vērtību, līdz ar to naudas soda summa ir aritmētiski proporcionāla piedalīšanās pārkāpumā ilgumam, izņemot naudas soda nelielu daļu, kas saukta par “ienākšanas maksu”.

202

Tādēļ atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu sistēmai novēlota ienākšana tirgū jau ir principā pietiekami atspoguļota ar reizināšanas koeficienta samazināto vērtību, kurš noteikts sakarā ar ilgumu.

203

Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā vienīgi tas, ka pirms 2002. gada prasītāja komercializēja lielāko daļu tās saražotā parafīna vaska ar vienīgi divu sabiedrību starpniecību, nav faktors, kas varētu būt atbildību mīkstinošs apstāklis, pat kombinācijā ar citiem prasītājas pieminētajiem elementiem.

204

Līdz ar to šis prasītājas arguments ir jānoraida.

205

Otrkārt, Eni apgalvo, ka tā nav bijusi iesaistīta divpusējās sanāksmēs, izņemot, ja saistībā ar diagonālajām piegādēm starp parafīna vaska vai ogļu putekļu vaska piegādātājiem bija nepieciešami šādi kontakti.

206

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 275. apsvērumā ir noteikts:

“Komisija nolēma neizmeklēt divpusējos kontaktus, jo pūles, kas nepieciešamas, lai pierādītu šī pārkāpuma papildu apstākļus, būtiski nemainoties gala rezultātam, būtu bijušas nesamērīgas. Šī paša iemesla dēļ Komisija ir izvēlējusies neizmeklēt citus kontaktus, kas notikuši ārpus tehniskajām sanāksmēm. Komisija arī uzskata, ka tā ir pietiekami pierādījusi vienota un turpināta pārkāpuma pastāvēšanu saistībā ar darbībām, kuras tā ir izmeklējusi.”

207

Tādēļ ir jākonstatē, ka Komisija nav arī ņēmusi vērā apstākļus saistībā ar divpusējiem kontaktiem ārpus tehniskajām sanāksmēm saistībā ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā visu uzņēmumu gadījumā tika pierādīta, pamatojoties uz tehnisko sanāksmju saturu, kuros tie bija piedalījušies. Līdz ar to prasītājas arguments par tās nepiedalīšanos divpusējos kontaktos nevar pierādīt tās nelielu piedalīšanos aizliegtās vienošanās ietvaros.

208

Tādējādi šis arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

209

Treškārt, Eni norāda, ka tā nekad saviem konkurentiem nav sūtījusi vēstules par tā cenu grozījumiem. Starp Komisijas savāktajām 150 vēstulēm prasītāja esot vienīgi divreiz minēta kā adresāte, turklāt saistībā ar iemesliem, kuri neattiecas uz aizliegto vienošanos, proti, tās parafīna iepirkumiem no Sasol.

210

Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma preambulas 113. un 299. apsvēruma izriet, ka noteikti aizliegtās vienošanās dalībnieki apmainījās ar vēstulēm par cenām, kuras tie nosūtīja saviem klientiem. Tomēr apmaiņa ar vēstulēm par cenām neesot tieši attiekusies uz diskusijām un norunām, kas vērstas pret konkurenci, kurā apsūdzēta Eni, bet vienīgi uz to īstenošanas kontroles mehānismu.

211

Otrkārt, Shell norāda savā 2006. gada 14. jūnija paziņojumā, ka MOL, Eni un Repsol netika sūtījušas klientiem savas vēstules par cenām, bet paziņoja savas cenas mutiski. Tāpat Total bieži vien netika sūtījusi savas vēstules par cenām. Tādēļ, tā kā nebija klientiem nosūtīto vēstuļu par cenām, būtiska dalībnieku daļa, proti, trīs vai četri no deviņiem, nevarēja tikt iesaistīta vēstuļu par cenām apmaiņām ar konkurentiem jau to komerciālās prakses dēļ, un tas neatkarīgi no jautājumu par gribu īstenot šādu praksi. Šiem uzņēmumiem arī netika piemērots atbildību mīkstinošs apstāklis sakarā ar nelielo piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā.

212

Tādēļ Komisija nav pieļāvusi prettiesisku rīcību, neņemot vērā šo apstākli par labu Eni.

213

Tādēļ šis arguments ir jānoraida.

214

Ceturtkārt, neatkarīgi no jautājumiem par divpusējām diskusijām un apmaiņām ar vēstulēm par cenām prasītāja norāda, ka tās aktivitāte tehniskajās sanāksmēs bija neliela salīdzinājumā ar citiem dalībniekiem. Šajā ziņā tā norāda uz Sasol paziņojumu, saskaņā ar kuru “Eni nebija “Blue Saloon” aktīva dalībniece”, un Shell paziņojumu, saskaņā ar kuru “saistībā ar cenām, kas tehniskajās sanāksmēs tika noteiktas ar vispārēju piekrišanu, S. nezināja, vai Eni un Repsol, kurām bija ļoti pasīva loma tehniskajās sanāksmēs, esot paaugstinājušas cenas un pildījušas pieņemtos lēmumus”. Turklāt prasītāja apgalvo, ka bija vienīgais uzņēmums dalībnieks, kurš nepiedalījās tehnisko sanāksmju organizēšanā. Pat Repsol esot noorganizējusi vienu sanāksmi.

215

Šajā ziņā Vispārējā tiesa jau ir precizējusi – tas, ka citi uzņēmumi, kas bijuši vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieki, varbūt bija aktīvāki nekā kāds atsevišķs dalībnieks, arī nenozīmē, ka pēdējam minētajam bijusi vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma. Vienīgi pilnīga pasivitāte varētu tikt ņemta vērā, un tā ir jāpierāda lietas dalībniekam, kas to apgalvo (iepriekš 194. punktā minētais spriedums lietā Trioplast Industrier/Komisija, 108. punkts; šajā ziņā skat. arī iepriekš 50. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 611. punkts).

216

Tomēr šāda pilnīga pasivitāte nevar tikt izsecināta no tā, ka apsūdzētais uzņēmums pat nav organizējis slepenās, pret konkurenci vērstās sanāksmes.

217

Turklāt Shell paziņojums, kas jau izvērtēts iepriekš 89. punktā, ir, protams, atbilstošs prasītājas izvirzīts apstāklis. Tomēr prasītājas citētais izvilkums par sevi neliecina par tās ārkārtīgi nelielo piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā.

218

Protams, Shell norāda uz Eni un Repsol drīzāk pasīvo lomu tehniskajās sanāksmēs. Tomēr šo pārstāvju piedalīšanās šajās sanāksmēs ir radījusi citiem dalībniekiem priekšstatu, ka divi būtiski ražotāji arī ir iesaistīti pret konkurenci vērstās norunās. Turklāt šajā pašā paziņojumā Shell arī piemin Eni to uzņēmumu starpā, kuri ir īstenojuši nolīgumu par cenu paaugstināšanu un minimālajām cenām.

219

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Eni regulāri piedalījās tehniskajās sanāksmēs laikā no 2002. gada līdz 2005. gadam, piedaloties vismaz desmit no trīspadsmit sanāksmēm, kas notika šajā periodā.

220

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, ne 2006. gada pamatnostādnes, ne vienlīdzīgas attieksmes principu, kad tā apstrīdētā lēmuma preambulas 690. apsvērumā norādīja, ka “periodā, kurā Eni piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā, tās rīcība neatšķīrās no citu dalībnieku rīcības”.

221

Ne ar vienu citu no prasītājas argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

222

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka tai netika piemēroti atbildību mīkstinoši apstākļi saistībā ar tās faktiski sadarbību ar Komisiju, kuri neietilpa 2002. gada paziņojuma par sadarbību piemērošanas jomā. Lai gan Eni bija iesniegusi visu tās rīcībā esošo informāciju, tai neesot bijuši dokumenti saistībā ar sanāksmēm, lai varētu apstiprināt aizliegtās vienošanās pastāvēšanu, tieši tādēļ, ka tai bija margināla loma tehnisko sanāksmju ietvaros.

223

Pirmkārt, kā Komisija šajā ziņā ir pamatoti norādījusi, tā kā Eni patiešām zināja par darbībām, kas vērstas pret konkurenci un kas tika īstenotas tehniskajās sanāksmēs, nekas tai neliedza iesniegt pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu pirms visiem citiem uzņēmumiem dalībniekiem un tādējādi saņemt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

224

Turklāt ir jāatgādina, ka 2002. gada paziņojuma par sadarbību 3. un 4. punktā ir paredzēts šādi:

“Komisija apzinās, ka atsevišķi uzņēmumi, kas noslēguši šādu nelikumīgu vienošanos, vēlas no tās izstāties un informēt Komisiju par šādas vienošanās esamību, bet no šādas rīcības tos attur lielās sodanaudas [lielie naudas sodi], ko tiem, iespējams, vajadzēs maksāt. [..] Komisija uzskata, ka labvēlības statusa piemērošana uzņēmumiem, kas ar to sadarbojas, ir [Savienības] interesēs. Patērētāju un iedzīvotāju ieinteresētība slepeno karteļu [aizliegto vienošanos] atklāšanā un sodīšanā ir svarīgāka par ieinteresētību to uzņēmumu sodīšanā, kas Komisijai ļauj atklāt un aizliegt attiecīgo praksi.”

225

No tā izriet, ka iecietības programmas mērķis nav sniegt uzņēmumiem, kas piedalās slepenas aizliegtās vienošanās darbībās un kas ir brīdināti par Komisijas procesa sākšanu, iespēju izvairīties no to atbildības finansiālajām sekām, bet veicināt šādu darbību atklāšanu Eiropas patērētāju un pilsoņu interesēs, motivējot aizliegto vienošanos dalībniekus tās atklāt, un pēc tam administratīvās procedūras laikā palīdzēt Komisijai, cik vien iespējams, rekonstruēt atbilstošos faktus. Tādēļ ieguvumi, kurus var saņemt uzņēmumi, kas piedalās šādās darbībās, nedrīkst pārsniegt līmeni, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu iecietības programmas un Komisijas īstenotās administratīvās procedūras pilnīgu efektivitāti.

226

Neviena Eiropas patērētāja intereses neprasa, lai Komisija sniegtu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu cik vien iespējams plašam uzņēmumu skaitam, kas ir nepieciešams, lai nodrošinātu iecietības programmas un administratīvās procedūras pilnu efektivitāti. Tādēļ nav pamatoti piešķirt šādu atbrīvojumu no naudas soda vai tā samazinājumu uzņēmumiem, kas nav tie, kuri pirmie bija iesnieguši pierādījumus, kas ļāva Komisijai uzdot pārbaudes vai konstatēt pārkāpumu vai vēl kādā citādā veidā efektīvi palīdzēja administratīvas procedūras laikā.

227

Tādēļ uzņēmumi, kas objektīvi nav snieguši informāciju, kura būtiski palīdzētu Komisijas īstenotajai izmeklēšanai, nevar pamatoti balstīties uz apstākļiem, kuri izriet no to pašu situācijas, nevis no Komisijas rīcības, kura esot tiem padarījusi sadarbību grūtāku. Sadarbības vērtība tiek vērtēta pēc attiecīgā uzņēmuma pienesuma noderīguma, ņemot vērā Komisijas īstenoto administratīvo procedūru.

228

Līdz ar to šis prasītāju arguments ir jānoraida.

229

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka, lai gan tā bija regulāri piedalījusies tehniskajās sanāksmes laikposmā no 2002. gada līdz 2005. gadam, tās intereses attiecās vienīgi uz tehniska rakstura diskusijām, nevis šo sanāksmju pret konkurenci vērsto saturu.

230

Šajā ziņā ir jānorāda uz iepriekš 108.–114. punktā veikto analīzi, no kuras izriet, ka prasītāja nav pierādījusi savas intereses neesamību un ka katrā ziņā tas nav atbilstošs apstāklis, lai izvērtētu tās atbildību par izdarīto pārkāpumu.

231

No tā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu prettiesisku rīcību, izvērtējot apgalvoto Eni marginālo un/vai pasīvo lomu aizliegtās vienošanās ietvaros, jo šis vērtējums ietilpst izvērtējumā saistībā ar nosacījumu par ārkārtīgi nelielo piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā (skat. iepriekš 220. punktu).

232

Visbeidzot saistībā ar apgalvoto pamatojuma nenorādīšanu ir jānorāda, ka argumenti, kurus prasītāja izvirzījusi atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 41.–43. lappusē, būtībā ir tie paši, kuri izklāstīti iepriekš 193., 197., 205., 209. un 214. punktā.

233

Protams, Komisijas pamatojums šo argumentu noraidīšanai ir kodolīgs. Apstrīdētā lēmuma preambulas 690. apsvērumā Komisija vienīgi norāda, ka “laikposmā, kurā Eni piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā, tās rīcība neatšķīrās no citu dalībnieku rīcības”.

234

Tomēr prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesību apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink's France, Recueil, I-1719. lpp., 63. punkts, un 2008. gada 10. jūlija spriedums lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 166. un 178. punkts).

235

Šajā lietā Komisija ir norādījusi, ka tā izvērtēja vienīgi prasītājas piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbību periodu. Tādējādi tā norādīju, ka arguments par tās novēloto ienākšanu tirgū nav ņemams vērā.

236

Saistībā ar to, ka prasītāja nebija iesaistīta divpusējos kontaktos un vēstuļu par cenām apmaiņā, ir pietiekami atgādināt, ka Komisija nav ņēmusi vērā apstākļus saistībā ar divpusējiem kontaktiem ārpus tehniskajām sanāksmēm, konstatējot pārkāpumu (skat. iepriekš 207. un 208. punktu). Nekāds nepietiekams pamatojums nevar tikt konstatēts attiecībā pret Komisiju sakarā ar to, ka tā netika detalizēti izvērtējusi argumentus, kuriem būtībā nav nozīmes saistībā ar atbildību mīkstinošo apstākļu izvērtēšanu apstrīdētā lēmuma specifiskajā kontekstā.

237

Turklāt saistībā ar Komisijas konstatāciju, saskaņā ar kuru “laikposmā, kurā Eni piedalījās aizliegtās vienošanās darbībā, tās rīcība neatšķīrās no citu dalībnieku rīcības”, ir jāietver Komisijas sniegtajā šīs izvērtēšanas apstrīdētajā lēmumā pamatojumā tehnisko sanāksmju saturs un pierādījumi par Eni piedalīšanos tajās. Tajā ietvertais vērtējums un konstatācijas turklāt ir jāapskata saistībā ar visiem dokumentiem un paziņojumiem, pie kuriem sniegta piekļuve prasītājai un kuri ietilpst apstrīdētā lēmuma kontekstā.

238

Lai gan ir taisnība, ka Sasol un Shell norāda uz Eni pārstāvja tehniskajās sanāksmēs drīzāk pasīvo vai “ne ļoti aktīvo” lomu, ir jāuzsver, ka tajā pašā 2006. gada 14. jūnija paziņojumā Shell min arī Eni to uzņēmumu starpā, kas ir vienojušies par cenu paaugstināšanu un minimālo cenu, un ir precizējusi, ka MOL, Repsol un Eni nenosūtīja vēstules par cenu paaugstināšanu klientiem pēc tehniskajām sanāksmēm, bet “drīzāk mutiski paziņoja par cenu paaugstināšanu” (skat. iepriekš 89. punktu). Tādēļ, tā kā arī apstrīdētajā lēmumā sniegtie pamatotie apgalvojumi attiecas uz Eni piedalīšanos vismaz desmit no trīspadsmit tehniskajām sanāksmēm, kuras notikušas periodā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim, šajā lēmumā ir norādīti pietiekami apstākļi, lai izskaidrotu gan Eni, gan Savienības tiesai iemeslus, kādēļ Eni piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā nevarēja tikt uzskatīta par nelielu.

239

No tā izriet, ka Komisija ir izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu saistībā ar apgalvoto Eni marginālo vai pasīvo lomu aizliegtās vienošanās ietvaros.

240

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida iebildums par to, ka netika atzīta Eni marginālā vai pasīvā loma pārkāpumā.

241

Ir jānorāda, ka “neliela piedalīšanās” aizliegtās vienošanās darbībā un tās nepiemērošana ir kumulatīvi nosacījumi atbildību mīkstinoša apstākļa, kas paredzēts 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta trešajā ievilkumā, piemērošanai. Prasītāja nav pierādījusi, kas tās piedalīšanās bija neliela. Tādēļ ar iebildumu, ka apstrīdētajā lēmumā tika prettiesiski noraidīti šie argumenti par nepiemērošanu, katrā ziņā nevar pierādīt, ka Komisija ir pārkāpusi 2006. gada pamatnostādnes.

242

Katrā ziņā pabeigtības labad Vispārējā tiesa izvērtēs prasītājas argumentus.

243

Apstrīdētā lēmuma preambulas 695. apsvērumā Komisija norādīja:

“[..] Saistībā ar Eni argumentiem Komisija norāda, ka no datiem, kurus Eni iesniegusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, izriet, ka tā periodā no 2002. gada līdz 2005. gadam ir paaugstinājusi cenas piecos gadījumos. Komisija arī norāda, ka paaugstināšanas mēģinājumi bieži vien neizdevās, jo klienti neesot varējuši akceptēt augstākas cenas, nevis uzņēmuma rīcības dēļ, kurš izvirza atbildību mīkstinošu apstākli. Līdz ar to Komisija uzskata, ka Eni argumenti [..] nepierāda ne cenu paaugstināšanas nepiemērošanu, ne mēģinājumu nepiemērot cenu paaugstināšanas. Saistībā ar vēstulēm par cenām Komisija iepriekš ir izskaidrojusi, ka šīs vēstules nebija vienīgais īstenošanas instruments. Tas, ka Komisija neesot varējusi iesniegt pierādījumus, ka šīs vēstules vienmēr bija nosūtītas un saņemtas, neļauj secināt, ka nenotika īstenošana. Komisija šajā ziņā arī uzskata, ka informācija par cenu paaugstināšanu varēja tikt paziņota ar citiem līdzekļiem starp tehnisko sanāksmju dalībniekiem.”

244

Saskaņā ar judikatūru ir svarīgi pārbaudīt, vai, pamatojoties uz prasītājas norādītajiem apstākļiem, var pierādīt, ka laikā, kad prasītāja bija prettiesisko darbību dalībniece, tā faktiski izvairījās no to piemērošanas, tirgū rīkojoties konkurējoši (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T-224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Recueil, II-2597. lpp., 268. punkts, un iepriekš 50. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bolloré u.c./Komisija, 625. punkts).

245

Tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai – tas, ka uzņēmums, kura sadarbība ar saviem konkurentiem jautājumos par noteiktām cenām ir pierādīta, nerīkojas tirgū tādā veidā, kā tas ir vienojies ar saviem konkurentiem, nav obligāti jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis, nosakot uzliekamā naudas soda apmēru. Proti, uzņēmums, kurš, lai gan ir sadarbība ar saviem konkurentiem, tirgū īsteno vairāk vai mazāk neatkarīgu politiku, vienkārši var mēģināt izmantot aizliegto vienošanos savā labā (iepriekš 144. punktā minētais spriedums lietā Cascades/Komisija, 230. punkts, un iepriekš 165. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 269. punkts).

246

Šajā ziņā ir jāpārbauda, vai no prasītājas norādītajiem apstākļiem izriet, ka laika posmā, kurā prasītāja bija aizliegtas vienošanās dalībniece, tā faktiski atturējās no tās piemērošanas, rīkojoties tirgū, ievērojot konkurenci, vai vismaz tas, ka tā skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus, kas attiecās uz aizliegtas vienošanās īstenošanu, tādā mērā, ka izjauca tās darbību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T-26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II-713. lpp., 113. punkts).

247

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka tā nekad nav piemērojusi cenu paaugstināšanas, par kurām bija vienojušies citi dalībnieki tehniskajās sanāksmēs. Šajā ziņā tā norāda uz argumentiem, kas iesniegti otrā pamata ietvaros. Tās iesniegtā tabula saistībā ar parafīna “133” cenas izmaiņām atklāj cenu svārstības virknes paaugstināšanu, kuras minētas apstrīdētajā lēmumā, vietā. Tāpat tā norāda uz šiem argumentiem saistībā ar tās cenām par kotācijām, kuras ietvertas biļetenā ISIS-LOR saistībā ar pārdošanu SIMP un SER.

248

Vispirms ir jāatgādina, ka līdzīgi argumenti tika izvērtēti iepriekš 140. un turpmākajos punktos.

249

Iepriekš minētā tabula attiecas vienīgi uz parafīna “133” pārdošanu SIMP, saistībā ar kuru prasītājas praktizētā cena bija acīmredzami drīzāk stabila un kura sakarā ar savu pirktspēju bija tādā stāvoklī, lai iestātos pret jebkuru mēģinājumu paaugstināt Eni cenas. Minētajā tabulā nav nekādu norāžu saistībā ar Eni cenu izmaiņām attiecībā pret tās gala klientiem, kuri ir vairāk pakļauti cenu manipulācijām, kuras izriet no aizliegtās vienošanās. Ir jāpiebilst, ka parafīns “133” ir tikai viens no prasītājas saražotajiem parafīna vaska veidiem. Tādēļ tās paziņotā informācija ir ļoti selektīva un nekādā gadījumā nevar tikt ekstrapolēta uz visu tās saražota parafīna vaska gammu, kuru tā pārdod visiem pircējiem.

250

Turpinājumā prasītāja nevar pamatoti iebilst Komisijai, ka nepastāv korelācija starp informāciju, kas pieejama par tehniskajām sanāksmēm, un prasības pieteikumā ietverto tabulu. Pirmkārt, no vairākiem iepriekš minētajiem paziņojumiem izriet, ka cenu paaugstināšanas, par kurām notika vienošanās, nevarēja tikt vispārēji pilnībā piemērotas klientiem. Shell paziņojusi, ka aptuveni divas trešdaļas norunāto paaugstināšanu varēja tikt īstenotas. Otrkārt, ir vairākas norādes lietas materiālos, ka dalībnieki bieži vien it nemaz nevarēja īstenot norunāto paaugstināšanu. Turklāt dalībnieki bieži vien koncentrēja savas pūles uz cenu saglabāšanu vai cenu erozijas apturēšanu, nevis uz koordinētu paaugstināšanu.

251

Ir jāpiebilst, ka saskaņā ar iepriekš 42. punktā minēto judikatūru pierādījumi saistībā ar aizliegtās vienošanās darbībām parasti ir fragmentāri un izkaisīti, gluži kā šajā lietā, kurā Komisijai ir izdevies rekonstruēt vienīgi nelielu daļu no tehniskajām sanāksmēm. Jau šī iemesla dēļ Komisija reti var izvērtēt atbilstību starp prettiesisku diskusiju par cenām rezultātu un aizliegtās vienošanās dalībnieku praktizētajām individuālajām cenām. Tādēļ nav pamatoti atzīt kā atbildību mīkstinošu apstākli norunu par cenām nepiemērošanu, vienīgi pamatojoties uz to, ka noteiktu produktu cenu izmaiņas, kuras tika piemērotas noteiktiem klientiem, nevar tikt tieši sasaistītas ar Komisijas rīcībā esošo fragmentāro un izkaisīto informāciju.

252

Visbeidzot katrā ziņā ar to, ka parafīna “133” cena, kurš pārdots SIMP, ir paaugstinājusies vienīgi no EUR 542 2002. gada 1. janvārī līdz EUR 588 2005. gada 1. aprīlī, t.i., par 8,48 %, nevar pierādīt, ka Eni nav izpildījusi norunas saistībā ar aizliegtās vienošanās īstenošanu tādā mērā, ka tika traucēta tās funkcionēšana.

253

Tādēļ ar prasītājas argumentiem saistībā ar attiecīgo tabulu par cenu izmaiņām nevar pierādīt to, ka tā faktiski īstenoja pārkāpjošās darbības.

254

Otrkārt, prasītāja norāda, ka tā nav piedalījusies apmaiņā ar klientiem paredzētajām vēstulēm par cenām, kuras savstarpēji viens otram paziņoja noteikti citi aizliegtās vienošanās dalībnieki.

255

Šajā ziņā ir pietiekami atgādināt iepriekš 211. punktā pausto konstatāciju, saskaņā ar kuru būtiska daļa aizliegtās vienošanās dalībnieku, proti, trīs vai četri no deviņiem, tostarp prasītāja, nenosūtīja klientiem vēstules par cenām, jo šie dalībnieki paziņoja cenas mutiski.

256

Turklāt aizliegtās vienošanās īstenošana galvenokārt ietvēra to, ka sarunās par cenām ar klientiem tika ņemta vērā informācija, kas iegūta tehniskajās sanāksmēs. Tādēļ ar to, ka Eni nepiedalījās apmaiņā ar vēstulēm par cenām, kura drīzāk bija norunu par cenām īstenošanas kontroles mehānisms, nevar pierādīt, ka tā nav īstenojusi pārkāpjošās darbības.

257

No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas iebildums par to, ka tā neesot īstenojusi pārkāpumu, neatbilst faktiem.

258

Līdz ar to Komisija šajā ziņā nav pārkāpusi ne EKL 81. pantu, ne Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, ne 2006. gada pamatnostādnes, ne vienlīdzīgas attieksmes principu.

259

Saistībā ar apgalvoto pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 695. apsvērumā izklāstītajos apsvērumos tiek pievienota izvērtēšana, kuru Komisija īstenojusi apstrīdētajā lēmumā saistībā ar tehnisko sanāksmju saturu un pierādījumiem par Eni piedalīšanos tajā. Šis vērtējums un tajā ietvertās konstatācijas turklāt ir jāapskata, ņemot vērā visus dokumentus un paziņojumus, pie kuriem tika sniegta piekļuve prasītājai un kuri ietilpst apstrīdētā lēmuma kontekstā.

260

Taču šajā lietā pamatojums ļauj gan prasītājai, gan Vispārējai tiesai saprast, kādēļ Komisija nav atzinusi tās apgalvoto pārkāpuma neīstenošanu.

261

No tā izriet, ka neviens no abiem kumulatīvajiem nosacījumiem, kas paredzēts 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta trešā ievilkumā paredzētā atbildību mīkstinošā apstākļa piemērošanai, nav izpildīts šajā lietā. Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka Eni piedalīšanās pārkāpumā nebija neliela un ka tā faktiski neatturējās no norunu piemērošanas, kas vērstas pret konkurenci, īstenojot konkurējošu rīcību tirgū.

262

Turklāt ir jāuzsver, ka Vispārējā tiesa ir detalizēti izvērtējusi dokumentāciju, uz kuru Komisija ir pamatojusies apstrīdētajā lēmumā. Tā secina, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ka nav attaisnojams nekāds naudas soda summas samazinājums sakarā ar apgalvoto nelielo piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā, apgalvoto marginālo vai pasīvo lomu tajā, apgalvoto pret konkurenci vērsto norunu nepiemērošanu vai to, ka prasītāja neesot īstenojusi aizliegto vienošanos.

263

Ievērojot iepriekš minēto, piektais pamats ir jānoraida.

264

Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini atteikusies tai piemērot atbildību mīkstinošu apstākli saistībā ar neuzmanību. Šādi rīkojoties, Komisija esot pārkāpusi EKL 81. pantu, Regulas Nr. 1/2003 23. pantu un 2006. gada pamatnostādnes. Tā lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija ir atteikusies tai piemērot šo apstākli un līdz ar to pārrēķināt naudas soda summu.

265

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 29. punkta otro ievilkumu saistībā ar atbildību mīkstinošajiem apstākļiem naudas soda pamatsumma var tikt samazināta, ja attiecīgais uzņēmums sniedz pierādījumus par to, ka pārkāpums ir izdarīts aiz neuzmanības.

266

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 708. apsvērumā teikto:

“Eni arī apgalvo, ka tai nebija nodoma izdarīt pārkāpumu, jo tās pārstāvis piedalījās [..] sanāksmēs bez jebkāda nodoma pārkāpt konkurences noteikumus [..] Uzklausīšanas laikā Eni paziņoja, ka tās pārstāvis paredzēja piedalīties leģitīmās EWF sanāksmēs, lai gan viņš faktiski piedalījās tehniskajās sanāksmēs. Komisija norāda, ka Eni apgalvojumi nav pamatoti ne ar kādiem pierādījumiem. Komisija uzskata, ka ir maz ticams, ka Eni pārstāvji būtu piedalījušies sanāksmēs bez nodoma. Saistībā ar [MO.] pārliecību, ka viņš piedalījās EWF sanāksmēs, Komisija nevar saprast, kā bija iespējams šāds pārpratums, zinot, ka ne ielūgumā, ne sanāksmju organizēšanā nebija ne vismazākās saiknes ar EWF.”

267

Prasītāja norāda, ka tā ir iesniegusi pierādījumus par savu neuzmanību. Šajā ziņā tā norāda uz MO. piezīmi D., tā priekšniekam, saskaņā ar kuru viņš piedalījās ”sanāksmē starp galvenajiem parafīna un ogļu putekļu vaska ražotājiem, kuru organizēja EWF ietvaros, kurai [Eni] nesen bija pievienojusies. No tā izriet, ka MO. bija pārliecināts, ka piedalās likumīgās sanāksmēs, kas organizētas EWF ietvaros.

268

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Eni neuzmanība šajā lietā nevar tikt pierādīta, jo tehnisko sanāksmju pret konkurenci vērstais saturs bija skaidrs un acīmredzams, un ka tomēr MO. piedalījās vismaz desmit no trīspadsmit tehniskajām sanāksmēm, kas notika laikā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim.

269

Ņemot vērā tehnisko sanāksmju acīmredzami pret konkurenci vērsto saturu, tam, ka atbilstoši informācijai, ko MO. sniedza D. un saskaņā ar kuru runa bija par sanāksmēs, kas organizētas EWF paspārnē, nav nozīmes.

270

Turklāt jautājumam, vai D. bija pareizs priekšstats par diskusijām, kas notika tehniskajās sanāksmēs, arī nav nozīmes. Komisijas pilnvaru piemērot uzņēmumam sankcijas pārkāpuma izdarīšanas gadījumā priekšnoteikums ir tikai personas, kas ir vispārīgi pilnvarota rīkoties uzņēmuma vārdā, pārkāpjoša rīcība (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 97. punkts, un iepriekš 196. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Tokai Carbon u.c./Komisija, 277. punkts). Taču MO. kā produktu vadītājs, kurš strādāja vispirms AgipPetroli, pēc tam Eni, ir uzskatāms par personu, kas kopumā ir pilnvarota rīkoties Eni vārdā.

271

Saistībā ar prasītājas argumentiem par Eni intereses neesamību piedalīties aizliegtās vienošanās darbībā ir jānorāda uz analīzi, kas izklāstīta iepriekš 108.–121. punktā.

272

Līdz ar to sestais pamats ir jānoraida.

273

Prasītāja norāda, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. pantu, Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, 2006. gada pamatnostādnes, tiesiskās noteiktības un vienlīdzīgas attieksmes principu un ir nepareizi izmantojusi savas pilnvaras, paaugstinot naudas soda pamatsummu par 60 % sakarā ar atbildību pastiprinošo apstākli recidīva dēļ. Līdz ar to tā lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl Komisija ir paaugstinājusi naudas soda summas par 60 % recidīva dēļ. Pakārtoti tā Vispārējai tiesai lūdz samazināt Komisijas piemēroto paaugstināšanas likmi.

274

Atbilstoši 2006. gada pamatnostādņu 28. punktam naudas soda summa var tikt paaugstināta, ja Komisija konstatē atbildību pastiprinošu apstākļu pastāvēšanu. Viens no atbildību pastiprinošiem apstākļiem ir recidīvs, kas tajā pašā punktā ir definēts kā tā paša vai līdzīga pārkāpuma turpināšana vai atkārtošana pēc tam, kad Komisija vai valsts konkurences iestāde ir konstatējusi, ka šis uzņēmums ir pārkāpis EKL 81. vai 82. pantu. Šādā gadījumā naudas soda summa tiks paaugstināta par līdz pat 100 % par konstatēto pārkāpumu.

275

Recidīva jēdziens tāds, kāds tas ir iekļauts vairāku valstu tiesību sistēmās, paredz, ka persona ir izdarījusi jaunu pārkāpumu pēc tam, kad ir tikusi sodīta par līdzīgiem pārkāpumiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T-141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II-347. lpp., 617. punkts, un 2003. gada 30. septembra spriedums lietā T-203/01 Michelin/Komisija, Recueil, II-4071. lpp., 284. punkts).

276

Iespējamais recidīvs ir viens no apstākļiem, kas ir jāņem vērā, analizējot attiecīgā pārkāpuma smagumu (iepriekš 42. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 91. punkts, un iepriekš 160. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 26. punkts).

277

Šajā lietā atbilstoši apstrīdētā lēmuma 673. apsvērumam pirms tās piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā sākšanas Eni vai tās meitasuzņēmumi bija adresāti agrākajiem Komisijas lēmumiem saistībā ar aizliegto vienošanos darbībām. Runa ir par Komisijas 1986. gada 23. aprīļa Lēmumu 86/398/EEK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/31.149 - Polipropilēns) (OV L 230, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Polipropilēna lēmums”) un Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmumu 94/599/EK par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (IV/31 865 - PVC) (OV L 239, 14. lpp.; turpmāk tekstā – “PVC II lēmums”).

278

Prasītāja norāda, ka tā nekad nav bijusi adresāte lēmumam saistībā ar pārkāpumu. Procedūras, kurā tika pieņemts Polipropilēna lēmums un PVC II lēmums, tika īstenotas attiecīgi pret sabiedrībām Anic SpA un EniChem SpA. Šajos lēmumos nav nekādas norādes uz Eni. Tā neesot saņēmusi informācijas pieprasījumus, nekādā veidā neesot piedalījusies attiecīgajās procedūrās un tai neesot bijis iespējas īstenot savas tiesības uz aizstāvību.

279

Apstrīdētajā lēmumā Komisija tādējādi esot faktiski attiecinājusi uz Eni atbildību par citu juridisko vienību rīcību un to izdarījusi ar atpakaļejošu spēku pēc 25 gadiem. Ar šādu pieeju tiekot pārkāpts personiskās atbildības princips, tiesiskās noteiktības princips, kā arī Eni tiesības uz aizstāvību, jo tā Polipropilēna lēmuma un PVC II lēmuma pieņemšanas laikā nevarēja apstrīdēt atbildību, pie kuras Komisija to vēlāk sauks apstrīdētajā lēmumā.

280

Komisija uzskata, ka prasītājas apgalvojums neatbilst judikatūrai saistībā ar prezumpciju par mātesuzņēmuma faktiskas noteicošas ietekmes īstenošanu pār tā pilnībā vai gandrīz pilnībā piederoša meitasuzņēmuma komerciālo rīcību. Šādā gadījumā Komisijai neesot nepieciešams iesniegt nekādus papildu pierādījumus, ja attiecīgās sabiedrības pašas neiesniedz pierādījumus, lai atspēkotu attiecīgo prezumpciju, kā tas esot bijis šajā lietā.

281

No lietas dalībnieku argumentācijas izriet, ka galvenais jautājums, kas iesniegts Vispārējās tiesas izvērtēšanai šī pamata ietvaros, ir par prezumpciju par ekonomisko vienību starp mātesuzņēmumu un tam pilnībā piederošajiem meitasuzņēmumiem specifiskajā recidīva kontekstā, ja meitasuzņēmumi ir izdarījuši pārkāpumus, par kuriem Komisija ir noteikusi sodu saistībā ar agrākajiem lēmumiem, kuros tomēr mātesuzņēmums netika saukts pie atbildības par meitasuzņēmumu rīcību.

282

Jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību, un uzņēmuma jēdziens ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida (skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I-8237. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

283

Uzņēmuma pret konkurenci vērstā rīcība tādējādi var tikt attiecināta uz citu uzņēmumu, ja šis pirmais uzņēmums nav neatkarīgi noteicis savu rīcību tirgū, it īpaši ņemot vērā šos uzņēmumus saistošās ekonomiskās un juridiskās saiknes (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 117. punkts, un iepriekš 282. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 58. punkts).

284

Konkrētajā gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder viss tā Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu izdarījušā meitasuzņēmuma kapitāls, pirmkārt, šis mātesuzņēmums var īstenot izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētais mātesuzņēmums faktiski īsteno izšķirošu ietekmi pār sava meitasuzņēmuma rīcību. Šādos apstākļos pietiek, ja Komisija pierāda, ka viss meitasuzņēmuma kapitāls pieder tā mātesuzņēmumam, lai prezumētu, ka šis pēdējais īsteno izšķirošu ietekmi uz šī meitasuzņēmuma komerciālo politiku. Līdz ar to Komisija varēs uzskatīt mātesuzņēmumu par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šis mātesuzņēmums, kuram ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojas autonomi (skat. iepriekš 282. punktā minēto spriedumu lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 60. un 61. punkts un tajos minētā judikatūra).

285

Saskaņā ar judikatūru, lai atspēkotu izklāstīto prezumpciju, ir jāiesniedz jebkādi pierādījumi saistībā ar organizatoriskām, ekonomiskām un juridiskām saiknēm starp meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu, kurus uzskata par tādiem, kas liecina, ka tie neveidoja vienu ekonomisku vienību. Vispārējai tiesai savā vērtējumā ir jāņem vērā visi pierādījumi, kuru raksturs un nozīmīgums var atšķirties atkarībā no katras attiecīgās lietas īpašajām iezīmēm (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. decembra spriedums lietā T-112/05 Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, II-5049. lpp., 65. punkts; un 2011. gada 13. jūlija spriedums lietā T-39/07 Eni/Komisija, Krājums, II-4457. lpp., 95. punkts).

286

Šajā lietā prasītāja apgalvo, ka fiktīvas atbildības attiecināšana a posteriori recidīva dēļ, pamatojoties uz prezumpciju par ekonomisku vienību starp meitasuzņēmumu un mātesuzņēmumu sakarā ar kapitāla saiknēm, padarot šo prezumpciju par neatspēkojamu, jo tā nevarēja īstenot savas tiesības uz aizstāvību procedūrās, kurās tika pieņemts Polipropilēna lēmums un PVC II lēmums.

287

Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 674.–676. apsvērumā vienīgi norāda, ka Polipropilēna lēmums tika tostarp adresēts Anic, taču PVC II lēmums tika tostarp adresēts EniChem. Komisija uzskata, ka šie adresāti attiecīgo pārkāpumu datumos ietilpa “grupās, kas pēc tam attīstījās, lai mūsdienās kļūtu par Eni grupu”, līdz ar to Eni jau bija iepriekšējo lēmumu adresāte, ar kuriem tika konstatēts EKL 81. panta pārkāpums.

288

Turpinājumā, pamatojoties uz iepriekš 275. punktā minēto spriedumu lietā Michelin/Komisija (290. punkts), Komisija uzskatīja apstrīdētā lēmuma preambulas 678. apsvērumā šādi:

“[..] [Polipropilēna un PVC II] lēmumi tika pieņemti attiecībā uz vienībām, kas ietilpa uzņēmumā pārkāpuma izdarīšanas laikā. [..]. Recidīvs var arī tikt konstatēts attiecībā pret grupas meitasuzņēmumu saistībā ar pārkāpumu, kuru pagātnē izdarījis šīs pašas grupas cits meitasuzņēmums, pat ja mātesuzņēmums nebija iepriekšējā aizliedzošā lēmuma adresāts [..]. Katrā ziņā iekšējās reorganizācijas nevar ietekmēt vērtējumu par šī atbildību pastiprinošā apstākļa pastāvēšanu. Komisija arī norāda, ka tai nav pienākuma adresēt lēmumu jumta sabiedrībai, taču tā var brīvi noteikt lēmuma adresātu.”

289

Pirmkārt, ir jānorāda, ka lietā, kurā tika pasludināts iepriekš 275. punktā minētais spriedums Michelin/Komisija, atšķirībā no izskatāmās lietas, prasītāja neapstrīdēja divu meitasuzņēmumu un mātesuzņēmuma ietilpšanu vienā un tajā pašā uzņēmumā un nav arī izvirzījusi mātesuzņēmuma tiesību uz aizstāvību pārkāpumu saistībā ar to, ka tiek ar atpakaļejošu spēku attiecināta atbildība par pārkāpumu, kuru izdarījis cits meitasuzņēmums, uz kuru attiecas iepriekšējais lēmums. Šī iemesla dēļ minētajā spriedumā Vispārējā tiesa varēja noraidīt prasību, nespriežot par apstākļu, ar kuriem tiek atspēkota prezumpcija par atbildību, ņemšanu vērā, ne par tiesību uz aizstāvību izmantošanu šajā ziņā. Taču, tā kā šajā lietā Eni izvirza šajā ziņā spēcīgus argumentus, Vispārējā tiesa nevar automātiski transponēt šajā lietā risinājumu, kas panākts iepriekš 275. punktā minētajā spriedumā lietā Michelin/Komisija.

290

Otrkārt, ir jānorāda uz Savienības tiesas judikatūras attīstību pēc iepriekš 275. punktā minētā spriedumu lietā Michelin/Komisija saistībā ar prezumpciju par mātesuzņēmuma noteicošo ietekmi pār meitasuzņēmumu, kura pamatota vienīgi ar to, ka mātesuzņēmumam pilnībā vai gandrīz pilnībā pieder meitasuzņēmuma kapitāldaļas.

291

Konkrētāk, savā 2011. gada 20. janvāra spriedumā lietā C-90/09 P General Química u.c./Komisija (Krājums, I-1. lpp., 104.–109. punkts) un 2011. gada 29. septembra spriedumā lietā C-521/09 P Elf Aquitaine/Komisija (Krājums, I-8947. lpp., 153., 167. un 168. punkts) Tiesa uzsvēra, ka ir būtiski izvērtēt sodīto uzņēmumu argumentus saistībā ar prezumpcijas par mātesuzņēmuma faktiskās noteicošās ietekmes pār meitasuzņēmumu īstenošanu atspēkošanu.

292

Treškārt, ir jāatgādina, ka šajā lietā, tā kā Eni nebija ne Polipropilēna lēmuma, ne PVC II lēmuma adresāte, tai nebija iespējas administratīvajās procedūrās, kurās tika pieņemti šie lēmumi, iesniegt pierādījumus, kas atspēkotu prezumpciju par mātesuzņēmuma faktiskās noteicošās ietekmes pār meitasuzņēmumu īstenošanu, pamatojoties uz kuru vairāk nekā četrpadsmit gadus vēlāk Komisija apstrīdētajā lēmumā saistībā ar to ir konstatējusi recidīvu.

293

Protams, paziņojumā par iebildumiem, kas nosūtīts procedūras ietvaros, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, atbildību pastiprinošu apstākļu kontekstā Komisija ir norādījusi, ka “pirms pārkāpuma vai tā laikā vismaz Eni, Shell un Total jau bija bijušas vai bija [tās] iepriekšējo lēmumu saistībā ar aizliegto vienošanos darbībām adresātes”, un ir precizējusi, ka runa bija par Polipropilēna lēmumu un PVC II lēmumu.

294

Tomēr šī norāde paziņojumā par iebildumiem nevar atbilst prasībām, kas izriet no tiesību uz aizstāvību ievērošanas, kurās ietilpst iespēja faktiski iesniegt pierādījumus attiecīgās prezumpcijas atspēkošanai.

295

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, no vienas puses, tiesību uz aizstāvību ievērošanas princips nepieļauj, ka lēmums, ar kuru Komisija piemēro uzņēmumam naudas sodu konkurences jomā, varētu tikt uzskatīts par likumīgu, ja pirms tam uzņēmumam nav paziņoti pret to vērstie iebildumi, un, no otras puses, paziņojumā par iebildumiem, ņemot vērā tā nozīmi, ir nepārprotami jāprecizē juridiskā persona, kurai tiks piemēroti naudas sodi, un tam ir jābūt adresētam šai personai (Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C-322/07 P, C-327/07 P un C-338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I-7191. lpp., 37. un 38. punkts; un iepriekš 282. punktā minētais spriedums lietā Akzo Nobel u.c./Komisija, 57. punkts).

296

Līdz ar to nevar tikt atzīts, ka Komisija var atbildību pastiprinoša apstākļa recidīva dēļ noteikšanas ietvaros uzskatīt, ka sabiedrība ir jāsauc pie atbildības par agrāku pārkāpumu, par kuru tā nav sodīta ar Komisijas lēmumu un saistībā ar kura konstatēšanu tā nav bijusi paziņojuma par iebildumu adresāte. Šāda sabiedrība nebija spējīga procedūrā, kurā tika pieņemts agrāko pārkāpumu konstatējošs lēmums, iesniegt savus argumentus, lai saistībā ar sevi apstrīdētu iespējamo ekonomiskās vienības pastāvēšanu ar citām sabiedrībām, uz kurām attiecas agrākais lēmums (Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑144/07, no T-147/07 līdz T-150/07 un T-154/07 ThyssenKrupp Liften Ascenseurs u.c./Komisija, Krājums, II-5129. lpp., 319. punkts).

297

Šāds secinājums vēl jo vairāk ir jāizdara tāpēc, ka, lai gan saskaņā ar samērīguma principu laiks, kāds pagājis no iepriekšējās konkurences tiesību neievērošanas līdz attiecīgajam pārkāpumam, ir jāņem vērā, izvērtējot uzņēmuma tendenci neievērot šos noteikumus, Tiesa jau ir uzsvērusi, ka Komisijai nevar būt saistošs iespējamais noilguma termiņš konstatējuma par recidīvu izdarīšanai (iepriekš 160. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 38. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā T-410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II-881. lpp., 462. punkts) un ka tāpēc šādu konstatējumu var izdarīt daudzus gadus pēc pārkāpuma konstatējuma brīdī, kad attiecīgajam uzņēmumam katrā ziņā nav iespējas apstrīdēt šādas ekonomiskas vienības esamību, it īpaši, ja tiek piemērota šī sprieduma 284. punktā atgādinātā prezumpcija (iepriekš 296. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās ThyssenKrupp Liften Ascenseurs u.c./Komisija, 320. punkts).

298

Visbeidzot ir jāatzīst, ka gadījumā, kad mātesuzņēmumam pieder gandrīz visas meitasuzņēmuma kapitāldaļas, šis mātesuzņēmums ir arī adresāts meitasuzņēmumam adresētajam brīdinājumam, kurš izriet no Komisijas agrākā lēmuma, ar kuru tas sodīts par konkurences tiesību pārkāpumu. Proti, lai gan, protams, ir atļauts pamatoti uzskatīt, ka mātesuzņēmums faktiski zina par iepriekšējo lēmumu, ko Komisija adresējusi tā meitasuzņēmumam, kurā šim mātesuzņēmumam pieder gandrīz viss kapitāls, šāda zināšana nevar labot to, ka iepriekšējā lēmumā nav konstatēta ekonomiska vienība starp šo mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu, lai sauktu minēto mātesuzņēmumu pie atbildības par agrāko pārkāpumu un palielinātu tam piemērojamo naudas sodu summu recidīva dēļ (iepriekš 296. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās ThyssenKrupp Liften Ascenseurs u.c./Komisija, 322. punkts).

299

Tādēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka, secinot par recidīvu, pamatojoties uz Polipropilēna lēmumu un PVC II lēmumu, kuras adresāte nebija Eni, un ar atpakaļejošu spēku attiecinot uz Eni atbildību par Anic un EniChem izdarītajiem pārkāpumiem, Komisija ir pārkāpusi Eni tiesības uz aizstāvību.

300

Šo secinājumu neatspēko citi Komisijas izvirzītie argumenti.

301

Komisija izvirza Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-53/03 BPB/Komisija (Krājums, II-1333. lpp., 368. un 389. punkts) un 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T-161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II-3555. lpp., 147. punkts). Šajos spriedumos Savienības tiesa esot apstiprinājusi iespēju piemērot atbildību pastiprinošu apstākli recidīva dēļ saistībā ar pārkāpumiem, kurus tieši izdarījuši viena un tā paša mātesuzņēmuma dažādi meitasuzņēmumi.

302

Šajā ziņā ir pietiekami norādīt, ka Komisijas norādītajos spriedumos Vispārējā tiesa nav izvērtējusi no tiesību uz aizstāvību skatpunkta, vai Komisija varēja tiesiski ar atpakaļejošu spēku attiecināt uz mātesuzņēmumu atbildību saistībā ar meitasuzņēmuma izdarīto pārkāpumu, par kuru noteikts sods agrākā lēmumā. Tādēļ šie spriedumi nevar ietekmēt šī pamata analīzi.

303

Tā tas ir tāpat saistībā ar Vispārējās tiesas 2012. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑343/06 Shell Petroleum u.c./Komisija.

304

Lietā, kurā pasludināts iepriekš 303. punktā minētais spriedums lietā Shell Petroleum u.c./Komisija, prasītājas pirmo reizi tiesas sēdē norādīja to, ka Komisija bija pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību, nesniedzot tām iespēju atspēkot prezumpciju par mātesuzņēmumu faktisko noteicošo ietekmi pār to meitasuzņēmumiem, kuri sodīti par diviem agrākiem pārkāpumiem, kas ņemti vērā, lai konstatētu recidīvu.

305

Tomēr Vispārējā tiesa neizvērtēja šo iebildumu pēc būtības, bet to noraidīja kā nepieņemamu tā novēlotās iesniegšanas dēļ, pamatojoties uz Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 48. panta 2. punktu.

306

Tādēļ iepriekš 303. punktā minētais spriedums lietā Shell Petroleum u.c./Komisija turklāt neiestājas arī pret risinājumu, kas izklāstīts iepriekš 299. punktā.

307

No iepriekš minētā izriet, ka ceturtais pamats ir jāakceptē un ka ir jāgroza apstrīdētais lēmums, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt citus prasītājas iebildumus, kas norādīti šī pamata ietvaros.

308

Secinājumi, kas no ir izdarāmi par iepriekš 299. punktā konstatēto prettiesiskumu, tiks iztirzāti tālāk 309. un nākamajos punktos.

309

Atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 662. apsvērumam naudas soda pamatsumma, kas uzliekama Eni, tika noteikta EUR 13 000 000 apmērā.

310

Atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 680. apsvērumam Komisija ir paaugstinājusi naudas soda pamatsummu par 60 % recidīva dēļ, tādējādi pamatsummai sasniedzot EUR 20 800 000.

311

Turpinājumā apstrīdētā lēmuma preambulas 713. apsvērumā Komisija precizēja, ka prevencijas nolūkos, ņemot vērā Eni lielumu, saskaņā ar 2006. gada pamatnostādņu 30. punktu naudas soda pamatsumma ir vēl jāpalielina, piemērojot koeficientu 1,4. Tādējādi Komisija ir aprēķinājusi pielāgoto pamatsummu, kas ekvivalenta EUR 29 120 000. Šī summa atbilst naudas sodam, kas Eni uzlikts apstrīdētajā lēmumā.

312

Ņemot vērā secinājumu, ko Vispārējā tiesa izdarīja pēc ceturtā pamata izvērtēšanas (skat. iepriekš 307. un 308. punktu), ir jāpārrēķina naudas soda summa, ņemot vērā pamatsummu EUR 13 000 000 apmērā, bet bez 60 % paaugstināšanas recidīva dēļ.

313

Tā kā citi naudas soda summas aprēķināšanas elementi paliek nemainīgi, Eni uzliekamās naudas soda summa ir jānosaka EUR 18 200 000 apmērā.

314

Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, uzskata, ka šādi noteiktā naudas soda summa ir atbilstoša, ņemot vērā prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

315

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

316

Šajā lietā pamati, ar kuriem tika apstrīdēta Eni piedalīšanās aizliegtās vienošanās darbībā, tika noraidīti. Vienīgi vienu no sešiem prasītājas izvirzītajiem pamatiem akceptēja Vispārējā tiesa, līdz ar to tai uzliktā naudas soda summa tika samazināta par 37,5 %. Tādēļ būtu taisnīgi izvērtēti lietas apstākļi, ja nolemtu, ka prasītāja sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina pusi Komisijas tiesāšanās izdevumu. Komisija sedz pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina pusi no prasītājas tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

Tiesvedības rašanās fakti

1. Administratīvā procedūra un apstrīdētā lēmuma pieņemšana

2. Par Eni grupu

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1. Par pirmo un otro pamatu saistībā ar prasītājas piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā un ar kuru tiek apgalvots EKL 81. panta pārkāpums

Par nolīguma un saskaņotu darbību jēdzieniem

Par pierādījumu izvērtēšanas principiem

Par pārkāpuma galvenās daļas aprakstu apstrīdētajā lēmumā

Par Eni piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā, jo tā piedalījās 1997. gada 30. un 31. oktobra sanāksmē

Pierādījumu izvērtēšana

Par Eni piedalīšanos 1997. gada 30. un 31. oktobra tehniskajā sanāksmē un jautājumu par tās distancēšanos

Secinājums par prasītājas piedalīšanos aizliegtās vienošanās darbībā 1997. gada 30. un 31. oktobrī

Par Eni piedalīšanos pārkāpumā no 2002. gada 21. februāra līdz 2005. gada 28. aprīlim

Par to, ka Eni nav piedalījusies nolīgumā vai saskaņotās darbībās ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas

– Pierādījumu izvērtēšana

– Par Eni piedalīšanos pret konkurenci vērstajās sanāksmēs un distancēšanās neesamību

– Par to, ka prasītājai neesot bijis intereses piedalīties nolīgumos vai saskaņotajās darbības ar mērķi noteikt parafīna vaska cenas

– Par prasītājas sniegto alternatīvo izskaidrojumu

– Par to, ka neesot notikusi gribu sakrišana

– Par to, ka neesot notikusi piedalīšanās saskaņotajās darbībās

Par to, ka Eni nebija piedalījusies nolīgumā vai saskaņotās darbībās ar mērķi apmainīties ar informāciju

2. Par pamatiem par prasītājai uzliktā naudas soda summas aprēķināšanu

Par trešo pamatu par to, ka ir kļūdaini noteikts 17 % koeficients saistībā ar pārkāpuma smagumu un kļūdaini noteikta papildu summa, kas saukta par “ienākšanas maksu”

Par piekto pamatu par to, ka kļūdaini netika ņemta vērā Eni marginālā loma aizliegtās vienošanās darbībā un netika piemēroti nolīgumi par cenām kā atbildību mīkstinošs apstāklis

Par Eni pasīvo vai marginālo lomu aizliegtās vienošanās ietvaros

– Par apstrīdētā lēmuma pamatotību

– Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

Par to, ka Eni nepiemēroja nolīgumu par cenu noteikšanu

– Par apstrīdētā lēmuma pamatotību

– Par apstrīdētā lēmuma pamatojumu

Par sesto pamatu par to, ka ir kļūdaini neņemta vērā Eni neuzmanība kā atbildību mīkstinošs apstāklis

Par ceturto pamatu par to, ka tika kļūdaini noteikts atbildību pastiprinošs apstāklis saistībā ar recidīvu

Par neierobežotās kompetences īstenošanu un naudas soda galīgās summas noteikšanu

Par tiesāšanās izdevumiem