PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2007. gada 11. jūlijā
Lieta T‑93/03
Spyros Konidaris
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Ierēdņi – Pieņemšana darbā – A2 pakāpes direktora amats – Kandidatūras noraidīšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Pienākums norādīt pamatojumu – Kandidātu salīdzinošās vērtēšanas likumība – Iecelto kandidātu kvalifikāciju novērtēšana
Priekšmets Prasība atcelt Komisijas lēmumu par prasītāja kandidatūras Informācijas sabiedrības ģenerāldirektorāta direktora amatam noraidīšanu
Nolēmums Prasību noraidīt. Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus.
Kopsavilkums
1. Ierēdņi – Nelabvēlīgs lēmums – Kandidatūras noraidīšana – Pienākums norādīt pamatojumu ne vēlāk kā sūdzības noraidīšanas posmā
(Civildienesta noteikumu 25. panta otrā daļa un 90. panta 2. punkts)
2. Ierēdņi – Paziņojums par vakanci – Minimālo kvalifikāciju, kas nepieciešamas direktora amatam, noteikšana
(Civildienesta noteikumu 29. pants)
3. Ierēdņi – Amata vakance – Amatu aizpildīšana, izmantojot paaugstināšanu – Salīdzinošs kandidātu nopelnu izvērtējums
(Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkts un 45. pants)
4. Ierēdņi – Amata vakance – Salīdzinošs kandidātu nopelnu izvērtējums
(Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punkts un 29. pants)
5. Ierēdņi – Amata vakance – Salīdzinošs kandidātu nopelnu izvērtējums
(Civildienesta noteikumu 4. un 29. pants)
1. Lai gan iecēlējinstitūcijai nav jāpamato lēmumi par paaugstināšanu amatā attiecībā uz amatā nepaaugstinātiem kandidātiem, tai tomēr ir jāpamato lēmums, ar kuru tiek noraidīta sūdzība, ko saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedzis amatā nepaaugstināts kandidāts, un pamatojums, kas norādīts šajā lēmumā, ir uzskatāms par pamatojumu lēmumam, par kuru iesniegta sūdzība. Šajā sakarā pietiek ar to, ka lēmuma, ar kuru ir noraidīta ierēdņa kandidatūra uz amatu, kuru viņš ieņemtu, ja tiktu paaugstināts amatā, pamatojums attiecas uz tiesisku nosacījumu kopumu, kuri saskaņā ar Civildienesta noteikumiem ir jāievēro, lai procedūra būtu tiesiska.
Kaut arī iecēlējinstitūcija nevar pēc prasības celšanas tiesā novērst pamatojuma pilnīgu neesamību lēmumam, ar kuru ir noraidīta ierēdņa kandidatūra uz amatu, kuru viņš ieņemtu, ja tiktu paaugstināts amatā, tikai ar nepietiekamu pamatojumu pirmstiesas procesā vien nevar pamatot lēmuma, kas tika pieņemts, kad iestāde tiesvedības laikā bija iesniegusi papildu precizējumus, atcelšanu. Tādējādi sākotnēju pamatojuma nepietiekamību var novērst, sniedzot papildu precizējumus pat tiesvedības laikā, ja ieinteresētās personas rīcībā, pirms tā vēl bija cēlusi savu prasību, jau bija informācija, kas veido pamatojuma sākumu.
(skat. 51., 53., 54. un 58. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1974. gada 30. oktobris, 188/73 Grassi/Padome, Recueil, 1099. lpp., 14. punkts; 1993. gada 9. decembris, C‑115/92 P Parlaments/Volger, Recueil, I‑6549. lpp., 22. punkts; 1998. gada 19. novembris, C‑316/97 P Parlaments/Gaspari, Recueil, I‑7597. lpp., 29. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1992. gada 12. februāris, T‑52/90 Volger/Parlaments, Recueil, II‑121. lpp., 40. punkts, apstiprināts ar Parlaments/Volger, minēts iepriekš, 22.–24. punkts; 1997. gada 18. marts, T‑178/95 un T‑179/95 Picciolo un Caló/Reģionu komiteja, Recueil FP, I‑A‑51. un II‑155. lpp., 34. punkts; 2000. gada 26. janvāris, T‑86/98 Gouloussis/Komisija, Recueil FP, I‑A‑5. un II‑23. lpp., 73.–77. punkts; 2002. gada 20. februāris, T‑117/01 Roman Parra/Komisija, Recueil FP, I‑A‑27. un II‑121. lpp., 26. un 30. punkts; 2002. gada 12. decembris, T‑135/00 Morello/Komisija, Recueil FP, I‑A‑265. un II‑1313. lpp., 34. un 37. punkts; 2005. gada 15. septembris, T‑132/03 Casini/Komisija, Krājums‑CDL, I‑A‑253. un II‑1169. lpp., 36. punkts.
2. Iecēlējinstitūcijai ir plaša rīcības brīvība, nosakot prasmes, kādas nepieciešamas, lai strādātu piešķiramajā amatā, un paziņojums par vakanci var tikt atzīts par prettiesisku tikai acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ, kas pieļauta, definējot minimālos nosacījumus, kuri jāizpilda, lai piešķirtu attiecīgo amatu.
Attiecībā uz direktora amatu iestāde var, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīt, ka pieredzes vai īpašu zināšanu esamībai attiecīgajā vadības jomā var būt mazāk noteicoša nozīme nekā vispārēju vadītāja, analītiķa un spriešanas spēju esamībai, jo pieredzi un tehniskās zināšanas vienmēr var iegūt strādājot pašā vadībā.
(skat. 72. un 74. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 1990. gada 16. oktobris, T‑132/89 Gallone/Padome, Recueil, II‑549. lpp., 27. punkts; 1993. gada 3. marts, T‑58/91 Booss un Fischer/Komisija, Recueil, II‑147. lpp., 69. punkts; 1997. gada 29. maijs, T‑6/96 Contargyris/Padome, Recueil FP, I‑A‑119. un II‑357. lpp., 100. punkts; Morello/Komisija, minēts iepriekš, 69. punkts.
3. Novērtējuma ziņojums ir būtisks novērtējuma elements katru reizi, kad vadība izvērtē ierēdņa karjeru. Paaugstināšanas procedūra nav tiesiska, ja iecēlējinstitūcija nav varējusi veikt kandidātu nopelnu salīdzinošu izvērtējumu sakarā ar to, ka viens vai vairāki novērtējuma ziņojumi vadības dēļ tika sagatavoti ar būtisku novēlošanos. Tomēr šāda prettiesiskuma dēļ var atcelt lēmumu par iecelšanu amatā tikai tad, ja novērtējuma ziņojums var būtiski ietekmēt procedūru.
Šajā sakarā pastāv atšķirības starp Civildienesta noteikumu 29. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto iecelšanas vakantajā amatā procedūru, pārceļot vai paaugstinot amatā, un Civildienesta noteikumu 45. pantā paredzēto paaugstināšanas amatā procedūru. Šī pēdējā procedūra paredz veidot ierēdņa karjeru atkarībā no sasniegumiem un nopelniem, kurus viņš guvis, izpildot savus pienākumus, tas ir, atlīdzināt tiem ierēdņiem, kuri pagātnē ir sevi pierādījuši ar kopumā lielākiem nopelniem, turpretim iecelšanas vakantajā amatā procedūras mērķis ir dienesta interesēs atrast ierēdni, kurš vislabāk varētu veikt piešķiramā amata pienākumus. Tādējādi salīdzinoša nopelnu izvērtējuma ietvaros iecēlējinstitūcijai nav pienākuma pamatot savu vērtējumu ar novērtēšanas ziņojumiem, jo tā var ņemt vērā citus elementus, kas raksturo kandidātu nopelnus, piemēram, informāciju attiecībā uz viņu administratīvo statusu vai personisko stāvokli. Šāda informācija var padarīt relatīvu vērtējumu, kas sniegts uz novērtējuma ziņojumu pamata.
(skat. 88. un 90.–92. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1983. gada 27. janvāris, 263/81 List/Komisija, Recueil, 103. lpp., 25. un 26. punkts; 1987. gada 12. februāris, 233/85 Bonino/Komisija, Recueil, 739. lpp., 5. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 3. marts, T‑25/92 Vela Palacios/EESK, Recueil, II‑201. lpp., 40. un 43. punkts; 1993. gada 25. novembris, T‑89/91, T‑21/92 un T‑89/92 X/Komisija, Recueil, II‑1235. lpp., 49. un 50. punkts; 1998. gada 5. marts, T‑221/96 Manzo‑Tafaro/Komisija, Recueil FP, I‑A‑115. un II‑307. lpp., 18. punkts; 2000. gada 24. februāris, T‑82/98 Jacobs/Komisija, Recueil FP, I‑A‑39. un II‑169. lpp., 36. punkts; 2000. gada 5. oktobris, T‑202/99 Rappe/Komisija, Recueil FP, I‑A‑201. un II‑911. lpp., 40. punkts; Morello/Komisija, minēts iepriekš, 89. punkts.
4. Iecēlējiestādei, definējot salīdzinoša kandidātu izvērtējuma noteikumus tai piešķirtās rīcības brīvības ietvaros, kā arī dažādiem amatā augstākstāvošiem ierēdņiem, ar kuriem konkrētās paaugstināšanas vai pārcelšanas procedūras ietvaros notika konsultācijas, katrā kandidātu vērtēšanas stadijā ir jāizvērtē vai ir nepieciešams iegūt papildu informāciju vai novērtēšanas faktus, apspriežoties ar visiem vai dažiem kandidātiem, lai varētu pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinot lietu. Civildienesta noteikumi neparedz kandidātam tiesības darbā pieņemšanas procedūras laikā apspriesties ar iespējamo augstākstāvošo ierēdni. Līdz ar to iecēlējinstitūcijai ir pienākums organizēt apspriedes ar amata kandidātiem tikai tad un tikai tiktāl, ciktāl šāds pienākums izriet no tiesiskā pamata, kuru tā pati sev ir noteikusi.
Taču rīcības brīvību, kas iestādei ir piešķirta attiecībā uz procedūras vai metodes, kāda izmantojama kandidātu salīdzinošajā novērtēšanā, noteikšanu, ierobežo vajadzība veikt šo novērtēšanu rūpīgi un objektīvi, dienesta interesēs un saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes pret ierēdņiem principu, kāds ir vispārīgi atzīts Civildienesta noteikumu 5. panta 3. punktā. Faktiski salīdzinošs kandidātu nopelnu izvērtējums ir jāveic saskaņā ar vienādiem noteikumiem un pamatojoties uz salīdzinošiem informācijas avotiem un informāciju.
(skat. 107., 108. un 110. punktu)
Atsauces
Tiesa: 1983. gada 21. aprīlis, 282/81 Ragusa/Komisija, Recueil, 1245. lpp., 21. punkts.
Pirmās instances tiesa: 1993. gada 30. novembris, T‑78/92 Perakis/Parlaments, Recueil, II‑1299. lpp., 15. punkts; 1993. gada 30. novembris, T‑76/92 Tsirimokos/Parlaments, Recueil, II‑1281. lpp., 20. punkts; 2003. gada 5. novembris, T‑240/01 Cougnon/Tiesa, Recueil FP, I‑A‑263. un II‑1283. lpp., 67. un 70. punkts.
5. Novērtējot kandidāta atbilstību paziņojumā par vakanci noteiktajām prasībām, iecēlējinstitūcijai, it īpaši ja ieņemamais amats ir A1 vai A2 pakāpes, ir plašas izvērtēšanas pilnvaras, salīdzinot šāda amata kandidātu nopelnus. Tomēr šo plašo izvērtēšanu pilnvaru īstenošana prasa kandidātu lietu rūpīgu pārbaudi un paziņojumā par vakanci izvirzīto prasību apzinīgu ievērošanu, kas nozīmē, ka iecēlējinstitūcijai ir jānoraida visi kandidāti, kas šīm prasībām neatbilst. Paziņojums par vakanci faktiski ir tiesiskais ietvars, kuru iecēlējinstitūcija nosaka pati sev un kurš tai ir precīzi jāievēro.
(skat. 120. un 121. punktu)
Atsauces
Pirmās instances tiesa: 2002. gada 9. jūlijs, T‑158/01 Tilgenkamp/Komisija, Recueil FP, I‑A‑111. un II‑595. lpp., 50. un 51. punkts; 2003. gada 11. novembris, T‑248/02 Faita/EESK, Recueil FP, I‑A‑281. un II‑1365. lpp., 70. punkts.