Lieta T–122/05

Robert Benkö u.c.

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Lēmums 2004/798/EK – Kopienas nozīmes teritoriju saraksts kontinentālajam bioģeogrāfiskajam reģionam – Tieši un individuāli skartas personas – Nepieņemamība

Rīkojuma kopsavilkums

1.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas tās skar tieši un individuāli

(EKL 230. panta ceturtā daļa; Padomes Direktīva 92/43; Komisijas Lēmums 2004/798)

2.      Eiropas Kopienas – Tiesas kontrole pār iestāžu aktu tiesiskumu

(EKL 230. panta ceturtā daļa, 234. un 241. pants)

3.      Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Akti, kas tās skar tieši un individuāli

(EKL 230. panta ceturtā daļa; Padomes Direktīva 92/43; Komisijas Lēmums 2004/798)

1.      Tieša ietekme uz prasītāju, kas EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē ir nosacījums prasības atcelt tiesību aktu atzīšanai par pieņemamu, paredz, ka attiecīgajam Kopienas pasākumam ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskais stāvoklis, šī pasākuma adresātiem nedodot nekādu rīcības brīvību attiecībā uz šī pasākuma īstenošanu; īstenošana ir pilnīgi automātiska un izriet no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas normas.

Lēmums 2004/798, ar ko atbilstīgi Direktīvai 92/43 par dabisko dzīvotņu aizsardzību pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu kontinentālajam bioģeogrāfiskajam reģionam, tieši neskar zemes gabalu īpašniekus. Direktīvas 6. panta 2.–4. punktā paredzētajai aizsardzības sistēmai, kas ar apstrīdēto lēmumu tiek piemērota prasītāju zemes gabaliem, nav tiešas ietekmes uz to juridisko stāvokli.

Sakarā ar šo, ja direktīvas 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka tiklīdz teritoriju iekļauj šī paša panta 2. punkta trešajā daļā minētajā Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā, uz to attiecas minētās direktīvas 6. panta 2.–4. punkts, šīs pēdējās minētās normas valsts iestādēm piešķir rīcības brīvību. No iepriekš minētā izriet, ka teritorijas iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā nesniedz nekādas precīzas norādes attiecībā uz pasākumiem, kādi jāveic valsts iestādēm saskaņā ar direktīvas noteikumiem.

Visbeidzot, pieņemot, ka būtiskas ekonomiskās sekas un juridiskās problēmas, proti, administratīvo izdevumu palielināšanās un prasītāju zemes īpašumu vērtības samazināšanās, tieši izriet no minētā lēmuma, šīs sekas ietekmē nevis zemes īpašnieku juridisko, bet gan faktisko stāvokli un līdz ar to neļauj uzskatīt, ka prasītāji tiek skarti tieši.

(sal. ar 35., 38., 46. un 47. punktu)

2.      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ar EKL 230. un 241. pantu, no vienas puses, un EKL 234. pantu, no otras puses, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu procedūra un sistēma, kas paredzēta, lai nodrošinātu iestāžu tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi, to uzticot Kopienu tiesai. Šajā sistēmā fiziskas un juridiskas personas, kas nevar, pamatojoties uz EKL 230. panta ceturtajā daļā noteiktajiem pieņemamības nosacījumiem, tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Kopienu tiesību aktus, atkarībā no lietas apstākļiem var vai nu netieši apstrīdēt Kopienu tiesā šādu aktu spēkā esamību, pamatojoties uz EKL 241. pantu, vai valsts tiesās, lūdzot pēdējām minētajām, kuru kompetencē neietilpst minēto aktu spēkā neesamības konstatēšana, vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo jautājumu.

(sal. ar 49. punktu)

3.      Lēmums 2004/798, ar ko atbilstīgi Direktīvai 92/43 par dabisko dzīvotņu aizsardzību pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu kontinentālajam bioģeogrāfiskajam reģionam un kas piešķir Kopienas nozīmes teritoriju statusu teritorijām Austrijā, individuāli neskar pašvaldības, kuru teritorijā atrodas minētās Kopienas nozīmes teritorijas.

Faktiski, pat pieņemot, ka pašvaldības ir kompetentas ieviest direktīvu, šī kompetence tās nevar individualizēt EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ciktāl, pirmkārt, to juridiskais stāvoklis neatšķiras no jebkuras citas par direktīvas un it īpaši tās 6. panta 2.–4. punkta ieviešanu atbildīgās valsts iestādes juridiskā stāvokļa, un, otrkārt, ņemot vērā lēmumā klasificēto teritoriju vispārējo un abstrakto definīciju, no Dzīvotņu direktīvas izrietošo pienākumu iespējamā ietekme uz pašvaldību kompetences īstenošanu attiecībā uz teritorijas attīstību un aizsardzību izpaužas vienādi attiecībā uz visām pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas ar lēmumu klasificētā teritorija.

Ar vispārēju interesi, kāda var būt reģionālai vai vietējai administratīvai vienībai, kas ir kompetentā iestāde ekonomiska un sociāla rakstura jautājumos savā teritorijā, proti, panākt šīs teritorijas ekonomisko labklājību, vien nav pietiekami, lai uzskatītu, ka vispārpiemērojami akti attiecīgo administratīvo vienību skar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

(sal. ar 61.–64. un 72. punktu)

PIRMĀS INSTANCES TIESAS RĪKOJUMS
(pirmā palāta)

2006. gada 19. septembrī (*)

Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva 92/43/EEK – Dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzība – Lēmums 2004/798/EK – Kopienas nozīmes teritoriju saraksts kontinentālajam bioģeogrāfiskajam reģionam – Tieši un individuāli skartas personas – Nepieņemamība

Lieta T‑122/05

Robert Benkö, ar dzīvesvietu Kofidišā [Kohfidisch] (Austrija),

Nikolaus Draskovich, ar dzīvesvietu Gīsingā [Güssing] (Austrija),

Alexander Freiherr von Kottwitz‑Erdödy, ar dzīvesvietu Kofidišā,

Peter Masser, ar dzīvesvietu Doičlandsbergā [Deutschlandsberg] (Austrija),

Alfred Prinz von und zu Liechtenstein, ar dzīvesvietu Doičlandsbergā,

Marktgemeinde Götzendorf an der Leitha (Austrija),

Gemeinde Ebergassing (Austrija),

Ernst Harrach, ar dzīvesvietu Brukanderleitā [Bruck an der Leitha] (Austrija),

Schlossgut Schönbühel-Aggstein AG, Vaduca [Vaduz] (Lihtenšteina),

Heinrich Rüdiger Fürst Starhemberg’sche Familienstiftung, Vaduca,

ko pārstāv M. Šafgočs [M. Schaffgotsch], advokāts,

prasītāji,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv M. van Bēks [M. van Beek] un B. Šima [B. Schima], pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu atcelt Komisijas 2004. gada 7. decembra Lēmumu 2004/798/EK, ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EKK pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu kontinentālajam bioģeogrāfiskajam reģionam (OV L 382, 1. lpp.).

EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA
(pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas], tiesneši Dž. D. Kuks [J. D. Cooke] un V. Trstenjaka [V. Trstenjak],

sekretārs E. Kulons [E. Coulon],

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

 Atbilstošās tiesību normas un faktiskie apstākļi

1        1992. gada 21. maijā Padome pieņēma Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”).

2        Dzīvotņu direktīvas mērķis atbilstoši tās 2. panta 1. punktam ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas EK līgums.

3        Tās 2. panta 2. punktā ir precizēts, ka pasākumus, ko veic, piemērojot šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.

4        Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas sesto apsvērumu – lai nodrošinātu Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu un sugu atjaunošanos vai saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā, ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, lai pēc noteikta grafika izveidotu saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu.

5        Atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 1. panta 1) apakšpunktam īpaši aizsargājama dabas teritorija ir definēta kā “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.

6        Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts izveidot saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir “Natura 2000”. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

7        Dzīvotņu direktīvas I pielikumā ir ietverti Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu veidi, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas; tās II pielikumā ir ietvertas Kopienā nozīmīgas dzīvnieku un augu sugas, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas.

8        Dzīvotņu direktīvas 4. pantā ir paredzēta no trīs posmiem sastāvoša procedūra īpaši aizsargājamu dabas teritoriju noteikšanai. Saskaņā ar šī noteikuma 1. punktu katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri Dzīvotņu direktīvas I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Trīs gadu laikā pēc Dzīvotņu direktīvas izziņošanas minēto sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām.

9        Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu Komisija, pamatojoties uz minētajiem sarakstiem un uz Dzīvotņu direktīvas III pielikumā izklāstītajiem kritērijiem, pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu. Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu Komisija pieņem saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 21. pantā paredzēto procedūru.

10      Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēts, ka, tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar šī paša panta 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts, cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados minētajai teritorijai piešķir īpaši aizsargājamas dabas teritorijas statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu Natura 2000 tīkla vienotībā, kā arī atbilstoši noplicināšanās vai bojāejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.

11      Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punktā ir norādīts, ka, tiklīdz teritoriju iekļauj Komisijas pieņemtajā Kopienā nozīmīgu teritoriju sarakstā, uz to attiecas Direktīvas 6. panta 2.–4. punkts.

12      Dzīvotņu direktīvas 6. pants attiecas uz pasākumiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību. Tas nosaka:

“1. Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2. Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3. Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4. Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

13      Komisija, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 4. pantu, 2004. gada 7. decembrī pieņēma Lēmumu 2004/798/EK, ar ko atbilstīgi Dzīvotņu direktīvai pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu kontinentālajam bioģeogrāfiskajam reģionam (OV L 382, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Apstrīdētais lēmums”). Šajā sarakstā, kas ietilpst Apstrīdētā lēmuma I pielikumā, ir iekļautas šādas teritorijas:

–        AT1114813 Südburgenbländisches Hügel- und Terassenland;

–        AT1205A00 Wachau;

–        AT1220000 Feuchte Ebene – Leithaauen;

–        AT2242000 Schwarze und Weiße Sulm;

–        AT3120000 Waldaist und Naarn;

–        AT3122000 Oberes Donau- und Aschachtal.

14      Viens no prasītājiem, Pēters Masers [Peter Masser], vairākus gadus vadīja projektu par nelielas elektrostacijas izveidi teritorijā ar kodu AT2242000. Tas pats attiecas arī uz Lihtenšteinas princi Alfrēdu [Alfred Prinz von und zu Liechtenstein], kurš turklāt ir arī zemes īpašnieks.

15      Teritorija ar kodu AT1220000 atrodas Gocendorfas pie Leitas pašvaldības [Marktgemeinde Götzendorf an der Leitha] un Ēbergasingas pašvaldības [Gemeinde Ebergassing] teritorijā. Šīs divas pašvaldības atrodas Lejasaustrijas zemē. Tās nepretendē uz īpašnieka statusu zemes gabaliem, kas atrodas ar Apstrīdēto lēmumu klasificētajās teritorijās.

16      Visbeidzot, pārējie prasītāji ir to zemes gabalu īpašnieki, kas atrodas teritorijās, uz kurām attiecas Apstrīdētais lēmums, un šajos zemes gabalos veic ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistītu uzņēmējdarbību. Tie ir šādi prasītāji un attiecīgās teritorijas: Roberts Benko [Robert Benkö], Nikolauss Draskovičs [Nikolaus Draskovich] un Aleksandrs Fraihers fon Kotvics‑Erdodi [Alexander Freiherr von Kottwitz‑Erdödy] attiecībā uz teritoriju ar kodu AT1114813, Ernsts Harahs [ErnstHarrach] attiecībā uz teritoriju ar kodu AT1220000, Schlossgut Schönbühel‑Aggstein AG attiecībā uz teritoriju ar kodu AT1205A00 un Heinrich Rüdiger Fürst Starhemberg’sche Familienstiftung attiecībā uz teritoriju ar kodu AT3122000.

 Tiesvedība

17      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 21. martā, prasītāji cēla šo prasību.

18      Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 25. jūlijā, atbildētāja cēla iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 114. pantu. Prasītāji savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2005. gada 2. septembrī.

19      Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa rakstveidā uzdeva jautājumus Austrijas Republikai, kā arī Komisijai. Atbildes, kas tika sniegtas uz šiem jautājumiem noteiktajos termiņos, tika paziņotas visiem prasītājiem, kuri šajā sakarā iesniedza savus apsvērumus.

 Lietas dalībnieku prasījumi

20      Prasītāju prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        atzīt prasību par pieņemamu;

–        atcelt Apstrīdēto lēmumu tā kopumā;

–        pakārtoti – atcelt Apstrīdēto lēmumu daļā par Kopienas nozīmes teritorijām Austrijā (kods AT Apstrīdētā lēmuma I pielikumā);

–        papildus pakārtoti – atcelt teritoriju ar kodiem AT1114813, AT2242000, AT1220000, AT1205A00, AT3122000 un AT3120000 klasifikāciju ar Apstrīdēto lēmumu par Kopienas nozīmes teritorijām;

–        pakārtoti iepriekš papildus pakārtoti minētajam – atcelt Apstrīdētā lēmuma I pielikumā norādīto teritoriju klasifikāciju par Kopienas nozīmes teritorijām attiecībā uz dzīvotnēm un sugām ar B, C un D pārstāvības pakāpi un vispārējo novērtējumu (pakārtoti, C un D un papildus pakārtoti – tikai D) saskaņā ar dalībvalstu standarta pārskatiem attiecībā uz:

–        visām Apstrīdētajā lēmumā iekļautajām teritorijām (saskaņā ar I pielikumu);

–        pakārtoti – visām Austrijas teritorijām (kods AT I pielikumā);

–        papildus pakārtoti – tikai teritorijām AT1114813, AT2242000, AT1220000, AT1205A00, AT3122000 un AT3120000;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

21      Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepieņemamu;

–        piespriest prasītājiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

22      Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 114. panta 1. punktam, ja viens lietas dalībnieks to pieprasa, Pirmās instances tiesa var lemt par pieņemamību, nelemjot par lietas būtību. Saskaņā ar Reglamenta 114. panta 3. punktu pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu vajadzīgo informāciju un ka nav jāsāk mutvārdu process.

23      Komisija, apstrīdējusi prasītāju, izņemot pašvaldību, interesi prasības iesniegšanā, kā arī to, vai Apstrīdētais lēmums ir apstrīdams tiesību akts EKL 230. panta pirmās daļas izpratnē, savu iebildi par nepieņemamību vērš uz to, vai prasītāji tiek skarti tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Vispirms ir jāpārbauda šis pēdējais apgalvojums.

24      Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona [..] var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”.

25      Tā kā netiek apstrīdēts, ka Apstrīdētā lēmuma adresēti bija nevis prasītāji, bet gan tikai dalībvalstis, ir jāizvērtē, vai šis lēmums tos skar tieši un individuāli.

26      Tā kā to prasītāju, kas ir privātpersonas, juridiskais stāvoklis ievērojami atšķiras no pašvaldību–prasītāju juridiskā stāvokļa, kuras nav to zemes gabalu īpašnieces, kas atrodas ar Apstrīdēto lēmumu klasificētajās Kopienas nozīmes teritorijās, šo divu kategoriju prasītāju situācijas ir jāizvērtē atsevišķi.

 Par ietekmi uz privātpersonām–prasītājiem

 Lietas dalībnieku argumenti

27      Klasificējusi Apstrīdētā lēmuma saturu kā vispārīgus normatīvus noteikumus un tādējādi pašu Apstrīdēto lēmumu kā vispārpiemērojamu tiesību aktu, Komisija apgalvo, ka privātpersonas–prasītāji netiek skarti tieši EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Tā kā vērā ir jāņem juridiskais un nevis faktiskais stāvoklis (Pirmās instances tiesas 2000. gada 27. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑172/98, no T‑175/98 līdz T‑177/98 Salamander u.c./Parlaments un Padome, Recueil, II‑2487. lpp., 62. punkts), tad ar Apstrīdētā lēmuma izraisītu privātpersonu–prasītāju īpašuma vērtības iespējamo samazināšanos nebūtu pietiekami, lai pamatotu tiešu ietekmi uz tiem.

28      Pēc Komisijas domām, strīdīgie noteikumi pēc būtības ir līdzīgi direktīvas noteikumiem, ar kuriem nevar uzlikt pienākumus privātpersonām. Tādējādi ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktu pienākumi tiek uzlikti tikai dalībvalstīm un nevis privātpersonām.

29      Komisija atgādina, ka, lai noteiktu, vai prasītājs tiek skarts tieši, ir jāpārbauda, vai dalībvalstu rīcības saturu, ja tām nav rīcības brīvības, var izsecināt no strīdīgajiem noteikumiem. Tomēr šajā gadījumā nebūtu iespējams noteikt, kad un, vajadzības gadījumā, kādā veidā Apstrīdētais lēmums groza privātpersonu–prasītāju tiesības. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts dalībvalstīm atstāj rīcības brīvību attiecībā vismaz uz diviem jautājumiem: kādos gadījumos traucējums varētu būt nozīmīgs un kādi pasākumi ir uzskatāmi par “attiecīgiem”, lai novērstu noplicināšanos un traucējumus. Tāpat arī Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts dalībvalstīm atstāj rīcības brīvību tiktāl, ciktāl prasībai izvērtēt atbilstību aizsardzības mērķiem var būt tiesiskas sekas tikai konkrēta plāna vai projekta kontekstā.

30      Atsaucoties pēc analoģijas uz Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojumu lietā T‑233/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome (Recueil, II‑3259. lpp.), Komisija uzsver, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts privātpersonām–prasītājiem neparedz nekādus ierobežojumus. Pēc Komisijas domām, pirms paredzēt privātpersonām ierobežojumus saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, dalībvalstij vispirms vienmēr ir jāizvērtē un jāapstiprina intervences nepieciešamība un pēc tam jālemj par atbilstošu intervences veidu. Piemēram, attiecībā uz zemes īpašuma noteiktu izmantošanu – dalībvalsts var to pilnībā aizliegt, apstiprināt ar vai bez papildu maksājumu vai nosacījumu noteikšanas, vai arī pati vai ar trešās personas starpniecību noteikt pasākumus zaudējumu saistībā ar strīdīgo izmantošanu segšanai. Pēc Komisijas domām, no visiem šiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka privātpersonas–prasītājus Apstrīdētais lēmums tieši neskar.

31      Privātpersonas–prasītāji uzskata, ka tie tiek skarti tieši, jo dalībvalstīm attiecībā uz būtisku lēmumu pieņemšanu nav nekādas rīcības brīvības. Pirmkārt, Apstrīdētajā lēmumā ir noteikta teritoriju atlases kārtība un definīcija. Otrkārt, Dzīvotņu direktīva nosaka galvenos saglabāšanas mērķus, neatstājot dalībvalstīm nekādu rīcības brīvību. Faktiski, pēc privātpersonu–prasītāju domām, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts paredz noplicināšanas aizliegumu.

32      Kaut arī privātpersonas–prasītāji atzīst, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izpratnē dalībvalstis var veikt pasākumus, kuri tām šķiet atbilstoši, lai sasniegtu minētos mērķus, tie tomēr uzsver, ka šie mērķi jau tika noteikti. Pēc privātpersonu–prasītāju domām – lai izpildītu Apstrīdēto lēmumu, dalībvalstīm ir jāveic tām nelabvēlīgi pasākumi, jo dalībvalstīm ir pienākums vismaz transponēt, tām neesot nekādai rīcības brīvībai, noplicināšanas aizliegumu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izpratnē un pienākumu veikt ietekmes uz vidi izvērtēšanu attiecībā pret privātpersonām–prasītājiem Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē. Lai plānu vai projektu apstiprinātu, ir jābūt zinātniskai pārliecībai, ka nebūs nelabvēlīgu seku, kas nozīmē zinātnisku izpēti un diskrecionāras varas neesamību. Turklāt Dzīvotņu direktīva neļauj dalībvalstīm atvieglot piemērojamos noteikumus vai no tiem atkāpties. Tas negatīvi ietekmētu privātpersonas–prasītājus.

33      Privātpersonas–prasītāji piebilst, ka privātpersonām ir jāievēro Dzīvotņu direktīvā paredzētie aizsardzības mērķi un no tiem izrietošie pienākumi. Privātpersonas nevar neievērot Dzīvotņu direktīvā un Apstrīdētajā lēmumā paredzētos noteikumus un mērķus, atsaucoties uz to, ka nav pieņemtas valsts transponēšanas tiesību normas, kuru pieņemšana ir tikai formāla prasība.

34      Attiecībā uz Komisijas apsvērumu, saskaņā ar kuru, ja šī prasība tiktu noraidīta kā nepieņemama, tad prasītājiem saglabātos iespēja atsaukties uz Apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu valsts tiesās, kurām saskaņā ar EKL 234. pantu ir pienākums lūgt Tiesu izvērtēt Apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, pašvaldības–prasītājas, kā arī privātpersonas–prasītāji iebilst, ka šādi tiesību aizsardzības līdzekļi neļautu noskaidrot jautājumus par attiecīgajiem faktiem un prasītu aptuveni sešus gadus, kas ir pārāk ilgs laiks. Faktiski dalībvalstīm būtu pienākums transponēt Dzīvotņu direktīvu un piemērot attiecīgu tiesisko regulējumu attiecībā uz teritorijām, kas kļūdaini tika klasificētas kā Kopienas nozīmes teritorijas, kā rezultātā Apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaude, lūdzot sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiktu īstenota par vēlu. Līdz ar to prasītāji uzskata, ka tiem netiktu nodrošināta efektīva tiesas aizsardzība, neievērojot tiesiskās drošības un Kopienu tiesību efektivitātes principu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

35      No Tiesas judikatūras izriet, ka tieša ietekme paredz, ka attiecīgajam Kopienas pasākumam ir tieši jāietekmē privātpersonas tiesiskais stāvoklis, šī pasākuma adresātiem nedodot nekādu rīcības brīvību attiecībā uz šī pasākuma īstenošanu; īstenošana ir pilnīgi automātiska un izriet no Kopienu tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citas normas (skat. Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Salamander u.c./Parlaments un Padome, 52. punkts).

36      Tas pats attiecas uz gadījumu, kad iespēja adresātiem neīstenot Kopienas aktu ir tikai teorētiska un netiek apšaubīts to nolūks rīkoties saskaņā ar šo aktu (iepriekš minētais spriedums lietā Dreyfus/Komisija, 44. punkts).

37      Privātpersonas–prasītāji it īpaši uzsver, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktā paredzētajai aizsardzības sistēmai, kura ar Apstrīdēto lēmumu tiek piemērota to zemes gabaliem, rada tiem tādas tiešas negatīvas sekas kā noplicināšanas aizliegumu un pienākumu izvērtēt projektu ietekmi uz teritoriju.

38      Tomēr, kaut arī Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punktā ir paredzēts, ka tiklīdz teritoriju iekļauj šī paša panta 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punkts, ir svarīgi pārbaudīt, vai ar šiem pēdējiem minētajiem noteikumiem valsts iestādēm tiek vai netiek piešķirta rīcības brīvība.

39      Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts uzliek dalībvalstīm pienākumu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās veikt “attiecīgus pasākumus, lai [..] novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem”. Šajā normā izmantotais īpašības vārds “attiecīgus” skaidri norāda, ka tas, vai ir jāveic pasākumi un ja ir jāveic, tad kādi, lai novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izpratnē, dalībvalstīm katrā gadījumā ir jāvērtē atsevišķi. Turklāt attiecīgos pasākumus, lai novērstu traucējumu, kas skar dzīvotnes un sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ir jāveic tikai ar nosacījumu, ka “šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem”. Tādējādi jautājums par to, vai traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz Dzīvotņu direktīvas mērķiem, ir jāizvērtē valsts iestādēm.

40      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo privātpersonas–prasītāji, ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu dalībvalstīm tiek pieļauta rīcības brīvība (šajā sakarā skat. ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] secinājumus lietā C‑127/02 Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, kurā Tiesa pasludināja spriedumu 2004. gada 7. septembrī, Krājums, I‑7405. lpp., I‑7409. lpp., 133. punkts).

41      Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, ir attiecīgi jāizvērtē ietekme uz šo teritoriju, ievērojot pēdējās minētās aizsardzības mērķus. No šīs normas izriet, ka jāizvērtē ir tikai tie plāni vai projekti, kas varētu būtiski ietekmēt teritoriju. Tāpēc Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts prasībai attiecīgi izvērtēt plāna vai projekta ietekmi kā nosacījumu izvirza riska pastāvēšanu attiecībā uz to, ka šis plāns vai projekts varētu būtiski ietekmēt attiecīgo teritoriju (Tiesas 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑6/04 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑9017. lpp., 54. punkts).

42      Šāds risks pastāv, ja objektīvu iemeslu dēļ nevar izslēgt, ka šis plāns vai projekts ievērojami ietekmēs attiecīgo teritoriju (iepriekš minētie spriedumi lietās Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, 44. un 45. punkts, un Komisija/Apvienotā Karaliste, 54. punkts). Tomēr tas, vai plāns vai projekts ir izpildījis vai nē minēto nosacījumu un pamatojoties uz kādiem kritērijiem, ir jāizvērtē valsts iestādēm (šajā sakarā skat. ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] secinājumus lietā C‑98/03 Komisija/Vācija, kurā Tiesa pasludināja spriedumu 2006. gada 10. janvārī, Krājums, I‑53. lpp., I‑57. lpp., 38. punkts). No iepriekš minētā izriet, ka dalībvalstīm nav pienākuma attiecīgi izvērtēt visu plānu vai projektu, kurus iesniedza privātpersonas–prasītāji, ietekmi uz attiecīgo teritoriju.

43      Ja valsts iestādes uzskata, ka projekts varētu būtiski ietekmēt attiecīgās teritorijas, tām saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu skatītu kopā ar Dzīvotņu direktīvas desmito apsvērumu ir attiecīgi jāizvērtē minētā projekta ietekme uz konkrētajām teritorijām. Īpašības vārds “attiecīgi” norāda, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz izvērtēšanas veidu. Atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otrajam teikumam “ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli”. Kompetentajām valsts iestādēm, ņemot vērā plāna vai projekta ietekmes uz attiecīgo teritoriju izvērtēšanas atzinumu, ir pienākums šādu plānu vai projektu apstiprināt tikai pēc pārliecināšanās par to, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība. Šajā sakarā valsts iestādēm ir rīcības brīvība, kuru tās izmanto saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētajiem noteikumiem (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Waddenvereniging un Vogelbeschermingsvereniging, 67. un 70. punkts).

44      Turklāt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkts, uz kuru ir minēta atsauce arī Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otrajā teikumā, paredz iespēju noteiktos apstākļos apstiprināt plānu vai projektu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, pat ja ietekmes uz teritoriju izvērtēšanas atzinums ir negatīvs Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē. Valsts iestādēm acīmredzami ir rīcības brīvība, lemjot par to, vai plāns vai projekts ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā.

45      Līdz ar to dalībvalstīm nav pienākuma aizliegt privātpersonu–prasītāju plānus vai projektus. Iespējamais aizliegums īstenot kādu no šiem projektiem izrietētu nevis no Dzīvotņu direktīvas, bet gan no katras dalībvalsts lēmuma katrā konkrētā gadījumā tādā vai citādā veidā izpildīt Apstrīdēto lēmumu un Dzīvotņu direktīvu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 22. jūnija rīkojumus lietā T‑136/04 Freiherr von Cramer‑Klett un Rechtlerverband Pfronten/Komisija, Krājums, II‑1805. lpp., 47. un 52. punkts; lietā T‑137/04 Mayer u.c./Komisija, Krājums, II‑1825. lpp., 60. un 65. punkts, un lietā T‑150/05 Sahlstedt u.c./Komisija, Krājums, II‑1851. lpp., 54. un 59. punkts; šajā sakarā un pēc analoģijas skat. arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Salamander u.c./Parlaments un Padome, 68. punkts, un iepriekš minēto rīkojumu lietā Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, 51. un turpmākie punkti).

46      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka teritorijas iekļaušana Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā nesniedz nekādas precīzas norādes attiecībā uz pasākumiem, kādi jāveic valsts iestādēm saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas noteikumiem.

47      Privātpersonas–prasītāji apgalvo, ka Apstrīdētais lēmums radīs būtiskas ekonomiskas sekas, kā arī juridiskas problēmas, proti, administratīvo izdevumu palielināšanos un zemes īpašuma vērtības samazināšanos. Taču pat pieņemot, ka šīs sekas tieši izriet no Dzīvotņu direktīvas un Apstrīdētā lēmuma, nevis no to piemērošanas, kas, kā uzņēmēji uzskatīja, bija jāveic dalībvalstīm, katrā ziņā ietekmē nevis privātpersonu–prasītāju juridisko, bet gan faktisko stāvokli (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Salamander u.c./Parlaments un Padome, 62. punkts; iepriekš minētos rīkojumus lietā Freiherr von Cramer‑Klett un Rechtlerverband Pfronten/Komisija, 47. punkts; lietā Mayer u.c./Komisija, 60. punkts, un lietā Sahlstedt u.c./Komisija, 54. punkts).

48      Visbeidzot privātpersonas–prasītāji, kā arī pašvaldības–prasītājas būtībā atsaucas uz savām tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību.

49      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ar EKL 230. un 241. pantu, no vienas puses, un EKL 234. pantu, no otras puses, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu procedūra un sistēma, kas paredzēta, lai nodrošinātu iestāžu tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi, to uzticot Kopienu tiesai (šajā sakarā skat. Tiesas 1986. gada 23. aprīļa spriedumu lietā 294/83 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1339. lpp., 23. punkts). Šajā sistēmā fiziskas un juridiskas personas, kas nevar, pamatojoties uz EKL 230. panta ceturtajā daļā noteiktajiem pieņemamības nosacījumiem, tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Kopienu tiesību aktus, atkarībā no lietas apstākļiem var vai nu netieši apstrīdēt Kopienu tiesā šādu aktu spēkā esamību, pamatojoties uz EKL 241. pantu, vai valsts tiesās, lūdzot pēdējām minētajām, kuru kompetencē neietilpst minēto aktu spēkā neesamības konstatēšana (Tiesas 1987. gada 22. oktobra spriedums lietā 314/85 Foto‑Frost, Recueil, 4199. lpp., 20. punkts), vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šo jautājumu (Tiesas 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 40. punkts).

50      Tādējādi dalībvalstīm ir jāizveido tāda tiesību aizsardzības iespēju un procedūru sistēma, kas nodrošina tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību ievērošanu (iepriekš minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 41. punkts).

51      Šajā kontekstā saskaņā ar EKL 10. pantā paredzēto lojālas sadarbības principu valsts tiesām, cik vien iespējams, ir jāinterpretē un jāpiemēro savi procesuālie noteikumi, kuri reglamentē tiesību aizsardzības iespēju izmantošanu, tādā veidā, kas ļauj fiziskām un juridiskām personām apstrīdēt tiesā jebkura lēmuma vai jebkura tāda valsts pasākuma tiesiskumu, ar kuru attiecībā uz šīm personām tiek piemērots vispārpiemērojams Kopienu akts, atsaucoties uz tā prettiesiskumu (iepriekš minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 42. punkts).

52      Tādējādi, tā kā prasītāji nevar prasīt atcelt apstrīdēto aktu, tie var apstrīdēt valsts pasākumus Dzīvotņu direktīvas un Apstrīdētā lēmuma īstenošanai, kas tos ietekmē, un šajā kontekstā tiem ir iespēja atsaukties uz [Apstrīdētā lēmuma] prettiesiskumu valsts tiesās, kas lemj, ievērojot EKL 234. pantu (šajā sakarā skat. Tiesas 1998. gada 17. novembra spriedumu lietā C‑70/97 P Kruidvat/Komisija, Recueil, I‑7183. lpp., 49. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 12. jūlija rīkojumu lietā T‑45/00 Conseil national des professions de l’automobile u.c./Komisija, Recueil, II‑2927. lpp., 26. punkts).

53      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka privātpersonas–prasītājus Apstrīdētais lēmums tieši neskar. Tādējādi nav jāizvērtē, vai šis lēmums tos skar individuāli.

 Par ietekmi uz pašvaldībām–prasītājām

 Lietas dalībnieku argumenti

54      Attiecībā uz individuālu ietekmi uz pašvaldībām–prasītājām Komisija, uzsvērdama atšķirības starp šo lietu un spriedumiem, kurus Tiesa 1994. gada 18. maijā taisīja lietā C‑309/89 Codorníu/Padome (Recueil, I‑1853. lpp.) un Pirmās instances tiesa 2002. gada 11. septembrī lietā T‑13/99 Pfizer Animal Health/Padome (Recueil, II‑3305. lpp.), apgalvo, ka ar vispārēju interesi, kāda var būt tādai juridiskai personai kā pašvaldība, kas ir kompetentā iestāde ekonomiska un sociāla rakstura jautājumos savā teritorijā, proti, panākt šīs teritorijas ekonomisko labklājību, vien nav pietiekami, lai uzskatītu, ka pašvaldība tiek skarta individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē (Tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑142/00 P Komisija/Nederlandse Antillen, Recueil, I‑3483. lpp., 69. punkts). Komisija uzskata, ka ikviens vispārpiemērojams Kopienu tiesību akts, kas uzliek dalībvalstīm pienākumus, ņemot vērā dalībvalstu institucionālo struktūru, var nozīmēt, ka dažādām valsts pašvaldību iestādēm ir jāpilda šie pienākumi. Šajā gadījumā pašvaldību–prasītāju situācija neatšķiras no citu valsts publisko tiesību subjektu, kas ir teritoriāli atbildīgi par tām teritorijām, kas Apstrīdētajā lēmumā klasificētas par Kopienas nozīmes teritorijām, situācijas.

55      Pašvaldības–prasītājas – Gocendorfas pie Leitas pašvaldība un Ēbergasingas pašvaldība – uzsver savu kā pašvaldību statusu, kuru apdzīvotās vietas apdraud aizsargājamo dabas teritoriju noteikšana un aizsardzības mērķi. Šīs pašvaldības tiek skartas individuāli kā vietējās pašvaldības, kas ir atbildīgas par apdzīvoto vietu, uz kurām attiecas Apstrīdētais lēmums, attīstību un aizsardzību. Apstrīdētā lēmuma dēļ uz minētajām pašvaldībām tiek attiecināts – patvaļīgi un nepamatoti – Dzīvotņu direktīvas juridiskais regulējums, kā rezultātā tiek pārkāpta to institucionālā kompetence.

56      Turklāt pašvaldības–prasītājas atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Codorníu/Padome, kā arī uz to tiesībām tikt uzklausītām.

57      Visbeidzot pašvaldības–prasītājas, pamatojoties uz šī rīkojuma 34. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, apgalvo, ka, noraidot šo prasību kā nepieņemamu, tām netiks nenodrošināta pietiekama tiesas aizsardzība. Komisija, pamatojoties uz šī rīkojuma 34. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, apgalvo pretējo.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

58      Ir jāpārbauda, vai Apstrīdētais lēmums ietekmē pašvaldības–prasītājas dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ individuāli izceļ līdzīgi Apstrīdētā lēmuma adresātam (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 199., 223. lpp., un iepriekš minētais Tiesas spriedums lietā Komisija/Nederlandse Antillen, 65. punkts).

59      Pašvaldības–prasītājas tiešo ietekmi uz tām it īpaši pamato ar savu kompetenci teritorijas, kurā atrodas ar Apstrīdēto lēmumu noteiktās teritorijas, attīstības un aizsardzības jomā.

60      Taču, kā to apstiprina Austrijas Republika savā 2006. gada 6. aprīļa atbildē uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punkta noteikumi saskaņā ar Austrijas tiesībām ietilpst [federālo] zemju likumdošanas un izpildvaras kompetencē, izņemot Vīnes un Augšaustrijas [Haute‑Autriche] federālās zemes, kurās šī kompetence vismaz daļēji un noteiktos gadījumos pieder pašvaldībām. Prasītāji, 2006. gada 16. maijā paziņojot savu nostāju attiecībā uz Austrijas Republikas atbildi, šādu analīzi neapstrīd. No iepriekš minētā izriet, ka pašvaldības–prasītājas, kas atrodas Lejasaustrijas zemē, nav kompetentas ieviest Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktu. Tādējādi ir jāizslēdz, ka šāda kompetence tās individualizē EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.

61      Katrā ziņā, pat pieņemot, ka pašvaldības–prasītājas ir kompetentas ieviest Dzīvotņu direktīvu, šī kompetence tās nevar individualizēt EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē. Faktiski to juridiskais stāvoklis šajā ziņā neatšķiras no jebkuras citas par Dzīvotņu direktīvas un it īpaši tās 6. panta 2.–4. punkta ieviešanu atbildīgās valsts iestādes juridiskā stāvokļa.

62      Taisnība, ka iestādēm, kas valsts līmenī ir kompetentas ieviest Dzīvotņu direktīvu, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu ir pienākums veikt vajadzīgos aizsardzības pasākumus, it īpaši attiecībā uz dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanas novēršanu (2. punkts) un to plānu vai projektu ietekmes uz klasificētajām teritorijām attiecīgu izvērtēšanu, kas varētu būtiski ietekmēt šīs teritorijas (3. punkts). Taču Kopienas nozīmes teritoriju definīcija Apstrīdētajā lēmumā ir vispārēja un abstrakta, jo tā attiecas nevis uz konkrētām personām, bet gan teritoriju daļām. Kaut arī pēdējās minētās ir ļoti šauri definētas, tās tiek noteiktas, ņemot vērā tikai to nosaukumu, platību un teritorijas ģeogrāfiskās koordinātas, kas ir vispārēji un abstrakti kritēriji.

63      Ņemot vērā Apstrīdētajā lēmumā klasificēto teritoriju vispārējo un abstrakto definīciju, no Dzīvotņu direktīvas izrietošo pienākumu iespējamā ietekme uz pašvaldību–prasītāju kompetences īstenošanu attiecībā uz teritorijas attīstību un aizsardzību izpaužas vienādi arī attiecībā uz jebkuru citu pašvaldību, kuras teritorijā atrodas ar Apstrīdēto lēmumu klasificētā teritorija. Turklāt, kā to pamatoti atzīmē Komisija savā iebildē par nepieņemamību, ikviens vispārpiemērojams Kopienu tiesību akts, kas uzliek dalībvalstīm pienākumus, ņemot vērā dalībvalstu institucionālo struktūru, var nozīmēt, ka dažādām valsts pašvaldību iestādēm ir jāpilda šie pienākumi. Tādējādi esošā situācija nekādā ziņā neindividualizē pašvaldības–prasītājas salīdzinājumā ar citu valsts publisko tiesību subjektu, kas ir teritoriāli atbildīgi par tām teritorijām, kuras Apstrīdētajā lēmumā klasificētas par Kopienas nozīmes teritorijām, situāciju.

64      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ar vispārēju interesi, kāda var būt reģionālai vai vietējai administratīvai vienībai, kas ir kompetentā iestāde ekonomiska un sociāla rakstura jautājumos savā teritorijā, proti, panākt šīs teritorijas ekonomisko labklājību, vien nav pietiekami, lai uzskatītu, ka vispārpiemērojami akti attiecīgo administratīvo vienību skar individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē (šajā sakarā skat. Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑452/98 Nederlandse Antillen/Padome, Recueil, I‑8973. lpp., 64. punkts, un Tiesas spriedumu iepriekš minētajā lietā Komisija/Nederlandse Antillen, 69. punkts).

65      Pašvaldības–prasītājas savu tiesību celt prasību atbalstam atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Codorníu/Padome. Tomēr tās nav pierādījušas, ka Apstrīdētajam lēmumam ir bijusi negatīva ietekme, kas traucētu izmantot īpašas tiesības šī sprieduma izpratnē.

66      Pašvaldības–prasītājas apgalvo, ka Apstrīdētā lēmuma dēļ uz tām patvaļīgi un nepamatoti tiek attiecināts Dzīvotņu direktīvas juridiskais režīms. Tomēr šī apgalvotā Komisijas kļūda, klasificējot daļu no pašvaldību–prasītāju teritorijām par Kopienas nozīmes teritorijām, attiecas tikai uz šīs prasības būtību un tāpēc neindividualizē pašvaldības–prasītājas EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ievērojot tās interpretāciju judikatūrā.

67      Turklāt pašvaldībām–prasītājām nav tiesību piedalīties procesā, kas tās varētu izcelt individuāli Tiesas 1988. gada 2. februāra sprieduma apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 (Van der Kooy u.c./Komisija, Recueil, 219. lpp., 22. punkts) izpratnē vai Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. jūlija sprieduma apvienotajās lietās T‑528/93, T‑542/93, T‑543/93 un T‑546/93 (Métropole télévision/Komisija, Recueil, II‑649. lpp., 61. un 62. punkts) izpratnē.

68      Šajā sakarā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru principā ne vispārpiemērojamu aktu izstrādāšanas process, ne paši šie akti neparedz, pamatojoties uz vispārīgiem Kopienu tiesību principiem – tādiem kā tiesībām tikt uzklausītam – skarto personu piedalīšanos, jo tiek uzskatīts, ka to intereses pārstāv politiskās instances, kas ir kompetentas pieņemt šos aktus (Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra rīkojums lietā T‑109/97 Molkerei Großbraunshain un Bene Nahrungsmittel/Komisija, Recueil, II‑3533. lpp., 60. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 9. novembra rīkojums lietā T‑114/99 CSR Pampryl/Komisija, Recueil, II‑3331. lpp., 50. punkts).

69      Tāpat no Tiesas judikatūras izriet (1998. gada 14. maija spriedums lietā C‑48/96 P Windpark Groothusen/Komisija, Recueil, I‑2873. lpp., 47. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1994. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑135/92 Fiskano/Komisija, Recueil, I‑2885. lpp., 39. un 40. punkts), ka prasību uzklausīt ieinteresētās personas pirms akta, kas tās skar, pieņemšanas, ir jāievēro tikai tad, kad Komisija plāno piemērot sodu vai veikt pasākumu, kas var negatīvi ietekmēt šo personu juridisko stāvokli. Tiesības tikt uzklausītam administratīvā procesa, kas attiecas uz konkrētu personu, ietvaros nevar attiecināt uz likumdošanas procedūru, kuras rezultātā tiek veikti vispārpiemērojami pasākumi. Pastāvīgā judikatūra konkurences jomā, saskaņā ar kuru ir jāuzklausa uzņēmumu, kuri tiek turēti aizdomās par Līguma noteikumu pārkāpšanu, apsvērumi pirms attiecībā uz tiem tiek veikti pasākumi, it īpaši piemēroti sodi, ir jāvērtē, ņemot vērā tās kontekstu, un to nevar attiecināt uz Kopienas likumdošanas procedūru, kuras rezultātā tiek veikti normatīvi pasākumi, kas ietver ekonomiskās politikas izvēli un kas ir vispārīgi piemērojami lielākajai daļai attiecīgo uzņēmēju (Pirmās instances tiesas 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T‑521/93 Atlanta u.c./EK,Recueil, II‑1707. lpp., 70. punkts).

70      Visbeidzot pašvaldības–prasītājas, kā arī privātpersonas–prasītāji būtībā atsaucas uz savām tiesībām uz efektīvu tiesas aizsardzību, lai pamatotu savas tiesības celt prasību.

71      Iepriekš šī rīkojuma 31. un turpmākajos punktos jau izklāstīto iemeslu dēļ šim argumentam nevar piekrist.

72      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Apstrīdētais lēmums pašvaldības–prasītājas individuāli neskar. Tādējādi nav jāizvērtē, vai šis lēmums tās skar tieši.

73      No visa iepriekš minētā izriet, ka prasība ir noraidāma kā nepieņemama.

 Par tiesāšanās izdevumiem

74      Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA
(pirmā palāta)

izdod rīkojumu:

1)      prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)      prasītāji sedz savus, kā arī atlīdzina Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Luksemburgā, 2006. gada 19. septembrī.

* Tiesvedības valoda – vācu.