EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2013. gada 12. decembrī (*)

Civildienests – Akreditēti deputātu palīgi – Līguma izbeigšana pirms termiņa – Lūgums sniegt palīdzību – Psiholoģiska vardarbība

Lieta F‑129/12

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš ir piemērojams EAEKL saskaņā ar tā 106.a pantu,

CH, akreditēta Eiropas Parlamenta deputāta palīdze, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv L. Levi, C. Bernard‑Glanz un A. Tymen, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv S. Alves un E. Taneva, pārstāvji,

atbildētājs.

CIVILDIENESTA TIESA
(pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Krepels [H. Kreppel], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] un R. Barentss [R. Barents] (referents),

sekretārs J. Tomacs [J. Tomac], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 9. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2012. gada 31. oktobrī, CH lūdz atcelt Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. janvāra lēmumu par viņas kā akreditētas deputāta palīdzes līguma izbeigšanu un 2012. gada 15. marta lēmumu, ar kuru noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību, vajadzīgajā apmērā atcelt lēmumus, ar kuriem ir noraidītas sūdzības par šiem lēmumiem, kā arī piespriest Parlamentam viņai samaksāt naudas summu EUR 120 000 kā zaudējumu atlīdzību.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Izskatāmās lietas atbilstošās tiesību normas veido Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 12.a un 24. pants un Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības (turpmāk tekstā – “Nodarbināšanas kārtība”) 2. panta c) punkts, 127. un 130. pants, kā arī 139. panta 1. punkta d) apakšpunkts.

3        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta “Godīgi un taisnīgi darba apstākļi” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.”

4        Hartas 41. pantā “Tiesības uz labu pārvaldību” ir noteikts:

“1.      Ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs un struktūrās.

2.      Šīs tiesības ietver:

a)      ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;

[..].”

5        Faktu rašanās laikā piemērojamā Parlamenta Reglamenta 9. panta 2. punktā ir norādīts:

“Deputātu izturēšanos nosaka savstarpēja cieņa, ņemot vērā Eiropas Savienības pamattekstos noteiktās vērtības un principus, aizsargājot Parlamenta cieņu un netraucējot ne Parlamenta darba norisi, ne arī kārtību Parlamenta ēkās. [..]”

6        Nodarbināšanas kārtības VII sadaļas piemērošanas noteikumu, kas pieņemti ar Parlamenta biroja 2009. gada 9. marta lēmumu un pēdējo reizi grozīti ar Parlamenta biroja 2010. gada 13. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “Piemērošanas noteikumi”), 20. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Ja palīgs, deputāts vai deputātu grupa, kuriem šis palīgs palīdz, vēlas izbeigt darba līgumu pirms termiņa, palīgs vai attiecīgais deputāts par to iesniedz rakstveida lūgumu ģenerālsekretariāta kompetentajam dienestam, norādot iemeslu vai iemeslus, kuru dēļ līguma priekšlaicīgā izbeigšana tiek lūgta.

Izskatījusi lūgumu, par darba līgumu slēgšanu atbildīgā iestāde izbeidz līgumu, vai nu pamatojoties uz Nodarbināšanas kārtības 139. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ievērojot noteikto iepriekšējas brīdināšanas termiņu, vai uz Nodarbināšanas kārtības 139. panta 3. punktu, ievērojot paredzētos nosacījumus.”

 Tiesvedības rašanās fakti

7        2004. gada 1. oktobrī prasītāja tika pieņemta darbā par Parlamenta deputāta B. palīdzi ar darba līguma termiņu līdz Parlamenta 2004.–2009. gada sasaukuma pilnvaru termiņa beigām. Pēc tam, kad 2007. gadā B. zaudēja mandātu, viņa tika nolīgta darbā par citas Parlamenta deputātes P. palīdzi no 2007. gada 1. decembra līdz minētā Parlamenta sasaukuma pilnvaru termiņa beigām 2009. gadā. No 2009. gada 1. augusta prasītāja turpināja darbu Parlamentā kā akreditēta deputāta palīdze Nodarbināšanas kārtības 5.a panta izpratnē (turpmāk tekstā – “ADP”), lai palīdzētu P. līdz Parlamenta 2009.–2014. gada sasaukuma pilnvaru termiņa beigām. Viņas līgums paredzēja klasifikāciju II funkciju grupas 14. pakāpē.

8        2010. gada 1. septembrī šis līgums tika aizstāts ar jaunu līgumu, saskaņā ar kuru prasītājas klasifikācija tika mainīta uz II funkciju grupas 11. pakāpi.

9        No 2011. gada 27. septembra prasītāja atradās slimības atvaļinājumā, kas ilga līdz 2012. gada 19. aprīlim.

10      2011. gada 26. oktobrī prasītājas ārstējošais ārsts A. G., atsaucoties uz prasītājas paziņojumu, ka viņa esot bijusi psiholoģiskas vardarbības upuris savā darba vietā, sniedza apliecinājumu par to, ka viņai ir trauksmainā depresija, “garīgas atgremošanas” stāvokļa atkārtošanās un ēšanas traucējumi. 2011. gada 20. novembra ziņojumā ārstam A. G. psihoneirologs Y. G. konstatēja trauksmainās depresijas traucējumu turpināšanos. 2011. gada 22. novembrī Brugmann de Bruxelles universitātes slimnīcas (Beļģija) medicīniski psiholoģisko ekspertīžu nodaļas atbildīgais ārsts J. de M. konstatēja izdegšanas reakcijas sindromu un atzina, ka prasītājas trauksmainās depresijas traucējumu problēmu cēloņi ir meklējami “darbā piedzīvotā psiholoģiskā vardarbībā”.

11      2011. gada 28. novembrī prasītāja informēja Parlamenta viņas darba vietā izveidoto vardarbības un tās novēršanas konsultatīvo komiteju (turpmāk tekstā – “psiholoģiskās vardarbības konsultatīvā komiteja”) par savu situāciju un P. rīcību attiecībā pret viņu. 2011. gada 6. decembrī prasītāja vērsās pie visiem minētās komitejas locekļiem, interesējoties par veicamajām darbībām, lai iesniegtu sūdzību par psiholoģisku vardarbību. Ar 2011. gada 12. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja nosūtīja visiem psiholoģiskās vardarbības komitejas locekļiem, kā arī Parlamenta ģenerālsekretāram tajā pašā dienā P. nosūtīto elektroniskā pasta vēstuli un aprakstīja savu veselības stāvokli pēc piedzīvotās psiholoģiskās vardarbības no šīs pēdējās puses. Ar 2011. gada 21. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja vērsās pie minētās komitejas priekšsēdētāja, lai vienotos par tikšanos.

12      2011. gada 22. decembrī ar savu pārstāvju starpniecību prasītāja iesniedza lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, kurā viņa apgalvoja, ka ir cietusi no P. īstenotas psiholoģiskas vardarbības, un lūdza veikt pārcelšanas pasākumus, kā arī uzsākt administratīvo izmeklēšanu.

13      2012. gada 6. janvārī P. nosūtīja Parlamenta ģenerālsekretariāta Personāla ģenerāldirektorāta Cilvēkresursu attīstības direkcijai piesaistītās personāla atlases un pārvietošanas nodaļai rakstveida lūgumu izbeigt prasītājas līgumu. 2012. gada 18. janvārī P. apstiprināja šo lūgumu.

14      Ar 2012. gada 19. janvāra lēmumu prasītājas līgums tika izbeigts ar 2012. gada 19. martu uzticības zaudēšanas dēļ (turpmāk tekstā – “atlaišanas lēmums”). Iepriekšējā brīdinājuma perioda laikā prasītāja tika atbrīvota no darba pienākumu pildīšanas. Ar minētā lēmuma pavadvēstuli kompetentās nodaļas vadītājs informēja prasītāju, ka 2012. gada 18. janvārī ir saņemts P. lūgums izbeigt viņas darba līgumu. P. uzskatīja, pirmkārt, ka prasītājai nav nepieciešamo kompetenču, lai turpinātu darbu parlamentārajās komisijās, kuru locekle tā ir, un, otrkārt, ka prasītāja reizēm izturas nepieņemami gan pret viņu, gan pret citiem deputātiem un palīgiem. Šo iemeslu dēļ P. vairs nevarot uzticēties prasītājai kā savai palīdzei.

15      Ar 2012. gada 23. janvāra vēstuli prasītājas pārstāvji lūdza izsniegt P. sastādītā atlaišanas lūguma kopiju. Ņemot vērā šo lūgumu, ar 2012. gada 2. februāra vēstuli Parlamenta kompetentā nodaļa viņiem izsniedza neizsmeļošu sarakstu ar piemēriem tam, kāpēc ir zudusi uzticība starp prasītāju un P.

16      Ar 2012. gada 7. februāra vēstuli prasītājas pārstāvji atgādināja, ka uz prasītājas iesniegto lūgumu sniegt palīdzību nav tikusi sniegta atbilde.

17      Ārstam A. G. adresētā 2012. gada 4. marta vēstulē ārsts Y. G. konstatēja prasītājas trauksmainās depresijas traucējumu problēmu saasinājumu, pirmkārt, tādēļ, ka Parlaments neatzīst “piedzīvoto psiholoģisko vardarbību”, un, otrkārt, atlaišanas lēmuma dēļ.

18      Ar 2012. gada 15. marta vēstuli par prasītājas iesniegto lūgumu sniegt palīdzību kompetentais Parlamenta ģenerāldirektors paziņoja, ka viņš nelems par Civildienesta noteikumu 24. panta piemērojamību, ņemot vērā, ka prasītājas līguma izbeigšanas dēļ un viņas ilgstošās prombūtnes slimības dēļ šim lūgumam vairs neesot pamata (turpmāk tekstā – “lēmums, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību”).

19      2012. gada 30. martā prasītāja iesniedza sūdzību par atlaišanas lēmumu atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam. 2012. gada 22. jūnijā prasītāja iesniedza sūdzību arī par lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību.

20      Ar 2012. gada 20. jūlija lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs daļēji apmierināja sūdzību par atlaišanas lēmumu un par prasītājas līguma izbeigšanās brīdi nolēma noteikt 2012. gada 20. jūniju, pamatojoties uz viņas attaisnoto slimības atvaļinājumu līdz 2012. gada 19. aprīlim atbilstoši Nodarbināšanas kārtības 139. panta 1. punkta d) apakšpunkta pēdējam teikumam.

21      Ar 2012. gada 8. oktobra lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs noraidīja sūdzību par lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību.

 Lietas dalībnieku prasījumi

22      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        atcelt atlaišanas lēmumu;

–        atcelt lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību;

–        vajadzīgajā apmērā atcelt Parlamenta ģenerālsekretāra 2012. gada 20. jūlija lēmumu, ar kuru noraidīta prasītājas 2012. gada 30. marta sūdzība par atlaišanas lēmumu un 2012. gada 8. oktobra lēmumu, ar kuru noraidīta viņas 2012. gada 22. jūnija sūdzība par lēmumu, ar kuru noraidīts viņas lūgums sniegt palīdzību;

–        piespriest Parlamentam samaksāt viņai zaudējumu atlīdzību EUR 120 000 apmērā;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

23      Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasījumu atcelt lēmumus par sūdzību noraidīšanu

24      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tie prasījumi atcelt tiesību aktus, kas formāli vērsti pret lēmumu, ar kuru ir noraidīta sūdzība, gadījumā, ja šim lēmumam nav autonoma satura, nozīmē, ka Civildienesta tiesā tiek apstrīdēts akts, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība (šajā ziņā skat. Tiesas 1989. gada 17. janvāra spriedumu lietā 293/87 Vainker/Parlaments, 8. punkts; Civildienesta tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedumu lietā F‑104/07 Hoppenbrouwers/Komisija, 31. punkts). Tā kā šajos apstākļos 2012. gada 20. jūlija lēmumam, ar kuru ir noraidīta 2012. gada 30. marta sūdzība par atlaišanas lēmumu, un 2012. gada 8. oktobra lēmumam, ar kuru noraidīta 2012. gada 22. jūnija sūdzība par lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, nav autonoms saturs, prasījumi par atcelšanu ir uzskatāmi par tādiem, kas ir vērsti vienīgi pret atlaišanas lēmumu un lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību.

 Par prasījumu atcelt atlaišanas lēmumu un lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību

 Lietas dalībnieku argumenti

–       Prasītājas argumenti

25      Prasītāja uzskata, ka starp aplūkojamo vardarbību, vardarbības veicēju un atlaišanas lēmumu pastāv tieša saistība, jo šis lēmums esot pamatots ar vardarbības veicējas P. lūgumu. Prasītāja norāda, ka vardarbību veidojošie fakti precīzi un visos sīkumos ir aprakstīti un cik vien iespējams dokumentēti lūgumā sniegt palīdzību un sūdzībās, līdz ar to P. nevarēja apgalvot, ka viņa par šo situāciju neko nezina. Attiecībā uz P. rīcību prasītāja uzsver, ka tā izteica pastāvīgu neapmierinātību, kas izpaudās kā sistemātiska viņas paveiktā un viņas spēju nopelšana, kā nepārtraukta, aizvainojoša un nekonstruktīva kritika gan viņas, gan trešo personu klātbūtnē un kā pastāvīga viņas darba apšaubīšana. Pēc prasītājas ieskata, apšaubīta esot tikusi ne vien viņas darba kvalitāte, bet arī viņas personības un cieņas vērtība.

26      Pēc tam prasītāja sniedz konkrētus piemērus tai P. rīcībai, kuru tā uzskata par ļaunprātīgu pret viņu, īpaši nopelšanu trešo personu klātbūtnē. Prasītāja secina, ka Civildienesta tiesas 2010. gada 24. februāra sprieduma lietā F‑2/09 Menghi/ENISA izpratnē atlaišanas lēmums esot pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras, un ka tas būtu jāatceļ. Proti, šis lēmums esot ticis pieņemts nevis ar mērķi ļaut P. šķirties no palīga, kurš zaudējis tās uzticību, bet gan ar mērķi “atbrīvoties” no palīga, kura lūgums sniegt palīdzību būtu varējis tai kaitēt. Prasītāja piebilst, ka par darba līgumu noslēgšanu atbildīgajai iestādei (turpmāk tekstā – “iecēlējinstitūcija”), kad tā saņēma lūgumu izbeigt darba līgumu, bija pienākums izvērtēt P. izvirzīto argumentu pamatotību. Iecēlējinstitūcija nevarot aprobežoties ar to, ka tā legalizē jebkādu deputāta lūgumu atlaist savu palīgu, a fortiori, ja pēdējais minētais ir iesniedzis lūgumu sniegt palīdzību. Attiecībā uz lēmumu noraidīt sūdzību par atlaišanas lēmumu prasītāja norāda, ka Parlaments ne vien ir atteicies atcelt lēmumu, kas pieņemts, acīmredzami nepareizi izmantojot pilnvaras, bet arī nav izpildījis savu pienākumu norādīt pamatojumu, ignorējot pamatoti iesniegtās norādes un atturoties izlemt jautājumu par pilnvaru nepareizu izmantošanu. Prasītāja arī norāda, ka atlaišanas lēmuma atstāšana spēkā vēlāk ir ļāvusi Parlamentam pamatot lēmumu, ar kuru tika noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ar to, ka notikušās atlaišanas dēļ šim lūgumam vairs nav nozīmes. Visbeidzot, atlaišanas lēmums esot jāatceļ arī tāpēc, ka tas ir pretrunā Civildienesta noteikumu 12.a pantam un garantijām, ko šī tiesību norma piešķir darbiniekiem, kuri ziņo par vardarbības faktiem.

27      Attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā prasītāja apstrīd atlaišanas lēmuma pamatojumu un Parlamenta atteikšanos atzīt šo kļūdu. Prasītāja atgādina, ka gandrīz pēc divu gadu sadarbības P. izvēlējās paturēt viņu savā dienestā ar viņas pirmā līguma noteikumiem. Par atlaišanas lēmuma pamatojumā norādīto argumentu, ka prasītāja esot nepieņemami izturējusies pret saviem kolēģiem, viņa norāda, ka šā apgalvojuma pamatojumam nav tikuši sniegti nekādi ticami argumenti.

28      Attiecībā uz lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, prasītāja atsaucas uz Civildienesta tiesas 2011. gada 8. februāra spriedumu lietā F‑95/09 Skareby/Komisija un uzsver, ka atlaišanas lēmums ipso facto neatņem nozīmi lūgumam sniegt palīdzību. Kaut gan viņa atzīst, ka lūgtajiem pārcelšanas pasākumiem pēc notikušās atlaišanas vairs nav nozīmes, viņa uzskata, ka Civildienesta noteikumu 24. pants ir piemērojams ADP un ka tātad viņai nevarēja tikt atteikta palīdzība un līdz ar to arī izmeklēšanas uzsākšana.

–       Parlamenta argumenti

29      Vispirms Parlaments norāda vairākus apsvērumus par ADP statusu. Pirmkārt, Parlaments apgalvo, ka judikatūra par pagaidu darbinieku līgumu izbeigšanu saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktu pēc analoģijas var tikt piemērota ADP atlaišanai, ņemot vērā, ka savstarpējā uzticība esot būtisks abu šo līgumu veidu kopīgs elements. Šajā ziņā Parlaments atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2006. gada 17. oktobra spriedumu lietā T‑406/04 Bonnet/Tiesa un uz Civildienesta tiesas 2010. gada 7. jūlija spriedumu apvienotajās lietās F‑116/07, F‑13/08 un F‑31/08 Tomas/Parlaments. Par līguma izbeigšanas procedūru, pamatojoties uz Nodarbināšanas kārtības 139. panta 1. punkta d) apakšpunktu un Piemērošanas noteikumu 20. panta 2. punktu, Parlaments paskaidro, ka tad, kad kompetentā iecēlējinstitūcija no deputāta saņem lūgumu izbeigt ADP līgumu pirms termiņa uzticības zuduma dēļ, tai šāds zudums esot jāpieņem un atlaišanas lūgums jāizpilda. Proti, iecēlējinstitūcijai neesot nekādas novērtējuma brīvības šā lūguma īstenošanā. Attiecībā uz iecēlējinstitūcijas veicamo minētā lūguma pārbaudi, kas paredzēta Piemērošanas noteikumu 20. panta 2. punkta otrajā daļā, Parlaments precizē, ka šeit esot runa vienīgi par administratīvu izvērtējumu nolūkā sagatavot atlaišanu, kā arī procedūras veikšanu, ievērojot Nodarbināšanas kārtības 139. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzēto iepriekšējas brīdināšanas termiņu. Līdz ar to, pēc Parlamenta ieskata, iecēlējinstitūcijai neesot nekādas novērtējuma brīvības, izpildot atlaišanas lūgumu, kas skar ADP un kas ir pamatots ar uzticības zaudēšanu. Tātad iecēlējinstitūcijai esot bijusi saistoša kompetence, lai izbeigtu prasītājas darba līguma, rīkojoties pēc P. lūguma, kas pamatots ar uzticības zaudēšanu, kura nepieciešama profesionālo attiecību turpināšanai starp viņu un prasītāju.

30      Attiecībā uz pilnvaru nepareizu izmantošanu un psiholoģisku vardarbību Parlaments norāda, ka prasītājas apgalvojumi un apsūdzības neesot pamatoti ne ar kādiem dokumentiem vai ticamiem pierādījumiem, kas ļautu apstiprināt to patiesumu, un ka viņas apgalvojums, ka atlaišanas lēmums ir pieņemts, nepareizi izmantojot pilnvaras, jo tas esot pieņemts, lai pret viņu vērstu psiholoģisku vardarbību, esot jānoraida kā nepamatots. Parlaments piebilst, ka apstāklis, ka prasības pieteikumam pievienotajos medicīniskajos atzinumos ir norādīts, ka prasītājas trauksmainās depresijas problēmu cēlonis ir “darbā piedzīvota psiholoģiskā vardarbība”, nepierāda tādas vardarbības esamību, jo šie atzinumi ir balstīti uz prasītājas subjektīvu sava darba apstākļu aprakstu. Parlaments arī norāda, ka laika posmā no 2011. gada 28. novembra līdz 5. decembrim P. pirmo reizi sazinājās ar kompetento nodaļu par ievērojamo procedūru prasītājas atlaišanai, kas tātad notika laikā vēl pirms lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas. Pēc Parlamenta ieskata, no minētā izrietot, ka iecēlējinstitūcija nav pieņēmusi atlaišanas lēmumu, lai “atbrīvotos” no prasītājas pēc viņas lūguma sniegt palīdzību iesniegšanas. Visbeidzot Parlaments apstrīd šķietamo pamatojuma neesamību lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība par atlaišanas lēmumu.

31      Attiecībā uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā Parlaments uzsver, ka prasītāja, kurai tostarp bija pienākums izvērtēt iespēju iesniegt vai neiesniegt papildinājumus lietā par Eiropas Informācijas tīklu drošības aģentūru (ENISA), nav pierādījusi, ka piedāvātie papildinājumi nebija “neiesniedzami”. Tādējādi prasītāja neesot sniegusi pierādījumus tam, ka iecēlējinstitūcija būtu pieļāvusi šādu kļūdu. Turklāt atlaišanas lēmumā Parlaments neesot vainojis prasītāju par sliktu Ekonomikas un monetāro lietu komisijas darba uzraudzību. Šajā ziņā Parlaments uzsver, ka prasītājai, kas bija piederīga II funkciju grupai, galvenokārt bija jāveic redakcionāls un padomdevēja darbs. Taču 2012. gada 2. februāra vēstulē iecēlējinstitūcija ir norādījusi, ka, lai arī prasītāja “ir spējīga veikt sekretariāta uzdevumus, viņai nepiemīt politiskas spriešanas spējas [..], kas ir nepieciešamas, lai varētu [..] efektīvi palīdzēt [P.] sekot parlamentāro komisiju darbam”.

32      Attiecībā uz lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums sniegt palīdzību, Parlaments vispirms norāda, ka Civildienesta noteikumu 12.a un 24. pants neesot piemērojami deputātiem. Pēc tam Parlaments apgalvo, ka lūguma uzsākt administratīvo izmeklēšanu noraidīšana ir balstīta uz diviem apsvērumiem: pirmkārt, uz faktu, ka pēc prasītājas atlaišanas šim lūgumam vairs nav nozīmes, un, otrkārt, uz Civildienesta noteikumu 24. panta nepiemērojamību deputātiem. Tādējādi Parlaments uzskata, ka iecēlējinstitūcija nevarēja virzīt tālāk lūgumu sniegt palīdzību. Līdz ar to, pēc Parlamenta ieskata, pamats, kurā ir norādīts uz Civildienesta noteikumu 24. panta pārkāpumu, esot jānoraida. Parlaments piebilst, ka katrā ziņā esot izslēgta prasītājas iecelšana citā amatā, jo atbilstoši Nodarbināšanas kārtības 5.a pantam paši deputāti lūdz administrāciju pieņemt darbā viņu izvēlētus palīgus.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Par prasītājas darba līguma izbeigšanu

33      Saskaņā ar Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktu ikvienai personai ir tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt.

34      Lietā nav strīda par to, ka atlaišanas lēmums ir individuāls pasākums, kas nelabvēlīgi ietekmē prasītāju.

35      Taču no lietas materiāliem izriet, ka iecēlējinstitūcija nav uzklausījusi prasītāju pirms viņas līguma izbeigšanas. Izvaicāts šajā ziņā tiesas sēdē, Parlaments to tieši atzina.

36      Pēc Parlamenta ieskata, no judikatūras par pagaidu darbinieku līgumu izbeigšanu saskaņā ar Nodarbināšanas kārtības 2. panta c) punktu, kas, pēc tā domām, pēc analoģijas var tikt piemērota ADP atlaišanai, izriet, ka iecēlējinstitūcijai nav jāuzklausa ADP, pirms pieņemt lēmumu par viņa līguma izbeigšanu.

37      Ciktāl Parlaments vēlas atsaukties uz Eiropas Savienības Civildienesta tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru gadījumā, ja lēmums par atlaišanu tiek pieņemts, pamatojoties uz uzticības zudumu, ieinteresētajai personai nav tādu procesuālo garantiju kā, piemēram, tiesības tikt uzklausītai administratīvā procesa laikā, pietiek norādīt, ka kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī ir jāņem vērā Hartas noteikumi, kuriem ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.

38      Tomēr, lai tiesību tikt uzklausītam pārkāpums konkrētajā gadījumā varētu izraisīt atlaišanas lēmuma atcelšanu, vēl ir nepieciešams pārbaudīt, vai šīs pretlikumības neesamības gadījumā procedūrai varētu būt bijis citāds iznākums. Šo jautājumu Civildienesta tiesa izvērtēs šā sprieduma 48. punktā.

39      Vēl ir jāizvērtē Parlamenta arguments, ka tad, kad kompetentā iecēlējinstitūcija no deputāta saņem lūgumu izbeigt ADP līgumu pirms termiņa uzticības zuduma dēļ, tai šāds zudums esot jāpieņem un atlaišanas lūgums jāizpilda, jo tai neesot nekādas novērtējuma brīvības šā lūguma izpildē.

40      Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši Piemērošanas noteikumu 20. panta 2. punktam deputātam, kurš lūdz izbeigt ADP līgumu, ir pienākums “precizēt iemeslu vai iemeslus” un ka atbilstoši šā punkta otrajai daļai iecēlējinstitūcija izbeidz līgumu “pēc lūguma izvērtēšanas”. Tādējādi no šīs tiesību normas izriet, ka iecēlējinstitūcijai ir pienākums vismaz izvērtēt izbeigšanas lūguma tiesiskumu. Pretējā gadījumā deputāta pienākumam “precizēt iemeslu vai iemeslus” un iecēlējinstitūcijas pienākumam izvērtēt lūgumu nebūtu nekādas nozīmes.

41      Tādējādi, ievērojot, ka nav nepieciešams lemt par atbilstoši Piemērošanas noteikumu 20. panta 2. punktam iecēlējinstitūcijas veicamā lūguma izvērtējuma apjomu, pietiek konstatēt, ka šā panta redakcija paredz iecēlējinstitūcijas kontroli, vai šajā ziņā eventuāli izvirzītais pamatojums pēc būtības nepārkāpj pamattiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Bonnet/Tiesa, 52. punkts) un starp Savienību un tās darbiniekiem pastāvošās darba tiesiskās attiecības regulējošās tiesību normas, interpretējot tās atbilstoši pamattiesībām. Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka tiesas sēdē Parlaments apgalvoja, ka minētajā pantā paredzētā izvērtējuma ietvaros tas patiešām izvērtēja, vai lūgums izbeigt līgumu atbilst pamattiesībām.

42      No minētā izriet, ka iecēlējinstitūcijai patiešām bija pienākums izvērtēt, vai pastāv saikne starp P. 2012. gada 6. janvāra lūgumu izbeigt prasītājas līgumu un faktu, ka pēdējā minētā 2011. gada 22. decembrī bija iesniegusi lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam saistībā ar iespējamo P. pret viņu vērsto psiholoģisko vardarbību un administratīvās izmeklēšanas uzsākšanu.

43      Šajā ziņā Parlaments uzsver, ka tāda iespēja bija izslēgta, jo P. esot sazinājusies ar kompetentajiem dienestiem laika posmā no 2011. gada 28. novembra līdz 5. decembrim, proti, krietnu brīdi pirms tam, kad prasītāja iesniedza savu lūgumu sniegt palīdzību, lai iegūtu konkrētu informāciju par prasītājas līgumu. Tomēr jākonstatē, ka šajā ziņā Parlaments nav sniedzis pat ne visniecīgākos pierādījumus.

44      Nav arī strīda par to, ka 2012. gada 6. janvārī – dienā, kad P. lūdza izbeigt prasītājas līgumu, – iecēlējinstitūcijai bija zināmi prasītājas iesniegtie medicīniskie atzinumi, no kuriem viennozīmīgi izriet, ka saskaņā ar iesaistīto ārstu viedokli viņas problēmas, kuru rezultātā no 2011. gada 27. septembra viņu bija nepieciešams nosūtīt slimības atvaļinājumā, bija izraisījusi vardarbība viņas darba vietā. Tāpat lietā nav strīda par to, ka 2011. gada 12. decembrī prasītāja nosūtīja P. elektroniskā pasta vēstuli, norādot uz savu pārstrādāšanos “sakarā ar ikdienišķo vardarbību, kuru [tā] cieš no [viņas] puses”, un ka šīs elektroniskā pasta vēstules kopiju tajā pašā dienā prasītāja nosūtīja Parlamenta ģenerālsekretāram un psiholoģiskās vardarbības konsultatīvajai komitejai. Visbeidzot ir jākonstatē, ka 2011. gada 19. decembrī P. nosūtīja elektroniskā pasta vēstuli kompetentajam dienestam, informējot to par prasītājas 2011. gada 12. decembra elektroniskā pasta vēstuli, kura, pēc P. ieskata, bija “ļoti aizvainojoša”. Ar šo pašu elektroniskā pasta vēstuli P. vēlējās noskaidrot ADP līguma izbeigšanas nosacījumus.

45      Civildienesta tiesa uzskata, ka iepriekš norādītajiem faktiem kopumā vajadzēja vedināt iecēlējinstitūciju sava Piemērošanas pasākumu 20. panta 2. punktā paredzētā izvērtējuma ietvaros izvērtēt, vai lūgumam izbeigt prasītājas līgumu varēja vai nevarēja būt sakars ar viņas 2011. gada 22. decembrī iesniegto lūgumu sniegt palīdzību. Vienlaikus atzīstot šāda izvērtējuma sarežģītību un delikātumu, iecēlējinstitūcija, šādi rīkojoties, konkrētajā gadījumā būtu varējusi pilnībā garantēt Hartas 31. panta 1. punkta noteikumu ievērošanu, saskaņā ar kuru ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.

46      Tomēr atbilstoši tiesas sēdē Parlamenta apgalvotajam konstatējams, ka, 2012. gada 6. janvārī saņēmusi P. lūgumu izbeigt prasītājas līgumu, iecēlējinstitūcija šo lūgumu nevērtēja un sagaidīja tā apstiprinājumu 18. janvārī. Civildienesta tiesa arī uzskata, ka iecēlējinstitūcijas atturēšanos veikt Piemērošanas noteikumu 20. panta 2. punktā paredzēto izbeigšanas lūguma izvērtējumu apstiprina apstāklis, ka prasītājas līgums tika izbeigts nākamajā dienā pēc lūguma apstiprināšanas, proti, 2012. gada 19. janvārī, un tas notika, lai gan iecēlējinstitūcijai viennozīmīgi bija zināms, ka prasītāja atrodas slimības atvaļinājumā.

47      Tādējādi ir pilnīgi skaidrs, ka pēc P. lūguma saņemšanas iecēlējinstitūcija neveica pat minimālu kontroli, lai pārliecinātos, vai konkrētajā gadījumā ir ievēroti Nodarbināšanas kārtības 139. panta 1. punkta d) apakšpunkta pēdējā teikuma noteikumi, saskaņā ar kuriem divu mēnešu iepriekšējās paziņošanas termiņš, uz ko prasītājai bija tiesības, bija jāaptur līdz 2012. gada 19. aprīlim. Civildienesta tiesa konstatē arī to, ka šo kļūdu iecēlējinstitūcija izlaboja tikai ar 2012. gada 20. jūlija atbildi uz 2012. gada 30. marta sūdzību.

48      Visbeidzot vēl ir jāizvērtē tas, vai prasītājas uzklausīšana pirms atlaišanas lēmuma pieņemšanas būtu varējusi izraisīt citu rezultātu. Šajā ziņā Civildienesta tiesa uzskata, ka, ja prasītāja būtu tikusi uzklausīta, iecēlējinstitūcija būtu varējusi iegūt papildu informāciju, lai izvērtētu, vai lūgumam izbeigt prasītājas līgumu varēja vai nevarēja būt saistība ar tās lūgumu sniegt palīdzību, un, kā norādīts šā sprieduma 45. punktā, tādējādi pilnībā nodrošināt Hartas 31. panta 1. punkta ievērošanu.

49      No minētā izriet, ka, pieņemot atlaišanas lēmumu, iecēlējinstitūcija konkrētajos lietas apstākļos nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Hartas 31. panta 1. punktā un 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kā arī Piemērošanas noteikumu 20. panta 2. punktā paredzētajam. Līdz ar to minētais lēmums ir jāatceļ.

–       Par lūguma sniegt palīdzību noraidīšanu

50      Vispirms ir jāizvērtē Parlamenta arguments, ka Civildienesta noteikumu 12.a pants neesot piemērojams attiecībā uz šīs iestādes locekļiem un ka tādējādi tas nevarot būt pamats, lai virzītu tālāk prasītājas iesniegto lūgumu sniegt palīdzību.

51      Šis arguments ir jānoraida. Lai gan nav šaubu, ka Civildienesta noteikumu 12.a panta 1. punkts ir piemērojams vienīgi attiecībā uz ierēdņiem, tomēr šīs tiesību normas 2. punktā ir norāde uz “ierēdni, kas ir psiholoģiskās vardarbības upuris”, neprecizējot šīs vardarbības avotu. Tādējādi šīs tiesību normas 1. punkts pats par sevi neaizliedz Parlamentam rīkoties gadījumā, kad vardarbības iespējamais veicējs ir šīs iestādes loceklis.

52      Pēc tam ir jāizvērtē Parlamenta arguments, ka pēc prasītājas līguma izbeigšanas 2011. gada 22. decembrī iesniegtajam lūgumam sniegt palīdzību ir zudis pamats.

53      Civildienesta tiesa secina, ka šis arguments ir nesaprotams. Proti, gadījumā, ja laikā pirms līguma izbeigšanas prasītāja būtu cietusi no psiholoģiskas vardarbības no P. puses, šie fakti apstiprinātos un šajā gadījumā līguma izbeigšana tos nevarētu padarīt par nebijušiem. Ja pieņem, ka Parlaments ar šo argumentu vēlas norādīt, ka pienākums sniegt palīdzību izbeidzas līdz ar konkrētā ierēdņa funkciju izbeigšanos, tad šāda interpretācija ir acīmredzami neatbilstoša šā pienākuma mērķim un apjomam. Proti, atbilstoši Hartas 31. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru “ikvienam darba ņēmējam ir tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem”, ir jānorāda, ka pienākuma sniegt palīdzību esamības jēga ir ne vien dienesta, bet arī – kā tas izriet no šā panta teksta – ieinteresētās personas intereses. Tas tā vēl jo vairāk ir gadījumā, kad lūgumu sniegt palīdzību iesniedzis ierēdnis, kurš apgalvo, ka ir cietis no psiholoģiskās vardarbības, kuras sekas var izpausties arī pēc viņa funkciju izbeigšanās. Turklāt tiesas sēdē Parlaments atzina, ka šis arguments, proti, ka lūgumam sniegt palīdzību vairs nav pamata vienīgi tā iemesla dēļ, ka ir ticis izbeigts prasītājas līgums, nav labi noformulēts.

54      Parlaments uzsver arī to, ka, tā kā iespējamā vardarbības veicēja ir deputāte, konkrētajā gadījumā neesot piemērojams Civildienesta noteikumu 24. pants.

55      Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka šis arguments ir balstīts uz acīmredzami kļūdainu Civildienesta noteikumu 24. panta interpretāciju. Proti, atbilstoši šā panta formulējumam tā mērķis ir aizsargāt ierēdņus no trešo personu rīcības. Konkrētajā gadījumā iespējamā vardarbības veicēja ir deputāte, kura, neesot Parlamenta personālsastāvā, savās darbībās attiecībā pret iespējamo cietušo ir trešās personas statusā.

56      Vēl Parlaments uzsver, ka Civildienesta noteikumu 24. pants neesot piemērojams P. gadījumā, jo tam neesot nekādu iespēju ar saistošu spēku iedarboties pret tā locekļiem.

57      Arī šis arguments liecina par acīmredzami kļūdainu šā panta izpratni. Proti, ciktāl šis pants aizsargā ierēdni no trešo personu rīcības un tā kā iestāžu rīcībā principā nav obligāti saistošu līdzekļu, ar ko vērsties pret trešajām personām, Civildienesta noteikumi paredz palīdzības sniegšanas pienākumu, kas ļauj administrācijai palīdzēt ierēdnim, kas cenšas panākt aizsardzību, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekļus dalībvalstī, kurā ir notikuši inkriminētie fakti.

58      Visbeidzot un ievērojot, ka nav jālemj par tiesas sēdē Parlamenta izvirzīto argumentu, ka P. kā deputāte attiecībā pret prasītāju nevarot tikt uzskatīta par trešo personu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar faktu rašanās laikā piemērojamā Parlamenta Reglamenta 9. panta 2. punktu “deputātu izturēšanos nosaka savstarpēja cieņa, ņemot vērā Eiropas Savienības pamattekstos noteiktās vērtības un principus, aizsargājot Parlamenta cieņu [..]”. Līdz ar to, atsaucoties uz šo tiesību normu, Parlamentam nekas neliedza aicināt P. sadarboties administratīvās izmeklēšanas ietvaros, lai pārbaudītu viņas iespējamo vardarbīgo izturēšanos, no kuras, iespējams, ir cietusi prasītāja.

59      Papildus Civildienesta tiesa norāda, ka Parlamenta piedāvātā Civildienesta noteikumu 12.a un 24. panta interpretācija saistībā ar ADP līgumus regulējošo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru iecēlējinstitūcija nebija tiesīga ne uzsākt administratīvo izmeklēšanu, lai pārbaudītu psiholoģiskās vardarbības gadījumu, kuras iespējamā veicēja ir deputāte, ne palīdzēt ADP pret šāda deputāta rīcību, radītu situāciju, ka minētajiem pantiem tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība un konkrētajā gadījumā tā izslēgtu jebkādu, pat ierobežota apmēra kontroli pār atlaišanas lēmuma un lūguma sniegt palīdzību noraidīšanas tiesiskumu. Civildienesta tiesa uzskata, ka šāda interpretācija nonāk acīmredzamā pretrunā Hartas 31. panta 1. punktam, kas tieši paredz ikviena darba ņēmēja tiesības uz veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem.

60      Ievērojot iepriekš minēto, lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, ir jāatceļ.

61      Tā kā atlaišanas lēmums un lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, tiek atcelti, nav vajadzības izvērtēt pārējos pamatus.

 Par prasījumu atlīdzināt zaudējumus

 Lietas dalībnieku argumenti

62      Prasītāja lūdz piespriest Parlamentam samaksāt viņai ex æquo et bono kopējo summu EUR 120 000 kā atlīdzību par medicīniskajiem izdevumiem, zaudējumiem un morālo kaitējumu, ko viņa esot cietusi atlaišanas lēmuma un tā lēmuma dēļ, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību.

63      Parlaments lūdz noraidīt šo prasījumu.

 Civildienesta tiesas vērtējums

64      Vispirms ir jānorāda, ka, ievērojot prasītājas procesuālos rakstus un argumentus, ir jāuzskata, ka, lūdzot atlīdzināt medicīniskos izdevumus, zaudējumus un morālo kaitējumu, viņa prasa samaksāt finansiālu atlīdzību par morālo kaitējumu, kas izriet no viņas veselības, cieņas un profesionālās reputācijas apdraudējuma, ko viņai rada aplūkojamie lēmumi. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prettiesiska akta atcelšana pati par sevi var būt pienācīga un principā pietiekoša atlīdzība par jebkuru morālo kaitējumu, ko šis akts varētu būt izraisījis (Tiesas 1987. gada 9. jūlija spriedums apvienotajās lietās 44/85, 77/85, 294/85 un 295/85 Hochbaum un Rawes/Komisija, 22. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 9. novembra spriedums lietā T‑116/03 Montalto/Padome, 127. punkts; Civildienesta tiesas 2008. gada 8. maija spriedums lietā F‑6/07 Suvikas/Padome, 151. punkts), ja prasītājs nepierāda, ka tas ir cietis morālo kaitējumu, kas ir nodalāms no atcelšanas pamatā esošā pārkāpuma un ko pilnībā nevar atlīdzināt ar šo atcelšanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1990. gada 7. februāra spriedumu lietā C‑343/87 Culin/Komisija, 27. un 28. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. jūnija spriedumu lietā T‑10/02 Girardot/Komisija, 131. punkts).

65      Civildienesta tiesa atgādina, ka nav apšaubāms, ka netaisnības izjūta un mokas, kas pavada faktu, ka personai, lai tā panāktu savu tiesību atzīšanu, ir jāpiedalās pirmstiesas un pēc tam arī tiesas procesā, ir uzskatāma par kaitējumu, kas var tikt izsecināts jau vien no tā fakta, ka administrācija ir īstenojusi nelikumības. Apzinoties, ka šāds kaitējums ir atlīdzināms gadījumā, ja to nekompensē apmierinājums no apstrīdēto lēmumu atcelšanas (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2013. gada 11. jūlija spriedumu lietā F‑9/12 CC/Parlaments, 128. punkts), Civildienesta tiesa, ņemot vērā lielā mērā kritizējamos apstākļus, kādos ir pieņemts atlaišanas lēmums un lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, nolemj, ka izskatāmās lietas sevišķajos apstākļos prasītājas ciestā morālā kaitējuma taisnīgs novērtējums ir ex æquo et bono noteikt minētā kaitējuma atlīdzināšanu EUR 50 000 apmērā.

66      No visa iepriekš minētā izriet, ka Parlamentam ir jāpiespriež izmaksāt prasītājai EUR 50 000.

 Par tiesāšanās izdevumiem

67      Atbilstoši Reglamenta 87. panta 1. punktam, ievērojot šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī panta 2. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šā pienākuma.

68      No šī sprieduma pamatojuma izriet, ka tas Parlamentam ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos expressis verbis ir lūgusi piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā lietas apstākļi neattaisno Reglamenta 87. panta 2. punkta piemērošanu, līdz ar to ir jāpiespriež Parlamentam segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. janvāra lēmumu par akreditētās deputāta palīdzes CH darba līguma izbeigšanu;

2)      atcelt Eiropas Parlamenta 2012. gada 15. marta lēmumu, ar ko ir noraidīts CH 2011. gada 22. decembra lūgums sniegt palīdzību;

3)      Eiropas Parlaments izmaksā CH summu EUR 50 000 apmērā;

4)      Eiropas Parlaments sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina CH tiesāšanās izdevumus.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 12. decembrī.

*Tiesvedības valoda – franču.