TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2024. gada 28. novembrī ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Ekonomikas un monetārā politika – Nacionālo un reģionālo kontu Eiropas sistēma – Pensiju fondiem piemērojamās statistikas pārskatu sniegšanas prasības – Īpašas brīvo profesiju pensiju shēmas – Obligāta dalība un iemaksas

Apvienotajās lietās C‑758/22 un C‑759/22

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 27. septembra lēmumiem un kas Tiesā reģistrēti 2022. gada 15. decembrī, tiesvedībās

Bayerische Ärzteversorgung,

Bayerische Architektenversorgung,

Bayerische Apothekerversorgung,

Bayerische Rechtsanwalts- und Steuerberaterversorgung,

Bayerische Ingenieurversorgung‑Bau m. Psychotherapeutenversorgung (C‑758/22),

Sächsische Ärzteversorgung (C‑759/22)

pret

Deutsche Bundesbank,

TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: ceturtās palātas priekšsēdētājs I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], kas pilda piektās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši J. Regans [E. Regan] un Z. Čehi [Z. Csehi] (referents),

ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],

sekretāre: M. Sekežiņska [M. Siekierzyńska], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2023. gada 13. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–

Bayerische Ärzteversorgung, Bayerische Architektenversorgung, Bayerische Apothekerversorgung, Bayerische Rechtsanwalts- und Steuerberaterversorgung, Bayerische Ingenieurversorgung‑Bau m. Psychotherapeutenversorgung vārdā – S. Altenschmidt un P. Müller, Rechtsanwälte,

–

Sächsische Ärzteversorgung vārdā – C. Köhler, Rechtsanwalt,

–

Deutsche Bundesbank vārdā – L. Luyken, M. Mogendorf un W. Spoerr, Rechtsanwälte,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Blanc, S. Delaude un L. Mantl, pārstāvji,

–

Eiropas Centrālā bankas (ECB) vārdā – S. J. Hlásková Murphy, K. Kaiser un B. van der Eem, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 29. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Centrālās bankas Regulu (ES) 2018/231 (2018. gada 26. janvāris) par statistikas pārskatu sniegšanas prasībām pensiju fondiem (OV 2018, L 45, 3. lpp.), kas lasīta kopsakarā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 549/2013 (2013. gada 21. maijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā (OV 2013, L 174, 1. lpp.).

2

Šie lūgumi ir iesniegti divās tiesvedībās starp vairākām savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām, proti, pirmkārt, Bayerische Ärzteversorgung (Bavārijas Ārstu pensiju fonds, Vācija), Bayerische Architektenversorgung (Bavārijas Arhitektu pensiju fonds), Bayerische Apothekerversorgung (Bavārijas Farmaceitu pensiju fonds), Bayerische Rechtsanwalts- und Steuerberaterversorgung (Bavārijas Advokātu un grāmatvežu pensiju fonds) un Bayerische Ingenieurversorgung‑Bau m. Psychotherapeutenversorgung (Bavārijas Civilinženieru un psihoterapeitu pensiju fonds) lietā C‑758/22 un, otrkārt, Sächsische Ärzteversorgung (Saksijas Ārstu apdrošināšanas fonds, Vācija) lietā C‑759/22, un Deutsche Bundesbank (Vācijas Federālā banka) par pensiju fondiem piemērojamo statistikas pārskatu prasību attiecināšanu uz šīm savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Regula Nr. 549/2013

3

Regulas Nr. 549/2013 1., 3., 12. un 14. apsvērumā teikts:

“(1)

Lai veidotu Savienības politiku un uzraudzītu dalībvalstu un ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS) ietilpstošās ekonomikas, ir vajadzīga salīdzināma un uzticama jaunākā informācija par ekonomikas struktūru un ekonomiskās situācijas attīstību katrā dalībvalstī vai reģionā.

[..]

(3)

Savienības pilsoņiem ir nepieciešami ekonomiskie konti kā galvenais instruments, lai analizētu dalībvalsts vai reģiona ekonomisko situāciju. Salīdzināmības labad šādi konti būtu jāsagatavo, pamatojoties uz vienotiem principiem, kuri nepieļauj atšķirīgas interpretācijas. Sniegtajai informācijai vajadzētu būt pēc iespējas precīzai, pilnīgai un savlaicīgai, lai nodrošinātu maksimālu pārredzamību visos sektoros.

[..]

(12)

Pārskatītajā Eiropas kontu sistēmā (EKS 2010), kas izveidota ar šo regulu, ir iekļauta metodoloģija un nosūtīšanas programma, kurā definēti konti un tabulas, kas visām dalībvalstīm jāiesniedz saskaņā ar noteiktiem termiņiem. Īpaši, lai uzraudzītu ekonomisko konverģenci un panāktu dalībvalstu ekonomikas politikas ciešu koordināciju, Komisijai konkrētos datumos un attiecīgos gadījumos saskaņā ar iepriekš noteiktu publicēšanas grafiku būtu jānodrošina lietotājiem pieeja minētajiem kontiem un tabulām.

[..]

(14)

EKS 2010 pakāpeniski aizstās visas citas sistēmas kā atsauces sistēma kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, lai sagatavotu dalībvalstu kontus ar nolūku iegūt starp dalībvalstīm salīdzināmus rezultātus Savienības nolūkiem.”

4

Šīs regulas 1. panta 2. punkts formulēts šādi:

“EKS 2010 noteikta:

a)

metodoloģija (A pielikums) attiecībā uz kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, ko izmanto, apkopojot salīdzināmus kontus un tabulas Savienības vajadzībām, kā arī apkopojot rezultātus, kas tiek prasīti saskaņā ar 3. pantu;

[..].”

5

Minētās regulas A pielikuma 1. nodaļā “Vispārējs raksturojums un pamatprincipi” ir iekļauts 1.34., 1.35., 1.37. un 1.57. punkts, kuri izteikti šādi:

“1.34.

Sektoru konti ir izveidoti, iedalot vienības sektoros, un dod iespēju darījumus un kontu balansposteņus attēlot pa sektoriem. Sektoru attēlojums atklāj daudzus galvenos mērus ekonomiskās un fiskālās politikas mērķiem. Galvenie sektori ir mājsaimniecības, valdība, sabiedrības (finanšu un nefinanšu), mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (MABO) un pārējā pasaule.

Ir svarīga atšķirība starp tirgus un ārpustirgus darbību. Valdības kontrolē esošs subjekts, kas tiek parādīts kā tirgus sabiedrība, tiek klasificēts sabiedrību sektorā ārpus vispārējās valdības sektora. Tādējādi sabiedrības deficīta un parāda līmeņi nebūs vispārējās valdības deficīta un parāda sastāvdaļa.

1.35.

Ir svarīgi noteikt skaidrus un stabilus kritērijus subjektu iedalīšanai sektoros.

Publisko sektoru veido visas institucionālās vienības, kuras ir ekonomikas rezidenti un kuras kontrolē valdība. Privāto sektoru veido visas pārējās rezidentvienības.

1.1. tabulā noteikti kritēriji, ko izmanto publiskā un privātā sektora nošķiršanai, bet publiskajā sektorā – valdības sektora un publisko sabiedrību sektora nošķiršanai un privātajā sektorā – MABO sektora un privāto sabiedrību sektora nošķiršanai.

1.1. tabula

Kritēriji

Kontrolē valdība

(Publiskais sektors)

Privātā kontrolē

(Privātais sektors)

Ārpustirgus izlaide

Publiskās administrācijas iestādes

MABO

Tirgus izlaide

Publiskās sabiedrības

Privātās sabiedrības

[..]

1.37.

Lai nošķirtu tirgus un ārpustirgus un lai iedalītu publiskā sektora subjektus vispārējās valdības sektorā vai sabiedrību sektorā, ievēro šādu noteikumu.

Darbība jāuzskata par tirgus darbību, ja attiecīgās preces un pakalpojumus tirgo, ievērojot šādus nosacījumus:

1)

pārdevēji darbojas, lai palielinātu savu peļņu ilgtermiņā, un to veic, tirgū brīvi pārdodot preces un pakalpojumus katram, kas gatavs maksāt prasīto cenu;

2)

pircēji darbojas, lai palielinātu labumu sev, ņemot vērā savus ierobežotos resursus, pērkot tās preces, kas par piedāvāto cenu vislabāk atbilst viņu vajadzībām;

3)

pastāv efektīvi tirgi, kuros pārdevējiem un pircējiem ir pieeja tirgum un informācija par to. Efektīvs tirgus var darboties pat tad, ja šie nosacījumi netiek pilnībā ievēroti.

[..]

1.57.

Institucionālās vienības ir ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi, kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām. EKS 2010 sistēmas nolūkiem institucionālās vienības grupē piecos savstarpēji izslēdzošos iekšzemes institucionālos sektoros, kurus veido šāda veida vienības:

a)

nefinanšu sabiedrības;

b)

finanšu sabiedrības;

c)

vispārējā valdība;

d)

mājsaimniecības;

e)

mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas.

Kopā šie pieci sektori veido kopējo ekonomiku. Katrs sektors ir sadalīts arī apakšsektoros. EKS 2010 sistēma nodrošina pilnīgu plūsmu kontu un bilanču kopumu, kas jāveido katram sektoram un apakšsektoram, kā arī kopējai ekonomikai. Ir iespējama nerezidentvienību mijiedarbība ar šiem pieciem iekšzemes sektoriem, un mijiedarbība ir parādīta starp pieciem iekšzemes sektoriem un sesto institucionālo sektoru – pārējās pasaules sektoru.”

6

Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2. nodaļā “Vienības un vienību grupējumi” ir iekļauts 2.32.–2.35., 2.38., 2.40., 2.43., 2.105.–2.110. un 2.117. punkts, kuri formulēti šādi:

“2.32.

Katrā sektorā un apakšsektorā sagrupē institucionālās vienības, kurām ir līdzīgs ekonomiskās uzvedības veids.

2.1. diagramma – Vienību iedalīšana sektoros

Image

2.33.

Institucionālās vienības sagrupē sektoros, ņemot vērā to, kāda veida ražotāji tās ir, un atkarībā no to galvenās darbības un funkcijas, ko uzskata par to ekonomisko darbību raksturojošu rādītāju.

2.34.

2.1. diagramma parāda, kā vienības tiek iedalītas galvenajos sektoros. Lai saskaņā ar diagrammu noteiktu tādas vienības sektoru, kas ir rezidentvienība un nav mājsaimniecība, jānosaka, vai to kontrolē vai nekontrolē vispārējā valdība un vai tā ir tirgus vai ārpustirgus ražotājs.

2.35.

Kontroli pār finanšu vai nefinanšu sabiedrību definē kā spēju noteikt vispārējo korporatīvo politiku, piemēram, ieceļot attiecīgus direktorus, ja nepieciešams.

[..]

2.38.

Vispārējā valdība nodrošina kontroli pār sabiedrību saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem, dekrētu vai noteikumiem, kas piešķir valdībai pilnvaras noteikt korporatīvo politiku. Turpmāk minētie rādītāji ir galvenie faktori, kas jāapsver, nosakot, vai sabiedrību kontrolē valdība:

[..]

b)

valdība kontrolē valdi vai pārvaldes struktūru;

c)

valdība kontrolē galvenā personāla iecelšanu vai atcelšanu no amata;

[..]

f)

ir īpaši noteikumi;

[..].

Atsevišķs rādītājs var būt pietiekams kontroles noteikšanai, bet citos gadījumos uz kontroli var norādīt vairāku atsevišķu rādītāju kopums.

[..]

2.40.

Tirgus un ārpustirgus sektoru nošķiršana un publiskā sektora subjektu klasificēšana vispārējās valdības sektorā vai sabiedrību sektorā ir atkarīga no 1.37. punktā minētajiem kritērijiem.

[..]

2.43.

Turpmāk 2.2. tabulā parādīts ražotāja veids un galvenās darbības un funkcijas, kas raksturīgas katram sektoram:

2.2. tabula – Ražotāja veids un galvenās darbības un funkcijas, klasificējot pa sektoriem

Ražotāja veids

Galvenā darbība un funkcija

Joma

Tirgus ražotājs

Tirgus preču ražošana un nefinanšu pakalpojumu sniegšana

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Tirgus ražotājs

Finanšu starpniecība, ieskaitot apdrošināšanu.

Finanšu palīgdarbības

Finanšu sabiedrības (S.12)

Publisks ārpustirgus ražotājs

Kolektīvajam un individuālajam patēriņam paredzētās ārpustirgus produkcijas ražošana un piedāvājums, kā arī tādu darījumu veikšana, kas paredzēti valsts ienākuma un bagātības pārdalei

Vispārējā valdība (S.13)

Tirgus ražotājs vai privātais ražotājs paša galapatēriņam

Patēriņš

Tirgus izlaides un izlaides paša galapatēriņam ražošana

Mājsaimniecības (S.14)

Kā patērētāji

Kā uzņēmēji

Privātais ārpustirgus ražotājs

Individuālajam patēriņam paredzētās ārpustirgus izlaides ražošana un piedāvājums

Mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (S.15)

[..]

Pensiju fondi (S.129)

2.105.

Definīcija: apakšsektoru “pensiju fondi” (S.129) veido visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību sociālo risku un apdrošināto personu vajadzību (sociālā apdrošināšana) apvienošanas rezultātā. Pensiju fondi ir sociālās apdrošināšanas shēmas, kas nodrošina ienākumus pensijā un bieži izmaksā pabalstus nāves vai invaliditātes gadījumā.

2.106.

Apakšsektoru S.129 veido tikai tie sociālās apdrošināšanas pensiju fondi, kas ir atsevišķas institucionālās vienības no tām institucionālām vienībām, kuras tos izveidoja. Šādiem autonomiem fondiem ir lēmumu pieņemšanas autonomija un pilns kontu komplekts. Neautonomie pensiju fondi nav institucionālas vienības un ir tās institucionālās vienības sastāvdaļa, kas tos izveidoja.

2.107.

Pensiju fondu shēmu dalībnieku piemēri ir darba ņēmēji atsevišķā uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, darba ņēmēji kādā filiālē vai nozarē un personas, kam ir viena un tā pati profesija. Apdrošinājuma summas, kas iekļautas apdrošināšanas līgumā, var ietvert:

a)

apdrošinājuma summas, ko apdrošinātās personas nāves gadījumā samaksā atraitnim(‑ei) un bērniem;

b)

apdrošinājuma summas, ko samaksā pēc aiziešanas pensijā,

c)

apdrošinājuma summas, ko samaksā, ja apdrošinātā persona zaudē darbspēju.

2.108.

Dažās valstīs visus minētos risku veidus var apdrošināt apdrošināšanas sabiedrības, kā arī pensiju fondi. Citās valstīs dažas minēto risku klases jāapdrošina ar dzīvības apdrošināšanas sabiedrību starpniecību. Pretstatā dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām pensiju fondi saskaņā ar tiesību aktiem attiecas tikai uz īpašām darba ņēmēju un pašnodarbināto personu grupām.

2.109.

Pensiju fondu shēmas var organizēt darba devēji vai vispārējā valdība. Tās darba ņēmēju vārdā var organizēt arī apdrošināšanas sabiedrības; vai var izveidot atsevišķas institucionālas vienības, lai turētu un pārvaldītu aktīvus, kas jāizmanto no pensiju tiesībām izrietošu saistību segšanai un pensiju sadalei.

2.110.

Apakšsektorā S.129 neietver:

a)

institucionālās vienības, kas atbilst abiem kritērijiem 2.117. punktā. Tās klasificē apakšsektorā S.1314;

[..].

Sociālās nodrošināšanas fondi (S.1314)

2.117.

Definīcija: apakšsektors “sociālās nodrošināšanas fondi” ietver centrālās, pavalsts un vietējās institucionālās vienības, kuru galvenā darbība ir sociālo pabalstu izsniegšana un kuras atbilst šādiem diviem kritērijiem:

a)

saskaņā ar tiesību aktiem vai noteikumiem dažām iedzīvotāju grupām ir jāpiedalās shēmā vai jāveic iemaksas;

b)

vispārējā valdība atbild par iestādes vadību attiecībā uz norēķiniem un iemaksu un pabalstu apstiprināšanu, neatkarīgi no tās kā uzraudzības iestādes vai darba devēja lomas.

Parasti nav tiešas saiknes starp fiziskas personas veikto iemaksas summu un risku, kam šī persona tiek pakļauta.”

7

Šīs regulas A pielikumā ir ietverta 3. nodaļa “Darījumi ar produktiem un neražotiem aktīviem”, un tajā ir iekļauts 3.17.–3.19., 3.24. un 3.26.–3.28. punkts, kuri formulēti šādi:

“3.17.

Definīcija: tirgus izlaide ir izlaide, kuru pārdod tirgū vai kura paredzēta pārdošanai tirgū.

3.18.

Tirgus izlaidē iekļauj:

a)

par ekonomiski nozīmīgām cenām pārdotos produktus;

[..].

3.19.

Definīcija: ekonomiski nozīmīgas cenas ir cenas, kurām ir būtiska ietekme uz produktu daudzumu, ko ražotāji vēlas piedāvāt, un produktu daudzumu, ko pircēji vēlas iegādāties. Šādas cenas rodas, ja īstenojas abi šādi nosacījumi:

a)

ražotājam ir stimuls koriģēt piedāvājumu vai nu peļņas radīšanai ilgtermiņā, vai vismaz kapitāla un citu izmaksu segšanai,

b)

patērētājiem ir brīva izvēle – iegādāties vai neiegādāties – un iespēja izdarīt izvēli, balstoties uz pieprasīto cenu.

Cenas, kas nav ekonomiski nozīmīgas, visdrīzāk iekasē, lai palielinātu ieņēmumus vai nedaudz samazinātu pārmērīgu pieprasījumu, kas var rasties, ja pakalpojums tiek sniegts pilnīgi par brīvu.

Ekonomiski nozīmīga produkta cena definēta saistībā ar institucionālo vienību un [vietējo darbības veida vienību (turpmāk tekstā –“vietējā DVV”)], kas saražojusi izlaidi. Piemēram, visa mājsaimniecību neinkorporēto uzņēmumu izlaide, kas pārdota citām institucionālajām vienībām, ir pārdota par ekonomiski nozīmīgām cenām, tādēļ tā uzskatāma par tirgus izlaidi. Lai noteiktu citu institucionālo vienību izlaidi, pārbaudīs spēju veikt tirgus darbību par ekonomiski nozīmīgām cenām, īpaši piemērojot kvantitatīvo kritēriju (50 % kritēriju), izmantojot attiecību starp ražošanas izmaksām un pārdošanu. Lai vienību uzskatītu par tirgus ražotāju, vismaz 50 % tās izmaksu sedz ar pārdošanas ieņēmumiem vairāku gadu gaitā.

[..]

3.24.

Definīcija: tirgus ražotāji ir vietējās DVV vai institucionālās vienības, kuru izlaides lielākā daļa ir tirgus izlaide.

Ja vietējā DVV vai institucionālā vienība ir tirgus ražotājs, tad tās galvenā izlaide pēc definīcijas ir tirgus izlaide, jo tirgus izlaides jēdzienu definē pēc tam, kad vietējai DVV vai institucionālajai vienībai, kas saražojusi izlaidi, piemērots tirgus, pašu gala izlietojuma vai cita ārpustirgus sadalījums.

[..]

3.26.

Definīcija: ārpustirgus ražotāji ir vietējas DVV vai institucionālas vienības, kuru izlaides lielāko daļu nodrošina bez maksas vai par ekonomiski nenozīmīgām cenām.

Institucionālās vienības: sadalījums starp tirgus, pašu gala izlietojumam un ārpustirgus

3.27.

Institucionālajām vienībām kā ražotājām sadalījums starp tirgus, pašu gala izlietojumam un ārpustirgus apkopots 3.1. tabulā. Parādīta arī saistība ar klasifikāciju pa sektoriem.

3.1. tabula – Institucionālo vienību sadalījums starp tirgus ražotājiem, ražotājiem pašu gala izlietojumam un citiem ārpustirgus ražotājiem

Institucionālās vienības veids

Klasifikācija

Privāta vai valsts?

 

BPO vai nē?

Tirgus ražotājs?

Ražotāja veids

Sektors(‑i)

1. Privāti ražotāji

1.1. Mājsaimniecībām piederoši neinkorporēti uzņēmumi (neskaitot mājsaimniecībām piederošus kvazikorporatīvos uzņēmumus)

 

 

1.1. = Tirgus vai pašu galapatēriņam

Mājsaimniecības

 

1.2. Citi privātie ražotāji (ieskaitot mājsaimniecību īpašumā esošos kvazikorporatīvos uzņēmumus)

1.2.1. Privātās BPI

1.2.1.1. Jā

1.2.1.1. = Tirgus

Sabiedrības

 

 

 

1.2.1.2. Nē

1.2.1.2. = Ārpustirgus

MABO

 

 

1.2.2. Citādi

 

1.2.2. = Tirgus

Sabiedrības

2. Publiskie ražotāji

 

 

2.1. Jā

2.1. = Tirgus

Sabiedrības

 

 

 

2.2. Nē

2.2. = Ārpustirgus

Publiskās administrācijas iestādes

3.28.

3.1. tabulā parādīts, ka, lai noteiktu, vai institucionālā vienība klasificējama kā tirgus ražotājs, ražotājs pašu gala izlietojumam vai ārpustirgus ražotājs, secīgi piemēro vairākus nosacījumus. Pirmais sadalījums ir starp privātajiem un publiskajiem ražotājiem. Publiskais ražotājs ir ražotājs, kuru kontrolē vispārējā valdība, un kontrole ir tāda, kā definēts 2.38. punktā.”

8

Minētās regulas A pielikumā ir iekļauta17. nodaļa, kuras 17.43. punktā norādīts:

“Definīcija: sociālās nodrošināšanas pensiju shēmas ir uz līgumu balstītas apdrošināšanas shēmas, saskaņā ar kurām vispārējā valdība paredz saņēmējiem kā sociālās apdrošināšanas shēmas dalībniekiem apdrošināties pret vecumu un citiem ar vecumu saistītiem riskiem, piemēram, darbnespēju, veselības zaudēšanu u.tml. Sociālās nodrošināšanas pensijas saņēmējiem sniedz vispārējā valdība.”

9

A pielikuma 20. nodaļā “Vispārējās valdības sektora definīcija” citastarp ir iekļauts 20.05., 20.15., 20.32.–20.34., 20.38., 20.39., 20.306., 20.309. un 20.310. punkts, kuros noteikts:

“VISPĀRĒJĀS VALDĪBAS SEKTORA DEFINĪCIJA

20.05.

Vispārējās valdības sektors (S.13) ietver visas valdības vienības un visas ārpustirgus bezpeļņas organizācijas (BO), ko kontrolē valdības vienības. Tas ietver arī citus ārpustirgus ražotājus, kā minēts 20.18.–20.39. punktā.

[..]

Bezpeļņas organizācijas, ko klasificē vispārējās valdības sektorā

[..]

20.15.

Bezpeļņas organizāciju kontrole ir definēta kā spēja noteikt bezpeļņas organizācijas vispārējo politiku vai programmu. Publiska iejaukšanās, pieņemot vispārējus noteikumus, kas piemērojami visām vienībām, kuras veic vienu un to pašu darbību, nav noteicošais faktors, lai lemtu, ka valdība kontrolē individuālu vienību. Lai noteiktu, vai bezpeļņas organizāciju kontrolē valdība, ņem vērā šādus piecus kontroles rādītājus:

[..]

b)

citi pamatakta noteikumi, piemēram, saistības bezpeļņas organizāciju statūtos,

[..]

e)

riska līmenis.

Var pietikt ar vienu rādītāju, lai konstatētu kontroli. Tomēr, ja bezpeļņas organizācija, kuru galvenokārt finansē valdība, var lielā mērā noteikt savu politiku vai programmu, ievērojot pārējos kritērijus, to neuzskata par valdības kontrolētu. Vairumā gadījumu vairāki rādītāji kopā norāda uz kontroli. Izšķirīgajā lēmumā jāņem vērā šie rādītāji.

[..]

Finanšu starpniecība un valdība

20.32.

Finanšu darbībās iesaistītajām vienībām jāpievērš īpaša uzmanība. Finanšu starpniecība ir darbība, ar kuru vienības iegūst finanšu aktīvus un tajā pašā laikā savā vārdā uzņemas saistības, iesaistoties finanšu darījumos.

20.33.

Finanšu starpnieks pakļauj sevi riskam, savā vārdā uzņemoties saistības. Piemēram, ja publiska finanšu vienība pārvalda aktīvus, bet nepakļauj sevi riskam, savā vārdā uzņemoties saistības, tā nav finanšu starpnieks, un vienību klasificē vispārējās valdības sektorā, nevis finanšu sabiedrību sektorā.

20.34.

Tirgus/ārpustirgus testa kvantitatīvā kritērija piemērošana publiskām sabiedrībām, kas veic finanšu starpniecību vai pārvalda aktīvus, parasti nav svarīga, jo šo sabiedrību ieņēmumi ir gan īpašuma ienākumi, gan turēšanas guvumi.

[..]

Pensiju fondi

20.38.

Darba devēju pensiju shēmas ir līgumi, kas izveidoti, lai nodrošinātu pensiju pabalstus dalībniekiem saskaņā ar darba devēju un darba ņēmēju līgumsaistībām. Shēmas var būt fondētas, nefondētas un daļēji fondētas.

20.39.

Definētu iemaksu fondēto shēmu, ko izveidojusi valdības vienība, neuzskata par sociālās nodrošināšanas shēmu, ja nav valdības garantijas attiecībā uz maksājamām pensijām un pensiju līmenis ir nenoteikts, jo tas ir atkarīgs no aktīvu izmantošanas rezultātiem. Tādējādi vienību, kas pārvalda šo shēmu, kā arī pašu fondu (ja tas ir atsevišķa institucionāla vienība) uzskata par finanšu sabiedrību un klasificē apdrošināšanas sabiedrību un pensiju fondu apakšsektorā.

[..]

Publiskais sektors

[..]

20.306.

Visas publiskā sektora institucionālās vienības ir rezidentvienības, ko kontrolē valdība tieši vai netieši kopā ar publiskā sektora vienībām. Subjekta kontroli nosaka kā spēju noteikt šā subjekta vispārējo politiku. Tas ir sīkāk aprakstīts turpmāk.

[..]

Publiskā sektora kontrole

20.309.

Publiskā sektora rezidentvienības kontrole ir spēja noteikt vienības vispārējo politiku. To var veikt, izmantojot vienas publiskā sektora vienības tiešās tiesības vai daudzu vienību kolektīvās tiesības. Jāņem vērā šādi kontroles rādītāji.

[..]

h)

Kontrole, izmantojot pārmērīgu regulējumu. Ja regulējums ir tik stingrs, ka tas faktiski diktē vispārējo uzņēmējdarbības politiku, tas ir kontroles veids. Publiskām iestādēm dažos gadījumos var būt spēcīga regulējoša līdzdalība, īpaši tādās jomās kā monopoli un privatizēti komunālie pakalpojumi, kuros ir publisko pakalpojumu elements. Regulējoša līdzdalība var pastāvēt tādās nozīmīgās jomās kā cenu noteikšana, subjektam neatdodot vispārējās politikas kontroli. Arī izvēle iekļauties vai darboties stingri regulētā vidē ir rādītājs, ka subjekts netiek kontrolēts.

i)

Citi. Kontroli var iegūt arī no statūtu pilnvarām vai tiesībām, kā noteikts subjekta dibināšanas dokumentā, piemēram, lai ierobežotu darbību, mērķus un pamatdarbības aspektus, apstiprinātu budžetu vai novērstu pārmaiņas subjekta dibināšanas dokumentā un subjekta sadalīšanos, apstiprinātu dividendes vai pārtrauktu tā attiecības ar publisko sektoru. Subjektu, kuru pilnībā vai gandrīz pilnībā finansē publiskais sektors, uzskata par kontrolētu, ja tā finansēšanas plūsmas kontroles ir pietiekami ierobežojošas, lai diktētu vispārējo politiku šajā jomā.

20.310.

Katrs klasificēšanas gadījums jāvērtē atsevišķi, un daži šie rādītāji var nebūt svarīgi konkrētā gadījumā. Daži rādītāji, piemēram, 20.309. punkta a), c) un d) apakšpunktā minētie rādītāji, paši par sevi ir pietiekami, lai izveidotu kontroli. Citos gadījumos vairāki atsevišķi rādītāji kopā var norādīt uz kontroli.”

Regula 2018/231

10

Regulas 2018/231 2. apsvērumā teikts:

“Statistikas pārskatu sniegšanas prasību noteikšanas mērķis attiecībā uz [pensiju fondiem (PF)] ir nodrošināt [Eiropas Centrālo banku (ECB)] ar atbilstošu statistiku par PF apakšsektora finanšu aktivitātēm dalībvalstīs, kuru valūta ir euro [..], kuras uzskata par vienu ekonomisko teritoriju. Statistiskās informācijas vākšana par PF nepieciešama, lai nodrošinātu regulāras un ad hoc analītiskās vajadzības, atbalstītu ECB monetārās un finanšu analīzes veikšanu, kā arī lai ECBS varētu sniegt ieguldījumu finanšu sistēmas stabilitātē.”

11

Šīs regulas 1. pantā noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1) “pensiju fonds (PF)” (EKS 2010 S.129. apakšsektors) ir finanšu sabiedrība vai kvazisabiedrība, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību sociālo risku un apdrošināto personu vajadzību (sociālā apdrošināšana) apvienošanas rezultātā. Pensiju fonds kā sociālās apdrošināšanas shēma, kas nodrošina pensijas ienākumus un var nodrošināt pabalstus nāves vai invaliditātes gadījumā.

Definīcijā netiek iekļauti:

[..]

f)

sociālās nodrošināšanas fondi, kas definēti EKS 2010 2.117. punktā;

[..].”

Vācijas tiesības

VersoG

12

Bavārijas federālajā zemē uz savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām citastarp attiecas 2008. gada 16. jūnijaGesetz über das öffentliche Versorgungswesen (Publiskās sociālā nodrošinājuma sistēmas likums; BayGVBl., 182. lpp.) lietā C‑758/22 pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “VersoG”) 1. pants “Juridiskā forma, mītne, piemērošanas joma, pilnvaras pieņemt normatīvos aktus”.

13

VersoG 9. panta “Komercdarbībai piemērojamie principi” 1.–3. punktā noteikts:

“(1)   Savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas savu darbību veic, pamatojoties uz savstarpējības principu un vienīgi sabiedrības interesēs. Tām ir jātiek pārvaldītām saimnieciski un taupīgi. Savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizāciju mantai jābūt nodalītai.

(2)   Savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas no saviem līdzekļiem sedz administratīvās izmaksas, tostarp ierēdņiem, darbiniekiem un strādniekiem, kā arī labuma guvējiem izmaksājamās summas. Sadalījumu starp dažādām savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām veic, pamatojoties uz faktiskajām izmaksām.

(3)   Savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas līdzekļus un mantu var izmantot tikai savu sociālā nodrošinājuma uzdevumu izpildei. Organizācijas darbības izbeigšanas gadījumā atlikušie līdzekļi pienākas dalībniekiem, apdrošinātajām personām un labuma guvējiem saskaņā ar statūtos noteikto.”

14

VersoG 10. panta “Statūti” 1.–3. punktā paredzēts:

“(1)   Savstarpējās apdrošināšanas organizācijas savas lietas reglamentē statūtos atbilstoši šajā likumā noteiktajam.

(2)   Statūtos papildus šajā likumā konkrēti minētajiem elementiem jāietver arī noteikumi par:

1.

valdes un komiteju sastāvu, pilnvaru termiņu un sasaukšanu;

2.

valdes locekļu un viņu aizstājēju izvirzīšanu un atbrīvošanu no amata [..];

3.

dalības, apdrošināšanas un nodrošinājuma attiecību sākums un beigas;

4.

iemaksu apmērs, kā arī to termiņš vai sadales noteikšanas principi;

5.

dalībnieku, apdrošināto personu un labuma guvēju tiesību rašanās priekšnosacījumi, veids un apjoms, kā arī to izbeigšanās;

6.

ar pensiju apdrošināšanu saistītā procedūra.

(3)   Statūtus un to grozījumus sagatavo valdes priekšsēdētājs pēc prudenciālās atļaujas saņemšanas, un tos publicē Bayerischer Staatsanzeiger. Tie stājas spēkā nākamajā dienā pēc publicēšanas, ja vien nav noteikts cits datums.

15

VersoG otrajā daļā “Bavārijas Ārstu pensiju fonds, Bavārijas Farmaceitu pensiju fonds, Bavārijas Arhitektu pensiju fonds, Bavārijas Civilinženieru un psihoterapeitu pensiju fonds, Bavārijas Advokātu un grāmatvežu pensiju fonds” ir ietverta 1. nodaļa “Kopīgi noteikumi”, kurā atrodams šā likuma 28. pants “Uzdevumi”. Šā panta trešajā teikumā paredzēts, ka “savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām ir jāizpilda nosacījumi, lai to dalībnieki tiktu atbrīvoti no pienākuma apdrošināties valsts pensiju apdrošināšanas sistēmā”.

16

VersoG 30. panta “Dalība” 1.–3. punktā noteikts:

“(1)   Dalība savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijās ir obligāta.

(2)   Statūtos var paredzēt izņēmumus un atbrīvojumus no obligātās dalības, it īpaši, ja profesijas pārstāvis:

1.

savu profesionālo darbību veic tikai īslaicīgi vai nelielos apjomos;

2.

savu profesionālo darbību sāk lielākā vecumā vai pievienojas profesionālajai apvienībai;

3.

ir citas arodapdrošināšanas sistēmas dalībnieks.

[..]

(3)   Obligātie locekļi, kas vairs nav dalībnieki, var saglabāt biedra statusu brīvprātīgā kārtā saskaņā ar statūtu noteikumiem.”

17

VersoG 31. panta “Iemaksas, pāreja” 1. un 4. punktā paredzēts:

“(1)   Biedru pienākums ir veikt iemaksas saskaņā ar statūtu noteikumiem. Statūtos var paredzēt minimālās iemaksas, kas nav atkarīgas no ienākumiem. Tajos var noteikt, ka, lai saglabātu pensijas tiesības, ir jāveic atbilstošas iemaksas par laikposmiem, kuros netiek veikta profesionālā darbība, netiek gūta peļņa vai netiek gūti ienākumi. Obligātā iemaksa nedrīkst pārsniegt robežvērtības, kas noteiktas savstarpējās apdrošināšanas organizācijas atbrīvojumam no uzņēmumu ienākuma nodokļa.

[..]

(4)   Statūtos var atļaut brīvprātīgas papildu iemaksas, lai palielinātu pensijas tiesību apmēru. Tās papildus obligātajai iemaksai nedrīkst pārsniegt 1. punkta ceturtajā teikumā noteikto robežvērtību.”

18

VersoG 33.–36. un 38. pantā izklāstīti sīkāki noteikumi par obligātu dalību attiecīgajās savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijās.

Saksijas Veselības aprūpes nozares likums

19

1994. gada 24. maijaSächsisches Heilberufekammergesetz (Saksijas Veselības aprūpes nozares likums; SächsGVBl., 935. lpp.) lietā C‑759/22 pamatlietas faktiem piemērojamās redakcijas 6. pantā “Savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācija” bija paredzēts:

“(1)   Kolēģijas ar saviem statūtiem var izveidot savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizāciju, lai nodrošinātu dalībnieku un viņu ģimenes locekļu pensiju. [..] Kolēģiju biedri ir savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas dalībnieki saskaņā ar statūtiem.

[..]

(3)   Statūtos paredzēti noteikumi par:

1.

savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas institūciju uzdevumiem, uzbūvi, sastāvu, ievēlēšanu un pilnvaru termiņu, kā arī tās pārstāvību tiesā un ārpus tiesas, ciktāl tas jau nav reglamentēts likuma normās,

2.

obligātās apdrošināšanas sākumu un beigām, kā arī nosacījumiem, ar kuriem ir atļauti izņēmumi un atbrīvojumi no obligātās apdrošināšanas,

3.

nosacījumiem, ar kuriem ir atļauta brīvprātīga apdrošināšana, it īpaši pēc tam, kad tiek pārtraukta dalība kolēģijā,

4.

nosacījumiem, ar kuriem ir iespējams palielināt pensiju tiesības pēc pārrēķina laulības šķiršanas gadījumā,

5.

nosacījumiem, ar kuriem ir iespējama retroaktīva dalība,

6.

dalībnieku līdzdalības pienākumu, pienākuma veikt iemaksas sākumu un beigām, iemaksu noteikšanas procedūru, kā arī iemaksu termiņu un sīkāku regulējumu attiecībā uz iemaksu apmēru, kas tiek aprēķināts atkarībā no ienākumiem:

a)

kuri gūti no pašnodarbinātības vai algota darba,

b)

kuri gūti no kapitāla, ja ienākumi tiek gūti no kapitālsabiedrībām, kuru mērķis ir arī medicīnas, zobārstniecības, veterināro vai farmācijas pakalpojumu sniegšana, un

c)

kuri gūti no komercdarbības tiktāl, ciktāl tās ietvaros tiek sniegti medicīnas, zobārstniecības, veterinārie vai farmācijas pakalpojumi, un kuri nedrīkst pārsniegt [attiecīgā likuma] spēkā esošajā redakcijā noteikto summu,

7.

iemaksu samazinājuma un atbrīvojuma no iemaksām summu, ko var piemērot īpašos gadījumos,

8.

nosacījumiem, kā tiek iekasēta kavējuma nauda par novēlotām iemaksām, un tās apmēru,

9.

nosacījumiem, ar kuriem iemaksas vai kavējuma naudu var atlikt, atbrīvot no tās vai atteikties no tās iekasēšanas,

10.

pabalstu, vecuma pensijas, invaliditātes pensijas un apgādnieka zaudējuma pensijas piešķiršanas nosacījumiem un apmēru,

[..].

Statūtos var paredzēt nosacījumus, ar kuriem dalībnieks savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijai veiktās iemaksas var pārskaitīt citai publisko tiesību apdrošināšanas iestādei vai citai arodgrupas savstarpējās pensiju apdrošināšanas iestādei (profesijas pensiju apdrošināšanas organizācijai), kā arī veikto iemaksu atmaksas nosacījumus un tās apmēru dalības izbeigšanas gadījumā.

(4)   Savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas aktīvi ir īpaša manta, kas izmantojama, tikai lai izpildītu savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas pienākumus. Tā jāpārvalda atsevišķi no kolēģijas pārējās mantas. To var izmantot tikai likumā atļautajiem mērķiem, tostarp nepieciešamo administratīvo izdevumu segšanai.”

Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi

20

2018. un 2019. gadā prasītājas pamatlietā saņēma Vācijas Federālās bankas paziņojumus, kuros bija norādīts, ka saskaņā ar Regulas 2018/231 1. un 2. pantu tām kā pensiju fondiem ir piemērojamas statistikas pārskatu sniegšanas prasības; tas nozīmēja, ka no 2019. gada 30. septembra atsevišķām prasītājām pamatlietā reizi ceturksnī, bet citām reizi gadā bija jānosūta Vācijas Federālajai bankai sīkāki dati par to finansiālo stāvokli.

21

Prasītājas pamatlietā Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa, Vācija) cēla prasības, kurās tās primāri lūdza atcelt šos paziņojumus un pakārtoti – atzīt, ka uz tām neattiecas iepriekšminētās statistikas pārskatu sniegšanas prasības.

22

Minētā tiesa šīs prasības noraidīja, pamatojoties uz to, ka prasītājas pamatlietā ir pensiju fondi Regulas 2018/231 1. panta 1. punkta izpratnē un tāpēc uz tām attiecas šīs regulas 2. panta 1. punktā noteiktais pārskatu sniegšanas pienākums. Šīs tiesas ieskatā tādas savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas, kādas ir prasītājas pamatlietā, kā tirgus ražotāji ir kvalificējamas par finanšu kapitālsabiedrībām un tādējādi ietilpst Regulā Nr. 549/2013 noteiktās EKS 2010 pensiju fondu apakšsektorā (S.129). Savas pamatdarbības ietvaros tās sniedzot savstarpējās pensiju apdrošināšanas pakalpojumus. Šim nolūkam tās nosakot ekonomiski nozīmīgas cenas. Tas pats attiecoties arī uz obligātajiem pakalpojumiem. Nepastāvot valsts atbalstam, savstarpējās apdrošināšanas organizācijām iemaksas un sniegtie pakalpojumi esot jānosaka tā, lai tiktu garantēta to maksātspēja. Katrā ziņā obligāto pakalpojumu kvalifikācija par tirgus produktu izrietot it īpaši no Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 3.19. punkta, jo prasītājas pamatlietā ar savu produktu pārdošanu vairākus gadus esot segušas vismaz 50 % savu izmaksu. Minētā tiesa norāda, ka tas nav pretrunā šīs regulas A pielikuma 1.37. punktam, jo šī tiesību norma ir piemērojama tikai publiskajam sektoram piederīgām struktūrām, taču prasītājas pamatlietā tādas nav, jo tās nav valsts kontrolē. Tāpēc esot izslēgta arī kvalificēšana EKS 2010 sociālā nodrošinājuma iestāžu apakšsektorā (S.1314), uz kuru neattiecas pārskatu sniegšanas pienākums. Minētās regulas A pielikuma 20.39. punkts apstiprinot, ka prasītājas pamatlietā ir kvalificējamas par pensiju fondiem. Saskaņā ar šo tiesību normu valsts iestādes pārvaldīta shēma ar iepriekš noteiktām iemaksām neesot jāuzskata par sociālā nodrošinājuma shēmu, ja tā darbojas – kā tas ir prasītāju pamatlietā gadījumā – bez valsts garantijas attiecībā uz izmaksājamo pensiju summu un ja šī summa, kas atkarīga no pārvaldīto aktīvu rentabilitātes, katrā ziņā nav droši zināma.

23

Prasītājas pamatlietā par šo spriedumu iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa. Prasītājas pamatlietā apgalvo, ka tās nav tirgus ražotāji. To obligātie pakalpojumi, kas neapšaubāmi veido to izlaides lielāko daļu, netiekot pārdoti par ekonomiski nozīmīgām cenām. Šajā ziņā dalībnieki, kuriem ir dalības pienākums, nevarot brīvi izvēlēties iegādāties vai neiegādāties pensiju pakalpojumus atkarībā no iekasētajām iemaksām, bet tas ir pretrunā vienam no nosacījumiem, kas jāizpilda šādu cenu konstatēšanai, proti, Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 3.19. punkta pirmās daļas b) apakšpunktam, kurā noteikts, ka “patērētājiem ir brīva izvēle – iegādāties vai neiegādāties – un iespēja izdarīt izvēli, balstoties uz pieprasīto cenu”. Šīs regulas A pielikuma 3.19. punkta trešajā daļā minētais 50 % kritērijs, kas ļauj par tirgus ražotāju kvalificēt institucionālu vienību, kura pastāvīgi un ilgstoši 50 % savu izmaksu sedz no saviem pārdošanas ieņēmumiem, neesot attiecināms; tas esot paredzēts tikai ražošanas izlaides vērtības aprēķināšanai. Katrā ziņā savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas – tāpat kā ar likumu noteiktā pensiju apdrošināšana – esot uzskatāmas par sociālo nodrošinājumu.

24

Vācijas Federālā banka apgalvo, ka Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa) spriedumā nav pieļautas apgalvotās tiesību kļūdas.

25

Iesniedzējtiesai ir šaubas par prasītāju pamatlietā kvalificēšanu, it īpaši – ņemot vērā Regulas 2018/231 1. panta 1. punkta f) apakšpunktu un Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 1.37., 2.107., 2.117., 3.17.–3.19., 3.24., 3.26., 17.43., 20.10., 20.12. un 20.39. punktu. Tai ir šaubas, vai tās būtu jākvalificē par pensiju fondiem vai sociālā nodrošinājuma iestādēm vai arī tās būtu jākvalificē citā kategorijā.

26

Šī tiesa uzsver, ka prasītājas pamatlietā ir publisko tiesību subjekti ar juridiskās personas statusu. Tās var veikt tikai darbību sabiedrības interesēs un savus līdzekļus un mantu var izmantot, tikai lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu. Tām savas administratīvās izmaksas, tostarp darbinieku atalgojums un labuma guvējiem veiktie maksājumi, jāsedz no pašu resursiem.

27

Iesniedzējtiesa paskaidro, ka saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem lielākā daļa personu, kuras ir dalībnieki prasītāju pamatlietā izveidotajās shēmās, tajās piedalās obligātā kārtā tāpēc, ka strādā savā profesijā Bavārijā vai Saksijā. Pēc obligātās apdrošināšanas laikposma beigām ir iespējams saglabāt dalību brīvprātīgi, lai turpināt iegūt pensijas tiesības. Prasītājas pamatlietā iemaksu un to uzdevuma izpildei veicamo līdzmaksājumu iekasēšanu, kā arī pensiju tiesību nosacījumus, būtību, summu un šo tiesību anulēšanu nosaka savos statūtos. Iespējami arī brīvprātīgi papildu maksājumi, taču tie nedrīkst pārsniegt atļauto maksimālo apjomu. Prasītājas pamatlietā vairāk nekā 50 % savu pakalpojumu sniedz saviem dalībniekiem, kuru dalība shēmā ir obligāta.

28

Šādos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kas lietās C‑758/22 un C‑759/22 formulēti identiski:

“1)

a)

Vai Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 3.19. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ikvienam patērētājam jābūt iespējai brīvi izvēlēties, vai iegādāties ražotāja piedāvātos produktus, un tas, ka šī izvēle ir balstāma uz pieprasīto cenu?

Ja atbilde būtu noliedzoša:

b)

Vai gadījumos, kad lielākā daļa šādu patērētāju, kuriem nav iespējas brīvi izdarīt šādu izvēli, saņem produktus no ražotāja apmērā, kas veido vairāk nekā pusi no tā izlaides vērtības tādēļ, ka likumā ir paredzēta viņu obligāta dalība pie ražotāja, un maksā obligātās iemaksas ražotāja noteiktajā apmērā, ir pietiekami izpildītas iepriekš minētās normas prasības, ja šādu patērētāju mazākumam ir bijusi iespēja brīvprātīgi vienoties ar ražotāju un tas šo iespēju ir izmantojis, lai saņemtu produktus, veicot tādas pašas iemaksas kā dalībnieki, kuriem dalība ir obligāta?

2)

Vai tirgus izlaide par saimnieciski nozīmīgām cenām Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 3.17.–3.19. punkta izpratnē vienmēr ir notikusi jau tad, kad ir izpildīts šā pielikuma 3.19. punkta trešās daļas trešajā un ceturtajā teikumā definētais “50 % kritērijs” par to, ka vismaz puse izmaksu tiek segta ar pārdošanas ieņēmumiem vairāku gadu gaitā, vai tomēr šis kritērijs jāsaprot nevis kā pietiekams (pašpietiekams), bet gan kā nepieciešams nosacījums, kas jāizpilda papildus abiem minētā pielikuma 3.19. punkta pirmās daļas otrā teikuma a) un b) apakšpunktā paredzētajiem priekšnosacījumiem?

3)

Vai, pārbaudot, vai institucionālās vienības ir tirgus ražotāji Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 3.24. punkta izpratnē, papildus šā pielikuma 3.17., 3.19. un 3.26. punktam jāņem vērā arī minētā pielikuma 1.37. punkta otrajā daļā ietvertās papildu prasības?

4)

a)

Vai Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.107. punkts ietver obligātu priekšnosacījumu institucionālās vienības klasificēšanai apakšsektorā S.129, proti, ka tās pakalpojumi visiem tās dalībniekiem tiek sniegti uz līgumiskas vienošanās pamata?

Ja atbilde būtu apstiprinoša:

b)

Vai līgumiska pamata prasība pakalpojumu sniegšanai šādā ziņā jau ir izpildīta tad, ja – lai gan obligāto dalību institucionālajā vienībā, obligātās iemaksas tajā un tās obligātos pakalpojumus valsts ir reglamentējusi statūtos – tomēr arī dalībnieki, kuriem dalība ir obligāta, var izvirzīt prasījumus par papildu pakalpojumiem, veicot brīvprātīgas papildu iemaksas?

5)

Vai Regulas 2018/231 1. panta 1. punkta [otrās daļas] f) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka no šīs tiesību normas [pirmajā daļā] minētā jēdziena “pensiju fonds” ir izslēgtas tikai tādas institucionālās vienības, kuras atbilst abiem Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.117. punktā minētajiem kritērijiem, vai tomēr šis izņēmums attiecas arī uz citām institucionālajām vienībām, kas saskaņā ar šā pielikuma 17.43. punktu ir uzskatāmas par sociālās nodrošināšanas pensiju fondiem, lai gan tās neizpilda visas minētā pielikuma 2.117. punktā izklāstītās prasības?

6)

a)

Vai Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.117. punkta b) apakšpunktā un 17.43. punktā minētais jēdziens “vispārējā valdība” attiecas tikai uz attiecīgo primāro vienību vai tomēr tas ietver arī tādas sociālā nodrošinājuma struktūras, kuras dibinātas uz likuma pamata, ir juridiski patstāvīgas, organizētas ar obligātu dalību, finansētas ar iemaksām un kurām ir tiesības uz pašpārvaldi un savu grāmatvedības uzskaiti?

Ja atbilde būtu apstiprinoša:

b)

Vai ar iemaksu un pabalstu apstiprināšanu, kas paredzēta Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.117. punkta b) apakšpunktā, ir domāta attiecīgas summas apstiprināšana vai tomēr pietiek ar to, ka likumā ir noteikts apdrošināmo risku minimums un seguma minimums, kā arī reglamentēti iemaksu iekasēšanas principi un ierobežojumi, bet iemaksu un pabalstu aprēķināšanu šajā kontekstā atstāj sociālā nodrošinājuma struktūras ziņā?

c)

Vai jēdziens “vispārējās valdības sektora vienība” Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 20.39. punkta izpratnē ietver vienīgi institucionālās vienības, kas atbilst visām šā pielikuma 20.10. un 20.12. punkta prasībām?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

29

Ar šiem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma normas jāinterpretē tādējādi, ka uz savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām, kuras sniedz pakalpojumus, kas sedz pensionēšanās, nāves un invaliditātes riskus saviem dalībniekiem, kuru lielākajai daļai dalība tajās ir obligāta tāpēc, ka tie strādā noteiktā profesijā, attiecas jēdziens “pensiju fondi” šā pielikuma 2.105. punkta izpratnē un tādējādi tām ir piemērojamas Regulā 2018/231 paredzētās statistikas pārskatu sniegšanas prasības.

30

Jāatgādina: no Regulas Nr. 549/2013 14. apsvēruma izriet, ka ar EKS 2010 Savienības vajadzībām – un it īpaši nolūkā definēt un uzraudzīt Savienības ekonomisko un sociālo politiku – ir izveidota atsauces sistēma, lai sagatavotu dalībvalstu kontus. Šajā ziņā saskaņā ar šīs regulas 3. apsvērumu šādi konti būtu jāsagatavo, pamatojoties uz vienotiem principiem, kuri nepieļauj atšķirīgu interpretāciju, lai iegūtu salīdzināmus rezultātus (spriedums, 2023. gada 13. jūlijs, Ferrovienord, C‑363/21 un C‑364/21, EU:C:2023:563, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Kā izriet no minētās regulas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta, EKS 2010 ir paredzēta metodoloģija, kas ietverta šīs regulas A pielikumā un kas it īpaši attiecas uz kopējām definīcijām un uzskaites noteikumiem, kurus izmanto, apkopojot salīdzināmus nacionālos un reģionālos kontus, kā arī tabulas Savienības vajadzībām.

32

Kā norādīts šā pielikuma 1.01. punktā, EKS 2010 ir starptautiski saderīgs uzskaites ietvars, kas paredzēts, lai sistemātiski un detalizēti aprakstītu kopējo ekonomiku (proti, reģionu, valsti vai valstu grupu), tās sastāvdaļas un attiecības ar citām kopējām ekonomikām.

33

Minēto pielikumu, kas izstrādāts kā rokasgrāmata, veido 24 nodaļas, kuras īsi izklāstītas tā 1.03. un 1.04. punktā. Šā pielikuma 1. nodaļā izklāstītas EKS konceptuālās iezīmes un noteikti tās principi. Šajā nodaļā aprakstītas galvenās statistikas vienības un to grupēšana un sniegts pārskats par kontu secību. Šā pielikuma 2. nodaļā aprakstītas institucionālās vienības, kas tiek izmantotas ekonomikas mērīšanai, un tajā izklāstīts, kā šīs vienības analīzes veikšanas nolūkā tiek iedalītas sektoros un citās grupās. Savukārt 20. nodaļa veltīta vispārējās valdības sektora kontiem.

34

Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 1.34. un 1.57. punktā ir paredzēta visu institucionālo vienību – kas definētas kā ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi un kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām, – iekļaušana kādā no sešiem galvenajiem EKS 2010 norādītajiem sektoriem, proti, nefinanšu sabiedrības, finanšu sabiedrības, vispārējā valdība, mājsaimniecības, mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas un pārējā pasaule (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, Ferrovienord, C‑363/21 un C‑364/21, EU:C:2023:563, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

35

No šīm tiesību normām, kā arī no šā pielikuma 2.41. punkta izriet, ka minētie sektori ir savstarpēji izslēdzoši, līdz ar to institucionālā vienība var piederēt tikai pie viena sektora vai apakšsektora. Šā pielikuma 2.32. punktā noteikts: katrā sektorā un apakšsektorā sagrupē institucionālās vienības, kurām ir līdzīgs ekonomiskās uzvedības veids.

36

Kā norādīts Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.66. punktā, pensiju fondu apakšsektors ietilpst finanšu sabiedrību sektorā. Līdz ar to – tāpat kā visas šīs nozares institucionālās vienības – pensiju fondi tiek klasificēti par “tirgus ražotājiem” atbilstoši jēdziena “finanšu sabiedrības” definīcijai, kas ietverta šā pielikuma 2.55. punktā.

37

Attiecībā uz šo pensiju fondu klasificēšanu par “tirgus ražotājiem” jāuzsver šo fondu darbībai piemītošā īpatnība, kas detalizēti izklāstīta minētā pielikuma 2.105.–2.110. punktā. Proti, kā izriet no šā paša pielikuma 2.108. punkta, “pretstatā dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām pensiju fondi saskaņā ar tiesību aktiem attiecas tikai uz īpašām darba ņēmēju un pašnodarbināto personu grupām”. Tādējādi pensiju fondu apakšsektorā ir iekļautas tādas finanšu sabiedrības, kuras nevar brīvi piedāvāt savus pakalpojumus visai sabiedrībai.

38

Šajā gadījumā no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkotās savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas, kas darbojas Bavārijā (lieta C‑758/22) un Saksijā (lieta C‑759/22), garantē saviem dalībniekiem maksājumus pensijas, nāves un invaliditātes gadījumā un tās ir organizētas uz nozares pamata tādā ziņā, ka lielākajai daļai to dalībnieku ir likumā paredzēts pienākums būt par to dalībniekiem, jo viņi strādā tādā konkrētā profesijā kā ārsts, farmaceits, advokāts vai arhitekts.

39

Turklāt tieši savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas nozari apvienojošā organizācija un ar to saistītais biedru dalības pienākums ir bijis par pamatu iesniedzējtiesas šaubām, vai uz šo iestāžu darbībām var attiekties jēdzieni “tirgus izlaide” vai “tirgus darbība” Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma izpratnē.

40

Tomēr jānorāda, ka šāda pensiju fondu nozares organizācija, kā norādīts šā sprieduma 37. punktā, ir expressis verbis paredzēta Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.107. un 2.108. punktā. Neraugoties uz šo īpatnību, Savienības likumdevējs ir izvēlējies pensiju fondus klasificēt par finanšu sabiedrībām un līdz ar to par tirgus ražotājiem. Tāpēc šajā gadījumā nav jālemj par to, kā interpretēt jēdzienus “tirgus izlaide” vai “tirgus darbība”, bet gan jānoskaidro, vai tādas savstarpējās apdrošināšanas organizācijas kā pamatlietā aplūkotās var tikt kvalificētas par “pensijas fondiem”, ņemot vērā šā pielikuma 2.105.–2.110. punktā noteiktos kritērijus.

41

Šajā ziņā no Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.105.–2.110. punkta formulējuma var secināt, ka pensiju fondu darbība atbilst šādiem kritērijiem.

42

Pirmām kārtām, no šā pielikuma 2.105. un 2.107. punkta ir redzams, ka pensiju fondi, kuru galvenā funkcija ir sniegt finanšu starpniecības pakalpojumus, kas izriet no apdrošināto personu risku un sociālo vajadzību apvienošanas, garantē apdrošinātajam maksājumus pensijas gadījumā. Šie fondi var arī nodrošināt pabalstus apdrošinātajai personai invaliditātes gadījumā, kā arī pabalstus apdrošinātās personas laulātajam un bērniem šīs personas nāves gadījumā.

43

Otrām kārtām, šā paša pielikuma 2.106. punktā ir noteikts, ka pensiju fondiem, kas ir nošķirti no vienībām, kuras tos ir izveidojušas, ir lēmumu pieņemšanas autonomija un pilns kontu komplekts.

44

Trešām kārtām, kā norādīts šā sprieduma 37. punktā, Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.107. un 2.108. punktā ir precizēts, ka atšķirībā no dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām pensiju fondiem ir juridisks pienākums rezervēt savus pakalpojumus noteiktām darbinieku un pašnodarbināto personu grupām, it īpaši personām, kas darbojas tajā pašā profesijā.

45

Ceturtām kārtām, šā pielikuma 2.110. punktā no “pensiju fonda” jēdziena ir izslēgtas sociālā nodrošinājuma iestādes, kas minētas šā pielikuma 2.117. punktā. Saskaņā ar pēdējo minēto punktu sociālā nodrošinājuma iestādēm, kuru galvenā darbība ir sociālo pabalstu sniegšana, raksturīgs tas, ka, pirmkārt, noteiktām iedzīvotāju grupām ir juridisks pienākums piedalīties sistēmā vai veikt iemaksas un, otrkārt, valsts pārvaldes iestādes nosaka vai apstiprina veicamās iemaksas un saņemamos maksājumus un parasti nav tiešas saiknes starp personas veikto iemaksu apmēru un riskiem, kuriem šī persona ir pakļauta.

46

Attiecībā uz nupat minēto aspektu – no Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 20.39. punkta, kas ietilpst šā pielikuma 20. nodaļā “Valdības konti”, izriet, ka pensiju shēmu, pat ja to izveidojusi valdības vienība, nevar uzskatīt par sociālā nodrošinājuma shēmu un tā ir jāklasificē pensiju fondu apakšsektorā, ja nav valdības garantijas attiecībā uz saņemamo maksājumu līmeni un ja tas ir nenoteikts, jo ir atkarīgs no aktīvu izmantošanas rezultātiem.

47

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, pēdējās minētās kompetencē neietilpst valsts tiesību interpretēšana un tikai valsts tiesai ir jākonstatē un jānovērtē pamatlietas fakti, kā arī jānosaka valsts normatīvo un administratīvo aktu konkrētais tvērums (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, SeGEC u.c.,C‑277/21, EU:C:2022:318, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48

Tomēr Tiesas, kas ir aicināta sniegt iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, kompetencē ir sniegt tai norādes, kas izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem un kas ļautu minētajai tiesai pieņemt nolēmumu (spriedums, 2022. gada 28. aprīlis, SeGEC u.c., C‑277/21, EU:C:2022:318, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka attiecīgajām savstarpējās apdrošināšanas organizāciju darbībām pamatlietās ir šādas iezīmes.

50

Pirmkārt, nav strīda par to, ka šīs savstarpējās apdrošināšanas organizācijas garantē saviem dalībniekiem maksājumus pensijas, nāves un invaliditātes gadījumā.

51

Otrkārt, no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām, kas tiek aplūkotas lietā C‑758/22 un kas ir juridiskas personas, ir pašpārvaldes tiesības un ka tās veic atsevišķu uzskaiti. Saskaņā ar šīm pašām norādēm savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācija, kas aplūkota lietā C‑759/22, lai gan tā ir ārstu kolēģijas dibināts daļēji tiesībspējīgs veidojums, organizatoriskā un ekonomiskā ziņā ir neatkarīga un tai ir plaša autonomija, savs īpašums un pilns kontu komplekts. Šādas savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas, kurām ir pašpārvaldes pilnvaras un sava uzskaite, atbilst šā sprieduma 43. punktā minētajam kritērijam.

52

Treškārt, no šā sprieduma 38. punktā minētajām iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet arī, ka lielākajai daļai pamatlietā aplūkoto savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizāciju dalībnieku ir likumā noteikts dalības pienākums tāpēc, ka viņi veic noteiktu profesionālo darbību; turklāt šīm savstarpējās apdrošināšanas organizācijām principā nav atļauts sniegt savus pakalpojumus citām personām. Tādējādi šķiet, ka šādas iestādes atbilst šā sprieduma 44. punktā minētajam kritērijam.

53

Ceturtkārt, no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka dalībniekiem piedāvāto pakalpojumu līmenis, ko negarantē valsts pārvaldes iestādes, ir atkarīgs no veikto iemaksu apmēra, kā arī no attiecīgās sociālā nodrošinājuma iestādes rezultātiem aktīvu pārvaldībā. Turklāt iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka pamatlietā aplūkotās savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas likuma normās paredzētajā kārtībā nosaka iekasējamo iemaksu apmēru un to sniegto pakalpojumu apmēru. Tāpēc šādas savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas atbilst šā sprieduma 45. un 46. punktā minētajiem kritērijiem, kas izslēdz to kvalificēšanu par sociālā nodrošinājuma iestādēm, nevis pensiju fondiem.

54

No tā izriet: ja pamatlietās aplūkoto savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizāciju darbībai patiešām ir šā sprieduma 50.–53. punktā uzskaitītās iezīmes – un tas jākonstatē iesniedzējtiesai –, šīs organizācijas var tikt klasificētas apakšsektorā “pensiju fondi” Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma 2.105. punkta izpratnē.

55

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka Regulas Nr. 549/2013 A pielikuma normas jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “pensiju fondi” šā pielikuma 2.105. punkta izpratnē un līdz ar to Regulā 2018/231 paredzētās statistikas pārskatu sniegšanas prasības attiecas uz tādām savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām, kuru darbībai piemīt visas šīs iezīmes:

–

šīs savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas piedāvā pakalpojumus, kas sedz pensiju, nāves un invaliditātes riskus;

–

tās tiek pārvaldītas autonomi, un tām ir pilns kontu komplekts;

–

lielākajai daļai to dalībnieku ir likumā noteikts dalības pienākums tāpēc, ka viņi strādā noteiktā profesijā, turklāt minētajām savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām principā nav tiesību sniegt pakalpojumus citām personām;

–

dalībniekiem piedāvāto pakalpojumu līmenis, ko negarantē valsts pārvaldes iestādes, ir atkarīgs no veikto iemaksu apmēra, kā arī no attiecīgās savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas rezultātiem aktīvu pārvaldībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
 

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 549/2013 (2013. gada 21. maijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā A pielikuma normas

 

jāinterpretē tādējādi, ka

 

jēdziens “pensiju fondi” šā pielikuma 2.105. punkta izpratnē un līdz ar to Eiropas Centrālas bankas Regulā (ES) 2018/231 (2018. gada 26. janvāris) par statistikas pārskatu sniegšanas prasībām pensiju fondiem paredzētās statistikas pārskatu sniegšanas prasības attiecas uz tādām savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām, kuru darbībai piemīt visas šīs iezīmes:

 

–

šīs savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas piedāvā pakalpojumus, kas sedz pensiju, nāves un invaliditātes riskus;

–

tās tiek pārvaldītas autonomi, un tām ir pilns kontu komplekts;

–

lielākajai daļai to dalībnieku ir likumā noteikts dalības pienākums tāpēc, ka viņi strādā noteiktā profesijā, turklāt minētajām savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijām principā nav tiesību sniegt pakalpojumus citām personām;

–

dalībniekiem piedāvāto pakalpojumu līmenis, ko negarantē valsts pārvaldes iestādes, ir atkarīgs no veikto iemaksu apmēra, kā arī no attiecīgās savstarpējās pensiju apdrošināšanas organizācijas rezultātiem aktīvu pārvaldībā.

 

[Paraksti]

( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.