1

Apelācijas sūdzībā lietā C‑269/23 P Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics SAE (turpmāk tekstā – “Hengshi”) un Jushi Egypt for Fiberglass Industry SAE (turpmāk tekstā – “Jushi”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2023. gada 1. marta spriedumu Hengshi Egypt Fiberglass Fabrics un Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija (T‑480/20, turpmāk tekstā – spriedums lietā T‑480/20, EU:T:2023:90), ar kuru tā noraidīja to prasību atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/776 (2020. gada 12. jūnijs), ar kuru nosaka galīgos kompensācijas maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Ēģiptes izcelsmes austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu importam un groza Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/492, ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas un Ēģiptes izcelsmes austu un/vai sašūtu stikla šķiedras audumu importam (OV 2020, L 189, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula lietā T‑480/20”), ciktāl tā attiecas uz tām.

2

Ar apelācijas sūdzību lietā C‑272/23 P Jushi lūdz atcelt Vispārējās tiesas 2023. gada 1. marta spriedumu Jushi Egypt for Fiberglass Industry/Komisija (T‑540/20, turpmāk tekstā – spriedums lietā T‑540/20 un kopā ar spriedumu T‑480/20 – pārsūdzētie spriedumi, EU:T:2023:91), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja tā prasību atcelt Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/870 (2020. gada 24. jūnijs), ar ko nosaka galīgo kompensācijas maksājumu un galīgi iekasē pagaidu kompensācijas maksājumu, kas noteikts Ēģiptes izcelsmes nepārtrauktās stikla elementāršķiedras izstrādājumu importam, un piemēro galīgo kompensācijas maksājumu Ēģiptes izcelsmes nepārtrauktās stikla elementāršķiedras izstrādājumu reģistrētajam importam (OV 2020, L 201, 10. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula lietā T‑540/20” un kopā ar apstrīdēto regulu lietā T‑480/20 – “apstrīdētās regulas”), ciktāl tā attiecas uz to.

3

Līgums par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kas 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā, tika apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Līgums par PTO izveidošanu”). Šī līguma 1.A pielikumā iekļauts Nolīgums par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem.

4

Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. pantā “Subsīdijas definīcija” ir noteikts:

“1.1.   Šī Nolīguma mērķiem subsīdija eksistē:

[..]

un

[..]”

5

Šī nolīguma 2. pantā “Īpašas iezīmes” ir noteikts šādi:

“2.1.   Lai noteiktu, vai tāda subsīdija, kāda ir definēta 1. panta 1. punktā, ir īpaša uzņēmumam vai ražošanas nozarei, vai uzņēmumu vai ražošanas nozaru grupai (šajā Līgumā sauktas par “konkrētiem uzņēmumiem”), kas ietilpst piešķīrējas iestādes jurisdikcijā, jāpiemēro šādi principi:

2.2.   Subsīdija, kas ir ierobežota zināmiem uzņēmumiem, kuri atrodas noteiktā ģeogrāfiskā reģionā piešķīrējas iestādes jurisdikcijā, ir īpaša. [..]

[..]”

6

Šī nolīguma 5. pantā “Nelabvēlīgas sekas” ir noteikts:

“Izmantojot kādu no 1. panta 1. un 2. punktā norādītajām subsīdijām, nevienai Dalībvalstij nevajadzētu izraisīt nelabvēlīgas sekas citu Dalībvalstu interesēm, [..]

[..].”

7

Šī paša nolīguma 11. panta “Uzsākšana un turpmākā izmeklēšana” 8. punktā paredzēts:

“Gadījumā, ja preces netiek tieši importētas no izcelsmes valsts, bet tiek eksportētas no starpniekvalsts uz importētāja Dalībvalsti, šī Līguma noteikumi ir pilnībā piemērojami un darījums vai darījumi šī Līguma izpratnē tiek uzskatīti par tādiem, kas ir notikuši starp izcelsmes valsti un importētāju Dalībvalsti.”

8

Aizsardzība pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis, no 1968. gada līdz 1994. gadam tika reglamentēta ar vairākām šai un dempinga jomai kopīgām regulām, vēlāk – ar virkni īpašu regulu. Šobrīd pēdējā no šīm īpašajām regulām ir Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 55. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2028. gada 30. maija Regulu (ES) 2018/825 (OV 2018, L 143, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula 2016/1037”).

9

Regulas 2016/1037 2. līdz 5. apsvērumā ir noteikts:

10

Šīs regulas 1. pantā “Principi” ir norādīts:

“1.   Kompensācijas maksājumu drīkst piemērot, lai kompensētu jebkuru subsīdiju, kas tieši vai netieši piešķirta par jebkura tāda izstrādājuma izgatavošanu, ražošanu, eksportu vai pārvadāšanu, kura laišana brīvā apgrozībā Savienībā rada kaitējumu.

2.   Neatkarīgi no 1. punkta, ja izstrādājumus neimportē tieši no izcelsmes valsts, bet eksportē uz Savienību no starpniekvalsts, tad šīs regulas noteikumus piemēro pilnībā un darījumu vai darījumus vajadzības gadījumā uzskata par notikušiem starp izcelsmes valsti un Savienību.”

11

Minētās regulas 2. pantā it īpaši ir paredzēts, ka tās nolūkiem

12

Šīs regulas 3. pants “Subsīdijas definīcija” ir formulēts šādi:

“Uzskata, ka subsīdija pastāv, ja:

[..]

[..] un

13

Regulas 2016/1037 4. pantā “Kompensējamās subsīdijas” ir noteikts:

“1.   Uz subsīdijām kompensācijas pasākumus attiecina tikai tad, ja tās ir īpašas, kā noteikts 2., 3. un 4. punktā.

2.   Lai noteiktu, vai kāda subsīdija ir īpaša, uzņēmumam vai uzņēmumu vai ražošanas nozaru grupai (“zināmi uzņēmumi”), kas ir piešķīrējas iestādes kompetencē, piemēro šādus principus:

[..]

3.   Subsīdija, kas ir ierobežota zināmiem uzņēmumiem, kuri atrodas noteiktā ģeogrāfiskā reģionā piešķīrējas iestādes jurisdikcijā, ir īpaša. [..]

[..]”

14

Saskaņā ar šīs regulas 5. pantu “Kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšana”:

“Kompensējamo subsīdiju apjoms atbilst tam ieguvumam, kas ir piešķirts saņēmējam subsīdiju jautājuma izmeklēšanas laikā. Parasti šis laikposms ir saņēmēja nesenākais finanšu gads, bet var būt arī jebkurš cits vismaz sešu mēnešu laikposms pirms izmeklēšanas sākuma, par kuru ir pieejami ticami finansiālie un citi būtiski dati.”

15

Minētās regulas 6. pantā “Saņēmējam piešķirtā ieguvuma aprēķināšana” ir noteikts:

“Lai aprēķinātu saņēmējam piešķirto ieguvumu, piemēro šādus noteikumus:

[..]”

16

Turklāt dažādās šīs pašas regulas normās, konkrētāk, tās 9. panta 3. punktā, 10. panta 7. un 13. punktā, 11. panta 6., 7. un 10. punktā, 13. panta 1.–3. punktā, 18. panta 3. punktā, 29.a panta 1. punktā, kā arī 30. panta 1. un 2. punktā ir paredzētas dažādas iespējas saņemt ieguvumu, tostarp, no “izcelsmes vai eksportētājas valsts”, “izcelsmes un/vai eksportētājas valsts valdības”, “izcelsmes un/vai eksportētājas valsts valdības”, kā arī “valdības, kas piešķir kompensējamu subsīdiju”.

17

Tiesvedību priekšvēsturi, kāda tā izklāstīta pārsūdzētajos spriedumos, var rezumēt šādi.

18

Hengshi un Jushi ir divi saskaņā ar Ēģiptes tiesībām iedibināti uzņēmumi, kas veidoti atbilstoši šīs valsts tiesību aktiem. Katrs no tiem ir meitasuzņēmums Ķīnā iedibinātam mātesuzņēmumam. Savukārt abi šie mātesuzņēmumi pilnībā pieder un tos kontrolē arī Ķīnā iedibināts galvenais mātesuzņēmums China National Building Materials Co. Ltd. Šis uzņēmums ir valsts uzņēmums, kas netieši pieder un kuru pilnībā kontrolē Valsts padomes Valsts īpašumā esošo aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisija – šī iestāde savukārt ir piesaistīta minētajai Valsts padomei, kas to kontrolē.

19

Hengshi un Jushi dažādos veidos darbojas stikla šķiedras izstrādājumu, kuri tiek izmantoti tostarp vieglos kompozītmateriālos, kas tiek lietoti tādās nozarēs kā automobiļu rūpniecība, kuģu būve, aviācijas industrija, vēja enerģija un būvniecība, ražošanā, tirdzniecībā un eksportēšanā, it īpaši uz Savienību.

20

Tie ir iedibināti ģeogrāfiskajā reģionā, ko sauc par “Suecas kanāla Ķīnas un Ēģiptes ekonomikas un tirdzniecības sadarbības zonu” (turpmāk tekstā – “ĶETS zona”).

21

Atbilstoši sadarbības nolīgumam, ko 2016. gada 21. janvārī, pamatojoties uz vairākām kopīgām iniciatīvām, parakstīja Ķīnas valdība un Ēģiptes valdība, ĶETS zonai ir kopīga vadība un attīstība. Šim nolūkam Ēģiptes valdība piešķir vairākus atbrīvojumus no nodokļiem uzņēmumiem, kas pieder Ķīnas vai Ķīnas un Ēģiptes vienībām, kuras ir iedibinātas šajā zonā, un saskaņā ar piemērojamā Ēģiptes tiesiskajā regulējumā paredzētajiem nosacījumiem nodrošina tiem zemi, kā arī darbaspēku. Savukārt Ķīnas valdība šo dažādo uzņēmumu rīcībā tieši vai netieši nodod dažādus finanšu līdzekļus, īstenojot globālo projektu “Viena josla, viens ceļš”, saistībā ar kuru it īpaši ir paredzēta iespēja Ķīnas uzņēmumiem, kas tiks iedibināti trešās valstīs, izmantot dažādus nodokļu un finanšu pasākumus, piemēram, aizdevumus, ieguldījumus un kredītu apdrošināšanu.

22

2019. gada maijā un jūnijā Eiropas Komisija saskaņā ar Regulas 2016/1037 10. un 11. pantu sāka divas izmeklēšanas procedūras par iespējamām subsīdijām konkrētu stikla šķiedras izstrādājumu importam Savienībā pēc tam, kad attiecīgi sabiedrība Tech‑Fab Europe eV (turpmāk tekstā – “Tech‑Fab Europe”) un Association des producteurs de fibres de verre européens [Eiropas Stikla šķiedras ražotāju apvienība] (APFE) bija iesniegušas sūdzības.

23

Pēc šīm izmeklēšanām Komisija 2020. gada jūnijā secīgi pieņēma apstrīdēto regulu lietā T‑480/20 un apstrīdēto regulu lietā T‑540/20. Abās apstrīdētajās regulās ir noteikti kompensācijas maksājumi stikla šķiedras izstrādājumiem, uz kuriem attiecas minētās izmeklēšanas un kurus Savienībā importē attiecīgi Hengshi un Jushi (pirmajā regulā) un Jushi (otrajā regulā). Šajās regulās Komisija uzskatīja, ka Hengshi un Jushi saistībā ar šī sprieduma 21. punktā minēto dažādo iniciatīvu īstenošanu ir guvuši labumu no visām Ēģiptes valdības piešķirtajām subsīdijām. Daži no pasākumiem, kas ir šādi kvalificēti, šīs iestādes ieskatā būtībā ir sadarbības starp šo valdību un Ķīnas valdību rezultāts.

24

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 28. jūlijā, Hengshi un Jushi cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu lietā T‑480/20. Šīs prasības pamatojumam tie norāda sešus pamatus par Regulas 2016/1037 pārkāpumu un vienā no tiem tie norāda uz to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

25

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. oktobrī, Tech‑Fab Europe lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

26

Ar 2021. gada 26. janvāra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā.

27

2023. gada 1. martā Vispārējā tiesa pieņēma spriedumu lietā T‑480/20, noraidot prasību kā nepamatotu.

28

Vienlaikus ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 27. augustā, Jushi cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu lietā T‑540/20. Šīs prasības pamatojumam tas izvirza piecus pamatus par Regulas 2016/1037 pārkāpumu un vienā no tiem tas norāda uz to tiesību uz aizstāvību, kā arī Ēģiptes valdības tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Izņemot šo pēdējo aspektu, minētie pamati būtībā ir identiski otrajam līdz sestajam pamatam, kas izvirzīti lietā T‑480/20.

29

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 14. decembrī, APFE lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

30

Ar 2021. gada 28. aprīļa rīkojumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs atļāva tai iestāties lietā.

31

2023. gada 1. martā Vispārējā tiesa pieņēma spriedumu lietā T‑540/20, noraidot prasību kā nepamatotu.

32

Pirmajā instancē izvirzītie pamati, kam ir nozīme šajās apelācijas tiesvedībās, ir šādi. Pirmām kārtām, ar otrā pamata pirmo daļu lietā T‑480/20, kā arī pirmā pamata otro daļu lietā T‑540/20 prasītāji identiski apgalvoja, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punktu, kā arī 3. panta 1. punktu, būtībā uzskatot, ka noteikts finanšu ieguldījums, ko tiem bija piešķīrusi Ķīnas valdība, esot jāuzskata arī par subsīdijām, kuras ir piešķīrusi Ēģiptes valdība vai kuras var tikt attiecinātas uz šo valdību. Šīs argumentācijas pamatojumam tie izvirzīja trīs atsevišķus iebildumus, saskaņā ar kuriem Komisijas argumentācija ir balstīta, pirmkārt, uz kļūdainu šo Regulas 2016/1037 noteikumu, kā arī to konteksta interpretāciju, otrkārt, uz Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem kļūdainu ņemšanu vērā, interpretējot šo regulu, un, treškārt, pieņemot, ka šis nolīgums būtu jāņem vērā, uz kļūdainu tā interpretāciju, ņemot vērā 1969. gada 23. maija Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”) 31. pantu, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tiesību komisijas izstrādāto Pantu par valstu atbildību par starptautiski prettiesiskām darbībām 11. pantu. Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja visu minēto argumentāciju sprieduma lietā T‑480/20 71.–103. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 38.–70. punktā.

33

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa lēma par otrā pamata otro daļu, ko Hengshi un Jushi izvirzīja lietā T‑480/20, kā arī par pirmā pamata trešo daļu, ko Jushi izvirzīja lietā T‑540/20. Šajā kontekstā prasītāji identiski apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas 2016/1037 4. panta 2. un 3. punktu, uzskatot, ka noteikts finanšu ieguldījums, ko tiem piešķīrusi Ķīnas valdība, ir jāuzskata par īpašām subsīdijām šo tiesību normu izpratnē. Šīs argumentācijas pamatojumam tie būtībā norādīja, ka, ņemot vērā minēto tiesību normu formulējumu un kontekstu, tās jāinterpretē tādējādi, ka, lai subsīdiju varētu kvalificēt kā īpašu, konkrētai iestādei tā jāpiešķir tās jurisdikcijā esošiem uzņēmumiem. Turklāt tie apgalvoja, ka šajā lietā šāda prasība izslēdzot to, ka finansiāls ieguldījums, ko Ķīnas valdība piešķīrusi Ķīnā iedibinātiem uzņēmumiem un ko tie ir pārskaitījuši saviem Ēģiptē reģistrētajiem meitasuzņēmumiem, kā arī finansiāls ieguldījums, ko šī valdība tieši piešķīrusi šiem meitasuzņēmumiem, var tikt kvalificēts kā īpašas subsīdijas, ko piešķīrusi kāda Ēģiptes iestāde. Vispārējā tiesa noraidīja minēto argumentāciju sprieduma lietā T‑480/20 106.–109. punktā un sprieduma T‑540/20 73.–76. punktā.

34

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa lēma par ceturto pamatu, ko Hengshi un Jushi izvirzīja lietā T‑480/20, kā arī par trešo pamatu, ko Jushi izvirzīja lietā T‑540/20. Šajā ziņā prasītāji identiski apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktu un 2. punktu, kā arī 5. pantu, uzskatot, ka Ēģiptes valdība tiem ir piešķīrusi subsīdiju un tādējādi radījusi ieguvumu, neiekasējot noteiktus muitas nodokļus, kas citādi būtu iekasējami no Jushi, tai Ēģiptē importējot materiālus, kurus paredzēts izmantot kā izejvielas tādu stikla šķiedras izstrādājumu ražošanai, kurus Hengshi eksportē uz Savienību. Vispārējā tiesa noraidīja šo argumentāciju sprieduma lietā T‑480/20 162.–171. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 129.–138. punktā.

35

Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa lēma par piekto pamatu, ko Hengshi un Jushi izvirzīja lietā T‑480/20, kā arī par ceturto pamatu, ko Jushi izvirzīja lietā T‑540/20. Šajā kontekstā prasītāji identiski apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas 2016/1037 3. panta 2. punktu un 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu, uzskatot, ka nodokļu režīms, ko Ēģiptes valdība ir piemērojusi valūtas kursu svārstību zudumiem pēc Ēģiptes mārciņas devalvācijas 2016. gadā, ir subsīdija, kas de facto rada īpašu ieguvumu ierobežotam skaitam uzņēmumu, kuri nodarbojas ar eksportu un lielāko daļu savu darbību veic ārvalstu valūtās, tostarp Hengshi un Jushi. Vispārējā tiesa noraidīja šo argumentāciju sprieduma lietā T‑480/20 175.–179. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 142.–146. punktā.

36

Visbeidzot, piektām kārtām, lietā T‑480/20 Vispārējā tiesa lēma par Hengshi un Jushi izvirzītā pirmā pamata pirmo daļu. Šajā kontekstā prasītāji apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi īpaši Regulas 2016/1037 1. panta 1. punktu, 5. un 6. pantu, aprēķinot to kompensējamo subsīdiju apmēru, kas piešķirtas katram no tiem. Vispārējā tiesa noraidīja šo argumentāciju sprieduma lietā T‑480/20 32.–58. punktā.

37

Apelācijas sūdzībā lietā C‑269/23 P Hengshi un Jushi lūdz Tiesu:

38

Apelācijas sūdzībā lietā C‑272/23 P Jushi lūdz Tiesu:

39

Komisija lūdz Tiesu noraidīt abas apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40

Tech‑Fab Europe lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑269/23 P un piespriest Hengshi un Jushi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

41

APFE lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību lietā C‑272/23 P un piespriest Jushi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

42

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 8. decembra lēmumu, kas pieņemts pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas, abas lietas tika apvienotas tiesvedības mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

43

Prasījumu atbalstam lietā C‑269/23 P Hengshi un Jushi izvirza piecus pamatus.

44

Prasījumu atbalstam lietā C‑272/23 P Jushi izvirza četrus pamatus, kuri būtībā ir identiski otrajam līdz ceturtajam pamatam lietā C‑269/23 P.

45

Ar otro pamatu lietā C‑269/23 P, kas būtībā attiecas uz Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punkta, kā arī 3. panta 1. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, Hengshi un Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma T‑480/20 81.–103. punktā. Šis pamats ir identisks pirmajam pamatam lietā C‑272/23 P, ar kuru Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma T‑540/20 48.–70. punktā.

46

Ar šo abām lietām kopīgo pamatu, kas atbilst šī sprieduma 32. punktā apkopotajiem pamatiem pirmajā instancē, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, norādot, ka Komisija varēja uzskatīt, ka noteikti finansiāli ieguldījumi, ko tiem piešķīrusi Ķīnas valdība vai nu tieši, vai ar to mātesuzņēmumu starpniecību, arī ir jāuzskata par subsīdijām, kuras ir piešķīrusi Ēģiptes valdība vai kuras var tikt attiecinātas uz šo pēdējo minēto valdību.

47

Šajā ziņā tie apgalvo, pirmkārt, ka šī juridiskā kvalifikācija un tās pamatā esošā interpretācija, kas izklāstīta sprieduma lietā T‑480/20 81.–85. un 92.–95. punktā, kā arī sprieduma lietā T‑540/20 48.–52. un 59.–62. punktā, nav saderīga ar Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punkta, kā arī 3. panta 1. punkta formulējumu, aplūkojot tos kopsakarā ar kontekstu, kādā šīs tiesību normas iekļaujas, un minētās regulas mērķi.

48

Vispirms Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punktā, kā arī 3. panta 1. punktā to dažādajās valodu versijās esot skaidri un precīzi noteikts, ka jēdziens “subsīdija” ietver vienīgi finansiālus ieguldījumu, ko veic “izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība”, kas parasti tiek saprastas kā tādas, kas aptver “jebkuru valsts iestādi [šīs valsts] teritoriālajā jurisdikcijā”, ar vienīgo izņēmumu, kas attiecas uz situāciju, kurā šādas iestādes “privātai organizācijai” uztic vai uzdod veikt funkcijas, kas parasti ir to jurisdikcijā. Tātad šie noteikumi neļaujot šajā jēdzienā iekļaut finansiālus ieguldījumus, ko veic citas valsts valdība. Turklāt minētajās tiesību normās esot atsauce uz subsīdijām, kuras aplūkotā valdība “piešķirot”, nevis tām, kuras “ir attiecināmas” uz to. Līdz ar to minētais jēdziens var ietvert tikai subsīdijas, kuras tieši piešķir šī valdība, izņemot skaidri un izsmeļoši paredzētu izņēmumu tādu privātu organizāciju gadījumā, kas rīkojas šīs valdības vārdā.

49

Šo interpretāciju arī apstiprina konteksts, kādā iekļaujas Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punkts, kā arī 3. panta 1. punkts. Konkrētāk, šīs regulas 10. panta 7. punktā un 13. panta 1. punktā izcelsmes vai eksportētājai valstij esot piešķirta virkne tiesību un iespēju. Savukārt gadījumā, ja būtu jāpieņem Vispārējās tiesas interpretācija, nekas no tā neesot paredzēts citu valstu interesēs.

50

Visbeidzot, Regulas 2016/1037 4. apsvērumā esot norādīts, ka šī akta mērķis tostarp ir pietiekami detalizēti izskaidrot subsīdijas esamības nosacījumus, kuru vidū neesot nosacījuma par iespēju izcelsmes vai eksportētājas valsts valdības finansiālu ieguldījumu – tātad tādu, ko tās ir piešķīrušas, – attiecināt uz citas valsts valdību. Vispārīgāk, Savienības likumdevējs neesot vēlējies, lai šī regula attiektos uz ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem.

51

Otrkārt, Vispārējās tiesas veikto Regulas 2016/1037 interpretāciju nevarot uzskatīt arī par tādu, kas ir attaisnota, ņemot vērā Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem.

52

Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norādījusi sprieduma lietā T‑480/20 96.-100. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 63.–67. punktā, Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punkta, kā arī 3. panta 1. punkta formulējums daļēji atšķiroties no šī nolīguma 1. panta formulējuma. Konkrētāk, atšķirībā no 1. panta, kurā paredzēts, ka jēdziens “valdība” vispārīgi ietver “jebkuru sabiedrisko institūciju Dalībvalsts teritorijā”, Regulas 2016/1037 normās esot norādīts, ka šajā jēdzienā ietilpst tikai “jebkura valsts iestāde izcelsmes vai eksportētājas valsts teritorijā”. Šādai formulējuma atšķirībai esot jāpiešķir nozīme.

53

Katrā ziņā, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa norādīja sprieduma lietā T‑480/20 101. un 102. punktā, kā arī sprieduma lietā T‑540/20 68. un 69. punktā, Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. pants, kura formulējums ir jāinterpretē atbilstoši Vīnes konvencijas 31. pantā paredzētajiem noteikumiem, skaidri norādot, ka arī šis nolīgums neļauj kvalificēt kādas PTO dalībvalsts valdības veiktu finansiālu ieguldījumu kā subsīdiju, kas attiecināma uz citas PTO dalībvalsts valdību. No 1. panta izrietot, ka subsīdija, ko “piešķir Dalībvalsts “valdība””, ir finansiāls ieguldījums, ko “sniedz” izpildinstitūcija vai publiska iestāde šīs dalībvalsts “teritorijā”. Turklāt minētajā pantā neesot paredzēta iespēja šādu finansiālu ieguldījumu attiecināt uz citas dalībvalsts valdību. Visbeidzot, šādu interpretāciju apstiprinot konteksts, kādā jāsaprot šis formulējums, un Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem mērķis.

54

Komisija, kuru atbalsta APFE un Tech‑Fab Europe, apstrīd visas šīs argumentācijas pamatotību.

55

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka pārsūdzētajos spriedumos ir pieļautas tiesību kļūdas, kuras būtībā ietver to, ka Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi apstrīdēto regulu tiesiskumu, pamatojoties ne tikai uz kļūdainu Regulas 2016/1037 interpretāciju, bet arī uz kļūdainu to tiesisko attiecību izpratni, kas pastāv starp šo regulu un Nolīgumu par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, kā arī uz kļūdainu šī nolīguma interpretāciju, vispirms ir jānosaka, vai un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kādā ziņā Tiesai ir jāņem vērā minētais nolīgums.

56

Šajā ziņā vispirms no pastāvīgas judikatūras izriet, ka, lai pamatotu prasību atcelt Savienības sekundāro tiesību aktu, iebildi par šāda akta spēkā neesamību vai prasību par zaudējumu atlīdzību, uz tāda starptautiskā nolīguma noteikumiem, kura līgumslēdzēja puse ir Savienība, var atsaukties tikai ar nosacījumiem, ka, pirmkārt, tas nav pretrunā šī starptautiskā nolīguma būtībai un sistēmai un, otrkārt, ka šī starptautiskā nolīguma noteikumi to satura ziņā šķiet beznosacījumu un pietiekami precīzi (spriedumi, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 43. un 45. punkts; 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 84. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 69. punkts).

57

Tiesa ir pastāvīgi nospriedusi – ņemot vērā to būtību un sistēmu, PTO nolīgums, kā arī šī nolīguma 1.–4. pielikumā ietvertie līgumi principā nav tiesību normas, saistībā ar kurām iespējams pārbaudīt Savienības sekundāro tiesību aktu tiesiskumu (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 85. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 71. punkts).

58

Līdz ar to Nolīgums par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, kas ietverts Līguma par PTO izveidošanu 1.A pielikumā, principā nav šāds noteikums.

59

To ņemot vērā, divās izņēmuma situācijās, kas pierāda Savienības likumdevēja vēlmi ierobežot savu rīcības brīvību PTO noteikumu piemērošanā, Savienības tiesai ir jāpārbauda Savienības sekundārā tiesību akta vai tā piemērošanai pieņemto aktu tiesiskums, ņemot vērā Līgumu par PTO izveidošanu vai šī līguma 1.–4. pielikumā ietvertos nolīgumus. Runa, pirmām kārtām, ir par situāciju, kad Savienība ar šo aktu ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies šo nolīgumu ietvaros, un, otrām kārtām, par gadījumu, kad minētajā tiesību aktā ir tieša atsauce uz konkrētām šo nolīgumu normām (spriedumi, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 40. un 41. punkts, 2016. gada 4. februāris, C & J Clark International un Puma, C‑659/13 un C‑34/14, EU:C:2016:74, 87. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 74. un 75. punkts).

60

Kā izriet no Tiesas judikatūras, iespējamā Savienības griba izpildīt konkrētu pienākumu, ko tā uzņēmusies attiecīgo nolīgumu ietvaros, atšķiras no katras PTO dalībvalsts pienākuma savā tiesību sistēmā un visā tās teritorijā nodrošināt no PTO tiesībām izrietošo pienākumu izpildi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība), C‑66/18, EU:C:2020:792, 85. punkts). Šai gribai un īpašajam pienākumam, uz kuru tā attiecas, līdz ar to ir jāizriet no konkrētas Savienības sekundāro tiesību akta normas, uz kuru attiecas konkrētais gadījums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 45. un 46. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 79. punkts).

61

Jākonstatē, ka šajā lietā vispirms ne no viena Regulas 2016/1037 noteikuma, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzības iesniedzēji saistībā ar šo pamatu, neizriet nekāda Savienības likumdevēja griba šajā aktā paredzēt īpašu pienākumu, ko tā uzņēmusies saistībā ar Nolīgumu par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem vai, plašākā nozīmē, saskaņā ar Līgumu par PTO izveidošanu un tā 1.–4. pielikumā minētajiem nolīgumiem.

62

Turklāt nevienā no šiem noteikumiem nav tiešas norādes uz konkrētām šo nolīgumu normām.

63

Visbeidzot, lai gan ir taisnība, ka Regulas 2016/1037 3. apsvērumā ir norādīts, ka “[Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem] teksts pēc iespējas būtu jāatspoguļo Savienības tiesību aktos”, šī frāze ir jāsaprot tādējādi, ka, lai gan Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu, ir vēlējies īstenot šī nolīguma noteikumus, tas tomēr nav vēlējies minēto nolīgumu uzskatīt par normu, attiecībā uz kuru varētu tikt pārbaudīts Savienības sekundāro tiesību aktu tiesiskums (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2015. gada 16. jūlijs, Komisija/Rusal Armenal, C‑21/14 P, EU:C:2015:494, 52. punkts, kā arī 2023. gada 28. septembris, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑123/21 P, EU:C:2023:708, 78. punkts).

64

Līdz ar to Vispārējā tiesa sprieduma lietā T‑480/20 99. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 66. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir izpildīt konkrētu pienākumu, ko Savienība ir uzņēmusies PTO ietvaros. To ņemot vērā, tā kā šo vērtējumu, kuru ievadīja vārds “turklāt”, Vispārējā tiesa ir veikusi pilnības labad, šādi pieļautā tiesību kļūda nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu.

65

Turpinājumā – no Tiesas pastāvīgās judikatūras tomēr izriet, ka Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār sekundārajām Savienības tiesību normām liek šīs normas interpretēt, ciktāl tas ir iespējams, saskaņā ar šiem nolīgumiem, it īpaši, ja ar šiem aktiem paredzēts īstenot minētos nolīgumus, ciktāl to noteikumi ir būtībā identiski (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 8. septembris, Philips Lighting Poland un Philips Lighting/Padome, C‑511/13 P, EU:C:2015:553, 60. un 63. punkts, kā arī 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 30. un 31. punkts). Turklāt šī interpretācija jāveic, cik vien iespējams, atbilstoši vispārējo starptautisko tiesību noteikumiem un principiem, kurus ievērojot, Savienībai ir pienākums īstenot savas kompetences, kad tā pieņem minētos aktos (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 291. punkts, un 2022. gada 1. augusts, Sea Watch, C‑14/21 un C‑15/21, EU:C:2022:604, 92. punkts).

66

Konkrētāk, Vīnes konvencijas 26. pantā nostiprinātais vispārējais starptautisko tiesību princips par līgumu ievērošanu un labticīgu izpildi (pacta sunt servanda) nozīmē, ka Savienības tiesai, interpretējot Līgumu par PTO izveidošanu un tā 1.–4. pielikumā ietvertos nolīgumus, ir jāņem vērā PTO Strīdu izšķiršanas padomes (SIP) veiktā šo nolīgumu interpretācija. Šādas interpretācijas neesamības gadījumā Tiesai pašai jāinterpretē minētie nolīgumi atbilstoši Savienībai saistošajām starptautisko tiesību interpretācijas paražu tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 6. oktobris, Komisija/Ungārija (Augstākā izglītība), C‑66/18, EU:C:2020:792, 92. punkts, un 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 32. punkts).

67

Šajā lietā Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta formulējums daudzos aspektos būtībā ir identisks Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta formulējumam, tomēr tajā ir ietvertas atšķirības, kas jāņem vērā. Tādēļ, cik vien iespējams, jānodrošina, lai šīs tiesību normas interpretācija atbilstu šim pantam vai – punktos, kuros minētā tiesību norma atšķiras no minētā panta, – lai tā nebūtu pretrunā Savienības saistībām, ko tā uzņēmusies PTO (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1988. gada 14. jūlijs, Fediol/Komisija, 188/85, EU:C:1988:400, 13. punkts).

68

Turklāt, kā vienprātīgi atzīst lietas dalībnieki – tā kā SIP vēl nav precizējusi Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta nozīmi un tvērumu tādā situācijā, kāda ir minēta pārsūdzētajos spriedumos un pirms tam apstrīdētajās regulās, Tiesai pašai jāinterpretē šis pants saskaņā ar šī sprieduma 66. punktā norādīto kārtību, ciktāl tas ir nepieciešams, lai lemtu par apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem.

69

Lietas dalībnieku domstarpības būtībā attiecas uz to personu identitāti, kuras ir subsīdijas piešķiršanas pamatā, lai to varētu kvalificēt kā tādu atbilstoši Regulai 2016/1037. Tāpēc ir nepieciešams noteikt, vai, un apstiprinošas atbildes gadījumā – kādā veidā, šī identitāte ir reglamentēta šajā aktā, atgādinot, ka atbilstoši pastāvīgai Tiesas judikatūrai minētā akta noteikumi jāinterpretē, ņemot vērā ne vien to formulējumu, bet arī kontekstu, kādā tie iekļaujas, un tiesiskā regulējuma, kurā tie ietilpst, mērķus (spriedumi, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts, kā arī 2022. gada 1. augusts, Sea Watch, C‑14/21 un C‑15/21, EU:C:2022:604, 115. punkts), kā Vispārējā tiesa to būtībā atgādinājusi sprieduma lietā T‑480/20 78. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 45. punktā.

70

Pirmām kārtām, attiecībā uz Regulas 2016/1037 tiesību normu formulējumu vispirms jānorāda, ka šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā jēdziens “subsīdija” ir definēts gan no materiāltiesiskā, gan ratione personae viedokļa.

71

No materiāltiesiskā viedokļa – no 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta būtībā izriet, ka subsīdija ir finansiāls ieguldījums, kas var būt prakse, kura ietver tiešu naudas līdzekļu nodošanu, atteikšanos no ieņēmumiem, kas citādi būtu iekasējami, vai to neiekasēšanu, preču vai pakalpojumu piegādi vai iegādi vai arī maksājumu finansēšanas mehānismu.

72

No rationae personae viedokļa – minētajā 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā dažādās valodu versijās būtībā ir precizēts, ka neatkarīgi no tās formas un būtības šim finansiālajam ieguldījumam visos gadījumos ir jānāk no “izcelsmes valsts” vai “eksportētājas valsts” vai tajā esošām “valdībām” (vai “valdības”), ar vienu izņēmumu, kas attiecas uz gadījumu, kad šī valdība uztic privātai struktūrai sniegt finansiālu ieguldījumu tās vārdā vai uzdod tai to darīt. No tā izriet, ka, neskarot šo izņēmumu, par subsīdiju Regulas 2016/1037 izpratnē var tikt kvalificēts tikai tāds finansiāls ieguldījums, kura nodrošinātāji ir izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts valdība, tātad kurš izriet no šo pēdējo minēto valstu rīcības.

73

Turklāt Regulas 2016/1037 2. pantā tostarp ir definēts jēdziens “valdība” un precizēts tās saiknes raksturs, kurai tā ir jāsaista ar dažādiem šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajiem finansiālo ieguldījumu veidiem, lai to varētu kvalificēt kā “subsīdijas”, ja vien ir izpildīti pārējie nosacījumi, kas ļauj veikt šādu kvalifikāciju. Attiecībā uz jēdzienu “valdība” minētās regulas 2. panta b) punktā ir precizēts, ka tajā ietilpst “jebkura sabiedriska institūcija [izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts] teritorijā”, kur eksportētāja valsts atbilst starpniekvalstij, uz kuru izstrādājums ir eksportēts no izcelsmes valsts un pēc tam importēts Savienībā. Attiecībā uz saikni, kurai vienas vai otras šīs valsts valdība jāsaista ar finansiālu ieguldījumu konkrētā gadījumā, šīs pašas regulas 2. panta a) punktā ir noteikts, ka šai valdībai “[jā]piešķir” šis finansiālais ieguldījums. Ņemot vērā teikumu, kurā tas tiek lietots, šis jēdziens atbilstoši tā ierastajai nozīmei jāsaprot kā tāds, kas norāda uz rīcību, ar kuru persona sniedz vai piešķir lietu citai personai, vai nu to formāli nododot, vai faktiski ļaujot tai to izmantot.

74

Visbeidzot, nevienā no šīm tiesību normām, ne arī kādā citā Regulas 2016/1037 normā nav nedz precizēti, nedz kādā citā aspektā tieši reglamentēti juridiskie un praktiskie nosacījumi un kārtība, saskaņā ar kuriem finansiālais ieguldījums var tikt uzskatīts vai jāuzskata par tādu, kuru ir piešķīrusi izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts valdība.

75

Šādos apstākļos, ņemot vērā Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punkta un 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu, jāuzskata, ka, lai finansiālu ieguldījumu varētu kvalificēt kā “subsīdiju”, šajās dažādajās tiesību normās katrā ziņā ir noteikts pienākums pierādīt, ka šis finansiālais ieguldījums ticis piešķirts vienai vai vairākām personām, ko noteikušas attiecīgā izstrādājuma izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts valdība, tādā ziņā, ka sabiedriska institūcija izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts teritorijā ir rīkojusies, vai nu formāli piešķirot minēto finansiālo ieguldījumu šīm personām, vai arī tām faktiski ļaujot to izmantot. Gan vienā, gan otrā gadījumā šai rīcībai ir bijusi noteicoša loma šāda finansiālā ieguldījuma piešķiršanā.

76

Turpretī ne Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punktā, ne 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav ietvertas norādes, kas liktu vai ļautu uzskatīt, ka vienīgais subsīdijas pastāvēšanas cēlonis var būt šāda rīcība.

77

It īpaši, raugoties no ratione personae viedokļa, šajās tiesību normās nav ietverts neviens elements, kas aizliegtu uzskatīt, ka subsīdija kvalificējama kā finansiāls ieguldījums, kuru sniegusi tāda valdība, kas nav izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība, ar nosacījumu, ka, ņemot vērā izcelsmes vai eksportētājas valsts valdības rīcību, ir pierādīts, ka pēdējā minētā var tikt uzskatīta par tādu, kas ir piešķīrusi šo finansiālo ieguldījumu.

78

Turklāt no materiāltiesiskā viedokļa noteikta veida finanšu ieguldījumus, kas uzskaitīti Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, pastāvot šādai situācijai, var raksturot kā tādus, ar kuriem izcelsmes valsts vai eksportētājas valsts valdība ar savu rīcību ļauj vienai vai vairākām noteiktām personām piegādāt līdzekļus vai preces, kuru izcelsmes pamatā ir citas valsts valdība. Tas pats attiecas uz noteikta veida finanšu ieguldījumiem, kas uzskaitīti šīs regulas 6. pantā, neatkarīgi no tā, vai runa ir, piemēram, par līdzdalības iegūšanu, aizdevumu vai arī aizdevuma garantiju.

79

Otrām kārtām, attiecībā uz kontekstu, kādā iekļaujas Regulas 2016/1037 2. un 3. pants, jānorāda, pirmkārt, ka šīs regulas 1. pantā, kā izriet no tā nosaukuma, ir noteikti divi principi, kuriem ir transversāla nozīme minētās regulas interpretēšanā un piemērošanā.

80

Tādējādi 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka kompensācijas maksājumu var noteikt, lai kompensētu “jebkuru subsīdiju, kas tieši vai netieši piešķirta” izstrādājuma izgatavošanai, ražošanai, eksportam vai transportēšanai. Šajā tiesību normā ietverta plaša jēdziena “subsīdija” definīcija, ko apliecina ne tikai vārda “jebkura”, bet arī vārdu savienojuma “tieši vai netieši” lietojums, kas var attiekties gan uz veidu, kādā subsīdija tiek piešķirta, gan uz personu, kas to saņem, un personu, kas to piešķir. Šādā ziņā minētā tiesību norma apstiprina domu, ka Regulā 2016/1037 lietotā jēdziena “subsīdija” piemērošanas joma tostarp var ietvert situāciju, kad izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība formāli piešķir vai faktiski atļauj vienai vai vairākām personām saņemt finansiālu ieguldījumu, kas sākotnēji pilnīgi vai daļēji izrietēja no citas valsts valdības.

81

Turklāt no Regulas 2016/1037 1. panta 2. punkta izriet, ka šī regula piemērojama gan tad, ja subsīdiju ir piešķīrusi izstrādājuma izcelsmes valsts valdība, gan tad, ja to ir piešķīrusi šī izstrādājuma eksportētājas valsts valdība. Lai gan šis princips izslēdz iespēju par subsīdiju kvalificēt citas valsts finansiālu ieguldījumu, tas turpretī ļauj veikt šādu kvalifikāciju tad, ja ir ievērota šī sprieduma 77. punktā aprakstītā prasība.

82

Otrkārt, Regulas 2016/1037 5. apsvērumā, kura gaismā ir jāinterpretē šīs regulas 1.–3. pants, arī ir noteikts, ka subsīdijas pastāvēšanas raksturojumam ir jāpierāda tostarp tas, “ka valdība vai jebkura sabiedriskā organizācija kādas valsts teritorijā ir veikusi finansiālu ieguldījumu”, ko tostarp var izdarīt, pierādot, ka šī valdība ar savu rīcību ir formāli piešķīrusi vai faktiski ļāvusi vienai vai vairākām personām saņemt finansiālu ieguldījumu, kas sākotnēji pilnīgi vai daļēji izrietēja no citas valsts valdības.

83

Visbeidzot, treškārt, runājot par Regulas 2016/1037 mērķi, no šī sprieduma 80. punkta izriet, ka tas ir šāds – ļaut Savienībai kompensēt visas subsīdijas, ko tieši vai netieši piešķīrusi tās trešās valsts valdība, kurā ir preču izcelsme vai no kuras tās tiek importētas, ievērojot šajā regulā paredzētos nosacījumus.

84

Konkrētāk, ņemot vērā minētās regulas 2. un 6. pantā izmantoto formulējumu, jāuzskata, ka šāda subsīdija var izpausties kā ārvalstu ieguldījums, ko attiecīgās trešās valsts valdība ir veikusi vienā vai vairākos citā trešā valstī iedibinātos uzņēmumos, ja šīs valdības rīcība ļauj uzskatīt, ka tā šo finansiālo ieguldījumu ir sniegusi šim vai šiem uzņēmumiem, to piešķirot formāli vai faktiski ļaujot tiem to izmantot.

85

Šajā ziņā jāatgādina, ka ārvalstu ieguldījumi, proti, visdažādākie ieguldījumi, ko vienā konkrētā valstī iedibināti ieguldītāji veic uzņēmumos vai organizācijās, kas veic saimniecisko darbību citās valstīs, lai izveidotu, attīstītu vai saglabātu ilgstošas attiecības ar šiem uzņēmumiem vai struktūrām, vajadzības gadījumā tos kontrolējot vai ietekmējot, ietilpst Savienības ekskluzīvajā kompetencē – konkrētāk, ja tie ir tieši – kopējā tirdzniecības politikā, kurā ietilpst Regula 2016/1037, un ja tie nav tieši – tās dalītajā kompetencē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Daiichi Sankyo un Sanofi‑Aventis Deutschland, C‑414/11, EU:C:2013:520, 45. punkts, kā arī 2021. gada 2. septembris, Moldovas Republika, C‑741/19, EU:C:2021:655, 26. punkts).

86

Turklāt Regulas 2016/1037 2. panta a) un b) punkts, kā arī 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ņemot vērā to formulējumu, kontekstu, kādā tie iekļaujas, un šīs regulas mērķi, jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj Komisijai piemērot “subsīdijas” juridisko kvalifikāciju finansiālajam ieguldījumam, kas sākotnēji pilnībā vai daļēji izriet no tādas trešās valsts valdības, kas nav attiecīgā izstrādājuma izcelsmes vai eksportētāja valsts, ja tiek pierādīts, ka šo finansiālo ieguldījumu var uzskatīt par tādu, ko piešķīrusi šīs izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība, ņemot vērā pašu tās rīcību. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, būtībā šādi lemjot sprieduma lietā T‑480/20 81.–84. un 95. punktā, kā arī sprieduma lietā T‑540/20 48.–51. un 62. punktā.

87

Šo interpretāciju neatspēko apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, kura pamatā ir Regulas 2016/1037 10. panta 7. punkts un 13. panta 1. punkts. Visās situācijās, uz kurām attiecas šī regula, izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība, kuru var uzskatīt par tādu, kas ir piešķīrusi subsīdiju, var izmantot dažādās šajās tiesību normās paredzētās iespējas, arī tās, kas ir paredzētas citās šī sprieduma 16. punktā uzskaitītajās tiesību normās. Turklāt šīs darbības veikšanai vai saistībā ar to tā var apspriesties ar tās trešās valsts valdību, no kuras sākotnēji izrietēja viss finansiālais ieguldījums, ko var kvalificēt kā “subsīdiju”, vai daļa no tā. Visbeidzot, tai jālikvidē vai jāierobežo šī subsīdija, piemēram, mainot savu rīcību, vai jāveic citi pasākumi saistībā ar tās sekām.

88

Saskaņā ar šī sprieduma 65. un 66. punktā minēto judikatūru, lai pārbaudītu šī sprieduma 86. punktā sniegtās interpretācijas atbilstību Nolīgumam par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem, kā arī pienākumiem, kas Savienībai izriet no PTO tiesībām, vēl ir jānosaka, vai šī interpretācija, ja tā nav saskanīga, vai tā ir vismaz saderīga ar šo nolīgumu un šiem pienākumiem. Tā kā Savienība ir šī starptautiskā nolīguma līgumslēdzēja puse, arī pati tā interpretācija saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru jāveic, atsaucoties uz attiecīgajām starptautisko paražu tiesību normām, kas atspoguļotas Vīnes konvencijas 31. pantā, ir saistošas Savienības iestādēm un ir Savienības tiesību sistēmas neatņemama sastāvdaļa (spriedums, 2018. gada 27. februāris, Western Sahara Campaign UK, C‑266/16, EU:C:2018:118, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Saskaņā ar 31. panta 1. punktu līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, kā definēts minētā panta 3. punktā, kā arī atbilstoši tā objektam un mērķim.

90

Šajā ziņā, pirmkārt, jāmin, kā būtībā Vispārējā tiesa norādīja sprieduma lietā T‑480/20 98. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 65. punktā, ka Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 1. punkts ir formulēts būtībā identiski Regulas 2016/1037 3. panta 1. punktam, izņemot vienu konkrētu punktu. Atšķirībā no šīs regulas 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 1. punktā franču valodas versijā jēdziens “subsīdija” ir definēts kā tāds, kas atbilst jebkuram “valdības vai jebkuras sabiedriskas institūcijas finansiālam ieguldījumam Dalībvalsts [..] teritorijā”. Minētā panta spāņu un angļu valodas versijas, kas ir vienlīdz autentiskas, ir formulētas identiski. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā šo formulējumu, to, lasot atsevišķi, atšķirībā no Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta var interpretēt tādējādi, ka jebkurš finansiāls ieguldījums, ko veic kādas PTO dalībvalsts valdība, var tikt kvalificēts kā subsīdija neatkarīgi no jebkādas saiknes starp šo valdību un valsti, no kuras ir attiecīgie izstrādājumi vai no kuras tie tiek eksportēti.

91

Otrkārt, attiecībā uz kontekstu, kādā ietilpst Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 1. punkts, jānorāda, pirmām kārtām, ka šī nolīguma 2. panta 2.1. un 2.2. punkta franču valodas versijā ir paredzēts, ka subsīdijai turklāt jābūt īpašai vai nu uzņēmumam, uzņēmumu grupai, ražošanas nozarei vai ražošanas nozaru grupai, “kas ietilpst piešķīrējas iestādes jurisdikcijā”, vai “zināmiem uzņēmumiem, kuri atrodas noteiktā ģeogrāfiskā reģionā piešķīrējas iestādes jurisdikcijā”. Savukārt 2. panta spāņu un angļu valodas versijās lietoti jēdzieni “dentro de la jurisdicción de la autoridad otorgante” un “within the jurisdiction of the granting authority”. Tātad minētajā 2. pantā ir noteikta saikne starp valdību, kas piešķir subsīdiju, un uzņēmumu vai uzņēmumiem, kuriem šāda subsīdija tiek piešķirta, kā arī līdz ar to šī uzņēmuma vai šo uzņēmumu izstrādājumiem.

92

Šķiet, ka Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 1. punkts un 2. pants, aplūkojot tos kopsakarā, patiesībā jēdziena “subsīdija” piemērošanas jomu ierobežo ar finanšu ieguldījumiem, ko piešķir šo izstrādājumu izcelsmes valsts valdība, ciktāl šī valsts ir PTO dalībniece. Šī nolīguma 11. panta 8. punkts apstiprina šo interpretāciju un vienlaikus arī paplašina šī jēdziena piemērošanas jomu uz finanšu ieguldījumiem, ko piešķir tās starpniekvalsts valdība, uz kuru minētie izstrādājumi tiek eksportēti no izcelsmes valsts un no kuras pēc tam tie tiek importēti galamērķa valstī, kā tas ir darīts Regulā 2016/1037.

93

Ņemot to vērā, nevienā no trim iepriekšējā punktā minētajām tiesību normām nav norādes, kas pamatotu to, ka no šī jēdziena piemērošanas jomas tiek izslēgti finansiāli ieguldījumi, kuri, lai gan tos var uzskatīt par tādiem, ko piešķir šāda valdība, ņemot vērā tās rīcību, sākotnēji tomēr pilnībā vai daļēji izrietēja no citas PTO dalībvalsts valdības. Arī šajā ziņā šīs tiesību normas šķiet saderīgas ar Regulas 2016/1037 teksta un konteksta elementiem, kas ir šī sprieduma 86. punktā ietvertās interpretācijas pamatā.

94

Turklāt tas pats attiecas uz Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 5. pantu, kurā ir noteikts, ka nevienai PTO dalībvalstij nevajadzētu ar subsīdijas palīdzību izraisīt nelabvēlīgas sekas citas PTO dalībvalsts interesēm. Arī šo pantu var interpretēt tādējādi, ka šādai dalībvalstij ir aizliegts rīkoties, ne tikai pašai piešķirot šādu subsīdiju, bet arī veidā, kas vienam vai vairākiem tās teritorijā vai tās jurisdikcijā esošiem uzņēmumiem ļauj saņemt subsīdiju, kura pilnībā vai daļēji izriet no citas PTO dalībvalsts. Konkrētāk, tā tas var būt tad, ja tiesību aktu ieviešana, lēmuma pieņemšana, atļaujas piešķiršana vai jebkāda cita pasākuma izmantošana, ko veic PTO dalībvalsts, ir nepieciešama, lai ļautu šim uzņēmumam vai šiem uzņēmumiem tās teritorijā gūt šīs citas dalībvalsts finansiālu ieguldījumu, neatkarīgi no tā, vai šī nepieciešamība ir juridiska rakstura vai izriet no fakta, ka minētā cita dalībvalsts praksē šī finansiālā ieguldījuma saņemšanu ir pakļāvusi šādiem tiesību aktiem, lēmumam, atļaujai vai citam pasākumam.

95

Turklāt dažiem no Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 1. punkta i)–iv) apakšpunktā uzskaitītajiem finansiālo ieguldījumu veidiem, kas atbilst Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā uzskaitītajiem, var būt raksturīga šādas situācijas esamība, kā tas ir norādīts šī sprieduma 78. punktā.

96

Līdz ar to šķiet, ka subsīdijas jēdziens, kā tas interpretēts šī sprieduma 86. punktā, nav pretrunā Savienības pienākumiem, kas izriet no Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem formulējuma, tos aplūkojot kontekstā.

97

Treškārt, lai gan šajā nolīgumā nav neviena noteikuma, kurā būtu norādīts uz tā priekšmetu un mērķi, no vienas puses, un to neievada preambula, kurā varētu būt norādes šajā ziņā, no otras puses, no PTO Apelācijas institūcijas 2002. gada 28. novembra ziņojuma “ASV – Kompensācijas maksājumi dažiem Vācijas pret koroziju izturīgiem oglekļa tērauda plakaniem izstrādājumiem” (WT/DS213/AB/R, 73. punkts), kā arī no 2011. gada 11. marta ziņojuma “Amerikas Savienotās Valstis – Antidempinga un kompensācijas maksājumi par atsevišķiem Ķīnas izcelsmes ražojumiem” (WT/DS379/AB/R, 543. punkts), kurus SIP pieņēma attiecīgi 2002. gada 19. decembrī un 2001. gada 25. martā, izriet, ka minētā nolīguma galvenais priekšmets un mērķi ir “plašāk un labāk izmantot GATT kārtību attiecībā uz subsīdiju un kompensācijas pasākumu izmantošanu” atbilstoši šajā pašā nolīgumā paredzētajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.

98

Šis priekšmets un šis mērķis stiprināt un uzlabot daudzpusējo disciplīnu subsīdiju jomā drīzāk apstiprina šī sprieduma 90.–95. punktā minēto Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem gramatisko un kontekstuālo interpretāciju, nevis to apšauba. Tie mudina dot priekšroku tādai šī nolīguma noteikumu interpretācijai, it īpaši jēdziena “valdības piešķirta subsīdija” interpretācijai, kurā ir ņemta vērā pasaules tirdzniecībā iesaistīto uzņēmumu pieaugošā internacionalizācija, kā arī dažkārt izšķirošais atbalsts, ko tie šajā kontekstā var saņemt kā finansiālu ieguldījumu, kura piešķiršana izriet no vairāku PTO dalībvalstu valdības atbalsta vai darbības.

99

Vismaz minētais priekšmets un mērķis nav pretrunā šādai Regulas 2016/1037 interpretācijai.

100

Tātad Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, šādi nolemjot sprieduma lietā T‑480/20 103. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 70. punktā.

101

Līdz ar to šis pamats jānoraida kā nepamatots.

102

Ar trešo pamatu lietā C‑269/23 P, kas būtībā attiecas uz Regulas 2016/1037 4. panta 2. un 3. punkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, Hengshi un Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma lietā T‑480/20 106.–109. punktā. Šis pamats ir identisks otrajam pamatam lietā C‑272/23 P, ar kuru Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma lietā T‑540/20 73.–76. punktā.

103

Ar šo abām lietām kopīgo pamatu, kas atbilst šī sprieduma 33. punktā apkopotajiem pamatiem pirmajā instancē, apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, norādot, ka Komisija varēja uzskatīt, ka Ēģiptes iestādēm bija apstrīdēto subsīdiju piešķīrēju iestāžu statuss, jo tās veidoja finansiāli ieguldījumi, kurus apelācijas sūdzības iesniedzējiem bija piešķīrusi Ķīnas valdība vai nu tieši, vai ar to Ķīnā iedibināto mātesuzņēmumu starpniecību.

104

Lai gan Regulas 2016/1037 4. panta 2. un 3. punkta mērķis ir precizēt nevis paša jēdziena “subsīdija” nozīmi, bet gan “īpašās iezīmes” nosacījuma nozīmi, kuram tostarp jābūt izpildītam, lai subsīdija varētu izraisīt kompensācijas maksājumus, arī no šiem noteikumiem izrietot, ka attiecīgās valsts valdības piešķirtais finansiālais ieguldījums nevar tikt kvalificēts kā subsīdija, kas piedēvējama vai attiecināma uz citas valsts valdības iestādi. Konkrētāk, minētajās tiesību normās to dažādajās valodu versijās esot atsauce uz “iestādi, kas piešķir” šādu subsīdiju, tātad iestādi, kas to sniedz vai piešķir vienai vai vairākām personām. Šādi rīkojoties, ar tām tiekot izslēgts, ka iestāde attiecināšanas vai piedāvāšanas ceļā varētu tikt uzskatīta par tādu, kas ir piešķīrusi subsīdiju situācijā, kad to ir piešķīrusi vai sniegusi nevis šī iestāde, bet cita iestāde, kas ir citas valsts publisko tiesību subjekts. Šajā lietā šādi varētu tikt kvalificētas tikai Ķīnas iestādes, izslēdzot tādas iestādes kā Ēģiptes iestādes.

105

Komisija, kuru atbalsta APFE un Tech‑Fab Europe, apstrīd šo argumentāciju.

106

Regulas 2016/1037 4. panta 1. punktā noteikts, ka uz subsīdijām kompensācijas pasākumus attiecina tikai tad, ja tās ir īpašas šīs tiesību normas 2.–4. punkta izpratnē. Tādējādi 4. panta 2. un 3. punktā ir ietverti principi un noteikumi, kas jāpiemēro, lai noteiktu, vai subsīdija ir īpaša uzņēmumam, nozarei, uzņēmumu vai nozaru grupai vai arī konkrētiem uzņēmumiem, kas atrodas konkrētā ģeogrāfiskā reģionā, un būtībā precizēts, ka šo dažādo veidu saņēmējiem katrā ziņā jāietilpst subsīdijas piešķīrējas iestādes jurisdikcijā.

107

Šajā ziņā jānorāda, ka, protams, Regulas 2016/1037 4. pantā lietots jēdziens “iestāde”, proti, jēdziens, kas atšķiras no šīs regulas 2. panta a) punktā ietvertā jēdziena “valdība”. Tomēr, lai precizētu tās saiknes raksturu, kurai jāsaista finansiāls ieguldījums, ko var kvalificēt kā “subsīdiju”, ar konkrētas trešās valsts valdību vai iestādi, abās šajās tiesību normās izmantots viens un tas pats darbības vārds, proti, darbības vārds “piešķirt”.

108

Tātad šis darbības vārds jāsaprot tādā pašā veidā attiecībā uz katru no minētajām tiesību normām kā norāde uz rīcību, ar kuru persona sniedz vai nodod lietu citai personai, vai nu to tai formāli piešķirot, vai faktiski ļaujot tai to izmantot, kā norādīts šī sprieduma 73. punktā.

109

No šī sprieduma 86. un 94. punkta izriet, ka šis jēdziens jāinterpretē tādējādi, ka tas ietver gan rīcību, ar kuru attiecīgā izstrādājuma izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība formāli piešķir vienai vai vairākām noteiktām personām finansiālu ieguldījumu, kas pilnībā vai daļēji nāk no citas trešās valsts valdības, gan rīcību, ar kuru šīs izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība faktiski ļauj šīm personām saņemt šo finansiālo ieguldījumu, piemēram, ieviešot tiesību aktus, pieņemot lēmumu, piešķirot atļauju vai izmantojot jebkuru citu šim nolūkam nepieciešamu pasākumu.

110

Minētais jēdziens tātad attiecas arī uz konkrēto iestādi attiecīgās izcelsmes vai eksportētājas valsts valdībā, kura veic aplūkoto rīcību.

111

Līdz ar to, sprieduma lietā T‑480/20 107. un 108. punktā, kā arī sprieduma lietā T‑540/20 74. un 75. punktā uzskatot, ka tādas iestādes, kādas šajā lietā ir Ēģiptes iestādes, Komisija varēja kvalificēt par iestādēm, kas piešķīrušas strīdīgās subsīdijas, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

112

Tādēļ šis pamats jānoraida kā nepamatots.

113

Ar ceturto pamatu lietā C‑269/23 P, kas būtībā attiecas uz Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta, 3. panta 2. punkta un 5. panta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, Hengshi un Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma T‑480/20 167.–169. punktā. Šis pamats ir identisks trešajam pamatam lietā C‑272/23 P, ar kuru Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma lietā T‑540/20 134.–136. punktā.

114

Ar šo abām lietām kopīgo pamatu, kas daļēji atbilst šā sprieduma 34. punktā apkopotajiem pamatiem pirmajā instancē, apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, norādot, ka Komisija varēja uzskatīt, ka Ēģiptes valdība tiem bija piešķīrusi subsīdiju un, šādi rīkojoties, radījusi ieguvumu, neiekasējot noteiktus muitas nodokļus, kas Jushi parasti būtu jāmaksā, importējot Ēģiptē materiālus, kurus paredzēts izmantot kā izejvielas tādu stikla šķiedras izstrādājumu ražošanai, kurus Hengshi eksportē uz Savienību.

115

Proti, kā Vispārējā tiesa esot pamatoti atgādinājusi sprieduma lietā T‑480/20 164. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 131. punktā, Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem normas, kas atbilst Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktam un 3. panta 2. punktam, PTO Apelācijas institūcija esot interpretējusi tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ir notikusi atsacīšanās vai nav iekasēti valsts ieņēmumi, kas “citādi būtu iekasējami”, un vai ar šādu atsacīšanos vai neiekasēšanu atsevišķiem uzņēmumiem ir radīts “ieguvums”, jāsalīdzina šo uzņēmumu un nodokļu maksātāju, kas atrodas salīdzināmā situācijā, situācija. Saskanīgi ar to, ņemot vērā Regulas 2016/1037 5. panta formulējumu, esot jāuzskata, ka šī ieguvuma apmērs ir jāaprēķina, par atskaites punktu ņemot minēto uzņēmumu situāciju. Šajā gadījumā, pretēji Vispārējās tiesas norādītajam, Komisija savu argumentāciju esot balstījusi uz atsauces situāciju, kas esot jāuzskata par neatbilstošu, ņemot vērā, pirmkārt, to darbību raksturu, kuru rezultātā, pēc tās domām, netika iekasēti muitas nodokļi, otrkārt, to uzņēmumu tiesisko un ekonomisko situāciju, kuri, iespējams, ir guvuši labumu no šīs neiekasēšanas, treškārt, atbilstošo Ēģiptes tiesisko regulējumu un, ceturtkārt, atbilstošo administratīvo praksi, proti, tāda uzņēmuma, kas ir iedibināts ĶETS zonā, nevis ārpus šīs zonas iedibināta uzņēmuma praksi.

116

Komisija, kuru atbalsta APFE un Tech‑Fab Europe, apstrīd daļas no šīs argumentācijas pieņemamību, kā arī visas argumentācijas pamatotību.

117

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apstrīd vienu no elementiem, uz kuriem Vispārējā tiesa ir balstījusies pārsūdzētajos spriedumos, kā arī Komisija apstrīdētajās regulās, lai izvērtētu, vai šajā lietā pastāv subsīdija, kas izpaužas kā atteikšanās no ieņēmumiem veidā, kā tas ir paredzēts Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā. Šis apstāklis ir atsauces situācija, kas jāņem vērā, veicot šādu pārbaudi.

118

Šajā ziņā no Regulas 2016/1037 3. panta 1. un 2. punkta izriet – lai to kvalificētu kā “subsīdiju”, ir jāpierāda ne tikai tas, ka pastāv izcelsmes vai eksportētājas valsts valdības finansiāls ieguldījums, bet arī tas, ka tādējādi tiek radīts ieguvums.

119

Attiecībā uz pirmo no šiem abiem nosacījumiem šīs regulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā paredzēts, ka šāds finansiāls ieguldījums it īpaši var izpausties kā šīs valdības atsacīšanās no ieņēmumiem, kas citādi būtu iekasējami, vai to neiekasēšana.

120

Tā kā šī tiesību norma ir formulēta identiski Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem 1. panta 1.1. punkta a) apakšpunkta 1. punkta ii) apakšpunktam, saskaņā ar šī sprieduma 65. un 66. punktā minēto judikatūru tā ir jāinterpretē, cik vien iespējams, tā, lai tiktu nodrošināta tās atbilstība šim nolīgumam, un ņemot vērā veidu, kādā to ir varējusi interpretēt SIP.

121

Kā Vispārējā tiesa pamatoti norādījusi sprieduma lietā T‑480/20 164. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 131. punktā, it īpaši no PTO Apelācijas institūcijas 2012. gada 12. marta un 2019. gada 28. marta ziņojumiem “ASV – Pasākumi, kas ietekmē tirdzniecību ar lieliem civilajiem gaisa kuģiem (otrā sūdzība)” (WT/DS353/AB/R, 806.–809. un 812. punkts, kā arī WT/DS353/AB/RW, 5.146. un 5.147. punkts), kuros šī institūcija apkopoja un precizēja savu lēmumu pieņemšanas praksi šajā jautājumā un kurus SIP pieņēma attiecīgi 2012. gada 23. martā un 2019. gada 11. aprīlī, izriet – lai konstatētu, vai ir notikusi atsacīšanās no ieņēmumiem, kas citādi būtu iekasējami, vai tie nav iekasēti, parasti jāsalīdzina nodokļu režīms, kas piemērojams apgalvotajiem šāda pasākuma saņēmējiem, ar nodokļu režīmu, kas tiek piemērots salīdzināmiem nodokļu maksātāju ienākumiem, kuri atrodas salīdzināmā situācijā. Minētā institūcija arī būtībā norādīja, ka, lai gan tādas atsauces situācijas identificēšana, kas jāņem vērā, veicot šādu salīdzinājumu, var būt sarežģīta, it īpaši ņemot vērā piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, iespējamo attiecīgo administratīvo vai nodokļu praksi, kā arī kompetento iestāžu konkrēto rīcību, tomēr jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā izmantotā atsauces situācija ir likumīga un racionāla.

122

Turklāt, kā to pamatoti atgādina apelācijas sūdzības iesniedzēji, šāda PTO Apelācijas institūcijas lēmumu pieņemšanas prakse pēc analoģijas tika piemērota pasākumiem, ko veido apgalvotā muitas nodokļu neiekasēšana, kuru pārbaudē jāsalīdzina ieņēmumi, kas faktiski saņemti saistībā ar tādu darbību kā attiecīgo izstrādājumu imports, ar ieņēmumiem, kas parasti ir iekasējami salīdzināmā situācijā, kā tas it īpaši izriet no PTO īpašās grupas 2019. gada 31. oktobra ziņojuma “Indija – Ar eksportu saistīti pasākumi” (WT/DS541/R, 7.297.–7.302., 7.317. un 7.333. punkts).

123

Ņemot vērā minēto lēmumu pieņemšanas praksi, jāuzskata – lai noteiktu, vai pastāv finansiāls ieguldījums, kas izpaužas tādējādi, ka izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība atsakās vai neiekasē “ieņēmumus, kas citādi būtu iekasējami” Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta izpratnē, parasti ir jāsalīdzina attieksme, kas piemērojama apgalvotajiem šāda pasākuma saņēmējiem, kā arī ieņēmumi, ko valdība faktiski gūst no tiem, no vienas puses, ar attieksmi pret ienākumiem vai salīdzināmiem darījumiem, kā arī ienākumiem, kas citādi būtu iekasējami šādu ienākumu vai salīdzināmu darījumu esamības gadījumā, no otras puses. Šis salīdzinājums jāveic, ņemot vērā visus pieejamos atbilstošos faktus.

124

To paturot prātā, tā kā atsauces situācijas, kas jāņem vērā šāda salīdzinājuma veikšanai, identificēšana var būt sarežģīta, jo tā var būt atkarīga ne tikai no piemērojamā valsts tiesiskā regulējuma, bet arī no iespējamās atbilstošās administratīvās, nodokļu vai muitas prakses un kompetento iestāžu konkrētās rīcības, tātad no vairākiem trešās valsts juridiskās un institucionālās sistēmas aspektiem, šī darbība ir jāpārbauda tiesā, ņemot vērā šo sarežģītību.

125

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka kopējās tirdzniecības politikas un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība to ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ, kuras tām ir jāpārbauda, tāpēc šīs plašās rīcības brīvības pārbaude tiesā ir jāattiecina vienīgi uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

126

Konkrētāk, runājot par acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā neesamības pārbaudi, Savienības tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas var tikt ņemta vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot izdarītos secinājumus (spriedums, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

127

Attiecībā uz šī sprieduma 118. punktā norādīto otro nosacījumu, lai gan Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir tikai precizēts, ka, lai finanšu ieguldījumu varētu kvalificēt par “subsīdiju”, ar to ir jārada ieguvums, no šīs regulas 5. panta izriet, ka raksturojamais ieguvums ir tas, ko ar šo pasākumu varēja piešķirt uzņēmumam vai uzņēmumiem, kuri gūst labumu no šī pasākuma. Turklāt minētās regulas 6. pantā ir uzskaitīts noteikumu kopums, kas jāpiemēro, lai aprēķinātu šī ieguvuma apmēru, ja pastāv dažāda veida finansiāli ieguldījumi, kuru vidū tomēr nav ietverts noteikums, saskaņā ar kuru izcelsmes vai eksportētājas valsts valdība atsakās no ieņēmumiem, kas citādi būtu iekasējami, vai tos neiekasē.

128

To paturot prātā, no SIP lēmumu pieņemšanas prakses, kas īpaši atgādināta PTO īpašās grupas 2019. gada 31. oktobra ziņojumā “Indija – Ar eksportu saistīti pasākumi” (WT/DS541/R, 7.445. un 7.446. punkts), izriet, ka šāda pasākuma esamības gadījumā tā radīto ieguvumu var raksturot no brīža, kad ir konstatēts, ka notikusi atteikšanās no ieņēmumiem, kas citādi būtu iekasējami, vai tie nav iekasēti, un ka tādējādi pastāv finansiāls ieguldījums Nolīguma par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem nozīmē. Pat ja jēdzieni “finansiāls ieguldījums” un “ieguvums” atšķiras, to attiecīgā pastāvēšana konkrētajā gadījumā var tikt pierādīta, ņemot vērā identiskus vai saistītus faktiskos apstākļus, ciktāl ieguvuma, kas radīts ar finansiālu ieguldījumu, kas izpaužas kā atteikšanās no ieņēmumiem vai to neiekasēšana, apmērs parasti atbilst starpībai starp valsts ieņēmumiem, kas citādi būtu iekasējami atbilstoši atsauces situācijai, un ieņēmumiem, kas attiecīgā gadījumā ir gūti no attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmumiem.

129

Šajā gadījumā, ņemot vērā iepriekš atgādināto, jākonstatē, pirmkārt, ka sprieduma lietā T‑480/20 167.–169. punktā un sprieduma lietā T‑540/20 134.–136. punktā Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta, 3. panta 2. punkta un 5. panta jēgu un tvērumu, būtībā atgādinot, ka, lai konstatētu, vai Komisija ir pamatoti konstatējusi, ka Ēģiptes valdība ir atteikusies iekasēt noteiktus muitas nodokļus, kas Jushi parasti būtu jāmaksā, importējot Ēģiptē materiālus, kurus paredzēts izmantot kā izejvielas tādu stikla šķiedras izstrādājumu ražošanai, kurus Hengshi eksportē uz Savienību, un vai tādējādi tika radīts ieguvums, bija jānosaka piemērota atsauces situācija.

130

Otrkārt, atsauces situācija, kuru Komisija ir izmantojusi šajā lietā, ņemot vērā visus pieejamos atbilstošos faktus, ir faktisks apstāklis. Izvēle ņemt vērā šo, nevis citu situāciju savukārt ir faktu vērtējums. Šie divi elementi kā tādi jāpārbauda Vispārējai tiesai saskaņā ar šī sprieduma 125. un 126. punktā atgādinātajām prasībām, un tas it īpaši nozīmē, ka šai tiesai jāpārbauda, vai Komisija nav pieļāvusi pārrakstīšanās kļūdu vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

131

Turklāt no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu, kā arī atbilstošo pierādījumu novērtējumu. Šo faktu un šo pierādījumu vērtējums, izņemot to sagrozīšanas gadījumus, tātad nav tiesību jautājums, kas būtu pakļauts pārbaudei Tiesā (spriedums, 2022. gada 12. maijs, Komisija/Hansol Paper, C‑260/20 P, EU:C:2022:370, 132. punkts un tajā minētā judikatūra).

132

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēji, kuri neatsaucas uz Vispārējā tiesā iesniegto faktu vai pierādījumu sagrozīšanu, nevar apstrīdēt šīs tiesas vērtējumu par atsauces situāciju, ko Komisija ir izmantojusi šajā lietā, proti, tāda uzņēmuma situāciju, kurš ir iedibināts ĶETS zonā.

133

Treškārt, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti attiecas vienīgi uz šiem vērtējumiem, tie nevar atspēkot Vispārējās tiesas secinājumu, saskaņā ar kuru Komisija būtībā nav pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā, uzskatot, ka pastāv subsīdija Regulas 2016/1037 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punkta un 3. panta 2. punkta, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 5. pantu, izpratnē.

134

Tāpēc šis pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

135

Ar piekto pamatu lietā C‑269/23 P, kas būtībā attiecas uz Regulas 2016/1037 3. panta 2. punkta un 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, Hengshi un Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma lietā T‑480/20 176.–179. punktā. Šis pamats ir identisks ceturtajam pamatam lietā C‑272/23 P, ar kuru Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma lietā T‑540/20 143.–146. punktā.

136

Ar šo abām lietām kopīgo pamatu, kas daļēji atbilst šī sprieduma 35. punktā apkopotajiem pamatiem pirmajā instancē, apelācijas sūdzības iesniedzēji kritizē vērtējumu, uz kuru Vispārējā tiesa ir balstījusies, uzskatot, ka Komisija, nepārkāpjot Regulas 2016/1037 3. panta 2. punktu un 4. panta 2. punkta c) apakšpunktu, varēja uzskatīt, ka nodokļu režīms, ko Ēģiptes valdība ir piemērojusi valūtas kursu svārstību zudumiem pēc Ēģiptes mārciņas devalvācijas 2016. gadā, ir subsīdija, kas de facto rada īpašu ieguvumu ierobežotam skaitam uzņēmumu, kuri nodarbojas ar eksportu un lielāko daļu savu darbību veic ārvalstu valūtās, tostarp Hengshi un Jushi.

137

Šajā ziņā tie apgalvo, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa būtībā esot sagrozījusi apstrīdētās regulas, uzskatot, ka Komisija par subsīdijām ir kvalificējusi nevis pašus Ēģiptes valdības nodokļu un grāmatvedības noteikumus, kas pieņemti nolūkā ļaut uzņēmumiem, kuriem ir saistības ārvalstu valūtā, ierobežot valūtas kursu svārstību radītos zaudējumus pēc Ēģiptes mārciņas devalvācijas 2016. gadā, bet gan ieguvumu, ko šī valdība, pamatojoties uz šiem noteikumiem, de facto ir radījusi konkrētai uzņēmumu kategorijai. No šīm regulām acīmredzami izrietot, ka Komisija šādi nav rīkojusies. Turklāt Vispārējā tiesa esot prettiesiski aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo.

138

Otrām kārtām, šī pieeja esot likusi Vispārējai tiesai kļūdaini noraidīt apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus par Komisijas vērtējumu šajā jautājumā, kā arī par juridisko kvalifikāciju, kas veikta, ņemot vērā šo vērtējumu.

139

Komisija, kuru atbalsta APFE un Tech‑Fab Europe, apstrīd šīs argumentācijas pieņemamību un pamatotību.

140

Pirmām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par to, kā Vispārējā tiesa ir identificējusi pasākumu, kuru Komisija apstrīdētajās regulās kvalificējusi kā “subsīdiju”, jākonstatē, ka no šo regulu teksta acīmredzami izriet, ka Vispārējā tiesa nav nedz sagrozījusi to saturu pārsūdzētajos spriedumos, nedz arī aizstājusi Komisijas pamatojumu un vērtējumu ar savējo.

141

Lai gan ir taisnība, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēji, ka Komisija ir sākusi šī pasākuma pārbaudi, norādot, ka pastāv divas Ēģiptes tiesību normas, no kurām viena ir nodokļu tiesību norma un otra – grāmatvedības tiesību norma, ir arī acīmredzams, ka šī iestāde ir nekavējoties precizējusi, ka šī pārbaude attiecas uz veidu, kādā šīs tiesību normas tika piemērotas konkrētajā kontekstā, kas izraisīja to pieņemšanu, ko galvenokārt raksturo Ēģiptes mārciņas devalvācija 2016. gadā. Turklāt ir acīmredzams, ka minētā iestāde šīs pārbaudes beigās secinājusi, ka aplūkoto normu piemērošana šajā konkrētajā kontekstā ir radījusi ieguvumu noteiktiem uzņēmumiem un tai kā tādai ir de facto īpašs raksturs. Visbeidzot, tikpat acīmredzams ir tas, ka šos uzņēmumus, tostarp Hengshi un Jushi, Komisija ir identificējusi kā uzņēmumus, kuri vērsti uz eksportu un kuri lielāko daļu savas darbības veic ārvalstu valūtās.

142

Otrām kārtām, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentiem par Komisijas vērtējumu šajā jautājumā, no vienas puses, un juridisko kvalifikāciju, kas veikta, ņemot vērā šo vērtējumu, no otras puses, jāatgādina, pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 131. punkta, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas savās apelācijas sūdzībās nevar apstrīdēt faktu vērtējumu.

143

Otrkārt, ņemot vērā šo vērtējumu, Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisija, ir pamatoti konstatējusi, ka pastāv subsīdija, kurai ir īpašs raksturs un ar kuru Hengshi, kā arī Jushi tiek radīts ieguvums atbilstoši Regulas 2016/1037 3. panta 2. punktam un 4. panta 2. punkta c) apakšpunktam.

144

Šajā ziņā it īpaši jānorāda, ka Regulas 2016/1037 4. panta 2. punkta c) apakšpunkta mērķis ir tieši ļaut Komisijai noteikt pasākumu, kas veido subsīdijas, īpašo iedabu tieši reglamentējošā, nodokļu vai grāmatvedības ziņā, gadījumam, ja šie pasākumi, lai gan tiem ir vispārīgs vai nekonkrēts raksturs, faktiski varētu izrādīties īpaši. Šim nolūkam šajā noteikumā ir paredzēti vairāki faktori, lai palīdzētu Komisijai veikt pārbaudi šādu pasākumu gadījumā. Šie faktori, kuru individuālais vai kopīgais nozīmīgums katrā atsevišķā gadījumā var atšķirties atkarībā no attiecīgā pasākuma, konteksta, kādā tas tika noteikts un īstenots, kā arī no to iestāžu rīcības, kas to veic, tostarp ietver to, ka “subsīdiju programmu izmanto ierobežots zināmu uzņēmumu skaits” un “neproporcionāli lielu subsīdiju apjomu piešķiršanu zināmiem uzņēmumiem”.

145

Šajā lietā tieši uz pirmo no šiem diviem faktoriem Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisija, balstījusies, lai konstatētu strīdīgā pasākuma de facto īpašo raksturu. Šādā pieejā nav pieļauta nekāda kļūda tiesību piemērošanā.

146

Tāpēc šis pamats jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

147

Ar pirmo pamatu lietā C‑269/23 P, kas attiecas uz Regulas 2016/1037 1. panta 1. punkta, 5. un 6. panta kļūdainu interpretāciju un piemērošanu, Hengshi un Jushi apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu sprieduma T‑480/20 32., 37., 42. un 43., 46.–48., 51.–55. un 58. punktā.

148

Ar šo pamatu, kas atbilst šī sprieduma 36. punktā apkopotajam pamatam pirmajā instancē, apelācijas sūdzības iesniedzēji būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, lietā T‑480/20 apstiprinot metodi, kuru, pēc tās domām, Komisija izmantoja, lai aprēķinātu kompensējamo subsīdiju apmēru, kas katram no tiem bija piešķirtas saskaņā ar apstrīdētajā regulā paredzētajiem dažādajiem pasākumiem.

149

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, pirmām kārtām, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi to pirmajā instancē izvirzīto pamatu, kļūdaini uzskatot, ka tie patiesībā pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi Regulas 2016/1037 7. pantu, par saucēju, lai aprēķinātu šo subsīdiju apmēru, izmantojot to kopējo apgrozījumu par visiem izstrādājumiem kopā. Faktiski šis pamats pirmajā instancē, kas balstījās tikai uz minētās regulas 5. un 6. panta, lasot tos kopā ar tās 1. panta 1. punktu, pārkāpumu, esot bijis tāds, ka Komisijai, lai aprēķinātu attiecīgo subsīdiju summu katram no tiem, vispirms bija jābalstās uz katra šī uzņēmuma individuālo apgrozījumu par visiem izstrādājumiem kopā.

150

Otrām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka neatkarīgi no šīs sagrozīšanas minētais pamats pirmajā instancē nevar tikt noraidīts ar pamatojumu, kuru Vispārējā tiesa turklāt ir izmantojusi spriedumā lietā T‑480/20, ka tie ir saistīti uzņēmumi vai pieder vienai un tai pašai grupai. No Regulas 2016/1037 5. un 6. panta, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 1. panta 1. punktu, skaidri izrietot, ka aprēķināmo subsīdiju apmēram “jāatbilst tam ieguvumam, kas ir piešķirts saņēmējam”, tādējādi tādā situācijā kā šajā lietā – ieguvumam, kas piešķirts katram no šādu subsīdiju “saņēmējiem” uzņēmumiem, pat ja šie uzņēmumi ir saistīti vai pieder vienai un tai pašai grupai.

151

Komisija, kuru atbalsta Tech‑Fab Europe, apstrīd šo argumentāciju.

152

No Regulas 2016/1037 5. panta izriet, ka kompensējamo subsīdiju apmērs jāaprēķina atbilstoši tam ieguvumam, kas radīts šīs subsīdijas saņēmējam. Turklāt no šīs regulas 6. panta izriet, ka šī ieguvuma aprēķins jāveic, piemērojot atsevišķus noteikumus, kuri atšķiras atkarībā no konkrētā gadījumā aplūkojamās subsīdijas veida, bet tajos visos gadījumos ir atsauce uz šīs subsīdijas “saņēmēju”, “saņēmēju‑uzņēmumu” vai arī “uzņēmumu”.

153

Turpretī minētajā regulā nav definēts ne “saņēmēja”, ne “uzņēmuma” jēdziens. Tāpēc šie jēdzieni jāaplūko, ņemot vērā kontekstu, kādā tie ietilpst, kā arī mērķi, kāds ir izvirzīts tiesību normām, kurās tie ir izmantoti, un, vispārīgāk, Regulā 2016/1037, kura turklāt ir jāinterpretē, cik vien iespējams, saskaņā ar Nolīgumu par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem.

154

Šajā ziņā, pirmām kārtām, Vispārējā tiesa sprieduma lietā T‑480/20 47. punktā atgādināja, ka, lai gan arī šajā nolīgumā nav definētas personas, kuras var gūt labumu no subsīdijas un kurām attiecīgi tiek radīts ieguvums, kura apmērs jāizmanto par pamatu šīs subsīdijas aprēķināšanā, šo jautājumu padziļināti ir pētījusi un skaidrojusi PTO Apelācijas institūcija savā 2002. gada 9. decembra ziņojumā “ASV – Kompensācijas pasākumi attiecībā uz dažiem Eiropas Kopienu izstrādājumiem” (WT/DS212/AB/R, 108.–119. punkts), kuru SIP pieņēma 2003. gada 8. janvārī.

155

No šī PTO Apelācijas institūcijas ziņojuma būtībā izriet, ka personas vai personu, kas saņem subsīdiju, identificēšana ir atkarīga no katra konkrētā gadījuma apstākļiem un ka, ņemot vērā dažādos atbilstošos minētā nolīguma noteikumus, tā struktūru, kā arī mērķi, jāuzskata, ka tas atkarībā no apstākļiem neliedz uzskatīt, ka subsīdijas saņēmējs ir fiziska persona, juridiska persona, fizisku personu grupa, juridisko personu grupa vai arī viena vai vairākas fiziskas personas un viena vai vairākas juridiskas personas, piemēram, sabiedrības un to īpašnieki. Faktiski apstāklim, ka šīs personas ir juridiski nošķirtas, nav nozīmes, nosakot subsīdijas saņēmēju, kurš atbilst saimnieciskās darbības subjektam, kura izstrādājumi tiek mākslīgi atbalstīti ar šo subsīdiju.

156

Atbilstoši SIP lēmumu pieņemšanas praksei, formulējumam, ko Savienības likumdevējs izmantojis Regulā 2016/1037, un kontekstam, kādā tas iekļaujas, šīs regulas 5. un 6. pantā minētais jēdziens “saņēmējs” jāinterpretē tādējādi, ka konkrētajā gadījumā tas attiecas uz katru no uzņēmumiem, kuriem ir piešķirtas subsīdijas. Kā secinājumu 90. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, jēdziens “uzņēmums” pats par sevi atbilst saimnieciskai vienībai, kurā, iespējams, ietilpst vairākas juridiski nošķirtas juridiskas personas, kas veic preču ražošanas, tirdzniecības, transportēšanas vai eksporta saimniecisko darbību, kurai ar šo subsīdiju tiek radīts ieguvums, neatkarīgi no šīs saimnieciskās vienības juridiskā statusa, kā arī tās finansēšanas veida (pēc analoģijas skat. spriedumus, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija, 323/82, EU:C:1984:345, 11. punkts, kā arī 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:87, 103. punkts).

157

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pamatoti ir balstījusies uz šo jēdzienu “saņēmējs” un “uzņēmumi” definīciju sprieduma lietā T‑480/20 48. un 51. punktā, apstiprinot Komisijas piemēroto aprēķina metodi, ņemot vērā apstākli, ka Henghsi un Jushi piederēja vienai un tai pašai grupai, lai aprēķinātu šajā lietā piemērojamo kompensācijas pasākumu apmēru.

158

Visbeidzot, trešām kārtām, apelācijas sūdzības iesniedzēji apelācijas tiesvedībā nevar apstrīdēt Vispārējās tiesas vērtējumu par šo apstākli, ņemot vērā apstrīdētajā regulā ietvertos apsvērumus un argumentus par faktiem, kā arī pierādījumus, kas ietverti pirmās instances lietas materiālos.

159

Tādēļ šis pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots, un nav vajadzības lemt par Vispārējās tiesas pilnības labad izdarīto atsauci uz Regulas 2016/1037 7. pantu.

160

Tādējādi apelācijas sūdzības ir jānoraida.

161

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

162

Tā kā Hengshi un Jushi ir nelabvēlīgs nolēmums lietā C‑269/23 P un Jushi ir nelabvēlīgs nolēmums lietā C‑272/23 P, tiem jāpiespriež atlīdzināt attiecīgos tiesāšanās izdevumus šajās lietās atbilstoši Komisijas, Tech‑Fab Europe un APFE prasījumiem.

163

Reglamenta 184. panta 4. punktā ir paredzēts – ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

164

Tā kā šajā lietā Tech‑Fab Europe un APFE, personas, kas iestājās lietā pirmajā instancē, piedalījās tiesvedībā Tiesā, savus tiesāšanās izdevumus tās sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: