1

Prasībā Eiropas Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka Polijas Republika, Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri dzīvo Polijā, liedzot tiesības būt par politiskās partijas biedru, nav izpildījusi LESD 22. pantā noteiktos pienākumus.

2

Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 11. pantā “Pulcēšanās un biedrošanās brīvība” paredzēts:

“1.   Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses.

2.   Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.”

3

ECPAK 16. pantā “Ārzemnieku politiskās darbības ierobežojumi” noteikts:

“Neviena no 10., 11. un 14. panta normām nav uzskatāma par kavēkli Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm, lai noteiktu ierobežojumus ārzemnieku politiskajām aktivitātēm.”

4

Parīzē 1952. gada 20. martā parakstītā ECPAK papildu protokola 3. pants “Tiesības uz brīvām vēlēšanām” formulēts šādi:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

5

LES 2. pantā paredzēts:

“[Eiropas] Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

6

LES 4. panta 1. un 2. punktā noteikts:

“1.   Saskaņā ar 5. pantu kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm.

2.   Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.”

7

LES 5. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

“1.   Savienības kompetenču robežas nosaka kompetences piešķiršanas princips. Savienības kompetenču īstenošanu nosaka subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips.

2.   Saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus. Kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm.”

8

LES 10. pantā noteikts:

“1.   Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija.

2.   Pilsoņi Savienības līmenī ir tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā.

Dalībvalstis Eiropadomē pārstāv valstu vai valdību vadītāji, bet [Eiropas Savienības] Padomē – to valdības, kas savukārt par savu darbību saskaņā ar demokrātijas principiem atbild vai nu savu valstu parlamentiem, vai saviem pilsoņiem.

3.   Katram pilsonim ir tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē. Lēmumus pieņem iespējami atklāti, un tie cik iespējams ir tuvināti pilsoņiem.

4.   Politiskās partijas Eiropas līmenī veicina Eiropas politiskās apziņas veidošanos un Savienības pilsoņu gribas izteikšanu.”

9

LESD 18. panta pirmajā daļā noteikts:

“Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

10

LESD 20. pants formulēts šādi:

“1.   Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.

2.   Savienības pilsoņiem ir ar Līgumiem piešķirtās tiesības un ar tiem uzliktie pienākumi. Tiem, cita starpā, ir:

[..]

[..].

Šīs tiesības īsteno saskaņā ar nosacījumiem un ierobežojumiem, ko nosaka Līgumos un ar to īstenošanai paredzētajiem pasākumiem.”

11

LESD 21. panta 1. punktā paredzēts:

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai paredzētos pasākumus.”

12

LESD 22. pantā noteikts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.

2.   Neskarot 223. panta 1. punktu un noteikumus, kas pieņemti tā īstenošanai, ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru un pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.”

13

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 12. pants “Pulcēšanās un biedrošanās brīvība” formulēts šādi:

“1.   Ikvienai personai ir tiesības uz mierīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību visos līmeņos, jo īpaši politiskajā, arodbiedrību un pilsoniskajā jomā, kas nozīmē tiesības ikvienam veidot arodbiedrības un stāties tajās savu interešu aizstāvībai.

2.   Politiskas partijas Savienības līmenī veicina Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanu.”

14

Hartas 39. pantā “Tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās” noteikts:

“1.   Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dalībvalstī, kurā viņš dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem.

2.   Eiropas Parlamenta locekļus ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās brīvā un aizklātā balsojumā.”

15

Hartas 40. pantā “Tiesības balsot un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās” paredzēts:

“Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības balsot un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās dalībvalstī, kurā viņš dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem.”

16

Padomes Direktīvas 93/109/EK (1993. gada 6. decembris), ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV 1993, L 329, 34. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2012. gada 20. decembra Direktīvu 2013/1/ES (OV 2013, L 26, 27. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 93/109”), trešajā līdz septītajā un desmitajā apsvērumā teikts:

“tā kā balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, kas noteiktas [EKL] 8.b panta 2. punktā, ir nediskriminēšanas principa īstenošana starp pilsoņiem un nepilsoņiem un izriet no tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot, kas ietvertas [EKL] 8.a pantā;

tā kā [EKL] 8.b panta 2. punkts saistīts tikai ar iespēju izmantot balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas parlamenta vēlēšanās, neierobežojot [EKL] 138. panta 3. punktu, kas paredz vienotas šo vēlēšanu kārtības ieviešanu visās dalībvalstīs; tā kā tas cenšas likvidēt pilsonības prasību, kas šobrīd jāpilda lielākajā daļā dalībvalstu, lai izmantotu šīs tiesības;

tā kā [EKL] 8.b panta 2. punkta piemērošana neparedz iepriekšēju dalībvalstu vēlēšanu sistēmu saskaņošanu; tā kā turklāt, lai ņemtu vērā proporcionalitātes principu, kas ietverts [EKL] 3.b panta trešajā daļā, Kopienas tiesību aktu saturs šajā sfērā nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams [EKL] 8.b panta 2. punkta mērķa sasniegšanai;

tā kā [EKL] 8.b panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt, lai visi Savienības pilsoņi, neskatoties uz to, vai tie ir vai nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā tie dzīvo, var šajā valstī izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem; tā kā nosacījumiem, ko piemēro nepilsoņiem, to skaitā tiem, kas saistīti ar dzīvesvietas laikposmu un pierādījumiem, būtu jābūt vienādiem ar tiem, ko piemēro attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem;

tā kā [EKL] 8.b panta 2. punkts paredz balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, tomēr neaizstājot ar to balsstiesības un tiesības kandidēt dalībvalstī, attiecībā uz kuru pilsonim ir valstiskā piederība; tā kā jāņem vērā Savienības pilsoņu brīvība izvēlēties dalībvalsti, kurā piedalīties Eiropas vēlēšanās, vienlaikus rūpējoties par to, lai nodrošinātu, ka šo brīvību ļaunprātīgi neizmanto personas, kas balso vai kandidē vairāk nekā vienā valstī;

[..]

tā kā Savienības pilsonībai jādod Savienības pilsoņiem iespēja labāk integrēties uzņēmējā valstī; tā kā šajā sakarā tas atbilst Līguma autoru nodomam izvairīties no jebkādas polarizācijas pilsoņu un nepilsoņu kandidātu sarakstu starpā”.

17

Direktīvas 93/109 1. panta 1. punktā noteikts:

“Šī direktīva paredz sīki izstrādātu kārtību, saskaņā ar ko Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, var tajā izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās.”

18

Šīs direktīvas 10. panta 1. punktā paredzēts:

“Iesniedzot pieteikumu, lai kandidētu, Kopienas pilsonis uzrāda tādus pašus apliecinājuma dokumentus kā kandidāts, kas ir pilsonis. Viņš uzrāda arī oficiālu deklarāciju, kas apliecina:

19

Minētas direktīvas 11. panta 2. punkts formulēts šādi:

“Ja personai atsaka iekļaušanu vēlētāju sarakstā vai tās kandidēšanas pieteikumu noraida, attiecīgajai personai ir tiesības uz tiesisku aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti piešķir tiem vēlētājiem un personām, kurām ir tiesības kandidēt, kas ir tās pilsoņi.”

20

Padomes Direktīvas 94/80/EK (1994. gada 19. decembris), ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to, kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV 1994, L 368, 38. lpp.), ceturtajā, piektajā un četrpadsmitajā apsvērumā teikts:

“tā kā [EKL] 8.b panta 1. punkta piemērošana neparedz iepriekšēju dalībvalstu vēlēšanu sistēmu saskaņošanu; tā kā šo noteikumu mērķis ir likvidēt pilsonības prasību, kas šobrīd jāpilda lielākajā daļā dalībvalstu, lai izmantotu bals[s]tiesības un tiesības kandidēt; tā kā bez tam, lai ņemtu vērā proporcionalitātes principu, kas ietverts [EKL] 3.b panta trešajā daļā, Kopienas tiesību aktu saturs šajā sfērā nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams [EKL] 8.b panta 1. punkta mērķa sasniegšanai;

tā kā [EKL] 8.b panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt, lai visi Savienības pilsoņi, neskatoties uz to, vai tie ir vai nav tās dalībvalsts pilsoņi, kurā tie dzīvo, var šajā valstī izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem; tā kā nosacījumiem, ko piemēro nepilsoņiem, [tai] skaitā tiem, kas saistīti ar dzīvesvietas laikposmu un pierādījumiem, būtu jābūt vienādiem ar tiem, ko piemēro attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem; tā kā nevar prasīt, lai nepilsoņi pildītu kādus nosacījumus, ja vien izņēmuma kārtā atšķirīgu izturēšanos pret pilsoņiem un nepilsoņiem neattaisno apstākļi, kas pēdējiem raksturīgi un atšķir tos no pirmajiem;

[..]

tā kā Savienības pilsonībai jādod Savienības pilsoņiem iespēja labāk integrēties uzņēmējā valstī; tā kā šajā sakarā tas atbilst Līguma autoru nodomam izvairīties no jebkādas polarizācijas pilsoņu un nepilsoņu kandidātu sarakstu starpā”.

21

Direktīvas 94/80 1. panta 1. punktā noteikts:

“Šī direktīva nosaka sīki izstrādātu kārtību, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, var tajā izmantot savas balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību vēlēšanās.”

22

Šīs direktīvas 8. panta 3. punkts formulēts šādi:

“Vēlētāji [..], kas iekļauti dzīvesvietas valsts vēlētāju sarakstā, tur paliek ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vēlētāji, kas ir pilsoņi, līdz brīdim, kad tos izslēdz automātiski, jo tie vairs neatbilst balsstiesību izmantošanas nosacījumiem.

Vēlētājus, kas iekļauti vēlētāju sarakstā pēc pašu lūguma, var izslēgt no tā, ja tie to lūdz.

Ja šādi vēlētāji pārceļas uz citu pašvaldības pamatvienību tajā pašā dalībvalstī, tos iekļauj vēlētāju sarakstā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā vēlētājiem, kas ir pilsoņi.”

23

Minētās direktīvas 9. panta 1. punktā noteikts:

“Iesniedzot pieteikumu, lai kandidētu, persona, kam ir tiesības kandidēt 3. panta nozīmē, uzrāda tādus pašus apliecinājuma dokumentus kā kandidāts, kas ir pilsonis. Dzīvesvietas dalībvalsts var pieprasīt, lai šī persona uzrāda oficiālu deklarāciju, kas norāda tās valstisko piederību un adresi dzīvesvietas dalībvalstī.”

24

Tās pašas direktīvas 10. panta 2. punktā paredzēts:

“Ja personai atsaka iekļaušanu vēlētāju sarakstā, nepieņem tās pieteikumu vai tās kandidēšanas pieteikumu noraida, attiecīgajai personai ir tiesības uz tiesisko aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti piešķir vēlētājiem un personām, kam ir tiesības kandidēt, kas ir tās pilsoņi.”

25

1997. gada 27. aprīļaustawa o partiach politycznych (Politisko partiju likums; 1997. gada Dz. U., Nr. 98, 604. poz.) grozītās redakcijas 2. panta 1. punktā paredzēts:

“Politiskas partijas biedri var būt Polijas Republikas pilsoņi, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu.”

26

Politisko partiju likuma 5. pants formulēts šādi:

“Piekļuve publiskajiem radio un televīzijas kanāliem politiskajām partijām tiek nodrošināta saskaņā ar atsevišķos likumos paredzētiem noteikumiem.”

27

Šā likuma 24. pantā noteikts:

“1.   Politisko partiju manta tiek iegūta no biedra naudas iemaksām, ziedojumiem, mantojumiem, legātiem, ienākumiem no īpašuma, kā arī likumā paredzētām dotācijām un subsīdijām.

2.   Politisko partiju mantu var izmantot tikai statūtos noteiktiem mērķiem vai labdarībai.

[..]

4.   Politiska partija var gūt ienākumus no sava īpašuma tikai no:

[..].”

28

Minētā likuma 28. panta 1. punktā paredzēts:

“Politiskai partijai, kas:

ir tiesības sasaukuma laikā un saskaņā ar šajā likumā noteikto kārtību un noteikumiem saņemt no valsts budžeta finansētu subsīdiju [..], lai īstenotu savu statūtos noteikto darbību.”

29

Šā paša likuma 36. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Politiskās partijas vēlēšanu fondu var veidot pašas partijas iemaksas, ziedojumi, mantojumi un legāti.”

30

2011. gada 5. janvāraustawa – Kodeks wyborczy (Likums par vēlēšanu kodeksu; 2011. gada Dz. U., Nr. 21, 112. poz.) šīs tiesvedības faktiem piemērojamās redakcijas (turpmāk tekstā – “Vēlēšanu kodekss”) 84. pantā noteikts:

“1.   Tiesības izvirzīt vēlēšanu kandidātus ir vēlēšanu komitejām. Vēlēšanu komitejas veic arī citas ar vēlēšanām saistītas darbības un tostarp, balstoties uz ekskluzivitātes principu, vada vēlēšanu kampaņu kandidātu vārdā.

2.   Sejma un Senāta vēlēšanās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās Polijas Republikā tiesības veidot vēlēšanu komitejas ir politiskām partijām un politisko partiju apvienībām, kā arī vēlētājiem.

[..]

4.   Teritoriālo pašvaldību pārstāvības institūciju, kā arī mēru vēlēšanās tiesības veidot vēlēšanu komitejas ir politiskām partijām un politisko partiju apvienībām, biedrībām un sabiedriskām organizācijām (turpmāk testā – “organizācijas”), kā arī vēlētājiem.”

31

Vēlēšanu kodeksa 87. pantā noteikts:

“1.   Politiskās partijas var veidot vēlēšanu apvienību, lai izvirzītu kopīgus kandidātus. Politiska partija var ietilpt tikai vienā vēlēšanu apvienībā.

2.   Ar vēlēšanām saistītās darbības vēlēšanu apvienības vārdā vada vēlēšanu komiteja, kas sastāv no politisko partiju institūcijām, kuras ir pilnvarotas pārstāvēt partiju attiecībā pret sabiedrību.

[..]”

32

Šā kodeksa 89. panta 1. punkts formulēts šādi:

“Vēlētāju vēlēšanu komiteju var izveidot vismaz piecpadsmit balsstiesīgi pilsoņi.”

33

Minētā kodeksa 117. panta 1. punktā paredzēts:

“Vēlēšanu komitejām, kuru kandidāti ir reģistrēti, ir tiesības no piecpadsmitās dienas pirms vēlēšanu datuma līdz pat vēlēšanu kampaņas beigu datumam bez maksas prezentēt savu vēlēšanu programmu sabiedriskajos radio un televīzijas kanālos par raidorganizāciju līdzekļiem.”

34

Šā paša kodeksa 119. panta 1. punktā noteikts:

“Neraugoties uz 117. panta 1. punktā paredzētajām tiesībām, katra vēlēšanu komiteja, sākot ar datumu, kad no kompetentās vēlēšanu iestādes ir saņēmusi paziņojumu par tās izveidošanu, līdz pat vēlēšanu kampaņas beigu datumam var prezentēt savu vēlēšanu programmu publiskajos un privātajos radio un televīzijas kanālos par maksu.”

35

Vēlēšanu kodeksa 126. pants formulēts šādi:

“Vēlēšanu komitejas ar vēlēšanām saistītos izdevumus apmaksā, izmantojot pašu resursus.”

36

Šā kodeksa 130. pantā noteikts:

“1.   Par vēlēšanu komitejas finanšu saistībām atbild finanšu pārstāvis.

2.   Bez finanšu pārstāvja rakstiskas piekrišanas nevar uzņemties nekādas finanšu saistības vēlēšanu komitejas vārdā un labā.

3.   Ja finanšu pārstāvja rīcībā esošie aktīvi nav pietiekami, lai segtu prasījumus pret vēlēšanu komiteju:

[..]”

37

Minētā kodeksa 132. pants izteikts šādā redakcijā:

“1.   Politiskas partijas vēlēšanu komitejas finanšu resursu vienīgā izcelsme var būt šīs partijas vēlēšanu fonds, kas izveidots saskaņā ar [Politisko partiju likuma] normām.

2.   Apvienības vēlēšanu komitejas finanšu resursu vienīgā izcelsme var būt to veidojošo partiju vēlēšanu fondi.

3.   Finanšu resursu, kas ir:

rīcībā, izcelsme var būt tikai Polijas pilsoņu, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Polijas Republikā, iemaksas, kā arī bankas aizdevumi, kas piešķirti tikai vēlēšanu vajadzībām.

[..]”

38

Šā kodeksa 133. pantā paredzēts, ka politiskas partijas vai apvienības vēlēšanu komiteja, vēlētāju vēlēšanu komiteja un organizācijas vēlēšanu komiteja vēlēšanu kampaņas laikā var bez maksas izmantot attiecīgi politiskās partijas, vēlēšanu komitejas locekļa vai šīs organizācijas telpas, kā arī šiem subjektiem piederošo biroja aprīkojumu.

39

Vēlēšanu kodeksa VI iedaļā, kas veltīta Eiropas Parlamenta vēlēšanām, citastarp ir iekļauts 341. un 343. pants. Šā kodeksa 341. pantā noteikts, ka tiesības izvirzīt kandidātus šajās vēlēšanās ir politiskās partijas vēlēšanu komitejai, apvienības vēlēšanu komitejai un vēlētāju vēlēšanu komitejai. Atbilstoši 343. pantam kandidātu saraksts ir jāatbalsta vismaz ar 10000 tādu vēlētāju parakstiem, kuri pastāvīgi dzīvo attiecīgajā vēlēšanu apgabalā.

40

Vēlēšanu kodeksa VII iedaļā, kas veltīta teritoriālo pašvaldību vēlēšanām, citastarp ir iekļauts 399.–403. pants.

41

Šā kodeksa 399. pantā paredzēts, ka tiesības izvirzīt kandidātus pašvaldības padomes deputāta amatam ir politisko partiju vēlēšanu komitejām, apvienību vēlēšanu komitejām, organizāciju vēlēšanu komitejām un vēlētāju vēlēšanu komitejām.

42

Saskaņā ar Vēlēšanu kodeksa 400. panta 1. punktu politiskās partijas vēlēšanu komitejai par tās izveidi jāpaziņo Valsts vēlēšanu komisijai laikposmā no datuma, kad publicēti noteikumi par vēlēšanu norisi, līdz 55. dienai pirms vēlēšanu datuma.

43

Šā kodeksa 401. panta 1. punktā noteikts, ka apvienības vēlēšanu komiteju var izveidot laikposmā no datuma, kad publicēti noteikumi par vēlēšanu norisi, līdz 55. dienai pirms vēlēšanu datuma, un par to apvienības vēlēšanu komitejas pārstāvis informē valsts vēlēšanu komisiju vēlākais 55. dienā pirms vēlēšanu datuma.

44

Atbilstoši minētā kodeksa 402. panta 1. punktam organizācijas vēlēšanu komitejai par tās izveidi jāpaziņo vēlēšanu komisāram tajā apgabalā, kurā atrodas šīs organizācijas juridiskās adrese, laikposmā no datuma, kad publicēti noteikumi par vēlēšanu norisi, līdz 55. dienai pirms vēlēšanu datuma.

45

Šā likuma 403. pantā paredzēts:

“1.   Vēlētāju vēlēšanu komiteju var izveidot vismaz piecpadsmit balsstiesīgi pilsoņi.

2.   Pēc tam, kad no balsstiesīgiem pilsoņiem, kuri atbalsta vēlētāju vēlēšanu komitejas izveidi, savākts 1000 parakstu, komitejas pārstāvis valsts vēlēšanu komisijai iesniedz paziņojumu par komitejas izveidi, ievērojot 3. punkta noteikumus. Paziņojumu var iesniegt vēlākais 55. dienā pirms vēlēšanu datuma.

3.   Ja vēlētāju vēlēšanu komiteja ir izveidota, lai izvirzītu kandidātus tikai vienā vojevodistē:

46

1992. gada 29. decembraustawa o radiofonii i telewizji (Apraides likums; 1993. gada Dz. U., Nr. 7, 34. poz.) šīs tiesvedības faktiem piemērojamās redakcijas 23. panta 1. punktā noteikts, ka publiskie radio un televīzijas kanāli politiskajām partijām sniedz iespēju izteikties par būtiskiem publisko lietu jautājumiem.

47

Atbilstoši 1989. gada 7. aprīļaustawa – Prawo o stowarzyszeniach (Biedrību likums; 1989. gada Dz. U., Nr. 20, 104. poz.) 4. panta 1. punktam biedrībās var apvienoties arī Polijā dzīvojošie ārvalstnieki.

48

2013. gada 26. aprīlī – pēc EU Pilot sistēmā veiktās saziņas, kas nedeva rezultātus, – Komisija Polijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, kurā vērsa Polijas iestāžu uzmanību uz apstākli, ka Komisijas ieskatā šīs dalībvalsts normatīvie akti, kuros vienīgi Polijas pilsoņiem ir piešķirtas tiesības dibināt politisku partiju un kļūt par tās biedru, nav saderīgi ar Savienības tiesībām. Minētā dalībvalsts uz šo vēstuli atbildēja 2013. gada 24. jūlijā un apstrīdēja, ka Savienības tiesības būtu jebkādi pārkāptas.

49

2014. gada 22. aprīlī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā uzturēja nostāju, ka – Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri pastāvīgi dzīvo Polijas Republikas teritorijā, liedzot tiesības dibināt politisku partiju un kļūt par šādas partijas biedru – Polijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti LESD 22. pantā. Tādēļ šī iestāde aicināja Polijas Republiku divu mēnešu laikā no argumentētā atzinuma saņemšanas veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu argumentētā atzinuma prasības.

50

Polijas Republika 2014. gada 16. jūnijā sniegtajā atbildē apgalvo, ka LESD 22. pants Savienības pilsoņiem, kam nav tās dalībvalsts pilsonība, kurā tie dzīvo, nepiešķir tiesības dibināt politisko partiju un kļūt par politiskās partijas biedru.

51

2020. gada 2. decembra vēstulē par tieslietām atbildīgais Eiropas komisārs lūdza Polijas Republikai informāciju par eventuālu tās nostājas maiņu vai eventuāliem normatīvo aktu grozījumiem, kas veikti, lai nodrošinātu attiecīgās tiesības Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības un kuri dzīvo tās teritorijā.

52

Tā kā Polijas iestādes 2021. gada 26. janvāra vēstulē atkārtoja savu iepriekšējo nostāju, ka Polijas tiesības nav pretrunā LESD 22. pantam, Komisija nolēma celt šo prasību, tās priekšmetu aprobežojot vienīgi ar to, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi ar šo tiesību normu noteiktos pienākumus, jo tā par politiskās partijas biedru ļauj būt vienīgi Polijas pilsoņiem.

53

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 10. maija lēmumu Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Polijas Republikas prasījumu atbalstam.

54

Iestāšanās rakstā Čehijas Republika apgalvo, ka Komisijas prasība nav pieņemama, jo prasības pieteikumā nav skaidri norādīti tiesiskie apstākļi, ar kuriem prasība ir pamatota, un tas nav formulēts tā, lai liegtu Tiesai lemt ultra petita. Proti, lai gan Komisija prasību ir pamatojusi ar LESD 22. pantu, tā esot atsaukusies arī uz citu Savienības tiesību normu, tostarp Hartas 11. panta un 12. panta 1. punkta, kā arī LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta, pārkāpumiem, kuri Komisijas prasībā izvirzītajos prasījumos neesot pārņemti.

55

Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.

56

Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta ceturtajā daļā noteikts, ka ar prasījumiem, kas izvirzīti pieteikumā par iestāšanos lietā, drīkst atbalstīt tikai kāda lietas dalībnieka prasījumus.

57

Taču Polijas Republika – proti, atbildētāja, kuras prasījumu atbalstam Čehijas Republikai tika atļauts iestāties lietā, – attiecībā uz Komisijas prasību nav izvirzījusi iebildi par nepieņemamību.

58

No tā izriet, ka Čehijas Republikai, proti, personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 8. novembris, Spānija/Komisija, C‑141/05, EU:C:2007:653, 27. un 28. punkts).

59

Tomēr Tiesa to, vai ir izpildīti LESD 258. pantā paredzētie nosacījumi prasības sakarā ar pienākumu neizpildi celšanai, var pārbaudīt pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 2. jūnijs, Komisija/Nīderlande, C‑233/14, EU:C:2016:396, 43. punkts, un 2017. gada 5. aprīlis, Komisija/Bulgārija, C‑488/15, EU:C:2017:267, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Šajā ziņā atbilstoši Tiesas Reglamenta 120. panta c) punktam un ar šo tiesību normu saistītajai Tiesas judikatūrai prasības pieteikumā ir jāietver strīda priekšmets, izvirzītie pamati un argumenti, kā arī šo pamatu kopsavilkums. Šādai norādei jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi. No tā izriet, ka galvenie faktiskie un tiesiskie apstākļi, ar kuriem pamatota prasība, prasības pieteikumā jānorāda loģiskā un saprotamā veidā un ka prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem jābūt formulētiem nepārprotami, lai izvairītos no tā, ka Tiesa lemj ultra petita vai arī nelemj par kādu iebildumu (spriedums, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 188. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Tiesa ir arī nospriedusi, ka atbilstoši LESD 258. pantam celtā prasībā iebildumi jāizklāsta loģiski un precīzi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu pareizi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, un tas ir obligāts nosacījums, lai minētā valsts varētu lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt, vai pastāv apgalvotā pienākumu neizpilde (spriedums, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 189. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Konkrēti, Komisijas prasībā jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Savienības tiesībās paredzētajiem pienākumiem (spriedums, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 190. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Šajā lietā jānorāda: no pieteikumā par lietas ierosināšanu ietvertajiem prasījumiem skaidri izriet, ka Komisija Polijas Republikai pārmet LESD 22. panta pārkāpumu, ciktāl šī dalībvalsts Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri dzīvo tās teritorijā, liedz tiesības būt par politiskās partijas biedriem. Pieteikumā ir ietverts saskanīgs un precīzs to iemeslu izklāsts, kuru dēļ šī iestāde uzskata, ka šis atteikums liedz šiem Savienības pilsoņiem īstenot savas tiesības kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Polijas pilsoņiem piemērojamie.

64

Konkrēti – kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 48. punktā – no prasības pieteikuma motīvu daļas skaidri izriet, ka Komisijas ieskatā LESD 22. pants ir jāinterpretē, skatot to kontekstā, ko citastarp veido LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkts, un ņemot vērā saikni, kas pastāv starp LESD 22. pantu un Hartas 11. un 12. pantu, taču no tā nevar secināt, ka Komisijas nolūks ir pierādīt šo tiesību normu patstāvīgu pārkāpumu. Dažos pieteikuma par lietas ierosināšanu punktos ietvertā atsauce uz LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kā arī uz Hartas 11. un 12. pantu nepadara šā pieteikuma formulējumu par pārprotamu.

65

Tāpēc LESD 258. pantā paredzētie nosacījumi, lai celtu prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ir izpildīti un Komisijas prasība jāuzskata par pieņemamu.

66

Komisija apgalvo, ka LESD 22. pantā ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir garantētas tiesības balsot un kandidēt pašvaldību, kā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā pēdējās minētās valsts pilsoņiem piemērojamie. Tādējādi Polijas Republika – atbilstoši Politisko partiju likuma 2. panta 1. punktam politiskās partijas biedra statusu atzīdama vienīgi Polijas pilsoņiem un tādējādi liegdama Savienības pilsoņiem, kas dzīvo Polijā, bet nav tās pilsoņi, īstenot vēlēšanu tiesības pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Polijas pilsoņiem piemērojamie – neesot izpildījusi LESD 22. pantā noteiktos pienākumus.

67

LESD 22. pantā esot nostiprināts vispārējs vienlīdzīgas attieksmes princips, un no tā izrietot, ka tiek atcelta prasība par pilsonību kā nosacījumu balsošanai un tiesībām kandidēt šajās vēlēšanās, kā arī atcelti visi pasākumi, kuri var traucēt Savienības pilsoņiem, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kuras pilsonības tiem nav, īstenot savas tiesības kandidēt vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās dalībvalsts pilsoņiem, kuras teritorijā viņi dzīvo. Tādējādi šiem Savienības pilsoņiem esot jābūt pieejamiem visiem valsts tiesību sistēmā esošajiem līdzekļiem, kas minētajās vēlēšanās ir valsts kandidātu rīcībā.

68

Pirmām kārtām, politiskajām partijām esot fundamentāla nozīme dalībvalstu vēlēšanu sistēmā, jo tās esot būtisks līdzdalības veids politiskajā dzīvē un visbiežāk izmantotais līdzeklis, lai piedalītos vēlēšanās kandidāta statusā. Šādos apstākļos tas, ka Savienības pilsoņi, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav šīs valsts pilsonības, nevar būt politiskās partijas biedri un tādējādi izmantot daudzās priekšrocības – it īpaši reputācijas, cilvēkresursu, finanšu resursu, organizatoriskās infrastruktūras un piekļuves medijiem ziņā –, kuras sniedz biedra statuss, apdraudot šo pilsoņu spēju sekmīgi un efektīvi kandidēt vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Polijas pilsoņiem piemērojamie.

69

Pat ja šāds Savienības pilsonis uz individuālas vienošanās pamata varētu tikt iekļauts politiskās partijas vēlēšanu komitejas kandidātu sarakstā, viņš tomēr būtu mazāk labvēlīgā situācijā nekā vēlēšanu kandidāti, kuri ir attiecīgās partijas biedri. Proti, Savienības pilsonim, kas dzīvo Polijā, bet kam nav šīs valsts pilsonības, nebūtu tādu pašu iespēju ieņemt izdevīgu vietu šajā sarakstā, un viņam būtu jāpievienojas programmai, kuras izstrādē viņš principā nav piedalījies. Jau tas vien, ka sarakstā viņu varētu iekļaut tikai kā kandidātu, kas nav attiecīgās partijas biedrs, kaut arī Polijas pilsoņus tajā var iekļaut kā šīs partijas biedrus, pats par sevi liecinot par to, ka Savienības pilsoņi, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav šīs valsts pilsonības, nevar kandidēt vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Polijas pilsoņi.

70

Otrām kārtām, Komisija norāda – lai gan pašlaik dalībvalstu ziņā ir reglamentēt tos ar pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām saistītos aspektus, kuri Savienības līmenī nav saskaņoti, šīm valstīm sava kompetence jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības. Valsts pasākums, kas var ierobežot tādu no Savienības pilsoņa statusa izrietošu tiesību īstenošanu kā tiesības kandidēt šajās vēlēšanās, ar vispārējām interesēm var tikt attaisnots tikai tad, ja šis pasākums ir saderīgs ar Savienības tiesībās garantētajām pamattiesībām, taču šajā gadījumā tas tā neesot.

71

Tāda LESD 22. panta interpretācija, saskaņā ar kuru Savienības likumdevēja nodoms esot bijis atcelt vienīgi formālās prasības, kas izvirzītas Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet kuriem nav tās pilsonības, neatspoguļojoties nedz šīs tiesību normas, nedz Direktīvu 93/109 un 94/80 formulējumā un LESD 22. pantam atņemtu tā lietderīgo iedarbību. Minētās tiesību normas saturu un materiālo piemērošanas jomu nevarot reducēt tikai uz formāliem aspektiem, kas reglamentēti šajās direktīvās, un no LESD 22. panta izrietošo pienākumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi nevarot likt apšaubīt tas, ka šajā tiesību normā nav ietverts izsmeļošs to nosacījumu saraksts, kuri šajā nolūkā ir jāizpilda.

72

Trešām kārtām, pieņemot tiesību normas par tiesībām kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, Polijas Republika esot īstenojusi Savienības tiesību aktus Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, tātad tai esot jāievēro Hartas tiesību normas. Tādējādi LESD 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 22. panta piemērošanas joma un prasības esot jāinterpretē, ņemot vērā šīs Hartas normas, it īpaši tās 12. panta 1. punktu, kura formulējums atbilstot ECPAK 11. panta formulējumam.

73

Tiesību būt par politiskas partijas biedru liegšana esot pamattiesību uz biedrošanās brīvību ierobežojums un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu nedrīkstot pārsniegt ECPAK pieļautās robežas. ECPAK 11. panta 2. punktā minētie iemesli, kuri var attaisnot tiesību uz biedrošanās brīvību ierobežojumu, šajā lietā neesot piemērojami. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa 1995. gada 27. aprīļa spriedumā Piermont pret Franciju (CE:ECHR:1995:0427JUD001577389, 64. punkts) esot nospriedusi, ka dalībvalstis nevar atsaukties uz ECPAK 16. pantu attiecībā pret citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri izmanto tiem Līgumos piešķirtās tiesības.

74

Aizliegums būt par politiskās partijas biedru nevarot tikt attaisnots ar mērķi izvairīties no tā, ka Savienības pilsoņi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, varētu piedalīties savas dzīvesvietas valsts politiskajā dzīvē un citastarp ietekmēt to, kāds iznākums ir parlamenta vai prezidenta vēlēšanām, kuras ietilpst ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē.

75

Pirmkārt – neapgalvojot, ka Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet kuriem nav tās pilsonības, Savienības tiesībās ir atzītas tiesības piedalīties šīs dalībvalsts politiskajā dzīvē bez jebkādiem ierobežojumiem –, Komisija norāda, ka politiskās tiesības LESD tiesību normās par pilsonību ir iekļautas ar mērķi nodrošināt, lai minētie pilsoņi varētu integrēties un aktīvi uzņemties politisku lomu savā dzīvesvietas dalībvalstī saistībā ar pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kā to apstiprinot arī Direktīvas 93/109 desmitais apsvērums un Direktīvas 94/80 četrpadsmitais apsvērums. Otrkārt, dalībvalstīm esot atļauts tiesības kandidēt valsts mēroga vai – atsevišķos gadījumos – reģionālās vēlēšanās piešķirt vienīgi saviem pilsoņiem vai arī pieņemt īpašus noteikumus, ar kuriem tiek ierobežotas Savienības pilsoņu, kuri dzīvo šajās dalībvalstīs, bet kuriem nav to pilsonības, tiesības, kas izriet no politiskās partijas biedra statusa, tostarp liedzot viņiem tiesības piedalīties attiecīgās partijas lēmumu pieņemšanā par kandidātu izvirzīšanu valsts likumdevēja vēlēšanās.

76

Komisijas aizstāvētā LESD 22. panta interpretācija neesot pretrunā nacionālās identitātes respektēšanas principam, jo, pirmkārt, LES 4. panta 2. punkts esot jāinterpretē atbilstīgi citiem Līgumu noteikumiem, tostarp LESD 22. pantam, un, otrkārt, pēdējais minētais pants esot piemērojams tikai pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām, nevis valsts likumdevēja vēlēšanām.

77

Katrā ziņā Polijas Republika neesot sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka iespēja Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo šajā dalībvalstī, bet kuriem nav tās pilsonības un kuri vēlas kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās minētajā dalībvalstī, kļūt par politiskās partijas biedriem apdraudētu šīs dalībvalsts nacionālo identitāti.

78

Polijas Republika, kuru atbalsta Čehijas Republika, pirmām kārtām, apgalvo, ka LESD 22. pants nav tieši piemērojams un Padomei ir jāpieņem papildu leģislatīvi akti. LESD 22. pantā paredzēto tiesību īstenošanas kārtība esot noteikta Direktīvās 94/80 un 93/109, kuru apsvērumos esot skaidra atsauce uz EKL 8.b panta 1. un 2. punkta – kas atbilst pašreizējam LESD 22. pantam – pieņemšanas galveno mērķi un apstākļiem. No Direktīvas 94/80 ceturtā apsvēruma un Direktīvas 93/109 piektā apsvēruma izriet, ka LESD 22. pants neparedz dalībvalstu vēlēšanu sistēmu vispārēju saskaņošanu. Savienības likumdevēja nodoms esot bijis panākt, lai tiktu atceltas formālās prasības, kas Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet kuriem nav šīs dalībvalsts pilsonības, liedz izmantot savas tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās vai ar ko šīs tiesības tiek ierobežotas, bez pienācīga pamatojuma izvirzot papildu nosacījumus vienīgi šīm personām.

79

Otrām kārtām, Polijas Republika, kuru atbalsta Čehijas Republika, norāda, ka Polijas tiesībās ir ieviestas no LESD 22. panta izrietošās garantijas. Konkrēti, Polijas tiesībās iespēja Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo dalībvalstī, bet kuriem nav tās pilsonības, kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās nav pakārtota piederībai pie kādas politiskās partijas. Turklāt Polijas tiesībās Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav šīs valsts pilsonības, esot atļauts izvirzīt savu kandidatūru visos iespējamos veidos, arī kandidēt politiskās partijas vai politisko partiju apvienības iesniegtā sarakstā, jo iekļaušana šādā sarakstā neesot padarīta atkarīga no šīs personas piederības pie kādas partijas.

80

Trešām kārtām, šī dalībvalsts, ko atbalsta Čehijas Republika, apgalvo, ka LESD 22. pantā Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet kuriem nav tās pilsonības, nav piešķirtas tiesības kļūt par politisko partiju biedriem un neierobežoti piedalīties politiskajā dzīvē tajā dalībvalstī, kurā viņi dzīvo, un šajā pantā dalībvalstīm nav noteikts pienākums ļaut šiem pilsoņiem īstenot šādas tiesības un ar partiju sistēmas palīdzību ietekmēt valsts likumdevēja un prezidenta vēlēšanu iznākumu. Piederība pie politiskas partijas ļautu piedalīties šīs partijas iekšējo institūciju ievēlēšanā, bet šīs institūcijas lemj par partijas darbības virzieniem visos līmeņos, nevis tikai pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

81

Dalībvalstīs aktīvo politisko partiju darbības noteikumu, struktūras un mērķu noteikšana principā esot katras dalībvalsts ekskluzīvajā kompetencē. Komisijas piedāvātā LESD 22. panta interpretācija būtu pretrunā šīs tiesību normas mērķim un tvērumam, kā arī LES 5. panta 2. punktā noteiktajam kompetences piešķiršanas principam. Tās rezultātā – pārkāpjot LES 4. panta 1. un 2. punktu – Līgumu noteikumi tiktu piemēroti jomā, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē.

82

Tā kā LESD 22. pantā Savienības pilsoņiem neesot piešķirtas tiesības kļūt par politisko partiju biedriem, Hartas 12. pants neesot piemērojams. Savukārt Polijas tiesībās tiekot pilnībā ievērotas ECPAK 11. pantā garantētās biedrošanās tiesības, ņemot vērā šīs konvencijas 16. pantu, kurā ir atļauts noteikt ārvalstnieku politiskās darbības ierobežojumus.

83

Ceturtām kārtām, Polijas Republika, kuru atbalsta Čehijas Republika, apgalvo: Komisija nav pierādījusi savu apgalvojumu, ka aizliegums Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav tās pilsonības, kļūt par politiskās partijas biedru ierobežo viņu iespēju īstenot savas tiesības kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo šis apgalvojums ir tikai hipotētisks un nav pamatots ar konkrētiem datiem vai pierādījumiem.

84

Polijas Republika apstrīd Komisijas argumentāciju, ka piederība pie politiskas partijas vēlēšanu kandidātiem radot daudzas priekšrocības, kuras neatkarīgie kandidāti nevarētu izmantot. Vispirms – Komisija neesot pierādījusi, ka šādai piederībai būtu nozīme attiecībā uz tēlu, ko kandidāti pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās rada vēlētāju apziņā. Šis tēls drīzāk esot atkarīgs no kandidātu darbības, un tas neesot saistīts ar piederību pie partijas. Tāpēc piederība pie partijas neietekmējot to iespējas tikt ievēlētiem.

85

Turpinot – Komisija neesot arī ņēmusi vērā Polijas tiesībās pastāvošos mehānismus, kuru mērķis ir novērst labvēlīgāku attieksmi pret partiju un apvienību vēlēšanu komitejām salīdzinājumā ar vēlētāju un organizāciju vēlēšanu komitejām, it īpaši reklāmas izdevumu ierobežojumus, kuri piemērojami visām vēlēšanu komitejām, vēlēšanu komitējām piemērojamo telpu un materiālu izmantošanas noteikumus, kā arī valsts tiesisko regulējumu par piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem, kurā šāda piekļuve ar līdzīgiem nosacījumiem ir garantēta visām vēlēšanu komitejām. Turklāt apstāklis, ka politiskajām partijām ārpus vēlēšanu kampaņas perioda ir garantētas tiesības izteikties sabiedriskajos radio un televīzijas kanālos par būtiskiem publisko lietu jautājumiem, izrietot no to lomas valsts politiskajā sistēmā un esot šīs valsts kompetencē. Bez tam visiem kandidātiem esot vienlīdzīga piekļuve sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem.

86

Visbeidzot – Komisijas apgalvojums, ka Savienības pilsoņi, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, esot mazāk pazīstami un ka tādējādi priekšrocības, kas izriet no politiskās partijas biedra statusa, viņiem būtu vēl lielākas, arī esot balstīts uz faktu ziņā neapstiprinātu aprioru secinājumu. Personas pazīstamība sabiedrībā esot atkarīga vienīgi no tās iniciatīvām un no iesaistīšanās līmeņa, un tai neesot nekāda sakara ar šīs personas pilsonību. Savienības pilsoņi, kuri kandidē pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās Polijā, bet kuriem nav tās pilsonības, izraisot vēlētāju interesi tikai tāpēc vien, ka viņi ir no citas dalībvalsts un ka viņu pieredze var ienest kaut ko jaunu Polijas sabiedriskajā dzīvē. Polijas Republika, atsaucoties uz Centrum Badania Opinii Społecznej (Sabiedriskās domas izpētes centrs, Polija) izstrādāto pētījumu, esot pierādījusi, ka pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanu specifiskuma dēļ kandidāta personībai esot izšķirīga nozīme attiecībā uz tēlu, kuru viņš rada vēlētāju apziņā, un piederībai pie politiskās partijas šajā ziņā esot otršķirīga nozīme.

87

Čehijas Republika piebilst: Komisija nav pierādījusi, ka pastāv tieša saikne starp piederību pie politiskas partijas un iespēju efektīvi un sekmīgi kandidēt pašvaldību vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Turklāt šī dalībvalsts uzskata, ka Komisija prasības pamatošanai ir norādījusi kļūdainu juridisko pamatu. Valsts tiesiskā regulējuma, kas Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, liedz kļūt par politiskās partijas biedriem, saderība ar Savienības tiesībām esot jāizvērtē nevis no LESD 22. panta, bet gan LESD 18. pantā ietvertā vispārējā aizlieguma diskriminēt pilsonības dēļ viedokļa. Tā kā tas vien, ka šāds pilsonis ir piederīgs pie politiskas partijas, viņam tomēr nepiešķirot kandidāta statusu pašvaldības vai Eiropas Parlamenta vēlēšanās, šāds valsts tiesiskais regulējums nevarot tikt uzskatīts par nesaderīgu ar LESD 18. pantā paredzēto vispārējo diskriminācijas aizliegumu vai kādu citu primāro tiesību normu, kurā paredzēts īpašs diskriminācijas aizliegums.

88

Ar šo prasību Komisija lūdz Tiesu konstatēt, ka, Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav šīs valsts pilsonības, liedzot tiesības būt par politiskās partijas biedriem, Polijas Republika nav izpildījusi LESD 22. pantā noteiktos pienākumus.

89

Lai pārbaudītu šīs prasības pamatotību – pirms tiek izvērtēts, vai ar Polijas normatīvajiem aktiem ieviestā atšķirīgā attieksme pilsonības dēļ attiecībā uz iespēju kļūt par politiskās partijas biedru ir aizliegta ar šo tiesību normu vai arī tā, iespējams, var tikt attaisnota ar iemesliem, kuri saistīti ar dalībvalsts nacionālās identitātes respektēšanu –, jānoskaidro LESD 22. panta tvērums.

90

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās teksts un mērķi, bet arī tās konteksts. Arī Savienības tiesību normas ģenēze var būt svarīga tās interpretācijai (spriedums, 2022. gada 14. jūlijs, Itālija un Comune di Milano/Padome (Eiropas Zāļu aģentūras mītnesvieta), C‑59/18 un C‑182/18, EU:C:2022:567, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

91

Pirmām kārtām, LESD 22. pantā noteikts, ka Savienības pilsoņiem, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību, kā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts pilsoņiem piemērojamie, un šīs tiesības tiek īstenotas, ievērojot Padomes pieņemtus sīki izstrādātus noteikumus.

92

LESD 22. panta formulējumā nav norādes uz nosacījumiem politiskās partijas biedra statusa iegūšanai.

93

Savukārt no minētā formulējuma vispirms izriet, ka tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās, kuras piešķirtas Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, attiecas uz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām minētajā dalībvalstī.

94

No tā izriet, ka šie Savienības pilsoņi šīs tiesības izmanto “saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem” kā tās dalībvalsts pilsoņi, kurā viņi dzīvo. Ar norādi uz tiesību balsot un kandidēt vēlēšanās nosacījumiem, kas ir piemērojami šāda Savienības pilsoņa dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem, LESD 22. pantā šai dalībvalstij ir noteikts aizliegums šo Savienības pilsoņa tiesību īstenošanu pakļaut citiem nosacījumiem, nevis tiem, kuri piemērojami konkrētās dalībvalsts pilsoņiem.

95

Tādējādi šajā tiesību normā ir paredzēts īpašs aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ, kas piemērojams tiesībām balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 12. septembris, Spānija/Apvienotā Karaliste, C‑145/04, EU:C:2006:543, 66. punkts; 2006. gada 12. septembris, Eman un Sevinger, C‑300/04, EU:C:2006:545, 53. punkts, kā arī 2015. gada 6. oktobris, Delvigne, C‑650/13, EU:C:2015:648, 42. punkts), tāpēc tā ir piemērojama jebkuram dalībvalsts pasākumam, kurā noteikta atšķirīga attieksme, kas var apdraudēt efektīvu šo tiesību izmantošanu.

96

Turklāt jānorāda, ka šis diskriminācijas aizliegums ir tikai vispārējā vienlīdzības principa – kas ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem – konkrēta izpausme (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 20. februāris, X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība), C‑715/20, EU:C:2024:139, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

97

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 18. panta pirmo daļu var piemērot autonomi tikai ar Savienības tiesībām reglamentētās situācijās, attiecībā uz kurām LESD nav paredzēts kāds īpašs diskriminācijas aizliegums (spriedums, 2021. gada 15. jūlijs, The Department for Communities in Northern Ireland, C‑709/20, EU:C:2021:602, 65. punkts).

98

Tātad Čehijas Republika Polijas Republikas atbalstam nevar pamatoti apgalvot, ka uz Komisijas prasības pieteikumā minētajiem valsts normatīvajiem aktiem attiecas LESD 18. panta pirmā daļa, nevis LESD 22. pants.

99

Visbeidzot no LESD 22. panta formulējuma izriet, ka šīs tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās tiek īstenotas, ievērojot Padomes pieņemtos sīki izstrādātos noteikumus.

100

Šajā ziņā Direktīvās 93/109 un 94/80, kuras tika pieņemtas, pamatojoties uz EKL 8.b pantu – kas pašlaik ir LESD 22. pants –, ir noteikta kārtība, kādā tiek īstenotas tiesības balsot un kandidēt attiecīgi Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās.

101

Ir taisnība, ka šīs direktīvas – ar kurām, kā izriet no Direktīvas 93/109 piektā apsvēruma un Direktīvas 94/80 ceturtā apsvēruma, nav veikta dalībvalstu vēlēšanu sistēmu pilnīga saskaņošana – neietver normas par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem Savienības pilsoņi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, iegūst politiskās partijas biedru statusu.

102

Tomēr šo direktīvu piemērošanas joma nevar – pat netieši – ierobežot no LESD 22. panta izrietošo tiesību un pienākumu tvērumu. Attiecībā uz nupat minēto aspektu jānorāda, ka šajā tiesību normā ietvertais īpašais aizliegums diskriminēt pilsonības dēļ tajā izteikts vispārīgi un ka saskaņā ar pašu LESD 22. panta formulējumu Padomes pieņemtie sīki izstrādātie noteikumi attiecas tikai uz šajā pantā paredzēto tiesību balsot un tiesību kandidēt vēlēšanās īstenošanu. Kaut arī ar šiem noteikumiem var “paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ”, tomēr, atskaitot šo īpašo gadījumu, tie nedrīkst vispārīgi apdraudēt šo tiesību lietderīgo iedarbību.

103

Šajā ziņā, lai gan – nepastāvot īpašām tiesību normām par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem Savienības pilsoņi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, var kļūt par šīs dalībvalsts politisko partiju biedriem, – šo nosacījumu izvirzīšana ir dalībvalstu kompetencē, tām, īstenojot šo kompetenci, jāievēro pienākumi, kas noteikti Savienības tiesībās (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2010. gada 2. marts, Rottmann, C‑135/08, EU:C:2010:104, 41. punkts un tajā minētā judikatūra; 2021. gada 14. decembris, Stolichna obshtina, rayon Pancharevo, C‑490/20, EU:C:2021:1008, 38. punkts; 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 63. punkts, kā arī 2023. gada 5. septembris, Udlændinge- og Integrationsministeriet (Dānijas pilsonības zaudēšana), C‑689/21, EU:C:2023:626, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Tādējādi – ievērojot minētajās direktīvās paredzētos nosacījumus – dalībvalsts nedrīkst ārpus tajās regulētajiem jautājumiem uz Savienības pilsoni, kas dzīvo šajā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, attiecināt valsts tiesību normas, ar kurām ieviesta atšķirīga attieksme to tiesību īstenošanā, kuras viņam piešķirtas ar LESD 22. pantu, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta šajā pantā ietvertā aizlieguma diskriminēt pilsonības dēļ lietderīgā iedarbība (pēc analoģijas attiecībā uz LESD 21. panta 1. punktu skat. spriedumus, 2014. gada 12. marts, O. un B., C‑456/12, EU:C:2014:135, 54. punkts, kā arī 2018. gada 27. jūnijs, Altiner un Ravn, C‑230/17, EU:C:2018:497, 26. punkts).

105

Tāpēc nedz tas, ka Direktīvās 93/109 un 94/80 nav normu par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem Savienības pilsoņi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, var kļūt par politisko partiju biedriem šajā dalībvalstī, nedz arī LES 4. panta 1. punktā un 5. panta 2. punktā nostiprinātais princips, ka kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm, neļauj secināt, ka nosacījumu izvirzīšana politiskās partijas biedra statusa iegūšanai neietilpst LESD 22. panta piemērošanas jomā.

106

Otrām kārtām, attiecībā uz LESD 22. panta kontekstu jānorāda gan uz citām LESD normām, gan uz tāda paša juridiskā spēka normām, kuras tostarp ir ietvertas LES un Hartā.

107

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka LESD 22. pants ietilpst LESD otrajā daļā, kurā ietvertas normas par diskriminācijas aizliegumu un Savienības pilsonību.

108

Ar LESD 20. pantu ikvienai personai, kurai ir dalībvalsts pilsonība, tiek piešķirts Savienības pilsoņa statuss, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (spriedumi, 2001. gada 20. septembris, Grzelczyk, C‑184/99, EU:C:2001:458, 31. punkts; 2022. gada 18. janvāris, Wiener Landesregierung (Naturalizācijas garantijas atsaukšana), C‑118/20, EU:C:2022:34, 38. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 49. punkts).

109

LESD 22. pantā, to lasot kopsakarā ar LESD 20. panta 2. punktu, tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir sasaistītas ar Savienības pilsoņa statusu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 49.–51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2024. gada 18. aprīlis, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑716/22, EU:C:2024:339, 40. un 41. punkts).

110

Turklāt atbilstoši LESD 20. panta 2. punktam un LESD 21. pantam Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī to īstenošanai noteiktos pasākumus (spriedums, 2022. gada 9. jūnijs, Préfet du Gers un Institut national de la statistique et des études économiques, C‑673/20, EU:C:2022:449, 50. punkts).

111

Tādējādi pastāv saikne, no vienas puses, starp tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties, kā arī, no otras puses, Savienības pilsoņu, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, tiesībām balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 94. un 95. punktā, šī saikne tika izveidota, kad Māstrihtas līgumā tika atzītas šīs tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās, saistot minētās tiesības ar tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.

112

Otrkārt, LES 10. panta 1. punktā noteikts, ka Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija, kurā konkretizēta demokrātijas vērtība. Saskaņā ar LES 2. pantu tā ir viena no vērtībām, uz kurām balstīta Savienība (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 19. decembris, Puppinck u.c./Komisija, C‑418/18 P, EU:C:2019:1113, 64. punkts, kā arī 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 63. punkts).

113

LES 10. panta 2. un 3. punktā ir atzītas Savienības pilsoņu tiesības būt tieši pārstāvētiem Eiropas Parlamentā un piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē.

114

Kā secinājumu 101. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, LES 10. pantā attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir izcelta saikne starp Savienības ietvaros pastāvošo pārstāvības demokrātijas principu un LESD 22. panta 2. punktā garantētajām tiesībām balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuras sasaistītas ar Savienības pilsonību.

115

Treškārt, Hartas 12. panta 1. punktā ir atzītas ikvienas personas tiesības uz biedrošanās brīvību visos līmeņos, it īpaši politiskajā, arodbiedrību un pilsoniskajā jomā.

116

Minētās tiesības atbilst ECPAK 11. panta 1. punktā garantētajām tiesībām, un tādējādi atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam jāatzīst, ka šīm tiesībām ir tāda pati nozīme un tāds pats tvērums kā konvencijā garantētajām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/Ungārija (Biedrošanās pārskatāmība), C‑78/18, EU:C:2020:476, 111. punkts), taču tas neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību (spriedums, 2023. gada 22. jūnijs, K.B. un F.S. (Jautājuma izskatīšana pēc savas ierosmes krimināllietā), C‑660/21, EU:C:2023:498, 41. punkts).

117

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz biedrošanās brīvību veido vienu no būtiskajiem demokrātiskas un plurālistiskas sabiedrības pamatiem, jo tās dod pilsoņiem iespēju kopīgi rīkoties kopējo interešu jomā un tādējādi veicināt pienācīgu sabiedriskās dzīves norisi (šajā nozīmē skat. ECT spriedumu, 2004. gada 17. februāris, Gorzelik u.c. pret Poliju, CE:ECHR:2004:0217JUD004415898, 88., 90. un 92. punkts).

118

Proti, politisko partiju centrālā nozīme Savienības pilsoņu gribas paušanā attiecībā uz Eiropas līmeņa politiskajām partijām ir atzīta LES 10. panta 4. punktā un Hartas 12. panta 2. punktā.

119

Politiskās partijas, kam viena no funkcijām ir izvirzīt kandidātus dalībai vēlēšanās (pēc analoģijas skat. ECT spriedumu, 2008. gada 8. jūlijs, Gruzijas strādnieku partija pret Gruziju, CE:ECHR:2008:0708JUD000910304, 142. punkts), tādējādi īsteno būtisku funkciju pārstāvības demokrātijas sistēmā, kura atbilstoši LES 10. panta 1. punktam ir Savienības darbības pamatā.

120

No tā izriet, ka politiskās partijas biedra statuss būtiski palīdz efektīvi īstenot LESD 22. pantā piešķirtās tiesības kandidēt vēlēšanās.

121

Trešām kārtām, runājot par LESD 22. panta mērķi, tas, pirmkārt, ir piešķirt tiesības piedalīties šīs dalībvalsts demokrātiskajā vēlēšanu procesā Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav. Kā norādīts šā sprieduma 93. punktā, šīs tiesības attiecas uz dalību šajā procesā, izmantojot tiesības balsot un kandidēt Eiropas un vietējā līmenī.

122

Otrkārt, minētā panta mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret Savienības pilsoņiem; tas nozīmē – lai Savienības pilsoņu, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsonības tiem nav, tiesības kandidēt vēlēšanās varētu tikt efektīvi īstenotas, ir jābūt vienlīdzīgai piekļuvei tiem valsts tiesību sistēmā pastāvošajiem līdzekļiem, kas šo tiesību īstenošanai pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir minētās dalībvalsts pilsoņu rīcībā.

123

Treškārt, no šā sprieduma 111. punktā minētās saiknes starp pārvietošanās un uzturēšanās brīvību, no vienas puses, un tiesībām balsot un kandidēt šajās vēlēšanās, no otras puses, izriet, ka pēdējās minētās tiesības ir vērstas uz to, lai veicinātu attiecīgā Savienības pilsoņa pakāpenisku integrāciju uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā (spriedumi, 2017. gada 14. novembris, Lounes, C‑165/16, EU:C:2017:862, 56. punkts, un 2022. gada 18. janvāris, Wiener Landesregierung (Naturalizācijas garantijas atsaukšana), C‑118/20, EU:C:2022:34, 42. punkts).

124

Kā ģenerāladvokāts uzsvēris secinājumu 101. un 102. punktā, LESD 22. pants tādējādi ir vērsts uz to, lai nodrošinātu tādu Savienības pilsoņu pārstāvību, kuri dzīvo kādā dalībvalstī, bet kuriem nav tās pilsonības, kā loģiskas sekas viņu integrācijai uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā.

125

Tāpēc jāatzīst, ka LESD 22. pantā, interpretējot to LESD 20. un 21. panta, LES 10. panta, kā arī Hartas 12. panta gaismā, ir prasīts, ka – lai Savienības pilsoņi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, varētu efektīvi īstenot savas tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī – viņiem ir jābūt vienlīdzīgai piekļuvei tiem līdzekļiem, kas šo tiesību efektīvai īstenošanai ir minētās dalībvalsts pilsoņu rīcībā.

126

Kā izriet no šā sprieduma 89. punkta, Polijas normatīvajos aktos attiecībā uz iespēju kļūt par politiskās partijas biedru ir noteikta atšķirīga attieksme pilsonības dēļ.

127

Polijas Republika, kuru atbalsta Čehijas Republika, tomēr pakārtoti apgalvo, ka atšķirīgā attieksme nav pretrunā LESD 22. pantam, jo, pirmkārt, Polijas tiesībās Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav Polijas pilsonības, ir sniegta iespēja izvirzīt savu kandidatūru visos iespējamos veidos, arī kandidēt politiskās partijas vai politisko partiju apvienības iesniegtā sarakstā, jo iekļaušana šādā sarakstā neesot atkarīga no šīs personas piederības pie kādas partijas.

128

Otrkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka aizliegums šādiem Savienības pilsoņiem kļūt par politiskās partijas biedriem ierobežotu viņu tiesību kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās īstenošanu.

129

Attiecībā uz nupat minēto aspektu jāatgādina – no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisijai ir jāpierāda Tiesai, ka tās apgalvotā pienākumu neizpilde pastāv, un tā nevar vienkārši balstīties uz kādu prezumpciju (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/Ungārija (Biedrošanās pārskatāmība), C‑78/18, EU:C:2020:476, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

130

Tomēr gadījumā, kad valsts pienākumu neizpilde izriet no tāda leģislatīva vai reglamentējoša akta pieņemšanas, kura esamība un piemērošana netiek noliegta, šādas neizpildes esamību var pierādīt, izmantojot šā akta normu juridisku izvērtējumu (spriedumi, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/Ungārija (Biedrošanās pārskatāmība), C‑78/18, EU:C:2020:476, 37. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2021. gada 16. novembris, Komisija/Ungārija (Kriminālatbildības noteikšana par palīdzību patvēruma meklētājiem), C‑821/19, EU:C:2021:930, 106. punkts).

131

Šajā lietā pienākumu neizpilde, ko Komisija pārmet Polijas Republikai, izriet no tāda leģislatīva akta, proti, Politisko partiju likuma 2. panta 1. punkta, pieņemšanas, kura esamību un piemērošanu šī dalībvalsts nenoliedz un kura normas ir juridiski izvērtētas pieteikumā par lietas ierosināšanu.

132

Tāpēc ir jāizvērtē šīs analīzes pamatotība un jāpārbauda, vai ar Politisko partiju likuma 2. panta 1. punktu ieviestā atšķirīgā attieksme izraisa to, ka Savienības pilsoņiem, kas dzīvo Polijā, bet nav tās pilsoņi, nav vienlīdzīgas piekļuves tiem līdzekļiem, kas tiesību kandidēt vēlēšanās efektīvai īstenošanai ir šīs dalībvalsts pilsoņu rīcībā, un tādējādi tiek pārkāpts LESD 22. pants.

133

Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Vēlēšanu kodeksa 84. panta 1. punktu tiesības izvirzīt kandidātus vēlēšanās ir vēlēšanu komitejām, kuras, pamatojoties uz ekskluzivitātes principu, rīko vēlēšanu kampaņu šo kandidātu vārdā. No minētā kodeksa 84. panta 2. un 4. punkta izriet, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanās Polijā tiesības veidot vēlēšanu komitejas ir politiskajām partijām, politisko partiju apvienībām, kā arī vēlētājiem un ka vietējo pašvaldību pārstāvības institūciju vēlēšanās, kā arī mēru vēlēšanās tiesības veidot vēlēšanu komitejas turklāt ir sabiedriskajām organizācijām.

134

Tātad, kā norāda Polijas Republika, principā ir iespējams, ka politiskās partijas vai politisko partiju apvienību vēlēšanu komiteja var izvirzīt neatkarīgu kandidātu, kas nepieder ne pie vienas politiskās partijas.

135

Tomēr, pirmām kārtām, apstāklis, ka attiecīgā persona saskaņā ar Politisko partiju likuma 2. panta 1. punktu nevar būt par politiskās partijas biedru, principā rada tādas sekas, ka Savienības pilsonis, kas dzīvo Polijā, bet kam nav tās pilsonības, tiek izslēgts no dalības šīs partijas lēmuma pieņemšanas procesā, kurā tās vēlēšanu komiteja lemj par viņa kandidatūras izvirzīšanu, vai vismaz ierobežo šo dalību. Polijas Republikas argumenti, kuru mērķis ir attaisnot aizliegumu šiem Savienības pilsoņiem kļūt par politisko partiju biedriem ar nepieciešamību izslēgt šādu Savienības pilsoņu ietekmi tostarp uz politiskās partijas iekšējām institūcijām, kas lemj par tās rīcību, tieši liecina par to, cik politiskās partijas biedra statuss ir svarīgs, lai piedalītos partijas lēmumu pieņemšanā.

136

Attiecībā uz potenciālajiem kandidātiem, kuri piekrīt kādas politiskās partijas politiskajām idejām, aizliegums kļūt par politiskās partijas biedriem – lai gan nepadara neiespējamu to, ka politiskās partijas vai politisko partiju apvienības vēlēšanu komitejā šos kandidātus izvirza, – katrā ziņā viņu izvirzīšanu apgrūtina, jo principā tieši politiskās partijas biedri izvēlas izvirzāmos kandidātus un arī lemj par kandidātu vietu šajos sarakstos un vieta sarakstā var ietekmēt viņu iespējas tikt ievēlētiem.

137

Šis apstāklis Savienības pilsoņus, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav šīs valsts pilsonības, attiecībā uz iespēju kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās politiskās partijas sarakstā nostāda nelabvēlīgākā situācijā nekā Polijas pilsoņus, kuri ir politiskās partijas biedri.

138

Otrām kārtām, tas, ka Polijas pilsoņi var izvirzīt savu kandidatūru vai nu kā politiskās partijas biedri, vai kā neatkarīgi kandidāti, savukārt Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav tās pilsonības, ir tikai pēdējā minētā iespēja, pierāda – kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 119. punktā –, ka šie Savienības pilsoņi nevar īstenot savas tiesības kandidēt šajās vēlēšanās ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Polijas pilsoņi.

139

Tādējādi Politisko partiju likuma 2. panta 1. punktā noteiktā atšķirīgā attieksme izraisa to, ka Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav tās pilsonības, nav vienlīdzīgas piekļuves tiem līdzekļiem, kas tiesību kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās efektīvai īstenošanai ir minētās dalībvalsts pilsoņu rīcībā.

140

Šo secinājumu neatspēko Polijas Republikas argumenti, ka, pirmām kārtām, piederība pie politiskās partijas neietekmējot kandidātu iespējas tikt ievēlētiem, jo tās patiesībā esot atkarīgas no viņu rīcības un personības, un, otrām kārtām, Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo šajā dalībvalstī, bet kuri nav tās pilsoņi, ir iespēja kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās no tādu vēlēšanu komiteju izveidotajiem sarakstiem, kuras nav politisko partiju vēlēšanu komitejas.

141

Proti, pirmkārt, kā atgādināts šā sprieduma 117.–119. punktā, politiskajām partijām ir centrāla nozīme vēlēšanu sistēmā un tādējādi – Eiropas demokrātiskās sistēmas efektīvā darbībā. Polijas Republika pati atzīst šo nozīmi attiecībā uz valsts mēroga vēlēšanām, norādot, ka galvenais politisko partiju izveidošanas un darbības mērķis ir veicināt to biedru piekļuvi varai attiecīgajā dalībvalstī. Taču šāds konstatējums vienlīdz attiecas arī uz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

142

Līdz ar to, lai gan kandidātu personības un darbības ietekmi uz vēlētājiem nedrīkst novērtēt pārlieku zemu, viņu piederība pie politiskās partijas, kura būtībā attiecībā uz saviem kandidātiem vēlēšanās cenšas panākt labvēlīgu rezultātu un kuras organizatoriskās struktūras, kā arī personāla, administratīvie un finanšu resursi tiek veltīti šā mērķa sasniegšanai, var veicināt viņu ievēlēšanu. Turklāt Polijas Republikas iesniegtie pētījumi liecina, ka piederība pie politiskas partijas ir viens no kritērijiem, kas nosaka vēlētāju izvēli.

143

Otrkārt, attiecībā uz iespēju Savienības pilsoņiem, kuri dzīvo Polijā, bet kuriem nav tās pilsonības, kandidēt šajās vēlēšanās citā veidā, nevis politiskās partijas vēlēšanu komitejas iesniegtā sarakstā, proti, pašvaldību pārstāvības institūciju vēlēšanās, kā arī mēru vēlēšanās tos izvirzot vēlētāju vai kādas organizācijas izveidotai vēlēšanu komitejai, jānorāda – tas, ka šie Savienības pilsoņi tiek mudināti izmantot citus līdzekļus, nevis iekļaušanu politiskās partijas iesniegtā sarakstā, var izraisīt polarizāciju starp attiecīgās valsts un ārvalstu kandidātu sarakstiem, politiskā diskursa sadrumstalotību un šo kandidātu marginalizāciju, bet tas būtu pretrunā LESD 22. pantā izvirzītajam integrācijas mērķim.

144

Treškārt, attiecībā uz Polijas Republikas argumentu, ka Polijas tiesībās ir paredzēti mehānismi, lai novērstu to, ka politisko partiju un politisko partiju apvienību vēlēšanu komitejām tiek piemēroti labvēlīgāki nosacījumi nekā cita veida vēlēšanu komitejām, vispirms jānorāda, ka saskaņā ar Vēlēšanu kodeksa 126. pantu vēlēšanu komitejas sedz vēlēšanu izmaksas no saviem resursiem.

145

Šajā ziņā šā kodeksa 132. panta 1. punktā paredzēts, ka politiskas partijas vēlēšanu komitejas finanšu resursu vienīgā izcelsme var būt šīs partijas vēlēšanu fonds, kas izveidots saskaņā ar Politisko partiju likuma normām. Saskaņā ar šā likuma 24. un 28. pantu politiskās partijas līdzekļus veido biedru iemaksas, ziedojumi, mantojumi un legāti, ienākumi no īpašuma, likumā paredzētās dotācijas un subsīdijas, ienākumi tostarp no bankas procentiem, obligāciju tirdzniecības vai noteiktu tās aktīvu atsavināšanas un, ja tās saņem noteiktu balsu skaitu Sejma vēlēšanās, no dotācijas attiecīgā sasaukuma laikā. Saskaņā ar Politisko partiju likuma 36. panta 1. punktu politiskās partijas vēlēšanu fondu var veidot tās veiktas iemaksas, kā arī ziedojumi, mantojumi un legāti.

146

Savukārt šā kodeksa 132. panta 3. punktā noteikts, ka vēlētāju vai organizāciju izveidotu vēlēšanu komitejas finansējuma avoti aprobežojas ar iemaksām no Polijas pilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo Polijā, un banku aizdevumiem, kas piešķirti tikai vēlēšanu nolūkā.

147

Tādējādi, lai gan piemērojamajās valsts tiesību normās ir paredzēts maksimālais izdevumu apmērs, ko visas vēlēšanu komitejas nedrīkst pārsniegt, tomēr politisko partiju rīcībā to kampaņas finansēšanai ir vairāk finansējuma avotu, un līdz ar to tie principā ir apjomīgāki.

148

Turpinot – Vēlēšanu kodeksa 133. pantā paredzēts, ka politiskās partijas vai apvienības vēlēšanu komiteja, vēlētāju vēlēšanu komiteja un organizācijas vēlēšanu komiteja vēlēšanu kampaņas laikā var bez maksas izmantot attiecīgi politiskās partijas, vēlēšanu komitejas locekļa vai šīs organizācijas telpas, kā arī šiem subjektiem piederošo biroja aprīkojumu. Tomēr no apstākļa, ka politiskajām partijām – kā izriet no šā sprieduma 145. punkta – ir vairāk finansējuma avotu, lai citastarp iegādātos vai nomātu telpas un biroja aprīkojumu, izriet, ka politisko partiju vēlēšanu komitejām salīdzinājumā ar cita veida vēlēšanu komitejām attiecībā uz biroja telpām un aprīkojumu principā ir lielāka spēja īstenot savu vēlēšanu kampaņu.

149

Visbeidzot šo pašu iemeslu dēļ politisko partiju vai politisko partiju apvienību komiteju rīcībā principā ir vairāk tādu politiskas komunikācijas izmaksām veltāmu līdzekļu, kuri nav minēti Vēlēšanu kodeksa 117. panta 1. punktā, kas attiecas uz iespēju bez maksas prezentēt vēlēšanu programmas sabiedriskajos radio un televīzijas kanālos uz raidorganizāciju rēķina, it īpaši līdzekļi reklāmai sociālajos tīklos.

150

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jākonstatē, ka ar Politisko partiju likuma 2. panta 1. punktu ieviestā atšķirīgā attieksme izraisa to, ka Savienības pilsoņiem, kas dzīvo Polijā, bet nav tās pilsoņi, nav vienlīdzīgas piekļuves tiem līdzekļiem, kas tiesību kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās efektīvai īstenošanai ir šīs dalībvalsts pilsoņu rīcībā, tāpēc tā ir atšķirīga attieksme, kas principā ir aizliegta ar LESD 22. pantu.

151

Vēl jāizvērtē Polijas Republikas argumenti, ka tāda LESD 22. panta interpretācija, saskaņā ar kuru, lai nodrošinātu, ka, īstenojot tiesības balsot un kandidēt pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tiek ievērots minētajā pantā nostiprinātais diskriminācijas aizlieguma princips, dalībvalstīm ir jāļauj Savienības pilsoņiem, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsoņi, kļūt par politiskās partijas biedriem šajā dalībvalstī, ir pretrunā LES 4. panta 2. punktam, kurā noteikts, ka Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām.

152

Polijas Republika apgalvo, ka dalībvalstij nevar būt pienākums ļaut šādiem Savienības pilsoņiem pastāvīgi un bez ierobežojumiem piedalīties tās dalībvalsts politiskajā dzīvē, kurā viņi dzīvo, un, izmantojot politisko partiju sistēmu, ietekmēt valsts likumdevēja un prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā tas būtu tad, ja šādiem pilsoņiem būtu tiesības kļūt par politiskās partijas biedriem.

153

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka valsts politiskās dzīves organizācija, kurā piedalās politiskās partijas, ir daļa no nacionālās identitātes LES 4. panta 2. punkta izpratnē.

154

Tomēr, otrkārt, tā kā tiesības balsot un kandidēt vēlēšanās, kuras ar LESD 22. pantu piešķirtas Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, attiecas uz pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanām minētajā dalībvalstī, šajā tiesību normā nav paredzēts nedz šīs dalībvalsts pienākums piešķirt šiem pilsoņiem tiesības balsot un kandidēt valsts mēroga vēlēšanās, nedz aizliegums šai dalībvalstij pieņemt īpašas normas, kuras attiecas uz lēmumu pieņemšanu politiskajā partijā par kandidātu izvirzīšanu valsts mēroga vēlēšanās un kuras izslēdz iespēju, ka partijas biedri, kas nav minētās valsts pilsoņi, piedalās šādā lēmuma pieņemšanā.

155

Treškārt, LES 4. panta 2. punkts jālasa, ņemot vērā tāda paša ranga normas, it īpaši LES 2. un 10. pantu, un tas nevar atbrīvot dalībvalstis no pienākuma izpildīt no tiem izrietošās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 5. jūnijs, Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve), C‑204/21, EU:C:2023:442, 72. punkts).

156

Šajā ziņā jāatgādina, ka demokrātijas princips un vienlīdzīgas attieksmes princips atbilstoši LES 2. pantam ir Savienības pamatā esošas vērtības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Ungārija/Parlaments, C‑650/18, EU:C:2021:426, 94. punkts).

157

LES 2. pants nav vienkāršs politiska rakstura norādījumu vai nodomu paziņojums, bet tajā ir ietvertas vērtības, kas veido pašu Savienības kā kopējas tiesību sistēmas identitāti, proti, vērtības, kas konkretizētas principos, kuros ietverti dalībvalstīm juridiski saistoši pienākumi (spriedumi, 2022. gada 16. februāris, Ungārija/Parlaments un Padome, C‑156/21, EU:C:2022:97, 232. punkts, kā arī 2022. gada 16. februāris, Polija/Parlaments un Padome, C‑157/21, EU:C:2022:98, 264. punkts).

158

Turklāt, kā izriet no šā sprieduma 112. punkta, LES 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātijas princips, kurā konkretizēta LES 2. pantā minētā demokrātijas vērtība (spriedums, 2019. gada 19. decembris, Junqueras Vies, C‑502/19, EU:C:2019:1115, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

159

Garantējot dalībvalstī dzīvojošiem Savienības pilsoņiem, kuriem nav attiecīgās dalībvalsts pilsonības, tiesības balsot un kandidēt pašvaldību, kā arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās minētajā dalībvalstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā tās pilsoņiem piemērojamie, LESD 22. pantā ir konkretizēts demokrātijas un – kā norādīts šā sprieduma 96. punktā – vienlīdzīgas attieksmes pret Savienības pilsoņiem princips, kas ir daļa no Savienības identitātes un kopējām vērtībām, kurām dalībvalstis ir uzticīgas un kuru respektēšana tām jānodrošina savā teritorijā.

160

Tādējādi nevar uzskatīt, ka, ļaujot šādiem Savienības pilsoņiem to dzīvesvietas valstī kļūt par politiskās partijas biedriem, lai pilnībā īstenotu demokrātijas un vienlīdzīgas attieksmes principus, tiktu apdraudēta šīs dalībvalsts nacionālā identitāte.

161

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, jākonstatē, ka Polijas Republika, Savienības pilsoņiem, kuriem nav Polijas pilsonības, bet kuri dzīvo Polijā, liedzot tiesības būt par politiskās partijas biedru, nav izpildījusi LESD 22. pantā noteiktos pienākumus.

162

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā šajā lietā Polijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

163

Saskaņā ar šā reglamenta 140. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, pašas sedz savus tiesāšanās izdevumus. Līdz ar to Polijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: