–

C. sp. z o.o. vārdā – M. Mioduszewski, Z. Ochońska‑Borowska un J. Sroczyński, radcowie prawni,

–

Prokurator Prokuratury Regionalnej w Warszawie vārdā – M. Dejak,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un S. Żyrek, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – K. Herrmann, P. Stancanelli un P. J. O. Van Nuffel, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES 2. pantu, 6. panta 1.–3. punktu un 19. panta 1. punkta otro daļu, lasot tos kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp S. S.A. un C. sp. z o.o. par to prēmiju likumību, kuras C. saņēma, izpildot tirdzniecības pamatnolīgumu.

3

LES 2. pantā noteikts:

“[Eiropas] Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

4

LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”

5

Saskaņā ar Hartas 47. panta noteikumiem:

“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.

Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. [..]

[..]”

6

1964. gada 17. novembraustawa Kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss; Dz. U. Nr. 43, 296. pozīcija), konsolidētajā redakcijā (2019. gada Dz. U., 1460. pozīcija) (turpmāk tekstā – “Civilprocesa kodekss”), 47. panta 1. punktā noteikts:

“Pirmajā instancē tiesa izskata lietas viena tiesneša sastāvā, ja vien speciālā tiesību normā nav noteikts citādi.”

7

Saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punktu:

“Tiesvedība nav spēkā, [..] ja tiesas, kas izskata attiecīgo lietu, iztiesāšanas sastāvs bijis pretrunā tiesību normām vai ja lietas izskatīšanā ir piedalījies ipso iure atstatāms tiesnesis.”

8

Šī kodeksa 386. panta 2. punktā paredzēts:

“Ja tiesvedība tiek atzīta par spēkā neesošu, otrās instances tiesa atceļ pārsūdzēto spriedumu, atceļ tiesvedību daļā, kuru skar šī spēkā neesamība, un nodod lietu pirmās instances tiesai jaunai izskatīšanai.”

9

2001. gada 27. jūlijaustawa Prawo o ustroju sądów powszechnych (Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām; Dz. U. Nr. 98, 1070. pozīcija) konsolidētajā redakcijā (2019. gada Dz. U., 52. pozīcija), kurā grozījumi izdarīti ar 2019. gada 20. decembraustawa o zmianie ustawy – Prawo o ustroju sądów powszechnych, ustawy o Sądzie Najwyższym oraz niektórych innych ustaw (Likums par grozījumiem Likumā par vispārējās jurisdikcijas tiesām, Likumā par Augstāko tiesu un dažos citos likumos; 2020. gada Dz. U., 190. pozīcija) (turpmāk tekstā attiecīgi – “Likums par vispārējās jurisdikcijas tiesām” un “2019. gada 20. decembra likums”), 45. pantā noteikts:

“1.   Tiesnesi vai tiesneša palīgu darba pienākumu pildīšanā var aizvietot tās pašas tiesas tiesnesis vai tiesneša palīgs, vai arī tiesnesis, kas norīkots saskaņā ar 77. panta 1. vai 8. punktu.

2.   Šā panta 1. punktā minēto aizvietošanu var veikt, pamatojoties uz rīkojumu, ko izdevis nodaļas priekšsēdētājs vai tiesas priekšsēdētājs pēc tiesneša vai tiesneša palīga pieteikuma vai pēc savas ierosmes, lai nodrošinātu pienācīgu tiesvedības norisi.”

10

Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.a pantā noteikts:

“1.   Lietas tiesnešiem un tiesnešu palīgiem tiek iedalītas izlozes kārtībā atbilstoši īpašām lietu kategorijām, izņemot lietu iedalīšanu dežurējošam tiesnesim.

2.   Konkrētu kategoriju ietvaros lietas iedala vienādi, ja vien to proporcija nav samazināta ieņemamā amata, dalības citas kategorijas lietu iedalīšanā vai citu likumā paredzētu iemeslu dēļ.”

11

Šā likuma 47.b pantā paredzēts:

“1.   Izmaiņas tiesas sastāvā ir pieļaujamas tikai tad, ja tiesai nav iespējams izspriest lietu tās pašreizējā sastāvā vai ja pastāv ilgstošs šķērslis lietas izspriešanai tiesas pašreizējā sastāvā. Noteikumus, kas paredzēti 47.a pantā, piemēro mutatis mutandis.

2.   Ja jāveic kāda darbība lietā, it īpaši, ja to paredz atsevišķi noteikumi vai tas ir pamatots ar pienācīgu tiesvedības norisi, bet tiesas sastāvs, kuram lieta iedalīta, to nevar veikt, šo darbību veic saskaņā ar aizvietošanas plānu izraudzītais iztiesāšanas sastāvs vai, ja uz šo darbību neattiecas aizvietošanas plāns, atbilstoši 47.a pantam izraudzītais iztiesāšanas sastāvs.

3.   Lēmumus 1. un 2. punktā minētajās lietās pieņem tiesas priekšsēdētājs vai tā pilnvarotais tiesnesis.”

12

Ar 2019. gada 20. decembra likumu Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 55. pants papildināts ar 4. punktu, kas formulēts šādi:

“Tiesnesis ir tiesīgs izskatīt visas lietas savā piekritības teritorijā, kā arī citās tiesās likumā paredzētajos gadījumos (tiesneša jurisdikcija). Tiesību normas par lietu iedali un par iztiesāšanas sastāva noteikšanu un izmaiņām tajā neierobežo tiesneša jurisdikciju, un uz tām nevar atsaukties, lai konstatētu, ka iztiesāšanas sastāvs ir pretrunā tiesību normām, ka tiesas sastāvs nav pienācīgi izveidots vai ka nolēmuma pieņemšanā ir piedalījusies persona, kurai nav tiesību vai kompetences pieņemt nolēmumu.”

13

Saskaņā ar 2019. gada 20. decembra likuma 8. pantu Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 55. panta 4. punkts ir piemērojams arī lietās, kuras uzsāktas vai pabeigtas pirms 2019. gada 20. decembra likuma spēkā stāšanās dienas.

14

2015. gada 23. decembraRozporządzenie Ministra Sprawiedliwości Regulamin urzędowania sądów powszechnych (Tieslietu ministra Vispārējās jurisdikcijas tiesu procesa noteikumi; 2015. gada Dz. U., 2316. pozīcija; turpmāk tekstā – “Vispārējās jurisdikcijas tiesu procesa noteikumi”), kas piemērojami pamatlietā, 43. panta 1. punktā bija noteikts:

“Lietas tiesnešiem referentiem (tiesnešiem un tiesnešu palīgiem) iedala izlozes kārtībā saskaņā ar noteikto darbību sadalījumu, izmantojot IT rīku, kas balstās uz izlozes skaitļu ģeneratoru, atsevišķi katram reģistram, sarakstam vai citam reģistrācijas veidam, ja vien šo noteikumu normas neparedz citus iedales principus. [..]”

15

Vispārējās jurisdikcijas tiesu procesa noteikumu 52.b pantā bija noteikts:

“1.   Aizvietošanas plānā norāda aizvietotājus (tiesnešus, tiesnešu palīgus un tiesas piesēdētājus) katrai darba dienai.

2.   Dežūru plānā norāda dežurējošos tiesnešus un tiesnešu palīgus katrai dienai.

3.   Aizvietošanas un dežūru plānos norāda aizvietotāju un dežurējošo [tiesnešu un tiesnešu palīgu] skaitu konkrētā laikposmā, nodaļā vai pēc to lietu veida, kas iedalītas aizvietotājiem un dežurējošajiem [tiesnešiem un tiesnešu palīgiem], kā arī secību, kādā notiek aizvietošana un lietas tiek iedalītas dežurējošajiem [tiesnešiem un tiesnešu palīgiem] gadījumos, kad vairāki [tiesneši un tiesnešu palīgi] ir aizvietotāji un pilda dežurēšanas pienākumus.

[..]”

16

Atbilstoši Vispārējās jurisdikcijas tiesu procesa noteikumu 52.c pantam:

“1.   Ja tiesnesis referents tiesas sēdē nepiedalās, nodaļas priekšsēdētājs izdod rīkojumu par tiesas sēdes atcelšanu, ja ir iespējams par to informēt sēdes dalībniekus, izņemot gadījumus, kad pienācīgas tiesvedības norises labad ir acīmredzami nepieciešams, lai tiesas sēde notiktu.

2.   Lietu, attiecībā uz kuru tiesas sēde nav atcelta, izskata tiesneša aizvietotājs, kā paredzēts attiecīgās dienas aizvietošanas plānā. Ja aizvietotājs nav varējis atbilstoši sagatavoties vai ja, lai šis aizvietotājs varētu izskatīt lietu, būtu jāatkārto būtiska tiesvedības daļa, nodaļas priekšsēdētājs izdod rīkojumu par tiesas sēdes atcelšanu. [..]

[..]”

17

1993. gada 16. aprīļaustawa o zwalczeniu nieuczciwej konkurencji (Likums par negodīgas konkurences novēršanu; konsolidēts teksts; 2022. gada Dz. U., 1233. pozīcija) 15. panta 1. punkta 4. apakšpunktā noteikts:

“Negodīgas konkurences darbība ir šķērslis citu uzņēmēju piekļuvei tirgum, it īpaši [..], iekasējot citus maksājumus, kas nav tirdzniecības uzcenojums par preču pieņemšanu pārdošanai.”

18

2018. gada 27. aprīlī S. vērsās Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) ar strīdu komerclietā. Rīkodamās kā prasījuma pret C. – sabiedrību, kas darbojas mazumtirdzniecības jomā, – cesionāre, tā lūdz piespriest pēdējai minētajai samaksāt summu 4572648 Polijas zlotu (PLN) (aptuveni 1045000 EUR), kas atbilst naudas prēmijām par apgrozījumu, kurš realizēts attiecīgajā finanšu gadā (atlikts uzcenojums), ko C. esot nelikumīgi saņēmusi saskaņā ar tirdzniecības pamatnolīgumu, kas noslēgts ar cedentu un kas attiecas uz preču piegādi to tālākpārdošanai. S. uzskata, ka šo piemaksu iekasēšana bija pretrunā Likuma par negodīgas konkurences novēršanu 15. panta 1. punkta 4. apakšpunktam, jo tās bija “citi maksājumi, kas nav tirdzniecības uzcenojums par preču pieņemšanu pārdošanai” šīs tiesību normas izpratnē.

19

Šī lieta tika nodota šīs tiesas XVI uzņēmējdarbības nodaļai un, piemērojot lietu sadales lozējot sistēmu, šīs nodaļas priekšsēdētājas vietniecei tiesnesei E. T., kura izskata lietu vienpersoniski.

20

Tā kā 2019. gada 25. martā, proti, dienā, kad notika tiesas sēde minētajā lietā, tiesnese E. T. pēc viņas lūguma piešķirta atvaļinājuma dēļ bija prombūtnē, minētās tiesas XVI nodaļas priekšsēdētāja tiesas sēdes noturēšanai iecēla J. K., kas šajā dienā bija dežurējošais tiesnesis, un līdz ar to lieta tika nodota viņam.

21

Ar 2019. gada 16. septembra spriedumu, ko pasludināja tiesnesis J. K, lemjot kā Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) viena tiesneša sastāvā, S. pieteikums tika noraidīts.

22

Sabiedrība S. 2019. gada 27. oktobrī iesniedza apelācijas sūdzību Sąd Apelacyjny w Warszawie (Apelācijas tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa.

23

Šajā apelācijas sūdzībā S., pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punktu, norādīja uz tiesvedības pirmās instances tiesā spēkā neesamību, pamatojoties uz to, ka iztiesāšanas sastāvs bija pretrunā likumam, jo tika pārkāpts iztiesāšanas sastāva nemainīguma princips, tā kā tiesas sēdi noturēja un spriedumu pasludināja cits tiesnesis, nevis tas, kuram lieta sākotnēji bija iedalīta.

24

Veikusi dažādus pierādījumu savākšanas vai pārbaudes pasākumus, lai pārbaudītu tiesvedības likumību pirmās instances tiesā, iesniedzējtiesa ieguva pārliecību, ka tiesneses E. T. aizstāšana ar tiesnesi J. K. ir notikusi apstākļos, kas ir pretrunā valsts tiesību aktos noteiktajam iztiesāšanas sastāva negrozāmības principam. Proti, šī tiesa uzskata, ka tiesneses E. T. aizstāšanas iemesls ir pretrunā Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b pantam. Tā arī norāda, ka netika nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes attiecībā uz šādu aizvietošanu, un tai ir aizdomas, ka pirmās instances tiesa ir grozījusi noteiktus dokumentus, mēģinādama novērst šīs neatbilstības a posteriori.

25

Iesniedzējtiesa norāda, ka tai nav zināmi iemesli šai aizvietošanai, kuru tā uzskata par neatbilstošu un apzinātu, vienlaikus norādot, ka šāda procesa izmantošana varētu novest pie relatīvi liela skaita lietu nodošanas no viena tiesneša citam.

26

Tā arī uzsver, ka “teorētiski” nav izslēgts, ka jutīgās lietās iztiesāšanas sastāvs, kas izskata lietu viena tiesneša sastāvā, var tikt apzināti mainīts, izmantojot metodi, saskaņā ar kuru tiesnesis, kam lieta sākotnēji iedalīta lozējot, nosaka tiesas sēdi datumā, kurā viņš –pats pēc sava lūguma – būs atvaļinājumā, un viņa prombūtni tiesas sēdes dienā izmanto, lai izraisītu viņa aizstāšanu ar tiesnesi, kurš šajā datumā ir iekļauts aizvietotāju vai dežurējošo [tiesnešu] sarakstā un kura vārds var būt zināms iepriekš.

27

Visbeidzot iesniedzējtiesa atsaucas uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) rezolūcijām, saskaņā ar kurām tas, ka tiesnešu kolēģijas sastāvs ir izveidots, pārkāpjot valsts tiesību normas par lietu iedalīšanu, kā arī par iztiesāšanas sastāva noteikšanu un izmaiņām tajā, var būt pamats Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punktā paredzētās sankcijas piemērošanai, proti, tiesvedības atzīšanai par spēkā neesošu.

28

Tomēr tā atzīmē, ka jebkāda pārbaude šajā ziņā apelācijas tiesvedībā ir aizliegta kopš Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 55. panta 4. punkta ieviešanas.

29

Šādos apstākļos Sąd Apelacyjny w Warszawie (Apelācijas tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Varšavas Reģionālās prokuratūras prokurors (turpmāk tekstā – “reģionālās prokuratūras prokurors”) apgalvo, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo no iesniedzējtiesas nolēmuma neizrietot, ka pamatlietai būtu saikne ar Savienības tiesībām. Tāpat kā atbildētāja pamatlietā tas uzskata, ka uzdotie jautājumi attiecas uz to valsts tiesību normu interpretāciju, kas reglamentē dalībvalsts tiesu sistēmas organizāciju attiecībā uz lietu sadales un iztiesāšanas sastāva grozīšanas kārtību, it īpaši, lai noteiktu, vai šo tiesību normu neievērošana var izraisīt tiesvedības spēkā neesamību saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punktu. Reģionālās prokuratūras prokurora ieskatā šādi jautājumi, tāpat kā jebkurš jautājums par valsts institūciju organizāciju un funkcionēšanu, ir ekskluzīva valsts kompetencē. LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm esot noteikts pienākums sasniegt mērķi, proti, paredzēt noteikumu kopumu, kas nodrošina efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tomēr no tā nevarot secināt normas par noteiktu tieslietu sistēmas organizāciju.

31

Šajā ziņā, ciktāl ar šiem argumentiem reģionālās prokuratūras prokurors un atbildētāja pamatlietā būtībā vēlas apšaubīt Tiesas kompetenci lemt par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jāatgādina – lai gan tieslietu organizācija dalībvalstīs ir šo dalībvalstu kompetencē, tām, īstenojot šo kompetenci, ir jāievēro pienākumi, kas tām izriet no Savienības tiesībām (spriedums, 2023. gada 7. septembris, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România, C‑216/21, EU:C:2023:628, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Runājot par LES 19. panta 1. punkta otrās daļas tvērumu, no Tiesas judikatūras izriet, ka minētā norma darbojas “jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”, neatkarīgi no situācijas, kādā dalībvalstis īsteno šīs tiesības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir piemērojama visām valsts iestādēm, kuras kā tiesa var spriest par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju un līdz ar to ietilpst jomās, uz kurām attiecas šīs tiesības (spriedums, 2020. gada 26. marts, Miasto Łowicz un Prokurator Generalny, C‑558/18 un C‑563/18, EU:C:2020:234, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Nav šaubu, ka tas tā ir šajā gadījumā, ņemot vērā, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 29. punktā, ka gan pirmās instances tiesa, kuras sastāva likumība tiek apstrīdēta iesniedzējtiesā, gan iesniedzējtiesa, kurai valsts tiesībās ir aizliegts pārbaudīt šo likumīgumu, var tikt aicinātas lemt par jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju. Līdz ar to šīm tiesām ir jāatbilst prasībām, kas izriet no tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

35

Turklāt reģionālās prokuratūras prokurors un Eiropas Komisija apgalvo, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet, ka pamatlieta ietilpst Savienības tiesību īstenošanā Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē, un ka līdz ar to tās 47. pants nav piemērojams.

36

Šajā ziņā jāatgādina, ka saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tikai tai piešķirtās kompetences robežās (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A.K. u.c.(Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība),C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 77. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

37

Kas attiecas uz Hartu, tās piemērošanas joma, ciktāl runa ir par dalībvalstu rīcību, ir noteikta tās 51. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru uz dalībvalstīm Hartas noteikumi attiecas tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tādējādi šī norma apstiprina Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras reglamentētas Savienības tiesībās, taču ne ārpus šādām situācijām (spriedums, 2019. gada 19. novembris, A.K. u.c.(Augstākās tiesas disciplinārlietu palātas neatkarība),C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā – konkrētāk attiecībā uz Hartas 47. pantu – jākonstatē, ka strīdam, kas ir pamatlietas pamatā, nav saiknes ar Savienības tiesību normu. Proti, pret atbildētāju pamatlietā vērstā prasība ir pamatota vienīgi ar valsts tiesību normu. Turklāt iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādu informāciju, kas norādītu, ka pamatlieta attiecas uz tāda Savienības tiesību noteikuma interpretāciju vai piemērošanu, kurš būtu īstenots valsts līmenī.

39

Līdz ar to Hartas 47. pants kā tāds pamatlietā nav piemērojams.

40

Tomēr, tā kā LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka visām dalībvalstīm jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā it īpaši Hartas 47. panta izpratnē, pēdējā minētā tiesību norma – lai arī tā pamatlietai nav piemērojama – ir pienācīgi jāņem vērā, interpretējot LES 19. panta 1. punkta otro daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 20. aprīlis, Repubblika, C‑896/19, EU:C:2021:311, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Turklāt reģionālās prokuratūras prokurors apgalvo, ka, lai iesniedzējtiesa varētu pieņemt nolēmumu pamatlietā, prejudiciālais nolēmums nav nepieciešams. Proti, šī tiesa esot pārsniegusi savu kompetenci, pārbaudot pirmās instances tiesas sastāva likumību. Savukārt atbildētāja pamatlietā apgalvo, ka uzdotie jautājumi ir tik vispārīgi, ka Tiesas atbilde neļautu kliedēt šaubas par juridisko problēmu, kas attiecas uz saistību starp noteikumiem par lietas iedalīšanu tiesnesim un tiesvedības pirmajā instancē spēkā neesamību pamatlietā.

42

Tomēr jānorāda, pirmkārt, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas tieši uz jautājumu, vai Savienības tiesībām ir pretrunā aizliegums iesniedzējtiesai pārbaudīt pirmās instances tiesas sastāva likumību – kas prasa interpretēt šīs tiesības, it īpaši LES 19. panta 1. punkta otro daļu, – un tādējādi iebilduma, saskaņā ar kuru iesniedzējtiesa pārsniedzot savu kompetenci, pārbaude sakrīt ar prejudiciālo jautājumu pārbaudi.

43

Otrkārt, jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi pašas noteiktajā tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu kontekstā un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas nozīmīguma prezumpcija. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2024. gada 6. jūnijs, INGSTEEL, C‑547/22, EU:C:2024:478, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkoto pārkāpumu veids ietver risku, ka jutīgās lietās varētu tikt manipulēts ar lietu iedalīšanu, un ka valsts tiesību norma tai liedz piemērot sekas šādiem pārkāpumiem, uzskatīdama, ka tā šādos apstākļos saskaras ar jautājumu, vai šī tiesību norma ir jāatstāj bez piemērošanas – atbilstoši tās pienākumam saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu nepiemērot valsts tiesību normas, kas ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai.

45

Ar šiem apsvērumiem iesniedzējtiesa juridiski pietiekami norāda, ka lūgtais prejudiciālais nolēmums ir “nepieciešams”, lai tā varētu “sniegt spriedumu” lietā, kuru tā izskata, LESD 267. panta izpratnē.

46

Visbeidzot, kā apgalvo reģionālās prokuratūras prokurors, jākonstatē, ka – pretēji Tiesas Reglamenta 94. panta c) punktā paredzētajam – iesniedzējtiesa nav izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzdod Tiesai jautājumu par LES 2. panta un 6. panta 1. un 3. punkta interpretāciju.

47

Tomēr jānorāda, ka attiecībā uz LES 19. panta 1. punkta otro daļu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir ietverts pietiekams izklāsts, lai ļautu saprast lūguma interpretēt šo tiesību normu iemeslus, un ka, ņemot vērā šī sprieduma 34. punktu, prejudiciālie jautājumi ir pieņemami, ciktāl tie attiecas uz šo tiesību normu. Šajā tiesību normā, kurā ir konkretizēta LES 2. pantā paredzētā tiesiskuma vērtība, valstu tiesām un Tiesai ir uzticēts uzdevums nodrošināt pilnīgu Savienības tiesību piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī to tiesību aizsardzību tiesā, kuras privātpersonām izriet no Savienības tiesībām (spriedums, 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība) (C‑430/21, EU:C:2022:99, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 41. punktā, LES 19. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē LES 2. panta gaismā.

48

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāuzskata, ka, ciktāl lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, lasot to LES 2. panta un Hartas 47. panta gaismā, interpretāciju, Tiesas kompetencē ir lemt par šo lūgumu un ka tas ir pieņemams.

49

Vispirms jānorāda, pirmām kārtām, ka atbildētāja pamatlietā un reģionālās prokuratūras prokurors apstrīd iesniedzējtiesas nolēmumā ietverto valsts tiesību izklāstu, to uzskatot par daļēju un neobjektīvu.

50

Turklāt attiecībā uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) judikatūru: lai gan iesniedzējtiesa atsaucas uz nolēmumiem, saskaņā ar kuriem iztiesāšanas sastāva nemainīguma principa pārkāpums var izraisīt tiesvedības spēkā neesamību tādēļ, ka lietu izskata iztiesāšanas sastāvs, kurš ir pretrunā tiesību normām, piemērojot Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punktu, reģionālās prokuratūras prokurors atsaucas uz agrākiem nolēmumiem par pretējo. Šis prokurors arī apgalvo, ka valsts tiesību normās nepastāv noteikumu par lietu sadali un par tiesas sastāva izmaiņām “acīmredzama pārkāpuma” jēdziens, ko lieto iesniedzējtiesa un kas ir pretstatā jēdzienam par “vienkāršu atkāpi” no šādiem noteikumiem.

51

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienīgi iesniedzējtiesa ir kompetenta interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tiesai atbilstoši kompetences sadalījumam starp to un valsts tiesām drīzāk ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kāds ir iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu pamatā (spriedums, 2021. gada 27. janvāris, Dexia Nederland, C‑229/19 un C‑289/19, EU:C:2021:68, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

No tā izriet, ka Tiesai ir jābalstās uz iesniedzējtiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, pirmās instances tiesas tiesneses, kurai pamatlieta tika iedalīta, prombūtne tiesas sēdei noteiktajā dienā pēc viņas lūguma piešķirtā atvaļinājuma dēļ šīs lietas apstākļos atbilstoši Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 47.b panta 1. punktam nebija pamats viņas aizstāšanai un, otrkārt, Civilprocesa kodeksa 379. panta 4. punkta piemērošanas rezultātā šī pārkāpuma dēļ tiesvedība pirmajā instancē principā būtu jāatceļ, tomēr ir skaidrs, ka šī likuma 55. panta 4. punkts to nepieļauj.

53

Otrām kārtām, atbildētāja pamatlietā un reģionālās prokuratūras prokurors būtībā apgalvo, ka valsts tiesību normas par lietu sadali un izmaiņām iztiesāšanas sastāvos ir administratīva rakstura tiesību normas, kuru mērķis ir nodrošināt taisnīgu darba slodzes sadalījumu starp tiesas locekļiem. Pēc to rakstura šie noteikumi nevarot izraisīt ārējas ietekmes īstenošanu.

54

Tomēr jānorāda, ka prasība par tiesu neatkarību, kas izriet no Savienības tiesībām, attiecas ne tikai uz nepamatotu ietekmi, kuru var īstenot likumdošanas vara un izpildvara, bet arī uz ietekmi, kas var rasties pašā attiecīgajā tiesā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 54. punkts).

55

Iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka pastāv nopietns risks, ka valsts tiesību normu par lietu pārdalīšanu pārkāpumu mērķis varētu būt ļaut noteiktam tiesnesim lemt kādā konkrētā lietā vai par noteikta veida lietām. Šādos apstākļos, kā secinājumu 48. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, ar iesniedzējtiesas šādi paustajām šaubām pietiek, lai uzskatītu, ka jautājumi par šo noteikumu piemērošanu jāizvērtē, ņemot vērā no Savienības tiesībām izrietošās prasības attiecībā uz neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas garantiju.

56

Ar saviem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar LES 2. pantu un Hartas 47. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kas apelācijas tiesai jebkuros apstākļos liedz pārbaudīt, vai lietas pārdalīšana iztiesāšanas sastāvam, kurš tajā ir pieņēmis nolēmumu pirmajā instancē, nav notikusi, pārkāpjot valsts tiesību normas par lietu pārdali tiesās.

57

Jāatgādina, ka saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu ikvienai dalībvalstij jānodrošina, lai struktūras, kurām kā “tiesai” Savienības tiesību izpratnē jālemj par jautājumiem, kas saistīti ar šo tiesību piemērošanu vai interpretāciju un kas tādējādi ietilpst tās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, atbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, citstarp neatkarības prasībai (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 47. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Lai garantētu, ka šāda tiesa spēj nodrošināt šo efektīvo tiesību aizsardzību tiesā, pirmām kārtām, jāsaglabā tās neatkarība, kā apstiprināts Hartas 47. panta otrajā daļā, kurā kā viena no prasībām, kas saistītas ar pamattiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, minēta piekļuve “neatkarīgai” tiesai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c., no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

59

Šī prasība par tiesu neatkarību, kas ir neatraujami saistīta ar tiesas spriešanu, ietilpst tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu būtiskajā saturā – tām ir kardināla nozīme kā garantijai visu to tiesību aizsardzībai, kuras privātpersonām izriet no Savienības tiesībām, un LES 2. pantā izklāstīto dalībvalstu kopējo vērtību, tostarp tiesiskuma vērtības, saglabāšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 16. novembris, Prokuratura Rejonowa w Mińsku Mazowieckim u.c., no C‑748/19 līdz C‑754/19, EU:C:2021:931, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Minētajai neatkarības prasībai ir divi aspekti. Pirmais – ārējais – aspekts prasa, lai attiecīgā struktūra pildītu savas funkcijas pilnīgi autonomi, nebūdama pakļauta hierarhiskai saiknei vai subordinācijai attiecībā pret kādu un nesaņemot jebkādas izcelsmes rīkojumus vai instrukcijas, tādējādi būdama aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās locekļu spriešanas neatkarību un ietekmēt viņu lēmumus. Otrais – iekšējais – aspekts ir saistīts ar “objektivitātes” jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda attieksme pret lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šajā aspektā jāievēro objektivitāte un, izņemot stingru tiesību normu piemērošanu, jābūt absolūtai neieinteresētībai strīda atrisinājumā (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 50. un 51. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

61

Kā atgādināts šī sprieduma 54. punktā, lai gan “ārējā” aspekta galvenais mērķis ir saglabāt tiesu neatkarību no likumdošanas varas un izpildvaras atbilstoši tiesiskuma darbībai raksturīgajam varas dalīšanas principam, tā mērķis ir arī aizsargāt tiesnešus no nepamatotas ietekmes, kas rodas pašā attiecīgajā tiesā.

62

Tāpat jāuzsver, ka tiesas spriešanas funkcijas īstenošanai ir jābūt pasargātai ne tikai no jebkādas tiešas ietekmes norāžu veidā, bet arī no netiešākas ietekmes formām, kas varētu iespaidot tiesas nolēmumus (spriedums, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Otrām kārtām, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir arī prasīts, lai pastāvētu “tiesību aktos noteikta” tiesa, ņemot vērā nesaraujamo saikni, kas pastāv starp piekļuvi šādai tiesai un tiesnešu neatkarības un objektivitātes garantijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Hann‑Invest u.c., C‑554/21, C‑622/21 un C‑727/21, EU:C:2024:594, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Turklāt Hartas 47. panta otrajā daļā ietvertā atsauce uz “tiesību aktos noteiktu tiesu” tostarp atspoguļo tiesiskuma principu un attiecas ne tikai uz pašas tiesas pastāvēšanas juridisko pamatu, bet arī uz katras lietas iztiesāšanas sastāvu, kā arī uz jebkuru citu valsts tiesību normu, kuras neievērošana padara prettiesisku viena vai vairāku tiesnešu piedalīšanos lietas izskatīšanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. marts, Getin Noble Bank, C‑132/20, EU:C:2022:235, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Šo garantiju ievērošanas pārbaude turklāt ir nepieciešama, ņemot vērā uzticēšanos, kāda demokrātiskā sabiedrībā jānodrošina personām, kas meklē tiesisko aizsardzību. Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka pārbaude par to, vai ir ievērota prasība, ka ikvienai tiesai pēc tās sastāva ir jābūt neatkarīgai, objektīvai un tiesību aktos noteiktai tiesai, ir būtiska formas prasība, kuras ievērošana ir sabiedriskās kārtības jautājums (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 46. punkts, kā arī 2024. gada 8. maijs, Asociația Forumul Judecătorilor din România (Tiesnešu apvienība), C‑53/23, EU:C:2024:388, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāda pārbaude tiesai jāveic pēc savas ierosmes, izskatot prasību, ja par šo jautājumu rodas nopietnas šaubas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 26. marts, Pārskatīšana, Simpson/Padome un HG/Komisija, C‑542/18 RX‑II un C‑543/18 RX‑II, EU:C:2020:232, 57. un 58. punkts).

66

Efektīva tiesību aizsardzība tiesā nevar tikt nodrošināta, ja pēc kāda lietas dalībnieka pieteikuma vai pēc pašas tiesas ierosmes, pastāvot nopietnām šaubām, to noteikumu ievērošana, ar kuriem tiesai tiek piešķirts “neatkarīgas, objektīvas un tiesību aktos noteiktas tiesas” statuss, nevar tikt pārbaudīta tiesā un, iespējams, to neievērošanas gadījumā nevar tikt piemērots sods, jo pretējā gadījumā tos var neievērot bez jebkādām sekām. Šajā ziņā jāatgādina, ka pati efektīvas pārbaudes tiesā – kuras mērķis ir nodrošināt tiesību normu ievērošanu – pastāvēšana ir raksturīga tiesiskuma jēdzienam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 6. oktobrī, Bank Refah Kargaran/Padome, C‑134/19 P, EU:C:2020:793, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Līdz ar to, ja dalībvalsts paredz tiesību normas par katras lietas iztiesāšanas sastāvu un lietu pārdali, LES 19. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar LES 2. pantu un Hartas 47. pantu, ir prasīts, lai šo noteikumu ievērošana varētu tikt pārbaudīta tiesā.

68

No tā izriet, ka par nesaderīgu ar prasībām, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, jāuzskata tādi valsts tiesību akti, kas apelācijas tiesām liedz pārbaudīt, vai ir ievēroti valsts noteikumi par lietu pārdali tiesās vai izmaiņām iztiesāšanas sastāvos, lai noteiktu, vai iztiesāšanas sastāvs, kas izskatījis lietu pirmajā instancē, ir neatkarīga, objektīva un tiesību aktos noteikta tiesa, jebkādos apstākļos aizliedzot šīm apelācijas tiesām attiecīgā gadījumā atzīt par spēkā neesošu tiesvedību pirmajā instancē, ja šī tiesvedība ir pabeigta ar spriedumu, ko pieņēmis iztiesāšanas sastāvs, kuram lieta ir pārdalīta vai kurš ir mainīts, pārkāpjot šos noteikumus.

69

Turklāt jānorāda, ka pēc šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas pret Polijas Republiku celtā prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi īpašajā kontekstā, kad šī dalībvalsts steidzamības kārtā bija pieņēmusi dažādus procesuāla rakstura noteikumus, reaģējot uz virkni dažādu Polijas tiesu iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar dažādu tiesību aktu grozījumu, kas ietekmējuši tiesu organizāciju Polijā atbilstību Savienības tiesībām, 2023. gada 5. jūnija sprieduma Komisija/Polija (Tiesnešu neatkarība un privātā dzīve) (C‑204/21, EU:C:2023:442) 226. un 227. punktā Tiesa nosprieda, ka valsts tiesību norma, kas vispārīgi nepieļauj šādu pārbaudi, proti, Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesām 55. panta 4. punkts, ir pretrunā LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un Hartas 47. panta normām, skatot tās kopsakarā. No tā izriet, ka pamatlietā iesniedzējtiesai šī norma būs jāatstāj bez piemērošanas, kā secinājumu 84. punktā norādījusi ģenerāladvokāte.

70

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz prejudiciālajiem jautājumiem jāatbild, ka LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, lasot to kopsakarā ar LES 2. pantu un Hartas 47. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kas apelācijas tiesai jebkuros apstākļos liedz pārbaudīt, vai lietas pārdalīšana iztiesāšanas sastāvam, kurš tajā pieņēmis nolēmumu pirmajā instancē, nav notikusi, pārkāpjot valsts tiesību normas par lietu pārdali tiesās.

71

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

LES 19. panta 1. punkta otrā daļa, interpretējot to LES 2. panta un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā,

jāinterpretē tādējādi, ka

tā nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kas apelācijas tiesai jebkuros apstākļos liedz pārbaudīt, vai lietas pārdalīšana iztiesāšanas sastāvam, kurš tajā pieņēmis nolēmumu pirmajā instancē, nav notikusi, pārkāpjot valsts tiesību normas par lietu pārdali tiesās.