–

K, L, M un N vārdā – C. M. G. M. Raafs, advocaat,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. Hanje, pārstāves,

–

Dānijas valdības vārdā – D. Elkan, pārstāve,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un A. Hoesch, pārstāvji,

–

Šveices valdības vārdā – V. Michel, ministre, un L. Lanzrein pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Katsimerou, S. Noë un F. Wilman, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. pantu, 19. panta 2. punktu un 47. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 5. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp K, L, M un N, trešās valsts valstspiederīgajiem, no vienas puses, un Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (tieslietu un drošības valsts sekretārs, Nīderlande), no otras puses, par tāda lēmuma tiesiskumu, ar kuru ir noraidīts Nīderlandes tiesībās paredzētais pieteikums izsniegt uzturēšanās atļauju un konstatēts, ka viņu uzturēšanās Nīderlandes Karalistes teritorijā ir nelikumīga, kā arī līdz ar to par atgriešanas lēmuma, kas iepriekš pieņemts starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros, izpildi.

3

Direktīvas 2008/115 6., 8., 15. un 23. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir noteikti kopēji standarti un procedūras, kas dalībvalstīs ir jāpiemēro attiecībā uz [dalībvalsts teritorijā] nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus, tostarp pienākumu nodrošināt bēgļu aizsardzību un cilvēktiesības.”

5

Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir precizēts, ka tā attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā.

6

Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

7

Direktīvas 2008/115 5. pantā “Neizdošana, bērna intereses, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis” ir noteikts:

“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:

un ievēro neizdošanas principu.”

8

Šīs direktīvas 6. panta “Atgriešanas lēmums” 1., 4. un 6. punktā ir noteikts:

“1.   Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.

[..]

4.   Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

[..]

6.   Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu, neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”

9

Minētās direktīvas 9. panta “Izraidīšanas atlikšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

10

Šīs pašas direktīvas 12. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem”.

11

Direktīvas 2008/115 13. panta “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

2.   1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

12

Algemene wet bestuursrecht (Administratīvo tiesību kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem (turpmāk tekstā – “Administratīvo tiesību kodekss”), 8:69. pantā ir noteikts:

“1.   Tiesa, kurā celta prasība, pieņem nolēmumu, pamatodamās uz prasības pieteikumu, iesniegtajiem dokumentiem, iepriekšēju izmeklēšanu un lietas izmeklēšanu tiesas sēdē.

2.   Tiesa pēc savas ierosmes papildina tiesību pamatus.

3.   Tiesa pēc savas ierosmes var papildināt faktus.”

13

2011. gada 16. martā divas māsas K un L, kā arī viņu vecāki M un N, kuriem visiem ir trešās valsts pilsonība, iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu. 2012. gada 9. augustā šis pieteikums tika noraidīts ar lēmumu, kas ir kļuvis galīgs un kam pievienots atgriešanas lēmums (turpmāk tekstā – “2012. gada 9. augusta lēmums”). Pēdējais minētais lēmums tika pieņemts pēc tam, kad kompetentā administratīvā iestāde, piemērojot neizraidīšanas principu, bija izvērtējusi iespējamo spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu risku, kam prasītāji pamatlietā tiktu pakļauti minētā lēmuma izpildes un izraidīšanas uz šo trešo valsti gadījumā.

14

2016. gada 10. maijā prasītāji pamatlietā iesniedza uzturēšanās atļaujas pieteikumu, kas paredzēts valsts tiesiskajā regulējumā, kas ir piemērojams bērniem, kuri tur uzturas ilgstoši. Šis pieteikums tika noraidīts ar lēmumu, kas tika pieņemts 2016. gada 16. jūnijā un kļuva galīgs pēc tam, kad 2017. gada 17. janvārī tika noraidīta viņu sūdzība par šo lēmumu.

15

2019. gada 18. februārī viņi iesniedza jaunu uzturēšanās atļaujas pieteikumu, pamatojoties uz citu valsts tiesisko regulējumu, kas piemērojams bērniem, kuri tur uzturas ilgstoši. Ar 2019. gada 8. oktobra lēmumu tieslietu un drošības valsts sekretārs šo pieteikumu noraidīja. Līdz ar to tas konstatēja, pirmkārt, ka prasītāju pamatlietā uzturēšanās Nīderlandes Karalistes teritorijā bija nelikumīga un, otrkārt, ka attiecībā uz viņiem ir jāizpilda 2012. gada 9. augusta lēmums.

16

Prasītāji pamatlietā par 2019. gada 8. oktobra lēmumu iesniedza sūdzību, kas ar 2020. gada 12. novembra lēmumu (turpmāk tekstā – “2020. gada 12. novembra lēmums”) tika noraidīta, un par šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa. Pēdējā minētā apmierināja viņu prasījumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, lai ļautu viņiem gaidīt šīs pārsūdzības iznākumu valsts teritorijā, un apturēja 2012. gada 9. augusta lēmuma izpildi.

17

Iesniedzējtiesa precizē, ka administratīvā iestāde, kura ir pieņēmusi 2020. gada 12. novembra lēmumu, uz kā balstīta pamatlieta, nav izvērtējusi, vai attiecībā uz prasītājiem pamatlietā pieņemtā 2012. gada 9. augusta lēmuma izpilde atbilst neizraidīšanas principam.

18

Turklāt šī tiesa norāda, pirmkārt, ka ar 2019. gada 18. februārī iesniegto pieteikumu izsniegt valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļauju prasītāji pamatlietā lūdza atļauju turpināt privāto dzīvi Nīderlandē. Otrkārt, tā norāda, ka viens no argumentiem šī lūguma pamatojumam ir tāds, ka K un L ir “rietumnieciskojušās”, jo uzaugušas Nīderlandes Karalistes teritorijā un pieņēmušas šajā dalībvalstī valdošās normas un vērtības, tādēļ viņas baidās, ka, atgriežoties savā izcelsmes valstī, nonāks situācijā, kas ir aizliegta ar Direktīvas 2008/115 5. pantā noteikto neizraidīšanas principu.

19

Iesniedzējtiesa norāda, ka 2011. gada 16. martā iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatojumam šāds arguments izvirzīts netika, bet tas var tikt izvērtēts, ņemot vērā tiesību normas starptautiskās aizsardzības jomā, un līdz ar to var likt iestādei, kuras kompetencē ir veikt šādu pārbaudi, attiecīgā gadījumā atzīt K un L bēgļa statusu Ženēvas konvencijas izpratnē. Šajā ziņā šī tiesa atsaucas uz lietu, kurā tika pasludināts 2024. gada 11. jūnija spriedums Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sievietes, kuras kā pamatvērtību pieņēmušas dzimumu līdztiesību) (C‑646/21, EU:C:2024:487), kas dienā, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā, vēl tika izskatīta Tiesā.

20

Tā piebilst, ka K un L ir nolēmušas neiesniegt jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, lai šai iestādei iesniegtu argumentu par viņu apgalvoto “rietumnieciskošanos” un līdz ar to viņu bailēm no vajāšanas šī iemesla dēļ, pat ja viņām tiktu piedāvāta šāda iespēja, kamēr tiek izskatīta prasība par valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu. Iesniedzējtiesa arī precizē, ka valsts tiesībās nav izslēgts, ka K un L varēja atsaukties uz šādu argumentu, lai pamatotu savu valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu, un ka iestāde, kas pieņēma 2020. gada 12. novembra lēmumu, uz šī pamata varēja piešķirt viņām “parasto uzturēšanās atļauju”.

21

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, pirmām kārtām, vai Direktīvas 2008/115 5. pants, kurā, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, dalībvalstīm “ir skaidri noteikts pienākums bez izņēmumiem un atrunām” ievērot neizraidīšanas principu, īstenojot šo direktīvu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja kompetentā administratīvā iestāde konstatē, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturas tajā nelikumīgi, un uzdod attiecībā uz šo personu izpildīt atgriešanas lēmumu, kas iepriekš pieņemts starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros, šai iestādei ir jāpārskata šis atgriešanas lēmums, ņemot vērā neizraidīšanas principu, veicot atjauninātu novērtējumu par tā adresāta risku tikt pakļautam spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem izraidīšanas uz šo trešo valsti gadījumā.

22

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, pirmkārt, ka valsts tiesību praksē izraidīšana netiek noteikta ar lēmumu vai aktu, kas ir atsevišķs no atgriešanas lēmuma. Tādējādi pēdējā minētajā ir noteikts ne tikai trešās valsts valstspiederīgā, kurš ir tā adresāts, atgriešanās pienākums, bet arī kompetentās administratīvās iestādes pienākums veikt fizisku izvešanu ārpus dalībvalsts, ja viņš atsakās izpildīt atgriešanās pienākumu.

23

Otrkārt, šī tiesa uzsver, ka, lai gan saskaņā ar valsts praksi neizraidīšanas principa pārkāpuma risks tiek sistemātiski izvērtēts starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros, tas tā tomēr nav tādā situācijā kā pamatlietā, kurai ir raksturīgs valsts tiesībās paredzētā uzturēšanās atļaujas pieteikuma noraidījums. Šīs noraidīšanas sekas būtu attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās nelikumība un viņam noteikts atgriešanās pienākums.

24

Otrām kārtām, tā kā tas, ka iesniedzējtiesa varētu apstiprināt 2020. gada 12. novembra lēmuma, ar kuru ir noraidīta valsts tiesībās paredzētā uzturēšanās atļauja, likumību, noteiks prasītāju pamatlietās uzturēšanās attiecīgās dalībvalsts teritorijā nelikumīgumu un tādējādi – vai tiks izpildīts 2012. gada 9. augusta lēmums, kura izpildes apturēšana šī iemesla dēļ beidzas, – šī tiesa jautā, vai Direktīvas 2008/115 5. pants, lasot to kopsakarā ne tikai ar Hartas 19. panta 2. punktu, bet arī ar tās 47. pantu, tai rada pienākumu pārbaudīt, vai administratīvā iestāde, kas ir uzdevusi šī atgriešanas lēmuma izpildi, ir ievērojusi neizraidīšanas principu, un vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes pārbaudīt šī principa pārkāpuma risku.

25

Šajā ziņā iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, vai attiecīgajā jomā ir piemērojams Administratīvo tiesību kodeksa 8:69. pants, kurā vispārīgi ir definētas administratīvās tiesas ex officio pilnvaras. Tā arī norāda, ka valsts praksē tiesām nav pienākuma pēc savas ierosmes konstatēt Direktīvas 2008/115 5. pantā garantētā neizraidīšanas principa pārkāpumu.

26

Tādējādi iesniedzējtiesa jautā, vai iemesli, kas lika Tiesai 2022. gada 8. novembra spriedumā Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes) (C‑704/20 un C‑39/21, EU:C:2022:858) nospriest, ka tas, ka no Savienības tiesībām izrietošo trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas likumības nosacījumu ievērošanas pārbaudē tiesu iestādei pēc savas ierosmes, pamatojoties uz tai zināmajiem lietas materiāliem, kas papildināti vai precizēti tās izskatāmajā sacīkstes procedūrā, ir jānorāda uz iespējamu neatbilstību likumības nosacījumam, uz kuru attiecīgā persona nav atsaukusies, pēc analoģijas attiecas uz pienākumu ievērot neizraidīšanas principu, izpildot tādu atgriešanas lēmumu, kāds ir aplūkots pamatlietā. Turklāt tā jautā, vai pienākuma pēc savas ierosmes norādīt uz neizraidīšanas principa pārkāpumu – pieņemot, ka tas ir pierādīts, – apjoms atšķiras atkarībā no tā, vai tas tiek izpildīts starptautiskās aizsardzības procedūrā vai tādā procedūrā kā pamatlietā, kas ir uzsākta ar valsts tiesībās paredzētu uzturēšanās atļaujas pieteikumu.

27

Katrā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka gan neizraidīšanas princips, kam ir absolūts raksturs, gan Hartas 47. pantā paredzētās pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir pilnībā garantētas tikai tad, ja tiesu iestādei pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vajadzības gadījumā piemērojot Administratīvo tiesību kodeksa 8:69. pantu, vai, izpildot tādu atgriešanas lēmumu kā pamatlietā aplūkotais, trešo valstu valstspiederīgie, kas ir tā adresāti, šajā trešā valstī netiks pakļauti spīdzināšanas vai necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu riskam. Tā uzskata, ka valsts tiesību prakse, saskaņā ar kuru pārbaude tiesā aprobežojas ar attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā skaidri izvirzīto argumentu un iemeslu izvērtēšanu, nav saderīga ar Savienības tiesībās garantētā neizraidīšanas principa absolūto raksturu.

28

Šajos apstākļos rechtbank Den Haag, zittingsplaats Roermond (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Rūrmondā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar trešo jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 5. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas uzliek pienākumu administratīvajai iestādei, kas noraida valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu un līdz ar to konstatē, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais attiecīgās dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, pārliecināties par neizraidīšanas principa ievērošanu, atbilstīgi šim principam pārskatot atgriešanas lēmumu, kas attiecībā uz šo valstspiederīgo ir pieņemts agrāk starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros un kura izpildes apturēšana ir beigusies šādas noraidīšanas rezultātā.

30

Vispirms jāatgādina, ka Direktīvas 2008/115 galvenais mērķis, kā tas izriet no tās 2. un 4. apsvēruma, ir ieviest efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, pilnībā ievērojot attiecīgo personu pamattiesības, kā arī cieņu (spriedums, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 48. punkts, un 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 88. punkts).

31

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punktu un ievērojot šīs direktīvas 2. panta 2. punktā paredzētos izņēmumus, to piemēro visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā. Turklāt no minētās direktīvas 3. panta 2. punkta, lasot to kopsakarā it īpaši ar tās 1. pantu, izriet, ka ikviens trešās valsts valstspiederīgais, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, neatbilzdams ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem, šī iemesla dēļ vien tajā uzturas nelikumīgi un ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 39. punkts; 2021. gada 3. jūnijs, Westerwaldkreis, C‑546/19, EU:C:2021:432, 43. un 44. punkts, kā arī 2023. gada 9. novembris, Odbor azylové a migrační politiky MV (Atgriešanas direktīvas piemērošanas joma), C‑257/22, EU:C:2023:852, 36. punkts).

32

No tā izriet, ka Direktīvas 2008/115 piemērošanas joma ir definēta, atsaucoties tikai uz nelikumīgās uzturēšanās situāciju, kurā atrodas trešās valsts valstspiederīgais, neatkarīgi no šīs situācijas pamatā esošajiem iemesliem vai pasākumiem, kas varētu tikt noteikti attiecībā uz šo valstspiederīgo (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Westerwaldkreis, C‑546/19, EU:C:2021:432, 45. punkts).

33

Turklāt, tā kā trešās valsts valstspiederīgais, tāpat kā prasītāji pamatlietā, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, viņam principā ir piemērojami tajā paredzētie kopīgie standarti un procedūras viņa atgriešanas nolūkā, kamēr vien viņa uzturēšanās attiecīgajā gadījumā nav kļuvusi likumīga (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 24. februāris, M u.c. (Pārvietošana uz dalībvalsti) C‑673/19, EU:2021:127, 31. punkts, kā arī 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 52. punkts).

34

Šajā ziņā no Direktīvas 2008/115 6. panta 1. punkta izriet, ka, tiklīdz ir noteikts, ka uzturēšanās ir nelikumīga, attiecībā uz ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, neskarot minētā panta 2.–5. punktā paredzētos izņēmumus un stingri ievērojot šīs direktīvas 5. pantā noteiktās prasības, ir jāpieņem atgriešanas lēmums, kurā jānorāda, uz kuru no minētās direktīvas 3. panta 3. punktā uzskaitītajām trešām valstīm šis valstspiederīgais jāizraida (spriedumi, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 53. punkts, un 2023. gada 6. jūlijs, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Bēglis, kas izdarījis smagu noziegumu), C‑663/21, EU:C:2023:540, 46. punkts).

35

Direktīvas 2008/115 5. pantā, kas ir vispārējs noteikums, kurš dalībvalstīm ir saistošs, tiklīdz tās īsteno šo direktīvu, ir noteikts, ka valsts kompetentajai iestādei visos atgriešanas procedūras posmos ir jāievēro neizraidīšanas princips, kurš kā pamattiesības ir garantēts Hartas 18. pantā, lasot to kopsakarā ar Ženēvas konvencijas 33. pantu, kā arī ar Hartas 19. panta 2. punktu (spriedumi, 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 55. punkts, un 2023. gada 6. jūlijs, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Bēglis, kas izdarījis smagu noziegumu), C‑663/21, EU:C:2023:540, 49. punkts). Līdz ar to, ņemot vērā tā mērķi, 5. pantu nevar interpretēt šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 11. marts, État belge (Nepilngadīgās personas vecāka atgriešana), C‑112/20, EU:C:2021:197, 35. punkts). Visbeidzot, 5. pantam ir tieša iedarbība un uz to tātad var atsaukties privātpersona un to var piemērot dalībvalstu administratīvās iestādes, kā arī tiesas (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, M.D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 97. punkts).

36

Hartas 19. panta 2. punktā, lasot to kopsakarā ar tās 4. pantu, ir absolūti aizliegts, neatkarīgi no attiecīgās personas rīcības, to pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs. Līdz ar to dalībvalstis nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot ārvalstnieku, ja pastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka galamērķa valstī radīsies reāls risks, ka viņš varētu ciest izturēšanos, kas ir aizliegta ar šīm divām Hartas tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 6. jūlijs, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Bēglis, kas izdarījis smagu noziegumu), C‑663/21, EU:C:2023:540, 36. punkts, un 2024. gada 18. jūnijs, Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai), C‑352/22, EU:C:2024:521, 61. punkts). Šis aizliegums atspoguļo vienu no Savienības un tās dalībvalstu pamatvērtībām, kas nostiprinātas LES 2. pantā, un tā absolūtais raksturs ir cieši saistīts ar LES 2. pantā un Hartas 1. pantā paredzētās cilvēka cieņas ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 85. un 87. punkts).

37

Turklāt dalībvalstīm ir jāļauj attiecīgajām personām atsaukties uz visām apstākļu izmaiņām, kas notikušas pēc atgriešanas lēmuma pieņemšanas un kas varētu būtiski ietekmēt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā situācijas vērtējumu, ņemot vērā it īpaši Direktīvas 2008/115 5. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 64. punkts).

38

No iepriekš minētā izriet, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, Direktīvas 2008/115 5. pantā, lasot to Hartas 4. panta un 19. panta 2. punkta kontekstā, valsts iestādei ir noteikts pienākums pirms atgriešanas lēmuma izpildes veikt atjauninātu novērtējumu par riskiem trešās valsts valstspiederīgajam, ka pret viņu varētu tikt īstenota attieksme, kas absolūtā veidā ir aizliegta ar šīm abām Hartas tiesību normām. Šādam novērtējumam, kam ir jābūt atsevišķam un neatkarīgam no minētā atgriešanas lēmuma pieņemšanas brīdī veiktā novērtējuma, ir jāļauj valsts iestādei, ņemot vērā jebkādas notikušās apstākļu izmaiņas, kā arī visus jaunos pierādījumus, ko attiecīgā gadījumā šis trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis, pārliecināties, ka nepastāv nopietni un pierādīti iemesli uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, atgriežoties trešā valstī, tiks pakļauts reālam riskam, ka viņš šajā valstī tiks pakļauts nāvessodam, spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei. Šāds atjaunināts novērtējums ir vienīgais līdzeklis, kā šī iestāde var pārliecināties, vai izraidīšana atbilst prasītajiem juridiskajiem nosacījumiem, it īpaši Direktīvas 2008/115 5. pantā noteiktajām prasībām.

39

Gadījumā, ja kompetentā valsts iestāde šī novērtējuma noslēgumā nonāktu pie secinājuma, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā izraidīšana rada viņam nopietnu risku tikt pakļautam nāvessodam, spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem, tai saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jāatliek šī izraidīšana tik ilgi, kamēr šāds risks turpina pastāvēt (spriedums, 2021. gada 3. jūnijs, Westerwaldkreis, C‑546/19, EU:C:2021:432, 59. punkts, kā arī 2022. gada 22. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Izraidīšana – Medicīniskās kaņepes), C‑69/21, EU:C:2022:913, 58. un 59. punkts).

40

No iepriekš minētā izriet arī, ka valsts tiesību norma vai prakse, saskaņā ar kuru neizraidīšanas principa ievērošanas pārbaude var tikt veikta tikai starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros, būtu pretrunā Direktīvas 2008/115 5. pantam, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu. Kā izriet no šī sprieduma 30.–34. punkta, šī direktīva, tostarp tās 5. pants, ir piemērojama visiem trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, neatkarīgi no šīs situācijas pamatā esošajiem iemesliem. Turklāt izraidīšanas politikas efektivitātes mērķis, ievērojot pamattiesības, kas atgādināts šī sprieduma 30. punktā, arī liecina pret šādu valsts tiesību normu vai praksi.

41

Kā secinājumu 52. un 57. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, no K un L nevar prasīt, lai viņas iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.), lai nodrošinātu Direktīvas 2008/115 5. pantā, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, paredzētā neizraidīšanas principa pilnīgu ievērošanu.

42

Šajā gadījumā tādēļ, ka K un L ir atsaukušās uz to, ka ir “rietumnieciskojušās”, kompetentajai iestādei esot vajadzējis saskaņā ar Direktīvas 2008/115 5. pantu, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, pārbaudīt, vai neizraidīšanas princips nepieļauj attiecībā uz viņām pieņemtā atgriešanas lēmuma izpildi, un attiecīgā gadījumā atlikt izraidīšanu saskaņā ar šīs direktīvas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

43

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 5. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas uzliek pienākumu administratīvajai iestādei, kas noraida valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu un līdz ar to konstatē, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais attiecīgās dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, pārliecināties par neizraidīšanas principa ievērošanu, atbilstīgi šim principam pārskatot atgriešanas lēmumu, kas attiecībā uz šo valstspiederīgo ir pieņemts agrāk starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros un kura izpildes apturēšana ir beigusies šādas noraidīšanas rezultātā.

44

Ar pirmo jautājumu, kas ir jāizskata kā nākamais, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās 5. pantu, kā arī Hartas 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie uzliek pienākumu valsts tiesai, kurai ir jāveic tāda akta tiesiskuma pārbaude, ar kuru kompetentā valsts iestāde ir noraidījusi valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu un tādējādi ir izbeigusi iepriekš starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros pieņemta atgriešanas lēmuma izpildes apturēšanu, pēc savas ierosmes, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas papildināti vai izskaidroti uz sacīkstes principu balstītas procedūras noslēgumā, norādīt uz iespējamu neizraidīšanas principa pārkāpumu, kurš izriet no pēdējā minētā lēmuma izpildes.

45

Saskaņā ar Direktīvas 2008/115 13. panta 1. punktu attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir jābūt pieejamiem efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt šīs direktīvas 12. panta 1. punktā minētos ar atgriešanu saistītos lēmumus kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.

46

Šī tiesību aizsardzības līdzekļa iezīmes ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam, saskaņā ar kuru ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus, un saskaņā ar neizraidīšanas principu, kas ir garantēts tostarp Hartas 19. panta 2. punktā un Direktīvas 2008/115 5. pantā (spriedums, 2020. gada 30. septembris, CPAS de Liège, C‑233/19, EU:C:2020:757, 45. punkts). Šajās tiesību normās, kā minēts šī sprieduma 35. punktā, valsts iestādēm ir noteikts pienākums ņemt vērā šo principu visās procedūras stadijās, sākot no atgriešanas lēmuma pieņemšanas brīža līdz šī lēmuma izpildes pārbaudes tiesā brīdim.

47

Šajā nolūkā no šīs direktīvas 13. panta 2. punkta izriet, ka gan valsts administratīvajām iestādēm, gan tiesu iestādēm, kurās tiek apstrīdēts ar atgriešanu saistītā lēmuma tiesiskums, ir jābūt iespējai pārskatīt šo lēmumu un vajadzības gadījumā atlikt izraidīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 27. aprīlis, M.D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 108. punkts). Šajā ziņā, kā norādīts minētās direktīvas 15. apsvērumā, dalībvalstīm ir tiesības izlemt, vai šādai pārskatīšanai būtu jāpiešķir šīm iestādēm tiesības aizstāt iepriekšējo ar atgriešanu saistīto lēmumu ar savu lēmumu.

48

Turklāt, lai Hartas 47. pantā garantētā un Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktā konkretizētā tiesību aizsardzība tiesā būtu efektīva, tiesību aizsardzības līdzeklim noteikti ir jābūt apturošai iedarbībai, ja tas tiek vērsts pret atgriešanas lēmumu, kura izpilde var radīt reālu risku, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais tiks pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2018. gada 19. jūnijs, Gnandi, C‑181/16, EU:C:2018:465, 56. punkts, 2020. gada 30. septembris, CPAS de Liège, C‑233/19, EU:C:2020:757, 46. punkts, un 2023. gada 27. aprīlis, M.D. (Aizliegums ieceļot Ungārijā), C‑528/21, EU:C:2023:341, 109. punkts).

49

No tā izriet, kā secinājumu 50. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktā paredzēto procesuālo noteikumu mērķis ir garantēt, lai trešās valsts valstspiederīgais, attiecībā uz kuru ir pieņemts atgriešanas lēmums, netiktu izraidīts apstākļos, kas ir pretrunā šīs direktīvas 5. pantam. Tādējādi to mērķis ir nodrošināt neizraidīšanas principa ievērošanu, kuram, kā tika konstatēts šī sprieduma 36. punktā, ir absolūts raksturs. Kompetentajām valsts tiesām attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes ir jāraugās, lai šis princips tiktu ievērots, ja lietas materiāli, kas tām darīti zināmi, liek domāt, ka tas varētu tikt pārkāpts.

50

Kā ģenerāladvokāts uzsver secinājumu 51. punktā, Hartas 47. pantā garantētā un Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punktā konkretizētā tiesību aizsardzība tiesā nebūtu nedz efektīva, nedz pilnīga, ja valsts tiesai nebūtu pienākuma pēc savas ierosmes konstatēt neizraidīšanas principa neievērošanu un izdarīt no tā visus secinājumus attiecībā uz atgriešanas lēmuma izpildi, kad tai iesniegtie lietas materiāli, kas papildināti vai izskaidroti sacīkstes principā balstītā procedūrā, sliecas pierādīt, ka šis lēmums ir balstīts uz novecojušu vērtējumu par risku attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam, ko rada ar šo principu aizliegta attieksme, ja viņam būtu jāatgriežas attiecīgajā trešā valstī. Valsts tiesas ex officio pilnvaru ierobežošanas sekas varētu būt tādas, ka šāds lēmums tiek izpildīts, pat ja minētie elementi norāda, ka šajā trešā valstī pastāv risks, ka ieinteresētā persona tiks pakļauta attieksmei, kas ir absolūti aizliegta ar Hartas 4. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. novembris, Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Aizturēšanas pārbaude pēc savas ierosmes), C‑704/20 un C‑39/21, EU:C:2022:858, 94. punkts).

51

Šāda valsts tiesas pienākuma – attiecīgā gadījumā pēc savas ierosmes – nodrošināt neizraidīšanas principa ievērošanu esamība vienādi attiecas gan uz starptautiskās aizsardzības procedūru, gan tādā procedūrā kā pamatlietā, kas ir uzsākta ar valsts tiesībās paredzētu uzturēšanās atļaujas pieteikumu. Kā izriet no šī sprieduma 31.–34. punkta, Direktīva 2008/115, kuras 13. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts minētais pienākums, ir piemērojama visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos iemeslus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2008/115 13. panta 1. un 2. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās 5. pantu, kā arī Hartas 19. panta 2. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie uzliek pienākumu valsts tiesai, kurai jāveic tāda akta tiesiskuma pārbaude, ar kuru kompetentā valsts iestāde ir noraidījusi valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu un tādējādi ir izbeigusi iepriekš starptautiskās aizsardzības procedūras ietvaros pieņemta atgriešanas lēmuma izpildes apturēšanu, pēc savas ierosmes, pamatojoties uz tai iesniegtajiem lietas materiāliem, kas papildināti vai izskaidroti uz sacīkstes principu balstītas procedūras noslēgumā, norādīt uz iespējamu neizraidīšanas principa pārkāpumu, kurš izriet no šī pēdējā minētā lēmuma izpildes.

53

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2008/115 5. pants, lasot to kopsakarā ar Hartas 19. panta 2. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas administratīvajai iestādei, kura procedūrā, kas nav sākta par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, noraida valsts tiesībās paredzēto uzturēšanās atļaujas pieteikumu un līdz ar to konstatē, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš ir iesniedzis šo pieteikumu, attiecīgās dalībvalsts teritorijā uzturas nelikumīgi, uzliek pienākumu nepieņemt lēmumu par šīs personas atgriešanu, iepriekš neizvērtējot, vai ir ievērots neizraidīšanas princips.

54

Kā to skaidri atzīst iesniedzējtiesa, šis jautājums “attiecas uz situāciju, kurā iepriekš nav pieņemts atgriešanas lēmums”. Tā kā pamatlietā attiecībā uz prasītājiem pamatlietā tika pieņemts 2012. gada 9. augusta lēmums, minētais jautājums ir hipotētisks un ar to Tiesa tiek aicināta paust konsultatīvu viedokli, neievērojot tās uzdevumu LESD 267. pantā paredzētās tiesu sadarbības ietvaros (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 16. decembris, Foglia, C‑244/80, EU:C:1981:302, 18. punkts, kā arī 2022. gada 22. februāris, Stichting Rookpreventie Jeugd u.c., C‑160/20, EU:C:2022:101, 84. punkts).

55

Tādējādi otrais jautājums nav pieņemams.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: