–

Mutuelle assurance des travailleurs mutualistes (Matmut) vārdā – F. Rocheteau, avocat,

–

Fonds de garantie des assurances obligatoires de dommages (FGAO) vārdā – E. Trichet, avocate,

–

TN vārdā – J.‑P. Caston, advokāts,

–

Francijas valdības vārdā – J.‑L. Carré, B. Fodda un M. B. Herbaut, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Goddin un H. Tserepa‑Lacombe, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (OV 2009, L 263, 11. lpp.) 3. un 13. pantu.

2

Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Mutuelle assurances des travailleurs mutualistes (Matmut), no vienas puses, un TN, MAAF assurances SA, Fonds de garantie des assurances obligatoires de dommages (FGAO) un PQ, no otras puses, par atsaukšanos uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma, kas noslēgts starp pēdējo minēto un Matmut, spēkā neesamību attiecībā pret PQ.

3

Direktīvas 2009/103 1., 2. un 20. apsvērumā noteikts:

[..]

4

Direktīvas 2009/103 3. pantā noteikts:

“Katra dalībvalsts, ievērojot 5. pantu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta.

Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz pirmajā daļā minētajiem pasākumiem.

[..]

Pirmajā daļā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.”

5

Šīs direktīvas 10. panta 1. punktā paredzēts:

“Katra dalībvalsts izveido vai pilnvaro iestādi, kas sniegtu kompensāciju vismaz obligātās apdrošināšanas līmenī par kaitējumu īpašumam vai miesas bojājumiem negadījumos, kurus izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi vai transportlīdzekļi, kam nav nokārtota 3. pantā paredzētā apdrošināšana.

Pirmā daļa neskar dalībvalstu tiesības ņemt vērā iestādes izmaksāto kompensāciju kā papildu vai cita veida kompensācijas un tiesības izstrādāt noteikumus, lai nokārtotu atlīdzības prasījumu starp iestādi un personu vai personām, kas atbild par negadījumu, un citiem apdrošinātājiem vai sociālā nodrošinājuma iestādēm, kurām ir jāatlīdzina cietušajai personai par to pašu negadījumu. Tomēr dalībvalstis nevar atļaut iestādei izvirzīt nosacījumu kompensācijas izmaksai, saskaņā ar kuru cietušajai personai jebkādā veidā jāpierāda, ka atbildīgā persona nespēj vai atsakās maksāt.”

6

Minētās direktīvas 12. panta 1. punktā norādīts:

“Neskarot 13. panta 1. punkta otro daļu, 3. pantā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.”

7

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 13. pantu:

“1.   Katra dalībvalsts veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, piemērojot 3. pantu, tiktu uzskatīti par spēkā neesošiem attiecībā uz prasījumiem, ko iesniedz trešās personas, kuras ir negadījumā cietušie, jebkuri likumos paredzētie vai līgumā noteiktie noteikumi, kas iekļauti apdrošināšanas polisē, kura izsniegta saskaņā ar 3. pantu, un kas transportlīdzekļu lietošanas vai vadīšanas apdrošināšanu neattiecina uz:

Tomēr noteikumus vai atrunas, kas minētas pirmās daļas a) apakšpunktā, var vērst pret personām, kuras apzināti reģistrējušas transportlīdzekli, kas radījis kaitējumus vai traumas, ja apdrošinātājs var pierādīt, ka personas ir zinājušas, ka transportlīdzeklis ir zagts.

Dalībvalstīm ir tiesības nepiemērot pirmās daļas noteikumus negadījumiem, kas notikuši to teritorijā, ciktāl cietušais par zaudējumiem var saņemt kompensāciju no sociālā nodrošinājuma iestādes.

2.   Ja transportlīdzekļi ir nozagti vai iegūti vardarbīgi, dalībvalstis var paredzēt, ka 10. panta 1. punktā norādītā iestāde izmaksā kompensāciju apdrošinātāja vietā, ievērojot šā panta 1. punktā izklāstītos nosacījumus. Ja transportlīdzeklis parasti atrodas citā dalībvalstī, minētā iestāde nedrīkst neko pieprasīt no šīs dalībvalsts iestādēm.

Dalībvalstis, kas paredzējušas, ka 10. panta 1. punktā norādītā iestāde izmaksā kompensāciju par kaitējumu īpašumam, ko radījis nozagts vai vardarbīgi iegūts transportlīdzeklis, par kuru cietušais bijis atbildīgs, var noteikt papildu kompensāciju ne vairāk kā [250 EUR].

3.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka jebkuri tiesību aktu noteikumi vai apdrošināšanas polises līguma klauzulas, saskaņā ar kurām apdrošināšanas segums neattiecas uz pasažieriem, ja pasažieris zināja vai viņam būtu vajadzējis zināt, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma brīdī bijis alkohola vai citas apreibinošas vielas reibumā, tiktu uzskatītas par spēkā neesošām attiecībā uz šāda pasažiera prasījumiem.”

8

Saskaņā ar Apdrošināšanas kodeksa L. 113‑8. pantu apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs, ja apdrošinājuma ņēmējs apzināti noklusējis vai sniedzis nepatiesas ziņas, ja šāda noklusēšana vai nepatiesu ziņu sniegšana maina riska priekšmetu vai samazina risku apdrošinātāja priekšstatā, pat ja apdrošinātā noklusētais vai nepatiesi norādītais risks nav ietekmējis apdrošināšanas gadījumu.

9

2012. gada 5. oktobrī PQ ar Matmut noslēdza transportlīdzekļa apdrošināšanas līgumu un šīs parakstīšanas brīdī paziņoja, ka viņš ir vienīgais apdrošinātā transportlīdzekļa vadītājs.

10

2013. gada 28. septembrī šis transportlīdzeklis, kuru vadīja reibumā esošais TN, iekļuva ceļu satiksmes negadījumā ar citu transportlīdzekli, kas bija apdrošināts MAAF. PQ, kurš bija pirmā transportlīdzekļa pasažieris, šajā negadījumā guva miesas bojājumus.

11

TN tika saukts pie kriminālatbildības Tribunal correctionnel (pirmās instances krimināltiesa, Francija) un cita starpā atzīts par vainīgu “netīšu miesas bojājumu nodarīšanā, ko izdarījis motorizēta sauszemes transportlīdzekļa vadītājs alkohola reibumā, izraisot personai PQ darbnespēju, kas ilgāka par trim mēnešiem”.

12

Tiesas sēdē krimināllietā šajā tiesā, kurā tika izskatītas PQ prasības par civiltiesisku atlīdzību, Matmut izvirzīja iebildi par apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, jo apdrošinātā persona ir sniegusi apzināti nepatiesas ziņas par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti, lūdza to atbrīvot no atbildības un noteikt, ka atlīdzību PQ maksā FGAO, kas saskaņā ar Apdrošināšanas kodeksu ir iestāde, kuras uzdevums ir maksāt kompensāciju tādos ceļu satiksmes negadījumos cietušajām personām, par kuriem atbildīgā persona nav apdrošināta.

13

Ar 2018. gada 17. decembra spriedumu tribunal correctionnel (pirmās instances Krimināllietu tiesa) atzina, ka starp Matmut un PQ noslēgtais apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs, jo pēdējais minētais ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas. Tāpēc Matmut tika atbrīvota no atbildības, TN piespriests atlīdzināt attiecīgajā ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām nodarītos zaudējumus un šis spriedums tika atzīts par piemērojamu FGAO.

14

FGAO, MAAF assurances un TN iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Cour d’appel de Lyon (Lionas apelācijas tiesa, Francija). Ar 2020. gada 21. oktobra spriedumu šī tiesa apstiprināja minēto spriedumu, ciktāl ar to PQ un Matmut noslēgtais apdrošināšanas līgums atzīts par spēkā neesošu. Minētā tiesa konstatēja, ka brīdī, kad PQ noslēdza apdrošināšanas līgumu, TN bija konkrētā transportlīdzekļa īpašnieks un pastāvīgais vadītājs. Tādējādi šī pati tiesa secināja, ka PQ ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas par pastāvīgā vadītāja identitāti, kas acīmredzami mainīja apdrošinātāja viedokli par risku, ņemot vērā it īpaši to, ka TN iepriekš bija notiesāts par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā.

15

Cour d’appel de Lyon (Lionas apelācijas tiesa) tomēr nosprieda, ka attiecīgā apdrošināšanas līguma spēkā neesamība nav attiecināma uz PQ, un atteicās atbrīvot no atbildības Matmut, pamatojoties uz to, ka no Eiropas Savienības tiesību pārākuma pār valsts tiesībām izriet, ka uz Apdrošināšanas kodeksa L. 113-8. pantā paredzēto apdrošināšanas līguma spēkā neesamību apdrošinātās personas sniegtu apzināti nepatiesu ziņu dēļ nevar atsaukties attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām vai viņu tiesību pārņēmējiem. Minētā tiesa arī norādīja – apstāklis, ka cietušais bija negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa pasažieris, transportlīdzekļa apdrošinājuma ņēmējs vai šī transportlīdzekļa īpašnieks, neļauj viņam liegt cietušās trešās personas statusu.

16

Matmut par Cour d’appel de Lyon (Lionas apelācijas tiesa) spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija), kas ir iesniedzējtiesa, apgalvojot, ka pēdējā minētā esot kļūdaini atzinusi, ka attiecībā uz PQ nevar atsaukties uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pamatlietā.

17

Iesniedzējtiesa atgādina, ka saskaņā ar Apdrošināšanas kodeksa L. 113‑8. pantu apdrošināšanas līgums ir spēkā neesošs, ja apdrošinājuma ņēmējs apzināti noklusējis vai sniedzis nepatiesas ziņas, ja šāda noklusēšana vai nepatiesās ziņas maina riska priekšmetu vai samazina risku apdrošinātāja priekšstatā, pat ja apdrošinātā noklusētais vai nepatiesi norādītais risks nav ietekmējis apdrošināšanas gadījumu.

18

Šajā ziņā šī tiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru apdrošināšanas līguma spēkā neesamība stājas spēkā dienā, kad ir sniegtas apzināti nepatiesas ziņas. Tāpēc, ja šādas ziņas ir sniegtas līguma parakstīšanas brīdī, spēkā neesamība ar atpakaļejošu spēku izbeidz līgumu, kas tātad tiek uzskatīts par nekad nepastāvējušu.

19

Iesniedzējtiesa norāda, ka līdz 2019. gada 29. augusta spriedumam, ar kuru mainīta tās judikatūra, tā sprieda, ka pret cietušo var atsaukties uz līguma spēkā neesamību apdrošinātās personas nepatiesi sniegtu ziņu dēļ. Kopš šī sprieduma tā būtībā sprieda, ka no Apdrošināšanas kodeksa L. 113-8. panta, kas interpretēts, ņemot vērā Direktīvas 2009/103 3. un 13. pantu, var secināt, ka uz šajā tiesību normā paredzēto spēkā neesamību nevar atsaukties attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem vai viņu tiesību pārņēmējiem un ka FGAO šādā gadījumā nevar prasīt izmaksāt kompensāciju cietušajam.

20

Iesniedzējtiesa arī norāda, ka, lai Apdrošināšanas kodeksu saskaņotu ar Savienības tiesībām, Francijas likumdevējs 2019. gadā šajā kodeksā iekļāva L. 211‑7‑1. pantu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, uz mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas līguma spēkā neesamību nevar atsaukties attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām vai viņu tiesību pārņēmējiem, un šādā gadījumā apdrošinātājam, kas saistībā ar iesaistīto transportlīdzekli garantē civiltiesisko atbildību, ir pienākums atlīdzināt zaudējumus un, otrkārt, apdrošinātājs pārņem tiesības, kas atlīdzības kreditoram ir attiecībā pret personu, kura ir atbildīga par negadījumu, tā samaksāto summu apmērā.

21

Ņemot to vērā, minētā tiesa norāda, ka, lai gan no Tiesas atbilstošās judikatūras transportlīdzekļa civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jomā būtībā izriet, ka tas, ka transportlīdzekļa pasažieris, kurš cietis ceļu satiksmes negadījumā, ir arī persona, uz kuru attiecas šajā negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa apdrošināšana, neļauj viņam liegt cietušās trešās personas statusu, pamatlietā rodas jautājums par to, vai uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību var atsaukties attiecībā uz cietušo pasažieri, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs un sniedzis apzināti nepatiesas ziņas, kas izraisījušas šī līguma spēkā neesamību.

22

Iesniedzējtiesa arī šaubās par to, vai gadījumā, ja tiktu atzīts, ka attiecībā pret cietušo apdrošinājuma ņēmēju nevar atsaukties uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, apdrošinātājs, nepārkāpjot Savienības tiesības, varētu pret šo cietušo celt prasību, pamatojoties uz viņa apzinātu pārkāpumu, kas pieļauts apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī, lai saņemtu visu saskaņā ar šo līgumu viņam samaksāto summu atmaksu.

23

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru šajā jomā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma parakstītāja, kurš brīvprātīgi sniedzis nepatiesas ziņas, atbildība pret apdrošinātāju var iestāties un ka gadījumā, ja šis līgums tiek atcelts apzināti nepatiesu ziņu dēļ, parakstītājam jāatlīdzina apdrošinātājam zaudējumu atlīdzība, ko tas samaksājis ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai.

24

Savukārt gadījumā, ja attiecībā uz cietušo apdrošinājuma ņēmēju var atsaukties uz apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, valsts tiesiskajā regulējumā paredzēts, ka FGAO uzņemas segt cietušajai personai maksājamo kompensāciju.

25

Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 2009/103] 3. un 13. pants jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj atsaukties uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību pret cietušo pasažieri, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs, kurš līguma noslēgšanas brīdī ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas, kas ir pamatā līguma spēkā neesamībai?”

26

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūras ietvaros tai jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu formulējusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem atsaukusies. Tādējādi Tiesas ziņā ir no visa valsts tiesas iesniegtās informācijas kopuma, it īpaši no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, izdalīt Savienības tiesību elementus, kuriem, ņemot vērā strīda priekšmetu, ir nepieciešama interpretācija (spriedums, 2024. gada 22. februāris, Direcţia pentru Evidenţa Persoanelor şi Administrarea Bazelor de Date, C‑491/21, EU:C:2024:143, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Šajā gadījumā, ņemot vērā visas iesniedzējtiesas sniegtās norādes, kā arī TN, Matmut, FGAO, Francijas valdības un Eiropas Komisijas iesniegtos apsvērumus, lai sniegtu šai tiesai lietderīgus interpretācijas elementus, uzdotais jautājums jāpārformulē.

28

Tādējādi jāuzskata, ka ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2009/103 3. panta pirmā daļa un 13. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā atļauts, pirmkārt, attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā iesaistīta transportlīdzekļa pasažieri, kurš cietis šajā negadījumā, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs, atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību, jo šī līguma noslēgšanas brīdī šis apdrošināšanas ņēmējs ir sniedzis nepatiesas ziņas par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti, un, otrkārt, apdrošinātājam, ja šāda spēkā neesamība patiešām nav spēkā attiecībā uz šādu cietušo pasažieri, saņemt visu summu, ko tas samaksājis šim pasažierim, izpildot apdrošināšanas līgumu, atmaksu, ceļot pret šo pēdējo minēto prasību, kura pamatota ar apzinātu pārkāpumu, ko viņš pieļāvis šī līguma noslēgšanas brīdī.

29

Šajā ziņā jāatgādina, kā tas norādīts Direktīvas 2009/103 1. apsvērumā, ka ar to kodificēta Direktīva 72/166, Otrā direktīva 84/5, Trešā direktīva 90/232, Direktīva 2000/26 un Direktīva 2005/14. Ar šīm direktīvām pakāpeniski precizēti dalībvalstu pienākumi obligātās apdrošināšanas jomā. To mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt gan transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Eiropas Savienības teritorijā, gan to pasažieru brīvu pārvietošanos un, otrkārt, lai pret šo transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušajām personām būtu līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums ir noticis (rīkojums, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Turklāt no Direktīvas 2009/103 2. un 20. apsvēruma izriet, ka tai ir tādi paši mērķi kā minētajām direktīvām (rīkojums, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Turklāt Savienības tiesiskā regulējuma par obligāto apdrošināšanu attīstība parāda, ka Savienības likumdevējs pastāvīgi izvirzījis un stiprinājis šo mērķi aizsargāt šo transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušās personas (rīkojums, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Direktīvas 2009/103 3. panta pirmajā daļā dalībvalstīm paredzēts pienākums, ievērojot šīs direktīvas 5. panta piemērošanu, veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta.

33

Šajā ziņā saskaņā ar minētās direktīvas 13. panta 1. punkta pirmo daļu transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrība, atsaucoties uz tiesību normām vai līguma noteikumiem, kas ietverti apdrošināšanas polisē, ar kuriem no transportlīdzekļa civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma izslēgti zaudējumi, kas nodarīti cietušajām trešajām personām sakarā ar to, ka personas, kurām nav tiesību vadīt šo transportlīdzekli, personas, kam nav vadītāja apliecības, vai personas, kuras nav izpildījušas obligātās tehniskās prasības attiecībā uz minētā transportlīdzekļa stāvokli un drošību, izmanto vai vada apdrošināto transportlīdzekli, nevar atteikties maksāt kompensāciju trešajām personām, kas ir cietušas negadījumā, kuru izraisījis apdrošināts transportlīdzeklis (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 58. un 59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

34

Atkāpjoties no šīs pirmās daļas, Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēts, ka apdrošināšanas sabiedrība atsevišķiem cietušajiem var nemaksāt kompensāciju, ņemot vērā situāciju, ko tās pašas ir radījušas, proti, gadījumos, kad transportlīdzekli, kas izraisījis kaitējumu, izmantoja vai vadīja personas, kurām nav nedz tiešas, nedz netiešas atļaujas to darīt, un cietušās trešās personas brīvprātīgi iekāpušas šajā transportlīdzeklī, zinot, ka tas ir nozagts (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 60. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

No šīs direktīvas 12. panta 1. punkta izriet, ka, neskarot tās 13. panta 1. punkta otro daļu, minētās direktīvas 3. pantā norādītā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju.

36

Tiesa nospriedusi, ka cietušo aizsardzības mērķis nepieļauj, ka ar valsts tiesisko regulējumu nepamatoti tiek sašaurināts pasažiera, uz kuru attiecas obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu, jēdziens (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Delgado Mendes, C‑503/16, EU:C:2017:681, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Proti, attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā cietušā, apdrošinājuma ņēmēja un šajā negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa īpašnieka statusu Tiesa nospriedusi, ka šis mērķis prasa, lai transportlīdzekļa īpašnieka, kurš negadījuma brīdī atradās šajā ceļu satiksmes negadījumā kā pasažieris, tiesiskais stāvoklis tiktu pielīdzināts jebkura cita minētajā negadījumā “cietušā pasažiera” situācijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Delgado Mendes, C‑503/16, EU:C:2017:681, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Tiesa arī uzskatīja, ka minētais mērķis prasa, lai tās personas tiesiskā situācija, kura bija apdrošināta transportlīdzekļa vadīšanai, bet kura šī paša negadījuma brīdī bija šī transportlīdzekļa pasažieris, tiktu pielīdzināta jebkura cita šajā negadījumā “cietušā pasažiera” situācijai un ka tātad tas, ka persona bija apdrošināta, lai vadītu transportlīdzekli, kas izraisīja minēto negadījumu, neļauj izslēgt šo personu no jēdziena “cietusī trešā persona” Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, jo tā bija šī transportlīdzekļa pasažieris, nevis vadītājs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Delgado Mendes, C‑503/16, EU:C:2017:681, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Tādējādi tas, ka persona, kas bija pasažieris ceļu satiksmes negadījuma laikā, bija apdrošinājuma ņēmējs, neļauj izslēgt šo personu no jēdziena “cietusī trešā persona” Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Delgado Mendes, C‑503/16, EU:C:2017:681, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Apstāklis, ka pasažieris bija arī apdrošinājuma ņēmējs, nevar pamatot atšķirīgu attieksmi, ņemot vērā pašu šīs direktīvas aizsardzības mērķi, kas minēts šī sprieduma 31. punktā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 14. septembris, Delgado Mendes, C‑503/16, EU:C:2017:681, 45. punkts).

41

Tas pats attiecas uz apstākli, ka apdrošinājuma ņēmējs nav satiksmes negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa pastāvīgais vadītājs (spriedums, 2017. gada 20. jūlijs, Fidelidade‑Companhia de Seguros, C‑287/16, EU:C:2017:575, 28. punkts).

42

No tā izriet, ka šajā gadījumā apstāklis, ka ceļu satiksmes negadījuma brīdī apdrošinājuma ņēmējs PQ bija attiecīgā transportlīdzekļa pasažieris, neietekmē viņa “cietušās trešās personas” statusu Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

43

Par iespēju attiecībā uz PQ atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību viņa sniegto nepatieso ziņu par attiecīgā transportlīdzekļa parastā vadītāja identitāti tā noslēgšanas laikā dēļ, no šī sprieduma 34. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka likumdevējs Direktīvas 2009/103 13. panta 1. punkta otrajā daļā paredzējis tikai vienu atkāpi no apdrošināšanas sabiedrību pienākuma maksāt kompensāciju ceļu satiksmes negadījumā cietušajām trešajām personām.

44

No pastāvīgās judikatūras izriet arī, ka šī atkāpe jāinterpretē šauri (rīkojums, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

45

Jebkura cita interpretācija ļautu dalībvalstīm atlīdzības izmaksāšanu ceļu satiksmes negadījumā cietušajām trešajām personām ierobežot ar noteiktiem apstākļiem, ko novērst tieši ir Direktīvas 2009/103 mērķis (rīkojums, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Tādējādi šīs direktīvas 13. panta 1. punkta pirmā un otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka uz tiesību normu vai līguma noteikumu, kuri ir ietverti apdrošināšanas polisē un ar kuriem no apdrošināšanas izslēdz transportlīdzekļu lietošanu vai vadīšanu, ko veic personas, kurām nav ne tieši, ne netieši atļauts to darīt, pret ceļu satiksmes negadījumā cietušajām trešajām personām var atsaukties tikai tad, ja transportlīdzekli, kas radījis kaitējumu, lietojošas vai vadījušas šādas personas un kad cietušās trešās personas brīvprātīgi iekāpušas šajā transportlīdzeklī, zinot, ka tas ir nozagts (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Sekojoši, apstāklis, ka apdrošināšanas sabiedrība noslēgusi apdrošināšanas līgumu, pamatojoties uz apdrošinājuma ņēmēja noklusējumiem vai sniegtām nepatiesām ziņām, neļauj šai sabiedrībai atsaukties uz tiesību normām vai līguma noteikumiem, kuros ir paredzēta līguma spēkā neesamība, lai izvirzītu šo spēkā neesamību pret cietušo trešo personu ar nolūku atbrīvoties no pienākuma, kas izriet no Direktīvas 2009/103 3. panta pirmās daļas, proti, atlīdzināt pēdējai minētajai kaitējumu, kas nodarīts apdrošinātā transportlīdzekļa izraisītā negadījuma rezultātā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Fidelidade‑Companhia de Seguros, C‑287/16, EU:C:2017:575, 27. punkts).

48

Šaubas par šo interpretāciju nevar radīt iespēja, ka FGAO izmaksā cietušajam kompensāciju. Direktīvas 2009/103 10. panta 1. punktā norādītās iestādes iejaukšanās ir iecerēta kā pēdējais iespējamais pasākums, kas paredzēts vienīgi gadījumos, kad zaudējumus izraisījis transportlīdzeklis, attiecībā uz kuru nav izpildīts šīs direktīvas 3. pantā norādītais apdrošināšanas pienākums, t.i., transportlīdzeklis, attiecībā uz kuru nav noslēgts apdrošināšanas līgums (rīkojums, 2021. gada 13. oktobris, Liberty Seguros, C‑375/20, EU:C:2021:861, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā tomēr jānorāda, ka atšķirībā no lietām, kurās pasludināts 2017. gada 20. jūlija spriedums Fidelidade‑Companhia de Seguros (C‑287/16, EU:C:2017:575) un pieņemts 2021. gada 13. oktobra rīkojums Liberty Seguros (C‑375/20, EU:C:2021:861), šajā gadījumā PQ ir ne tikai pamatlietā aplūkotā ceļu satiksmes negadījumā “cietušais pasažieris”, kas vēlas saņemt atlīdzību, bet arī apdrošinājuma ņēmējs, kurš sniedzis apzināti nepatiesas ziņas, kas bija pamats apdrošināšanas līguma spēkā neesamībai.

50

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka Direktīva 2009/103 neietver normas, kas regulētu apdrošinājuma ņēmēja īstenotu iespējamu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

51

Tomēr atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Savienības tiesībās pastāv vispārējs tiesību princips, saskaņā ar kuru indivīdi nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 281. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

52

Indivīdiem jāievēro šis vispārējais tiesību princips. Savienības tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai tajā iekļautu darījumus, kas tiek veikti tikai tādēļ, lai krāpnieciski vai ļaunprātīgi gūtu labumu no Savienības tiesībās paredzētajām priekšrocībām (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 282. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

53

Tādējādi no minētā principa izriet, ka dalībvalstij jāatsaka Savienības tiesību normu piemērošana, pat ja nav valsts tiesību normu, kurās paredzēts šāds atteikums, ja persona uz tām atsaucas nevis tādēļ, lai īstenotu šo normu mērķus, bet gan lai saņemtu priekšrocību, kas šai personai piešķirta Savienības tiesībās, kaut arī objektīvi nosacījumi vēlamā Savienības tiesībās paredzētā labuma gūšanai izpildīti tikai formāli (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 283. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

54

Kā izriet no Tiesas judikatūras, lai tiktu pierādīta tiesību ļaunprātīga izmantošana, nepieciešams, pirmkārt, objektīvu apstākļu kopums, no kura izriet, ka, lai gan formāli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, šajā tiesiskajā regulējumā izvirzītais mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, subjektīvs elements, ko veido vēlme iegūt no Savienības tiesībām izrietošu labumu, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tā iegūšanai (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 285. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

55

Ļaunprātīgas rīcības pastāvēšanas pārbaude prasa, lai iesniedzējtiesa ņemtu vērā visus lietas faktus un apstākļus, ieskaitot tos, kas bijuši pēc darījuma, kura negodīgums tiek apgalvots (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 286. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

56

Tādējādi iesniedzējtiesai saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem par pierādījumiem, ciktāl ar to netiek kaitēts Savienības tiesību efektivitātei, jāpārbauda, vai pamatlietā konstatējami šī sprieduma 54. punktā atgādinātie ļaunprātīgu rīcību veidojošie elementi. Tomēr Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, var vajadzības gadījumā sniegt precizējumus, lai palīdzētu valsts tiesai tās interpretācijā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c., C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 287. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

57

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz to, vai šajā gadījumā Direktīvas 2009/103 mērķis ir sasniegts, jānorāda, kā secinājumu 67. un 68. punktā ģenerāladvokāts būtībā norādījis, ka, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, mērķis aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušos, šķiet, ir sasniegts, jo PQ ir attiecīgā negadījumā cietušais, kurš vēlas saņemt zaudējumu atlīdzību.

58

Otrkārt, runājot par subjektīvo elementu, ko veido vēlme iegūt no Savienības tiesiskā regulējuma izrietošu priekšrocību, mākslīgi radot tās iegūšanai vajadzīgos apstākļus, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotās nepatiesās deklarācijas mērķis bija izvairīties no tā, ka TN būtu jānoslēdz apdrošināšanas līgums, ņemot vērā viņa iepriekšējo notiesāšanu par transportlīdzekļa vadīšanu alkohola reibumā. Tādējādi PQ sniedza nepatiesas ziņas, lai apdrošinātu TN transportlīdzekli, vienlaikus gūstot labumu no izdevīgākas apdrošināšanas prēmijas nekā tā, kāda būtu bijusi, ja šī transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāte apdrošinātājam būtu bijusi zināma.

59

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 77. punktā, – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai – nešķiet, ka PQ būtu sniedzis nepatiesas ziņas ar galveno mērķi pašam atsaukties uz Direktīvas 2009/103 3. un 13. pantu un apiet valsts tiesību normu par apdrošināšanas līguma spēkā neesamības tiesiskajiem nosacījumiem.

60

Šādos apstākļos nešķiet – un tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka šajā gadījumā izpildīti šī sprieduma 54. punktā atgādinātie ļaunprātīgu rīcību veidojošie elementi.

61

Tādējādi, tā kā PQ nav pārkāpis tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu, jāuzskata, ka attiecībā uz viņu nevar atsaukties uz pamatlietā aplūkotā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību šī līguma noslēgšanas brīdī sniegto nepatieso ziņu dēļ.

62

Otrkārt, attiecībā uz apdrošinātāja iespēju šādā gadījumā saņemt no PQ visu to summu atmaksu, kuras tas viņam ir samaksājis, izpildot apdrošināšanas līgumu, ar prasību, kas ir pamatota ar viņa izdarītu apzinātu pārkāpumu šī līguma noslēgšanas brīdī, jānorāda, ka tiesību aktos paredzētie apdrošināšanas līguma spēkā esamības nosacījumi, kā arī nosacījumi, kuri attiecas uz apdrošinājuma ņēmēja atbildības iestāšanos apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniegtu nepatiesu ziņu dēļ, ir reglamentēti nevis Savienības tiesībās, bet gan dalībvalstu tiesībās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Fidelidade‑Companhia de Seguros, C‑287/16, EU:C:2017:575, 31. punkts).

63

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par transportlīdzekļu lietošanas rezultātā nodarīta kaitējuma atlīdzību nevar atņemt Direktīvai 2009/103 tās lietderīgo iedarbību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Fidelidade‑Companhia de Seguros, C‑287/16, EU:C:2017:575, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Tiesa vairākkārt atzinusi, ka, lai nodrošinātu Savienības tiesību normu par civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu lietderīgo iedarbību, šīs tiesību normas jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kas šo lietderīgo iedarbību apdraud, ciktāl, pēc savas ierosmes izslēdzot vai nesamērīgi ierobežojot cietušās personas tiesības uz obligātās apdrošināšanas atlīdzību mehānisko transportlīdzekļu satiksmes rezultātā šīs tiesību normas neļauj īstenot Savienības likumdevēja pastāvīgi izvirzīto un stiprināto mērķi aizsargāt transportlīdzekļu izraisītos negadījumos cietušās personas (spriedums, 2021. gada 10. jūnijs, Van Ameyde España, C‑923/19, EU:C:2021:475, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 105. un 110. punktā, jāuzskata, ka valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj apdrošinātājam tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, ceļot prasību pret “cietušo pasažieri”, kas ir arī apdrošinājuma ņēmējs un apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī sniegto nepatieso ziņu autors, saņemt, izpildot šo līgumu, minētajam “cietušajam pasažierim” pārskaitītās “visas” summas, šai personai galīgi un nesamērīgi varētu tikt liegta aizsardzība, kas Direktīvā 2009/103 piešķirta šādos negadījumos cietušajiem, un tādējādi tas aizskartu šīs personas tiesības saņemt transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas atlīdzību.

66

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2009/103 3. panta pirmā daļa un 13. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, izņemot, ja iesniedzējtiesa konstatē tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā atļauts, pirmkārt, attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā iesaistīta transportlīdzekļa pasažieri, kurš cietis šajā negadījumā, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs, atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību šī līguma noslēgšanas brīdī šī apdrošinājuma ņēmēja sniegtu nepatiesu ziņu par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti dēļ un, otrkārt, apdrošinātājam, ja šāda spēkā neesamība patiešām nav spēkā attiecībā uz šādu “cietušo pasažieri”, saņemt visu summu, ko tas samaksājis šim pasažierim, izpildot apdrošināšanas līgumu, atmaksu, ceļot pret šo pēdējo minēto prasību, kas pamatota ar viņa apzinātu pārkāpumu šī līguma noslēgšanas brīdī, ciktāl šāda atlīdzība šīm direktīvas normām atņemtu jebkādu lietderīgu iedarbību, nesamērīgi ierobežojot cietušās personas tiesības saņemt obligātās apdrošināšanas saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu.

67

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/103/EK (2009. gada 16. septembris) par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību 3. panta pirmā daļa un 13. panta 1. punkts

jāinterpretē tādējādi, ka,

izņemot, ja iesniedzējtiesa konstatē tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, tiem ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā atļauts, pirmkārt, attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumā iesaistīta transportlīdzekļa pasažieri, kurš cietis šajā negadījumā, ja viņš ir arī apdrošinājuma ņēmējs, atsaukties uz transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līguma spēkā neesamību šī līguma noslēgšanas brīdī šī apdrošinājuma ņēmēja sniegtu nepatiesu ziņu par attiecīgā transportlīdzekļa pastāvīgā vadītāja identitāti dēļ un, otrkārt, apdrošinātājam, ja šāda spēkā neesamība patiešām nav spēkā attiecībā uz šādu “cietušo pasažieri”, saņemt visu summu, ko tas samaksājis šim pasažierim, izpildot apdrošināšanas līgumu, atmaksu, ceļot pret šo pēdējo minēto prasību, kas pamatota ar viņa apzinātu pārkāpumu šī līguma noslēgšanas brīdī, ciktāl šāda atlīdzība šīm direktīvas normām atņemtu jebkādu lietderīgu iedarbību, nesamērīgi ierobežojot cietušās personas tiesības saņemt obligātās apdrošināšanas atlīdzību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu.