–

Elliniki Ornithologiki Etaireia un Syllogos Diktyo Oikologikon Organoseon Aigaiou vārdā – P. Fokas‑Pagoulatos, dikigoros,

–

Perivallontikos Syllogos Rethymnou, Politistikos Syllogos Thronos Kleisidiou, KX un citu lietas dalībnieku vārdā – D. Bousmpouras un V. Kounelis, dikigoroi,

–

Ypourgos Esoterikon, Ypourgos Oikonomikon, Ypourgos Anaptyxis kai Ependyseon, Ypourgos Perivallontos kai Energeias, Ypourgos Agrotikis Anaptyxis kai Trofimon un Grieķijas valdības vārdā – E. Leftheriotou, M. Tassopoulou un A. Vasilopoulou, pārstāves,

–

Čehijas valdības vārdā – J. Benešová, L. Langrová un M. Smolek, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – E. M. M. Besselink, M. K. Bulterman un C. S. Schillemans, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – C. Hermes un I. Zervas, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “putnu direktīva”) 4. panta 1. un 2. punktu, Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu un savvaļas floras un faunas aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “dzīvotņu direktīva”) 6. panta 2.–4. punktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES (OV 2014, L 124, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 2011/92”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Elliniki Ornithologiki Etaireia (Grieķijas Ornitoloģijas biedrība), Syllogos Diktyo Oikologikon Organoseon Aigaiou (Egejas jūras vides organizāciju tīkls), Perivallontikos Syllogos Rethymnou (Retimnonas Vides aizsardzības apvienība), Politistikos Syllogos Thronos Kleisidiou (Kultūras apvienība Thronos Kleisidiou), KX un citiem lietas dalībniekiem, no vienas puses, un Ypourgos Esoterikon (iekšlietu ministrs, Grieķija), Ypourgos Oikonomikon (finanšu ministrs, Grieķija), Ypourgos Anaptyxis kai Ependyseon (attīstības un ieguldījumu ministrs, Grieķija), Ypourgos Perivallontos kai Energeias (vides un enerģētikas ministrs, Grieķija) un Ypourgos Agrotikis Anaptyxis kai Trofimon (lauksaimniecības attīstības un pārtikas produktu ministrs, Grieķija), no otras puses, par tāda 2012. gadā pieņemta ministrijas dekrēta likumību, ar ko groza un papildina aktu, ar kuru putnu direktīva transponēta Grieķijas tiesībās.

3

Atbilstoši putnu direktīvas 1. panta 1. punktam tā attiecas uz visu tādu savvaļas putnu sugu aizsardzību, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas LESD. Tajā paredzēta šo sugu aizsardzība, apsaimniekošana un uzraudzība un noteiktas to izmantošanas normas.

4

Šīs direktīvas 4. pantā noteikts:

“1.   Sugām, kuras minētas I pielikumā, jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, lai nodrošinātu to izdzīvošanu un vairošanos savā izplatības areālā.

Šim nolūkam jāapzina:

Veicot novērtēšanu, par pamatu ņem populācijas attīstības tendences un svārstības.

Kā īpašas aizsargājamās teritorijas šo sugu aizsardzībai dalībvalstis pirmām kārtām nosaka skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās teritorijas, ņemot vērā aizsardzības prasības ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva.

2.   Dalībvalstis veic līdzīgus pasākumus attiecībā uz tādu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietām, kā arī atpūtas vietām migrācijas maršrutā, kuras nav minētas I pielikumā, ņemot vērā to aizsardzības nepieciešamību ģeogrāfiskajā jūras un sauszemes teritorijā, uz kuru attiecas šī direktīva. Tālab dalībvalstīm īpaša uzmanība jāvelta mitrāju, un pirmām kārtām starptautiski nozīmīgu mitrāju, aizsardzībai.

[..]

4.   Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus. Dalībvalstis cenšas nepieļaut dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām arī ārpus šīm aizsargājamām teritorijām.”

5

Saskaņā ar dzīvotņu direktīvas 1. panta l) punktu frāze “īpaši aizsargājama dabas teritorija” nozīmē “Kopienā nozīmīgu teritoriju, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.

6

Šīs direktīvas 6. pantā noteikts:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. [..].

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē [Eiropas] Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

[..]”

7

Minētās direktīvas 7. pantā paredzēts:

“No šīs direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no [Padomes] Direktīvas 79/409/EEK [(1979. gada 2. aprīlis) par savvaļās putnu aizsardzību (OV 1979, L 103, 1. lpp.)] 4. panta 4. punkta pirmā teikuma un kas attiecas uz teritorijām, kuras klasificētas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar 4. panta 2. punktu, jaunajām saistībām stājoties spēkā ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar Direktīvu 79/409/EEK, ja pēdējais ir vēlāks datums.”

8

Nomos 1650/1986 gia tin prostasia tou perivallontos (Likums 1650/1986 par vides aizsardzību; FEK Αʹ160/16.10.1986), kas grozīts ar Nomos 3937/2011 (Likums 3937/2011, FEK Α’ 60/31.3.2011) un Nomos 4685/2020 (Likums 4685/2020, FEK Α’ 92/7.5.2020), reglamentē īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (turpmāk tekstā – “ĪADT”) Grieķijā. Likums 1650/1986 ar grozījumiem būtībā nosaka, ka attiecīgo sugu un ĪADT pārvaldības plāni jāizstrādā pēc īpaša ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas.

9

Nomos 4014/2011 gia tin perivallontiki adeiodotisi ergon kai drastitriotiton, rithmisi afthereton se sinartisi me dimiourgia perivallontikou isozigiou ki alles diatakseis armodiotitas Ypourgeiou Perivallontos, Energeias kai Klimatikis Allagis (Likums 4014/2011 par vides atļauju projektiem un darbībām, nelikumīgas būvniecības tiesisko regulējumu vides līdzsvara izveidei, kā arī citiem Vides, enerģētikas un klimata pārmaiņu ministrijas noteikumiem; FEK Α’ 209/21.9.2011) nosaka projektu īstenošanas nosacījumus ĪADT.

10

Šī likuma 11. pantā paredzēts, ka īpašs publisku vai privātu būvdarbu projekta ietekmes uz vidi novērtējums ietver, pirmkārt, attiecīgo sugu reģistrēšanu un, otrkārt, atbilstošu šī projekta ietekmes uz vidi, it īpaši uz savvaļas putniem, kas minēti Koini Ypourgiki apofasi no 37338/1807/2010 “Kathorismos metron kai diadikasion gia tin diatirisi tis agrias ornithopanidas kai ton oikotopon/endietimaton tis, se simmorfosi me tin Odigia 79/409/ΕΟK, “peri diatiriseos ton agrion ptinon” tou Europaikou Simvouliou tis 2as Apriliou 1979, opws kodikopoiithike me tin Odigia 2009/147/EK” (Starpministriju dekrēts Nr. 37338/1807/2010, ar ko nosaka savvaļas putnu un to dzīvotņu aizsardzības pasākumus un procedūras, lai ieviestu Direktīvu 79/409/EEK, kura kodificēta ar Direktīvu 2009/147/EK; FEK Β’ 1495/6.9.2010) (turpmāk tekstā – “2010. gada starpministriju dekrēts”), 14. panta I pielikumā, kas tika pieņemts, lai Grieķijas tiesībās transponētu putnu direktīvu, kā arī uz migrējošām sugām, kuras nav ietvertas šajā pielikumā, bet kuras Grieķijas teritorijā ieceļo regulāri, novērtējumu.

11

Saskaņā ar 2010. gada starpministriju dekrēta 2. pantu šie savvaļas putni un migrējošās sugas ir “statusa piešķīrējas sugas”, proti, putnu sugas, attiecībā uz kurām attiecīgās teritorijas pēc konkrētu zinātnisku un ornitoloģisku kritēriju, kas ietverti šī starpministriju dekrēta A pielikumā, novērtējuma šīs piešķiršanas nolūkā ir noteiktas par ĪADT. Minētie savvaļas putni un migrējošās sugas kopā ar ĪADT klasificēšanas kritērijiem ir svarīgi rādītāji teritorijas noteikšanai par ĪADT. Ar minētā starpministriju dekrēta 4. pantu ir izveidotas ĪADT, kurās tiek veikti īpaši pasākumi, piemēram, dažu darbību ierobežojumi vai dažu tādu darbību regulējums vai pat aizliegums, kuras var negatīvi ietekmēt attiecīgās teritorijas.

12

Koini Ypourgiki apofasi no 8353/276/Ε103 “Tropopoiisi kai simplirosi tis koinis ypourgikis apofasis no 37338/1807/2010 “Kathorismos metron kai diadikasion gia tin diatirisi tis agrias ornithopanidas kai ton oikotopon/endietimaton tis, se simmorfosi me tin Odigia 79/409/ΕΟK, ‘peri diatiriseos ton agrion ptinon’ tou Europaikou Simvouliou tis 2as Apriliou 1979, opws kodikopoiithike me tin Odigia 2009/147/EK”” (Starpministriju dekrēts Nr. 8353/276/Ε103, ar ko groza un papildina Starpministriju dekrētu Nr. 37338/1807/2010, ar ko nosaka savvaļas putnu un to dzīvotņu aizsardzības pasākumus un procedūras, lai ieviestu Direktīvu 79/409/EEK, kas kodificēta ar Direktīvu 2009/147/EK; FEK Β’ 415/23.2.2012;(turpmāk tekstā – “2012. gada starpministriju dekrēts”), groza un papildina 2010. gada starpministriju dekrētu. Tajā paredzēti horizontāli pasākumi, kas piemērojami visām ĪADT, kuras par tādām noteiktas saskaņā ar 2010. gada starpministriju dekrētu. Ar to pēdējā minētā dekrēta 14. pants papildināts ar pielikumu, kurā uzskaitītas ĪADT atkarībā no šī sprieduma 10. punktā minētajām “statusu piešķīrējām sugām”, un tas paredz īpašus attiecīgo savvaļas putnu un to dzīvotņu aizsardzības pasākumus, ko var papildināt ar pārvaldības plāniem.

13

Vairākas apvienības un liels skaits privātpersonu apstrīd 2012. gada starpministriju dekrētā paredzēto aizsardzības režīmu. Tie apgalvo, ka ar šo starpministriju dekrētu Grieķijas tiesību sistēmā nav pareizi transponēta putnu direktīva.

14

Tādējādi par minēto starpministriju dekrētu ir celtas divas atcelšanas prasības Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome, Grieķija), kas ir iesniedzējtiesa. Vienā ir lūgts šo pašu starpministriju dekrētu atcelt kopumā. Otrā ir lūgts atcelt tā 5.bis panta 2. punktu, 5.ter panta 3. un 4. punktu, 5.quater panta 1. punktu, 5.quinquies panta 1. un 3.ter punktu, kā arī 5.decies panta 4. punktu.

15

Šo abu prasību pamatojumam prasītāji pamatlietā norāda, pirmkārt, ka 2012. gada starpministriju dekrētā paredzētie aizsardzības pasākumi attiecas tikai uz šī sprieduma 10. punktā minētajām “statusa piešķīrējām sugām”, proti, putnu sugām, kuru dēļ šīs teritorijas ir noteiktas, ja tās atbilst skaitliskiem kritērijiem, kas noteikti 2010. gada starpministriju dekrēta 14. panta A pielikumā. Šī tiesību norma esot pretrunā putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktam, kas šajā direktīvā paredzētās aizsardzības piešķiršanu padara atkarīgu no tā, vai sugas ir ietvertas minētās direktīvas I pielikumā, nevis no tā, vai sugas ir ietvertas valsts līmenī sagatavotā sarakstā.

16

Otrkārt, prasītāji pamatlietā norāda, ka 2012. gada starpministriju dekrētā ir paredzēti horizontāli aizsardzības pasākumi attiecībā uz visām ĪADT, neaizsargājot nedz visas putnu direktīvas I pielikumā paredzētās putnu sugas, nedz migrējošos putnus, kas regulāri sastopami katrā ĪADT (turpmāk tekstā visas kopā – “aizsargātās sugas”).

17

Atbildētāji pamatlietā norāda, ka šis starpministriju dekrēts darbojas kā “vadlīnijas darbību veikšanai ĪADT” un ka attiecīgie pasākumi ir “piesardzības pasākumi”, kas veikti, gaidot līdz tiks ieviesti visaptveroši un katrai ĪADT atbilstoši aizsardzības pamatnoteikumi.

18

Iesniedzējtiesa piebilst, ka minētā starpministriju dekrēta pieņemšanas brīdī attiecībā uz katru ĪADT, kas aplūkota atsevišķi, atbilstoši aizsardzības mērķi vēl nebija noteikti un atbilstoši aizsardzības pasākumi nebija veikti. Tādējādi šī tiesa jautā, vai Grieķijas likumdevējs ir pareizi transponējis putnu direktīvu, it īpaši ņemot vērā, ka tika saglabāti spēkā horizontāli “piesardzības” pasākumi, kas tomēr attiecas tikai uz ĪADT šī sprieduma 10. punktā minēto “statusa piešķīrēju sugu” aizsardzību.

19

Šādos apstākļos Symvoulio tis Epikrateias (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

20

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai putnu direktīvas 4. pants kopsakarā ar dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktu jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzētu savvaļas putnu sugu un dzīvotņu aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi ĪADT attiecas tikai uz sugām, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir tikusi noteikta, vai arī uz citām putnu sugām, kas aizsargājamas saskaņā ar dzīvotņu direktīvas 4. pantu un kas sastopamas šajās ĪADT.

21

Vispirms jānorāda, ka saskaņā ar putnu direktīvas 1. panta 1. punkta pirmo teikumu tā “attiecas uz visu tādu savvaļas putnu sugu aizsardzību, kas sastopamas to dalībvalstu Eiropas teritorijā, uz kurām attiecas [LESD]”.

22

Šīs direktīvas 4. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstīm jāveic īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi, kas spēj nodrošināt minētās direktīvas I pielikumā minēto putnu sugu izdzīvošanu un vairošanos. Šajā tiesību normā arī paredzēts par ĪADT noteikt teritorijas, kas skaitliski un lieluma ziņā vispiemērotākās šīs pašas direktīvas šajā I pielikumā minēto sugu aizsardzībai.

23

Saskaņā ar putnu direktīvas 4. panta 2. punktu dalībvalstis par ĪADT nosaka arī regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanās, spalvu mešanas un ziemošanas vietas, kuras nav paredzētas I pielikumā, kā arī atpūtas vietas to migrācijas maršrutā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2003. gada 6. marts, Komisija/Somija, C‑240/00, EU:C:2003:126, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

24

Tādējādi putnu direktīvas 4. pantā ir paredzēts konkrēti ievirzīts un pastiprināts režīms gan šīs direktīvas I pielikumā minētajām sugām, gan migrējošām sugām, kuras nav paredzētas šajā pielikumā un kuras ir regulāri sastopamas, un tas pamatots ar to, ka runa attiecīgi ir par visapdraudētākajām sugām un tādām sugām, kuras ir Eiropas Savienības kopējais mantojums. Tāpēc dalībvalstīm ir pienākums veikt vajadzīgos šo sugu aizsardzības pasākumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2007. gada 13. decembris, Komisija/Īrija, C‑418/04, EU:C:2007:780, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

25

Šis režīms paredz divas papildu pienākumu kategorijas.

26

Pirmām kārtām, dalībvalstīm ir pienākums par ĪADT noteikt teritorijas, kas skaitliski un lieluma ziņā ir vispiemērotākās aizsargājamo sugu aizsardzībai, un no tā nevar atbrīvoties, veicot citus īpašas aizsardzības pasākumus. Tādējādi, ja dalībvalsts teritorijā ir sastopamas šādas sugas, dalībvalstij ir pienākums šīm sugām noteikt ĪADT (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 19. maijs, Komisija/Nīderlande, C‑3/96, EU:C:1998:238, 55. un 56. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

27

Tiesa šajā ziņā ir precizējusi – ja dalībvalstis varētu izvairīties no šī pienākuma, uzskatīdamas, ka ar citiem īpašiem aizsardzības pasākumiem pietiek, lai nodrošinātu aizsargātu sugu izdzīvošanu un vairošanos, mērķis izveidot vienotu ĪADT sistēmu, kāda paredzēta putnu direktīvas 4. panta 3. punktā, varētu netikt sasniegts (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1998. gada 19. maijs, Komisija/Nīderlande, C‑3/96, EU:C:1998:238, 58. punkts).

28

It īpaši šīs direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums piešķirt ĪADT tiesiskās aizsardzības statusu, kas var nodrošināt tās I pielikumā minēto putnu sugu izdzīvošanu un vairošanos, kā arī minētajā pielikumā neminētu regulāri sastopamu migrējošo sugu vairošanos, spalvu mešanu un ziemošanu (spriedums, 2010. gada 14. oktobris, Komisija/Austrija, C‑535/07, EU:C:2010:602, 56. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

No tā izriet, ka ĪADT tiek noteiktas īpašām putnu direktīvas I pielikumā minētām putnu sugām, kā arī šajā pielikumā neminētām regulāri sastopamām migrējošām sugām. Tādējādi katrai no šīm aizsargājamām teritorijām ir raksturīgas dažas no šīm aizsargātajām sugām.

30

Otrām kārtām, dalībvalstīm jāveic īpaši dzīvotnes aizsardzības pasākumi.

31

Šie pasākumi nevar aprobežoties ar izvairīšanos no cilvēka radīta aizskāruma un ārējiem traucējumiem, bet atbilstoši reālajai situācijai tiem jāietver arī pozitīvi pasākumi ar mērķi saglabāt un uzlabot attiecīgās teritorijas stāvokli (spriedums, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255), 209. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Saskaņā ar putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma normu, kas aizstāta ar pienākumiem, kuri izriet no dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punkta, dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai ĪADT nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērstu jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā 4. panta mērķus.

33

Jākonstatē, kā ģenerāladvokāte to darījusi secinājumu 36. punktā, ka, runājot par aizsardzības prasībām, putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā aizsardzības prasības nav nošķirtas atkarībā no tā, vai attiecīgā ĪADT ir noteikta putnu sugām, kas aizsargājamas saskaņā ar šo tiesību normu, vai šādas sugas tajā ir “sastopamas” kā citas aizsargājamas sugas, ja šī teritorija nav tikusi noteikta par ĪADT attiecībā uz šīm pēdējām minētajām sugām.

34

Turklāt jānorāda, ka 4. panta mērķis ir veikt aizsardzības pasākumus, kas vajadzīgi, lai saglabātu aizsargāto sugu, kuras sastopamas noteiktajās ĪADT, labvēlīgu aizsardzības statusu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 17. aprīlis, Komisija/Polija (Belovežas gārša) (C‑441/17, EU:C:2018:255), 210. punkts).

35

Tāpēc, kā norādīts šī sprieduma 32. punktā, atbilstoši dzīvotņu direktīvas 7. pantam pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas 6. panta 2.–4. punkta, aizstāj pienākumus, kuri izriet no putnu direktīvas 4. panta 4. punkta pirmā teikuma, saistībā ar teritorijām, kas noteiktas saskaņā ar pēdējās minētās direktīvas 4. panta 1. punktu vai līdzīgā veidā atzītas saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 2. punktu.

36

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā dalībvalstīm ir noteikts vispārīgs pienākums veikt attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dzīvotņu noplicināšanos un to sugu būtisku traucējumu, “kuru dēļ šīs teritorijas ir noteiktas”, ciktāl šie traucējumi var būtiski ietekmēt šīs direktīvas mērķus.

37

Šajā gadījumā prasītāji pamatlietā norāda, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkotajām valsts tiesību normām vai šajās tiesību normās paredzētajiem kritērijiem nedz putnu direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētie īpašas aizsardzības pasākumi, kas attiecas uz šīs direktīvas I pielikumā paredzētajām sugām, nedz līdzvērtīgi minētās direktīvas 4. panta 2. punktā paredzēti pasākumi, kuri attiecas uz regulāri sastopamām migrējošām sugām, nedz arī pasākumi, kas paredzēti dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā, netiek piemēroti visām putnu sugām, kuras ietvertas datu standartveidlapās, kas paredzētas Komisijas Lēmumā 97/266/EK (1996. gada 18. decembris) par formu, kādā sniedzama informācija par Natura 2000 ierosinātajām teritorijām (OV 1997, L 107, 1. lpp.), un kuru klātbūtne novērtēta ar atzīmi, kas lielāka par “nebūtisku”.

38

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts jāaplūko tā kontekstā, ņemot vērā putnu direktīvas 4. pantu, kā arī tiesību normas, kas pieņemtas pirms pēdējās minētās tiesību normas, un tās, kuras pieņemtas pēc tās.

39

Šajā ziņā jākonstatē, ka veicamie pasākumi dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir sadalīti trīs kategorijās, proti, aizsardzības pasākumos, prevencijas pasākumos un kompensācijas pasākumos, kas attiecīgi paredzēti šī panta 1., 2. un 4. punktā (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība) (C‑444/21, EU:C:2023:524, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

Pirmkārt, jānorāda, ka dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. punkts, kas nav piemērojams ĪADT, bet kas, kā uzsvērusi Komisija, ir tiesību norma, kura līdzvērtīga putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktam, saistībā ar aizsardzības pasākumu noteikšanu dalībvalstīm uzliek pienākumu izstrādāt aizsardzības pasākumus, kas atbilst “šajās teritorijās sastopamo” dzīvotņu direktīvas I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un pēdējās minētās direktīvas II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām. Tādējādi atbilstošais kritērijs ir tas, kas saistīts ar sugu klātbūtni attiecīgajā teritorijā.

41

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru dzīvotņu direktīvas 6. pants jāinterpretē kā viens veselums, ievērojot šajā direktīvā noteiktos aizsardzības mērķus. Šī panta 2. un 3. punkta mērķis ir paredzēt, lai tiktu nodrošināta tāda paša līmeņa aizsardzību dabiskajām dzīvotnēm un sugu dzīvotnēm, bet minētā panta 4. punkts ir tikai norma, ar kuru tiek izdarīta atkāpe no šī 3. punkta otrā teikuma (spriedums, 2018. gada 12. aprīlis, People Over Wind un Sweetman, C‑323/17, EU:C:2018:244, 24. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

42

Šajā ziņā, kā uzsvērusi Komisija, dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā, kuri saskaņā ar šīs direktīvas 7. pantu ir piemērojami arī ĪADT un atbilstoši kuriem dalībvalstīm ir pienākums veikt ex ante novērtējumu un saņemt iepriekšēju atļauju plāniem vai projektiem, kas var būtiski ietekmēt attiecīgās teritorijas, ir precizēts, ka teritorijas aizsardzības mērķi veido obligātu atskaites punktu atbilstošiem prasītajiem novērtējumiem.

43

Tādējādi dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā paredzētais aizsardzības līmenis jānosaka, ņemot vērā attiecīgās teritorijas aizsardzības mērķus.

44

Turklāt jānorāda, ka uz ĪADT attiecas pienākumi saistībā ar aizsargājamu teritoriju pārvaldību, kas formulēti putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā un dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā, kuru mērķis, kā ģenerāladvokāte norādījusi secinājumu 54. punktā, ir ĪADT nodrošināt aizsardzību, kas līdzvērtīga dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā un 6. panta 1. punktā paredzētajai.

45

2023. gada 21. septembra spriedumā Komisija/Vācija (Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzība) (C‑116/22, EU:C:2023:687, 105. punkts), kas attiecas uz dzīvotņu direktīvu, bet interpretācija ir attiecināma uz putnu direktīvu, Tiesa nosprieda, ka pienākums noteikt aizsardzības mērķus pastāv attiecībā uz teritorijām, kas noteiktas atbilstoši dzīvotņu direktīvai, lai gan pēdējā minētajā skaidri nav noteikts šis pienākums.

46

No tā izriet, ka ar ĪADT pārvaldību saistītie pienākumi, kas paredzēti putnu direktīvas 4. pantā, kurš aplūkots kopsakarā ar dzīvotņu direktīvas 6. pantu, nozīmē, ka dalībvalstīm attiecībā uz šīm teritorijām jānosaka aizsardzības mērķi. Saskaņā ar šī sprieduma 28. punktā atgādināto judikatūru ĪADT tiesiskajam statusam jāietver šādi aizsardzības mērķi.

47

Kā ģenerāladvokāte būtībā konstatējusi secinājumu 44. punktā, definējot teritorijas aizsardzības mērķus, jāņem vērā aizsargātās sugas, proti, gan putnu direktīvas I pielikumā minētās sugas, gan šajā pielikumā neminētās regulāri sastopamās migrējošās sugas, jo šīs sugas ir aizsargātas ar konkrēti ievirzītu un pastiprinātu režīmu, kas paredzēts šīs direktīvas 4. pantā.

48

Turklāt pienākums atlasītajām teritorijām noteikt aizsardzības mērķus ir piemērojams attiecīgajām sugām atkarībā no to būtiskas klātbūtnes attiecīgajās teritorijās, neaprobežojoties tikai ar sugām, ar kurām ir pamatota teritoriju atlase.

49

Tādējādi jākonstatē, ka teritorijas aizsardzības mērķi jādefinē, ņemot vērā “statusa piešķīrējas sugas”, kā arī citas putnu sugas, kas aizsargājamas saskaņā ar putnu direktīvas 4. pantu un kas attiecīgajā teritorijā sastopamas lielā daudzumā, šo teritoriju nenosakot par ĪADT attiecībā uz pēdējām minētajām sugām.

50

Pretēja dzīvotņu direktīvas 6. panta, kas aplūkots kopsakarā ar putnu direktīvas 4. pantu, interpretācija, saskaņā ar kuru jāņem vērā tikai “statusa piešķīrējas sugas”, neatbilstu šo direktīvu mērķim. Atbilstoši šādai interpretācijai attiecīgajai dalībvalstij nebūtu pienākuma saistībā ar ĪADT nedz noteikt aizsardzības mērķus, kas ietver mērķi, kurš saistīts ar sugas, kas aizsargāta ar šo 4. pantu, bet kas nav tā, kura pamatojusi ĪADT noteikšanu, populāciju un dzīvotni, nedz pieņemt un veikt aizsardzības pasākumus, kuri atbilst konkrēti šīs sugas ekoloģiskajām vajadzībām, kā tas tomēr paredzēts putnu direktīvas 4. panta 1. punktā. Šai dalībvalstij turklāt nebūtu pienākuma pieņemt dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktā paredzētos pasākumus, lai novērstu dabisko dzīvotņu noplicināšanos vai būtiskus traucējumus, kas skar minēto sugu, vai veikt atbilstošu projektu ietekmes uz šīs pašas sugas populāciju un dzīvotni novērtējumu.

51

Tādējādi jākonstatē, ka šāda pretēja interpretācija neļautu aizsargātajām sugām gūt labumu no “konkrēti ievirzīta un pastiprināta [aizsardzības] režīma”, kas attiecībā uz visām šīm sugām prasīts putnu direktīvas 4. pantā. Kā izriet no šī sprieduma 24. punkta, šis režīms noteikti jāpieņem un jāīsteno, ciktāl tas attiecas uz “visvairāk apdraudētajām sugām un sugām, kuras ir [Eiropas Savienības] kopējais mantojums”.

52

Jāpiebilst – lai gan dalībvalstīm tādējādi jāņem vērā visas putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktā paredzētās putnu sugas, kas sastopamas ĪADT, kā arī to dzīvotne, ciktāl šī tiesību norma nosaka pasākumu veikšanu atkarībā no sugas aizsardzības prasībām, kuras atkarīgas no situācijas attiecīgajā ĪADT, dalībvalstīm jānosaka prioritātes saistībā ar šo sugu aizsardzību.

53

Šajā ziņā valsts iestādēm saskaņā ar minēto tiesību normu ir pienākums konstatēt aizsargājamu putnu sugu klātbūtni ĪADT, attiecīgo populāciju pienesumu putnu direktīvas mērķu sasniegšanā, kā arī riskus un draudus, kam pakļautas šīs populācijas.

54

Kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 52. punktā, sugām un dzīvotnēm, kuru dēļ teritorija noteikta par ĪADT, dabiski ir prioritārs statuss saistībā ar īpašas aizsardzības pasākumiem, kas jāpieņem un jāveic šajā teritorijā. Tādējādi citu neaizsargātu sugu, piemēram, retu putnu sugu, vai pat putnu sugu, kas dabīgi attīstās patstāvīgi, klātbūtne attiecīgajā teritorijā nevar tikt neņemta vērā, un šādu aizsardzības pasākumu pieņemšana attiecībā uz tām var izrādīties lietderīga vai nepieciešama, lai sasniegtu atbilstošos aizsardzības mērķus.

55

Prasītāji pamatlietā arī norāda, ka saskaņā ar pamatlietā aplūkotajām valsts tiesību normām ĪADT pārvaldības plāni, kā arī pasākumi un darbības, kas šajos plānos paredzēti, lai aizsargātu putnu sugas un to dzīvotnes, neattiecas uz visām sugām, kas uzskaitītas attiecīgajās veidlapās, kurās sniedzama informācija par Natura 2000 ierosinātajām teritorijām. Šī situācija izraisa ar putnu direktīvu aizsargāto sugu aizsardzības neesamību, jo pamatlietā aplūkotās valsts tiesību normas varot ierobežot dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā pienākuma īpašā projekta ietekmes uz vidi novērtējumā atbilstoši Direktīvai 2011/92 iekļaut konkrētu ornitoloģijas datu kopsavilkumu tvērumu. Tā kā tāpēc nav ietverti precīzi zinātniski dati attiecībā uz sugām, kas nav “statusa piešķīrējas sugas”, šis ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar šo tiesību normu netiek veikts.

56

Šajā ziņā jāatgādina, ka pienākumi, kas dalībvalstīm noteikti saskaņā ar dzīvotņu direktīvas 6. pantu, jāizpilda efektīvi, veicot pilnīgas, skaidras un precīzas darbības (spriedums, 2023. gada 29. jūnijs, Komisija/Īrija (Īpaši aizsargājamu dabas teritoriju aizsardzība), C‑444/21, EU:C:2023:524, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Jāprecizē, ka tiesiskās aizsardzības statuss, kādam ir jābūt ĪADT, nenozīmē, ka aizsardzības mērķi jāprecizē katrai sugai, to skatot atsevišķi. Turklāt nevar uzskatīt, ka šiem mērķiem jābūt ietvertiem tajā pašā tiesību aktā, kurš attiecas uz noteiktas ĪADT aizsargātajām sugām un dzīvotnēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Komisija/Austrija, C‑535/07, EU:C:2010:602, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

58

Visbeidzot jāprecizē, ka ĪADT demarķēšanai un to sugu identificēšanai, kuras ir bijušas šīs attiecīgās teritorijas noteikšanas par ĪADT pamatā, jābūt neapstrīdami saistošā formā. Ja tas tā nebūtu, pastāvētu risks, ka no Putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta, kā arī no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izrietošais aizsardzības mērķis netiktu pilnībā sasniegts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 14. oktobris, Komisija/Austrija, C‑535/07, EU:C:2010:602, 64. punkts).

59

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts, kā arī dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie liek dalībvalstīm attiecībā uz katru ĪADT, kas aplūkota atsevišķi, noteikt aizsardzības mērķus un pasākumus saistībā ar visām aizsargātajām sugām, kā arī to dzīvotnēm. Tāpēc dalībvalstīm jānosaka prioritātes atkarībā no šo pasākumu svarīguma visu šo sugu aizsardzības mērķu sasniegšanai.

60

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, otrais jautājums nav jāizskata. Kā izriet no atbildes uz pirmo jautājumu, aizsardzības, saglabāšanas un atjaunošanas pasākumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punktu un dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktu, principā jābūt balstītiem uz ekoloģiskajām prasībām, kas dažādām ĪADT ir atšķirīgas, un attiecībā uz katru ĪADT, kura aplūkota atsevišķi un atbilstoši attiecīgās dalībvalsts noteiktai hierarhijai, prasa noteikt aizsardzības mērķus un pasākumus attiecībā uz visām putnu direktīvas I pielikumā minētajām putnu sugām un šajā pielikumā neminētām regulāri sastopamām migrējošām sugām, kā arī to dzīvotni.

61

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā aplūkotie valsts pasākumi ir individualizēti tikai, ciktāl tie tiek uzskatīti par labvēlīgiem putnu sugām, kas pamato attiecīgās ĪADT noteikšanu.

62

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts, kā arī dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pienākums veikt projekta ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar Direktīvu 2011/92 ietekmē to pienākumu apjomu, kas izriet no šīm tiesību normām.

63

Iesniedzējtiesa šajā kontekstā norāda, ka, veicot šādu novērtējumu, jāveic attiecīgā projekta ietekmes uz visām putnu direktīvas I pielikumā uzskaitītajām putnu sugām un uz migrējošām sugām, kas regulāri sastopamas katrā IĀDT, analīze.

64

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šādas analīzes veikšana var būt papildinoša, bet katrā ziņā tā neietekmē ĪADT aizsardzības pienākumu, kas izriet no putnu direktīvas, kura aplūkota kopsakarā ar dzīvotņu direktīvu, interpretāciju.

65

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka putnu direktīvas 4. panta 1. un 2. punkts, kā arī dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pienākums veikt projektu ietekmes uz vidi novērtējumus saskaņā ar Direktīvu 2011/92 neietekmē to pienākumu apjomu, kas izriet no šīm tiesību normām.

66

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu (pirmā palāta) nospriež: