Atbilstošās tiesību normas

Tiesvedības priekšvēsture

Par attiecīgajiem uzņēmumiem un aplūkoto koncentrāciju

Par paziņošanas neesamību

Par pieprasījumu nodot lietu Komisijai

Par strīdīgajiem lēmumiem

Tiesvedība Vispārējā tiesā

Pārsūdzētais spriedums

Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi apelācijas tiesvedībā

Par lietu apvienošanu

Par pieteikumiem par iestāšanos lietā

Par pieteikumiem izskatīt lietu paātrinātā tiesvedībā

Par lietas dalībnieku prasījumiem apelācijas tiesvedībās

Par apelācijas sūdzībām

Lietas dalībnieku argumenti

Tiesas vērtējums

Par gramatisko interpretāciju

Par vēsturisko interpretāciju

– Par “Grail” iesniegto pierādījumu pieņemamību

– Par lietas būtību

Par kontekstuālo interpretāciju

– Par konteksta elementiem, kurus ņēmusi vērā Vispārējā tiesa

– Par citiem, iespējams, nozīmīgiem konteksta elementiem

– Secinājumi par kontekstuālo interpretāciju

Par teleoloģisko interpretāciju

Par prasību Vispārējā tiesā

Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar attiecīgajām apelācijas sūdzībām Illumina Inc. (lieta C‑611/22 P) un Grail LLC (lieta C‑625/22 P) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 13. jūlija spriedumu Illumina/Komisija (T‑227/21, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:447), ar ko tā noraidīja Illumina prasību atcelt, pirmkārt, Eiropas Komisijas 2021. gada 19. aprīļa Lēmumu C(2021) 2847 final, ar kuru apmierināts Francijas konkurences iestādes lūgums Komisijai izvērtēt koncentrācijas darījumu, ar ko Illumina iegūst pilnīgu kontroli pār Grail (Lieta COMP/M.10188 – Illumina/Grail) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), otrkārt, Komisijas 2021. gada 19. aprīļa Lēmumus C(2021) 2848 final, C(2021) 2849 final, C(2021) 2851 final, C(2021) 2854 final un C(2021) 2855 final, ar kuriem apmierināti Grieķijas, Beļģijas, Norvēģijas, Islandes un Nīderlandes konkurences iestāžu pieprasījumi pievienoties šim lietas nodošanas pieprasījumam (turpmāk tekstā kopā ar strīdīgo lēmumu – “strīdīgie lēmumi”), un, treškārt, Komisijas 2021. gada 11. marta vēstuli, ar kuru tā informēja Illumina un Grail par minēto lietas nodošanas pieprasījumu (turpmāk tekstā – “informatīvā vēstule”).

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās Regula) (OV 2004, L 24, 1. lpp.) 5.–8., 11., 14.–16., 24. un 25. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

3

Regulas Nr. 139/2004 1. pantā “Darbības joma” ir paredzēts:

“1.   Neskarot 4. panta 5. punktu un 22. pantu, šī regula attiecas uz visām Kopienas mēroga koncentrācijām atbilstoši šajā pantā definētajām.

2.   Kopienas mēroga koncentrācija ir tāda koncentrācija, kuras:

ja vien katrs no attiecīgajiem uzņēmumiem nesasniedz vairāk nekā divas trešdaļas no sava kopējā apgrozījuma Kopienā vienā (un tajā pašā) dalībvalstī.

3.   Koncentrāciju, kas nepārsniedz 2. pantā noteiktās robežas, uzskata par Kopienas mēroga koncentrāciju, ja:

ja vien katrs no attiecīgajiem uzņēmumiem nesasniedz vairāk nekā divas trešdaļas no sava kopējā apgrozījuma Kopienā vienā (un tajā pašā) dalībvalstī.

4.   Pamatojoties uz statistikas datiem, ko regulāri var nodrošināt dalībvalstis, Komisija līdz 2009. gada 1. jūlijam ziņo Padomei par robežu un kritēriju darbību, kas minēti 2. un 3. punktā, un var iesniegt ierosinājumus saskaņā ar 5. pantu.

5.   Pēc 4. punktā minētā ziņojuma saņemšanas un pēc Komisijas ierosinājuma Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pārskatīt robežas un kritērijus, kas minēti 3. punktā.”

4

Saskaņā ar šīs regulas 3. panta 1. punktu:

“Uzskata, k[a] koncentrācija rodas, ja notiek ilgtermiņa kontroles maiņa šādu iemeslu dēļ:

5

Minētās regulas 4. pantā “Iepriekšēja koncentrāciju paziņošana un pirmspaziņošanas lietas nodošana pēc ziņotāju pušu lūguma” ir noteikts:

“1.   Par Kopienas mēroga koncentrācijām, kas definētas šajā regulā, jāpaziņo Komisijai pirms to īstenošanas un pēc vienošanās slēgšanas, publiskā piedāvājuma publicēšanas vai kontrolpaketes iegūšanas.

[..]

2.   Koncentrācija, kas ietver apvienošanos 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē vai kopīgas kontroles iegūšanu 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, pusēm kopīgi jāpaziņo pārņēmējai iestādei vai tiem, kas iegūst kopīgu kontroli, atkarībā no situācijas. Visos pārējos gadījumos paziņojumu nosūta persona vai uzņēmums, kas iegūst kontroli pār vienu uzņēmumu, tā daļām vai vairākiem uzņēmumiem.

[..]

4.   Pirms koncentrācijas 1. punkta nozīmē paziņošanas personas vai uzņēmumi, kas minēti 2. punktā, var informēt Komisiju, ar pamatotu iesniegumu palīdzību, ka koncentrācija var būtiski ietekmēt konkurenci tādas dalībvalsts tirgū, kurai piemīt atsevišķa tirgus raksturlielumi, un tāpēc dalībvalsts pilnībā vai daļēji to pārbauda.

Komisija nekavējoties nosūta šo iesniegumu visām dalībvalstīm. Pamatotā iesniegumā minētā dalībvalsts 15 darba dienu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas piekrīt vai nepiekrīt iesniegumam, kas attiecas uz šo lietu. Ja dalībvalsts šādu lēmumu nepieņem minētajā termiņā, to uzskata par saskaņotu.

Ja Komisija uzskata, ka pastāv šāds atsevišķs tirgus, un koncentrācija var būtiski ietekmēt konkurenci šajā tirgū, tā var lemt par lietas vai tās daļas nodošanu šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm ar mērķi īstenot šīs valsts konkurences jomas tiesību aktus, izņemot gadījumus, kad dalībvalsts tam nepiekrīt.

Lēmums par to, vai saskaņā ar trešo daļu nodot vai nenodot lietu, jāpieņem 25 darba dienu laikā no dienas, kad saņemts pamatots iesniegums no Komisijas. Komisija informē citas dalībvalstis un attiecīgās personas vai uzņēmumus par savu lēmumu. Ja Komisija nepieņem lēmumu minētā perioda laikā, uzskata, ka tā ir pieņēmusi lēmumu nodot lietu saskaņā ar attiecīgo personu vai uzņēmumu iesniegumu.

Ja Komisija saskaņā ar trešo un ceturto daļu nolemj vai ir uzskatāms, ka tā nolems nodot izskatīšanai visu lietu, nav jāveic paziņojums saskaņā ar 1. pantu un ir spēkā valsts konkurences jomas tiesību akti. Regulas 9. panta 6. līdz 9. punktu piemēro mutatis mutandis.

5.   Attiecībā uz 3. pantā definēto koncentrāciju, kas nav Kopienas mēroga koncentrācija 1. panta nozīmē, un ko var izskatīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā vismaz trijās dalībvalstīs, personām vai uzņēmumiem, kas minēti 2. punktā, pirms jebkāda paziņojuma kompetentajām iestādēm jāinformē Komisija, iesniedzot pamatotu iesniegumu, ka koncentrāciju būtu jāizskata Komisijai.

Komisija nekavējoties nosūta šo iesniegumu visām dalībvalstīm.

Visas dalībvalstis, kas ir kompetentas izskatīt šo koncentrāciju saskaņā ar to tiesību aktiem konkurences jomā, 15 darba dienu laikā pēc pamatota iesnieguma saņemšanas var izteikt savas pretenzijas attiecībā uz prasību nodot lietu izskatīšanai.

Ja vismaz viena dalībvalsts 15 darba dienu laikā ir izteikusi savu neapmierinātību saskaņā ar trešo daļu, lietu nenodod. Komisija bez kavēšanās informē visas dalībvalstis un personas vai uzņēmumus par šādu neapmierinātības paušanu.

Ja neviena dalībvalsts 15 darba dienu laikā nav izteikusi pretenzijas saskaņā ar trešo daļu, koncentrāciju uzskata par Kopienas mēroga koncentrāciju un paziņo par to saskaņā ar 1. un 2. pantu. Šādās situācijās, neviena dalībvalsts koncentrācijai nepiemēro to konkurences jomas tiesību aktus.

[..]”

6

Regulas Nr. 139/2004 9. pants “Lietu nodošana dalībvalstu kompetentajām iestādēm” ir formulēts šādi:

“1.   Komisija, ar lēmumu, ko bez kavēšanās paziņo attiecīgajiem uzņēmumiem un citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, var nodot paziņotas koncentrācijas lietu attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm šādos gadījumos.

2.   Pēc savas iniciatīvas vai pēc Komisijas uzaicinājuma dalībvalsts 15 darba dienu laikā pēc paziņojuma kopijas saņemšanas var informēt Komisiju, kas informē attiecīgos uzņēmumu, ka:

3.   Ja Komisija uzskata, ka ņemot vērā attiecīgo produktu un pakalpojumu tirgu un konkrētu ģeogrāfisko tirgu 7. punkta nozīmē, pastāv šāds atsevišķs tirgus un šāds apdraudējums, Komisija:

Ja Komisija tomēr uzskata, ka šāds atsevišķs tirgus vai apdraudējums nepastāv, tā pieņem lēmumu šajā sakarā, kas vēršas pie attiecīgās dalībvalsts, un pati rīkojas šajā lietā saskaņā ar šo regulu.

Ja dalībvalsts saskaņā ar 2. [punkta] b) apakšpunktu informē Komisiju, ka koncentrācija ietekmē konkurenci atsevišķā tirgū tās teritorijā, kas neveido būtisku kopējā tirgus daļu, Komisija nodod šo lietu vai tās daļu, kas attiecas uz attiecīgo atsevišķo tirgu, ja tā uzskata, ka atsevišķs tirgus tiek ietekmēts.

[..]”

7

Regulas Nr. 139/2004 22. pants “Lietu nodošana Komisijai” ir formulēts šādi:

“1.   Viena vai vairākas dalībvalstis var pieprasīt, lai Komisija pārbauda visas 3. pantā minētās koncentrācijas, kas nav Kopienas mēroga koncentrācijas 1. panta nozīmē, bet ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un būtiski apdraud konkurenci to dalībvalstu teritorijā, kas iesniedz pieprasījumu.

Šādu pieprasījumu var iesniegt ne vēlāk kā 15 darba dienu laikā no brīža, kad koncentrācija tika izziņota vai citā veidā darīta zināma attiecīgajai dalībvalstij, ja koncentrācija nav izziņojama.

2.   Komisija bez kavēšanās informē kompetentās dalībvalstu iestādes un attiecīgos uzņēmumus par iesniegtajiem pieprasījumiem saskaņā ar 1. [punktu].

Visas pārējās dalībvalstis ir tiesīgas pievienoties sākotnējam pieprasījumam 15 darba dienu laikā pēc tam, kad Komisija ir informējusi par sākotnējā pieprasījuma saņemšanu.

Visi valstu termiņi, kas attiecas uz koncentrācijām, ir jāaptur līdz brīdim, kamēr ir nolemts, kur tiks izskatīta koncentrācija saskaņā ar šajā pantā izklāstīto procedūru. Tiklīdz dalībvalsts informē Komisiju un attiecīgos uzņēmumus, ka tā nevēlas pievienoties pieprasījumam, valsts termiņu apturēšanu izbeidz.

3.   Ne vēlāk kā 10 darba dienu laikā pēc 2. punktā minētā perioda beigām Komisija var lemt par koncentrācijas pārbaudi, ja tā uzskata, ka koncentrācija ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un būtiski apdraud konkurenci to dalībvalstu teritorijā, kuras iesniedz pieprasījumu. Ja Komisija nepieņem lēmumu minēta perioda laikā, uzskata, ka tā ir pieņēmusi lēmumu par koncentrācijas pārbaudi saskaņā ar pieprasījumu.

Komisija informē par savu lēmumu visas dalībvalstis un attiecīgos uzņēmumus. Tā var pieprasīt paziņojuma iesniegšanu saskaņā ar 4. pantu.

Dalībvalsts vai dalībvalstis, kas iesniegušas pieprasījumu, turpmāk nepiemēro savas valsts konkurences jomas tiesību aktus attiecībā uz koncentrāciju.

4.   Regulas 2. pantu, 4. panta 2. līdz 3. punktu, 5., 6. un 8. līdz 21. pantu piemēro tad, ja Komisija pārbauda koncentrāciju saskaņā ar 3. punktu. Regulas 7. pantu piemēro tādā mērā, cik koncentrācija nav īstenota dienā, kurā Komisija informē attiecīgos uzņēmumus par pieprasījuma saņemšanu.

Ja nav nepieciešams paziņojums saskaņā ar 4. pantu, 10. panta 1. punktā minētais termiņš, kura laikā jāuzsāk izskatīšana, sākas darba dienā, kas seko pēc tās darba dienas, kurā Komisija informē attiecīgos uzņēmumus par lēmumu pārbaudīt koncentrāciju saskaņā ar 3. punktu.

5.   Komisija var informēt vienu vai vairākas dalībvalstis, ka tā uzskata, ka koncentrācija atbilst 1. punktā minētajiem kritērijiem. Šādos gadījumos Komisija var uzaicināt attiecīgo dalībvalsti vai dalībvalstis iesniegt pieprasījumu saskaņā ar 1. punktu.”

8

1992. gada 2. maija Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) ietver 24. protokolu par sadarbību uzņēmumu koncentrācijas kontroles jomā. Šī protokola 6. panta 3. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka viena vai vairākas Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstis var pievienoties pieprasījumam, ko dalībvalsts iesniedz Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, ja koncentrācija ietekmē tirdzniecību starp vienu vai vairākām dalībvalstīm un vienu vai vairākām EBTA valstīm un var būtiski traucēt konkurenci tās EBTA valsts vai valstu teritorijā, kas pievienojas pieprasījumam.

9

Strīda priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 6.–35. punktā, un šīs tiesvedības vajadzībām to var rezumēt šādi.

10

Illumina ir Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēta sabiedrība, kas piedāvā sekvencēšanas un uz datu masīviem balstītus risinājumus ģenētiskajai un genomu analīzei.

11

Illumina2020. gada 20. septembrī noslēdza vienošanos un sagatavoja apvienošanās plānu, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār Grail (iepriekš – Grail Inc.), kas arī ir Amerikas Savienotajās Valstīs reģistrēta sabiedrība, kura izstrādā asins testus vēža agrīnai atklāšanai un kurā tai jau piederēja 14,5 % kapitāldaļu (turpmāk tekstā – “aplūkotā koncentrācija”).

12

Illumina un Grail2020. gada 21. septembrī sniedza paziņojumu presei, paziņodamas par šo koncentrāciju.

13

Tā kā Illumina un Grail apgrozījums nepārsniedza attiecīgās robežvērtības, it īpaši ņemot vērā to, ka Grail nebija apgrozījuma ne Eiropas Savienībā, ne arī citviet pasaulē, aplūkotā koncentrācija nebija Eiropas mēroga koncentrācija Regulas Nr. 139/2004 1. panta izpratnē un tāpēc par to netika paziņots Komisijai saskaņā ar šīs regulas 4. panta 1. punktu.

14

Par aplūkoto koncentrāciju netika paziņots arī Savienības dalībvalstīs vai citās EEZ līguma dalībvalstīs, jo uz šo koncentrāciju nebija attiecināmi šo valstu noteikumi par apvienošanās kontroli.

15

2020. gada 7. decembrī Komisija saņēma sūdzību par aplūkoto koncentrāciju.

16

2021. gada 19. februārī Komisija, piemērojot Regulas Nr. 139/2004 22. panta 5. punktu, nosūtīja dalībvalstīm un citām EEZ līguma dalībvalstīm vēstuli, informējot tās par aplūkoto koncentrāciju, paskaidrodama iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka šī koncentrācija pirmšķietami atbilst šīs regulas 22. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem, un aicināja tās iesniegt pieprasījumu nodot lietu Komisijai atbilstoši šai pēdējai minētajai tiesību normai, lai tā izvērtētu minēto koncentrāciju (turpmāk tekstā – “uzaicinājuma vēstule”).

17

2021. gada 4. martā Komisija informēja Illumina un Grail par uzaicinājuma vēstules nosūtīšanu dalībvalstīm un citām EEZ līguma dalībvalstīm un par to, ka tām ir iespēja iesniegt Komisijai lietas nodošanas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punktu.

18

2021. gada 9. martā Francijas konkurences iestāde, pamatojoties uz minēto tiesību normu, lūdza Komisiju izvērtēt aplūkoto koncentrāciju (turpmāk tekstā – “lietas nodošanas pieprasījums”).

19

2021. gada 10. martā Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 2. punktu informēja citu dalībvalstu konkurences iestādes un citas EEZ līguma dalībvalstis, kā arī EBTA Uzraudzības iestādi par lietas nodošanas pieprasījumu. 2021. gada 11. martā Komisija nosūtīja Illumina un Grail informatīvu vēstuli, ar kuru tā informēja tās par šo pieprasījumu, atgādinot, ka, piemērojot šīs regulas 7. pantu un 22. panta 4. punkta pirmās daļas otro teikumu, tās nevar īstenot aplūkoto koncentrāciju, pirms Komisija nav noraidījusi minēto pieprasījumu vai atzinusi šo koncentrāciju par saderīgu ar iekšējo tirgu.

20

2021. gada 16. un 29. martā Illumina un Grail iesniedza Komisijai apsvērumus, iebilstot pret lietas nodošanas pieprasījumu. 2021. gada 2., 7. un 12. aprīlī Illumina atbildēja uz informācijas pieprasījumiem, ko Komisija tai bija nosūtījusi 2021. gada 26. martā un 8. aprīlī.

21

Ar 2021. gada 24., 26. un 31. marta vēstulēm Islandes, Norvēģijas, Beļģijas, Nīderlandes un Grieķijas valsts konkurences iestādes, pamatojoties uz Regulas Nr. 139/2004 22. panta 2. punktu, un attiecībā uz Islandes un Norvēģijas valsts konkurences iestādēm – pamatojoties uz EEZ līguma 24. protokola 6. panta 3. punktu, lūdza atļaut pievienoties lietas nodošanas pieprasījumam (turpmāk tekstā – “pievienošanās pieprasījumi”).

22

Komisija 2021. gada 31. martā publicēja Norādījumus par Apvienošanās regulas 22. pantā minētā lietu nodošanas mehānisma piemērošanu konkrētām lietu kategorijām (OV 2021, C 113, 1. lpp.).

23

Ar strīdīgajiem lēmumiem Komisija apmierināja lietas nodošanas pieprasījumu un pievienošanās pieprasījumus.

24

Komisija, pirmkārt, atzina, ka lietas nodošanas pieprasījums ir iesniegts Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajā 15 darba dienu termiņā, kas noteikts, sākot no dienas, kad tā ar uzaicinājuma vēstuli informēja tostarp Francijas Republiku par aplūkoto koncentrāciju.

25

Otrkārt, Komisija arī secināja, ka Islandes, Norvēģijas, Beļģijas, Nīderlandes un Grieķijas valsts konkurences iestādes ir iesniegušas pievienošanās pieprasījumus 15 darba dienu laikā – kā paredzēts šīs regulas 22. panta 2. punkta otrajā daļā – sākot no dienas, kad Komisija ar 2021. gada 10. marta vēstuli informēja šīs iestādes par lietas nodošanas pieprasījumu.

26

Treškārt, Komisija atzina, ka aplūkotā koncentrācija atbilst Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punktā paredzētajiem kritērijiem, tāpēc dalībvalstis var iesniegt tai pieprasījumu izvērtēt šo koncentrāciju, lai arī tā nav Eiropas mēroga koncentrācija.

27

Šajā ziņā Komisijas skatījumā dalībvalstis var lūgt tai izvērtēt visas koncentrācijas, “kuras nav to kompetencē”, ja vien ir izpildīti šīs regulas 22. pantā paredzētie nosacījumi.

28

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 28. aprīlī, Illumina cēla prasību, kas reģistrēta ar lietas numuru T‑227/21.

29

Ar 2021. gada 2. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs atļāva Grail iestāties lietā Illumina prasījumu atbalstam.

30

Ar 2021. gada 12. un 22. jūlija, kā arī 6. augusta lēmumiem un 2021. gada 25. augusta rīkojumu Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs atļāva attiecīgi Nīderlandes Karalistei, Francijas Republikai, Grieķijas Republikai un EBTA Uzraudzības iestādei iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

31

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 18. augustā, Illumina informēja Vispārējo tiesu, ka tā tajā pašā dienā ir iegādājusies visas Grail kapitāldaļas, bet ir izstrādājusi kārtību par aktīvu nošķiršanu, lai nodrošinātu, ka tā neīsteno kontroli pār šo sabiedrību.

32

2021. gada 7. oktobrī Komisija lūdza Vispārējo tiesu, ņemot vērā šo iegādi, atņemt Grail personas, kas iestājusies lietā, statusu.

33

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2021. gada 16. decembra tiesas sēdē.

34

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pēc tam, kad tā bija noraidījusi Komisijas lūgumu atņemt Grail personas, kas iestājusies lietā, statusu (53.–59. punkts) un secinādama, ka prasība jāatzīst, pirmkārt, par nepieņemamu, ciktāl tā vērsta pret informatīvo vēstuli, un, otrkārt, par pieņemamu, ciktāl tā attiecas uz strīdīgo lēmumu atcelšanu (60.–82. punkts), izvērtēja trīs pamatus, ko Illumina bija izvirzījusi savas prasības pamatojumam. Pirmais no šiem pamatiem attiecās uz Komisijas kompetences neesamību izvērtēt koncentrāciju, kas neietilpst tās dalībvalsts valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvērumā, kura tai lūdza veikt šo izvērtēšanu. Otrais pamats attiecās uz lietas nodošanas pieprasījuma, kas nebija iesniegts Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajā termiņā, novēloto raksturu un uz tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, ņemot vērā Komisijas kavēšanos nosūtīt uzaicinājuma vēstuli. Trešais pamats attiecās uz tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, jo dienā, kad Illumina un Grail bija vienojušās par aplūkoto koncentrāciju, Komisijas lēmumpieņemšanas prakse bija atteikties izvērtēt koncentrācijas, kas neietilpst valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvērumā.

35

Uzskatīdama, ka neviens no šiem pamatiem nav pamatots, Vispārējā tiesa noraidīja šo prasību kopumā.

36

Pirmām kārtām, attiecībā uz pamatu par Komisijas kompetences neesamību Vispārējā tiesa atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas gramatiskai, vēsturiskai, kontekstuālai un teleoloģiskai interpretācijai nosprieda, ka dalībvalstis saskaņā ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem var pieprasīt nodot izskatīšanai tādas koncentrācijas, kam nav Eiropas mēroga, neatkarīgi no tā, vai pastāv to valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli un neatkarīgi no šo noteikumu tvēruma. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Komisija bija tiesīga ar strīdīgajiem lēmumiem pieņemt lietas nodošanas pieprasījumu un pievienošanās pieprasījumus (pārsūdzētā sprieduma 183. un 184. punkts).

37

Vispārējā tiesa šajā ziņā atzina, ka Illumina un Grail argumenti nevar atspēkot šo interpretāciju.

38

Pirmkārt, Vispārējā tiesa noraidīja Illumina apgalvojumu, ka dalībvalstij, kas ir pieņēmusi valsts noteikumus par tādas apvienošanās kontroli, kam nav Eiropas mēroga, nav iespējas nodot šādas koncentrācijas izskatīšanu Komisijai, ja tā neietilpst šo noteikumu tvērumā. Vispārējā tiesa it īpaši secināja, ka saskaņā ar kompetenču piešķiršanas principu, kas minēts LES 4. panta 1. punktā, lasot to kopsakarā ar LES 5. pantu, ja koncentrācija, kas nav pārsniegusi Regulas Nr. 139/2004 1. pantā noteiktās apgrozījuma robežvērtības, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tā automātiski ir dalībvalstu kompetencē. Tāpēc dalībvalstis no Savienības tiesību skatupunkta vienmēr ir tiesīgas iesniegt lietas nodošanas pieprasījumu saskaņā ar minētās regulas 22. pantu (pārsūdzētā sprieduma 153.–156. punkts).

39

Otrkārt, Vispārējā tiesa atzina, ka Regulas Nr. 139/2004 22. panta interpretācija, kas izmantota strīdīgajos lēmumos un saskaņā ar kuru dalībvalsts var iesniegt šajā tiesību normā paredzēto lietas nodošanas pieprasījumu neatkarīgi no tā, vai pastāv valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli, un to tvēruma, atbilst subsidiaritātes principam. It īpaši šī interpretācija nodrošinot, ka minētā tiesību norma ir “efektīvs korektīvs mehānisms”, ņemot vērā šo principu šīs regulas 11. apsvēruma izpratnē, kas aizsargā dalībvalstu intereses. Turklāt saskaņā ar minētās regulas 14. apsvērumu šī interpretācija nodrošina, ka, ievērojot šo principu, lietu skatīs atbilstošākā iestāde (pārsūdzētā sprieduma 157.–166. punkts).

40

Treškārt, Vispārējā tiesa nosprieda, ka minētā interpretācija atbilst samērīguma principam un, kā Savienības likumdevējs norādījis Regulas Nr. 139/2004 6. apsvērumā, nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi nodrošināt, ka netiek traucēta konkurence iekšējā tirgū. Vispārējā tiesa it īpaši norādīja, ka strīdīgajos lēmumos sniegtā šīs regulas 22. panta interpretācija ļauj Komisijai izvērtēt koncentrāciju saskaņā ar šo pantu tikai īpašos gadījumos, kad ir izpildīti četri kumulatīvie kritēriji, kas paredzēti minētās regulas 22. panta 1. punkta pirmajā daļā (pārsūdzētā sprieduma 167.–172. punkts).

41

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa atzina, ka Illumina un Grail ieteiktā Regulas Nr. 139/2004 22. panta interpretācija, saskaņā ar kuru šīs tiesību normas piemērošana ir pakārtota valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvērumam, vienlaikus paredzot izņēmumu dalībvalstīm, kurām šādu noteikumu nav, radītu nenoteiktību attiecībā uz koncentrācijām, uz kurām attiecas minētā tiesību norma. Turpretī strīdīgajos lēmumos izmantotā interpretācija padarītu šī panta piemērošanu atkarīgu tikai no tā, vai ir izpildīti četri kumulatīvie kritēriji, kas paredzēti šīs regulas 22. panta 1. punkta pirmajā daļā un nodrošina 22. panta vienveidīgu piemērošanu Savienībā, ievērojot tiesiskās drošības principu (pārsūdzētā sprieduma 173.–178. punkts).

42

Piektkārt, Vispārējā tiesa secināja, ka strīdīgajos lēmumos sniegtā interpretācija apstiprina Regulas Nr. 139/2004 22. pantā minēto lietas nodošanas pieprasījumu izņēmuma raksturu, uz kuru norādījusi Illumina, jo Komisijas pilnvaras veikt izvērtēšanu joprojām ir atkarīgas galvenokārt no tā, vai ir pārsniegtas šīs regulas 1. pantā noteiktās apgrozījuma robežvērtības, un tās 22. pantā noteiktais lietu nodošanas mehānisms ir tikai papildu pilnvaras, kas noteiktos īpašos gadījumos un ļoti specifiskos apstākļos ļauj arī Komisijai pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma izvērtēt koncentrāciju, kas, neraugoties uz tās pārrobežu iedarbību, nepārsniedz šīs robežvērtības, tādējādi ņemot vērā 22. panta “korektīvā mehānisma” funkciju (pārsūdzētā sprieduma 182. punkts).

43

Otrām kārtām, attiecībā uz pamatu par lietas nodošanas pieprasījuma novēloto raksturu un tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu Vispārējā tiesa nosprieda, pirmkārt, ka šis pieprasījums tika iesniegts 15 dienu laikā pēc uzaicinājuma vēstules nosūtīšanas, kura ir uzskatāma par “darītu zināmu” Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē (pārsūdzētā sprieduma 214. punkts). Otrkārt, tā secināja, ka, lai gan Komisija šo vēstuli nosūtīja nesamērīgā termiņā, ar šo apstākli vien nepietiek, lai konstatētu tiesību uz aizstāvību pārkāpumu (pārsūdzētā sprieduma 239. un 242. punkts).

44

Visbeidzot, trešām kārtām, Vispārējā tiesa noraidīja pamatu par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un tiesiskās drošības principa pārkāpumu, tostarp pamatojoties uz to, ka Illumina nav pierādījusi, ka Komisija būtu tai sniegusi konkrētus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus attiecībā uz tādu koncentrāciju izvērtēšanu, kas neietilpst valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvērumā (pārsūdzētā sprieduma 263. punkts).

45

Ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2022. gada 22. un 30. septembrī, Illumina un Grail iesniedza šīs apelācijas sūdzības.

46

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 54. panta 2. punktu Tiesas priekšsēdētājs 2022. gada 21. decembrī nolēma šīs lietas apvienot mutvārdu procesa un galīgā sprieduma taisīšanas vajadzībām.

47

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 14. februāra lēmumu Igaunijas Republikai tika atļauts iestāties lietā C‑625/22 P Grail prasījumu atbalstam.

48

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 10. marta rīkojumu Illumina/Komisija (C‑611/22 P, EU:C:2023:205) Biocom California tika atļauts iestāties lietā C‑611/22 P Illumina prasījumu atbalstam.

49

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2023. gada 10. marta rīkojumu Grail/Komisija (C‑625/22 P, EU:C:2023:227) pieteikumi par iestāšanos lietā, ko iesniedza Association française des juristes d’entreprise (Francijas Uzņēmumu juristu apvienība) (AFJE) un European Company Lawyers Association (Eiropas Uzņēmumu juristu apvienība (ECLA), tika noraidīti.

50

Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2022. gada 8. un 20. decembrī, Komisija lūdza izskatīt šīs lietas paātrinātā tiesvedībā, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 133.–136. pantā, kuri saskaņā ar šī reglamenta 190. panta 1. punktu ir piemērojami apelācijas tiesvedībām.

51

Pieteikumu pamatojumam Komisija būtībā apgalvoja, ka lēmumi par aplūkoto koncentrāciju, it īpaši Komisijas 2022. gada 6. septembra Lēmums C(2022) 6454 final, ar kuru koncentrācija atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu darbību un kas pieņemts, piemērojot Regulas Nr. 139/2004 8. panta 3. punktu, un lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar šīs regulas 8. panta 5. punkta a) un c) apakšpunktu, kā arī jebkurš cits nākotnē pieņemts lēmums, ar kuru pieprasīta šīs koncentrācijas izbeigšana atbilstoši minētās regulas 8. panta 4. punktam un uzlikts naudas sods par šīs pašas regulas 7. panta 1. punkta pārkāpumu, ir vai būs balstīti uz pieņēmumu, ka Komisijas kompetencē ir izvērtēt minēto koncentrāciju. Tādējādi gan Komisijas, gan Illumina un Grail interesēs un vispārīgāk – pareizas tiesvedības interesēs esot tas, lai jautājums par Komisijas kompetenci, kas jāizlemj Tiesai, tiktu atrisināts pēc iespējas ātrāk.

52

Reglamenta 133. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pēc prasītāja vai atbildētāja pieteikuma Tiesas priekšsēdētājs pēc pretējās puses, tiesneša referenta un ģenerāladvokāta uzklausīšanas var pieņemt lēmumu lietu izskatīt paātrinātā tiesvedībā, ja lietas apstākļi prasa to izskatīt īsā termiņā.

53

2023. gada 10. janvārī Tiesas priekšsēdētājs, uzklausījis pārējos lietas dalībniekus, tiesnesi referentu un ģenerāladvokātu, nolēma neapmierināt Komisijas pieteikumus.

54

Šo lietu sensitīvā un sarežģītā rakstura dēļ tām ir sarežģīti piemērot paātrinātu tiesvedību, it īpaši ņemot vērā to, ka nešķiet piemēroti saīsināt tiesvedības rakstveida daļu Tiesā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 18. maijs, Asociaţia Forumul Judecătorilor din România u.c., C‑83/19, C‑127/19, C‑195/19, C‑291/19, C‑355/19 un C‑397/19, EU:C:2021:393, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Izskatīt attiecīgās lietas paātrinātā tiesvedībā šķita vēl jo nelietderīgāk tādēļ, ka papildus uzdoto jautājumu sistēmiskajai nozīmei un sarežģītībai Illumina un Grail ir izteikušas nopietnus iebildumus, jo tām šajā stadijā nebija iespējas iepazīties ar Komisijas atbildes rakstiem un tām a priori nevajadzētu liegt iespēju iesniegt replikas rakstus.

56

Šajā ziņā Savienības iestāžu intereses, lai arī leģitīmas, pēc iespējas ātrāk noteikt no Savienības tiesībām izrietošo tiesību un prerogatīvu apjomu nav tādas, lai visos gadījumos varētu konstatēt, ka pastāv ārkārtas apstākļi, kas var pamatot paātrinātās tiesvedības piemērošanu lietai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 14. jūlijs, Komisija/Polija (36. protokols),C‑207/21 P, EU:C:2022:560, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Tomēr, ņemot vērā to, cik nozīmīgas ir šīs lietas, Tiesas priekšsēdētājs nolēma tās izskatīt prioritāti, piemērojot Reglamenta 53. panta 3. punktu (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2017. gada 18. oktobris, Weiss u.c., C‑493/17, EU:C:2017:792, 13. un 14. punkts, kā arī spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 41. punkts).

58

Ar attiecīgajām apelācijas sūdzībām Illumina (lieta C‑611/22 P) un Grail (lieta C‑625/22 P) lūdz Tiesu:

59

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

60

Francijas Republika lūdz Tiesu apelācijas sūdzības noraidīt.

61

Nīderlandes Karaliste lūdz Tiesu:

62

EBTA Uzraudzības iestāde lūdz Tiesu.

63

Biocom California, kas iestājusies lietā Illumina prasījumu atbalstam (lieta C‑611/22 P), lūdz Tiesu:

64

Igaunijas Republika, kas iestājās lietā Grail prasījumu atbalstam (lieta C‑625/22 P), iestāšanās rakstu neiesniedza.

65

Apelācijas sūdzības pamatojumam lietā C‑611/22 P Illumina ir izvirzījusi trīs pamatus.

66

Ar pirmo pamatu Illumina apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punktu tādējādi, ka tas dalībvalstij, kurai ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, atļauj iesniegt pieprasījumu Komisijai izvērtēt koncentrāciju, kas neatbilst nosacījumiem, lai to izskatītu, pamatojoties uz minētajiem noteikumiem. Ar otro pamatu Illumina norāda, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidīdama pamatu par lietas nodošanas pieprasījuma novēloto raksturu un tiesiskās drošības un labas pārvaldības principu pārkāpumu. Illumina izvirzītais trešais pamats attiecas uz tiesību kļūdām, ko Vispārējā tiesa pieļāvusi, izvērtēdama tās argumentāciju par tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, ņemot vērā konkrētos, beznosacījuma un saskanīgos solījumus, kurus esot sniegusi Komisijas priekšsēdētājas izpildvietniece.

67

Apelācijas sūdzības lietā C‑625/22 P pamatojumam Grail arī izvirza trīs pamatus, kas saistīti attiecīgi ar tiesību kļūdu, kura pieļauta, interpretējot Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, tiesību kļūdu saistībā ar Komisijas nepamatotu kavēšanos un tiesību kļūdu, kura pieļauta, izvērtējot pamatu, kas balstīts uz tiesisko paļāvību un tiesisko drošību, un šie pamati lielā mērā pārklājas ar Illumina izvirzītajiem pamatiem.

68

Vispirms kopumā jāizvērtē pirmais apelācijas sūdzību pamats par kļūdām Regulas Nr. 139/2004 22. panta, un it īpaši tā 1. punkta, interpretācijā.

69

Illumina apgalvo, ka Vispārējās tiesas interpretācija, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkts ļauj dalībvalstij pieprasīt nodot Komisijai koncentrācijas lietu vienīgi tad, ja tās pašas valsts noteikumi par apvienošanās kontroli šai valstij to neļauj izvērtēt, ir kļūdaina.

70

Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa neesot pareizi ņēmusi vērā tiesiskās drošības, samērīguma un subsidiaritātes principus.

71

Vispirms Illumina apgalvo, ka ar Regulu Nr. 139/2004 izveidotajā sistēmā tiesiskās drošības princips ir konkretizēts, izmantojot objektīvas apgrozījuma robežvērtības, lai definētu Eiropas mēroga koncentrācijas, kas ietilpst Komisijas kompetencē, un tajā noteikti stingri termiņi koncentrāciju izvērtēšanas veikšanai. Vispārējās tiesas interpretācija, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 174. un 175. punktā, radot acīmredzamu tiesisko nedrošību, jo tā padarot iespējamu tādu koncentrāciju kontroli, kas nesasniedz ne apgrozījuma robežvērtības, lai tām būtu Eiropas mērogs, ne valsts līmenī noteiktās kontroles robežvērtības. Šī iespējamā papildu kontrole ārpus šajā regulā un valsts tiesību aktos noteiktajām sistēmām palielinot koncentrācijas dalībnieku nedrošību par to, vai koncentrācija var tikt kontrolēta un līdz ar to tikt aizliegta, grozīta vai aizkavēta.

72

Vispārējās tiesas interpretācija radot arī tiesisko nedrošību, jo tajā definētie kompetences noteikumi balstoties vienīgi uz Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētajiem kvalitatīvajiem kritērijiem, neņemot vērā pieeju, kas izmantota citās šīs regulas tiesību normās un dalībvalstu pieņemtajos noteikumos par apvienošanās kontroli.

73

Šāda interpretācija, kurā dalībvalstīm nav noteikts nekāds termiņš, lai pieprasītu koncentrācijas lietas nodošanu Komisijai, turklāt radītu nenoteiktību laikā un kavēšanās risku šo koncentrāciju izvērtēšanā.

74

Turpinājumā, runājot par samērīguma principu, Vispārējās tiesas vērtējumā pārsūdzētā sprieduma 167.–172. punktā arī esot pieļautas tiesību kļūdas. Illumina it īpaši apgalvo, ka Vispārējās tiesas interpretācija uzliek pienākumu tādas koncentrācijas dalībniekiem, kas nesasniedz ne Regulā Nr. 139/2004 noteiktās apgrozījuma robežvērtības, ne valsts līmenī noteiktās kontroles robežvērtības, tiesiskās drošības labad paziņot par šīm koncentrācijām katrai dalībvalstij, kura savukārt ir spiesta izskatīt šos paziņojumus.

75

Visbeidzot, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 160.–166. punktā esot kļūdaini izvērtējusi subsidiaritātes principu un Komisijas pilnvaras, ļaujot tai apiet likumdošanas procesu un de facto grozīt Regulā Nr. 139/2004 noteiktās kompetences robežvērtības. Komisija ar Vispārējās tiesas apstiprinājumu mēģinot novērst apgalvotās nepilnības Savienības un dalībvalstu noteikumos par apvienošanās kontroli, atļaujot veikt tādu koncentrāciju kontroli, kuru gadījumā nav sasniegtas nedz apgrozījuma robežvērtības, lai tām būtu Eiropas mērogs, nedz valsts līmenī noteiktās kontroles robežvērtības, un tādējādi apejot tiesiskā regulējuma pamatprasības, lai grozītu Savienības tiesības un atbilstošās valsts tiesību normas.

76

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa esot kļūdaini identificējusi un izvērtējusi Regulas Nr. 139/2004 un tās 22. panta priekšmetu.

77

Illumina ieskatā pārsūdzētā sprieduma 140. un 142. punktā ir atspoguļota kļūdaina šīs regulas apsvērumu izpratne un sagrozīta interpretējošā pieeja, kas Vispārējai tiesai jāievēro. Pirmkārt, ir kļūdaini apgalvot, ka koncentrācijas, kurām ir būtiska ietekme uz konkurences struktūru Savienībā, tiek izvērtētas vienīgi Savienības līmenī. Otrkārt, minētajā regulā nav paredzēta vispārēja sistēma, lai nodrošinātu, ka visas koncentrācijas, kas ietekmē konkurences struktūru Savienībā, tiktu kontrolētas. Iespējamās nepilnības drīzāk būtu jānovērš tikai likumdošanas ceļā. Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 142. punktā ietvertajā Vispārējās tiesas apgalvojumā, ka Regulā Nr. 139/2004 ir ietverti mehānismi, lai novērstu nepilnības, kas raksturīgas apgrozījuma robežvērtību izmantošanai, neesot ņemts vērā, ka par šīm robežvērtībām ir notikušas ilgas debates, izstrādājot Regulu Nr. 4064/89 un pēc tam Regulu Nr. 139/2004. Izmantojot objektīvas apgrozījuma robežvērtības, nevis kvalitatīvus vērtēšanas kritērijus, Savienības likumdevējs koncentrācijas dalībniekiem un dalībvalstīm sniedzot tiesisko drošību, kas atspoguļo kompromisu, kuru tās un Komisija ir panākušas.

78

Tas, kā Vispārējā tiesa ir atspoguļojusi Regulas Nr. 139/2004 priekšmetu, nozīmējot pārāk plašu “korektīvo mehānismu”, kas paredzēti it īpaši šīs regulas 22. pantā, interpretāciju, tādējādi mainot kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un Savienību par labu pēdējai minētajai. Turklāt savā teleoloģiskajā vērtējumā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā jautājumu par to, kā Savienības likumdevēja skatījumā ir jāinterpretē minētās regulas 22. pants, lai noteiktu “atbilstošāko” iestādi lietas izskatīšanai šīs pašas regulas 14. apsvēruma izpratnē, ja ne valstu konkurences iestādēm, ne Savienības iestādēm nav kompetences pārbaudīt koncentrāciju.

79

Trešām kārtām, Illumina, pamatojoties it īpaši uz 2003. gada 3. aprīļa spriedumu Royal Philips Electronics/Komisija (T‑119/02, EU:T:2003:101, 354. punkts), apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 182. punktā nav nedz pareizi novērtējusi Regulas Nr. 139/2004 22. panta atkāpes raksturu, nedz ievērojusi noteikumu, ka atkāpi ietveroša norma jāinterpretē šauri.

80

Ceturtām kārtām, Vispārējā tiesa savā Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta analīzē nav pareizi piemērojusi gramatiskās, vēsturiskās, kontekstuālās un teleoloģiskās interpretācijas principus.

81

Grail arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu interpretācijā, nospriezdama, ka Regulas Nr. 139/2004 22. pants piešķir Komisijai kompetenci izvērtēt tādu koncentrāciju, kurai nav Eiropas mēroga un kuru tai izskatīšanai ir nodevusi dalībvalsts, kurai saskaņā ar tās valsts noteikumiem par apvienošanās kontroli pašai nav kompetences pārbaudīt šo koncentrāciju. Neviena no pareizi piemērotajām interpretācijas metodēm nepamato šo Vispārējās tiesas interpretāciju.

82

Pirmām kārtām, Grail apgalvo, ka Vispārējās tiesas gramatiskajā interpretācijā vārdam “any” (visas), kas ir pirms vārda “koncentrācijas” Regulas Nr. 139/2004 22. panta angļu valodas versijā (pārsūdzētā sprieduma 91. un 94. punkts), kļūdaini ir piešķirta liela vērtība un ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā citas šīs regulas valodu versijas.

83

Otrām kārtām, Vispārējās tiesas veiktajā vēsturiskajā interpretācijā ir vairāki trūkumi. Vispirms šī interpretācija esot balstīta tikai uz trīs dokumentiem, kurus visus ir sagatavojusi Komisija, un tajā neesot ņemti vērā citi interpretācijas elementi, tostarp Regulas Nr. 4064/89, Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulas (EK) Nr. 1310/97, ar ko groza Regulu Nr. 4064/89 (OV 1997, L 180, 1. lpp.), un Regulas Nr. 139/2004 sagatavošanas darbi. Turklāt visi dokumenti, uz kuriem Vispārējā tiesa pamatojās, lai interpretētu Regulas Nr. 4064/89 22. panta sākotnējo mērķi (pārsūdzētā sprieduma 96. punkts), esot publicēti pēc šīs regulas pieņemšanas, lai gan būtu jāatsaucas uz informāciju par likumdevēja nodomu minētās regulas pieņemšanas laikā. Tāpat vairāki Vispārējās tiesas vēsturiskās argumentācijas galvenie punkti neesot pārliecinoši, jo neatbild uz galveno jautājumu par to, vai saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. pantu Komisijai ir kompetence izvērtēt koncentrāciju tikai tad, ja koncentrācijas lietu tai ir nodevusi dalībvalsts, kurai ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, bet šī koncentrācija neietilpst šo noteikumu tvērumā. Turklāt neviens no pārsūdzētajā spriedumā minētajiem ierobežotajiem avotiem neapstiprina Vispārējās tiesas veikto vēsturisko interpretāciju, kas balstīta uz ideju, ka šai tiesību normai ir cits mērķis, nevis ļaut dalībvalstīm, kurām nav valsts noteikumu par apvienošanās kontroli, nodot koncentrācijas lietu Komisijai. Visbeidzot, šī interpretācija ietver acīmredzami kļūdainus apgalvojumus, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 107.–109. punktā.

84

Grail skatījumā sagatavošanas darbu pareiza analīze ļauj secināt, ka Regulas Nr. 4064/89 22. pants tā pieņemšanas laikā bija piemērojams nevis dalībvalstīm, kurās ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, bet gan dalībvalstīm, kurām nav šādu noteikumu, lai tās varētu lūgt Komisiju izvērtēt un vajadzības gadījumā aizliegt koncentrācijas, kas nesasniedz šajā regulā noteiktās apgrozījuma robežvērtības. Ar vēlākiem šīs tiesību normas grozījumiem, proti, grozījumiem, kas veikti 1997. un 2004. gadā, šim mērķim tika vienīgi pievienots mērķis samazināt risku, ka dalībvalstis varētu paralēli izvērtēt vienu un to pašu koncentrāciju, ļaujot dalībvalstīm, kuru kompetencē ir izvērtēt koncentrāciju, nodot lietu Komisijai, ja tās uzskata, ka tai ir labākās iespējas rīkoties.

85

Tātad sagatavošanas darbi nevis pamato secinājumus, pie kādiem ir nonākusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, bet gan ir tiem pretrunā.

86

Trešām kārtām, Vispārējās tiesas kontekstuālajā interpretācijā arī esot būtiski trūkumi. Tādējādi it īpaši pārsūdzētā sprieduma 126.–130. un 132. punktā izvirzītie argumenti nav pārliecinoši. Turklāt Vispārējā tiesa esot kļūdaini atteikusies ņemt vērā vairākus dokumentus, tostarp Komisijas paziņojumu par lietu nodošanu attiecībā uz koncentrācijām (OV 2005, C 56, 2. lpp.), kuriem tomēr ir nozīme kontekstuālajā interpretācijā.

87

Papildus Grail uzskata, ka Vispārējā tiesa ir lielā mērā ignorējusi vairākas Regulas Nr. 139/2004 tiesību normas un tās neesot saderīgas ar Vispārējās tiesas veikto šīs regulas 22. panta interpretāciju. Konkrētāk, tā atsaucas uz minētās regulas 1. panta 4. un 5. punktu, kā arī 22. panta 2. punkta trešo daļu un 3. punkta trešo daļu. Grail arī norāda, ka šīs pašas regulas 15. apsvēruma formulējums, kurā izmantots izteiciens “arī ir tiesīgas”, ir pretrunā Komisijas sniegtajai un Vispārējās tiesas apstiprinātajai interpretācijai.

88

Ceturtām kārtām, Vispārējās tiesas teleoloģiskā interpretācija esot tikpat nepilnīga. Pirmkārt, Vispārējās tiesas norāde, ka Regulas Nr. 139/2004 mērķis ir ļaut kontrolēt “visas koncentrācijas”, kas ietekmē konkurenci Savienībā, neatkarīgi no apgrozījuma robežvērtībām (pārsūdzētā sprieduma 140.–143. punkts), neesot pamatota. Otrkārt, Vispārējās tiesas apgalvojums, ka lietas nodošanas mehānismi ir “efektīvs korektīvs mehānisms”, lai novērstu nepilnības, kas raksturīgas apgrozījuma robežvērtībām, nav pamatots ne ar vienu precedentu, un tam nav nekāda pamata (pārsūdzētā sprieduma 142. punkts).

89

Vispārējās tiesas argumentācija saistībā ar teleoloģisko interpretāciju Grail ieskatā rada ar Regulu Nr. 139/2004 nesaderīgu rezultātu. Pirmkārt, šāda interpretācija ļautu Komisijai veikt koncentrāciju ex post izvērtēšanu, kā tā ir skaidri atzinusi Norādījumu par Apvienošanās regulas 22. pantā minētā lietu nodošanas mehānisma piemērošanu konkrētām lietu kategorijām 21. punktā. Tādējādi tā esot pretrunā mērķim ieviest ex ante izvērtēšanas sistēmu, kas paredz, lai koncentrācijas tiktu pārbaudītas stingros termiņos, un esot uzskatāma par “radikālu pavērsienu” Savienības koncentrāciju kontroles sistēmā. Otrkārt, ja minētā interpretācija netiktu labota, tai būtu būtiskas praktiskas sekas attiecībā uz uzņēmumiem un valstu konkurences iestādēm, apdraudot efektivitātes un tiesiskās drošības principus, kas ir pamatā koncentrāciju kontrolei Savienībā jau vairāk nekā 30 gadus. Treškārt, šāda interpretācija ļautu apiet Regulā Nr. 139/2004 paredzētās apgrozījuma robežvērtības un tādējādi apdraudētu ar šo regulu ieviestās koncentrāciju kontroles sistēmas paredzamību, kas būtiski ietekmētu tiesisko drošību. Ceturtkārt, Grail norāda – ja Savienības likumdevēja nodoms būtu bijis ļaut Komisijai izvērtēt visas koncentrācijas – kas nekādi neizriet no minētās regulas sagatavošanas darbiem –, varētu rasties jautājums par tādas sistēmas jēgu, kas balstīta uz neskaidriem dalībvalstu lietas nodošanas pieprasījumiem, nevis uz Komisijas tiešām tiesībām izvērtēt jebkuru potenciāli problemātisku koncentrāciju neatkarīgi no Eiropas un valstu apgrozījuma robežvērtībām.

90

Biocom California, kas iestājusies lietā C‑611/22 P Illumina prasījumu atbalstam, arī uzskata, ka Vispārējās tiesas interpretācija, saskaņā ar kuru pieprasījums atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 22. pantam var tikt iesniegts un tikt akceptēts neatkarīgi no valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvēruma, neatbilst tiesiskās drošības un samērīguma pamatprincipiem.

91

Komisija apstrīd argumentāciju, ko Illumina un Grail izvirzījušas apelācijas sūdzību pirmā pamata atbalstam.

92

Komisija vispirms norāda, ka Illumina pirmais apelācijas sūdzības pamats ir balstīts uz divām fundamentālām kļūdām saistībā ar Regulas Nr. 139/2004 raksturu. Pirmā kļūda esot saistīta ar apstākli, ka Illumina kļūdaini atsaucas uz “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmu, kas ieviesta ar šo regulu un attiecas tikai uz Eiropas mēroga koncentrācijām, jo ir skaidrs, ka pārsūdzētais spriedums neattiecas uz šādu koncentrāciju. Otrā fundamentālā kļūda esot tāda, ka Illumina kļūdaini uzskata, ka tiesības, kas dalībvalstīm piešķirtas saskaņā ar minēto regulu, ir atkarīgas no valsts noteikumiem par apvienošanās kontroli. Esot iespējams pamatoties uz EKL 308. pantu (tagad – LESD 352. pants), uz kuru balstoties tika pieņemta Regula Nr. 139/2004, “lai radītu jaunas tiesības, kas būtu pārākas par valsts tiesībām”. Illumina neesot ņēmusi vērā pašu šīs regulas 22. panta esamību, kas ir “tādu Savienības tiesībās piešķirtu tiesību piemērs, kuras ir pārākas par valstu tiesībām”, kā arī tiesībām, kuras saskaņā ar LESD 352. pantu ar minēto pantu ir piešķirtas dalībvalstīm, lai vērstos Komisijā par koncentrāciju, kaut arī to kompetencē nav izvērtēt šo koncentrāciju.

93

Komisijas skatījumā Illumina pirmais apelācijas sūdzības pamats nav iedarbīgs. Illumina nekādā veidā neapšaubot pārsūdzētā sprieduma 90.–94. punktu, kuros Vispārējā tiesa saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta gramatisko interpretāciju atzina, ka ar šīs tiesību normas skaidro formulējumu pietiek, lai apstiprinātu Komisijas apgalvojumu. Komisija šajā ziņā uzskata, ka, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 95. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, formulējot minētā sprieduma 183. punktā izklāstīto secinājumu, tomēr bija jābalstās uz citām interpretācijas metodēm, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu. Tādējādi tās ieskatā Tiesai ir jāaizstāj pārsūdzētā sprieduma pamatojums šajā jautājumā ar savējo un jānospriež, ka ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta gramatisku interpretāciju ir pietiekami, lai noraidītu pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma pirmo pamatu. Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka visi argumenti saistībā ar Illumina izvirzīto pirmo apelācijas sūdzības pamatu ir balstīti uz citām interpretācijas metodēm, nevis gramatisko interpretāciju, šis pamats neesot iedarbīgs un nebūtu jāizvērtē.

94

Pakārtoti, Komisija apgalvo, ka šis pirmais pamats nav pamatots. Pieņemot, ka ir jāņem vērā apelācijas sūdzībā minētās interpretācijas metodes, Illumina šajā apelācijas sūdzībā neesot paskaidrojusi, kādā ziņā ar tās apgalvojumiem, kas balstīti uz šīm citām metodēm, ir pietiekami, lai izslēgtu Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta skaidro nozīmi.

95

Komisijas ieskatā vispārīgais apgalvojums, ka pārsūdzētais spriedums rada tiesisko nedrošību, ir balstīts uz fundamentālām kļūdām, jo tajā nav ņemts vērā fakts, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir piešķirtas tādas tiesības iesniegt lietas nodošanas pieprasījumu, kuras ir pārākas par valsts noteikumiem par apvienošanās kontroli. Komisija apgalvo – arguments, ka Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētā kompetence nav ierobežota ne ar kādām objektīvām apgrozījuma robežvērtībām, nav pieņemams, jo tas ir jauns arguments. Šis arguments turklāt esot juridiski un faktiski kļūdains, it īpaši tāpēc, ka nav pierādīts, ka jebkurai kompetences robežvērtībai koncentrāciju kontroles jomā būtu jābūt balstītai uz apgrozījumu. Savukārt pārmetums par termiņa, kurā dalībvalsts var iesniegt lietas nodošanas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, neesamību esot balstīts uz pārsūdzētā sprieduma 181. punkta neobjektīvu interpretāciju.

96

Attiecībā uz samērīguma principa ievērošanu Komisija apgalvo, ka Illumina Vispārējā tiesā nav izvirzījusi nevienu pamatu, saskaņā ar kuru strīdīgā lēmuma pieņemšanas laikā aplūkotā koncentrācija nebija tāda koncentrācija, kas varētu būtiski traucēt efektīvu konkurenci iekšējā tirgū. Tātad neesot nekāda pamata, balstoties uz kuru Illumina apelācijas sūdzībā varētu apstrīdēt strīdīgā lēmuma samērīgumu. Katrā ziņā, pat ja Tiesa uzskatītu par nepieciešamu izskatīt apelācijas sūdzību šajā aspektā, Komisija apgalvo, ka Illumina apgalvojumiem nav nozīmes un tie nav pamatoti.

97

Par apgalvoto subsidiaritātes principa neievērošanu Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka tās kompetencē ir atbildēt uz Illumina argumentiem par šī principa piemērošanu. Tā apgalvo, pirmkārt, ka Illumina nav atsaukusies uz Regulas Nr. 139/2004 22. panta nepiemērojamību tā nesaderības ar subsidiaritātes principu dēļ. Otrkārt, tā uzskata, ka Illumina nebija tiesību apstrīdēt strīdīgā lēmuma saderību ar šo principu, jo tas nav saistīts ar atbilstoši šim pantam pieņemto aktu tiesiskuma pārbaudi. Tādējādi Komisija galvenokārt apgalvo, ka Vispārējai tiesai nebija jāizvērtē argumenti par subsidiaritātes principa neievērošanu un ka Tiesai šajā jautājumā ir jāaizstāj pamatojums ar savu pamatojumu, noraidot Illumina argumentus kā neatbilstošus.

98

Katrā ziņā, pat ja Tiesa uzskatītu par nepieciešamu izskatīt šos argumentus, Komisija uzsver, ka tie ir pretrunā argumentiem, kas izvirzīti prasības pieteikumā Vispārējā tiesā, ka tie nav pamatoti attiecībā uz tādu lietas nodošanas pieprasījumu, ko iesniegusi dalībvalsts, un ka tajos nav ievērota pati Regulas Nr. 139/2004 22. panta būtība.

99

Attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 un tās 22. panta priekšmetu Komisija apgalvo, ka Illumina ir sagrozījusi pārsūdzētā sprieduma 140. un 142. punkta tvērumu un nav ņēmusi vērā faktu, ka Komisijas interpretācijai nekādā ziņā nav no šīs regulas mērķa atšķirīgs mērķis, bet tā ļauj “īstenot visu koncentrāciju efektīvu kontroli attiecībā uz to sekām [Savienības] konkurences struktūrā” saskaņā ar minētās regulas 6. apsvērumā norādīto mērķi.

100

Par Regulas Nr. 139/2004 22. panta izņēmuma raksturu Komisija uzsver – pat ja Illumina argumentācija nav neiedarbīga, tā nav pamatota. It īpaši Illumina kļūdaini mēģinot salīdzināt šīs lietas ar lietu, kurā pasludināts 2003. gada 3. aprīļa spriedums Royal Philips Electronics/Komisija (T‑119/02, EU:T:2003:101, 354. punkts).

101

Komisija apgalvo, ka ir jānoraida arī argumenti, kas konkrēti izvirzīti Grail apelācijas sūdzības pirmajā pamatā.

102

Ievadā Komisija uzsver, ka pārsūdzētā sprieduma 142. punktā ietvertais Vispārējās tiesas vērtējums, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 139/2004 mērķis ir “ļaut kontrolēt koncentrācijas, kas varētu būtiski ietekmēt konkurences efektivitāti iekšējā tirgū”, atbilst Regulas Nr. 4064/89 6. un 7. apsvērumam, atbilstoši kuriem EK līguma 85. un 86. pants (pēc tam – EKL 81. un 82. pants un tagad – LESD 101. un 102. pants) nav pietiekami, “lai kontrolētu visas darbības, kas var izrādīties nesaderīgas ar Līgumā paredzēto netraucētas konkurences sistēmu”, un ka tādēļ bija jāpieņem tiesību akti, pamatojoties uz EK līguma 235. pantu (pēc tam – EKL 308. pants un tagad – LESD 352. pants), kas “paredz efektīvu kontroli pār visām koncentrācijām atkarībā no to ietekmes uz konkurences struktūru Kopienā”. Komisija skatījumā Grail nekādi nav aplūkojusi šādas LESD 352. panta izmantošanas sekas. Regulas Nr. 139/2004 22. pantā dalībvalstīm piešķirtās tiesības pieprasīt konkurences lietas nodošanu izskatīšanai esot piemērs, kā tiek īstenotas tiesības, kas piešķirtas ar Savienības tiesībām, kuras ir pārākas par valstu tiesībām.

103

Komisija norāda, ka Grail apelācijas sūdzības pirmais pamats ir neiedarbīgs divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Grail konkrēti neapstrīd pārsūdzētā sprieduma 183. un 184. punktu, kuros Vispārējā tiesa nosprieda, ka dalībvalstis var pieprasīt koncentrācijas lietas nodošanu izskatīšanai neatkarīgi no tā, vai tām ir valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli, vai šo noteikumu tvēruma, un ka līdz ar to Komisija strīdīgajā lēmumā nav pieļāvusi kļūdu, pieņemot tai iesniegto lietas nodošanas pieprasījumu. Ir būtiski izvirzītajos prasības pamatos un juridiskajos argumentos precīzi norādīt apstrīdētos Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punktus. Tā kā pārsūdzētā sprieduma 183. un 184. punkts nav apstrīdēti, argumenti, kas vērsti pret Vispārējās tiesas pamatojuma starpposmiem, esot neiedarbīgi. Otrkārt, ciktāl Grail, tāpat kā Illumina, nav pieņemamā veidā apstrīdējusi pārsūdzētajā spriedumā izmantoto Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta gramatisko interpretāciju, Grail pirmajam pamatam, kas pilnībā balstīts uz apgalvojumu, ka ar šīs tiesību normas skaidro un precīzo formulējumu nav pietiekami, lai apstiprinātu Komisijas interpretāciju, tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.

104

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka Grail apelācijas sūdzības pirmais pamats nav pamatots, jo Grail apelācijas sūdzībā nav paskaidrojusi, kādā veidā tās norādītās vēsturiskās, kontekstuālās un teleoloģiskās interpretācijas metodes varētu pamatot interpretāciju, kas atšķiras no Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta formulējuma skaidrās nozīmes.

105

Pirmkārt, attiecībā uz vēsturisko interpretāciju Komisija uzskata, ka Grail kritika, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas veiktā Regulas Nr. 139/2004 sagatavošanas darbu pārbaude esot nepilnīga, ir neiedarbīga un katrā ziņā lielā mērā nepieņemama. Komisija norāda, ka Grail ir apstrīdējusi ne tikai to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi tai iesniegtos dokumentus, piemēram, zaļās grāmatas, bet ir iesniegusi arī vairākus jaunus pierādījumus, kas nebija iesniegti Vispārējā tiesā.

106

Tādējādi Komisijas skatījumā Grail apelācijas sūdzības pirmais pamats – ciktāl tas balstīts uz sagatavošanas darbiem, kas tika iesniegti apelācijas sūdzības ietvaros vai vēlāk – ir nepieņemams. Turklāt Komisija, pamatojoties uz 2019. gada 2. oktobra spriedumu Crédit mutuel Arkéa/ECB (C‑152/18 P un C‑153/18 P, EU:C:2019:810, 39. punkts), apgalvo, ka apelācijas sūdzībai pievienotie interpretācijas dokumenti, kas iesniegti Vispārējā tiesā, ir pieņemami tikai daļā, kurā tie ir ietverti arī pašā šīs apelācijas sūdzības tekstā vai vismaz ir pietiekami tajā izskaidroti.

107

Komisijas ieskatā arguments, ka Vispārējā tiesa ir rīkojusies nolaidīgi, veicot vēsturisko interpretāciju, nav pieņemams, ja vien tai netiek prasīts, lai tā sistemātiski lūgtu iestādēm iesniegt tai visus aplūkojamā akta sagatavošanas darbus. Grail turklāt esot ignorējusi faktu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir atbildējusi uz pirmajā instancē izvirzītajiem argumentiem, ar kuriem Illumina ir interpretējusi Regulu Nr. 4064/89, atsaucoties uz dokumentu, kas ir vēlāks par šo regulu. Komisija uzskata, ka pretēji tam, kas apgalvots Grail apelācijas sūdzībā, pārsūdzētajā spriedumā izklāstītajā vēsturiskajā interpretācijā nav konstatējams nekāds “acīmredzami kļūdains paziņojums”. Tāpēc nav nepieciešams, lai Tiesa detalizētāk izskatītu šo apelācijas sūdzību. Katrā ziņā Grail, kas ir tikai vispārīgi un lakoniski atsaukusies uz dokumentiem, kuri pievienoti tās apelācijas sūdzībai, neesot pierādījusi, kādā veidā rūpīga sagatavošanas darbu pārbaude parādītu, ka Vispārējā tiesa savā vēsturiskajā interpretācijā ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

108

Otrkārt, attiecībā uz kontekstuālo interpretāciju Komisija uzskata, ka Grail argumenti nevar pamatot tās tēzi. Šī sabiedrība neesot spējusi pierādīt, tieši kādu iemeslu dēļ Vispārējās tiesas pieņemtie apsvērumi Regulas Nr. 139/2004 22. panta konteksta pārbaudē, kā tā to apgalvo, nebija pārliecinoši.

109

Treškārt, attiecībā uz šīs tiesību normas teleoloģisko interpretāciju Komisija uzsver, ka Regulas Nr. 139/2004 mērķis ir ļaut kontrolēt visas koncentrācijas, kas ietekmē konkurenci Savienībā, neatkarīgi no šīs regulas 1. pantā minētajām apgrozījuma robežvērtībām, ņemot vērā, ka minētā regula neskar dalībvalstu tiesības saglabāt valsts noteikumus par apvienošanās kontroli un noteikt robežvērtības, sākot no kurām tām ir kompetence īstenot kontroli saskaņā ar šīm sistēmām. Tas, ka Komisijas kompetencē galvenokārt ir tikai Eiropas mēroga koncentrācijas, neietekmē tās kompetenci pieņemt koncentrācijas lietu nodošanas pieprasījumu saskaņā ar Regulā Nr. 139/2004 paredzētajiem lietas nodošanas mehānismiem. Šīs regulas 22. pantā, kā norādīts tās 11. apsvērumā, esot paredzēts “efektīvs korektīvs mehānisms, ņemot vērā subsidiaritātes principu”, jo tas ļauj sasniegt minētās regulas mērķi, vienlaikus attiecinot Komisijas galveno kompetenci tikai uz koncentrācijām, kas ietilpst šīs pašas regulas 1. pantā noteiktajās robežvērtībās.

110

Ceturtkārt, Komisija uzskata, ka pretēji tam, ko apgalvo Grail, pārsūdzētais spriedums nerada rezultātus, kas nav saderīgi ar Regulu Nr. 139/2004. Grail argumenti būtībā esot “acīmredzama ieinteresētība” attiecībā uz veidu, kā tās ieskatā būtu jādarbojas Savienības koncentrāciju kontroles režīmam, un tas nav Tiesas kompetencē esošs jautājums.

111

Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste, kā arī EBTA Uzraudzības iestāde arī apstrīd Illumina un Grail apgalvojumus. Pēdējās minētās it īpaši neesot ievērojušas gramatiskās interpretācijas prioritāti un neesot ņēmušas vērā Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta teikuma pirmās daļas skaidro un precīzo formulējumu, kurā neesot ietverts nekāds nošķīrums atkarībā no tā, vai dalībvalstij ir vai nav valsts noteikumi par apvienošanās kontroli. Lietas nodošanas mehānismi darbojas kā “korektīvi mehānismi”, lai varētu efektīvi pārskatīt visas koncentrācijas atbilstoši tam, kā tās ietekmē konkurences struktūru Savienībā.

112

Ar apelācijas sūdzību pirmo pamatu Illumina un Grail apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas Regulas Nr. 139/2004 22. panta, it īpaši tā 1. punkta, interpretācijā, uz kuru tieši attiecās pirmajā instancē izvirzītais pirmais pamats par Komisijas kompetences neesamību.

113

Izskatot šo pamatu, Vispārējā tiesa, pirmkārt, nosprieda, ka no Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas gramatiskās, vēsturiskās, kontekstuālās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka Komisija, kā tā ir atzinusi strīdīgajos lēmumos, var pieņemt koncentrācijas lietas nodošanas pieprasījumu saskaņā ar 22. pantu situācijā, kad dalībvalsts, kas iesniegusi šo lietas nodošanas pieprasījumu, atbilstoši tās valsts noteikumiem par apvienošanās kontroli nav tiesīga pārbaudīt šo koncentrāciju.

114

Otrkārt, Vispārējā tiesa secināja, ka šo vērtējumu nevar atspēkot ar Illumina un Grail argumentiem, kas attiecīgi ir par to, ka nav iespējams nodot koncentrācijas lietu Komisijai, ja dalībvalsts ir definējusi nosacījumus, ar kādiem tā kontrolē koncentrācijas, kurām nav Eiropas mēroga, par subsidiaritātes, samērīguma un tiesiskās drošības principu pārkāpumu, kā arī par lietu nodošanas saskaņā ar šīs regulas 22. pantu izņēmuma raksturu.

115

Šādā kontekstā tā it īpaši pārsūdzētā sprieduma 177. punktā konstatēja, ka ar šo tiesību normu ir ieviests “korektīvs mehānisms”, kura mērķis ir ļaut efektīvi kontrolēt visas koncentrācijas, kuras varētu būtiski ietekmēt efektīvu konkurenci iekšējā tirgū un kurām nav piemērojami Savienības un dalībvalstu noteikumi par apvienošanās kontroli, jo nav pārsniegtas apgrozījuma robežvērtības.

116

Šajā ziņā, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai un kā Vispārējā tiesa atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 88. punktā, Savienības tiesību normas interpretācijas nolūkā ir jāņem vērā ne tikai tās saturs, bet arī konteksts, kādā tā iekļaujas, kā arī mērķi, kādi ir tiesību aktam, kurā tā ietilpst. Savienības tiesību normas rašanās vēsture arī var sniegt informāciju saistībā ar tās interpretāciju (spriedumi, 2018. gada 10. decembris, Wightman u.c., C‑621/18, EU:C:2018:999, 47. punkts, kā arī 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nevelē), C‑24/19, EU:C:2020:503, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

117

Illumina un Grail tomēr uzskata, ka Vispārējā tiesa, piemērojot šīs interpretācijas metodes, ir pieļāvusi vairākas kļūdas un ka, pareizi piemērojot šīs metodes, Vispārējai tiesai būtu bijis jānospriež, ka Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmo daļu nav kompetences izvērtēt koncentrāciju, ja koncentrācijas lietu tai ir nodevusi dalībvalsts, kurai ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli un ja šī koncentrācija neietilpst šo noteikumu tvērumā.

118

Vispirms jānoraida Komisijas iebildums, ka pirmais apelācijas sūdzību pamats ir neiedarbīgs, jo apelācijas sūdzības iesniedzējas esot minējušas dažus vispārīgus apsvērumus par koncentrāciju kontroles sistēmu un neesot apstrīdējušas konstatējumus, ko Vispārējā tiesa izdarījusi atsevišķās pārsūdzētā sprieduma daļās. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta formulējums ir pietiekams, lai pamatotu Vispārējās tiesas veikto šīs tiesību normas interpretāciju.

119

Lai apelācijas sūdzības pamatu atzītu par neiedarbīgu, jābūt pierādītam, ka, pat ja tas tiktu atzīts par pamatotu, tas nevarētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 13. jūlijs, Komisija/CK Telecoms UK Investments, C‑376/20 P, EU:C:2023:561, 96. punkts un tajā minētā judikatūra). Šķiet, ka ar apelācijas sūdzību pirmo pamatu to iesniedzējas ar prasīto precizitāti ir norādījušas, kādu iemeslu dēļ tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētā lietas nodošanas mehānisma raksturu un tvērumu tādējādi, ka Komisija nevarēja izvērtēt aplūkoto koncentrāciju. Ja šāds pamats būtu pamatots, tas varētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma vai pat attiecīgā gadījumā strīdīgo lēmumu atcelšanu.

120

Tāpēc jāizvērtē Vispārējās tiesas veiktās interpretācijas pamatotība, šajā nolūkā ņemot vērā dažādos tās vērtējuma posmus.

121

Pārsūdzētā sprieduma 89. punktā Vispārējā tiesa, atgādinot Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas formulējumu, norādīja, ka šajā tiesību normā ir paredzēti četri kumulatīvi nosacījumi, lai atļautu koncentrācijas lietas nodošanu Komisijai. Pirmkārt, Komisijai adresētais pieprasījums izvērtēt koncentrāciju jāiesniedz vienai vai vairākām dalībvalstīm. Otrkārt, darījumam, uz kuru attiecas šis pieprasījums, jāatbilst koncentrācijas definīcijai šīs regulas 3. pantā, nesasniedzot minētās regulas 1. pantā noteiktās Eiropas mēroga robežvērtības. Treškārt, šai koncentrācijai jāietekmē tirdzniecība starp dalībvalstīm. Ceturtkārt, minētajai koncentrācijai jābūt tādai, kas var būtiski apdraudēt konkurenci tās dalībvalsts vai dalībvalstu teritorijā, kuras iesniegušas šo pieprasījumu.

122

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 90. punktā no tā secināja, ka “no šīs tiesību normas formulējuma neizriet, ka, lai dalībvalsts varētu nodot koncentrācijas lietu Komisijai, šai koncentrācijai ir jābūt tādai, kurai ir piemērojami šīs dalībvalsts izstrādātie noteikumi par apvienošanās kontroli, vai ka šai dalībvalstij ir jābūt šādai kontroles sistēmai”. Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas teikuma sākumā lietotais formulējums “visas koncentrācijas”, gluži pretēji, liecina, ka koncentrācija var būt lietas nodošanas priekšmets neatkarīgi no tā, vai pastāv valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli, un to tvēruma, ar nosacījumu, ka ir izpildīti pārsūdzētā sprieduma 89. punktā uzskaitītie kumulatīvie nosacījumi.

123

Tāpēc Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94. punktā nosprieda, ka “neizdarot galīgo secinājumu, Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas gramatiskā interpretācija skaidri parāda, ka dalībvalsts ir tiesīga Komisijai nodot jebkādu koncentrācijas lietu, kas atbilst tajā minētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai pastāv valsts noteikumi par apvienošanās kontroli un vai tie ir tai piemērojami”.

124

Tādējādi, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 95. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka ir atbilstoši veikt vēsturisko interpretāciju, jo tā var sniegt skaidrojumu par Savienības likumdevēja nodomu, ieviešot Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, kas jāņem vērā, veicot šīs tiesību normas kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju.

125

Šajos apsvērumos nav pieļauta neviena kļūda.

126

No pastāvīgās judikatūras gan izriet, ka Savienības tiesību norma nedrīkst tikt interpretēta tādējādi, ka šīs tiesību normas skaidrajam un precīzajam formulējumam tiktu atņemta jebkāda lietderīga iedarbība (spriedumi, 2022. gada 25. janvāris, VYSOČINA WIND, C‑181/20, EU:C:2022:51, 39. punkts, un 2022. gada 13. oktobris, Gmina Wieliszew, C‑698/20, EU:C:2022:787, 83. punkts).

127

Tomēr Savienības tiesai nav liegta iespēja konkrētās situācijās izmantot interpretācijas metodes, kuras tā uzskata par piemērotām, lai noskaidrotu Savienības tiesību normas precīzu tvērumu, precizējot, ka katra Savienības tiesību norma ir jāskata tās kontekstā un ir jāinterpretē atbilstoši šo tiesību noteikumiem kopumā, to mērķim, kā arī attīstības stāvoklim laikā, kad aplūkojamā norma jāpiemēro (spriedumi, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit u.c.,283/81, EU:C:1982:335, 20. punkts, kā arī 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 46. punkts).

128

Šīs lietas apstākļos, kad Vispārējai tiesai bija darīti zināmi vairāki elementi, lai izskaidrotu Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas šķietami skaidrā formulējuma tvērumu, Vispārējā tiesa pamatoti nosprieda, ka tā nevarēja izolēti ņemt vērā šīs tiesību normas vienlaikus kodolīgo un vispārīgo formulējumu un atturēties no kontekstuālas un teleoloģiskas interpretācijas, ko izskaidro minētās tiesību normas rašanās vēsture.

129

Vēsturiskā interpretācija, kas atspoguļota pārsūdzētā sprieduma 96.–117. punktā, bija iecerēta – kā izriet no Vispārējās tiesas izmantotā formulējuma – kā tāda, kas “var sniegt skaidrojumu par Savienības likumdevēja nodomu, ieviešot Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, kas ir jāņem vērā, veicot šīs tiesību normas teleoloģisko un kontekstuālo interpretāciju” (pārsūdzētā sprieduma 95. punkts). Tādējādi no minētā sprieduma sistēmas izriet, ka šai vēsturiskajai interpretācijai ir īpaša nozīme Vispārējās tiesas vērtējumā, jo tā ir tās sniegto apsvērumu pamats teleoloģiskās un kontekstuālās interpretācijas ietvaros.

130

Būtībā Vispārējā tiesa nosprieda, ka vēsturiskā interpretācija sliecas norādīt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmo daļu dalībvalsts, neatkarīgi no tā, vai tai ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, vai to tvēruma, var nodot Komisijai tādu koncentrāciju lietas, kuras nesasniedz šīs regulas 1. pantā noteiktās apgrozījuma robežvērtības, bet kurām var būt būtiska pārrobežu ietekme.

131

Pirms tiek pārbaudīta to apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu pamatotība, kas vērsti pret Vispārējās tiesas vērtējuma dažādajiem aspektiem, jālemj par Grail šajā kontekstā iesniegto pierādījumu pieņemamību.

132

Komisija atbildes rakstā lietā C‑625/22 P apstrīd to pierādījumu pieņemamību, kurus Grail izvirzīja, lai pamatotu iebildumus par vēsturisko interpretāciju. Komisija apgalvo – lai gan tā iestāšanās rakstā pirmajā instancē ir veltījusi šai interpretācijai tikai divus punktus, Grail apelācijas sūdzībā ir atsaukusies uz daudziem dokumentiem, kas izstrādāti Regulas Nr. 4064/89, Regulas Nr. 1310/97 un Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanas sagatavošanas darbu ietvaros un kurus tā ir pievienojusi šai apelācijas sūdzībai. Tā norāda, ka šie dokumenti, no kuriem vairākums nav ticis publicēts, netika darīti zināmi Vispārējai tiesai un tādējādi netika tajā apspriesti.

133

Šajā ziņā ir skaidrs – ja kādam lietas dalībniekam ļautu Tiesā pirmoreiz izvirzīt pamatus un argumentus, ko tas nebija izvirzījis Vispārējā tiesā, tas varētu Tiesai, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, lūgt risināt strīdu, kas ir plašāks par to, kuru ir izskatījusi Vispārējā tiesa. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kas rasts attiecībā uz pirmajā instancē apspriestajiem pamatiem un argumentiem (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 126. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

134

Tomēr, ja runa ir par Vispārējās tiesas veikto Savienības tiesību normas interpretāciju, sagatavošanas darbus, kas tieši saistīti ar piemērojamo Savienības tiesību aktu tvērumu, nevar vērtēt kā tīri faktiskus apstākļus, uz kuriem būtu bijis jānorāda pirmajā instancē. Minēto tiesību aktu jēgas noteikšana ir vienīgi Tiesas kompetencē. Gadījumā, ja, kā tas ir šajās lietās, tiek apšaubīta atvasināto tiesību normas interpretācija, Savienības tiesai jāvar – vai nu pēc savas ierosmes, vai arī, pamatojoties uz elementiem, kas ir atbilstoši iesniegti tās vērtējumam – izskatīt dokumentus, kuri izstrādāti sagatavošanas darbu ietvaros un var sniegt norādes par Savienības likumdevēja nodomu.

135

Vispārējās tiesas apsvērumi attiecībā uz vēsturisko interpretāciju, pirmkārt, ir saistīti ar to, ka iesākumā nebija izslēgts, ka Regulas Nr. 4064/89 22. panta 3. punktā sākotnēji paredzēto mehānismu koncentrācijas lietas nodošanai Komisijai – lai gan tas sākumā bija paredzēts dalībvalstīm, kurās vēl nav apvienošanās kontroles sistēmas – var izmantot arī dalībvalstis, kurām ir šāda sistēma (pārsūdzētā sprieduma 96.–99. punkts), otrkārt, ar apstākli, ka šī mehānisma mērķi “laika gaitā tika secīgi paplašināti”, lai stiprinātu Savienības konkurences tiesību piemērošanu uzņēmumu koncentrācijas darījumiem, kam ir pārrobežu ietekme (pārsūdzētā sprieduma 100.–104. punkts), treškārt, ar rīcību pēc Komisijas priekšlikuma Padomes Regulai par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (OV 2003, C 20, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada priekšlikums”) Regulas Nr. 4064/89 pārstrādāšanas un Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanas kontekstā (pārsūdzētā sprieduma 105.–114. punkts) un, ceturtkārt, ar to dokumentu neatbilstību, kurus Komisija publicējusi pēc pēdējās minētās regulas pieņemšanas (pārsūdzētā sprieduma 115. punkts).

136

Pirmām kārtām, attiecībā uz Vispārējās tiesas vērtējumu, atbilstoši kuram iesākumā nebija izslēgts, ka Regulas Nr. 4064/89 22. panta 3. punktā sākotnēji paredzēto mehānismu koncentrācijas lietas nodošanai Komisijai var izmantot ne tikai dalībvalstis, kurām nav valsts noteikumu par apvienošanās kontroli, bet arī dalībvalstis, kurām ir šādi noteikumi, jākonstatē, ka šis vērtējums ir balstīts uz vairākiem Komisijas izstrādātajiem dokumentiem, proti, Komisijas 1996. gada 31. janvāra Zaļo grāmatu par Apvienošanās regulas pārskatīšanu, COM(96) 19, galīgā redakcija, Komisijas 2001. gada 11. decembra Zaļo grāmatu par Padomes Regulas Nr. 4064/89 pārskatīšanu, COM(2001) 745, galīgā redakcija, un 2003. gada priekšlikumu.

137

Pašas Komisijas izstrādātie dokumenti, nenoliedzami, var sniegt konkrētas norādes par likumdevēja nodomu, izstrādājot secīgas regulas koncentrāciju kontroles jomā, un tādējādi tiem var būt zināma interpretējoša vērtība attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas nozīmi un tvērumu. Tomēr šajā gadījumā iepriekšējā punktā minētajos dokumentos nav konkrētas informācijas, kas varētu atrisināt interpretācijas jautājumu, kurš ir ar Komisijas kompetences neesamību pieņemt strīdīgos lēmumus saistītā prasības pamata centrālais jautājums.

138

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 98. punktā pamatoti norādīja, ka no Komisijas 1996. gada 31. janvāra Zaļās grāmatas par Apvienošanās regulas pārskatīšanu, COM(96) 19 final, 97. punkta izriet, ka lietas nodošanas mehānisms vispārīgi tika uzskatīts par noderīgu rīku, it īpaši tām dalībvalstīm, kurām nav valsts noteikumu par apvienošanās kontroli, bet ka tā izmantošana nekādā ziņā nebija attiecināta tikai uz tām vien.

139

Šis konstatējums tomēr neļauj atbildēt uz jautājumu, vai Regulas Nr. 139/2004 22. pants ļauj dalībvalstīm, kurām ir šādi noteikumi, nodot Komisijai izskatīšanai darījumus, kas neietilpst šo noteikumu piemērošanas jomā un par kuriem tātad nav jāpaziņo valsts līmenī.

140

Tas pats attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 99. punktā izdarīto atsauci uz to, ka jau Komisijas 2001. gada 11. decembra Zaļās grāmatas par Padomes Regulas Nr. 4064/89 pārskatīšanu, COM(2001) 745 final, pieņemšanas dienā tikai Luksemburgas Lielhercogistei nebija šādu noteikumu, kas lika Komisijai šīs Zaļās grāmatas 85. punktā konstatēt, ka “praksē [..] iespēja izmantot [Regulas Nr. 4064/89] 22. panta 3. punktu tā sākotnējā formā [ir bijusi] ļoti ierobežota”. Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 87. punktā, šī Zaļās grāmatas 85. punkta rindkopa, nenoliedzami, ļauj noprast – tas, ka lielākā daļa dalībvalstu ir ieviesušas valsts līmeņa apvienošanās kontroles sistēmu, nozīmē, ka tām bija mazāka interese nodot koncentrācijas darījuma izskatīšanu Komisijai. Tomēr tajā nav nevienas norādes, pat netiešas, ka Komisijai būtu kompetence izvērtēt darījumus, kurus tai izskatīšanai nodevusi dalībvalsts, kas ir ieviesusi šādu valsts sistēmu, neatkarīgi no tā, vai minētā sistēma ir attiecināma uz šādiem darījumiem.

141

Otrām kārtām, saistībā ar apstākli, ka šī mehānisma mērķi “laika gaitā tika secīgi paplašināti”, lai pastiprinātu Savienības konkurences tiesību piemērošanu uzņēmumu koncentrācijas darījumiem, kam ir pārrobežu ietekme, pārsūdzētā sprieduma 100.–104. punktā šajā ziņā izklāstītie apsvērumi, nenoliedzami, ir balstīti uz pareiziem konstatējumiem. Tomēr tie neapstiprina Komisijas šajās lietās ierosināto pieeju attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētā lietas nodošanas mehānisma tvērumu.

142

It īpaši, lai gan ir skaidrs – kā Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 102. punktā –, ka šī mehānisma mērķis bija ļaut dalībvalstīm iesniegt Komisijai pieprasījumu izvērtēt koncentrāciju, ja nav sasniegtas šīs regulas 1. pantā paredzētās robežvērtības, šis skaidrojums tomēr nav pārliecinošs, lai noteiktu, vai minētās regulas 22. pants ļauj dalībvalstīm, kurām ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, nodot izskatīšanai darījumus, kuri neietilpst šo noteikumu piemērošanas jomā.

143

Trešām kārtām, arī pārsūdzētā sprieduma 105.–114. punktā izdarītā atsauce uz turpmāko rīcību pēc 2003. gada priekšlikuma Regulas Nr. 4064/89 pārstrādāšanas un Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanas kontekstā neapstiprina Komisijas aizstāvēto interpretāciju. Lai gan no šī priekšlikuma izrietošie lietas nodošanas mehānisma grozījumi liecina, ka Komisija ir devusi priekšroku šī mehānisma plašākai izmantošanai un ir vēlējusies pakāpeniski paplašināt tā mērķus, tie nesniedz nekādas norādes par to, kāda veida koncentrāciju lietas var tikt nodotas.

144

Ceturtām kārtām, kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 115. punktā, Savienības likumdevējs nevarēja ņemt vērā Komisijas dokumentus, kas publicēti pēc Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanas, un tātad tiem nav nozīmes šīs regulas 22. panta vēsturiskajā interpretācijā.

145

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 96.–116. punktā norādītā informācija nevar pamatot Vispārējās tiesas vērtējumu par Regulas Nr. 139/2004 22. panta izstrādāšanas vēsturi.

146

Vēlāko regulu par apvienošanās kontroli sagatavošanas darbu, it īpaši vēsturisko dokumentu par Regulu Nr. 4064/89 un Nr. 139/2004 pieņemšanu, pārbaude, gluži pretēji, sliecas būt pretrunā šim vērtējumam, jo, kā ģenerāladvokāts norādījis it īpaši secinājumu 102. un 105. punktā, neviens no šiem dokumentiem neliecina par Savienības likumdevēja vēlmi izmantot attiecīgi Regulas Nr. 4064/89 22. panta 3. punktā un Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētos lietas nodošanas mehānismus, lai novērstu apgalvotās nepilnības, kas izriet no katras no šīm regulām 1. pantā paredzēto robežvērtību neelastības.

147

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa pati norādījusi pārsūdzētā sprieduma 97. punktā un kā visi lietas dalībnieki to atzīst, Regulas Nr. 4064/89 22. panta 3. punktā sākotnēji paredzētais lietas nodošanas mehānisms bija izstrādāts pēc Nīderlandes Karalistes ierosinājuma, kurai tolaik nebija valsts noteikumu par apvienošanās kontroli un kura gribēja, lai Komisija izvērtē koncentrācijas, kurām ir negatīva ietekme tās teritorijā, ar nosacījumu, ka šīs koncentrācijas ietekmē arī tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tāpēc šis mehānisms tika nosaukts par “Nīderlandes klauzulu” (skat. 133. punktu Komisijas dienestu darba dokumentā, kas pievienots dokumentam “Komisijas paziņojums Padomei – Ziņojums par 2009. gada 30. jūnija Regulas Nr. 139/2004 darbību, SEC(2009) 808 final/2). Citiem vārdiem, minētais mehānisms galvenokārt kļuva nepieciešams, jo dažās dalībvalstīs nebija preventīvas (ex ante) apvienošanās kontroles sistēmu.

148

Tādējādi no dokumentiem un sagatavošanas darbiem, no kuriem dažus ir sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, kuri attiecas uz Regulas Nr. 4064/89 sākotnējo redakciju un uz kuriem atsaucas lietas dalībnieki, izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 101. punktā, ka Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā faktu, ka neatkarīgi no izvēlēto robežvērtību veida un apmēra noteiktas koncentrācijas, kas var ietekmēt iekšējo tirgu, katrā ziņā varētu izvairīties no Komisijas ex ante kontroles atbilstoši šai regulai. Nevienā no šiem dokumentiem minētās regulas 22. panta 3. punktā paredzētais lietas nodošanas mehānisms nav uzskatīts par “korektīvu mehānismu”, kas ļautu nodot Komisijai jebkuru tādas koncentrācijas lietu, kura atbilst šī panta 1. punkta nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai tā ietilpst tās dalībvalsts valsts noteikumu par apvienošanās kontroli piemērošanas jomā, kura iesniegusi lietas nodošanas pieprasījumu.

149

Turklāt vēsturiskie dokumenti, kas attiecas uz Regulas Nr. 1310/97 un Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanu, nepamato Vispārējās tiesas konstatējumus par Savienības likumdevēja nodomu izmantot pēdējās minētās regulas 22. pantā paredzēto lietas nodošanas mehānismu, lai novērstu iespējamās nepilnības, kas izriet no šīs regulas 1. pantā noteikto robežvērtību neelastības.

150

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 116. punktā, vēsturiskā interpretācija neļauj secināt, ka ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmo daļu Komisijai ir piešķirta kompetence izvērtēt koncentrāciju, kas nesasniedz šīs regulas 1. pantā paredzētās apgrozījuma robežvērtības, neatkarīgi no dalībvalsts, kura iesniegusi lietas nodošanas pieprasījumu, noteikumu par apvienošanās kontroli tvēruma.

151

Pamatojot savu kontekstuālo interpretāciju, ka dalībvalsts var pieprasīt konkurences lietas nodošanu atbilstoši Regulas Nr. 139/2004 22. pantam neatkarīgi no valsts noteikumu par apvienošanās ex ante kontroli tvēruma, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118.–138. punktā ir norādījusi vairākus apsvērumus. Tie attiecas, pirmkārt, uz šīs regulas juridisko pamatu, otrkārt, uz to, ka minētās regulas 1. panta 1. punktā, kurā definēta tās piemērošanas joma, ir tieša atsauce uz šīs pašas regulas 22. pantu, treškārt, uz konstatējumu, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas piemērošanas nosacījumi būtiski atšķiras no tiem, kas paredzēti Regulas Nr. 139/2004 4. panta 5. punktā – tiesību normā, kas arī pieļauj pēc lietas dalībnieku pieprasījuma un pirms koncentrācijas paziņošanas nodot no dalībvalsts Komisijai tādas koncentrācijas lietu, kurai nav Eiropas mēroga, ceturtkārt, faktu, ka šīs regulas 22. pantā paredzētais lietas nodošanas mehānisms atšķiras no minētās regulas 4. panta 4. punktā un 9. pantā paredzētajiem noteikumiem – noteikumiem, kas reglamentē Eiropas mēroga koncentrācijas lietas nodošanu dalībvalsts kompetentajām iestādēm, un, piektkārt, saikni starp šīs pašas regulas 22. panta 1. punkta pirmo daļu un citiem šī panta noteikumiem.

152

Pirmkārt, jāpievēršas šiem dažādajiem Vispārējās tiesas precīzi pārbaudītajiem elementiem un, otrkārt, jāpārbauda, vai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā citus konteksta elementus, kas varētu sniegt paskaidrojumus par Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētā lietu nodošanas mehānisma tvērumu.

153

Pirmām kārtām, attiecībā uz apstākli, ka Regulas Nr. 139/2004 juridiskais pamats ir ne tikai EKL 83. pants (tagad – LESD 103. pants), bet arī EKL 308. pants (tagad – LESD 352. pants), Vispārējā tiesa būtībā atzina, ka atsauce uz šo pēdējo minēto pantu, saskaņā ar kuru Savienība var sev piešķirt papildu rīcības pilnvaras, kas vajadzīgas tās mērķu sasniegšanai, nesniedz nekādas norādes par šīs regulas 22. panta 1. punkta pirmās daļas pareizu nozīmi un tvērumu. Tādējādi Vispārējā tiesa noraidīja Illumina tēzi, ka apvienošanās kontroles regulu pieņemšanas laikā secīgi izvēlētie juridiskie pamati pamato tās piedāvāto šīs tiesību normas interpretāciju.

154

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 120. punktā it īpaši norādīja – tas, ka arī Regula Nr. 139/2004 bija balstīta uz EKL 308. pantu, tikai parāda, ka Savienības likumdevējs ir tiecies izmantot pietiekami plašu juridisko pamatu apvienošanās kontroles sistēmai Savienībā, kas saskan ar Protokolu (Nr. 27) par iekšējo tirgu un konkurenci (OV 2016, C 202, 308. lpp.), saskaņā ar kuru iekšējais tirgus ietver sistēmu, kas nodrošina, ka konkurence nav izkropļota, un tālab Savienība vajadzības gadījumā var veikt pasākumus saskaņā ar Līgumu noteikumiem, tostarp LESD 352. pantu.

155

Šajā Vispārējās tiesas vērtējumā nav pieļauta neviena tiesību kļūda. No Regulas Nr. 4064/89 7. apsvēruma un Regulas Nr. 139/2004 7. apsvēruma, kā arī no Regulas Nr. 4064/89 sagatavošanas darbiem izriet, ka Savienības likumdevējs uzskatīja, ka LESD 103. pants, kas ļauj pieņemt tiesību aktu, “lai īstenotu [LESD] 101. un 102. pantā minētos principus”, atsevišķi ņemot, nav bijis pietiekams, lai izveidotu apvienošanās kontroles sistēmu, kas paredzēta, lai vispār nepieļautu dominējošā stāvokļa rašanos, un arī atklātu koncentrācijas lauksaimniecības produktu tirgos, kurām saskaņā ar LESD 38. panta 3. punktu un LESD I pielikumu būtu piemērojams īpašs tiesiskais regulējums, kurā iekļauti izņēmumi, kas ļauj pilnībā nepiemērot Savienības konkurences noteikumus.

156

Tomēr, gluži pretēji, nav pierādīts, ka LESD 352. pants ļauj pamatot Komisijas kompetenci kontrolēt koncentrāciju, kurai nav Eiropas mēroga, pat ja dalībvalstij, kas šajā ziņā, pamatojoties uz Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, ir iesniegusi pieprasījumu, ir valsts noteikumi, no kuriem izriet, ka tai pašai nav kompetences kontrolēt šo koncentrāciju.

157

Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 121.–124. punktā izdarīto atsauci uz Regulas Nr. 139/2004 1. pantu – kas nosaka robežvērtības, kuras pārsniedzot koncentrācija uzskatāma par “Kopienas mēroga” koncentrāciju, kurai tādējādi piemērojams obligātais paziņošanas Komisijai režīms, un kurā ir precizēts, ka šīs robežvērtības paredzētas, “neskarot 4. panta 5. punktu un 22. pantu” – nevar uzskatīt par izšķirošu.

158

Lai gan Vispārējā tiesa no 1. panta ir pareizi secinājusi, ka “Regulas Nr. 139/2004 piemērošanas joma un attiecīgi Komisijas kompetence izvērtēt koncentrācijas ir atkarīga primāri no tā, vai ir pārsniegta apgrozījuma robežvērtība, ar ko tiek definēts Eiropas mērogs, un pakārtoti – no lietu nodošanas mehānismiem, kas noteikti minētās regulas 4. panta 5. punktā un 22. pantā un kas papildina šīs robežvērtības, ļaujot Komisijai pārbaudīt dažas koncentrācijas, kuras nav Eiropas mēroga koncentrācijas” (pārsūdzētā sprieduma 123. punkts), šis apsvērums nesniedz precīzu norādi par to koncentrāciju veidu, kuras nesasniedz minētajā regulā noteiktās robežvērtības un kuras Komisija var kontrolēt saskaņā ar šīs pašas regulas 22. pantu.

159

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmā daļa ļauj Komisijai kontrolēt noteiktas koncentrācijas, kuras nesasniedz šīs regulas 1. pantā paredzētās robežvērtības. Šis konstatējums tomēr neļauj noteikt, kā tas ir nepieciešams šajās lietās, tieši kādas koncentrācijas, kas nesasniedz minētajā regulā noteiktās robežvērtības, Komisija var kontrolēt saskaņā ar minētās regulas 22. pantu.

160

Trešām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 129. punktā ir arī pamatoti nospriedusi, ka Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, kurā nav tieši prasīts, nedz lai valsts konkurences iestādei, kas pieprasa nodot koncentrācijas darījumu izskatīšanai Komisijai, būtu kompetence izvērtēt koncentrāciju, kura ir lietas nodošanas priekšmets, nedz lai par šo koncentrāciju tiktu paziņots, nevar interpretēt, ņemot vērā šīs regulas 4. panta 4. punktā un 9. pantā paredzētos lietas nodošanas mehānismus. Šīs tiesību normas arī nevar apstiprināt Komisijas nostāju šajās lietās.

161

Ceturtām kārtām, saistībā ar saikni starp Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmo daļu un citiem šī panta noteikumiem, kas tika izvērtēti pārsūdzētā sprieduma 130.–137. punktā, Vispārējā tiesa ņēma vērā septiņus elementus.

162

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 130. punktā atzina, ka no šīs regulas 22. panta 1. punkta otrās daļas formulējuma nevar secināt, ka šis pants ir piemērojams dalībvalstīm, kurām ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, tikai tad, ja attiecīgās koncentrācijas ietilpst šo noteikumu piemērošanas jomā.

163

Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 124. punktā, Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta otrās daļas formulējums, kas paredz, ka lietas nodošanas pieprasījums ir jāiesniedz ne vēlāk kā 15 darba dienu laikā no brīža, kad koncentrācija tika “izziņota” vai citā veidā “darīta zināma” attiecīgajai dalībvalstij, ja koncentrācija nav izziņojama”, nenozīmē, ka šīs regulas 22. panta 1. punkta pirmā daļa reglamentē situācijas, kurās koncentrācijas nav izziņotas, bet tikai darītas zināmas attiecīgajai dalībvalstij vai nu tāpēc, ka tām nav piemērojami minētie noteikumi, vai arī tāpēc, ka šādu noteikumu nav.

164

Proti, termina “darīt zināmu” izmantošana šajā tiesību normā bija nepieciešama tieši tādēļ, lai ļautu dalībvalstīm, kurām nav valsts noteikumu par apvienošanās kontroli, iesniegt pieprasījumu Komisijai kontrolēt koncentrācijas, kurām var būt negatīva ietekme to teritorijā, ja šīs koncentrācijas ietekmē arī tirdzniecību starp dalībvalstīm.

165

Turklāt šī sprieduma 162. punktā atgādinātajā Vispārējās tiesas secinājumā nav ņemta vērā situācija, kurā būtu piemērojama Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta otrā daļa un kurā dalībvalstij ir valsts noteikumi par apvienošanās kontroli, bet nav paredzēts paziņošanas pienākums attiecībā uz koncentrācijām, kas ietilpst šo noteikumu piemērošanas jomā, kā tas tieši bija Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes gadījumā.

166

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 131. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka Illumina un Grail nevar izvirzīt argumentu, pamatojoties uz to, ka Regulas Nr. 139/2004 22. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “Komisija bez kavēšanās informē kompetentās dalībvalstu iestādes un attiecīgos uzņēmumus par iesniegtajiem [lietas nodošanas] pieprasījumiem saskaņā ar [šī panta 1. punktu]”, jo atsauces uz “kompetentajām iestādēm” mērķis ir vienīgi nodrošināt, lai Komisija par šādu pieprasījumu informētu valstu konkurences iestādes.

167

Šis vērtējums jāapstiprina, jo šī vispārējā atsauce, skatot to izolēti, nešķiet izšķiroša, lai noteiktu Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas nozīmi un tvērumu.

168

Treškārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 132. punktā atzina, ka Regulas Nr. 139/2004 22. panta 2. punkta otrā daļa, kurā paredzēts, ka “visas pārējās dalībvalstis ir tiesīgas pievienoties sākotnējam [lietas nodošanas] pieprasījumam”, “saskan ar 22. panta 1. punktu un apstiprina to, ka visas dalībvalstis var iesniegt lietas nodošanas pieprasījumu vai tam pievienoties saskaņā ar šo pantu neatkarīgi no valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvēruma”. Jākonstatē, ka šim vērtējumam nav nekāda pamatojuma minētā panta formulējumā.

169

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 133. punktā nosprieda – tas, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 2. punkta trešo daļu “visi valstu termiņi, kas attiecas uz koncentrācijām, ir jāaptur”, nozīmē vienīgi to, ka, ja šāds valsts termiņš ir sācies, tas ir jāaptur. Tomēr šajā tiesību normā nav nevienas norādes ne apelācijas sūdzības iesniedzēju, ne Komisijas atbalstam attiecībā uz precīzu to koncentrāciju identificēšanu, kuras var nodot izskatīšanai Komisijai saskaņā ar šo pantu.

170

Piektkārt, attiecībā uz atsauci uz Regulas Nr. 139/2004 22. panta 3. punkta trešo daļu, kurā ir paredzēts, ka “dalībvalsts vai dalībvalstis, kas iesniegušas pieprasījumu, turpmāk nepiemēro savas valsts konkurences jomas tiesību aktus attiecībā uz koncentrāciju”, Vispārējā tiesa nepieļāva kļūdu pārsūdzētā sprieduma 134. punktā, konstatēdama, ka ar šo tiesību normu nevar pamatot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus, jo šī tiesību norma, norādot uz “valsts konkurences jomas tiesību aktiem”, atsaucas ne tikai uz valsts noteikumiem par apvienošanās kontroli, bet arī uz valsts tiesību normām attiecībā uz konkurenci ierobežojošiem nolīgumiem un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr arī šāds konstatējums neapstiprina Komisijas aizstāvēto tēzi.

171

Sestkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 135. un 136. punktā izvērtēja Regulas Nr. 139/2004 22. panta 4. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru piemēro šīs regulas 2. pantu, 4. panta 2. un 3. punktu, kā arī 5., 6. un 8.–21. pantu, ja Komisija piekrīt izvērtēt tai nodoto koncentrāciju, un saskaņā ar kuru minētās regulas 7. pantu piemēro “tādā mērā, cik koncentrācija nav īstenota dienā, kurā Komisija informē attiecīgos uzņēmumus par pieprasījuma saņemšanu”. Komisija no 7. panta formulējuma secināja, ka tajā paredzētais apturēšanas pienākums attiecas gan uz situācijām, kurās koncentrācija, kuru lūgts nodot izskatīšanai, neietilpst valsts noteikumu par apvienošanās kontroli tvērumā, gan uz situācijām, kurās šādi noteikumi ir piemērojami, bet tajos nav paredzēta šīs koncentrācijas apturēšana.

172

Lai gan Vispārējā tiesa pamatoti norādīja, ka Regulas Nr. 139/2004 7. pantā paredzētais apturēšanas pienākums attiecas uz visām koncentrācijas lietām, kuru nodošana Komisijai pieprasīta, lai nodrošinātu ar šo regulu ieviestās kontroles sistēmas efektivitāti un izvairītos no tā, ka, pirms tiek izlemts, vai Komisija izskatīs lietu, rodas konkurences izkropļojumi, minētās regulas 22. panta 4. punkta pirmās daļas formulējums tomēr neapstiprina interpretāciju, kuru šajās lietās ir ieteikusi Komisija.

173

Septītkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 137. punktā norādīja, ka saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. panta 5. punktu “Komisija var informēt vienu vai vairākas dalībvalstis, ka tā uzskata, ka koncentrācija atbilst [šā panta] 1. punktā minētajiem kritērijiem”. Tā kā šajā formulējumā ir atsauce tikai uz šiem kritērijiem, Vispārējā tiesa atzina, ka šajā tiesību normā netiek prasīts, lai koncentrācijai, kuras lietas nodošana ir pieprasīta, būtu piemērojami valsts noteikumi par apvienošanās kontroli.

174

Šajā tiesību normā ir vienīgi paredzēts, ka Komisija var informēt dalībvalstis par koncentrāciju un aicināt tās iesniegt pieprasījumu, pamatojoties uz šīs regulas 22. panta 5. punktu. Tā kā šajā tiesību normā ir atsauce uz minētās regulas 22. panta 1. punktu un ciktāl šī sprieduma 128. punktā ir konstatēts, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas formulējums neapstiprina ne Komisijas, ne Illumina un Grail aizstāvēto interpretāciju, līdzīgs konstatējums jāizdara arī attiecībā uz šīs regulas 22. panta 5. punktu.

175

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka, lai gan apstākļi, kurus Vispārējā tiesa ir konkrēti izvērtējusi savā kontekstuālajā interpretācijā, ne vienmēr pamato apelācijas sūdzības iesniedzēju aizstāvēto nostāju, tie arī nav pārliecinoši, lai noteiktu, vai Komisijai bija kompetence pieņemt strīdīgos lēmumus.

176

Turklāt jāpārbauda, vai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā citus konteksta elementus, kas varētu būt pretrunā tās interpretācijai.

177

Pirmām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 4. panta 5. punktu, kurā paredzēts cits lietas nodošanas mehānisms, kas ļauj tādas koncentrācijas dalībniekiem, kurai nav Eiropas mēroga un kuru iespējams kontrolēt saskaņā ar vismaz trīs dalībvalstu valsts konkurences jomas tiesību aktiem, pieprasīt, lai šo koncentrāciju izvērtē Komisija, ir taisnība, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 126. punktā pamatoti konstatēja, ka šī tiesību norma un šīs pašas regulas 22. pants būtiski atšķiras attiecībā uz to piemērošanas nosacījumiem un attiecīgajiem mērķiem.

178

Tomēr jānorāda, ka atšķirībā no koncentrācijām, kurām sākotnēji nav Eiropas mēroga, bet kuras var kļūt par šāda mēroga koncentrācijām saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 4. panta 5. punkta piektajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, koncentrācijas, kuras Komisija ir izvērtējusi, pamatojoties uz šīs regulas 22. pantu, nav uzskatāmas par Eiropas mēroga koncentrācijām. Atbilstoši šim konstatējumam tikai dalībvalstij vai dalībvalstīm, kas iesniegušas pieprasījumu saskaņā ar minētās regulas 22. pantu, atbilstoši šīs tiesību normas 3. punkta trešajai daļai ir liegta iespēja attiecīgajai koncentrācijai piemērot savas valsts konkurences jomas tiesību aktus.

179

Saistībā ar šo mehānismu tāda pieprasījuma gadījumā, ko iesniegusi dalībvalsts, kurai ir valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli, vai vairākas no tām, attiecīgā darījuma pārbaude, ko veic Komisija, tādējādi aizstāj to, kas konkrētajā gadījumā būtu veikta šajā vai šajās dalībvalstīs, un šī aizstāšana neietekmē iespējamo šī darījuma pārbaudi citās dalībvalstīs. Savukārt Regulas Nr. 139/2004 4. panta 5. punktā paredzētā lietas nodošanas mehānisma ietvaros apstāklis, ka tiek uzskatīts, ka aplūkotajai koncentrācijai ir Eiropas mērogs un ka par to ir jāpaziņo Komisijai saskaņā ar šī panta 1. un 2. punktu, nozīmē, ka neviena dalībvalsts šai koncentrācijai nepiemēro savas valsts konkurences jomas tiesību aktus.

180

Šī atšķirība liecina par labu Illumina un Grail aizstāvētajai šīs regulas 22. panta interpretācijai. Attiecībā uz lietas nodošanas pieprasījumu, ko iesniegusi dalībvalsts, kurai ir valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli, kompetence, kas ar šo tiesību normu ir piešķirta Komisijai, lai izvērtētu attiecīgo darījumu, ir balstīta uz iespēju, ka tā aizstāj vienu vai vairākas valsts iestādes, lai gan šis darījums nav uzskatāms par Eiropas mēroga darījumu. Tomēr šāda aizstāšana nozīmē – ja pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir šādi noteikumi, iestādes, kas ir atbildīga par koncentrāciju ex ante kontroli šajā dalībvalstī, kompetence ar šiem noteikumiem netiek izslēgta, it īpaši tāpēc, ka attiecīgais darījums nesasniedz tajos noteiktās kontroles robežvērtības.

181

Otrām kārtām, attiecībā uz Regulas Nr. 139/2004 22. panta tiesību normām Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 138. punktā konstatēja, ka tajās nav būtiskas informācijas, kas sīkāk precizētu šīs regulas 22. panta 1. punkta pirmās daļas saturu.

182

Tomēr šajā apsvērumā nav ņemts vērā viens no šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētajiem piemērošanas nosacījumiem, saskaņā ar kuru aplūkotajai koncentrācijai jārada draudi būtiski ietekmēt konkurenci “tās dalībvalsts vai dalībvalstu teritorijā”, kas pieprasa nodot šīs koncentrācijas lietu izskatīšanai. Šis nosacījums norāda, ka Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētais nodošanas mehānisms ir paredzēts, lai ļautu kontrolēt koncentrācijas, kas var izkropļot konkurenci dalībvalstī, kurā vai nu nav valsts noteikumu par apvienošanās kontroli vai kura uzskata, ka šī kontrole jāveic Komisijai, ņemot vērā nepieciešamību, kas skaidri minēta Regulas Nr. 4064/89 grozījumos, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1310/97 un pēc tam apstiprināti ar Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanu, paplašināt “vienas institūcijas apstiprinājuma” principu, lai ļautu Komisijai pārbaudīt vairākās dalībvalstīs paziņotu vai paziņojamu koncentrāciju, nolūkā izvairīties no vairākiem paziņojumiem valstu līmenī.

183

Trešām kārtām, attiecībā uz citām Regulas Nr. 139/2004 tiesību normām Vispārējā tiesa kļūdaini neesot ņēmusi vērā, ka Regulā Nr. 139/2004, tāpat kā Regulā Nr. 4064/89, ir paredzēta vienkāršota procedūra, lai pārskatītu robežvērtības, kas nosaka šo regulu piemērošanas jomu. Regulas Nr. 139/2004 1. panta 4. un 5. punkts ļauj Padomei pēc Komisijas priekšlikuma pārskatīt robežvērtības un kritērijus, kas saskaņā ar šo pantu nosaka šīs regulas piemērošanas jomu, “pamatojoties uz statistikas datiem, ko regulāri var nodrošināt dalībvalstis”, un pēc ziņojuma, kas iesniegts Padomei līdz 2009. gada 1. jūlijam.

184

Savienības likumdevējs Regulā Nr. 139/2004 tātad ir tieši paredzējis iespēju ātri pielāgot šīs regulas piemērošanas jomu, ja izmantotie jurisdikcijas kritēriji, attīstoties tirgum, vairs nespēj apzināt koncentrācijas, kam var būt negatīvas sekas.

185

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 139. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka no kontekstuālās interpretācijas izriet, ka lietas nodošanas pieprasījums saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. pantu varēja tikt iesniegts neatkarīgi no valsts noteikumu par apvienošanās ex ante kontroli esamības vai to tvēruma.

186

Gan Illumina, gan Grail kritizē Vispārējās tiesas vērtējumu par Regulas Nr. 139/2004 un tās 22. panta mērķi. Tādējādi Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka šajā regulā, lai piešķirtu Komisijai kompetenci, ir paredzēti “korektīvi mehānismi”, lai novērstu nepilnības pārbaudē, kas raksturīgas sistēmai, kurā tiek izmantotas apgrozījuma robežvērtības, un ka tā ir piemērojusi pārāk plašu šo mehānismu interpretāciju. Patiesībā minētā regula esot pieņemta, lai radītu augstu paredzamības un tiesiskās drošības līmeni, kā arī lai nodrošinātu, kā noteikts šīs pašas regulas 14. apsvērumā, ka koncentrācijas lietas izskata atbilstošākā iestāde.

187

Šajā ziņā jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 140.–151. punktā Vispārējā tiesa veica Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas teleoloģisko interpretāciju, galvenokārt atsaucoties uz šīs regulas apsvērumiem.

188

It īpaši tā pārsūdzētā sprieduma 140.–144. punktā atzina, ka no minētās regulas 5., 6., 8., 24. un 25. apsvēruma izriet, ka šīs regulas mērķis ir “ļaut efektīvi kontrolēt visas koncentrācijas, kas būtiski ietekmē konkurences struktūru Eiropas Savienībā”. Vispārējā tiesa šajā ziņā secināja, ka no Regulas Nr. 139/2004 11. apsvēruma izriet, ka lietu nodošanas procedūras rada “korektīvu mehānismu”, kas liecina, ka tās sniedz “papildu pilnvaras Komisijai, piešķirot tai elastīgumu, kas nepieciešams, lai sasniegtu šīs regulas mērķi”.

189

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 145.–147. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka Regulas Nr. 139/2004 15. un 16. apsvērums apstiprina konstatējumu, saskaņā ar kuru šīs regulas 22. pantā paredzētā lietas nodošanas mehānisma piemērošanas nosacījumi būtiski atšķiras no pārējiem lietu nodošanas mehānismiem, it īpaši tiem, kas paredzēti minētās regulas 4. panta 5. punktā, kurā ir skaidri prasīts, lai Komisijai nodoto koncentrācijas lietu “var[ētu] izskatīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā vismaz trijās dalībvalstīs”.

190

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, pamatojoties uz šiem apsvērumiem, nosprieda, ka teleoloģiskā interpretācija apstiprina, ka Regulas Nr. 139/2004 22. pantā minēto lietas nodošanas pieprasījumu var iesniegt neatkarīgi no tā, vai pastāv valsts noteikumi par apvienošanās ex ante kontroli, vai to tvēruma.

191

Šis secinājums ir kļūdains vairākos aspektos.

192

Pirmām kārtām, Vispārējā tiesa kļūdaini atzina, ka šis pants, kā izriet no šīs regulas 11. apsvēruma, jāuzskata par “korektīvu mehānismu”, kura mērķis ir novērst nepilnības koncentrāciju kontroles sistēmā, ļaujot veikt tādu darījumu kontroli, kas nesasniedz ne Savienības, ne valstu noteiktās robežvērtības. Kā izriet no Regulas Nr. 139/2004 pamatojuma izklāsta un kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 179. punktā, 11. apsvērumā ir atsauce uz mehānismu, kuram ir korektīva funkcija attiecībā uz pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt tiesisko drošību attiecīgajiem uzņēmumiem un “vienas institūcijas apstiprinājuma sistēmas” principu.

193

Šajā ziņā jānorāda, ka minētais 11. apsvērums nebija ietverts Regulā Nr. 4064/89, bet tas tika iekļauts Regulas Nr. 139/2004 pamatojuma izklāstā tikai tādēļ, lai kliedētu bažas, kas radušās saistībā ar kopš 1997. gadā atzīto vairākkārtējas paziņošanas iespēju. Tātad no tā nevar secināt, ka Regulas Nr. 139/2004 22. pantā paredzētais lietu nodošanas mehānisms ir vērsts uz to, lai novērstu traucējumus koncentrāciju kontroles sistēmā, kas balstīta uz Komisijas un valstu konkurences iestāžu pilnvaru precīza sadalījuma principu, ļaujot Komisijai izvērtēt koncentrācijas, kas nesasniedz nedz Savienības, nedz valsts līmenī noteiktās robežvērtības.

194

Turklāt tas, ka dažos šīs regulas apsvērumos, it īpaši 6. un 24. apsvērumā, ir atsauce uz “visu koncentrāciju” efektīvu kontroli, arī neapstiprina Komisijas nostāju, jo šis formulējums attiecas tikai uz Eiropas mēroga koncentrācijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 4. marts, Marine Harvest/Komisija, C‑10/18 P, EU:C:2020:149, 108. punkts un tajā minētā judikatūra), par kādām nav runa šajā lietā.

195

Šajā ziņā jāuzsver, ka minētajos apsvērumos iekļautā norāde uz “visām” koncentrācijām, kura jau bija ietverta Regulas Nr. 4064/89 6. un 7. apsvērumā, attiecas uz Savienības likumdevēja vēlmi precizēt, ka Regula Nr. 139/2004 ir vienīgais procesuālais instruments, kas piemērojams koncentrāciju iepriekšējai un centralizētai pārbaudei un kam, kā noteikts tās 6. apsvērumā, ir jārada iespēja īstenot visu koncentrāciju efektīvu kontroli atkarībā no to sekām konkurences struktūrā. Saskaņā ar “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmu, kas ieviesta ar šo regulu, tā ir īpašs procesuāls instruments, kuru paredzēts piemērot tikai uzņēmumu koncentrācijai, kas ietver būtiskas strukturālas izmaiņas, kuru ietekme uz tirgu, kā izriet no minētās regulas 8. apsvēruma, pārsniedz dalībvalsts valsts robežas (spriedums, 2023. gada 16. marts, Towercast, C‑449/21, EU:C:2023:207, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

196

Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 147. un 148. punktā kļūdaini nosprieda, ka Regulas Nr. 139/2004 15. un 16. apsvērums apstiprina interpretāciju, saskaņā ar kuru pieprasījumu atbilstoši šīs regulas 22. pantam var iesniegt neatkarīgi no valsts noteikumu par apvienošanās ex ante kontroli tvēruma.

197

Minētās regulas 15. apsvērumā, kas attiecas uz visiem lietu nodošanas mehānismiem, ir norādīts, ka Komisija iegūst pilnvaras pārbaudīt un izskatīt koncentrācijas darījumu prasītājas dalībvalsts vai prasītāju dalībvalstu “vārdā”. Šī apsvēruma formulējums ir grūti savienojams ar Komisijas aizstāvēto un Vispārējās tiesas sniegto interpretāciju, atbilstoši kurai šis pants piešķir Komisijai kompetenci kontrolēt noteiktas koncentrācijas, kas ietekmē konkurenci “iekšējā tirgū” vispārējā nozīmē, neņemot vērā šī sprieduma 182. punktā atgādināto nosacījumu, ka koncentrācijai, kuras nodošana izskatīšanai tiek prasīta, jābūt tādai, kas var būtiski ietekmēt konkurenci “vienā vai vairākās dalībvalstīs”, kuras iesniegušas šo lietas nodošanas pieprasījumu.

198

Turklāt jāuzsver, ka minētajā 15. apsvērumā ir atsauce uz “citām dalībvalstīm, kas arī ir tiesīgas izskatīt koncentrācijas”. Šādai atsaucei ir jēga tikai tad, ja dalībvalsts kompetence kontrolēt koncentrāciju ir priekšnosacījums tam, lai šī dalībvalsts varētu pieprasīt šīs koncentrācijas nodošanu izskatīšanai Komisijai vai lai tā varētu pievienoties šādam pieprasījumam.

199

Trešām kārtām, gan no Regulas Nr. 139/2004 vēsturiskās, gan kontekstuālās interpretācijas izriet, ka šobrīd šīs regulas 22. pantā paredzētajam lietu nodošanas mehānismam ir tikai divi galvenie mērķi. Pirmais mērķis, kādēļ lietu nodošanas mehānisms tika iekļauts Regulā Nr. 4064/89 un tobrīd tika saukts par “Nīderlandes klauzulu”, bija ļaut kontrolēt koncentrācijas, kas varētu izkropļot konkurenci vietējā mērogā, ja attiecīgajā dalībvalstī nav savu valsts noteikumu par apvienošanās kontroli. Otrais mērķis, kas ieviests, Regulu Nr. 4064/89 grozot ar Regulu Nr. 1310/97, un pēc tam apstiprināts ar Regulas Nr. 139/2004 pieņemšanu, kā norādīts šī sprieduma 192. un 193. punktā, ir “vienas institūcijas apstiprinājuma” principa paplašināšana, lai ļautu Komisijai pārbaudīt vairākās dalībvalstīs paziņotu vai paziņojamu koncentrāciju nolūkā izvairīties no vairākiem paziņojumiem valstu līmenī un tādējādi stiprināt tiesisko drošību uzņēmumiem.

200

Savukārt nav pierādīts, ka šis mehānisms bija paredzēts, lai novērstu nepilnības kontroles sistēmā, kas ir raksturīgas tādai sistēmai, kuras pamatā galvenokārt ir apgrozījuma robežvērtības, un kas pēc definīcijas nevar aptvert visus potenciāli problemātiskos koncentrācijas darījumus.

201

No šiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa no Regulas Nr. 139/2004 apsvērumiem ir kļūdaini secinājusi, ka tās 22. pants ir “korektīvs mehānisms”, kas attiecas uz efektīvu kontroli pār visām koncentrācijām, kurām ir būtiska ietekme uz konkurences struktūru Savienībā.

202

Šī interpretācija turklāt nav saderīga ar vairākiem mērķiem, ko tiecas sasniegt ar Regulu Nr. 139/2004, skatot to kopumā.

203

Aplūkojot tos no sistēmiskā viedokļa, no Regulas Nr. 139/2004 apsvērumiem var secināt, ka, lai gan ar to ir ieviests “īpašs juridisks instruments, kas ļautu īstenot visu koncentrāciju efektīvu kontroli attiecībā uz to sekām [..] konkurences struktūrā” (6. apsvērums), tās mērķis ir arī izveidot efektīvu un paredzamu kontroles sistēmu, ņemot vērā tiesiskās drošības nepieciešamību un pamatojoties uz “vienas institūcijas apstiprinājuma” principu (8. un 11. apsvērums). Šī sistēma vienlaikus balstās gan uz skaidru attiecīgi Komisijai un dalībvalstīm uzticēto uzdevumu sadalījumu, gan uz precīzu paziņošanas un apturēšanas nosacījumu, kas jāievēro koncentrācijas darījuma dalībniekiem, noteikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 18. decembris, Cementbouw Handel & Industrie/Komisija, C‑202/06 P, EU:C:2007:814, 35.–37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

204

Šajā nolūkā Regulā Nr. 139/2004, tāpat kā sākotnējā Regulā Nr. 4064/89 par apvienošanās kontroli, ir ietvertas tiesību normas, kuru mērķis ir tiesiskās drošības un attiecīgo uzņēmumu interesēs ierobežot Komisijas veikto koncentrāciju izmeklēšanas procedūru ilgumu. Šajā ziņā likumdevējs ir vēlējies nodrošināt koncentrāciju darījumu kontroli tādos termiņos, kas ir saderīgi vienlaikus ar labas pārvaldības, kā arī uzņēmējdarbības interešu prasībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 22. jūnijs, Portugāle/Komisija,C‑42/01, EU:C:2004:379, 51. un 53. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

205

Komisijas ieteiktā Regulas Nr. 139/2004 22. panta interpretācija, kādu apstiprinājusi Vispārējā tiesa, var izjaukt līdzsvaru starp dažādiem šīs regulas mērķiem.

206

It īpaši šāda interpretācija apdraud efektivitāti, paredzamību un tiesisko drošību, kas jāgarantē koncentrācijas dalībniekiem.

207

Lai gan Regulas Nr. 139/2004 mērķis faktiski ir radīt kontroles sistēmu attiecībā uz potenciāli konkurencei kaitējošu uzņēmumu koncentrāciju, tajā pašā laikā ar to tiek mēģināts ieviest, pirmkārt, skaidru pilnvaru sadalījumu starp Komisiju un valstu konkurences iestādēm un, otrkārt, efektīvu un paredzamu iepriekšējas kontroles sistēmu attiecīgajiem uzņēmumiem. Visas šīs regulas normas un it īpaši tās 22. pantā paredzētais lietas nodošanas mehānisms jāaplūko, ņemot vērā visus minētos mērķus un to līdzsvarošanu.

208

Šādā kontekstā jāatgādina, ka uzņēmumu koncentrācijas iepriekšējas kontroles, kas secīgi ir paredzētas Savienības līmenī, sistēmu shēmā robežvērtībām, kas paredzētas, lai noteiktu, vai par darījumu ir vai nav jāpaziņo, ir kardināla nozīme. Uzņēmumiem, uz kuriem potenciāli attiecas paziņošanas un apturēšanas pienākums, faktiski jāspēj viegli noteikt, vai to darījumu projekts iepriekš jāpārbauda un, ja tas tā ir, kuras iestādes un kurā datumā pieņemts lēmums var tikt sagaidīts.

209

Valsts konkurences iestāžu kompetences noteikšana, atsaucoties uz kritērijiem, kas saistīti ar apgrozījumu, ir būtiska paredzamības un tiesiskās drošības garantija attiecīgajiem uzņēmumiem, kuriem jābūt iespējai viegli un ātri noteikt, kurā iestādē tiem jāvēršas un kādā termiņā un formā tiem – it īpaši runājot par pieprasītās informācijas valodu un saturu – šī informācija jāiesniedz, kad tie iesaistās koncentrācijas darījumā.

210

Kā būtībā uzsver ģenerāladvokāts secinājumu 206.–213. punktā, pirmkārt, koncentrācijas neformāla paziņošana katrai valsts konkurences iestādei dalībvalstīs un citās EEZ līguma dalībvalstīs, kā to ierosinājusi Komisija, nebūtu saderīga ar Regulā Nr. 139/2004 izvirzīto efektivitātes mērķi. Otrkārt, ja Komisijas piedāvātā šīs regulas 22. panta interpretācija tiktu apstiprināta, procesuālās prasības, kas jāievēro uzņēmumiem, būtu īpaši sarežģīti noteikt, kas neatbilstu minētās regulas mērķim ņemt vērā uzņēmumu tiesiskās drošības nepieciešamību.

211

Ceturtām kārtām, nepieciešamība nodrošināt efektīvu kontroli pār visiem darījumiem, kuriem ir būtiska ietekme uz konkurences struktūru Savienībā, katrā ziņā nevar izraisīt Regulas Nr. 139/2004 tvēruma paplašināšanu.

212

Šajā ziņā jāuzsver, ka kopš Regulas Nr. 4064/89, kuru aizstāja Regula Nr. 139/2004, pieņemšanas Savienībā ir īpaši noteikumi, kas piemērojami koncentrācijām, kuras var būtiski traucēt efektīvu konkurenci iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā.

213

Šajās regulās, kas balstītas uz LESD 103. un 352. pantu (iepriekš – EKL 83. un 308. pants), ir precīzāk noteikta visu koncentrāciju, kas pārsniedz paredzētās robežvērtības, iepriekšēja kontrole, kuras pamatā ir obligātas paziņošanas sistēma. Minētās regulas tādējādi ietilpst tiesību aktu kopumā, kuru mērķis ir LESD 101. un 102. panta īstenošana, kā arī tādas kontroles sistēmas izveide, kas Savienības iekšējā tirgū nodrošinātu neizkropļotu konkurenci (spriedums, 2017. gada 7. septembris, Austria Asphalt, C‑248/16, EU:C:2017:643, 31. punkts).

214

Tomēr, kā Tiesa nospriedusi, Regulas Nr. 139/2004 21. panta 1. punkts pieļauj, ka tādu uzņēmumu koncentrāciju, kurai nav Kopienas mēroga šīs regulas 1. panta izpratnē un kura nesasniedz valsts tiesībās paredzētās obligātās ex ante kontroles robežvērtības, dalībvalsts konkurences iestāde analizē kā, piemēram, dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas ir aizliegta ar LESD 102. pantu, ņemot vērā konkurences struktūru valsts mēroga tirgū. Regula Nr. 139/2004 nevar liegt to, ka valsts konkurences iestādes un valsts tiesas saskaņā ar LESD 102. panta tiešo iedarbību, izmantojot savus procesuālos noteikumus, pārbauda tādu koncentrācijas darījumu, kam nav Kopienas mēroga un kāds ir aplūkots pamatlietā (spriedums, 2023. gada 16. marts, Towercast, C‑449/21, EU:C:2023:207, 50. un 53. punkts).

215

Visbeidzot, piektām kārtām, kā secinājumu 216. un 218. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, Vispārējās tiesas izmantotā Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmās daļas plašā interpretācija, kas potenciāli izraisa šīs regulas piemērošanas jomas un Komisijas kontroles kompetences attiecībā uz koncentrācijas darījumiem paplašināšanu, ir pretrunā institucionālā līdzsvara principam, kas ir raksturīgs Savienības institucionālajai struktūrai, kura izriet no LES 13. panta 2. punkta un kura pieprasa, lai katra iestāde savas pilnvaras īstenotu, ievērojot citu iestāžu pilnvaras (spriedums, 2024. gada 9. aprīlis, Komisija/Padome (Starptautisku nolīgumu parakstīšana),C‑551/21, EU:C:2024:281, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

216

Kā norādīts šī sprieduma 183. punktā, tika paredzēta īpaša likumdošanas procedūra, lai pārskatītu robežvērtības, kas nosaka šīs regulas piemērošanas jomu. Tāpēc, pieņemot, ka Regulā Nr. 139/2004 paredzēto uz apgrozījumu balstīto kompetences robežvērtību efektivitāte būtu izrādījusies nepietiekama, lai kontrolētu noteiktus darījumus, kuriem var būt būtiska ietekme uz konkurenci, tikai Savienības likumdevēja ziņā ir tās pārskatīt vai paredzēt aizsardzības mehānismu, kas ļautu Komisijai kontrolēt šādu darījumu.

217

Turklāt, pat pieņemot, ka dažos tirgos novērotā attīstība, kurā it īpaši ir iesaistīti inovatīvi uzņēmumi, kuriem ir vai var būt nozīmīga konkurences loma, neraugoties uz to, ka koncentrācijas laikā tiem ir neliels vai vispār nav apgrozījuma, pamato darījumu, attiecībā uz kuriem jāveic iepriekšēja pārbaude, spektra paplašināšanu, dalībvalstis var pārskatīt un samazināt savas kompetences robežvērtības, kuru pamatā ir valsts tiesību aktos paredzētais apgrozījums.

218

No visiem minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 139/2004 22. panta 1. punkta pirmo daļu, nospriezdama, ka dalībvalstis atbilstoši šajā regulā izklāstītajiem nosacījumiem var iesniegt pieprasījumu saskaņā ar šo tiesību normu neatkarīgi no to valsts noteikumu par apvienošanās ex ante kontroli tvēruma. Tātad Vispārējā tiesa kļūdaini nosprieda, ka Komisija ar strīdīgajiem lēmumiem bija tiesīga pieņemt lietas nodošanas pieprasījumu un pievienošanās pieprasījumus saskaņā ar Regulas Nr. 139/2004 22. pantu.

219

Ņemot vērā apelācijas sūdzību pirmā pamata pamatotību, pārsūdzētais spriedums jāatceļ, neizvērtējot pārējos apelācijas sūdzību pamatus.

220

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

221

Tā tas ir šajā lietā, jo par prasības pamatiem, ar kuriem lūgts atcelt strīdīgos lēmumus un informatīvo vēstuli, Vispārējā tiesā ir notikušas uz sacīkstes principu balstītas debates un to izvērtēšanai nav jāveic nekādi papildu procesa organizatoriskie vai pierādījumu savākšanas pasākumi.

222

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šī sprieduma 121.–218. punktā izklāstīto iemeslu dēļ strīdīgie lēmumi jāatceļ, jo Komisija nevarēja pamatoties uz Regulas Nr. 139/2004 22. pantu, lai izvērtētu aplūkoto koncentrāciju. Komisija ir kļūdaini interpretējusi Regulu Nr. 139/2004, strīdīgajos lēmumos atzīdama, ka tā var pieņemt pieprasījumu, pamatojoties uz minētās regulas 22. pantu, situācijā, kad dalībvalstis, kas iesniegušas šo pieprasījumu, saskaņā ar saviem valsts noteikumiem par apvienošanās kontroli nav tiesīgas izvērtēt koncentrāciju, uz kuru attiecas šis pieprasījums.

223

Savukārt prasījumi atcelt lietas nodošanas pieprasījumu un informatīvo vēstuli ir jānoraida.

224

Pirmkārt, informatīvā vēstule, kurā nav definēta Komisijas galīgā nostāja par aplūkotās koncentrācijas izvērtēšanu un nav noteikts, ka uz šo koncentrāciju obligāti attiecas Regulas Nr. 139/2004 7. pantā paredzētais apturēšanas pienākums, ir uzskatāma par strīdīgo lēmumu starpposma un sagatavošanas pasākumu, kas nav pārsūdzams.

225

Otrkārt, arī lietas nodošanas pieprasījums ir jāatzīst par nepieņemamu, jo pirmajā instancē attiecībā uz to nav izvirzīts neviens prasījums.

226

Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka tad, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

227

Šī reglamenta 138. panta 1. punktā, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, ir noteikts, ka lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

228

Tā kā Komisijas prasījumi lielākoties nav apmierināti, tai jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Illumina un Grail tiesāšanās izdevumus, kas atbilstoši to prasījumiem attiecas gan uz tiesvedību pirmajā instancē, gan arī uz tiesvedību apelācijas instancē. Tāpat jāpiespriež Komisijai atlīdzināt Biocom California tiesāšanās izdevumus saistībā ar tās iestāšanos lietā C‑611/22 P saskaņā ar tās prasījumiem.

229

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, Savienības dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Saskaņā ar šo tiesību normu jānolemj, ka Igaunijas Republika, Grieķijas Republika, Francijas Republika un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

230

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 2. punktam, kas arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī reglamenta 184. panta 1. punktu, EBTA Uzraudzības iestāde, ja tā ir iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

231

Tādējādi kā persona, kas iestājusies lietā šajā apelācijas tiesvedībā, EBTA Uzraudzības iestāde sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: