I. Atbilstošās tiesību normas

A. Regula (EK) Nr. 1/2003

B. 2004. gada Pamatnostādnes par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem

C. Pamatnostādnes par [LESD] 101. panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem

II. Tiesvedības priekšvēsture

A. Perindoprils

B. Strīdi saistībā ar perindoprilu

1. EPI lēmumi

2. Valstu tiesu nolēmumi

C. Izlīguma nolīgumi strīdos saistībā ar perindoprilu

1. “Niche” un “Matrix” nolīgumi

2. “Teva” nolīgums

3. “Krka” nolīgumi

4. “Lupin” nolīgums

III. Strīdīgais lēmums

IV. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

V. Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

VI. Par apelācijas sūdzību

A. Ievada apsvērumi par pieņemamību

B. Par pirmo un otro apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz konkurences ierobežojuma mērķa dēļ un potenciālās konkurences jēdzienu vērtējuma kritērijiem

1. Par pieņemamību

2. Par lietas būtību

a) Ievada apsvērumi

b) Par kritērijiem attiecībā uz potenciālo konkurenci (otrais apelācijas sūdzības pamats)

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par kritērijiem, kas attiecas uz kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ (pirmais apelācijas sūdzības pamats)

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

C. Par trešo un sesto apelācijas sūdzības pamatu attiecībā uz Niche un Matrix nolīgumiem

1. Par trešo apelācijas sūdzības pamatu

a) Par pirmo pamata daļu, kas attiecas uz potenciālo konkurenci

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par otro pamata daļu, kas attiecas uz kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

2. Par sesto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz “Niche” un “Matrix” nolīgumu kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

D. Par ceturto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz Teva nolīgumu

1. Par pirmo pamata daļu, kas attiecas uz potenciālo konkurenci

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

2. Par otro pamata daļu, kas attiecas uz kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

a) Par “Teva” nolīguma mērķiem

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par “Teva” nolīguma seku divējādo raksturu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par “Teva” nolīguma noteikumu kaitīgumu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

d) Par apgriezto maksājumu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

E. Par piekto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz Lupin nolīgumu

1. Par pirmo pamata daļu, kas attiecas uz potenciālo konkurenci

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

2. Par otro pamata daļu, kas attiecas uz kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ

a) Par apgriezto maksājumu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

b) Par “Lupin” nolīguma noteikumu kaitīgumu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

c) Par “Lupin” nolīguma piemērošanas jomu

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesas vērtējums

3. Par trešo pamata daļu, kas attiecas uz pārkāpuma beigu datumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

F. Par septīto apelācijas sūdzības pamatu, kas attiecas uz naudas sodiem

1. Par pirmo pamata daļu, kas attiecas uz noziedzīgo nodarījumu un sodu likumības principa pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

2. Par otro pamata daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesas vērtējums

G. Secinājumi par apelācijas sūdzību

VII. Par prasību Vispārējā tiesā

Par tiesāšanās izdevumiem

1

Ar apelācijas sūdzību Servier SAS, Servier Laboratories Ltd un Les Laboratoires Servier SAS lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 12. decembra spriedumu Servier u.c./Komisija (T‑691/14, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2018:922), ar kuru Vispārējā tiesa daļēji noraidīja to prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2014) 4955 final (2014. gada 9. jūlijs) par [LESD] 101. un 102. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39612 – Perindoprils (Servier)) (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ciktāl šis lēmums uz tām attiecas, un, pakārtoti, samazināt tām ar šo lēmumu uzlikto naudas sodu.

2

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101]. un [102]. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. pantā “Pierādīšanas pienākums” ir paredzēts:

“Jebkuros valstu vai Kopienas tiesas procesos [LESD 101. un 102. panta] piemērošanai [LESD 101. panta] 1. punkta vai [102]. panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu. Uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas vēlas izmantot [LESD 101. panta] 3. punkta priekšrocības, ir pienākums pierādīt, ka minētā punkta nosacījumi ir izpildīti.”

3

Eiropas Komisijas 2004. gada 27. aprīļa Pamatnostādņu par [LESD 101.] panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (OV 2004, C 101, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada Pamatnostādnes par tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem”) 209. punkts ir formulēts šādi:

“Uz izlīguma nolīgumos un nolīgumos par pretenziju neizvirzīšanu iekļautajiem noteikumiem par neapstrīdēšanu parasti neattiecas [LESD 101. panta 1. punkts]. Šādiem nolīgumiem ir raksturīgs, ka puses vienojas neapstrīdēt vēlāk intelektuālā īpašuma tiesības, uz kurām attiecas nolīgums. Proti, patiesais nolīguma mērķis ir atrisināt esošos strīdus un/vai novērst turpmākus strīdus.”

4

Pamatnostādņu par [LESD] 101. panta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (OV 2014, C 89, 3. lpp.) 242. un 243. punktā ir paredzēts:

“Neapstrīdēšanas noteikumi izlīguma nolīgumos

5

Tiesvedības priekšvēsture, kāda tā izriet tostarp no pārsūdzētā sprieduma 1.–73. punkta, var tikt apkopota šādi.

6

Servier SAS ir mātesuzņēmums farmācijas uzņēmumu grupā Servier, kurā ietilpst Les Laboratoires Servier SAS un Servier Laboratories Ltd (turpmāk tekstā atsevišķi vai kopā – “Servier”). Sabiedrība Les Laboratoires Servier ir specializējusies oriģinālo zāļu izstrādē, savukārt tās meitasuzņēmums Biogaran SAS ir specializējies ģenērisko zāļu izstrādē.

7

Servier ir izstrādājusi perindoprilu – zāles, kuras galvenokārt ir paredzētas paaugstināta asinsspiediena un sirds mazspējas ārstēšanai. Šīs zāles ir daļa no angiotensīna konvertējošā enzīma inhibitoriem. Perindoprila aktīvā viela ir sāls formā. Sākotnēji izmantotais sāls bija erbumīns.

8

Patentu EP0049658, kas attiecas uz perindoprila aktīvo vielu, viena no grupas Servier sabiedrībām iesniedza Eiropas Patentu iestādē (EPI) 1981. gada 29. septembrī. Šā patenta termiņam bija jābeidzas 2001. gada 29. septembrī, taču tā aizsardzība vairākās dalībvalstīs, tai skaitā Apvienotajā Karalistē, tika pagarināta līdz 2003. gada 22. jūnijam. Francijā minētā patenta aizsardzība tika pagarināta līdz 2005. gada 22. martam, bet Itālijā – līdz 2009. gada 13. februārim.

9

1988. gada 16. septembrīServier par perindoprila aktīvās vielas ražošanas procesiem iesniedza EPI vairākus patentus, kuru termiņš beidzās 2008. gada 16. septembrī, proti, patentus EP0308339 (turpmāk tekstā – “patents 339”), EP0308340 (turpmāk tekstā – “patents 340”), EP0308341 (turpmāk tekstā – “patents 341”) un EP0309324.

10

2001. gada 6. jūlijāServier iesniedza EPI patentu EP1296947 (turpmāk tekstā – “patents 947”) attiecībā uz perindoprila erbumīna alfa kristālisko formu un tā ražošanas procesu, ko EPI piešķīra 2004. gada 4. februārī.

11

2001. gada 6. jūlijāServier turklāt iesniedza valsts patentu pieteikumus vairākās dalībvalstīs, pirms tās bija pievienojušās Konvencijai par Eiropas patentu piešķiršanu, kas parakstīta Minhenē 1973. gada 5. oktobrī un stājās spēkā 1977. gada 7. oktobrī. Piemēram, Servier iesniedza patentu pieteikumus, kas atbilst patentam 947, Bulgārijā (BG 107532), Čehijā (PV2003‑357), Igaunijā (P200300001), Ungārijā (HU225340), Polijā (P348492) un Slovākijā (PP0149‑2003). Šie patenti tika piešķirti 2006. gada 16. maijā Bulgārijā, 2006. gada 17. augustā Ungārijā, 2007. gada 23. janvārī Čehijā, 2007. gada 23. aprīlī Slovākijā un 2010. gada 24. martā Polijā.

12

No 2003. līdz 2009. gadam starp Servier un ražotājiem, kas gatavojās tirgot perindoprila ģenērisko versiju, bija vairāki strīdi.

13

2004. gadā desmit ģenērisko zāļu ražotājas, kuru skaitā bija Niche Generics Ltd (turpmāk tekstā – “Niche”), KRKA, tovarna zdravil, d.d. (turpmāk tekstā – “Krka”), Lupin Ltd un Norton Healthcare Ltd, t.i., meitasuzņēmums sabiedrībai Ivax Europe, kas vēlāk apvienojās ar Teva Pharmaceutical Industries Ltd, kura ir ģenērisko zāļu ražošanā specializējušās grupas Teva mātesuzņēmums, iesniedza iebildumu EPI pret patenta 947 reģistrāciju, lai panāktu tā atcelšanu, atsaucoties uz novitātes un izgudrojuma līmeņa trūkumu un izgudrojuma apraksta nepietiekamību.

14

2006. gada 27. jūlijā EPI Iebildumu nodaļa apstiprināja patenta 947 spēkā esamību (turpmāk tekstā – “EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums”). Šis lēmums tika apstrīdēts EPI Tehniskajā apelācijas padomē. Niche, noslēgusi ar Servier izlīguma nolīgumu, izstājās no iebildumu procesa 2005. gada 9. februārī, savukārt Krka un Lupin izstājās no procesa EPI Tehniskajā apelācijas padomē attiecīgi 2007. gada 11. janvārī un 5. februārī.

15

Ar 2009. gada 6. maija lēmumu EPI Tehniskā apelācijas padome atcēla EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumu un atcēla patentu 947. Servier pieteikums par šī Tehniskās apelācijas padomes lēmuma pārskatīšanu tika noraidīts 2010. gada 19. martā.

16

Ģenērisko zāļu ražotāji dažās valstu tiesās apstrīdēja patenta 947 spēkā esamību, un Servier cēla prasības par pārkāpumu, kā arī iesniedza pieteikumus par pagaidu rīkojumu izdošanu pret šiem ražotājiem. Lielākā daļa šo tiesvedību tika izbeigtas, pirms tiesas varēja pieņemt galīgo nolēmumu par patenta 947 spēkā esamību, jo laikā no 2005. līdz 2007. gadam Servier ar Niche, Matrix Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Matrix”), Teva, Krka un Lupin noslēdza izlīguma nolīgumus.

17

Apvienotajā Karalistē vienīgi strīdā starp Servier un Apotex Inc. tiesas ceļā tika konstatēta patenta 947 spēkā neesamība. Proti, 2006. gada 1. augustāServier cēla High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) prasību par patenta 947 pārkāpumu pret Apotex, kas bija sākusi tirgot perindoprila ģenērisko versiju Apvienotās Karalistes tirgū. 2006. gada 8. augustāServier panāca, ka attiecībā pret Apotex ticis izdots pagaidu rīkojums. 2007. gada 6. jūlijā pēc Apotex pretprasības šis pagaidu rīkojums tika atcelts un patents 947 atzīts par spēkā neesošu, tādējādi ļaujot šim uzņēmumam laist Apvienotās Karalistes tirgū perindoprila ģenērisko versiju. 2008. gada 9. maijā lēmums par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā.

18

Nīderlandē Katwijk Farma BV, Apotex meitasuzņēmums, 2007. gada 13. novembrī cēla prasību šīs dalībvalsts tiesā par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu. Servier vērsās šajā tiesā ar pieteikumu par pagaidu rīkojuma izdošanu, kas tika noraidīts 2008. gada 30. janvārī. Minētā tiesa ar 2008. gada 11. jūnija nolēmumu tiesvedībā, ko 2007. gada 15. augustā bija uzsākusi Pharmachemie BV, grupas Teva sabiedrība, atzina patentu 947 par spēkā neesošu attiecībā uz Nīderlandi. Pēc šī nolēmuma pieņemšanas Servier un Katwijk Farma atsauca savas prasības.

19

Niche ir saskaņā ar Indijas tiesībām dibinātas sabiedrības Unichem Laboratories Ltd (turpmāk tekstā – “Unichem”), kas specializējas ģenērisko zāļu ražošanā, meitasuzņēmums. 2001. gada 26. martā sabiedrības, kuru tiesību pārņēmējas bija Niche un Matrix, noslēdza sadarbības nolīgumu perindoprila ģenēriskās versijas izstrādei. Saskaņā ar šo nolīgumu sabiedrība, kuras tiesības ir pārņēmusi Matrix, bija atbildīga par šo zāļu aktīvās vielas ražošanu, bet otra sabiedrība, kas ir šī nolīguma puse, bija atbildīga par tirdzniecības atļauju saņemšanu un minēto zāļu izplatīšanu.

20

2004. gada 25. jūnijāServier cēla High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) prasību par patentu 339, 340 un 341 pārkāpumu pret Niche, kura ar pretprasību lūdza atzīt patentu 947 par spēkā neesošu. Matrix piedalījās šajā tiesvedībā, sniedzot liecības. Tiesas sēde minētajā tiesvedībā bija paredzēta 2005. gada 7. un 8. februārī.

21

2005. gada 8. februārī Servier noslēdza divus izlīguma nolīgumus šajās tiesvedībās, kā arī procedūrās EPI attiecībā uz patentu 947: pirmo ar Niche un Unichem (turpmāk tekstā – “Niche nolīgums”) un otro ar Matrix (turpmāk tekstā – “Matrix nolīgums”).

22

Katrā no šiem nolīgumiem bija ietverti, pirmkārt, tā sauktie “netirgošanas” noteikumi, ar kuriem šie uzņēmumi apņēmās līdz atbilstošo Servier patentu attiecībā uz perindoprilu termiņa beigām atturēties ražot, piegādāt vai tirgot jebkādu ģenērisko perindoprila formu, kas ražots atbilstoši ar šo patentu aizsargātajiem paņēmieniem, un, otrkārt, tā sauktie “neapstrīdēšanas” noteikumi, ar kuriem tie apņēmās atturēties un izstāties no visiem procesiem, kuros apstrīdēta minēto patentu spēkā esamība vai lūgts konstatēt pārkāpuma neesamību.

23

Kā pretizpildījumu Servier apņēmās, pirmkārt, pret minētajiem uzņēmumiem necelt prasības par patenta pārkāpumu un, otrkārt, kompensēt tiem izmaksas, kas varētu rasties, ja tie izbeigtu tādas perindoprila versijas izstrādes programmu, kura ražota atbilstoši ar Servier patentiem aizsargātajiem paņēmieniem. Šī kompensācija bija pamats diviem maksājumiem, no kuriem viens tika izmaksāts Niche, bet otrs – Matrix, katrs 11,8 miljonu sterliņu mārciņu (GBP) apmērā. Šie nolīgumi tostarp attiecās uz visām Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) dalībvalstīm, kurās bija spēkā patenti 339, 340, 341 un 947.

24

Saskaņā ar trešo nolīgumu, kas arī tika noslēgts 2005. gada 8. februārī, Niche apņēmās nodot Biogaran tirdzniecības atļauju reģistrācijas lietas attiecībā uz trim zālēm, kas nav perindoprils, kā arī tirdzniecības atļauju, kas saņemta Francijā saistībā ar vienu no šīm trim zālēm (turpmāk tekstā – “Biogaran nolīgums”). Kā pretizpildījumu Biogaran bija jāsamaksā Niche summa 2,5 miljonu GBP apmērā, kas būtu neatmaksājama pat gadījumā, ja šīs tirdzniecības atļaujas netiktu iegūtas.

25

2005. gada 9. augustāIvax vērsās High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) ar prasību par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu. Šī tiesvedība tika apturēta, gaidot lēmumu, ar kuru tiktu pabeigta EPI procedūra par šī patenta atcelšanu.

26

2006. gada 13. jūnijāServier un Teva UK Limited noslēdza izlīguma nolīgumu (turpmāk tekstā – “Teva nolīgums”). Šis nolīgums, kas attiecās tikai uz Apvienoto Karalisti, bija noslēgts uz trim gadiem, un to varēja pagarināt vēl uz diviem gadiem. Saskaņā ar šo nolīgumu Teva apņēmās iegādāties perindoprilu, kas paredzēts izplatīšanai Apvienotajā Karalistē, tikai no Servier. Papildus šim ekskluzīvās piegādes noteikumam šajā pašā nolīgumā bija ietverts arī Servier piederošo patentu 339, 340, 341 un 947 neapstrīdēšanas noteikums, kā arī netirgošanas noteikums, kura piemērošanas joma ir Apvienotās Karalistes teritorija. Saskaņā ar pēdējo minēto noteikumu Teva bija jāatturas ražot vai tirgot šajā bijušajā dalībvalstī jebkādas formas perindoprilu, kuru Servier uzskatīja par tās patentu pārkāpumu. Kā pretizpildījumu Servier samaksāja Teva summu 5 miljonu GBP apmērā.

27

Teva nolīgumā turklāt bija ietverts noteikums par fiksētu zaudējumu atlīdzību. Saskaņā ar šo noteikumu, ja Servier nespētu piegādāt Teva perindoprilu no 2006. gada 1. augusta, tai tādējādi būtu jāmaksā Teva fiksēta zaudējumu atlīdzība 500000 GBP mēnesī, un Teva tādējādi nebūtu nekādu tiesību celt prasību pret Servier, nedz arī tiesību izbeigt Teva nolīgumu.

28

Tā kā 2006. gada 1. augustāServier nebija piegādājusi Teva perindoprilu saskaņā ar Teva nolīgumu, Servier samaksāja Teva fiksētu zaudējumu atlīdzību 5,5 miljonu GBP apmērā, tādējādi kopējā maksājumu summa, kas tika veikta saskaņā ar Teva nolīgumu, sasniedza 10,5 miljonus GBP.

29

2007. gada 23. februārī Servier un Teva noslēdza Teva nolīguma papildnolīgumu. Apstiprinot ekskluzīvās apgādes noteikumu, šajā papildnolīgumā bija paredzēts, ka Teva varētu sākt izplatīt Servier perindoprilu vai nu Servier noteiktajā datumā, vai patenta 947 atsaukšanas vai termiņa beigu datumā, vai arī datumā, no kura Apotex sāks izplatīt perindoprila ģenērisko versiju Apvienotajā Karalistē.

30

2006. gada 3. oktobrīHigh Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) saistībā ar prasībām par patentu 340 un 947 pārkāpumu izdeva pagaidu rīkojumu attiecībā pret Krka un noraidīja saīsinātas tiesvedības pieteikumu, ar kuru Krka ar pretprasību apstrīdēja patenta 947 spēkā esamību.

31

Pēc šī nolēmuma un EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma Servier un Krka noslēdza trīs nolīgumus (turpmāk tekstā – “Krka nolīgumi”). 2006. gada 27. oktobrī tās noslēdza izlīguma nolīgumu saistībā ar strīdiem par patentiem 340 un 947, kā arī licences nolīgumu, un 2007. gada 5. janvārī tās noslēdza cesijas un licences nolīgumu.

32

Ar šo izlīguma nolīgumu Servier atteicās no savām prasībām pret Krka par šo patentu pārkāpumu un Krka atteicās apstrīdēt minēto patentu spēkā esamību visā pasaulē un tirgot perindoprila ģenērisko versiju, ar kuru pārkāpts patents 947.

33

Ar licences nolīgumu Servier piešķīra Krka ekskluzīvu un neatsaucamu patentu 947 licenci Čehijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Polijā, Slovēnijā un Slovākijā. Kā pretizpildījums Krka bija jāsamaksā Servier atlīdzība 3 % apmērā no sava pārdošanas apjoma neto summas visās šajās teritorijās.

34

Saskaņā ar cesijas un licences nolīgumu Krka nodeva Servier divus patentu pieteikumus attiecībā uz perindoprilu. Kā pretizpildījumu par šo cesiju Servier samaksāja Krka summu 30 miljonu EUR apmērā.

35

2006. gada 18. oktobrīLupin cēla High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)) prasību, lūdzot atzīt patentu 947 par spēkā neesošu un konstatēt, ka ar perindoprila ģenērisko versiju, ko tā plānoja tirgot Apvienotajā Karalistē, nav pārkāpts minētais patents.

36

2007. gada 30. janvārīServier un Lupin šo strīdu un procedūru starp tām EPI attiecībā uz patentu 947 izbeidza ar izlīguma nolīgumu (turpmāk tekstā – “Lupin nolīgums”).

37

Šajā nolīgumā bija ietverts tā sauktais “neapstrīdēšanas” noteikums, ar kuru Lupin apņēmās neapstrīdēt Servier patentus attiecībā uz perindoprilu. Tajā bija ietverts arī tā sauktais “netirgošanas” noteikums. Saskaņā ar pēdējo minēto noteikumu Lupin apņēmās nepārdot “erbumīna perindoprila [..] vai jebkāda tā sāls” ģenērisko versiju. No pārsūdzētā sprieduma 54. punkta izriet, ka “Lupin tomēr bija atļauts tirgot Servier piegādātus produktus vai savu pašas perindoprilu valstīs, kurās tika tirgota Servier atļauta perindoprila ģenēriska versija, vai gadījumā, ja beigtos termiņš visiem attiecīgajiem Servier patentiem, vai valstīs, kurās kāda trešā puse ir laidusi tirdzniecībā perindoprila ģenērisku versiju un kurās Servier nav iesniegusi nekādu lūgumu izdot rīkojumu nolūkā aizliegt tā tirdzniecību”. Šie neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi attiecās uz visu EEZ dalībvalstu teritorijām.

38

Lupin nolīgumā turklāt bija iekļauta cesijas un licences klauzula, saskaņā ar kuru Lupin nodeva Servier intelektuālā īpašuma tiesības, uz kurām attiecās trīs patentu pieteikumi attiecībā uz perindoprila izgatavošanas procesiem, – tiesības, kuras Servier apņēmās licencēt atpakaļ Lupin. Kā pretizpildījumu par šo cesiju Servier samaksāja Lupin 40 miljonus EUR.

39

Visbeidzot, Lupin nolīgumā bija paredzēts, ka Servier un Lupin izmantos “visus saprātīgos līdzekļus”, lai noslēgtu apgādes nolīgumu, saskaņā ar kuru Servier piegādās perindoprilu Lupin.

40

2014. gada 9. jūlijā Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Komisija uzskatīja, pirmkārt, ka Niche, Matrix, Teva, Krka un Lupin nolīgumi bija konkurences ierobežojumi mērķa un seku dēļ. Tāpēc tā kvalificēja šos nolīgumus kā LESD 101. panta pārkāpumus. Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka minēto nolīgumu noslēgšana kopā ar citām darbībām, piemēram, tehnoloģiju iegādi attiecībā uz perindoprila aktīvo vielu, no Servier puses bija stratēģija, kas bija vērsta uz to, lai aizkavētu perindoprila ģenērisko versiju ienākšanu šo zāļu tirgū, kurā šim uzņēmumam bija dominējošs stāvoklis. Komisija uzskatīja, ka šī dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir LESD 102. panta pārkāpums.

41

Šī lēmuma 1.–5. pantā Komisija konstatēja, ka Servier ir pārkāpusi LESD 101. pantu, piedaloties nolīgumos ar Niche, Matrix, Teva, Krka un Lupin. It īpaši minētā lēmuma 1. un 2. pantā Komisija uzsvēra, ka Niche nolīgums un Matrix nolīgums katrs bija pārkāpums, kas aptvēra visas valstis, kuras bija Eiropas Savienības dalībvalstis šī paša lēmuma pieņemšanas dienā, izņemot Itāliju un Horvātiju; ka šie pārkāpumi sākās 2005. gada 8. februārī, izņemot Latviju, kur tie sākās 2005. gada 1. jūlijā, Bulgāriju un Rumāniju, kur tie sākās 2007. gada 1. janvārī, un Maltu, kur tie sākās 2007. gada 1. martā; un ka minētie pārkāpumi bija beigušies 2008. gada 15. septembrī, izņemot Apvienoto Karalisti, kur tie beidzās 2007. gada 6. jūlijā, un Nīderlandi, kur tie beidzās 2007. gada 12. decembrī.

42

Strīdīgā lēmuma 3. pantā Komisija konstatēja, ka Teva nolīgums bija pārkāpums attiecībā uz Apvienoto Karalisti, kurš sākās 2006. gada 13. jūnijā un beidzās 2007. gada 6. jūlijā.

43

Strīdīgā lēmuma 5. pantā Komisija konstatēja, ka Lupin nolīgums ir pārkāpums, kas attiecas uz visām valstīm, kuras tolaik bija Savienības dalībvalstis, izņemot Horvātiju. Komisija norādīja, ka pārkāpums sākās 2007. gada 30. janvārī, izņemot Maltu, kur tas sākās 2007. gada 1. martā, un Itāliju, kur tas sākās 2009. gada 13. februārī; ka minētais pārkāpums bija beidzies 2009. gada 6. maijā, izņemot attiecībā uz Apvienoto Karalisti, kur tas beidzās 2007. gada 6. jūlijā, Nīderlandi, kur tas beidzās 2007. gada 12. decembrī, un Franciju, kur tas beidzās 2008. gada 16. septembrī.

44

Strīdīgā lēmuma 7. panta 1.–5. punktā Komisija uzlika Servier naudas sodu par LESD 101. panta pārkāpumiem 289727200 EUR apmērā, no kuriem 131532600 EUR par tās dalību Niche nolīgumā, 79121700 EUR par tās dalību Matrix nolīgumā, 4309000 EUR par tās dalību Teva nolīgumā, 37661800 EUR par tās dalību Krka nolīgumos un 37102100 EUR par tās dalību Lupin nolīgumā.

45

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 21. septembrī, Servier cēla prasību, lūdzot – galvenokārt – atcelt strīdīgo lēmumu un – pakārtoti – samazināt naudas sodu, kas tai uzlikts ar šo lēmumu.

46

Ar dokumentu, kas iesniegts 2015. gada 2. februārī, European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations (EFPIA) lūdza atļauju iestāties lietā Servier prasījumu atbalstam. Šis pieteikums tika apmierināts ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2015. gada 14. oktobra rīkojumu.

47

Savā prasībā pirmajā instancē Servier izvirzīja 17 pamatus, lai pamatotu savus prasījumus atcelt strīdīgo lēmumu.

48

Attiecībā uz LESD 101. panta pārkāpumiem Vispārējā tiesa apmierināja pamatus, kas bija vērsti pret konstatējumu par pārkāpumu, kurš izrietēja no Krka nolīgumiem. Tā noraidīja pamatus attiecībā uz Niche, Matrix, Teva un Lupin nolīgumu pārkāpjošo raksturu (turpmāk tekstā – “strīdīgie nolīgumi”). Vispārējā tiesa noraidīja Servier pakārtotos prasījumus atcelt vai samazināt naudas sodus, kas Servier bija uzlikti par dalību Niche, Teva un Lupin nolīgumos. Turpretī naudas sodu, kas uzlikts Servier par dalību Matrix nolīgumā, minētā tiesa samazināja līdz 55385190 EUR.

49

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 28. februārī, Servier iesniedza šo apelācijas sūdzību.

50

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 22. maijā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2019. gada 16. jūnija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs šo lūgumu apmierināja.

51

Tiesa lūdza lietas dalībniekus līdz 2021. gada 4. oktobrim sniegt rakstveida apsvērumus par 2020. gada 30. janvāra spriedumu Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), 2021. gada 25. marta spriedumu Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2021:243), 2021. gada 25. marta spriedumu Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija (C‑586/16 P, EU:C:2021:241), 2021. gada 25. marta spriedumu Generics (UK)/Komisija (C‑588/16 P, EU:C:2021:242), 2021. gada 25. marta spriedumu Arrow Group un Arrow Generics/Komisija (C‑601/16 P, EU:C:2021:244) un 2021. gada 25. marta spriedumu Xellia Pharmaceuticals un Alpharma/Komisija (C‑611/16 P, EU:C:2021:245). Servier, Komisija un Apvienotā Karaliste izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.

52

Savā apelācijas sūdzībā Servier lūdz Tiesu:

53

Komisijas lūdz Tiesu:

54

EFPIA lūdz Tiesu:

55

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu apmierināt Komisijas prasījumus.

56

Apelācijas sūdzības pamatojumam Servier izvirza septiņus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz tiesību kļūdām saistībā ar konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Otrais pamats attiecas uz tiesību kļūdām saistībā ar ģenērisko zāļu ražotāju potenciālo konkurenci attiecībā pret Servier. Trešais līdz piektais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas konstatējumiem par Niche, Matrix, Teva un Lupin nolīgumiem. Pakārtoti, Servier savā sestajā pamatā norāda uz tiesību kļūdām attiecībā uz Niche un Matrix nolīgumu kvalificēšanu par atsevišķiem pārkāpumiem. Vēl pakārtotāk, Servier ar savu septīto pamatu apgalvo, ka ir pārkāpts noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips, kā arī samērīguma princips attiecībā uz naudas sodiem, kas tam uzlikti saskaņā ar LESD 101. pantu.

57

Tā kā Komisija apstrīd dažu Servier apelācijas sūdzībā izvirzīto pamatu un argumentu pieņemamību, it īpaši pārmetot Servier, ka tā nav identificējusi pārsūdzētā sprieduma motīvus, uz kuriem tie attiecas, ka tā ir formulējusi vispārīgus apgalvojumus, kas neesot saistīti ar strīdīgajā lēmumā un pārsūdzētajā spriedumā izklāstītajiem iebildumiem un argumentāciju, ka tā atkārtoja dažus savus argumentus, kas izvirzīti pirmajā instancē, nepaskaidrojot, kā tie pierāda Vispārējās tiesas pieļautās tiesību kļūdas, un ka tā apstrīdēja minētās tiesas veiktos faktu vērtējumus, jau pašā sākumā ir jāatgādina Tiesas veiktās pārbaudes robežas apelācijas instancē.

58

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka no LESD 256. panta 1. punkta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem un ka tātad tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir konstatēt un izvērtēt attiecīgos faktus un pierādījumus (spriedums, 2019. gada 10. jūlijs, VG/Komisija, C‑19/18 P, EU:C:2019:578, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

59

Turpretim, ja Vispārējā tiesa ir konstatējusi vai novērtējusi faktus, Tiesa ir kompetenta īstenot savu pārbaudi, ciktāl Vispārējā tiesa ir kvalificējusi šo faktu juridisko dabu un ir noteikusi no tiem izrietošas tiesiskās sekas. Tiesas pārbaudes pilnvaras tostarp attiecas uz to, vai Vispārējā tiesa, novērtējot faktus, ir piemērojusi pareizus juridiskos kritērijus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 2. marts, Komisija/Itālija u.c., C‑425/19 P, EU:C:2021:154, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Turpinājumā ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzībā minētie iebildumi par konstatētajiem faktiem un šo faktu vērtējumu pārsūdzētajā nolēmumā ir pieņemami, ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi konstatējumu, kura materiālā neatbilstība izriet no lietas materiāliem, vai ka tā ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus (spriedums, 2007. gada 18. janvāris, PKK un KNK/Padome, C‑229/05 P, EU:C:2007:32, 35. punkts).

61

Sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tādējādi, ka nav no jauna jānovērtē fakti un pierādījumi (spriedums, 2021. gada 28. janvāris, Qualcomm un QualcommEurope/Komisija, C‑466/19 P, EU:C:2021:76, 43. punkts). Lai gan šāda sagrozīšana var izpausties kā dokumenta interpretācija, kas ir pretrunā tā saturam, tai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem, un tās priekšnoteikums ir tāds, ka Vispārējā tiesa ir acīmredzami pārsniegusi šo pierādījumu saprātīga vērtējuma robežas. Šajā ziņā nepietiek norādīt, ka dokumentu varēja interpretēt citādi, nekā to darījusi Vispārējā tiesa (spriedums, 2019. gada 17. oktobris, Alcogroup un Alcodis/Komisija, C‑403/18 P, EU:C:2019:870, 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

62

Visbeidzot jāatgādina, ka no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 169. panta 2. punkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda apstrīdētie elementi spriedumā vai rīkojumā, kura atcelšana tiek lūgta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. septembris, Mallis u.c./Komisija un ECB, no C‑105/15 P līdz C‑109/15 P, EU:C:2016:702, 33. un 34. punkts). Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šai prasībai neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti Vispārējā tiesā jau izvirzītie pamati un argumenti. Proti, šāda apelācijas sūdzība patiesībā ir lūgums, kas vērsts uz to, lai vienkārši panāktu Vispārējai tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, un tas nav Tiesas kompetencē (spriedums, 2022. gada 24. marts, Hermann Albers/Komisija, C‑656/20 P, EU:C:2022:222, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelācijas sūdzību ar pamatiem un argumentiem, kas jau izmantoti Vispārējā tiesā, apelācijas tiesvedība daļēji zaudētu savu jēgu (spriedums, 2022. gada 24. marts, Hermann Albers/Komisija, C‑656/20 P, EU:C:2022:222, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Ar pirmo un otro pamatu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, interpretējot un piemērojot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ un potenciālās konkurences jēdzienus.

65

Komisija norāda, ka pirmais un otrais pamats ir daļēji nepieņemams. Šī iestāde norāda, ka daļai no Servier argumentācijas ir vispārīgs un abstrakts raksturs un tajā nav pietiekami precīzi izklāstīti pārsūdzētā sprieduma motīvi, kurus Servier kritizē, un tiesību kļūdas, uz kurām tā atsaucas. Servier turklāt tikai atkārtojot pirmajā instancē izvirzītos argumentus, nepaskaidrojot, kādas tiesību kļūdas Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, noraidot šos argumentus. No tā izrietot, ka pirmais un otrais pamats esot pieņemams tikai, ciktāl Servier argumentācija ir saistīta ar specifisku iebildumu par Niche, Matrix, Teva vai Lupin nolīgumiem, precīzi identificē pārsūdzētā sprieduma motīvu, kas ir tās kritikas priekšmets, un izklāsta tiesību kļūdu, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa.

66

Šajā gadījumā ir taisnība, ka Servier izvirzītā pirmā un otrā pamata mērķis ir vispārīgi un abstrakti apšaubīt to juridisko kritēriju pareizību, pamatojoties uz kuriem Vispārējā tiesa strīdīgos nolīgumus ir kvalificējusi kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Tāpat ir taisnība, ka saistība ar šiem pamatiem apelācijas sūdzībā nav sistemātiski precīzi norādīti pārsūdzētā sprieduma punkti, kas tiek kritizēti, nedz arī juridiskie argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu tiesību kļūdu esamību, un reizēm tajā ir tikai atkārtoti pirmajā instancē izvirzītie argumenti.

67

Tomēr, kā Komisija to skaidri atzīst, šī argumentācija, neraugoties uz tās vispārīgo raksturu, pārklājas un papildina argumentāciju, kuru Servier konkrēti izklāsta attiecībā uz katru no strīdīgajiem nolīgumiem savas apelācijas sūdzības trešajā līdz sestajā pamatā. Tas, ka Servier izvēlējās sadalīt savu juridisko argumentāciju par strīdīgo nolīgumu pārkāpjošo raksturu divās daļās, no kurām viena ir vispārīga un nozīmīga visu šo nolīgumu pārbaudei, bet otra ir specifiska un individuāla katram no minētajiem nolīgumiem atsevišķi, nepadara to par nepieņemamu, ņemot vērā šā sprieduma 58.–63. punktā atgādinātos principus. Proti, visus šos pamatus lasot kopumā, ir secināms, ka apelācijas sūdzība ļauj pietiekami precīzi identificēt gan Servier apstrīdētos pārsūdzētā sprieduma punktus, gan juridiskos argumentus, kas izvirzīti tās kritikas pamatojumam.

68

Tā kā pirmais un otrais apelācijas sūdzības pamats ir pietiekami skaidri un precīzi, lai Komisija varētu aizstāvēties un lai Tiesa varētu veikt pārbaudi, šie pamati ir pieņemami. Par pārējām iebildēm par nepieņemamību, kuras Komisija izvirzīja specifiskāk, Tiesa lems, izskatot trešo līdz sesto apelācijas sūdzības pamatu.

69

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgi un ir aizliegti visi nolīgumi starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kuras var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

70

Tādējādi, lai būtu piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais principiālais aizliegums, uzņēmumu rīcībai jāliecina par to starpā panāktas kolūzijas esamību, proti, nolīgumu starp uzņēmumiem, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 31. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71

Šī pēdējā prasība, runājot par horizontālas sadarbības nolīgumiem, kas noslēgti starp uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmenī, nozīmē, ka minētā kolūzija ir panākta starp tādiem uzņēmumiem, kas atrodas ja ne pašreizējas, tad vismaz potenciālas konkurences situācijā (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 32. punkts).

72

Turklāt, atbilstīgi šīs tiesību normas formulējumam ir jāpierāda vai nu tas, ka šīs rīcības mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, vai arī, ka šai rīcībai ir šādas sekas (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 158. punkts). No tā izriet, ka šajā tiesību normā, kā to ir interpretējusi Tiesa, skaidri ir nošķirts jēdziens “ierobežojums mērķa dēļ” un jēdziens “ierobežojums seku dēļ”, jo uz katru attiecas atšķirīgi pierādīšanas noteikumi (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 63. punkts)..

73

Tādējādi attiecībā uz darbībām, kas kvalificētas kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, nav ne jāmeklē, ne a fortiori jāpierāda to ietekme uz konkurenci, jo pieredze rāda, ka šāda rīcība izraisa ražošanas samazināšanos un cenu celšanos, kā rezultātā tiek nepareizi sadalīti resursi, kaitējot it īpaši patērētājiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 19. marts, Dole Food un Dole Fresh FruitEurope/Komisija, C‑286/13 P, EU:C:2015:184, 115. punkts, kā arī 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 159. punkts).

74

Savukārt, ja nolīguma, uzņēmumu apvienību lēmuma vai saskaņotu darbību pretkonkurences mērķis nav pierādīts, ir jāpārbauda to sekas, lai sniegtu pierādījumus, ka konkurence faktiski tikusi vai nu būtiski nepieļauta, vai ierobežota, vai arī izkropļota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 17. punkts).

75

Šī nošķiršana attiecas uz to, ka noteiktu veidu kolūzija starp uzņēmumiem jau pēc sava rakstura var tikt uzskatīta par normālai konkurences funkcionēšanai kaitējošu (spriedumi, 2008. gada 20. novembris, Beef Industry Development Society un Barry Brothers, C‑209/07, EU:C:2008:643, 17. punkts, un 2013. gada 14. marts, Allianz Hungária Biztosító u.c.,C‑32/11, EU:C:2013:160, 35. punkts). Konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens ir jāinterpretē šauri, un tas var tikt piemērots tikai noteiktiem nolīgumiem uzņēmumu starpā, kuri paši par sevi, ņemot vērā to noteikumu saturu, tajos paredzētos mērķus, kā arī ekonomisko un juridisko kontekstu, kurā tie ietilpst, atklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, lai varētu uzskatīt, ka nav jāpārbauda to sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 26. novembris, Maxima Latvija, C‑345/14, EU:C:2015:784, 20. punkts, un 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 161. un 162. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

76

Šajā ziņā, runājot par konkrētās rīcības ekonomisko un juridisko kontekstu, ir jāņem vērā attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī reālie apstākļi, kas raksturo aplūkotās(‑o) nozares(‑u) vai tirgu struktūru un darbību. Savukārt nekādā ziņā nav jāpārbauda un vēl jo mazāk jāpierāda šīs rīcības ietekme uz konkurenci neatkarīgi no tā, vai tā ir reāla vai iespējama un negatīva vai pozitīva (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 166. punkts).

77

Runājot par attiecīgās rīcības mērķiem, ir jānoskaidro objektīvie mērķi, ko ar šo rīcību ir iecerēts sasniegt attiecībā uz konkurenci. Savukārt apstāklim, ka iesaistītie uzņēmumi ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tam, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra).

78

To principu īstenošana, kas tikko atgādināti attiecībā uz koluzīvām darbībām, kuras izpaužas kā horizontālās sadarbības nolīgumi starp uzņēmumiem, piemēram, strīdīgie nolīgumi, nozīmē, ka pirmajā posmā ir jānosaka, vai šīs darbības var kvalificēt kā konkurences ierobežojumus, ko īsteno uzņēmumi, kas atrodas – kaut vai tikai potenciālas – konkurences situācijā. Ja tas tā ir, otrajā posmā ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā tās ekonomiskās iezīmes, minētā prakse ir kvalificējama kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

79

Attiecībā uz šīs analīzes pirmo posmu Tiesa jau ir nospriedusi, ka īpašajā zāļu tirgus atvēršanas ģenērisko zāļu ražotājiem kontekstā, lai novērtētu, vai kāds no šiem ražotājiem, lai gan tas nav tirgū, atrodas potenciālas konkurences attiecībās ar oriģinālo zāļu ražotāju, kas darbojas šajā tirgū, ir jānosaka, vai pastāv reālas un konkrētas iespējas, ka pirmais minētais ienāks minētajā tirgū un konkurēs ar otro (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

80

Tādējādi ir jānovērtē, pirmkārt, vai šādu nolīgumu noslēgšanas dienā ģenērisko zāļu ražotājs bija veicis pietiekamus sagatavošanas darbus, kuri tam ļāva piekļūt attiecīgajam tirgum tādā termiņā, kas spēj radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Šādi darbi ļauj pierādīt ģenērisko zāļu ražotāja stingro apņemšanos, kā arī atbilstošu spēju piekļūt tādu zāļu tirgum, kurās ir ietverta aktīvā viela, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pat ja pastāv paņēmiena patenti, kuri pieder oriģinālo zāļu ražotājam. Otrkārt, jāpārbauda, vai šādai ģenērisko zāļu ražotāja iekļūšanai tirgū nav nepārvaramu šķēršļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 43.–45. punkts).

81

Tiesa jau ir nospriedusi, ka iespējamie patenti, kas aizsargā oriģinālās zāles vai kādu no to ražošanas paņēmieniem, neapstrīdami ir daļa no ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurš raksturo konkurences attiecības starp šādu patentu īpašniekiem un ģenērisko zāļu ražotājiem. Tomēr patenta piešķirto tiesību vērtējums nedrīkst izpausties kā patenta spēka pārbaude vai tās varbūtības pārbaude, ar kādu strīds starp tā īpašnieku un ģenērisko zāļu ražotāju varētu likt konstatēt, ka patents ir spēkā un ir pārkāpts. Šim vērtējumam visdrīzāk ir jāattiecas uz to, vai, neraugoties uz šī patenta esamību, ģenērisko zāļu ražotājam ir reālas un konkrētas iespējas attiecīgajā brīdī ieiet tirgū (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 50. punkts).

82

Turklāt potenciālas ģenērisko zāļu ražotāja un oriģinālo zāļu ražotāja konkurences konstatējums var tikt apstiprināts ar papildu pierādījumiem, piemēram, nolīguma noslēgšanu starp tiem, kaut gan ģenērisko zāļu ražotājs nedarbojās attiecīgajā tirgū, vai līdzekļu nodošanas šim ražotājam esamība kā pretizpildījums par tā ienākšanas tirgū atlikšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 54.–56. punkts).

83

Minētās analīzes otrajā posmā, lai noteiktu, vai ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū atlikšana, kas izriet no izlīguma nolīguma patentu strīdā, kā pretizpildījums par oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošanu šo ģenērisko zāļu ražotājam ir jāuzskata par koluzīvām darbībām, kas veido konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, vispirms ir jāpārbauda, vai šī līdzekļu nodošana var tikt pilnībā attaisnota ar nepieciešamību kompensēt izmaksas vai grūtības saistībā ar šo strīdu, piemēram, izdevumus un honorārus par pēdējā minētā ražotāja konsultācijām, vai ar nepieciešamību atlīdzināt faktisko un konstatēto šī ražotāja preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par labu oriģinālo zāļu ražotājam. Ja tas tā nav, ir jāpārbauda, vai šī līdzekļu nodošana ir izskaidrojama vienīgi ar šo zāļu ražotāju komerciālo interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Šīs pārbaudes veikšanas nolūkā katrā atsevišķā gadījumā ir jāvērtē, vai līdzekļu nodošanas pozitīvā neto bilance bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet attiecīgajā tirgū un tādējādi nekonkurēt, pamatojoties uz savu sniegumu, ar oriģinālo zāļu ražotāju, un nav prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā peļņa, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā patentu jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84.–94. punkts).

84

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka patenta spēkā esamības un tvēruma apstrīdēšana ir daļa no normālas konkurences nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām, tāpēc izlīguma nolīgumi, ar kuriem ģenērisko zāļu ražotājs, kas pretendē uz ienākšanu tirgū, vismaz uz laiku atzīst oriģinālo zāļu ražotājam piederoša patenta spēkā esamību un šī iemesla dēļ apņemas to neapstrīdēt, nedz arī ienākt šajā tirgū, var ierobežot konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, lemjot par Servier argumentāciju, kas it īpaši tika izvirzīta pirmajā instancē ceturtajā prasības pamatā un kas attiecas uz tiesību kļūdām to juridisko kritēriju noteikšanā, kuri piemērojami strīdīgo nolīgumu mērķa un seku analīzei no LESD 101. panta skatpunkta, kā arī konkrētāk attīstīto argumentāciju attiecībā uz šo kritēriju piemērošanu katram no šiem nolīgumiem.

86

Tādējādi, tiklīdz ir konstatēta tādu elementu esamība, kuri attiecas uz potenciālo konkurenci un kuri ir apelācijas sūdzības otrajā pamatā formulētās vispārīgās kritikas priekšmets, šīs pašas analīzes otrajā posmā ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatējot, ka strīdīgie nolīgumi ierobežo konkurenci mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Tāpat ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa šajā kontekstā pārbaudīja šo nolīgumu mērķus un, konkrētāk, jautājumu par to, vai Servier veiktā līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu ražotājiem bija pietiekami nozīmīga, lai mudinātu šos ražotājus kaut vai tikai uz laiku atteikties ienākt perindoprila tirgū.

87

Turklāt ir jāpārliecinās, ka Vispārējā tiesa vajadzības gadījumā ir ņēmusi vērā iesaistīto uzņēmumu nodomus, lai pārbaudītu, vai, ņemot vērā iepriekšējā punktā minētos elementus, šie nodomi atbilst tās veiktajai to objektīvo mērķu analīzei, ko minētie uzņēmumi centās sasniegt konkurences ziņā, tomēr precizējot, ka saskaņā ar šā sprieduma 77. punktā minēto judikatūru apstāklim, ka šie uzņēmumi ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un apstāklim, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā. Nozīme ir tikai vērtējumam par to, cik lielā mērā šī prakse rada ekonomisku kaitējumu konkurences pareizai darbībai attiecīgajā tirgū. Šim vērtējumam ir jābalstās uz objektīviem apsvērumiem, vajadzības gadījumā pēc minētās prakses, kā arī tās mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tā iekļaujas, detalizētas analīzes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija,C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 131. punkts).

88

Tādēļ, lai noteiktu, vai koluzīvas darbības var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpārbauda to saturs, to rašanās vēsture, kā arī juridiskais un ekonomiskais konteksts, it īpaši tā tirgus specifiskās iezīmes, kurā konkrēti radīsies šo darbību sekas. Tas, ka nolīguma, kura mērķis ir īstenot šo darbību, noteikumi neatklāj pret konkurenci vērstu mērķi, pats par sevi nav noteicošs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija, no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310, 23.–25. punkts, kā arī 1984. gada 28. marts, Compagnie royale asturienne des mines un Rheinzink/Komisija, 29/83 un 30/83, EU:C:1984:130, 26. punkts).

89

Šajā lietā pārsūdzētā sprieduma daļā, kas veltīta apgalvotajām Komisijas pieļautajām tiesību kļūdām saistībā ar konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 219.–307. punktā vispirms vispārīgi izvērtēja kritērijus, kas ļauj uzskatīt, ka izlīguma nolīgumi patentu jomā ietilpst šajā jēdzienā, un pēc tam minētā sprieduma 316.–386. punktā izklāstīja potenciālās konkurences vērtējuma kritērijus. Šādi rīkojoties, tā ir apvērsusi secību, kādā principā ir jāizvērtē šie divi šā sprieduma 78. punktā minētie elementi, jo nav nepieciešams izvērtēt jautājumu par to, vai nolīgumu mērķis ir ierobežot konkurenci, ja attiecīgie uzņēmumi neatrodas konkurences attiecībās. Tomēr šī apvēršana pati par sevi neietekmē šo divu elementu analīzes, ko šajā lietā veikusi Vispārējā tiesa, pamatotību. Proti, kad pēc tam bija konkrēti jālemj par pirmajā instancē izvirzītajiem prasības pamatiem attiecībā uz strīdīgo nolīgumu pārkāpjošo raksturu no LESD 101. panta skatpunkta, Vispārējā tiesa sekoja šai kārtībai, jo tā sistemātiski izvērtēja jautājumu par potenciālas konkurences attiecību esamību starp šo nolīgumu pusēm, pirms analizēt nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

90

Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā otrais apelācijas sūdzības pamats attiecas uz kritērijiem saistībā ar potenciālo konkurenci, vispirms ir jālemj par šo pamatu un pēc tam jāizskata pirmais pamats attiecībā uz kritērijiem konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalificēšanai.

91

Ar otro pamatu, kas sastāv no trim daļām, Servier apgalvo, ka pārsūdzētais spriedums ir balstīts uz plašu potenciālās konkurences jēdziena izpratni un ar to tiek pārnests pierādīšanas pienākums, kuram ir jāgulstas uz Komisiju. Servier vispirms apgalvo, ka tas vien, ka ir noslēgts izlīguma nolīgums patentu jomā, neļauj secināt, ka starp šī nolīguma pusēm pastāv potenciāla konkurence. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 386. punktā Vispārējā tiesa esot nospriedusi, ka, lai pierādītu potenciālas konkurences attiecību esamību, pietiek ar to, ka Komisija, ja nav pierādījumu par pretējo attiecībā uz tehniskām, normatīvām vai finansiālām grūtībām, apkopo savstarpēji saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas apliecina pasākumus ar nolūku sākt ražot un tirgot attiecīgās preces pietiekami īsā termiņā, lai ietekmētu attiecīgajā tirgū esošo tirgus dalībnieku. Šī vērtējuma rezultātā Vispārējā tiesa esot pieļāvusi trīs tiesību kļūdas.

92

Ar otrā apelācijas sūdzības pamata pirmo daļu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā ar patentiem saistītos šķēršļus. Pārsūdzētā sprieduma 384., 444. un 728. punktā minētā tiesa esot uzskatījusi, ka, nepastāvot galīgam iestādes lēmumam par pārkāpjošo darbību esamību un par patenta spēkā esamību, pušu vērtējums par tiesvedības labvēlīga iznākuma izredzēm var tikt ņemts vērā tikai saistībā ar pušu nodomu. Tādējādi Vispārējā tiesa esot izslēgusi, ka pirms šāda lēmuma pieņemšanas varētu ņemt vērā to, kā puses uztver patenta spēkā esamību, lai noteiktu, vai ģenērisko zāļu ražotājiem bija spēja ienākt konkrētajā tirgū. Tā kā pēc definīcijas izlīguma nolīgums strīdā var tikt noslēgts tikai pirms šāda lēmuma pieņemšanas, Vispārējā tiesa tādējādi esot izvirzījusi nosacījumu, kuru nav iespējams izpildīt un kurš nav piemērots strīdu farmācijas patentu jomā kontekstam. Turklāt Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 366., 367., 591. un 592. punktā esot atteikusies ņemt vērā šajā kontekstā izdotos tiesu rīkojumus to pagaidu rakstura dēļ.

93

Servier ieskatā pat šāda lēmuma neesamības gadījumā ģenērisko zāļu ražotāja spēju ienākt tirgū var apšaubīt patenta esamības dēļ, ja šis patents tiek uztverts kā pietiekami spēcīgs, lai atturētu šo ražotāju no tā sauktās ienākšanas “riskējot” tirgū, ņemot vērā iespēju, ka oriģinālo zāļu ražotājs pret to var celt prasību par patenta pārkāpumu. Servier šajā ziņā uzsver, ka Vispārējā tiesa ir skaidri konstatējusi šādu atturošo iedarbību, kas izriet no Krka izpratnes par patenta 947 spēkā esamību. Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, kas var padarīt par nederīgu Niche, Matrix, Teva un Lupin kvalifikāciju par Servier potenciālajiem konkurentiem.

94

Ar otrā apelācijas sūdzības pamata otro daļu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 386. punktā uzskatot, ka netiešu pierādījumu kopums, kas apliecina, ka tikuši veikti kādi vienkārši pasākumi ģenērisko zāļu ražošanas un tirgošanas nolūkā, kuru panākumu izredzes īsā laikā nav zināmas, ir pietiekami, lai pierādītu reālu un konkrētu spēju ienākt tirgū. Servier ieskatā šādi pasākumi labākajā gadījumā apliecina vēlmi ienākt tirgū, bet ar tiem nepietiek, lai gadījumā, ja pastāv ļoti spēcīgi šķēršļi iekļūšanai tirgū, pierādītu pietiekami ātras ienākšanas tirgū konkrēto iespējamību, kas ir atkarīga no ģenērisko zāļu izstrādes posma un šo zāļu ražotāja spējas saņemt tirdzniecības atļauju. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa minētā sprieduma 340. punktā nevarēja izslēgt, ka kavēšanās ienākšanas tirgū procesā, ko piedzīvoja ģenērisko zāļu ražotāji, var apdraudēt to spēju ienākt šajā tirgū. Turklāt Servier norāda uz vairākām kļūdām saistībā ar potenciālās konkurences vērtējumu attiecībā uz strīdīgajiem nolīgumiem.

95

Ar otrā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu Servier, kuru atbalsta EFPIA, kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā ir nospriedusi, ka, lai apšaubītu Komisijas norādītos netiešos pierādījumus par potenciālas konkurences attiecību esamību, uzņēmumiem, kas ir atbildīgi par strīdīgajā lēmumā konstatētajiem pārkāpumiem, ir jāpierāda, ka jaunpienācēju ienākšana tirgū saskartos ar nepārvaramiem šķēršļiem. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu, kas gulstas uz Komisiju, un noteikusi šiem uzņēmumiem pienākumu sniegt pierādījumus, kurus nav iespējams iesniegt (probatio diabolica). Lai apšaubītu netiešus pierādījumus par potenciālas konkurences esamību, Servier uzskata, ka pietiek pierādīt, ka Komisijas apgalvojumi ir apšaubāmi vai kļūdaini.

96

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 386. punktā Vispārējā tiesa, nepārkāpjot labas pārvaldības principu, nevarēja noteikt Servier pienākumu pierādīt, ka ģenērisko zāļu ražotāji saskārās ar nepārvaramiem šķēršļiem, jo, kā uzskata šis uzņēmums, vienīgi šo ražotāju rīcībā bija šajā ziņā nozīmīga informācija. Atsakoties izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras, lai iegūtu šo informāciju, Komisija esot pārkāpusi labas pārvaldības principu.

97

Komisija, kuru atbalsta Apvienotā Karaliste, apstrīd šo argumentāciju.

98

Attiecībā uz kritērijiem, kas ļauj konstatēt potenciālas konkurences attiecību esamību starp diviem uzņēmumiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 318.–321. punktā būtībā uzskatīja, ka potenciālais konkurents ir tas, kuram ir reālas un konkrētas iespējas ienākt attiecīgajā tirgū. Minētā tiesa uzskata, ka šādam konstatējumam ir jābūt balstītam uz diviem kritērijiem, proti, pirmkārt, spēju un, otrkārt, nodomu ienākt šajā tirgū, precizējot, ka pirmais no šiem kritērijiem ir būtisks. Turklāt minētā sprieduma 334.–341. punktā tā uzskatīja, ka, lai uzņēmumu varētu kvalificēt par potenciālu konkurentu, tā ienākšanai tirgū ir jānotiek pietiekami ātri, lai ietekmētu un tādējādi izdarītu konkurences spiedienu uz šajā pašā tirgū esošajiem uzņēmumiem.

99

Pārsūdzētā sprieduma 342.–348. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka pierādījumus par potenciālas konkurences pastāvēšanu var apstiprināt tas, kā tirgū esošie uzņēmumi uztver konkurences draudus, ko rada jaunpienācēja ienākšanas šajā tirgū iespēja. Šajā ziņā tā, atsaucoties uz savu judikatūru, norādīja, ka nolīguma noslēgšana starp šiem uzņēmumiem var būt norāde uz šādu uztveri, kas var apstiprināt potenciālas konkurences esamību.

100

Ja, pamatojoties uz šiem kritērijiem, var tikt konstatēts, ka ģenērisko zāļu ražotājiem ir reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 319.–324. punktā izklāstīto motīvu dēļ uzskata, ka šādu konstatējumu fakts, ka pastāv šķēršļi šai ienākšanai, piemēram, patenti vai pienākums saņemt tirdzniecības atļauju, var atspēkot tikai tad, ja šie šķēršļi ir nepārvarami.

101

Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 355.–368. un 384. punktā būtībā nosprieda, ka, ja nav galīga tiesas nolēmuma, kurā būtu konstatēta pārkāpuma esamība, spēkā esoša patenta esamība neliedz īstenot potenciālu konkurenci. Proti, Vispārējās tiesas ieskatā ar patentu piešķirtajām ekskluzīvajām tiesībām nav pretrunā tas, ka ģenērisko zāļu ražotāji veic pasākumus, lai varētu ienākt oriģinālo zāļu tirgū pēc šī patenta termiņa beigām, un tādējādi īsteno konkurences spiedienu uz minētā patenta īpašnieku pirms šīs termiņa beigām.

102

It īpaši Vispārējā tiesa minētā sprieduma 359.–361. punktā precizēja, ka, lai gan uz patentu attiecas spēkā esamības prezumpcija no tā reģistrācijas brīža, patenta pārkāpums netiek prezumēts, bet tas ir jāpierāda tiesas ceļā. Tāpat minētā tiesa uzskata, ka, nepastāvot pārkāpuma konstatējumam, paziņojums par patenta spēkā esamību, kāds, piemēram, izriet no EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma, neizslēdz potenciālas konkurences iespēju.

103

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 358. punktā arī uzsvēra, ka tiesību akti par zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanu nav nepārvarams šķērslis potenciālas konkurences radīšanai, jo šie tiesību akti ļauj kompetentajām iestādēm piešķirt šādu atļauju ģenēriskām zālēm, lai gan atsauces zāles ir aizsargātas ar patentu.

104

No iepriekš minētā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu un lemjot atbilstoši tam, kas tika atgādināts šā sprieduma 79.–82. punktā, izklāstīja kritērijus, kuri ļauj secināt, ka pastāv potenciālas konkurences attiecības starp oriģinālo zāļu ražotāju un ģenērisko zāļu ražotāju. Proti, Vispārējās tiesas piemērotie kritēriji būtībā atbilst tiem, kurus Tiesa ir piemērojusi 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) 36.–57. punktā.

105

Konkrēti attiecībā uz abiem kritērijiem par spēju un nodomu ienākt konkrētajā tirgū, kas minēti pārsūdzētā sprieduma 318. punktā, ir jākonstatē, ka tie atbilst Tiesas piemērotajiem kritērijiem, it īpaši 2020. gada 30. janvāra sprieduma Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52) 44. punktā, saistībā ar ģenērisko zāļu ražotāja stingru apņemšanos, kā arī paša spēju piekļūt tādu zāļu tirgum, kuru sastāvā ir aktīvā viela, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pat ja pastāv oriģinālo zāļu ražotājam piederoši paņēmiena patenti.

106

Attiecībā uz iebildumu, kas ievadam izvirzīts otrajā apelācijas sūdzības pamatā, ir taisnība, kā to būtībā apgalvo Servier, ka potenciālas konkurences attiecību esamība starp diviem uzņēmumiem, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī un no kuriem viens nedarbojas tirgū, nevar tikt izsecināta no tā vien, ka šie uzņēmumi ir noslēguši izlīgumu nolīgumu strīdos. Tomēr šāda nolīguma noslēgšana ir būtisks netiešs pierādījums par konkurences attiecību pastāvēšanu starp minētajiem uzņēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, atsaucoties uz pašu strīdīgo nolīgumu esamību, lai pamatotu secinājumu, ka Servier un aplūkojamo ģenērisko zāļu ražotāji atradās potenciālas konkurences attiecībās.

107

Attiecībā uz otrā pamata pirmo daļu Servier nevar pamatoti apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, atsakoties atzīt, ka to, kā ģenērisko zāļu ražotājs uztver tāda patenta spēku, kura spēkā esamība nav tikusi galīgi noteikta tiesas ceļā, var ņemt vērā, lai noteiktu, vai ģenērisko zāļu ražotājiem bija spēja ienākt tirgū.

108

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 384., 444. un 728. punktā, nav uzskatījusi, ka tam, kā ģenērisko zāļu ražotājs uztver tāda patenta spēku, kura spēkā esamība nav galīgi noteikta tiesas ceļā, nav nekādas nozīmes, lai novērtētu potenciālas konkurences attiecību esamību starp Servier un ģenērisko zāļu ražotājiem. Turpretim tā konstatēja, ka, lai gan šai uztverei var būt nozīme, lai noteiktu, vai šādam ražotājam bija nodoms ienākt konkrētajā tirgū, tai nav nekādas nozīmes, nosakot tā spēju veikt šādu ienākšanu.

109

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka apstāklis, ka pastāv patents, kurš aizsargā tādas aktīvās vielas ražošanas paņēmienu, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par nepārvaramu šķērsli un neliedz par attiecīgā oriģinālo zāļu ražotāja potenciālo konkurentu kvalificēt ģenērisko zāļu ražotāju, kuram faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un kurš ar savām darbībām pierāda, ka ir gatavs apstrīdēt šī patenta spēkā esamību un uzņemties risku, ka, ieejot tirgū, tas saskarsies ar prasību par [patenta] pārkāpumu, ko ir iesniedzis šī patenta īpašnieks (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46. punkts).

110

Jākonstatē, ka Vispārējās tiesas argumentācijā, kas īsumā izklāstīta šā sprieduma 108. punktā, nav pieļauta nekāda tiesību kļūda, ņemot vērā šo judikatūru un šā sprieduma 81. punktā atgādināto judikatūru. Proti, it īpaši no minētās judikatūras izriet, ka, lai gan tā neapstrīdami ir daļa no atbilstošā konteksta, tāda patenta esamība, ar kuru tiek aizsargātas oriģinālās zāles vai kāds no to ražošanas procesiem un kura spēkā esamība nav tikusi galīgi konstatēta tiesā, un tātad vēl jo vairāk uztvere, kāda var būt ģenērisko zāļu ražotājam par šāda patenta spēku, pati par sevi nav izšķiroša, izvērtējot iespējamās potenciālās konkurences attiecības, kas pastāv starp šo ražotāju un šī patenta īpašnieku.

111

Turklāt, lai gan ģenērisko zāļu ražotāja uztvere par patenta spēku, kas izriet nevis no paša ģenērisko zāļu ražotāja paša teiktā, bet gan no aktuāliem un ticamiem pierādījumiem, ir viens no atbilstošajiem faktoriem, kuru starpā, piemēram, ir sagatavošanas pasākumi ienākšanai tirgū, lai novērtētu šī ražotāja nodomus un tādējādi tā iespējamo stingro apņemšanos veikt šādu ienākšanu, šai uztverei, kas pēc definīcijas ir subjektīva, principā nav nozīmes, lai novērtētu šāda ražotāja spēju faktiski ienākt tirgū, nedz arī objektīvu nepārvaramu šķēršļu esamību šādai ienākšanai.

112

Attiecībā uz argumentu, ar kuru Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noraidījusi nozīmīgumu valsts tiesas izdotajiem pagaidu rīkojumiem, ar kuriem ģenērisko zāļu ražotājam ir aizliegts piekļūt tādu zāļu tirgum, kuru sastāvā ir aktīvā viela, kas kļuvusi vispārpieejama, Tiesa jau ir uzsvērusi šādu rīkojumu relatīvo nozīmi, lai novērtētu potenciālas konkurences attiecību esamību starp šādu ražotāju un patenta īpašnieku, jo runa ir par pagaidu pasākumu, kas nekādi neietekmē nolēmumu par prasības par patenta pārkāpumu pamatotību (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 53. punkts). Turklāt pretēji Servier argumentācijai Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 366., 367., 591. un 592. punktā nav atteikusies ņemt vērā šādus pagaidu rīkojumus, bet saskaņā ar šo judikatūru ir vienīgi nospriedusi, ka to piešķiršana un vēl jo vairāk vienkāršs šādas piešķiršanas risks pats par sevi nevar izslēgt šāda ražotāja potenciāla konkurenta statusu.

113

Tomēr Servier apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma motīvi attiecībā uz nozīmi, kāda jāpiešķir ģenērisko zāļu ražotāja uztverei par patenta spēku, ir pretrunīgs. Servier norāda, kā izklāstīts šā sprieduma 93. punktā, ka Vispārējā tiesa būtībā piekritusi, ka tas, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, izslēdza iespēju, ka ar šo ražotāju noslēgtie nolīgumi tiktu kvalificēti kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, savukārt attiecībā uz strīdīgajiem nolīgumiem tā esot nospriedusi pretējo.

114

Tomēr pietiek konstatēt, ka it īpaši no šodien pasludinātā sprieduma lietā Komisija/Servier u.c. (C‑176/19 P) 304. punkta izriet, ka Vispārējās tiesas pieļautās tiesību kļūdas ietekmē visu pārsūdzētā sprieduma 943.–1032. punktā izklāstīto argumentāciju par izlīguma un licences nolīgumu, kas noslēgti ar Krka, kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. It īpaši no šīsdienas sprieduma lietā Komisija/Servier u.c. (C‑176/19 P) 294. un 295. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa pārbaudīja Servier un Krka pārmestās pārkāpjošās prakses kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, pamatojoties uz kļūdainiem kritērijiem, atbilstoši kuriem tā piešķīra izšķirošu nozīmi tam, ka Krka atzina patenta 947 spēkā esamību, lai gan šim apstāklim pašam par sevi nebija izšķirošas nozīmes.

115

Tā kā Komisijas apelācijas sūdzība lietā C‑176/19 P tika daļēji apmierināta, Tiesa atcēla pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu, ar kuru Vispārējā tiesa bija atcēlusi strīdīgā lēmuma 4. pantu, kurā konstatēts Krka nolīgumu pārkāpjošais raksturs no LESD 101. panta skatpunkta. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu Tiesa ir galīgi lēmusi it īpaši par Servier prasības lietā T‑691/14 devītā pamata pirmo daļu.

116

Šīsdienas sprieduma lietā Komisija/Servier u.c. (C‑176/19 P) 427.–440. punktā izklāstīto motīvu dēļ Tiesa noraidīja argumentāciju, ar kuru Servier apstrīdēja Krka īstenotas potenciālas konkurences esamību. Minētā sprieduma 441. punktā Tiesa noraidīja iebildumu, ar kuru Servier apgalvoja, ka it īpaši EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma dēļ Krka vairs nebija ne spējas, ne stingras apņemšanās ienākt Servier galvenajos tirgos un tādējādi tā vairs nebija potenciāls konkurences avots. Tiesa ir galīgi nospriedusi, ka šis iebildums nav pamatots, it īpaši ņemot vērā šā sprieduma 81. un 109. punktā atgādināto judikatūru.

117

No šiem elementiem izriet, ka pretruna motīvos, uz ko Servier atsaucas šīs apelācijas sūdzības otrā pamata pirmajā daļā, ir balstīta uz pārsūdzētā sprieduma motīviem, kurus Tiesa ir galīgi atzinusi par kļūdainiem. Tā kā nav apgalvotās pretrunas, ir jānoraida Servier iebildums par pretrunīgiem motīviem un tātad otrā pamata pirmā daļa.

118

Attiecībā uz otrā apelācijas sūdzības pamata otro daļu pretēji tam, ko apgalvo Servier, fakts, ka ir tikuši veikti administratīvie pasākumi, lai saņemtu ģenērisko zāļu tirdzniecības atļauju, var tikt ņemts vērā, lai pierādītu, ka šo zāļu ražotājam bija reālas un konkrētas iespējas ienākt oriģinālo zāļu tirgū. Proti, saskaņā ar šā sprieduma 80. punktā minēto informāciju šāda veida pasākumiem ir nozīme, lai pierādītu gan šāda ražotāja stingru apņemšanos, gan paša spēju ienākt šajā tirgū.

119

Servier arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 340. punktā atsakoties uzskatīt, ka kavēšanās ienākšanas tirgū procesā, ko piedzīvoja ģenērisko zāļu ražotājs, var apdraudēt tās spēju ienākt minētajā tirgū.

120

Tomēr, kā būtībā izriet no minētā 340. punkta un kā ģenerāladvokāte būtībā ir norādījusi secinājumu 103. punktā, ar šādas kavēšanās izraisītu ienākšanas atlikšanu vien nepietiek, lai apšaubītu ģenērisko zāļu ražotāja potenciālā konkurenta statusu, it īpaši, ja tas veic pasākumus, lai atrisinātu grūtības, kas ir izraisījušas šādu kavēšanos. Proti, šajā ziņā ir svarīgi noteikt, vai šis ģenērisko zāļu ražotājs turpina izdarīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju ar savu stingro apņemšanos un savu spēju veikt šādu ienākšanu. Kā izriet no šā sprieduma 80. punkta, lai pārbaudītu, vai šie nosacījumi ir izpildīti, jāizvērtē, vai minētais ģenērisko zāļu ražotājs ir veicis pietiekamus sagatavošanās pasākumus, kas tam ļauj piekļūt tirgum termiņā, kurš var radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju, tomēr, kā Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, nav nozīmes tam, vai šajā nolūkā veiktie panākumi faktiski tiks pabeigti savlaicīgi vai būs veiksmīgi (spriedums, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija,C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 84. punkts).

121

No tā izriet, ka, pārsūdzētā sprieduma 340. punktā nospriežot, ka strīdīgajā lēmumā Komisija varēja uzskatīt, ka “kavēšanās ienākšanas tirgū procesā, ko, iespējams, piedzīvoja ģenēriskās sabiedrības, pati par sevi nebija pietiekama, lai izslēgtu šo sabiedrību potenciāla konkurenta statusu, jo tās turpināja īstenot šādu spiedienu ar savu spēju ienākt tirgū”, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

122

Ņemot vērā šos elementus, otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

123

Runājot par otrā apelācijas sūdzības pamata trešo daļu, pretēji tam, ko apgalvo Servier, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 386. punktā nav pārnesusi pierādīšanas pienākumu. Šajā 386. punktā Vispārējā tiesa vienīgi uzskatīja, ka, ja nav pierādījumu par pretējo attiecībā uz tehniskām, normatīvām, komerciālām vai finansiālām grūtībām, Komisija var pierādīt ģenērisko zāļu ražotāju spēju un nodomu ienākt tirgū un tādējādi to reālas un konkrētas iespējas tajā ienākt, ja tā ir apkopojusi saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas liecina vismaz par pasākumiem, kuru mērķis ir attiecīgo zāļu ražošana un tirdzniecība pietiekami īsā laikposmā, lai ietekmētu oriģinālo zāļu ražotāju. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jautājumā par atbildību par konkurences noteikumu pārkāpumu lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, un, ja tas netiek izdarīts, var secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (spriedumi, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija,C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 80. punkts, un 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija,C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 79. punkts).

124

Saskaņā ar šo judikatūru, ja Komisija var pierādīt potenciālas konkurences pastāvēšanu starp diviem uzņēmumiem, pamatojoties uz savstarpēji atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu un neignorējot iespējamos pierādījumus par pretējo, par kuriem tā faktiski ir uzzinājusi izmeklēšanā, ko tā ir veikusi, mēģinot atklāt gan apsūdzošus, gan attaisnojošus elementus, it īpaši pierādījumus par iespējamiem šķēršļiem ienākšanai tirgū, šiem uzņēmumiem ir jāatspēko šādas konkurences esamība, sniedzot pretējus pierādījumus, un to šie uzņēmumi var izdarīt vai nu administratīvajā procesā, vai arī pirmo reizi tiesvedībā Vispārējā tiesā (šajā pēdējā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts). Šāds pienākums nav ne nepamatota pierādīšanas pienākuma pārnešana, ne arī probatio diabolica, jo pietiek ar to, ka attiecīgie uzņēmumi sniedz pierādījumus par pozitīvu faktu, proti, tehnisku, normatīvu, komerciālu vai finansiālu grūtību esamību, kas, pēc to domām, rada nepārvaramus šķēršļus kāda no tiem ienākšanai tirgū. Tiklīdz šādi pierādījumi ir sniegti, Komisijai ir jāpārbauda, vai tie atspēko tās analīzi par potenciālas konkurences esamību.

125

Ja, gluži pretēji, Komisijai būtu negatīvā veidā jāpierāda šādu grūtību un tātad jebkādu nepārvaramu šķēršļu kāda no attiecīgajiem uzņēmumiem ienākšanai tirgū neesamība, šāds pierādīšanas pienākums šai iestādei būtu probatio diabolica. Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 386. punktā pamatoti ir norādījusi, ka pierādījumi par potenciālas konkurences esamību bieži vien ir attiecīgo uzņēmumu iekšējie dati, kurus šie uzņēmumi var labāk apkopot.

126

Tāpat nevar uzskatīt, ka šā sprieduma 124. punktā aprakstītais pierādīšanas pienākums būtu labas pārvaldības principa pārkāpums, pamatojoties uz to, ka tas nozīmētu pieprasīt oriģinālo zāļu ražotājam, lai tas savai aizstāvībai iesniegtu pierādījumus, kas ir nevis tā rīcībā, bet gan ģenērisko zāļu ražotāju rīcībā. Šajā iebildumā nav ņemtas vērā tiesības piekļūt lietas materiāliem konkurences lietās, kuru mērķis ir ļaut paziņojuma par iebildumiem adresātiem jau administratīvajā procesā iepazīties ar Komisijas lietas materiālos esošajiem pierādījumiem, lai tie varētu aizstāvēties. Šīs tiesības piekļūt lietas materiāliem nozīmē, ka Komisija dod attiecīgajam uzņēmumam iespēju pārbaudīt visus izmeklēšanas lietas materiālos esošos dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi šī uzņēmuma aizstāvībai. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (spriedums, 2020. gada 14. maijs, NKT Verwaltungs un NKT/Komisija, C‑607/18 P, EU:C:2020:385, 261. un 262. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi visiem pierādījumiem, kas Komisijai ir zināmi administratīvās procedūras stadijā, tostarp tiem, kurus ir iesnieguši ģenērisko zāļu ražotāji un kuri, iespējams, ir attaisnojoši, ir jābūt iekļautiem lietas materiālos, kuriem oriģinālo zāļu ražotājam principā ir piekļuve, tādējādi šim ražotājam ir iespēja identificēt iespējamus nepārvaramus šķēršļus šiem ģenērisko zāļu ražotājiem, ja tādi pastāv, un uz tiem atsaukties administratīvajā procedūrā vai Vispārējā tiesā.

127

Tādēļ pirmā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa un tātad otrais pamats kopumā ir jānoraida.

128

Ar pirmo pamatu Servier apstrīd kritērijus, pamatojoties uz kuriem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka strīdīgie nolīgumi ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ. Šim pamatam ir trīs daļas.

129

Ar pirmā pamata pirmo daļu Servier apgalvo, ka saskaņā ar ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumiem lietā CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:1958, 56. punkts) konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziens, kas interpretējams šauri, ietver vienīgi to rīcību, kuras kaitējošais raksturs, ņemot vērā iegūto pieredzi un ekonomiskās zināšanas, ir pierādīts un viegli konstatējams.

130

Servier uzskata, ka strīdīgā lēmuma pieņemšanas dienā šādas pieredzes nebija. Proti, tā kā šī iestāde vai Savienības tiesas nav pieņēmušas agrākus nolēmumus, šī lieta esot uzskatāma par vēl nepieredzētu gadījumu. Servier šajā ziņā apgalvo, ka 2008. gada 20. novembra spriedumam Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643) nav nozīmes, jo tas neattiecas uz izlīguma nolīgumu farmācijas patentu jomā. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, par kuru pieņemts 2020. gada 30. janvāra spriedums Generics (UK) u.c. (C‑307/18, EU:C:2020:52), liecinātu, ka šāda veida izlīguma nolīguma kvalificēšana par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ joprojām bija neskaidra un diskutējama. Šī lieta atšķiroties arī no lietas, kurā pasludināts 2021. gada 25. marta spriedums Lundbeck/Komisija (C‑591/16 P, EU:C:2021:243), kuras fakti notika pēc izskatāmās lietas faktiem un kurā attiecīgo nolīgumu mērķis faktiski nebija atrisināt strīdu.

131

Turklāt Servier apstrīd tai inkriminēto LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu viegli atklājamo raksturu. Komisija, Vispārējā tiesa, Amerikas Savienoto Valstu tiesu judikatūra un doktrīna, kas bija spēkā pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas, pieļaujot, ka izlīguma nolīgums strīdos farmaceitisko patentu jomā pats par sevi nav vērsts pret konkurenci. Turklāt, lai izklāstītu savu argumentāciju šajā jautājumā, Komisijai esot bijuši vajadzīgi vairāki simti lappušu.

132

Ar pirmā pamata otro daļu Servier, kuru atbalsta EFPIA, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav izdarījusi nekādus secinājumus no pārsūdzētā sprieduma 304. punktā un ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumu lietā CB/Komisija (C‑67/13 P, EU:C:2014:1958) 56. punktā izteiktā principa, saskaņā ar kuru konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienā neietilpst nolīgumi, kuriem ir iespējamas divējādas sekas tirgū vai kuri ir nepieciešami, lai sasniegtu galveno mērķi, kas neierobežo konkurenci.

133

Šajā ziņā nolīgumi, ar kuriem tiek izbeigts strīds par patentu, nepārsniedzot šī patenta piemērošanas jomu, esot leģitīmi un atbilst sabiedrības interesēm. Šajā gadījumā Servier norāda, ka, lai gan trīs no desmit iebildumu pret patentu 947 iesniedzējiem izstājās no procedūras EPI pēc izlīguma nolīguma noslēgšanas ar Servier, šādam apstāklim nebija seku, jo šī procedūra turpinājās. Turklāt strīdīgo nolīgumu starpā Teva un Lupin nolīgumiem varēja būt konkurenci veicinoša ietekme, jo tie varēja paātrināt tādu ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū, ar kurām nav pārkāpts patents.

134

Ar pirmā pamata trešo daļu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā strīdīgo nolīgumu ekonomisko un juridisko kontekstu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 272. punktā esot vienīgi uzskatījusi, ka šāda kvalifikācija ir veicama, ja nolīgums, pirmkārt, ietver maksājumu vai pamudinošu priekšrocību attiecībā uz ģenērisko zāļu ražotāju, kā arī neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumus un, otrkārt, ir noslēgts starp uzņēmumiem, kuri atrodas potenciālas konkurences situācijā, un šī situācija ir definēta plaši.

135

Vispirms Servier norāda, ka jebkurš nolīgums, kas ierobežo konkurenta komerciālo brīvību, ne vienmēr ierobežo konkurenci. Šāda kvalifikācija esot izslēgta, ja šis ierobežojums ir pakārtots leģitīmam nolīgumam, it īpaši attiecībā uz neapstrīdēšanas noteikumiem, kas paredzēti izlīguma nolīgumā strīdos patentu jomā. Šajā ziņā Servier atsaucas uz 2004. gada pamatnostādņu par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem 209. punktu.

136

Servier apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 269.–271. punktā uzskatot, ka tā sauktā “apgrieztā” maksājuma esamība, proti, oriģinālo zāļu ražotāja maksājums ģenērisko zāļu ražotājam, kura mērķis ir mudināt pēdējo minēto noslēgt izlīgumu, ļauj šādu nolīgumu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Šī vērtējuma pārāk abstraktā rakstura dēļ Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā strīdīgo nolīgumu īpašās iezīmes, kā arī faktiskās un konkrētās sekas.

137

Šajā gadījumā atbilstošie konteksta elementi pierādot, ka ģenērisko zāļu ražotāju ienākšana perindoprila tirgū tika aizkavēta nevis strīdīgo nolīgumu dēļ, bet gan patenta 947 dēļ. Visi ģenērisko zāļu ražotāji, kas iebilda pret šo patentu, esot bijuši spiesti sagaidīt minētā patenta termiņa beigas, lai ienāktu šajā tirgū.

138

Servier šajā ziņā uzsver, ka Vispārējā tiesa pēc tam, kad bija ņēmusi vērā šo nolīgumu sekas un to, ka šis uzņēmums atzina patenta 947 spēkā esamību, nosprieda, ka Krka nolīgumi nebija LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums. Tādējādi tā esot apstiprinājusi, ka neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi pēc savas būtības nav kaitīgi konkurencei.

139

Otrkārt, Servier apgalvo, ka pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 267. punkta, apgriezts maksājums pats par sevi nav vērsts pret konkurenci, bet to var izskaidrot ar attiecīgā patenta spēku. Proti, spēcīgs patents mudinātu ģenērisko zāļu ražotājus izlīgt. Saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 1986. gada 25. februāra sprieduma Windsurfing International/Komisija (193/83, EU:C:1986:75, 26. punkts), Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā šāds objektīvs elements. Šajā gadījumā patenta 947 spēks esot atzīts EPI 2006. gada 27. jūlija lēmumā un to esot atzinusi arī High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (patents court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Kanclera kompetences lietu departaments (Patentu palāta)), kas izdeva pagaidu rīkojumus pret Apotex un Krka, un to Vispārējā tiesa turklāt esot ņēmusi vērā pārsūdzētā sprieduma 971. punktā, nospriežot, ka tie bija “viens no apstākļiem, kas lika” noslēgt Krka nolīgumus.

140

Pārsūdzētā sprieduma 280. punktā apgalvojot, ka izlīguma nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis var tikt prezumēts, ja minētais maksājums pārsniedz izlīgumam patentu jomā raksturīgos izdevumus, un Komisijai nav jāpierāda, ka tie atbilst vismaz ģenērisko zāļu ražotāja sagaidāmajai peļņai, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz plašu konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdziena izpratni. Šī plašā koncepcija ne tikai atkāptos no judikatūrā atzītajiem principiem, bet arī nozīmētu, ka Komisija tiktu atbrīvota no pienākuma pierādīt pārkāpumu, kura pastāvēšanu tā apgalvo.

141

Komisija, kuru atbalsta Apvienotā Karaliste, apstrīd šo argumentāciju.

142

Attiecībā uz kritērijiem, kas izlīguma nolīgumu patentu jomā ļauj kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Servier ar trim daļām, kas izvirzītas tās pirmā pamata atbalstam un kas ir jāizskata kopā, būtībā apgalvo, ka kvalifikācija attiecas tikai uz nolīgumiem, kuru kaitīgais raksturs ir pierādīts un viegli atklājams. Tas neesot piemērojams tiem, kuru potenciālās sekas tirgū ir divējādas vai kuri ir nepieciešami, lai sasniegtu galveno mērķi, kas neierobežo konkurenci. Taču, nepiemērojot šos kritērijus, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdas.

143

Vispirms ir jānorāda, ka, ņemot vērā šā sprieduma 69.–77. punktā atgādinātos kritērijus, uz kuru pamata nolīgums starp uzņēmumiem var tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē, šī argumentācija ir jānoraida.

144

Servier nav pamata apgalvot, ka šī kvalifikācija ir jānoraida, it īpaši tādēļ, ka nepastāv agrāka Komisijas lēmumpieņemšanas prakse attiecībā uz šādiem nolīgumiem. Nekādā ziņā nav vajadzīgs, lai Komisija jau iepriekš būtu uzlikusi sodu par šāda veida nolīgumiem, lai tos varētu uzskatīt par tādiem, kas ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, pat ja tie ir noslēgti īpašā kontekstā, piemēram, saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Svarīgas ir tikai šo vienošanos specifiskās iezīmes, no kurām ir jāsecina iespējams īpašs kaitīgums konkurencei, vajadzības gadījumā veicot šo nolīgumu, to mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kādā tie iekļaujas, detalizētu analīzi (spriedumi, 2021. gada 25. marts, Sun Pharmaceutical Industries un Ranbaxy (UK)/Komisija, C‑586/16 P, EU:C:2021:241, 85.–87. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija,C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 130. un 131. punkts).

145

Tāpat Servier nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā pozitīvo vai vismaz neviennozīmīgo ietekmi uz konkurenci, ko tās ieskatā varētu radīt strīdīgie nolīgumi, jo saskaņā ar šā sprieduma 76. un 77. punktā atgādināto judikatūru šo nolīgumu seku vērtējums nav ne nepieciešams, ne pat atbilstošs, lai noteiktu, vai tie var tikt kvalificēti par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

146

Turklāt ir jākonstatē, ka šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 219.–222. punktā ir izklāstījusi noteikumus un principus, kas būtībā atbilst šā sprieduma 69.–77. punktā aprakstītajiem. Tātad šajos pārsūdzētā sprieduma punktos nav pieļauta tiesību kļūda.

147

Attiecībā uz argumentāciju, kas izriet no Tiesas judikatūras par leģitīmu nolīgumu aksesuāriem ierobežojumiem, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 282.–291. punktā ir uzskatījusi, ka Komisija pamatoti varēja neizvērtēt, vai ir jāpiemēro šī judikatūra.

148

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka, ja uz konkrētu darījumu vai darbību tās neitralitātes attiecībā uz konkurenci dēļ neattiecas LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizlieguma princips tādā ziņā, ka tā neietver nekādu konkurences ierobežojumu, minētais aizlieguma princips tāpat nav piemērojams viena vai vairāku šī darījuma vai darbības dalībnieku komerciālās autonomijas aksesuāram ierobežojumam, ja šis ierobežojums ir objektīvi nepieciešams minētā darījuma vai darbības īstenošanai un ir samērīgs ar šī darījuma vai darbības mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija, C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 89. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

149

Ja šādu aksesuāru ierobežojumu nevar nodalīt no pamatdarījuma vai pamatdarbības, neapdraudot tās pastāvēšanu un mērķus, šī ierobežojuma saderība ar LESD 101. pantu ir jāizskata kopumā ar pamatdarījuma vai pamatdarbības, saistībā ar kuru ierobežojums ir uzskatāms par aksesuāru, saderību, neraugoties uz to, ka, aplūkojot izolēti, varētu šķist, ka šādam ierobežojumam prima facie ir piemērojams LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizlieguma princips (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 70. punkts).

150

Kad ir jānosaka, vai ierobežojumam LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums varētu nebūt piemērojams tāpēc, ka tas ir aksesuārs pamatdarījumam, kuram nav šāda pret konkurenci vērsta rakstura, ir jānoskaidro, vai šā darījuma īstenošana attiecīgā ierobežojuma neesamības apstākļos būtu neiespējama. Fakts, ka šo darījumu būs grūtāk īstenot, tas būs pat mazāk ienesīgs, ja attiecīgā ierobežojuma nebūs, nebūtu jāuzskata par tādu, kas šim ierobežojumam piešķir objektīvi nepieciešamu raksturu, kurš vajadzīgs, lai to varētu kvalificēt par “aksesuāru”. Proti, izmantojot šādu interpretāciju, šis jēdziens tiktu paplašināts uz ierobežojumiem, kas nav obligāti nepieciešami pamatdarījuma īstenošanai. Šāds rezultāts varētu apdraudēt LESD 101. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma lietderīgo iedarbību (spriedums, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 71. punkts).

151

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 291. punktā uzskatīja, ka konkurences ierobežojumi, kas izriet no strīdīgajos nolīgumos paredzētajiem neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, bija balstīti nevis uz Servier patentu spēkā esamības atzīšanu, bet gan uz tās līdzekļu nodošanu attiecīgajam ģenērisko zāļu ražotājam, kas šim ražotājam radīja pamudinājumu atteikties no konkurences spiediena izdarīšanas uz Servier. Tādējādi tā noraidīja šā sprieduma 148. punktā atgādinātās judikatūras piemērošanu, pamatojoties uz to, ka strīdīgie nolīgumi ir konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, kurus nevar kvalificēt kā “darījumus, kuriem nav pretkonkurences rakstura” to iespējamās neitralitātes dēļ no konkurences viedokļa. Turklāt tā norādīja, ka neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi var būt nepieciešamais aksesuārs vienīgi tādam izlīguma nolīgumam, kas ir balstīts uz to, ka puses atzīst attiecīgā patenta spēkā esamību, bet tas tā nebija aplūkojamajā gadījumā. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 291. punktā pamatoti nosprieda, ka Komisija pamatoti varēja neizvērtēt šīs judikatūras par aksesuāriem ierobežojumiem piemērošanu.

152

Pārsūdzētā sprieduma 296.–307. punktā Vispārējā tiesa izvērtēja iebildumus, ar kuriem Servier apgalvoja, ka, tā kā strīdīgo nolīgumu ietekme uz konkurenci pēc būtības ir divējāda, šos nolīgumus nevar kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

153

Šajā kontekstā minētā sprieduma 304. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija un tiesa, izvērtējot nolīguma mērķa ierobežojošo raksturu un it īpaši ņemot vērā tā ekonomisko un juridisko kontekstu, nevar pilnībā neņemt vērā šī nolīguma potenciālās sekas, tādējādi, ka nolīgumus, kuriem, ņemot vērā to kontekstu, ir iespējamas divējādas sekas tirgū, nevar uzskatīt par konkurenci ierobežojošiem mērķa dēļ.

154

Tomēr šis pamatojums ir pretrunā šā sprieduma 73., 76. un 77. punktā atgādinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru attiecībā uz darbībām, kas ir kvalificētas kā konkurences ierobežojumi mērķa dēļ, nav nedz jāmeklē, nedz a fortiori jāpierāda faktiska vai potenciāla un negatīva vai pozitīva ietekme uz konkurenci.

155

Pamatojoties uz šo tiesību kļūdu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 305. un 306. punktā nolēma lemt par Servier iebildumiem par strīdīgo nolīgumu divējādajām sekām, izvērtējot prasības pamatus, kas attiecas konkrēti uz katru no šiem nolīgumiem. Tomēr, neskarot turpmāko vērtējumu par Servier argumentiem saistībā ar katru no šiem nolīgumiem, kas tika izvirzīti tās trešajā līdz piektajā apelācijas sūdzības pamatā, ir jānorāda, ka minētajai tiesību kļūdai principā nav nekādu seku attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, jo Vispārējā tiesa katrā ziņā citu iemeslu dēļ noraidīja visus argumentus par strīdīgo nolīgumu it kā konkurenci veicinošajām vai divējādajām sekām, ko Servier bija izvirzījusi pirmajā instancē.

156

Servier būtībā šajā ziņā apgalvo, ka Vispārējā tiesa atteicās ņemt vērā to, ka strīdīgo nolīgumu mērķis bija nevis apdraudēt konkurenci, bet gan izbeigt strīdus starp Servier un ģenērisko zāļu ražotājiem, jo šie ražotāji atzina patenta 947 spēku. Lupin nolīguma priekšmets turklāt esot bijusi Lupin priekšlaicīga ienākšana tirgū, un Teva nolīguma galvenais mērķis esot bijis piegādāt Teva perindoprilu. Servier šajā kontekstā uzsver, ka Vispārējā tiesa tomēr ņēma vērā to, ka Krka atzina šī patenta spēkā esamību, un uzskatīja, ka ar šo uzņēmumu noslēgtie nolīgumi nebija LESD 101. panta pārkāpums.

157

Tomēr pietiek atgādināt, ka, lai gan objektīvajiem mērķiem, kurus ar nolīgumiem ir paredzēts sasniegt attiecībā uz konkurenci, protams, ir nozīme, lai novērtētu to iespējamo pret konkurenci vērsto mērķi, apstāklim, ka iesaistītie uzņēmumi ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un apstāklim, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad apstāklis, ka komercstratēģija, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmumi, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī, veic savā starpā sarunas par šādiem nolīgumiem, lai izbeigtu strīdu par patenta spēkā esamību, no šo uzņēmumu viedokļa ir ekonomiski racionāla, nekādi nepierāda, ka šīs stratēģijas īstenošana ir attaisnojama no konkurences tiesību viedokļa.

158

Turklāt Servier iebildums, kurā tā atsaucas uz pretrunu starp Vispārējās tiesas sniegtajiem vērtējumiem attiecībā uz strīdīgajiem nolīgumiem un vērtējumiem attiecībā uz Krka nolīgumiem, ir jānoraida šā sprieduma 114.–117. punktā izklāstīto iemeslu dēļ. Proti, šīsdienas sprieduma lietā Komisija/Servier u.c. (C‑176/19 P) 442.–474. punktā Tiesa pēc tam, kad bija daļēji apmierinājusi Komisijas apelācijas sūdzību, galīgi noraidīja Servier argumentāciju, kuras mērķis bija apstrīdēt ar Krka noslēgto izlīguma un licences nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ. Tā kā apgalvotās pretrunas nav, šis iebildums ir jānoraida.

159

Attiecībā uz nozīmi, kāda ir jāpiešķir apgrieztajiem maksājumiem, lai patentu strīdos noslēgtus izlīguma nolīgumus kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 256.–273. punktā būtībā norādīja, ka tas, ka šāda veida nolīgumos ir ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi, piemēram, neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, ja šis fakts ir sasaistīts ar apgriezto maksājumu, to var kvalificēt šādi, ja vien šo maksājumu neattaisno kāds cits pretizpildījums, nevis tas, ka ģenērisko zāļu ražotājs ir apņēmies atteikties konkurēt ar oriģinālo zāļu ražotāju, kuram pieder attiecīgais patents vai patenti.

160

Minētā sprieduma 277.–280. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka, lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir jāpārbauda, vai šī apgrieztā maksājuma mērķis ir kompensēt izlīgumam raksturīgās izmaksas, kas radušās ģenērisko zāļu ražotājam. Vispārējā tiesa precizēja, ka šajās izmaksās tostarp ietilpst izdevumi, kas radušies strīdos, uz kuriem attiecas nolīgums par izlīgumu, ar nosacījumu, ka šos izdevumus ir noteikušas šī nolīguma puses un ka tie nav nesamērīgi ar to izdevumu summu, kas ir objektīvi nepieciešami tiesvedībai. Turpretim saskaņā ar pārsūdzēto spriedumu šīs izmaksas neietver ne patentēto zāļu krājumu vērtību, ne pētniecības un izstrādes izmaksas, kas radušās, izstrādājot šīs zāles. Šīs izmaksas principā izslēdz arī summas, kas maksājamas kā kompensācija, it īpaši līguma izbeigšana saskaņā ar līgumiem, kurus ģenērisko zāļu ražotājs ir noslēdzis ar trešām personām.

161

Ar savu šā sprieduma 139. un 140. punktā apkopoto argumentāciju Servier apstrīd šo argumentāciju, apgalvojot, ka par apgrieztu maksājumu ir jāuzskata jebkurš maksājums, kas pārsniedz izlīgumam strīdā raksturīgo izdevumu summu, pat ja šī summa būtu mazāka par peļņu, kuru ģenērisko zāļu ražotājs varēja cerēt gūt no savas ienākšanas tirgū.

162

Turklāt Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 280. punktā nospriežot, ka principā kompensācijas, kas ģenērisko zāļu ražotājam varētu būt jāmaksā trešām personām, lai atlīdzinātu zaudējumus, kas pēdējām minētajām esot radušies šī ražotāja lēmuma dēļ atteikties no to ģenērisko zāļu tirdzniecības, par kurām ir šis strīds, principā nav daļa no patentu strīda izlīgumam raksturīgajām izmaksām.

163

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru ģenērisko zāļu ražotājs pēc tam, kad ir izvērtējis tā izredzes uzvarēt tiesvedībā pret attiecīgo oriģinālo zāļu ražotāju, var nolemt atteikties ienākt attiecīgajā tirgū un noslēgt ar oriģinālo zāļu ražotāju izlīguma nolīgumu šajā tiesvedībā. Šādu nolīgumu ne vienmēr var uzskatīt par ierobežojumu mērķa dēļ LESD 101. panta 1. punkta izpratnē. Tas, ka šādu nolīgumu papildina oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu ražotājam, nav pietiekams iemesls, lai to kvalificētu kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, jo minētā līdzekļu nodošana var izrādīties attaisnojama. Tā tas var būt gadījumā, ja ģenērisko zāļu ražotājs no oriģinālo zāļu ražotāja saņem summas, kas faktiski atbilst kompensācijai par izdevumiem vai grūtībām, kuras ir saistītas ar strīdu starp tiem, vai kas atbilst atlīdzībai par faktisku preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu oriģinālo zāļu ražotājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84.–86. punkts).

164

Tādēļ, ja izlīguma nolīgums strīdā par patenta spēkā esamību starp ģenērisko zāļu ražotāju un oriģinālo zāļu ražotāju, kuram pieder šis patents, ir papildināts ar oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošanu ģenērisko zāļu ražotājam, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai šīs līdzekļu nodošanas pozitīvo neto bilanci var pilnībā attaisnot, kā paredzēts šā sprieduma iepriekšējā punktā, ar nepieciešamību kompensēt izmaksas vai grūtības saistībā ar šo strīdu, piemēram, izdevumus un honorārus par pēdējā minētā ražotāja konsultācijām, vai ar nepieciešamību atlīdzināt faktisko un konstatēto šī ražotāja preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par labu oriģinālo zāļu ražotājam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 92. punkts). Proti, izlīgums šādā strīdā nozīmē, ka ģenērisko zāļu ražotājs atzīst aplūkojamā patenta spēkā esamību, jo atsakās to apstrīdēt. No tā izriet, ka saistībā ar tā saukto “apgriezto” maksājumu, ko oriģinālo zāļu ražotājs veic par labu ģenērisko zāļu ražotājam, tikai šādu izmaksu uzņemšanās vai atlīdzība par šādām precēm vai pakalpojumiem var tikt uzskatīta par saskanīgu ar šādu atzīšanu un tātad par tādu, kas var tikt attaisnota no konkurences skatpunkta.

165

Otrām kārtām, ja šīs līdzekļu nodošanas pozitīvo neto bilanci pilnībā neattaisno šāda nepieciešamība, ir jāpārbauda, vai šāda attaisnojuma neesamības gadījumā šī nodošana ir izskaidrojama vienīgi ar šo zāļu ražotāju komerciālajām interesēm neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē. Šīs pārbaudes veikšanas nolūkā ir jāvērtē, vai šī bilance, ietverot eventuālus attaisnotus izdevumus, bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ieiet attiecīgajā tirgū, un nav prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti būtu lielāka nekā peļņa, ko šis ģenērisko zāļu ražotājs būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā patentu jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 87.–94. punkts).

166

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 277.–280. punktā būtībā uzskatīdama, ka apstāklis, ka Servier sedz strīda risināšanas izdevumus, kas radušies ģenērisko zāļu ražotājam strīdā starp tiem, kurš tika atrisināts izlīguma ceļā, bija attaisnots ar faktu, ka šie izdevumi bija “raksturīgi” izlīgumam, ar nosacījumu, ka tie nav pārmērīgi un tātad nesamērīgi, bet ka citas izmaksas, kas ir pārāk “nesaistītas” ar strīdu un tā noregulējumu, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas ir raksturīgas šiem strīdiem. Proti, šī pieeja, kurā tiek ņemti vērā apstākļi, kādos ir iespējams attaisnot tā saukto “apgriezto” izdevumu maksājumu, lai secinātu, ka nepastāv pamudinošā līdzekļu nodošana, būtībā atbilst pieejai, kas izriet no šā sprieduma 163. un 164. punktā atgādinātās judikatūras.

167

Konkrēti attiecībā uz to, ka oriģinālo zāļu ražotājs sedz atlīdzību par zaudējumiem, kura ģenērisko zāļu ražotājam, iespējams, būtu jāizmaksā trešām personām, ir jānorāda, kā to darījusi ģenerāladvokāte secinājumu 159. punktā, daļā, kas veltīta Niche situācijai, ka šāda veida maksājums ir tiešas sekas, kas izriet nevis no zāļu ražotāju vēlmes panākt izlīgumu savstarpējos strīdos par patentiem, bet gan no ģenērisko zāļu ražotāja atteikšanās ienākt attiecīgo zāļu tirgū. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 280. punktā nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, būtībā nospriežot, ka šādu kompensāciju atlīdzināšana nevar tikt uzskatīta par tādu, kas ir raksturīga tādam izlīguma nolīgumam kā strīdīgie nolīgumi.

168

Ņemot vērā šos elementus un pretēji Servier argumentācijai, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 280. punktā arī nav pārnesusi pierādīšanas pienākumu. Abstrahējoties no šajā 280. punktā lietotā formulējuma, Vispārējā tiesa būtībā vienīgi uzskatīja, ka izdevumi, kas ģenērisko zāļu ražotājam, iespējams, ir jāmaksā trešām personām kā zaudējumu atlīdzība saistībā ar ģenērisko zāļu ražotāja lēmumu atteikties ienākt attiecīgajā tirgū, ja tos sedz oriģinālo zāļu ražotājs, ir jāuzskata tostarp par līdzekļu nodošanu par labu ģenērisko zāļu ražotājam, attiecībā uz kuru ir jāanalizē pozitīvā neto bilance. Šajā 280. punktā precizējot, ka “nolīguma pusēm, ja tās vēlas, lai šādu izdevumu maksājums netiktu atzīts par pamudinošu un par tādu, kas norāda uz konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpierāda, ka tie ir saistīti ar strīdu vai tā noregulējumu, un pēc tam jāpamato maksājuma apmērs”, Vispārējā tiesa ir precīzi piemērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadali, kuri atgādināti šā sprieduma 123. punktā.

169

Ņemot vērā iepriekš minētos elementus un it īpaši to, ka pārsūdzētā sprieduma 304. punktā pieļautā tiesību kļūda, ievērojot šā sprieduma 155. punktā izklāstītos apsvērumus, kuri attiecas uz trešā līdz piektā apelācijas sūdzības pamata izskatīšanu, neietekmē pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, pirmais pamats ir jānoraida.

170

Ar trešo pamatu Servier apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumus par LESD 101. panta 1. punkta piemērošanu Niche un Matrix nolīgumiem. Šim pamatam ir divas daļas.

171

Ar trešā pamata pirmo daļu Servier apgalvo, ka, uzskatot, ka Niche un Matrix bija tās potenciālie konkurenti, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas.

172

Ar pirmo iebildumu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi novērtējusi no Servier patentu spēka izrietošos šķēršļus ienākšanai perindoprila tirgū.

173

Vispirms, būtībā atkārtojot otrajā apelācijas sūdzības pamatā izvirzītos argumentus, Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 444. punktā principā ir noraidījusi to, ka Niche un Matrix uztverei par šiem ar patentiem saistītajiem šķēršļiem būtu kāda nozīme, analizējot to spēju ienākt tirgū, nospriezdama, ka tikai tiesas nolēmumā veikts pārkāpuma aktu konstatējums varēja būt nepārvarams šķērslis to ienākšanai tirgū.

174

Turpinājumā Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā ne to, ka Niche klienti, it īpaši Sandoz, izbeidza savus nolīgumus ar šo uzņēmumu patenta pārkāpuma riska dēļ, ne arī Matrix mēģinājumus izstrādāt perindoprila ģenēriskās versijas formu, ar kuru netiktu pārkāpts patents. Servier uzskata, ka šie elementi ir objektīvas norādes par to, ka pastāv ar patentiem saistīti šķēršļi šo uzņēmumu ienākšanai tirgū.

175

Visbeidzot, Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai Niche un Matrix bija reāla un konkrēta iespēja ienākt tirgū īsā laikā. Servier uzskata, ka Niche nevarēja ātri pārvarēt ar patentiem saistītos šķēršļus.

176

Pakārtoti Servier apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 446. un 447. punktā Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus, apgalvojot, ka Niche ar savu rīcību attiecībā uz Servier mēģināja “pavērt ceļu” un ienākt perindoprila tirgū, neraugoties uz patentu radītajiem šķēršļiem. Patiesībā Niche, kas zināja, ka ar tā perindoprilu ir pārkāpts patents, vēlējās izvairīties no strīda ar Servier.

177

Ar otro iebildumu Servier apgalvo, ka, nospriežot, ka Niche un Matrix veiktie pasākumi bija pietiekami, lai pierādītu, ka šie uzņēmumi varēja ienākt perindoprila tirgū īsā laikā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas.

178

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot sajaukusi spēju ienākt tirgū ar nodomu ienākt šajā tirgū. Spēja ienākt tirgū esot atkarīga no tā, vai pastāv no patentiem izrietoši šķēršļi. Savukārt, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 458. un 476. punkta, tādi pasākumi kā tie, kuru mērķis ir iegūt tirdzniecības atļauju, paši par sevi nav pietiekami, lai pierādītu šādu spēju. Šajā ziņā Servier atsaucas uz savu otrā pamata otrajā daļā izklāstīto argumentāciju, kas īsumā izklāstīta šā sprieduma 94. punktā.

179

Otrkārt, Servier apgalvo, ka, lai pierādītu, ka Niche un Matrix varēja ienākt perindoprila tirgū, Komisijai bija jāanalizē tehniskās, regulatīvās, ar patentiem saistītās un finansiālās grūtības, ar kurām šie uzņēmumi saskārās. Pārsūdzētā sprieduma 461., 462. un 480. punktā Vispārējās tiesas norādītie apstākļi apstiprinot, ka Komisija ir vienīgi izvērtējusi minēto uzņēmumu veiktos pasākumus. Nekritizējot to, ka nav analizētas Niche un Matrix reālas un konkrētas izredzes pārvarēt tehniskās un regulatīvās problēmas, Vispārējā tiesa neesot izpildījusi savu pienākumu veikt pārbaudi tiesā un esot pieļāvusi tiesību kļūdu.

180

Ar trešo iebildumu Servier apgalvo, ka, pārsūdzētā sprieduma 463., 480., 483.–486., 489. un 498. punktā liekot tai pierādīt, ka Niche un Matrix ienākšana perindoprila tirgū saskārās ar nepārvaramiem šķēršļiem, Vispārējā tiesa ir pārnesusi pierādīšanas pienākumu, kas Komisijai ir uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu. Servier šajā ziņā atsaucas uz savu argumentāciju, kas izvirzīta tās otrā pamata trešajā daļā.

181

Ar ceturto iebildumu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi, vai šķēršļi Niche un Matrix ienākšanai perindoprila tirgū, aplūkojot tos kopumā, neļāva uzskatīt, ka šie uzņēmumi bija Servier potenciāli konkurenti. Tas, ka katrs no šiem šķēršļiem atsevišķi bija pārvarams, nenozīmē, ka Niche un Matrix varēja pārvarēt šos šķēršļus kopumā. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa neesot izpildījusi savu pienākumu veikt pārbaudi tiesā, kā arī neesot izpildījusi savu pienākumu pārbaudīt pierādījumus, kas apskatīti nevis atsevišķi, bet gan kopumā.

182

Ar piekto iebildumu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 481. punktā ir kļūdaini interpretējusi labas pārvaldības principu. Saskaņā ar šo principu Komisijai esot pienākums pārbaudīt visus apstākļus, kuriem ir nozīme konkrētas situācijas analīzei, un vajadzības gadījumā pieprasīt papildu informāciju, lai pārbaudītu un pamatotu savus secinājumus. Komisija esot atteikusies apmierināt administratīvajā procesā Servier izteikto lūgumu iesniegt saraksti starp Niche vai tās partneriem un valsts iestādēm par perindoprila ģenēriskās versijas tirdzniecības atļaujas pieteikumiem. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 481. punktā esot noraidījusi Servier iebildumu par labas pārvaldības principa pārkāpumu, pamatojoties it īpaši uz to, ka pieprasītajiem dokumentiem nebija “lielas nozīmes”. Servier uzskata, ka šāda kritērija, kas nav paredzēts Tiesas judikatūrā, piemērošana ir tiesību kļūda.

183

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

184

Ar pirmo iebildumu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā neesot pietiekami ņēmusi vērā ar patentiem saistītos šķēršļus. Tomēr šā sprieduma 173.–175. punktā minētajos trīs argumentos, kas galvenokārt izvirzīti šī iebilduma pamatojumam, nav ņemts vērā tas, ka Vispārējā tiesa patiešām ir ņēmusi vērā šos ar patentiem saistītos šķēršļus, un šie argumenti šajā ziņā ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Proti, kā norādīts šā sprieduma 108. punktā, Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 444. punktā nav uzskatījusi, ka tam, kā ģenērisko zāļu ražotājs uztver patenta spēku, nav nekādas nozīmes, lai novērtētu, vai pastāv potenciālas konkurences attiecības starp Servier, no vienas puses, un Niche un Matrix, no otras puses, bet ir uzskatījusi, ka šai uztverei var būt nozīme vienīgi, lai noteiktu, vai Niche un Matrix bija nodoms ienākt tirgū, nevis lai novērtētu to spēju īstenot šādu ienākšanu. Kā tika nospriests šā sprieduma 107.–111. punktā, Vispārējā tiesa šajā ziņā nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu.

185

Attiecībā uz to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā to, ka Niche klienti, it īpaši Sandoz, ir pārtraukuši saistībā ar perindoprila tirdzniecību sadarbību ar šo uzņēmumu patenta pārkāpuma riska dēļ, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākums norādīt pamatojumu neliek Vispārējai tiesai sniegt izklāstu, kas izsmeļoši un pēc kārtas sekotu visiem lietas dalībnieku izteiktajiem argumentiem, un ka tātad pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa nav piekritusi to argumentiem, un Tiesai saņemt pietiekamu informāciju, lai veiktu pārbaudi (spriedums, 2017. gada 16. februāris, Tudapetrol Mineralölerzeugnisse Nils Hansen/Komisija, C‑94/15 P, EU:C:2017:124, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

186

Ir taisnība, ka Vispārējā tiesa nav skaidri atbildējusi uz šo Servier argumentāciju, bet, kā uzsver Komisija un kā izriet no strīdīgā lēmuma 465. apsvēruma – un Servier šo apstākli neapstrīd – Sandoz lēmums tika pieņemts 2004. gada janvārī, proti, pirms Niche un Matrix lēmuma mainīt savu perindoprila ražošanas procesu un tātad pirms Niche un Matrix sagatavošanas pasākumiem, kas aprakstīti pārsūdzētā sprieduma 433.–440., 446. un 447. punktā, uz kuriem Vispārējā tiesa balstījās, lai konstatētu šo uzņēmumu nodomu ienākt Eiropas perindoprila tirgos. Šādos apstākļos, tā kā aplūkojamais faktiskais apstāklis katrā ziņā nevarēja ietekmēt Vispārējās tiesas konstatējumus, minētā tiesa nav neizpildījusi pienākumu pamatot savus spriedumus, tieši neatbildot uz Servier argumentāciju šajā ziņā.

187

Attiecībā uz argumentāciju saistībā ar Matrix mēģinājumiem izstrādāt perindoprila ģenēriskās versijas formu, ar kuru nav pārkāpts patents, pietiek konstatēt, ka tās mērķis ir apšaubīt Vispārējās tiesas veikto faktu vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 447. punktā un ka tādējādi tā ir jānoraida kā nepieņemama.

188

Attiecībā uz argumentu, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai Niche un Matrix bija reāla un konkrēta iespēja ienākt tirgū īsā laikā, ir jāatgādina, ka tas ir balstīts uz kļūdainu juridisku kritēriju, jo saskaņā ar šā sprieduma 80. punktā atgādināto judikatūru ģenērisko zāļu ražotāja sagatavošanas pasākumiem ir jāļauj tam piekļūt attiecīgajam tirgum laikā, kas var radīt konkurences spiedienu uz oriģinālo zāļu ražotāju. Katrā ziņā no pārsūdzētā sprieduma 442.–499. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa padziļināti izvērtēja šo jautājumu, pirms tā secināja, ka Niche un Matrix izdarītais konkurences spiediens bija reāls.

189

Attiecībā uz argumentu, ko Servier min pakārtoti sava pirmā iebilduma pamatojumam, ir jākonstatē, ka tas ir nepieņemams. Proti, apgalvotās sagrozīšanas aizsegā Servier, it īpaši apgalvojot, ka Niche iniciatīva “pavērt ceļu” ienākšanai tirgū nav tikusi īstenota labticīgi, patiesībā vēlas apstrīdēt Vispārējās tiesas veiktos faktu vērtējumus pārsūdzētā sprieduma 446. punktā, bet tas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā, kā atgādināts šā sprieduma 58. punktā.

190

No tā izriet, ka Servier pirmais iebildums, kas apkopots šā sprieduma 173. punktā, ir jānoraida.

191

Ar otro iebildumu Servier ar pirmo argumentu apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru pasākumi, kas veikti, lai iegūtu tirdzniecības atļaujas, var tikt ņemti vērā, lai pierādītu potenciālas konkurences esamību. Tomēr šis arguments ir jānoraida šā sprieduma 118. punktā izklāstīto motīvu dēļ. Proti, tādiem pasākumiem kā pasākumi, kuru mērķis ir saņemt ģenērisko zāļu tirdzniecības atļauju, ir nozīme, lai pierādītu gan šo zāļu ražotāja spēju, gan nodomu ienākt tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 44. punkts).

192

Ar otro argumentu Servier būtībā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav analizējusi varbūtību, ka Niche un Matrix izdosies pārvarēt tehniskās un regulatīvās grūtības, ar kurām tās saskārās.

193

Šim argumentam nevar piekrist.

194

Vispirms šis arguments ir balstīts uz juridiski kļūdainu premisu. Pretēji tam, ko apgalvo Servier, ja vien netiek noliegts jebkāds nošķīrums starp reālu konkurenci un potenciālu konkurenci, potenciālas konkurences esamība prasa pierādīt nevis to, ka ģenērisko zāļu ražotāji noteikti būtu iekļuvuši tirgū un ka šāda iekļūšana neizbēgami būtu bijusi sekmīga, bet tikai to, ka šiem ražotājiem šajā ziņā būtu bijušas reālas un konkrētas iespējas (spriedums, 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 63. punkts).

195

Turpinājumā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 442.–499. punktā veica skrupulozu un detalizētu pārbaudi par it kā nepārvaramajiem šķēršļiem, ar kuriem Niche un Matrix saskārās patentu, tehniskajā, regulatīvajā, kā arī finansiālā ziņā. Pamatojoties uz šo pārbaudi un pēc tai iesniegto faktu un pierādījumu vērtējuma, Vispārējā tiesa noraidīja apgalvojumus, ar kuriem Servier apstrīdēja Niche un Matrix spēju un nodomu ienākt tirgū. Ņemot vērā šos elementus, Servier nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa nav veikusi visu to šķēršļu pilnīgu analīzi, uz kuriem tika norādīts, lai apstrīdētu, ka pastāv potenciālas konkurences attiecības ar Niche un Matrix.

196

Visbeidzot, ciktāl Servier apstrīd faktu vērtējumus, ko Vispārējā tiesa tādējādi veikusi šajā analīzē, pietiek konstatēt, ka šāda argumentācija apelācijas tiesvedībā ir nepieņemama.

197

Ar trešo iebildumu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārnesusi pierādīšanas pienākumu saistībā ar nepārvaramiem šķēršļiem ienākšanai attiecīgajā tirgū. Tomēr pietiek atgādināt, ka šā sprieduma 123.–125. punktā izklāstīto motīvu dēļ Servier argumentācija par šī pierādīšanas pienākuma pārnešanu un probatio diabolica šajā ziņā tika noraidīta. Tāpēc arī šis trešais iebildums ir jānoraida.

198

Ar ceturto iebildumu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir izvērtējusi šķēršļus, ar kuriem Niche un Matrix saskārās, nevis kopumā, bet atsevišķi.

199

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis ceturtais iebildums nav nepieņemams tā iemesla dēļ, ka Servier uz to nebija atsaukusies savā prasībā pirmajā instancē. Tā kā šis iebildums ir vērsts pret to, kā Vispārējā tiesa piemērojusi noteikumus, kas reglamentē pierādīšanas pienākumu un pierādījumu novērtēšanu, to var izvirzīt apelācijas tiesvedībā.

200

Attiecībā uz lietas būtību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisija var sniegt pierādījumus par pārkāpumu konkurences tiesību jomā, izmantojot objektīvu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas, izvērtēti visaptveroši un cita loģiska izskaidrojuma neesamības apstākļos, var pierādīt šādu pārkāpumu, pat ja ar vienu vai otru no šiem netiešiem pierādījumiem, aplūkojot to atsevišķi, šajā ziņā nepietiek (spriedums, 2021. gada 18. marts, Pometon/Komisija, C‑440/19 P, EU:C:2021:214, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).

201

Attiecībā uz pierādījumiem par potenciālas konkurences esamību, ko ģenērisko zāļu ražotājs īsteno attiecībā uz oriģinālo zāļu ražotāju, atbilstoši šā sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātajai judikatūrai un kā nospriests šā sprieduma 123.–125. punktā, ja Komisija, pamatojoties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu un neignorējot iespējamos šķēršļus ienākšanai tirgū, par kuriem tai ir zināms, var pierādīt potenciālas konkurences esamību, attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāatspēko šādas konkurences esamība, sniedzot pierādījumus par pretējo.

202

Ja tiesai ir šaubas, tās ir jāinterpretē par labu uzņēmumam, kuram ir adresēts lēmums, ar ko ir konstatēts pārkāpums, ņemot vērā nevainīguma prezumpciju, kas ir piemērojama procedūrām saistībā ar uzņēmumiem piemērojamo konkurences noteikumu pārkāpumiem, kuru rezultātā var piemērot naudas sodus vai kavējuma naudu (spriedums, 2017. gada 16. februāris, Hansen & Rosenthal un H&R Wax Company Vertrieb/Komisija, C‑90/15 P, EU:C:2017:123, 18. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

203

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 432.–440. punktā norādīja, ka Komisijas savāktie un strīdīgajā lēmumā minētie netiešie pierādījumi ļāva uzskatīt, ka Niche un Matrix bija Servier potenciāli konkurenti, un minētā sprieduma 441.–499. punktā tā izvērtēja visus tai zināmos iespējamos šķēršļus to ienākšanai tirgū. Tātad tā, nepieļaujot tiesību kļūdu, uzskatīja, ka šim uzņēmumam bija jāsniedz pretēji pierādījumi, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz citiem šķēršļiem šādai ienākšanai. Kā jau uzsvērts šā sprieduma 195. punktā, pēc Servier argumentācijas pilnīgas, skrupulozas un detalizētas pārbaudes Vispārējā tiesa noraidīja apgalvojumus, kuru mērķis bija apstrīdēt, ka Niche un Matrix bija spēja un nodoms ienākt tirgū.

204

Ņemot vērā šos elementus, turklāt ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, izvērtējot apgalvotos šķēršļus Niche un Matrix ienākšanai tirgū pa vienam, turklāt nepārbaudot, vai, neraugoties uz to, ka neviens no šiem šķēršļiem pats par sevi nebija nepārvarams, to kumulatīvā ietekme tomēr radīja nepārvaramu šķērsli. Proti, šāda pārbaude principā nav nepieciešama, un, kā secinājumu 91. punktā norāda ģenerāladvokāte, Servier ne Vispārējā tiesā, ne savā apelācijas sūdzībā nav paskaidrojusi, kādai būtu bijis jābūt pierādījumu pārbaudei, kuras neveikšanu tā pārmet Vispārējai tiesai.

205

No iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka ceturtais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

206

Ar piekto iebildumu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav konstatējusi, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo šī iestāde nav uzdevusi iesniegt saraksti starp Niche vai tā partneriem un valsts iestādēm par perindoprila ģenēriskās versijas tirdzniecības atļaujas pieteikumiem.

207

Ir jākonstatē, ka atbilstoši tam, kas ir izklāstīts šā sprieduma 80. un 120. punktā attiecībā uz pasākumu, ko uzņēmumi veic, lai saņemtu tirdzniecības atļaujas, nozīmīgumu potenciālās konkurences novērtēšanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 479. punktā ir pamatoti atgādinājusi, ka, lai noteiktu potenciālas konkurences esamību, Komisija var pamatoties uz faktu, ka ģenērisko zāļu ražotājs ir lūdzis tirdzniecības atļauju un aktīvi piedalījies procedūrā šādas atļaujas piešķiršanai. Savukārt šim ražotājam ir jāiesniedz pierādījumi, kas apliecina, ka pastāv problēmas, kuras objektīvi liedz saņemt šo atļauju.

208

Tomēr, kā secinājumu 103. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tāpat kā tiesvedības, kas attiecas uz patenta spēkā esamību, iespējamais iznākums nav noteicošs, lai novērtētu potenciālas konkurences attiecību esamību, kā tas izriet no šā sprieduma 81. punktā atgādinātās judikatūras, Komisijai nav arī jānovērtē šāda ražotāja valsts iestādēs uzsāktās tirdzniecības atļaujas procedūras veiksmīgas izredzes vai iespējamais iznākums brīdī, kad šī procedūra tiek vai tika īstenota. Tādējādi, ja nav galīgā lēmuma, ar kuru šāda procedūra tiek pabeigta, iespējamās problēmas, kas objektīvi liedz saņemt lūgto atļauju, nevar tikt konstatētas, pamatojoties uz informāciju par kompetento valsts iestāžu paustajām šaubām, neskarot to galīgo lēmumu, attiecībā uz iespējām, ka procedūra varētu beigties ar atļaujas piešķiršanu.

209

Minētā sprieduma 480. punktā norādījusi, ka Niche bija iesniegusi vairākus tirdzniecības atļaujas pieteikumus un piedalījusies to iegūšanai paredzētajās procedūrās, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 481. punktā uzskatīja, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā ir atteikusies apmierināt lūgumu iesniegt visu saraksti, kas attiecās uz šīm tirdzniecības atļaujas procedūrām, starp Niche un kompetentajām iestādēm. Vispārējā tiesa šajā ziņā būtībā uzskatīja, ka, tā kā Servier administratīvajā procesā bija tabula, kurā apkopots šīs sarakstes saturs, Komisijas atteikums uzdot iesniegt attiecīgos dokumentus bija pamatots, jo šiem dokumentiem Servier aizstāvībai nebija “lielas nozīmes”. Vispārējā tiesa šajā ziņā it īpaši uzsvēra faktu, ka Niche ne administratīvā procesa laikā, ne tiesvedībā Vispārējā tiesā neiesniedza attiecīgo saraksti, lai pamatotu savus iebildumus, kuru mērķis bija apšaubīt tās pašas kā Servier potenciāla konkurenta statusu.

210

Šajā gadījumā, ņemot vērā šā sprieduma 208. punktā nospriesto, ir jānorāda, ka pieprasītā piekļuve attiecīgajai sarakstei nevarēja ļaut Servier sniegt pierādījumus, kas apliecinātu, ka pastāvēja problēmas, kuras objektīvi neļāva iegūt Niche un Matrix lūgtās tirdzniecības atļaujas. Tādējādi ir jākonstatē, ka Komisijai nebija pienākuma uzdot iesniegt attiecīgo saraksti un ka Vispārējā tiesa tātad šajā lietā nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, nekonstatējot, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu. Tādēļ piektais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

211

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

212

Ar trešā pamata otro daļu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir apstiprinājusi Niche un Matrix nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

213

Vispirms Servier atsaucas uz savu argumentāciju, kura izklāstīta šā sprieduma 129.–140. punktā saistībā ar tā pirmo pamatu un kurā Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 526., 552., 555., 557. un 558. punktā ir piemērojusi juridiskus kritērijus, kas ir pretrunā judikatūrai par konkurences ierobežojuma mērķa dēļ jēdzienu.

214

Ar pirmo iebildumu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka maksājumi 11,8 miljonu GBP apmērā, kas tika izmaksāti Niche un Matrix, bija pretizpildījums par šo uzņēmumu atteikšanos konkurēt ar Servier. No Niche nolīguma formulējuma izrietot, ka šī summa bija pretizpildījums par izmaksām un kompensācijām, kas varētu būt jāsedz Niche un Unichem sakarā ar to, ka tika izbeigta to programma perindoprila ģenēriskās versijas izstrādei, ar kuru pārkāpts Servier patents. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 537. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka šīs izmaksas un šīs kompensācijas nebija raksturīgas izlīguma nolīgumam, lai gan šis nolīgums radīja Niche un Matrix lielu risku, ka tās tiks sauktas pie atbildības. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 539. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka Niche un Matrix faktiski samaksātās izmaksas un kompensācijas bija mazākas par 11,8 miljoniem GBP, ko katra no tām saņēma no Servier. Proti, runa esot par elementiem, kas ir vēlāki par Niche un Matrix nolīgumu noslēgšanas datumu, proti, datumu, kurā nevarēja precīzi novērtēt risku, kas radies šiem uzņēmumiem.

215

Ar otro iebildumu Servier būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, apstiprinot, ka Niche un Matrix saņemtie maksājumi 11,8 miljonu GBP apmērā bija pretizpildījums par neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, kuriem pēdējās minētās bija piekritušas, ir pieļāvusi trīs kļūdas.

216

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 541. punktā esot atteikusies izvērtēt šo maksājumu pamudinošo raksturu, salīdzinot to summu ar peļņu, ko Niche un Matrix katra varēja sagaidīt no to ienākšanas perindoprila tirgū. Servier uzskata, ka šis salīdzinājums ir nevis nelietderīgs, kā to ir nospriedusi Vispārējā tiesa, bet gan nepieciešams. Turklāt Komisija šādu salīdzinājumu esot veikusi strīdīgā lēmuma 1338. apsvērumā, kura pareizību Servier apstrīdēja savā prasībā pirmajā instancē. Tādējādi Vispārējā tiesa esot aizstājusi Komisijas sniegto pamatojumu ar savējo.

217

Otrkārt, nospriežot, ka Servier nav pierādījusi, ka summa 11,8 miljonu GBP apmērā bija nepietiekama, lai veidotu pamudinājumu atteikties no ienākšanas attiecīgajā tirgū, Vispārējā tiesa esot pārnesusi pierādīšanas pienākumu un pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu.

218

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 563. punktā Vispārējā tiesa Niche, Matrix un Biogaran nolīgumu kontekstā neesot ņēmusi vērā ar patentiem saistītos, regulatīvos, tehniskos un finansiālos šķēršļus, ar kuriem Niche un Matrix saskārās. Tā esot vienīgi izvērtējusi šo kontekstu, analizējot potenciālo konkurenci, lai gan Servier ieskatā šie šķēršļi ir patiesais iemesls neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu pieņemšanai.

219

Konkrētāk, attiecībā uz Biogaran nolīgumu Servier apstrīd, ka saskaņā ar šo nolīgumu par labu Niche pārskaitītā 2,5 miljoni GBP summa pārsniedza Biogaran nodoto tirdzniecības atļauju reģistrācijas lietu vērtību. Pat ja tas tā būtu, Servier uzskata, ka ar to nepietiktu, lai pierādītu šī maksājuma pamudinošo raksturu, ja netiktu ņemts vērā šī nolīguma konteksts. Servier uzsver, ka šī maksājuma apmērs, kas strīdīgajā lēmumā tika uzskatīts tikai par papildu pamudinājumu, bija pārāk neliels, lai mudinātu Niche izlīgt.

220

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

221

Ar saviem ievada argumentiem Servier atkārto, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus, lai novērtētu, vai pastāv konkurences ierobežojums mērķa dēļ, atsaucoties uz argumentāciju, kas norādīta tās pirmā pamata atbalstam. Šie ievada argumenti ir jānoraida to pašu šā sprieduma 142.–169. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

222

Ar pirmo iebildumu Servier apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu, saskaņā ar kuru tās maksājumi 11,8 miljonu GBP apmērā par labu Niche un Matrix tika veikti pretizpildījumā par to atteikšanos ienākt tirgū. Tomēr ir jākonstatē, ka šī argumentācija pilnībā ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru kompensācijas, kas ģenērisko zāļu ražotājam varētu būt jāmaksā trešām personām par kaitējumu, kas tām radies sakarā ar šī ražotāja lēmumu atteikties no strīdā aplūkoto ģenērisko zāļu tirdzniecības, principā ir daļa no izmaksām, kas raksturīgas izlīgumam patentu jomā. Šā sprieduma 167. punktā izklāstīto iemeslu dēļ šī premisa ir kļūdaina. Tāpēc pirmais iebildums ir jānoraida.

223

Ar otro iebildumu Servier ar pirmo argumentu apgalvo, ka Vispārējai tiesai bija jāsalīdzina maksājumi 11,8 miljonu GBP apmērā, kas pārskaitīti Niche un Matrix, ar peļņu, ko pēdējie minētie uzņēmumi varēja sagaidīt no to ienākšanas perindoprila tirgū. Taču šis arguments nav iedarbīgs. Proti, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar šā sprieduma 165. punktā nospriesto, lai pārbaudītu, vai oriģinālo zāļu ražotāja veiktā līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu ražotājam ir atlīdzība par šī pēdējā atteikšanos ienākt attiecīgajā tirgū, ir jānosaka, vai šo līdzekļu nodošanas pozitīvā neto bilance ir pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju uz šādu atteikšanos, un netiek prasīts, lai šī pozitīvā neto bilance noteikti pārsniegtu peļņu, ko tas būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā saistībā ar patentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 87.–94. punkts).

224

Ar otro argumentu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārnesusi pierādīšanas pienākumu saistībā ar šā sprieduma iepriekšējā punktā minēto salīdzinājumu. Tomēr no minētā punkta izriet, ka šis arguments ir neiedarbīgs, jo šī apgalvotā pierādīšanas pienākuma pārnešana attiecas uz salīdzinājumu, kas nebija jāveic.

225

Ar trešo argumentu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav ņēmusi vērā šķēršļus, ar kuriem Niche un Matrix saskārās. Jākonstatē, ka ar šo argumentu Servier apstrīd Niche, Matrix un Biogaran nolīgumos izvirzītā mērķa pretkonkurences raksturu, apgalvojot, ka šie uzņēmumi vēlējās panākt izlīgumu nevis pamudinājuma dēļ, kas izrietēja no Servier piedāvātā apgrieztā maksājuma, bet gan šķēršļu dēļ, ar kuriem saskārās to plāns ienākt perindoprila tirgū. Tādējādi tā atsaucas uz šo uzņēmumu nodomu un faktu, ka tiem bija nevis pret konkurenci vērsts, bet gan leģitīms mērķis.

226

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā izriet no šā sprieduma 159.–168. punkta, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 277.–280. punktā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, kuras dēļ par prettiesisku būtu atzīstams tās vērtējums par Niche un Matrix situāciju, kas veikts minētā sprieduma 527.–547. punktā attiecībā uz līdzekļu nodošanas, kuru Servier un tā meitasuzņēmums Biogaran veica tiem par labu, pamudinošo raksturu. Pārējā daļā, ciktāl Servier mēģina apstrīdēt Komisijas šajā ziņā veikto faktu vērtējumu, tās iebildumi ir nepieņemami.

227

Attiecībā uz Servier argumentiem, kas attiecas uz šķēršļiem, kas saistīti ar patentiem, Niche un Matrix ienākšanai tirgū, ir jākonstatē, ka tie pārklājas ar argumentiem, kuri izvirzīti potenciālas konkurences kontekstā un kurus Tiesa noraidīja šā sprieduma 184.–211. punktā. Ciktāl Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, kas padarītu prettiesisku tās vērtējumu, saskaņā ar kuru šie šķēršļi nebija nepārvarami šķēršļi šādai ienākšanai, nav nekāda iemesla uzskatīt, ka, nepastāvot šādiem šķērslim, tie varētu likt apšaubīt konstatētās līdzekļu nodošanas pamudinošo raksturu, kas ir Niche un Matrix lēmuma atteikties ienākt Savienības perindoprila tirgos patiesais iemesls.

228

Ciktāl Servier atsaucas uz to, ka Niche un Matrix nolīgumu pusēm nebija pretkonkurences nodoma, ir jāatgādina, kā tas izriet no šā sprieduma 157. punkta, ka apstāklim, ka iesaistītie uzņēmumi ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un apstāklim, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 167. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad apstāklis, ka komercstratēģija, kas izpaužas tādējādi, ka uzņēmumi, kuri darbojas vienā un tajā pašā ražošanas ķēdes līmenī, veic savā starpā sarunas par šādiem nolīgumiem, lai izbeigtu strīdu par patenta spēkā esamību, no šo uzņēmumu viedokļa ir ekonomiski racionāla, nekādi nepierāda, ka šīs stratēģijas īstenošana ir attaisnojama no konkurences tiesību viedokļa. Tātad Servier trešais arguments nav pamatots.

229

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa un tādējādi šis trešais pamats kopumā ir jānoraida.

230

Ar apelācijas sūdzības sesto pamatu Servier apstrīd motīvus, kuru dēļ Vispārējā tiesa atteicās uzskatīt, ka Niche un Matrix nolīgumi ir vienots pārkāpums.

231

Servier uzskata, ka Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 1302. punktā apstiprinot, ka Niche un Matrix līgumi ir divi atsevišķi pārkāpumi, par katru no kuriem Komisija varēja uzlikt Niche un Matrix atsevišķu naudas sodu, ir pieļāvusi tiesību kļūdu.

232

Pirmkārt, Servier apgalvo, ka turpināta rīcība, ko raksturo vairākas darbības ar kopīgu mērķi, ir vienots pārkāpums. Niche un Matrix līgumiem, kurus vienā un tajā pašā dienā, vienā un tajā pašā vietā parakstīja viens un tas pats Servier pārstāvis, bija vienāds mērķis, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 1296. punkta. Pretēji Vispārējās tiesas konstatējumam minētā sprieduma 1280. punktā, šie abi nolīgumi esot izraisījuši Niche un Matrix rīcības saskaņošanu attiecībā pret Servier. Šo nolīgumu savstarpēji papildinošā rakstura dēļ Vispārējai tiesai esot bijis jāapmierina pamats, ar kuru Servier apgalvoja, ka šie paši nolīgumi ir vienots pārkāpums.

233

Otrkārt, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir noraidījusi kvalifikāciju par vienotu pārkāpumu, pamatojoties uz juridiski kļūdainiem kritērijiem. Šajā ziņā tā norāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1296., 1297. un 1300. punktā, šķiet, ir noraidījusi kvalifikāciju par vienotu pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka Niche un Matrix nebija viena un tā paša nodoma. Tomēr šāds subjektīvs kritērijs neesot zināms Vispārējās tiesas judikatūrā, kurā ir prasīts, lai šī kvalifikācija balstītos nevis uz lietas dalībnieku subjektīvo nodomu, bet gan uz objektīviem elementiem (spriedums, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija, T‑110/07, EU:T:2011:68, 246. punkts). Tā kā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz pārsūdzētā sprieduma 1296. punktā minētajiem elementiem, uzskatīja, ka Niche un Matrix nolīgumiem bija viens un tas pats mērķis, šai tiesai no tā esot bijis jāsecina, ka pastāv vienots pārkāpums, neraugoties uz zināmām atšķirībām šo uzņēmumu nodomos.

234

Servier turklāt norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 1298. punktā Vispārējā tiesa ir atsaukusies uz to, ka starp Niche un Matrix nav “kopīgu interešu”. Saskaņā ar judikatūru šis kritērijs neesot nedz atbilstošs, nedz prasīts. Katrā ziņā šis Vispārējās tiesas vērtējums esot balstīts uz faktu sagrozīšanu, jo šie uzņēmumi bija noslēguši mutisku vienošanos par peļņas sadali un vienošanos par atbildības sadali attiecībā pret izplatītājiem, kā tas izriet no minētā sprieduma 1299. punkta.

235

Treškārt, Servier ieskatā Vispārējā tiesa nevarēja balstīties uz nelielām atšķirībām starp Niche un Matrix nolīgumiem, kas minētas pārsūdzētā sprieduma 1298. punktā, lai apšaubītu šo uzņēmumu kopēja mērķa esamību.

236

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa neesot varējusi balstīties uz nesaskaņām starp Niche un Matrix nolīgumu ar Servier īstenošanā, lai pārsūdzētā sprieduma 1299. punktā noraidītu vienota pārkāpuma esamību. Proti, runa esot par nesaskaņām, kas radušās pēc šo nolīgumu noslēgšanas.

237

Piektkārt, tas, ka Matrix nebija iesaistīta sarunās starp Niche un Servier no paša sākuma vai ka tā nezināja par Biogaran nolīguma esamību, nevarot likt apšaubīt vienota pārkāpuma esamību.

238

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

239

Savā argumentācijā Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir piemērojusi kļūdainu juridisku kritēriju, lai noteiktu, vai Niche un Matrix bija izdarījušas divus atsevišķus pārkāpumus. Servier kritizē faktu sagrozīšanu sestā pamata izklāstā un būtībā apstrīd faktu juridisko kvalifikāciju, ko veikusi Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā.

240

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums var izrietēt ne tikai no atsevišķas darbības, bet arī no virknes darbību vai turpinātas rīcības, pat ja viens vai vairāki šīs darbību virknes vai turpinātās rīcības elementi paši, aplūkojot atsevišķi, arī var būt minētās normas pārkāpums. Tādējādi, ja dažādas rīcības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū, Komisijai ir tiesības uzlikt atbildību par šīm rīcībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

241

Uzņēmums, kas ir piedalījies šādā vienotā un turpinātā pārkāpumā pats ar savu rīcību, kura ietilpst “nolīguma” vai “saskaņotu darbību”, kam ir pretkonkurences mērķis, jēdzienos LESD 101. panta 1. punkta izpratnē un kura ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros visā laikposmā, kurā tas ir piedalījies minētajā pārkāpumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 6. decembris, Komisija/Verhuizingen Coppens, C‑441/11 P, EU:C:2012:778, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

242

Šajā ziņā jāatgādina – lai dažādas rīcības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, nav jāpārbauda, vai starp tām ir savstarpēji papildinoša saikne tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties veicina visu to pretkonkurences seku īstenošanu, kuras vēlējušies pārkāpuma izdarītāji atbilstoši vispārējam plānam, kam ir vienots mērķis. Savukārt nosacījums par “vienota mērķa” jēdzienu nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai nav apstākļu, kas raksturo dažādo rīcību, kura veido pārkāpumu, un kas var liecināt, ka rīcībai, ko faktiski ir īstenojuši citi piedalījušies uzņēmumi, nav tā paša pret konkurenci vērstā mērķa vai seku un tādēļ šī rīcība neietilpst “kopējā plānā” tās identiskā mērķa dēļ, kas izkropļo konkurenci iekšējā tirgū (spriedums, 2017. gada 26. janvāris, Villeroy & Boch/Komisija, C‑644/13 P, EU:C:2017:59, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

243

Turklāt ir jānorāda, kā ģenerāladvokāte būtībā to ir izklāstījusi secinājumu 239. un 240. punktā, ka Komisijai, lai rīcību kvalificētu par atsevišķiem pārkāpumiem vai vienotu pārkāpumu, ir objektīvi jāpierāda, pamatojoties uz lietas materiāliem un Savienības tiesas kontrolē, ka kritēriji, kas ir iedibināti, lai kvalificētu rīcību vienā vai otrā veidā, ir izpildīti. Proti, kā Vispārējā tiesa ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 1294. punktā, ja ir pierādīts, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, veicot šo faktu juridisko kvalifikāciju, lēmums par pārkāpumu ir jāatceļ un uzliktā naudas soda apmērs ir jāpārrēķina.

244

Šajā lietā Vispārējā tiesa būtībā ir atgādinājusi šā sprieduma 242. punktā minētos judikatūras elementus, pārsūdzētā sprieduma 1295. punktā norādot, ka, “lai konstatētu vienota pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāpierāda, ka attiecīgie nolīgumi iekļaujas kopējā plānā, ko attiecīgie uzņēmumi apzināti īsteno, lai sasniegtu vienotu pret konkurenci vērstu mērķi, un šajā ziņā tai ir jāpārbauda visi faktiskie apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minētā kopējā plāna pastāvēšanu”. Ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu attiecībā uz juridisko kritēriju, kas piemērojams, lai identificētu vienotu pārkāpumu.

245

Attiecībā uz lietas faktu vērtējumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1296. un 1297. punktā uzskatīja, ka, lai gan ir taisnība, ka Niche un Matrix nolīgumu noslēgšanas laikā Servier bija viens un tas pats mērķis, šis apstāklis neļauj pierādīt to, ka savukārt Niche un Matrix kopā bija viens un tas pats mērķis, kas liecinātu par kopējo plānu, nedz arī – vēl jo mazāk – to, ka tām šis plāns bija kopīgs ar Servier. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi šā sprieduma 240.–242. punktā minētos kritērijus, saskaņā ar kuriem “vienota pārkāpuma” kvalifikācija prasa, lai katra no attiecīgajām pretkonkurences darbībām ietilptu vienā un tajā pašā kopējā plānā to identiskā pretkonkurences mērķa dēļ.

246

Pārsūdzētā sprieduma 1298. un 1299. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apstāklis, ka viens un tas pats pārstāvis ir noslēdzis Niche un Matrix nolīgumus vienā un tajā pašā dienā un vienā un tajā pašā vietā, nav pietiekams, lai pierādītu, ka starp Niche un Matrix pastāv kopīgs plāns. Tā norādīja, ka pastāv vairākas atšķirības starp šo nolīgumu noteikumiem, noraidīja netiešus pierādījumus par mutvārdu nolīguma pastāvēšanu starp Niche un Matrix par minēto nolīgumu īstenošanu un no tā secināja, ka šiem uzņēmumiem nebija “kopēja plāna”, kas ļautu to rīcību kvalificēt kā vienotu pārkāpumu.

247

Attiecībā uz faktiskajiem apstākļiem saistībā ar Niche un Matrix nolīgumu noslēgšanu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1300. punktā uzskatīja, ka tie pierāda, ka Matrix drīzāk centās izmantot Servier piedāvāto iespēju, nevis rīkojās saskaņoti ar Niche, īstenojot kopējo plānu, lai izbeigtu to projektu attiecībā uz perindoprilu. Matrix dalība sarunās, kuru rezultātā tika noslēgti Niche un Matrix nolīgumi, par kuriem tā tika informēta tikai novēloti, saskaņā ar Vispārējās tiesas faktu konstatējumiem aprobežojās ar sarunām par Servier līdzekļu nodošanu tai par labu. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 1301. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Biogaran nolīgums tika noslēgts, Matrix to nezinot.

248

Tomēr Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir piešķīrusi pārāk lielu nozīmi lietas dalībnieku nodomam, lai gan judikatūrā esot prasīts objektīvi izvērtēt pretkonkurences rīcības saistību ar kopējo plānu.

249

Tomēr, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi secinājumu 248. punktā, lai varētu konstatēt vienotu pārkāpumu, ir jāpierāda, ka uzņēmumu rīcība ietilpst kopējā plānā, jo tā veicina kopēja ekonomiska mērķa sasniegšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 16. jūnijs, Toshiba Samsung Storage Technology un Toshiba Samsung Storage TechnologyKorea/Komisija, C‑700/19 P, EU:C:2022:484, 107. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tādējādi šāda kopēja mērķa pierādīšana var tikt veikta, it īpaši pamatojoties uz pierādījumiem, kas attiecas uz pušu nodomu, jo kopējā plāna jēdziens nozīmē, ka pusēm bija nodoms sadarboties, lai īstenotu šo plānu, un to nodomiem saistībā ar šo sadarbību ir nozīme, ar nosacījumu, ka šie nodomi ir pierādīti, pamatojoties uz objektīviem un ticamiem elementiem, lai noteiktu, vai to rīcība ir uzskatāma par vienotu pārkāpumu.

250

Šādos apstākļos Servier nav pamata apgalvot, ka Vispārējās tiesas veiktā faktu juridiskā kvalifikācija ir balstīta uz kļūdainu juridisku kritēriju. Tā arī nav pierādījusi, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus.

251

Tādējādi sestais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

252

Ar ceturto pamatu Servier apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumus par LESD 101. panta 1. punkta piemērošanu Teva nolīgumam. Šim pamatam ir divas daļas.

253

Ceturtā pamata pirmajā daļā Servier apgalvo, ka Vispārējās tiesas veiktajā potenciālās konkurences analīzē ir pieļautas vairākas tiesību kļūdas. Pamatojoties uz argumentāciju, kas izklāstīta saistībā ar otro apelācijas sūdzības pamatu, Servier vispārīgi pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 589., 591., 592., 600., 601. un 603. punktā tai ir uzlikusi pienākumu pierādīt, ka Teva ienākšana tirgū saskārās ar nepārvaramiem šķēršļiem, lai pierādītu potenciālas konkurences neesamību.

254

Ar pirmo iebildumu Servier apstrīd vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 589., 591., 592. un 596. punktā, saskaņā ar kuru tās patenti, kā arī tas, kā puses varēja to uztvert, un it īpaši risks, ka, pamatojoties uz šiem patentiem, tiks izdots pagaidu rīkojums, neesot bijuši nepārvarami šķēršļi šādai ienākšanai tirgū.

255

Ar otro iebildumu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 599. punktā esot nospriedusi, ka ar kavēšanos tirdzniecības atļaujas procedūrās nepietiek, lai izslēgtu ģenērisko zāļu ražotāja potenciāla konkurenta statusu. Vispārējā tiesa neesot analizējusi šīs kavēšanās sekas, lai gan Servier bija pierādījusi, ka šīs kavēšanās apdraudēja Teva projektu. Turklāt Vispārējā tiesa esot noraidījusi to, cik svarīgi ir ģenērisko zāļu ražotājiem būt starp pirmajiem, kas ieiet konkrētajā tirgū, lai gan strīdīgā lēmuma 1126. apsvērumā Komisija šo nozīmi esot skaidri atzinusi.

256

Ar trešo iebildumu Servier atsaucas uz vairākiem sagrozīšanas gadījumiem.

257

Pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 586. un 609.–612. punktā Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Servier iesniegtos pierādījumus, kas pierāda, ka Teva nebija perindoprila krājumu, kuriem būtu tirdzniecības atļauja.

258

Otrkārt, Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 594. punktā esot sagrozījusi prasības pieteikumu pirmajā instancē, apgalvojot, ka Servier nav apstrīdējusi paziņojumu, ar kuru Teva bija gatava uzņemties risku, ka pret to varētu tikt vērsta prasība par patenta pārkāpumu tās ienākšanas perindoprila tirgū dēļ.

259

Ar ceturto iebildumu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 610. punktā ir atteikusies ņemt vērā pierādījumus par tāda ģenēriskā perindoprila trūkumiem, kas ražots no Hetero Drugs Ltd (turpmāk tekstā – “Hetero”) piegādātās aktīvās vielas, pamatojoties uz to, ka šie pierādījumi radās pēc Teva nolīguma noslēgšanas. Tā kā šie pierādījumi esot radušies pirms Komisijas izmeklēšanas, tiem esot spēcīga pierādījuma vērtība. Minētā sprieduma 611. punktā uzskatot, ka Teva2007. gada 15. oktobrī nosūtītās e‑pasta vēstules Hetero mērķis bija “skaidri īstenot”Teva nolīgumu, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi šo e‑pasta vēstuli.

260

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

261

Ievada argumenti un pirmais iebildums par nepārvaramu šķēršļu ienākšanai tirgū esamības pierādīšanas pienākumu ir balstīti uz potenciālās konkurences novērtējumam piemērojamo juridisko kritēriju kļūdainu izpratni, kā tas ir nospriests šā sprieduma 81. un 107.–111. un 123.–125. punktā. Tāpēc šie argumenti un šis iebildums ir jānoraida to pašu motīvu dēļ kā tie, kas izklāstīti šajos punktos.

262

Tāpat, ciktāl šis iebildums konkrētāk attiecas uz risku, ka uz šo patentu pamata tiks izdots pagaidu rīkojums, ir jāatgādina, kā tas ir nospriests šā sprieduma 112. punktā, ka šāda rīkojuma izdošana un, vēl jo mazāk, tikai šādas izdošanas risks pats par sevi neļauj izslēgt ģenērisko zāļu ražotāja potenciālā konkurenta statusu.

263

Attiecībā uz otro iebildumu ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 120. punktā nospriesto tirdzniecības atļaujas procedūru aizkavēšanās pati par sevi nav pietiekama, lai apšaubītu potenciālā konkurenta statusu. Tādēl šis otrais iebildums ir jānoraida to pašu motīvu dēļ, kas ir norādīti minētajā 120. punktā. Attiecībā uz strīdīgā lēmuma 1126. apsvērumā izdarīto atsauci uz tā saukto “pirmā ienācēja” priekšrocību pirmajam ģenērisko zāļu ražotājam, kas laistu tirdzniecībā savu produktu, no šīs atsauces nekādi neizriet, ka tikai viens ražotājs, kurš pirmais var laist tirdzniecībā savu produktu, var tikt uzskatīts par potenciālu oriģinālo zāļu ražotāja konkurentu. Pārējā daļā pietiek konstatēt, ka Servier apstrīd Vispārējās tiesas veiktos faktu vērtējumus attiecībā uz šādu kavēšanos un ka tās argumentācija tāpēc ir nepieņemama.

264

Attiecībā uz apgalvoto pierādījumu sagrozīšanu par Teva perindoprila krājumu, uz kuriem attiektos tirdzniecības atļauja, neesamību ir jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka, tā kā Servier nav precīzi identificējusi pierādījumus, kuru sagrozīšanu tā apgalvo, Komisija nevar atbildēt uz šo iebildumu un Tiesa nevar veikt savu pārbaudi, tāpēc šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

265

Attiecībā uz Servier pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma sagrozīšanu pārsūdzētā sprieduma 594. punktā, ciktāl Vispārējā tiesa norāda, ka Servier faktiskajā ziņā neesot apstrīdējusi apgalvojumu, kas izriet no Teva paziņojuma, saskaņā ar kuru tā bija gatava laist apgrozībā savu perindoprilu, neraugoties uz risku, ka tiks celtas prasības par patenta pārkāpumu, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa atbildēja uz Servier argumentāciju pēc būtības, katrā ziņā minētā sprieduma 591. punktā atgādinot, ka risks, ka attiecībā pret Teva varētu tikt uzsākta tiesvedība par patenta pārkāpumu un izdoti pagaidu rīkojumi pēc tās ienākšanas perindoprila tirgū, neļauj “izslēgt, ka Teva būtu reālas un konkrētas iespējas pārvarēt šķēršļus, kas saistīti ar aplūkojamajiem patentiem”. Turklāt no minētā 594. punkta izriet, ka, lai gan Teva jau 2006. gada februārī zināja par patenta pārkāpuma un pagaidu rīkojumu izdošanas riskiem, tā tomēr turpināja veikt sagatavošanās pasākumus, kā izriet no minētā sprieduma 598. punkta.

266

Turklāt, kā tas ir atgādināts šā sprieduma 109. punktā, apstāklis, ka pastāv patents, kurš aizsargā tādas aktīvās vielas ražošanas paņēmienu, kas ir kļuvusi vispārpieejama, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par nepārvaramu šķērsli ienākšanai tirgū un neliedz par attiecīgā oriģinālo zāļu ražotāja potenciālo konkurentu kvalificēt ģenērisko zāļu ražotāju, kuram faktiski ir stingra apņemšanās, kā arī atbilstoša spēja iekļūt tirgū un kurš ar savām darbībām pierāda, ka ir gatavs apstrīdēt šī patenta spēkā esamību un uzņemties risku, ka, ieejot tirgū, tas saskarsies ar prasību par [patenta] pārkāpumu, ko ir iesniedzis šī patenta īpašnieks (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 46. punkts).

267

Tādējādi no šā sprieduma 265. punktā atgādinātajiem elementiem izriet, ka, bez nepieciešamības pamatoties uz faktu, ka Servier neesot apstrīdējusi Teva nodomu ienākt tirgū riskējot, Vispārējā tiesa izvērtēja Servier argumentus pēc būtības un, ņemot vērā šā sprieduma 266. punktā minēto judikatūru, juridiski pietiekami pamatoja savu secinājumu, ka Servier patentu esamība nebija nepārvarams šķērslis Teva potenciālajai ienākšanai tirgū.

268

No tā izriet, ka iebildums par sagrozīšanu, kas vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 594. punktu, ir neiedarbīgs, jo tas attiecas uz pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu.

269

Ar ceturto iebildumu Servier apstrīd Hetero2007. gada 15. oktobra e‑pasta vēstules vērtējumu, aizbildinoties ar apgalvojumu par tās sagrozīšanu. Saskaņā ar šā sprieduma 58. punktā atgādināto judikatūru šāda veida iebildums neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā.

270

Ņemot vērā šos elementus, ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

271

Ar ceturtā pamata otro daļu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 698., 700. un 704. punktā ir apstiprinājusi Teva nolīguma kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Šajā ziņā Servier, atkārtojot argumentāciju, kas izklāstīta saistībā ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu, apgalvo, ka ar to, ka Teva nolīgumā ir ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi un pamudinošs maksājums Teva ievērot šādus noteikumus, nepietiek, lai šo nolīgumu kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, it īpaši tādēļ, ka šis nolīgums arī deva priekšroku Teva priekšlaicīgai ienākšanai tirgū un tādējādi radīja konkurenci veicinošas sekas.

272

Pirms tiek izskatīti konkrētie Servier izvirzītie iebildumi šajā kontekstā, vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 73., 76. un 77. punktā atgādināto judikatūru nolīguma iespējamajai konkurenci veicinošajai ietekmei nav nozīmes saistībā ar tā pretkonkurences mērķa pārbaudi, tostarp, lai pārbaudītu tā iespējamo kaitīgumu. Tāpat ir jāuzsver, kā tas izriet it īpaši no šā sprieduma 83. punktā atgādinātās judikatūras, ka ģenērisko zāļu ienākšanas tirgū atlikšana kā pretizpildījums par oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošanu šo ģenērisko zāļu ražotājam ir jāuzskata par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ja šī līdzekļu nodošana ir izskaidrojama vienīgi ar šo zāļu ražotāju komerciālo interesi neiesaistīties uz sniegumu balstītā konkurencē.

273

Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemdama vērā Teva nolīgumā objektīvi izvirzītos mērķus tikai tādēļ, ka šajā nolīgumā bija ietverti konkurenci ierobežojoši noteikumi. Servier uzskata, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka šī nolīguma galvenais mērķis bija piegādāt Teva perindoprilu. Izlīgums strīdos saistībā ar Servier patentiem esot bijis tikai “sekundārs” mērķis, kura tvērums bija ierobežots, jo tas neattiecās uz EPI notiekošo procedūru par patenta 947 spēkā esamību. Servier uzskata, ka šie mērķi paši par sevi nav kaitīgi konkurencei.

274

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 704. punktā Vispārējās tiesas izmantotā analoģija starp Teva nolīgumu un apstākļiem lietā, kura pasludināts 2008. gada 20. novembra spriedums Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643), neesot pamatota, jo šie apstākļi attiecās nevis uz jauna konkurenta ienākšanu tirgū, bet gan uz konkurējošo uzņēmumu, kas jau darbojas šajā tirgū, aiziešanu no tirgus.

275

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

276

Ar šo iebildumu Servier apstrīd konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību, pamatojoties uz noteiktu Teva nolīgumā norādīto mērķu un pušu nodomu šajā ziņā it kā leģitimitāti. Servier uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, neņemot vērā šos mērķus un šo nodomu, kad tā kvalificēja Teva nolīgumu kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

277

Tomēr ir jāatgādina, ka, lai rīcību kvalificētu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jānosaka objektīvie mērķi, kurus ar šo rīcību ir paredzēts sasniegt attiecībā uz konkurenci. Savukārt, kā nospriests šā sprieduma 87. punktā, apstāklim, ka uzņēmumi ir rīkojušies bez nodoma nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un apstāklim, ka tiem ir bijuši noteikti leģitīmi mērķi, nav izšķirošas nozīmes LESD 101. panta 1. punkta piemērošanā. Nozīme ir tikai tam, cik lielā mērā šī prakse rada ekonomisku kaitējumu konkurences pienācīgai darbībai attiecīgajā tirgū. Šim vērtējumam ir jābalstās uz objektīviem apsvērumiem, vajadzības gadījumā pēc minētās prakses, kā arī tās mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tā iekļaujas, detalizētas analīzes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 131. punkts).

278

Turklāt, ciktāl Servier, uzsverot, ka Teva nolīguma “galvenais” mērķis bija apgādāt Teva ar perindoprilu un “sekundārais” mērķis bija izlīgums strīdos, mēģina atsaukties uz judikatūru par aksesuāriem ierobežojumiem, šā sprieduma 148.–151. punktā izklāstīto motīvu dēļ ir jāsecina, ka šī judikatūra nav piemērojama tādai situācijai, kāda ir izklāstīta Teva nolīgumā. Pirmkārt, Teva nolīguma noteikums, kurā ir paredzēta Teva apgāde ar perindoprilu, apgriezto maksājumu, kas veido līdzekļu nodošanu, esamības dēļ nav neitrāls attiecībā uz konkurenci, un, otrkārt, ņemot vērā šo pašu maksājumu esamību, konkurences ierobežojumi, kas izriet no neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumiem, nevar tikt uzskatīti par objektīvi nepieciešamiem ne šim apgādes noteikumam, ne strīdu izlīgumam, un tas tā ir vēl jo vairāk tad, ja šie neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi tiek aplūkoti piegādes noteikuma ekskluzīvā rakstura gaismā.

279

Tāpēc, nepastāvot nepieciešamībai lemt par 2008. gada 20. novembra sprieduma Beef Industry Development Society un Barry Brothers (C‑209/07, EU:C:2008:643) nozīmīgumu, Servier izvirzītais iebildums ir jānoraida.

280

Servier apgalvo, ka dienā, kad tika noslēgts Teva nolīgums, šā nolīguma potenciālajām sekām – kopumā un tiktāl, ciktāl tās bija konstatējamas šajā dienā, – bija divējāds raksturs, tāpēc Teva nolīguma kvalificēšana par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ ir izslēgta, kā tas izriet no Servier argumentācijas pirmajā apelācijas sūdzības pamatā. Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus saistībā ar šī nolīguma kontekstu, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 644. un 667. punktā, un neesot ņēmusi vērā tā konkurenci veicinošās sekas.

281

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

282

Servier nevar atsaukties uz pozitīvām vai vismaz divējādām sekām attiecībā uz konkurenci, kādas varētu izraisīt Teva nolīgums, jo saskaņā ar šā sprieduma 73., 76. un 77. punktā atgādināto judikatūru šādu seku, vai tās būtu reālas vai potenciālas, negatīvas vai pozitīvas, pārbaude nav nepieciešama, lai noteiktu, vai šis nolīgums var tikt kvalificēts kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Tādējādi neatkarīgi no fakta, ka apgalvotās pozitīvās sekas, kas izrietēja no Teva priekšlaicīgas ienākšanas tirgū, nebija droši zināmas, jo Servier bija līgumtiesības bloķēt šādu ienākšanu, veicot papildu apgriezto maksājumu, šai argumentācijai katrā ziņā nevar piekrist. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.

283

Attiecībā uz Teva nolīgumā ietverto neapstrīdēšanas noteikumu Servier atkārto argumentāciju, kas izklāstīta tās pirmajā pamatā un saskaņā ar kuru šāda veida parastie noteikumi paši par sevi nav kaitīgi konkurencei. Pārsūdzētā sprieduma 648. un 649. punktā Vispārējā tiesa neesot ievērojusi judikatūru, kas izriet no 1986. gada 25. februāra sprieduma Windsurfing International/Komisija (193/83, EU:C:1986:75), un esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka tam, ka šis noteikums neietver procedūru EPI, nav nozīmes.

284

Attiecībā uz Teva nolīgumā ietverto netirgošanas noteikumu Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 663. un 664. punktā neesot ņēmusi vērā to, ka šī noteikuma piemērošanas joma attiecās tikai uz perindoprilu, ar kuru tiek pārkāpti Servier patenti, ļaujot Teva brīvi izstrādāt šo zāļu formu, ar kuru nav pārkāpts patents. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 666. punktā esot arī kļūdaini noraidījusi pierādījumus par Teva veiktu minēto zāļu versijas, ar kuru nav pārkāpts patents, izstrādi. Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, neņemot vērā to, ka Teva apgādāšana ar ģenērisko perindoprilu mazināja vai pat atcēla minētā noteikuma iespējamās ierobežojošās sekas. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 954. punktā taču esot atzinusi, ka ar Krka noslēgtā izlīguma nolīguma konkurenci ierobežojošo raksturu varēja kompensēt ar šo pēdējo minēto uzņēmumu noslēgtā licences nolīguma konkurenci veicinošās sekas.

285

Attiecībā uz ekskluzīvās apgādes klauzulu Servier izvirza trīs iebildumus.

286

Vispirms Vispārējā tiesa esot sagrozījusi šo noteikumu. Pretēji tam, ko Vispārējā tiesa apgalvoja pārsūdzētā sprieduma 662. punktā, ar šo noteikumu Teva neesot aizliegts veikt iegādi no citiem piegādātājiem. Tādējādi Teva joprojām varēja brīvi veikt iegādi no trešām personām, kas ražo perindoprilu, kurš nav veidots no erbumīna alfa kristāliskās formas, ko aizsargā patents 947. Vispārējā tiesa minētā sprieduma 663. punktā esot kļūdaini secinājusi, ka Teva nolīgums pārsniedza Servier patentus.

287

Turpinājumā Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 672. punktā kļūdaini un bez pamatojuma esot apgalvojusi, ka ekskluzīvās apgādes noteikums bija neparasts. Šāda veida noteikums esot likumīgs un bieži izmantots, it īpaši no Teva puses.

288

Visbeidzot, Servier apgalvo, ka ekskluzīvās apgādes noteikums esot bijis jāizvērtē tā kontekstā, ņemot vērā konkurenci, kāda tā būtu bijusi, ja nebūtu šī noteikuma. Tā kā Teva nolīgums esot ļāvis Teva ienākt perindoprila tirgū, kvalifikācija par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ esot izslēgta.

289

Komisija apstrīd gan šīs argumentācijas pieņemamību, gan tās pamatotību.

290

Ar šo argumentāciju Servier apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu par Teva nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, būtībā apgalvojot, ka ne šajā nolīguma ietvertais neapstrīdēšanas noteikums, ne netirgošanas noteikums, ne arī ekskluzīvās apgādes noteikums nevarēja radīt pretkonkurences sekas.

291

Kā atgādināts šā sprieduma 88. punktā, lai noteiktu, vai koluzīvas darbības var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāpārbauda to saturs, rašanās vēsture, kā arī juridiskais un ekonomiskais konteksts, it īpaši tā tirgus specifiskās iezīmes, kurā konkrēti radīsies šo darbību sekas. Tas, ka nolīguma, kura mērķis ir īstenot šo darbību, noteikumi neatklāj pret konkurenci vērstu mērķi, pats par sevi nav noteicošs.

292

Proti, konkurences ierobežojuma mērķa dēļ kvalifikācija nav atkarīga ne no līgumu vai citu juridisku instrumentu formas, kuru mērķis ir īstenot šādas koluzīvas darbības, ne no subjektīvās uztveres, kāda pusēm var būt par strīda starp tām iznākumu attiecībā uz patenta spēkā esamību. Nozīme ir tikai tam, cik lielā mērā šī prakse rada ekonomisku kaitējumu konkurences pienācīgai darbībai attiecīgajā tirgū. Šim vērtējumam ir jābalstās uz objektīviem apsvērumiem, vajadzības gadījumā pēc minētās prakses, kā arī tās mērķu un ekonomiskā un juridiskā konteksta, kurā tā iekļaujas, detalizētas analīzes (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 84. un 85. punkts, kā arī 2021. gada 25. marts, Lundbeck/Komisija, C‑591/16 P, EU:C:2021:243, 131. punkts).

293

Tādējādi izlīguma nolīgumi, ar kuriem ģenērisko zāļu ražotājs, kas pretendē uz ienākšanu tirgū, vismaz uz laiku atzīst oriģinālo zāļu ražotājam piederošā patenta spēkā esamību un šī iemesla dēļ apņemas to neapstrīdēt, kā arī neienākt šajā tirgū, var radīt konkurenci ierobežojošas sekas, jo patenta spēkā esamības un tvēruma apstrīdēšana ir daļa no normālas konkurences nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 81. punkts).

294

Kā Vispārējā tiesa būtībā ir uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 305. punktā, lai noteiktu, vai nolīgumu var kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, ir jāanalizē nevis katrs no tā noteikumiem atsevišķi, bet gan jānovērtē, vai šis nolīgums, aplūkots kopumā, rada ekonomisku kaitējumu pienācīgai konkurences funkcionēšanai attiecīgajā tirgū, kas pamato šādu kvalifikāciju. Ņemot vērā ciešo saikni starp Teva nolīgumā ietvertajiem neapstrīdēšanas, netirgošanas un ekskluzīvās apgādes noteikumiem, šie noteikumi tātad bija jāizvērtē kā tādi, kas veido vienu veselumu.

295

Turklāt Servier argumentācijā nav ņemta vērā šā sprieduma 83. punktā atgādinātā judikatūra, no kuras izriet, ka kritērijs, kas ļauj pārbaudīt, vai tāds izlīguma nolīgums kā Teva nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, liek pārbaudīt, vai oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu ražotājam ir pretizpildījums par ģenērisko zāļu ražotāja atteikšanos ienākt attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 87.–94. punkts).

296

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 644. un 645. punktā Vispārējā tiesa noraidīja Teva nolīguma potenciāli neitrālo vai konkurenci veicinošo seku nozīmīgumu, kā arī judikatūras par aksesuāriem ierobežojumiem piemērojamību, nepieļaujot tiesību kļūdas, kas varētu likt apšaubīt šajos punktos izdarīto secinājumu, kā tas izriet no šā sprieduma 76., 77., 148.–151., 272. un 278. punktā minētajiem motīviem.

297

Attiecībā uz Teva noteiktajiem ierobežojumiem saistībā ar tās rīcību tirgū Vispārējā tiesa būtībā apstiprināja strīdīgajā lēmumā izdarītos konstatējumus. Pārsūdzētā sprieduma 647.–678. punktā izklāstīto motīvu dēļ Vispārējā tiesa konstatēja, pirmkārt, ka neapstrīdēšanas noteikums aizliedza Teva likt konstatēt, ka ar tās perindoprilu netiek pārkāpti Servier patenti, un apstrīdēt to spēkā esamību Apvienotajā Karalistē. Otrkārt, tā konstatēja, ka netirgošanas noteikums noteica Teva pienākumu atturēties no jebkādas tāda sava perindoprila ražošanas vai tirdzniecības Apvienotajā Karalistē, kuru Servier uzskatīja par pārkāpjošu, vai jebkurā versijā, kuru Servier varēja uzskatīt par pārkāpjošu. Treškārt, tā konstatēja, ka ekskluzīvās apgādes noteikums, kas bija cieši saistīts ar netirgošanas noteikumu, atstāja Teva alternatīvu vai nu izplatīt Servier perindoprilu, kas sastāv no erbumīna alfa kristāliskās formas, vai arī – gadījumā, ja Servier neveiktu piegādi – saņemt fiksētu zaudējumu atlīdzību 500000 GBP mēnesī. Šīs alternatīvas un šo noteikumu kombinācijas kopīgā iedarbība praksē ļāva Servier liegt Teva bez tā piekrišanas tirgot Apvienotajā Karalistē no erbumīna alfa kristāliskās formas sastāvošu perindoprila ģenērisko versiju.

298

Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi ekskluzīvās apgādes noteikumu un netirgošanas noteikumu. Pretēji tam, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma 662. un 663. punkta, šie noteikumi, pirmkārt, attiecoties tikai uz perindoprila versiju, kas sastāvēja no erbumīna alfa kristāliskās formas, tāpēc Teva varēja brīvi iegādāties citas perindoprila formas no trešām personām, kā arī tās tirgot, un, otrkārt, šo noteikumu tvērums neesot pārsniedzis Servier patentu piemērošanas jomu.

299

Šajā ziņā attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 663. punktu no minētā sprieduma 6. punkta izriet, ka patents 947 attiecas konkrēti uz perindoprila versiju, kas sastāv no erbumīna alfa kristāliskās formas, un tā ražošanas procesiem, un minētajā spriedumā nav sniegti citi paskaidrojumi, kas liktu apšaubīt šo apstākli. No Teva nolīguma formulējuma izriet, ka netirgošanas noteikums un ekskluzīvās apgādes noteikums arī attiecās tikai uz perindoprilu, kas sastāvēja no erbumīna alfa kristāliskās formas un kas tātad noteikti ietilpa šī patenta piemērošanas jomā. Tādējādi pārsūdzētā sprieduma 663. punktā izdarītais konstatējums, saskaņā ar kuru šie noteikumi pārsniedza Teva nolīgumā minēto Servier patentu piemērošanas jomu, ir balstīts uz šī nolīguma sagrozīšanu.

300

Tomēr Vispārējā tiesa, analizējot šo pašu noteikumu priekšmetu no konkurences viedokļa, pārsūdzētā sprieduma 665. un 666. punktā pareizi un nepārprotami ir ņēmusi vērā šo noteikumu attiecināšanu vienīgi uz perindoprilu, kas sastāv no erbumīna alfa kristāliskās formas. Tātad no minētā sprieduma 662., 665. un 666. punkta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka Vispārējā tiesa šajā ziņā nav pieļāvusi nekādu sagrozīšanu. Turklāt, kā secinājumu 175. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, Vispārējā tiesa noraidīja Servier argumentāciju kā neatbilstošu, pamatojoties uz to, ka perindoprila forma, kuru Teva plānoja tirgot Teva nolīguma parakstīšanas datumā, bija tieši tāda forma, uz kuru attiecās šajā nolīgumā ietvertie netirgošanas un ekskluzīvās apgādes noteikumi. Šādos apstākļos tas, ka šo noteikumu piemērošanas joma bija attiecināta vienīgi uz šo perindoprila veidu, neliek apšaubīt to ierobežojošo raksturu attiecībā uz konkurenci, kādu to analizēja Vispārējā tiesa. Tādējādi šo noteikumu sagrozīšana, kas konstatēta šā sprieduma 299. punktā, neatspēko Vispārējās tiesas secinājumu par šo noteikumu pretkonkurences raksturu un galu galā attiecas uz pārsūdzētā sprieduma ad abundantiam motīvu. Tāpat Servier arguments par šo pašu noteikumu it kā ierasto raksturu nav atbalstāms, jo ar to nekādi netiek apšaubīts šis pretkonkurences raksturs.

301

Pārējā daļā pārējie Servier argumenti par neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumu it kā kaitīguma neesamību ir jānoraida, jo, kā to pamatoti apgalvo Komisija, to mērķis patiesībā ir apstrīdēt Vispārējās tiesas veiktos vērtējumus par tai iesniegtajiem pierādījumiem, kā arī par atbilstošajiem faktiskajiem apstākļiem Teva nolīguma interpretācijas nolūkā.

302

Vispirms Servier atkārto, ka apstāklim, ka izlīguma nolīgumā patentu jomā ir iekļauts apgriezts maksājums, pats par sevi nav pretkonkurences rakstura. Tas tā vēl jo vairāk esot tad, ja šāda veida maksājums ir paredzēts tādā apgādes nolīgumā kā Teva nolīgums. Šajā ziņā Servier atsaucas uz savu pirmā apelācijas sūdzības pamata trešajā daļā izvirzīto argumentāciju, kas īsumā izklāstīta šā sprieduma 139. un 140. punktā.

303

Attiecībā uz Teva nolīgumā paredzēto fiksētās zaudējumu atlīdzības noteikumu Servier apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 660. un 699. punktā ir pieļāvusi vairākas tiesību kļūdas, uzskatot, ka šī atlīdzība bija daļa no apgrieztā maksājuma, uz kura pamata šis nolīgums tika kvalificēts kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 685. punktā esot kļūdaini noraidījusi šāda veida noteikuma parasto raksturu. Pat ja minētās atlīdzības mērķis būtu bijis kompensēt Teva pretizpildījumā par tā atteikšanos ienākt perindoprila tirgū, ar to nepietiktu, lai to kvalificētu kā apgrieztu maksājumu. Šī fiksētā atlīdzība esot saistīta nevis ar izlīgumu strīdos patentu jomā, bet gan ar Teva nolīgumā paredzētā ekskluzīvās apgādes pienākuma neizpildi. Būtībā šīs fiksētās atlīdzības izmaksa nebija droši paredzama. Tāpēc minētā atlīdzība neesot bijusi jāņem vērā, veicot salīdzinājumu ar izmaksām, kas raksturīgas izlīgumam strīdos patentu jomā.

304

Attiecībā uz maksājumu Teva 5 miljonu GBP apmērā Servier atsaucas uz savu argumentāciju saistībā ar pirmo pamatu, lai apstrīdētu šī maksājuma nozīmīgumu kvalifikācijai par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Servier ieskatā minētā maksājuma mērķis bija segt izmaksas, kas Teva radās saistībā ar tās nolīgumu ar Hetero un Alembic Pharmaceuticals Ltd izbeigšanu, ar perindoprila ģenēriskās versijas ražošanu, esošo krājumu iznīcināšanu, kā arī tiesāšanās izdevumu segšanu. Šīs izmaksas izrietot tieši no Teva nolīguma.

305

Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir sagrozījusi tās argumentus saistībā ar maksājuma 5 miljonu GBP apmērā iemeslu, pārsūdzētā sprieduma 697. punktā norādot, ka Servier ir apgalvojusi, ka šī maksājuma mērķis bija “nodrošināt”Teva nolīgumā ekskluzīvās apgādes noteikumu, lai gan tā apgalvoja, ka šī nolīguma mērķis, pēc tās domām, bija nodrošināt Teva kā ģenērisko zāļu izplatītāja Apvienotajā Karalistē pakalpojumus. Taču Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi šo elementu.

306

Komisija apstrīd gan šīs argumentācijas pieņemamību, gan tās pamatotību.

307

Argumentam, saskaņā ar kuru Servier maksājumi Teva nebūtu jāpielīdzina apgrieztam maksājumam, pamatojoties uz to, ka Teva nolīgums ir nevis izlīguma nolīgums, bet gan ekskluzīvās apgādes nolīgums, nevar piekrist. Proti, šis apstāklis nekādi nemaina to, kā tas izriet no šā sprieduma 290.–300. punkta, ka Teva nolīgumā bija ietverti konkurences ierobežojumi mērķa dēļ un tātad, kā Tiesa to atgādināja it īpaši šā sprieduma 272. punktā, tas, ka Servier pārskaitīja naudas summas kā pretizpildījumu par to, ka Teva piekrita šiem ierobežojumiem, var būt šāds maksājums.

308

Turklāt, lai uz koluzīvām darbībām attiektos LESD 101. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, tām ir jāatbilst dažādiem nosacījumiem, kas ir atkarīgi nevis no šo darbību vai to īstenošanai paredzēto juridisko instrumentu juridiskā rakstura, bet gan no to saistības ar konkurenci, kā tas ir atgādināts šā sprieduma 292. punktā. Tā kā šīs tiesību normas piemērošana ir balstīta uz attiecīgās prakses ekonomisko seku novērtējumu, minētā tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka ar to tiek radīti jebkādi aizspriedumi attiecībā uz līgumu kategoriju, kuru nosaka tā juridiskais raksturs, jo jebkurš nolīgums ir jāizvērtē, ņemot vērā tā specifisko saturu un ekonomisko kontekstu, it īpaši ņemot vērā situāciju attiecīgajā tirgū (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1966. gada 30. jūnijs, LTM, 56/65, EU:C:1966:38, 358. lpp., kā arī 1987. gada 17. novembris, British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 142/84 un 156/84, EU:C:1987:490, 40. punkts). Turklāt Savienības konkurences tiesību efektivitāte tiktu nopietni apdraudēta, ja pretkonkurences nolīgumu puses varētu izvairīties no LESD 101. panta piemērošanas, vienkārši izvēloties noteiktu šo nolīgumu formu.

309

Argumenti, ar kuriem Servier apgalvo, ka ne sākotnējais maksājums 5 miljonu GBP apmērā, ne fiksētā zaudējumu atlīdzība 5,5 miljonu GBP apmērā nebūtu jāuzskata par daļu no apgrieztā maksājuma, arī ir jānoraida. Proti, kā izriet no šā sprieduma 161.–167. punkta, ir jāpārbauda, vai šīs līdzekļu nodošanas pozitīvo neto bilanci var pilnībā attaisnot ar nepieciešamību kompensēt izmaksas vai grūtības saistībā ar šo strīdu, un, ja tas tā nav, ir jāizvērtē, vai šī līdzekļu nodošanas pozitīvā neto bilance bija pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ienākt attiecīgajā tirgū.

310

No pārsūdzētā sprieduma 687.–699. punkta lasījuma izriet, ka Vispārējā tiesa detalizēti analizēja jautājumu par to, vai abi aplūkojamie maksājumi bija nepieciešami saskaņā ar nosacījumiem, kas izriet no šā sprieduma 161.–167. punktā atgādinātās judikatūras, un jautājumu par to, vai šie abi maksājumi, ņemot vērā it īpaši to lielumu, bija mudinājuši Teva pieņemt Teva nolīgumā ietvertos konkurences ierobežojumus. Tā kā Servier neizdevās iesniegt elementus, kas varētu likt apšaubīt strīdīgajā lēmumā Komisijas izdarītos konstatējumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 687.–699. punktā izklāstīto apsvērumu beigās, nepieļaujot tiesību kļūdu, nosprieda, ka 10,5 miljoni GBP, kurus Servier pārskaitīja Teva, mudināja pēdējo minēto atteikties ienākt tirgū.

311

Tātad Servier argumentācija par apgriezto maksājumu, kā arī ceturtais apelācijas sūdzības pamats kopumā ir jānoraida.

312

Ar savu piekto pamatu Servier apstrīd Vispārējās tiesas veiktos vērtējumus par LESD 101. panta 1. punkta piemērošanu Lupin nolīgumam. Šim pamatam ir trīs daļas.

313

Ar piektā pamata pirmo daļu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdas, piemērojot juridisko kritēriju, kas ļauj Lupin kvalificēt par potenciālu konkurentu, un šajā ziņā atsaucas uz argumentāciju, kas izklāstīta tās otrajā pamatā.

314

Pirmām kārtām, Servier apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauti vairāki sagrozīšanas gadījumi.

315

Attiecībā uz faktiem Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 729. un 730. punktā esot apgalvojusi, ka pēc EPI 2006. gada 27. jūlija lēmuma lietas materiālos ietvertajos pierādījumos nav ne minēts, ne pat apgalvots, ka Lupin bija iecerējusi atteikties no patenta 947 spēkā esamības apstrīdēšanas. Šis apgalvojums esot nepareizs, un Vispārējā tiesa šajā ziņā esot sagrozījusi faktus. Lupin esot iesniegusi apelācijas sūdzību par minēto lēmumu un pieteikumu par patenta 947 atzīšanu par spēkā neesošu Apvienotās Karalistes tiesā, kas bija pievienots Apotex un Krka iesniegtajiem pieteikumiem, bet tā nebija pārliecināta par savām izredzēm gūt panākumus, pretēji tam, kas izrietot no strīdīgā lēmuma 1016. apsvēruma.

316

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, pārsūdzētā sprieduma 748. un 749. punktā uzskatot, ka Lupin nolīguma noslēgšanas datumā Lupin bija iesaistīta sarunās, kas bija krietni pavirzījušās uz priekšu, ar tirdzniecības partneriem par perindoprila ģenēriskās versijas izplatīšanu. Tomēr Servier uzskata, ka šīs sarunas bija ierobežotas un tā arī netika sekmīgi pabeigtas.

317

Vispārējā tiesa esot arī sagrozījusi prasības pieteikumu pirmajā instancē, pārsūdzētā sprieduma 736. punktā apgalvojot, ka Servier attiecībā uz Lupin neapstrīd Komisijas piemērotos vērtējuma kritērijus, lai noteiktu potenciālās konkurences esamību.

318

Otrām kārtām, Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pietiekami ņēmusi vērā patentu un komerciālo situāciju, ar ko bija saskārusies Lupin.

319

Attiecībā uz patenta situāciju Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 728. punktā esot kļūdaini nospriedusi, ka Lupin uztverei par šo situāciju bija nozīme tikai tam, lai izvērtētu šī uzņēmuma nodomu ienākt tirgū.

320

Attiecībā uz komerciālajām grūtībām Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 749. punktā ir uzskatījusi, ka Lupin bija reālas un konkrētas iespējas tirgot savu perindoprila ģenērisko versiju visā Savienībā, lai gan minētais uzņēmums bija pārstāvēts tikai Apvienotajā Karalistē. Šajā ziņā Servier pārmet Vispārējai tiesai tās argumentācijas sagrozīšanu, apgalvojot, ka Servier bija vienīgi atsaukusies uz nepārvaramiem komerciālajiem šķēršļiem, lai gan Servier bija norādījusi, ka Lupin, tā kā tai nebija tirdzniecības partneru, nevarēja īsā laikā ienākt tirgū, kas vēlāk tika apstiprināts ar faktiem.

321

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

322

Jākonstatē, ka, aizbildinoties ar atsauci uz noteiktu faktu saturisko nepareizību, ņemot vērā lietas materiālus, vai norādot uz pierādījumu sagrozīšanu, Servier patiesībā apstrīd Vispārējās tiesas veikto šo faktu un pierādījumu vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 730., 748. un 749. punktā, bet tas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šā sprieduma 58. punktā atgādināto judikatūru.

323

Attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi Servier pirmajā instancē iesniegto prasības pieteikumu, ir jānorāda, ka no šī prasības pieteikuma 108. punkta skaidrā un precīzā formulējuma izriet, ka Servier apstrīdēja Komisijas piemērotos juridiskos kritērijus. Servier apgalvoja, ka šī iestāde esot nepareizi piemērojusi judikatūru par potenciālās konkurences vērtējumu. Strīdīgajā lēmumā uzskatot, ka nepārvaramu šķēršļu, ar kuriem sastapās ģenērisko zāļu ražotāji, neesamība ir līdzvērtīga tam, ka tiek atzīts, ka pastāv reālas un konkrētas iespējas ienākt tirgū, Komisija strīdīgajā lēmumā esot atņēmusi būtību jēdzienam “reālas un konkrētas” un “esot izmantojusi juridisko kritēriju, kas ir pretrunā judikatūrai”.

324

Tomēr, abstrahējoties no šīs sagrozīšanas, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ne tikai izvērtēja jautājumu par iespējamu nepārvaramu šķēršļu Lupin ienākšanai tirgū esamību, bet arī detalizēti, konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 718.–724. punktā, pārbaudīja sagatavošanas pasākumus, ko šis uzņēmums veica, lai ienāktu tirgū, un kas atbilstoši tam, kas tika nospriests šā sprieduma 79., 80. un 104.–111. punktā, ļāva secināt, ka Lupin bija nodoms un spēja un tātad reālas un konkrētas iespējas veikt šādu ienākšanu. Turklāt saskaņā ar to, kas nospriests šā sprieduma 118., 120. un 121. punktā, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 736.–743. punktā izklāstīto motīvu dēļ nospriezdama, ka Servier argumenti par grūtībām, ar kurām Lupin saskārās tirdzniecības atļaujas procedūrās, nevarēja likt apšaubīt Lupin kā potenciāla konkurenta statusu. Tādējādi šādi konstatēta sagrozīšana neietekmē pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas spēkā esamību.

325

Turklāt ir jākonstatē, ka Servier argumentos par patenta situācijas vērtējumu attiecībā uz Lupin nav ņemts vērā tas, ka Vispārējā tiesa patiešām ir ņēmusi vērā patentu šķēršļus, un šajā ziņā tie ir balstīti uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni. Proti, kā norādīts šā sprieduma 108. punktā, Vispārējā tiesa it īpaši pārsūdzētā sprieduma 728. punktā nav uzskatījusi, ka tam, kā ģenērisko zāļu ražotājs uztver patenta spēku, nav nekādas nozīmes, lai novērtētu, vai pastāv potenciālas konkurences attiecības starp Servier, no vienas puses, un Lupin, no otras puses, bet gan uzskatījusi, ka šai uztverei var būt nozīme vienīgi, lai noteiktu, vai Lupin bija nodoms ienākt tirgū, nevis lai novērtētu tās spēju īstenot šādu ienākšanu. Kā nospriests šā sprieduma 107.–111. punktā, Vispārējā tiesa šajā ziņā nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu. Tātad šie argumenti ir jānoraida.

326

Attiecībā uz Servier iebildumiem par regulatīvajiem un komerciālajiem šķēršļiem, ar kuriem Lupin bija jāsaskaras, it īpaši tiem, kas saistīti ar nepieciešamību atrast komerciālus partnerus, kā arī attiecībā uz Servier pirmās instances argumentācijas par šīm komerciālajām grūtībām it kā sagrozīšanu, jānorāda, ka Servier patiesībā cenšas apšaubīt faktu vērtējumus, ko Vispārējā tiesa veikusi pārsūdzētā sprieduma 736.–742. un 744.–749. punktā, bet tas neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šā sprieduma 58. punktā atgādināto judikatūru.

327

No tā izriet, ka piektā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida.

328

Ar piektā pamata otro daļu Servier, atkārtojot argumentāciju, kas izklāstīta saistībā ar pirmo pamatu, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdas, kvalificējot Lupin nolīgumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

329

Atsaucoties uz argumentāciju, kas izklāstīta tās pirmajā pamatā, Servier apstrīd Vispārējās tiesas argumentāciju, saskaņā ar kuru ar izlīguma nolīgumu patentu jomā saistītais komerciālais nolīgums esot apgriezts maksājums, padarot šo izlīguma nolīgumu par pretkonkurences mērķa dēļ, ja minētais komerciālais nolīgums nav ticis noslēgts tirgus apstākļos.

330

Servier iebilst pret Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 827. punktā, saskaņā ar kuru 40 miljonu EUR maksājums Lupin esot apgriezts maksājums. Salīdzinājums, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 816. punktā veikusi starp šo summu un Lupin sagaidāmo peļņu, neesot atbilstošs, jo šī summa esot pretizpildījums par patentiem un Lupin neesot atteikusies ienākt tirgū, bet gan esot pakļāvusi šo ienākšanu noteiktu nosacījumu ievērošanai. Pat ja šī pati summa būtu pārsniegusi Lupin divu gadu laikā gūtās peļņas vērtību, Komisija neesot pierādījusi, ka šī vērtība bija pietiekama, lai mudinātu Lupin uz nenoteiktu laiku atteikties ienākt perindoprila tirgū.

331

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

332

Ir jānorāda, ka Servier argumentācijā būtībā tiek apgalvots, ka pretēji tam, ko nospriedusi Vispārējā tiesa, 40 miljonu EUR maksājums, ko tā veica Lupin apmaiņā pret intelektuālā īpašuma tiesību nodošanu saistībā ar trim patentu pieteikumiem, ir nevis apgriezts maksājums, bet gan leģitīms pretizpildījums par šo tiesību iegūšanu.

333

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan, kā izriet no šā sprieduma 163. un 166. punkta, summas, kas atbilst atlīdzībai par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu oriģinālo zāļu ražotājam, var izrādīties pamatotas, tā tas nav gadījumā, ja tās ir pārmērīgas un tādējādi šim nolūkam nav nepieciešamas. Šādā gadījumā, kā nospriests šā sprieduma 165. punktā, ir jāpārbauda, vai šo summu pozitīvā neto bilance, ieskaitot iespējamos pamatotos izdevumus, ir pietiekami liela, lai faktiski mudinātu ģenērisko zāļu ražotāju atteikties ienākt attiecīgajā tirgū, un netiek prasīts, lai šī bilance noteikti būtu lielāka par peļņu, ko tas būtu guvis, ja tas būtu uzvarējis tiesvedībā saistībā ar patentiem, kas tika atrisināta izlīguma ceļā.

334

Šajā lietā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 814.–824. punktā būtībā konstatēja, ka Servier maksājums 40 miljonu EUR apmērā Lupin kā pretizpildījums par trīs Lupin iesniegto patentu pieteikumu nodošanu bija jāņem vērā kā daļa no līdzekļu nodošanas, kas ļauj noteikt apgriezta maksājuma esamību, kas ir pretizpildījums par Lupin atteikšanos ienākt tirgū. Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā sprieduma 825. punktā konstatēja, ka Servier nav spējusi iesniegt pierādījumus, kas ļautu secināt, ka šis maksājums atbilst darījumam, kas veikts parastos tirgus apstākļos. Tādējādi būtībā uzskatot, ka nodotā tehnoloģija neattaisno šādas summas lielumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 827. punktā secināja, ka šim maksājumam ir pamudinošs raksturs saistībā ar izlīgumu strīdos patentu jomā starp Servier un Lupin. Ņemot vērā šā sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātos kritērijus, šajos Vispārējās tiesas vērtējumos nav pieļauta nekāda tiesību kļūda.

335

Tā kā Servier nav norādījusi tiesību kļūdas, kas ļautu apšaubīt šo Vispārējās tiesas veikto vērtējumu pareizību, pārējā daļā Servier argumentācija ir jānoraida, ciktāl tās mērķis patiesībā ir lūgt Tiesu veikt jaunu faktu un pierādījumu vērtējumu, kas neietilpst tās kompetencē apelācijas tiesvedībā saskaņā ar šā sprieduma 58. punktā atgādināto judikatūru.

336

Tādēļ Servier argumentācija ir jānoraida.

337

Attiecībā uz Lupin nolīgumā paredzēto neapstrīdēšanas noteikumu Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 836. punktā ir uzskatījusi, ka šis noteikums ir acīmredzams konkurences ierobežojums, nepārbaudot kontekstu, kādā iekļaujas minētais noteikums. Servier uzskata, ka Lupin nolīgumam nebija ietekmes uz to, ka tādas trešās personas kā Apotex apstrīd patenta 947 spēkā esamību, un to Vispārējā tiesa turklāt esot norādījusi attiecībā uz nolīgumiem, kas noslēgti starp Servier un Krka. Attiecībā uz pārējiem Servier patentiem Servier apgalvo, ka Lupin nebija ne nodoma, ne spējas tos apstrīdēt, ko Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi.

338

Attiecībā uz Lupin nolīgumā paredzēto netirgošanas noteikumu Servier apstrīd, ka tas būtu varējis ierobežot konkurenci. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 843. un 844. punktā neesot ņēmusi vērā šī noteikuma kontekstu, no kura izrietot, ka Lupin ienākšana Apvienotās Karalistes tirgū tika bloķēta ar Servier patentu 947 un panāktiem tiesas rīkojumiem, kā arī ar faktu, ka Lupin šajā bijušajā dalībvalstī nebija ne tirdzniecības atļauju, ne tirdzniecības partneru.

339

Savukārt Lupin nolīgumā esot bijis paredzēts, ka Lupin saglabā iespēju ienākt perindoprila, uz kuru attiecas Servier patenti, tirgū ar nosacījumu, ka Servier iepriekš ir atļāvusi trešai personai ienākt šajā tirgū, izmantojot tā patentu licenci. Taču šāda priekšlaicīgas ienākšanas iespēja liegtu Lupin nolīgumu kvalificēt par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Pārsūdzētā sprieduma 954. punktā Vispārējā tiesa esot skaidri atzinusi, ka netirgošanas noteikuma pretkonkurences sekas var tikt neitralizētas ar patenta licences piešķiršanu.

340

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 852. punktā esot izslēgusi šādu iespēju šādas priekšlaicīgas ienākšanas nenoteiktā rakstura dēļ. Strīdīgajā lēmumā šāds iemesls neesot minēts. Servier apgalvo, ka, tādējādi aizstājot Komisijas sniegtos motīvus ar savējiem, Vispārējā tiesa nav ievērojusi savas kompetences robežas un ir pārkāpusi sacīkstes principu. Katrā ziņā šie motīvi esot acīmredzami kļūdaini un ar tiem tiekot sagrozīti fakti.

341

Attiecībā uz noteikumu, kurā bija paredzēts noslēgt perindoprila piegādes nolīgumu, Servier apgalvo, ka tas ir konkurenci veicinošs, pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nosprieda pārsūdzētā sprieduma 858. un 859. punktā, jo šis noteikums ļāva Lupin ienākt perindoprila tirgū. Šo konkurenci veicinošo raksturu neliekot apšaubīt nedz tas, ka Servier apņemšanās noslēgt piegādes nolīgumu ar Lupin bija pakļauta nosacījumiem, nedz tas, ka galu galā netika noslēgts neviens šāda veida nolīgums. Attiecībā uz tiešas sankcijas neesamību šo saistību neizpildes gadījumā Servier uzsver, ka strīdīgajā lēmumā šāds pamatojums nebija ietverts. Servier apgalvo, ka vienīgais iemesls, kura dēļ netika pilnībā noslēgts neviens piegādes nolīgums, ir tas, ka Lupin ir izdevies saņemt tirdzniecības atļauju attiecībā uz savu perindoprilu.

342

Attiecībā uz Lupin nolīgumā paredzēto cesijas un licences noteikumu Servier uzskata, ka to varēja interpretēt kā netiešu licenci attiecībā uz tā paša patentiem, un šis noteikums esot konkurenci veicinošs. Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir noraidījusi šo argumentu, pamatojoties uz to, ka šī noteikuma saturs bija neskaidrs un nenoteikts. Taču pirmais no šiem motīviem, kas attiecas uz minētā noteikuma satura neskaidro raksturu, esot nepamatots un neesot minēts strīdīgajā lēmumā. Otrais no šiem motīviem, kas attiecas uz to, ka iespēja, ka Servier piešķir patenta licenci Lupin, ņemot vērā šā sprieduma 339. punktā atgādinātos nosacījumus, ir nenoteikta, neliekot apšaubīt cesijas un licences noteikuma konkurenci veicinošu raksturu.

343

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

344

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 836. un 837. punktā konstatēja, ka Lupin nolīgumā paredzētā neapstrīdēšanas noteikuma konkurenci ierobežojošais raksturs ir “acīmredzams”, jo šajā noteikumā bija paredzēts, ka Lupin bija jāatsakās visās EEZ dalībvalstīs apstrīdēt Servier patentu, kas aizsargā perindoprilu, spēkā esamību.

345

Minētā sprieduma 839.–864. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Lupin nolīgumā paredzētais netirgošanas noteikums aizliedza Lupin tirgot perindoprila ģenērisko versiju jebkurā valsts tirgū, uz kuru attiecas šis nolīgums, izņemot trīs gadījumus: pirmkārt, ja Servier patentu termiņš beigtos, tie tiktu atzīti par spēkā neesošiem vai atcelti; otrkārt, ja Servier atļautu kādai trešai personai laist tirgū Servier ražotu ģenērisko versiju vai, treškārt, ja Servier atteiktos lūgt izdot rīkojumu aizliegt trešai personai laist tirgū perindoprila ģenērisko versiju, ko nav ražojis Servier, vai ja Servier neizdotos panākt šāda rīkojuma izdošanu.

346

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, neraugoties uz dažu Lupin nolīguma noteikumu neskaidrībām jautājumā par to, vai šī nolīguma piemērošanas joma attiecās uz citām perindoprila formām, nevis tām, ko veido erbumīna alfa kristāliska forma, uz kuru attiecas patents 947, šo noteikumu praktiskās sekas bija aizliegt Lupin ienākt tirgū tik ilgi, kamēr joprojām bija spēkā Servier patenti, izņemot gadījumus, kad Servier iepriekš ir atļāvusi trešo personu ienākšanu šajā tirgū vai kad šie patenti neļāva Servier iebilst pret šādu ienākšanu.

347

Pārsūdzētā sprieduma 858.–860. punktā Vispārējā tiesa noraidīja tā fakta atbilstību, ka Lupin nolīgumā bija paredzēta piegādes nolīguma noslēgšana nākotnē starp Servier un Lupin, būtībā tāpēc, ka Servier nebija pienākuma noslēgt šādu nolīgumu un šādas noslēgšanas neesamība neradītu būtiskas tiesiskas sekas pusēm.

348

Pārsūdzētā sprieduma 865.–887. punktā izklāstīto motīvu dēļ Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisija šādi noteiktos Lupin rīcības ierobežojumus varēja pamatoti kvalificēt kā konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

349

Savā argumentācijā Servier apgalvo, ka Lupin nolīgumā paredzētie neapstrīdēšanas, netirgošanas, cesijas un licences noteikumi, kā arī noteikums par piegādes nolīguma noslēgšanu nebija vērsti pret konkurenci. Jākonstatē, ka šajā argumentācijā nav ņemta vērā šā sprieduma 83. punktā atgādinātā judikatūra, no kuras izriet, ka kritērijs, kas ļauj pārbaudīt, vai tāds nolīgums par Lupin nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ, liek pārbaudīt, vai oriģinālo zāļu ražotāja līdzekļu nodošana ģenērisko zāļu ražotājam ir pretizpildījums par ģenērisko zāļu ražotāja atteikšanos ienākt attiecīgajā tirgū. Kā izriet no šā sprieduma 332.–336. punkta, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriezdama, ka Lupin nolīgumā ir paredzēts apgriezts maksājums 40 miljonu EUR apmērā.

350

Turklāt no šā sprieduma 293. punkta izriet, ka izlīguma nolīgumi, ar ko ģenērisko zāļu ražotājs, kurš pretendē uz ienākšanu tirgū, vismaz uz laiku atzīst oriģinālo zāļu ražotājam piederošā patenta spēkā esamību un šī iemesla dēl apņemas neapstrīdēt to, kā arī neienākt šajā tirgū, var izraisīt konkurences ierobežojošās sekas, jo patenta spēkā esamības un tvēruma apstrīdēšana ir daļa no normālas konkurences nozarēs, kurās pastāv ekskluzīvas tiesības uz tehnoloģijām (spriedums, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 81. punkts). Turklāt tas, ka nolīgums ierobežo potenciāla konkurenta iespējas konkurēt ar patenta īpašnieku, tomēr neizslēdzot jebkādu šī konkurenta konkurences iespēju, nevar atspēkot secinājumu, ka šāds nolīgums ir konkurences ierobežojums mērķa dēļ.

351

Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma motīvos, kas apkopoti šā sprieduma 344.–348. punktā, nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, šī argumentācija ir jānoraida.

352

Turklāt attiecībā uz Servier argumentiem, kas apkopoti šā sprieduma 339.–342. punktā un kas attiecas uz Lupin nolīguma it kā konkurenci veicinošām sekām, pietiek atgādināt, ka saskaņā ar šā sprieduma 73., 76. un 77. punktā minēto judikatūru šādām sekām nav nozīmes, izvērtējot konkurences ierobežojuma mērķa dēļ esamību.

353

Servier apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 875.–877. punktā, saskaņā ar kuru Komisija pamatoti uzskatīja, ka Lupin nolīgumā paredzēto konkurenci ierobežojošo noteikumu piemērošanas joma attiecās uz citiem produktiem, kas nav perindoprils, kurš sastāv no patentā 947 paredzētās erbumīna alfa kristāliskās formas un kurš bija to strīdu priekšmets, kas ar šo nolīgumu tika atrisināti izlīguma ceļā, un tātad varēja pamatot minētā nolīguma kvalificēšanu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ.

354

Tādējādi, apstiprinot Servier visnelabvēlīgāko Lupin nolīguma interpretāciju, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi nevainīguma prezumpcijas principu, kā arī judikatūru, saskaņā ar kuru tiesas šaubām ir jābūt vērstām par labu uzņēmumam, kas ir lēmuma, ar kuru konstatēts pārkāpums, adresāts.

355

Servier turklāt apgalvo, ka vērtējums pārsūdzētā sprieduma 877. punktā, saskaņā ar kuru netirgošanas un neapstrīdēšanas noteikumi, kas ietverti izlīguma nolīgumā strīdos patentu jomā, varētu tikt kvalificēti kā konkurences ierobežojums mērķa dēļ tādēļ vien, ka tie pārsniedz “atsevišķi noteikta patenta” piemērošanas jomu, ir juridiski kļūdains. Proti, šāda veida nolīgums varētu likumīgi attiekties uz patentu kopumu, lai izvairītos no turpmākiem strīdiem. Šajā gadījumā Lupin nolīgums nekādi neesot liedzis Lupin tirgot patentu 947 nepārkāpjošas perindoprila versijas.

356

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

357

Pārsūdzētā sprieduma 877. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka tas, ka izlīguma nolīgumā ar patentu saistītajā strīdā ir ietverti neapstrīdēšanas un netirgošanas noteikumi, kuru tvērums pārsniedz šī patenta piemērošanas jomu, “acīmredzami pietiekami kaitē normālai konkurences darbībai, lai šo noteikumu iekļaušanu varētu kvalificēt par ierobežojumu mērķa dēļ, un nav pat nepieciešams papildus pierādīt pamudinājuma esamību”.

358

Minētā sprieduma 878. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka, pat pieņemot, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Lupin nolīguma tvērums pārsniedz patenta 947 piemērošanas jomu, šāda kļūda nevarētu likt apšaubīt Komisijas konstatējumu par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ, jo šis konstatējums galvenokārt ir balstīts uz apgriezta maksājuma esamību, kas pamudinājis Lupin atteikties ienākt attiecīgajā tirgū. Tātad no šī vērtējuma, kā arī no fakta, ka Servier iebildumi, ar kuriem tiek apstrīdēta šāda maksājuma esamība šajā lietā, ir noraidīti šā sprieduma 329.–336. punktā, izriet, ka pārsūdzētā sprieduma 877. punktā izklāstītie apsvērumi ir sniegti tikai pilnības labad. No tā izriet, ka Servier iebildumi pret minēto 877. punktu ir neiedarbīgi un noraidāmi.

359

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka piektā apelācijas sūdzības pamata otrā daļa ir jānoraida.

360

Savā piektā pamata trešajā daļā Servier pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot pieļāvusi tiesību kļūdas, nosakot pārkāpuma, kas attiecas uz Lupin nolīgumu, beigu datumu.

361

Servier atgādina, ka savā prasībā pirmajā instancē tā apstrīdēja šī datuma noteikšanu, atsaucoties uz strīdīgajā lēmumā pieļautajām pretrunām un pamatojuma neesamību šajā ziņā. Attiecībā uz Franciju Komisija par pārkāpuma beigu datumu esot noteikusi datumu, kad kāds cits ģenērisko zāļu ražotājs, Sandoz AG, uzsāka darbību šajā tirgū 2008. gada septembrī. Savukārt tā esot izslēgusi Sandoz ienākšanas Beļģijas, Čehijas, Īrijas un Ungārijas tirgos datumu un esot uzskatījusi, ka šis pārkāpums ir beidzies līdz ar EPI 2009. gada 6. maija lēmuma pieņemšanu.

362

Nekritizējot šo nekonsekvenci un šo acīmredzamo kļūdu vērtējumā, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 898. punktā esot balstījusies uz Lupin nolīguma formulējuma neskaidrību un, it īpaši minētā sprieduma 899. un 903. punktā, uz to, ka puses esot turpinājušas piemērot Lupin nolīgumu pēc Sandoz ienākšanas perindoprila tirgū. Tomēr strīdīgajā lēmumā šie motīvi nav norādīti. Tādējādi Vispārējā tiesa esot aizstājusi Komisijas pamatojumu ar savējo. Servier uzskata, ka Vispārējās tiesas norādītie motīvi esot nepareizi. Lupin ienākšana tirgū nenotika tāpēc, ka tās rīcībā nebija šim nolūkam nepieciešamo atļauju.

363

Servier apgalvo, ka saskaņā ar Lupin nolīguma noteikumiem Sandoz ienākšana tirgū atbrīvoja Lupin no tā netirgošanas pienākuma, kā tas izriet no strīdīgā lēmuma 2127. apsvēruma attiecībā uz Francijas tirgu. Šī paša iemesla dēļ Vispārējai tiesai esot bijis jāatzīst, ka pārkāpums, kas saistīts ar Lupin nolīgumu, tika izbeigts arī Sandoz ienākšanas rezultātā Beļģijā 2008. gada jūlijā, Čehijā 2009. gada janvārī, Īrijā 2008. gada jūnijā un Ungārijā 2008. gada decembrī.

364

Servier lūdz Tiesu atcelt strīdīgā lēmuma 7. panta 5. punkta b) apakšpunktu un attiecīgi samazināt tai uzlikto naudas sodu no 37102100 EUR līdz 34745100 EUR.

365

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

366

Šī iestāde uzskata, ka Lupin nolīguma netirgošanas noteikuma interpretācija, kas izklāstīta strīdīgā lēmuma 1039. apsvērumā, ir balstīta uz Servier paziņojumiem. Saskaņā ar šo interpretāciju šis noteikums esot turpinājis radīt sekas pēc Sandoz ražotās perindoprila ģenēriskās versijas ienākšanas Beļģijas, Čehijas, Īrijas un Ungārijas tirgos.

367

Pēc tam, kad 2008. gada 17. septembrīSandoz bija laidusi tirgū šīs zāles, kurās nebija neviena no kristāliem, kas aizsargāti ar patentu 947, Lupin esot lūgusi Servier apstiprināt, vai tā varēja laist tirdzniecībā savas ģenēriskās zāles. Savā 2009. gada 31. marta atbildē Servier neesot sniegusi apstiprinošu atbildi uz šo lūgumu. Šādos apstākļos Lupin ienākšana tirgū esot kļuvusi iespējama tikai no EPI 2009. gada 6. maija lēmuma pieņemšanas.

368

Ar savu argumentāciju Servier būtībā apgalvo, ka, atsakoties uzskatīt, ka pārkāpums saistībā ar Lupin nolīgumu Beļģijas, Čehijas, Īrijas un Ungārijas tirgos ir beidzies datumā, kad Sandoz ražotā perindoprila ģenēriskā versija ienāca šajos tirgos, kā Komisija bija uzskatījusi attiecībā uz Francijas tirgu, Komisija ir sniegusi strīdīgajā lēmumā pretrunīgu pamatojumu un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kura Vispārējai tiesai būtu bijis jākritizē.

369

Šajā ziņā no strīdīgā lēmuma 3136. apsvēruma izriet, ka Komisija uzskatīja, ka LESD 101. panta pārkāpumi sākās strīdīgo nolīgumu noslēgšanas dienā un beidzās “datumā, no kura ģenēriskie konkurenti paši varēja īstenot konkurencei atbilstošu rīcību”. Saskaņā ar šī lēmuma 5. pantu pārkāpums attiecībā uz Lupin nolīgumu sākās 2007. gada 30. janvārī un beidzās 2009. gada 6. maijā, dienā, kad tika pieņemts lēmums, ar kuru EPI atcēla patentu 947, tomēr izņemot piecus valstu tirgus. Starp šiem tirgiem ir Francijas tirgus, attiecībā uz kuru Komisija uzskatīja, ka šis pārkāpums beidzās 2008. gada 16. septembrī, t.i., dienā, kad tirgū tika laista Sandoz ražotā perindoprila ģenēriskā versija.

370

Strīdīgā lēmuma 410. apsvērumā Komisija norādīja, ka Sandoz laida tirgū savu ģenērisko perindoprilu Beļģijā 2008. gada jūlijā, Čehijā 2009. gada janvārī, Īrijā 2008. gada jūnijā un Ungārijā 2008. gada decembrī.

371

Pirmajā instancē izvirzītajā prasības pamatā par naudas sodiem, kas tai tika uzlikti saskaņā ar LESD 101. pantu, Servier apstrīdēja ar Lupin nolīgumu saistītā pārkāpuma ilgumu. Servier apgalvoja, ka Komisijai, kā tā to secināja attiecībā uz Francijas tirgu, bija jāsecina, ka šis pārkāpums Beļģijā, Čehijā, Īrijā un Ungārijā bija beidzies datumā, kad Sandoz ienāca šajos tirgos.

372

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 894. punktā uzskatīja, ka šo nolīgumu var interpretēt tādējādi, ka ar to ir atļauts “Lupin laist tirgū savus pašas produktus, ja ģenērisks “produkts”, kuru nav ražojusi Servier, ir laists tirgū, nepārkāpjot rīkojumu, un ja nav noraidīts Servier iesniegts lūgums izdot rīkojumu”.

373

Tomēr Lupin nolīgumā izmantotā jēdziena “produkts” definīcijas neviennozīmīgā formulējuma dēļ Vispārējā tiesa uzskatīja, ka nebija skaidras atbildes uz jautājumu, vai Sandoz ienākšana tirgū ar produktu, kuru neveido ar patentu 947 aizsargātā erbumīna alfa kristāliskā forma, varēja izbeigt netirgošanas noteikuma sekas. Vispārējās tiesas ieskatā šīs neskaidrības varēja atturēt Lupin ienākt attiecīgajos tirgos, neraugoties uz Sandoz perindoprila ģenēriskās versijas parādīšanos šajos tirgos.

374

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 902. punktā uzskatīja, ka “apstāklis, ka, ņemot vērā neskaidrības saistībā ar nolīguma nepārprotamību, netirgošanas noteikums palika spēkā, tādējādi norādot, ka tiek saglabāta pušu gribas sakritība – iespējams, esot pretrunā noteikuma piemērošanas nosacījumu interpretācijai, ko a posteriori varētu izmantot it īpaši tiesa, kas izskata līgumisku strīdu –, bija pietiekams, lai ļautu Komisijai konstatēt, ka Servier un Lupin gribas sakritība un tātad pārkāpums turpinājās, neraugoties uz Sandoz ienākšanu tirgū”.

375

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 903. punktā norādīja, ka “katrā ziņā [..] Servier un Lupin turpināja piemērot netirgošanas noteikumu pēc Sandoz secīgās ienākšanas četros aplūkojamajos tirgos”. Tā kā pārkāpuma turpināšana varēja tikt konstatēta pēc laikposma, kurā nolīgums formāli bija spēkā, ja attiecīgie uzņēmumi turpināja īstenot aizliegto rīcību, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 905. un 906. punktā izklāstīto iemeslu dēļ noraidīja Servier argumentāciju.

376

Šajā gadījumā, kā atgādināts šā sprieduma 369. punktā, Komisija strīdīgajā lēmumā kā kritēriju pārkāpuma laikposma beigu noteikšanai izmantoja nevis datumu, sākot no kura pārkāpjošā rīcība pašas par sevi tika izbeigta, bet gan no “datuma, no kura ģenēriskie konkurenti paši varēja īstenot konkurencei atbilstošu rīcību”. Tādēļ, tā kā pārsūdzētā sprieduma pamatojumā nebija nekādas norādes par pretējo, ir jāuzskata, ka situācija, kas izrietēja no Sandoz ražotās perindoprila ģenēriskās versijas ienākšanas valstu tirgos, visos attiecīgajos tirgos radīja jautājumu par to, vai netirgošanas noteikums turpināja radīt sekas.

377

Tomēr Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav sniegusi nekādus paskaidrojumus par iemesliem, kuru dēļ attieksme pret Francijas tirgu strīdīgā lēmuma 2127. apsvērumā bija atšķirīga salīdzinājumā ar Beļģijas, Čehijas, Īrijas un Ungārijas tirgiem. Ir taisnība, ka pārsūdzētā sprieduma 900. punktā Vispārējā tiesa norādīja uz neskaidrībām, pat attiecībā uz Francijas tirgu, par datumu, kad Lupin varēja brīvi ienākt šajā tirgū sakarā ar Sandoz ienākšanu tajā, taču no minētā tiesa neizdarīja nekādus secinājumus attiecībā uz pārkāpuma izbeigšanās datumu šajā tirgū. Tādējādi pārsūdzētais spriedums neļauj saprast, kāpēc, pēc Vispārējās tiesas domām, Komisija nav pieļāvusi nekādu nelikumību, pret Francijas tirgu attiekdamās atšķirīgi salīdzinājumā ar pārējiem četriem iepriekš minētajiem tirgiem.

378

Lai gan šis jautājums, kas bija saistīts ar situāciju, kas izriet no Sandoz ienākšanas tirgū rezultātā, līdzīgā veidā radās Francijā, kā arī Beļģijā, Čehijā, Īrijā un Ungārijā, Vispārējā tiesa neapmierināja Servier atcelšanas pamatu, kas attiecas uz strīdīgā lēmuma pamatojuma pretrunīgumu.

379

Ņemot vērā šos elementus, ir jākonstatē, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta tiesību kļūda un ka piektā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa ir jāapmierina.

380

Ar septīto pamatu Servier apstrīd vērtējumus, ko Vispārējā tiesa sniegusi attiecībā uz tā lūgumiem atcelt tam uzliktos naudas sodus, kā arī attiecībā uz to apmēra aprēķināšanu. Šim pamatam ir divas daļas.

381

Servier ieskatā, pārsūdzētā sprieduma 1660. punktā nospriežot, ka Servier“būtu bijis jāparedz – vajadzības gadījumā saņemot skaidrojošus padomus –, ka uzņēmuma rīcība var tikt atzīta par nesaderīgu ar Savienības konkurences tiesību noteikumiem”, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā paredzēto noziedzīgo nodarījumu un sodu likumības principu, nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu un ir lēmusi saskaņā ar motīvu, kas ir pretrunā minētā sprieduma 1666. punktā norādītajam motīvam, saskaņā ar kuru “[nolīgumu, uz kuriem attiecas strīdīgais lēmums] pārkāpjošais raksturs varēja nebūt skaidri pamanāms tādam ārējam novērotājam kā Komisija vai juristi, kas specializējušies aplūkojamajās jomās”.

382

Proti, Servier uzskata, ka saskaņā ar šo principu Komisija nevar uzlikt naudas sodu situācijā, kura ir jauna, kurai ir raksturīga iepriekšēju lēmumu vai judikatūras neesamība un kura ir sarežģīta. Tomēr, pēc Servier domām, šī lieta ir bijusi gan jauna, gan sarežģīta. Šīs lietas novitāti apstiprinot par Komisijas izmeklēšanu, kuras rezultātā tika pieņemts strīdīgais lēmums, atbildīgā nodaļas vadītāja paziņojums, šī lēmuma 3091., 3092. un 3107. apsvērums, kā arī Vispārējās tiesas vērtējums pārsūdzētā sprieduma 1660. punktā.

383

Izvirzīto ekonomisko un juridisko jautājumu sarežģītība it īpaši izrietot no strīdīgā lēmuma ārkārtējā garuma, kā arī no paziņojumiem, ko Komisija šajā sakarā sniegusi Vispārējās tiesas sekretāram tiesvedībā pirmajā instancē. Šīs sarežģītības dēļ Komisija 2014. gadā esot grozījusi savas 2004. gada pamatnostādnes par tehnoloģijas nodošanas nolīgumiem, lai precizētu, ka izlīguma nolīgumi var tikt aizliegti saskaņā ar LESD 101. panta 1. punktu.

384

Servier kritizē pārsūdzēto spriedumu, jo Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, ļaujot noprast, ka būtu pieticis izmantot profesionālos padomus, lai konstatētu tās rīcības pārkāpjošo raksturu no LESD 101. panta skatpunkta.

385

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

386

Saskaņā ar Tiesas judikatūru noziedzīgo nodarījumu un sodu likumības princips prasa, lai likumā tiktu skaidri noteikti noziedzīgi nodarījumi un sodi, kas par tiem tiek uzlikti. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās tiesību normas formulējuma, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var uzzināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība (spriedums, 2008. gada 22. maijs, Evonik Degussa/Komisija,C‑266/06 P, EU:C:2008:295, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

387

Noziedzīgo nodarījumu un sodu likumības princips tātad nav interpretējams tādējādi, ka tas aizliedz tiesas interpretācijas ceļā katra konkrētā lietā pakāpeniski noskaidrot to normu saturu, kurās paredzēta kriminālatbildība, ar nosacījumu, ka iznākumu bija iespējams saprātīgi paredzēt brīdī, kad tika izdarīts noziedzīgais nodarījums, it īpaši ņemot vērā interpretāciju, kas tajā laikā par attiecīgo tiesību normu pastāvēja judikatūrā (spriedums, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

388

Paredzamības jēdziena piemērojamība lielā mērā ir atkarīga no attiecīgā teksta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no tā adresātu skaita un statusa. Likuma paredzamība nav pretrunā tam, ka attiecīgā persona ir spiesta izmantot profesionālus padomus, lai konkrētajos lietas apstākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attiecīgā darbība varētu radīt. To it īpaši var attiecināt uz profesionāļiem, kas pieraduši, ka, veicot savu darbību, viņiem jārīkojas ar lielu piesardzību. Tādējādi var tikt sagaidīts, ka viņi būs īpaši uzmanīgi, novērtējot riskus, kas saistīti ar šādu darbību (spriedums, 2015. gada 22. oktobris, AC‑Treuhand/Komisija, C‑194/14 P, EU:C:2015:717, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

389

Šajā gadījumā pārsūdzētā sprieduma 1656.–1658. punktā Vispārējā tiesa atgādināja šo Tiesas judikatūru. Minētā sprieduma 1659.–1665. punktā tā būtībā uzsvēra, ka, ņemot vērā LESD 101. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma tvērumu, Servier nevarēja nezināt, ka, maksājot ģenērisko zāļu ražotājiem par to, ka tie neienāk perindoprila tirgū, tā īstenoja rīcību, kas ir aizliegta ar šo tiesību normu. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka šā sprieduma 144. punktā minēto iemeslu dēļ tas, ka konstatēto pārkāpumu pamatā esošo darbību kvalificēšana par konkurences ierobežojumiem mērķa dēļ esot nepieredzēta, nevar likt apšaubīt šādu kvalifikāciju.

390

Turklāt, kā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi pārsūdzētā sprieduma 1666. un 1667. punktā, tas, ka strīdīgie nolīgumi un to konteksts bija sarežģīti un varēja radīt zināmas grūtības administratīvā procesa laikā, tādējādi pamatojot šīs procedūras ilgumu un strīdīgā lēmuma garumu, nevar likt apšaubīt to, ka iesaistītie uzņēmumi nevarēja nezināt par šo nolīgumu pārkāpjošo raksturu. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma kopumā, šo nolīgumu mērķis bija izslēgt no perindoprila tirgus potenciālos Servier konkurentus, kas bija ģenērisko zāļu ražotāji, veicot apgrieztos maksājumus, kas neatbilst brīvai konkurencei.

391

Šādos apstākļos septītā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa ir jānoraida.

392

Ar septītā pamata otro daļu Servier kritizē pārsūdzēto spriedumu, ciktāl ar to ir noraidīts tās pirmajā instancē izvirzītais prasības pamats par samērīguma principa pārkāpumu, ar kuru šis uzņēmums apstrīdēja par LESD 101. panta pārkāpumu uzliktā naudas soda pamatsummas noteikšanu 11 % apmērā no tā pārdošanas apjoma vērtības.

393

Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā aplūkotās situācijas sarežģīto un jauno raksturu, kā arī vairākus citus konteksta elementus, kas attaisnojot Servier uzliktā naudas soda apmēra samazināšanu.

394

Pārsūdzētā sprieduma 1797. punktā noraidot to tiesu nolēmumu nozīmīgumu, ar kuriem ir atzīta patenta 947 spēkā esamība, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā lietas patentu kontekstu. Servier esot tikusi paradoksāli sodīta smagāk tādēļ, ka EPI 2006. gada 27. jūlija lēmums tai bija labvēlīgs, tādējādi pagarinot procedūru saistībā ar patenta 947 spēkā esamību. Servier uzskata, ka tai būtu bijis jāpiemēro tik bargs sods tikai tad, ja šis patents būtu bijis fiktīvs.

395

Lai novērtētu pārkāpumu smagumu, Komisija strīdīgā lēmuma 3130. apsvērumā esot balstījusies uz Servier piederošo tirgus daļu lielumu, kuras tā novērtēja vairāk nekā 90 % apmērā. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1602. punktā esot nospriedusi, ka šī aplēse, kas balstīta uz nepareizu konkrētā tirgus definīciju, ir kļūdaina. Tomēr Vispārējā tiesa neesot izdarījusi secinājumus no šīs kļūdas attiecībā uz naudas soda aprēķināšanu. Minētā sprieduma 1954. punktā tā esot vienīgi atsaukusies uz minētā sprieduma 1948.–1953. punktu, tomēr nenorādot iemeslus, kuru dēļ tā nav samazinājusi šo apmēru. Šādi rīkodamās, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi samērīguma principu, kā arī neesot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

396

Vispārējā tiesa arī neesot ņēmusi vērā, ka strīdīgie nolīgumi nebija slepeni. Citās lietās šis apstāklis esot licis Komisijai piemērot mazāku koeficientu, kas atspoguļo pārkāpuma smagumu, nekā izmantots šajā lietā.

397

Papildus tam, ka šie nolīgumi nekavēja ģenērisko zāļu ienākšanu tirgū, Servier norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 1883. punktā tos nevarēja uzskatīt par tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas galējo formu. Šāds vērtējums esot pretrunā minētā sprieduma 1666. punktā ietvertajam vērtējumam, saskaņā ar kuru minētie nolīgumi uzskatāmi par skaidriem pārkāpumiem.

398

Komisija apstrīd šo argumentāciju.

399

Vispirms ir jānoraida arguments, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa, novērtējot pārkāpumu smagumu, neesot ņēmusi vērā to it kā nepieredzēto raksturu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šā sprieduma 144. punktā izklāstīto motīvu dēļ šis apstāklis neietekmē strīdīgo nolīgumu kvalifikāciju par konkurences ierobežojumu mērķa dēļ. Turklāt, kā norādīts šā sprieduma 390. punktā, pats šo nolīgumu mērķis bija izslēgt no tirgus Servier potenciālos konkurentus.

400

Turklāt, atsaucoties uz ar patentiem piešķirto tiesību nozīmīgumu, lai apstrīdētu pārsūdzētā sprieduma 1797. punktu, Servier vienīgi atkārto, ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā to, ka puses esot atzinušas patenta 947 spēkā esamību. Taču Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, apstiprinot Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru strīdīgo nolīgumu mērķis papildus strīdu patentu jomā izšķiršanai bija konkurentu izslēgšana no tirgus, kas ir tirgus sadales un ražošanas ierobežošanas galējā forma.

401

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Servier, un ņemot vērā strīdīgo nolīgumu priekšmetu, Vispārējā tiesa nav pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 1786.–1791. punktā nospriezdama, ka Komisija naudas soda aprēķināšanai varēja uzskatīt, ka Servier LESD 101. panta pārkāpumus ir izdarījusi tīši.

402

Attiecībā uz Servier piederošo tirgus daļu novērtējumu ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu un nesagrozot strīdīgo lēmumu, pārsūdzētā sprieduma 1951. punktā konstatēja, ka Komisija bija ņēmusi vērā faktu, ka Servier bija izdarījusi vairākus pārkāpumus attiecībā uz vienu un to pašu produktu tajos pašos ģeogrāfiskajos apgabalos un tajos pašos laikposmos. Nolūkā izvairīties no nesamērīga soda šī iestāde nolēma attiecībā uz katru pārkāpumu samazināt Servier pārdošanas apjoma vērtības proporciju, kas bija ņemta vērā, nosakot naudas soda pamatsummu. Šī korekcija vidēji par 54,5 % samazināja visas pārdošanas apjoma vērtības, kas ņemtas vērā saistībā ar LESD 101. panta dažādajiem pārkāpumiem.

403

Ņemot vērā šos samazinājumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1954. punktā varēja uzskatīt, ka naudas sodu summas nebija nesamērīgas, lai gan Komisija uzskatīja, ka Servier bija ļoti lielas tirgus daļas, pamatojoties uz konkrētā tirgus definīciju, kuru Vispārējā tiesa uzskatīja par nepareizu.

404

Attiecībā uz Servier apgalvojumu, ka naudas sodu apmērs esot bijis jāsamazina, ņemot vērā, ka strīdīgie nolīgumi nebija slepeni un neaizkavēja perindoprila ģenērisko versiju ienākšanu tirgū, pietiek konstatēt, ka Servier patiesībā lūdz Tiesu veikt jaunu pirmās instances tiesvedības elementu vērtējumu. Šāds lūgums neietilpst Tiesas kompetencē apelācijas tiesvedībā. Proti, Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, nav taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu vērtējumu jāaizstāj Vispārējās tiesas vērtējums, kuru tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir veikusi, lemjot par to naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir uzlikti par Savienības tiesību pārkāpumu (spriedums, 2012. gada 22. novembris, E.ON Energie/Komisija, C‑89/11 P, EU:C:2012:738, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

405

Ņemot vērā šos elementus, ir jānoraida septītā pamata otrā daļa un līdz ar to septītais apelācijas sūdzības pamats kopumā.

406

Tā kā piektā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa ir apmierināta, saskaņā ar Servier prasījumiem ir jāatceļ pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 5. punkts, ciktāl ar to ir noraidīti Servier pirmajā instancē pakārtoti izvirzītajā pamatā ietvertie iebildumi attiecībā uz apgalvotā pārkāpuma ilgumu un naudas soda apmēra aprēķināšanu par pārkāpumu saistībā ar Lupin nolīgumu. Pārējā daļā apelācijas sūdzība tiek noraidīta.

407

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

408

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 891. punkta, savā prasībā pirmajā instancē Servier pakārtotajā pamatā izvirzīja iebildumus, lai apstrīdētu ar Lupin nolīgumu saistītā pārkāpuma ilgumu, pamatojoties uz to, ka Komisijai, kā tā bija darījusi attiecībā uz Francijas tirgu, bija jāsecina, ka šis pārkāpums bija beidzies Beļģijā, Čehijā, Īrijā un Ungārijā datumā, kad Sandoz ienāca šajos tirgos.

409

Par šiem iebildumiem Vispārējā tiesā notika uz sacīkstes principu balstītas debates, un to izvērtēšanai nav nepieciešams veikt nekādus papildu procesa organizatoriskos vai pierādījumu savākšanas pasākumus. Tiesa uzskata, ka tiesvedības stadija ļauj taisīt galīgo spriedumu lietā T‑691/14 attiecībā uz šiem iebildumiem un ka par tiem ir taisāms galīgais spriedums.

410

Šā sprieduma 369.–378. punktā minēto iemeslu dēļ iebildums par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu ir jāatzīst par pamatotu, jo tā nav konstatējusi, ka pamatojums attiecībā uz pārkāpuma, kas izriet no Lupin nolīguma, izbeigšanu Francijas tirgū, no vienas puses, un Beļģijas, Čehijas, Īrijas un Ungārijas tirgos, no otras puses, bija pretrunīgs.

411

Tādēļ ir jāatceļ strīdīgā lēmuma 5. pants, ciktāl tajā ir paredzēts, ka pārkāpums saistībā ar Lupin nolīgumu beidzās 2009. gada 6. maijā attiecībā uz Beļģiju, Čehiju, Īriju un Ungāriju. Ir jāatceļ arī šī lēmuma 7. panta 5. punkta b) apakšpunkts, ciktāl tajā Servier uzliktais naudas sods par tās dalību Lupin nolīgumā ir noteikts 37102100 EUR apmērā.

412

Tā kā Tiesa ir konstatējusi strīdīgā lēmuma prettiesiskumu, tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, var aizstāt Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu un tādējādi atcelt, samazināt vai palielināt naudas sodu. Šī kompetence tiek īstenota, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus (spriedums, 2014. gada 12. novembris, Guardian Industries un GuardianEurope//Komisija, C‑580/12 P, EU:C:2014:2363, 78. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

413

Ņemot vērā to, ka strīdīgā lēmuma 5. panta tiesiskums Savienības tiesā netika apstrīdēts, ciktāl tajā konstatēts, ka pārkāpums, kas izriet no Lupin nolīguma, beidzās 2008. gada 16. septembrī Francijā Sandoz ienākšanas šīs dalībvalsts tirgū dēļ šajā datumā, ir jākonstatē, ka šie faktiskie dati ir galīgi konstatēti. No tā izriet, ka strīdīgā lēmuma pamatojuma pretrunīgums, kura dēļ Tiesa atcēla minētā lēmuma 5. pantu tiktāl, ciktāl tajā ir paredzēts, ka tajā konstatētais pārkāpums attiecībā uz Beļģiju, Čehiju, Īriju un Ungāriju beidzās 2009. gada 6. maijā, var tikt novērsts tikai tad, ja piemēro tādu pašu argumentāciju, kāda tikusi piemērota attiecībā uz Francijas tirgu, lai noteiktu naudas soda apmēru par pārkāpumu, kas izriet no Lupin nolīguma.

414

Tādējādi, lai noteiktu šī naudas soda apmēru atbilstoši norādēm, kas izriet no strīdīgā lēmuma 410. apsvēruma, ir jāuzskata, ka pārkāpums saistībā ar Lupin nolīgumu Beļģijā beidzās 2008. gada jūlijā, Čehijā – 2009. gada janvārī, Īrijā – 2008. gada jūnijā un Ungārijā – 2008. gada decembrī.

415

No šī konstatējuma izriet, ka naudas soda apmēra noteikšanai vērā ņemamais ilgums ir 1,4 gadi Beļģijai, 1,9 gadi Čehijai, 1,3 gadi Īrijai un 1,8 gadi Ungārijai.

416

Šajā tiesvedībā Servier iesniedza Tiesai aprēķinu tabulas formā, kurā ir pārņemts katrs no Komisijas izmantotās metodes posmiem, lai noteiktu naudas soda apmēru par pārkāpumu saistībā ar Lupin nolīgumu. Šajā aprēķinā ir iekļauti šā sprieduma iepriekšējā punktā minētie pārskatītie pārkāpuma ilgumi, un tas ir balstīts uz Komisijas tiesvedībā pirmajā instancē sniegtajiem datiem. Minētā aprēķina rezultātā šī naudas soda koriģētā summa tika noteikta 34745100 EUR apmērā.

417

Tā kā Komisija nav apstrīdējusi ne šo summu, ne šo aprēķina metodi, kas turklāt atbilst pašas izmantotajai metodei strīdīgajā lēmumā, ņemot vērā visus šīs lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, strīdīgā lēmuma 7. panta 5. punkta b) apakšpunktā Servier uzliktais naudas sods ir jānosaka 34745100 EUR apmērā.

418

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

419

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

420

Saskaņā ar minētā reglamenta 138. panta 3. punktu, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

421

Šajā gadījumā Servier ir lūgusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un Komisijai spriedums ir daļēji nelabvēlīgs apelācijas tiesvedībā, kā arī daļēji nelabvēlīgs pirmajā instancē.

422

Tā kā apelācijas sūdzība ir daļēji apmierināta, ir jāpiespriež katram lietas dalībniekam segt savus tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

423

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 4. punktam, ja persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati nav iesniegusi apelācijas sūdzību, tai var piespriest atlīdzināt apelācijas tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus vienīgi tad, ja tā ir piedalījusies Tiesā notiekošās tiesvedības rakstveida vai mutvārdu daļā. Ja šī persona piedalās tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

424

Tā kā EFPIA piedalījās tiesvedībā Tiesā, šīs lietas apstākļos jānolemj, ka tā sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

425

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 140. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis, kuras iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

426

Šajā gadījumā Apvienotā Karaliste savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: