1.

Vienotais uzraudzības mehānisms (turpmāk tekstā – “VUM”) ( 2 ) ir banku savienības pirmais pīlārs, kas izveidots 2014. gadā ( 3 ), reaģējot uz finanšu krīzi. Tā funkcija ir “nodrošināt kredītiestāžu drošumu un stabilitāti un Savienības, kā arī atsevišķo iesaistīto dalībvalstu finanšu sistēmas stabilitāti un iekšējā tirgus vienotību un integritāti” ( 4 ).

2.

Īsumā, prudenciālo uzraudzību veic Eiropas Centrālā banka (ECB), kurai palīdz valstu kompetentās iestādes ( 5 ) atbilstoši VUM regulas 6. pantā noteiktajam pienākumu sadalījumam. ( 6 )

3.

VUM organizācija ir zināmā mērā “īpaša” salīdzinājumā ar to, kā darbojas lielākā daļa Savienības tiesību sistēmas. ( 7 ) Saskaņā ar VUM regulas 4. panta 3. punktu ECB “piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas. Ja attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd ir skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno”.

4.

Minētā norma ir šīs apelācijas sūdzības kodols. Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā – Anglo Austrian AAB AG, iepriekš Anglo Austrian AAB Bank AG (turpmāk tekstā – “AAB Bank”) – bija mazāk nozīmīga kredītiestāde, kas reģistrēta Austrijā. Pēc tam, kad ECB anulēja šai kredītiestādei izsniegto darbības atļauju (licenci), apelācijas sūdzības iesniedzēja šo lēmumu pārsūdzēja Vispārējā tiesā, apgalvojot, ka ECB anulēja tās darbības atļauju, lai gan nebija izpildīti nepieciešamie nosacījumi, kas paredzēti Savienības tiesību normās, kuras transponētas Austrijas tiesībās.

5.

Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja ar 2022. gada 22. jūnija spriedumu Anglo Austrian AAB un Belegging‑Maatschappij Far‑East/ECB (T‑797/19, EU:T:2022:389; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā citastarp apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi un piemērojusi valsts tiesību normas.

6.

Šīs apelācijas kontekstā nozīmīgi ir divi Austrijas likumi. Tie ir, pirmkārt, Bundesgesetz über das Bankwesen (Bankwesengesetz) (Banku likums; turpmāk tekstā – “BWG”) un, otrkārt, Bundesgesetz zur Verhinderung der Geldwäsche und Terrorismusfinanzierung im Finanzmarkt (Federālais likums par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas novēršanu finanšu tirgū; turpmāk tekstā – “FM‑GwG”).

7.

BWG 39. panta nosaukums ir “Vispārīgie pienācīgas rūpības pienākumi”. Tā 2. un 2.b punktā ir noteikts:

“2)   Kredītiestādes un uzņēmumi, kas saskaņā ar 30. panta 6. punktu ir atbildīgi, ievieš administratīvas, grāmatvedības un kontroles procedūras, lai identificētu, novērtētu, pārvaldītu un uzraudzītu bankas darbības riskus un ar bankas darbību saistītos riskus, tostarp riskus, kas izriet no banku makroekonomikas vides, ņemot vērā attiecīgā komercdarbības cikla stadiju, nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku, kā arī to atalgojuma politiku un praksi, kas atbilst veiktās bankas komercdarbības būtībai, apjomam un sarežģītībai. Administratīvās, grāmatvedības un kontroles procedūras pēc iespējas aptver arī banku un darbības riskus, kā arī potenciālos riskus, kas izriet no atalgojuma politikas un prakses. Organizācijas struktūru un administratīvās, grāmatvedības un kontroles procedūras dokumentē rakstveidā saprotamā veidā. Organizācijas struktūrā izvairās no interešu un kompetences konfliktiem, izmantojot komercdarbībai atbilstošu organizatorisko un procesuālo nošķīrumu. Šo procedūru piemērotību un to piemērošanu vismaz vienreiz gadā pārbauda iekšējās revīzijas nodaļa.

[..]

2.b)   Šā panta 2. punktā minētajās procedūrās it īpaši ņem vērā: 1) kredītrisku un darījuma partnera saistību neizpildes risku, 2) koncentrācijas risku, 3) tirgus risku, 4) pārmērīgas aizņemto līdzekļu izmantošanas risku, 5) operacionālo risku, 6) vērtspapīrošanas risku, 7) likviditātes risku, 8) procentu likmju risku attiecībā uz visiem darījumiem, uz kuriem neattiecas 3. punkts, 9) atlikušo risku, kas izriet no kredītriska mazināšanas metodēm, 10) kredītiestādes riska darījumu izvietojumu, 11) nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku, 12) risku, kas izriet no iestādes komercdarbības modeļa, ņemot vērā diversifikācijas stratēģiju ietekmi, 13) stresa testu rezultātus kredītiestādēs, kas izmanto iekšējās pieejas variantus, un 14) kredītiestāžu un atbildīgo struktūru 30. panta 6. punkta izpratnē iekšējās revīzijas un kontroles kārtību, to korporatīvo kultūru un izpildinstitūcijas (vadības) spēju veikt savus pienākumus.”

8.

BWG 70. panta 4. punkts reglamentē Finanzmarktaufsichtsbehörde (Austrijas Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, turpmāk tekstā – “FMA”) pilnvaras uzraudzības jomā un nosaka, ka gadījumā, ja kredītiestāde pārkāpj BWG vai citu tajā uzskaitīto tiesību aktu ( 8 ) normas, FMA:

“1.   uzdod kredītiestādei, finanšu kontrolakciju pārvaldības sabiedrībai, jauktajai finanšu kontrolakciju pārvaldības sabiedrībai vai jauktajai kontrolakciju pārvaldības sabiedrībai atjaunot tiesisko stāvokli termiņā, kas, ņemot vērā lietas apstākļus, šķiet samērīgs, bet neizpildes gadījumam paredz administratīvo sodu;

2.   pārkāpuma atkārtošanas vai turpināšanas gadījumā pilnīgi vai daļēji aizliedz vadītājiem vadīt sabiedrību, ja vien, ņemot vērā pārkāpuma būtību un smagumu, tas nebūtu samērīgi un ja ir sagaidāms, ka tiesisko stāvokli varēs atjaunot, veicot turpmākas darbības atbilstoši 1. punktam; šajā gadījumā piemēro pirmo uzlikto administratīvo sodu un neizpildes gadījumam paredz jauna, lielāka administratīvā soda uzlikšanu;

3.   atsauc kredītiestādes licenci, ja citi šajā federālajā likumā paredzētie pasākumi nevar nodrošināt kredītiestādes darbību. [..]”

9.

Savukārt FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts: “gadījumos, kad netiek izpildīti [FM‑GwG] 34. panta 2. un 3. punktā paredzētie pienākumi, FMA var [..] atsaukt licenci, ko piešķīrusi FMA [..]”.

10.

Visbeidzot – ar FM‑GwG 34. panta 2. un 3. punktu ir transponētas Direktīvas 2005/60 ( 9 ) normas par nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas novēršanu, un tajos citastarp ir norādīts uz smagiem, atkārtotiem vai sistemātiskiem FM‑GwG 6. panta 1., 2., 3., 4., 6. un 7. punkta, kā arī 7. panta 7. punkta, 9. panta un 23. panta 3. punkta pārkāpumiem.

11.

Faktus, kas ir nozīmīgi šai apelācijas tiesvedībai, var apkopot šādi.

12.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja AAB Bank bija mazāk nozīmīga Austrijā reģistrēta kredītiestāde. Belegging‑Maatschappij “Far‑East” BV (turpmāk tekstā – “akcionārs”) ir kontrolakciju pārvaldības sabiedrība, kurai piederēja 99,99 % AAB Bank akciju.

13.

FMA2019. gada 26. aprīlī iesniedza ECB lēmuma projektu par kredītiestādei AAB Bank piešķirtās licences anulēšanu uz VUM pamatregulas ( 10 ) 80. panta 1. punkta pamata.

14.

Ar 2019. gada 14. novembra lēmumu ECB anulēja AAB Bank kredītiestādes licenci; šis lēmums stājās spēkā tā paziņošanas dienā.

15.

ECB, balstoties uz FMA konstatējumiem par pastāvīgu un atkārtotu neatbilstību prasībām par cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu un AAB Bank iekšējo pārvaldību, atzina, ka AAB Bank nespēj nodrošināt savu risku pareizu pārvaldību.

16.

Tāpēc ECB atzina, ka ir konstatējami Direktīvas 2013/36 ( 11 ) 18. panta f) punktā minētie un Austrijas tiesību aktos pārņemtie iemesli kas attaisno AAB Bank atļaujas veikt kredītiestādes darbību anulēšanu, proti, AAB Bank bija pārkāpusi minētās direktīvas 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktu, kas transponēti Austrijas tiesībās; ECB arī atzina, ka anulēšana ir samērīga.

17.

ECB arī atteicās apturēt apstrīdētā lēmuma darbību uz 30 dienām – ar tādu pamatojumu, ka AAB Bank apsvērumi neizraisa šaubas par minētā lēmuma tiesiskumu, ka lēmums nevarēja radīt neatgriezenisku kaitējumu un ka sabiedrības intereses aizsargāt AAB Bank noguldītājus, ieguldītājus un citus partnerus, kā arī finanšu sistēmas stabilitāti attaisno lēmuma tūlītēju izpildi.

18.

Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 19. novembrī, AAB Bank un akcionārs cēla atcelšanas prasību par apstrīdēto lēmumu.

19.

Vispārējā tiesa, ievērojot Tiesas spriedumu lietā ECB u.c./Trasta Komercbanka ( 12 ), akcionāra prasību atzina par nepieņemamu. Savukārt AAB Bank prasība kopumā tika noraidīta pēc būtības.

20.

Ar 2022. gada 1. septembrī iesniegto apelācijas sūdzību AAB Bank lūdz Tiesu:

21.

ECB prasījumi Tiesai ir šādi:

22.

Akcionārs ir iestājies lietā, lai atbalstītu apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumus.

23.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza septiņus pamatus.

24.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savu kompetenci, pārkāpusi Savienības tiesību normas un sagrozījusi faktus. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi pārkāpumu, atzīdama ECB kompetenci nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Savienības tiesību un valsts tiesību normas un katrā ziņā ir sagrozījusi faktus. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta un valsts tiesību normu interpretēšanā. Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi argumentus par samērīguma principu. Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības uz aizstāvību. Visbeidzot – ar septīto pamatu Vispārējai tiesai tiek pārmestas procesuālas kļūdas, kas esot nelabvēlīgi ietekmējušas apelācijas sūdzības iesniedzējas intereses.

25.

Ņemot vērā, ka daudzi apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītie apelācijas sūdzības pamati skar jautājumus saistībā ar valsts tiesību normu pienācīgo lomu un interpretāciju, vispirms pievērsīšos valsts tiesību normu statusam VUM tiesiskajā regulējumā (A sadaļa). Pēc tam secīgi izskatīšu katru apelācijas sūdzības pamatu un izklāstīšu iemeslus, kādēļ Tiesai šī apelācijas sūdzība kopumā būtu jānoraida (B sadaļa).

26.

VUM regulā ir saglabāts nošķīrums starp banku regulēšanu un banku uzraudzību. Tā galvenokārt (lai gan ne tikai) attiecas uz pēdējo minēto.

27.

Nav tā, ka ar VUM regulā ietverto regulējumu par banku uzraudzību būtu saskaņotas valsts materiālo tiesību normas, kas piemērojamas kredītiestādēm. Drīzāk tā ir balstīta uz dažādajām dalībvalstīs pastāvošajām izvēles iespējām piemērojamo noteikumu satura ziņā, bet uzsvars tajā ir likts uz “uzraudzības veidiem” un “uzraudzības iestāžu mijiedarbību” ( 13 ).

28.

Tiesību jomas regulēšanas pienākumu sadalīšana starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm ir Eiropas Savienībā ierasta regulēšanas metode. Savienības tiesību aktu un valsts tiesību aktu mijiedarbība ir Savienības tiesību sistēmai raksturīga iezīme. Tāds parasti ir rezultāts, kad regulējums tiek veikts ar direktīvu starpniecību. Tomēr tas pats bieži vien tiek panākts, izmantojot regulas, kas dalībvalstīm ļauj vai pieprasa papildu regulējuma izvēli.

29.

Lielākajā daļā situāciju šādu Savienības un valsts tiesību apvienojumu piemēro dalībvalstu iestādes. Valstu iestāžu lēmumu tiesiskā pārskatīšana notiek valstu tiesās, kas interpretē un piemēro valsts tiesības un var vērsties Tiesā ar jautājumiem par Savienības tiesībām.

30.

VUM ir unikāls tādā ziņā, ka tā ir pirmā situācija Savienības tiesībās, kad ES iestādei, nevis valsts iestādei, ir tieši jāpiemēro valsts tiesību normas ( 14 ).

31.

Vairumā gadījumu prudenciālā uzraudzība ir ECB un valstu kompetento iestāžu kopīgs uzdevums ( 15 ). Attiecībā uz lielāko daļu uzraudzības uzdevumu abas minētās savu darbu sadala starp nozīmīgām un mazāk nozīmīgām iestādēm ( 16 ).

32.

Tomēr neatkarīgi no nošķīruma “nozīmīga” / “mazāk nozīmīga” ECB ir divas ekskluzīvas kompetences attiecībā uz visām kredītiestādēm: pirmkārt, izdot vai anulēt bankas atļauju un, otrkārt, izvērtēt paziņojumus par kredītiestāžu nozīmīgas akciju daļas iegādi un atsavināšanu (izņemot bankas noregulējuma gadījumā) ( 17 ). Tieši šīs pirmās minētās pilnvaras ir tās, kas ir aktuālas šajā lietā.

33.

Pieņemot lēmumu par atļaujas izsniegšanu vai anulēšanu, ECB jāpiemēro gan Savienības tiesību, gan attiecīgās kredītiestādes dalībvalsts tiesību normas. Saskaņā ar VUM regulas 4. panta 3. punktu ECB, pieņemot konkrētus lēmumus, ir nepārprotami saistošas valsts tiesības ( 18 ).

34.

Tādēļ rodas jautājums, kas un pamatojoties uz kādām tiesībām pārbauda, kā ECB īsteno šīs pilnvaras?

35.

Uz jautājumu “kas?” Tiesa jau ir atbildējusi lietā Berlusconi: LESD 263. pants piešķir Savienības tiesām ekskluzīvu jurisdikciju pārbaudīt Savienības iestāžu aktu likumību. Tāpēc tām ir ekskluzīva jurisdikcija arī attiecībā uz ECB lēmumiem ( 19 ).

36.

Jautājums “pamatojoties uz kādām tiesībām?” ir nedaudz sarežģītāks.

37.

Tā kā ECB, pieņemot lēmumu par atļaujas piešķiršanu vai anulēšanu, piemēro ne tikai Savienības tiesību, bet arī valstu tiesību normas, Savienības tiesas neizbēgami piemēro valstu tiesības kā pamatu šādu ECB lēmumu pārskatīšanai tiesā.

38.

Savienības tiesās valsts tiesības var tikt aplūkotas divējādi: kā faktu vai kā tiesību jautājums. ( 20 )

39.

Pārkāpuma prasības, prejudiciālie jautājumi ( 21 ) un dažkārt arī prasības par atcelšanu ( 22 ) to loģikas dēļ valsts tiesības parasti tiek uzskatīti par faktu jautājumu ( 23 ). Šādā situācijā Vispārējās tiesas konstatējumu par valsts tiesībām pārskatīšana nozīmētu tās faktu konstatēšanas procesa pārskatīšanu, proti, Tiesa to var veikt apelācijas kārtībā tikai tad, ja lietas dalībnieki apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus ( 24 ).

40.

Tomēr Savienības tiesībās ir situācijas, kad jautājumi, kas attiecas uz valsts tiesībām, tiek uzskatīti par tiesību jautājumiem. Šajā ziņā VUM nav vienīgā situācija, kad Savienības tiesībās ir skaidra atsauce uz valsts tiesībām kā attiecīgajām tiesībām.

41.

Vislabāk zināmais piemērs ir Preču zīmju regula ( 25 ), kurā ir plašas skaidras atsauces uz valsts tiesībām ( 26 ). Ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi] ( 27 ) arī minēja tādas jomas kā publiskais iepirkums, kur dažkārt Savienības iestādēm ir jāievēro attiecīgā valsts tiesību norma, kad ir jāīsteno publiskais līgums, kā arī Tiesas jurisdikcija saskaņā ar LESD 272. pantu, – šajā gadījumā, pamatojoties uz līguma šķīrējklauzulu, var tikt piemērotas valsts tiesības.

42.

Ģenerāladvokāts P. Mengoci apgalvoja, ka situācijās, kad valsts tiesības ir daļa no attiecīgā tiesiskā konteksta, “pat ievērojot visu vajadzīgo piesardzību, Savienības tiesa nevar izvairīties no pienākuma pārbaudīt visus administratīvos aktus, kas ir pakļauti tās kontrolei, tostarp to šo aktu daļu, kurā tika veikts valsts tiesību aktu vērtējums”. ( 28 )

43.

Ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot] uzskatīja, ka preču zīmju tiesību jomā Vispārējā tiesa “ja vien nepieciešams, var pēc savas iniciatīvas izmeklēt valsts tiesību akta, uz kuru lietas dalībnieki ir atsaukušies, lai pamatotu savas pretenzijas, noteikumu saturu, piemērošanas nosacījumus un piemērojamību” ( 29 ).

44.

Uzskatu, ka valsts tiesības būtu jāuzskata par tiesību jautājumu arī banku uzraudzības jomā, ja Savienības tiesībās ir noteikts, ka ECB jāpiemēro valsts tiesību normas. Tāpēc, nosakot un piemērojot valsts tiesības VUM ietvaros, Savienības tiesām ir jāizmanto sava tiesību interpretācijas standarta metodika, vienlaikus iekļaujot valsts tiesību aktus to atbilstošajā valsts kontekstā, kas dažādās dalībvalstīs var atšķirties. Tikai tādā veidā Savienības tiesas var īstenot VUM sistēmas apstiprināto regulējuma dažādību dalībvalstīs ( 30 ) – tas ir apsvērums, no kura ECB vadās, īstenojot savas uzraudzības pilnvaras. ( 31 )

45.

Lai izprastu valsts tiesību nozīmi VUM kontekstā, piekrītu ģenerāladvokātiem P. Mengoci un Ī. Botam, ka Vispārējai tiesai, ja nepieciešams, pēc savas ierosmes, būtu jāņem vērā gan valsts likumdošanas konteksts, gan valsts judikatūra, kas ir būtiska, lai pareizi interpretētu attiecīgās valsts tiesību normas. ( 32 )

46.

Tā kā valsts tiesības tiek uzskatītas par tiesību jautājumu, Tiesa ir tiesīga apelācijas kārtībā pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa piemēroja šīs tiesības.

47.

Atliek izlemt, kāds pārskatīšanas standarts Tiesai būtu jāizmanto, izvērtējot apelācijas sūdzības argumentus par to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi piemērojamās valsts tiesības.

48.

Preču zīmju tiesību kontekstā ( 33 ) Tiesa ir noteikusi pārskatīšanas standartu, kas, šķiet, ir vērsts uz to, lai noskaidrotu, vai Vispārējā tiesa, interpretējot valsts tiesības, nav izkropļojusi to jēgu, ņemot vērā to, kā lietas puses ir interpretējušas šīs tiesības. Iemesls tam varētu būt fakts, ka Tiesa nekad nav skaidri apstiprinājusi, ka šajā jomā valsts tiesībām ir tiesību, nevis faktu nozīme ( 34 ).

49.

Piekrītu, ka Tiesai apelācijas tiesvedībā nebūtu jāsniedz jaunu valsts tiesību interpretācija, bet gan būtu jāizvērtē, kādus elementus Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, interpretējot šīs tiesības, lai izdarītu secinājumu.

50.

Tomēr man šķiet, ka koncentrēšanās uz attiecīgo valsts tiesību normu tekstuālo nozīmi, pat ja tās uzskata par tiesību jautājumu, var būt pārāk šaura VUM kontekstā, kurā, kā norādīts iepriekš, valstu regulējuma dažādība ir norma.

51.

Tādēļ Tiesas veiktajā pārskatīšanā būtu jākoncentrējas uz to, lai noteiktu, kādu rūpības pienākumu Vispārējā tiesa ir piemērojusi, nosakot valsts tiesību pareizo nozīmi. Tiesai būtu jākoncentrējas uz faktoriem, ko Vispārējā tiesa ir ņēmusi vērā, izvērtējot valsts tiesību jēgu, un tās argumentācijas skaidrību, ar ko tā pamato vienu konkurējošu interpretāciju salīdzinājumā ar citu.

52.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tagad izvērtēšu apelācijas sūdzības iesniedzējas septiņus apelācijas sūdzības pamatus. Savā analīzē apmainīšu pirmo un otro apelācijas sūdzības pamatu secību, pēc tam pievērsīšos pārējiem apelācijas sūdzības pamatiem tādā secībā, kādā tie tika izvirzīti.

53.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu AAB Bank apgalvo, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pēc savas ierosmes nepārbaudot, vai ECB ir kompetence nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanas jautājumos vai valsts tiesību normu eventuālā piemērošanā šajā jomā; otrkārt, ECB esot tikai pilnvarota noteikt sankcijas par tieši piemērojamo Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, un, treškārt, ECB kompetencē esot vienīgi veikt prudenciālo uzraudzību attiecībā uz noguldījumu un kredītu darbībām.

54.

Šo apelācijas sūdzības pamatu saprotu kā apgalvojumu, ka ECB ir rīkojusies nevis jautājumos, kas saistīti ar bankas atļaujas anulēšanu (kas ir tās ekskluzīvā kompetencē), bet gan jautājumos, kas saistīti ar nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanu (šīs pilnvaras ir valstu kompetentajām iestādēm).

55.

Attiecībā uz pirmo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz VUM regulas 28. apsvērumu, interpretējot to kā tādu, kas piešķir FMA ekskluzīvu kompetenci jautājumos, kas attiecas uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa kļūdījās, sadalot lēmumu pieņemšanu šajā jomā divās daļās: pirmkārt, konstatējums par pārkāpumiem, kas saistīti ar FMS, un, otrkārt, sankciju noteikšanas pilnvaras bankas licences anulēšanas veidā, kas attiecas uz ECB.

56.

Lai pamatotu šo argumentu, apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka, ja no VUM regulas 4. panta 3. punkta izrietētu atšķirīga interpretācija, tas nozīmētu, ka šī tiesību norma ir prettiesiska, jo tā būtu pretrunā pilnvaru nošķiršanai.

57.

Attiecībā uz VUM regulas 28. apsvērumu Tiesa jau ir noraidījusi interpretāciju, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja ierosina šajā lietā.

58.

Lietā Versobank/ECB Tiesa uzsvēra, ka atļaujas anulēšana ietilpst vienīgi ECB kompetencē ( 35 ). Turklāt Tiesa konstatēja, ka saskaņā ar VUM regulas 14. panta 5. punktu ECB var anulēt atļauju citastarp pēc valsts kompetentās iestādes priekšlikuma ( 36 ). Visbeidzot – Tiesa apstiprināja, ka šī ECB kompetence ir ekskluzīva arī tad, ja licences anulēšanas pamatojums attiecas, piemēram, uz pārvaldības pienākumiem un nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācijas novēršanas pienākumiem ( 37 ).

59.

Tāpēc Vispārējā tiesa rīkojās pareizi, izdarot tādus pašus secinājumus par ECB pilnvarām anulēt AAB Bank licenci, pamatojoties uz FMA konstatētajiem pārkāpumiem, saskaņā ar Direktīvas 2013/36 18. panta f) punktu un 67. panta 1. punkta d) un o) apakšpunktu ( 38 ).

60.

No tā secinu, ka otrā apelācijas sūdzības pamata pirmais arguments būtu jānoraida kā nepamatots.

61.

Ar otro argumentu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka saskaņā ar VUM regulas 36. apsvērumu un 18. pantu ECB var piemērot sankcijas, pamatojoties tikai uz tieši piemērojamām Savienības tiesībām, nevis valsts tiesību normu pārkāpuma gadījumā.

62.

Tomēr to pašu iemeslu dēļ, kas minēti šā apelācijas sūdzības pamata pirmajā argumentā, Tiesa ir nepārprotami apstiprinājusi, ka arī ECB piemēro attiecīgās valsts tiesību normas. Tādēļ uzskatu, ka Vispārējā tiesa rīkojās pareizi, konstatēdama, ka ar to, ka ar FM‑GwG 34. panta 2. un 3. punktā paredzētajiem pienākumiem ir transponētas attiecīgās Direktīvas 2005/60 normas, un šo pienākumu neizpildei ir piemērojams FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkts, kurā kā sekas paredzēta kredītiestādes licences anulēšana ( 39 ). Tādējādi Vispārējā tiesa rīkojās pareizi, secinādama, ka ECB, kurai bija ekskluzīvas pilnvaras anulēt atļauju saskaņā ar VUM regulu, bija pilnvarota šo lēmumu pamatot ar valsts tiesību normu pārkāpumiem ( 40 ).

63.

Arguments, kurā apgalvots, ka VUM regulas 4. panta 3. punkts ir prettiesisks, Vispārējā tiesā netika apspriests, tāpēc apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī tas būtu uzskatāms par jaunu un attiecīgi nepieņemamu. ( 41 )

64.

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ECB kompetencē ir tikai noguldījumu un kredītu darbības prudenciālās uzraudzības īstenošana.

65.

Šis arguments tika izvirzīts tikai apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī un tāpēc ir nepieņemams.

66.

Jebkurā gadījumā, ņemot vērā to, ka, kā paskaidroju attiecībā uz šā apelācijas sūdzības pamata pirmo argumentu, ECB ir ekskluzīva kompetence anulēt bankas darbības atļauju, nenosakot nekādas robežas attiecībā uz darbībām, kas ietilpst šādā atļaujā, šis arguments ir jānoraida.

67.

Visbeidzot – otrais apelācijas sūdzības pamats, ciktāl tas ir pieņemams, būtu jānoraida kā nepamatots.

68.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmajā apelācijas sūdzības pamatā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savu kompetenci un pārkāpusi LESD 263. pantu, jo tā esot izskatījusi jautājumus par to Austrijas tiesību interpretāciju un piemērošanu, kas attiecas uz cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu. Pakārtoti apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka šī valsts tiesību interpretācija un piemērošana ir kļūdaina. Visbeidzot – gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka valsts tiesības ir uzskatāmas par faktu jautājumu, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi to nozīmi.

69.

Iesaku Tiesai atzīt šos argumentus par nepamatotiem. Proti, kā sīkāk izklāstīts iepriekšējā iedaļā, ar VUM regulas 4. panta 3. punktu valsts tiesības tika iekļautas tās attiecīgajā tiesiskajā regulējumā.

70.

Tādējādi ECB ir pienākums pieņemt lēmumus, pamatojoties arī uz valsts tiesībām.

71.

Kā apstiprināts spriedumā Berlusconi, Savienības tiesām ir jāpārbauda Savienības tiesību likumība, pamatojoties uz LESD 263. pantu ( 42 ). To darot, tām, kā ieteikts šo secinājumu 44. punktā, jāpiemēro valsts tiesības kā tiesību jautājums. Ņemot vērā, ka BWG, kas attiecas uz atļaujas anulēšanu, ir atsauce uz FM‑GwG, kas attiecas uz nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu, FM‑GwG kļuva par daļu no valsts tiesībām, ko Vispārējā tiesa piemēro, pārskatot ECB lēmumu anulēt atļauju.

72.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, pēc analoģijas piemērojot Savienības administratīvo tiesību principus valsts administratīvo iestāžu (šajā gadījumā – FMA) lēmumu galīgumam attiecībā uz FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunkta un 34. panta 2. un 3. punkta pārkāpumu ( 43 ).

73.

Apelācijas sūdzības iesniedzējai ir taisnība, ka, izvērtējot valsts administratīvā akta galīgumu, Vispārējai tiesai būtu jāņem vērā Austrijas administratīvo tiesību principi. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nepaskaidro, kā Vispārējās tiesas piemērotie principi atšķiras no Austrijas administratīvajiem noteikumiem. Tāpēc iesaku noraidīt argumentu, ka Vispārējā tiesa ir pieņēmusi pēc būtības kļūdainu lēmumu ( 44 ).

74.

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējās tiesas argumentācija esot pretrunīga, jo, no vienas puses, tā uzskata, ka atļaujas anulēšanas nosacījumu noteikšana ir valsts administratīvo iestāžu kompetencē, bet, no otras puses, pati veic šādu lēmumu pārskatīšanu tiesā.

75.

Manuprāt, šajā Vispārējās tiesas konstatējumā nav nekā pretrunīga. Savienības tiesībās (VUM regula) ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānosaka nosacījumi atļaujas piešķiršanai kredītiestādēm. Tomēr, tiklīdz šie nosacījumi ir noteikti, tie ir jāņem vērā iestādei, kas piešķir (vai anulē) šādu atļauju, un tā ir ECB. Tā kā Savienības tiesām ir kompetence attiecībā uz ECB lēmumu, vienīgais iespējamais iznākums ir tāds, ka tām ir jāņem vērā valsts tiesībās paredzētie nosacījumi.

76.

Visbeidzot – pirmais apelācijas sūdzības pamats, ciktāl tas ir pieņemams, būtu jānoraida kā nepamatots.

77.

Ar trešo apelācijas sūdzības pamatu, kas sastāv no deviņām daļām, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi FM‑GvG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punktu, kā arī valsts administratīvos un tiesu lēmumus.

78.

Pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi un piemērojusi FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, jo tā pārsūdzētā sprieduma 44. punktā esot konstatējusi, ka nav jāgaida, kamēr attiecīgie valsts lēmumi kļūs galīgi, pirms tiek konstatēts, ka ir izpildīti atļaujas anulēšanas nosacījumi. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sniegusi Austrijas tiesību “radikālu” interpretāciju, jo tā neesot saskatījusi problēmu ar diviem atsevišķiem lēmumiem, kuri attiecas uz vienu un to pašu pārkāpumu: ar vienu (valsts) lēmumu pārkāpums tiek konstatēts, bet ar otru (ECB) lēmumu par pārkāpumu tiek noteiktas sankcijas, anulējot atļauju.

79.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā esot pieļāvusi kļūdu, jo tā esot nepareizi interpretējusi BWG 70. panta 4. punktu, kas ir skaidri piemērojams saskaņā ar FM‑GwG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu.

80.

Attiecībā uz pirmo argumentu nav pavisam skaidrs, vai Vispārējā tiesa patiešām ir izdarījusi konstatējumu, ko tai piedēvē apelācijas sūdzības iesniedzēja. Vispārējā tiesa atbildēja uz argumentu, saskaņā ar kuru smagu pārkāpumu var konstatēt tikai administratīvi krimināltiesiskā vai krimināltiesiskā kārtībā un tas ir jānosaka tiesas procesā ar lēmumu, kas ieguvis res judicata spēku ( 45 ).

81.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa atbildēja, ka situācijā, kad valsts tiesības piešķir administratīvai iestādei kompetenci konstatēt attiecīgo tiesību normu (FM‑GwG 34. panta 2. punkts) pārkāpumu un noteikt sodu par to, res judicata pieprasīšanas gadījumā šāda soda piemērošana kļūtu atkarīga no tā, vai attiecīgā kredītiestāde pārsūdz šīs iestādes lēmumu.

82.

Tādējādi šķiet, ka Vispārējā tiesa, pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, nekonstatēja, ka administratīvās iestādes lēmumam, ar kuru ir konstatēts attiecīgo noteikumu pārkāpums, nav jābūt galīgam. Minētā tiesa tikai norādīja, ka, ja lēmums nav pārsūdzēts, tas kļūst galīgs.

83.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu par valsts tiesību “radikālo” interpretāciju, saskaņā ar kuru pārkāpuma konstatēšanu un soda uzlikšanu nevar veikt ar diviem dažādiem lēmumiem, šķiet, ka šis arguments nevar būt veiksmīgs, jo ekskluzīvās pilnvaras anulēt atļauju saskaņā ar VUM regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir ECB.

84.

Varētu būt taisnība, ka šāds pilnvaru sadalījums maina to, kā administratīvās tiesības darbojās dalībvalstīs pirms banku savienības izveides. Tomēr to nevar uzskatīt par valsts tiesību kļūdainu interpretāciju.

85.

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā esot pieļāvusi kļūdu, jo tā esot kļūdaini interpretējusi BWG 70. panta 4. punktu. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, šī valsts tiesību norma, kas ir tieši piemērojama saskaņā ar FM‑GvG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu, nosaka pakāpenisku sankciju piemērošanu atbilstoši trim secīgiem sankciju līmeņiem.

86.

Tomēr nešķiet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61. punktā būtu izmantojusi šādu interpretāciju. Tā konstatēja, ka pārkāpumi, pat ja tie tikmēr ir novērsti, attaisno atļaujas anulēšanu, ņemot vērā mērķi aizsargāt Eiropas banku sistēmu.

87.

Šajā ziņā nozīmīgs ir arī pārsūdzētā sprieduma 79.–92. punkts; tajos Vispārējā tiesa, manuprāt, pareizi atzina, ka ECB pamatoti piemēroja atļaujas anulēšanu kā sodu, pamatojoties uz sistemātiskiem, smagiem un ilgstošiem pārkāpumiem.

88.

Kā argumentēts šo secinājumu 45. punktā, Vispārējai tiesai būtu jāņem vērā arī attiecīgā valsts judikatūra, kurā interpretētas valsts tiesības ( 46 ) Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējai tiesai iesniedza Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) lēmumu ( 47 ), ar kuru minētā tiesa nolēma, ka pārkāpumi nav smagi vai sistemātiski.

89.

Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā šo argumentu neizskatīja, bet koncentrējās uz iemesliem, ko norādīja ECB, pamatojoties uz tai iesniegtajiem FMA konstatējumiem. Vispārējā tiesa arī sniedza šķērsatsauci uz to nolēmumu sarakstu, ar kuriem pamatots FMA ieteikums un ECB lēmums atsaukt darbības atļauju, tostarp uz spriedumu, uz kuru atsaucās apelācijas sūdzības iesniedzēja ( 48 ).

90.

Pat ja varu piekrist, ka Vispārējā tiesa varēja skaidrāk paskaidrot minētā sprieduma ietekmi uz tās konstatējumu, ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) spriedumu iekļāva savā novērtējumā un konstatēja, ka tas nemazina FMA un ECB konstatējumu, ka AAB Bank pārkāpumi bija sistemātiski, smagi un ilgstoši.

91.

Turklāt Vispārējā tiesa arī secināja, ka atļaujas anulēšanu pamato prudenciālo noteikumu, kuru nolūks ir cīņa pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanuun teroristu finansēšanu, nozīme, kredītiestāžu īpašā atbildība šajā sakarā, kā arī vajadzība pēc iespējas ātrāk rīkoties, reaģējot uz šo noteikumu pārkāpumiem ( 49 ).

92.

Tādējādi secinu, ka trešā apelācijas sūdzības pamata pirmā daļa būtu jānoraida.

93.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka ir nepieciešams, lai valsts lēmumā būtu konstatēts pārkāpums un lai attiecībā uz to būtu veikta tiesas kontrole. Apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda nevienu pārsūdzētā sprieduma punktu, kurā Vispārējā tiesa būtu izdarījusi šādu secinājumu.

94.

Turklāt nav skaidrs, kāda kļūda tiek piedēvēta Vispārējai tiesai, un tādēļ uzskatu, ka Tiesai šis arguments būtu jāuzskata par nepieņemamu.

95.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja pēc tam secīgi analizē pārsūdzētā sprieduma 26. punktā uzskaitītos dokumentus, apgalvojot, ka Vispārējā tiesa šajā punktā tiem esot piešķīrusi nepareizu juridisko spēku.

96.

Tomēr pārsūdzētā sprieduma 26. punktā ir tikai atsauce uz dažādajiem dokumentiem, uz kuriem FMA un ECB atsaucās, pieņemot lēmumu anulēt atļauju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja neprecizē, kā Vispārējā tiesa kļūdījās, nosakot šo sarakstu.

97.

Tādēļ uzskatu, ka Tiesai ir jānoraida šā trešā apelācijas sūdzības pamata daļa.

98.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. un 47. punktā esot kļūdaini pēc analoģijas piemērojusi Savienības administratīvo tiesību principus Austrijas tiesību regulētai situācijai.

99.

Vispārējā tiesa norādīja, ka “pārkāpumā apsūdzētās personas vainu var uzskatīt par galīgi pierādītu, ja lēmums, ar kuru konstatēts šis pārkāpums, ir kļuvis galīgs” ( 50 ).

100.

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nepaskaidro, kādā veidā šis princips ir pretrunā attiecīgajām Austrijas tiesībām. Citiem vārdiem sakot, tā nepaskaidroja, ko savukārt paredzētu Austrijas tiesības. Gluži pretēji un piekrītot ECB izvirzītajam argumentam, princips, uz kuru atsaucās Vispārējā tiesa, izriet no vispārējās juridiskās loģikas, saskaņā ar kuru konstatējums kļūst galīgs, kad galīgs kļūst pats lēmums, kurā šis konstatējums ir izdarīts.

101.

Tāpēc uzskatu, ka šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa būtu jānoraida.

102.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 149. un 150. punktā esot pieļāvusi kļūdu, pretēji valsts tiesībām piešķirot valsts administratīvajiem lēmumiem vairākas sekas ( 51 ).

103.

Manuprāt, šis arguments sagroza argumentāciju, uz ko balstās minētie pārsūdzētā sprieduma punkti, kuros Vispārējā tiesa tikai noraidīja AAB Bank iekšējās revīzijas ziņojumu kā pietiekamu pierādījumu tam, ka smagi pārkāpumi, kas konstatēti attiecīgajos valsts līmeņa administratīvajos lēmumos, nav notikuši.

104.

Tādēļ uzskatu, ka šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa būtu jānoraida.

105.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot rīkojusies saskaņā ar principu “kur dūmi, tur uguns”, virspusēji izvērtējot vairākus dokumentus, kas vispārīgi attiecas uz tiesību aktiem par cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

106.

Būtu jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja konkrēti nenorāda nevienu pārsūdzētā sprieduma daļu, tādējādi šī trešā apelācijas sūdzības pamata daļa ir nepieņemama, jo Tiesa nevar formulēt apelācijas sūdzības argumentus apelācijas sūdzības iesniedzējas vietā.

107.

Tomēr būtu jāpiebilst, ka Vispārējā tiesa īpaši pārbaudīja konstatējumus par atsevišķiem pārkāpumiem, kuru dēļ FMA un pēc tam ECB konstatēja, ka pastāv smagi, sistemātiski un ilgstoši FM‑GwG 34. panta 2. un 3. punkta pārkāpumi, kas attaisno atļaujas anulēšanu ( 52 ).

108.

Tādēļ iesaku Tiesai noraidīt šo trešā apelācijas sūdzības pamata daļu.

109.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot veikusi attiecīgo valsts lēmumu vispārēju novērtējumu, un šajā saistībā tā atsaucas uz trim Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēmumiem.

110.

Būtu jānorāda, ka šis arguments netika izvirzīts Vispārējā tiesā un tādējādi ir jauns apelācijas sūdzības izskatīšanas brīdī. Kā jau minēts iepriekš, šādi argumenti ir nepieņemami ( 53 ).

111.

Ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēja atsaucas uz Vispārējās tiesas veiktu novērtējumu, kurā tās ieskatā ir aplūkoti “pārāk specifiski un novecojuši” jautājumi, nav skaidrs, uz kurām pārsūdzētā sprieduma daļām šis arguments attiecas un kāda tieši ir Vispārējai tiesai piedēvētā kļūda tiesību piemērošanā. Šķiet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu izvērtēt faktus apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī.

112.

Tomēr Tiesas kompetencē nav konstatēt faktus vai pārbaudīt pierādījumus, izņemot gadījumus, kad apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus un ka šāds sagrozījums ir acīmredzams no Tiesas lietas materiālos esošajiem dokumentiem. ( 54 )

113.

Turklāt lietas dalībniekam, kas apgalvo, ka notikusi sagrozīšana, ir precīzi jānorāda elementi, kurus Vispārējā tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa esot veikusi šo sagrozīšanu. ( 55 )

114.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja tikai raksturo Vispārējās tiesas jau izvērtētos faktus, nepierādot, ka minētā tiesa būtu sagrozījusi pierādījumus.

115.

Tāpēc uzskatu, ka Tiesai trešā apelācijas sūdzības pamata sestā daļa kopumā būtu jāatzīst par nepieņemamu.

116.

Ar trešā apelācijas sūdzības pamata septīto daļu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka ir pieļauti smagi pārkāpumi, kā minēts Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunktā. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi spriedumu par licences anulēšanu azartspēļu operatoriem, uz kuru tā atsaukusies ( 56 ). Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka nav pamata interpretēt Austrijas tiesības Savienības tiesību, nevis Austrijas tiesību gaismā.

117.

Attiecībā uz argumentu par smagu pārkāpumu apelācijas sūdzības iesniedzēja aicina Tiesu no jauna izvērtēt faktus, bet tas nav tās kompetencē. Kā paskaidrots iepriekš 112.–114. punktā, ja vien apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda uz faktu sagrozīšanu, kas šajā gadījumā nav noticis, argumenti par faktiem būtu jāuzskata par nepieņemamiem.

118.

Attiecībā uz sprieduma, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucas pārsūdzētā sprieduma 49. punktā, interpretāciju apelācijas sūdzības iesniedzēja nepaskaidro, kāda ir kļūda vai pareiza interpretācija, kas Vispārējai tiesai bija jāpiemēro. Tāpēc arī šis arguments būtu jānoraida kā nepamatots un līdz ar to nepieņemams.

119.

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja nepaskaidro, kurā konkrētā pārsūdzētā sprieduma daļā Vispārējā tiesa interpretēja Austrijas tiesības, atsaucoties tikai uz Savienības tiesībām, lai gan tai tas esot bijis jādara tikai saistībā ar Austrijas tiesībām. Trūkstot precīzākam paskaidrojumam, Tiesa nevar darīt neko vairāk, kā tikai vispārīgi paskaidrot, ka Vispārējai tiesai būtu jāpiemēro valsts noteikumi, kas piemērojami kā VUM regulējuma daļa, ņemot vērā gan Austrijas, gan Savienības tiesības, tāpat kā to darītu valsts tiesa, interpretējot valsts tiesības.

120.

Tāpēc iesaku Tiesai atzīt trešā apelācijas sūdzības pamata septīto daļu par nepieņemamu.

121.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nepietiekami izvērtēja BWG 70. panta 4. punkta – saskaņā ar kuru sankcijas būtu jāpiemēro trīs vēlākos posmos, no kuriem katrs balstīts uz atsevišķiem individuāliem pārkāpumiem, – prasības. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 158. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka dažādie pasākumi, ko FMA ir veikusi iepriekš, ir pietiekami, jo ir nepieciešams, ka pārkāpums ilgst līdz pat lēmuma pieņemšanas dienai, tādējādi pārsūdzētā sprieduma 61. un 62. punktā pieļaujot tiesību kļūdu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot izkropļojusi Austrijas tiesības ar savu tiesu politiku, tādējādi radot bažas par tiesiskumu. Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja arī apgalvo, ka LESD 127. panta 6. punkts, kas ir VUM regulas tiesiskais pamats, nepiešķīra Padomei pilnvaras grozīt valsts tiesības attiecībā uz atļaujas anulēšanas nosacījumiem.

122.

Attiecībā uz pirmo argumentu būtu jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja aicina Tiesu vēlreiz izvērtēt Vispārējās tiesas konstatētos faktus, it īpaši to, kādu nozīmi tā piešķīra pasākumiem, ko veikusi AAB Bank, lai novērstu pārkāpumus, un dažādajiem FMA pieņemtajiem uzraudzības lēmumiem.

123.

Kā paskaidrots iepriekš 112.–114. punktā, ja vien apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda uz faktu sagrozīšanu, kas šajā gadījumā nav noticis, argumenti par faktiem būtu jāuzskata par nepieņemamiem.

124.

Attiecībā uz pārējiem argumentiem apelācijas sūdzības iesniedzēja nedz atsaucas uz konkrētām pārsūdzētā sprieduma daļām, nedz precizē apgalvoto Vispārējās tiesas kļūdu, izņemot vispārīgu atsauci uz tiesu politiku un tiesiskumu. Saskaņā ar Tiesas judikatūru ( 57 ) šādi argumenti ir nepieņemami.

125.

Tāpēc iesaku Tiesai atzīt trešā apelācijas sūdzības pamata astoto daļu par nepieņemamu.

126.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 105. punktā un nākamajos punktos esot pieļāvusi kļūdu, interpretējot saikni starp FM‑GvG 31. panta 3. punkta 2. apakšpunktu un BWG 70. panta 4. punktu. Konkrētāk, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka ECB savu lēmumu pieņēma, pamatojoties uz BWG 70. panta 4. punktu, savukārt pilnvaras piemērot sankcijas par darbībām, kas ir pretrunā noteikumiem par cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, reglamentē tikai FM‑GwG, uz kuru nav atsauces BWG 70. panta 4. punktā. Tāpēc AAB Bank apgalvo, ka ECB savā lēmumā anulēt atļauju ir izmantojusi nepareizu tiesisko pamatu.

127.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā konstatēja, ka ECB atsaucas uz BWG 70. panta 4. punktu, kas paredz pilnvaras anulēt atļauju, kad ir pārkāpti noteikumi par cīņu pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu. Minētā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. punktā arī norādīja, ka ECB bija norādījusi arī uz to, ka AAB Bank ir pārkāpusi vairākus FM‑GvG noteikumus. Visbeidzot – pārsūdzētā sprieduma 109. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka AAB Bank nav apgalvojusi, ka ECB vērtējums būtu bijis citāds, ja būtu norādīts cits tiesiskais pamats.

128.

Manuprāt, Vispārējā tiesa rīkojās pareizi, pārsūdzētā sprieduma 105., 106. un 107. punktā konstatēdama, ka BWG 39. panta 2. un 2.b punktā ir atsauce arī uz nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas risku un to, ka, lai konstatētu šādus pārkāpumus, var ņemt vērā gan FM‑GwG, gan BWG, un tādējādi licence tiek anulēta.

129.

Turklāt uzskatu, ka Vispārējai tiesai bija taisnība, konstatējot, ka nepareizs tiesiskais pamats, ciktāl tas ir tikai formāls, nevar būt par pamatu apstrīdētā lēmuma atcelšanai ( 58 ).

130.

Vispārējā tiesa atsaucas uz savu iepriekšējo spriedumu, uz kuru tā vēlāk sāka atsaukties kā uz pastāvīgo judikatūru ( 59 ).

131.

Vispārējās tiesas pieeja ir izklāstīta pirms vairāk nekā trim desmitgadēm ģenerāladvokāta Ž. Mišo [J. Mischo] secinājumos lietā Gestetner Holdings ( 60 ), kuros viņš apgalvoja, ka nepareiza tiesiskā pamata izvēle (obligāti) nenoved pie citāda rezultāta nekā tā, kāds tas būtu bijis, ja būtu izvēlēts pareizs tiesiskais pamats ( 61 ).

132.

Iesaku Tiesai ievērot gan Vispārējās tiesas, gan ģenerāladvokāta Ž. Mišo loģiku, secinot, ka atsevišķa lēmuma “nepareiza” tiesiskā pamata izvēlei vajadzētu būt izšķirošai attiecībā uz tā spēkā esamību tikai tādā gadījumā, ja “pareizs” tiesiskais pamats būtu novedis pie cita iznākuma pašā lēmumā.

133.

Šajā ziņā uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, konstatēdama, ka atšķirīgs tiesiskais pamats nebūtu ietekmējis ECB novērtējumu un tās pilnvaras anulēt AAB Bank atļauju.

134.

Visbeidzot – iesaku Tiesai noraidīt trešā apelācijas sūdzības pamata devīto daļu kā nepamatotu.

135.

Ar ceturto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 132.–144. punktā esot pieļāvusi kļūdu, pirmkārt, konstatējot, ka, pirms trim vai pieciem gadiem izdarīti un pa šo laiku novērsti pārkāpumi ir pietiekami, lai anulētu atļauju; otrkārt, konstatējot, ka atļaujas anulēšanai nav nepieciešams, lai pārkāpumi būtu smagi, lai varētu anulēt atļauju; treškārt, pretēji Tiesas spriedumam Berlusconi konstatējot, ka valsts lēmums, ar kuru konstatēti iekšējās pārvaldības pārkāpumi, ir galīgs un bija jāapstrīd valsts līmenī; ceturtkārt, kļūdaini izvērtējot pārsūdzētā sprieduma 122. punktā uzskaitītos dokumentus.

136.

Attiecībā uz pirmo argumentu uzskatu, ka, to izvirzot, apelācijas sūdzības iesniedzēja vēlas, lai Tiesa vēlreiz izvērtētu Vispārējās tiesas konstatētos faktus attiecībā uz to, kādu vērtību tā piešķīra FMA un ECB konstatētajiem pārkāpumiem ( 62 ).

137.

Kā paskaidrots iepriekš 112.–114. punktā, ja vien apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda uz faktu sagrozīšanu, kas šajā gadījumā nav noticis, argumenti par faktiem būtu jāuzskata par nepieņemamiem.

138.

Ja Tiesa nepiekristu šādam vērtējumam, uzskatu, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu apstrīdētā sprieduma 134. punktā, konstatējot, ka Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunkts neaizliedz atļaujas anulēšanu, pamatojoties uz iepriekšējiem vai mīkstinātiem pārkāpumiem.

139.

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 135. punktā ir arī norādījusi: pretēja konstatācija nozīmētu, ka kompetentajām iestādēm būtu jāpieņem jauni lēmumi, lai pierādītu, ka kredītiestāde patiešām nav ievērojusi pārvaldības prasības, kuru mērķis ir aizsargāt Eiropas banku sistēmu.

140.

Nesaskatu kļūdu Vispārējās tiesas argumentācijā. Papildus tam, ka nav izvirzīts nosacījums par pārvaldības kārtības sistemātiskiem vai smagiem pārkāpumiem, būtu jāuzsver, ka ECB šo darbības atļauju anulēja ne tikai atkārtotu Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunkta pārkāpumu dēļ, bet arī minētās direktīvas 67. panta 1. punkta o) apakšpunkta pārkāpumu dēļ.

141.

Tāpēc iesaku Tiesai šo argumentu noraidīt kā nepamatotu.

142.

Attiecībā uz otro argumentu uzskatu, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 138. punktā ir pareizi secinājusi, ka Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta d) apakšpunktā nav paredzēts, ka vienīgi pārvaldības kārtības smags, klajš vai sistemātisks pārkāpums attaisno darbības atļaujas anulēšanu. Minētajā normā atšķirībā no Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punkta o) apakšpunkta nav paredzēts nosacījums, ka pārkāpums ir smags. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

143.

Ar trešo apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu Vispārējai tiesai tiek pārmesta kļūda pārsūdzētā sprieduma 142.–145. punktā: tā esot atzinusi, ka FMA lēmumi par pārvaldības kārtības pārkāpumiem ir pārsūdzami valsts tiesās, lai gan spriedumā Berlusconi Tiesa ir konstatējusi, ka valsts tiesām ir liegts pārskatīt sagatavojošos aktus, par kuriem ECB ir kompetence pieņemt galīgo lēmumu.

144.

Spriedumā Berlusconi Tiesa patiešām konstatēja, ka saskaņā ar LESD 263. pantu valsts tiesām ir liegts pārskatīt valsts kompetento iestāžu sagatavojošos aktus, ja tās rīkojas atbilstoši Direktīvas 2013/36 22. un 23. pantam, VUM regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktam un 15. pantam un VUM pamatregulas 85. –87. pantam ( 63 ).

145.

Tomēr FMA lēmums, kā Vispārējā tiesa pareizi norādījusi pārsūdzētā sprieduma 145. un 146. punktā, par to, ka AAB Bank nav ieviesusi nepieciešamo pārvaldības kārtību, ir galīgs lēmums. Tātad lietā Berlusconi izdarītie secinājumi šeit nav piemērojami.

146.

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 122. punktā uzskaitītos dokumentus, neizvērtējot BWG 70. panta 4. punktā paredzēto seku trīs stadijas.

147.

Tomēr, kā apgalvo arī ECB, atkārtoto pārkāpumu skaita dēļ šajā ziņā nepieciešamās sekas bija tieši darbības atļaujas anulēšana, jo nebija mazāk ierobežojoša pasākuma, kas līdzvērtīgi atrisinātu problēmu – noteikumu par pārvaldības kārtību atkārtotu pārkāpumu lielo skaitu.

148.

Visbeidzot – iesaku Tiesai ceturto apelācijas sūdzības pamatu kopumā noraidīt.

149.

Ar piekto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi samērīguma principu un nav aplūkojusi BWG 70. panta 4. punktu.

150.

Būtu jānorāda, ka šie argumenti jau tika izvirzīti trešā apelācijas sūdzības pamata astotās daļas ietvaros, tādēļ atsaukšos uz attiecīgo vērtējumu ( 64 ).

151.

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka, anulēdama darbības atļauju, ECB izraisīja to, ka FM‑GvG nav piemērojams, lai gan tas joprojām būtu bijis saistošs apelācijas sūdzības iesniedzējai, ja tā būtu veikusi brīvprātīgu likvidāciju. Nav skaidrs, kāda kļūda šajā argumentā tiek piedēvēta Vispārējai tiesai, un saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru tas būtu jāatzīst par nepieņemamu ( 65 ).

152.

Visbeidzot – iesaku Tiesai noraidīt piekto apelācijas sūdzības pamatu, ciktāl tas ir pieņemams.

153.

Ar sesto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 227. punktā un nākamajos punktos neesot ievērojusi tās tiesības uz aizstāvību saistībā ar piekļuvi lietas materiāliem, kā arī neesot aplūkojusi ECB pienākumu apzināt nozīmīgos apstākļus.

154.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 245.–248. punktā ir atzinusi, ka ECB nebija pienākuma izpaust AAB Bank lietas materiālu konfidenciālo daļu.

155.

Vispārējā tiesa to pamato ar atsauci uz VUM pamatregulas 32. panta 1. un 5. punktu, saskaņā ar kuriem tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz konfidenciālu informāciju, piemēram, ECB un valstu kompetento iestāžu saraksti ( 66 ). Turklāt Vispārējā tiesa esot secinājusi, ka, tā kā AAB Bank ir bijusi FMA lēmumu adresāts vai valsts tiesvedības dalībniece, tā ir bijusi pietiekami informēta par šo lēmumu, kas ir pamats darbības atļaujas anulēšanai, saturu ( 67 ).

156.

Otrkārt, attiecībā uz ECB veikto nozīmīgo apstākļu konstatēšanu būtu jānorāda, ka Vispārējā tiesa šo pienākumu ir plaši izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 251.–273. punktā, pret kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja neiebilst.

157.

Tādēļ secinu, ka sestais apelācijas sūdzības pamats kopumā ir jānoraida.

158.

Ar septīto apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi procesuālas kļūdas, kas nelabvēlīgi ietekmējušas tās intereses.

159.

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka tai bija nepieciešama iespēja paust savu nostāju attiecībā uz Vispārējās tiesas izmantoto pieeju, ka valsts administratīvajos lēmumos un tiesas nolēmumos norādītajam pamatojumam ir saistošs spēks arī attiecībā uz darbības atļaujas anulēšanu.

160.

Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzēja nenorāda nedz attiecīgos pārsūdzētā sprieduma punktus, nedz apgalvotās kļūdas, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa.

161.

Nav skaidrs, kāda kļūda šajā argumentā tiek piedēvēta Vispārējai tiesai, un saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru tas būtu jāatzīst par nepieņemamu ( 68 ).

162.

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāpublisko sava viedokļa maiņa saistībā ar procesa organizatoriskā pasākumu 2021. gada 27. aprīlī, proti, ka tā esot konstatējusi smagus noziedzīgus nodarījumus attiecībā pret pienākumu cīnīties pret nelikumīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

163.

Tomēr ar 2021. gada 27. aprīļa procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa neieņēma nekādu juridisku nostāju, bet rakstveidā iesniedza ECB divus jautājumus. Līdz ar to šis arguments ir jānoraida.

164.

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa, noraidīdama tās 2021. gada 8. aprīļa lūgumu par procesa organizatorisko pasākumu, ir atzinusi, ka nav izpildīti darbības atļaujas anulēšanas nosacījumi, proti, nav konstatēti smagi noziedzīgi nodarījumi.

165.

Šis arguments šķiet nepieņemams, jo tajā nav precizēta kļūda, ko esot pieļāvusi Vispārējā tiesa ( 69 ).

166.

Visbeidzot – apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, it īpaši salīdzinājumā ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) spriedumiem.

167.

Tāpat kā iepriekšējā argumentā arī šeit apelācijas sūdzības iesniedzēja nedz atsaucas uz konkrētiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, nedz konkrētāk norāda uz kļūdām, kuras varētu pārmest Vispārējai tiesai. Tādēļ šis arguments ir jāatzīst par nepieņemamu.

168.

Visbeidzot – iesaku Tiesai noraidīt septīto apelācijas sūdzības pamatu, ciktāl tas ir pieņemams.

169.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, iesaku Tiesai: